gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Cīnītājs pret “sarkano katlu”

Cīnītājs pret “sarkano katlu”. Arveda Berga nāves 75. gadadienu pieminot

pizap.com14818944339361

Viss raksts: http://m.la.lv/cinitajs-pret-sarkano-katlu-arveda-berga-naves-75-gadadienu-pieminot/hidehead/3/


“Man bija pienākums”1941. gada 3. februārī Latvijas PSR VDK virsleitnants Meierovičs paraksta un priekšnieks Gavars apstiprina dokumentus par A. Berga arestu. Stabu ielas stūrī viņu pratina vesela izmeklētāju gūzma. Par iekšlietu ministra darbību, par “fašistiskām” organizācijām, ko it kā Bergs atbalstījis, par “revolucionāru” vajāšanu, Valmieras revolucionāru nošaušanu un tā tālāk. Pratināmais neslēpjas: “Es skaitījos komunisma ideju pretinieks, es cīnījos ar komunisma idejām jau avīzes “Baltija” slejās.” Šo avīzi A. Bergs izdeva Petrogradā kā Bēgļu centrālkomitejas orgānu.

A. Bergu pratināja līdz 1941. gada jūnijam, taču apsūdzības slēdzienu nesagatavoja, jo čeka nespēja pārtulkot no “Latvja” vajadzīgās slejas un Politpārvaldes dokumentus par “Pērkoņkrustu”, bet apcietinātais kategoriski noliedza dalību šajā organizācijā.

Kara sākumā A. Bergu pie nenobeigtas izmeklēšanas Centrālcietumā nenošauj, bet iesēdina vagonā promvešanai. Viņš nonāk Čkalovas (Orenburgas) cietumā, kur pratināšanu turpina NKVD vīri no Rīgas. Dokumentos redzami Suhova, Broliša paraksti. 1941. gada 4. septembrī top apsūdzības slēdziens ar 56-4., 10., 13. panta piemērošanu. Tur “palīdzība starptautiskajai buržuāzijai”, “aģitācija”, “dienests cara slepenpolicijā” (absurds). 26. augustā ārsta izrakstīta izziņa “fiziskam darbam nederīgs”. Jāpieņem, ka fiziskās nespējas izziņa ir priekšnoteikums nāvessodam. Piemēram, šo rindu autora tēvabrālis Arvīds Lasmanis arī saņēma veselu buķeti “pantu”, bet nošauts netika. Jo bija derīgs kā darbaspēks.

Arvedu 29. septembrī tiesāja Čkalovas apgabaltiesas kolēģija. Ir pat advokāts nozīmēts! Spriedums – nošaut. Lietā aile par sprieduma izpildi ir tukša. Bet saglabājusies kasācijas sūdzība, kur 7. oktobrī Arveds pēdējiem spēkiem uz netīrām, pelēka Krievijas papīra lapām raksta sūdzību Krievijas Federācijas Augstākajai tiesai. Tas ir uz nāvi notiesāta Latvija politiķa, jurista un žurnālista gara apliecinājums. Arveds atgādina 1920. gada 11. augusta miera līguma pantus, uz kuru pamata: „…iekšlietu ministra kvalitātē man bija jāvadās no Latvijas – un tikai Latvijas – likumiem un rīkojumiem, jāpilda šīs varas rīkojumi. Tādēļ man bija ne tikai tiesības, bet kā ministram man pat bija pienākums vest cīņu ar komunistisko partiju un aizstāvēt sociālo iekārtu Latvijā. Es esmu atbildīgs tikai Latvijas likumu priekšā. Mana saukšana pie atbildības KPFSR instancēs ir minētā miera līguma pārkāpums.” 1991. gada 15. jūlijā Krievijas Federācijas prokuratūra noprotestēja A. Berga lietu. Krievijas Augstākās tiesas kolēģija Arvedu Bergu reabilitēja.

Kā jau teikts, krimināllietas galvenajā sējumā nav ziņu par tālāko Arveda likteni. Tas glabājas “Uzraudzības lietā”, kas faktiski ir dokuments par ieslodzītā izspiegošanu līdz mūža galam. Tur uz pelēka papīra strēmeles mašīnrakstā teikts: “Spriedums attiecībā pret notiesāto Bergs Arvedu Kristapa d. izpildīts 19. XII 194.. gadā. Pilsēta Čkalova, 22.XII, 1941.g . 1.specdaļas priekšnieks, Valsts drošības leitnants Glotovs.”

 

December 21, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Grāmatas par Latviešu leģionu

Facebook grupā https://www.facebook.com/groups/Latvian.Legion/ ieteiktās grāmatas par Latviešu leģionu


Oskars Perro “Neuzvarēto traģēdija”
Aivars Pētersons “Mums jāpārnāk”
Jānis Vītoliņš “Divu lielvalstu dienestā”
Jānis Arvīds Mednis “Bija tieši tā”
Par zemi ko mīlam… Latviešu dzelzskrustnieki. Udo Intis Sietiņš.2005
Rolf Michaelis “Latvian in the Ordnungspolizei and Waffen SS”
Andrejs Modris Mežmalis “Latviešu leģions,informācija, fakti, patiesība.”
Uldis Neiburgs “Dievs tava zeme deg”
(Divas) puses “Latviešu kara stāsti”
Edvīna Brūveļa grāmata “Latviešu lidotāji zem svešiem karogiem”
Sanita Reinsone “Meža meitas”
Arnolds Šiņkis “Kurzemes cietoksnis”1998.
Pulkvedis Vilis Janums “Mana pulka kauju gaitas”
O.Freivalds “Kurzemes cietoksnis”
Jāzeps Teodora Beldavs “Bataljona ārsts”
Celmiņš A  “Baiga vasara 1941 …un pēc tam”
Zemītis J.”Nenoslēgtais loks”
“Kara kalpu stāsti”
Kārlis Krūmājs “Vilibalds drosmiņš”
A.Dziļums “Lai neaizmirstam”
Vladislavs Zeps “Latvīšu legionara gaitas”
Grinšteins M. “Gaidi mani atkal mājās.”
Aivars Pētersons “Krustugunīs 60 gadus no tautas slēptais 1940-1945”
Gribuška A. “Kareivja gaitas latviešu leģionā”
Jānis Sudrabiņš “Nīcības viesuļos”
Hartmanis A. “Jauns un traks tu, puika, esi bijis”
Arturs Silgailis “Latviešu Leģions”
Imants Tamsons “Sargā savu tēvu zemi”, 2013
Alfrēds Žīgurs “Latviešu gaisa spēku izpalīgs”
Bilžu grāmata “Latviešu leģions”
“No kariņa pārnākdams…” Atmiņu krājums
Vārpa I. “Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga”
Silamiķelis V. “Ar Baltijas karogu izdotie”
Zigmāra Turčinska “Ziemeļvidzemes mežabrāļi”
“Nezināmais karš. Latviešu nacionalo partizanu ciņas pret padomju okupantiem. 1944-1956.”
Grāmata “Mēs neaizmirstam”
Laimonis Ozoliņš “Kāvu atblāzmas skartie”
Indulis Kažociņš “Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940-1945.”
Vilnis Bankovičs “Los, Los! Davai, Davai!”
Jūlijs Kīlītis (15. SS divizija, majors, dzelzskrustnieks) “Es karā aiziedams.”
A.Dziļums “Kurzemes sirds vēl dzīva”
Egons Līvs „Rēta lūpas iekšpusē”
Arnolds Lūsis “Cilvēks bez mājas”
Ingo Pētersons “Mežu vilki”
Rūdolfs Bangerskis “Mana mūža atmiņas” (I-IV)
Aleksandrs Plensners “A small nation’s struggle for freedom: Latvian soldiers in World War II” (1955)
Vaivads “Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī 1944.09.10.-1945.09.05.”
Teofils Dreimanis “Straumē ierautie”, 2002.
Jēkabs Leitītis  “Viņsaules lokā jeb atmiņas no naida dienām”
Kārlis Strazds “Nāves ielenkumā”
Arvīds Memenis “Karavīri bēdājās”
Pulkvedis Kārlis Lobe 70-gadnieks. 26.3.1965, Stokholmā. 316 eksemplārs.
Guntara Cerava un Jāņa Vasiļevska grāmata „Karavīra ceļš”
Latviešu karotprasme. Guntis Kalme. 2015.
“Leģionāra atmiņas”
Heinrihs Kronentāls 1995g.
“Latviešu karazēnu stāsti”
Arvīds Lielkājs, Oskars Vizulis
Gunards Bērziņš un Elmārs Alksnis “To nevar nezināt”
Vilis Janums “Mana pulka kauju gaitas”

December 20, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK dokumenti sabiedrībai ir jāatklāj

Vairums iedzīvotāju pārliecināti, ka VDK dokumenti sabiedrībai ir jāatklāj

Kaspars Krafts, F64 Photo Agency

Vairums iedzīvotāju ir pārliecināti, ka LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti sabiedrībai būtu jāatklāj, secināts VDK zinātniskās izpētes komisijas sadarbībā ar pētījumu aģentūru SKDS veiktās ataujas rezultāti.

Aptaujā Latvijas iedzīvotājiem tika jautāts, vai, viņuprāt, sabiedrībai būtu jāatklāj LPSR VDK dokumenti.

Dati liecina, ka 28,4% respondentu uzskata, ka šie dokumenti sabiedrībai jāatklāj nekavējoties, savukārt vēl 33,7% aptaujāto uzskata, ka tie jāatklāj kopā ar zinātniskiem komentāriem. Par to, ka dokumenti jāturpina slēpt, pārliecināti 18,2% pētījuma dalībnieku. 16% bija grūti sniegt konkrētu viedokli, savukārt vēl 3,6% respondentu piedāvāja kādu citu risinājumu.

Raugoties uz dažādu sociāldemogrāfisko grupu atbildēm, biežāk nekā caurmērā viedokli, ka VDK dokumenti sabiedrībai ir jāatklāj nekavējoties, pauda vīrieši, respondenti vecumā no 45 līdz 54 gadiem, aptaujātie ar pamatizglītību, iedzīvotāji, kuru galvenā sarunvaloda ģimenē ir latviešu, pētījuma dalībnieki ar zemiem vai vidējiem ienākumiem, kā arī respondenti Pierīgā, Vidzemē, un Kurzemē.

Uzskatu, ka dokumenti jāatklāj kopā ar zinātniskiem komentāriem, biežāk pauda respondenti vecumā no 25 līdz 34 gadiem, aptaujātie ar augstāko izglītību, iedzīvotāji ar latviešu sarunvalodu ģimenē, publiskajā sektorā nodarbinātie, pētījuma dalībnieki ar vidēji augstiem ienākumiem, Pierīgā un Latgalē dzīvojošie.

Savukārt pārliecību, ka VDK dokumenti jāturpina slēpt, biežāk pauda sievietes, iedzīvotāji, kuriem ir vismaz 55 gadi, krievvalodīgie, respondenti bez Latvijas pilsonības, pētījuma dalībnieki ar vidēji zemiem ienākumiem.

Pētījums tika veikts šī gada septembrī, aptaujājot 1002 respondentus vecumā no 18 līdz 74 gadiem.

December 19, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO

LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras

Viss raksts: http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/43851/

Latvijas Universitātes rektors Dr. habil. biol. Indriķis Muižnieks, Latvijas vēstures institūta direktors Dr. hist. Guntis Zemītis un VDK zinātniskās izpētes komisijas autori 2016. gada 7. decembrī Šēla savrupnamā Krišjāņa Valdemāra ielā 13a. Kristīnes Lindbergas foto.

Latvijas Universitātes rektors Dr. habil. biol. Indriķis Muižnieks, Latvijas vēstures institūta direktors Dr. hist. Guntis Zemītis un VDK zinātniskās izpētes komisijas autori 2016. gada 7. decembrī Šēla savrupnamā Krišjāņa Valdemāra ielā 13a. Kristīnes Lindbergas foto.
Elektroniski publicēts VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 3. sējums
VDK zinātniskās izpētes komisija
19.12.2016

LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija elektroniski ir publicējusi VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 3. sējumu «LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras» (ziņojumu starptautiskajā konferencē «Lielais Brālis Tevi Vēro: VDK un tās piesegstruktūras» 2016. gada 11., 12., 13. augustā pirmā daļa), ko veidojis autoru kolektīvs Dr. iur. Kristīnes Jarinovskas zinātniskajā redakcijā.

Pēc 3. sējuma publicēšanas papīra formā, atvēršanas 2016. gada 7. decembrī Šēla savrupnamā jeb Kultūras ministrijā, Krišjāņa Valdemāra ielā 13a, Rīgā un nosūtīšanas augstskolām, bibliotēkām un valsts augstākajām amatpersonām LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, atsaucoties pieprasījumam, dara pieejamu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 3. sējumu elektroniskā formā *.pdf datnes veidā.

Konferences zinātniskajā redakcijas kolēģijā ietilpa Dr. hist., Dr. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris, komisijas priekšsēdētājs, pētnieks, redakcijas kolēģijas priekšsēdētājs, Dr. iur. Kristīne Jarinovska, komisijas priekšsēdētāja vietniece, vadošā viespētniece, Dr. hist. Arūns Bubnis (Arunas Bubnys), Lietuvas Republika, Dr. hist. Mēlis Maripū (Meelis Maripuu), Igaunijas Republika.

Krājuma autori ir M. iur. Juris Stukāns, Dr. phil. Solveiga Krūmiņa-Koņkova, Dr. philol. Inguna Daukste-Silasproģe, M. hist. Mārtiņš Dātavs, Dr. hist. Jānis Ķeruss, Dr. hist. Uldis Krēsliņš, Dr. hist. Dzintars Ērglis, B. hist. Madara Brūnava, B. hist. Marta Starostina, M. hist. Arturs Žvinklis, Dr. hist., Dr. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris (komisijas pārskats). Zinātniskā redaktore ir Dr. iur. Kristīne Jarinovska. Literārie redaktori ir Dr. philol. Ieva Kalniņa, M. sc., M. A. Eoin Micheál McNamara. Foto: Kristīne Jarinovska, Kristīne Lindberga, Didzis Šēnbergs.

3. sējuma atvēršanā 2016. gada 7. decembrī «Šēla savrupnamā» Krišjāņa Valdemāra ielā 13a, kurā PSRS okupācijas gados atradušās tādas VDK piesegstruktūras kā Padomju juristu asociācijas Latvijas nodaļa, LPSR Miera aizstāvēšanas komiteja, LPSR Jaunatnes organizāciju komiteja, Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, LPSR Galvenā ārzemju tūrisma pārvalde un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedru ceļavārdus grāmatai papildus komisijas locekļiem deva Latvijas Republikas Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš, Latvijas Universitātes rektors, akadēmiķis Dr. habil. biol. Indriķis Muižnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājs, Valsts valodas centra direktors, profesors, Dr. habil. med. Māris Baltiņš, kā arī 12. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs, Dr. hist. Ritvars Jansons. Krājuma atvēršanā piedalījās Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis, Viņa ekselence Romas katoļu Baznīcas Rīgas metrolpolijas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, 12. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sekretārs Ints Dālderis, 12. Saeimas deputāti Kārlis Krēsliņš, Aleksandrs Kiršteins, Latvijas vēstures institūta direktors Dr. hist. Guntis Zemītis, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, Latviešu valodas aģentūras direktors Jānis Valdmanis, kā arī daudzi citi.

 

Ceturtajā un turpmākajos rakstu krājuma sējumos ietilps M. iur. Linarda Muciņa, M. sc. comp. Ilmāra Poikāna, M. iur. Alda Daugavvanaga, Prof. iur. Kaspara Timmermaņa, Dr. sc. comm. Mārtiņa Kaprāna, Dr. iur. Jāņa Lazdiņa, Dr. iur. Elīnas Grigores-Bāras, Dr. hist. Meelis Maripuu, B. hist. Mārča Rauža, M. hist. Bonifācija Daukšta, Dr. hist. Inetas Lipšas, Dr. philol. Evas Eglājas-Kristsones un citu autoru 2016. gadā veiktie un pabeigtie pētījumi.

3. sējuma elektroniskā publikācija *.pdf datnes veidā pieejama lejupielādei šeit.

Plašāka informācija Kristīne Jarinovska +37129777788, kristine.jarinovska@lu.lv

 

December 19, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latviešu leģiona arhīvs trīs čemodānos

Viesturs Sprūde, 13. decembris, 2016

 Latviešu leģiona arhīvs trīs čemodānos

Viss raksts: http://www.la.lv/latviesu-legiona-arhivs-tris-cemodanos/


Foto - Karīna Miezāja
Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis demonstrē muzejam dāvāto Artura Silgaiļa arhīvu – dokumentus, kartes, fotogrāfijas, apbalvojumus.
Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis demonstrē muzejam dāvāto Artura Silgaiļa arhīvu – dokumentus, kartes, fotogrāfijas, apbalvojumus.

Trijos lielos ceļojuma čemodānos Latvijā no Kanādas šoruden nonācis latviešu virsnieka un grāmatas “Latviešu leģions” autora Artura Silgaiļa (1895 – 1997) arhīvs. Kara muzejs kopumā ieguvis ap pusotru tūkstoti vēsturisku vienību – lielākoties dokumentus, kartes un vairāk nekā 400 fotogrāfiju.

Kara vēstures interesentiem A. Silgailis būs pazīstams kā pirmo reizi 1962. gadā Kopenhāgenā izdotās, bet tad arī Rīgā drukātās un angliski tulkotās grāmatas “Latviešu leģions: dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules karā” autors. Savas militārās gaitas viņš sāka Krievijas impērijas armijā, kam sekoja dienests Baltijas landesvērā, firsta Līvena nodaļā ģenerāļa Judeniča Krievijas Ziemeļrietumu armijā, tad Latvijas armijā, Vācijas armijas 621. propagandas rotā, latviešu leģionā un visbeidzot jau pēc Otrā pasaules kara arī britu Reinas armijā. Raibā karjera atspoguļojas daudzajās fotogrāfijās, kas nu nonākušas muzeja krājumā. Daļa ir pārfotografētas no oriģināliem, daļa oriģināli. Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis īpaši izceļ uzņēmumus, kas attiecas uz A. Silgaiļa militārās karjeras sākumu. Starp ieguvumiem tāpat ir viņa dienesta laikā dažādās armijās saņemtie apbalvojumi un krūšu nozīmes, piemēram, Krievijas armijas laiku Sveaborgas (Helsingforsas) cietokšņa 100 gadu piemiņas nozīme, Viļņas karaskolas nozīme, Latvijas armijas pulku nozīmes, Triju Zvaigžņu ordenis, Vācijas Dzelzs krusti. Tajā pašā vitrīnā pie ordeņiem pielikta lode, kas A. Silgailim Pirmā pasaules kara laikā iestrēgusi zābakā.

Dokumentu apjoms ir pietiekami liels, lai muzejnieki vēl nevarētu detalizēti pateikt, kas starp tiem unikāls un kas Latvijas arhīvos jau esošs. Tur ir A. Silgaiļa dienasgrāmata, pavēles, latviešu pašpārvaldes sēžu protokoli, leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim rakstītas runas, dažāda sarakste, atreferējumi par Bangerska tikšanos un sarunām ar augsta ranga nacistiskās Vācijas amatpersonām un situācijas noteicējiem Ostlandē. A. Silgailis lieliski pārvaldījis vācu valodu, tādēļ bieži ticis aicināts par tulku.

Droši var sacīt, ka leģiona virspulkveža vākums ir vērtīgs, lai arī daļa dokumentu ir noraksti. Taču situācijā, kad oriģināli var nebūt saglabājušies, noraksti ir ne mazāk vērtīgi. Latvijai par īpaši unikālu uzskatāma Ādolfa Hitlera 1943. gada pavēles par Latviešu leģiona dibināšanu kopija, ko saņēmusi Latvijas Zemes pašpārvalde. “Silgailis bija pirmais, kurš to publicēja savā grāmatā,” skaidro vēsturnieks. Tāpat interesanti ir dokumenti, uz kuriem redzamas Bangerska rezolūcijas. Piemēram, Latvijas Centrālās padomes 1944. gada marta “Memorands”, kas piesūtīts arī latviešu sabiedrībā pazīstamajam ģenerālim, bet uz kura pēdējais uzrakstījis: “Ieteicu man šādu rakstu neiesniegt. Pretinieks jau pie mūsu zemes robežām”. Arī aviācijas leģiona komandiera pulkvežleitnanta Jāņa Rucava vēstules, jo ziņu par aviācijas leģiona darbību vispār ir maz.

Dokumenti, tematiski sadalīti pa mapēm, kādos 80% gadījumu attiecas uz latviešu leģiona periodu. A. Silgailis jau no paša sākuma bija iesaistīts latviešu leģiona formēšanas procesā kā Latviešu pašpārvaldes Iekšlietu direkcijas amatpersona. Turklāt vēlāk viņš bija leģiona 15. divīzijas, pēc tam 19. divīzijas kājnieku komandieris, 1944. gada vasarā iecelts par leģiona ģenerāl­inspektora Bangerska štāba priekšnieku. Iegūtais arhīvs liecina, ka daudzi dokumenti, sarakste, kas tika sūtīta Bangerskim, galu galā palikusi pie A. Silgaiļa. Savukārt plašāka dokumentu vākšana un apkopošana acīmredzot notikusi 50. gados, Silgailim strādājot pie latviešu leģiona formēšanai un gaitām veltītā darba. “Viņš jau arī grāmatas ievadā raksta, ka ir lietas, par kurām nav neko rakstījis plašāk, jo trūkst informācijas. Silgailim jau nebija nekāds arhīvs pie­ejams. Viņam bija tikai tas, kas līdzi un ko bija atsūtījuši bijušie dienesta biedri,” bilst Tomaševskis.

Kopš 1953. gada A. Silgailis dzīvoja Kanādā. Kara muzejam arhīvu apkopojis un dāvinājis viņa dēls Viktors Silgailis. Savukārt vēsturisko vērtību nosūtīšanā uz Latviju lielu palīdzību sniegusi Kanādas latviete Anda Sīpoliņš, kā arī bijušais Latvijas vēstnieks Kanādā Juris Audariņš ar kundzi.

December 14, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Deputāts tiesājas ar vēsturnieku

Ogres deputāts tiesājas ar vēsturnieku, kurš atmasko padomju represīvo pagātni

Viss raksts: http://www.irlv.lv/2016/12/12/ogres-deputats-tiesajas-ar-vesturnieku-kas-atmasko-padomisko-pagatni

Savu pētījumu dēļ prāvā ierauts VDK izpētes komisijas loceklis vēsturnieks Gatis Liepiņš
Itr_14915943-media_large
Gulaga vēstures muzejs Maskavā. Foto: Yuri Smityuk, ITAR-TASS/ LETA
Ieva Cielava 12.decembris 2016 

Viedokļa paušana par grāmatu, kuras tulkojumam no krievu valodas naudu piešķīrusi Ogres novada dome, VDK izpētes komisijas loceklim Gatim Liepiņam izvērsusies tiesas procesā. Pēc iebildumiem, ka grāmatā nekritiski slavināts PSRS Iekšlietu sistēmas darbinieks Vladislavs Laizāns, vēsturnieku Liepiņu tiesā iesūdzējis Laizāna dēls – Ogres novada domes deputāts un partijas “Saskaņa” biedrs Juris Laizāns.

Strīds ir par grāmatu “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”, ko sarakstījusi krievu valodā iznākošā laikraksta „Nedēļa Ogrē” redaktore Natālija Ketnere. Vēsturnieks norādījis, ka autores izmantotie avoti un no tiem iegūtā informācija nav izvērtēta kritiski, tajā skaitā sadaļa par bijušo Ogres kriminālās nodaļas priekšnieku Vladislavu Laizānu.

Ketnere aprakstījusi, ka Laizāns no 1949. gada strādājis Iekšlietu tautas komisariāta kriminālajā meklēšanā, un ar sadales norīkojumu vēlāk nosūtīts uz Komsomoļsku pie Amūras, „kuru cēla ieslodzītie, brīvlīguma pilsoņi, kā arī komjaunieši aktīvisti no visdažādākajiem Padomju Savienības reģioniem”.

Vēsturnieks Liepiņš internetā publicētā rakstā norādījis, ka Laizāns pēc PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolas beigšanas strādājis kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilnvarotais izmeklētājs. Savukārt Komsomoļskā pie Amūras, kur vēlāk nosūtīts, atradies GULAG nometņu tīkls, kurā ieslodzījumu izcieta arī daudzi padomju represijās cietušie latvieši.

Informāciju, kas iekļauta grāmatā, Ketnere ieguvusi no sarunas ar Jāni Laizānu, faktus nav pārbaudījusi – to autore pati vēlāk atzinusi portālam “LA”. “Neesmu vēsturniece, vienkārši mīlu savu pilsētu Ogri un cilvēkus, kuri tur dzīvo. Vai tagad pēc katras intervijas ar kādu senioru man jālūdz veikt pārbaudi “čekas” maisos, lai mani neapvaino kolaborantu slavināšanā,” sacijusi Ketnetre.

Tiesāšanās sākās pavasarī, kad Juris Laizāns kopā ar savu māti Veru Laizāni vērsās Ogres rajona tiesā, iesniedzot prasību pret vēsturnieku Gati Liepiņu un portālu “daugavasbalss.lv”, kur viedoklis tika publicēts. No katra atbildētāja tiek prasīta 2000 eiro liela kompensācija. Liepiņa viedokli publicēja arī portāli “LA” un “Ir”, taču pret šiem medijiem deputāts nav vērsies.

Prasībā par goda un cieņas aizskaršanu deputāts norāda uz vairākām, viņaprāt, nepatiesībām, kas atrodamas Liepiņa rakstā. Juri Laizānu neapmierina, ka mirušais tēvs nodēvēts par kolaborantu un kā vēsturnieka publikācijā minēta Vera Laizāne.

Ketnere rakstījusi, ka abi laulātie iepazinušies „pavisam neromantiskā gaisotnē un ļoti nepatīkamu cilvēku klātbūtnē – kriminālnoziedzinieku nometnē”, kur Vera Laizāne strādājusi par ārsti, uzreiz pēc medicīnas institūta beigšanas. Vēsturnieks komentējis: “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija Vera Laizāne, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie “tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja.”

Līdzīgi Juris un Vera Laizāni iebilst pret citiem rakstā minētajiem faktiem un vēsturnieka spriedumiem. Arī pret secinājumu, ka “Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību.”

Šādu secinājumu vēsturnieks balstījis Vladislava Laizāna LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā atrastā dokumentā. 1959. gada 25. septembrī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieks Karpačs ziņojis komunistiskās partijas vadībai, ka milicijas kapteinis Laizāns ticis sodīts ar diviem gadiem brīvības atņemšanas nosacīti par to, ka 1959. gada 24. jūnijā izdarījis sava dienesta biedra slepkavību „aiz neuzmanības”.

Liepiņš ir pārsteigts par tiesas procesu un atklāj, ka viņam nav zināmi iemesli, kādēļ prasītāji pauž šādu nostāju – aiz nezināšanas, jo radinieks slēpis savu biogrāfiju, vai arī prasības pieteikumā ir apzināti paustas nepatiesas ziņas. Visu dokumentu kopijas, kurās balstījis savus spriedumus, vēsturnieks gatavojas iesniegt tiesā.

Juris Laizānu gan šie skaidrojumi nepārliecina. “Rakstā publicētās ziņas un izteiktie apgalvojumi neatbilst patiesībai, turklāt būtiski aizskar manas ģimenes godu un cieņu. [..] Viss raksts kopumā uzrakstīts aizskarošā un neslavu ceļošā veidā, jo raksts neapšaubāmi ir radījis neitrāliem lasītājiem negatīvu priekšstatu par manu tēvu un viņa, tai skaitā arī manu, ģimeni, ko apliecina pie raksta publicētie lasītāju komentāri. Nodarītais kaitējums mūsu ģimenes reputācijai faktiski ir neatgriezenisks,” rakstiskā atbildē “Ir” skaidro Laizāns.

Ogres novada dome Ketneri ir atbalstījusi ne vien ar 1950 eiro lielu naudas summu grāmatas tulkošanai no krievu uz latviešu valodu, bet arī ar apbalvojumu “Gada ogrēnietis 2014” nominācijā “Sabiedriskais darbs”. Ketneres kandidatūru balvai atbalstīja Laizāns, kolēģiem norādot, ka arī pats personīgi atbalstījis grāmatas tapšanu.

Portāls “daugavasbalss.lv“, kurā Liepiņa viedoklis publicēts, pēc Laizānu ģimenes pretenzijām publikāciju dzēsis. Kopš pavasara medijam mainījies īpašnieks – tagad tas ir bijušais Ogres novada domes deputāts Rolands Millers (ZZS). Viņš telefona sarunā atklāja “Ir”, ka portālam ar Laizānu ģimeni izdevies noslēgt izlīgumu – abi ar deputātu Laizānu par to vienojušies mutiski. Medija īpašnieks neslēpj, ka Laizānu ģimeni pazīst personīgi, jo Millera sievastēvs savulaik strādājis kopā ar Vladislavu Laizānu Ogres trikotāžas fabrikā.

Uz jautājumu, kāpēc piekritis izlīgumam, Millers skaidro: “Mēs esam mainījuši politiku portālam – negribam jaukties ģimenes lietās. Skatāmies uz politiķu darbiem, nevis ģimenes rakstiem. [..] Ar Laizāna kungu noslēdzām mierizlīgumu, jo viņš ir diezgan pazīstamas dzimtas loceklis, neredzu jēgu tiesu darbiem. Protams, var cīnīties un pierādīt, ka tā tas ir bijis, bet diez vai mēs varētu atbildēt par saviem vecākiem, ko viņi ir darījuši. Tas būtu stulbi.”

Pirms neilga laika “Daugavas balss” slēdza izlīgumu ar vēl kādu Ogres novada domes deputātu – Egilu Helmani (NA). Portālā publicētā rakstā bijusi aprakstīta viņa ģimenes ballīte – cik tā izmaksājusi un kādi viesi ieradušies. Šādus rakstus Millers uzskata par iepriekšējo īpašnieku kļūdu – “Man ir cita politika un domāšana.”

Pec pirmās tiesas sēdes Liepiņš “Ir” atklāj, ka izlīgumu ar Laizānu ģimeni nav gatavs slēgt, jo neuzskata, ka būtu savā viedokļa rakstā pieļāvis kādas kļūdas. Ja “daugavasbalss.lv” vienosies ar Laizānu, tiesas process turpināsies tikai starp Laizānu ģimeni un Gati Liepiņu. Nākamā tiesas sēde gaidāma nākamgad – 11. janvārī.

 

December 12, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Silgaiļa arhīvs Latvijas Kara muzejā

Artura Silgaiļa arhīvs nonācis Latvijas Kara muzejā

Arhīvā apkopoti A. Silgaiļa apbalvojumi, fotogrāfijas, kartogrāfiskie materiāli un dokumenti, kas hronoloģiski aptver vairāk nekā 70 gadus ilgu laikposmu no Pirmā pasaules kara līdz 1980. gadu nogalei, un atspoguļo viņa gaitas piecās dažādās armijās. 2016.gada 8. decembrī plkst. 14.00 Latvijas Kara muzeja 3. stāvā notika arhīva atvēršana un prezentēšana plašākai publikai.

Jauniegūtā kolekcija, kas kopā sastāda vairāk kā 1 400 vēstures liecības, satur vērtīgas un līdz šim plašākai publikai nezināmas fotogrāfijas un dokumentus no lielākajiem 20. gadsimta militārajiem konfliktiem.

Lasīt tālāk: http://www.historia.lv/jaunumi/artura-silgaila-arhivs-nonacis-latvijas-kara-muzeja

December 9, 2016 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Brāļu kapus varēja nolīdzināt

Linards Muciņš: Brāļu kapus varēja nolīdzināt ar buldozeru


IZGLĀBA… «Iespējams, ja Brāļu kapos netiktu apbedīti «padomju varoņi», tad tos vienkārši nolīdzinātu ar buldozeriem,» pieļauj Linards Muciņš

Elita Veidemane, NRA. Viss raksts: http://nra.lv/latvija/193814-linards-mucins-bralu-kapus-vareja-nolidzinat-ar-buldozeru.htm


Zvērināts advokāts un VDK dokumentu izpētes komisijas eksperts Linards Muciņš, izlasījis Neatkarīgajā komentāru par NKVD tautas komisāra Novika vietnieku Jāni Cini, kas Brāļu kapos apglabāts blakus īstajiem Latvijas brīvības cīnītājiem, vēlējās padziļināt vēsturisko izpratni par ciņiem un citiem padomju rakstāmgalda (un ne tikai) slepkavām, kam saistība ar Latviju.

Valsts drošības kapteinis (šī čekista dienesta pakāpe atbilst pulkvedim) Jānis Cinis 1941. gadā parakstīja rīkojumu par Latvijas pilsoņu deportēšanu uz Sibīriju. Taču viņš nebija vienīgais, kam uz rokām palikušas nevainīgu cilvēku asinis.

Un tagad gan Brāļu kapos, gan blakus mūsu dzejniekam Rainim guļ dažādu rangu ciņi, par kuriem vērts «parūpēties», lai viņi tur negulētu.

– 1941. gada padomju represijas, protams, notika ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Tās dažviet turpinājās, pat karam sākoties. Piemēram, Liepājā.

– Liepājas milicijā, karam sākoties, tika nošauti daudzi cilvēki, kas tur bija ieslodzīti politisku iemeslu dēļ. Tur viņu līķus arī pameta. Rīgā, Centrālcietumā, padomju čekisti un cietumsargi nošāva vairāk nekā simt ieslodzīto. Atradu dažādus arhīvu materiālus, kas liecināja, ka pirmajā kara dienā viena no pavēlēm, kas atnāca no Maskavas, bija par to, ka vajag evakuēt visus cietumus, bet vācieši uz priekšu virzījās diezgan strauji, un pavēles mainījās tikpat strauji. 22. jūnijā no Maskavas bija pavēle vispirms nošaut tos, kuriem jau piespriests nāvessods. Šeit tikai izpildīja pavēles, nekādu iniciatīvu nevarēja izrādīt. Daļu ieslodzīto tiešām aiztransportēja uz Krieviju. Pēc tam atnāca pavēle šaut nost visus, jo Krievijā cietumos vairs nebija vietu.

– Kādas liecības ir saglabājušās par represijām Liepājā?

– «Zilajā brīnumā» Republikas ielā 19, daudzdzīvokļu namā, pēc tam, kad Latvijā 1940. gadā ienāca padomju okupantu armija, tika izvietota Liepājas pilsētas milicijas nodaļa, un šā nama pagrabā iekārtoja kameras, kur ieslodzīt arestētos. Kas tur notika, liepājnieki nezināja. Plašākai sabiedrībai šā nama pagraba durvis atvērās 1941. gada 29. jūnijā, kad pilsētā bija ienākuši vācieši, jo Liepāja turējās pret vāciešiem līdz 28. jūnijam. Milicijas pagrabos atrada astoņpadsmit nošautu cilvēku līķus. Pieci cilvēki pa durvīm tomēr iznāca – viņi bija šo asinsdzīru liecinieki, nejauši palikuši dzīvi. Viens no pieciem dzīvi palikušajiem bija Ādolfs Dzintarnieks, un, lūk, ko varēja izlasīt viņa atmiņu pierakstos: «Bija piektdienas [27. jūnija] rīts, pulkstenis bija apmēram trīs, kad mūs no lielās kameras veda ārā pa vienam uz citu, mazāku, kameru, kur atradās sievietes. Nepagāja dažas sekundes, kad kameru durvīs parādījās miliču sejas. Izsauca manu vārdu. (..) Kad atskanēja divi uz mani mērķēti pistoles šāvieni, pakritu un paliku guļot. (..) Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, bija arī sievietes. Tās sakrita man virsū. (..) Miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru, un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. (..) Tad kameras durvis tika noslēgtas, un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur skanēja sieviešu izmisuma kliedzieni.» Dzintarnieks apliecināja, ka šāvēji bija Liepājas pilsētas miliči, kuri, acīmredzot nebūdami profesionāli slepkavas, slikti šāva, un divas uz viņu raidītās lodes skārušas tikai apģērbu, un tā viņš palicis dzīvs. Kad ienāca vācieši, viņi arestēja šāvējus un pašus pielika pie sienas. Pēdējais – milicijas priekšnieks Botanikers – tika notverts ap 1943. gadu. Laika gaitā atklājās Liepājā nošauto personības dati. Tika arestēts un pēc tam 25. jūnijā noslepkavots Liepājas pilsētas slimnīcas direktors, ķirurgs un māsu skolas vadītājs Teodors Volframs un kurinātājs Sergejs Hercenbergs. Direktoru apvainoja par to, ka viņš izvietoja slimniekus un ievainotos slimnīcas sarkanajā stūrītī, kā arī par to, ka viņš neļāva novietot zenītieročus slimnīcas teritorijā, bet kurinātāju apsūdzēja par «signalizēšanu» vāciešiem ar dūmiem.

– Kas notika ar nošautajiem?

– Milicijā noslepkavotos apglabāja galvenokārt radinieki dažādās Liepājas kapsētās, par šīm bērēm nav plašāku ziņu, izņemot sludinājumus laikrakstā Kurzemes Vārds. Savukārt slimnīcas direktoru un kurinātāju izvadīja organizēti, ar ļoti lielu skaitu pavadītāju, ko var pat salīdzināt ar protesta demonstrāciju. Vēlāk, pateicoties bezbailīgiem cilvēkiem – slimnīcas galvenajai māsai Marijai Gruzei, kā arī Annai Proknerei un Ausmai Blikertei -, saglabājušās fotoliecības, kuras viņas nodevušas muzejam. Uz kapu plāksnēm bija iegravēti vārdi Terora upuris, un šīs kapu plāksnes tur atrodas vēl šodien, tās tur atradās visos padomju laikos, bet kapu kopiņas vienmēr bija rūpīgi sakoptas. Jau mūsu laikos Austrālijā atradās kurinātāja radinieks, atsūtīja lenti no vainaga, fotogrāfijas. Cilvēkiem tas tomēr ir svarīgi.

– Arī Rīgas Centrālcietumā notika briesmu lietas.

– Kā jau teicu, tur nošāva vairāk nekā simt cilvēku. Par šiem notikumiem Okupācijas muzejs iekārtoja izstādi Stūra mājas pagalmā. Šādas «evakuācijas» notika arī citās vietās, piemēram, Ukrainas pilsētā Ļvovā NKVD čekisti nošāva ap 4000 ieslodzīto.

– Labi, Liepājā noslepkavoto vārdi ir zināmi. Bet kā tad ar slepkavām un viņu komandētājiem?

– Jā, arī man radās jautājumi. Izskatīju enciklopēdijas, neko neatradu nedz par Alfonu Noviku, nedz par Semionu Šustinu, kas bija Novika vietnieks un LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieks. Noviks bija retranslators, kas saņēma Maskavas pavēles un nosūtīja tās «uz vietām». Bet pēdējā pavēle bija: «atlasiet nošaujamos». Par Šustinu nebija informācijas, no kurienes viņš Latvijā uzradās. Noskaidroju, ka viņš bija dzimis Tverā, ebreju drēbnieka ģimenē, pabeidzis piecas klases, pēc tam mācījies arodbiedrību universitātē.

– Paturpināsim: pateicoties «izcilajai» izglītībai, bīdījies uz augšu pa kompartijas līniju. Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas viņu nosūtīja uz Latviju. Šustina paraksts atrodams gandrīz uz visiem politisko represiju un nāvessodu izpildes dokumentiem. Šustins arī apstiprināja slēdzienus par 6636 Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā. Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, kas notika 22. jūnijā, izmeklēšanas darbības vairs netika veiktas, nāves spriedumam pietika ar Šustina rezolūciju. Un tā 1941. gada 26. jūnijā «sakarā ar sociālo bīstamību» pēc Šustina pavēles Centrālcietuma pagalmā tika nošauti 78 cilvēki, ar Vēvera pavēli vēl divdesmit pieci. Karam sākoties, Šustins aizbēga no Latvijas, pēc tam viņš kļuva par NKVD Kirovas apgabala priekšnieku, un viņam pakļautajā Vjatlagā ieslodzīja vairāk nekā 3000 no Latvijas izsūtīto. Pret Šustinu Latvijā 90. gados tika ierosināta lieta par genocīdu, taču šis rakstāmgalda slepkava bija laikus paspējis Krievijā nomirt septiņdesmito gadu beigās. Bet Jānis Cinis godpilni apglabāts Brāļu kapos.

– Gan Noviks, gan Cinis, gan citi čekisti Latvijā bija tiesāti pirms kara, turklāt ne tikai par politiku. Cietumu pārvaldes priekšnieks Grīnbergs bija tiesāts arī par slepkavību. Noviks līdz 1940. gadam vairākas reizes bija gājis pāri robežai uz Padomju Savienību. 1933. gadā viņu notiesāja par komunistisku darbību, 1938. gadā amnestēja. Latvijā nav viņu čekas lietu, toties ir citi materiāli. Tā, piemēram, Noviks raksta, ka viņam ir nepabeigta augstākā izglītība, kamēr pārējie, it sevišķi čekisti no Krievijas, bija vienkārši noziedznieki ar galīgi zemu izglītību. Dzimis Latgalē, savervēts padomju izlūkdienestā. Par komunistisku darbību 1926. gadā izslēgts no Aglonas ģimnāzijas, studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Studijas bija tādas – pirmajā gadā no 30 eksāmeniem divi nokārtoti, pēc tam studijas pamestas. Tāda, lūk, «nepabeigtā augstākā izglītība». Noviks Latvijā pirms un pēc kara bija organizators un izpildītājs genocīda noziegumu un noziegumu pret cilvēci izdarīšanā, tajā skaitā personīgi parakstīja lēmumus par arestiem un deportācijām 41 544 personām pēc kara. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Noviku apcietināja 1994. gadā, un 1995. gada 13. decembrī viņu notiesāja ar mūža ieslodzījumu par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci. 1996. gada 12. martā Noviks mira Rīgas Centrālcietumā.

– Un kā tad ar Jāni Cini?

– Cinis ir dzimis 1911. gadā Latvijā, kompartijas biedrs kopš 1932. gada, 1933. gadā arestēts, notiesāts spaidu darbos. Pēc 1940. gada padomju varas laikā bijis Vidienas apgabala komitejas sekretārs. Latvijas padomju enciklopēdija gan nestāsta par to, ka, sākoties PSRS okupācijai, Cinis iecelts par LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieku, viņam piešķirta čekista speciālā valsts drošības kapteiņa dienesta pakāpe, ko piešķīra tikai PSRS spiegiem, kas tālākā viņa biogrāfijas falsificēšanā radīs zināmas grūtības… Cinis Latvijā pirms kara piedalījies kā organizators genocīda noziegumu veikšanā, tajā skaitā viņš personīgi apstiprinājis slēdzienus par 1941. gada 14. jūnija arestiem un deportācijām vismaz 2479 personām. Karam sākoties, Cinis aizmuka no Latvijas, viņu iecēla par 201. latviešu strēlnieku divīzijas Sevišķās daļas (čekas) priekšnieka vietnieku, un tā viņš turpināja represijas. Taču, neprofesionāli rīkojoties frontes aizmugurē, cenšoties notvert vācu lidmašīnas pilotu, viņu 1942. gadā nošāva. 1958. gadā Cini pārapbedīja Latvijā, Brāļu kapos, galvenajā laukumā, uz plāknes norādot, ka viņš ir apakšpulkvedis, kaut gan viņam tāda dienesta pakāpe nekad nav bijusi. Padomju Latvijas vēsturnieku darbos viņa dienesta pakāpe viltota uz «kapteinis», un Krievijas datos, kas stāsta par «Lielā tēvijas kara» kritušajiem, Cinis figurē kā majors. Un tas, ka izsūtāmo sarakstus parakstīja tieši Cinis, bija piemēroti tiem apstākļiem: tas taču labi, ka to visu paraksta latvietis, vai ne? Bet interesanti, ka visi čekas ministri un viņu vietnieki vēlāk ir represēti pa partijas līniju, tikai tas nebija nāvessods vai lēģeri.

– Tad kāpēc gan viņu izraka no Krievijas kapa un pārapbedīja Latvijā, Brāļu kapos?

– Viena versija ir tāda: ja tur netiktu apbedīti «padomju varoņi», tad Brāļu kapus vienkārši nolīdzinātu ar buldozeriem.

– Līdzīgi, kā padomju vara to izdarīja ar ļoti daudziem latviešu atbrīvošanās cīņu pieminekļiem? Līdz 1988. gadam, pateicoties padomju okupācijas varai, Latvijā tika nojaukti 37 ar Latvijas valstiskuma veidošanos saistītie pieminekļi.

– Brīvības pieminekli savulaik nelegalizēja, savukārt Brāļu kapus – gan. Padomju laikā partijas darboņi un armijnieki 9. maijā tur gāja likt ziedus. Daļa ir «Lielajā tēvijas karā» kritušie. Pēc tam sākās šļura ar visādiem partijniekiem, kurus arī glabāja Brāļu kapos. Savukārt Rainim apkārt sarakts vesels pulks padomju ģenerāļu! Viņi visi ir noziedznieki – apsūdzami vai nu genocīdā, vai nu prastā Latvijas izzagšanā. Ieskaitot Baltijas kara apgabala komandieri, kas nozaga un uz Maskavu aizveda ģenerāļa Baloža Rīgas dzīvokļa piecu istabu iekārtu…

– Cik zināms, vācu okupācijas vara bija visai toleranta, ļaujot turpināt veikt apbedījumus centrālajā kapulaukā: Latvijas teritorijas pašpārvalde varēja lemt, ko tur apbedīt.

– Tā tiešām bija. 1941. gada laikā tur pārapbedīja komunistiskā terora upurus, kopumā 1941./1942. gadā tur pārapbedīja 15 nacionālo partizānu, 1941. gada 18. janvārī Babītes pagastā nošauto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri (LKOK) leitnantu Oto Cielēnu un daudzus citus. 1942. gadā Brāļu kapos apbedīja vienu no Brāļu kapu izbūves autoriem – tēlnieku Kārli Zāli, piecus LKOK un četrus bijušās Latvijas armijas virsniekus – pulkvedi Rūdolfu Kandi, LKOK kapteini Jēkabu Varenu, kapteini Voldemāru Štekerhofu un kapteini Voldemāru Dimzi, kas bija piedalījies kaujās Ļeņingradas frontē. Vēlāk pārapbedīja 1941. gada martā čekistu nošauto un Ulbrokas apkaimē 1944. gada pavasarī masu apbedījumā atrasto komunistiskā terora upuri – LKOK ģenerāli Kārli Gopperu.

– Kad atgriezās padomju okupanti, viņi, dabiski, izmantoja Brāļu kapus savējo, piemēram, PSRS militāro pensionāru, apglabāšanai.

– Protams, arī tos tur glabāja, kā arī apbedīja latviešu gvardes divīzijas karavīrus un virsniekus.

– Pēc tam apbedījumi Brāļu kapu centrālajā laukumā nenotika līdz pat 1958. gadam. Kāpēc?

– Kā izpētījis Brāļu kapu komitejas vēsturnieks Āboltiņš, iespējams, tāpēc, ka padomju gudrinieku prātos bija radusies doma Brāļu kapus pārveidot par darbaļaužu atpūtas parku. Varbūt šādu domu izraisīja PSRS maršala Žukova ierašanās Rīgā un Brāļu kapu apmeklējums 1957. gadā. Tajā pašā gadā kompartijas Latvijas centrālkomiteja secina, ka «Brāļu kapi nav izveidoti par tautas pieminekli kritušajiem cīnītājiem par strādnieku šķiras lietu», tāpēc LPSR Ministru padomei tika uzdots «pārvērst Brāļu kapus par tautas pieminekli latviešu strēlniekiem un pārcelt no citām vietām uz šiem kapiem dažu par padomju dzimtenes brīvību un neatkarību kritušu strēlnieku un Rīgas atbrīvotāju kapus». Tā sākās Brāļu kapu sākotnējās ieceres kropļošana, aprokot tur kompartijas un padomju armijas veterānus, sarkano partizānu vadoņus un citas nepiederīgas personas.

– Vai, jūsuprāt, šīs Brāļu kapiem nepiederošās personas vajag pārapbedīt citos kapos?

– Bez šaubām, ka vajag. Daži gan saka: mēs nemūžam neiesim uz jūsu Brāļu kapiem, jo tur apbedīti tādi kā Rūdolfs Bangerskis, kurš, kā zināms, bija latviešu leģiona ģenerālinspektors. Bet, piedodiet, jūs pirmie sākāt mūsu Brāļus kapus piemēslot, turklāt – ar visādiem čekistiem un citiem ciņiem.

– Bangerski nevar salīdzināt ar Cini.

– Protams. Bet pieņēmumus taču var izteikt, vai ne?

December 7, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Sibīrijas Robinsons”, latvietis

Pazīstams Sibīrijas rakstnieks Vladimirs Topiļins 2015.gadā uzrakstījis grāmatu, kuras pamatā ir patiess notikums – latvietis Mārtiņš Plostnieks, lai glābtos no bojā ejas 1937.gada genocīdā, slēpās taigas biezokņos veselus 12 gadus.

Šis notikums ir minēts arī grāmatā “Latviešus Sibīrijā meklējot. Veloekspedīcija Rīga-Vladivostoka”:
Stāsta Alberts Deglavs:

“Bet viens no Kamenskas nepadevās, saprata – beigas ir šā vai tā. Hutoros jau dzirdams – kur naktī suņi rej, tur tā saimnieka rīt vairs nebūs. Kad brauca pēc viņa, viņš uz slēpēm virsū un taigā prom. Tā būdiņa viņam bija iztaisīta tā, ka nevar pateikt, ka tur cilvēks, pats vienreiz tur nogāju apskatīties. Pusotras dienas, vēl viena nakts jāguļ ceļā, tad tik var aiziet tur. 12 gadus tā nodzīvot. Kaut kur pie Ribnas ir bijusi vieta, kur viņš nolicis zvērādas un paņēmis nolikto munīciju, bet šeit nekur viņš nav rādījies.

Viņš tikās ar manu tēvu, tāds apaudzis kā ar sūnām. Reiz aizšāvis lāci, smagi ievainots nogulējis mēnesi, bet kaut kā palicis dzīvs.”

Attēlu rezultāti vaicājumam “Владимир Топилин_ Немтырь”
Šīs Vladimira Topiļina grāmatas nosaukums ir «Немтырь», tā ir visai populāra, bet šajā grāmatas aprakstā Mārtiņš Plostnieks tiek saukts par “Sibīrijas Robinsonu”.

«Сибирский Робинзон» прожил в тайге 13 лет, скрываясь от расстрела

http://www.msk.kp.ru/daily/26527/3544222/

Иван Лепа рассказал автору «Немтыря» Владимиру Топилину продолжение этой истории и подчеркнул, что в деревне не осуждали отшельника, наоборот, считали его поступок правильным
Иван Лепа рассказал автору «Немтыря» Владимиру Топилину продолжение этой истории и подчеркнул, что в деревне не осуждали отшельника, наоборот, считали его поступок правильным  Фото: Мария АНАНОВА

Наградой за одиночество стала жизнь

…Небольшую деревеньку Каменно-Горновка в Красноярском крае сейчас постепенно занимают дачники. Сто километров от Красноярска уже не расстояние. А вплоть до начала Великой Отечественной войны это были глухие места с латышскими хуторами. И происходило здесь ровно то, что и в больших городах и селах: гражданская война, репрессии, коллективизация, постоянный приток ссыльных и раскулаченных. Спасение от преследования было только одно – тайга. В 1937 году здесь случилась история, ставшая сюжетом для книги известного сибирского писателя Владимира Топилина. Житель Каменно-Горновки, спасаясь от НКВД, ушел в тайгу. Он провел в одиночестве много лет, разучился говорить, за что его прозвали немтырем (немым). Повесть «Немтырь» вышла в 2015 году. Поскольку речь идет о латышской семье, ее с особым интересом и пристрастием прочитали местные латыши. Сразу же нашлись очевидцы этой удивительной истории. Мы встретились с ними, отправившись в Каменно-Горновку; узнали, как сплелись правда и вымысел, и как сложилась жизнь реального человека.

Как появился «Немтырь»

Все книги Владимира Топилина созданы на основе реальных событий. На старенькой «Оке» инвалид-колясочник забирался в самые глухие деревушки, и разговаривал со старожилами. Так появился и «Немтырь»: сюжет подсказал бывший милиционер Валерий Тучнолобов, который в 1950-1951 году расследовал дело о таежном робинзоне.

Этот дом из сибирской лиственницы стоял на хуторе в нескольких километрах от деревни Каменно-Горновка и принадлежал латышской семье Плостниек. Фото: Мария АНАНОВА
Этот дом из сибирской лиственницы стоял на хуторе в нескольких километрах от деревни Каменно-Горновка и принадлежал латышской семье Плостниек. Фото: Мария АНАНОВА

Повесть начинается с того, что в 1937 году главный герой, 18-летний Янис Веред (так назвал автор повести своего героя), пошел в тайгу готовить зимовье к охотничьему сезону, повредил ногу и почти две недели пролежал в избушке без движения. Однако ни отец, ни братья на выручку не пришли. Когда Янис вернулся домой, он узнал, что отец и братья арестованы. Его тоже долго ждали, но подумали, что утонул или попал медведю в лапы. Мать и сестра снаряжают его обратно в тайгу, где он проведет 18 лет в полном одиночестве, и разучится говорить. Топилин, – таежник и охотник, – в мельчайших подробностях описывает быт своего героя: как он охотится, как сажает первый огород, как разводит костер, и хранит продукты, как спасается от медведя, как ведет учет времени. Повесть заканчивается тем, что Янис возвращается в родную деревню. Что с ним случилось дальше, милиционер Тучнолобов не знал, его перевели в другое место, и в Каменно-Горновке он больше не был…

Саша погиб, Мартын выжил

«- Уходить тебе надо, сынок, – обхватив его за плечи, шептала мать. – Немедля! Заберут и тебя, не вертаешься, а так хоть жив будешь.

– Куда же, мама?

– В тайгу. Откуда пришел. Там тебе жить надо, покуда все не уляжется.

– Когда все уляжется?

– Не знаю»*

Очевидцам тех арестов уже за 90 и, сказать по правде, если бы не повесть, то память о таежном робинзоне 30-х годов прошлого века ушла бы вместе с ними навсегда. Иван Александрович Лепа – один из тех, кто хорошо помнит эту удивительную и трагическую историю:

Владимир Топилин Фото: Мария АНАНОВА
Владимир Топилин. Фото: Мария АНАНОВА

– Ушедшего в тайгу человека звали Мартын Плостниек, – рассказывает он. – Мартын дружил с моим отцом, они вместе на охоту ходили. Когда начались аресты, он решил спрятаться в тайге, и звал с собой отца «Саша, пойдем вместе». Отец отказался, сказал: «будь что будет!». Его забрали в декабре 1937 года, через два месяца расстреляли. Нас, детей, было четверо, мне, старшему, 12 лет, младшему годик. Мама больше не вышла замуж, растила нас одна, и часто говорила, лучше бы Саша в тайгу ушел.

Тогда в Каменно-Горновке арестовали 37 мужиков, домой никто не вернулся.

Мартын Плостниек прожил в тайге 13 лет, все это время к нему ходили в условленное место два его двоюродных брата. Один-два раза в год приносили патроны, семена, продукты. Однажды, когда на встречу никто не пришел (братья умерли), отшельник понял, что зиму он не переживет и вышел к людям. Родители его к тому времени уже умерли, в доме жили посторонние люди…

Отшельник стал пчеловодом и книгоманом

«- Как ты думаешь, почему они не идут? – в раздумье спросил он (у собаки – прим. Ред.) и вздрогнул от неприятного ощущения.

Внутри, в голове и к ушам от собственных слов пронеслись нервные болевые разряды. Так бывает, кода человек долго молчит. Отец советовал сынам:

– Будете в тайге одни – разговаривайте с собаками, иначе разучитесь говорить».

Одиночество не проходит бесследно, и вся дальнейшая жизнь таежного робинзона тому подтверждение. Он выбрал работу вдали от людей, на пасеке, мало с кем общался, все свободное время читал запоем. Однако Мартын был не одинок: после выхода к людям он женился на местной жительнице, Зельме.

Деревеньку Каменно-Горновка Фото: Мария АНАНОВА
Деревеньку Каменно-Горновка  Фото: Мария АНАНОВА

– Обоим тогда было уже около 50 лет, – рассказывает Валентина Токмина, племянница Зельмы. – Мартын был очень хорошим пасечником, говорят, про него даже в местной газете писали. Сначала они жили в Каменно-Горновке, а потом переехали в районный центр, Уяр. Поселились по соседству с нами. Я к тому времени школу заканчивала, хорошо его помню. Он всегда был ухоженный, носил плащ и шляпу. Конечно, немтырем он не был, прекрасно говорил, и это неудивительно. Дядя Мартын был настоящийкнигоман, читал каждую свободную минуту, собрал большую библиотеку, выписывал много журналов. По этому поводу они с тетей даже конфликтовали, потому что хозяйственные дела он не любил. И вообще каких-то теплых отношений у него ни с кем не было. Когда им с тетей было около 70 лет, они решили расстаться, чтобы не быть обузой друг другу. Тетя уехала к детям, у нее два сына. А у дяди Мартына детей не было, он отправился к какой-то племяннице в Латвию. И увез с собой свою библиотеку. Это было примерно в 1972-1973 году, связь с ним прервалась. По слухам, в Латвии он вскоре умер. Его жена, тетя Зельма, дожила до 1993 года. Ни фотографий, ни даже воспоминаний о нем почти не осталось. Он не любил общаться, про тайгу вообще не рассказывал. Я только знала, что он повредил руку в схватке с медведем.

Валентина Токмина Фото: Мария АНАНОВА
Валентина Токмина  Фото: Мария АНАНОВА

О Мартыне помнит и старейшая жительница Каменно-Горновки ЭммаБеильман (ей 91 год), которая работала вместе с ним на пасеке:

– В начале войны нас привезли в Сибирь с Поволжья, а в 1951 году я с мужем и детьми переехала в Каменно-Горновку и познакомилась с Мартыном, вместе работали шесть лет.

Помню, он рассказывал про свой огород, который устроил на небольшой полянке в тайге и про то, что все эти годы спал на медвежьих шкурах. Он был очень грамотный, про все знал, уважительный и спокойный человек.

Старейшая жительница Каменно-Горновки Эмма Беильман Фото: Мария АНАНОВА
Старейшая жительница Каменно-Горновки Эмма Беильман  Фото: Мария АНАНОВА

Сейчас вся деревня зачитывается повестью, рассказывающей о событиях и людях здешних мест. И хотя правда в ней перемешана с вымыслом, и, говорят, много в Сибири было таких отшельников, но именно он, Мартын Плостниек, став литературным героем, пусть и под другим именем останется в памяти людей…

ПОСТРОЧНО

Правда и вымысел

Пожалуй, одно из самых известных произведений об ушедшем в тайгу человеке, – повесть Валентина Распутина «Живи и помни». У главного героя, много раз раненного и контуженного, в 1945 году, перед самой Победой, страх победил долг, и он вместо возвращения из отпуска на фронт спрятался в тайге. У этого человека был реальный прототип: житель соседней с родной деревней Распутина деревни стал дезертиром, про него все знали, но арестовали лишь после окончания войны. Но сюжет повести – вымысел автора.

Образ Немтыря из книги. Художник: Глеб ПЕГАНОВ

Образ Немтыря из книги. Художник: Глеб ПЕГАНОВ

В повести Владимира Топилина «Немтырь» у героя совсем другой мотив для бегства, он спасается от ареста. Сюжет основан на реальных событиях, но есть и существенные расхождения.

Правда и вымысел

Правда и вымысел

ДОСЛОВНО

История «немтыря» при всей необычности – типична

Алесей Бабий, председатель красноярского общества «Мемориал»:

– История, рассказанная Владимиром Топилиным, при всей своей необычности в каком-то смысле типична. Кстати, автор достаточно точно передаёт обстоятельства того времени. Когда я читал «Немтыря», не нашёл там ошибок, обычных в художественных произведениях. Писатель точно и аккуратно обходится с историческими фактами.

Было немало людей, которые в 1937-38 гг. спасались, просто меняя место жительства. Бывало, вся семья переезжала в другой город. Известен реальный случай, когда человек почти год проездил в поездах (билеты были не именные). Или люди уходили в тайгу на некоторое время. Дело в том, что НКВД выполняло «план по валу» по приказу 00447 (так называемые лимиты), и гоняться за каким-то конкретным человеком им было некогда и незачем. Они просто арестовали вместо героя повести кого-то другого. Более того, «Немтырь» мог уже году в сороковом появиться в деревне и, скорее всего, это прошло бы незамеченным.

*Здесь и далее – отрывки из книги «Немтырь»

December 5, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gidi bija čekas aģenti

Gidi bija čekas aģenti – pētījums atklāj patiesību par kādreiz slavenā “Intūrista” darbu

Pilns raksts: http://www.DELFI.lv http://www.delfi.lv/news/national/politics/gidi-bija-cekas-agenti-petijums-atklaj-patiesibu-par-kadreiz-slavena-inturista-darbu.d?id=48257389

Gidi bija čekas aģenti – pētījums atklāj patiesību par kādreiz slavenā 'Intūrista' darbu

Foto: EPA/LETA
Teju visi sabiedrības “Intūrists” gidi-tulki bija Valsts drošības komitejas (VDK) aģenti, atklāj LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas stipendiātes Martas Starostinas pētījums “Padomju ideoloģijas un propagandas izpausmes Vissavienības akciju sabiedrības “Intūrists” Rīgas nodaļā kā VDK piesegstruktūrā darbā ar tūristiem no 1971. līdz 1985. gadam”.

“Intūrista” un tā darbinieku uzdevumos ietilpa izplatīt propagandu tūristu vidū, ietekmēt viņus gan morāli, gan fiziski, kā arī “apstrādāt” ārzemju tūristu grupas, jo tās varēja gan celt, gan iedragāt PSRS reputāciju, atzīts pētījumā. PSRS valsts iestāde “Intūrists” pildīja ar tūrismu saistītos uzdevumus – gan tūrisma infrastruktūras veidošanu, gan ceļojumu rīkošanu, gan noteiktu ceļojumu aizliegšanu.

Attiecībā uz iestādē strādājošajiem gidiem-tulkiem, pētījuma autore norāda, ka par viņu darbību VDK liecinājuši vairums avotu, bet viņa īpaši atsaucas uz vienu PSRS VDK virsnieku, kurš pārbēdzis uz Rietumiem. Viņš liecinājis, ka “teju visi Intūrista gidi-tulki bija VDK informatori, kas nekavējoties ziņoja mums, ja viņiem radās aizdomas par noteiktu ārzemju tūristu”.

“Intūrista” darbiniekiem, esot tiešā saskarē ar tūristiem, bija jārūpējas par tām lietām, kas minētas PSKP pamatnostādnēs, proti, PSRS politiskās un militārās varas palielināšanos, starptautiskās strādnieku un komunistiskās kustības politiskās ietekmes pastiprināšanu, marksistiski-ļeņinisko pasaules uzskatu konsekventu nostiprināšanu, sabiedrības audzināšanu sociālistiskā patriotisma un internacionālisma garā, sociālistiskās kultūras attīstību, kā arī cīņu pret buržuāziskās ideoloģijas ietekmi.

Tūristi – zem lupas

 Pētījumā skaidrots, ka tūristiem okupētajā Latvijā bija aizliegts apmeklēt gandrīz visas vietas, izņemot Rīgu. Vēlāk tūristi varējuši doties arī uz Jūrmalu un Siguldu.

“Ja tūrists patstāvīgi bija nolēmis kaut kur doties vai arī kā citādi pārkāpis tūristu uzturēšanās noteikumus, tad viņam draudēja izraidīšana. Tūristi, kuru uzturēšanās PSRS vairs nebija vēlama, tika izsūtīti ar milicijas palīdzību, nepieciešamības gadījumā izraidīšanas materiālus noformēja arī VDK,” teikts pētījumā.

Tāpat būtisks aspekts bija nepieciešamība atmaskot pretpadomju propagandas izplatīšanu. Gidiem bija jāizzina tūristu viedoklis par ekskursijām un tajās minēto informāciju, kā arī jāfiksē tūristu viedokļi. “Par pretpadomju uzskatiem tika atzīti visi, kas atšķīrās no PSRS nostādnēm veselības aprūpes, kultūras un ekonomikas jomā un kas pauda, ka kapitālistiskajās valstīs ir labāk. Gidi centās atspēkot tūristu izteiktos atšķirīgos viedokļus vai iebildumus par gidu minēto informāciju, pamatojot savu viedokli ar faktiem, kas it kā atbilda īstenībai, bet nereti bija izrauti no konteksta,” raksta pētījuma autore.

Līdzās fotografēšanas kontrolēšanai bija jāseko tam, ko tūrists ieveda, sevišķi tas attiecās uz žurnāliem, grāmatām, laikrakstiem, kam viņš mēģināja tos nodot un ar ko viņš saistībā ar atvestajiem materiāliem apspriedās. Šī pretpadomju propagandas literatūra nereti bija atstāta autobusos un viesnīcās.

Savukārt tūristu sarunāšanās ar PSRS iedzīvotājiem tika traktēta kā “imperiālistisko zemju spiegošanas centru izvērsta graujoša darbība pret Padomju Savienību, tai skaitā arī pret Padomju Latviju”. VDK uzskatīja, ka kapitālistisko valstu izlūkdienesti “jo plaši izmanto latviešu emigrantu barvežus”, kas iesūta graujošus pretpadomju propagandas materiālus. VDK vēl pirms tūristu grupu brauciena uz okupēto Latviju sūtīja viņiem atbilstoša satura literatūru, demonstrēja kinofilmas, diapozitīvus, plates, piegādāja tādus izdevumus kā laikrakstu “Dzimtenes Balss”.

Darbam ar trimdas latviešiem – speciāla nodaļa

Pētījums atklāj, ka tūrisma pārvaldes darbiniekiem sevišķi uzmanīgi un profesionāli nācies strādāt ar trimdas latviešiem. Trimdas latvieši potenciāli pārzinājuši Latvijas teritoriju, tātad varējuši brīvi bez gidu palīdzības pārvietoties, zinājuši latviešu valodu, tātad varējuši sarunāties ar vietējiem vai fiksēt faktu, ka latviešu valodu tikpat kā uz ielām nedzird.

Trimdas latviešiem bijuši arī radi un draugi okupētajā Latvijā, tātad viņi varējuši veikt pretpadomju propagandu, iemeslus, kāpēc VDK darba ar trimdas latviešiem liecies īpaši svarīgs, atklāj pētījums. Turklāt trimdas latvieši nereti pārzinājuši LPSR vēsturi, tādēļ viņus bijis grūti pārliecināt par jautājumiem, par kuriem viņiem bija priekšzināšanas un atšķirīgs viedoklis.

“Trimdas latviešiem bija savi centri ārvalstīs, tāpēc PSRS centās iefiltrēt tur valsts drošības dienestu personālu vai vervēt tūristu vidū tos, kas vēlētos vai būtu spiesti ziņot PSRS valsts drošības iestādēm. Šādā veidā PSRS centās nostiprināt varu okupētajā Latvijā, un tūrisms bija izdevīgs līdzeklis,” secina pētījuma autore, skaidrojot, ka “Intūrista” darbinieki apkalpojuši ārzemju tūristus, kurus uzskatīja par draudu valsts drošībai.

VDK bijusi speciāla nodaļa, kuras kompetencē bija trimdas latviešu lietas. Nodaļas uzdevumos bija izspiegot trimdas organizācijas, presi un tās darbiniekus. Arī Kultūras sakaru biedrības un “Intūrista” Rīgas nodaļā bija iekļauti daudzi šīs spiegošanas nodaļas aģenti. Pētījumā rakstīts, ka “Intūrists” faktiski bijusi VDK nodaļa, tāpat kā izdaudzinātā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.

“Intūrists” – VDK piesegstruktūra

“Intūrista” darbiniekiem regulāri bijis jāatskaitās par tūristu apkalpošanu un viņu iespējamiem ideoloģiskās diversijas mēģinājumiem. Atsaucoties uz “Intūrista” gides-tulces Zanes Rozenbergas interviju, autore secinājusi, ka viennozīmīgi nevar apgalvot, ka gidi, kas sagatavoja atskaites, zinājuši to adresātu, tomēr dokumenti liecina, ka atskaites sagatavotas VDK vajadzībām.

Tāpat atrasta informācija par to, ka “Intūrists” pildījis VDK uzdevumus. Liecības pierādījušas, ka gidi sadarbojās ar VDK, atklāj pētniece, secinot, ka “Intūrists” bijusi VDK piesegstruktūra, jo tā bija reāli eksistējoša ekonomikas, kultūras un sava veida politikas institūcija, kas darbojās tūrismā.

Par to liecinot arī pētnieces analizētie tiesas lietu materiāli, no kuriem izriet, ka VDK vervējusi “Intūrista” darbiniekus, lai saņemtu informāciju no viņiem atskaišu formā par atsevišķām tūristu grupām un atsevišķiem cilvēkiem.

LPSR VDK virsnieks Aleksandrs Serguņins norādījis, ka “Intūrista” viesnīcā “Latvija” vien viņam bijuši vismaz 40 VDK aģenti. Nepieciešamo informāciju par kādu no viesnīcā dzīvojošajiem viesiem viņš ieguvis no viesnīcas darbiniekiem, kuri zinājuši, ka viņš ir VDK štata darbinieks, turklāt bijušas arī uzticības personas.

VDK izmantojis “Intūristu” kā efektīvu līdzekli savu kompetenču īstenošanai, kas galvenokārt saistījās ar ārzemju tūristu uzraudzīšanu, izsekošanu un vervēšanu. Daudzi “Intūrista” darbinieki bijuši VDK rezidenti, tostarp uzticības personas vai savervēti aģenti, kas vai nu atskaitījās VDK, vai arī pildīja tiešus VDK uzdevumus. Tas liecina, ka “Intūrists” bija kas vairāk nekā VDK virsnieku pensionēšanās vieta, teikts pētījumā.

Visu pētījumu “Padomju ideoloģijas un propagandas izpausmes Vissavienības akciju sabiedrības Intūrists Rīgas nodaļā kā VDK piesegstruktūrā darbā ar tūristiem no 1971. līdz 1985. gadam” var izlasīt šeit.

December 5, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: