Latviešu leģiona arhīvs trīs čemodānos
Viss raksts: http://www.la.lv/latviesu-legiona-arhivs-tris-cemodanos/
Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis demonstrē muzejam dāvāto Artura Silgaiļa arhīvu – dokumentus, kartes, fotogrāfijas, apbalvojumus.
Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis demonstrē muzejam dāvāto Artura Silgaiļa arhīvu – dokumentus, kartes, fotogrāfijas, apbalvojumus.
Trijos lielos ceļojuma čemodānos Latvijā no Kanādas šoruden nonācis latviešu virsnieka un grāmatas “Latviešu leģions” autora Artura Silgaiļa (1895 – 1997) arhīvs. Kara muzejs kopumā ieguvis ap pusotru tūkstoti vēsturisku vienību – lielākoties dokumentus, kartes un vairāk nekā 400 fotogrāfiju.
Kara vēstures interesentiem A. Silgailis būs pazīstams kā pirmo reizi 1962. gadā Kopenhāgenā izdotās, bet tad arī Rīgā drukātās un angliski tulkotās grāmatas “Latviešu leģions: dibināšana, formēšana un kauju gaitas Otrā pasaules karā” autors
. Savas militārās gaitas viņš sāka Krievijas impērijas armijā, kam sekoja dienests Baltijas landesvērā, firsta Līvena nodaļā ģenerāļa Judeniča Krievijas Ziemeļrietumu armijā, tad Latvijas armijā, Vācijas armijas 621. propagandas rotā, latviešu leģionā un visbeidzot jau pēc Otrā pasaules kara arī britu Reinas armijā. Raibā karjera atspoguļojas daudzajās fotogrāfijās, kas nu nonākušas muzeja krājumā. Daļa ir pārfotografētas no oriģināliem, daļa oriģināli. Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Jānis Tomaševskis īpaši izceļ uzņēmumus, kas attiecas uz A. Silgaiļa militārās karjeras sākumu. Starp ieguvumiem tāpat ir viņa dienesta laikā dažādās armijās saņemtie apbalvojumi un krūšu nozīmes, piemēram, Krievijas armijas laiku Sveaborgas (Helsingforsas) cietokšņa 100 gadu piemiņas nozīme, Viļņas karaskolas nozīme, Latvijas armijas pulku nozīmes, Triju Zvaigžņu ordenis, Vācijas Dzelzs krusti. Tajā pašā vitrīnā pie ordeņiem pielikta lode, kas A. Silgailim Pirmā pasaules kara laikā iestrēgusi zābakā.
Dokumentu apjoms ir pietiekami liels, lai muzejnieki vēl nevarētu detalizēti pateikt, kas starp tiem unikāls un kas Latvijas arhīvos jau esošs. Tur ir A. Silgaiļa dienasgrāmata, pavēles, latviešu pašpārvaldes sēžu protokoli, leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim rakstītas runas, dažāda sarakste, atreferējumi par Bangerska tikšanos un sarunām ar augsta ranga nacistiskās Vācijas amatpersonām un situācijas noteicējiem Ostlandē. A. Silgailis lieliski pārvaldījis vācu valodu, tādēļ bieži ticis aicināts par tulku.
Droši var sacīt, ka leģiona virspulkveža vākums ir vērtīgs, lai arī daļa dokumentu ir noraksti. Taču situācijā, kad oriģināli var nebūt saglabājušies, noraksti ir ne mazāk vērtīgi. Latvijai par īpaši unikālu uzskatāma Ādolfa Hitlera 1943. gada pavēles par Latviešu leģiona dibināšanu kopija, ko saņēmusi Latvijas Zemes pašpārvalde. “Silgailis bija pirmais, kurš to publicēja savā grāmatā,” skaidro vēsturnieks. Tāpat interesanti ir dokumenti, uz kuriem redzamas Bangerska rezolūcijas. Piemēram, Latvijas Centrālās padomes 1944. gada marta “Memorands”, kas piesūtīts arī latviešu sabiedrībā pazīstamajam ģenerālim, bet uz kura pēdējais uzrakstījis: “Ieteicu man šādu rakstu neiesniegt. Pretinieks jau pie mūsu zemes robežām”. Arī aviācijas leģiona komandiera pulkvežleitnanta Jāņa Rucava vēstules, jo ziņu par aviācijas leģiona darbību vispār ir maz.
Dokumenti, tematiski sadalīti pa mapēm, kādos 80% gadījumu attiecas uz latviešu leģiona periodu. A. Silgailis jau no paša sākuma bija iesaistīts latviešu leģiona formēšanas procesā kā Latviešu pašpārvaldes Iekšlietu direkcijas amatpersona. Turklāt vēlāk viņš bija leģiona 15. divīzijas, pēc tam 19. divīzijas kājnieku komandieris, 1944. gada vasarā iecelts par leģiona ģenerālinspektora Bangerska štāba priekšnieku. Iegūtais arhīvs liecina, ka daudzi dokumenti, sarakste, kas tika sūtīta Bangerskim, galu galā palikusi pie A. Silgaiļa. Savukārt plašāka dokumentu vākšana un apkopošana acīmredzot notikusi 50. gados, Silgailim strādājot pie latviešu leģiona formēšanai un gaitām veltītā darba. “Viņš jau arī grāmatas ievadā raksta, ka ir lietas, par kurām nav neko rakstījis plašāk, jo trūkst informācijas. Silgailim jau nebija nekāds arhīvs pieejams. Viņam bija tikai tas, kas līdzi un ko bija atsūtījuši bijušie dienesta biedri,” bilst Tomaševskis.
Kopš 1953. gada A. Silgailis dzīvoja Kanādā. Kara muzejam arhīvu apkopojis un dāvinājis viņa dēls Viktors Silgailis. Savukārt vēsturisko vērtību nosūtīšanā uz Latviju lielu palīdzību sniegusi Kanādas latviete Anda Sīpoliņš, kā arī bijušais Latvijas vēstnieks Kanādā Juris Audariņš ar kundzi.
December 14, 2016
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Ogres deputāts tiesājas ar vēsturnieku, kurš atmasko padomju represīvo pagātni
Viss raksts: http://www.irlv.lv/2016/12/12/ogres-deputats-tiesajas-ar-vesturnieku-kas-atmasko-padomisko-pagatni
Savu pētījumu dēļ prāvā ierauts VDK izpētes komisijas loceklis vēsturnieks Gatis Liepiņš
Viedokļa paušana par grāmatu, kuras tulkojumam no krievu valodas naudu piešķīrusi Ogres novada dome, VDK izpētes komisijas loceklim Gatim Liepiņam izvērsusies tiesas procesā. Pēc iebildumiem, ka grāmatā nekritiski slavināts PSRS Iekšlietu sistēmas darbinieks Vladislavs Laizāns, vēsturnieku Liepiņu tiesā iesūdzējis Laizāna dēls – Ogres novada domes deputāts un partijas “Saskaņa” biedrs Juris Laizāns.
Strīds ir par grāmatu “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”, ko sarakstījusi krievu valodā iznākošā laikraksta „Nedēļa Ogrē” redaktore Natālija Ketnere. Vēsturnieks norādījis, ka autores izmantotie avoti un no tiem iegūtā informācija nav izvērtēta kritiski, tajā skaitā sadaļa par bijušo Ogres kriminālās nodaļas priekšnieku Vladislavu Laizānu.
Ketnere aprakstījusi, ka Laizāns no 1949. gada strādājis Iekšlietu tautas komisariāta kriminālajā meklēšanā, un ar sadales norīkojumu vēlāk nosūtīts uz Komsomoļsku pie Amūras, „kuru cēla ieslodzītie, brīvlīguma pilsoņi, kā arī komjaunieši aktīvisti no visdažādākajiem Padomju Savienības reģioniem”.
Vēsturnieks Liepiņš internetā publicētā rakstā norādījis, ka Laizāns pēc PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolas beigšanas strādājis kā Iekšlietu ministrijas (IeM) operatīvais pilnvarotais izmeklētājs. Savukārt Komsomoļskā pie Amūras, kur vēlāk nosūtīts, atradies GULAG nometņu tīkls, kurā ieslodzījumu izcieta arī daudzi padomju represijās cietušie latvieši.
Informāciju, kas iekļauta grāmatā, Ketnere ieguvusi no sarunas ar Jāni Laizānu, faktus nav pārbaudījusi – to autore pati vēlāk atzinusi portālam “LA”. “Neesmu vēsturniece, vienkārši mīlu savu pilsētu Ogri un cilvēkus, kuri tur dzīvo. Vai tagad pēc katras intervijas ar kādu senioru man jālūdz veikt pārbaudi “čekas” maisos, lai mani neapvaino kolaborantu slavināšanā,” sacijusi Ketnetre.
Tiesāšanās sākās pavasarī, kad Juris Laizāns kopā ar savu māti Veru Laizāni vērsās Ogres rajona tiesā, iesniedzot prasību pret vēsturnieku Gati Liepiņu un portālu “daugavasbalss.lv”, kur viedoklis tika publicēts. No katra atbildētāja tiek prasīta 2000 eiro liela kompensācija. Liepiņa viedokli publicēja arī portāli “LA” un “Ir”, taču pret šiem medijiem deputāts nav vērsies.
Prasībā par goda un cieņas aizskaršanu deputāts norāda uz vairākām, viņaprāt, nepatiesībām, kas atrodamas Liepiņa rakstā. Juri Laizānu neapmierina, ka mirušais tēvs nodēvēts par kolaborantu un kā vēsturnieka publikācijā minēta Vera Laizāne.
Ketnere rakstījusi, ka abi laulātie iepazinušies „pavisam neromantiskā gaisotnē un ļoti nepatīkamu cilvēku klātbūtnē – kriminālnoziedzinieku nometnē”, kur Vera Laizāne strādājusi par ārsti, uzreiz pēc medicīnas institūta beigšanas. Vēsturnieks komentējis: “Grūti pateikt, cik uzticīga padomju režīmam bija Vera Laizāne, bet katru tikko institūtu beigušo sadalē uz šādu slepenu objektu pie “tautas ienaidniekiem” diezin vai sūtīja.”
Līdzīgi Juris un Vera Laizāni iebilst pret citiem rakstā minētajiem faktiem un vēsturnieka spriedumiem. Arī pret secinājumu, ka “Latvijā par Ogres pašvaldības līdzekļiem izdotā izdevumā slavina kolaborantu – Staļina laika iekšlietu sistēmas virsnieku, kurš strādājis analogā nometnē PSRS un visticamāk tieši piedalījies nevainīgu cilvēku represēšanā, kā arī vēlāk veicis apšaubāmas kvalitātes dienestu milicijā, kas beidzies ar slepkavību.”
Šādu secinājumu vēsturnieks balstījis Vladislava Laizāna LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā atrastā dokumentā. 1959. gada 25. septembrī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieks Karpačs ziņojis komunistiskās partijas vadībai, ka milicijas kapteinis Laizāns ticis sodīts ar diviem gadiem brīvības atņemšanas nosacīti par to, ka 1959. gada 24. jūnijā izdarījis sava dienesta biedra slepkavību „aiz neuzmanības”.
Liepiņš ir pārsteigts par tiesas procesu un atklāj, ka viņam nav zināmi iemesli, kādēļ prasītāji pauž šādu nostāju – aiz nezināšanas, jo radinieks slēpis savu biogrāfiju, vai arī prasības pieteikumā ir apzināti paustas nepatiesas ziņas. Visu dokumentu kopijas, kurās balstījis savus spriedumus, vēsturnieks gatavojas iesniegt tiesā.
Juris Laizānu gan šie skaidrojumi nepārliecina. “Rakstā publicētās ziņas un izteiktie apgalvojumi neatbilst patiesībai, turklāt būtiski aizskar manas ģimenes godu un cieņu. [..] Viss raksts kopumā uzrakstīts aizskarošā un neslavu ceļošā veidā, jo raksts neapšaubāmi ir radījis neitrāliem lasītājiem negatīvu priekšstatu par manu tēvu un viņa, tai skaitā arī manu, ģimeni, ko apliecina pie raksta publicētie lasītāju komentāri. Nodarītais kaitējums mūsu ģimenes reputācijai faktiski ir neatgriezenisks,” rakstiskā atbildē “Ir” skaidro Laizāns.
Ogres novada dome Ketneri ir atbalstījusi ne vien ar 1950 eiro lielu naudas summu grāmatas tulkošanai no krievu uz latviešu valodu, bet arī ar apbalvojumu “Gada ogrēnietis 2014” nominācijā “Sabiedriskais darbs”. Ketneres kandidatūru balvai atbalstīja Laizāns, kolēģiem norādot, ka arī pats personīgi atbalstījis grāmatas tapšanu.
Portāls “daugavasbalss.lv“, kurā Liepiņa viedoklis publicēts, pēc Laizānu ģimenes pretenzijām publikāciju dzēsis. Kopš pavasara medijam mainījies īpašnieks – tagad tas ir bijušais Ogres novada domes deputāts Rolands Millers (ZZS). Viņš telefona sarunā atklāja “Ir”, ka portālam ar Laizānu ģimeni izdevies noslēgt izlīgumu – abi ar deputātu Laizānu par to vienojušies mutiski. Medija īpašnieks neslēpj, ka Laizānu ģimeni pazīst personīgi, jo Millera sievastēvs savulaik strādājis kopā ar Vladislavu Laizānu Ogres trikotāžas fabrikā.
Uz jautājumu, kāpēc piekritis izlīgumam, Millers skaidro: “Mēs esam mainījuši politiku portālam – negribam jaukties ģimenes lietās. Skatāmies uz politiķu darbiem, nevis ģimenes rakstiem. [..] Ar Laizāna kungu noslēdzām mierizlīgumu, jo viņš ir diezgan pazīstamas dzimtas loceklis, neredzu jēgu tiesu darbiem. Protams, var cīnīties un pierādīt, ka tā tas ir bijis, bet diez vai mēs varētu atbildēt par saviem vecākiem, ko viņi ir darījuši. Tas būtu stulbi.”
Pirms neilga laika “Daugavas balss” slēdza izlīgumu ar vēl kādu Ogres novada domes deputātu – Egilu Helmani (NA). Portālā publicētā rakstā bijusi aprakstīta viņa ģimenes ballīte – cik tā izmaksājusi un kādi viesi ieradušies. Šādus rakstus Millers uzskata par iepriekšējo īpašnieku kļūdu – “Man ir cita politika un domāšana.”
Pec pirmās tiesas sēdes Liepiņš “Ir” atklāj, ka izlīgumu ar Laizānu ģimeni nav gatavs slēgt, jo neuzskata, ka būtu savā viedokļa rakstā pieļāvis kādas kļūdas. Ja “daugavasbalss.lv” vienosies ar Laizānu, tiesas process turpināsies tikai starp Laizānu ģimeni un Gati Liepiņu. Nākamā tiesas sēde gaidāma nākamgad – 11. janvārī.
December 12, 2016
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Linards Muciņš: Brāļu kapus varēja nolīdzināt ar buldozeru
IZGLĀBA… «Iespējams, ja Brāļu kapos netiktu apbedīti «padomju varoņi», tad tos vienkārši nolīdzinātu ar buldozeriem,» pieļauj Linards Muciņš
Elita Veidemane, NRA. Viss raksts: http://nra.lv/latvija/193814-linards-mucins-bralu-kapus-vareja-nolidzinat-ar-buldozeru.htm
Zvērināts advokāts un VDK dokumentu izpētes komisijas eksperts Linards Muciņš, izlasījis Neatkarīgajā komentāru par NKVD tautas komisāra Novika vietnieku Jāni Cini, kas Brāļu kapos apglabāts blakus īstajiem Latvijas brīvības cīnītājiem, vēlējās padziļināt vēsturisko izpratni par ciņiem un citiem padomju rakstāmgalda (un ne tikai) slepkavām, kam saistība ar Latviju.
Valsts drošības kapteinis (šī čekista dienesta pakāpe atbilst pulkvedim) Jānis Cinis 1941. gadā parakstīja rīkojumu par Latvijas pilsoņu deportēšanu uz Sibīriju. Taču viņš nebija vienīgais, kam uz rokām palikušas nevainīgu cilvēku asinis.
Un tagad gan Brāļu kapos, gan blakus mūsu dzejniekam Rainim guļ dažādu rangu ciņi, par kuriem vērts «parūpēties», lai viņi tur negulētu.
– 1941. gada padomju represijas, protams, notika ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Tās dažviet turpinājās, pat karam sākoties. Piemēram, Liepājā.
– Liepājas milicijā, karam sākoties, tika nošauti daudzi cilvēki, kas tur bija ieslodzīti politisku iemeslu dēļ. Tur viņu līķus arī pameta. Rīgā, Centrālcietumā, padomju čekisti un cietumsargi nošāva vairāk nekā simt ieslodzīto. Atradu dažādus arhīvu materiālus, kas liecināja, ka pirmajā kara dienā viena no pavēlēm, kas atnāca no Maskavas, bija par to, ka vajag evakuēt visus cietumus, bet vācieši uz priekšu virzījās diezgan strauji, un pavēles mainījās tikpat strauji. 22. jūnijā no Maskavas bija pavēle vispirms nošaut tos, kuriem jau piespriests nāvessods. Šeit tikai izpildīja pavēles, nekādu iniciatīvu nevarēja izrādīt. Daļu ieslodzīto tiešām aiztransportēja uz Krieviju. Pēc tam atnāca pavēle šaut nost visus, jo Krievijā cietumos vairs nebija vietu.
– Kādas liecības ir saglabājušās par represijām Liepājā?
– «Zilajā brīnumā» Republikas ielā 19, daudzdzīvokļu namā, pēc tam, kad Latvijā 1940. gadā ienāca padomju okupantu armija, tika izvietota Liepājas pilsētas milicijas nodaļa, un šā nama pagrabā iekārtoja kameras, kur ieslodzīt arestētos. Kas tur notika, liepājnieki nezināja. Plašākai sabiedrībai šā nama pagraba durvis atvērās 1941. gada 29. jūnijā, kad pilsētā bija ienākuši vācieši, jo Liepāja turējās pret vāciešiem līdz 28. jūnijam. Milicijas pagrabos atrada astoņpadsmit nošautu cilvēku līķus. Pieci cilvēki pa durvīm tomēr iznāca – viņi bija šo asinsdzīru liecinieki, nejauši palikuši dzīvi. Viens no pieciem dzīvi palikušajiem bija Ādolfs Dzintarnieks, un, lūk, ko varēja izlasīt viņa atmiņu pierakstos: «Bija piektdienas [27. jūnija] rīts, pulkstenis bija apmēram trīs, kad mūs no lielās kameras veda ārā pa vienam uz citu, mazāku, kameru, kur atradās sievietes. Nepagāja dažas sekundes, kad kameru durvīs parādījās miliču sejas. Izsauca manu vārdu. (..) Kad atskanēja divi uz mani mērķēti pistoles šāvieni, pakritu un paliku guļot. (..) Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, bija arī sievietes. Tās sakrita man virsū. (..) Miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru, un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. (..) Tad kameras durvis tika noslēgtas, un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur skanēja sieviešu izmisuma kliedzieni.» Dzintarnieks apliecināja, ka šāvēji bija Liepājas pilsētas miliči, kuri, acīmredzot nebūdami profesionāli slepkavas, slikti šāva, un divas uz viņu raidītās lodes skārušas tikai apģērbu, un tā viņš palicis dzīvs. Kad ienāca vācieši, viņi arestēja šāvējus un pašus pielika pie sienas. Pēdējais – milicijas priekšnieks Botanikers – tika notverts ap 1943. gadu. Laika gaitā atklājās Liepājā nošauto personības dati. Tika arestēts un pēc tam 25. jūnijā noslepkavots Liepājas pilsētas slimnīcas direktors, ķirurgs un māsu skolas vadītājs Teodors Volframs un kurinātājs Sergejs Hercenbergs. Direktoru apvainoja par to, ka viņš izvietoja slimniekus un ievainotos slimnīcas sarkanajā stūrītī, kā arī par to, ka viņš neļāva novietot zenītieročus slimnīcas teritorijā, bet kurinātāju apsūdzēja par «signalizēšanu» vāciešiem ar dūmiem.
– Kas notika ar nošautajiem?
– Milicijā noslepkavotos apglabāja galvenokārt radinieki dažādās Liepājas kapsētās, par šīm bērēm nav plašāku ziņu, izņemot sludinājumus laikrakstā Kurzemes Vārds. Savukārt slimnīcas direktoru un kurinātāju izvadīja organizēti, ar ļoti lielu skaitu pavadītāju, ko var pat salīdzināt ar protesta demonstrāciju. Vēlāk, pateicoties bezbailīgiem cilvēkiem – slimnīcas galvenajai māsai Marijai Gruzei, kā arī Annai Proknerei un Ausmai Blikertei -, saglabājušās fotoliecības, kuras viņas nodevušas muzejam. Uz kapu plāksnēm bija iegravēti vārdi Terora upuris, un šīs kapu plāksnes tur atrodas vēl šodien, tās tur atradās visos padomju laikos, bet kapu kopiņas vienmēr bija rūpīgi sakoptas. Jau mūsu laikos Austrālijā atradās kurinātāja radinieks, atsūtīja lenti no vainaga, fotogrāfijas. Cilvēkiem tas tomēr ir svarīgi.
– Arī Rīgas Centrālcietumā notika briesmu lietas.
– Kā jau teicu, tur nošāva vairāk nekā simt cilvēku. Par šiem notikumiem Okupācijas muzejs iekārtoja izstādi Stūra mājas pagalmā. Šādas «evakuācijas» notika arī citās vietās, piemēram, Ukrainas pilsētā Ļvovā NKVD čekisti nošāva ap 4000 ieslodzīto.
– Labi, Liepājā noslepkavoto vārdi ir zināmi. Bet kā tad ar slepkavām un viņu komandētājiem?
– Jā, arī man radās jautājumi. Izskatīju enciklopēdijas, neko neatradu nedz par Alfonu Noviku, nedz par Semionu Šustinu, kas bija Novika vietnieks un LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieks. Noviks bija retranslators, kas saņēma Maskavas pavēles un nosūtīja tās «uz vietām». Bet pēdējā pavēle bija: «atlasiet nošaujamos». Par Šustinu nebija informācijas, no kurienes viņš Latvijā uzradās. Noskaidroju, ka viņš bija dzimis Tverā, ebreju drēbnieka ģimenē, pabeidzis piecas klases, pēc tam mācījies arodbiedrību universitātē.
– Paturpināsim: pateicoties «izcilajai» izglītībai, bīdījies uz augšu pa kompartijas līniju. Tūdaļ pēc Latvijas okupācijas viņu nosūtīja uz Latviju. Šustina paraksts atrodams gandrīz uz visiem politisko represiju un nāvessodu izpildes dokumentiem. Šustins arī apstiprināja slēdzienus par 6636 Latvijas iedzīvotāju deportāciju 1941. gada 14. jūnijā. Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, kas notika 22. jūnijā, izmeklēšanas darbības vairs netika veiktas, nāves spriedumam pietika ar Šustina rezolūciju. Un tā 1941. gada 26. jūnijā «sakarā ar sociālo bīstamību» pēc Šustina pavēles Centrālcietuma pagalmā tika nošauti 78 cilvēki, ar Vēvera pavēli vēl divdesmit pieci. Karam sākoties, Šustins aizbēga no Latvijas, pēc tam viņš kļuva par NKVD Kirovas apgabala priekšnieku, un viņam pakļautajā Vjatlagā ieslodzīja vairāk nekā 3000 no Latvijas izsūtīto. Pret Šustinu Latvijā 90. gados tika ierosināta lieta par genocīdu, taču šis rakstāmgalda slepkava bija laikus paspējis Krievijā nomirt septiņdesmito gadu beigās. Bet Jānis Cinis godpilni apglabāts Brāļu kapos.
– Gan Noviks, gan Cinis, gan citi čekisti Latvijā bija tiesāti pirms kara, turklāt ne tikai par politiku. Cietumu pārvaldes priekšnieks Grīnbergs bija tiesāts arī par slepkavību. Noviks līdz 1940. gadam vairākas reizes bija gājis pāri robežai uz Padomju Savienību. 1933. gadā viņu notiesāja par komunistisku darbību, 1938. gadā amnestēja. Latvijā nav viņu čekas lietu, toties ir citi materiāli. Tā, piemēram, Noviks raksta, ka viņam ir nepabeigta augstākā izglītība, kamēr pārējie, it sevišķi čekisti no Krievijas, bija vienkārši noziedznieki ar galīgi zemu izglītību. Dzimis Latgalē, savervēts padomju izlūkdienestā. Par komunistisku darbību 1926. gadā izslēgts no Aglonas ģimnāzijas, studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Studijas bija tādas – pirmajā gadā no 30 eksāmeniem divi nokārtoti, pēc tam studijas pamestas. Tāda, lūk, «nepabeigtā augstākā izglītība». Noviks Latvijā pirms un pēc kara bija organizators un izpildītājs genocīda noziegumu un noziegumu pret cilvēci izdarīšanā, tajā skaitā personīgi parakstīja lēmumus par arestiem un deportācijām 41 544 personām pēc kara. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Noviku apcietināja 1994. gadā, un 1995. gada 13. decembrī viņu notiesāja ar mūža ieslodzījumu par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci. 1996. gada 12. martā Noviks mira Rīgas Centrālcietumā.
– Un kā tad ar Jāni Cini?
– Cinis ir dzimis 1911. gadā Latvijā, kompartijas biedrs kopš 1932. gada, 1933. gadā arestēts, notiesāts spaidu darbos. Pēc 1940. gada padomju varas laikā bijis Vidienas apgabala komitejas sekretārs. Latvijas padomju enciklopēdija gan nestāsta par to, ka, sākoties PSRS okupācijai, Cinis iecelts par LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieku, viņam piešķirta čekista speciālā valsts drošības kapteiņa dienesta pakāpe, ko piešķīra tikai PSRS spiegiem, kas tālākā viņa biogrāfijas falsificēšanā radīs zināmas grūtības… Cinis Latvijā pirms kara piedalījies kā organizators genocīda noziegumu veikšanā, tajā skaitā viņš personīgi apstiprinājis slēdzienus par 1941. gada 14. jūnija arestiem un deportācijām vismaz 2479 personām. Karam sākoties, Cinis aizmuka no Latvijas, viņu iecēla par 201. latviešu strēlnieku divīzijas Sevišķās daļas (čekas) priekšnieka vietnieku, un tā viņš turpināja represijas. Taču, neprofesionāli rīkojoties frontes aizmugurē, cenšoties notvert vācu lidmašīnas pilotu, viņu 1942. gadā nošāva. 1958. gadā Cini pārapbedīja Latvijā, Brāļu kapos, galvenajā laukumā, uz plāknes norādot, ka viņš ir apakšpulkvedis, kaut gan viņam tāda dienesta pakāpe nekad nav bijusi. Padomju Latvijas vēsturnieku darbos viņa dienesta pakāpe viltota uz «kapteinis», un Krievijas datos, kas stāsta par «Lielā tēvijas kara» kritušajiem, Cinis figurē kā majors. Un tas, ka izsūtāmo sarakstus parakstīja tieši Cinis, bija piemēroti tiem apstākļiem: tas taču labi, ka to visu paraksta latvietis, vai ne? Bet interesanti, ka visi čekas ministri un viņu vietnieki vēlāk ir represēti pa partijas līniju, tikai tas nebija nāvessods vai lēģeri.
– Tad kāpēc gan viņu izraka no Krievijas kapa un pārapbedīja Latvijā, Brāļu kapos?
– Viena versija ir tāda: ja tur netiktu apbedīti «padomju varoņi», tad Brāļu kapus vienkārši nolīdzinātu ar buldozeriem.
– Līdzīgi, kā padomju vara to izdarīja ar ļoti daudziem latviešu atbrīvošanās cīņu pieminekļiem? Līdz 1988. gadam, pateicoties padomju okupācijas varai, Latvijā tika nojaukti 37 ar Latvijas valstiskuma veidošanos saistītie pieminekļi.
– Brīvības pieminekli savulaik nelegalizēja, savukārt Brāļu kapus – gan. Padomju laikā partijas darboņi un armijnieki 9. maijā tur gāja likt ziedus. Daļa ir «Lielajā tēvijas karā» kritušie. Pēc tam sākās šļura ar visādiem partijniekiem, kurus arī glabāja Brāļu kapos. Savukārt Rainim apkārt sarakts vesels pulks padomju ģenerāļu! Viņi visi ir noziedznieki – apsūdzami vai nu genocīdā, vai nu prastā Latvijas izzagšanā. Ieskaitot Baltijas kara apgabala komandieri, kas nozaga un uz Maskavu aizveda ģenerāļa Baloža Rīgas dzīvokļa piecu istabu iekārtu…
– Cik zināms, vācu okupācijas vara bija visai toleranta, ļaujot turpināt veikt apbedījumus centrālajā kapulaukā: Latvijas teritorijas pašpārvalde varēja lemt, ko tur apbedīt.
– Tā tiešām bija. 1941. gada laikā tur pārapbedīja komunistiskā terora upurus, kopumā 1941./1942. gadā tur pārapbedīja 15 nacionālo partizānu, 1941. gada 18. janvārī Babītes pagastā nošauto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri (LKOK) leitnantu Oto Cielēnu un daudzus citus. 1942. gadā Brāļu kapos apbedīja vienu no Brāļu kapu izbūves autoriem – tēlnieku Kārli Zāli, piecus LKOK un četrus bijušās Latvijas armijas virsniekus – pulkvedi Rūdolfu Kandi, LKOK kapteini Jēkabu Varenu, kapteini Voldemāru Štekerhofu un kapteini Voldemāru Dimzi, kas bija piedalījies kaujās Ļeņingradas frontē. Vēlāk pārapbedīja 1941. gada martā čekistu nošauto un Ulbrokas apkaimē 1944. gada pavasarī masu apbedījumā atrasto komunistiskā terora upuri – LKOK ģenerāli Kārli Gopperu.
– Kad atgriezās padomju okupanti, viņi, dabiski, izmantoja Brāļu kapus savējo, piemēram, PSRS militāro pensionāru, apglabāšanai.
– Protams, arī tos tur glabāja, kā arī apbedīja latviešu gvardes divīzijas karavīrus un virsniekus.
– Pēc tam apbedījumi Brāļu kapu centrālajā laukumā nenotika līdz pat 1958. gadam. Kāpēc?
– Kā izpētījis Brāļu kapu komitejas vēsturnieks Āboltiņš, iespējams, tāpēc, ka padomju gudrinieku prātos bija radusies doma Brāļu kapus pārveidot par darbaļaužu atpūtas parku. Varbūt šādu domu izraisīja PSRS maršala Žukova ierašanās Rīgā un Brāļu kapu apmeklējums 1957. gadā. Tajā pašā gadā kompartijas Latvijas centrālkomiteja secina, ka «Brāļu kapi nav izveidoti par tautas pieminekli kritušajiem cīnītājiem par strādnieku šķiras lietu», tāpēc LPSR Ministru padomei tika uzdots «pārvērst Brāļu kapus par tautas pieminekli latviešu strēlniekiem un pārcelt no citām vietām uz šiem kapiem dažu par padomju dzimtenes brīvību un neatkarību kritušu strēlnieku un Rīgas atbrīvotāju kapus». Tā sākās Brāļu kapu sākotnējās ieceres kropļošana, aprokot tur kompartijas un padomju armijas veterānus, sarkano partizānu vadoņus un citas nepiederīgas personas.
– Vai, jūsuprāt, šīs Brāļu kapiem nepiederošās personas vajag pārapbedīt citos kapos?
– Bez šaubām, ka vajag. Daži gan saka: mēs nemūžam neiesim uz jūsu Brāļu kapiem, jo tur apbedīti tādi kā Rūdolfs Bangerskis, kurš, kā zināms, bija latviešu leģiona ģenerālinspektors. Bet, piedodiet, jūs pirmie sākāt mūsu Brāļus kapus piemēslot, turklāt – ar visādiem čekistiem un citiem ciņiem.
– Bangerski nevar salīdzināt ar Cini.
– Protams. Bet pieņēmumus taču var izteikt, vai ne?
December 7, 2016
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Pazīstams Sibīrijas rakstnieks Vladimirs Topiļins 2015.gadā uzrakstījis grāmatu, kuras pamatā ir patiess notikums – latvietis Mārtiņš Plostnieks, lai glābtos no bojā ejas 1937.gada genocīdā, slēpās taigas biezokņos veselus 12 gadus.
Stāsta Alberts Deglavs:
“Bet viens no Kamenskas nepadevās, saprata – beigas ir šā vai tā. Hutoros jau dzirdams – kur naktī suņi rej, tur tā saimnieka rīt vairs nebūs. Kad brauca pēc viņa, viņš uz slēpēm virsū un taigā prom. Tā būdiņa viņam bija iztaisīta tā, ka nevar pateikt, ka tur cilvēks, pats vienreiz tur nogāju apskatīties. Pusotras dienas, vēl viena nakts jāguļ ceļā, tad tik var aiziet tur. 12 gadus tā nodzīvot. Kaut kur pie Ribnas ir bijusi vieta, kur viņš nolicis zvērādas un paņēmis nolikto munīciju, bet šeit nekur viņš nav rādījies.
Viņš tikās ar manu tēvu, tāds apaudzis kā ar sūnām. Reiz aizšāvis lāci, smagi ievainots nogulējis mēnesi, bet kaut kā palicis dzīvs.”
Šīs Vladimira Topiļina grāmatas nosaukums ir «Немтырь», tā ir visai populāra, bet šajā grāmatas aprakstā Mārtiņš Plostnieks tiek saukts par “Sibīrijas Robinsonu”.
…Небольшую деревеньку Каменно-Горновка в Красноярском крае сейчас постепенно занимают дачники. Сто километров от Красноярска уже не расстояние. А вплоть до начала Великой Отечественной войны это были глухие места с латышскими хуторами. И происходило здесь ровно то, что и в больших городах и селах: гражданская война, репрессии, коллективизация, постоянный приток ссыльных и раскулаченных. Спасение от преследования было только одно – тайга. В 1937 году здесь случилась история, ставшая сюжетом для книги известного сибирского писателя Владимира Топилина. Житель Каменно-Горновки, спасаясь от НКВД, ушел в тайгу. Он провел в одиночестве много лет, разучился говорить, за что его прозвали немтырем (немым). Повесть «Немтырь» вышла в 2015 году. Поскольку речь идет о латышской семье, ее с особым интересом и пристрастием прочитали местные латыши. Сразу же нашлись очевидцы этой удивительной истории. Мы встретились с ними, отправившись в Каменно-Горновку; узнали, как сплелись правда и вымысел, и как сложилась жизнь реального человека.
Как появился «Немтырь»
Все книги Владимира Топилина созданы на основе реальных событий. На старенькой «Оке» инвалид-колясочник забирался в самые глухие деревушки, и разговаривал со старожилами. Так появился и «Немтырь»: сюжет подсказал бывший милиционер Валерий Тучнолобов, который в 1950-1951 году расследовал дело о таежном робинзоне.
Этот дом из сибирской лиственницы стоял на хуторе в нескольких километрах от деревни Каменно-Горновка и принадлежал латышской семье Плостниек. Фото: Мария АНАНОВА
Повесть начинается с того, что в 1937 году главный герой, 18-летний Янис Веред (так назвал автор повести своего героя), пошел в тайгу готовить зимовье к охотничьему сезону, повредил ногу и почти две недели пролежал в избушке без движения. Однако ни отец, ни братья на выручку не пришли. Когда Янис вернулся домой, он узнал, что отец и братья арестованы. Его тоже долго ждали, но подумали, что утонул или попал медведю в лапы. Мать и сестра снаряжают его обратно в тайгу, где он проведет 18 лет в полном одиночестве, и разучится говорить. Топилин, – таежник и охотник, – в мельчайших подробностях описывает быт своего героя: как он охотится, как сажает первый огород, как разводит костер, и хранит продукты, как спасается от медведя, как ведет учет времени. Повесть заканчивается тем, что Янис возвращается в родную деревню. Что с ним случилось дальше, милиционер Тучнолобов не знал, его перевели в другое место, и в Каменно-Горновке он больше не был…
Саша погиб, Мартын выжил
«- Уходить тебе надо, сынок, – обхватив его за плечи, шептала мать. – Немедля! Заберут и тебя, не вертаешься, а так хоть жив будешь.
– Куда же, мама?
– В тайгу. Откуда пришел. Там тебе жить надо, покуда все не уляжется.
– Когда все уляжется?
– Не знаю»*
Очевидцам тех арестов уже за 90 и, сказать по правде, если бы не повесть, то память о таежном робинзоне 30-х годов прошлого века ушла бы вместе с ними навсегда. Иван Александрович Лепа – один из тех, кто хорошо помнит эту удивительную и трагическую историю:
– Ушедшего в тайгу человека звали Мартын Плостниек, – рассказывает он. – Мартын дружил с моим отцом, они вместе на охоту ходили. Когда начались аресты, он решил спрятаться в тайге, и звал с собой отца «Саша, пойдем вместе». Отец отказался, сказал: «будь что будет!». Его забрали в декабре 1937 года, через два месяца расстреляли. Нас, детей, было четверо, мне, старшему, 12 лет, младшему годик. Мама больше не вышла замуж, растила нас одна, и часто говорила, лучше бы Саша в тайгу ушел.
Тогда в Каменно-Горновке арестовали 37 мужиков, домой никто не вернулся.
Мартын Плостниек прожил в тайге 13 лет, все это время к нему ходили в условленное место два его двоюродных брата. Один-два раза в год приносили патроны, семена, продукты. Однажды, когда на встречу никто не пришел (братья умерли), отшельник понял, что зиму он не переживет и вышел к людям. Родители его к тому времени уже умерли, в доме жили посторонние люди…
Отшельник стал пчеловодом и книгоманом
«- Как ты думаешь, почему они не идут? – в раздумье спросил он (у собаки – прим. Ред.) и вздрогнул от неприятного ощущения.
Внутри, в голове и к ушам от собственных слов пронеслись нервные болевые разряды. Так бывает, кода человек долго молчит. Отец советовал сынам:
– Будете в тайге одни – разговаривайте с собаками, иначе разучитесь говорить».
Одиночество не проходит бесследно, и вся дальнейшая жизнь таежного робинзона тому подтверждение. Он выбрал работу вдали от людей, на пасеке, мало с кем общался, все свободное время читал запоем. Однако Мартын был не одинок: после выхода к людям он женился на местной жительнице, Зельме.
– Обоим тогда было уже около 50 лет, – рассказывает Валентина Токмина, племянница Зельмы. – Мартын был очень хорошим пасечником, говорят, про него даже в местной газете писали. Сначала они жили в Каменно-Горновке, а потом переехали в районный центр, Уяр. Поселились по соседству с нами. Я к тому времени школу заканчивала, хорошо его помню. Он всегда был ухоженный, носил плащ и шляпу. Конечно, немтырем он не был, прекрасно говорил, и это неудивительно. Дядя Мартын был настоящийкнигоман, читал каждую свободную минуту, собрал большую библиотеку, выписывал много журналов. По этому поводу они с тетей даже конфликтовали, потому что хозяйственные дела он не любил. И вообще каких-то теплых отношений у него ни с кем не было. Когда им с тетей было около 70 лет, они решили расстаться, чтобы не быть обузой друг другу. Тетя уехала к детям, у нее два сына. А у дяди Мартына детей не было, он отправился к какой-то племяннице в Латвию. И увез с собой свою библиотеку. Это было примерно в 1972-1973 году, связь с ним прервалась. По слухам, в Латвии он вскоре умер. Его жена, тетя Зельма, дожила до 1993 года. Ни фотографий, ни даже воспоминаний о нем почти не осталось. Он не любил общаться, про тайгу вообще не рассказывал. Я только знала, что он повредил руку в схватке с медведем.
О Мартыне помнит и старейшая жительница Каменно-Горновки ЭммаБеильман (ей 91 год), которая работала вместе с ним на пасеке:
– В начале войны нас привезли в Сибирь с Поволжья, а в 1951 году я с мужем и детьми переехала в Каменно-Горновку и познакомилась с Мартыном, вместе работали шесть лет.
Помню, он рассказывал про свой огород, который устроил на небольшой полянке в тайге и про то, что все эти годы спал на медвежьих шкурах. Он был очень грамотный, про все знал, уважительный и спокойный человек.
Старейшая жительница Каменно-Горновки Эмма Беильман Фото: Мария АНАНОВА
Сейчас вся деревня зачитывается повестью, рассказывающей о событиях и людях здешних мест. И хотя правда в ней перемешана с вымыслом, и, говорят, много в Сибири было таких отшельников, но именно он, Мартын Плостниек, став литературным героем, пусть и под другим именем останется в памяти людей…
ПОСТРОЧНО
Правда и вымысел
Пожалуй, одно из самых известных произведений об ушедшем в тайгу человеке, – повесть Валентина Распутина «Живи и помни». У главного героя, много раз раненного и контуженного, в 1945 году, перед самой Победой, страх победил долг, и он вместо возвращения из отпуска на фронт спрятался в тайге. У этого человека был реальный прототип: житель соседней с родной деревней Распутина деревни стал дезертиром, про него все знали, но арестовали лишь после окончания войны. Но сюжет повести – вымысел автора.
Образ Немтыря из книги. Художник: Глеб ПЕГАНОВ
В повести Владимира Топилина «Немтырь» у героя совсем другой мотив для бегства, он спасается от ареста. Сюжет основан на реальных событиях, но есть и существенные расхождения.
ДОСЛОВНО
История «немтыря» при всей необычности – типична
Алесей Бабий, председатель красноярского общества «Мемориал»:
– История, рассказанная Владимиром Топилиным, при всей своей необычности в каком-то смысле типична. Кстати, автор достаточно точно передаёт обстоятельства того времени. Когда я читал «Немтыря», не нашёл там ошибок, обычных в художественных произведениях. Писатель точно и аккуратно обходится с историческими фактами.
Было немало людей, которые в 1937-38 гг. спасались, просто меняя место жительства. Бывало, вся семья переезжала в другой город. Известен реальный случай, когда человек почти год проездил в поездах (билеты были не именные). Или люди уходили в тайгу на некоторое время. Дело в том, что НКВД выполняло «план по валу» по приказу 00447 (так называемые лимиты), и гоняться за каким-то конкретным человеком им было некогда и незачем. Они просто арестовали вместо героя повести кого-то другого. Более того, «Немтырь» мог уже году в сороковом появиться в деревне и, скорее всего, это прошло бы незамеченным.
*Здесь и далее – отрывки из книги «Немтырь»
December 5, 2016
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Noziegumi pret cilvēci 