gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Sarīkojums Talsos “Noklusētais karš”

Sarīkojums “Noklusētais karš” 10. novembrī

Partizāni pirms došanās pildīt uzdevumu 1950. gada janvārī.
Vidū Pēters Čevers. Foto: Ilmārs Lapsa


 

 

 

 

 

 

 

 


Tuvojoties 11. novembrim – Lāčplēša dienai, un 18. novembrim – Latvijas Republikas proklamēšanas dienai, apzināti vai gluži neviļus jāpiemin tie, kuri izšķīrās atdot savas dzīvības uz tēvzemes brīvības altāra. Parasti mēs, Latvijas patrioti, šos varoņus saistām ar Latvijas Brīvības cīņām, kas notika no 1918. līdz 1920. gadam. Tomēr šoreiz runa ir par vīriem, kuri pēc dažiem gadu desmitiem patvērās Latvijas mežos, lai no turienes dotos cīņā pret PSRS okupācijas varu.

Latvijas nacionālo partizānu karam, kas ilga no 1944. līdz 1956. gadam, bija vairāki cēloņi un iemesli, bet galvenais bija latviešu tautas nacionālās neatkarības alkas. Plašas Latvijas iedzīvotāju aprindas, pieredzējušas “Baigā gada” komunistu varas represijas, negribēja pieļaut Latvijas reokupāciju. Tādējādi izvērsās vispārēja tautas pretestība padomju varai, kur viena no izpausmes formām bija nacionālo partizānu kustība kā bruņota cīņa pret padomju okupācijas karaspēku un komunistisko padomju režīmu Latvijā. Vairums partizānu grupu veidojās neorganizēti, iekļaujoties gan Sarkanās armijas dezertieriem, gan daudziem leģionāriem, kuri nevēlējās pakļauties kapitulācijai un rezultātā nokļūt Sibīrijas lēģeros. Pēckara gados, pastiprinoties padomju varas iestāžu represijām, arī zemnieki papildināja brīvības cīnītāju rindas.

Dažreiz par nacionālo partizānu grupu kodolu kļuva latviešu karavīri, kurus sagatavoja nacistu izlūkdienests diversiju darbam padomju karaspēka ieņemtajos apgabalos.  Talsu apriņķī kopumā pastāvēja aptuveni 15 nacionālo partizānu grupas, kuras arī vērsās pret vietējām padomju iestādēm un to darbiniekiem. Viena no ievērojamākām bija 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 43. pulka prettanku rotas komandiera kapteiņa Pētera Čevera (1914–1951) vadītā partizānu grupa, kas savu darbību izvērsa Vandzenes, Upesgrīvas un Nogales pagastos. Saistībā ar šo un citu partizānu grupu pašaizliedzīgu un drosmīgu, bet vienlaicīgi traģisku pretestību čekas karaspēkam un citiem padomju iekārtas atbalstītājiem, patriotu nedēļas ietvaros Talsu novada muzejs 10. novembrī plkst. 13.00 aicina apmeklēt sarīkojumu, kas veltīts karam, par kuru visi klusēja, bet daudzi zināja. Sākumā vārds tiks dots ielūgtam viesim – 12. Saeimas deputātam un vēsturniekam Ritvaram Jansonam, kurš izklāstīs Latvijas nacionālo partizānu kara cēloņus un raksturos tā norisi. Pēc tam ar savu prezentāciju par Pētera Čevera partizānu grupu uzstāsies bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieks un ilggadējais nacionālo partizānu kustības pētnieks Talsu novadā Jānis Vasiļevskis. Vēl sarīkojuma laikā tiks parādīts videosižets, kur būs skatāma intervija ar kādreizējo P. Čevera grupas nacionālo partizānu Ārendu Lapiņu.

Uz sarīkojumu tiek aicināts ikviens, kuram ir svarīga mūsu tautas vēsture un tās varonīgā cīņa pret svešām varām.

Alfrēds Moseičuks,
Talsu novada muzeja krājuma glabātājs


October 31, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Izstādē par komunistiskā okupācijas režīma pusgadsimtu Igaunijā

Viss raksts: http://www.la.lv/komunisma-rega-atblazma/

Komunisma rēga atblāzma


Stends izstādē par komunistiskā okupācijas režīma pusgadsimtu Igaunijā.

Pieminot 100 gadus kopš boļševiku apvērsuma/revolūcijas un visu totalitāro un autoritāro režīmu upuru atceres dienu 23. augustā, Igaunijas Jūras muzeja filiālē, kas atrodas 1747. gadā būvētajā šaujampulvera magazīnā, apskatāma izstāde “Komunisms un tā laiks”, ko veido 25 plakātveida vēstījumi ar aptuveni 200 dokumentālām fotogrāfijām un vēl papildinošām norādēm tīmeklī.

Tā stāsta par komunisma rašanos, ietekmi uz pasauli un iedzīvotājiem. Fotogrāfijas un faktus sadarbībā ar Vācijas Vēstures muzeju pēc Austrumvācijas komunistiskās diktatūras pētījumu fonda pasūtījuma atlasījis vācu vēsturnieks Gerds Koenens. Šobrīd izstāde jau apceļojusi vairāk nekā 20 valstis un apskatāma arī visos lielākajos Vācijas centros. Igaunijas pienesums šai izstādei ir turpat redzamie video stāsti no vietnes www.kogumelugu.ee (“Būvējam stāstu”), kur ikviens var ievietot nozīmīgu vēstures liecību. Senajā Vecpilsētas magazīnā skan pat daži latviešu stāsti, piemēram, kāds ģimnāzists stāsta par konkrētu Latvijas ģimeņu deportāciju no Blaumaņa ielas Rīgā.

Mūsdienu cilvēkam grūti iedomāties to haosu, kāds 1917. gada oktobrī (pēc jaunā stila novembrī) valdīja Krievijā. Padomju okupācijas gados to sauca par Lielo oktobra revolūciju, mūsdienās pirms simts gadiem notikušo mēdz dēvēt par boļševiku apvērsumu. Vēsturnieku aplēses liecina, ka komunisma “cēlo” mērķu vārdā pēdējos simt gados kopumā varētu būt gājuši bojā vismaz 100 miljoni cilvēku. Neraugoties uz to, piemēram, Grieķijas tieslietu ministrs Stavros Katonis atteicās piedalīties konferencē par komunistiskā režīma veiktajiem noziegumiem, kas šogad 23. augustā notika Igaunijā, jo – kā viņš teica – “komunisma mērķis bija attīstīt demokrātiju, apvienojot sociālismu, demokrātiju un brīvību”. Šie vārdi gan izraisīja skarbu viedokļu apmaiņu starp Grieķijas un Igaunijas valdībām, taču līdzīgi uzskata vēl daudzi pasaules iedzīvotāji. Mūsdienu viltus ziņu sagrozītajā laikā dokumentēti pierādījumi ir īpaši nozīmīgi.

Turpat netālu, piecu minūšu gājienā no senās magazīnas Tallinas vecpilsētas centrālajā daļā Pagari (Maiznieka) un Pikk (Garās) ielu stūrī atrodas skaists 1912. gadā celts dzīvokļu nams, kas būvēts atturīgā jūgendstilā ar ziemeļnieciskiem rotājumiem. Kādas igauņu nekustamo īpašumu kompānijas mājaslapa arī krievu valodā informē, ka ēku no iekšpuses nav iespējams aplūkot, jo tā nesen renovēta, bet tajā vēl nopērkami daži no 42 izīrējamiem un pārdodamiem luksus klases dzīvokļiem. Turpat izliktās fotogrāfijas liecina, ka ēkas pagalmā aug skaisti svešzemju koki un čalo strūkl­aka. Citu informāciju piedāvā pilsētas kartē atrodamais sarkanais punktiņš – ēkā savulaik atradušies Igaunijas PSR čekas (Padomju Savienības Valsts drošības komitejas – VDK) galvenā mītne.

Ne vienmēr un ne visiem muzejiem atvēlēta visa ēka. Reizēm kāds muzejs atrodas pagrabā un pirmajā stāvā (kā mūsu muzejs “Rīgas Jūgendstila centrs”), savukārt otrajā stāvā ir biroji, un augstāk labiekārtotos dzīvokļos – nama pastāvīgie iemītnieki. Mūsdienu ikdiena un tās sadzīviskie līkloči, protams, nekādi nav saistīti ar vēsturiskajiem notikumiem ēkā – arī tad nē, ja notikumi bijuši dramatiski, traģiski, vai pat asiņaini. Tās ir lietas, par kurām mēdz klusēt. Var gadīties, ka arī mūsdienu labklājības izrādīšana kļūs par sava veida muzeju, ko apmeklēs nākamās paaudzes. Šobrīd Tallinā apmeklētājiem ir iespējams nokļūt tikai bijušā čekas nama pagrabstāvā, apskatīt cietuma kameras. Cerams, ka šī nama turīgie iemītnieki neiekāros tur ierīkot baseinu un pirti.

Nesen pārkrāsotā Rīgas Stūra māja arhitektoniski un mākslinieciski ir skaistāka. Droši vien arī Latvijā netrūkst pragmatiski noskaņotu nekustamā īpašuma attīstītāju, kuri uzskata, ka vēstures liecības būtu jāpiemirst, turklāt vēl joprojām valstī trūkst īstas skaidrības, kas īsti būtu jāiesāk ar Stūra māju.

Runā, ka spoku apsēstos namos grūti aizmigt. “Komunisma rēgs klīst pa Eiropu,” tā tālajā 1848. gadā secināja teorētiķis Kārlis Markss. Interesanti, vai tiešām pa sakopto igauņu VDK ēku neklejo sen nomocīto igauņu rēgi? Iedomājos, ka varbūt pēc gadiem, varbūt pat pavisam drīz, arī bijušās VDK mājas mūsdienu mītnieki vēlēsies uzzināt ko tuvāk par nama vēsturi. Šausmas taču nav iespējams pragmatiski aizkrāsot un renovēt. Jāpiebilst, ka vairāku citu VDK filiāļu cietumu durvis ir pārvietotas uz Igaunijas Okupāciju muzeju un nav atstātas lietošanā nākamajiem ēku mītniekiem.

Tallinā netrūkst dažādu liecību par 1917. gadā notikušā boļševiku apvērsuma sekām. Turpat netālu no Nacionālās bibliotēkas atrodas Okupāciju muzejs, nākošgad Mārjamē rajonā (Maarjamäe) paredzēts celt Komunisma upuru piemiņas memoriālu, un nesen Igaunijas valdība rosinājusi izveidot Starptautisku pētījumu centru, kura uzdevums būs pētīt komunisma noziegumus.

UZZIŅA

* Izstāde “Komunisms un tā laiks” atvērta līdz 1. decembrim no trešdienas līdz svētdienai, ieeja brīva.

* Okupāciju muzejs Tallinā atvērts no otrdienas līdz svētdienai, ieeja 6, 50 eiro.

* KGB cietuma celles iespējams apmeklēt katru dienu, ieeja 5 eiro.

KO VĒL VĒRTS PAMANĪT TALLINĀ

* Novembra mēneša lielākais notikums Tallinā neapšaubāmi ir XXI “Melno nakšu filmu festivāls” (PÖFF) – no 17. novembra līdz 3. decembrim. Tā viens no nozīmīgākajiem notikumiem – Somijas valsts simtgadei veltītais 48 stundu somu filmu maratons 24. un 25. novembrī.

* KUMU mākslas muzejā līdz nākamā gada 28. janvārim apskatāma bijušā austrumu bloka 24 mūsdienu mākslinieku izstāde “Ceļotāji”. Mākslinieki atklāj, kādi bija iespējami ceļojumi reģionā, kurā bija liegta ceļošanas brīvība.

* 17. novembrī “Estonia” koncertzālē uzstāsies vijolniece Baiba Skride kopā ar Igaunijas nacionālo simfonisko orķestri, diriģents Olari Elts.

* Mūsdienu mākslas studentu trienāles “Eksperimenta!” šī gada tēma ir “Māksla un ekonomija”, tā notiek no 20. oktobra līdz 3. decembrim, izstādot 70 mākslas darbus no desmit valstīm.

October 31, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ja var nostāvēt – jānošauj!

Viss raksts: http://www.la.lv/ja-var-nostavet-janosauj/

20. oktobris, 2017

Ja var nostāvēt – jānošauj! Aprit 80 gadu, kopš PSRS sākās baisais Lielā terora vilnis



Aprit 80 gadu, kopš Padomju Savienībā sākās baisais 1937. gada Lielā terora vilnis, kura notikumus mēdz saukt arī tā laika valsts drošības ģenerālkomisāra Nikolaja Ježova vārdā par “ježovščinu” jeb “ježovismu”.

Plašas, nežēlīgas politiskās represijas pret dažādiem iedzīvotāju slāņiem PSRS bija notikušas arī iepriekšējos 20 gadus pirms 1937./1938. gada un īstenībā turpinājās vēl vismaz 15 gadus vēlāk. Tomēr ciešā jēdzienu saistība “1937. gads” un “ježovisms” neradās nejauši – masu represijas kulmināciju sasniedza tieši tajā laikā, kad par PSRS iekšlietu tautas komisāru “strādāja” Ježovs.

Lielā terora rīkotāju hierarhijā visaugstāko virsotni, protams, ieņēma pats Staļins un viņam vistuvākie boļševiku partijas Centrālās komitejas Politbiroja locekļi Vjačeslavs Molotovs, Lazars Kaganovičs, Andrejs Ždanovs un daži citi. Viņi ne tikai iecerēja un izplānoja visas masu represiju kampaņas, izstrādāja to ideoloģisko un politisko nodrošinājumu, bet arī sankcionēja nošaujamo augstākā ranga “tautas ienaidnieku” sarak-stus. Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas (VK(b)P CK) sekretārs un VK(b)P CK Partijas kontroles komisijas priekšsēdētājs Ježovs aktīvi līdzdarbojās represiju plānošanā un īstenošanā vēl tad, kad PSRS iekšlietu tautas komisāra un valsts drošības ģenerālkomisāra posteni ieņēma viņa priekštecis Henrihs Jagoda. Daudzi Staļina oponenti un “tautas ienaidnieki” tika nošauti jau pēc 1936. gada lielajām paraugprāvām, bet vajadzēja arī izlemt, ko darīt ar viņu daudzajiem atbalstītājiem. Jau tolaik Ježovs strikti iestājās par šo cilvēku fizisku iznīcināšanu. 1936. gada 6. septembrī vēstulē Staļinam viņš rakstīja: “Nošaut nāksies iespaidīgu skaitu. Es personīgi domāju, ka uz to vajag virzīties un reizi par visām reizēm izbeigt ar visiem šiem riebekļiem. Saprotams, nekādus tiesas procesus nevajag rīkot. Visu to var izdarīt vienkāršotā veidā.” Nedaudz vēlāk Staļinam iesniegtajā VK(b)P CK Politbiroja lēmumprojektā par represiju paplašināšanu pret tā sauktajiem trockistiem un zinovjeviešiem viņš norādīja: “Kopumā nāksies nošaut ne mazāk kā tūkstoti cilvēku. Pārējos notiesāt ar ieslodzījumu uz 8 – 10 gadiem, plus tikpat gadiem izsūtījumā.” Lielā terora laikā nošāva viņus visus.

Ježova centību Staļins novērtēja ļoti augstu. 1936. gada 25. septembrī viņš atpūtas laikā Sočos nosūtīja telegrammu VK(b)P CK Politbiroja locekļiem Maskavā un ieteica PSRS iekšlietu tautas komisāra postenī Jagodas vietā iecelt Ježovu. Politbiroja 11. oktobra lēmumā, ar kuru Ježovu iecēla amatā, bija arī norādīts, ka viņš vēl atstājams arī par VK(b)P CK sekretāru un Partijas kontroles komisijas priekšsēdētāju. Staļins savam kalpam sākumā uzticējās pilnīgi; piešķīra tiesības pēc paša ieskatiem pasludināt nāves spriedumus Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) “nacionālajās operācijās”. Attiecībā uz nāvessodiem 1937. gada vasarā plaši izvērstajā “kulaku operācijā” tādas tiesības piešķīra arī IeTK zemākajiem posmiem – republiku, apgabalu un novadu pārvaldēm. Padomju politisko represiju vēsturē kopš 1918. – 1921. gada “sarkanā terora” nekas tāds nebija novērots. 1937./1938. gads cilvēku vajāšanā un iznīcināšanā sāka jaunu posmu, kurš drīz ieguva baiso apzīmējumu “ježovisms”. Mākslinieka Borisa Jefimova plakātā Ježovs bija attēlots IeTK darbinieka formas tērpā, ar tērauda cimdā tērptu roku žņaudzot čūskveidīgu “tautas ienaidnieku”. No “dzelzs dūraiņu” tvēriena nevarēja izvairīties ne ierindas pilsonis, ne PSRS maršals.

IeTK Orenburgas apgabala pārvaldes priekšnieku Uspenski pirms stāšanās amatā 1937. gada martā Ježovs pamācīja: “Ar upuriem nerēķinieties, dodiet vietējiem kadriem pilnu operatīvo triecienu. Jā, var gadīties arī nejaušības. Taču, kur mežu cērt, tur skaidas lec. Ņem vērā, ka IeTK darbā tas ir neizbēgami.” 1937. gada vasarā uzsāktās “kulaku operācijas” gaitā, kad komisariāta darbinieku apspriedē radās jautājums, ko darīt ar arestētajiem 70 – 80 gadus vecajiem vecīšiem, Ježovs atbildēja: “Ja var nostāvēt uz kājām – jānošauj.”

Ježova laikā tika izveidoti bēdīgi pazīstamie “trijnieki”, kuru sastāvā darbojās vietējās IeTK pārvaldes priekšnieks, apgabala – novada prokurors un VK(b)P komitejas sekretārs. “Trijnieka” pasludinātie nāvessodi nebija jāsūta uz Maskavu apstiprināšanai. Savukārt tie nāvessodi, kurus piesprieda “divnieks” – vietējās IeTK pārvaldes priekšnieks un prokurors – apstiprināšanai uz Maskavu bija jāsūta. Valsts galvenais “divnieks” Ježovs un PSRS prokurors Andrejs Višinskis vienā reizē varēja apstiprināt nāvessodus simtiem cilvēku.

Arestu rekordi

Ježovs pats piedalījās arestēto pratināšanā un piekaušanā. Ekonomists Dminitrijs Šepilovs atmiņās atzīmējis Ņikitas Hruščova stāstīto, ka reiz, ieejot Ježova kabinetā, viņš uz tā formas frenča pamanījis sažuvušu asiņu plankumus. Kad Hruščovs jautājis, kas noticis, Ježovs atbildējis: “Ar tādiem plankumiem var lepoties. Tās ir revolūcijas ienaidnieku asinis.” Par Ježova vietu un lomu Lielajā terorā vēsturnieki Ņikita Petrovs un Marks Jansens raksta: “Pastāv daudz dokumentālu liecību par to, ka Ježova darbību Lielā terora laikā Staļins rūpīgi kontrolēja un virzīja. Staļins rediģēja visus Ježova iesniegtos svarīgākos dokumentus un sekoja izmeklēšanai un politisko procesu īstenošanai. Apmeklētāju reģistrācijas žurnālā redzams, ka Ježovs Staļina Kremļa kabinetu apmeklējis 278 reizes un tajā pavadījis 834 stundas.” Savukārt vēsturnieks Rojs Medvedevs secina: “Staļina ietekme uz Ježovu bija pilnīga, neierobežota, gandrīz hipnotiska. Tieši Ježovu Staļins padarīja par vissvarīgāko figūru cīņā ar tautas ienaidniekiem.”

1938. gadā Maskavas Butirku cietumā ieslodzītais VK(b)P Kuibiševas apgabala komitejas pirmais sekretārs Pavels Postiševs (nošauts 1938. gada 26. februārī) esot izteicies šādi: “Ježovs ir medību suns saitē pie Staļina; uzticams un izvēlīgs suns, kurš pēc Staļina gribas iznīcina partiju un terorizē tautu. Tiklīdz suns pabeigs savas medības (bet mēs tad jau vairs nebūsim dzīvi), Staļins viņu pasludinās par traku un iznīcinās. Lielie noziedznieki nevienu tā nenicina kā izpildītājus, kas pratuši ielūkoties viņu noziedzīgajās dvēselēs.” Tā arī notika. 1938. gada rudenī Staļins un viņa tuvākie domubiedri secināja, ka Lielā terora galvenie mērķi ir sasniegti – likvidēta plaši sazarotā “militāri fašistiskā sazvērestība”, nošauti vai gulaga nometnēs ieslodzīti trockisti, zinovjevieši, kulaki un visi citi “pretpadomju elementi”, satriekta nacionāļu “piektā kolona”, ieslodzīto “dzimtenes nodevēju” sievas ir nometnēs, bet viņu bērni bērnunamos vai mazgadīgo noziedznieku kolonijās.

Ježova darbības bilance bija šausminoša. Saskaņā ar IeTK datiem, no 1936. gada 1. oktobra līdz 1938. gada 1. novembrim bija arestēts 1 565 041 cilvēks, ieskaitot 365 805 “nacionālajās operācijās” un 702 656 “kulaku operācijā” arestēto. 1 336 863 cilvēki bija notiesāti, no tiem 668 305 ar nāvessodu. 1937. gada 1. janvārī gulaga nometnēs bija ieslodzīti 1 196 239, 1938. gada 1. janvārī – 1 881 570, bet 1939. gada 1. janvārī – 1 672 438 cilvēki. PSRS IeTK cietumos šajā laikā atradās 352 508 cilvēki. Jāatgādina, ka IeTK “latviešu operācijā”, kas 1937. gada rudenī tika uzsākta pēc Ježova iniciatīvas (“latviešiem vajag nolaist asinis”), arestēja ap 25 tūkstošiem cilvēku. “Divnieki” un “sevišķie trijnieki” bija “notiesājuši” 22 360 latviešu. No tiem 16 573 piesprieda nāvessodu. Daudzus latviešus arestēja un nošāva arī saistībā ar “militāri fašistisko sazvērestību” vai citiem “tautas ienaidniekiem”.

Bet arī paša Ježova karjera strauji tuvojās loģiskām beigām. 1938. gada 17. novembrī VK(b)P CK Politbirojs apstiprināja PSRS Tautas komisāru padomes un VK(b)P CK kopējo lēmumu “Par arestiem, prokuratūras uzraudzību un izmeklēšanas veikšanu”. Tajā PSRS IeTK 1937. – 1938. gadā veiktās masu politiskās represijas kopumā tika vērtētas pozitīvi, taču ar norādi, ka izmeklēšanas un tiesu vienkāršotā kārtība novedusi pie “trūkumiem un izkropļojumiem” IeTK un prokuratūras darbā. Tautas ienaidnieki un ārvalstu izlūkdienestu aģenti, kas esot ielavījušies valsts drošības orgānos un tiesvedības sistēmā, visādos veidos centušies graut izmeklēšanas un aģentūras lietas, apzināti sagrozījuši padomju likumus, veikuši masveida un nepamatotus arestus un tajā pašā laikā glābuši no atmaskošanas līdzgaitniekus. Viņi izdarījuši viltojumus, falsificējuši izmeklēšanas dokumentus, saukuši pie kriminālatbildības un pakļāvuši arestam par niecīgiem iemesliem un pat bez jebkāda pamata nevainīgus cilvēkus, provokatoriskos nolūkos veidojuši apsūdzības lietas. IeTK izmeklētāji esot aprobežojušies vienīgi ar atzīšanās panākšanu no apsūdzētā. Ar šo partijas vadības lēmumu visa vaina par “kļūdām” un “pārspīlējumiem” tika novelta uz IeTK. Tieši par “kļūdām” un “pārspīlējumiem”, nevis pašām represijām! Staļins uzskatīja, ka IeTK un Ježova “kļūdu” dēļ neesot izdevies pilnībā atmaskot arestētos ārvalstu spiegus un diversantus un atklāt viņu noziedzīgos sakarus. Turpmāk, “veicot nesaudzīgu cīņu ar visiem PSRS ienaidniekiem”, šī cīņa bija jāorganizē “daudz pilnīgākām un drošākām metodēm”.

1938. gada 8. decembrī centrālo laikrakstu pēdējo lappušu sadaļā “Hronika” parādījās īss paziņojums: “Saskaņā ar viņa lūgumu biedrs Ježovs atbrīvots no iekšlietu tautas komisāra pienākumiem, atstājot viņu par ūdenstransporta tautas komisāru. Par PSRS iekšlietu tautas komisāru ir apstiprināts biedrs Lavrentijs Berija.”

“Ježovs – nelietis”

Drīz pēc tam Ježovs zaudēja visus kompartijas posteņus; viņu izslēdza no Politbiroja un Orgbiroja, bet 1939. gada 9. aprīlī atbrīvoja arī no ūdenstransporta tautas komisāra amata. 1939. gada 10. aprīlī Ježovu arestēja. Par ieganstu kļuva IeTK Ivanovas apgabala pārvaldes priekšnieka V. Žuravļova denuncija – Ježovs organizējis “sazvērestību”, gatavojis “terora aktu pret Staļinu”, turklāt pats “spiegojis ārvalstu izlūkdienestu labā”. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1940. gada 3. februārī viņam piesprieda nošaušanu. Spriedumu izpildīja 6. februārī. Daudzus gadus vēlāk Staļins aviokonstruktoram Aleksandram Jakovļevam teicis: “Ježovs – nelietis. Viņš nobendēja mūsu labākos kadrus. Demoralizējies cilvēks. Zvani viņam uz tautas komisariātu – saka: aizbraucis uz CK. Zvani uz CK – saka: aizbraucis uz darbu. Sūti pēc viņa uz mājām – izrādās, guļ gultā, nāvīgi piedzēries. Daudz nevainīgu cilvēku nobendēja. Par to mēs viņu arī nošāvām.” Patiesībā, kā to apliecina arhīvu materiāli, nevienu lēmumu par politiskajām represijām IeTK vadība nepieņēma patstāvīgi. Nežēlīgās cilvēku vajāšanas un iznīcināšanas kampaņas organizēja, kontrolēja un virzīja VK(b)P CK Politbirojs un personīgi Staļins. Viņš ne tikai sankcionēja nošaušanas, bet deva rīkojumus arī par spīdzināšanu. Tas tomēr nemazina ne Ježova, ne citu IeTK vadītāju, pārvalžu priekšnieku un izmeklētāju sadistu vainu par daudzu tūkstošu nevainīgu cilvēku iznīcināšanu, viņu ģimeņu izpostīšanu. 1995. gadā Ježova audžumeita Natālija iesniegumā Krievijas Federācijas prokuratūrai par Ježova rea-bilitāciju rakstīja: “Ježova vaina ir tā, ka viņš neatrada sevī spēku atteikties no verdziskas kalpošanas Staļinam, bet viņa vaina padomju tautas priekšā nav lielāka par paša Staļina, V. Molotova, L. Kaganoviča, A. Višinska, V. Ulriha, K. Vorošilova un daudzu citu partijas un valdības vadītāju vainu.” Krievijas Federācijas Galvenā kara prokuratūra tomēr iesniegumu viņa reabilitācijai noraidīja.

October 20, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Operācija “Rietumi”

1947.g. 19. oktobrī sākās visplašākā ukraiņu masu deportācija no Rietumukrainas.

 Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

http://grzegorz-.livejournal.com/1533723.html

Операция “Запад”


В этот день, 19 октября, в 1947 году началась самая массовая депортация украинцев из Западной Украины. Главной задачей операции было ослабить украинское освободительное движение на Западной Украине.Наряду с “точечным” преследованием членов подполья ОУН и УПА советский репрессивный аппарат использовал и другой прием — депортацию большого количества граждан без изучения деталей их биографий или материального положения. То есть сбязательному выселению в отдаленные районы СССР (в основном Сибирь и Казахстан) подлежали все члены семей повстанцев и подпольщиков, а также все сочувствующие им. 

Свои поступки русские каратели прикрывали еще и лозунгами борьбы с кулаками. Однако даже советская статистика свидетельствует, что выселенцы, например с Дрогобычской области, имели по одной (редко две) коровы на двор, 22 % из этих хозяйств – по две лошади, только треть – по свинье и только четверть – плуги и бороны. «Врагами трудового народа» сделали обычных крестьян.* * *Осенью 1947 г. во Львове, Чорткове, Дрогобыче, Ровно, Коломые и Ковеле были созданы шесть сборных пунктов для приема от органов МГБ семей «националистов» и отправки их в спецпоселения. Каждый из них получил временный штат в составе начальника, заместителя по оперативной работе, начальника охраны и девяти вахтеров.В начале октября 1947 г. генерал-лейтенант МГБ Рясной утвердил «План мероприятий МВД УССР по перевозке спецпоселенцев из западных областей УССР». По этому плану предусматривалось вывезти 25 тысяч семей общей численностью до 75 тысяч человек.Но вскоре МГБ СССР увеличило цифру до ста тысяч. 10 октября 1947 г. министр внутренних дел УССР Тимофей Строкач утвердил «План оперативных мероприятий для выполнения указания МВД СССР N0 38/3–7983 об отправлении 50 эшелонов спецконтингента из западных областей УССР». Для проведения депортации был создан оперативный штаб во главе с заместителем министра внутренних дел УССР комиссаром милиции 2-го ранга Дятловым.Этот штаб с 15 октября 1947 г. дислоцировался во Львове. Туда из восточных областей прибыли оперативные работники в чинах не ниже капитана, назначенные начальниками эшелонов. Им раздали специальную инструкцию, а 14 и 16 октября провели с ними специальное совещание. По прошению органов МГБ, 15 октября 1947 г. ЦК КП(б) Украины и Совет Министров УССР приняли секретное постановление «О порядке использования земель и имущества, оставленных после выселения семей националистов и бандитов».Официально операция «Запад» началась 21 октября, в шесть утра. Командовал ею заместитель министра внутренних дел УССР Дятлов. В течение суток выселили 26644 семьи, в общем 76192 человек: 18866 мужчин, 35152 женщины и 22174 ребенка.* * *Нерусские народы в СССР лишали права на землю, уничтожали их культурную и национальную идентичность, заставляли забыть корни, язык и историю, превращая их в покорных “советских граждан”. Когда все равны, и все одинаковые – управлять легче. Депортация была мощным и эффективным инструментом для расправы с “инакомыслием” народов. Коренные народы, которые имели амбиции, не смогли бы отделиться, создать автономию, если они разрозненны, “размазаны” по всей территории Советского Союза. “Но по официальной версии, таким образом были наказаны те народы, которые сотрудничали с нацистами во время войны. На некоторых, Сталин “держал зуб” и мстил таким образом”.

October 20, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Alfona Novika personas lieta

Viss raksts: http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/48828/

“Čekista darbu mīl”: https://twitter.com/VDKkomisija/status/920354177536221184

Ieskats LPSR valsts drošības ministra Alfona Novika Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietā
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
17.10.2017

Ieskatu LPSR valsts drošības ministra Alfona Novika biogrāfiskās ziņas no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva PA-15500. fonda, 2. apraksta, 7786. lietas veikusi LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos Dr. iur. Kristīne Jarinovska.

Apskats *.pdf datnes veidā pieejams šeit. Plašāka informācija – Kristīne Jarinovska, +37129777788.

Atbilstoši Alfona Latvijas Komunistiskās partijas (LKP)[1] Centrālās Komitejas (CK) nomenklatūras kadru personas lietai[2] Alfons Noviks, Andreja dēls ir dzimis 1908. gada 13. februāra Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa Mihalovskas pagasta Silagaiļu II sādžā, kas 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapas aizpildīšanas brīdī bija Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Silagaiļu II sādža. Minētajā kadru uzskaites personas lapā Alfons Noviks norādījis, ka viņš ir latvietis, ka viņa vecāki – Andrejs un Viktorija[3] – bijuši zemnieki, ka pirms un pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas oktobra boļševiku apvērsuma jeb “Oktobra revolūcijas” viņu pamatnodarbe bijusi lauksaimniecība.[4] Raksturojot 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā ģimenes stāvokli un atbildot uz lūgumu uzskaitīt ģimenes locekļus, Alfons Noviks min sievu Emīliju Noviku, Andreja meitu, Noru Noviku, Alfona meitu (1941–2009), kā arī savu māti – Viktoriju Noviku.[5] Toreizēja dzīvesvieta bijusi tobrīd bijusi Baznīcas iela 19-4, Rīgā,[6] pārcelšanās uz dzīvi Mežaparkā, Rīgā personas lietā nav fiksēta, tāpēc vismaz personas lieta liedz formāli novērtēt liecības par Alfona Novika dzīvesveida saistību ar ieņemamajiem amatiem. Savā 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfija Alfons Noviks precizē savas meitas vecumu, norādot, ka viņa ir četrus gadus veca, kā arī sievas nodarbi – LKP CK Skolu nodaļas vadītāja; turpat arī piemetina, ka viņam nav radinieku, kurus būtu represējušas padomju institūcijas.[7] Brālis, nenorādot konkrēti vārdu un uzvārdu, minēts kadru uzskaites personas lapas sadaļā par nodarbi.[8] Tā ir arī visa konkrētajā LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā pieejamā informācija par Alfona Novika, kurš atradās LKP CK nomenklatūrā līdz 1965. gadam, ģimeni. Salīdzinoši skopi sniegtā informācija apgrūtina novērtēt LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā un citviet sniegtās ziņas. Izvērstāku iespaidu par Alfona Novika ģimeni un viņa personību veidojošos apstākļus sniedz, piemēram, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā saglabājušies Alfona Novika cietuma pieraksti, kas veikti laika posmā no 1933. gada 4. oktobra līdz 1938. gada 18. novembrim.[9]

1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijā Alfons Noviks min, ka ir pabeidzis Pušmucovas sešu klašu pamatskolu un Ludzas ģimnāziju[10], nekonkretizējot mācību sākumu un beigas attiecīgajās izglītības iestādēs.[11] Vienīgā liecība LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā par skološanās laiku sniedz 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijā veiktā piezīme, ka 1928. gadā septembrī Alfons Noviks devies uz Rīgu, kur iestājies Latvijas Universitātē.[12] Spriežot pēc 1940. gada 31. decembra Cīņā publicētā biogrāfiskā stāstījuma par Alfonu Noviku kā PSRS Augstākās Padomes deputātu kandidātu, mācības Ludzas ģimnāzijā sāktas 1922. gadā[13] un turpinātas līdz ģimnāzijas trešajai klasei, kad viņu izslēdza. Gadu vēlāk mācības atsāktas un pabeigtas.[14]

Informācijas drumslas par Alfona Novika skolas gaitām pieejamas arī Politiskās pārvaldes kartotēkā. 1926. gadā sākumā Alfons Noviks bija nelegāli šķērsojis Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikas (KPFSR) robežu. Minētais pievērsa Centrālās kriminālpolicijas politiskās pārvaldes, kas 1929. gada 6. decembrī, pamatojoties uz iekšlietu ministra Eduarda Laimiņa (1882–1982) un Politiskās pārvaldes priekšnieka Valdemāra Ozoliņa (1891–?)[15] parakstītu rīkojumu Nr. 148260, bija pārdēvēta par Politisko pārvaldi, uzmanību Alfonam Novikam, kas 1926. gada 27. janvārī noformēja kartiņu. Kartiņas piezīmēs norādīts, ka “Ludzā apmeklējis vidusskolu” un “pēc ziņām atrodas Maskavā, Butirkas cietumā”.[16] Spriežot pēc rokraksta, tintes un konteksta, var secināt, ka pirms robežas šķērsošanas Alfons Noviks mācījies Ludzas ģimnāzijā, bet, nonākot KPFSR, bijis apcietināts,[17] izraidīts no PSRS administratīvā kārtā, saņemot ieceļošanas atļauju (Iekšlietu ministrijas Ārzemnieku[18] nodaļas 1926. gada 30. aprīļa raksts Nr. 2975/IV)[19].[20] Rezultātā 1926. gada jūnijā Alfons Noviks atgriezās Latvijas Republikā no KPFSR.[21] Acīmredzot, pēc atgriešanās Latvijas Republikā sniegtajiem paskaidrojumiem, kas fiksēti 1926. gada 27. janvārī noformētajā kartiņā, Alfons Noviks devās uz KPFSR, lai “lai turpinātu izglītību komunistiskā garā”.[22] Tā vietā, ja vadās no Politiskās pārvaldes aģentūras ziņām, Alfons Noviks pavadīja laiku apcietinājumā. Spriežot pēc Politiskās pārvaldes aģentūras 1928. gadā sniegtajām ziņām, pēc atgriešanās no KPFSR Alfons Noviks turpināja mācības Ludzas ģimnāzijā, turklāt 1927. gadā mācību laikā “izrādījis komunistisku noskaņojumu”.[23]

LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta neatspoguļo 1926. gada nelegālo robežas šķērsošanu un ar to saistītos notikumus, savukārt izslēgšana no skolas minēta vien personas lietā iekļautajā rakstā, kas publicēts 1946. gada 20. janvāra laikrakstā Sovetskaja Latvija (Советская Латвия). un kas ietver biogrāfisko stāstījumu par Alfonu Noviku. Rakstā izslēgšana pieminēta tikai, lai ilustrētu, ka Novika tiekšanās pēc izglītības, grūtības, kas bijis jāpiedzīvo, lai varētu izglītoties, nav atturējušas no riska zaudēt iespēju izglītoties, iesaistoties cīņā par taisnību. Sovetskaja Latvija raksta autores Kiras Verhovskas (1907–1980) versijā cīņa par taisnību esot izpaudusies kā nelegāla jauniešu pulciņa organizēšana skolā.[24] Šāda izslēgšanas no skolas versija sasaucas ar 1940. gada 31. decembra Cīņāpublicēto biogrāfisko stāstījumu:

“Ģimnāzijā viņš organizē nelegālo skolnieku pulciņu, kur jaunie revolucionāri iepazīstas ar marksistisko literatūru un paši izdod savu žurnālu. Par to uzzina direktors, un trešā klasē Alfonu izslēdz no skolas.”[25]

Konkrētāk notikušo atspoguļo 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfija, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā.[26] Šeit teikts, ka, mācoties Ludzas ģimnāzijā, Alfons Noviks ir piedalījies skolēnu pagrīdes pulciņā. 1924. gadā izglītības ministra biedra Staņislava Jaudzema[27](1890–1969) uzstāšanās laikā priekšvēlēšanu sapulcē Noviks organizēja “«kaķu» koncertu”, par ko viņu izslēdza no ģimnāzijas.[28] Analizējot izslēgšanas no skolas apstākļus, jāskata konkrētie notikumi kontekstā. Piemēram, ievērojamas debates valsts budžeta sakarā 1. Saeimas V sesijas 10. sēdē 1924. gada 15. maijā un 11. sēdē 1924. gada 16. maijā, spriežot par Izglītības ministrijas budžetu. Tās atklāj pastiprinātas uzmanības pievēršanu izglītības darbinieku un izglītojamo politiskajai pārliecībai. Hermanis Salnis (1877–?), deputāts no Latviešu zemnieku savienības, aizrādīja uz “internacionāla izglītības” sekām un Izglītības ministrijas atbildību:

“Runāju to tikai tādēļ, lai parādītu, kādus augļus ir nesusi internacionalā politika mūsu skolā. Vairāk kā pāris desmiti jaunekļu padarīti nelaimīgi, sēž tagad cietumos, kur patiesībā vajadzētu sēdēt tiem skolotājiem, kas viņus tur iegrūduši. Neesmu ari domājis, ka tagadējā valdība ķersies pie šo nebūšanu novēršanas un skolu izvēdināšanas no nevēlamā gara. To viņa nespēj. Ja viņa to domātu darīt, tad viņu pašu izvētītu.”[29]

Salnis, atsaucoties uz “tādiem avotiem, kurus jūs [deputāti] nevarat apšaubīt”[30], norādīja, ka apcietināto par darbību komunistiskās organizācijās skolēnu skaits neatspoguļo reālo skolēnu iesaistes apmēru. Saļņa uzstāšanās, sevišķi konkrētu piemēru uzskaitījums uzjundīja sašutumu, ko steidzās paust un vismaz daļēji atspēkot teikto, piemēram, 1. Saeimas V sesijas 11. sēdē 1924. gada 16. maijā Eduards Jaunzems (1872–1935, deputāts no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas) un Voldemārs Bastjānis (1884–1975, deputāts no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas).[31] Lai gan Bastjānis aizrādīja, ka skolēnu nevēlamu rīcību ir jāapkaro ar pedagoģiskiem, nevis žandarmerijas līdzekļiem, tomēr viņš savā runā netieši apstiprināja kā pieļaujamu risinājumu izslēgšanu no skolas, aizrādot, ka viens no Saļņa minētajiem skolēniem patiesībā bija izslēgts “par nepieklājīgu uzvešanos” un konkrētajā skolā mācījies vien pusgadu.[32]

Vēl izpratnei par izslēgšanu der minēt, ka gadu pēc tam, kad Alfons Noviks sāka mācības Ludzas ģimnāzijā, proti, 1923. gadā par tās direktora vietas izpildītāju kļuva Jānis Turkopuls (Turkopuļs), Pētera dēls (1899–1939), kas Ludzas ģimnāzijas direktora amatu pilda līdz savam nāves brīdim 1939. gada 2. oktobrī.[33] Jānis Turkopuls 1917. gadā beidz skoloties Pēterburgā,[34] 1918. gadā sāk darbu Līvānu augstākajā četru klašu skolā kā vēstures skolotājs, 1919. gada sākumā “lielinieki viņu arestē un aizved uz Daugavpili”[35]. 1919. gada pavasarī Turkopuls iestājas Latvijas Republikas armijā un piedalās Brīvības cīņās[36]. No 1920. gada līdz 1927. gadam studē Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes baltu filoloģijas nodaļā, tomēr studijas pārtrauc, neiegūstot akadēmisko grādu.[37] Atbilstoši 1925. gada 15. jūlija lēmumam Nr. V-2313, ko parakstīja izglītības ministrs Arvīds Kalniņš, Skolu virsvaldes direktors Reinis Liepiņš, Vidusskolu direktors Kārlis Ozoliņš, kas pamato Ludzas apriņķa reālģimnāzijas pārņemšanu no 1925. gada 1. aprīļa valsts uzturēšanā un pārdēvēta par Ludzas valsts vidusskolu, reālģimnāzijas direktora vietas izpildītājs Jānis Turkopols bija atstāts par vidusskolas direktora izpildītāju atšķirībā no skolotājiem un cita personāla, kas bija atbrīvoti no dienesta līdz ar 1924./25. mācību gada beigām 1925. gada 31. jūlijā.[38] Alfona Novika “izlēciens” šādos apstākļos objektīvi izpelnījās mazu toleranci. Tajā pašā laikā skola, ievērojot Hermaņa Saļņa teikto minētajās Saeimas debatēs un Politiskās pārvaldes pastiprinātu interesi par skolēnu “komunistisku noskaņojumu”, ko apliecina Politiskās pārvaldes kartotēkā iekļautajām ziņām par Alfonu Noviku,[39] izvēlējās pedagoģisku, nevis žandarmerisku risinājumu, jo nav ziņojusi par notikušo Politiskajai pārvaldei, turklāt Jāņa Turkopola vadītā skola atkal uzņēmusi Alfonu Noviku. Jānis Turkopls savulaik veicinājis izpratni, ka izloksnēm, aizstāvot, ka tām ir vieta latviešu skolās un ka tās nekaitē latviešu valodas apgūšanai, kā arī sniedzis ieguldījumu latviešu valodas augšzemes dialekta latgalisko izlokšņu rakstu valodas literatūras un publicistikas pieejamības nodrošināšanai.[40] Iespējams, ka tieši direktora iespaidā Alfons Noviks būdams ieslodzījumā, piemēram, sarakstē ar ģimeni izmantoja latviešu valodas augšzemes dialekta latgalisko izlokšņu rakstu valodu.[41]Tāpat iespējams, ka direktora piemērs licis izvēlējies studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē.

1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā Alfons Noviks ir minējis, ka viņam ir nepabeigta augstākā izglītība, norādot, ka ir mācījies Latvijas Universitātes vēstures nodaļā no 1928. gada oktobra līdz 1932. gadam un ka studijas pārtraucis trešajā kursā.[42] Izpratnei par to, kā vērtējams ieraksts par nepabeigtu augstāko izglītību un kas kalpoja par pamatu attiecīga ieraksta veikšanai darba tiesiskajos dokumentos, jāmin, piemēram, 1945. gada 22. novembra LPSR Tautas Komisāru Padomes lēmums Nr. 890 par darba grāmatiņu izsniegšanas nokārtošanu Latvijas PSR tautas komisāriātos un iestādēs instrukcija par darba grāmatiņu izpildīšanu, uzskaiti un atskaiti, kur, cita starpā minēts:

“Dzimšanas gads, vidējā un augstākā izglītība jāieraksta tikai uz dokumentu pamata, zemāko izglītību var ierakstīt pēc strādnieka vai kalpotāja izteicieniem (PSRS TKP 1938. gada 20. decembra lēmuma 10. р.).

Personām, kas pabeigušas septiņgadīgo vidējo skolu, strādnieku fakultāti, sagatavošanās kursus augstākajām mācības iestādēm, ailē «izglītība» jāraksta «vidējā». Attiecībā uz personām, kam ir nepabeigta augstākā izglītība, ailē «izglītība» jāraksta «пераbeigta augstākā» (VACP paskaidrojums, publicēts «Darba ļaužu deputātu padomes Ziņotājā» Nr. 8 1939. gada 10. janvārī).

Ailē «arods» jāuzrāda pamatprofesija, saskaņā ar paša strādnieka vai kalpotāja izteicieniem.”[43]

Minētais liecina, ka nepabeigta augstākā izglītība bijusi formāli noteikta izglītības pakāpe ar atbilstošām tiesiskām sekām, tomēr, neesot pieejamiem Vissavienības arodbiedrību centrālās padomes paskaidrojumiem (tie nebija publicēti reizē ar instrukciju), nevar spriest par formālām prasībām attiecībā uz nepabeigtu augstāko izglītību laikā, kad aizpildīta kadru uzskaites personas lapa. Salīdzinājumam jāmin, ka, piemēram, vēlākais LPSR VDK priekšsēdētājs Longins Avdjukevičs, esot septiņu klašu izglītībai[44] un neievērojot formālos uzņemšanas kritērijus[45], divu mācību gadu laikā no 1947. līdz 1949. gadam LKP CK Republikāniskajā partijas skolā ieguva nepabeigtu augstāko izglītību.[46] Tāpat nevar novērtēt, vai minētais apgalvojums par nepabeigtas augstākās izglītības esību bija jāapliecina ar atbilstošu dokumentu vai arī tolaik pieticis ar “izteicieniem”.

Vienā no 2017. gada LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas zinātniskās konferences 1984 ziņojumiem norādīts uz 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapas ieraksta par nepabeigtas augstākās izglītības esību neatbilstību,[47] atsaucoties uz Latvijas Universitātes studējošā Alfona Novika studenta lietu.[48] Minētie dokumenti[49] atklāj ne tikai to, cik bijis niecīgs nokārtoto pārbaudījumu īpatsvars, bet arī vismaz daļēji apgāž LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā iekļautajā 1946. gada 20. janvāra rakstā pausto, ka studijas pārtrauktas finanšu līdzekļu trūkuma dēļ.[50]

No 1928./29. akadēmiskā gada pirmā semestra studiju priekšmetiem Alfons Noviks sekmīgi bija nokārtojis tikai vienu studiju priekšmetu – Latvijas vēsturi. Turklāt, spriežot pēc ieraksta studiju grāmatiņā, ko veica docents Jānis Bērziņš[51], pārbaudījums bija nokārtots vien 1929. gada 11. septembrī. Toties nenokārtoti palikuši vēl 14 studiju priekšmeti – “Latv. val. propaid. kurss” pie profesora Ernsta Blesses, “Vācu val. I. k.” pie lektora Jāņa Zariņa, “Grieķu val. I k.” pie docenta Paula Jureviča, “Romas vēst.” pie profesora Augusta Tenteļa, Ievads filozofijā pie Pētera Zālīša, “Mākslas vēst.” pie docenta Borisa Vippera, “Horatijs” pie docenta Kārļa Strauberga, “Filozofijas vēst.” pie profesora Pētera Zālīša “Seno aust. vēst.” pie profesora Franča Baloža, “Vispārīgā paidagoģija” pie docenta Aleksandra Dauges,[52] “Vispārīgā psicholoģija” pie profesora Paula Dāles, “Loģika ar atziņ. teoriju” pie docenta Rūdolfa Jūrgena, “Angļu val. I. k.” pie lektora Viliama Vilsona un “Historiografija” pie profesora Leonīda Arbuzova.[53] No 1928./29. akadēmiskā gada otrajā semestrī minētajiem studiju priekšmetiem[54] bija nokārtoti vien divi – 1930. gada 24. janvārī sekmīgi “Latv. val. propaid. kurss” pie profesora Ernsta Blesses, “Grieķu val. I. kurss” ieskaitīts pie docenta Paula Jureviča –, bet nenokārtoti palikuši pārbaudījumi 13 studiju priekšmetos.

No 1929./30. akadēmiskā gada pirmajā un otrajā semestrī plānotajiem nav nokārtots neviens pārbaudījums. I semestrī bija plānoti: Latvijas vēsture pie docenta Jāņa Bērziņa, “Eģiptes 18.–21. din. (sp. k.) pie profesora Franča Baloža, Metodoloģija pie profesora Augusta Tenteļa, “Angļu val. II. k.” pie lektora Viliama Vilsona, “Vācu val. II. k.” pie lektora Jāņa Zariņa, “XVII.–XVIII. g. s. vēst.” pie docenta Roberta Vippera, “Grieķu val. II. k.” pie docenta Paula Jureviča,[55] “Pusaudžu un jaunekļu psich.”[56] pie docenta Rūdolfa Jūrgena, “Ievads valodniecībā” pie profesora Pētera Šmita,[57] “Sengrieķu mākslas vēsture” pie profesora Franča Baloža, “Grieķu vēsture” pie docenta Pētera Ķiķauka,[58] “Seminārs Latv. archeoloģ.”[59] pie profesora Franča Baloža, “Sem. Livon. XVIII. publicist.”[60] pie profesora Roberta Vippera.[61] II semestra plāns bija līdzīgs I semestrim, klāt nāca “Reformāciju vēst.” pie profesora Leonīda Arbuzova.[62]

No 1930./31. akadēmiskā gada pirmajā semestrī plānotajiem septiņiem pārbaudījumiem nav nokārtots neviens, proti: “Latvijas vēst. 18. [..] 19. g. s.” pie docenta Jāņa Bērziņa, Viduslaiku vēsture pie profesora Augusta Tenteļa, “Angļu val. III k.” pie lektora Viliama Vilsona, “Vēstures metodika” pie docenta Jāņa Bērziņa, Ievads valodniecībā pie profesora Pētera Šmita, “Vispārīgā archeoloģija” pie profesora Franča Baloža, Grieķu vēsture pie docenta Pētera Ķiķauka.[63]

Spriežot pēc spiedoga par minimuma nokārtošanas pagarināšanu un rokrakstā norādīto laiku 1931. gada 15. janvāris, Alfons Noviks nebija savlaicīgi nokārtojis minimumu, un tā nokārtošanai dota atkārtota iespēja.[64] Ieraksts studiju plānā par to, ka 1931. gada 21. februārī[65] Alfonu Noviku eksmatrikulēja,[66] norāda, ka Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas prasības nav izpildītas. Tā kā Alfona Novika studenta lieta ir nepilna[67], izņemot studiju grāmatiņu un studiju plānu nekā cita attiecīgajā lietā,[68] nevar spriest par finansiālām saistībām, tajā pašā laikā lietā esošie dokumenti liecina par nenokārtotām akadēmiskām saistībām –minimumu. 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā, atšķirībā no LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā esošās 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijas, atklāti sarežģījumi ar minimuma nokārtošanu, saistot to Alfona Novika sabiedriskajām aktivitātēm, turpat arī teikts, ka draudi būt izslēgtam nenokārtotā minimuma dēļ likuši pievērsties mācībām un atstāt sabiedriskās aktivitātes.[69]Norādāms, ka atbilstoši Filoloģijas un filozofijas fakultātes Noteikumu pārbaudījumiem akademiskā grada iegūšanai 1. punktam, personai, kas vēlējās iegūt akadēmisko grādu, bija jāizpilda akadēmiskās saistības, kas pieļauj gala pārbaudījumu kārtošanu. Turpat noteiktas trīs veida akadēmiskās saistības. Pirmkārt, bija jānoklausās visi studiju plānā paredzētie studiju priekšmeti un jānokārto pārbaudījumi. Otrkārt, bija jāizpilda paredzētie rakstu darbi. Treškārt, bija jāpiedalās visos paredzētajos semināros un citās praktiskās nodarbībās.[70] Laika posmā no 1928. gada 10. oktobra līdz 1931. gada 21. februārim Alfons Noviks bija nokārtojis vien trīs studiju priekšmetus – Latviešu valodas propedagoģiju, Latvijas vēsturi un Grieķu valodas I kursu – , kas bijuši vispārīgie priekšmeti un kas ir tikai niecīga daļa no studiju plānā ietvertā– vispārīgajiem, galvenajiem un ieteicamajiem priekšmetiem un semināriem.[71] Spriežot pēc Alfona Novika LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā esošajiem dokumentiem, nepabeigtas augstākās izglītības esība nav apšaubīta, jo, piemēram, 1950. gada 20. februāra raksturojumā, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, norādīts, ka Alfona Novikam ir “nepabeigta augstākā izglītība [,] pabeigti 3 kursi Latvijas Valsts universitātes vēstures [un] filoloģijas fakultātē”[72].

Papildinājumā kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka 1952. gadā Alfons Noviks bija beidzis PSKP CK Augstāko partijas skolu, iegūstot partijas politisko izglītību,[73] savukārt 1959. gada 12. novembra izziņā, ko parakstīja LKP CK kadru sektora vadītāja atvietotājs, PSKP CK Augstākās partijas skolas neklātienes nodaļa bija pabeigta 1951. gadā.[74] Norādāms, ka arī LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1954. gada 11. janvāra lūgumā Nr. 51/ук LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam minēts, ka Alfons Noviks beidzis PSKP CK Augstāko partijas skolu 1952. gadā Maskavā.[75] PSRS šāda izglītība bija pielīdzināta augstākajai izglītībai, kas atspoguļojas, piemēram, 1954. gada 11. janvāra raksturojumā, ko parakstīja LPSR lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs (1918–1995). Raksturojumā, cita starpā norādīts, ka Alfons Noviks ieguvis augstāko izglītību, beidzot PSKP CK Augstāko partijas skolu.[76]Konkrētākas ziņas par mācībām PSKP CK Augstākajā partijas skolā LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā nav.

Uz 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā iekļautajiem jautājumiem par zinātnisko grādu, zinātniskajiem darbiem un izgudrojumiem, Noviks atbildēja noliedzoši.[77] Savukārt uz jautājumu par svešvalodu un PSRS tautību valodu zināšanām norādīja, ka vāji zina vācu un franču valodu un labi pārvalda latviešu un krievu valodu.[78] Spriežot pēc Alfona Novika piezīmju kladēm, kas vestas, atrodoties ieslodzījumā, un kas ietver gan franču un vācu valodu mācību pierakstus, gan arī ietver lasāmo literatūru franču, angļu, vācu un krievu valodās,[79] var secināt, ka vērtējums par franču un vācu valodas zināšanām nav pārspīlēts. Reizē tas rada pamatotu jautājumu par iemesliem, kādēļ valodu zināšanas nav atklātas pilnībā, tostarp, nekas par grieķu valodu, kas ir viens no trim Latvijas Universitātē nokārtotiem studiju kursiem,[80] un kādēļ tās novērtētas pieticīgi, ja studijas Latvijas Universitātē uzdotas par nepabeigtu augstāko izglītību.

1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijā norādīts, ka kopš pārcelšanās uz Rīgu Alfons Noviks sāk patstāvīgu dzīvu un strādā dažādos darbos, lai nopelnītu iztiku.[81] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā precizēts, ka no 1928. gada septembra līdz decembrim Alfons Noviks veica gadījuma darbus Rīgā, no 1928. gada decembri līdz 1929. gada janvārim bija Rīgas muitas noliktavas uzraugs un sargs, bet no 1929. gada februāra līdz 1931. gada aprīlim Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamenta 1. (Rīgas) rajona rēķinvedis[82].[83]

1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapa vēl neietvēra jautājumu par dalību organizācijās – “SSS [Strādnieks, sports un sargs – paramilitāra Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas jaunatnes organizācija], Aizsargos, Pērkoņkrustā, studentu korporācijās, jauniešu un [citās] organizācijās”[84] –, kas atrodams vēlākajos gados, piemēram, Alberta Sieka LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā esošajā 1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapā. Ievērojot minēto, Alfona Novika LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta neatklāj viņa sabiedriskās aktivitātes studiju laikā, kas, piemēram, aprakstītas 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā, kur minēts, ka Alfons Noviks esot gluži kā visi studenti no Latgales bijis Latgales studentu biedrībā, jo valdība ar šīs biedrības starpniecību sniegusi finansiālu atbalstu studijām.[85]Latgales studentu biedrība bija dibināta 1921. gada[86] 12. maijā[87], tās dibināšanas ierosinātāji bijuši Jezups Trasuns[88] (1898–1978), Vinca Barkāns (1889–1947) un Pēteris Šadurskis (1893–1965)[89]. Pamatojoties uz 1932. gada 25. oktobra biedrības pilnsapulces lēmumam un 15. decembra statūtu grozījumiem, Rīgas apgabaltiesas reģistrācijas nodaļa 1932. gada 21. martā pieņēma lēmumu, kā rezultātā Latgales studentu biedrība pārdēvēta par Latvijas Universitātes studentu biedrību Montania.[90] Atsevišķos avotos minēts pēdējais nosaukums, aprakstot Alfona Novika darbību Latgales studentu biedrībā.[91] Spriežot pēc oficiālām publikācijām, Alfona Novika studiju laikā Latgales studējošajiem piešķīra stipendijas Kultūras fonds, kas lēmumu pieņēma domes sēdēs, pamatojoties uz lietpratēju komisijas atzinumu, kas konkrētajā gadījumā bija Latgales studentu stipendiju komisija saziņā ar Latvijas Universitātes studentu stipendiju komisiju.[92] Priekšstatam jāmin daži skaitļi. Laika posmā no 1929. gada 1. aprīļa līdz 1930. gada 1. aprīlim Kultūras fonds Latvijas Universitātē studējošajiem bija piešķīris atsevišķi “Studējošo stipendijas” LVL 70 000 apmērā un “Latgales studējošo stipendijas” LVL 25 000 apmērā. Latvijas Konservatorijas un Latvijas Mākslas akadēmijas audzēkņiem bija piešķirtas stipendijas LVL 5 000 apmērā katrā no minētajām augstskolām, atsevišķi neizšķirot Latgales studējošos.[93] 1930./31. gada budžetā bija paredzētas “Stipendijas Latgales studējošiem iekšzemē un ārzemēs” LVL 15 000 apmērā. Salīdzinājumam – “Stipendijas zinātņu augstskolu audzēkņiem” bija LVL 45 000, “Stipendijas skaņu mākslas augstskolu audzēkņiem” LVL 3 000 un “Stipendijas tēlojošo mākslu augstskolu audzēkņiem” LVL 3 000.[94] Paradoksāli, bet Montania filistru un goda filistru starpā bijuši ne tikai Francis Trasuns (1864-1926), Vladislavs Rubulis (1887-1937), bet arī Staņislavs Jaudzems,[95] kura uzstāšanos traucēšana bijusi par pamatu Alfona Novika izslēgšanai no Ludzas ģimnāzijas un kas, acīmredzot, netraucēja Alfonam Novikam kļūt par Latgales studentu biedrības biedru un pēc atsevišķām ziņām arī par tās valdes locekli.[96]

Studiju pārtraukšana, spriežot pēc 1954. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādītā, atkal pievērsa Alfonu Noviku sabiedriskajām aktivitātēm, par ko liecina atbilde uz jautājumu par dalību citās partijās. Proti, no 1931. līdz 1932. gadam Alfons Noviks piedalījās “Latgales progresistu apvienībā”. Piezīme iekavās uzsver, ka viņš bijis vadības revolucionārajā opozīcijā.[97] Iespējams, ka PSRS okupācijas laikā Noviks šo savu darbību skaidroja kā entrismu. Ar “Latgales progresistu apvienībā” šeit acīmredzami domāta Latgales zemnieku progresīvā apvienība, kas 1931. gadā 14. jūnijā Rēzeknē bija sanākusi uz divu partiju – Latgales demokrātisko zemnieku un Latgales progresistu partijas –, kas iepriekš bija noturējušas kongresus, apvienošanās sapulci Rēzeknes tautas pilī. Sapulcē runātāju starpā bija apvienības pirmais vadītājs Vladislavs Rubulis, kas norādīja, ka ar šo “iesākts jauns posms Latgales kultureli-sabiedriskā dzīvē”[98]. Tāpat runājuši deputāti Jezups Trasuns un Antons Dzenis (1893–1942). Pēc apvienošanās kongresa visi devās gājienā uz “Brāļu kapiem un pie Latgales atmodas darbinieku Franča Trasuna un brāļu Skrindu kapiem, uz kuŗiem nolika ziedus”[99].

Ieraksts 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā par nodarbi pēc studiju pārtraukšanas norāda, ka studiju pārtraukšana Alfonam Novikam liek atgriezties pie ģimenes. No 1931. gada maija līdz septembrim viņš ir nodarbināts pie brāļa lauku darbos Ludzas apriņķī. Tomēr jau 1931. gada oktobrī Noviks atgriežas Rīgā, kur līdz 1932. gada martam pilda Rīgas pagaidu strādnieku slimo kases iemaksu kontroliera pienākumus.[100] Tad atkal, spriežot pēc kadru uzskaites personas lapā norādītā, atgriežas pie ģimenes, jo norāda, ka no 1932. gada marta līdz augustam veic laukstrādnieka darbus Ludzas apriņķī.[101] 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfija nesniedz papildus informāciju par šo laiku.[102]

Savukārt 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā,[103] sniegta salīdzinoši atšķirīga informācija, jo norādīts, ka tikmēr, kamēr pēc 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapas veikti laukstrādnieka darbi Ludzas apriņķī, Alfons Noviks vairāk kā mēnesi no 1932. gada aprīļa atradies PSRS, kur viņu nosūtīja LKP 1. maija svētku sakarā.[104] Spriežot pēc Politiskās pārvaldes kartotēkā esošajām ziņām, šajā laikā Politiskā pārvalde atkal pievērš uzmanību Alfona Novika gaitām, par ko liecina ieraksts:

“1932. gada 31. jūlijā Ludzas tuvumā, mežā pie Mērdzenes lielceļa, vadijis LKP. un LKJS. Ludzas rajona organizacijas apvienoto šūnu pārstāvju apspriedi.”[105]

Politiskā pārvalde liecina, ka 1932. un 1933. gadā Alfons Noviks aktīvi piedalās “LKP nelegalājā darbā”[106]. “1933. g. piedalījies konferencē kā LKJS Latgales apg. komit. loceklis.”[107]

Politiskās pārvaldes aģentūras fiksētā aktivitāte saistāma ar 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādīto, ka Alfons Noviks ir PSKP biedrs kopš 1932. gada jūnija (biedra kartes Nr. 4762763, vēlāk Nr. 06717828[108]), ka PSKP biedru rindās viņu uzņēmusi Daugavpils pilsētas komiteja. Turpat norādīts, ka viņš nav bijis iepriekš izslēgts vai izstājies no PSKP, nav bijis “antipartijas grupējumos” un to starpā, kas “svārstījušies par partijas līnijas īstenošanu”, viņš nav bijis VĻKJS biedrs, tāpat kā nav bijis nevienā arodbiedrībā.[109] 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīva PSKP CK Politbiroja fondā, iekļauts izvērsts stāstījums par komunistisko pagrīdi, tās organizāciju un piesegu Alfona Novika studiju laikā, kā arī viņa aktīvu līdzdalību LKP aktivitātēs. Turpat ir arī norāde, ka Alfons Noviks bija izturējis LKP noteikto pārbaudes laiku, aicināts iestāties LKP, pat piedalījies šūniņas organizēšanas sēdē, bet sakari pārtrūkuši, jo pastiprinājās komunistu vajāšana.[110] Tomēr nekas LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā par aktivitātēm LKP labā pirms 1932. gada jūnija neliecina.

1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā Kā savu pamatnodarbi pirms kļūt par PSKP biedru Alfons Noviks norādījis “kalpotājs”[111], kas gluži nesakrīt ar to, kas norādīts lapas otrajā pusē, jo iestāšanās LKP brīdī Alfons Noviks, vismaz formāli, veica laukstrādnieka darbus. Jautājums par stāžu “kalpotāja” statusā palicis neatbildēts. Noviks kā savu sociālo stāvokli norādījis – kalpotājs.[112]

No 1932. septembra līdz 1933. gada augustam Alfonu Noviku iesauc obligātajā dienestā Latvijas Republikas armijā. Dienesta gaitas Noviks vada kā ierindnieks Rīgā 4. Valmieras kājinieku pulkā.[113] No 1933. gada augusta līdz 1933. gada oktobrim Noviks pilda Vissavienības Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības (VĻKJS) Latgales nodaļas sekretāra pienākumus Daugavpilī.[114] Atbilstoši 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijai 1933. gadā Alfonu Noviku arestē un par “revolucionāro” darbību notiesā uz 8 gadiem “katorgas darbu” veikšanai.[115] Minēto Alfons Noviks arī norādījis, atbildot jautājumu par dalību “revolucionārā kustībā” un represijām “par revolucionāro darbību līdz Oktobra revolūcijai”,[116] savukārt atbildē uz jautājumu par to, vai saukts pie atbildības tiesā, ievilcis svītru[117]. Ieslodzījumā bijis Daugavpils cietumā un Rīgas Centrālcietumā. 1938. gada 18. novembrī, kā norāda Noviks, viņš bija atbrīvots saskaņā ar amnestiju, kas attiecās uz politieslodzītajiem, kuri arestēti “pirms Ulmaņa apvērsuma”.[118] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā laika posmā no 1933. gada oktobra līdz 1938. gada novembrim veikto nodarbi Alfons Noviks raksturo lakoniski – “politieslodzītais”.[119]

Atbilstoši Politiskās pārvaldes kartotēkai Alfona Novika dzīvesvietā –

“LKP darbinieka Antona Granīša [Granīts] dzīvoklī, Daugavpilī, Miesnieku ielā, 6/8, kur, pēc aģentūras ziņām, 1933. g. 3. oktobrī bijusi paredzēta viena no kārtējām LKP darbinieku apspriedēm. Tai pašā vienā Novika istabā izdarītā kratīšanā atrasts liels vairums kompromitējošu materiālu (kommūn. proklamacijas, tēzes, rezolūcijas, brošūras un t.t.) un 1 automāt. revolveris ar 4 kaujas patronām. Pierakstījies polīcijā uz kāda Alekša Boldina dokumentiem.”[120].

Citā kartiņā precizēta adrese – Daugavpilī, Miesnieku ielā, 6/8–6 – un norādīts, ka Alfons Noviks “noirejis istabu Daug. kom. org. dalibnieku Antona Granita un viņa sievas Zelmas dzīvoklī”.[121] Spriežot pēc periodikā pieejamām ziņām, Antons[122] un Zelma Granīti, kopā vēl ar Jezupu Trukšānu[123] un Pēteri Leipčānu bija apcietināti līdz ar Alfonu Noviku.[124] Citā kartiņā sniegtā informācija precizē arī to, ka izņemts bijis Franz Stock Maschinenbau und Werkzeugfabrik ražots ierocis.[125] Turklāt, ievērojot to, ka nav ziņu par to, ka Latvijā būtu bijuši sastopami šī ražotāja revolveri, un ievērojot to, ka periodikā, piemēram, dienesta Stocksistēmas 7,65 kalibra ieroči, par kuru nozaudēšanu ziņojusi policija[126] vai robežsardze[127], apzīmēti gan kā pistole, gan kā revolveris, pieļaujams, ka konkrētajā gadījumā domāta Franz Stock pistole.[128] Savukārt ziņa par to, ka Ciblas pagasta valdes par nederīgiem izsludināto nozaudēto dokumentu starpā ir Latvijas Republikas iekšzemes pase ar Alekša Boldina vārdu un karaklausības apliecība ar Alekša Boldina, Albina dēla, vārdu, par ko 1934. gada 15. janvārī publicēts Valdības Vēstnesī,[129] tātad pēc Alfona Novika apcietināšanas un pirms tiesas sprieduma pasludināšanas pirmajā instancē, maz ticams ir sakritība.

Tātad 1933. gada 4. oktobrī sākta izziņa, 9. oktobrī izziņa nosūtīta Latgales apgabaltiesas prokuroram un 1934. gada 23. aprīlī Latgales apgabaltiesas I kriminālnodaļa nolemj sodīt Alfonu Noviku[130] ar spaidu darbiem uz astoņiem gadiem, tiesību zaudēšanu un sešu mēnešu iepriekšējā apcietinājumā pavadītā laika ieskaitīšanu.[131] 1934. gada 23. augustā spriedums uzdots izpildei.[132] Daugavpils apgabaltiesa 1935. gada 9. janvārī, skatot apelāciju, nospriež sodīt ar astoņiem gadiem spaidu darbos, apvienojot Daugavpils apgabaltiesas I kriminālnodaļas 1934. gada 23. aprīļa spriedumu par astoņiem gadiem spaidu darbos un tiesību zaudēšanu un Daugavpils V iecirkņa miertiesneša 1933. gada 27. novembra tiesas pavēli par LVL 15 vai piecām dienām arestā, kas noteikts par ieroča turēšanu bez atļaujas[133].[134] Spriedums nodots izpildei 1935. gada 22. februārī.[135] Alfons Noviks no 1933. gada 4. oktobra līdz 1934. gada 13. septembrim atradās Daugavpils cietumā, tad tika pārvests uz Rīgas Centrālcietumu.[136] 1938. gada 18. novembrī atbilstoši Amnestijas likumam Noviks atsvabināts no apcietinājuma,[137] tobrīd atrodoties Rīgas Centrālcietumā[138].

1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka pēc atbrīvošanas līdz 1939. gada februārim bijis privātstundu skolotājs Rīgā, tad no 1939. gada februāra līdz 1940. gada jūnijam bija noliktavas vadītājs[139] Rīgā[140] Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrībā Šķiedra[141], kuras pamatnodarbe saistīta ar lauksaimniecības ražojumu un dažādu citu preču tirdzniecību un kuras darbība atklāta 1937. gada 1. oktobrī[142]. 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijā nekas konkrētāks par veicamo darbu Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrībā Šķiedra noliktavā nav. Laika periods līdz “S.[arkanās] Armijas ienākšanai Latvijā un Tautas Pagaidu valdības izveidošanai 1940. gada jūnijā”[143] raksturots vien ar norādi par iesaistīšanos “LKP rindās”[144]. No 1940. gada jūnija līdz augustam Alfons Noviks “partijas norīkots”[145] pildīja Iekšlietu ministrijas Politiskās pārvaldes Daugavpils rajona priekšnieks.[146]

No 1940. gada augusta līdz 1941. gada oktobrim Alfons Noviks ir LPSR iekšlietu tautas komisārs, no 1941. gada oktobra līdz 1943. gada decembrim – PSRS Iekšlietu tautas komisariāta, vēlāk Valsts drošības tautas komisariāta nodaļas priekšnieks Maskavā.[147] Izziņa, kas sagatavota par Savienības Padomes deputāta kandidātu Alfonu Noviku, Andreja dēlu, kas izvirzīts no Rēzeknes vēlēšanu apgabala Nr. 645, precizēts, ka Alfons Noviks bijis PSRS Valsts drošības tautas komisariāta 4. pārvaldes nodaļas priekšnieks.[148] No 1943. gada decembra līdz 1944. gada augustam[149] (jūlijam[150], maijam[151]) ir LPSR Valsts drošības tautas komisariāta operatīvas grupas priekšnieks Pavlovoposadā, bet no 1944. gada augusta[152] (jūlija[153], maija[154]) ir LPSR valsts drošības tautas komisariāts.[155] LPSR valsts drošības tautas komisāra amatā viņš ir līdz 1946. gada martam[156], kad komisariāts pārdēvēts ministriju. Alfons Noviks ir LPSR Valsts drošības ministrs līdz 1953. gada februārim.[157]

1944. gada 12. maijā LPSR Tautas Komisāru Padomes lietu pārvaldes kadru nodaļas priekšnieka O. Augusta parakstītajā raksturojumā līdzās vispārīgai informācijai par Alfonu Noviku, norādot dzimšanas gadu, tautību, stāžu PSKP, norādei uz sociālo izcelsmi no zemniekiem un nepabeigto augstāko izglītību, minēts, ka Noviks bijis

“pagrīdes Latvijas komjaunatnes un partijas darbinieks. Par revolucionāro darbību ilgus gadus bija ieslodzīts fašistu cietumā”.[158]

Darbs PSRS Valsts drošības tautas komisariātā raksturots tikai atsauces veidā uz saņemto Sarkanās Zvaigznes ordeni. Arī personiski Noviks raksturots lakoniski, proti, “disciplinēts, enerģisks un savu darbu zinošs darbinieks”.[159] Teju identisku raksturojumu 1944. gada 29. jūnijā LKP CK sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietā (paraksta vietā norāde – “/J. Kalnbērziņš/ – aizkrāsota ar baltu) parakstījis K. Ozoliņš[160]. Raksturojumu par LPSR iekšlietu tautas komisāru Alfonu Noviku, rekomendējot viņu par deputātu kandidātu PSRS Augstākajā Padomē, ietver daudz plašāku informāciju.

Atšķirībā no iepriekš minētā raksturojuma šeit sniegta norāde, ka darba gaitas Alfons Noviks sācis 1928. gadā, savukārt atšķirībā no Alfona Novika 1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfijas aktīvā revolucionārā darbība jaunatnes vidū datēta tikai no 1932. gada. Precīzāk izklāstītas ieslodzījuma detaļas, norādot, ka Noviks par

“piederību komunistiskajai partijai 1933. gadā bija notiesāts buržuāziskajā tiesā uz 8 gadiem katorgas darbu un 5 gadu laikā izcieta ieslodzījumu cietumā”.[161]

Šajā raksturojumā vairs nav lietos apzīmējums “fašistu cietums”. Raksturojot Alfona Novika veikumus LPSR valsts drošības tautas komisāra amatā, norādīts, ka:

“Noviks veica lielu darbu, lai stiprinātu valsts drošības dienestus un lai attīrītu republikas iestādes un uzņēmumus no naidīgiem elementiem. Par sekmīgu darbu [Valsts drošības tautas komisariātā] apbalvots ar “Sarkanās Zvaigznes” ordeni””.[162]

Raksturojumā norādīts, ka Noviks bauda lielu autoritāti “partijas organizācijā un iedzīvotāju vidū”[163]. Minēts, ka Alfons Noviks bieži apmeklē apriņķus, lai uzstātos ar politiskiem priekšlasījumiem. Minēts arī tas, ka Alfons Noviks 1940. gadā bija ievēlēts PSRS Augstākajā Padomē, 1941. gadā – LPSR Augstākajā Padomē un ka viņš ir LKP CK biroja loceklis.[164]

1946. gada 4. jūnija raksturojums par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru, ko parakstījis LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, lai gan saturiski līdzīgs tam, kas bija sagatavots sakarā ar Novika virzīšanu PSRS Augstākajai Padomei, tomēr ievērojami atšķiras informācijas izklāsta ziņā. Uzskatāmi tas parādās Alfona Novika darbības raksturošanā līdz okupācijai. Teikts vien tas, ka:

“Buržuāziskās Latvijas periodā b. Noviks aktīvi piedalījās pagrīdes revolucionārajā darbā.” [165]

Tādējādi apiets jautājums par to, kad tieši sākts “revolucionārais darbs”, kā tas izpaudies un ar ko vispār Alfons Noviks nodarbojies līdz okupācijai. Alfona Novika karjeras raksturojums sākts kopš Sarkanās armijas ienākšanas Latvijas Republikā, minot gan darbu Politiskajā pārvaldē, gan arī turpmākos ieņemamos amatus – LPSR iekšlietu tautas komisārs, PSRS Iekšlietu tautas komisariāta un vēlāk PSRS Valsts drošības tautas komisariāta centrālā aparāta darbinieks (nav minēta konkrēta struktūrvienība un ieņemamais amats), kopš 1944. maija – LPSR valsts drošības tautas komisārs. Alfona Novika paveiktā darba raksturojums ir salīdzinoši skops. Teikts, ka Noviks

“veica lielu darbu, atjaunojot un komplektējot republikāniskās un vietējās valsts drošības struktūras, attīrot Latvijas teritoriju no šķiriski naidīgiem elementiem”.[166]

Raksturojumā minēts, ka Alfonu Noviku valdība apbalvojusi ar diviem Sarkanās Zvaigznes ordeņiem, Tēvijas kara I pakāpes ordeni un medaļām Par Maskavas aizstāvēšanuРаr uzvaru pār Vāciju Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. g.Tēvijas kara partizānam I pakāpe, Par varonīgu darbu Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. g. Raksturojumā atkārtots jau iepriekš minētajā raksturojumā teiktais par to, ka Noviks izpelnījies autoritāti “partorganizācijā un iedzīvotāju vidū”, ka LKP CK uzdevumā izbrauc, lai uzstātos ar politiskiem priekšlasījumiem, kā arī to, ka Noviks ir LKP CK biroja loceklis un PSRS un LPSR Augstākās Padomes deputāts.[167]

Vēl vienā 1946. gada raksturojumā, kas sagatavots par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, vērojama niansēta atšķirība, salīdzinot ar citiem, iepriekš minētajiem, informācijas izklāstā. Alfona Novika darbība līdz okupācijai raksturota kā pagrīdes darbs, piemetinot ieslodzījumu “revolucionārās darbības” dēļ. Proti:

“[Biedrs] Noviks – Latvijas komjaunatnes un kompartijas pagrīdes darbinieks. Par revolucionāro darbību bija notiesāts uz 8 gadiem katorgas darbu.”[168]

Karjeras raksturojums sākas ar LPSR iekšlietu tautas komisāra amatu. Darba specifika PSRS Iekšlietu tautas komisariātā un PSRS Valsts drošības tautas komisariātā ir vien nojaušama, jo norādīts tikai tas, ka Noviks ieņēmis vadošu amatu. Toties konkrētais raksturojums salīdzinoši sniedz plašāku ieskatu par Alfona Novika veikumu kopš 1944. gada maija:

“Šajā laika posmā Ministrija veica lielu darbu, lai atjaunotu un nostiprinātu valsts drošības republikāniskās un vietējās struktūras. Kontrrevolucionārā bandītiskā pagrīde, kas darbojusies Latvijas teritorijā, pamatā sagrauta. Atklāts un padarīts nekaitīgs ievērojams skaits diversijas grupu, spiegu, dzimtenes nodevēju un citu padomju kārtībai naidīgu personu.”[169]

Raksturojums ietver arī kritiku, kas reizē atklāj nopietnus sarežģījumus visā Alfonam Novikam padotajā sistēmā:

“Tomēr Ministrijas darbā ir arī nopietnas nepilnības. Līdz konkrētam brīdim Ministrija nav pilnībā nokomplektējusi kadrus. Valsts drošības struktūru darbinieku vidū ir tikai 23,3 % latviešu. Jaunu kadru atlase un sagatavošana norit neapmierinoši. Ministrijas vadība neizrāda pietiekamu prasīgumu pret darbiniekiem, neceļ savu kultūras un politisko līmeni tad, kad tikai Ministrijas centrālajā aparātā vien 57,7% darbinieku ir zemākā izglītība, kas nevar neatspoguļoties uz viņu darba kvalitāti.”[170]

Neskatoties uz aizrādījumu par izglītības, kultūras un valodas zināšanu trūkumu raisītām darba kvalitātes problēmām, raksturojums noslēdzas ar norādi, ka Alfons Noviks par sekmīgu uzdevumu izpildi saņēmis valdības apbalvojumus, ka viņš bauda “republikas partijas organizācijas un iedzīvotāju vidū” autoritāti un ka ir LKP CK biroja loceklis un PSRS Augstākās Padomes deputāts.[171]

Vēl vienā raksturojumā par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš un kur nav norādes par laiku vai notikumu, kādēļ tāds sagatavots, vērojams atšķirīgs informācijas izklāsts, kas uzskatāmi parādās “revolucionārās darbības” raksturošanā, turklāt šoreiz vairs nav reference uz “katorgas darbiem”, bet gan izciesto ieslodzījumu. Proti:

“Buržuāziskās Latvijas periodikā b. Noviks aktīvi piedalījās pagrīdes revolucionārajā darbā, par ko piecus gadus atradās ieslodzījumā cietumā.”[172]

Šeit atkal karjeras uzskaitījums sākts no Politiskās pārvaldes. Veikums, esot LPSR valsts drošības ministra amatā, raksturots lakoniski:

“Šajā laikā b. Noviks veica lielu darbu, lai organizētu darbu Centrālajā un vietējos Valsts drošības aparātos un republikas attīrīšanai no spiegiem un kontrrevolucionāriem elementiem.”[173]

Raksturojumā detalizēti uzskaitīti apbalvojumi – ordeņi un medaļas, kas šajā ziņā līdzinās 1946. gada 4. jūnija raksturojumam. Noslēgumā neiztiek bez norādes uz to, ka Noviks ir LKP CK biroja loceklis, PSRS un LPSR Augstākās Padomes deputāts, ka bauda autoritāti gan partijas organizācijā, gan iedzīvotāju vidū un ka dodas izbraukumos LKP CK uzdevumā, lai sniegtu politiskus priekšlasījumus.[174]

1947. gada 16. jūnija raksturojumā, kas sniegt par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko LKP CK pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietā parakstīja otrais sekretārs Ivans Ļebedevs (1907–1972)[175], atkal vērojamas atšķirības informācijas izklāstā. Līdzīgi raksturota tikai vispārīga informācija par dzimšanas laiku, izcelsmi no nabadzīgajiem zemniekiem, tautību, nepabeigto augstāko izglītību un stāžu PSKP. Par darbību līdz 1940. gadam teikts tikai tas, ka “Noviks atradās pagrīdes darbā Latvijā”[176], bet 1940. gadā kļuva par LPSR iekšlietu tautas komisāru. Atbilstoši raksturojumam pēdējā amatā Alfons Noviks sevi demonstrēja kā “spējīgs un enerģisks darbinieks”[177]. Atkal darbs PSRS Iekšlietu tautas komisariātā un PSRS Valsts drošības komisariātā ir vispārīgi raksturots. Darbs kopš 1944. gada maija novērtēts kā liels, saistot to ar kadru komplektēšanu un cīņu ar “nacionalistisko pagrīdi un bandītismu”[178]. Raksturojumā sniegts tikai statistisks apbalvojumu raksturojums – trīs ordeņi un četras medaļas. Atkārtoti norādīts uz autoritāti, ko Noviks izpelnījās “republikas partijas organizācijā”. Teikts, ka Alfons Noviks ir LKP CK biroja loceklis, PSRS Augstākās Padomes deputāts. Sniegta piezīme, ka viņš sistemātiski strādā sevis pilnveidošanai, uzstājas iedzīvotāju priekšā ar priekšlasījumiem. Raksturojumā ir gan kritiska norāde, ka ministrijas darbā vērojamas nepilnības, jo aparāts nav nokomplektēts un centrālajā aparātā ir daudzi tikai ar zemāko izglītību, gan arī, acīmredzot, atbilde uz iepriekš izteiktu kritiku. Proti, teikts:

“Konkrētajā brīdi Valsts Drošības Ministrija veikusi nepieciešamo, lai uzlabotu darbu ar aparāta personālsastāvu, organizēti un sistemātiski strādā pulciņi latviešu valodas apguvei un vispārizglītotības un idejiski politiskā līmeņa celšanai.”[179]

Nākamais raksturojums, kas sniegts par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko 1949. gada 8. martā parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, sniedz salīdzinoši izvērstu ieskatu par Novika vadīto sistēmu kopš 1944. gada maija. Pirms izvērsti izklāstīt to, sniegtas vispārīgas ziņas, sauss karjeras raksturojums kopš 1940. gada augusta, kā arī salīdzinoši detalizēts “pagrīdes revolucionārās darbības” raksturojums, kas datēts kopš 1932 gada un kas iekļauj norādi par notiesāšanu uz “8 gadiem katorgas darbu” un 5 gadiem ieslodzījumā. Raksturojot Novika veikumu, teikts:

“Šajā laikā viņa vadībā veikts nozīmīgs darbs, lai attīrītu republiku no naidīgām buržuāziski nacionalistiskām diversijas un teroristiskām organizācijām kā: «Latviešu pretošanās organizācija» [Латышская организация сопротивления – krievu val.], kas aptvēra Cēsis, Madonas un Rīgas apriņķus, «Latviešu nacionālo partizānu apvienības» [Латышские национальные партизанские обединения – krievu val.] ar jauniešu filiālēm, «Latviešu nacionālā jaunatnes organizācija» [Латышские национальные организация молодёжи– krievu val.] un virkne citu organizāciju un teroristisku bandu. Likvidēta spiegu rezidence, ko izveidojis viens no ārzemju izlūkdienestiem Latvijas teritorijā.

[Valsts drošības ministrijas] veikto darbību rezultātā b. Novika vadībā republikā nebija jebkādu apjomīgu un sevišķi nopietnu kontrrevolucionāru izpausmju.”[180]

Raksturojums atkal uzskaita Novika saņemtos apbalvojumus, proti, trīs ordeņus – Sarkanā Karoga ordeni, Sarkanās Zvaigznes ordeni un Lielā Tēvijas kara pirmās pakāpes ordeni – un medaļas. Sniegts Novika personisko īpašību raksturojums, norādot, ka viņš ir “enerģisks, zina un mīl čekistisko darbu, pareizi vada padoto viņam aparātu un izpelnās autoritāti”[181]. Nav izticis arī bez “nepilnību” uzskaitījuma. Teikts, ka viņš “nepietiekami pievērš uzmanību audzināšanai un darbinieku sadzīves iekārtai”[182]. Acīmredzami šāda nevērība saistīta ar to, ka

“1948. gada laikā Ministrijā bija 4 darbinieku pašnāvības gadījumi, kas nav guvuši pienācīgu politisku novērtējumu un reaģēšanu no [Valsts drošības ministrijas partijas pirmorganizācijas] un personiski no b. Novika puses”.[183]

Noslēgumā teikts, ka Noviks ir politiski sagatavots, strādā, lai paaugstinātu savu idejiski teorētisko līmeni, mācās neklātienē LKP CK Augstākajā partijas skolā, dodas LKP CK uzdevumā uzstāties ar politiskajiem priekšlasījumiem. Visbeidzot norādīts, ka ir Alfons Noviks ir LKP CK biroja loceklis, PSRS un LPSR Augstākās Padomes deputāts.[184]

1950. gada 20. februāra raksturojumā, kas sniegts par ģenerālmajoru Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, vairs nav ne miņas no kritikas. Salīdzinot ar citiem, iepriekš minētajiem raksturojumiem šeit ir papildināts apgalvojums par nepabeigtu augstāko izglītību, norādot, ka “pabeigti 3 kursi vēstures un Latvijas valsts universitātes filoloģijas fakultātē”[185]. Izvērstāk raksturotas darba gaitas no 1928. līdz 1932. gadam, kad Noviks iestājās PSKP un aktīvi darbojās “pagrīdes revolucionārajā darbā jaunatnes vidū”[186]. Vispārīgs darbu uzskaitījums muitā, ceļu būvē un slimokasē un norāde, ka tie veikti, paralēli studējot Latvijas valsts universitātē, liecina, ka Alfona Novika sniegtās ziņas nav pārbaudītas, citādi būtu konstatēts, ka vismaz daļu laika Satiksmes ministrijas Šoseju un zemes ceļu departamenta 1. (Rīgas) rajona rēķinveža darbs veikts pēc studiju pārtraukšanas, bet, strādājot par Rīgas pagaidu strādnieku slimokases iemaksu kontrolieri, vispār nav studējis. Informācija par darba gaitām pēc ieslodzījuma minētas, vien sākot ar 1940. gada augustu. Raksturojumā ir dots salīdzinoši sauss kopsavilkums par paveikto kopš 1944. gada maija:

“Šajā laikā viņa vadībā veikts ievērojams darbs, lai attīrītu republiku no naidīgiem buržuāziski nacionālistiskiem elementiem. Atklāta un likvidēta vesela virkne lielu nacionālistisku diversijas un teroristisku organizāciju.”[187]

Raksturojumā uzskaitīti apbalvojumi.[188] Noslēgumā iekļautas frāzes par autoritāti, politisko priekšlasījumu lasīšanu, čekistiskā darba pārzināšanu un mīlēšanu, pareizu padoto vadību, darbu idejiski teorētiskā līmeņa celšanai, mācībām neklātienē PSKP CK Augstākajā partijas skolā. Visbeidzot, teikts, ka Noviks ir LKP CK biroja loceklis un PSRS Augstākās Padomes otrā sasaukuma deputāts.[189]

LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta neietver LKP CK lēmumu izrakstus līdz 1952. gadam. Hronoloģiski pirmais šāds izraksts ir LKP CK plēnuma nolēmums, kas pamatots ar 1952. gada 30. decembra protokolu Nr. 1, kas paredz, ka Alfons Noviks kā LPSR valsts drošības ministrs ir “ievēlēts” par LKP CK biroja locekli.[190] Nākamais ir LKP CK plēnuma nolēmums, kas izriet no 1952. gada 22. septembra protokola Nr. 1, §2, kas paredz, ka Alfons Noviks, būdams LPSR valsts drošības ministrs, ir “ievēlēts” par LKP CK biroja locekli, un kas nolemj lūgt PSKP CK apstiprināt ievēlēšanu.[191]

1953. gada 24. februārī LKP CK birojs par nepilnībām kadru atlasē un izvietošanā Alfonam Novikam izteic stingro rājienu[192], kas acīmredzami ir pamats viņa atcelšanai no ministra amata.

No 1953. gada februāra, kā norādīts papildinājumā kadru uzskaites personas lapā un kas, cita starpā, sakrīt ar Nikolaja Kovaļčuka LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā norādīto par iecelšanu LPSR valsts drošības ministra amatā[193] (tātad jau pirms Josifa Staļina nāves) līdz aprīlim ir LPSR lauksaimniecības ministra vietnieks kadru jautājumos. Minētā sakarā ir LKP CK biroja 1953. gada 3. martā pieņem nolēmumu, kas izriet no 1953. gada 3. marta protokola Nr. 32, §13, par to, ka Alfons Noviks ir apstiprināts par LPSR lauksaimniecības ministra vietnieku kadru jautājumos.[194] Ievērojot to, ka nupat izteikts stingrais rājiens par bezatbildīgu rīcību kadru jautājumos, virzība par ministra vietnieku kadru jautājumos spilgti raksturo nomenklatūru.

1953. gada aprīlī Alfonu Noviku pārceļ par LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministrijas kadru pārvaldes priekšnieku un šīs ministrijas kolēģijas locekli; pēdējo amatu Noviks pilda līdz 1957. gada februārim.[195] Abos amatos Alfonu Noviku LKP CK birojs apstiprina ar nolēmumu, kas izriet no 1953. gada 5. maija protokola Nr. 43, §31.[196] No 1954. gada janvāra līdz 1956. gada februārim Alfons Noviks atkal ir LPSR lauksaimniecības ministra vietnieks kadru jautājumos. Jautājuma virzība, spriežot pēc LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā esošajiem dokumentiem, sākas ar LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1953. gada 30. oktobra lūgumu LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam, kurā teikts, ka LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministra lūdz apstiprināt Alfonu Noviku par LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra vietnieku. Lūgumā gan nav norādīta vietnieka atbildības joma.[197]Spriežot pēc izziņas, kas sagatavota virzības sakarā, attiecīgā vietnieka amata atbildīgas joma bijusi kadru jautājumos.[198] 1954. gada 11. janvāra raksturojums, kas sniegts par Alfonu Noviku kā LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministrijas vadošo kadru pārvaldes priekšnieku un šīs ministrijas kolēģijas locekli, virzot ministra vietnieka amatam, un ko parakstīja ministrs Aleksandrs Ņikonovs, atklāj, ka Alfonam Novikam sakarā ar to, ka viņš ir beidzis LKP CK Augstāko partijas skolu ir augstākā izglītība. Ņikonovs ziņo, ka Alfons Noviks bijis ministra vietnieks kadru jautājumos kopš 1953. gada 3. marta, bet ministrijas kolēģijas loceklis un vadošo kadru pārvaldes priekšnieks kopš 1953. gada 6. maija. Salīdzinoši īsā raksturojumā atrodas vieta, lai atklātu, ka Noviks bija

“aktīvs revolucionārās kustības buržuāziskā Latvijā dalībnieks, izpildīja daudzu atbildīgus partijas uzdevumus pagrīdē, ne vienreiz vien bijis Latvijas buržuāziski fašistiskās valdības institūciju represēts, ilgstošu laiku atradies ieslodzījumā cietumā. No 1940. līdz 1953. gada strādāja Iekšlietu ministrijā un vēlāk – republikas Valsts drošības [ministrijā].”[199]

Tas, kas, acīmredzot, Ņikonova ieskatā kvalificēja Noviku LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministra vietnieka amatam, rodams trešajā un pēdējā rindkopā:

“Biedrs NOVIKS [Alfons, Andreja dēls]  labi zina republikas kadrus, pēc rakstu ir sabiedrisks un uzmanīgs [!] cilvēks, politiski izglītots, daudz lasa un strādā [sevis pilnveidošanai], politiski noturīgs.”[200]

LPSR lauksaimniecības un sagādes ministrs Aleksandrs Ņikonovs 1954. gada 11. janvārī lūgumā Nr. 51/ук LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam atkārtoti lūdz apstiprināt Alfonu Noviku par LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra vietnieku.[201] LKP CK lauksaimniecības nodaļas sagatavotajā izziņā ir ne tikai daļēji atkārtots LPSR lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova parakstītajā raksturojumā teiktais, bet arī  sniegta informācija par Alfona Novika veikto PSRS Lauksaimniecības un sagādes ministrijā. Norādīts, ka Noviks veica nepieciešamo, lai “nostiprinātu Ministrijas aparātu, mašīnu un traktoru stacijas un lauksaimniecības mācību iestādes”[202]. Tāpat bija bilsts:

“Tagad b. Noviks [veic nepieciešamo], lai nokomplektētu MTS [mašīnu un traktoru stacijas] un kolhozus ar lauksaimniecības speciālistiem.”[203]

Atšķirībā no Ņikonova parakstītā raksturojuma, izziņā nav izticis bez kritiskām piezīmēm:

“Kā nepilnības b. Novika darbā nepieciešams atzīmēt [salīdzinošu] lēnīgumu jautājumu risināšanā un nepietiekamu prasīgumu pret padotajiem.”[204]

Rezumējot LKP CK lauksaimniecības nodaļa atbalstīja Alfona Novika virzību ministra vietnieka amatā.[205] Virzības sakarā sagatavotā izziņa, kas sniedz informāciju par parasti kadru uzskaites personas lapā iekļautajiem jautājumiem, norāda, ka Alfons Noviks ir LKP CK biroja loceklis, PSRS Augstākās Padomes un LPSR Augstākās Padomes deputāts. Ievērojams, ka izziņa sniedz kadru uzskaites personas lapai pretēju informāciju, jo apgalvo, ka Alfons Noviks nav bijis citu partiju biedrs, turklāt norādīts, ka partijas sodu nav[206] – tātad šajā laikā, acīmredzot, pieņemts, ka stingrais rājiens ir, vai nu noņemts, vai tā esība noliegta. LKP CK birojs, pamatojoties uz 1954. gada 12. janvāra protokolu Nr. 107, §58, apstiprināja Alfonu Noviku par LPSR lauksaimniecības ministra vietnieku kadru jautājumos.[207] Atbilstoši LKP CK biroja 1956. gada 7. februāra nolēmumam, kas izriet no protokola Nr. 4, §47, Alfonu Noviku atbrīvo no LPSR lauksaimniecības ministra vietnieka kadru jautājumos amata par to, ka viņš nenodrošina vadību. Turpat nolemts par vietnieku kadru jautājumos iecelt Ivanu Krūmiņu, Andreja dēlu, atbrīvojot viņu no LKP CK plānu, finanšu un tirdzniecības nodaļas vadītāja amata.[208]

Neskatoties uz to, ka atbrīvošana no ministra vietnieka amata bijusi par vadības nenodrošināšanu, tomēr pēc četrām dienām LKP CK birojs nolēma, pamatojoties uz 1956. gada 11. februāra protokolu Nr. 1, §11, ka Alfons Noviks ieceļams par LPSR Lauksaimniecības ministrijas Mežsaimniecības galvenās pārvaldes priekšnieku. Nolēmumu parakstīja LKP CK sekretārs Nikolajs Bisenieks (1906–1981).[209] Atbilstoši LKP CK biroja nolēmumam, kas izriet no 1957. gada 22. februāra protokola Nr. 60, §21, Alfonu Noviku atbrīvo no LPSR Lauksaimniecības ministrijas kolēģijas locekļa amata sakarā ar pārcelšanu citā darbā.[210] Tā kā personas lietā klāt nav pievienoti citi dokumenti, kas paskaidrotu minētā lēmuma pieņemšanas pamatu, nav skaidrs, vai “cits darbs” domāts cits amats LPSR Lauksaimniecības ministrijā vai arī tas saistīts ar Alfona Novika virzību LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieka amatam. Pēdējam par labu runā tas, ka jau pēc četriem mēnešiem Alfonu Noviku pārcēla uz citu resoru. Cita starpā, papildinājumā kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka LPSR Lauksaimniecības ministrijas Mežsaimniecības galvenās pārvaldes priekšnieka amats ir likvidēts.[211]

Atbilstoši LKP CK biroja nolēmumam, kas izriet no 1957. gada 18. jūnija protokolam Nr. 74, §16, Alfonu Noviku apstiprināja par LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieku un šīs ministrijas kolēģijas locekli.[212] Amata likvidēšanas sakarā viņu atbrīvo no amata un pārceļ darbā no 1957. gada jūnija līdz 1959. gada jūlijam par LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieku, proti, par Roberta Zandera[213] vietnieku. Personas lietā nav informācijas par ministra vietnieka atbildības jautājumiem. Tomēr LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieka amatu Alfons Noviks pildīja salīdzinoši īsu laiku, atbilstoši 1960. gada 22. augusta izziņai, ko parakstīja LKP CK kadru uzskaites sektora vadītāja atvietotājs, Alfons Noviks bija atbrīvots no ministra vietnieka amata sakarā ar šī amata likvidēšanu, ievērojot LPSR Ministru Padomes 1959. gada 31. jūlija lēmumu.[214] Papildinājumā kadru uzskaites personas lapā minēts, ka pēc amata likvidēšanas Alfons Noviks līdz 1965. gada kolēģijas locekļa amatu un ka no 1960. gada novembra līdz 1961. gada jūlijam pildīja ministrijas  PSKP pirmorganizācijas sekretāra amatu.[215] Tomēr tā nav pilnīga informācija par Alfona Novika ieņemamo amatu LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijā. Minēto apliecina LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Vitālija Rubeņa 1964. gada 16. novembra vēstule Nr. 13/292 LKP CK, kas iesniedz priekšlikumu atbrīvot Alfonu Noviku no LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas kolēģijas locekļa amata sakarā ar to, ka viņa līdz šim ieņemamais amats – Mežsaimniecības pārvaldes priekšnieks – ir likvidēts ministrijas reorganizācijas rezultātā.[216] Jānorāda, ka kopš 1963. gada jūnija LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra pienākumus pildīja Vilis Kariss (1930–1971).[217] LKP CK prezidija nolēmums, kas izriet no 1965. gada 26. janvāra protokola Nr. 48, §59, un ko parakstīja pirmais sekretārs Arvīds Pelše, paredzēja LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības kolēgijas locekļa amatā apstiprināt Jeļenu (Helēnu[218]) Klestrupu, Jāņa meitu – Mežu, papīra un kokapstrādes rūpniecības strādnieku arodbiedrības republikāniskās komitejas priekšsēdētāju -, reizē atbrīvojot no kolēģijas locekļa amata Alfonu Noviku. Atšķirīgā no LPSR Ministru Padomes dokumenta šeit atbrīvošanas pamats ir pensionēšanās.[219]

Ziņas kadru uzskaites personas lapā un papildinājumā kadru uzskaites personas lapai par “ievēlēšanu” antidemokrātiski izveidotās institūcijās, salīdzinot ar citviet personas lietā minēto un periodikā pieejamo informāciju, ir nepilnīgas. 1945. gada kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka Alfons Noviks bijis “ievēlēts” LPSR Augstākajā Padomē 1940. gada jūlijā un PSRS Augstākajā Padomē 1941. gada februārī.[220] Papildinājumā kadru uzskaites personas lapai norādīts, ka no 1941. gada 12. janvāra līdz 1946. gada 10. februārim viņš ir bijis PSRS Augstākās Padomes pirmā sasaukuma deputāts,[221] tad atkārtoti no 1946. gada februāra līdz 1950. gada 12. martam – par PSRS Augstākās Padomes otrā sasaukuma deputātu un tad atkal no 1950. gada 12. marta līdz 1954. gada martam – par PSRS Augstākās Padomes deputātu (sasaukums vairs nav minēts). Ziņas par “ievēlēšanu” LPSR Augstākajā Padomē ir krietni skopāk atspoguļotas. Papildinājumā kadru uzskaites personas lapai minēts vien, ka no 1954. gada 18. februāra Alfons Noviks bijis LPSR Augstākās Padomes deputāts, tomēr februārī pilnvaras arī beigušās.[222] “Vēlēšanu” sakarā jānorāda, ka LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta ietver liecību, ka, virzot PSRS Augstākās Padomes “vēlēšanām”, bijis sagatavots “oficiāls” stāstījums par Alfona Novika dzīvi,[223] tomēr, piemēram, 1946. gada 18. janvārī Cīņā publicētais biogrāfiskais stāstījums ievērojami pārsniedz saturiski un izteiksmes līdzekļu ziņā LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā iekļauto.[224] Jāteic, ka minētā publikācija saturiski un izklāsta ziņā līdzīga vēl 1940. gada 31. decembra Cīņā publicētajam stāstījuma, kura autors gan nav minēts.[225] Tēlaina un izdomas bagāta ir bijusi 1950. gada 28. februāra Cīņas versija par Alfona Novika dzīves gājumu.[226] LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta nesniedz apstiprinājumu vismaz daļai no minētās informācijas.

Alfons Noviks saņēma vairākus apbalvojumus. 1942. gada decembrī Noviks saņēma no PSRS iekšlietu tautas komisāra nopelniem bagātā Iekšlietu tautas komisariāta darbinieka krūšu nozīmi. 1943. gada oktobrī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs viņu apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni par sekmīgu speciālā uzdevuma izpildi, kas veikts “Lielā Tēvijas kara laikā”.[227] Nopelni ““Lielā Tēvijas kara” laikā novērtēti arī ar vairākām medaļām. 1945. gada martā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs Novikam piešķir medaļu Par Maskavas aizstāvēšanu.[228] Tāpat viņš ir saņēmis arī šādas medaļas: Раr uzvaru pār Vāciju Lielajā Tēvijas karā 1941.–1945. g.,[229] Tēvijas kara partizānam I pakāpe, Par varonīgu darbu Lielajā Tēvijas karā .1941. –1945. g.[230] 1946. gada 31. maijā Alfons Noviks saņēma Tēvijas kara I pakāpes ordeni par gūtiem panākumiem lauksaimniecības, rūpniecības, zinātnes, kultūras un mākslas attīstībā.[231] 1949. gada augustā ar Sarkanās Zvaigznes ordeni un 1950. gada 22. jūlijā ar Ļeņina ordeni sakarā ar LPSR izveides desmitgadi un sasniegumiem atjaunojot un attīstot ražošanu, lauksaimniecību, zinātni, kultūru un mākslu.[232] Saņemts arī Sarkanā Karoga ordenis[233].

Spriežot gan pēc 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādītā,[234] gan pēc papildinājuma kadru uzskaites personas lapai,[235] gan arī pēc hronoloģiski pēdējās izziņas,[236] Alfons Noviks sava dienesta laikā nav bijis ārzemēs.

Vēl 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā atbildē uz jautājumu par kara klausību un dienesta pakāpi norādījis, ka ir “valsts drošības komisārs”.[237] Tomēr jau 1950. gada 20. februāra raksturojumā Alfons Noviks dēvēts par ģenerālmajoru.[238]

Alfons Noviks mira 1996. gada 12. martā Rīgas Centrālcietuma slimnīcā, esot apcietināts 1994. gada 15. martā un atradoties mūža ieslodzījumā, pamatojoties uz 1995. gada 13. decembra Rīgas Apgabaltiesas spriedumu.[239] 1996. gada 26. janvārī bija iesniegta apelācija, kuru līdz nāvei nepabeidza izskatīt.[240] Mūža ieslodzījums bija noteikts par genocīdu.


[1] Šeit un turpmāk, norādot Latvijas Komunistiskās partijas institūciju vai amatu, būs izmantots Latvijas Komunistiskās partijas pēdējā nosaukuma akronīms.

[2] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l. (Alfona Novika LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta). Visi dokumenti lietā ir krievu valodā, izņemot vairāku dokumentu galvas, kas ir gan latviešu, gan krievu valodā. LKP CK nomenklatūras personas lietas 1. lapa liecina, ka 1965. gada 1. februārī tā bijusi izformēta.

[3] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse (1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapa).

[4] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[5] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra.

[6] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse.

[7] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp. otra puse (1945. gada 10. aprīļa autobiogrāfija).

[8] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[9] Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[10] Ludzas ģimnāzija ir vispārīgs, tomēr neprecīzs izglītības iestādes nosaukums. Spriežot pēc publikācijām periodikā, Ludzas valsts ģimnāzija atklāta kā Ludzas apriņķa reālģimnāzija 1921. gada 3. oktobrī (“Ludzas valsts ģimnāzijas 15 gadi”, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 10, 1936, oktobris, 410.–411. lpp.). Atbilstoši 1922. gada 20. novembra lēmumam Nr. A 3729, ko parakstīja izglītības ministra biedre Valērija Seile (1891–1970) un Skolu departamenta direktors Longins Ausējs (1885–1942) Ludzas apriņķa ģimnāzija bija pieskaitīta pie subsidējamām pašvaldības iestāžu vidusskolām no 1922. gada 1. decembra (“Valdības iestāžu paziņojumi. Lēmums Nr A 3729”, Valdības Vēstnesis, Nr. 263, 1922, 22. novembris, 1. lpp.). Atbilstoši 1925. gada 15. jūlija lēmumam Nr. V-2313, ko parakstīja izglītības ministrs Arvīds Kalniņš (1894–1981), Skolu virsvaldes direktors Reinis Liepiņš, Vidusskolu direktors Kārlis Ozoliņš, bija nolemts pārņemt Ludzas apriņķa reālģimnāziju valsts uzturēšanā no 1925. gada 1. aprīļa un pārdēvēt to par Ludzas valsts vidusskolu (“Valdības rīkojumi un pavēles. Lēmums Nr. V-2313”, Valdības Vēstnesis, Nr. 157, 1925, 20. jūlijs, 1. lpp.). 1927. gada 4. decembrī bija iesvētīta jaunuzceltā vidusskolas ēka. (“Ludzas vydusskūlas isvēteišona”, Zīdūnis, Nr. 4 (32), 1927, novembris, 5. (1133.) lpp.).1931. gada 17. februāra rīkojums Nr. 1115 skolu direktoriem un priekšniekiem, ko parakstīja izglītības ministrs Edmunds Ziemelis (1880–1970) un sekretārs Valfrīds Vīgants, aizrādot uz skolu nosaukumu vārdu kārtības vienādības trūkumu, noteica vārdu kārtību skolu nosaukumos, piemēram minot arī Ludzas valsts ģimnāziju (“Rīkojums skolu direktoriem un priekšniekiem”, Valdības Vēstnesis, Nr. 40, 1931, 19. februāris, 1. lpp.).

[11] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[12] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[13] Minētais saskan arī ar1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfiju, kas pieejama Krievijas Federācijas Valsts arhīvā (KFVA) un kuras tulkojums latviešu valodā publicēts dokumentu un materiālu krājumā PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli. Sk. KFVA, 17. f. (PSKP CK Politbirojs), 100. apr. (Nomenklatūras kadru personas lietas), 236454. l., 5.–9. lp. (Alfona Novika 1948. gada 7. jūnija autobiogrāfija). Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78.–80. lpp. (23. dokuments; autobiogrāfijas tulkojums latviešu valodā – 78., 80. lpp.; rokrakstā rakstītas autobiogrāfijas pirmās lapas – lietas 5. lp. – kopija ar fotogrāfiju, kas aizsedz daļu no autobiogrāfijas pirmās lapas – 79. lpp.).

[14] “Par Staļina komūnistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem deputātu vēlēšanās PSRS Augstākai Padomei! Biedrs Alfons Noviks”, Cīņa, Nr. 172 1940, 31. decembris, 3. lpp.

[15] “Policijas dzīve”, Latvijas Kareivis, Nr. 87, 1934, 21. aprīlis, 2. lpp.

[16] LVVA, 3235. f. (Politiskās policijas pārvalde (Rīga)), 1219. kartiņa.

[17] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1219. kartiņas otra puse.

[18] Visticamāk, domāta Ārzemju nodaļa. 1926. gada 21. aprīlī Iekšlietu ministrija pārņēma ārzemju pasu nodaļas un pavalstniecības lietas savā pārziņā. Tā rezultātā ar minētajām lietām Iekšlietu ministrijā nodarbojās Pasu nodaļa un Ārzemju nodaļa. Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 6, 1926, 23. aprīlis, 1. lpp.

[19] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņas otra puse.

[20] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa.

[21] LVVA, 3235. f., 1223. kartiņa.

[22] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa.

[23] LVVA, 3235. f., 1223. kartiņa, 1223. kartiņas otra puse.

[24] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 22. lp. (laikraksta izgriezums; Верховская, К. “Альфонс Андреевич Новик. Кандидат в депутаты Совета Союза Верховного Совета СССР от Резекнеского избирательного округа”, Советская Латвия, 1946, 20 января).

[25] “Par Staļina komūnistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem deputātu vēlēšanās PSRS Augstākai Padomei! Biedrs Alfons Noviks”, Cīņa, Nr. 172 1940, 31. decembris, 3. lpp.

[26] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78., 79. lpp. (23. dokuments).

[27] 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā izglītības ministra biedra amats nodēvēts par vice ministru, bet Staņislavs Jaudzems nodēvēts par Jaunzemu. KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78., 79. lpp. (23. dokuments).

[28] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78., 79. lpp. (23. dokuments). 1948. gada 7. jūnija Alfona Novika autobiogrāfijā minētajam sniegta izvērsta versija, piemēram, rakstā – Gore, Ilga, Stranga, Aivars. “Pa Alfona Novika pēdām. Ne visi gali ir ūdenī, PSRS pilsoni Novik!” Latvija Amerikā, Nr. 15, 1991, 13. aprīlis, 14. lpp.

[29] “Latvijas Republikas Saeimas V. sesijas II. sēde 1924. gada 15. maijā”, Latvijas Republikas Saeimas stenogramu satura rādītājs, V. sesija, 30 sēdes, no 1924. gada 29. apriļa līdz 1924. gada 18. junijam, sastādījs H. Kārkliņš, Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 335. sl.

[30] “Latvijas Republikas Saeimas V. sesijas II. sēde 1924. gada 15. maijā”, Latvijas Republikas Saeimas stenogramu satura rādītājs. V. sesija, 30 sēdes, no 1924. gada 29. apriļa līdz 1924. gada 18. junijam, sastādījs H. Kārkliņš, Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 333. sl.

[31] “Latvijas Republikas Saeimas V. sesijas II. sēde 1924. gada 16. maijā”, Saeimas Stenogrammas, Nr. 2, 1924, 29. aprīlis, 363.–369. sl.

[32] “Latvijas Republikas Saeimas V. sesijas II. sēde 1924. gada 16. maijā”, Saeimas Stenogrammas, Nr. 2, 1924, 29. aprīlis, 68. sl.

[33] “Dir. Jāņa Turkopuļa piemiņai”, Latvijas Skola, Nr. 1, 1940, 91. lpp.

[34] LVVA, 7427. f., 1. apr., 1384. l. (Latvijas Universitātes studējošā Jāņa Turkopula studenta lieta).

[35] “Dir. Jāņa Turkopuļa piemiņai”, Latvijas Skola, Nr. 1, 1940, 91. lpp.

[36] “Dir. Jāņa Turkopuļa piemiņai”, Latvijas Skola, Nr. 1, 1940, 91. lpp., Smeļters, Fr. “Latgališu izluksnes «pinoceigo vitta» myusu školā”, Latgolas Škola, Nr. 14, 1938, decembris, (181) 9. lpp.

[37] LVVA, 7427. f., 1. apr., 1384. l., Smeļters, Fr. “Latgališu izluksnes «pinoceigo vitta» myusu školā”, Latgolas Škola, Nr. 14, 1938, decembris, (181) 9. lpp.

[38] “Valdības rīkojumi un pavēles. Lēmums Nr. V-2313”, Valdības Vēstnesis, Nr. 157, 1925, 20. jūlijs, 1. lpp.

[39] LVVA, 3235. f., 1223. kartiņa, 1223. kartiņas otra puse.

[40] “Dir. Jāņa Turkopuļa piemiņai”, Latvijas Skola, Nr. 1, 1940, 92. lpp.

[41] Sk. piemēram, LVA, PA-200., 12. apr., 1129. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 6. burtnīca, 02.03.1937–18.11.1938), 21. lp. otra puse. Sk. vairāk Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[42] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[43] “LPSR Tautas Komisāru Padomes LĒMUMS Nr. 890 par darba grāmatiņu izsniegšanas nokārtošanu Latvijas PSR tautas komisāriātos un iestādēs INSTRUKCIJA par darba grāmatiņu izpildīšanu, uzskaiti un atskaiti”, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs, Nr. 247, 1945, 22. novembris, 2. lpp.

[44] LVA, PA-101. f., 46. apr., 1. l. (LKP CK nomenklatūras kadru Longina Avdjukeviča personas lieta), 12. lp. (1949. gada 6. aprīļa raksturojums, kas sagatavots par LPK CK Republikāniskās partijas skolas audzēkni Longinu Avdjukeviču un ko parakstīja LKP CK sekretārs kadru jautājumos Fjodors Titovs).

[45] “Republikaniskā partijas skola pie LK(b)P CK”, Cīņa, Nr. 213, 1946, 12. septembris, 2. lp.

[46] LVA, PA-101. f., 46. apr., 1. l., 15. lp. (1950. gada 14. aprīļa raksturojums, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[47] Muciņš, Linards. “Rakstāmgalda slepkavu noklusētās un viltotās biogrāfijas: LPSR IeTK-IeM un LPSR VDTK-VDM-VDK vadītāju īstās dzīves gaitas”, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas starptautiskā zinātniskā konference 1984, Rēzekne, 2017. gada 24., 25. marts.

[48] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l. (Latvijas Universitātes Filoloģijas un Filozofijas fakultātes studenta Alfona Novika no Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Silagaiļu II sādžas, kas ieskaitīts Vēstures nodaļā 1928. gada 11. oktobrī – matrikula Nr. 13376 –, studenta lieta; uz lietas 1. vāka līdzās informācijai par lietas piederību ir divi informatīvi uzraksti rokrakstā “Voziks, A” un “Voziks, A. 13374”, uz lietas 3. vāka ir informatīva piezīme rokrakstā: “Noviks Alfons; Vest. fak. izslēgts 1931. g. 2. III; lieta nav atrodama”).

[49] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1. lp. (studiju plāns), 2.–11. lp. (studiju grāmatiņa).

[50] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 22. lp. (laikraksta izgriezums; Верховская, К. “Альфонс Андреевич Новик. Кандидат в депутаты Совета Союза Верховного Совета СССР от Резекнеского избирательного округа”, Советская Латвия, 1946, 20 января).

[51] Ievērojot to, ka studiju grāmatiņa sniedz ziņas tikai par docētāju akadēmisko amatu, uzvārdu, atsevišķos gadījumos norādīts vārda iniciālis, docētāju vārdi sniegti, pamatā vadoties no saraksta, kas iekļauts Latvijas Universitates kalendars. 1925.–1926., sastādījis Kārlis Upesleja, 4. gads. Rīga: Valters un Rapa, Rīgā, 1925, 132.–146. lpp.

[52] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 3. lp.

[53] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 4. lp.

[54] Pirmajā un otrajā semestrī studiju priekšmeti bijuši vienādi. Sk. LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 3.–6. lp.

[55] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 7. lp.

[56] Citēts pēc LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 9. lp., ieraksts par pirmo semestri LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 7. lp.

[57] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 7. lp.

[58] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 7. lp.

[59] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 8. lp.

[60] Citēts pēc LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 10. lp., ieraksts par pirmo semestri LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 8. lp.

[61] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 8. lp.

[62] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 10. lp.

[63] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 11. lp.

[64] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 11. lp. otra puse.

[65] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1. lp. (studiju plāns).Atšķirībā no ieraksta studiju plānā, kas veikts ar sarkanu zīmuli (citi ar studijām saistīti ieraksti veikti ar tinti, arhīva norāde par lapas numuru – ar pelēku zīmuli), uzraksts uz aizmugures aktu vāka iekšpusē norāda, ka Alfons Noviks ir izslēgts 1931. gada 2. martā, tomēr, ievērojot to, ka priekšas aktu vāka informācija ietver maldinošu informāciju gan par uzvārdu – Novika vietā rakstīts “Voziks”, gan par matrikulas numuru – 13376 vietā rakstīs “13374 – un ka aizmugures aktu vāka iekšpusē norādīta maldinoša informācija par fakultāti – Filoloģijas un filozofijas fakultātes vietā norādīta “Vest. fak.”, kas tobrīd neeksistēja –, izslēgšanas datums norādīts tas, kas minēts studiju plānā.

[66] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1. lp.

[67] Uz lietas 3. vāka ir informatīva piezīme rokrakstā: “Noviks Alfons; Vest. fak. izslēgts 1931. g. 2. III; lieta nav atrodama.” LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 3. vāks.

[68] Piemēram, atbilstoši Latvijas Universitates uzņemšanas noteikumiem 1925./26. mācības gadam lūgumam uzņemt Latvijas Universitātē bija jāpievieno šādi dokumenti: vidusskolas apliecība ar apstiprinātu norakstu, dzimšanas apliecība ar apstiprinātu norakstu, apstiprināts pases noraksts, kvīts par iemaksātu reģistrācijas naudu, loksne balta papīra ar fotogrāfiju, vēl viena atsevišķa fotogrāfija, apstiprināts kara klausības apliecības noraksts vai arī apliecinājums tiem, kas atrodas kara dienestā, ka priekšniecība neiebilst pret studijām, ārsta apliecinājums par infekcijas slimību neesību. Likumsakarīgi, ka studenta lietai būtu vismaz jāatspoguļo informācija par saņemto dokumentu saturu. “Latvijas Universitates uzņemšanas noteikumiem 1925./26. mācības gadam”, Latvijas Universitates kalendars. 1925.–1926., sastādījis Kārlis Upesleja, 4. gads. Rīga: Valters un Rapa, Rīgā, 1925, 157. lpp.

[69] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78. lpp. (23. dokuments).

[70] “Noteikumi pārbaudījumiem akademiskā grada iegūšanai”, Latvijas Universitates kalendars. 1925.–1926., sastādījis Kārlis Upesleja, 4. gads. Rīga: Valters un Rapa, Rīgā, 1925, 157. lpp.

[71] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1. lp.

[72] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp. (1950. gada 20. februāra raksturojumā, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[73] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp. (papildinājums kadru uzskaites personas lapai; ziņu pārrakstīšanas pareizību 1946. gada 20. martā apliecināja LKP CK kadru uzskaites sektora vadītāja Zinaida Kozireva).

[74] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 6. lp. (1959. gada 12. novembra izziņā, ko parakstīja LKP CK kadru sektora vadītāja atvietotājs).

[75] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 30. lp. (LPSRS lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1954. gada 11. janvāra lūgums Nr. 51/ук LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam).

[76] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 29. lp. (1954. gada 11. janvāra raksturojums).

[77] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[78] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp.

[79] LVA, PA-200., 12. apr., 1124. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 1. burtnīca, 01.02.1938–18.11.1938), 34.–37. lp., LVA, PA-200., 12. apr., 1129. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 6. burtnīca, 02.03.1937–18.11.1938), 1.-3., 5.–18. lp. u. c., LVA, PA-200., 12. apr., 1128. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 5. burtnīca, 19.11.1936–18.11.1938), 1.–3., 25.–43. lp. u. c., LVA, PA-200., 12. apr., 1127. l. (Noviks Alfons Andreja d., Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais, 4. burtnīca, 23.10.1934–18.11.1938), 48.–56., 61., 62. lp. Sk. vairāk Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[80] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1., 5. lp.

[81] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1., 7. lp.

[82] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā ailē, kur bija norādāms ieņemamais amats, iestāde, organizācija  un uzņēmums, kā arī attiecīgā veidojuma padotība, norādīts – “rēķinvedis rajona Satiksmes ministrijas Rīgas rajona šoseju ceļos”, bet ailē, kur bija jānorāda veidojuma atrašanās vieta – “p. Rīga”. LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1., 4. lp. otra puse.

[83] LVVA, 7427. f., 1. apr., 13208. l., 1., 4. lp. otra puse.

[84] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 4935. l. (Alberta Sieka LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta), 3. lp. (1949. gada 26. oktobra vadošo kadru uzskaites personas lapa).

[85] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 80. lpp. (23. dokuments).

[86] Gurtiņš Alfreds. “Sējējs”, Latviju Grāmata, Nr. 3, 1926, maijs-jūnijs, Nr. 3, 212. lpp.

[87] “Nu Latgolas studentu organizciju dzeives”, Straume, Nr. 12, 1935, maijs, 14. (376.) lpp.

[88] Atsevišķos avotos minēts, ka attiecīgā organizācija atrodas Jezupa Trasuna padotībā (“Dzimtine”, Katoļu Dzeive, Nr. 12, 1933, decembris, 461. lpp.) vai ir Jezupa Trasuna protežēta (“Mazās sensācijas”, Intīmā Rīga, Nr. 5, 1934, 19. janvāris, 5. lpp.).

[89] “Dzimtene”, Latvijas Kareivis, Nr. 112, 1931, 22. maijs, 3. lpp.

[90] Valdības Vēstnesis, Nr. 83, 1933, 11. aprīlis, 4. lpp.

[91] Gore, Ilga, Stranga, Aivars. “Pa Alfona Novika pēdām. Ne visi gali ir ūdenī, PSRS pilsoni Novik!” Latvija Amerikā, Nr. 15, 1991, 13. aprīlis, 14. lpp., “Dzimtine”, Katoļu Dzeive, Nr. 12, 1933, decembris, 461. lpp.

[92] “Kultūras fonda domes sēde”, Valdības Vēstnesis, Nr. 94, 1931, 28. aprīlis, 2. lpp.

[93] “Kultūras fonda domes sēde”, Valdības Vēstnesis, Nr. 134, 1930, 18. jūnijs, 2. lpp.

[94] “Kultūras fonda domes sēde”, Valdības Vēstnesis, Nr. 94, 1931, 28. aprīlis, 2. lpp.

[95] “Nu Latgolas studentu organizaciju dzeives”, Straume, Nr. 12, 1935, 14. (376.) lpp.

[96] Gore, Ilga, Stranga, Aivars. “Pa Alfona Novika pēdām. Ne visi gali ir ūdenī, PSRS pilsoni Novik!” Latvija Amerikā, Nr. 15, 1991, 13. aprīlis, 14. lpp.

[97] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[98] “Latgales zemnieku progresivā apvienībā”, Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 493, 1931, 16. jūnijs, 2. lpp.

[99] “Latgales zemnieku progresivā apvienībā”, Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 493, 1931, 16. jūnijs, 2. lpp.

[100] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[101] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[102] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7., 7. lp. otra puse.

[103] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 80. lpp. (23. dokuments).

[104] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 80. lpp. (23. dokuments).

[105] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1217. kartiņa.

[106] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1217. kartiņa.

[107] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņas otra puse.

[108] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā pirmais biedra kartes numurs ir nosvītrots un ierakstīts cits. Acīmredzot tas veikts vēlāk un ierakstu veikusi cita persona. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[109] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[110] KFVA, 17. f., 100. apr., 236454. l., 5.–9. lp. Citēts pēc PSRS kaujinieki Latvijā (1941–1945). II daļa. Dokumenti un materiāli, sastādījis Heinrihs Strods. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2007, 78., 79. lpp. (23. dokuments).

[111] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[112] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. (1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapa).

[113] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[114] Šeit un turpmāk, norādot uz dalību Vissavienības Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienībā, būs izmantots pēdējā šīs organizācijas nosaukuma akronīms.

[115] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[116] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. Ievērojams, ka citos jautājumos Alfons Noviks nav sniedzis informāciju, pielāgojot to saturu Latvijas situācijai, piemēram, jautājumā par dienestu “vecajā armijā” un “Sarkanajā Armijā” ievilcis strīpas, tāpat rīkojies jautājumā par dienestu “balto valdību” bruņotajos spēkos vai institūcijās, tādējādi neminot dienestu Latvijas Republikas armijā un darbu Latvijas Republikas valsts institūcijās. Sk. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp.

[117] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse. Ievērojams, ka citos jautājumos Alfons Noviks nav sniedzis informāciju, pielāgojot to saturu Latvijas situācijai, piemēram, jautājumā par dienestu “vecajā armijā” un “Sarkanajā Armijā” ievilcis strīpas, tāpat rīkojies jautājumā par dienestu “balto valdību” bruņotajos spēkos vai institūcijās, tādējādi neminot dienestu Latvijas Republikas armijā un darbu Latvijas Republikas valsts institūcijās. Sk. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp.

[118] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[119] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[120] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1220. kartiņa.

[121] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņa.

[122] Antons Granīts, dzimis 1907. gada Mērdzenes pagastā, mācījies Daugavpils valsts ģimnāzijā, līdz apcietināšanai bijis štāba virsdienesta seržants (“Tiesa”, Latvijas Kareivis, Nr. 239, 1934, 23. oktobris, 5. lpp.), strādājis par vecāko rakstvedi 11. Dobeles kājinieku pulkā. Izslēgts no armijas un notiesāts uz sešiem gadiem spaidu darbos. Līdzīgi kā Alfons Noviks atbrīvots no ieslodzījuma 1938. gada 18. novembrī, pamatojoties uz amnestiju. Vēlāk bija nodarbināts Ķeguma spēktacijas būvdarbos, bet PSRS okupācijas rezultātā kļuva par Madonas apriņķa priekšnieka vietas izpildītāju (“Jauns Madonas apriņķa priekšnieks”, Madonas Ziņas, Nr. 26, 1940, 11. jūlijs, 2. lpp.). Antonu Granitu, Josifa dēlu – LPSR mežu un papīrrūpniecības ministra vietnieku – PSRS Augstākās Padomes Prezidijs apbalvoja ar medaļu Par darba varonību (PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrets par Latvijas PSR rūpniecības, lauksaimniecības, zinātnes, kulturas un mākslas darbinieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām, Cīņa, Nr. 176, 1950, 26. jūlijs, 4. lpp.).

[123] Jāzeps (Jezpus) Trukšāns, dzimis 1910. gadā Ciblas pagastā, mācījies Latgales lauksaimniecības vidusskolā Malnavā, kas vēlāk saukta par Malnavas lauksaimniecības vidusskolu, tomēr nepabeidzis, jo bija izslēgts “pēc divu klasu apmeklēšanas [..] par līdzdalību skolnieku revolūcionārā organizācijā” (“Vēlēšanu kampaņas ievadījums Ventspilī”, Cīņa, Nr. 137, 1940, 21. novembris, 7. lpp.). LKP biedrs kopš 1932. gada. Notiesāts uz astoņiem gadiem spaidu darbos līdz ar Alfonu Noviku. Atbrīvots, pamatojoties uz amnestiju 1938. gada 18. novembrī. Strādājis par ostas strādnieku, tad stājies Iekšlietu tautas komisariāta dienestā un pildījis Rēzeknes rajona priekšnieka amatu (“Vēlēšanu kampaņas ievadījums Ventspilī”, Cīņa, Nr. 137, 1940, 21. novembris, 7. lpp.). Bijis LPSR Augstākās Padomes deputāts un Rēzeknes apriņķa vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs (“Vēlēšanu komisijas sāk darbu”, Jaunais Komunārs, Nr. 82, 1940, 21. novembris, 2. lpp.). Alfona Novika pazīšanās ar Jāzepu Trukšānu paskaidro, piemēram, to, kāpēc Alfona Novika Rīgas Centrālcietumā rakstītajā burtnīcā, konkrēti, vēstules, kas adresēta brālim Aleksim un, iespējams, viņa bērniem, melnrakstā ir padomi par iespējām mācīties Malnavas lauksaimniecības vidusskolā. Sk. vairāk Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[124] “Tiesa”, Latvijas Kareivis, Nr. 239, 1934, 23. oktobris, 5. lpp.; “Strādneeku aresti Daugavpilī”, Sibirijas Cīņa, Nr. 120, 1933, 31. oktobris, 2. lpp. (šajā publikācija minēts nevis Pēteris Leipčāns, bet Peteris Ansits, nevis Trukšāns, bet Truskans,  kā arī minēta vēl viena persona – Marta Mednis).

[125] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1222. kartiņa.

[126] Piemēram, Valdības Vēstnesis, Nr. 39, 1936, 17. februāris, 8. lpp., Valdības Vēstnesis, Nr. 98, 1933, 4. maijs, 3. lpp.

[127] Piemēram, Valdības Vēstnesis, Nr. 189, 1940, 21. augusts, 8. lpp.

[128] Minētajam par labu runā arī tas, ka, piemēram, Latvijas policijas šaušanas sacīkstēs 1937. gadā ar automātiskām pistolēm piedalījās 435 dalībnieki. Šajās sacīkstēs atšķirībā no iepriekšējā gada varēja piedalīties ar tikai ar Walter, Mauser, Stock un Browning sistēmu 7,65 kalibra automātiskām pistolēm – “bez pārtaisījumiem un uzlabojumiem”. “Latvijas policijas šaušanas sacīkstes 1937. g.”, Policija, Nr. 10 ,1937, 453. lpp.

[129] Valdības Vēstnesis, Nr. 11 1934, 15. janvāris, 8. lpp.

[130] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņa.

[131] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņas otra puse.

[132] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1220. kartiņa.

[133] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1222. kartiņa.

[134] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1220. kartiņas otra puse.

[135] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1220. kartiņas otra puse.

[136] LVVA, 3273. f. (Rīgas Centrālcietums, 1919–1939), 1. apr. (Politieslodzīto personas lietas. Sarakste par politieslodzīto uzturēšanu, 1919–1940), 8443 l. (Novika Alfona Andreja d. personas lieta, 04.10.1933–18.11.1938), 60., 61., 65. lp. Citēts pēc Raudis, Mārcis. “Bijušo Latvijas Republikas politieslodzīto burtnīcas, dienasgrāmatas un vēstules kā sava laikmeta liecinieces un kā dokumentu kopums LPSR VDK izpētē: Alfona Novika piemērs”.

[137] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1215. kartiņas otra puse.

[138] LVVA, 3235. f., 1219. kartiņa, 1217. kartiņas otra puse.

[139] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[140] Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrības Šķiedra juridiskā adrese bija Rīgā, Lielā Jēkaba ielā 20/22. Valdības Vēstnesis, Nr. 255, 1937, 9. novembris, 4. lpp.

[141] 1945. gada 10. aprīļa kadru uzskaites personas lapā norādīts “tirdzniecības grupa “Šķiedra””. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[142] Valdības Vēstnesis, Nr. 255, 1937, 9. novembris, 4. lpp.

[143] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[144] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[145] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 7. lp.

[146] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[147] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[148] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 23. lp. (Izziņa, kas sagatavota par Savienības Padomes deputāta kandidātu Alfonu Noviku, Andreja dēlu, kas izvirzīts no Rēzeknes vēlēšanu apgabala Nr. 645)

[149] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp. (1950. gada 20. februāra raksturojums, kas sniegts par ģenerālmajoru Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[150] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[151] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp.

[152] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp

[153] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[154] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp.

[155] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp. otra puse.

[156] LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Latvijas PSR Tautas Komisariātu Padomes pārveidošanu Latvijas PSR Ministru Padomi, ko 1946. gada 24. martā parakstīja LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins (1872–1963) un LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs Kārlis Prieže (1907–1977) un kas pamatots ar PSRS Augstākās Padomes 1946. gada 15. marta likumu Par PSRS Tautas Komisāru Padomes pārveidošanu par PSRS Ministru Padomi un savienoto un autonomo republiku Tautas Komisāru Padomju pārveidošanu par savienoto un autonomo republiku Ministru Padomēm. “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Latvijas PSR Tautas Komisariātu Padomes pārveidošanu Latvijas PSR Ministru Padomi”, Cīņa, Nr. 71, 1946, 25. marts, 1. lpp.

[157] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp. Salīdzinot Alfona Novika un Nikolaja Kovaļčuka LKP CK nomenklatūras kadru personas lietas, var konstatēt, ka arī Nikolaja Kovaļčuka iecelšana LPSR valsts drošības ministra amatā datēta ar 1953. gada februāri. LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1278. l. (Nikolaja Kovaļčuka LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta), 2. lp. otra puse (1953. gada 7. marta vadošo kadru uzskaites personas lapa).

[158] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 10. lp. (1944. gada 12. maija raksturojums, ko parakstīja LPSR Tautas Komisāru Padomes lietu pārvaldes kadru nodaļas priekšnieks O. Augusts).

[159] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 10. lp.

[160] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 11. lp. (1944. gada 29. jūnija raksturojums, ko parakstīja LKP CK sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietā (paraksta vietā norāde – “/J. Kalnbērziņš/” – aizkrāsota ar baltu) parakstījis K. Ozoliņš).

[161] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 12. lp. (raksturojums, ko bija paredzēts parakstīt LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un kas bija sniegts, rekomendējot Alfonu Noviku kā deputāta kandidātu PSRS Augstākajai Padomei; dokumenta iespējamais sagatavošanas laiks – 1946. gads). LKP CK kadru uzskaites personas lietā ir identisks dokuments, kas ir ar pašrocīgu Jāņa Kalnbērziņa parakstu un vīzu. LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 14. lp. (raksturojums, ko bija paredzēts parakstīt LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam; dokumenta iespējamais sagatavošanas laiks – 1946. gads).

[162] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 12. lp.

[163] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 12. lp.

[164] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 12. lp.

[165] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 13. lp. (1946. gada 4. jūnija raksturojums par Alfonu Noviku kā LPSRS valsts drošības ministru, ko parakstījis LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[166] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 13. lp.

[167] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 13. lp.

[168] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 15. lp. (1946. gada raksturojums, kas sagatavots par Alfonu Noviku kā LPSRS valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[169] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 15. lp.

[170] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 15. lp.

[171] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 15. lp.

[172] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 16. lp. (raksturojums par Alfonu Noviku kā LPSRS valsts drošības ministru, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš; nav norādes par laiku vai notikumu, kādēļ tas ir sagatavots).

[173] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 16. lp.

[174] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 16. lp.

[175] “Ivans Ļebedevs”, Padomju Jaunatne, Nr. 231, 1972, 25. novembris, 3. lpp.

[176] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 17. lp. (1947. gada 16. jūnija raksturojums, kas sniegt par Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko LKP CK pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietā parakstīja otrais sekretārs Ivans Ļebedevs).

[177] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 17. lp.

[178] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 17. lp.

[179] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 17. lp.

[180] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 18. lp. (raksturojums, kas sniegts par Alfonu Noviku kā LPSRS valsts drošības ministru un ko 1949. gada 8. martā parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[181] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 19. lp.

[182] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 19. lp.

[183] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 19. lp.

[184] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 19. lp.

[185] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp. (1950. gada 20. februāra raksturojums, kas sniegts par ģenerālmajoru Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[186] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp.

[187] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp.

[188] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp.

[189] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 21. lp.

[190] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 24. lp. (LKP CK plēnuma nolēmums, kas pamatots ar 1952. gada 30. decembra protokolu Nr. 1 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[191] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 25. lp. (LKP CK plēnuma nolēmums, kas izriet no 1952. gada 22. septembra protokola Nr. 1, §2 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[192] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp. otra puse.

[193] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1278. l., 2. lp. otra puse.

[194] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 26. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1953. gada 3. marta protokola Nr. 32, §13 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[195] LVA, PA-15500. f., 2. apr., 1278. l., 2. lp.

[196] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 27. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1953. gada 5. maija protokola Nr. 43, §31 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[197] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 28. lp. (LPSRS lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1953. gada 30. oktobra lūgums LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam; dokuments ir bez numura).

[198] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 32. lp. (izziņa, kas sagatavota Alfona Novika virzībai par LPSR lauksaimniecības ministra vietnieka kadru jautājumos un ko bija paredzēts parakstīt LKP CK kadru uzskaites sektora vadītājai Zinaīdai Kozirevai un ko parakstīja LKP CK lauksaimniecības nodaļas instruktors Vasiļjevs).

[199] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 29. lp. (1954. gada 11. janvāra raksturojums, kas sniegts par Alfonu Noviku kā LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministrijas vadošo kadru pārvaldes priekšnieku un šīs ministrijas kolēģijas locekli un ko parakstīja ministrs Aleksandrs Ņikonovs).

[200] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 29. lp.

[201] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 30. lp. (LPSRS lauksaimniecības un sagādes ministra Aleksandra Ņikonova 1954. gada 11. janvāra lūgums Nr. 51/ук LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam).

[202] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 31. lp. (LKP CK lauksaimniecības nodaļas sagatavotajā izziņa, ko parakstīja nodaļas vadītāja Vladimira Stroganova vietā vietnieks un LKP CK lauksaimniecības nodaļas kolhozu organizācijas sektora vadītājs A. Savickis).

[203] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 31. lp.

[204] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 31. lp.

[205] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 31. lp.

[206] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 32. lp.

[207] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 33. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1954. gada 12. janvāra protokola Nr. 107, §58 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[208] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 34. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1956. gada 7. februāra protokola Nr. 4, §47 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[209] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 35. lp. (Atbilstoši LKP CK biroja nolēmumam, kas izriet no 1956. gada 11. februāra protokola Nr. 1, §11 un ko parakstīja Nikolajs Bisenieks).

[210] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 36. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1957. gada 22. februāra protokola Nr. 60, §21 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[211] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp.

[212] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 37. lp. (LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1957. gada 18. jūnija protokola Nr. 74, §16 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[213] Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1957. gada 20. jūnija dekrēts, ko parakstīja priekšsēdētāja vietnieks Ernsts Ameriks un sekretārs Kārlis Gailis, paredzēja iecel par LPSRS mežsaimniecības un mežrūpniecības ministru Robert Zanderu, Ivana dēlu. “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija DEKRETS Par b. R. I. Zandera iecelšanu par Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministriju”, Cīņa, Nr. 145, 1957, 21. jūnijs. 1. lpp.

[214] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 38. lp. (1960. gada 22. augusta izziņa, ko parakstīja LKP CK kadru uzskaites sektora vadītāja atvietotājs)

[215] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp.

[216] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 39. lp. (LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Vitālija Rubeņa 1964. gada 16. novembra vēstule Nr. 13/292 LKP CK).

[217] “Vilis Kariss”, Cīņa, Nr. 272, 1971, 23. novembris 3. lpp.

[218] Vārda atveide, piemēram, oficiāla dokumenta publikācijā vārds atveidots “Helēna”. “Augsti apbalvojumi. PSRS Augstākās Padomes Prezidija DEKRĒTS par Latvijas PSR rūpniecības, lauksaimniecības un tirdzniecības pirmrindnieku, zinātnes un kultūras darbinieku apbalvošanu ar PSRS ordeņiem un medaļām”, Cīņa, Nr. 239, 1965, 9. oktobris, 3. lpp.

[219] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 39.a lp. (LKP CK prezidija nolēmums, kas izriet no 1965. gada 26. janvāra protokola Nr. 48, §59, un ko parakstīja pirmais sekretārs Arvīds Pelše).

[220] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp.

[221] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp. otra puse.

[222] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2. lp. otra puse.

[223] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 8.–9. lp. (Alfons Noviks, Andreja dēls; biogrāfisks stāstījums).

[224] Žurgins, A. “Alfons Noviks”, Cīņa, Nr. 15, 1946, 18. janvāris, 3. lpp.

[225] “Biedrs Alfons Noviks”, Cīņa, Nr. 172, 1940, 31. decembris, 3. lpp.

[226] Silarājs, N. Alfons Noviks, Padomju Jaunatne, Nr. 41, 1950, 28. februāris, 2. lpp.

[227] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse.

[228] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse.

[229] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2., 8. lp.

[230] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2., 13. lp.

[231] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp.; “PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Latvijas PSR lauksaimniecības, rūpniecības, zinātnes, kultūras un mākslas darbinieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām”, Padomju Jaunatne, Nr. 110, 1946, 5. jūnijs, 2. lpp.

[232] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp.

[233] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 2., 19. lp.

[234] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 4. lp.

[235] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 3. lp.

[236] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 32. lp.

[237] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 5. lp. otra puse.

[238] LVA, PA-15500, 2. apr., 7786. l., 20. lp. (1950. gada 20. februāra raksturojums, kas sniegts par ģenerālmajoru Alfonu Noviku kā LPSR valsts drošības ministru un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš).

[239] “Miris Alfons Noviks”, Lauku Avīze, Nr. 22, 1996, 15. marts.

[240] “A. Noviks, pārsūdzējis spriedumu”, Lauku Avīze, Nr. 10, 1996, 2. februāris, 26. lpp.

Apskats *.pdf datnes veidā pieejams šeit. Plašāka informācija – Kristīne Jarinovska, +37129777788.

October 18, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nollendorfs: Mums pietrūkst pašpārliecības, ka mēs esam šīs zemes saimnieki

nra.lv nra.lv   Viss raksts: http://nra.lv/latvija/225253-nollendorfs-mums-pietrukst-pasparliecibas-ka-mes-esam-sis-zemes-saimnieki.htm

Nollendorfs: Mums pietrūkst pašpārliecības, ka mēs esam šīs zemes saimnieki

«Tātad tiekamies Okupācijas muzejā,» atvadoties bilstu. «Tiekamies Okupācijas muzeja pagaidu telpās,» pielabo sirmais kungs. Pacietības atrasties «nemājās», Raiņa bulvārī, pagaidām ir pieticis pieciem gadiem, un Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs, ilggadējs muzeja ārlietu pārzinātājs, vēsturnieks, literāts un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs stingri cer, ka nākamā gada beigās muzejs ienāks jaunajās mājās – Nākotnes namā, kas beidzot būs tapis pēc Gunāra Birkerta skicēm, tagadējā, īstā Okupācijas muzeja ēkai Strēlnieku laukumā savienojoties ar jauno piebūvi. No tumšās pagātnes mēs ienāksim nākotnes gaismā – tāda ir jauntopošā muzeja iecere. Šodien – intervija ar Valteru Nollendorfu, kas no Latvijas kopā ar ģimeni aizbrauca Otrā pasaules kara laikā, savukārt atgriezās dzimtenē pagājušā gadsimta 90. gados.

– 2014. gadā Rīgas Būvvaldē tika iesniegts Okupācijas muzeja rekonstrukcijas projekts. Nu jau tuvojas 2017. gada nogale, taču nekas nav pavirzījies uz priekšu. Kas notiek?

– Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Saeimas pieņemtajiem Okupācijas muzeja likuma grozījumiem, kas paredz ēku pabeigt līdz nākamā gada septembra beigām, tātad pirms valsts simtgades. Tā vismaz bija paredzēts… Taču VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kas šo ēku būvē, paziņoja, ka tas tā nenotiks. Tas lika visiem sarosīties un jautāt: kas notiek? Esam sākuši vairāk izprast šo procesu, un jaunā VNĪ vadība ir apņēmības pilna to novest līdz galam. Būvniecība varētu sākties nākamgad pavasarī.

– Kāpēc, jūsuprāt, viss ir tā ieildzis?

– Domāju – daļēji VNĪ iekšējo procesu dēļ. Mēs esam strādājuši ar vismaz četriem VNĪ vadītājiem, un pēdējā gada laikā mainījās vismaz trīs mūsu projekta kuratori. Tas neliecina par labu darba organizāciju. Otrkārt, divu gadu laikā, kopš projekts tika iesniegts Rīgas Būvvaldē, ir mainījušies normatīvi, bet tas nozīmē, ka visam jānotiek saskaņā ar jauno Būvniecības likumu: visu izskatīja ļoti rūpīgi, līdz ar to tika atrastas dažādas problēmas. Un tas liecina, ka nav bijusi pietiekama kontrole šā projekta attīstības gaitā. Mēs paši esam vairāk strādājuši ekspozīcijas un muzeja zāļu iekārtošanas jomā, un viss ir sagatavots, lai mūsu jaunā ekspozīcija veiksmīgi iekļautos topošajā muzeja ēkā.

– Vai kavējumam nav kādu politisku iemeslu?

– Medijos tas regulāri ieskanas… Ja tie ir politiski iemesli, tad nākas jautāt: kādi tie ir un kas tiem pamatā? Es uz šo lietu skatos daudz plašāk. Tas, ka šis projekts kavējas kopš 2013. gada, neļauj mums pilnvērtīgi strādāt un attīstīt mūsu darbību. Jauno ekspozīciju mēs sākām veidot 2006. gadā, savukārt 2011. gadā mēs atsākām šo procesu no jauna. Tagad to darām vēlreiz, jo ir nākušas klāt daudzas jaunas tehnoloģijas. Jauno ekspozīciju turpinām attīstīt, bet to neviens vēl nav redzējis. Esmu pārliecināts, ka jaunā ekspozīcija būs daudz labāka par veco un ka tā būs daudz pieejamāka un emocionālāka nekā iepriekšējā. Kad ienāksim jaunajā ēkā, espozīcijai vajadzēs «iegulties» telpās precīzi līdz milimetram.

– 2015. gadā sabiedrību uzrunāja arhitektu vēstule ar aicinājumu necelt Nākotnes namu. Toreiz arhitekte Zaiga Gaile uzrakstīja vēstuli Par Okupācijas muzeja ēkas un Strēlnieku laukuma ansambļa aizsardzību un saglabāšanu, kas tika nosūtīta Kultūras ministrijai, Rīgas domei, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Vēstuli parakstījuši 20 arhitekti, paziņojot, ka nodoms īstenot Nākotnes namu ir jāpārskata, jo, viņuprāt, 1970. gadā celtā bijušā Sarkano strēlnieku muzeja ēka atstājama kā modernisma arhitektūras piemineklis, bet Okupācijas muzeja pārbūvei domātie līdzekļi jānovirza Stūra mājai.

– Šī vēstule bija kā zibens no zilām debesīm. Tieši tajā brīdī, kad šķita, ka projekts ir gatavs iesniegšanai, tas viss sākās, un debates izvērsās ļoti asas un nepatīkamas. Faktiski šī protesta vēstule bija ļoti novēlota, viens otrs no arhitektiem jau agrāk bija negatīvi izteicies par projektu, taču tas jau bija apstiprināts. Otrs aspekts bija Stūra māja. Tā jau bija atvērta 2014. gadā, un tad daudzos cilvēkos radās doma, ka Okupācijas muzeju var ievietot Stūra mājā. Tas nozīmētu, ka mums jānoraksta visas ekspozīciju koncepcijas un sagataves: Stūra mājas telpas absolūti nav piemērotas Okupācijas muzeja ekspozīcijām. Stūra māju mums gan neviens nebija piedāvājis, un tā ir autentisks čekas objekts, kurā nekad nebija izvietojies vācu gestapo. Stūra mājas čekas pagrabi tagad ir atvērti, interese no apmeklētāju puses ir liela. VNĪ renovēs iekštelpas, tagad ir renovēta fasāde un jumts. Kad tas notiks, mēs sadarbībā ar Kultūras ministriju izveidosim tur pastāvīgu izstādi.

– Sakiet, kāda tagad ir valdības un Kultūras ministrijas attieksme pret muzeja rekonstrukciju?

– Pozitīva. Ir izveidota darba grupa, kuru pirmoreiz sasaucām muzeja telpās. Tajā bija iesaistīta Kultūras ministrija, Finanšu ministrija, VNĪ, arhitekti, Saeimas pārstāvji. Šo darba grupu turpmāk vadīs tieši Kultūras ministrija. Domāju, ka šī grupa strādās līdz brīdim, kad realizēsies muzeja rekonstrukcijas projekts. Ar VNĪ ir nokārtots arī tas, ka mūsu pārstāvis regulāri piedalās VNĪ plānošanas sanāksmēs. Mēs šim procesam varam dot savus akcentus, ja gadījumā kaut kas nesaskan ar to, kas mums vajadzīgs.

– Portālā manabalss.lv tiek vākti paraksti par «uzvaras pieminekļa» nojaukšanu. Protams, to vajadzēja izdarīt deviņdesmito gadu pašā sākumā. Viens otrs gan izsakās, ka visu varētu paveikt diplomātiskāk, piemēram, uz šī neglītā un draudīgā veidojuma uzrakstīt – Okupācijas piemineklis, bet zem tā izveidot Okupācijas muzeju.

– Nu tad mēs gaidīsim vēl divdesmit gadu, kamēr kaut kas mainīsies… Manuprāt, ir nepieciešams vēsturiskais skaidrojums, un šobrīd pat vientiesim ir skaidrs, ka tas ir pretbrīvības piemineklis. Atcerēsimies arī, ka laukums, kurā šis «piemineklis» uzbūvēts, tiešām bija Uzvaras laukums – nosaukts par godu uzvarai pār Bermontu. Vēsturiskās peripetijas ir savādas, ieskaitot 1946. gadā tur pakārtos vācu ģenerāļus. Šo «pieminekli» atklāja 1985. gada rudenī, savukārt Brīvības pieminekli atklāja 1935. gada rudenī. Pazīstot padomju politisko funkcionāru vēlmi izmantot simboliskas lietas, nebūtu brīnums, ka datums nav izvēlēts nejauši. Turklāt par tautas ziedotiem līdzekļiem…

– Kā tad. Mums, žurnālistiem, astoņdesmito gadu sākumā bez prasīšanas atvilka no algas pa desmit rubļiem. Tāda tā «ziedošana»… Nu, labi, bet ko tad iesākt ar to «pieminekli»?

– Paldies Dievam, man tas nav jāizlemj. Tas, ko es varu ieteikt: atsvešināt šo «pieminekli», ieliekot to tādā kontekstā, ka tas nav īstais piemineklis īstajā vietā. Par laimi – netālu atrodas Nacionālā bibliotēka, kas pievērš uzmanību. Respektīvi, mēs spējam piepildīt rietumu – austrumu asi ar ievērojamiem objektiem, ieskaitot Okupācijas muzeju un Stūra māju, Vecrīgu ar Rātsnamu un Melngalvju namu, pilsētas centru ar krievu karavadoni Barklaju de Tolli un pareizticīgo katedrāli.

– Jūs esat vadījis daudz ekskursiju pa Okupācijas muzeju. Kas ir bijis pārsteidzošākais, ko esat vērojis cilvēkos, kuri varbūt nezina mūsu vēsturi?

– Man ir sajūta, ka lielākā daļa cilvēku – arī augstos amatos esošie – vispirmām kārtām ir cilvēki. Varbūt tās ir pieklājības vizītes, tomēr viņiem vienmēr kaut kas pieķeras… ne tik daudz zināšanu, cik emociju veidā. Anglijas karalienei Elizabetei II pie mums bija paredzēts uzkavēties 25 minūtes. Pēc tam, kad vizīte muzejā beidzās, Elizabete II kopā ar toreizējo Valsts prezidenti Vairu VīķiFreibergu izgāja laukā. Viņa vēlāk izstāstīja manai sievai, ka Anglijas karalienei asara noritējusi pār vaigu. 2007. gadā mūsu muzejā viesojās Japānas imperators. Muzeja krājumos bija piemiņas lietas, kuras mūsu leģionāri gulagā bija iemainījuši no japāņu ieslodzītajiem, un viena tāda piemiņas lieta bija kāda japāņu kareivja futrālis ar brillēm. Imperators to ieraudzīja un… pielipa tam ar skatienu. Vēlāk, uz jauno gadu, līdz mums atnāca ziņa: imperators sarakstījis septiņus dzejoļus par aizgājušo gadu, un viens no dzejoļiem saucas Okupācijas muzejs. Viņš rakstīja, ka «arī mūsu karavīri cieta – salā un badā»… Muzeju savulaik apmeklēja arī Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņai tika atvēlētas desmit minūtes. Es saku: nu kādas desmit minūtes?! Labi, atbild viņas pavadoņi, divpadsmit… Tomēr Merkeles kundze muzejā palika 20 minūšu. Viņa ļoti labi saprata, ko nozīmē komunisma vara un kā tā izrīkojās ar cilvēkiem. Un tomēr pats svarīgākais mūsu uzdevums ir parādīt ne vien komunisma briesmas, bet to, ka mūsu Latvija ir turpinājuma un izaugsmes valsts – nevis nezin no kurienes radusies, neizdevusies valsts. Tāpēc mēs rādām arī nacionālos partizānus, kuri cīnījās par Latviju – par esošas, nevis iznīcinātas valsts brīvību. Pēc Pirmā pasaules kara mēs ieguvām neatkarību, un tas bija pacēlums, pēc Otrā pasaules kara mūs mēgināja iemīt dubļos – ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ir jābūt lielam gribasspēkam – pārvarēt sajūtu, ka mēs esam tik apspiesti, ka vairs nespējam pretoties. Un galvenais jautājums ir par jauno paaudzi.

– Vai jaunā paaudze, jūsuprāt, izprot pagātni? Mēs taču balstāmies vēsturē, lai varētu iet tālāk.

– Tāpēc mēs uzsveram pretošanās nozīmi. Kaut vai tikai ar dūri kabatā! Citādi es neprotu skaidrot Trešās atmodas fenomenu. Ja mūsu valsts ideja nebūtu palikusi dzīva, par ko tad mēs cīnītos? Tikai viena nelaime: iespējams, mūsu atmiņas par brīvvalsti bija pārāk spēcīgas, un mēs cerējām, ka 1991. gadā mēs no sevis spēsim izsvītrot 50 okupācijas gadu. Taču to mēs nespējām izdarīt, tāpēc šodien mums nereti pietrūkst tālredzības, un Rietumu pieredzi mums tolaik nebija iespējams iegūt. Savukārt tie, kas nāca no Rietumiem, deva padomus, īsti neizprotot, kāda šeit ir situācija. Runājot par šodienas jauniešiem… Es nezinu, vai viņi saprot vēstures nozīmi. Bet mēs mēģinām viņiem par to stāstīt. Protams, ir grūti izstāstīt sajūtas… Atceros, kā 1990. gada 4. maijā stāvēju zem liepām pie Saeimas nama un skaitīju balsis, kas tika atdotas par Neatkarības deklarāciju. Man bija asaras acīs, kad sapratu – balsu pietiek! Un tajā pašā laikā mēs domājām: ko tālāk? Liels darbs bija izdarīts, vēl lielāks stāvēja priekšā. Mēs ar savu lielo darbu vēl neesam tikuši galā: neesam pilnībā atbrīvojušies no vecās padomju nomenklatūras mentalitātes… Mūsu vēsture ir ļoti samocīta, un mums ar to jātiek skaidrībā. Jautājums ir tikai: kā to izdarīt? Šis process rit lēni. Dzīvoju jau divdesmit otro gadu Latvijā un saprotu, ka mums ļoti svarīgi ir nezaudēt dūšu un tik intensīvi nenodarboties ar ikdienas politiskajām kaislībām, bet vērtēt vēsturi. Es varu apgalvot, ka lietas iet uz priekšu, protams, lēnām. Tāpat kā muzejs attīstās lēnām – ar kavējumiem, ar nespēju vienoties, ar opozīciju. Ja lietas neietu, tad Latvija tiešām būtu neizdevusies valsts. Mums ir tās pašas blusas, kas arī citām tautām, mēs neesam citādi! Bet mums ir viena problēma: neesam iemācījušies diskutēt. Mēs vēl aizvien debatējam. Debatēs ir tā: mans uzskats, tavs uzskats – kurš uzvarēs, izmantojot spēcīgākus argumentus? Taču, lai risinātu problēmas, kuru mums ir ļoti daudz, ir jāmēģina likt kopā arī to cilvēku idejas, ar kuriem tu nevari citādi rast kompromisu. Ar cerībām skatos uz veselības reformu: šķiet, ejam pareizā virzienā. Ja nebūs viss padarīts līdz galam, nekas – pielāpīsim.

– Jūs runājat par valsti, jūs par to iestājaties, jūs uztraucaties par to. Bet ir tik daudz cilvēku, kas lamā savu valsti.

– Vai tikai tā lamāšana nav palikusi kopš padomju laikiem, kad cilvēki lamāja to, kā nebija? Jā, mēs esam atguvuši savu valsti, bet mēs, iespējams, neesam katrs individuāli to cēluši ar tādām spējām un iedvesmu, kā mēs to varētu darīt. Patiesību sakot, nav jau jāceļ valsts – tev ir jāceļ sava dzīve. Un līdz ar to celsies arī valsts. Man stāsta, ka laukos tagad nevarot dabūt darbaspēku – kaut arī cilvēki tur dzīvo. Kāpēc tā? Padomāsim: pagājušā gadsimta 20. gados, pēc zemes reformas, teju katrs latvietis vēlējās iegūt «savu kaktiņu, savu stūrīti zemes», un bija jaunsaimnieki, kas ļoti grūtos, pat neiespējamos apstākļos līda līdumus, iekopa zemi. Bet kā ceļarullis pēc tam nāca padomju ideoloģija, kurā privātīpašums un darbs tā labā tika apsaukāts par kapitālisma briesmīgāko paveidu. Darba tikums aizgāja vējā, un tas notika padomju okupācijas gados. Padomju vara iznīcināja nelielās lauku struktūras, šīs naturālās saimniecības, kurās savulaik auga latviešu tautas pamatu pamats – latvieši kā zemkopju tauta.

– Vai mēs vēl varam atgriezties pie zemes?

Nē, nevaram. Tagad dominē lielsaimniecības. Citādā veidā lauksaimniecībai nav iespēju eksistēt. Taču liela traģēdija mūsu atjaunotajā neatkarībā ir tā, ka neesam ielikuši pietiekami daudz līdzekļu savas tautas intelekta resursu attīstībā. Mūsu lielākā bagātība ir mūsu tautiešu gudrās galvas. Un ne tikai kulturāli, mākslinieciski apdāvinātās. Mums ir liels intelektuālais potenciāls, ko mēs pienācīgi neattīstām. Vienmēr esam deklarējuši – izglītība, izglītība! Bet tai ir jāpiešķir līdzekļi.

– To atgriešanos pie zemes vairāk domāju pārnestā nozīmē: atgriešanās pie saknēm, pie latviskuma.

– Mēs šajā zemē esam bijuši no aizlaikiem. Latvija ir mūsu vieta, mūsu zeme. Mēs esam bijuši zemkopji, bet tagad mums ir citas iespējas šo zemi kopt un pie tās turēties. Taču mums pietrūkst pašpārliecības par to, ka mēs esam šīs zemes saimnieki. Ja kāds vēlas še dzīvot kopā ar mums – jā, lūdzu, bet mums ir zināmi noteikumi, mums ir savs sadzīves veids, mēs esam latvieši un savā zemē runāsim un dzīvosim latviski. Mums jāatgūst šī pašpārliecība un jādzīvo ar lepnumu tālāk.

October 12, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Lielāks atbalsts Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem

Valsts budžetā iestrādāts lielāks atbalsts Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem

Jānis Rožkalns, Agris Šēfers, Bruno Javoišs (2010.g.) / Publicitātes foto
Pēc Nacionālās Apvienības priekšlikuma 2017.gada 8.septembra Ministru kabineta ārkārtas sēdē kā viens no prioritārajiem pasākumiem valsts budžetam 2018.gadam un ietvaram 2018.–2020. gadam ir apstiprināts papildu finansējums Aizsardzības ministrijai 700 000 EUR apmērā, lai nodrošinātu Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku pabalsta pieaugumu.

Padomju okupācijas laikā Latvijas brīvības cīnītāji tika apcietināti, tiesāti, spīdzināti, likti cietumā, izsūtīti uz nometnēm Sibīrijā vai izsūtīti no valsts. Tas notika ne tikai Staļina laikā, bet regulāri, visos padomju varas okupācijas gados, līdz pat 1989.gadam. Bija aizliegts izkārt sarkanbalto karogu, pieminēt brīvo Latviju, sapulcēties mājas draudzēs (tātad bez čekas kontroles) un lūgt Dievu, aizliegts runās kritizēt nekārtības un iekārtu, paust savas domas.

Varas ienaidnieka zīmogu uzlika ne tikai drošības komitejas apcietinātajiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem. Tiem bija ierobežotas iespējas iegūt izglītību, veidot profesionālo karjeru, strādāt labi apmaksātu darbu. Lai gan pretošanās kustības dalībnieki formāli pēc likuma skaitās tikai brīvības cietumnieki, tomēr zinām, ka arī viņu tuvinieku loku komunistiskā sistēma izslēdza no sabiedrības un liedza izdzīvošanas pamattiesības. Dažus nepaklausīgos ieslodzīja trako namā, un tagad pat grūti pierādīt, ka patiesībā tas bija apcietinājums. Šie cilvēki ar savām dzīvēm rādīja, ka tautas gars nav salauzts. Viņu patiesības mīlestības un drošsirdības dēļ mums atkal ir brīva valsts.

Absurdā veidā komunistu sistēmas represijas izrādījušās paliekošas un ietekmējušas brīvības cīnītāju vecuma pensijas, ko viņi saņem no Latvijas valsts. Nav zināms, cik liela būtu Gunāra Astras pensija, ja viņš būtu dzīvs, bet viņa cīņubiedrs, Trīszvaigžņu ordeņa Lielvirsnieks, Jānis Rožkalns (dzimis 13.08.1949.), viens no Latvijas Neatkarības Kustības dibinātājiem un vadītājiem, grupas „Helsinki-86″ dalībnieks, pašlaik saņem pensiju 90,35 EUR un Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka pabalstu 100 EUR mēnesī. Par savu nacionālpolitisko darbību un reliģisko pārliecību kā “sevišķi bīstams valsts noziedznieks” viņš no 1983. līdz 1987. gadam pavadījis Permas speciālā režīma tā saucamajā „darba labošanas nometnē”, pēc atgriešanās Latvijā viņš drīzumā tika izsūtīts ārpus PSRS. Latvijā kopā ar ģimeni viņš atgriezās tikai 2003. gadā, jau pirmspensijas vecumā.

Arī daudzi citi brīvības cīnītāji dzīvo galējā nabadzībā, tādēļ 2016. gada aprīlī tapa pilsoņu grupas iesniegums, lai panāktu lielāku valsts atbalstu. Parakstītāju vidū ir rakstnieki Nora Ikstena, Liāna Langa, Otto Ozols, uzņēmējs Vilis Vītols, zinātnieks Ivars Kalviņš, arhibīskapi Jānis Vanags un Pēteris Sproģis un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Grupas pārstāvji tika uzaicināti uz NA valdes sēdi, Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, VIENOTĪBAS un ZZS Saeimas frakcijas sēdēm.

No budžeta veidošanas viedokļa kā vienkāršākais risinājums tika ieteikts palielināt Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka pabalstu, ko administrē Aizsardzības ministrija, jo speciālās pensijas piešķiršanu lielākā daļa mērķgrupas varētu nesagaidīt. Priekšlikums guva vairāk vai mazāk formālu atbalstu visās frakcijās un koalīcijas partijās un ir paredzams Saeimas vairākuma atbalsts budžeta pozīcijas palielināšanai.

Ja budžets tiks apstiprināts, tad jau ar 2017.gada janvāri Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki saņems ap 300 EUR lielu pabalstu, kas nodrošinās cilvēcīgus dzīves apstākļus cilvēkiem, kuri mūsu valsts atjaunošanai ziedojuši savus mūža gadus, veselību un bija gatavi atdot arī savas dzīvības.

Iniciatīvas grupas pārstāvji izsaka pateicību visām Saeimas koalīcijas frakcijām, deputātiem un cilvēkiem, kas atbalstīja šo priekšlikumu un nobalsos par to, pieņemot nākamā gada budžetu.

Jebkurai tautai, arī latviešiem ir mazas izdzīvošanas izredzes, ja tā neatceras savus varoņus un tiem nepateicas. Šis MK lēmums ir viens no svarīgākajiem Latvijas simtgades sagaidīšanas pasākumiem.

Uzziņai: Likums „Par Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” tika pieņemts 1996.gada 10.maijā un kopš tā laika Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki saņem pabalstu no Aizsardzības ministrijas. Līdz februārim pabalsts bija 71.14 EUR jeb 50 latu mēnesī, kopš 2016.gada februāra tika nedaudz palielināts un ir 100 EUR mēnesī. Tomēr 1996.gadā piešķirtais pabalsts bija lielāks par minimālo algu (1996.gadā minimālā alga bija 38 LVL), tādēļ iniciatīvas grupa sniedza priekšlikumu pabalstu piesaistīt minimālajai algai. Iniciatīvas mērķgrupa ir aptuveni 360 Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Nav paredzams, ka viņu skaits pieaugtu, drīzāk tas ļoti strauji sarūk.

October 4, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

J. Vasiļevskis: Ceru, ka mežabrāļu nopelnus novērtēs

Pētnieks Jānis Vasiļevskis: Ceru, ka mežabrāļu nopelnus novērtēs

… Lidija, būdama ķirurģe, 1945. gada oktobrī izglāba mežabrāli Alfrēdu no drošas nāves: čekisti bija sašāvuši viņam roku, latviešu mežabrāļi ilgi meklēja viņam palīdzību, sākās gangrēna, tāpēc vajadzēja rīkoties radikāli un izlēmīgi – Lidija veica amputāciju. Pēc 46 gadiem latviete Lidija Roze satikās ar igauni Alfrēdu Kērmanu, šī tikšanās bija saviļņojuma, prieka un atmiņu pilna. Alfrēds ar savu vienīgo roku bija mežmalā pie Latvijas robežas salasījis lauku puķes, lai pasniegtu tās Lidijai…

2002. gadā Lidijai piezvanīja no Igaunijas vēstniecības: lūdza, lai viņa atbrauc. Kad Lidija Roze tur ieradās, viņai Igaunijas prezidenta vārdā svinīgos apstākļos tika pasniegts Igaunijas augstākais apbalvojums – Ērgļa Krusta (Kotkarist) Zelta krusts. Motivācija: par igauņu mežabrāļa glābšanu.
Tādu un līdzīgu stāstu ir simtiem. Dramatisku un traģisku stāstu, arī brīnumainas izglābšanās stāstu. Bet visiem ir viens pamatmotīvs: dzimtenes brīvība, par kuru jācīnās. Jānis Vasiļevskis jau kopš astoņdesmitajiem gadiem apzina mežabrāļu – nacionālo partizānu – gaitas, joprojām cerot, ka valsts beidzot atzīs šo cilvēku varonību un ziedošanos Latvijai un apbalvos viņus ar augstākajiem ordeņiem. Bet, iespējams, pietiktu arī ar pļavas ziedu pušķi…

– Pirms daudziem gadiem jūs uzsākāt latviešu nacionālo partizānu gaitu pētīšanu. Kas raisīja jūsu interesi?
– Astoņdesmitajos gados es strādāju Talsu muzejā, biju Talsu rajona vēstures un kultūras pieminekļu inspektors. 1988. gadā daudzviet Latvijā sākās politiski represēto apzināšana. Talsu muzejā sapulcinājām ieinteresētos cilvēkus no visiem pagastiem – tolaik vēl ciemu padomēm -, izveidojās aktīvu cilvēku loks, kas mums palīdzēja. No Laidzes pagasta nāca kāds vīrs, kuru pirms tam nepazinu. Izrādījās, ka viņš bija viens no īstajiem mežabrāļiem, no Pētera Čevera grupas vīriem. Šī grupa līdz 1950. gada nogalei darbojās Vandzenes mežos. Viņš man uzticējās un sāka stāstīt, kā viņiem ir gājis. 1989. gadā iepazinos ar vēl diviem viņa grupas biedriem, kas bija jaunākie puiši – viņi ienāca grupā 1949. gadā, izvairoties no 25. marta izvešanas. Pārējie bija pieredzes bagāti leģionāri – virsnieki un karavīri, jau fronti izgājuši. Leģionārus, protams, sodīja ar nāvi, taču jaunākie puiši, nenosēdējuši lēģerī piespriestos 25 gadus, atgriezās Latvijā. Valdis Dzelzgalvis no Sibīrijas atgriezās 1986. gadā, viņš tur jau bija «brīvais», taču viņam tur bija darbs un Latvijā nebija, pie kā atgriezties, mājas Kurzemē sarkanarmija bija nopostījusi. Un, lūk, šis vīrs, Dzelzgalvis, bija pirmais īstais mežabrālis, ko iepazinu. 1989. gadā kopā izbraukājām Vandzenes mežus, sameklējām bunkuru, kurā dzīvoja mežabrāļi. Tad arī sāku vākt ziņas par citiem Talsu puses mežabrāļiem. Iedziļinājos tiktāl, ka sapratu: šis darbs jādara vēl nopietnāk. Iepazinos ar Māri Markusu, mani ar viņu iepazīstināja radiožurnāliste Ingrīda Ābola. Mums toreizējā Latvijas PSR Sociālās nodrošināšanas ministrijā bija pieeja personālo pensionāru lietām, bija noorganizēta grupa šo dokumentu izpētei. Tur atradās ļoti vērtīga informācija – uzzinājām, kurš bijis čekists, kurš bijis kompartijas funkcionārs, kādos amatos un kādās vietās katrs strādājis. Tā kā ar Māri bijām domubiedri arī pa LNNK līniju, 1991. gadā nolēmām, ka Usmas ezera krastā, jahtkluba teritorijā, jāorganizē pirmais Latvijas nacionālo partizānu saiets.
– Kad īsti tas notika? Pirms augusta puča?

– Tas notika 1991. gada jūlijā. Māris sēdēja LNNK birojā, zvanījās pa visu Latviju: viņam bija četras piezīmju grāmatiņas, pilnas ar vajadzīgajiem tālruņu numuriem, viņš organizēja dalībniekus uz šo saietu. Māris bija pirmais man zināmais cilvēks, kas nopietni pieķērās mežabrāļu darbības pētīšanai. Es lielākoties nodarbojos ar Kurzemes mežabrāļu apzināšanu. Un tad bija tā: uz LNNK biroju piezvanīja kaut kāds pulkvedis no Baltijas kara apgabala GRU (Главное pазведывательное yправление – galvenā izlūkošanas pārvalde, krievu val.), piedāvādams Markusam laiku televīzijā, lai viņš apturētu «eto banģitskoje sborišče» («šo bandītu saietu» – krievu val.). Nedomājiet, pulkvedis teica, ka mēs jums kaut ko tādu atļausim rīkot, uzsūtīsim jums omoniešus. Un draudi bija tiešām reāli. Mums izdevās panākt, ka salidojumu apsargā 30 ar automātiem bruņoti Jura Vectirāna vīri: viņš vadīja 1. policijas bataljonu. Skats bija iespaidīgs: no Rīgas lielajā ikarusā brauc mežabrāļi, viņiem pa priekšu trīs mikroautobusi ar bruņotiem vīriem, kas apsargā vecos mežabrāļus. Pretim toreiz brauca sarkanarmijas kolonna, kura tika atspiesta malā… Vecajiem vīriem tā bija kā medusmaize: viņus ar godu ved uz viņu pirmajiem svētkiem. Usmas pasākumā kopumā piedalījās ap 300 cilvēku no visas Latvijas.

– Jau vēlāk jūs pārgājāt strādāt uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

– Tur nostrādāju vairāk nekā piecpadsmit gadu, un mans darbalauks tieši bija bruņota nacionālās pretošanās kustība un, protams, arī čekas darbība tās apkarošanā. Mēs meklējām ziņas par čekistiem, paralēli nāca arī informācija par mežabrāļiem. Esmu lepns, ka, strādājot šo darbu, man ir izdevies tikties ar unikāliem, garā stipriem vīriem, kas ir daudz izcietuši, tomēr palikuši nesalauzti – par spīti Sibīrijai un lēģeriem. Daudzi no viņiem piedzīvoja Latvijas Republikas atjaunošanu.

– Mēs vairāk vai mazāk zinām vēsturi, tomēr jums, kas saskāries ar tik daudziem mežabrāļu likteņiem, noteikti ir kaut kas īpašs, kas palicis prātā.

– Sākumā nebiju domājis, ka mežabrāļu kustība ir bijusi tik plaša. Aktīvo mežabrāļu skaits bija ap 14 000 cilvēku. Pretēji 1940. gadam, kad nenotika pretošanās padomju okupācijai, tūdaļ pēc sarkanarmijas atkārtotās ienākšanas Latvijas teritorijā 1944. gada 17. jūlijā – augusta vidū jau sākās bruņota pretošanās. Latgalē šī kustība bija daudz asāka un nopietnāka: notika uzbrukumi padomju varas iestādēm, nelielām karaspēka vienībām un čekistiem – kamēr Kurzemē vēl bija aktīva fronte. Tieši Latgalē tika izveidotas divas lielākās partizānu organizācijas – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) organizācija. Viena bija Ziemeļlatgalē, otra Dienvidlatgalē. Šīs apvienības aptvēra visu Latgali un daļu no Vidzemes.

– Varbūt pieminēsiet kādu konkrētu cilvēku?

– Viens no šiem stiprajiem vīriem, nacionālajiem partizāniem, ir Arvīds Blūzmanis. Viņš ir vecākais Latvijas nacionālais partizāns, pērn nosvinēja 95. dzimšanas dienu. Viņš bija 19. divīzijas leģionārs – viens no tiem, kuri pēc vācu karaspēka kapitulācijas nepadevās gūstā, bet turpināja cīņu. Mežā bijis divas ziemas un vienu vasaru. Arvīds nonāca Ēvalda Pakuļa vadītajā nacionālo partizānu grupā, kas dislocējās Kuldīgas apriņķa Kabiles mežos. Grupas sastāvā Blūzmanis 1946. gada 1. janvārī piedalījās vienā no lielākajām Kurzemes mežabrāļu kaujām ar čekas karaspēku, kad ap 30 vīru grupai uzbruka skaitā vismaz desmitreiz lielāka karaspēka vienība. Kauja turpinājās visu dienu. «Mēs viņus pamatīgi sakāvām, līdz viņi bija spiesti atkāpties, zaudējot vismaz 50-60 vīru,» stāstīja Arvīds.

Savā cienījamajā vecumā Arvīds ir saglabājis možu garu, labu atmiņu un jūtas diezgan labi. Jautāju, ko viņš darītu, ja būtu situācija, kad atkal būtu jāizšķiras – iet mežā vai padoties, Arvīds atbildēja:

«Šaut es vēl tagad protu, skaidrs, ka ietu mežā!» Arvīds Blūzmanis ir kļuvis arī par «kinozvaigzni»: viņš kā Latvijas pārstāvis ir filmēts nesenajā NATO dokumentālajā filmā Mežabrāļi – cīņa par Baltiju (Forest Brothers – Fight for the Baltics). Tur ir inscenēta tieši Kabiles mežabrāļu grupas kauja, kuru jau pieminēju.

– Ir ļaudis, kas apšauba nacionālo partizānu devumu cīņā pret okupantiem, sak, nevainīgu cilvēku slepkavas, bandīti, miera grāvēji un kas tur vēl.

– Partizānu karš nav pozicionālais karš, kāds notiek frontē, kur visiem ir skaidrs – te ir mūsu ierakumi, bet tur, tālāk, ir pretinieks. Mēs bliežam uz viņiem, viņi bliež uz mums. Partizānu kara taktika ir citāda: uzbrukumi notiek no slēpņiem, pēkšņi. Nacionālie partizāni vērsās ne tikai pret sarkanarmiešiem un čekistiem, bet arī pret viņu vietējiem pakalpiņiem. Protams, ir bijuši personīgi rēķini, bet atsevišķie personīgās atriebības gadījumi nedod pamatu negatīvi spriest par visu nacionālo bruņotās pretošanās kustību kopumā.

– Pērn jūs Ordeņu domes kapitulam iesniedzāt nacionālo partizānu sarakstu – tie bija cilvēki, kuriem, jūsuprāt, pienākas Viestura ordenis. Savā pavadvēstulē jūs rakstījāt: «Viņi ir veikuši varoņdarbu, jo ņēma ieroci rokās, lai aizstāvētu savu valsti, cīnoties pret svešo okupantu varu, mežabrāļu grupās piedaloties kaujās un bruņotās sadursmēs ar iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem, NKVD Iekšlietu karaspēka vienībām un citām čekas struktūrām, kamēr daļa iedzīvotāju tai apzinīgi kalpoja, bet lielākā daļa centās piemēroties, lai izdzīvotu.» Jūsu sarakstā bija 23 nacionālie partizāni. 4. maijā ordeni piešķīra tikai diviem…

– Jā. Pa šo laiku daži jau aizgājuši mūžībā. Bet es ceru, ka pārējie nacionālie partizāni saņems ordeni 18. novembrī. Visi dokumenti jau sen ir iesniegti. Mūsu sarakstā esošie cilvēki ir pārbaudīti ļoti rūpīgi, to darīja vēstures doktors un arhīvu speciālists Ainars Bambals, viņš izskatīja visas krimināllietas, pārliecinoties, ka visi ir reabilitēti. Ja kāds no šiem partizāniem būtu nošāvis kādu neapbruņotu civilpersonu, tad arī šodien viņam nebūtu reabilitācijas. Starp apbalvošanai izvirzītajiem tādu nav, visi ir īstie mežabrāļi un mežasievas.

– Atceros, bija sašutums, kad nacionālajiem partizāniem tika atteikts Viestura ordenis.

– Kā man paskaidroja Ordeņu kapitula sekretāre, nevienam neesot atteikts, tikai nav paspēts izdarīt visas nepieciešamās pārbaudes, ko paredz pastāvošā kārtība. Mūsu dokumenti esot iesniegti pārāk vēlu.

– Kad tad jūs tos iesniedzāt?

– 16. martā. Vispār jau savādi: kādi draudi valsts drošībai var nākt no šiem deviņdesmitgadīgajiem cilvēkiem, ja tik dikti viņi jāpārbauda?

– Mežabrāļi ir varoņi – viennozīmīgi. Viņi cīnījās par savu dzimteni – Latviju, zinot, ka jebkurā mirklī čekisti viņus var nogalināt. Kā jūs domājat: vai šodienas cilvēki varētu tā ziedoties Latvijas labā?

– Kad paskatījos 4. maija apbalvojamo sarakstā, tur atradu daudz militāro ierēdņu. Nenoliedzu, varbūt viņi ir godavīri, varbūt tiešām viņi ir cītīgi strādājuši, bet… Nacionālie partizāni gāja mežā, ņēma rokās ieroci, zinādami, ka ir tikai divi varianti: vai nu viņus nošaus, vai – labākajā gadījumā – būs jāpavada daudzi gadi Sibīrijas lēģeros. Šie cilvēki bija gatavi atdot savu dzīvību. Un šis kritērijs stāv pāri jebkuriem citiem nopelniem, kas attiecas uz dzimteni. Dzīvība ir augstākais upuris, manuprāt. Reizēm ielūkojos sociālajos tīklos, un mani līdz sāpēm sarūgtina tās ķengas, ko daudzi mūsu laikabiedri gāž pār Latviju. Man nav pieņemams, ka cilvēki slikti izsakās par valsti. Un tomēr es ticu, ka daudzi būs tādi, kas arī šodien ies mežā, ja tas būs nepieciešams, lai kā partizāni cīnītos par Latviju. Bet vai tā būs lielākā daļa, par to gan šaubos… Mēs visi mākam lamāt un kritizēt valsti, bet ļoti nedaudzi paši sev pajautā: un ko es esmu devis valstij?

– Atcerieties, nesen ziņu lentēs un komentāros parādījās tāds Jānis Kuzins, kas gatavojās celt pieminekli mierīgo iedzīvotāju slepkavam – sarkanajam partizānam Vasīlijam Kononovam. Kā vērtējat šādu soli?

– Domāju, ka tāds Kuzins ir tikai bandinieks, aiz kura stāv nopietnāki spēki. Tā bija apzināti provokatīva ziņa, lai papētītu reakciju. Protams, kaut kādā krievvalodīgā pagalmā aiz kūts, uz privātas zemes, var uzlikt jebkādu pieminekli, bet nekas tāds, domāju, nenotiks.

– Dzirdēju, ka Cēsīs radusies nesaprašanās represēto vidū: tur tiek domāts par ekspozīcijas izveidošanu, tomēr daļa represēto nepiekrīt šai idejai. Kas noticis?

– Cienījami cilvēki ir izdomājuši ļoti labu lietu. Cēsīs, bijušās milicijas pagalma ēkā savulaik atradās sešas iepriekšējās aizturēšanas kameras. Ja Cēsu pusē notvēra kādus «pretpadomju elementus», viņus vispirms pāris dienas noturēja Cēsīs – šajās kamerās. Tāpēc radās doma tur izveidot ekspozīciju par pretošanās kustību Cēsu pusē. Protams, atzīstama lieta. Diemžēl man nesaprotamu iemeslu dēļ daži no Cēsu politiski represēto biedrības biedriem šai iecerei iebilst, jo tur nebūšot informācijas par izsūtītajiem. Sākās matu skaldīšana: kurš cietis vairāk, kurš mazāk… Bet izsūtītajiem taču visās dzelzceļa stacijās, kurās notika cilvēku lādēšana lopu vagonos, ir piemiņas akmeņi, visos rajonu un daudzos pagastu muzejos ir ekspozīcijas par izsūtītajiem novadniekiem, tāpēc es šo attieksmi nesaprotu. Šajā Cēsu ekspozīcijā būs informācija par tiem, kas piedalījās pretošanās kustībā, un šie stāsti nebūs tikai par mežabrāļiem vien. Pirmajā kamerā būs stāsts par diviem septiņpadsmitgadīgiem jauniešiem, kuri 1940. gadā nenobijās atzīmēt 18. novembri Dzērbenes lauksaimniecības skolā. Otrajā – stāsts par Cēsu ģimnāzijas direktoru Jāni Jansonu, kurš 1943. gada izlaidumā atteicās izkārt Hitlera portretu un karogus ar kāškrustu. Trešajā – Kārlis Plaudis («Klints»), vīrs, kurš piesegam iestājās dienestā vācu okupācijas varas policijas struktūrās, bet cīnījās pret abām svešvarām. Ceturtajā kamerā būs stāsts par leģendāro nacionālo partizānu Kārli Zariņu – «Kārlēnu», kurš cīnījās līdz arestam 1953. gadā. Piektajā būs stāsts par Vecpiebalgas draudzes mācītāju, nacionālo partizānu atbalstītāju Voldemāru Plāmsi. Varēs dzirdēt viņa 1946. gada Lieldienu sprediķi, kas kļuva par apsūdzības pamatu. Sestajā – par 1948. gada jūlijā Raunas pagasta Krūklandu mājās arestēto partizānu atbalstītāju Skrapču ģimeni. Visi šie cilvēki pelnījuši, lai arī par viņiem atceras.

 

… Lidija, būdama ķirurģe, 1945. gada oktobrī izglāba mežabrāli Alfrēdu no drošas nāves: čekisti bija sašāvuši viņam roku, latviešu mežabrāļi ilgi meklēja viņam palīdzību, sākās gangrēna, tāpēc vajadzēja rīkoties radikāli un izlēmīgi – Lidija veica amputāciju. Pēc 46 gadiem latviete Lidija Roze satikās ar igauni Alfrēdu Kērmanu, šī tikšanās bija saviļņojuma, prieka un atmiņu pilna. Alfrēds ar savu vienīgo roku bija mežmalā pie Latvijas robežas salasījis lauku puķes, lai pasniegtu tās Lidijai…

2002. gadā Lidijai piezvanīja no Igaunijas vēstniecības: lūdza, lai viņa atbrauc. Kad Lidija Roze tur ieradās, viņai Igaunijas prezidenta vārdā svinīgos apstākļos tika pasniegts Igaunijas augstākais apbalvojums – Ērgļa Krusta (Kotkarist) Zelta krusts. Motivācija: par igauņu mežabrāļa glābšanu.
Tādu un līdzīgu stāstu ir simtiem. Dramatisku un traģisku stāstu, arī brīnumainas izglābšanās stāstu. Bet visiem ir viens pamatmotīvs: dzimtenes brīvība, par kuru jācīnās. Jānis Vasiļevskis jau kopš astoņdesmitajiem gadiem apzina mežabrāļu – nacionālo partizānu – gaitas, joprojām cerot, ka valsts beidzot atzīs šo cilvēku varonību un ziedošanos Latvijai un apbalvos viņus ar augstākajiem ordeņiem. Bet, iespējams, pietiktu arī ar pļavas ziedu pušķi…

– Pirms daudziem gadiem jūs uzsākāt latviešu nacionālo partizānu gaitu pētīšanu. Kas raisīja jūsu interesi?
– Astoņdesmitajos gados es strādāju Talsu muzejā, biju Talsu rajona vēstures un kultūras pieminekļu inspektors. 1988. gadā daudzviet Latvijā sākās politiski represēto apzināšana. Talsu muzejā sapulcinājām ieinteresētos cilvēkus no visiem pagastiem – tolaik vēl ciemu padomēm -, izveidojās aktīvu cilvēku loks, kas mums palīdzēja. No Laidzes pagasta nāca kāds vīrs, kuru pirms tam nepazinu. Izrādījās, ka viņš bija viens no īstajiem mežabrāļiem, no Pētera Čevera grupas vīriem. Šī grupa līdz 1950. gada nogalei darbojās Vandzenes mežos. Viņš man uzticējās un sāka stāstīt, kā viņiem ir gājis. 1989. gadā iepazinos ar vēl diviem viņa grupas biedriem, kas bija jaunākie puiši – viņi ienāca grupā 1949. gadā, izvairoties no 25. marta izvešanas. Pārējie bija pieredzes bagāti leģionāri – virsnieki un karavīri, jau fronti izgājuši. Leģionārus, protams, sodīja ar nāvi, taču jaunākie puiši, nenosēdējuši lēģerī piespriestos 25 gadus, atgriezās Latvijā. Valdis Dzelzgalvis no Sibīrijas atgriezās 1986. gadā, viņš tur jau bija «brīvais», taču viņam tur bija darbs un Latvijā nebija, pie kā atgriezties, mājas Kurzemē sarkanarmija bija nopostījusi. Un, lūk, šis vīrs, Dzelzgalvis, bija pirmais īstais mežabrālis, ko iepazinu. 1989. gadā kopā izbraukājām Vandzenes mežus, sameklējām bunkuru, kurā dzīvoja mežabrāļi. Tad arī sāku vākt ziņas par citiem Talsu puses mežabrāļiem. Iedziļinājos tiktāl, ka sapratu: šis darbs jādara vēl nopietnāk. Iepazinos ar Māri Markusu, mani ar viņu iepazīstināja radiožurnāliste Ingrīda Ābola. Mums toreizējā Latvijas PSR Sociālās nodrošināšanas ministrijā bija pieeja personālo pensionāru lietām, bija noorganizēta grupa šo dokumentu izpētei. Tur atradās ļoti vērtīga informācija – uzzinājām, kurš bijis čekists, kurš bijis kompartijas funkcionārs, kādos amatos un kādās vietās katrs strādājis. Tā kā ar Māri bijām domubiedri arī pa LNNK līniju, 1991. gadā nolēmām, ka Usmas ezera krastā, jahtkluba teritorijā, jāorganizē pirmais Latvijas nacionālo partizānu saiets.
– Kad īsti tas notika? Pirms augusta puča?

– Tas notika 1991. gada jūlijā. Māris sēdēja LNNK birojā, zvanījās pa visu Latviju: viņam bija četras piezīmju grāmatiņas, pilnas ar vajadzīgajiem tālruņu numuriem, viņš organizēja dalībniekus uz šo saietu. Māris bija pirmais man zināmais cilvēks, kas nopietni pieķērās mežabrāļu darbības pētīšanai. Es lielākoties nodarbojos ar Kurzemes mežabrāļu apzināšanu. Un tad bija tā: uz LNNK biroju piezvanīja kaut kāds pulkvedis no Baltijas kara apgabala GRU (Главное pазведывательное yправление – galvenā izlūkošanas pārvalde, krievu val.), piedāvādams Markusam laiku televīzijā, lai viņš apturētu «eto banģitskoje sborišče» («šo bandītu saietu» – krievu val.). Nedomājiet, pulkvedis teica, ka mēs jums kaut ko tādu atļausim rīkot, uzsūtīsim jums omoniešus. Un draudi bija tiešām reāli. Mums izdevās panākt, ka salidojumu apsargā 30 ar automātiem bruņoti Jura Vectirāna vīri: viņš vadīja 1. policijas bataljonu. Skats bija iespaidīgs: no Rīgas lielajā ikarusā brauc mežabrāļi, viņiem pa priekšu trīs mikroautobusi ar bruņotiem vīriem, kas apsargā vecos mežabrāļus. Pretim toreiz brauca sarkanarmijas kolonna, kura tika atspiesta malā… Vecajiem vīriem tā bija kā medusmaize: viņus ar godu ved uz viņu pirmajiem svētkiem. Usmas pasākumā kopumā piedalījās ap 300 cilvēku no visas Latvijas.

– Jau vēlāk jūs pārgājāt strādāt uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

– Tur nostrādāju vairāk nekā piecpadsmit gadu, un mans darbalauks tieši bija bruņota nacionālās pretošanās kustība un, protams, arī čekas darbība tās apkarošanā. Mēs meklējām ziņas par čekistiem, paralēli nāca arī informācija par mežabrāļiem. Esmu lepns, ka, strādājot šo darbu, man ir izdevies tikties ar unikāliem, garā stipriem vīriem, kas ir daudz izcietuši, tomēr palikuši nesalauzti – par spīti Sibīrijai un lēģeriem. Daudzi no viņiem piedzīvoja Latvijas Republikas atjaunošanu.

– Mēs vairāk vai mazāk zinām vēsturi, tomēr jums, kas saskāries ar tik daudziem mežabrāļu likteņiem, noteikti ir kaut kas īpašs, kas palicis prātā.

– Sākumā nebiju domājis, ka mežabrāļu kustība ir bijusi tik plaša. Aktīvo mežabrāļu skaits bija ap 14 000 cilvēku. Pretēji 1940. gadam, kad nenotika pretošanās padomju okupācijai, tūdaļ pēc sarkanarmijas atkārtotās ienākšanas Latvijas teritorijā 1944. gada 17. jūlijā – augusta vidū jau sākās bruņota pretošanās. Latgalē šī kustība bija daudz asāka un nopietnāka: notika uzbrukumi padomju varas iestādēm, nelielām karaspēka vienībām un čekistiem – kamēr Kurzemē vēl bija aktīva fronte. Tieši Latgalē tika izveidotas divas lielākās partizānu organizācijas – Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) organizācija. Viena bija Ziemeļlatgalē, otra Dienvidlatgalē. Šīs apvienības aptvēra visu Latgali un daļu no Vidzemes.

– Varbūt pieminēsiet kādu konkrētu cilvēku?

– Viens no šiem stiprajiem vīriem, nacionālajiem partizāniem, ir Arvīds Blūzmanis. Viņš ir vecākais Latvijas nacionālais partizāns, pērn nosvinēja 95. dzimšanas dienu. Viņš bija 19. divīzijas leģionārs – viens no tiem, kuri pēc vācu karaspēka kapitulācijas nepadevās gūstā, bet turpināja cīņu. Mežā bijis divas ziemas un vienu vasaru. Arvīds nonāca Ēvalda Pakuļa vadītajā nacionālo partizānu grupā, kas dislocējās Kuldīgas apriņķa Kabiles mežos. Grupas sastāvā Blūzmanis 1946. gada 1. janvārī piedalījās vienā no lielākajām Kurzemes mežabrāļu kaujām ar čekas karaspēku, kad ap 30 vīru grupai uzbruka skaitā vismaz desmitreiz lielāka karaspēka vienība. Kauja turpinājās visu dienu. «Mēs viņus pamatīgi sakāvām, līdz viņi bija spiesti atkāpties, zaudējot vismaz 50-60 vīru,» stāstīja Arvīds.

Savā cienījamajā vecumā Arvīds ir saglabājis možu garu, labu atmiņu un jūtas diezgan labi. Jautāju, ko viņš darītu, ja būtu situācija, kad atkal būtu jāizšķiras – iet mežā vai padoties, Arvīds atbildēja:

«Šaut es vēl tagad protu, skaidrs, ka ietu mežā!» Arvīds Blūzmanis ir kļuvis arī par «kinozvaigzni»: viņš kā Latvijas pārstāvis ir filmēts nesenajā NATO dokumentālajā filmā Mežabrāļi – cīņa par Baltiju (Forest Brothers – Fight for the Baltics). Tur ir inscenēta tieši Kabiles mežabrāļu grupas kauja, kuru jau pieminēju.

– Ir ļaudis, kas apšauba nacionālo partizānu devumu cīņā pret okupantiem, sak, nevainīgu cilvēku slepkavas, bandīti, miera grāvēji un kas tur vēl.

– Partizānu karš nav pozicionālais karš, kāds notiek frontē, kur visiem ir skaidrs – te ir mūsu ierakumi, bet tur, tālāk, ir pretinieks. Mēs bliežam uz viņiem, viņi bliež uz mums. Partizānu kara taktika ir citāda: uzbrukumi notiek no slēpņiem, pēkšņi. Nacionālie partizāni vērsās ne tikai pret sarkanarmiešiem un čekistiem, bet arī pret viņu vietējiem pakalpiņiem. Protams, ir bijuši personīgi rēķini, bet atsevišķie personīgās atriebības gadījumi nedod pamatu negatīvi spriest par visu nacionālo bruņotās pretošanās kustību kopumā.

– Pērn jūs Ordeņu domes kapitulam iesniedzāt nacionālo partizānu sarakstu – tie bija cilvēki, kuriem, jūsuprāt, pienākas Viestura ordenis. Savā pavadvēstulē jūs rakstījāt: «Viņi ir veikuši varoņdarbu, jo ņēma ieroci rokās, lai aizstāvētu savu valsti, cīnoties pret svešo okupantu varu, mežabrāļu grupās piedaloties kaujās un bruņotās sadursmēs ar iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem, NKVD Iekšlietu karaspēka vienībām un citām čekas struktūrām, kamēr daļa iedzīvotāju tai apzinīgi kalpoja, bet lielākā daļa centās piemēroties, lai izdzīvotu.» Jūsu sarakstā bija 23 nacionālie partizāni. 4. maijā ordeni piešķīra tikai diviem…

– Jā. Pa šo laiku daži jau aizgājuši mūžībā. Bet es ceru, ka pārējie nacionālie partizāni saņems ordeni 18. novembrī. Visi dokumenti jau sen ir iesniegti. Mūsu sarakstā esošie cilvēki ir pārbaudīti ļoti rūpīgi, to darīja vēstures doktors un arhīvu speciālists Ainars Bambals, viņš izskatīja visas krimināllietas, pārliecinoties, ka visi ir reabilitēti. Ja kāds no šiem partizāniem būtu nošāvis kādu neapbruņotu civilpersonu, tad arī šodien viņam nebūtu reabilitācijas. Starp apbalvošanai izvirzītajiem tādu nav, visi ir īstie mežabrāļi un mežasievas.

– Atceros, bija sašutums, kad nacionālajiem partizāniem tika atteikts Viestura ordenis.

– Kā man paskaidroja Ordeņu kapitula sekretāre, nevienam neesot atteikts, tikai nav paspēts izdarīt visas nepieciešamās pārbaudes, ko paredz pastāvošā kārtība. Mūsu dokumenti esot iesniegti pārāk vēlu.

– Kad tad jūs tos iesniedzāt?

– 16. martā. Vispār jau savādi: kādi draudi valsts drošībai var nākt no šiem deviņdesmitgadīgajiem cilvēkiem, ja tik dikti viņi jāpārbauda?

– Mežabrāļi ir varoņi – viennozīmīgi. Viņi cīnījās par savu dzimteni – Latviju, zinot, ka jebkurā mirklī čekisti viņus var nogalināt. Kā jūs domājat: vai šodienas cilvēki varētu tā ziedoties Latvijas labā?

– Kad paskatījos 4. maija apbalvojamo sarakstā, tur atradu daudz militāro ierēdņu. Nenoliedzu, varbūt viņi ir godavīri, varbūt tiešām viņi ir cītīgi strādājuši, bet… Nacionālie partizāni gāja mežā, ņēma rokās ieroci, zinādami, ka ir tikai divi varianti: vai nu viņus nošaus, vai – labākajā gadījumā – būs jāpavada daudzi gadi Sibīrijas lēģeros. Šie cilvēki bija gatavi atdot savu dzīvību. Un šis kritērijs stāv pāri jebkuriem citiem nopelniem, kas attiecas uz dzimteni. Dzīvība ir augstākais upuris, manuprāt. Reizēm ielūkojos sociālajos tīklos, un mani līdz sāpēm sarūgtina tās ķengas, ko daudzi mūsu laikabiedri gāž pār Latviju. Man nav pieņemams, ka cilvēki slikti izsakās par valsti. Un tomēr es ticu, ka daudzi būs tādi, kas arī šodien ies mežā, ja tas būs nepieciešams, lai kā partizāni cīnītos par Latviju. Bet vai tā būs lielākā daļa, par to gan šaubos… Mēs visi mākam lamāt un kritizēt valsti, bet ļoti nedaudzi paši sev pajautā: un ko es esmu devis valstij?

– Atcerieties, nesen ziņu lentēs un komentāros parādījās tāds Jānis Kuzins, kas gatavojās celt pieminekli mierīgo iedzīvotāju slepkavam – sarkanajam partizānam Vasīlijam Kononovam. Kā vērtējat šādu soli?

– Domāju, ka tāds Kuzins ir tikai bandinieks, aiz kura stāv nopietnāki spēki. Tā bija apzināti provokatīva ziņa, lai papētītu reakciju. Protams, kaut kādā krievvalodīgā pagalmā aiz kūts, uz privātas zemes, var uzlikt jebkādu pieminekli, bet nekas tāds, domāju, nenotiks.

– Dzirdēju, ka Cēsīs radusies nesaprašanās represēto vidū: tur tiek domāts par ekspozīcijas izveidošanu, tomēr daļa represēto nepiekrīt šai idejai. Kas noticis?

– Cienījami cilvēki ir izdomājuši ļoti labu lietu. Cēsīs, bijušās milicijas pagalma ēkā savulaik atradās sešas iepriekšējās aizturēšanas kameras. Ja Cēsu pusē notvēra kādus «pretpadomju elementus», viņus vispirms pāris dienas noturēja Cēsīs – šajās kamerās. Tāpēc radās doma tur izveidot ekspozīciju par pretošanās kustību Cēsu pusē. Protams, atzīstama lieta. Diemžēl man nesaprotamu iemeslu dēļ daži no Cēsu politiski represēto biedrības biedriem šai iecerei iebilst, jo tur nebūšot informācijas par izsūtītajiem. Sākās matu skaldīšana: kurš cietis vairāk, kurš mazāk… Bet izsūtītajiem taču visās dzelzceļa stacijās, kurās notika cilvēku lādēšana lopu vagonos, ir piemiņas akmeņi, visos rajonu un daudzos pagastu muzejos ir ekspozīcijas par izsūtītajiem novadniekiem, tāpēc es šo attieksmi nesaprotu. Šajā Cēsu ekspozīcijā būs informācija par tiem, kas piedalījās pretošanās kustībā, un šie stāsti nebūs tikai par mežabrāļiem vien. Pirmajā kamerā būs stāsts par diviem septiņpadsmitgadīgiem jauniešiem, kuri 1940. gadā nenobijās atzīmēt 18. novembri Dzērbenes lauksaimniecības skolā. Otrajā – stāsts par Cēsu ģimnāzijas direktoru Jāni Jansonu, kurš 1943. gada izlaidumā atteicās izkārt Hitlera portretu un karogus ar kāškrustu. Trešajā – Kārlis Plaudis («Klints»), vīrs, kurš piesegam iestājās dienestā vācu okupācijas varas policijas struktūrās, bet cīnījās pret abām svešvarām. Ceturtajā kamerā būs stāsts par leģendāro nacionālo partizānu Kārli Zariņu – «Kārlēnu», kurš cīnījās līdz arestam 1953. gadā. Piektajā būs stāsts par Vecpiebalgas draudzes mācītāju, nacionālo partizānu atbalstītāju Voldemāru Plāmsi. Varēs dzirdēt viņa 1946. gada Lieldienu sprediķi, kas kļuva par apsūdzības pamatu. Sestajā – par 1948. gada jūlijā Raunas pagasta Krūklandu mājās arestēto partizānu atbalstītāju Skrapču ģimeni. Visi šie cilvēki pelnījuši, lai arī par viņiem atceras.

October 3, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dokumentu krājums “Latvijas neatkarības idejas uzturēšana trimdā”

Iznācis dokumentu krājums “Latvijas neatkarības idejas uzturēšana trimdā”


26. septembrī Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā notika dokumentu krājuma “Latvijas neatkarības idejas uzturēšana trimdā 1945-1991” atvēršanas pasākums. Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra sagatavotais dokumentu krājums ir ceturtais sējums dokumentu krājumu sērijā “Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšana (1945-1991) dokumentos”. Sērijas pirmajos trīs sējumos apkopoti dokumenti par nevardarbīgo pretošanos padomju okupācijas režīmam (1945-1985), Atmodas laiku (1986. gada jūlijs – 1990. gada maija sākums) un pārejas periodu (1990. gada 4. maijs – 1991. gada 21. augusts).

Latviešu trimdas aktivitātēm veltītajā sējumā ir iekļauti 140 dokumenti, kuri visi ir iztulkoti  un tiek piedāvāti lasītājam latviešu valodā. Krājuma mērķis ir ar dokumentu palīdzību atspoguļot trimdas politisko aktivitāšu ģeogrāfisko plašumu, tematisko daudzveidību, plašā trimdas politisko organizāciju skaita darbību un trimdas politiskās darbības attīstības tendences un to izmaiņas laikā no Otrā pasaules kara līdz Latvijas neatkarības faktiskajai atgūšanai 1991. gada 21. augustā. Attiecīgi tematiski krājumā publicētie dokumenti iespējami plaši nosedz visus galvenos notikumus trimdas politiskajā darbībā ar mērķi veicināt Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu šajā laika periodā: dažādas trimdas politiskās akcijas, trimdas reakciju uz Baltijas valstīm nozīmīgiem notikumiem starptautiski vai mītnes zemē, kā arī ikdienas politiskā lobija darbu. Krājumā mēģināts sniegt ieskatu arī ģeogrāfiski iespējami plašā trimdas kopienu darbībā, ar dokumentiem raksturojot ne vien lielāko un aktīvāko, bet arī mazāku vai mazaktīvu, vai attālākās valstīs dzīvojošu kopienu politiskās aktivitātes. Tāpat pievērsta uzmanība, lai krājumā ar dokumentu piemēriem būtu pārstāvēts visu galveno trimdas ar politisko darbību saistīto organizāciju veikums, kā arī kopīgi ar lietuviešiem un igauņiem, vai pat vēl plašāku organizāciju sastāvā veiktās politiskās darbības.

Darbs pie šī dokumentu krājuma sastādīšanas ir ildzis septiņus gadus, galvenokārt tādēļ, ka trimdas vēstures un politisko aktivitāšu dokumentālās liecības ir izkaisītas pa visu pasauli līdzīgi kā paši trimdas latvieši. Baltijas stratēģisko pētījumu centra pētnieki dokumentu krājuma sagatavošanas gaitā apceļojuši visas lielākās trimdas mītnes zemes (ASV, Austrāliju, Lielbritāniju, Zviedriju, Vāciju, Jaunzēlandi, Venecuēlu u.c.) un atlasījuši piemērotus dokumentus gan mītnes zemju nacionālajos arhīvos, gan trimdas latviešu pašu veidotos un uzturētos arhīvos, arī trimdas organizāciju un to pēcteču organizāciju birojos un trimdas sabiedrisko darbinieku vai viņu mantinieku personīgajās dokumentu kolekcijās. Protams, tā kā nav iespējams vienā krājumā atspoguļot visu daudzo trimdas organizāciju daudzveidīgo darbību gandrīz piecdesmit gadu garumā, šajā krājumā no daudzajiem tūkstošiem arhīvos atlasīto dokumentu ir iekļauti tikai paši nozīmīgākie un raksturīgākie dokumenti. Lielākā daļa krājumā publicēto dokumentu iepriekš nav publicēti.

Kā apliecina krājumā iekļautā dokumentu izlase, trimdas darbības Latvijas neatkarības idejas saglabāšanai visus garos trimdas gadus bija pārsteidzoši daudzveidīgas, plašas un aktīvas. Diemžēl par tām joprojām zinām ļoti maz un trimdas vēsturē ir joprojām vairāk nepētītu, kā pētītu jautājumu. Sastādītāji cer, ka šis krājums un tajā iekļautā informācija par trimdas dokumentu atrašanās vietām būs gan noderīgi pētniekiem, gan arī rosinās interesi par trimdas vēsturi kā tādu.

Kristīne Beķere
Latvijas Zinātņu akadēmijas
Baltijas stratēģisko pētījumu centrs (BSPC)


No kreisās pirmajā rindā: BSPC direktors akadēmiķis Tālavs Jundzis, krājuma sastādītāja Kristīne Beķere, LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Jānis Kukainis, LZA Trimdas konsultatīvās padomes loceklis Oļģerts Pavlovskis; otrajā rindā: Amerikas Latviešu apvienības priekšsēdis Pēteris Blumbergs, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā priekšsēdis Andris Ķesteris
Foto – Jānis Brencis

October 1, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: