Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vilnis Zariņš – nacionālo vērtību aizstāvis Latvijā

www.nacionalaapvieniba.lvnacionalaapvieniba.lv

23.05.2018 Raivis Zeltīts

,,Vilnis Zariņš – nacionālo vērtību aizstāvis Latvijā’’

Nolasīts 2018. gada 22. maijā Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro un sociālo zinātņu centra konferenču zālē Kalpaka bulvārī 4 filozofijas doktoram Vilnim Zariņam veltītajā konferencē “Dr. phil. Vilnis Zariņš: garīgais skolotājs, filosofs, tulkotājs, patriots”.

Latviešu filozofs, sabiedriskais darbinieks un politiķis Vilnis Zariņš savu daudzo darbības gadu laikā vienmēr ir iestājies par patiesību un par latviešu tautas interesēm. Turklāt abas šīs kategorijas viņa rakstos un intervijās ir savijušās kopā – latviešu tautas intereses viņš vienmēr ir aizstāvējis ar vēsturiskās patiesības izgaismošanu, faktiem un elementāra cilvēciskā taisnīguma nenogurstošu atgādināšanu. Tā kā patiesība no modes nekad neiziet, tad Vilņa Zariņa rakstos paustās atziņas ir aktuālas joprojām.

Patiesības aizstāvība Vilņa Zariņa rakstos laika gaitā ir bijusi atkarīga no sabiedrībā atļautās izteiksmes brīvības. Vilnis Zariņš pats par to raksta šādi: “(..) neesmu bijis disidents, jo savas domas, ja arī tās ne visiem likās vēlamas, esmu formulējis tā, lai tās nebūtu atklātā konfliktā ar oficiālo ideoloģiju. (..) Daži radikālāk noskaņoti jauni cilvēki varbūt drīz un vēl jo vairāk pēc gadiem jautās, kādēļ tik nelabvēlīgā situācijā ar nosacījumiem, kas negarantē cieņu pret autoru, vispār vajadzēja ko publicēt. Kādēļ autors ielaidies kompromisos ar okupantiem un viņu ielikteņiem, nevis gaidījis, kamēr atkal būs atjaunota Latvijas neatkarība?” [1] Protams, arī man un manas paaudzes aktīvistiem būtu viegli “mest ar akmeni”, jo mums vārda brīvība ir kaut kas pašsaprotams, bet PSRS laika cenzūras un baiļu atmosfēra nav pieredzēta.

Manuprāt, ir jāsaprot un jāpieņem, ka disidentisma ceļš ir tikai viens no ceļiem cīņā par brīvību un patiesību. Vilnis Zariņš izvēlējās darboties esošās sistēmas ietvaros, iespēju robežās iedrošinot cilvēkus ar oficiālās preses starpniecību, vismaz pietuvojoties patiesībai laikā, kad to skaļi izteikt nevarēja. Latvijas neatkarības atjaunošanā šādiem cilvēkiem bija nenovērtējami liela loma. Vilnis Zariņš pareizi norādīja, ka ne jau visi, kas atteicās no darbības sistēmā, bija cēli disidenti: “(..) bija ne mazums tādu potenciālu autoru, kam smagie apstākļi bija ērts iegansts, lai nedarītu neko, lai savu talantu, ja arī tāds bija, apraktu zemē un nosodītu tos, kuri kaut ko centās paveikt arī šādā situācijā.” [2]

Viens no pastāvīgākajiem tematiem Vilņa Zariņa rakstos un intervijās ir jautājums par noziedzīgo Latvijas kolonizāciju PSRS gados un šīs kolonizācijas sekām. Rakstā pēc 1987. gada 14. jūnija demonstrācijām (kas tā arī netika publicēts) Vilnis Zariņš aicināja izvērtēt vēsturiskos notikumus, t.sk. latviešu iznīcināšanu Padomju Savienībā 1937. gadā, Staļina-Ribentropa paktu, 1940. gada notikumus, deportācijas 1941. un 1949. gadā, apzināti veiktās nacionālā sastāva izmaiņas un jautājumu par latviešu valodas un kultūras nākotni.[3] Līdzīgi kā daudzi tā laika aktīvisti “atklātības” un “pārbūves” ēras laikā, arī Vilnis Zariņš atsaucās uz Ļeņinu, jo padomju vara tādējādi neko nevar pārmest. Atbildot uz kādu latviešiem nelabvēlīgu rakstu, viņš atsaucas uz Ļeņina pārdomām par apspiedējas nācijas nacionālisma atšķirību no apspiestās nācijas nacionālisma. Viņš skaidri norādīja, ka latviešu nacionālisti ir apspiestās tautas nacionālisti.[4]

Pieaugot izteiksmes brīvības iespējām, pieauga arī Viļņa Zariņa kritika par Latvijas rusifikāciju un nospiedošo migrāciju. Viņš drosmīgi pateica, ka tautas interesēm ir jābūt prioritārajām pār visiem citiem apsvērumiem: “Ļoti svarīgs, turklāt maz izstrādāts jautājums ir migrācija ne tikai no atsevišķo cilvēku, bet arī no dažādu tautu savstarpējo attiecību un nacionālo interešu saskarsmes viedokļa. Jāpatur prātā, ka tautu un nacionālo kultūru intereses ir daudz plašākas, ilgstošākas un tādēļ vēl jo vairāk respektējamas nekā atsevišķu resoru un indivīdu intereses. (..) tautu interesēm jādod priekšroka. Šādā aspektā būtu svarīgi tikt skaidrībā, kur ir pieļaujamā robeža citu tautu piederīgo skaitam republikā, lai netiktu apdraudēta un nopietni traucēta mūsu tautas pastāvēšana un nākotne. (..) Ja šādu jautājumu ignorēsim, teorētiski mums iespējams nonākt Ziemeļamerikas indiāņu situācijā, kuri savā senču zemē palikuši niecīgā mazākumā (..).”[5]

Zīmīgi arī tas, ka jau tolaik sabiedrībā bija manāmas politkorektuma vēsmas – saukt lietas citādi, lai aiz uzspēlētas “iejūtības” fasādes noklusētu patiesību. Atbildot uz jautājumu par to, vai “migranta” vārds nav aizvainojošs: “Manis dēļ migrantus varētu dēvēt kaut par zelta cīrulīšiem vai par karsti mīļotajiem draugiem, bet skaistu frāžu virknēšana nespēj mainīt realitāti, tādēļ tā būtu vēl aizskarošāka nekā lietu saukšana īstajos vārdos.” [6]

Un to arī Vilnis Zariņš darīja – sauca lietas īstajos vārdos. Viņš izteica ideju par noteiktas summas samaksu cittautiešiem, kas izvēlētos repatriēties uz dzimteni. Viņš vēl padomju ēras beigās izvirzīja domu par kompensācijām par PSRS okupācijas nodarītajiem zaudējumiem. Šīs kompensācijas tad varētu izmantot repatriācijas stimulēšanai. Ebreju tauta taču no Vācijas saņēma kompensāciju.[7] Latvija gan tā arī kompensācijas nav saņēmusi, bet repatriācijas jautājums ir “laimīgi” aizmirsts.

Vilnis Zariņš nodarbojās ar to, ko mūsdienās sauktu par informatīvo cīņu. Viņš skaidri apzinājās, ka patiesība pati par sevi neuzvarēs, jo tai ir vajadzīgi aizstāvji. Viņš rakstīja: “Pēc neatkarības atjaunošanas manu publicistisko rakstu konstantais mērkis jeb virsuzdevums bija veidot Latvijas pilsoņu apziņu. (..) Neatliekams uzdevums bija konkretizēt valstiskuma apziņu, konfrontēt to ar reālo situāciju, izvirzot reāli sasniedzamus mērkus (..), kā arī norādīt reālās briesmas, no kurām turpmākajā Latvijas attīstībā vajadzētu izsargāties. Ne mazāk svarīgs uzdevums bija kritizēt tādus uzskatus un viedokļus, kuru paudēji tiecās atturēt latviešu tautu no cīņas par savu tiesību atjaunošanu, virzīt to uz pasivitāti, uz samierināšanos ar okupācijas rezultātiem un ar okupācijas laika varasvīru kundzību.” [8]

1990. gadu sākumā viens no galvenajiem jautājumiem, kuriem Vilnis Zariņš pievērsa uzmanību, bija jautājums par pilsonību. “Katrs gads, kurā izdevās saglabāt puslīdz nemainīgu Latvijas pilsoņu kontingentu, neizdāļājot pilsoņu tiesības kolonistiem, ir bijis liels ieguvums latviešu tautai. Desmit gadu laikā no pēdējās PSRS tautas skaitīšanas līdz 1999. gada sākumam iedzīvotāju skaits Latvijā bija samazinājies aptuveni par 250 000. Tas noticis galvenokārt okupācijas karaspēka izvešanas un daudzo kolonistu repatriācijas rezultātā.(..) Latviešu skaits šajos gados samazinājies tikai aptuveni par 5000 (..) likumi, kas stingri nošķīra Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, veicināja sabiedriskā miera saglabāšanu un šajā aspektā bija izdevīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem, arī nepilsoņiem. Centieni dot pilsoņu tiesības cilvēkiem, kuri neprot valsts valodu un nespēj orientēties valsts dzīvē, jāvērtē kā avantūrisms.” [9] Iespējams, ka mēs šobrīd dzīvotu krietni citādākā Latvijā, ja 1990. gadu sākumā Latvijas pilsonība nebūtu nosargāta no izdāļāšanas. Ļoti iespējams, ka mums būtu oficiāla divvalodība, mēs varbūt nebūtu ne NATO, ne Eiropas Savienībā, bet iespējams, ka atrastos jau citā savienībā… Lai arī situācija ir tālu no ideālas, ir jāatzīst, ka virzība uz latvisku un arī Rietumniecisku Latviju ir notikusi.

Jautājums par pilsonību ir augstākajā mērā jautājums par taisnīgumu. Kā tagad, tā arī tolaik aktīvi tika meklēti naivie mūsu tautas vidū, kas “mīļā miera labad” būtu gatavi pilsonību uzdāvināt daudziem tūkstošiem kolonistu. Vilnis Zariņš uzsvēra: “(..)prettiesiska rīcība nevar būt pamats nekādām tiesībām. Hitlera Staļina līgums (..) ir noziedzīgs darījums, tādēļ juridiskā un arī morālā ziņā tas ir spēkā neesošs no paša sākuma līdz mūsdienām (..). Visas sekas, kas radušās nozieguma rezultātā – arī okupētās Latvijas kolonizācija ar PSRS iedzīvotājiem – , ir starptautisks noziegums.(..)”[10] Savukārt naivajiem tautiešiem viņš veltīja šos vārdus: “(..) arguments – ka pilsoņu tiesību piešķiršana Latvijas neatkarības ienaidniekus padarīšot par tās draugiem – ir pilnīgi no gaisa grābts. Latvijas draugi nav pērkami un pērkami draudi mēdz būt nodevīgi. (..) Citādi var iznākt pēc sakāmvārda citam iztapdams, sev sariebsi.” [11] Cik aktuāli!

Vilnis Zariņš skaidri lika nodalīt upurus no agresoriem. Bieži šīs divas kategorijas tika apzināti jauktas, lai kā upurus parādītu tos, kas kolonizēja okupēto Latviju, net latviešus sētu vainas apziņu par savu tiesību aizstāvību: “(..) jāatceras, ka šie cilvēki te nonākuši starptautiska nozieguma – okupētas zemes kolonizācijas rezultātā. Latviešu tauta par šo noziegumu nav atbildīga, tādēļ nav korekti tai uzvelt citu pastrādāto noziegumu sekas.” [12] Vilnis Zariņš pasaka skaidri – tas ir bijis noziegums! Un ja ir noziegums, tad ir vainīgie! Un nekādā veidā tie nevar būt Latvijas pilsoņi: “Okupantu smagākais noziegums pret latviešu tautu – Latvijas kolonizācija ar okupētājvalsts pavalstniekiem – ne tikai palicis nesodīts, bet palicis arī neizlabots, jo kolonistu lielākā daļa joprojām atrodas Latvijā. Palikuši daudzi, kas Latvijas neatkarību dziļi nīst, negatavojas iekļauties savas jaunās mītnes zemes dzīvē, nemācās tās valodu, bet ar provokatīvāk akcijām cenšas izraisīt sarežģījumus. (..) okupācijas un kolonizācijas upurim – Latvijas pilsoņiem kopumā – faktiski uzlikta atbildība par šo noziegumu līdzdalībnieku likteņiem. To kopīgiem spēkiem paveikuši agresīvākie Krievijas impērisko aprindu pārstāvji un Rietumeiropas liekulīgie politiķi(..)”[13] “Ja Krievija nespēj vai negrib risināt problēmas, ko radījusi tās pilsoņu masveida nometināšana Latvijā, šai problēmai jāmeklē starptautiski risinājumi. Aicinājumi latviešu tautai vienai izstrēbt putru, ko Latvijā ievārījuši totalitāro valstu noziedzinieki un liberālo valstu svētuļi, ir klaja liekulība un var izraisīt vienīgi riebumu.” [14]

Viņš gan pats vēlāk secināja, ka, diemžēl, Rietumeiropas politiķi nav ieinteresēti šīs problēmas risināšanā un paši atrodas lielu maldu varā. Atbildot uz Vācijas Bundestāga deputāta Gveiskirhena rakstu, “Tā pati propagandas mašīna, kas pirms dažiem gadiem centās iztēlot PSRS un tās vasaļvalstis gandrīz vai par paradīzi zemes virsū., šodien izplata rupjus melus par Austrumeiropas valstu, to skaitā par Latvijas politisko dzīvi. (..) grūti atbrīvoties no iespaida, ka daži šīs netīrās propagandas izdomājumi joprojām dezorientē sabiedrisko domu Vācijā. (..) Viens no izplatītākajiem Latvijas neatkarības ienaidnieku propagandas štampiem ir pasaciņa, ka Latvijā tiekot diskriminēti cittautieši, it īpaši krievi.” [15] Jāsecina, ka, diemžēl, arī šajā ziņā daudz nav mainījies – joprojām it kā cienījamos Vācijas TV kanālos tiek rādīti Latviju nomelnojoši sižeti, kur ārkārtīgi vienpusīgi tiek parādīta nepilsoņu situācija Latvijā.

Bet Vilnis Zariņš nekad nav bijis šovinists vai citu tautu nīdējs. Tieši pretēji – viņš skaidri ir nošķīris jautājumu par kolonistiem, kas ir tiesisks un vēsturisks jautājums, no etniskā jautājuma: “Ir svarīgi, lai republikā būtu kulturāli cittautieši, nevis “homo sovieticus”, kuri paši nezina, kas īsti viņi ir. Cittautiešiem jābūt tik kulturāliem, lai viņi spētu Latviju tuvināt savas valodas dzimtenei un otrādi. Tikai ar savstarpēju bagātināšanos, katras tautas specifiskā kultūras mantojuma apzināšanos, cilvēku savstarpējo cieņu mēs spēsim noiet ceļu uz vispārēju labklājību” [16]

Jautājums par tautas un valsts labklājību ir arī jautājums par mūsu morālajiem un ētiskajiem pamatiem. Šeit Vilnis Zariņš konstatēja lielus izaicinājumus mūsu tautai: “Trūdēšanas procesi PSRS varas virsotnēs atstāja demoralizējošu iespaidu uz visu sabiedrību, taču ar zināmu laika distanci. Tas var būt viens no izskaidrojumiem, kāpēc pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tūlīt nesākās tikumiska augšupeja, bet daži demoralizācijas procesi pat pastiprinājās.” [17]

PSRS Latviju neizmainīja tikai etniski un lingvistiski. Tika negatīvi ietekmēta arī mūsu tautas dvēsele: “(..) 50 nebrīves gadi un saskarsme ar dažādu tautu deklasētiem elementiem atstājusi liktu ietekmi uz latviešu tautas ētiskajiem principiem. Šī ietekme izpaužas ne tikai dzeršanā, bet arī mantas raušanā, arī paviršībā cilvēcisko attiecību sfērā… arī citādā ziņā.. taču visas šīs izpausmes ir sekas, nevis cēloņi.” [18] Viņš izteica arī aicinājumu, kas ir aktuāls arī šodien: “Nekāds uzplaukums nav domājams, ja pašu latviešu vidū netiks pārvarēts alkoholisms un citas smago Pelšes un Vosa valdīšanas laiku izraisītās tautas demoralizācijas izpausmes. Ir ļoti svarīgi, lai mūsu jaunie ļaudis veidotu ģimenes un audzinātu daudz bērnu. Tādēļ no tautas nākotnes viedokļa centrālais uzdevums ir panākt, lai viņiem būtu reāla iespēja saņemt pietiekami plašus dzīvokļus un jaunajām mātēm bērnu pirmajos dzīvības gados nevajadzētu strādāt algotu darbu.” [19]

Vilnis Zariņš, būdams savas tautas un valsts patriots, ar skumjām vēroja atjaunotās valsts izlaupīšanu 1990. gadu sākumā. Bet viņš nevis tikai konstatēja šos skumjos faktus, bet pamanīja to dziļākos cēloņus. Tas ir jautājums par nacionālās elites trūkumu tautā. Kur tad ir tie līderi, kas varētu vest tautu uz labākiem laikiem? “Piecdesmit gadu ilgās okupācijas laikā Latvijas sabiedrībā bija iznīcināti visi potenciālie latviešu valstiskuma kristalizācijas centri. (..) Tautas noraidošo attieksmi pret okupantiem centās pārvarēt, nomainot tautu – arvien lielākā skaitā ievedot kolonistus un nometinot tos Latvijā (..).”[20]

Ar ideju vien nepietiek: “Neatkarīgās Latvijas valsts ideja arī pēc ilgstošās okupācijas bija dzīva tautas vairākuma apziņā. Taču šī ideja bija kā emocionāla vēlēšanās bez saistības ar daudzu pilsoņu gatavību piedalīties valsts pārvaldīšanā un arī bez prasmes šādu darbu veikt. Pēc neatkarības atjaunošanas izrādījās, ka vienīgie cilvēki, kam ir kaut lādas vadītāju iemaņas, ja arī ne valsts, tad vismaz rajona līmenī, un kas nav okupantu atsūtīti kolonisti, ir tie paši darboņi, kas savu karjeru bija sākuši kā okupācijas iestāžu izsūtāmie zēni un amatos noturējušies galvenokārt sava konformisma dēļ.” [21] “Pastāvošo kārtību, kurā visvairāk tiek ņemtas vērā bijušo okupantu un bezprincipiālāko jaunbagātnieku intereses, var uzskatīt par amorālu (..) Ja kādu labvēlīgu apstākļu sagadīšanās rezultātā tie, kas skaļi nosoda bagātnieku izšķērdīgo un garīgi seklo dzīvesveidu, paši tiek pie reālas varas un relatīvi plašām darbības iespējām, piemēram, tiek ievēlēti Saeimā, viņi ar retiem izņēmumiem darbojas ļoti mērķtiecīgi, lai ienākumu un dzīvesveida ziņā tuvinātos jaunbagātniekiem.” [22]

Tomēr kopumā Vilņa Zariņa rakstos ir jūtams optimisms un viedums – viņš apzinājās, ka daudzām lietām ir vienkārši nepieciešams vairāk laika. Piecdesmit okupācijas gados uzkrātās problēmas nebija iespējams atrisināt pirmajos atjaunotās Latvijas neatkarības gados. Galvenais ir vienmēr iestāties par patiesību, par taisnīgumu, par mūsu tautas interesēm. Ja mēs katrs kā Vilnis Zariņš iespēju robežās tā darīsim, tad visai drīz mūsu tautai pienāks daudz labāki laiki.

[1]  Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 10. lpp [2]  Turpat…, [3]  Zariņš, Vilnis. NE STRUPCEĻŠ, BET KRUSTCELES. Notikumi pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 113. lpp [4] Zariņš, Vilnis. Dogmatisms tuvplānā, Literatūra un Māksla, 1988. gada 16. septembrī. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 140. lpp [5] Zariņš, Vilnis. Migrācijas problēmas cilvēciskais aspekts, Padomju Jaunatne, 1988. gada 7. oktobrī. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 145. lpp [6] Zariņš, Vilnis. Kas esam un kurp ejam? Avots, 1989, Nr. 8. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 178. lpp [7] Turpat…, 193. lpp [8] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 16. lpp [9] Turpat…, 15. lpp [10] Zariņš Vilnis. Pilsonības likumam vēl nav pienācis laiks. “Atmoda”, 2.10.1990., Nr. 43 (103) Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 28. lpp [11] Turpat…, 31. lpp [12] Zariņš, Vilnis. Kurš kuram dara pāri. “Diena” 1992. g. 20. un 26. jūnijā.. No: Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 103. lpp, [13] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? …, 18-19. lpp [14] Zariņš, Vilnis. Kad izzuda bailes. “Atmoda Atpūtai” 1992. g. 29. aprīlī. No: Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 92. lpp, [15] Zariņš, Vilnis. Kurš kuram dara pāri…, 100. lpp, [16] Zariņš Vilnis. Mūsu ceļš – neatkarība, “Rīgas Balss”, 1991. gada 28. februārīZariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 42. lpp, [17]  Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks…, 12. lpp [18] Aktuāla intervija. Par šņabi, taloniem un nazi. “Sidrabavots”, 1991. g. Nr. 3. Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 52. lpp, [19] Zariņš, Vilnis. Kas esam un kurp ejam?…, 192. lpp [20] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? …, 8-9. lpp [21] Turpat…, 10. lpp

[22] Turpat…, 19. lpp

May 23, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Igaunijā pašaizliedzīgi kopj mežabrāļu piemiņu

Viss raksts un audio: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/igaunijas-nomale-pie-apes-pasaizliedzigi-kopj-mezabralu-pieminu.a278991/

Igaunijas nomalē, pie Apes, pašaizliedzīgi kopj mežabrāļu piemiņu

Pāris kilometrus no Apes, iebraucot Igaunijā, ir pavisam neliels ciematiņš Vastseroza jeb Jaunrozes, kaut gan pierobežā šo vietu vairāk dēvē par “Mežabrāli”. Un tik tiešām – te ir arī lauku veikals ar nosaukumu “Mežabrālis” un mežabrāļu bunkuri.

To visu veidojis igauņu uzņēmējs, lauksaimnieks Meliss Motuss, lai saglabātu sava tēva un citu igauņu mežabrāļu piemiņu, kā arī te tūristi var pārliecināties, kā bija dzīvot bunkurā un var nobaudīt arī mežabrāļu sieru, ziņo Latvijas Radio.

Apes tradicionālajā Pierobežas gadatirgū uzmanību piesaista kāds stends ar uzrakstiem igauņu valodā un kur tirgo sieru un pienu, pie šī stenda tobrīd muzicē Apes kapela un tai līdzi latviski dzied atraktīvais siera tirgotājs.

Meliss specializējies siera ražošanā, arī tirgū dažādi to veidi. Par vienu no sieriem Meliss saka, tas ir mežabrāļu, nelielais siera ritulītis, kurš ir krāsnī apcepts, ir bijis parocīgs, lai ņemtu līdzi mežā, bunkurā, kaujā. Un ne bez iemesla Meliss par to zina stāstīt, jo viņa ciemā Jaunrozēs viņš izveidojis piemiņas vietu mežabrāļiem, uzbūvējis arī bunkuru, ko var skatīt tūristi. Tas veltīts arī viņa tēva piemiņai.

“Es to daru tāpēc, ka man ļoti daudz radinieki ar to ir saistīti, man tēvs bija mežā 14 gadus, viņš iznāca gadu pēc Staļina nāves,” viņš stāsta.

Melisa tēvs mežabrāļos aizgājis, jo bijis Igaunijas armijas rindās un nav vēlējies dienēt padomju armijā.

“Kad atnāca padomju vara, igauņu zaldātiem pierē uzlika zvaigznīti un iedeva citu formu un teica – za roģinu, johaidī! Ko nozīmē – za roģinu? To igauņu karavīri nesaprata. Mans tēvs tad aizbēga no turienes,” Meliss atskatās.

Vairākus gadus Melisa tēvu slēpusi viņa sieva, kura ir bijusi skolas direktore un bunkurs bijis tieši zem viņas kabineta, Meliss saka, nav grūti iedomāties, kādas varēja būt sekas:

“Tēvam tas bija superlukss, bet mātei? Nespēju iedomāties…”

“Viņš kopj savas tautas vēsturi, jo viņa tēva brālis dzīvoja Austrālijā, pārdeva visus savus īpašumus, iekrājumus. Viņš tos atdeva, lai šeit, pierobežā varētu veidot paliekošas lietas, kuras stāsta par vēsturi un lai šī nomaļā Igaunijas vieta dzīvotu,” viņa stāsta.

“Un ar katru savu darbību viņš to pierāda. Protams, neiet viegli, viņam ir ļoti liela piena lopkopība, tā ne vienmēr iet viegli, bet viņš ir ļoti, ļoti pozitīvs. Arī mēs, latvieši, varam no viņa smelt to spēku. Viņš nekad nav noskumis, lai gan, kad stāsta šo mežabrāļu stāstu, vienmēr raud. Es viņu esmu dzirdējusi kādas 50 reizes, vienmēr ir asaras acīs, bet tā viņš iet pa dzīvi paceltu galvu. Šeit var just dzimtas spēku un pateicību senčiem,” norāda Sāre.

“Es to daru arī tāpēc, lai katrs cilvēks, šobrīd, kad pasaule mainās, lai, vienalga, kāda būtu tava nacionalitāte, pats galvenais, lai  tu paliktu cilvēks,” tā pats Meliss.

Ar igauņu uzņēmēju Melisu Motusu Apes iedzīvotājus tagad saista draudzība un kopīgi pārrobežu pasākumi.

“Meliss atbrauca pie manis uz Api un teica, ka mēs te pierobežā dzīvojam, mēs tā kā Latvijas lielākajā nomalē, tāpat kā viņi, ka mums vajadzētu pasākt kādas kopīgas lietas, lai saviem cilvēkiem sagādātu skaistus svētkus, skaistus tikšanās mirkļus,” saka Sāre.

Neizpaliek arī kopīga muzicēšana Apes un Igaunijas puses kapelām, dziesmu vārdi skan gan latviski, gan igauniski, arī Mežabrāļu dziesmas.

May 21, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas maisi nemelo. 1. daļa

Viss raksts: 

http://fronte.lv/2018/05/cekas-maisi-nemelo-1-dala/

http://fronte.lv/2018/05/cekas-maisi-nemelo-2-dala/

Latvijas Nacionālā fronte

Čekas maisi nemelo. 1. un 2. daļa

Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu

Sarunas 1. daļa

Trūkst vienotas izpētes sistēmas

DDD: Kāpēc Latvijā, atšķirībā no mūsu kaimiņvalstīm, tikai tagad – 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – ir nolemts atvērt čekas maisus? Kāpēc joprojām ir tāda pretestība šīs kartotēkas publiskošanai?

Linards Muciņš: Vispirms vēlos pateikt, ka manā izpratnē čekas maisu kartotēka ir svarīga cīņā pret Latvijas ienaidniekiem – tā ir lieliska iespēja paskatīties, kas ir kas. Tieši tā to kartotēku uztvēru. Jau 1988. gadā bija pavēle no Maskavas izvest čekas arhīvus uz Krieviju. Daļu krimināllietu materiālus dabūjām atpakaļ, bet operatīvie dokumenti, aģentu lietas, personu lietas aizgāja, pie mums palika kartotēka – atslēga.

Runājot par čekas maisu atvēršanu, svarīgi, ka 98 procenti no čekas materiāliem jau tagad ir pieejami ikvienam. Pirmā problēma – mums nav valsts institūcijas, kas šos materiālus pētītu, kas ar to nodarbotos. Bet mums valstī nav arī Ekonomikas institūts, kas spētu sniegt objektīvu informāciju par ekonomikas jautājumiem. Es negribu, ka man katru trešo dienu televīzijā jāskatās, ko man stāsta, piemēram, Swedbank ekonomists. Man gribas dzirdēt neatkarīga valsts Ekonomikas institūta, neitrāla un objektīva eksperta vērtējumu. Es taču saprotu, ka privātas bankas eksperts par savu viedokli saņem naudu, tādēļ dziedās tādu dziesmu, kāda ir izdevīga visām privātajām bankām. Visticamāk, viņš dziedās absolūti liberālas politikas dziesmu, jo bankas ir principā ieinteresētas atbrīvoties no jebkādiem ierobežojumiem vai nacionālas valsts uzliktiem šķēršļiem, kur tas noved – pie naudas mazgāšanas, amatpersonu kukuļošanas, banku bankrotiem.

Arī čekas arhīvu izpētei ir nepieciešama valsts institūcija. Tāda ir Lietuvā (tur strādā 100 cilvēki), tāda ir Igaunijā, Vācijā, Čehijā, Polijā.

DDD: Ja nemaldos, Lietuvā un Igaunijā nav tādu arhīvu, kādi ir Latvijā, tomēr viņiem ir valstiskas institūcijas, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Kādēļ Latvijā, kur ir izdevies pārņemt daļu čekas arhīvu, šādas iestādes nav?

L.M.: Acīmredzot nav bijusi vēlēšanās. Žurnālistiem vajadzētu noskaidrot šo jautājumu “kādēļ?”. Bija Latvijas Vēsturnieku komisija, kas darbojās Valsts prezidenta uzraudzībā, bet šādai komisijai ir plašs darba lauks. Tagad ir nodibināta VDK zinātniskās izpētes komisija, bet tā ir zinātniska sistēma. Polijā, piemēram, ir izveidots Polijas Nacionālās atmiņas institūts, kur ir ne tikai zinātniskā izpētes daļa, bet arī propagandas daļa, kas nodarbojas ar dažādu izstāžu veidošanu, sabiedrības informēšanu. Propagandas daļas pārziņā ir publikāciju sagatavošana, grāmatu izdošana un konferenču rīkošana. Komisijai piekomandēti arī prokurori, kuru uzdevums ir izvērtēt, vai arhīvos nav atrodami materiāli, kas būtu par pamatu kādas lietas ierosināšanai. Polijā un citur tās ir atsevišķas valsts iestādes.

DDD: Kāpēc Latvijā tādas nav?

L.M.: Bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kas darbojas Tieslietu ministrijas uzraudzībā. Centra uzdevums bija – veikt dokumentu izpēti. Ja kādam bija kādi čekas dokumenti, tos varēja nodot šim centram, taču Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs neveidoja milzīgu arhīvu, jo krimināllietas, izpētes lietas tika nodotas Valsts arhīvam, kur ikviens var piekļūt viņu interesējošajiem dokumentiem.

SAB “noraka” TSDC

DDD: Jūs tomēr neesat cilvēks no malas – esat bijis politikā kopš neatkarības atjaunošanas. Kādēļ, jūsuprāt, pret čekas arhīvu izpēti ir bijusi tik noraidoša attieksme, kādēļ nav bijis valstisks atbalsts?

Linards Muciņš: Pirmkārt, ir nepieciešama nauda. Otrkārt – politisks atbalsts, ministri, kas šo lietu bīdītu. Bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kas sadarbojās ar SAB, Ģenerālprokuratūru. Čekas maisi atradās centrā, taču viņiem izdevās noskaidrot arī citus aģentus, kas kartotēkā, kuru mēs pārņēmām, nebija atrodami.

Droši vien daļa vainas ir jāuzņemas arī man, jo es atbalstīju Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Zālītes ideju pievienot centru SAB, cerot uz lielāku finansiālu atbalstu un iespējām paplašināt darbību. Tika veikti likuma grozījumi, ar kuriem centrs tika nodots SAB pakļautībā. Arhīvs arī tika pārvietots uz SAB telpām, jo likās, ka tur tas būs drošībā.

Diemžēl Latvijā ir slikta sistēma, ka specdienesti nav stingrā izpildvaras un parlamentārajā kontrolē, dienesti paši nosaka sev uzdevumus un paši arī izvērtē sasniegtos rezultātus. Tādēļ vēlāk SAB, iespējams, negribēdams dot finansējumu, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieku skaitu pamazām samazināja. Tagad tur darbojas tikai viens cilvēks, kas uz vēlēšanām pārbauda deputātu kandidātus un sniedz atzinumu. Protams, SAB negrib izpaust viņu rīcībā esošo informāciju, aizbildinoties ar visādām muļķībām par datu aizsardzību utt. Datu aizsardzības regulā gan skaidri un gaiši teikts, ka datus var izpaust, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Daudzi no kartotēkā esošajiem aģentiem ir jau miruši.

DDD: Tātad, jūsuprāt, lai gan darbojas speciāla komisija, joprojām nav izveidota sistēma, kā strādāt ar Latvijas rīcībā esošajiem čekas arhīviem?

L.M.: Manuprāt, ir nepieciešama speciāla institūcija – nopietna valsts institūcija, kas darbotos tikai ar šo vēsturisko dokumentu kopumu. Arī VDK zinātniskās izpētes komisija ir nepietiekama, jo tā nosedz tikai nelielu daļu – zinātnisko daļu izpētes procesā.

Ja Lietuvā iestādē, kas pēta čekas dokumentus, darbojas 100 cilvēku, tad tam tomēr ir kāds vērā ņemams iemesls. Es nesaku, ka arī mums obligāti nepieciešama skaitliski tik liela institūcija, bet institūtam ar vismaz 20 cilvēkiem būtu jābūt. Lai veidotu uzticamu kartotēku, ir nepieciešams nopietns, sistemātisks un sistēmisks darbs. Katram ierakstam ir jābūt pārbaudītam vairākos avotos, lai nebūtu kļūdu. Visai informācijai, piemēram, par čekas virsniekiem, būtu jābūt apkopotai vienā vietā.

Man, piemēram, ir čekas tālruņa grāmata. Mani neinteresē tālruņa numuri, bet vārdi, kas tajā atrodami, jo tie arī bija slepeni. Kam es šādu grāmatu varētu atdot? Komisijai? Šodien komisija ir – rīt vairs nav. Esmu nodevis šo grāmatu Okupācijas muzejam, jo zinu, ka tur tā būs drošībā. Tieši tādēļ ir nepieciešama speciāla iestāde, kas nodarbotos un glabātu šādus dokumentus.

Maisos slēpjas čekas aģenti

DDD: Šķiet ikreiz, kad tiek pieminēti čekas maisi, kad izskan aicinājums beidzot tos atvērt un darīt zināmu to saturu visai sabiedrībai, dažādu līmeņu valsts amatpersonas un “inteliģences zieds” aizrautīgi iestājas pret maisu atvēršanu, jo to saturam, lūk, nevarot uzticēties.

Linards Muciņš: Nav nekāda pamata čekas maisu saturam neuzticēties. Turklāt pat bez kartotēkas ir iespējams noskaidrot aģentu vārdus – tieši tādu ceļu iet vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pēta Nacionālo partizānu vēsturi.

DDD: Intervijā Ukrainas žurnālistam jūs atklājāt, ka bijušais Latvijas premjers Ivars Godmanis bija čekas aģents. Kā viņš varēja kļūt par Latvijas premjeru?

L.M.: Ja gribam noskaidrot patiesību, ir jābeidz skatīties uz astoņdesmito gadu beigām, deviņdesmito gadu sākumu ar mūsdienu cilvēka acīm. Juridisks fakts ir tas, ka cilvēks ir fiksēts ar noteiktu darbinieka statusu KGB dokumentos – vai tā ir kartotēka, vai tas ir žurnāls (iekļaujot aģentu kartotēkā vai noņemot no aģentūras uzskaites, reģistrējot arhīva uzskaitē), vai arī uzraudzības lietās, kur nav tieši pateikts, ka persona ir aģents. Kartotēkā ir skaidri ierakstīts, ka cilvēks ir aģents un nevis informators.

DDD: Kāda ir atšķirība starp aģentu un informatoru?

L.M.: Aģents pilda pavēles. Informators ir gan aģents, gan iestādes vadītājs un partijas sekretārs, gan tā saucamā čekas uzticības persona, kuram dokumentos raksta vārda, uzvārda un tēvavārda pirmos burtus. Uzticības personas nav nekādā uzskaitē. Katram čekas virsniekam bija savi informatori. Par informatoru varēja kļūt, piemēram, kādas iestādes vadītājs, partijas sekretārs vai kādas nozares speciālists. Ir viedoklis, ka vēsturnieks Zunda ir bijis informators – par to netieši liecina dažādos dokumentos atrodamā informācija.

Šie informatori netika uzskaitīti īpašā kartotēkā. Bet kartotēkā atrodamie cilvēki viennozīmīgi bija aģenti. Tas ir juridisks fakts, jo viņam ir VDK kartīte.

DDD: Tātad spriest par to, vai Godmanis ir vai nav sadarbojies, nav nozīmes – tas ir dokumentāli pierādāms?

L.M.: Par to tiešām nav jāspriež, jo VDK dokumentos viņš ir uzrādīts kā aģents!

Vēlreiz atkārtošu – aģents pildīja pavēles. Piemēram, aģentam varēja likt potes vietā cilvēkam injicēt indi. Protams, bija dažādi aģenti dažādām pavēlēm, jo virsnieks bija atbildīgs par to, cik ļoti viņš varēja piežmiegt aģentu izpildīt to vai citu uzdevumu. Svarīgi bija čekas virsnieku rīcībā esošie kompromitējošie materiāli (liecības par izdarītu kriminālnoziegumu, foto ar seksu) vai apstākļi, kas cilvēkam draudētu (iesaukšana armijā uz 5 gadiem zemūdenē, atlaišana no darba, cietums), ja viņš negribētu vai nevarētu izpildīt čekas pavēli.

Kartotēkā, par kuru mēs runājam, atrodami čekas aģenti, nevis informatori. Patiesībā jau ikvienam padomju pilsonim (smejas) bija pienākums stučīt. Bija uzticības personas, kas informē. Treškārt, bija virsnieki zem jumta, kuri saņēma algu pamatdarbā un piemaksu par darbu čekas labā. Šādi cilvēki, vairāki simti čekas virsnieku, strādāja, piemēram, “Intūristā”, kultkomā, Ārlietu ministrijā un citās svarīgās vietās.

DDD: Ja Godmanis bija VDK darbinieks, kā viņš varēja nonākt politikā, tikt ievēlēts un pat vadīt neatkarīgo Latvijas valsti?

L.M.: Viņš bija iesūtīts ar uzdevumu – tādēļ viņš arī bija politikā! Kur tad viņš radās? Godmanis aizstāvēja kandidāta grādu Austrijā. Starp citu, man zināms kāds zinātnieks, kuram arī bija iespēja braukt stažēties uz Austriju, bet viņam pirms tam bija jāparaksta papīrs par sadarbošanos ar čeku. Viņš atteicās un uz Austriju tā arī neaizbrauca, jo ikvienam, kurš brauca uz pastāvīgāku laiku ārpus PSRS, bija jāparakstās par sadarbošanos.

Kas vainīgs, tas bailīgs…

Linards Muciņš: Ja apjautāsiet zinātniekus, inteliģences pārstāvjus un citus, kuri tika izlaisti strādāt vai mācīties ārzemēs, viņiem būs jāatzīst, ka parakstīja ne tikai anketu, pieteikuma formu, bet arī piekrišanu sadarboties. Kuri rīko lielāko bļaušanu pret čekas maisu atvēršanu? Vai ne Zinātņu akadēmija ar Spārīti priekšgalā?…

DDD: …inteliģences pārstāvji, mākslinieki.

L.M.: Tie visi, kas šodien publicējas ar viedokli pret čekas maisu atvēršanu, lielāko tiesu ir čekas aģenti. Skaidrs, ka viņi cenšas radīt iespaidu, ka tur viss ir nepareizi, ka tie ir meli, ka tas sanaidos tautu utt. Tie visi ir čekas aģenti. Iespējams, ka viņiem ir pateikts, ka viņu vārdi ir izņemti, ka kāds ir paglābts. Bet tie ir tikai kādi 30 cilvēki – vai tādēļ teiksim, ka visi pārējie (gandrīz 4,5 tūkstoši) ir nepareizi? Ja cilvēks nomira 4. maijā, tad viņa vārda tajā kartotēkā nav. Protams, mēs nevaram teikt, ka kartotēka ir pilnīga, jo bija arī armijas čeka, jūras kara flotes čeka…

 

Intervēja Liene Apine

 Publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 4(406) [2018. gada 27. aprīlis–10. maijs]

============================================

Čekas maisi nemelo. 2. daļa

Kad veras vaļā čekas maisi…

 

 

Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu

 

Turpinājums no: Čekas maisi nemelo. 1. daļa

 

Centieni radīt šaubas par ticamību kartotēkai

DDD: Tātad nav nekāda pamata runām, ka tā saucamajos čekas maisos atrodamie dokumenti ir safabricēti, ka tur atrodamie vārdi būtu nejauši tur nonākuši?

Linards Muciņš: Tas fakts, kas rakstīts kartotēkā, nav apstrīdams. Piemēram, Godmanis tiesājās, ka viņš apzināti neesot sadarbojies ar VDK. Es neesmu lasījis spriedumu, jo viņa lieta ir pazudusi. Šeit ir jāpiemin Egils Levits, kurš rakstīja likumu. Tas ir viņa Rietumu tiesību iespaidā ierosināts formulējums – apzināts sadarbības fakts. Lai katrs pats spriež par šādu formulējumu – vai tas ir jaušs vai nejaušs…

Protams, tiesnesim, kurš skata šādas lietas, nav vienkārši, jo sistēma bija sarežģīta. Manuprāt, būtu pat vajadzīgs tribunāls, kurš šādas lietas skatītu, jo ir nepieciešama dziļa izpratne. Ne visiem tiesnešiem ir dziļa interese un vēlēšanās iedziļināties ne tikai konkrētajā lietā, bet sistēmas būtībā. Situāciju apgrūtināja arī tas, ka tās ir krimināllietas, bet kriminālprocesā pierādījumu slieksnis ir daudz augstāks nekā civillietās, piemēram, par goda un cieņas aizskārumu.

Ja jūs man jautājat, cik daudz var ticēt kartotēkai, tad mana atbilde ir skaidra – tai var pilnībā uzticēties! Protams, ir vēl citi vārdi, kuru tajā kartotēkā nav, bet tie, kas tur ir, nav falši.

DDD: Linards Muciņš pa lielo burzmu nevienu vārdu klāt nepielika?

L.M.: Tādas muļķības arī ir dzirdētas. Viena no versijām pat bija, ka kartiņas esot izbirušas uz trepēm un ikvienam tur klātesošajam bijusi iespēja kaut ko pielikt vai izņemt. Fotogrāfijās ir redzami šie čekas maisi, kas aizzīmogoti ar lakas zīmogiem. Kopumā bija divi čemodāniņi un divi maisi, no kuriem nekas nevarēja izbirt. Arī klāt kaut ko pielikt nebija iespējams.

Labi, ka bija maisi, jo pēdējās dienās, pirms mēs pārņēmām šo kartotēku, daži čekisti skrēja un vēlējās noņemt no uzskaites savus aģentus, bet to nebija iespējams izdarīt, jo visas kartītes bija jau sabērtas maisos. Kaut ko konkrētu atrast bija gandrīz neiespējami, jo kārtība, protams, bija izjaukta. Pat ja kartītes būtu saliktas kastītē, ar kartītes izņemšanu no kartotēkas nebūtu līdzēts, jo katra kartīte, ieliekot vai izņemot no kartotēkas, tiek reģistrēta speciālā žurnālā. Žurnālā gan nav rakstīts vārds, tur ir tikai kartiņas numurs, iesauka (piemēram, aģents Knābis), kurš virsnieks un kura nodaļa ir savervējusi, kurš apstiprinājis, kādas kategorijas aģents viņš ir, un ielikšanas datums. Uzvārds ir redzams tikai kartiņā. Tad, kad aģents nomirst, beidz darboties vai aizbrauc uz citu reģionu, tas tiek ierakstīts žurnālā. Kartotēka, protams, ir vissvarīgākā, jo tajā parādās konkrēts vārds un uzvārds, bet žurnāls neļāva veikt nekādas mahinācijas. Uz kartiņas ir vervētāja un priekšnieka paraksts. Katrai kartiņai ir numurs, kas sakrīt ar aģenta lietas numuru. Žurnālā viss tiek ierakstīts hronoloģiski – tur nav iespējams kaut ko ar atpakaļejošu datumu sagrozīt.

DDD: Saprotu, ka neviens, kurš atrodas kartotēkā, tur nenokļuva bez viņa paša ziņas. Kādēļ tad šodien dzirdam runas, ka tur kāds nokļuvis nejauši, viņam pašam nezinot?

L.M.: Ko citu šie cilvēki, kas bija čekas aģenti, lai saka? Protams, viņi var tāpat kā dzejnieks Rokpelnis atzīties un atklāti pateikt – jā, mani savervēja, man vienreiz mēnesī bija jāiet uz kaut kādu dzīvokli tikties. Tā būtu vispareizākā rīcība, jo tieši tā tas arī notika, tā būtu patiesība. Viss pārējais ir mēģinājumi attaisnoties un izlikties par nevainīgiem. Cilvēkiem negribas atcerēties nepatīkamas lietas, ka viņi ir sadarbojušies.

…par “kristāltīrajiem” ārzemju latviešiem

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, Vaira Vīķe-Freiberga tik ļoti aktīvi iestājas pret kartotēkas atvēršanu. Viņas taču nav šajā kartotēkā?!

Linards Muciņš: Kā jūs zināt, ka nav? Pirmkārt, ja viņas nav šajā kartotēkā, varbūt viņa ir tajā, kas atrodas Maskavā. Otrkārt, ārzemniekiem nevajadzēja parakstīties. Ja čekists, ar kuru ārzemnieks kontaktējās, uzskatīja, ka kontakts ir pietiekami dziļš, tad VDK šo ārzemnieku uzskatīja par savu aģentu. Ārzemnieki, kas ļoti regulāri brauca uz Latviju, – viņiem varbūt likās, ka paši neko neziņo, bet tikai parunājas. Tiešu pierādījumu nav.

Ja runājam vispārīgi, tad ir tieši pierādījumi par sadarbību, kas parādās, piemēram, naudas atskaitēs. Bija maksas aģenti, kas uzturēja dzīvokļus, kuros notika tikšanās. Viņiem maksāja katru mēnesi apmēram 100 rubļus klāt pie pensijas. Tie bija pensionēti čekas vai armijas virsnieki, kuriem varēja uzticēties. Katrai izmaksātajai naudas summai pretim ir paraksts par saņemšanu. Aģentiem naudu nemaksāja, jo viņus centās savervēt uz kompromitējoša materiāla pamata, taču vienu vai divas reizes gadā viņi saņēma stimulējošas dāvanas, par kurām bija jāparakstās. Tas, protams, bija atkarīgs no čekista psiholoģijas, no viņa spējas motivēt savu savervēto aģentu. Bieži vien gan čekisti, gan savervētie aģenti kopā “šmorēja” un par čekas naudu apmaksāja rēķinu, kas bija jāpieliek klāt pie atskaites. Par šo sistēmu stāsta pārbēgušais čekists Boriss Karpičkovs, kura rakstīto ar turpinājumiem iespējams izlasīt interneta vietnē: www.kompromat.lv.

Ārzemju aģentu vārdus mēs diemžēl nedabūjām, jo viņus uzraudzīja 1. daļa, un šo informāciju no Rīgas aizvāca pirmo. Mums gan ir pieejama 1. daļas aģentūra, bet tajā atrodama informācija par aģentiem Latvijā. Izlūkošana ir veicama vai nu, aģentam aizbraucot uz konkrēto valsti, vai arī “no savas teritorijas”, tas ir, mājās. Tieši tāpēc viesnīcas bija zem čekas kontroles, jo tur notika galvenā darbošanās un grēkā krišana. Atbraucot no mītnes zemes uz Latviju bez sievas vai vīra, notika viss kaut kas, un tas tika arī nofotografēts no augšas un no apkašas. Kompromitējošais materiāls bija kabatā – un savervēt bija daudz vieglāk.

Protams, pirms savervēšanas tika vērtēts katrs konkrētais cilvēks. Čekā strādāja gudri, psiholoģijā zinoši un apmācīti cilvēki. Ārzemniekam varbūt nešķita, ka viņš ir aģents, bet tā virsnieka acīs, ar kuru notika sarunas, kontakts, šis ārzemnieks tāds bija un kā aģents tika arī iereģistrēts. Viņš pat varēja nezināt, ka runā ar čekas virsnieku, bet viss, ko stāstīja, tika izmantots. Čeku interesēja viss, nevajadzēja noteikti stāstīt valsts noslēpumus. Viņi meklēja zinātniekus, speciālistus, kas varētu noderēt vēlākai vervēšanai, kuri bija pietuvināti drošības vai aizsardzības nozarei.

Galvenais nebija zināt, ar ko tu runā, – galvenais, ka runā. Ārzemnieki runāja ar kādu vietējo savas nozares pārstāvi, kurš, tāpat kā Godmanis, kaut kad bija braucis uz ārzemēm stažēties, pirms tam parakstot piekrišanu par sadarbību. Vairākus gadus varbūt šis zinātnieks tika likts mierā, bet tad to pamodināja, jo bija pienācis laiks parunāt ar iebraukušo zinātnieku no ārzemēm. No operatīvām lietām čekas arhīvā redzams, ka pirms atmodas sākuma ar ārzemniekiem vispār netikās ar čeku nesaistīti cilvēki. Ja tikšanās notika ar septiņiem Latvijas zinātnes vai kultūras pārstāvjiem, tad viens vai divi bija īsti čekas virsnieki; viens vai divi – čekas virsnieki, kas strādāja “zem jumta”; divi trīs – čekas aģenti; divas trīs – uzticības personas. Un lietā var redzēt, ka VISI tikšanās dalībnieki ir rakstījuši ziņojumus vai nodevuši informāciju, citam par citu nezinot. Tā reizē bija arī viņu uzticības un kvalitātes kontrole.

Ir jāatklāj čekas darbības sistēma

DDD: Jūs iepriekš teicāt, ka principā jau tagad ir pieejama liela daļa informācijas, kas ir čekas maisos, tad kādēļ tomēr nepieciešams atvērt čekas maisus?

Linards Muciņš: Vienkārša maisos atrodamo vārdu nosaukšana vien neko nedos, ir nepieciešams atklāt, apzināt un aprakstīt, kā arī zinātniski analizēt sistēmu kopumā. Tomēr šo procesu nevar sākt bez elementārākā – bez čekas aģentu un objektu kartotēku, visu citu čekas darbinieku uzvārdu un attiecīgo žurnālu elementāru fotokopiju publiskošanas, vēlāk veicot to digitalizāciju un sistematizāciju. Bez aizklāšanas un cenzūras ir jāpublicē arī visa elektroniskā čekas informācijas sistēma “Delta”. Tas ir darbs, ko neizdarīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), un šis centrs ar SAB svētību apzināti darbojās pret savu valdības apstiprināto nolikumu, likumu un Satversmi. Čekas aģenti arī aktīvi pretojas atklātībai un nenovēršamai čekas materiālu publikācijai.

Var jau vienkārši uzrakstīt, ka bija aģents Knābis, kurš saņēma uzdevumu un tika kādam piesūtīts. Vai arī: notika tikšanās Zinātņu akadēmijā ar VFR profesoru Lēberu, kurā piedalījās septiņi cilvēki (bez uzvārdiem neiztikt), no kuriem viens bija KGB virsnieks “zem jumta”, viens bija KGB virsnieks, kurš noklusēja savu identitāti, bija arī viena uzticības persona un trīs čekas aģenti. Profesors Lēbers, kurš šo gadījumu atcerējās un tā atspoguļojumu izlasīja savā čekas lietā, teica, ka visi, kas tur bija, rakstīja pēc tam savus ziņojumus. Pilnīgi visi, lai gan katram bija savs čekas darbinieka statuss un tie cits par citu nezināja… Tas bija pilnīgs totalitārisms – neviens, kas nebija saistīts ar čeku, netika pielaists profesoram, kurš bija ieradies Latvijā ar zinātnisku mērķi. Tā tika kontrolēti un čakarēti arī paši aģenti. Profesors bija par to pavisam izbrīnīts un satriekts, jo visi šie seši dažāda kaluma čekas darboņi pēc neatkarības atjaunošanas ar viņu satikās un uzvedās tā, it kā būtu lielākie neatkarības cīnītāji. Un man kaut kādi murmuļi tagad stāsta, ka par to ir jāklusē, ka tas kaitēšot šiem aģentiem un viņu radiem?! Tieši noklusēšana un nepublicēšana kaitē tautai un valstij. Valsts drošības dienesti pie mums ir ārpus jebkādas juridiskās un politiskās kontroles, par ko jaunievēlētai Saeimai būs spēcīgi jāpiedomā.

 DDD: Ko tagad publiskos, saņemot komisijas atzinumu?

L.M.: Runa nav tikai par publiskošanu, bet gan par turpmāko šo maisu likteni. Pirmkārt, nevajadzētu vairs turēt šos arhīvus SAB mājā, bet gan nodot Latvijas Valsts arhīvam, lai ikviens – gan zinātnieki, gan jebkurš cits interesents – var tiem piekļūt.

Otrkārt, kartotēka ir jādigitalizē, lai ikviens spētu to lietot, neradot draudus, ka kaut kas varētu pazust. Digitalizācijai savukārt ir nepieciešama gan nauda, gan laiks. Paralēli ir arī jāsaglabā TSDC funkcija pārbaudīt pirms vēlēšanām deputātu kandidātus, nododot TSDC Latvijas Valsts arhīva pakļautībā.

Lietuvieši, piemēram, digitalizēja čekas žurnālu, to vienkārši nofotografējot, taču tas, manuprāt, ir pirmais solis, bet nav veiksmīgākais risinājums, jo tad vārdu meklēšana pēc alfabēta nav iespējama. Digitalizācijai jādod iespēja strādāt ar kartotēku no dažādiem rakursiem, lai varētu, piemēram, veidot analītisku statistiku par aģentiem un līdz ar to arī par KGB darbību dažādos laikposmos. Statistiskie rādītāji pa gadiem ļautu izdarīt secinājumus par čekas darbību. Ir taču divdesmit pirmais gadsimts, datoru gadsimts.

Un ko aģenti dara tagad?

Linards Muciņš: Būtu interesanti uzzināt, vai 1986., 1987. un 1988. gadā čekas darbība mazinājās vai tieši pretēji – čeka sāka strādāt ar lielāku entuziasmu. Varbūt šeit tika ievestas kaut kādas slepenas čekas daļas. Lai gan ārēji šķita, ka LPSR čeka “tiek laista dibenā”, kādas Maskavai tieši pakļautas vai armijas čekas daļas pārvervēja, pārņēma vai savervēja no jauna aģentus, kas pildītu uzdevumu pēc Latvijas neatkarības.

Latvija ir tik maza, ka vairāk par 50 aģentiem izlūkošanai nav vajadzīgi – katrā ziņā tie vairs nav pieci tūkstoši, kas darbojās LPSR laikos, lai uzturētu sistēmu. Svarīgākais – kur tie 30–50 aģenti darbojas. Viņi varēja nokļūt drošības dienestos, policijā, armijā, kļūt leitnanti ar labām karjeras iespējām iegūt vadošos amatos. Nevar būt tā, ka Igaunijā un Lietuvā, un citur NATO valstīs regulāri arestē Krievijas spiegus, bet pie mums nav neviena. Tas, manuprāt, ir smieklīgi…

DDD: Droši vien daži teiks, ka jums nevar uzticēties, jo vēl nesen iebildāt pret čekas maisu publiskošanu. Kāpēc mainījāt savas domas un tagad esat par maisu atvēršanu?

L.M.: Kad strādāju Iekšlietu ministrijā, agrāk uz šo jautājumu skatījos nedaudz citādāk. Tagad situācija ir mainījusies, pagājis daudz gadu, tādēļ uzskatu, ka čekas maisi ir jāpublisko, jo tajā atrodamā informācija vairs nav aktuāls izlūkošanas materiāls. Tā ir vēsture, kuru ir tiesības zināt ikvienam. Protams, vienmēr būs jautājums: ko dos tas, ka uzzināsim kartotēkā esošo cilvēku vārdus? Piemēram, ieraudzīsim tur mūsu populāro dzejnieku, mākslinieku, žurnālistu vārdus.

DDD: Manuprāt, sabiedrībai ir tiesības zināt, ko, piemēram, tagad dievinātā dzejniece Māra Zālīte ir darījusi padomju okupācijas laikā.

L.M.: Tieši tādēļ viņi bļauj, ka nevajag atvērt čekas maisus.

DDD: Ir tāda apgriezta morāle – mēģinājums problēmu no slimās galvas pārlikt uz veselo galvu. Ne jau man ir jājūtas slikti, ka Māra Zālīte ir čekas maisos – viņai ir jātaisnojas, kāpēc viņa tur ir!

L.M.: Starp citu, smeršiste, čekiste Ingrīda Sokolova – dusmās par Māras Zālītes, viņasprāt, necienīgo attieksmi pret čekas aģentu Vili Lāci – “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” bija ielikusi niknu rakstiņu par Māru Zālīti un Jāni Ķuzuli. Māra Zālīte jaunības gados strādāja Rakstnieku savienībā par sekretāri. Rakstnieku savienībā viņa sagāja kopā ar Literatūras fonda direktoru Ķuzuli, kurš bija arī starptautiskās kategorijas rokasbumbas tiesnesis un bieži braukāja pa ārzemēm. PSRS laikos uz ārzemēm ilgstoši varēja izbraukt tikai aģenti. Sokolova niknumā arī uzrakstīja “Neatkarīgajai Rīta Avīzei”, ka kopā sagāja divi aģenti. Diemžēl sabiedrībā nekādu reakciju tas neizraisīja. Arī Māra Zālīte uz šo publikāciju nereaģēja. Ja tā būtu nepatiesība, tad taču vajadzēja teikt, ka Sokolova melo. Protams, Sokolova nemelo – to pierāda viņas rīcībā esošā informācija; arī viņa pati bija čekiste.

Jums ir taisnība, ka sabiedrībai ir tiesības zināt. Lai tie, kas ir tajos maisos, skaidro un taisnojas, kādēļ viņiem toreiz paslīdēja kāja, kādēļ viņi piekrita sadarboties. Iespējams, daži to darīja, jo viņus centās nostādīt smagas izvēles priekšā, cietumā fiziski iespaidoja. Bet vēl svarīgi ir uzzināt, kad un kādos apstākļos, čekai turpinot pastāvēt, tomēr, sākoties atmodai, šie cilvēki pārtrauca sadarbību ar čeku! Tikai viņi paši to var izstāstīt.

DDD: Daži droši vien teiks, ka toreiz bija tāds laiks – mums nebija citas izvēles.

L.M.: Visiem bija izvēle. Ir ļoti daudz tādu, kas izvēlējās nesadarboties un cieta no tā. Principā visiem bija iespēja izvēlēties, jo apstiprināšana par aģentu bija gara procedūra. Bija jau arī, protams, zibenīgās vervēšanas, pieķerot personu ļoti kompromitējošā vai noziedzīgā situācijā, bet parasti notika ilga potenciālo aģentu izpēte. Tika ievāktas ziņas, pētīts, vai noskatītajam potenciālajam aģentam ir piekļuve tādiem cilvēkiem, par kuriem interesējās čeka. Tika organizētas izsekošanas un noklausīšanās – tas viss maksāja naudu, un nenotika nejaušības. Kad bija pārliecība, ka noskatītā persona ir vajadzīga čekai, notika vervēšana. Nevienu bez viņa paša ziņas nevarēja iekļaut čekas aģentu sarakstā – bija nepieciešama savervētā un dažādu pakāpju čekas nodaļu priekšnieku piekrišana, kuru apstiprināja ar parakstiem. Te nevarēja notikt pierakstījumi kā celtniecības darbos par izraktiem un aizbērtiem grāvjiem vai būvbedrēm.

 


 

May 17, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kāpēc Staļins 1945.gadā nepieņēma uzvaras parādi

J.Latiņinas raksts, kurā izskaidrots, kādēļ Staļins nepieņēma uzvaras parādi (24.06.1945) un 20 gadus Krievijā nesvinēja nekādu uzvaru. Staļins uzskatīja, ka ar Hitleru kopā sarīkotais WWII ir zaudēts un nav sasniegti iecerētie iekarojumi.

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Почему Сталин не принял Парад Победы 1945 года?

Юлия ЛАТЫНИНА

В 1913 году в Российской империи проживало 170 млн. человек, или 10% населения Земли. На территории России при этом жили 90 млн. человек, или 5,6% населения Земли. Сейчас на территории России живет 140 млн. человек, или 2,4% населения Земли. То есть, Россия занимала одну шестую часть суши, имела одну десятую населения, теперь она занимает одну девятую часть суши и имеет 2,4% населения. Подобные диспропорции не сохраняются длительное время и обычно приводят к дальнейшему распаду государства.

Куда же делось население? Умерло. «Каждую ночь в Харькове собирают по 250 умерших от голода и тифа. Замечено, что большое число из них не имеют печени, из которой готовят пирожки и торгуют ими на рынке», — это итальянский консул о голоде в Харькове 1931 года. Всего количество этого рукотворного сталинского голода составляет, возможно, до 10 млн. человек. Люди, впрочем, умирали не только от голода, их ссылали, ссылали кулаков, т.е. лучший генофонд нации. «Говорят, что мы сослали 10 миллионов человек, — сказал Молотов Феликсу Чуеву. — Это неправда, мы выслали 20 миллионов».

Что произошло с высланными? Цитирую отчет инструктора Нарымского обкома партии о ситуации на острове Назино, куда в апреле 1931 года отправили кулаков: «На острове не оказалось никаких инструментов, построек, семян, ни крошки продовольствия. Люди начали умирать. Вскоре началось в угрожающих размерах людоедство. Из 6100 человек, прибывших в Томск, к 10 августа осталось в живых 2200».

Будем считать, что не три четверти из 20 миллионов погибли. Будем считать, что погибла только половина и прибавим к 10 млн. умерших от голода 10 млн. погибших в Сибири. Прибавим к этому еще жертв террора. В 1937–38 гг. органами НКВД арестованы 1,5 млн. человек, из них 680 тысяч сразу расстреляны. В 1940–м осудили уже 2,4 млн. человек.

В обмен на что погибли эти люди? Ради чего был уничтожен цвет нации? Ради чего Россию превратили в Гулаг? В обмен на создание военной машины, которая должна была покорить весь мир. Вся территория России была превращена в единую сборочную фабрику, где ценой величайших решений создавалось наступательное оружие. Заводы, которые строились в России, производили не кофемолки, чайники и тазики. Они производили либо танки, либо сталь для танков, либо электричество, которое нужно было, чтобы получить сталь, которая была нужна, чтобы изготовить танки.

Кто проектировал эти заводы? Главным проектировщиком был Альберт Кан, самый известный промышленный архитектор Америки, проектировщик заводов Форда. С 1929 по 1932 год фирма Кана в России, она называлась «Госпроектстрой», чтобы скрыть тот факт, что фирма американская, спроектировала для России 571 промышленное предприятие. В том числе тракторные заводы в Сталинграде, Челябинске, Харькове, Томске, самолетостроительные — в Краматорске, Томске, автомобильные — в Челябинске, Москве, Сталинграде, Нижнем Новгороде, Самаре и так далее.

Проще всего сказать, что Кан спроектировал всю российскую промышленность. За это он получил от Сталина 2 млрд. долларов, т.е. в нынешних ценах около 220 млрд. Эти 2 млрд. долларов были оплачены трупами умерших от голода крестьян. В 1932 году Сталин вывез на экспорт из голодающей страны 17,3 млн. тонн зерна, а в 1933–м — 16,8 млн. тонн зерна.

Может быть, убивая миллионы крестьян, уничтожая генофонд нации, расстреливая людей за колоски, Сталин поощрял ученых? Советская наука 20–х годов переживала необычайный взлет. Ее создавали идеалисты — Мандельштам, Рождественский, Иоффе — всё это были люди, которые отучились на Западе, всё это были люди, которые вернулись в Россию из патриотических побуждений. Всех этих людей стали расстреливать.

В Украинском физико–технологическом институте, в начале 30–х годов бывшем одной из самых могучих научных школ, были расстреляны три руководителя отделов — Шубников, Розенкевич, Горский, арестовали обоих руководителей института — Лейпунского, потом Обреимова. Двух коммунистов — австрийца Александра Вайсберга, возглавлявшего низкотемпературную секцию, и немца Фридриха Хаутерсмана, СССР любезно выдал Германии после заключения пакта Молотова–Риббентропа. Были арестованы Ландау и Фок. Был расстрелян один самых молодых гениев СССР — Бронштейн.

Классический пример — судьба Сергея Королева. Практически все инженеры ракетного НИИ, в котором работал Королев, были расстреляны. Был расстрелян начальник Королева Клейменов, был расстрелян конструктор «Катюш» Георгий Лангемак…

Сам Королев остался в живых чисто случайно. И следователь, который его допрашивал, требовал от него признаться, что он конструировал ракеты, чтобы пытаться убить товарища Сталина, и поучал Королева, что «ваша пиротехника и фейерверки советской стране не нужны». Сталин вспомнил об ученых, когда пришло известие, что американцы работают над ядерной бомбой. Как мрачно пошутил Ландау, «первым следствием российского ядерного проекта было спасение российских ученых».

От кого защищался Сталин, подписывая контракт с фирмой Кана в 1929 году? От Гитлера? Но Гитлер пришел к власти в 1933–м. От коварных империалистов? Но Сталин покупал заводы, станки и оружие именно у коварных империалистов. Ответ заключается в том, что Сталин планировал наступательную войну, и ради этой войны весь СССР был превращен в фабрику по производству оружия ценой жизни населения.

Для того, чтобы вести такую войну, мало иметь оружие. Хорошо еще вести такую войну, которую ты будешь иметь право назвать освободительной, войну, которая, если воспользоваться древними китайскими стратагемами, «позволит убить чужим ножом и грабить во время пожара». Иначе говоря, хорошо бы иметь в центре Европы бесноватый режим, в борьбе с которым Европа изойдет потом и кровью, после чего ее, Европу, будет легко освободить.

Собственно, тактику, которую использовал Сталин, описал Виктор Суворов, один из лучших военных историков России. Я считаю, что в России существует два великих военных историка в 20–21 веке. Это Виктор Суворов и Марк Солонин. И тактику Сталина описал Виктор Суворов в «Последней республике». Начиная с 1933 года вся внешняя политика Сталина направлена на создание «пожара и чужого ножа».

Собственно, своим приходом к власти Гитлер в значительной степени обязан Сталину. На выборах 1933 года Гитлер получает 43% голосов, а социал–демократы и коммунисты вместе 49%. Если бы социал–демократы и коммунисты составили блок, то Гитлер просто не пришел бы к власти. Кто запретил коммунистам вступать в коалицию с социал–демократами? Сталин. Как в той же «Последней республике» пишет Суворов, «мир вполне мог бы обойтись без Гитлера во главе Германии и без Второй мировой войны, но Сталин не мог».

Впрочем, Гитлер у власти сам по себе еще ничего не значил. Ведь по условиям Веймарского договора Германия была разоружена. У нее не было армии, не было стрельбищ, не было полигонов. Всё это предоставил Гитлеру Сталин. Если бы не Сталин, Гитлер вырос бы в диктатора средней руки (вроде Саддама Хусейна), задавленного после первой же попытки захватнической войны и не опасного ни для кого, кроме собственных граждан.

18 июля 1936 года в Испании вспыхнул франкистский мятеж. Генерала Франко поддержали 80% армии. И без поддержки СССР республиканцы были обречены. Но СССР перебросил в Испанию больше 500 самолетов, 347 танков, 60 бронеавтомобилей, 497 тысяч винтовок — всё выкованное огромной военной машиной, топливом для которой служили жизнь и смерть.

Зачем Сталин тратил гигантские деньги на войну в Испании? Ответ — он надеялся разжечь в Испании тот самый пожар, во время которого можно грабить. Он надеялся, что Англия и Франция в Испании вступят в войну против Гитлера, который заступится за Франко. Однако пожар, т.е. Вторая мировая, в Испании не начался.

В 1938 году на карте Европы появляется новая точка напряженности — Чехословакия. Германия требует от Чехословакии вернуть ей населенные немцами Судеты. И в сентябре 1938 года Англия и Франция уговаривают Чехословакию уступить Гитлеру. Это событие получило название мюнхенский сговор. Это самый позорный факт в истории Европы, это не выученный до сих пор западными демократиями урок о том, что если ты уступаешь хулигану, то он воспринимает твои уступки как новый плацдарм для атак.

Однако возникает вопрос — а что в это время делал СССР? Ответ заключается в том, что СССР во время Мюнхена в конфиденциальных переговорах с Германией всячески поддерживал позицию Германии, а в конфиденциальных переговорах с Чехословакией всячески поддерживал Чехословакию. А в решающий момент СССР в ответ на просьбы чехословацкого президента о вмешательстве ответил, что помощи надо искать в Лиге наций.

Представим себе, что Сталин ответил бы на просьбы Чехословакии согласием и заявил, что он, Сталин, будет воевать с Гитлером за Чехословакию. Опять же Мюнхена бы не было. Но Сталин этого не заявил, именно потому, что Чехословакия, как и Испания, было то место, где Сталин рассчитывал разжечь пожар. Намерения Сталина были ясно выражены им самим в речи на заседании Политбюро 19 августа 1939 августа: «В интересах СССР, родины и трудящихся — чтобы война разразилась между рейхом и капиталистическим англо–французским блоком. Нужно сделать всё, чтобы эта война длилась как можно дольше, в целях изнурения двух сторон». Лучше бы не сказал сам Сунь Цзы, который писал: «Когда враг повержен в хаос, пришло время восторжествовать над ним».

Речь Сталина произнесена 19 августа, а 23 августа заключен пакт Молотова–Риббентропа. Как замечает Виктор Суворов, этот договор неправильно называть договором Молотова–Риббентропа. Это московский договор 1939 года, приведший к началу Второй мировой войны. Ровно через неделю после подписания этого договора, 1 сентября 1939 года Гитлер атакует Польшу.

Гитлер при этом сразу же требует, чтобы и Сталин напал на Польшу. Но Сталин ждет 17 дней и входит в Польшу только 17 сентября. Одним этим маневром Сталин показывает свое стратегическое превосходство над Гитлером. Во–первых, к этому времени основную тяжесть боев приняла на себя немецкая армия. Во–вторых, поляки не понимают, с кем, собственно, воюет Красная армия — с ними или с немцами. В–третьих, Англия и Франция, объявив в соответствии с долгом союзника войну Гитлеру, не решаются объявить войну Сталину и, наоборот, пытаются не связывать ему руку.

Так Гитлер и Сталин совместно начинают Вторую мировую войну. Гитлер оккупирует часть Польши, Францию, Бельгию, Норвегию, Швецию, Сталин в это же время оккупирует часть Польши, Литву, Латвию, Эстонию, Западную Украину, часть Румынии, часть Финляндии. Всего Сталин оккупирует за первые два года Второй мировой войны территорию с населением 23 миллиона человек.

Сталин и Гитлер оба начинают Вторую мировую войну. Но если рассматривать это как преступление, то роль Сталина и Гитлера различна. Гитлер — это организатор, тупое орудие, киллер, Сталин — это заказчик. Причем всё это время, в 1939–40 годах, Сталин, с одной стороны, нависает над стратегическими линиями снабжения Гитлера, которые он может перерезать в любой момент. С другой стороны, он снабжает Гитлера сырьем. С третьей, он получает от Гитлера станки и материалы, которые советская промышленность не в силах получить сама.

Уверенность Сталина в том, что чужой нож — Гитлер — полностью от него зависит и не нападет, так велика, что одним из характерных примеров этой уверенности становится Катынь. 22 тысячи офицеров польской армии, военная элита Польши, расстреляны в Катыни, в Калинине, в Медном. Офицеров убивают по одному выстрелом в затылок, убивают так много, что советские пистолеты не выдерживают, стреляют из немецких «Вальтеров». Майор Блохин привез с собой целый чемодан «Вальтеров ПП», как сказано в одном из воспоминаний. Помимо необычайной бесчеловечности этой казни, это необычайный ключ к психологии Сталина.

Сталин и помыслить не может, что 22 тысячи опытных офицеров, ненавидящих Вермахт, могут ему пригодиться в оборонительной войне против Гитлера. Нет, просто в мае 1940–го они занимают место. Гулаг не безразмерен, количество палачей ограничено. Скоро из Европы хлынут новые толпы пленных, жилплощадь надо срочно освобождать. Уверенность Сталина в том, что все произойдет согласно плану, так высока, что он не может подождать и расстрелять поляков хотя бы после начала собственной наступательной операции. Это еще одна характерная черта Сталина, которая 22 июня оказалась роковой. Он никогда не занимался тем, что называется context planning, он всегда был уверен, что будет так, как планировал он.

Ведь летом 1941 года Красная армия превосходила германскую во всем — в количестве, в качестве танков, в количестве самолетов, артиллерии, дивизий. Было одно–единственное качество, по которому Вермахт превосходил Красную армию, причем превосходил заведомо, неизбежно, неотменимо именно в силу абсолютного превосходства Красной армии во всем остальном. Вермахт превосходил Красную армию в скорости развертывания. 3 тысячи 600 танков быстрее сосредоточить и снабдить, чем 12 тысяч 300, 2,5 тысячи самолетов быстрее сосредоточить, чем 10 тысяч.

Когда удар наносит гигант, единственным неотъемлемым преимуществом противника гиганта является быстрота. С того момента, как Красная армия начала разворачиваться у границы, война была неизбежна. Уже в силу этого можно было ожидать, что Гитлер воспользуется единственным имеющимся у него преимуществом. Сталин этого не планировал.

Итак, с 1929 года весь СССР превращается в фабрику по производству оружия. Может быть, это делается для обороны? Может быть, Сталин боится, что проклятые капиталисты, поскольку Гитлера еще нет, на него нападут? Тогда посмотрим на характер производимых вооружений. В 30–м году Сталин покупает у проклятых капиталистов, точнее в США, у американского конструктора Кристи танк БТ.

Американский танк БТ производится в Харькове на заводе, сконструированным американским же дизайнером Каном, в количестве 22 штуки в день. Только БТ к 40–му году в войсках было 5 тысяч 300 штук. Всего к началу Второй мировой всех типов БТ в Красной армии было больше, чем всех типов танка во всех армиях мира, вместе взятых. БТ — замечательный танк. БТ сражался в Испании, в октябре 1937 года проделал марш–бросок к реке Эбра, пройдя 630 километров за двое с лишним суток. Блестяще проявил себя под Халхин–Голом. 800–километровый марш–бросок по монгольской степи.

В 1945 году танки БТ ударили по японцам, пройдя марш–броском 820 километров. Из вышеперечисленных операций нетрудно заметить одну основную особенность самого массового танка Красной армии — он был оптимизирован для европейских дорог и для монгольских степей. Как пошутил Виктор Суворов, у БТ был единственный недостаток — эти танки было невозможно использовать на советской территории.

Вот еще одно знаменитое оружие, полностью позаимствованное Сталиным из США. Это стратегический бомбардировщик Ту–4, полная копия американского В–29. Его скопировали полностью, включая отверстие в панели управления под банку с «Кока–колой». Копирование было столь рабским, что в качестве базовой единицы при расчетах использовали дюймы. Ту–4 строили уже фактически после войны, когда стало ясно, что есть ядерная бомба и нужны для нее носители.

Но почему у Сталина, превратившего всю страну в фабрику по производству оружия, не было хороших стратегических бомбардировщиков? Ответ заключается в том, что до изобретения атомной бомбы стратегический бомбардировщик есть оружие оборонительное. Стратегический бомбардировщик — это оружие возмездия: на тебя напали, ты летишь к противнику в тыл и наносишь удар по заводам, которые делают оружие, которым тебя атакуют. Если нападешь ты, стратегический бомбардировщик не очень–то нужен, тебе не надо захватывать военные заводы противника, ты планируешь их захватить целыми и планировать для продолжения атаки.

Вместо стратегических бомбардировщиков Сталин проектировал, например, Ил–2. Ил–2 — самолет–агрессор, предназначенный не для воздушных боев, а для уничтожения противника на земле. Кстати, и советских летчиков в основном не учили ведению воздушных боев, но их учили массово наносить удары по наземным целям.

Цифры разнятся, но в общем по состоянию на 22 июня на западной границе Красная армия имела 12 тысяч 379 танков — здесь я цитирую по Марку Солонину — против 3 тысяч 628 германских танков. Германских самолетов было 2,5 тысячи против более чем 10 тысяч советских. К концу сентября Красная армия потеряла 15,5 тысячи танков, 10 тысяч самолетов, 67 тысяч орудий и минометов и 3,8 млн. единиц стрелкового оружия.

Как произошел такой невиданный разгром? Виктор Суворов дает на этот вопрос простой ответ. Армия была уничтожена именно потому, что готовилась к нападению. Аэродромы, придвинутые к границе на расстояние 8–12 километров, были разбомблены. Снаряды, высыпанные перед войной прямо на грунт, были захвачены. Через снятые для наступления заграждения прошли немецкие солдаты, не встретив на своем пути мин. Гитлер нанес Красной армии удар в тот момент, когда она, как боксер, раскрывалась для удара. И отдавая бессмысленные приказы о контрнаступлении, Сталин насаживал армию, как медведя на рогатину, на стальные клинья наступающего Вермахта.

Как я уже сказала, Виктор Суворов — один из двух гениальных историков Второй мировой войны. Но это тот редкий случай, когда Виктор Суворов ошибается. Точнее, анализируя всё, что происходило до 22 июня, Виктор Суворов совершенно прав. Но вот его описание причин катастрофы 1941 года поверхностное и часто следует советским шаблонам: «Внезапным ударом по мирно спящих аэродромах…» и так далее.

Самое полное описание дал уже упомянутый мной Марк Солонин. В своей первой книге «На мирно спящих аэродромах» Марк Солонин, авиастроитель по профессии, заинтересовался самым простым из утверждений, общим для Суворова и советских историков: «Аэродромы были придвинуты к границе, поэтому самолеты всё разбомбили на земле». Солонин показал, что это не так, что просто в силу характеристик тогдашних самолетов разбомбить их на земле было чрезвычайно трудно, и налет, в ходе которого повреждались 2–3 самолета, считался необыкновенно удачным.

Самолеты противника чаще всего уничтожали в воздухе. Как же Красная армия лишилась к сентябрю 10 тысяч самолетов? А так: сначала следовал приказ отступить, самолеты перелетали на другой аэродром. Потом следовал новый приказ, самолеты перелетали снова. Через 5–6 таких перелетов кончалась горючка, кончались механики, которых не было, обслуживающий персонал оставался где–то далеко. Летчики грузились в автомобили и уезжали, отставляя самолеты врагу.

Как выглядело дело, например, с танками? По идее, как я уже сказала, дело с танками выглядело прекрасно. Всего — если не говорить только о западной границе — Красная армия на момент начала войны имела 24 тысячи танков, в семь раз больше, чем Гитлер. Причем боевые качества этих танков были несравнимы. Вот известный пример. 1 августа 1941 года один танк КВ под командованием старшего лейтенанта Зиновия Колобанова преградил дорогу на Гатчину колонне 40 немецких танков. Цитирую Марка Солонина: «Когда этот беспримерный бой закончился, 22 немецких танка дымились в поле, а наш КВ, получив 156 прямых попаданий вражеских снарядов, вернулся в распоряжение своей дивизии».

СправкаКВ–1 (Клим Ворошилов) — советский тяжёлый танк времён Второй мировой войны. Обычно называется просто «КВ»: танк создавался под этим именем и лишь позже, после появления танка КВ–2, КВ первого образца получил цифровой индекс. Выпускался с марта 1940 года по август 1942 года. Принимал участие в войне с Финляндией и Великой Отечественной войне.

А вот как описывает встречу с КВ командир 41–го танкового мехкорпуса Вермахта генерал Рейнгардт: «С трех сторон мы вели огонь по железным монстрам русских, но всё было тщетно. Русские гиганты подходили всё ближе и ближе. Один из них приблизился к нашему танку, безнадежно увязшему в болотистом пруду, без всякого колебания черный монстр проехал по танку и вдавил его гусеницами в грязь». Из этого описания несложно заметить, что танк вел себя с частями Вермахта точно так, как если бы он выкатился на поле боя под Ватерлоо. Генерал Рейнгардт описывает, как немцы прикатили на поле боя 150–миллиметровую гаубицу. Она ударила по танку прямой наводкой, после чего КВ втоптал ее в землю. У немцев не было что противопоставить такому танку. При этом только в войсках Юго–западного фронта КВ было 265 единиц. Помножим 265 на 22, жертвы лейтенанта Зиновия Колобанова, и окажется, что только эти КВ могли уничтожить гитлеровские танки полтора раза, причем без всякого вреда для себя.

И где же были эти танки? А нигде. Вот 37–я танковая дивизия. В дивизии по состоянию на 22 июня 316 танков, боевые потери — 0. Осталось на 26 июня 221 танк.
10–я танковая дивизия. Было 363 танка, боевые потери — 53 танка. Осталось к вечеру 26 июня 39 танков. Остальные, включая 40 КВ, растаяли.

Вот совершенно уникальная дивизия — 3–я танковая. К 28 июня, за шесть дней из 337 танков в дивизии осталось 255, а численность личного состава упала до 67%. В чем же ее уникальность, спросите вы? Это же блестящие результаты — за шесть дней с начала войны количество танков и солдат в дивизии сократилось всего на треть. Уникальность заключается в том, что дивизия стояла в глубоком тылу и передвигалась не от фронта, а к фронту.

А есть что–то, что Красная армия в это время не теряла? Да, отвечает Солонин, это грузовики. Если взять ту же самую 10–ю танковую дивизию, в которой из 363 танков через четыре дня осталось 39, то из 864 ее грузовиков за Днепр пришло 613 машин. Зачем нужны грузовики? Чтобы драпать.

Итак, к 9 июля Красная армия потеряла 11,7 тысячи танков, 19 тысяч орудий и минометов, более миллиона единиц стрелкового оружия. К концу сентября, повторюсь, 15,5 тысячи танков, 67 тысяч орудий и минометов, почти 4 млн. единиц стрелкового оружия. Это были сотни тысяч тонн стали. Это было оружие, созданное ценой миллионов жизней. Это была продукция Харьковского, Челябинского, Сталинградского тракторного заводов, за которую было заплачено голодом и людоедством.

Вопрос — что было причиной этого беспримерного бегства? Ответов только два.

Один заключается в том, что 22 июня 1941 года весь русский народ внезапно превратился в трусов. Кого только ни называли трусами в мировой истории — итальянцев, австрийцев… Помните, у Лермонтова — «бежали робкие грузины». Трусами честили японцы китайцев и белые негров. Поправьте меня, но я не припомню ни одного случая в истории похода Суворова или наполеоновских войн, чтобы кто–то назвал русские войска трусами. И вот 22 июня 1941 года все солдаты превратились в трусов. Вместо того, чтобы сидеть в безнаказанной громаде сверкающего КВ, безнаказанно втаптывать в грязь стреляющие по ним в упор 150–миллиметровые немецкие гаубицы, они драпали.

Другое объяснение заключается в том, что солдаты бросали оружие, потому что ненавидели Сталина, и их бегство было настоящим всенародным референдумом. Референдумом о том, как на самом деле российский народ относится к кровавому палачу, отнявшему у него свободу, собственность и жизнь.

Сталин был великий психолог, который правильно рассчитал, что если превратить людей в рабов, а потом напустить их на противника, то эти рабы будут убивать и грабить, желая выместить собственное рабство на противнике. Это нормальная реакция человека, втоптанного в рабство. Сталин забыл подумать о том, что случится, если рабам придется обороняться. Ответ заключается в том, что рабы восстанут.

Те, кто являются поклонниками Сталина, исповедуют, очевидно, первую точку зрения, они считают, что был великий Сталин, который всё предусмотрел, у которого было 24 тысячи танков, включая неуязвимые монстры КВ. Но тут вся Красная армия отпраздновала труса и разбежалась. Сталин был велик, только народишко ему достался никудышный.

Я исповедую вторую точку зрения — о том, что российский народ способен на чудеса храбрости, но после 22 июня он не видел причин сражаться за палача. Это было не бегство, это был бунт. Есть ли еще какие–то объяснения или, скорее, важные дополнения причинам катастрофы 22 июня? О да. Одно — это полный, тотальный обвал цепочки командования. Опять же процитирую по Солонину воспоминания Болдина. В первый день войны Болдин, первый зам. командующего Западным особым военным округом, прилетает к Белостоку и едет к фронту. По пути он встречает драпающий из Белостока ЗИС–101. Из его открытых окон торчат широкие листья фикуса. Представительский ЗИС мог оказаться в распоряжении только трех человек — секретаря обкома и начальников облуправления НКВД и НКГБ.

Иначе говоря, начавшаяся война не совпадала с представлением командующих палачей о прекрасном, их идеалом была война как в Катыни: вот стреляешь в затылок связанному польскому офицеру, и так 22 тысячи раз. Когда оказалось, что война — это когда в тебя стреляют, сталинским палачам это показалось нечестным, и они драпанули от линии фронта, прихватив с собой фикус. Заметим, что импотенция начальства — это не вторая причина поражения, это та же самая причина. При каких условиях начальство бежит с поля боя еще до начала сражения? Когда оно знает, что ему начнут стрелять в спину.

Есть ли еще обстоятельства, которые необходимо учесть для объяснения разгрома? Да. Война начинается 22 июня, но первые ее выстрелы, которые слышит в Ковеле полковник Федюнинский, командир 15–го стрелкового корпуса, это не выстрелы немцев, это выстрелы украинских повстанцев, которые стреляют по машинам, присланным за полковником.

А во Львове 24 июня комиссар 8–го мехкорпуса Попель описывает городские бои, опять же не с немцами — с мятежниками: «Понять, где наши, где враги — пишет Попель, — никак нельзя, форма на всех одинаковая, красноармейская». Всю эту стрельбу в тылу тогда относили насчет гитлеровских диверсионных групп. Но в том–то и дело, что Вермахт не высадил в те дни в тылу Красной армии ни одного десанта. Более того, форма на всех одинаковая — красноармейская. Очень трудно себе представить, что люди, стрелявшие по комиссару Попелю во Львове, были исключительно украинскими националистами. Скорее всего, по комиссару Попелю стреляли в спину те люди, которые ненавидели комиссара Попеля.

В чем же причина этого беспримерного, как в истории России, так и в истории Второй мировой войны, сотрудничества с оккупантами? Я цитирую Солонина: «Неужели русский народ испортился? С французами не сотрудничал, к англичанам под Севастополем не перебегал, японцам в 1905–м не сдавался, а вот появился величайший гений всех времен и народов генералиссимус Сталин, и народ стал толпами перебегать. И к кому? К людоедам.

12 сентября 1941 года Сталин подписывает директиву о создании заградотрядов. Это что за зверь такой — заградотряды? Это ведь тактика террористов, когда не ты воюешь, а кто–то впереди тебя, кому ты при случае пустишь пулю в затылок. Во всей мировой истории нет ничего подобного. Есть только отдаленные аналоги — например, палестинские террористы. Еще в Китае был такой военный строй — всадники, скованные цепями, чтобы, значит, не разбегались. В России такого не было. Воевали со шведами — не было заградотрядов, воевали с французами — не было заградотрядов. На чужой земле воевали, Плевну брали, Измаил, Париж, в горах Кавказа дрались насмерть с диким чеченом — не было заградотрядов. Но появился самый величайший человек в истории — и возникла нужда заградотрядов.

Из вышесказанного следует важная вещь. Вошло в моду, с подачи Жукова, издеваться над Сталиным, что вот, мол, к войне были не готовы, все танки были устаревшие, а Сталин еще и приказывал контратаковать. Так если вы посмотрите на события с точки зрения Сталина, то его приказы являются совершенно логичными. Что знал Сталин? Что он обладает семикратным преимуществом в танках, абсолютным преимуществом в их боевых характеристиках, что один КВ способен ездить по полю боя под Белостоком так же безнаказанно, как по полю боя при Ватерлоо.

И вдруг вся эта громада, как колосс на глиняных ногах, складывается и бежит, бросая 15 тысяч танков. Представить себе, что его народ настолько его ненавидит, Сталин вряд ли был в состоянии. Так что приказы о контратаках были совершенно логичны, они вытекали из всего, что Сталин знал о своей армии. И не менее логичен был еще один приказ — признать пленников изменниками. Посмотрим опять же на происходящее с точки зрения Сталина. Сталин знал, что эти пленные, обладая полным превосходством, сдались, бросили 15 тысяч танков и 3,8 млн. винтовок только потому, что они были против Сталина, как оно, вероятно, и было на самом деле.

Ну хорошо, скажете вы, почему бежали — понятно. А почему потом остановились? Бежали, бежали, а почему ж потом выиграли войну? Этот вопрос так прост и так жуток, что даже самые бесстрашные историки боятся давать на него ответ. Обычный ответ — вот народ понял, что Гитлер еще хуже Сталина, война действительно стала отечественной. Гитлер еще хуже Сталина, я согласна. Но вопрос — как в тоталитарном государстве народ мог это понять? Хронику посмотрел? В июне хронике не верил, в июле не верил, а в октябре поверил.

Народ услышал, что великий и мудрый товарищ Сталин приказал не оставлять противнику ни килограмма хлеба, ни литра горючего, обрекая тем самым на верную смерть 40 миллионов оставшегося за чертой оккупации населения, что великий и мудрый товарищ Жуков повелел разъяснить всему личному составу, что все семьи сдавшихся врагу будут расстреляны, что великий и мудрый товарищ Сталин приказал разрушать и сжигать дотла все населенные пункты в тылу немецких войск. И решил народ: «Ну что вы, Гитлер гораздо хуже Сталина» и стал драться насмерть.

Страшный ответ заключается в том, что войну действительно выиграл Сталин. И оружием, которым он его выиграл, стал не танк, не самолет, не гаубица, а заградотряд. До самого конца русские, не обращая внимания на потери, бросали пехоту в атаку в почти сомкнутых строях. Это пишет генерал Меллентин, это пишут все немецкие офицеры, отражая основную тактику Красной армии. «Атаки русских проходят по раз и навсегда данной схеме, большими людскими массами», — это немецкая разведка в 42–м году. «Большие, плотные массы людей маршировали по минным полям», — это уже немецкий офицер о боях под Киевом. Это с немецкой точки зрения.

А вот как выглядело описание самих солдат, например Николая Никулина, члена–корреспондента Российской академии художеств, ведущего научного сотрудника Эрмитажа, который в 41–м попал связистом в 13–й артиллерийской полк. Погостье, страшное место под Ленинградом. Цитирую Никулина: «Штабеля трупов у железной дороги выглядели пока как заснеженные холмы. Были видны лишь тела, лежащие сверху. Весной, когда снег растаял, открылось всё, что было внизу. У самой земли лежали убитые, в летнем обмундировании, в гимнастерках и ботинках. Это были жертвы осенних боев 1941 года. На них рядами громоздились морские пехотинцы в бушлатах и широких черных брюках. Выше — сибиряки в полушубках и валенках. Еще выше — политбойцы в ватниках и тряпичных шапках. На них — тела в шинелях и маскхалатах, с масками на головах и без них».

За волнами пехоты, которые катились одна за другой, стояли заградотряды. Рядовые не могли отступить, но это не означало, что не могли отступить командиры. Для того чтобы отступить, им надо было всего лишь израсходовать личный состав. «Давай, мать твою, дорасходуй живую силу, отступаем на формирование», — это воспоминания отца Дмитрия Орешкина. А в воспоминаниях Никулина есть такая деталь. После войны он встречается с немцем, который воевал против русских с той стороны. И немец вспоминает, как к нему на передовую прискакал офицерик и ну поднимать войска в атаку против опять же неприступной линии обороны русских. Первым вскочил на бруствер, первым получил пулю — в атаку никто не пошел.

У руководителей Красной армии таких проблем, как у германского офицерика, не было. Вот 311–я дивизия возле того же Погостья, опять Никулин. Он пишет, как он заглядывает случайно в место, где находится штаб командира дивизии: «На столе стояла бутыль с водкой, лежала всяческая снедь: сало, колбасы, консервы, хлеб, рядом высились кучи пряников, баранок. У стола сидела полуголая и тоже пьяная баба». В довершение следует добавить, что штатная численность стрелковой дивизии в 1941 году была 14 тысяч человек, а 311–я потеряла убитыми 60 тысяч, а пропустила через себя 200 тысяч.

«Чтобы держать в повиновении аморфную массу плохо обученных бойцов, — это опять же Никулин, — расстрелы проводились перед строем. Хватали каких–нибудь хилых доходяг, или тех, кто что–нибудь взболтнул, или случайных дезертиров, которых всегда было достаточно, выстраивали дивизию буквой «П» и без разговоров приканчивали несчастных».

Есть масса других российских воспоминаний. Вот, например, есть воспоминание командира дивизии Гладкова, которого в 44–м (заметьте, не в 41–м или 42–м году) бросают в наступление. И когда он осмеливается сказать вышестоящему командующему Масленникову, что нужны для этого артподготовка и боеприпасы, то Масленников орет: «Ты меня учить будешь? Нет боеприпасов. Сам иди в атаку». Гладкову — а Гладков настоящий русский офицер — еще повезло, он был все–таки комдив. Потому что основной костяк расстреливаемых чекистами перед строем и состоял вот из таких «паникеров» и «трусов», которые считали, видите ли, нужным палить из пушек по высоте, вместо того чтобы израсходовать солдат и дать возможность товарищу чекисту отступить в тыл на переформирование.

Кстати говоря, это сейчас всё это пытаются забыть любители Сталина. Генерал Жуков сам в ответ на вопрос генерала Эйзенхауэра, как вы разминируете минные поля, так и ответил генералу: «Да как? Вот пускаем солдат, они и разминируют своими телами». И это самая страшная правда. Войну, действительно, выиграл Сталин, выиграла его стратегия — гнать и гнать людей вперед, на минные поля и немецкие пулеметы. При этом расходным материалом были не люди, была сама Россия.

Что делал Жуков под Ельней в августе 1941 года? Бросал пехоту на штурм сначала врытых в землю танков, потом пустых минных полей, когда Гудериан пошел под Киев. Что делал Жуков, этот «браконьер народа русского», как назвал его Виктор Астафьев, подо Ржевом три года, точнее в течение 15 месяцев? Бросал полк за полком, дивизию за дивизией на абсолютно бессмысленный штурм укрепленных немецких позиций. Потери превысили 2 млн. человек. Сам город был уничтожен полностью: из 40 тысяч населения в живых остались 248. Ржев — это самая кровопролитная битва за всю историю человечества. Что мы о ней знаем? Официальная историография о ней ничего не сообщает, поскольку там не одержана победа.

Может быть, мы выучились воевать к 1944–му году? Цитирую Бешанова, книга «Год 1944 — «победный»: «Потери в 44–м году составили, по неполным данным, 6,5 млн. солдат и офицеров убитыми и ранеными». Т.е., как и в предыдущие годы, действующая армия была израсходована почти на 100%. 1945 год. При взятии Берлина ежесуточные потери Красной армии составляют 15 тысяч человек в день. Это самые большие потери за войну. Две танковые армии погибли в Берлине. Почему? Из–за социалистического соревнования между Коневым и Жуковым за то, кто первым возьмет Берлин.

Самый страшный вопрос другой — когда появилась эта стратегия? 30 ноября 39 года начинается Зимняя война с Финляндией. Война грандиозная, как по количеству привлеченных войск, так и по числу потерь. 127 тысяч убитых. До сих пор историки спорят, эта война была удачей или позором. Но исходят при этом почему–то из критериев того, как бы эту войну оценивал Эйзенхауэр, скажем.

Важно же понять, как Сталин оценивал эту войну. Это очень легко. Потому что Сталин после проигранных войн расстреливал маршалов, а после выигранных возвышал. Так вот что сделал Сталин с маршалом Тимошенко, который командовал кампанией? Ответ — 8 мая 1940 года он назначает Тимошенко наркомом обороны, а через 10 дней после своего назначения Тимошенко подписывает мобилизационный план Красной армии на 41–й год. В нем значится — цитирую — «потребность на покрытие предположительных потерь на год войны в младшем начальствующем составе и рядовом составе рассчитана, исходя из 100–процентного обновления армии». Сколько полагалось мобилизовать до начала войны? 7 млн. 850 тысяч человек. Умножим эту цифру на четыре года войны и увидим, что Сталин планировал потерять даже больше, чем потерял.

Вот это самое важное. Потери под Ельней, подо Ржевом, 100–процентное обновление армии в 44–м году — это не вынужденные события, это не тактика, это не следствие бездарности Жукова. Это стратегия. Стратегия, которая заключается в том, что Россия, ее народ совершенно сознательно приговариваются к роли топлива, сгорающего в гигантской военной машине, наползающей на мир.

Сколько во Франции живет в 39–м году? 41 миллион. Сколько в Италии? 43 миллиона. Так почему же не потратить столько же россиян? Это надо понимать тем, кто хвалит Сталина. Либо Сталин, либо Россия. Сталин не просто сжег Россию в этой войне. Это было сделано совершенно сознательно. И в этом смысле согласимся, Сталин, действительно, создал нечто невиданное в мировой истории. Все гениальные полководцы в мире работали с той армией, которая у него была. Александр Македонский — с фалангой, Цезарь — с легионом.

Есть только два правителя в истории человечества, которые реализовали другую стратегию. Они считали, что не нужно гениальных полководцев, а нужно создать такой строй, который породит армию, способную выигрывать сражение при любом полководце. Один — Цинь Шихуанди, основатель империи Цинь, другой — Иосиф Сталин. Если вы посмотрите те книги, на которых основывался Цинь Шихуанди, который считал, что государство нужно превратить либо в солдат, либо в тех, кто снабжает солдат продовольствием, а всех паразитов, т.е. музыку, добродетель, почитание старых порядков, человеколюбие, бескорыстие, красноречие, острый ум — ликвидировать, и тогда государство одержит победу, то вы увидите, что это очень похоже.

Сталин, как и Цинь Шихуанди, избавился от десяти «паразитов». Сталину, как и Цинь Шихуанди, не были нужны гениальные полководцы. Он создал такую систему, которая порождала армию, выигрывающую в конечном итоге любые сражения. И согласимся с почитателями Сталина — именно эта система выиграла войну. Но она истратила русский народ дотла. «Он и товарищ Сталин, — это про Жукова, — сожгли в огне войны русский народ и Россию», — это говорит Виктор Астафьев.

Минимум 28 миллионов человек, погибших в войне, еще раз повторяю — это следствие главного стратегического приема, запланированного Сталиным и отраженного в мобилизационном плане еще 1940 года. И каждому, кто хвалит Сталина, надо выбирать: либо он хвалит Сталина, истратившего русский народ дотла, хвалит командира 311–й дивизии, парившегося в тылу с бабами, хвалит палачей, расстреливавших перед строем тех, кто отказывался бросать своих солдат на штурм без артподготовки, либо он за тех, кто умер под Ельней, под Ржевом, под Погостьем.

И самое страшное во всей этой истории заключается в том, что, с точки зрения Сталина, он войну не выиграл, Сталин войну проиграл. Сталин с момента прихода к власти готовился к войне за мировое господство. Чтобы создать базу для этой войны, Сталин уничтожил не миллионы, а десятки миллионов. Чтобы создать международные условия для этой войны, Сталин взрастил Гитлера, он выпестовал его, использовал в качестве ледокола, заставил ведущие мировые демократии стать союзниками Сталина, снабжавшими его бесконечным количеством всего, что надо для войны. И вот эту войну Сталин проиграл.

За три месяца после 22 июня 1941 года, еще раз повторяю, вся огромная военная машина потеряла 15,5 тысячи танков, 67 тысяч орудий и минометов, 3,8 млн. единиц стрелкового оружия. Советской военной машине был нанесен такой смертельный удар, что, наступая в 45–м году, она захватила только половину Европы.

И тогда же выяснилась еще одна страшная для Сталина вещь. Сталин был без преувеличения гениальным военным конструктором. По сути, это главный конструктор СССР. Именно Сталин решал, какие самолеты и какие танки ему нужны. Он досконально разбирался в чертежах. Он лично звонил Ильюшину, например, с требованием снять стрелка с задней полусферы или, наоборот, поставить.

Но Сталин поразительным образом готовился, возможно, как и все генералы мира, к прошлой войне. Та война, к которой готовился Сталин, была Первой мировой, позиционной войной, в которой танки и артиллерия взламывали оборону противника. И все решения Сталина были связаны с созданием более совершенных танков и самолетов, более совершенных способов эту оборону взломать. Парадоксальным образом Сталин проигнорировал все новейшие технические разработки — реактивные двигатели, ракеты, работу над ядерным оружием. Все они были начаты только после того, как НКВД доложил, что такие работы ведутся на Западе. Это было тем более обидно, потому что советские ученые имели пионерные идеи практически во всех этих сферах.

И когда в конце Второй мировой США взорвали над Хиросимой и Нагасаки атомную бомбу, у Сталина атомной бомбы еще не было. В этих условиях продолжать войну было бессмысленно. И Сталин это знал. Именно поэтому он не принял Парад Победы и при его жизни не была написана история войны с Германией. А это означало, что СССР обречен. СССР в начале 40–х годов мог реально рассчитывать на покорение Европы.

Когда демократические лидеры, как и подобает демократическим лидерам, были слишком трусливы и ограничены, чтобы готовиться к войне, когда общественное мнение в Европе во многом определялось агентами Сталина, если бы Сталину удалось захватить сравнительно нетронутой промышленную базу Германии и Франции, он, действительно, стал бы хозяином всей Европы. Дальше великий поход Мао в Китае, дальше освободительное движение. А вот без европейской промышленности СССР, где 90% экономики работало на ВПК, где с каждым днем техническое отставание делалось всё нагляднее, где крупные достижения оказывались уворованными с Запада, где сам механизм принятия решения был такой, что НКВД, а потом КГБ сообщил, что это делается на Западе, и делаем потом и мы, — без этого Сталин был обречен.

Именно поэтому всё, что мы имеем сейчас, было заложено при Сталине. Мы имеем демографическую катастрофу, мы имеем экономическую катастрофу, когда промышленность, создававшаяся только для войны, оказалась неконкурентоспособной, мы имеем экологическую катастрофу в городах, воздух которых отравлен, а вид которых в точности напоминает концлагерь: бараки — в жилой зоне, промзона — заводы.

Нам говорят — Сталин принял Россию с сохой, а оставил ее с атомной бомбой. Так вот у меня был прадед, которого звали Яков. Он был крестьянин из деревни Бородино, той самой. И к тому времени, когда его раскулачили, у него была конная сеялка и конная веялка. И вот когда мы с отцом в конце 80–х приехали в Бородино, мы увидели там три покосившихся избы и старую бабку, которая нам показала эту сеялку и веялку и сказала: «До конца 60–х наш колхоз сеял яковой сеялкой и веял яковой веялкой».

Мне трудно себе представить развитие событий, при котором Россия Столыпина, Россия, в которой за несколько лет в Сибири появилось 3 миллиона процветающих крестьянских хозяйств, Россия, которая обладала бесконечным генофондом работящих крестьян и огромными природными богатствами, не обзавелась бы к середине 20–го века ядерной энергией без Сталина.

Но мне очень легко себе представить, что без Сталина в деревне Бородино не сеяли бы в 60–х годах яковой сеялкой и не веяли бы яковой веялкой. Вот этого не хотят признавать поклонники Сталина — то, что он принес Россию в жертву собственной идее завоевания мира. По счастью для мира, проиграл.

Сталин был как вирус — вирус встраивается в клетку и переключает все ее ресурсы на себя, вычерпывает дотла, заставляет производить вместо других клеток себя. Ему не важно, что хозяин умрет. За это время вирус настолько размножится, что заразит новых хозяев. Такова же была и стратегия Сталина — вычерпать Россию дотла, истребить, но в процессе заразить полмира, получить новые заводы и новые народы для размножения. И вот не сработало. Сталин организовал не победу во Второй мировой войне. Сталин организовал всю Вторую мировую войну. И эту войну, в его понимании, он проиграл. Поэтому, еще раз повторю, он не принимал Парада Победы и поэтому в СССР при жизни Сталина не было создано истории войны.

СправкаПри жизни Сталина ни 24 июня (Парад Победы в 1945 году прошел 24 июня), ни 9 мая не считались праздничными днями. 9 мая объявили праздничным и выходным днем в 1965 году, когда руководителем государства стал Леонид Брежнев (ред. «UАргумента»)

Часто говорят, что в истории не бывает сослагательного наклонения. А вот вдруг Бронштейн, если бы Сталин его не расстрелял, всё равно бы ничего не открыл? А вдруг Лангемак больше бы не построил ни одной ракеты? А вдруг 20 млн. кулаков, если бы они не были высланы, прекратили бы разом работать? А вдруг из тех 20 миллионов, которые погибли под Ельней, под Берлином, ни один не сделал бы в жизни ничего — не сочинил бы ни одной симфонии, не написал бы ни одной великой книги, не родил бы ни одного сына, который бы сделал гениальное открытие. И вообще, мол, в 1913 году, ну да, Россия развивалась. А вдруг бы она сама собой прекратила развиваться? Была в 1913 году с сохой и в 1953–м тоже с сохой бы и осталась. Что, мол, сравнивать Россию с США или с Европой?

Тогда возьмем для сравнения ту часть Российской империи, которую Сталину не удалось завоевать. Я имею в виду Финляндию. Вряд ли кто в начале 20–го века стал бы называть чухонцев самой развитой частью империи… История Финляндии в 20–м веке не сахар. Она перенесла две войны. В обеих под ружья были поставлены все, кто умел сражаться. В феврале 44 года Хельсинки стал объектом крупнейшей за всё время Второй мировой войны операции советских ВВС — на город было сброшено 2,5 килотонны бомб. В 1945 году от Финляндии отрезаны лучшие куски территории, у нее забрали никелевые месторождения в Печенге, заставили выплатить 300 млн. долларов товарами по довоенным ценам и еще 6,5 млрд. финских марок.

Переедьте сегодня финскую границу в Выборге, посмотрите на асфальт, который вдруг перестал трескаться, на аккуратные домики вдоль шоссе, на города, похожие на города, а не бараки, и представьте себе, какой была бы эта страна, если бы в ней жили не 5,5 млн., а 600 млн. человек. Неужели, вы думаете, у этой страны не было бы ядерной энергии? Неужели, вы думаете, она не была бы сверхдержавой?

Юлия ЛАТЫНИНА. Программа «Код доступа» в канун победы России во Второй мировой.

Справка об авторе:

Юлия Леонидовна Латынина (16 июня 1966, Москва, СССР) — кандидат филологических наук, известный журналист, публицист, писатель. Обозреватель «Новой газеты». С 2003 года — постоянный автор и ведущая еженедельной программы «Код доступа».

Автор известных экономических триллеров.

Лауреат премий им. Г. Меир (1997 г.), Александра II (1997 г.) за работы в области экономической журналистики, Ассоциации русскоязычных писателей Израиля (1997 г.). В 1999 г. признана «Человеком года» в номинации «Журналистика» Русским биографическим институтом, лауреат премии имени Герда Буцериуса «Молодая пресса Восточной Европы» (2004 г.). 17 ноября 2007 года на Сицилии Юлии Латыниной вручили международную журналистскую премию им. Марии Грации Кутули (итал.) — итальянской журналистки, убитой в Афганистане. Премия учреждена крупнейшей итальянской газетой Corriere della Sera и вручается журналистам за лучшие расследования. 8 декабря 2008 года была удостоена премии «Защитник свободы», учреждённой госдепартаментом США. Премию Латыниной вручала лично госсекретарь США Кондолиза Райс.

Премии за литературное творчество.

В 1995 году повесть Латыниной «Проповедник» стала финалистом премии «Странник». В 2000 году финалистом той же премии стала «Повесть о государыне Кассии». В 1995 году роман «Клеарх и Гераклея» стал номинатом премии «Русский Букер». В 1999 году — лауреат премии «Мраморный фавн» за романы цикла «Вейская империя». В 2000 году Латынина стала финалистом «Семигранной гайки» — Международной премии в области фантастической литературы имени Аркадия и Бориса Стругацких за роман «Инсайдер». В 2006 году романы «Ниязбек» и «Земля войны» из кавказского цикла номинировались на премии «Русский Букер» и «Национальный бестселлер» соответственно.

Самое известное произведение Латыниной — приключенческий бестселлер «Охота на изюбря», по которому в 2005 году был снят одноимённый фильм. Суммарный тираж книги составил 92100 экземпляров.

Общий тираж публикаций отдельных книг превышает 720 тысяч экземпляров.

May 13, 2018 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Par Kurzemes fronti angļu pasaulē dzirdējuši maz

Britu žurnālists Hants: Par Kurzemes fronti angļu pasaulē dzirdējuši maz

Foto no vietnes vincenthunt.co.ukFoto no vietnes vincenthunt.co.uk

“Vēlējos apceļot Kurzemi, lai pēc tam varētu angļu publikai izstāstīt, kas Otrā pasaules kara laikā notika vienā vai otrā vietā,” teic BBC žurnālists Vinsents Hants, grāmatas “Blood in the forest” (“Asinis mežā”) autors. “Es sapratu, ka Kurzemes fronte bija kas līdzīgs Pirmā pasaules kara ellei, saspiestai ap 200 km posmā.”


Britu raidkorporācijas BBC žurnālistam un kinodokumentālistam Vinsentam Hantam vēsture nav “maizes nodarbošanās”, tomēr apgādā “Latvijas Mediji” latviešu tulkojumā šogad iznākusī grāmata “Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē. Asinis mežā” ir jau otrais viņa darbs, kur aplūkotas rietumniekiem mazzināmas Otrā pasaules kara epizodes. Pirmais – par 1944. gadu Norvēģijā vēstošais “Fire and ice” (“Uguns un ledus”) – iznāca 2014. gadā. Trīs gadus vēlāk tapa “Blood in the forest”, ko tagad vērtē arī latviešu lasītājs.

Drīzumā paredzams tulkojums lietuviešu valodā, un autors cer, ka kādā brīdī sekos tulkojumi arī krievu un vācu valodā. Ar Lielbritānijā dzīvojošo Vinsentu Hantu sazinos ar elektroniskā pasta palīdzību un uzzinu, ka jau tiek vākts materiāls jaunai grāmatai – šoreiz par Otrā pasaules kara pēdējiem mēnešiem, par latviešu leģiona 15. divīzijas ceļu cauri Pomerānijai un Vācijai. “Īpaši vēlētos izstāstīt to vīru stāstus, kuri pēc tam Viestura sardžu rotas sastāvā apsargāja Nirnbergas kara tribunālu. Līdz ar “Daugavas vanagu” dibināšanu Zēdelgemā un tālāko izceļošanu uz Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un ASV latviešu diasporai tas ir ļoti svarīgs moments. Ja starp “Latvijas Avīzes” lasītājiem atrastos tādi, kas varētu palīdzēt ar stāstiem, fotogrāfijām vai informāciju, ļoti labprāt viņus uzklausītu,” tā Hants. Tāpat kā “Asinis mežā” gadījumā viņa nodoms ir dokumentēt kara pieredzes stāstus, savācot tos no ļaudīm, kuri stāstīto piedzīvojuši un joprojām ir starp mums. Un, protams, Hants velta pateicības vārdus visiem, kas palīdzējuši autoram grāmatas “Asinis mežā” tapšanā vai vienkārši labāk izprast Latvijas vēsturi.

Būtu interesanti uzzināt, kā “Asinis mežā” tika uzņemta Anglijā.

V. Hants: Grāmatas “Asinis mežā” angļu izdevumu pērk labi, un pieprasījuma dēļ jau izdots atkārtots metiens. Man bija prieks dzirdēt no daudziem Kanādas, Austrālijas un Amerikas latviešiem, ka grāmata palīdzējusi aizpildīt tukšumus viņu zināšanās par tēviem un vectēviem. Mums Britānijā bija tieši tāda pati situācija – paaudze, kas cīnījās karā, bija tik morāli traumēta, ka nespēja vai negribēja vairs par to runāt. Latvieši ir cietuši karā un ir izkliedēti. Viņu ģimenes tika sašķeltas, tēvi pazuda, kaimiņus deportēja un tad vēl pēckara okupācija – kā nācija Latvija gājusi cauri ļoti daudz kam. Es ar kara psiholoģiskajām traumām saskāros, strādājot kā BBC žurnālists un intervējot tos britu karavīrus, kuri Otrā pasaules kara laikā krita japāņu gūstā Āzijā, un tāpat arī vācot materiālu savai pirmajai grāmatai par kara postījumiem Norvēģijas Finmarkā. “Fire and ice” rakstot, vācu ziņas par to pašu laiku, kad pastāvēja Kurzemes fronte, tikai toreiz mani interesēja Kirkenēsas bombardēšana un ap 7000 ļaužu evakuācija uz ziemeļiem. Pārdzīvotā kara trauma var atstāt iespaidu uz paaudžu paaudzēm. Tie ir “caurumi”, ko cilvēku dzīvē atstāj nogalināti vecāki, sekojošais niknums un neapmierinātība. Mani tiešām neinteresē to cilvēku biogrāfijas, kas toreiz pieņēma lēmumus. Piemēram, premjers Vinstons Čērčils Anglijas vēsturē. Par tādiem kā viņš jau uzrakstīts gana daudz.

Uz Kurzemes frontes periodu koncentrējos tādēļ, ka angļu valodā nav daudz rakstīts no to cilvēku skatpunkta, kuri tur toreiz atradās. Kurzemē uzklausīju šādus latviešu stāstus, kas vēlējās man stāstīt un rādīt. Iedomājos, vai spēšu uzrakstīt par to publikai, kas neko nezinu par šo dziļo un sarežģīto vēsturi – ceļvedi pa skaistu zemi, daudz tuvāku dabai nekā Lielbritānija, kurā noticis tik daudz briesmīgu lietu. Par tām nedzirdēsiet, ja kā brits ieradīsieties Rīgā tikai uz “vecpuišu vīkendu”. Tas bija tas, kas mani iedvesmoja. Vēlējos savākt to ļaužu stāstus, kas toreiz atradās Kurzemē, un ievietot tos mūsdienu kontekstā, kur pats esmu tāds kā ceļotājs, ja vēlaties. Man tiešām liels prieks, ka vairāki angļu ceļotāji jau izmantojuši manu grāmatu kā ceļvedi. Viņi pēc tam raksta man, kā atklāsmes, ko tiem sniedza veterānu stāsti, palīdzējušas izbaudīt brīvdienas. Domāju, viņiem patika atkal un atkal apsēsties pie kādas pintes tumšā alus.

Jūsu grāmatā tomēr faktiski ir runa par pretinieka karavīru stāstiem. Kāda ir britu publikas attieksme pret tik jūtīgām lietām?

Tas ir interesants jautājums. Nudien neesmu drošs, vai savā dzīvē jebkad esmu dzirdējis, ka briti latviešus sauktu par saviem Otrā pasaules kara laika ienaidniekiem. Briti nekad nav sastapušies ar latviešiem kaujā. Mēs taču palīdzējām jums 1919. gada Neatkarības karā! Manuprāt, mana grāmata britu lasītājam varētu būt interesanta tādēļ, ka tā aizpilda robus viņa zināšanās par Austrumu frontes notikumiem – par lietām, kas pirmajā acu uzmetienā nešķiet svarīgas. Traukšanās uz Berlīni, Hitlera gals, Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošana – tādas lietas lielajā kara ainavā stratēģiski bija daudz svarīgākas nekā lokālas kaujas pie šosejas kā Kurzemē. Bet man vajadzēja nevis tikai militāro vēsturi, bet sarunas ar karavīriem par viņu dzīvi frontē un tāpat to civiliedzīvotāju stāstus, kas toreiz bija bērni. Kā tēlnieces Artas Dumpes stāstu, kuru izglāba latviešu leģionāri, kad viņas māju sašāva.

Vēlējos apceļot Kurzemi, lai pēc tam varētu angļu publikai izstāstīt, kas toreiz notika vienā vai otrā vietā. Pie Lestenes ir viegli pabraukt garām “Rumbu” viensētai, taču tie stāsti, kas notika pie “Rumbām”, ir neticami! Leģionāru bija viens pret desmit, taču viņi nocietināja tādas saimniecības kā “Rumbas” un turpināja pretoties.

Tās gāja no rokas rokā. Es sāku pamazām, brīvdienās kopā ar ģimeni apmeklējot Ilgvara Bruča iekārtoto Kurzemes cietokšņa muzeju Zantē. Kad to apskatīju, sapratu, ka Kurzemes fronte bija kas līdzīgs Pirmā pasaules kara ellei, saspiestai ap 200 km posmā. Tie stāsti, kā brālis cīnījās pret brāli, dažkārt viņu māsas izstāstīti… Tie bija sirdi plosoši. It īpaši tādēļ, ka neviens no viņiem taču nevēlējās karot, taču tika piespiesti cīnīties par lietām, kurām tie neticēja. Man tie bija virs nacionalitātes vai ģeogrāfijas – tie bija stāsti par cilvēka stāvokļa traģismu.

Mana tēva un mana vectēva paaudze karoja. Es neesmu karojis, un arī mans tēvs ne, taču viņa vecākie brāļi gan un tāpat viņa māsas dienēja. Mans vectēvocis krita Rietumu frontē 1917. gadā. Viņš bija kā “izspļauts” es, taču neviens ģimenē neko nevarēja pastāstīt, ne kas viņš bija, ne ko paveica. Un tad es izdibināju, ka viņš bijis ložmetējnieks priekšējā līnijā 60. augstienē pie Ipras. Viņa pozīcijas tiešā trāpījumā ķēra vācu artilērijas šāviņš. Viņu sarāva gabalos. Ķermeni neatrada, taču viņa vārds ir bezvēsts pazudušo memoriālā “Menin Gate” Iprā. Mans vectēvs Pirmā pasaules kara laikā dienēja Karaliskajā aviācijas korpusā. Tajā karā praktiski katra Anglijas pilsētiņa kādu zaudēja.

Tāpēc manā ieskatā iespaids, kādu Otrā pasaules kara laikā uz Latviju atstāja Kurzemes fronte, bija tāds pats, kādu Pirmais pasaules karš atstāja uz Angliju.

Cik britu publika vispār ir informēta par to, kas Otrā pasaules kara laikā notika Eiropas austrumdaļā, tostarp Kurzemē?

Britu Otrā pasaules kara pieredze bija diezgan plaša – “Kauja par Britāniju”, Āfrika, Itālija, “D – diena” un cīņas par Berlīni. Par Kurzemes fronti angļu pasaulē dzirdējuši maz, jo uzmanība fokusējas galvenokārt uz tādām Austrumu frontes epizodēm kā Staļingrada, Kurskas kauja, Ļeņingradas blokāde. Pirms nebiju sācis lasīt par šīm lietām no latviešu skatpunkta, nezināju, ka arī latvieši bija iesaistīti Berlīnes aizstāvēšanā un ka kara beigās leģionāru komandieri apzināti ignorēja vācu pavēles un devās padoties rietumu sabiedrotajiem. Kā pulkvedis Janums, kurš izveda savus vīrus no Berlīnes.

Ceru, ka pēc grāmatas “Asinis mežā” izlasīšanas briti gūs lielāku sapratni par Kurzemes notikumiem. Daudz kas no tiem bija jaunums arī man. Īpaši jau Dundagas nozīme jaunas “SS valsts” radīšanas plānos un Baltijas kā treniņvietas loma admirāļa Dēnica jaunajām “superzemūdenēm”. Tas viss liecina, ka Hitlera plānos Latvija bija svarīga stratēģiska teritorija. Faktiski jau lielāko darbu Hitlera sakaušanā Austrumu frontē paveica PSRS, tomēr sekojošā Berlīnes blokāde un “aukstā kara” sākums angļu prātos priekšstatus par to drīz vien mainīja. Arī vācu evakuācija no Kurzemes pa jūru – “Operācija Hanibals” – pēc būtības loģistikas ziņā bija daudz daudz vērienīgāka par Dinkerkas evakuēšanu 1940. gadā, taču, tā kā to paveica nacisti, tai nepievērš tik lielu uzmanību.

Tātad ar savu grāmatu vairākumam britu ­esat atklājuši jaunu, agrāk nezināmu pasauli?

Jā, es tā domāju. Un es domāju, ka, pateicoties tādiem ļaudīm kā Agrita Ozola no Tukuma vai Artis Gustovskis Kuldīgā, kuri bija gatavi sēdēt līdz ar mani un pārtulkot sirmgalvju stāstītos stāstus angļu valodā, dažas lietas “Asinīs mežā” ir jaunums arī pašiem latviešiem. Jo šie sirmgalvji daudz ko pastāstīja pirmo reizi. Protams, esmu ļoti pateicīgs arī Okupācijas muzejam un visiem neticami atsaucīgajiem muzeju un tūrisma informācijas biroju vadītājiem Kurzemē.

Ļoti labprāt būtu iekļāvis savā grāmatā arī sarkanajā armijā karojušo stāstus, taču neviens no viņiem diemžēl nevēlējās pasēdēt ar mani, kaut vēlējos apskatīt abas konfliktā iesaistītās puses.

Ceru, ka šī grāmata tomēr palīdzēs cilvēkiem Lielbritānijā labāk saprast, kas te notika. Ka tūristu grupas no Lielbritānijas, kas tagad ierodas uz nedēļas nogales puišu ballītēm, aptvers, ka Rīga ir ne tikai vieta, kur piedzerties. Ka varbūt viņi iedrošināsies apceļot šo skaisto zemi, izbaudīs visas labās lietas, ko tā sniedz, un izrādīs lielāku cieņu tam, kas te reiz noticis – ne tikai latviešiem, bet arī vāciešiem, krieviem, ebrejiem, lietuviešiem, ungāriem, holandiešiem, spāņiem. Jūsu kapsētas atspoguļo konfliktu starptautisko dabu.

Un kādu pasauli darbs pie šīs grāmatas pavēra jums pašam?

Būtu grūti pastāstīt par Otro pasaules karu Kurzemē, nepieminot Latvijas ebreju slepkavošanu. Pateicoties gadījumam, man bija ārkārtīgi ekskluzīva iespēja tikties ar Marģeru Vestermani. Pajautāju viņam par Dundagas nometnē piedzīvoto. “Jūs esat pirmais, kas man par to jautā,” viņš sacīja un norunāja četras stundas. Mana sieva Daiga tulkoja.

Es devos uz Šķēdi, lai redzētu kāpas, kur tika nogalināti ebreji. Un tad uz Dundagu. Es jau agrāk biju bijis Litenē, Morē un Audriņos, līdz ar to zināju par izvēlēm, kādas latviešiem toreiz nācās izdarīt. Jo vairāk uzzināju, jo stāsts kļuva sarežģītāks, sapiņķerētāks un asiņains. Es agrāk nezināju par kaujām pie Jelgavas – “Latvijas Staļingradas”. Aldis Barševskis no Jelgavas muzeja man parādīja fotogrāfiju arhīvu, un viens no šiem foto nu redzams uz grāmatas “Asinis mežā” latviešu izdevuma vāka. Kuldīgas vēsturnieks Herberts Knēts man pastāstīja stāstu par Rubeņa bataljonu un Zlēku traģēdiju. Tas, kas manī pirmo reizi raisīja interesi par Kurzemes frontes mutvārdu vēsturi, bija Pētera Stabulnieka vēstījums 2012. gadā Latgales Kultūras centra izdotajā grāmatā “Kareivja gaitas latviešu leģionā”. Un tad es sajutu, cik svarīgi iekļaut savā grāmatā iespējami vairāk no šiem stāstiem, jo tā ir pieredze, kas veido arī šodienas Latvijas sabiedrību.

May 11, 2018 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Komunisma noziegumu pētniecības centrs Tallinā

Tallinā būs pētniecības centrs, kas atspoguļos komunisma noziegumus visā pasaulē

Igaunijas valdība apstiprinājusi starptautiskā komunisma noziegumu pētniecības centra un muzeja izveidošanu Baterijas (Patarei) cietuma kompleksā Tallinā.

“Centrs nebūs vēl viens Igaunijas okupācijas muzejs, bet atspoguļos komunisma un komunistu režīmu noziegumus visā pasaulē,” paziņojumā presei norādījis Igaunijas tieslietu ministrs Urmass Reinsalu.

Centrs aizņems vienu daļu no cietuma kompleksa un tajā ietilps pētniecības centrs, muzejs un starptautisks zināšanu popularizēšanas departaments.

“Starptautiskais komunisma noziegumu muzejs, kas tiks uzbūvēts Patarei cietuma sienās, ne tikai stāstīs mūsu stāstu, bet būs brīdinošs un izglītojošs atmiņu glabātājs turpmākajām paaudzēm, lai tās apzinātos brīvības trauslumu un prastu to novērtēt,” norādījis ministrs, piebilstot, ka centrs iemiesos nozīmīgu vēstījumu, proti, ka komunisma noziegumi Eiropā nedrīkst tikt atkārtoti.

Starptautisko ideju konkursā par centra izbūvi uzvarējis japāņu arhitekta Sjuhei Endo projekts “Red Erosion” (“Sarkanā erozija”).

Vēsturiskais Baterijas cietuma komplekss ir viena no lielākajām klasicisma stilā celtajām militārajām būvēm Eiropā. Plānots, ka muzejs aizņems aptuveni 5000 kvadrātmetru platību un tajā varēs apskatīt autentiskas cietuma kameras, nāvessodu telpu, gaiteņus, cietumnieku pastaigu celiņus.

May 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment