LĀSMA ĢIBIETE
, Latvijas Avīze
Izdevniecībā “Neputns” klajā nācis neparasts izdevums, ko nosaukt par grāmatu, šķiet, nebūtu precīzi, lai gan tas, protams, ir lasāms un pēc tam arī krietni pārdomājams.Pēc noformējuma izdevums ļoti atgādina kāršu komplektu jeb kavu, taču atšķirībā no īstām spēļu kārtīm šīs gan neizklaidēs, bet liks atcerēties to cilvēku ciešanas, kas savas pārliecības un dzimtenes mīlestības dēļ gadiem ilgi izcieta sodu padomju lēģerī. Dzejnieks, atdzejotājs un kritiķis Knuts Skujenieks, sadarbojoties ar ilggadējo Mordovijas soda nometņu kolēģi Bruno Javoišu, lasītājiem sagatavojis gan virtuālu ceļojumu pa lēģeri 20. gadsimta 60. gados, gan skarbu mācību stundu vēsturē – kā nu kurš šo izdevumu interpretēs. “Kārtis” patiesi ir kas līdzīgs ceļojuma piezīmēm, tikai ar to atšķirību, ka nevienam lasītājam nebūs ne mazākās vēlēšanās šīs vietas iepazīt pašam.
K. Skujenieks pats neparasto izdevumu veidojis kā ceļojumu pagātnē, kuram viņš izvēlēts par gidu. Un kā nu ne – apcietinājumā Mordovijā pavadīti veseli septiņi gadi, tāpēc tik labi ir zināmas gan vietas, gan primitīvie sadzīves priekšmeti, gan sastaptie ļaudis un pat izjūtas. Autors izdevuma ievadvārdos atzīst, ka viņu šim darbam iedvesmojis kāršu mākslinieks B. Javoišs, kurš plašākā sabiedrībā zināms kā drosmīgais Latvijas karoga kārējs Rīgas Radiotornī.
Katrai kārtij sava nozīme, katra kārts ir svarīga. Lai prastu ar komplektu rīkoties, lai varētu spēlēt, ir labi jāzina visu kāršu nozīme. Tēlaini izsakoties, K. Skujenieks ar lakonisku skaidrojumu ieved mūs šajā savdabīgajā pasaulē.
B. Javoišs uz katras kāršu lapiņas grafiski attēlojis kādu ar soda nometni saistītu cilvēku (režīma priekšnieku, diennakts dežurantu, nodaļas priekšnieku, ambulances māsiņu, “klauvētāju” jeb ziņu pienesēju utt.) vai reāliju (traukus, cigarešu paciņu, maizi jeb “ķieģelīti”, radioaparātu, vietējo laikrakstu utt.). Un autors izskaidro tā nozīmi apcietinājuma apstākļos. Izlasot vēstījumu par katru sastapto cilvēku un reāliju, lasītājiem varētu rasties daudz pilnīgāks vai vismaz precīzāks priekšstats par to, cik nožēlojama un necilvēcīga bijusi ieslodzīto sadzīve padomju koncentrācijas nometnēs. Kā to izturēt? Cik daudz ir sodu izcietušo cilvēku, tikpat daudz arī recepšu. K. Skujenieks atzīst: “Teikšu, ka latviešiem ir palaimējies. Mūsu vidū ir cienījams luterāņu mācītājs, nonācis šeit par saviem sprediķiem. Ziemassvētkos un Lieldienās mūsu gars tiek pacilāts ar svētrunu.”
Īpašas uzmanības vērts būtu autora vēstījums par lēģerī aizliegtām lietām, piemēram, tēju un naudu. Tās ir stingri aizliegtas, tomēr padomju soda nometnēs cirkulē abas. Tas pats sakāms par ieslodzītajiem pieejamās informācijas kvalitāti jeb masu medijiem –
vienu propagandas radiostaciju un vienīgo soda nometnēs atļauto laikrakstu.
Lai gan jādzīvo lielā informācijas badā, cilvēki par notikumiem ārpusē, piemēram, Prāgas pavasari, ir tik labi informēti, ka gatavi pat slēgt derības par notikumu tālāko gaitu. Jāpiebilst, ka autors nav kautrējies vēstīt arī par diskrētiem tematiem (ieslodzīto seksuālo spriedzi, ilgām pēc tuvības), kas darba vērtību tikai ceļ.
K. Skujenieks, kavēdamies šajās 20. gadsimta 60. gadu atmiņās, gandrīz nemaz nepieskaras pats savam dzīvesstāstam. Izdevumā ir tikai pāris vietu, kur pavisam minimāli tiek atklāti kādi fakti par viņu pašu, piemēram, ar kādiem sabiedriskajiem darbiem dzejnieks nodarbojies soda izciešanas laikā.
Un pārsteidzošākais – stāstot atmiņas par šo savas dzīves posmu, ne reizes no autora puses nav saklausāms ne rūgtums, ne pārmetums liktenim, pat ne skumja nopūta par pārdzīvotajiem grūtumiem, bet gluži pretēji: vietumis tiek uzšķilta pat maza humora dzirksts.
Atklāt un dokumentēt atmiņas K. Skujenieks uzskatījis par savu pienākumu. Ir lietas, kas par savu tautu, tās vēsturi ir jāzina, un šī pieredze, lai cik rūgta un mokoša, vienkārši nedrīkst tikt aizmirsta. Autoram pašam ir skaidra atbilde, un tā pausta darba ievadā: “Knaibīt sen sadzijušas rētas, lai tās sāpētu atkal? – Nē. Izklaidēt jaunus cilvēkus, kas alkst pēc asākām izjūtām? – Arī ne. Tas ir mūsu paaudzes pienākums – ar savu pieredzi papildināt vēl neuzrakstīto vēstures daļu. Kaut arī tauta no vēstures nemācās, tai šī vēsture ir atkal un atkal jāatgādina.”
August 29, 2013
Posted by gulags |
Vēsture |
1 Comment
ĢIRTS ZVIRBULIS, Latvijas Avīze
Okupācijas muzejā 30. augustā uzstāsies lektors no Krievijas – rakstnieks un vēsturnieks Sergejs Verjovkins lasīs lekciju “Bijušās Krievijas impērijas tautu bruņotā pretestība padomju varai un komunismam. Lokotas republikas piemērs”.Lekcija notiks krievu valodā pulksten trijos dienā. Uz to aicināti visi interesenti.
Lokotas republika bija nacistu okupētajā Padomju Savienības daļā izveidots administratīvās pašpārvaldes apgabals, kurā ietilpa daļas no pašreizējiem Brjanskas, Kurskas un Orlovas apgabaliem. Republikā dzīvoja ap 580 tūkstošiem iedzīvotāju, un tai bija pat savi bruņotie spēki, kas cīnījās pret padomju partizāniem.
Lokotas republika pastāvēja līdz 1943. gada rudenim, kad kontroli pār šo teritoriju atguva sarkanā armija. Krievijas oficiālajā vēsturē informācija par Lokotas republiku ir pavisam skopa un šis fenomens tiek skatīts vienkāršoti – kā kolaboracionistu un nodevēju anklāvs, kas cīnījās paši pret savu tautu. Tomēr Verjovkins, kurš ilgstoši pētījis antikomunisma kustības Krievijā, uzskata, ka oficiālais vērtējums ir pārāk vienkāršots un tiek noklusēts daudz būtisku detaļu. Tādēļ arī viņš un citi vēsturnieki, kas interesējās par šīm tabu tēmām, esot kļuvuši par neērtām personām Putina režīmā.
Vēsturnieks Ritvars Jansons, kurš vadīs lekciju un diskusiju, uzskata, ka šis pasākums ļaus meklēt atbildes uz jautājumiem, kas būtiski arī Latvijas okupācijas izvērtēšanas kontekstā, piemēram, kur vilkt robežu starp cilvēku vēmi izdzīvot un kolaboracionismu.
Lekcija notiek, pateicoties Okupācijas muzeja iesāktajai sadarbībai ar Krievijas fondu “Tēvzeme un brīvība”, kas savukārt saistīts ar krievu nacionālistiem. Fonda izpilddirektors ir Krievijas nacionālistu partijas “Jaunais spēks” līderis Dmitrijs Savins, par kuru “Latvijas Avīzē” jau esam rakstījuši (“Krieviju vēlas redzēt kā nacionālu valsti” 24.05.2012.). Šis fonds ir sācis projektu “Krievu–latviešu dialogs” ar mērķi veidot labvēlīgākas attiecības starp abām tautām. Tā ietvaros Rīgā un Sanktpēterburgā tikšot rīkotas vairākas krievu un latviešu vēsturnieku, kultūras darbinieku un vēstures aculiecinieku tikšanās. Nākamais pasākums plānots novembra pusē, kad fonds apņēmies uz Latviju atvest krievu dzejnieku un disidentu Nikolaju Braunu, kurš bijis Gunāra Astras paziņa un apsolījis nodot Okupācijas muzejam latviešu disidenta rakstītās vēstules.
August 28, 2013
Posted by gulags |
2. pasaules karš |
Leave a comment
Prof. Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte
Latvijā padomju režīma patieso dabu skaidri apzināmies. To esam izjutuši caur ciešanām un asinīm, garajos okupācijas gadus dzīvojot oficiālo melu un baiļu atmosfērā. Tomēr Eiropā kopumā darbs pie vienotas vēstures izpratnes veidošanas ne tuvu nav galā. Strādājot Eiropas Parlamentā, ar to saskaros ikdienā – deputāti atspoguļo Eiropas iedzīvotāju dažkārt atšķirīgās vēstures zināšanas un izpratni.
Lai panāktu pienācīgu padomju režīma starptautisku novērtējumu un nosodījumu, mēs – pieci deputāti no Latvijas, Igaunijas, Lielbritānijas, Ungārijas un Vācijas – 2008. gadā uzsākām darbu pie rakstiskas deklarācijas par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru kopīgu piemiņas dienu. Tieši ar 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem papildprotokoliem Austrumeiropa tika sadalīta padomju un nacistu ietekmes zonās, bruģējot ceļu abu noziedzīgo režīmu izraisītajam Otrajam Pasaules karam un arī Latvijas okupācijai.
Rakstiskās deklarācijas var ierosināt jebkurš deputāts, bet tikai neliela daļa no tām stājas spēkā, jo trīs mēnešu laikā ir fiziski jāsavāc vairāk nekā puse deputātu parakstu, nepietiek ar vienkāršu nobalsošanu. Pirmos simts parakstus izdevās savākt viegli, jo lielākajai daļai Centrālās un Austrumeiropas kolēģu ir laba izpratne vēstures jautājumos. Taču bija jāpārliecina vismaz puse no 785 EP deputātiem. Mēs pieci regulāri tikāmies, pārrunājam panākto un vēl darāmo, lai sasniegtu nepieciešamo parakstu skaitu. Katrs novadījām daudzas jo daudzas vēstures “mācību stundas”, lai personīgi pārliecinātu dažādu valstu deputātus parakstīt deklarāciju.
Pūliņi ar uzviju atmaksājās, jo izdevās savākt krietni vairāk kā pusi deputātu parakstu – kopā 409. Saskaņā ar procedūru, EP prezidents Hanss Gerts Poterings 2008. gada septembra plenārsēdē oficiāli informēja, ka deklarācija ir stājusies spēkā. Līdz ar to 23. augusts oficiāli tika pasludināts par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Vairākās dalībvalstīs tas tika pasludināts arī par nacionālu atceres dienu, piemēram, Baltijas valstīs, Bulgārijā, Slovēnijā, arī jaunākajā ES dalībvalstī – Horvātijā. Daudzās valstīs tā tiek oficiāli atzīmēta kā Eiropas atceres diena, piemēram, Polijā, Ungārijā, Zviedrijā.
Jāatzīmē, ka 23. augusta noteikšanu par starptautisku totalitārisma upuru piemiņas dienu atbalstīja arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārā asambleja tās 2009. gada 3. jūlija Viļņas deklarācijā, kas nosodīja “totalitāro režīmu cildināšanu, ieskaitot publiskas demonstrācijas, kurās tiktu slavināta nacistiskā vai staļinistiskā pagātne”. Lai kā Krievija centās novērst šīs deklarācijas pieņemšanu, tā tika pieņemta ar absolūtu balsu vairākumu (ar 201 no 213 balsīm). 23. augustu atzīmē arī ārpus Eiropas Savienības – Kanādā un Gruzijā. Katru gadu notiek arī īpaši Eiropas mēroga piemiņas pasākumi kādā konkrētā dalībvalstī – 2011. gadā Polijā, 2012. gadā Ungārijā. Šī gada 23. augustā tie notiek vairākās Lietuvas pilsētās, kas sakrīt arī ar Lietuvas prezidentūru ES padomē.
Mūsu rakstiskā deklarācija bija viens no stūrakmeņiem Eiropas Parlamenta rezolūcijas par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu tapšanā. Šī rezolūcija, kas tika pieņemta 2009. gada 2. aprīlī, oficiāli atzina vienlīdz noziedzīgo padomju un nacisma totalitāro režīmu dabu. Eiropas Parlaments arī uzsvēra, ka “ir jāatbalsta Eiropas nemierīgās pagātnes dokumentēšana un liecību vākšana, lai palielinātu Eiropas informētību par noziegumiem, kas pastrādāti totalitāro un nedemokrātisko režīmu laikā”. Tikpat nozīmīgas cīņā par vienotu vēstures izpratni ir bijušas arī Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. oktobra rezolūcija par Ukrainā 1932. – 1933. gadā mākslīgi izraisītā bada – golodomora – pieminēšanu. Visos minētajos dokumentos deputāti uzsver, ka ir ļoti svarīgi veicināt izpratni un zināšanas par abu – nacisma un totalitārā komunisma – režīmu noziegumiem.
Nozīmīgs solis vēstures izpratnes veidošanā bija Edvīna Šnores filma “Padomju stāsts” (Soviet Story), kurai Eiropas Parlamenta finansējumu izdevās panākt kopā ar bijušo deputātu Kristovski. Pirmizrāde Eiropas Parlamenta pārpildītā zālē notika 2009. gada aprīlī, un kopš tā laika filma ir apceļojusi daudzas pasaules valstis un ieguvusi balvas respektablos kino forumos Eiropā un ASV, būtiski mainot cilvēku izpratni par padomju režīmu un pagātnes patiesajiem notikumiem.
Sasniegtais rezultāts dod lielu gandarījumu: Eiropas Parlaments 23. augustu ar oficiālu piemiņas dienu uz laiku laikiem ir ierakstījis Eiropas kopējā vēstures atmiņā. Taču ar to vēstures skaidrošanas darbs nebūt nebeidzas. Daudziem joprojām nav saprotams, kā abu režīmu veiktās ļaundarības pielīdzināmas. Tad nākas skaidrot, ka vienu totalitāru režīmu nedrīkst uzskatīt par mazāk noziedzīgu tikai tādēļ vien, ka tas ir palīdzējis apturēt otru.
August 23, 2013
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Dace Kokareviča, LV
/span>
Viena no Baturinas ielām kādreiz saukta “Latišskaja”; tagad tur Ilga palikusi vienīgā latviete.
Turpinājums. Sākumu sk. 30. jūlija, 2., 7. un 14. augusta “LA”
“Vai viņi tur Sibīrijā vēl runā latviski?”, “Vai viņi vēlas iegūt dubultpilsonību un tad brauks uz Latviju?” – tie ir jautājumi, ko jau pēc atgriešanās no Sibīrijas dzirdu visbiežāk, paziņām stāstot par tur pieredzēto. Lielajās pilsētās, kur ir latviešu biedrības, vēl ir cilvēki, kas latviski prot. Tāpat arī Suhanojes ciemā, kur daudzi vēl cara laikā pēc apsolītās zemes aizbraukušie latvieši saviem bērniem valodu cītīgi mācījuši un latviešu dziesmas dziedājuši, un pēcteči šo tradīciju turpinājuši. Bet Baturinā, kur piecdesmitajos gados dzīvoja apmēram simt ģimenes, kas 1949. gadā bija deportētas no Ziemeļvidzemes un kur savulaik vesela iela neoficiāli saukta par “Latišskuju”, tagad Ilga Veselkova palikusi vienīgā latviete. Bērnības draudzene un skolasbiedrene Rita vēstules viņai raksta latviski, bet Ilga atbild krieviski.
Brīdī, kad Krasnojarskā ciemojamies pie Veras, kuras ģimene 1950. gadā izsūtīta no Abrenes apkaimes, viena no viņas māsām viesojas Latvijā. Bet krasnojarskiete Jūlija Helviga, izsūtītā Modra Helviga meita, ar nepacietību gaida oktobri, kad varēs sākt kārtot dubultpilsonību. Viņai Latvijas laukos ir atgūts tēva īpašums.
Taču tie Krievijas latviešu pēcteči, kuri nedomā pārcelties uz Latviju, uz dubultpilsonības iespēju raugās piesardzīgi. Jo Krievijā tagad ikvienam, kurš saņem naudu par strādāšanu kādā ārvalstu projektā, ir jādeklarējas kā “ārzemju aģentam”, tā riskējot kļūt par aizdomīgu personu varas acīs.
Āboli no Latvijas
“Kāpēc Sibīrijas bērni brauc uz bijušā izsūtījuma vietām, kur viņiem ir klājies tik grūti?” – arī tāds ir viens no jautājumiem, ko Latvijā uzdod. Kad vaicāju to 1949. gada decembrī Tomskas apgabalā dzimušajai Inārai, viņa atbild, ka bērns jau dzīvo to dzīvi, kas viņam dota, jo nemaz nezina, ka var būt citādi. “Nu, nebija apavu, ar ko iet ārā… pašļūcām tāpat ar zeķītēm…” atminas Ināra. Viņas mamma, Stopiņu pagasta pastniecīte Marta, 1949. gadā brauca uz Sibīriju ar diviem bērniem Māru un Vilni, vēl pat nenojauzdama, ka nes zem sirds trešo atvasīti. Vīrs Alberts Zeltiņš bija apcietināts jau 1944. gada decembrī, četrus mēnešus pavadījis čekas pagrabos, pēc tam nosūtīts uz Centrālcietumu. 1945. gada augustā notiesāts “par dzimtenes nodevību,” manta konfiscēta, izsūtīts uz lēģeri Mordovijā. Marta sūtījusi uz turieni vēstules un paciņas, bet nekādas ziņas no vīra nav saņēmusi. Tā kā Latvijā jau 1948. gadā klīdušas baumas par gaidāmām deportācijām, māte šķīrusi laulību un pārgājusi atpakaļ vecāku uzvārdā Igals, tā cerēdama, ka viņu ar bērniem liks mierā. 1949. gada sākumā sastapusi otru nākamo dzīvesdraugu, Ināras tēti.
Ināra atminas, ka tēvs sūtījis uz Sibīriju paciņas: “Reiz salā gājām uz pastu pakaļ paciņai; bija jāberzē vaigi, lai nenosaltu. Mājās, kad atvērām paciņu, ieraudzījām, ka tēva sūtītie ābolīši garajā ceļā sasaluši un sapuvuši…”
Arī 1940. gada novembrī dzimušajai un 1941. gada jūnijā deportētajai Dacei Plūmanei (Siliņai) ir atmiņu epizode par Latvijas āboliem: “Atceros, ka vecāsmātes māsa mums atsūtīja ābolus. Atceros ābolu smaržu, man šķita, ka nekā labāka nevar būt.
Latvija man asociējās ar kaut ko gaišu un labu. Āboli, protams, bija vēl papildus… Bērnam, kas ir badā vai ne vienmēr paēdis, viens no priekiem ir ēšana. Es zemapziņā sapratu, ka nedzīvoju vietā, kur esmu piedzimusi vai kur ir mani senči, bet bērns domā un uztver dzīvi citādi. Tur es nezināju, vai esmu te ilgu laiku, bet es zināju, ka tā nav mana pamatvieta.”
…Uz īsu brīdi piestājam, lai Ināra var nofotografēt Fiļimonovskas ciemu, kura slimnīcā nākusi pasaulē. Un arī Novonikolajevkā, kur abas ar māsu Māru meklē bērnības takas.
Viens vecs vīrs, kurš šo to zina pastāstīt par latviešiem, un rāda, kur atradusies skola, priecīgs tiek pie Latvijas suvenīra – melnā balzama pudelītes. Bet Ināra ciema veikalā iegādā degvīnu “Russkij ļjod” – brālim ciemakukuli no vietas, kur dzīvojis līdz 1955. gadam.
Vilnis Zeltiņš uz Latviju braucis viens pats, vectēvs pirms tam atsūtījis fotogrāfiju, lai mazdēls viņu pēc tik ilga laika pazīst, kad Rīgā stacijā satiksies. Jo māte Marta atļauju braukt uz Latviju saņēmusi tikai gadu vēlāk. Ināra ceļabiedriem parāda godarakstus, ko māte saņēmusi par darbu fermā: “Viņa saņēma aprūpē vissliktāk koptās govis, un pēc laiciņa tās kļuva par vislabāk aprūpētajām. Viņai kā pirmajai piedāvāja slaukt govis ar elektrisko slaucamaparātu, un drīz vien viņa kļuva par labāko, tika apbalvota ar godarakstu un gotiņu, ko nosauca par Verbu jeb pūpolīti.”
Pie Čulimas
Sibīrijas braucienā asaras riešas acīs ne tikai kapsētās vai muzejos, represētos tautiešus pieminot. Asino pilsētā mums pretim no Baturinas ir atbraukusi Ilga. Pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem apskaujot bērnības draudzenes Aiju un Ritu, Ilga raud dziļa saviļņojuma asaras. Tajās ir gan tikšanās prieks, gan sāpīga doma – kāpēc es neesmu kopā ar jums tur Latvijā.
Uz Baturinu, kur 1949. gadā no Asino pilsētas varēja nokļūt tikai pa Čulimas upi ar liellaivām, bija aizvestas ap simtu latviešu ģimeņu. Tās deportētas galvenokārt no dažādām Valkas rajona vietām – Ritas Gredzenas ģimene no Ērģemes, Ilgas ģimene no Kārķiem, tāpat bija cilvēki no citiem pagastiem, atceras Aija Gaile. Aijas tēvs bija rentnieks, viņa vārds 1949. gada izsūtāmo sarakstos esot ierakstīts pēdējā brīdī. Kamēr represēto vilciens stāvējis Lugažos, mammas māsas vēl paguvušas ģimenei iedot līdzi ceļā tikko ceptu maizi.
Piecdesmitajos gados Baturinā viena no ielām iesaukta par “Latišskuju”. Bet Baturinas kapsētā ir apglabāti vairāk nekā 40 latvieši, saka Rita, kura cītīgi pētījusi ziņas par Valkas puses deportētajiem. Tur guļ arī viņas vecmāmiņa, kas mirusi trīs mēnešus pēc izsūtīšanas. Toreiz pie vecāsmammas kapa iestādīta priedīte, kam nu jau jābūt izaugušai lielai. Taču kapsētā ir daudz šādu priedīšu, un tā arī neatrodam to vietu. Tāpat mums nesekmējas Aijas piederīgo – māsiņas un divu onkuļu – kapa kopiņu meklējumos. Atrodam latvieša Imanta Feldmaņa kapu (viņš noslīcis pēc tam, kad Čulimā apgāzusies laiva), Emīlijas Sulas kapu, un mācītājs Guntis Kalme notur svētbrīdi par visiem Baturinā mūža mierā dusošajiem latviešiem.
“Man tas svētbrīdis deva sirdsmieru,” saka Rita. Vecmāmiņa bija kristīgs cilvēks, un tuvinieki toreiz bēdājās, ka pēdējā gaitā nevarēja izvadīt tā, kā vecmāmiņa būtu novēlējusi.
Kāpēc Ilgas ģimene neatgriezās Latvijā? Viņa atbild, ka tēvs vēl 1963. gadā uz lūgumu ļaut aizbraukt saņēmis varasiestāžu atteikumu. Atļauja dota vēlāk. 70. gados Ilga ar savējiem reiz ieradusies Latvijā, taču, tā kā neviens no radiem neaicinājis palikt, atgriezušies Baturinā. Tur strādājusi bērnudārzā, tur dzimuši viņas trīs bērni, kas tagad visi devušies prom uz lielajām pilsētām.
Ilga draudzenēm atzīstas, ka neesot vairs pat cerējusi savā dzīvesvietā kādu Latvijas vēstnesi sastapt. Taču tagad varbūt sagaidīs vēl kādreiz. Aija un Rita sola, ka brauks vēl reizi, lai bez steigas izstaigātu bērnības ciemu un kapsētu, kur dus mīļie. Tagad ceļš zināms – jāaizlido uz Tomsku, tad ar autobusu uz Asino un tur jātiek uz Baturinas autobusu.
Atsauksmes un filma
Režisore Dzintra Geka veido filmu “Kur palika tēvi”, un šovasar safilmētos sižetus viņa šodien, 23. augustā, pulksten 16 rādīs Rīgā Kara muzejā, kur laipni aicināti visi interesenti.
Pēc Sibīrijas rakstiem esmu saņēmusi vairākas vēstules. Sarma Kļaviņa stāsta, ka atcerējusies, kā viņas vīrs Latvijas Universitātes profesors Augusts Milts padomju laikos devās tūristu grupā ar kuģi pa Jeņiseju, “lai pabūtu Jeņisejskā, kur cietumā tika nošauts viņa tēvs”.
Politologs no Kanādas Juris Dreifelds raksta: “Mani abi vectēvi un vecmāte apglabāti Sibīrijas taigā. Un vairākums Latvijas krievu vēl arvien domā, ka mēs pievienojāmies PSRS brīvprātīgi!”
Nobeigumu lasiet kādā no “LA” nākamajiem numuriem.
August 23, 2013
Posted by gulags |
REPRESĒTIE, Sibīrija |
Leave a comment
Ģirts Vikmanis, LA
Pirms 24 gadiem – 1989. gada 23. augustā – apmēram divi miljoni Baltijas iedzīvotāju sastājās dzīvā ķēdē, veidojot “Baltijas ceļu”, kas no Viļņas cauri Rīgai vijās līdz Tallinai un apliecināja Baltijas republiku prasību atgūt neatkarību.
Baltieši pieminēja Molotova–Ribentropa paktu, kas bija sadalījis Eiropu. Baltijas valstu neatkarības kustību pārstāvji sarunā atceras tolaik piedzīvoto un spriež, kā toreizējie sapņi un ideāli īstenojušies mūsdienās.
Uz brālības pamata
Lietuvas neatkarības kustības “Sajūdis” izveidotājs Vītauts Landsberģis 1989. gada 23. augustā atradās ceļa sākumā – Viļņā Ģedimina laukumā kopā ar radiniekiem. Tur bijuši arī skautu un gaidu kustības dalībnieki, trimdas lietuvieši un politiski represētie. No rīta viņš devies uz Lietuvas radio, lai teiktu uzrunu, un jau bijis zināms, ka Lietuvā piekļuvi ceļiem bloķē padomju ie-
stādes. “Toreiz uzrunāju tautu, sakot, lai tā nesatraucas, bet sadodas rokās ar kaimiņiem, ja arī viņi ir tālu līdz galvenajam ceļam,” atceras V. Landsberģis.
“Tā man bija stresaina diena. Todien Latvijas Centrālkomiteja aizliedza koordinēt “Baltijas ceļa” norisi pa radio. Visu vajadzēja precizēt. Man bija jāieraksta uzrunas teksts,” atceras toreizējais Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns. Tomēr dažādi PSRS varas iestāžu liktie šķēršļi neesot traucējuši – akcijas koordinācija bijusi tāda, kuru varētu veikt aizvērtām acīm.
Viņš devies uz Ķoņu pagastu Latvijas un Igaunijas pierobežā, kuru šķērsoja “Baltijas ceļš”. Tur noticis vietējo latviešu un igauņu improvizēts mītiņš. “Bija dažādi nacismu un komunismu raksturojoši simboli, Hitlera un Staļina ģīmetnes. Visi šie atribūti tika iemesti ugunī. Šajā dienā mēs pateicām, ka ir beidzies Otrais pasaules karš,” stāsta D. Īvāns. “Todien divu noziedznieku vienošanās zaudēja spēku, jo mēs sākām atzīmēt savus vienotības svētkus – “Baltijas ceļu”.”
Tikmēr Igaunijas neatkarības kustības aktīvists Tunne Kelams atceras, ka jau iepriekš – 1987. gadā – igauņi pulcējušies uz sanāksmēm Hirves parkā Tallinā, pieminot Molotova–Ribentropa paktu un tā slepeno protokolu, kas sadalīja Eiropu. Parks kļuva par neatkarības kustības aktīvistu pulcēšanās vietu, un tajā attīstījās daudzas idejas. “Baltijas ceļa” dienā T. Kelams pievienojies cilvēkiem, kas atradušies netālu no parka. “Pēc “Baltijas ceļa” cilvēki vairāk sāka ticēt Igaunijas neatkarības idejai. Iepriekš daudzi domāja, ka tas nav sasniedzams mērķis,” teic T. Kelams.
Globāls notikums
“Baltijas ceļš” tolaik nebija trīs Baltijas tautu izolēts notikums, tas ir jāskata kontekstā ar 20. gs. astoņdesmito gadu Austrumeiropas kustībām, kas vērsās pret komunistiskajiem režīmiem. “Tā bija ļoti plaša zīme, ka komunistisko režīmu ļodzīšanās un krišana Centrāleiropā izplatīsies uz austrumiem un nebeigsies pie Molotova–Ribentropa līnijas. “Baltijas ceļš” bija stingrs mūsu gribas apstiprinājums, padomju varai netika atstātas cerības, ka pārmaiņas varētu apstāties. Tas bija atgādinājums, ka esam tādas pašas Eiropas nācijas kā citi,” teic V. Landsberģis. “Baltijas ceļš” tolaik kļuva par pasaules mēroga notikumu, kas tika plaši atspoguļots pasaules lielākajos medijos.
D. Īvāns spriež, ka bijis lepns par “Baltijas ceļu”, un norāda, ka tā adresāts bija arī Kremlis, kur tolaik Mihailu Gorbačovu nomācis jautājums par Vācijas atkalapvienošanās iespējamību. Pēc D. Īvāna vārdiem, PSRS līderis vēlāk atzinis, ka “Baltijas ceļš” viņam esot sasējis rokas Vācijas jautājumā. T. Kelams atceras, ka vairākus mēnešus pirms “Baltijas ceļa” Igaunijā viesojusies eiroparlamentāriešu grupa Baltijas valstu jautājumos. “Viņi bija konservatīvi un uzskatīja, ka jābūt stabilitātei – Baltijas republikām jāpaliek PSRS sastāvā. “Baltijas ceļš” bija pret šādām idejām un parādīja tautas gribu,” teic T. Kelams.
Neticētu savām acīm
“Baltijas ceļa” dalībnieki atceras, ka tolaik viņiem neesot bijušas plašas vīzijas, ko darīt, kad tiks atgūta neatkarība un kā brīvības ideālus īstenot dzīvē. T. Kelams aicina atcerēties Igaunijas vēsturisko pieredzi, ka nākotnē nav nekā neiespējama, taču nekas nepastāv pats par sevi, attiecinot to uz dalību NATO, ko viņš tomēr neuzskata par simtprocentīgu Igaunijas drošības garantu. Tāpat Kelams uzskata, ka Igaunijas būtiskākais ceļš mūsdienās ir turpināt veidot nacionālu valsti, taču sarežģījumus gan Latvijā, gan Igaunijā radot padomju mantojums un tālaika domāšanas paliekas. T. Kelams pauž prieku, ka 23. augustu kā totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu 2009. gadā pasludinājis Eiropas Parlaments. Igaunijas vēstniecības Latvijā misijas vadītāja vietniece Merje Stanciene vērtē, ka nav salīdzināma situācija Baltijas valstīs 1989. gadā un mūsdienās, jo tagad, piemēram, ir daudz augstāks dzīves standarts, cilvēkiem ir iespēja brīvi ceļot, Baltijas valstis piedalās NATO, kas ir spēcīgs drošības garants Baltijas valstīm.
D. Īvāns domā, ka Latvijas Tautas frontes kongresa pirmie delegāti neticētu tam, kas pa šiem gadiem noticis Latvijā. “Mēs tikām vaļā no PSRS – to neviens tolaik nevarēja iedomāties. Mēs esam NATO valsts, un tas ir krietni augstāks drošības līmenis nekā starpkaru Latvijā, mums ir mazāk draudu. Arī materiāli esam labāk nodrošināti,” teic D. Īvāns. Viņš gan atzīst – mūsdienu problēma ir tautiešu došanās strādāt uz ārzemēm, par ko “Baltijas ceļa” laikos neviens nevarēja iedomāties.
V. Landsberģis uzskata, ka Lietuva līdz mūsdienām būtu varējusi sasniegt vairāk, un esot jautājums par to, kā tiek izmantota iegūtā brīvība. “Lietuvas sabiedrība mūsdienās ir sašķelta dažādās atšķirīgās grupās, lai gan tolaik bijām vienotāki,” saka V. Landsberģis. Tagad visās trijās Baltijas valstīs aug jauna paaudze, kas nav dzīvojusi padomijā. “Viņiem nav to laiku ideāli. Viņi ir atšķirīgi un nav sasaistīti padomju formulās un uztraukumos. Viņi ir vairāk eiropeiski un brīvāki,” spriež V. Landsberģis.
“Vēlu lietuviešiem, latviešiem un igauņiem paturēt “Baltijas ceļu” atmiņās par brālību, kas tolaik bija tik stipra kā nekad iepriekš un pēc tam,” vēlējuma vārdus teic V. Landsberģis.
Uzziņa
“Baltijas ceļa” 24. gadadienas atceres pasākumi * Rīgā: notiek “Baltijas ceļa” atceres dienas. Rīdzinieki un pilsētas viesi, piedaloties akcijā “Europeana 1989” aicināti atnest tālaika liecības un atribūtus uz Esplanādi no plkst. 12 līdz 20, lai tos varētu nofotografēt un ievietot “Baltijas ceļa” digitālajā kartē.
Eiropas mājas Sarunu istabā plkst.14 notiks “Baltijas ceļa” atceres pasākums.
* Bauskā: plkst. 20 Rātslaukumā tiks iedegts svecīšu ugunsceļš.
* Ķoņu pagastā: plkst. 20 pie Latvijas un Igaunijas robežas notiks muzikāls atceres pasākums.
* Alūksnē: plkst. 9 pie Alūksnes Jaunās pils sāksies ziedu segas veidošana, bet plkst.18 pie Jaunās pils notiks atceres pasākums.
* Jēkabpilī: Daugavas kreisajā krastā pie tilta plkst. 18. Jēkabpils Latviešu biedrība rīko pulcēšanos, lai atcerētos Baltijas ceļu un laistu Daugavas straumē ziedus.
* Tallinā: pie Brīvības cīņu uzvaras kolonnas atzīmēs 2009. gadā ES noteikto visu totalitāro režīmu upuru piemiņas dienu Eiropā. Pēcpusdienā Hirves parkā notiks pulcēšanās, pieminot 1987. gadā īstenoto pieprasījumu atzīt Molotova–Ribentropa paktu un pulcēšanās parkā tradīcijas pirmsākumu.
* Viļņā: notiks piemiņas pasākums pie Adama Mickēviča pieminekļa, kur 1987. gadā šajā dienā lietuvieši sapulcējās uz mītiņu pret Molotova–Ribentropa paktu.
* Londonā: sestdien, 24. augustā, plkst. 14 “Baltijas ceļa” atceri Haidparkā rīko Lietuvas Jaunatnes apvienība Apvienotajā Karalistē. |
August 23, 2013
Posted by gulags |
Atmodas_laiks, piemiņa, PSRS sabrukšana |
Leave a comment
Unikālā notikuma idejas atbalstītājus aicina veidot virtuālo karti
Latvieši, lietuvieši un igauņi aicināti vēlreiz pievienoties Baltijas ceļam, šoreiz – sociālajos medijos. Interaktīvajā lapā thebalticway.eu plānots atjaunot vēsturisko notikumu, lai apliecinātu Baltijas valstu atbalstu brīvībai, vienotībai un kopīgiem ideāliem arī patlaban.
Unikālā notikuma gadadienas priekšvakarā Baltijas valstu iedzīvotāji aicināti atzīmēt šo notikumu, vēl vienu reizi ”sadodoties rokās” sociālajos tīklos. Latvieši, lietuvieši, igauņi un visi citi pasaules iedzīvotāji, kuri atbalsta Baltijas ceļa idejas, tiek aicināti izmantot sociālos tīklus, lai pievienotos virtuālai kartei, kas simboliski izseko vēsturiskā ceļa dalībnieku soļus no Tallinas līdz Viļņai.
Jaunākajai paaudzei, kura par šo notikumu ir dzirdējusi no saviem vecākiem un vecvecākiem, šī ir iespēja apliecināt pasaulei, ka Baltijas ceļa demonstrācijā iemiesoties ideāli vēl aizvien ir dzīvi. 1989. gada 23. augustā gandrīz divi miljoni cilvēku no trīs valstīm sadevās rokās miermīlīgā protesta akcijā, lai apliecinātu ticību brīvībai, demokrātijai un neatkarībai.
Baltijas ceļš bija nozīmīgākais mirklis ceļā uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Tās dienas notikumus vēroja visi pasaules mediji, un Baltijas ceļš kļuva par vēsturisku simbolu vienotībai brīvības vārdā.
Savukārt Saeimas mājaslapā ievietots dokuments – deklarācija, ar kuru pirms 22 gadiem 21.augustā AP deputāti atjaunoja Latvijas faktisko neatkarību.
Nozīmīgākie dokumenti par Baltijas ceļa organizēšanu 2009.gadā tika iekļauti UNESCO programmas ”Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā. Baltijas ceļš pasaules mērogā tika atzīts par iespaidīgu nevardarbīgu protesta un solidaritātes paušanas aktu, kas tajā laikā bija unikāls miera kultūras piemērs.
Sociālo mediju kampaņas mērķis ir atdzīvināt 1989.gada vasaras emocijas, dodot iespēju arī jaunākajai paaudzei, kurai nebija iespējas šo Baltijas vēsturei nozīmīgo notikumu piedzīvot, izrādīt savu atbalstu un vienlaikus teikt ”paldies” saviem vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām, kuri stāvēja uz ceļa toreiz, pirms 24 gadiem.
Ielogojoties lapā ar savu sociālo mediju kontu Twitter, Facebook vai Draugiem.lv, ikviens var ”pievienoties” demonstrācijai, sekojot 600 km garajam ceļam uz virtuālas kartes. Piektdienas, 23.augusta, naktī Baltijas ceļa oficiālajā gadadienā, ceļš tiks pabeigts un ierakstīts vēsturē.
Jau vēstīts, ka 23. un 24.augustā no plkst.12 līdz 20 Esplanādē, ”Rīga 2014″ atklātajā telpā Eiropas digitālais arhīvs, bibliotēka un muzejs ”Europeana” sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku aicina Latvijas iedzīvotājus dalīties ar atmiņām, fotogrāfijām un citām liecībām no Baltijas ceļa norises.
Baltijas ceļa dalībniekiem būs iespēja digitalizēt savu līdzpaņemto Baltijas ceļa piemiņas lietu un iekļaut to digitālajā arhīvā publicēšanai vietnē europeana1989.eu, kurā apkopoti materiāli par ”Dzelzs priekškara” krišanas notikumiem Eiropā 1989.gadā. Piemiņas lieta var būt jebkas, kas konkrētajam cilvēkam saistās ar Baltijas ceļa akciju – fotogrāfija, dokuments, piespraude, apģērba gabals, tramvaja biļete u.c. Visi līdzi paņemtie materiāli tiks uzreiz atgriezti atpakaļ īpašniekam.
Sociālo mediju lietotāji, kuri vēlas uzzināt vairāk par Baltijas ceļa vēsturi, ir aicināti sekot Baltijas ceļa kontiem Twitter, Facebook un Draugiem.lv, kuros līdz pat piektdienas naktij varēs uzzināt interesantus faktus, fotogrāfijas un citātus no 1989.gada vasaras notikumiem.
August 22, 2013
Posted by gulags |
Atmodas_laiks, piemiņa, PSRS sabrukšana |
Leave a comment