Boļševiku noziegumi uz ekrāna
Kad vēlu vakarā kinoteātrī “Pionieris” beidzās Andreja Smirnova filmas «Жила-была одна баба» seanss, skatītāji dažas minūtes klusēdami vēroja titrus. Un tad daži, slaukot prom asaras, sāka aplaudēt.
“Es nevēlos to skatīties! Es negribu, ka to man rāda”! – kliedza meitene savam pavadonim pie izejas no zāles. “Tas ir jāredz, tā ir mūsu vēsture,” – viņš centās viņu nomierināt. “Nē, es negribu šādu pagātni!” ………….
На российские экраны выходит фильм об одном из самых страшных преступлений большевиков – подавлении восстания крестьян Тамбовской губернии в 1921 году.
Когда во вторник поздно вечером в кинотеатре «Пионер» завершился предпремьерный показ фильма известного режиссера Андрея Смирнова, зрители несколько минут молча смотрели на бегущие по экрану титры. А потом некоторые, вытирая слезы, начали аплодировать.
«Я не хочу такое смотреть! Я не хочу, чтобы мне это показывали!» – кричала девушка своему спутнику на выходе из зала. «Это нужно посмотреть, ведь это наша история», – успокаивал ее он. «Нет, я не хочу такого прошлого!» – упрямилась она.
Среднестатистический россиянин ничего или почти ничего не знает о событиях 90-летней давности. Когда во вторник я читал лекцию студентам факультета журналистики Московского международного университета и спросил, что произошло в их стране в 1921 году, ответить они не смогли. Я задал вопрос, кто из них был в московском Бутово, где в 1930-е годы НКВД убило и закопало 20 тысяч жителей столицы. Не был ни один. Об этих вещах в России говорится очень мало.
Смирнов – режиссер, автор сценария и одновременно продюсер фильма – посвятил четверть века изучению документов из архивов ЧК и НКВД о восстании тамбовских крестьян. Этот находящийся в 400 километрах на северо-восток от Москвы регион до октябрьской революции 1917 года был необыкновенно богат. Именно оттуда в конце XIX века для Бюро мер и весов, находящегося в городе Севр под Парижем, был взят кубометр земли как эталон самой плодородной почвы в мире.
После революции даже на таких почвах большевикам удалось устроить голод, а местных крестьян превратить в бедняков. Владимир Ленин ввел систему принудительного изъятия продовольствия у крестьян, и в 1919 году Тамбовская губерния должна была отдать новой власти больше зерна, чем собрала.
Тогда крестьяне взбунтовались. Они создали две 50-тысячные армии, которые два года боролись с коммунистами. Так что весной 1921 года Ленин выслал против них командарма Михаила Тухачевского со 100 тысячами солдат, бронепоездами, авиацией и отравляющим газом. Будущий маршал Советского Союза, который был позже убит по приказу Иосифа Сталина в ходе большой чистки 1930-х, разбил повстанцев, травя их ипритом и фосгеном и расстреливая сотни заложников (среди них было много женщин и детей).
Основой своей истории Смирнов сделал судьбу деревенской девушки Варвары, которая в 1909 году выходит замуж за богатого крестьянина. В новой семье ее бьют и унижают, а свекор пытается изнасиловать. Она теряет нелюбимого мужа и долгие годы ищет простого счастья. Она не понимает, почему большевики забирают у нее и ее детей всю еду, почему мужиков, защищающих святой образ, расстреливают из пулеметов; почему поджигают избы и отбирают у нее очередных мужчин. Того, с которым она хотела бы под конец остаться, расстреливают у стены церкви вместе с группой заложников: убивают их за то, что деревня не хотела указать мест, где укрываются повстанцы.
«Жила-была одна баба» наносит удар сразу по двум любимым российским мифам. Он изображает большевиков беспощадными, лишенными человеческих чувств преступниками. Не щадит он и царскую Россию, в которой многие россияне видят потерянный рай. В картине Смирнова дореволюционная деревня грязна, а ее жители жестоки и несправедливы.
Неудивительно, что многие интернет-пользователи (еще не видев фильма) обвиняют Смирнова в «антирусском» настрое и в том, что он пытается нагадить зрителям в мозг. Таких атак после первых показов наверняка станет больше. Но фильм может стать популярным, потому что его активно рекламируют по телевидению, у него есть интернет-сайт и о нем много пишут газеты.
«Это первый мой фильм, за который я полностью отвечаю. Никакой цензуры не было», – сказал Gazeta Wyborcza Смирнов, известный в Польше по замечательному «Белорусскому вокзалу» 1970 года, повествующему о ветеранах Второй мировой войны.
Значительную часть из шестимиллиардного бюджета выделило государство, которое обычно охотно раздает огромные деньги на произведения об отважных шпионах и героях коммунистических времен. Остальные средства поступили от спонсоров, среди которых оказались люди близкие к нынешней власти, такие, как, например, Любовь Слиска – один из лидеров путинской партии «Единая Россия». Благодаря такой щедрости Смирнов смог снять фильм с размахом: пригласить 200 профессиональных актеров и множество статистов.
Активное участие государства в производстве и рекламе однозначно антибольшевистской ленты вписывается в объявленную президентом Дмитрием Медведевым десталинизацию жизни в России. Занимающиеся этим процессом члены кремлевского совета по правам человека и развитию гражданского общества убеждены, что россияне захотят расчета с коммунистическим прошлым тогда, когда они узнают из школьных учебников, СМИ, фильмов и литературы, каким это прошлое было на самом деле.
Оригинал публикации: Zbrodnie bolszewików na ekranie
Dzīvie pieminekļi. Atceroties Gunāru Astru
Ieva Nikoleta Dāboliņa21.oktobris 2011
Darbojošās personas (attēlā no kreisās puses uz labo):
Jānis Rožkalns – grupas „Helsinki-86″ dalībnieks, Gunāra Astras cīņubiedrs, par savu nacionālpolitisko darbību un reliģisko pārliecību kā “sevišķi bīstams valsts noziedznieks” no 1983. līdz 1987.gadam pavadījis Permas speciālā režīma tā saucamajā „darba labošanas nometnē”. No “izsūtījuma Vācijā” atgriezies 2000.gadā, Latvijas Ordeņu brālības līdzpriekšsēdētājs, mēģina apzināt un atbalstīt valsts apbalvojumus saņēmušos cilvēkus, kuru liela daļa dzīvo vientuļi un trūkumā.
Gunta Rožkalne – Jāņa sieva, kas 1983.gadā pēc vīra apcietināšanas palika viena ar maziem dvīnīšiem. Pazemojumus, kas pēc vīra apcietināšanas bija jāiztur sievišķīgajai Guntai, nevarētu apkopot daudzos biezos sējumos. Tagad šī triju pieaugušu bērnu māte palīdz audzināt mazbērnus un ir līdzās Jānim visos viņa pienākumos un iniciatīvās.
Bruno Javoišs – dzimis 1941.gadā, Gunāra Astras līdzgaitnieks, 1963.gada 5.decembrī pacēlis Latvijas brīvvalsts karogu Rīgas radiotornī, tiesāts par „pretpadomju aģitāciju” un kopā ar Gunāru Astru un Agri Šēferu Mordovijas lēģeros pavadījis septiņus gadus. Joprojām dzīvo Igaunijā, jo pēc ieslodzījumā pavadītajiem gadiem nevarēja atgriezties Latvijā. Mākslas vēsturnieks un vēstures skolotājs, tagad piestrādā par pastnieku un tulku. Runā četrās svešvalodās – igauņu, lietuviešu, angļu un krievu.
Agris Šēfers – dzimis 1940.gadā, Gunāra Astras mīļākais skolnieks un līdzgaitnieks, par pagrīdes darbību un bēgšanas mēģinājumu no PSRS 1961.gadā notiesāts par „Dzimtenes nodevību”, pārcietis spīdzināšanas un ilgstošas pratināšanas, Mordovijas lēģeros pavadījis 10 gadus. Perfekti pārvalda un sarunā eleganti lieto vācu valodu. Brīvs cilvēks un jaunsaimnieks.
Mazā toijota slīd pa Brīvības ielu Juglas virzienā. Ir skaista saulaina oktobra sākuma diena. Pēc pāris nedēļām, 22.oktobrī, būs Gunāra Astras 80 gadu jubilejai veltītais sarīkojums Okupācijas muzejā, kurā Jānim Rožkalnam jāuzstājas ar referātu. Bruno Javoišs rāda ceļu uz „Jūdažiem”, desmit kilometru aiz Siguldas, kur dzīvo viņa lēģera biedrs Agris Šēfers. Bija domāts, ka līdzi brauks arī Gunāra Astras atraitne Līvija, tomēr viņa atteikusies, jo „ceļš ir pārāk tāls”, taču Jānis Rožkalns ar viņu saticies.
Gunta Rožkalne pamāj pa kreisi uz gaišu, nolupušu piecstāvu namu ielas kreisajā pusē, Nr.209: „No šīs mājas paņēma Jāni, un es paliku viena ar trīs mēnešus veciem dvīņiem uz rokām. Tikai pirms gada un piecām dienām mēs bijām apprecējušies.”
Esmu pie Agra bijusi jau vismaz trīs reizes. 2006.gada vasarā Siguldas – Mālpils ceļa malā tīruma vidū Agris nolika dzelzs garāžu, ielika mājai pamatus un nopirka sivēnmāti. Nu viņa nams slej zaļu jumtu pret rudenīgajām debesīm un tam apkārt simt metru rādiusā plešas lauks ar būvmateriāliem, grabažām, saimniecības piederumiem un cūku aplokiem. Ar skaļām rejām mūs sagaida, kā vēlāk izrādās, pieci suņi.
Agris – stiegrains, stalts un sapucējies – pieņem un slavē ciemkukuļus – suņu barību, “Ķelmēnu” rupjmaizi un visas iespējamās avīzes. Viņš visu ienes metāla garāžā, kurā jau pie durvīm sākas nenosakāmu priekšmetu kalni un pusviru stāv metāla krāsniņas mute: „Kad mēs te pirmo ziemu šajā garāžā gulējām, no rīta pamodāmies viscauri nosarmojuši kā līķi,” Agris izteiksmīgi uzsver vārdu „līķi”, un iznes dažāda lieluma stikla glāzītes un maisiņā ietītu pudeli.
Bruno iztin “Mokas” pudeli. Kamēr Agris klusina suņus un skrien pēc lupatām, ko paklāt uz soliņiem, Bruno izstāsta, ka Agris nedzer un nepīpē un visas pudeles, ko ciemiņi viņam atved, „norok kā suns kaulu”.
Agris ir atnācis un slavina savu “Moku”, jo tā vēl no tiem laikiem, kad „īstā labā” rūpnīca vēl strādāja, un pudeles un korķa izskats to apliecina. Ar “Mokas” pudeli Bruno rokā, kurai iztrūkst viens un sakropļoti vēl divi pirksti, tiek ievadīta pirmā fotosesija. Pirksti palikuši lēģera galdniecības frēzmašīnā.
Agris paņem ābolu kasti un ejam aplūkot saimniecību, kurā ir divi nobarojami vepri un kuilis. Pilsētniekiem tik milzīgi rukši ir liels brīnums, un mēs ar Guntu, bailīgi rokas stiepjot, mēģinām badīgajās mutēs iebarot ābolus, jo izskatās, ka viņiem labāk patiktu apēst mūs pašas.
Tiekam apvesti riņķī mājai, kurai ziemeļu pusē ir aizsākta piebūve – uzsliets jumts, zem kura nu tiek naglota dēļu siena. „Citādi vējš to būdu man aiznesīs,” saka Agris. Kad tīrumi un kūtis apraudzīti, nosēžamies pie garāžas durvīm uz diviem soliem – Agris uz viena, Jānis uz pretējā un saruna var sākties.
Jānis Rožkalns: Kā jūs iepazināties ar Gunāru Astru, vai atceries pirmo tikšanos? Kur tas bija?
Agris Šēfers: Tas pirmais mirklis man spilgti atmiņā. Mēs bijām vienā laikā arestēti. Bijām jau ieslodzījuma vietā Mordovijā, es sēdēju savā darba vietā, man tur bija jāgraiza kaut kāds koka gabals. Tai brīdī ieraudzīju, ka divi vīri – viens pa priekšu un viens no muguras – ieveda iekšā vienu milzīgu vīru. Paskatos, neko nebiju par tādu Gunāru Astru dzirdējis, bet viņiem bija gandrīz man gar degunu jānoiet. Un tā es pirmo reizi viņu redzēju.
Viņš nometnē priekšniecības acīs drīz vien kļuva augstā cieņā, jo bija inženieris, varētu teikt, pat apdāvināts elektronikas ziņā, un tieši sāka nākt mašīnas no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Visa tehnoloģija un pavadraksti bija vācu valodā. Ja arī kāds no tiem lēģera priekšniekiem un tehniķiem prastu vāciski, tad viņš no tās elektronikas atkal nekā nesajēgtu, bet Gunārs Astra prata abas divas lietas. Tehnisko vācu valodu viņš prata, kaut angļu valodu viņš pārvaldīja daudz labāk, gandrīz vai perfekti. Un tad viņš sametās kopā ar vienu gana ievērojamu un slavenu vīru – Intu Cālīti. Droši vien pazīstat – viņš vēl ir dzīvs, jau astoņdesmit gadu nosvinējis. Intam Cālītim tur bija savs elektriķa kabinets. Tur viņi ierīkoja sev tādu štābiņu, un tad ņēmās tās mašīnas uzstādīt – bija uzbūvēts jauns cehs, modernākais visā nometnē. Tas bija domāts darbināt arī tālāk, kad ieslodzītie būs deportēti tālāk uz kādu citu nomaļu drūmu džungļu vietu, kur būs jāsāk atkal visu no jauna būvēt…
Jānis Rožkalns: Kurš gads tas bija? Un kāds numurs bija tai nometnei?
Agris Šēfers: Tas bija 1961.gada rudens. Numur septiņi. Mordovijā tā sauktais „Dubravlags”.
Bruno Javoišs: ŽH – 385 bija.
Agris Šēfers: Mums bija septiņi. Bruno tai laikā vēl nemaz nebija noķerts. Vēl nebija izdarījis „noziegumu”, nebija uzrāpies radiotornī.
Tad viņi abi tur šeptēja. Jo Cālītis visu fabriku pārzināja un pazina visus priekšniekus. Viņi pie tām mašīnām ņēmās ilgi un dikti jaunajā cehā, kurā arī latvietis Jānis Pormalis, nacionālais partizāns, bija ceha priekšnieks. Viņš 1956.gadā nebija amnestēts, jo mežabrāļa gaitās bija nogalinājis čekistus un sarkanos funkcionārus. Viņa brālis bija kritis.
Bruno Javoišs: Es mazliet iestarpināšu. Jānis Rožkalns kaut kur dzirdējis, ka mēs Gunāru Astru saucām par Milzi. Es nepazīstu nevienu, kas tā viņu sauktu. Lēģerī mēs viņu par Milzi nesaucām. Vinš bija Garais Gunārs un mums bija arī Īsais Gunārs.
Jānis Rožkalns: Pārlēksim pāri notikumiem. Vai atceries pēdējo tikšanos ar Gunāru Astru? Kad tā bija?
Agris Šēfers: Tas varētu būt kāds astoņdesmit trešais vai ceturtais, jo astoņdesmit pirmajā gadā es iznācu no kārtējā ieslodzījuma, un tad mēs ar viņu kādus gadus sagājāmies, tad nāca lielā akcija.
Jānis Rožkalns: Astoņdesmit ceturtajā gadā mēs jau bijām apcietināti. Mūs tiesāja 1983.gada rudenī.
Agris Šēfers: Es neatceros, kad nāca tā lielā akcija – pirms vai pēc jūsu aresta? To ļoti labi atcerētos Astras kundze.
Gunta Rožkalne: Tas bija astroņdesmit trešais gads, 6.janvāris. Agris Šēfers: No tās dienas (1981.gadā) es Gunāru Astru esmu saticis vēl sešas reizes mājās pie viņa Lucavsalā. To atcerējās arī Astras kundze, jo, kad viņai jautāju, viņa teica: „Nu kā tad neatceros, tu tak tik bieži nāci pie mums!” Tad jau bija vasara. Es aizgāju pie viņiem ciemos un, tā kā mums bija steidzamas un svarīgas runāšanas, un mājās jau neko nevarēja runāt, viņš ņēma savu moskviču, darbināja to un abi braucām. Bet arī tad mēs vēl neko nerunājām. Mēs aizbraucām uz vienu tādu nostūri, kur ir piemineklis tiem krieviem, kurus nokāva Zviedru kara laikā. Nu un tad mēs: „Redz, te ir tas piemineklis, tur šitāds un tāds”. Kamēr tur staigājām, pārmijām dažus vārdus, kurus nedrīkstēja neviens uz pasaules dzirdēt. Tik tas Kungs lai dzird! Un tad vēl parunājāmies, lai tā runāšana būtu garāka, nevis tik „pieskrēja un aizskrēja”. Tad gājām atpakaļ, iesēdāmies mašīnā un viņš mani veda uz autobusu. Es izkāpu no mašīnas, gāju, bet kaut kas spieda mani paskatīties atpakaļ. Es pagriezos, Gunārs Astra sēdēja mašīnā, lodziņš bija nolaists, galvu gandrīz izlicis ārā un man cieši skatījās pakaļ. (Caur asarām).
Neērti teikt, viņam bija tāds silts skatiens, ka nemūžam to neaizmirsīšu. Viņš nezināja, ka es atskatīšos.
Mūsu konspirācijas ētika prasīja, lai mēs, viens otru ieraugot, neskrietu klāt un nesāktu rādīt, ka esam briesmīgi domubiedri vai kas! Mēs zinājām – kad būs laiks, atkal satiksimies un izrunāsimies, kad mums būs kas svarīgs runājams. Par lietu, (raud) par Latviju. Ne par ko citu. Bet liktenis mūs apsteidza.
Gunta Rožkalne: Bet vai tas tomēr nebija 1988.gads, kad viņš bija no nometnes iznācis?
Agris Šēfers: Nē, es viņu vairs nesatiku pēc iznākšanas. Mums bija lēģerī norunāta satikšanās un visa turpmākā sadarbība. Kad viņš atbrīvojās, neskrējām uzreiz tur kopoties, čupoties… Tur nāca visādi, kas atkal atradās par lieliem draugiem, lasījās ap Gunāru Astru. Ņudzēja kā mušas, es atvainojos par izteicienu… Jo daudziem bija uzdevums – tas Gunārs Astra jāpatur acīs, lai par viņu vienmēr būtu pietiekami informācijas čekā – ar ko viņš darbojas, ar ko viņš satiekas, un no tiem visiem bija, kas to uzdevumu pildīja.
Bet es nesteidzos. Zināju, kad mums pienāks laiks, tad satiksimies. Man vēl būtu jāpastāsta tas, ko neesmu nevienam ne stāstījis, ne rakstījis (noslēpumaini) – Gunārs Astra apciemoja mani Siguldā. Bruno jau zina, ka es būvēju māju Siguldā. Tāpat kā šeit ķēpājos, tāpat tur. Bet ar to māju es vienkārši realizēju mūsu ieslodzījuma vietas norunu. Mēs toreiz sēdējām un domājām, kā varētu iztaisīt tā, lai mums vajadzības gadījumā būtu radiostacija, tipogrāfija, lai mums būtu gana iespiežamais, apstrādājamais un propagandējamais materiāls. Gudrojām – kur nu lai patveras? Zemūdeni jābūvē kādā ezerā vai kaut ko… Bija tāds Antons Obuks. Mēs runājām ar viņu, vai tas varētu iet cauri, tāds liels tehnisks cilvēks viņš bija. Un vēl visu kaut ko… Beigās nonācām pie secinājuma – celsim paši savu māju – cietoksni, pagrīdes centru.
Uzcelsim māju un, kad tā nāks gatava, mēs to pārdosim. Tai mājā būs ierīkots viss – pagrīdes telpas, slepenas ieejas.
Es būšu tas būvētājs, otrs maisīsies pa vidu, pēc tam to māju dalīs, nevarēs sadalīt, pēc tam pārdos, un katrs it kā uz savu pusi… Bet tie īpašnieki nekā nezinās, kas viņiem apakšā darbojas.
Es atbrīvojos un dabūju zemes gabaliņu, viss gāja it kā „no augšas” dots – dabūju tur iekšā vecu tanti, tante nomira, paliku par saimnieku, viss pārgāja manā īpašumā, varēju darīt, ko gribu… Izpildkomitejā man iegadījās lieli blati, viss gāja cauri – būvatļaujas un kas tikai viss tur bija…
Jānis Rožkalns: Zaļā gaisma uz visu…
Agris Šēfers: Jā, zaļā gaisma uz visu un gāja, it kā no Dieva tas būtu paredzēts.
Jānis Rožkalns: Nu labi, un cik tālu tiki?
Agris Šēfers: Būvēju. Taisīju tur visādākus „numuriņus”, ar kaimiņiem viss bija saskaņots. Viss gāja, kā vajag. Vienīgais, bija problēmas ar tiem augstajiem gruntsūdeņiem. Bet Gunārs ņēma un nomira. Es tomēr netaisījos to pasākumu pārtraukt. Paliku viens tai ūķī, bet nolēmu – ja es tiktu pie kārtīgas gruntes, būvētu jaunu cietoksni. Tā arī izdarīju, un to Bruno zina un atceras, kādi kazemāti un gandrīz vai četrus metrus dziļi pagrabi tur bija sacelti.
Jānis Rožkalns: Tad tur būtu pamatīgs tāds informācijas centrs, kur varētu ražot, iespiest, drukāt…
Agris Šēfers: Jā, pretpadomju centrs.
Jānis Rožkalns: Ieeja tur būtu kaut kur no citas puses, pa tuneli?
Agris Šēfers: Jā, no citas puses. Jā pa tuneļiem no citām gruntēm. Aiz žogiem, no citām mājām, no citiem pagalmiem, tur varētu būt kāda egle paceļama, lai var iešmaukt iekšā. Pirmajā variantā jau bija stingri zināms, kā būtu – tur gāja siltumtrase, salikta no lielām betona silēm, iekšā trubas, viss norakts un pa virsu zied zālīte. Bet tur apakšā vēl būtu eja, pa kuru mēs pārvietotos.
Jānis Rožkalns: Milzīgs darbs. Cik cilvēku tad jūs bijāt, kas visu to plānoja un realizēja?
Agris Šēfers: Mēs bijām tikai divi cilvēki, kas tā īsti zināja, kas tur tiek būvēts, bet visus līdzekļus faktiski saražoju es pats. Mēs ar māti dūšīgi strādājām, es audzēju tās pašas puķītes. Man krietni palīdzēja māte, lieliska tirgotāja. Tie kazemāti bija sataisīti augsti, man trīs stāvos ziemā ziedēja narcises, tulpes, turpat 40 kvadrātmetri. Centrālā apkure bija ietaisīta, elektriskā apgaismošana.
Jānis Rožkalns: Tava māte arī bija liela Latvijas patriote…
Agris Šēfers: Viņa neko nezināja. Viņa redzēja, ka es būvēju un arī nebija pret, ka es to mājiņu pārdevu, jo viņa smagi saslima. (..) Es paliku viens. Un arī daudz kas mainījās. Radās iespaids, ka tās puķītes vairs nebūs vajadzīgas, tagad būs citi laiki.
Jā, un nebūs varbūt vajadzīgi arī tādi cietokšņi, bet te, kā jau teicu, man liktens atkal piespēlēja jaunu izdevību. Es dabūju tādu grunti, kur nevarēja neko tādu nedarīt! Domāju – gan jau vēl noderēs. Tādi bija mūsu plāni. Bet aizgāja arī otrs Gunāriņš (Gunārs Rode), un es viens plātos te un dzīvoju, vairs par cietokšņiem nesapņoju.
Jānis Rožkalns: Atgriežamies pie Gunāra. Kāds viņam bija noskaņojums, kā viņš redzēja savas dzīves turpmākos gadus, kad viņu ieveda nometnē? Viņam jau iedeva piecpadsmit gadus.
Agris Šēfers: Par tiem viņš vispār neko neizteicās un nerunāja, toties viņš neslēpa savu antikomunistisko, pretpadomju un pretkrievisko nostāju tiem, kam uzticējās. Pilnīgi atklāti, daudz atklātāk, kā jebkurš cits. Diezgan atklāts bij arī Ints Cālītis. Jau otrā dienā pēc manas ierašanās viņš mani ņēma priekšā, nostrostēja un pateica, ko domā par padomju varu, kas to sagaida.
Un ka viņš ne mirkli nešaubās, ka Latvija būs brīva un mēs visi būsim brīvi. Agrāk vai vēlāk.
Kur vien varējām, darījām visu, lai kaitētu padomju varai. Ja ne ko citu, tad ieraudzīju – stāv spainī petroleja, kas atnesta darba galdu mazgāšanai. Es pa kluso „žik” to aiz stūra sniegā izgāžu. Gunārs blakus stāv un nosmejas: „Zini, to gan tu izdarīji daudz fiksāk, kā citus darbiņus.” Par tādiem sīkumiem nemaz nerunāsim. Par galveno uzskatījām ideoloģisko cīņu. Tiklīdz parādījās kāds jauns ieslodzītais, mums bija jāpārņem savā varā, jo tur diktējām sabiedrisko domu – tādi kā Bruno Javoišs, Gunārs Astra, brāļi Arāji un Obaks Uldis, Frenks – Māris Andžijevskis, Amītis, Uldis Bērziņš un es te varu uzskaitīt desmitiem vārdu.
Jānis Rožkalns: Bet nometnes administrācija un čekisti jau arī sekoja tam, ko jūs tur…
Agris Šēfers: Un kā vēl! Tiklīdz viņi ievēroja, ka mums kaut kur kāda „brandža” noorganizējusies, kaut kādi draugi, mēs tur visi kopā saejam biežāk, tā sākās dalīšana…
Bruno Javoišs: „Meta” iekšā savējos…
Agris Šēfers: Savējos, tas jā, un atkal uz citām zonām.
Bruno Javoišs: Izdalīja…
Agris Šēfers: Jā, vakarā pienāk paziņojums – tāds un tāds, ar savām mantām, „s vešķami”. Sevišķi pēdējā laikā tā dalīšana bija zonā numur septiņi, pēc tam kad mēs bijām sākuši fiziski iedarboties uz administrācijai pakalpīgām un vēlamām personām. (..)
Jānis Rožkalns: Ja šodien vajadzētu dot tādu īsu kopsavilkumu, kā tu to tagad pastāstītu? Kas bija Gunārs Astra?
Agris Šēfers: Gunārs Astra bija visu progresīvi domājošo, visu cīnīties gribošo politieslodzīto balsts un vadonis, cīnītājs, gatavs ziedot visu Latvijai (skaļi) – visu! Līdz pēdējai asiņu, sviedru un asaru lāsei! Visu – Latvijai! Tikai Latvijai mēs dzīvojām un Latvijai mēs elpojām. (Caur asarām) Ne velti Gunārs savā pēdējā vārdā teica, ka šis laiks aizies kā ļauns murgs. Tas cilvēks ir to vērts, lai viņam pieminekļus celtu, un ne jau tādus, kāds tur uzlikts – kaut kāds drebulītis. Tas bija viens varens tēls, kas varēja stāvēt kā Brīvības piemineklī tie varenie muskuļotie vīri. Jo viņš tāds bija.
***
Vēl pēdējais foto, tad klusa saruna zem četrām acīm starp vecajiem lēģera biedriem, un mēs sēžamies mašīnā un braucam uz Rīgu. Labu brīdi nespējam neko parunāt. Ir, ko pārdomāt. Nāk ziema un gandrīz neapkurināmajās būdās Agris to pavadīs jau sesto ziemu pēc kārtas.
Bruno jautā, vai viņš kaut kā var palīdzēt Gunāra Astras piemiņas pasākuma organizēšanā, tad seko vēl daudzi sasāpējuši jautājumi un saruna aizklīst līdz Permas nometnēm, kur četrus ieslodzījuma gadus pavadīja Jānis Rožkalns.
Gunta: „Es braucu pie viņa katru reizi, kad vien man to atļāva – pat uz pāris stundām. Sēdējām viens otram pretī un caur dubultu, ar vati nopakotu stiklu krieviski sabļāvāmies. Vienreiz dabūju atļauju un aizbraucu, bet Jānis bija vai nu slimnīcā vai karcerī un viņu pie manis nelaida. Braucu tālāk uz Permu, uz ieslodzījuma vietu pārvaldi, un tur pretī bija, kā likās, pats velns. Viņš uz mani pusstundu kliedza, ka tādus kā Jānis vajag saraut gabalos un izmētāt pa pasauli un „kā es vēl neesmu viņu atstājusi, nosodījusi un vēl aizstāvu”. Jāni es toreiz tā arī nesatiku un 3500 kilometri turp un atpakaļ bija mēroti velti.
Tā bija varas demonstrācija. Ar to čekisti parādīja, ka var ar mums darīt, ko grib.
Reiz braucām abas kopā ar Līviju Astru. Divatā bija vieglāk, jo es braucu ar abiem bērniem. Vēlāk čekisti atklāja, ka tā ir pārāk liela privilēģija, un tikšanās noteica tā, lai mēs nevarētu kopā braukt un viena otru atbalstīt.
Pēc Jāņa apcietināšanas pasaulē sacēlās milzīga protestu vētra. Man pienāca simtiem vēstuļu. Ja ārzemēs par Jāņa arestu nebūtu uzzinājuši, viņam būtu klājies daudz grūtāk, bet tagad vara zināja, ka nedrīkst pārcensties. Kad Jūrmalā 1983.gadā notika lielā [padomju un ASV] konference, ASV pārstāve Džina Kirkpatrika gribēja ar mani tikties, taču čeka to uzzināja un tādēļ Jānim iedeva ārpuskārtas garo trīsdienu tikšanos. Tā es konferences laikā aizbraucu uz Permu, un pēc trim dienām mums paziņoja, ka mēs varot palikt vēl vienu dienu kopā. Es toreiz nesapratu – kā tas ir, jo baraku skaits nometnē taču nav mainījies, bet mēs abi bijām bezgla laimīgi. Tikai vēlāk uzzināju, kas par lietu.
Pēc vienas īsās tikšanās caur dubultstiklu, kad kādi pieci uzraugi stāvēja mums katram pie sāna, mūs veda ārā koridorā, Jānis strauji pieliecās, apķēra mani un nobučoja. Tajā brīdī es sajutu savā mute divas kapsulas, bet attapos un momentā noriju. Tur uz plānām no Bībeles izplēstām lapiņām bija uzrakstīta informācija par vairākiem cilvēkiem. Tā vēlāk nonāca Londonā “Amnesty International”, starptautiskajā presē un vairākiem cilvēkiem tika glābta dzīvība.
Žurnālā “IR” raksts par Gunāru Astru.
Iesvēta pieminekli Gunāra Astras atdusas vietā
Klātesot vairākiem desmitiem cilvēku, šodien tika iesvētīts piemineklis Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras atdusas vietā Meža kapos.
Par spīti lietainajam laikam, piemiņas brīdis pulcēja gan vecāka gadagājuma cilvēkus, gan jauniešus. Pasākuma dalībnieku vidū bija arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK politiķis Imants Parādnieks.
Savā uzrunā mācītājs Guntis Kalme atminējās Astras dzīvesgājumu, citēja viņa teikto un rakstīto, kā arī citu teikto par viņu. Kalme norādīja, ka Astras bijušaš LPSR Augstākajā tiesā teiktais pēdējais vārds novieto viņu blakus Mārtiņam Luteram, kurš teica: “Te es stāvu un citādi nevaru.”
Mācītājs vērtēja, ka patiesība darīja Astru brīvu, savukārt viņa vajātājus ieslēdza bailēs – bailēs no Latvijas neatkarības. Patiesība ir pārdabisks, pārcilvēcisks spēks, tāpēc režīms baidījās no patiesības paudējiem, norādīja Kalme.
Viņaprāt, patlaban ir vērts padomāt par valsts neatkarību, kā arī to, ko ikviens ir izdarījis un var izdarīt, lai dzimtene būtu tiešām brīva, kā to vēlējās Astra. Dievs mums ir devis šo varoni – zvaigzni, un, ejot viņa pēdās, būtu jāiet ar īpašībām, kas viņam piemita – ticību, patiesību un pašaizliedzību, norādīja Kalme.
Viņš arī vērsa uzmanību uz to, ka Astram nav piešķirts nekāds valsts apbalvojums, un rosināja dibināt Gunāra Astras ordeni, kas būtu zvaigznes veidā. Ja tam neesot naudas, tad esot pēdējais laiks “utilizēt Pārdaugavā stāvošo monstru” un par iegūto naudu uzcelt pieminekli Astram, pavēstīja mācītājs.
Šis priekšlikums tika uzņemts ar aplausiem un izsaucieniem: “Pareizi!”
Klātesošie par godu Astram izpildīja dziesmas un skaitīja dzejoļus, kā arī dalījās atmiņās par kopīgām tikšanās reizēm. Kādā no šādām tikšanās reizēm Astra esot izvilcis linu maisiņu ar Latvijas smiltīm, kuru viņš 15 gadus nēsājis līdzi. Šodien šīs smiltis tika viņam “atdotas”.
Jāatgādina, ka šodien Astram būtu 80.dzimšanas diena, tāpēc Latvijas Okupācijas muzejs šo dienu pieminēja ar izstādi, piemiņas sarīkojumu un atceres brīdi pie Astras atdusas vietas Meža kapos.
Gunārs Astra ir viens no ievērojamākajiem pretpadomju aktīvistiem, kas nevardarbīgi pretojās padomju okupācijas varai Latvijā pagājušā gadsimta 60.-80.gados. Īpaša nozīme ir viņa runai – 1983.gada 15.decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktajam pēdējam vārdam, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”
Šī runa, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas valsts vēsturē. Tā pierāda, ka Latvijas valsts neatkarības ideja bija dzīva visu padomju varas periodu.
Astra dzimis 1931.gada 22.oktobrī Rīgā Elzas un Lariona Astru ģimenē. Gunāram ir vecāks brālis Harijs un jaunāks brālis Leons. Ģimene pie sava skaistā uzvārda tikusi, latviskojot tēva dzimtas uzvārdu Astratjevs. Gunāra tēvs Larions Astratjevs cēlies no Maskavas forštates krievu vecticībnieku ģimenes, taču māte zēnus audzināja latviskā garā.
Līdz trīsdesmit gadu vecumam, kad Astru pirmo reizi tiesāja par pretpadomju darbību, viņš bija paspējis mācīties Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, strādāt VEF rūpnīcā, īsu brīdi arī Popova vārdā nosauktajā Rīgas Radiorūpnīcā un pēc tam Latvijas Valsts universitātes Skaņu un gaismas laboratorijā. Viņš bija dienējis arī padomju armijā.
1961.gada 20.oktobrī Baltijas kara apgabala Kara tribunālā sāka skatīt Valsts drošības komitejas ierosināto krimināllietu pret Gunāru Astru un Edgaru jeb Fjodoru Tuheli. Krimināllietā Astru apsūdzēja dažādās pretpadomju darbībās laikā no 1957. līdz 1959.gadam, tostarp par to, ka viņš Rīgā ir iepazinies ar diviem ASV diplomātiem, centies ar tiem uzturēt kontaktus, satiekoties Jūrmalā, vēlāk Maskavā, zvanot un sūtot sveicienus uz Maskavu caur citiem cilvēkiem. Apsūdzētie stāstījuši amerikāņu diplomātiem par padomju dzīvi, par Rīgā esošo ārzemju radiostaciju slāpētāju, par slepenajiem cehiem VEF rūpnīcā, kas izpildīja militāros pasūtījumus. Noziegumi tika kvalificēti kā dzimtenes nodevība, un par to tika piespriests sods 15 gadi pastiprinātā režīma labošanas darbu kolonijā. Ieslodzījumā Astra bija līdz 1976. gada 23.februārim.
1983.gada 15.septembrī Astru vēlreiz arestēja. Viņu apsūdzēja “par to, ka viņš, būdams 1961.gadā notiesāts par sevišķi bīstamu valsts noziegumu – dzimtenes nodevības un pretpadomju aģitācijas un propagandas izdarīšanu -, pirms sodāmības dzēšanas termiņa izbeigšanās savu attieksmi pret padomju varu neizmainīja un, vadoties no saviem padomju varai naidīgiem uzskatiem un nacionālistiskām tieksmēm nolūkā graut un vājināt padomju varu, no jauna izdarīja pretpadomju aģitāciju un propagandu, kas izpaudās pretpadomju ideju, uzskatu un apmelojošu izdomājumu (kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu, aicina uz cīņu pret padomju varu, lai to gāztu) saturošas literatūras sistemātiskā izplatīšanā, kā arī tāda paša satura literatūras izgatavošanā un glabāšanā tajos pašos nolūkos Latvijas PSR teritorijā laikā no 1976.gada līdz 1983.gada 6.janvārim”.
1983.gada 19.decembrī LPSR Augstākā tiesa viņu sodīja ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem sevišķā režīma labošanas darbu kolonijā un uz pieciem gadiem nometinājumā. Astru no apcietinājuma atbrīvoja tikai 1988.gada 1.februārī. Viņu amnestēja saistībā ar Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 70.gadadienu. 1988.gada 6.aprīlī Astra Ļeņingradā mira.
Maskavā peļ Latviju
Kamēr Latvijā visi skatieni pievērsti valdības veidošanas seriālam, Maskavā norisinājusies kārtējā Vispasaules tautiešu konference. Šī pasākuma galvenais mērķis ir saglabāt un stiprināt krievu valodas pozīcijas ārvalstīs.
“Pēc Padomju Savienības izjukšanas ar krievu valodu notikusi īsta katastrofa. Neviena cita pasaules valoda nav izzudusi tik ātri un tik dramatiski. Pēdējo 20 gadu laikā krieviski runājošo skaits samazinājies par 50 miljoniem,” savā uzrunā “tautiešiem” klāstīja fonda “Russkij mir” (“Krievu pasaule”) direktors Vjačeslavs Nikonovs. Tajā pašā laikā viņš pārliecināts, ka krievu valoda ir viena no galvenajām pasaules valodām, ieņemot 5. – 6. vietu pēc izplatības pasaulē.
Latvijā dzīvojošos “tautiešus” šajā konferencē pārstāvēja Viktors Guščins, kurš arī šoreiz nelaida garām iespēju pažēloties par “krievvalodīgo apspiešanu Latvijā”.
“Viena no pirmajām valstīm, kas sāka īstenot politiku krievu valodas lomas samazināšanai izglītībā un krievu valodas izstumšanai no publiskās telpas, bija tieši Latvija, kas šādi rādīja negatīvu piemēru ne tikai pārējām Baltijas valstīm, bet arī visai tuvējai pierobežai,” savā uzrunā “tautiešiem” stāstīja Guščins un piebilda, ka pēc 17. septembrī notikušajām vēlēšanām “visi veseli domājošie cilvēki” esot satraukušies par to, ka Latvijā pie varas varētu nokļūt “ultralabējie radikāļi, kuri aicina galīgi likvidēt Latvijas krievu skolas”. Tādēļ Guščins aicināja Krieviju atzīt Latvijā un Igaunijā notikušās vēlēšanas par Eiropas demokrātiskajai praksei neatbilstošām.
Viņš arī palepojās ar Latvijā savāktajiem parakstiem par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai un aicināja līdzīgu kampaņu organizēt ES līmenī, lai panāktu, ka krievu valodai tiek piešķirts ES oficiālas valodas statuss. Taču pats galvenais ierocis krievu valodas pozīciju aizstāvēšanai būšot propaganda. Tādēļ Guščins mudināja izdot svešvalodās grāmatas un pētījumus par PSRS vēsturi un nacionālo minoritāšu stāvokli bijušajās padomju republikās.
Saskaņieši pievienojas
Savulaik Guščins no “PCTVL” saraksta kandidējis uz Saeimu, bet nav ticis ievēlēts. Šobrīd “PCTVL” parlamentā nav pārstāvēts vispār, bet, piemēram, “Saskaņas centra” politiķi Guščina izteikumos pēdējā “tautiešu” kongresā neko ārkārtēju nesaskata.
“Guščina kunga viedoklis nebūt nav tas radikālākais. Neredzu, ka viņš būtu pārkāpis kādas sarkanās līnijas – aicinājis uz vardarbību vai diskrimināciju.
Varbūt viņš izsakās pārāk kategoriski, bet kritika ir pamatota un nevajadzētu tēlot, ka Latvijā nav vispār nekādu problēmu ar mazākumtautību tiesībām. Piemēram, situācija, ka Latvijā atšķirībā no daudzām ES dalībvalstīm nepilsoņi nedrīkst vēlēt pašvaldības, arī man liekas nepieņemama,” norādīja Saeimas deputāts Boriss Cilevičs (“SC”).
Viņaprāt, tautiešu kongresā izteiktā kritika Latvijas un Krievijas attiecības neietekmēs, jo šobrīd no abām pusēm esot vēlme veidot “konstruktīvas, normālas kaimiņattiecības”. Deputāts arī uzsvēra, ka “tautiešu politika” ir ne tikai Krievijas, bet arī citu lielvalstu ārpolitikas sastāvdaļa.
Pimenovs pārmet aizspriedumus
Līdzīgu viedokli pauda arī Cileviča kolēģis Saeimā Igors Pimenovs (“SC”), kurš vada Latvijas Krievu mācībvalodas atbalsta asociāciju “LAŠOR”: “Varbūt viņš savu viedokli pauda radikālāk, nekā tas patiktu “Latvijas Avīzes” lasītājiem, bet par šīm lietām ir jārunā, jo noklusēšana tikai saasinās problēmas. Būtu labi, ja vismaz vietējās tautiešu sanākšanas reizēs piedalītos arī Latvijas amatpersonas. Bet diemžēl neesmu tās tur redzējis atšķirībā no Krievijas vēstniecības pārstāvjiem un žurnālistiem.”
Pimenovs pats gan neatbalsta aktivitātes krievu valodas atzīšanai par otru valsts valodu, bet vienlaicīgi viņu sarūgtina Latvijas valdošo politiķu “aizspriedumi pret krievu valodu”.
V. Guščins, kurš vada vietējo Krievijas “tautiešu” kustību, jau iepriekš izcēlies ar Latvijai atklāti nedraudzīgiem paziņojumiem. Piemēram, ka Latvijā pastāvot “etnokrātija”, latviešu intereses esot “nostādītas augstāk” par etnisko minoritāšu interesēm, Latvija slīdot uz “nacisma pusi” un falsificējot Otrā pasaules kara vēsturi. Pērn viņš paudis viedokli, ka Krievijai Latvijā būtu jāizmanto tāda pati taktika kā Abhāzijā un Dienvidosetijā.
Kremlis atkal mobilizē Špīgelu
Franks Gordons, Okupācijas muzeja fonda padomes loceklis
Latvijas Okupācijas muzeja biedrība un Latvijas Okupācijas izpētes biedrība kopā ar 18 citām dažādu valstu institūcijām un organizācijām izveidojušas Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformu, kuras mērķis ir palielināt sabiedrības informētību par Eiropas vēsturi un totalitāro režīmu veiktajiem noziegumiem.
Viena no platformas idejām ir, ka komunistiskā ideoloģija ir tieši atbildīga par noziegumiem pret cilvēci un ka nacisma un komunisma starpā pastāv būtiskas līdzības.
Maskavā šī iniciatīva izraisīja kārtējo žults izplūdumu. Varētu likties – kāds pamats histērijai? Nu jau divus gadu desmitus sirpi un āmuru nomainījis divgalvainais ērglis, un Krievijas likteņus vairs nenosaka PSKP CK Politbirojs. Bet nē, Vladimiru Putinu šī platforma, var teikt, izsit no sliedēm. Viņš taču joprojām uzskata PSRS sabrukumu par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu… un “antifašistiskajam prettriecienam” atkal mobilizējis Krievijas senatoru Borisu Špīgelu, kurš vada t. s. starptautisko cilvēktiesību (?) kustību “Pasaule bez nacisma”. Intervijā Kremļa portālam “Voice of Russia” (“Krievijas balss”) viņš žēlojas, ka “Eiropa pārraksta vēsturi” un ka minētās iniciatīvas patiesais mērķis esot uzvelt bijušajai Padomju Savienībai līdzās Vācijai atbildību par Otrā pasaules kara izraisīšanu un – uzmanību! – “gūt iespēju izvirzīt materiālas pretenzijas pret Krievijas Federāciju”.
Lūk, kur tas suns ir aprakts! Baidās no prasībām maksāt neskaitāmus miljardus par nodarījumiem, ko pastrādājusi Padomju Savienība, kuras starptautiski tiesiskā mantiniece – būdama ANO Drošības padomes locekle ar veto tiesībām – ir mūsdienu Krievija.
Visi pārējie senatora Špīgela uzbrēcieni par fašisma draudiem Eiropā ir, piedodiet, bleķis. Viņš, piemēram, Latvijas Nacionālo apvienību, “kurai ir izredzes iegūt ministru portfeļus jaunajā valdībā”, dēvē par neonacistu partiju, acīmredzot apzināti jaucot to ar mikroskopisko grupiņu NS.
Murgainajam “Krievijas balss” rakstam ar Špīgela interviju īstā vieta ir papīrkurvī. Katram, kurš šaubās par to, vai staļinisms salīdzināms ar nacismu, ieteicams izlasīt vēsturnieka Timotija Snaidera grāmatu “Bloodlands” (Asinszemes). Tur viss ir kā uz delnas – drausmīgi fakti un satriecoši skaitļi. Manuprāt, Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas darbībā pienācīga vieta būtu ierādāma šīs grāmatas popularizēšanai.
Europe re-writing history
Europe has made a new attempt to rewrite history. In Prague representatives of public organizations from 13 European countries have signed the so called “Platform of European Memory and Conscience”, which declares equal responsibility of both the Nazi and the Communist regimes for the crimes that were committed in the 20th century, including, first of all, unleashing the Second World War.
The determination to put the sign of equality between communism and fascism is none other than an attempt by a number of European countries to whitewash the criminal regimes, which collaborated with Hitler and also an attempt to present all those with the help of which millions of peaceful civilians were killed as the “fighters against the Stalinism”. In an interview with the Voice of Russia Chairman of the international human rights movement “World Without Nazism” Movement Boris Spiegel, commenting on the position of the participants of the above-mentioned action, said:
“Their main objective is to show that the former Soviet Union, equally with Germany, is to blame for unleashing the Second World War, so that later they will have the possibility to make property claims to the Russian Federation. However, the main thing here is the fact that today Nazism is acquiring new forms, and that the ideologization of the youth is exactly what served as a pretext for signing the previously mentioned statement in Prague.”
Among signatories to the previously mentioned “Platform” are the radical right sections of the population as well as public forces that declared themselves spiritual and political heirs of collaborationists, of the Waffen SS legionaries, of the Forest Brothers, of the Bandera supporters, and also of all those who collaborated with the Hitler regime. And the initiative itself has emerged amid the Nazification and radicalization of the public conscience the world over, historian Viktor Mizin says:
“Pro-fascist as well as marginal and conservative moods are strengthening in the world. And the murders of tens of innocent people in Norway offer proof of that. Europe which earlier invited migrants, among other things, due to its feeling of guilt for the colonial past, says more and more often today that it has become tired of foreigners. Apocalyptic pictures emerge – that soon a wave of migrants from the Arab East and from North Africa will destroy traditional Europe. As if it were a slow slipping down to the Middle Ages. It would not be good for such moods to strengthen.”
For xenophobia a pro-fascist ideology is the best breeding ground. Such moods are very popular in the Baltic countries. In the post-Soviet times none of the local Nazis was sentenced to prison terms there. On the contrary. In Estonia, for example, budgetary money is allocated for the support of Nazi veterans. In Latvia the Neo-Nazi Party has a good chance to get ministerial portfolios in the new government. And as regards Lithuania, it absolutely legally prosecutes all those who during the war fought against fascist collaborators. All the other post-Soviet republics, including Moldavia are not lagging behind either. Here and there laws are adopted either to dismantle a monument to the Red Armymen or to rename a local street and name it in honour of a Wehrmacht battalion as was the case de in a village in Ukraine where certain people wanted to give a new name to the Peace Avenue and name it in honour of the Nachtigall battalion.
Today the radical right sections of the population are determined to win as many people to their side as possible. The previously mentioned “Platform of European Memory and Conscience” that was signed in Prague unveils their plans to create history textbooks for schoolchildren and students. And their main objective is to inculcate the feeling of intolerance in the minds of young people towards all those who have sided with Nazism. And the main argument here is that Germany equally with the former Soviet Union is responsible for the horrors of war. Such a position is absurd, Russian human rights defenders say, because you can’t equalize those who sent people to the ovens at Auschwitz with those who saved them from them.
Dzīvot un elpot ar Latvijas ideju
Dzīves laikā pretošanās kustības cīnītāju Gunāru Astru pazina vien retais; pēc nāves par viņu uzzināja visi, bet šobrīd Astras vārds faktiski ir simbols 60. – 80. gadu nacionālās pagrīdes strāvojumiem, kuru mērķis bija atjaunot Latvijas valsti.
Nesalaužams
Ļaudis, kas padomju varas pēdējos gadu desmitos nebaidījās izrādīt pretestību padomju režīmam un atklāti paust nepatiku pret to, parasti bijušajā PSRS tika dēvēti par disidentiem, tas ir, citādi domājošajiem. Gunāram Astram nepatika, ka viņu tā dēvē. Arī viņa domu un cīņu biedri mūsdienās uzsver, ka bijuši pretošanās kustības dalībnieki, jo uzstājušies pret PSRS impēriju kopumā, kamēr disidenti Krievijā cīnījušies nevis pret pašu impēriju, bet pret režīmu un par vārda brīvību.
Pēc Latvijas Kara muzeja pēckara vēstures nodaļas galvenā speciālista Jāņa Maurīša domām, Astras personība ir īpaša jau tādēļ vien, ka šis cilvēks bija nelokāms, gatavs pārliecības vārdā atkārtoti doties cietumā. Jānis Rožkalns, kurš pretpadomju darbības dēļ 80. gados pavadījis lēģeros vairākus gadus, kādā intervijā teicis: “Kad jau bijām izsūtīti uz nometnēm Sibīrijā, pie mums no Rīgas katru mēnesi brauca čekas darbinieki uz sarunām. Arī vietējie čekisti ne vienu reizi vien sauca uz pārrunām, piedāvājot – ja mēs nožēlosim nodarīto un būtu gatavi intervijai padomju televīzijā, tad pēc mēneša, diviem mums būs brīvs ceļš uz mājām. Ne visi tādu piedāvājumu izturēja.”
Čekisti daudzus piespieda vismaz uz jelkādu sadarbību, taču Astru tādām metodēm salauzt nevarēja. Starp citu, tieši tas bijušajiem režīma pretiniekiem kremt mūslaiku politiķos – gatavība mainīt pārliecību un uzskatus pie katra izdevīga gadījuma.
Miris – vēl bīstamāks
Padomju laikā Gunāru Astru pazina ļoti šaurs cilvēku loks, tādēļ bārstīt patētiskas frāzes, ka viņa stingrība tolaik iedvesmojusi tautu cīņai, būtu muļķīgi un pārspīlēti. Daži ar Rietumu radiostaciju starpniecību bija dzirdējuši par Astras pēdējo vārdu 1983. gada prāvā Rīgā, taču tādu nebija daudz. Vēl mazāk bija to, kuriem šī drosmīgā cilvēka vārds asociējās ar konkrētu personību. Jānis Maurītis atzīst: “Līdz 1988. gadam Astras vārdu maz kurš bija dzirdējis. Atcerēsimies, ka viņu 1988. gada februārī tikai atbrīvoja.” Līdz brīvības cīnītāja aiziešanai mūžībā aprīlī bija atlikuši vien pāris mēnešu. Taču šajos dažos mēnešos Astras atpazīstamība pieauga kā vēl nekad. Laiki bija mainījušies. Gunāra Astras dzīvesbiedres Līvijas māsa Ingrīda Titava piekrīt, ka pirms tam Astra plašākai sabiedrībai palicis nezināms, jo ticies vien ar bijušajiem lēģeru biedriem, un pašiem tuvākajiem radiniekiem. Citādi jau tolaik nemaz nevarēja. Pat daudzi radinieki metuši Astram lielu līkumu, bīstoties, ka tikšanos ar viņu var ievērot čeka ar visām no tā izrietošajām sekām.
Paradoksāli, bet par simbolu Astra kļuva pēc viņa grandiozajām bērēm Meža kapos, uz kurām ieradās ap 5000 pavadītāju. Tā arī bija pirmā plašākā Latvijas iedzīvotāju saskarsme ar Gunāru Astru.
Kara muzeja pētnieks Maurītis apšauba, vai Astras nāve bijusi kādas ļaunprātības sekas: “Esmu runājis ar Juri Vidiņu. Viņš tomēr ir ārsts. Pēc Vidiņa teiktā, ja ņem vērā medicīnisko diagnozi – sirds vārstuļa iekaisums – un tik un tā saka, ka Astra miris neizskaidrojamā nāvē, tad Latvijā šādā neizskaidrojamā nāvē ik gadu mirst ap 2000 cilvēku.” Vidiņa viedoklis – Astra bija slims, un ar minēto diagnozi viņa nāve bija likumsakarīga. Maurītis norāda, ka padomju varai Gunāra Astras nāve nemaz nebija tik ļoti pa prātam, jo miris viņš kā simbols nodarīja pat lielāku kaitējumu režīmam, nekā spēja, dzīvs būdams. Bēru rezonanse to pierāda.
Kur inteliģences atbalsts?
Salīdzinot ar pārējo PSRS, Latvijas īpatnība bija tā, ka spilgtākie režīma pretinieki nāca no strādnieku, inženieru, tātad vienkāršo ļaužu aprindām. Latviešu disidenti nebija ne profesori, ne akadēmiķi kā Krievijā. “Laikam tas sakņojas mentalitātē. Nevar taču sacīt, ka radošā inteliģence tolaik būtu pārāk nospiesta. Ekonomiskā ziņā viņu stāvoklis bija ļoti labs. Intelektuāļi vairāk rēķinājās ar savu materiālo stāvokli. Ja kāds nostātos pret režīmu, viņš momentā privilēģijas zaudētu. Strādniekiem bija mazāk ko zaudēt, un viņus bija grūtāk salauzt. Es zinu tikai vienu mākslinieka opozicionāra piemēru – Jurģis Skulme.
Arī grupu “Helsinki-86″ taču iesākumā dibināja vienkārši strādnieki. Kad viņus sāka vajāt un arestēja, no radošās inteliģences neviens nepacēla savu balsi, kaut tas jau bija 1987. gads, kad principā to jau varēja,” atgādina Jānis Maurītis.
No otras puses, Astra, apzinoties savu “pretpadomju elementa” statusu, nemaz nav alcis pēc tāda atbalsta. “Gunārs taču labi saprata, ka ar tādiem kā, piemēram, Māra Zālīte viņš nemaz nevar runāt, jo tad ar viņiem būtu cauri,” saka Līvija Astra. Viņa atceras, ka vienīgais radošās inteliģences pārstāvis, ar kuru dzīvesbiedrs ticies, bijis dzejnieks Knuts Skujenieks. “Viņu attiecības gan nebija labas,” piebilst Līvijas kundze. Astra vienlaikus apzinājies, ka tāda bijusi VDK darba metode – sarīdīt cilvēkus vienu pret otru, sēt savstarpēju neuzticēšanos.
Gatavojās lēcienam?
Vai Astra iekļautos atjaunotās Latvijas politiskajā dzīvē? Vai vēlētos tajā būt starp līderiem? Vai tas kā mainītu vēlāko notikumu gaitu? Tie ir precīzi neatbildami jautājumi, jo Gunārs Astra aizgāja, vēl pirms sāka iezīmēties reālas valstiskās patstāvības atgūšanas aprises. “Ar Latvijas ideju viņš dzīvoja un elpoja. Astra nebija tik drebelīgs, lai neteiktu, ko domāja, taču arī nebija tik naivs, lai nesaprastu, ka tiek novērots un tajos apstākļos reāli neko nevar darīt. Taču nevar noliegt – kaut kādi nodomi viņam bija. Varbūt viņš tiešām gatavojās lēcienam,” saka Ingrīda Titava.
Ingrīdas kundze atgādina, ka Astram vajadzēja būt ļoti piesardzīgam nākotnes ideju skaļā atklāšanā. Neuzmanības gadījumā viņš piesaistītu lieku čekas uzmanību gan sev, gan tuviniekiem.
Pēc atbrīvošanas pēdējos dzīves mēnešos Astru gan sākuši apmeklēt daudzi ļaudis. Līvija Astra pat saka: “Gunāru raustīja uz visām pusēm.” Pie viņa nācis arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibinātājs Eduards Berklavs. Bijuši mēģinājumi Astru iesaistīt tolaik populārajā Vides aizsardzības klubā, tomēr viņš atteicies. “Mēs norunājām – ja nu vienīgi kaut kad vēlāk…” tā Līvijas kundze. Godkārība Gunāram Astram bijusi sveša. Ingrīda Titava prāto, ka diezgan grūti iztēloties Astru kādā partijā vai tās vadībā. Viņš bijis vairāk vienpatis, taču vienlaikus nav bijis sevī noslēgts un spējis būt ļoti tolerants. Citu viedoklis Astru interesējis, un ir gadījumi, kad viņš aizrāvies nejaušā, bet viņu interesējošā sarunā pat ar gluži nepazīstamiem gadījuma pēc sastaptiem pilsoņiem. “Astra bija ļoti loģisks cilvēks. Viņš izprata gan komunistus, gan čekistus un zināja, ka pat VDK un tiesā var būt kāds, kas viņu atbalsta. Tiesnesis Aivars Krūmiņš viņam taču atļāva sacīt slaveno pēdējo vārdu, kaut varēja arī aizliegt,” spriež Gunāra Astras atraitne. Bet Ingrīda Titava aizrāda: “Viņš bija varonis pēc būtības. Tomēr, ja tagad dzirdētu, ka tā tiek saukts, droši vien apgrieztos kapā otrādi. Pats sevi viņš nekad tā nevērtētu.”
Uzziņa
Gunārs Astra
Dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā. Mācījies Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, strādājis rūpnīcā VEF, Rīgas radiorūpnīcā, universitātes gaismas un skaņu laboratorijā, neklātienē studējis angļu valodu. Vēlēdamies uzlabot valodas zināšanas, 1958. gadā Rīgā gadījuma pēc iepazinies ar amerikāņu diplomātiem. Kontaktu uzturēšana ar viņiem 1961. gadā noveda pie aresta. Par pretpadomju aģitāciju un propagandu Astru notiesāja ar 15 gadiem spaidu darbos. Sodu izcieta Mordovijas APSR un Permas apgabalā. Atbrīvots 1976. gadā.
1983. gadā otrreiz apcietināts par pretpadomju literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu (Džordža Orvela “1984”, Anšlava Eglīša “Laimīgie” un “Piecas dienas”, Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas piedzīvojumi”, Agņa Baloža “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā” u. c.). Notiesāts ar septiņiem gadiem spaidu darbos un vēl pieciem gadiem izsūtījuma ārpus Latvijas.
1983. gada 15. decembrī tiesā savā pēdējā vārdā Astra sacīja savus slavenos vārdus: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”
Atbrīvots 1988. gada 1. februārī. Miris pēc sirds operācijas 1988. gada 6. aprīlī slimnīcā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga). Par bērēm ziņoja radio “Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss”. Meža kapos uz atvadām pulcējās plašas ļaužu masas.
Organizācija “Daugavas vanagi” 1988. gadā nodibināja Gunāra Astras piemiņas fondu. “DV” šogad izsludinājuši latviešu jaunatnes radošo darbu konkursu “Vēstule Gunāram Astram”. 1989. gada 18. novembrī PBLA piešķīra Gunāram Astram in memoriam Tautas balvu.
1991. gadā Meža kapos atklāts Gunāram Astram veltīts piemineklis. Pie Rīgas apgabaltiesas nama Brīvības ielā 34 uzstādīta Gunāram Astram veltīta piemiņas plāksne. G. Astras vārdā Rīgā nosaukta arī iela.
Pēdējais vārds
Gunāra Astras pēdējais vārds tiesas sēdē 1983.gada 15.decembrī
“A kto takoj Ojar Vacietis?” To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24.kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā” ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram.
Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.
Es esmu dzimis tai laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un pieradinājos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.
Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un Jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.
Agri sāku strādāt. Jau 25 gadu vecumā es biju VEF lielākā ceha, kur strādā ap 2000 cilvēku, priekšnieka vietnieks. Manu sociālo izcelšanos apliecina valsts apsūdzētāja izteikumi par manas sociālās bāzes izpalikšanu maniem “noziegumiem”. Mana “sociālā bāze” bija “pareiza”. Tāpēc mani centās izvirzīt, man uzticējās, un tāpēc nācās iepazīt administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas “virtuvi”. Mani centās iesaistīt Komunistiskajā partijā, atklāti paskaidrojot, ka tālākajai izvirzīšanai man vispirms “jānoformējas politiski”.
Man bija jāpiedalās kabinetu apspriedēs, kur par ļaudīm un notikumiem runāja atklāti, saucot lietas to īstajos vārdos, iepriekš sadalot posteņus un izvirzot cilvēkus, kurus vēlāk it kā ievēlēja paši darbaļaudis. “Вот этих пропустим через собрание… Мастером пусть будет Бунте, это ничего, что он латышонок…”
Mans cehs un es Pēterburgas bruņotā apvērsuma 40.gadadienā kā labākie Operas un baleta teātrī tikām svinīgi apbalvoti. Bet 50.gadadienu es sagaidīju ne tik svinīgos apstākļos – Mordovijas APSR galvaspilsētas Saranskas čekas pagrabos…
Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.).
Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izspiesta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.
Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem augstu virs rūpnīcas “Straume”, ražošanas apvienību VEF un RER fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums: rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija – viss ir krieviski.
Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle.
Man sāp, un es Jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts un neviens eksaminators šīs valodas prašanu no krievu skolēna neprasa, bet latviešu skolēnam krievu valodas prašana ir pilnīgi obligāta.
Man ir skumji, ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu; ka Rīgas Nameja un Aspazijas bulvāri, Valdemāra un Vaidavas ielas lielmanīgi pārdēvētas Majakovska, Gorkija, Jerjomenko, Sverdlova, Sergeja Ļuļina un daudzos citos vārdos; ka Rīgas galvenās ielas dažādie nosaukumi tik precīzi un padevīgi atspoguļo laikmeta griežus: Aleksandra, Brīvības, Ādolfa Hitlera, Ļeņina iela. Atmiņā uzpeld citi nosaukumi: Alfred Rozenberg Ring, Hermann Göring Ring, von der Goltz Ring utt.
Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša joma: šūšanas firma “Latvija”, ziepes “Latvija” u.c. (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos lietots lielais “L”, tātad nav runa par 15. vai 16.gs., bet gan par mūsu gadsimtu).
Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soja ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!”
Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē – gan ieslodzījumā, gan darbā. Ilggadējā pieredze apliecina, ka pietiekami ilgā krievu nācijas dominācija noved pie sekām, kuras es ilustrēšu ar dažiem piemēriem:
– Mordovijā mordovieši kaunas lietot savu dzimto valodu, cenšas runāt krieviski, uzdoties par krieviem;
– Mordovijas galvaspilsētas radio ik rītu sniedz 30 minūtes ilgu ziņojumu erzju un mokšu valodās, visu pārējo laiku tiek raidīta Maskava;
– Mordovijā vienīgi nomaļākajās sādžās ir skolas ar mordoviešu mācībvalodu un arī tikai līdz 4.klasei;
– Saranskā izdotās avīzes “Mokšen Pravda” rakstu saturā ikviens krievu valodas pratējs var brīvi orientēties – lielākā daļa vārdu iespiesta valstī kultivētajā žargonā, kur krievu vārdiem piekabināta mokšu galotne (kā erzju, tā mokšu ir somugru valodas, un tādēļ pilnīgi svešas ir slāviskajai krievu valodai);
– mūsu kaimiņu – baltkrievu asimilācijas process ir sasniedzis tādu stadiju, ka viņi nevēlas sevi atzīt par baltkrieviem un vārds “belorus” iemantojis nievu un pazemojumu jēgu;
– bijušajā Ukrainas galvaspilsētā Harkovā no esošajām divām ukraiņu skolām nesen vienu slēdza, bet otra knapi velk dzīvību – skolotāji vervē skolēnus; vecāki grib saviem bērniem labu un vēlas, ka viņi mācās krievu skolās.
Es minēju tikai dažus, man skaidri zināmus un pārbaudāmus faktus no milzīgās masas faktu, kas veido jēdzienu – vēsturiski jauna cilvēku kopība – padomju tauta.
Mūs visus sistemātiski un neatlaidīgi pieradina pie tā, ka ir pilnīgi dabiski rakstīt, runāt, dziedāt un domāt krievu valodā. Citēšu dažus masu informācijas līdzekļos figurējošus jēdzienus: русский лес, р. лен, р. солдат, русская красавица, русская техника, русская зима, русские узоры, русская удаль, русское поле, русский солдат свою верную службу несет.
Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu.
“Sen patiesības akās ūdens rūgts,
ar meliem sajaukts,
nedzisina slāpes…”
Apsūdzības raksta 21.lpp. teikts: “1981.gadā G.Astra savā dzīves vietā izplatīšanas nolūkā pārfotografējis ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā” tekstu un izgatavojis šīs grāmatas teksta fotonegatīvus.”
Pievērsīšos dažiem dokumentiem, ko citēšu daļēji pēc atmiņas, daļēji – pēc Maskavas laikraksta “Izvestija”.
1. Padomju varas pirmajā dekrētā – “Dekrētā par mieru” – konstatēts, ka jebkurās vēlēšanās citas valsts armijas klātbūtne ir nelikumīga un to rezultāti NAV VĒRĀ ŅEMAMI.
2. Latvijas Satversme, kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet nav to atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu – jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.
3. 1920.gada 11.augustā noslēgtā Krievijas – Latvijas miera līguma teksts: “Ievērojot Latvijas tautas noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu, Krievija svinīgi paziņo, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkurām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. No Latvijas agrākās piederības Krievijas impērijai neizriet nekādas sekas.”
4. Neuzbrukšanas un savstarpējās palīdzības līgums noslēgts starp PSRS un Vāciju 1939.gada 23.augustā. Šī līguma slepenie protokoli citēti dokumentā, adresētā PSRS, VFR, VDR un citiem adresātiem, un tā teksts atrodas krimināllietā nr.26. Slepeno protokolu fotokopijām ir jābūt Augstākās tiesas rīcībā.
Tālāk norādu uz sekojošiem notikumiem:
1. 1940.gada 17.jūnijā Sarkanās Armijas daļas šķērso minētajā mieralīgumā saskaņoto un fiksēto Latvijas-PSRS robežu un ienāk Latvijas teritorijā.
2. 1940.gada 21.jūlijā Saeimas (jādomā, tās vienīgās Saeimas, kuras darbību pārtrauca 1934.gada 15.maija apvērsums, taču – kur ir partiju deputāti??) sēdē tiek pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana.
3. 1940.gada 5.augustā PSRS Augstākā Padome pēc deputāta Ahumbajeva priekšlikuma apmierina Padomju Latvijas delegācijas lūgumu par uzņemšanu Padomju Savienībā.
Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās Armijas ienākšanai Latvijā 17.jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS-Vācijas līgumam. Ņemot vērā augstāk norādītos dokumentus – “Dekrētu par mieru”, Latvijas Satversmi un Latvijas-PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus:
1. 17.jūnija aktam nebija tiesiska pamata.
2. 21.jūlija aktam nebija tiesiska pamata.
Lūk, kādēļ esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus.
Ja 17.jūniju un 21.jūliju apmainītu vietām, tas ir, ja 17.jūnijā saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21.jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu, un mani nebūtu, par ko vajāt.
Atļaušos citēt “Izvestiju” Tur 4.lappusē teikts: “Par agresiju tiek atzīta valsts bruņoto spēku ielaušanās vai iebrukums citas valsts teritorijā, vai arī jebkura militāra okupācija, lai arī tai būtu jebkāds pagaidu raksturs, kas ir šādas ielaušanās vai uzbrukuma rezultāts (3. pants).”
Nekādi jebkura rakstura apsvērumi – politika, ekonomika, militāra vai cita rakstura nevar kalpot par agresijas attaisnojumu (5.pants.). (Agresijas definīcija, ANO. 1974.g.)
Tajā pašā dienā – 10.decembrī – pasaule atzīmēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 36.gadskārtu. Šajā Deklarācijā, starp citu, teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valsts robežām.”
Kā ir pasludinājusi Padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās Deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā?.. Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības.
Apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”. Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t.i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru.
Man ir teikts – “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas – ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum – aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija – pašcenzors. Bet – kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl, – noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu “Mucā audzis, pa spundi barots.”
Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku – ja šādi argumenti ir. Pirms 9 dienām, 6.decembrī, bija Somijas valsts svētki. Helsinkos notika svinīgs kongress, veltīts Neatkarības svētkiem. Somijas valdība un somu tauta saņēma apsveikumus no visas pasaules, arī no Padomju Savienības. Šā gada 5.decembra “Izvestija” atzīmē: “PSRS un Somijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības var būt par piemēru mierīgas līdzāspastāvēšanas politikai…”
Savā laikā vienādi svinīgi Krievija paziņoja, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām gan uz Somijas zemi un tautu, gan uz Latvijas zemi un tautu, ievērojot šo tautu noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu.
Kādēļ tad Rīgā 18.novembrī nesanāca svinīgais kongress? Kādēļ 18.novembris netiek atzīmēts? Kāpēc “Izvestija” neraksta: “PSRS un Latvijas ilggadējās nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības…”? Lūk, tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki – Ribentrops (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs (netiesāts un nepelnīti aizmirsts pabeidz savas dienas kā personālais pensionārs politisko līķu rezervātā Piemaskavā) 1939.gada 23.augustā parakstīja slepenu vienošanos par “dzīves telpas” sadalīšanu Baltijā; un ne tikai Baltija viņiem maisījās pa kājām.
Rezumēju.
Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentā un šo lentu glabāšana.
Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā.
Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.
Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.
Apsūdzības uzturētājs norādīja, ka esmu bijis notiesāts par “Noziegumu pret savu tautu un dzimteni”. Šie zaimi neprasa nekādu atspēkojumu. Atgādināšu vienīgi: kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.
Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību.
Paldies par uzmanību.
Krievijas Ārlietu ministrijai arī Lietuva slikta
Krievijas Ārlietu ministrijai arī Lietuva slikta. Jo pielīdzina PSRS nacistikajai Vācijai.
МИД РФ возмущен высказываниями главы Минюста Литвы
http://www.rosbalt.ru/main/2011/10/12/900487.html
МОСКВА, 12 октября. Россия обеспокоена политикой героизацией нацизма, которую проводят власти Литвы. Об этом говорится в комментарии Уполномоченного МИД России по вопросам прав человека, демократии и верховенства права Константина Долгова в связи с выступлением представителя Литвы в Совете ООН по правам человека.
В Москве обратили внимание на “абсолютно неприемлемые” высказывания министра юстиции Литвы Ремигиюса Шимашюса во время рассмотрения в Женеве Советом ООН по правам человека в рамках Универсального периодического обзора правозащитной ситуации в Литве.
“В своем выступлении литовец приравнял Советский Союз к нацистской Германии, заявив, что “оба режима нарушали права человека” и “оккупировали Литву”. Эти высказывания допустил официальный представитель государства, председательствующего в ОБСЕ, что придает им особо недопустимый характер”, — заявили в МИД РФ.
В Москве считают, что такая грубая попытка фальсификации истории подтверждает намерение Вильнюса и впредь потакать фашистам и неонацистам, игнорируя уроки Второй мировой войны и предавая забвению историческую правду, вызывает возмущение на фоне серьезных претензий, которые прозвучали в ходе обзора правозащитной ситуации в Литве.
По данным МИД РФ, в частности, были отмечены значительные нарушения прав человека в этой стране – дискриминационная политика властей в отношении национальных и языковых меньшинств, проявления расизма и антисемитизма, тяжелое положение в пенитенциарной системе, торговля людьми, нарушения прав детей, женщин, инвалидов и др. Государства-члены ООН вынесли литовской стороне значительное число рекомендаций.
“Россия особо отметила необходимость искоренения проявлений расизма и неонацизма, прекращения попыток пересмотра итогов Второй мировой войны, героизации фашистских приспешников и преследования ветеранов-антифашистов. Именно выправлением этих нарушений должны, наконец, заняться литовские власти”, — подчеркнули в МИД России.
В Москве рассчитывают, что литовская сторона не только учтет соответствующие рекомендации, высказанные государствами-членами ООН в ходе Универсального периодического обзора, но и предпримет конкретные меры по их реализации, в том числе по прекращению дискриминации русскоязычного населения Литвы в культурной и языковой сферах.
Talvisota – Ziemas karš
Talvisota – Ziemas karš. Somu valodā ar krievu tulkojumu.
Somija, 1989. 3:09.
Režisors Pekka Parikka. Filma veltīta somu kareivjiem, kuri aizsargāja Mannerheima līniju
Latviešu pēdas citvalstu diplomātiskajos arhīvos
Oktobra beigās Apvienotajā pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresā un Letonikas 4. kongresā piedalīsies arī matemātikas zinātnes doktors LZA Goda doktors BRUNO DEKSNIS, kurš pēta trimdas vēsturisko lomu Latvijas neatkarības atgūšanā Tālava Jundža vadītā projektā letonikas programmā “Nacionālā identitāte”.
– Jūsu specialitāte ir eksaktās zinātnes un vēstures pētīšana – sirdsdarbs. Kas pamudināja izraudzīties tieši šo tematu?
B. Deksnis: – Pirms divarpus gadiem aizgāju pensijā, pēc tam pārcēlos uz Latviju. Bija diezgan stingri nosacījumi, ko es kā bijušais Eiropas Komisijas darbinieks drīkstu darīt un ko ne, piemēram, liegts strādāt par ierēdni ES jautājumos Latvijā. Tātad pietrūka intelektuāla darba. Pazīstu Tālavu Jundzi, viņš jau pirmajā Letonikas kongresā referēja par Latvijas nevardarbīgo pretošanos Latvijas Republikā no 1945. līdz 1991. gadam un rakstu krājumu par šo tematu uzticēja man pārtulkot angļu valodā. Šajā letonikas projektā iesaistītie pētnieki Heinrihs Strods, Jānis Riekstiņš, Valdis Blūzma un arī pats Tālavs Jundzis nebija aizdomājušies, kā latvieši ārzemēs šajā laika posmā būtu varējuši palīdzēt šai pretestības kustībai. Tā kā protu angļu, franču un vācu valodu, man uzticēja meklēt dokumentus – iesniegumus no indivīdiem, organizācijām, ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas diplomātiem un konsulārajiem darbiniekiem, liecības, kā trimdā dzīvojošie latvieši mēģinājuši uzrunāt savas mītnes zemes politiķus par to, ka Latvijas neatkarība jāatjauno u. c.
Tādi dokumenti izrādījās maz pētīti. Bija jāsameklē, kur atrodas visi šie arhīvi un to liecības par politiskajām aktivitātēm. Latvijas Republikas pilsoņu interešu pārstāvji dzīvoja ASV, Lielbritānijā, Austrālijā, Kanādā, kādu laiku arī Zviedrijā, Vācijā – kaut gan tur nebija neviena akreditēta diplomāta, tāpat arī Francijā, Brazīlijā un Argentīnā.
Diasporas kopienas pašreiz diskutē – ko iesākt ar trimdas arhīviem. Daļa no tiem ir atsūtīti uz Latviju, bet daļa nav, vēl citi ir nodoti vairākiem ASV arhīviem glabāšanai, jo trimdas organizācijām trūka vietas, kur tos novietot. Bieži bija viens vai divi dedzīgi cilvēki, kas savā īpašumā glabāja organizācijas ārējo saraksti. Diemžēl daži mantinieki dokumentus iznīcinājuši kā papīru kaudzi.
Esmu pētījis šejienes arhīvus un ar draugu un paziņu palīdzību ielūkojies arī Vācijas un Zviedrijas arhīvos, lai tur atrastu pēdas par latviešu politiskajām aktivitātēm.
Mēs apkoposim dokumentus bez vērtējuma ar mērķi ieinteresētam lasītājam vai studentam, kas nākotnē pievērsīsies kādam no šiem tematiem, parādīt, kurā arhīvā ko atrast.
Jo trimdas politisko norišu pētījumi līdz šim Latvijā bijuši ne visai vērienīgi. Kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem tas bijis aktuāls temats, mums ne.
– Ar ko tas izskaidrojams?
– Trūkst intereses. Ja Latvijas Universitātē ir jaunie vēstures pētnieki, kuri vēlas to darīt, viņiem būs jāpagaida, kamēr varēs atrast doktora darbam piekāpīgāku darba vadītāju.
Esmu bijis Lietuvas Emigrācijas institūtā, lai aplūkotu dokumentālas liecības no Kanādas par laiku, par kuru latviešiem tās nav saglabājušās. Lietuvā Emigrācijas institūtā strādā septiņi cilvēki. Tur ir valsts fondēta programma, kas iekļauj ne vien vecmodīgo tēmu “Kā mēs pētām savu trimdu,” bet arī papildu tematus, iedabūtus ļoti blēdīgajā sadaļā “Migrācijas pētījumi”.
Jo trimdu un tās politisko aktivitāti var raksturot arī kā migrācijas izpausmi, ja vien grib. Lietuvieši tādējādi ir atraduši sadarbības partnerus un tikuši arī pie Eiropas naudas.
Patīkamus pārsteigumus man sagādāja Kanādas Ārlietu ministrijas arhīvs. Ierados īslaicīgā komandējumā Otavā, cerēdams uz ātru piekļuvi arhīva dokumentiem. Ierakstot interneta meklētājā “baltieši”, atradu lielu skaitu dokumentu par baltiešu bēgļiem, baltiešu sadarbību utt. Lai gan šie dokumenti bija nodoti atklātībā, biju pirmais, kurš tos pieprasīja, un Kanādas Ārlietu ministrija acīmredzot nebija vēl izskatījusi, vai tajos nav aizķēries kas tāds, ko nevajadzētu rādīt. Man vajadzēja pamatot, kāpēc tos gribu redzēt, un saņēmu atbildi, ka pieejami tie būs pēc divām nedēļām. Otavā dzīvo paziņa, kam bija iespējams sagaidīt pozitīvo lēmumu un pēc atzīmēm uz dokumentu mapes redzēju, ka lielākā daļa šo dokumentu pēdējoreiz skatīti ap Helsinku konferences Noslēguma akta parakstīšanas laiku.
Diemžēl diezgan izplatīts ir viedoklis – “Latvijas neatkarību izdevās atjaunot, kāpēc gan tagad to visu pētīt”.
Taču to prasa cieņa pret 150 000 Latvijas valsts piederīgo, kuru aktivitātes 50 gadu garumā līdz šim izpelnījušās visai pieticīgu vēsturnieku uzmanību.
– Cik daudzos dokumentos esat jau ieskatījies?
– Jau no pirmās dienas, kad Latvijas diplomātiem 1940. gadā bija jācīnās par kaut kādu Latvijas Republikas turpinātu pastāvēšanu de iure, tika izstrādāts dokumentu paketes standarts – tur bija Miera līgums ar Krieviju, Molotova–Ribentropa pakta slepenie protokoli, ultimāts… Ļoti bieži šī pakete tika iesniegta atkārtoti un protokolā rakstīts, piemēram, tā: “Mēs iepazīstinājām Zviedrijas riksdaga deputātus ar Latvijas problēmām.” Ja tā raugāmies, dokumentu lappušu skaits ir neaptverams. Ja ņemam ārā to atkārtojumu, tad šobrīd Jundža kunga un manis uzņemtās digitālās fotogrāfijas sasniedz 10 000 lappušu.
Piemēram, Pasaules brīvo latviešu apvienības iesniegumā Memorandā Madrides–Helsinku procesa konferencē gandrīz simt lappusēs tiek aprakstīta situācija Latvijā, ieskaitot cilvēktiesību pārkāpumus Padomju Savienībā.
Lielbritānijas Ārlietu ministrijas arhīvā daudzas sūtņa Kārļa Zariņa sūtītās vēstules vairs nav atrodamas, taču viņa paša arhīvā to kopijas saglabātas.
Iespējams, daudz kas atrodams arī vietās, kur neesam skatījušies, piemēram, ārlietu ministru memuāros. Daudziem ārlietu ministriem ir savi personīgie pētniecības fondi, kas darbojas pie universitātēm. Katram ASV prezidentam, sākot ar Trūmenu, ir sava bibliotēka, savi fondi, kas izkaisīti pa ASV un kuros pētnieki laipni aicināti nākt iepazīties, bet mēs vienkārši nezinām, kas tajos atrodams.
Mūsu publikācija būs 150 lappušu gara, bet dokumentus, garākus par trim lappusēm, tajā neiekļausim, par tiem būs tikai norādes. Daļa dokumentu ir angļu valodā, ir arī vācu un franču valodā, tie tiks pārtulkoti.
Lai iegūtu profesionālus padomdevējus, uzrunājām redzamākos trimdas darbiniekus, kas šobrīd dzīvo Latvijā, un tā izveidojām konsultatīvo padomi. Aicinājām uzrakstīt, ko viņi veikuši dažādās politiskās akcijās. Pasaules latviešu zinātnieku 3. kongresa vienā sekcijā būs šo uzaicināto cilvēku uzstāšanās, un līdz 24. oktobrim šīs atmiņas būs apkopotas arī rakstiski. Tur būs Ulda Gravas, Oļģerta Pavlovska, Valtera Nollendorfa, Kārļa Kangera stāstījumi. Arī vairāki pazīstami darbinieki, kas dzīvo ārzemēs, pārsvarā ASV un Austrālijā, krājumam atsūtījuši savus rakstus un brauks piedalīties kongresā.
Kongresa laikā Latvijas Zinātņu akadēmijā būs arī izstāde, kas atspoguļos četrus ar trimdas tautiešu politisko cīņu saistītus vēsturiskus notikumus. Iecerēts, ka vēlāk šī izstāde ceļos pa skolām, bibliotēkām, kultūras namiem utt.
Dailes teātrī top drāma par Latvijas vēsturi
Dailes teātrī top dokumentāldrāma par Latvijas vēsturi un vienu no tās ievērojamākajām figūrām prezidentu Kārli Ulmani. Pagātni nevar atgriezt, bet var mēģināt izprast.
Raimonda Staprāna drāmu “Gūsteknis pilī ” iestudē režisors Kārlis Auškāps, tās pirmizrāde paredzēta 15.novembrī.
„Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās,” – cilvēks, kurš teicis šos katram latvietim zināmos vārdus,izolēts no ārējās pasaules un pilnīgi ignorēts, mīt Rīgas pilī. Viss ir jau iepriekš nolemts – kā izrāde, kā traģikomisks leļļu teātris.
Līdz ar silto, saulaino pavasari 1940. gada 17. jūnijā Rīgas ielās parādās tanki ar sarkani krāsoto zvaigzni uz bruņu torņiem. Vēl paliek cerības, ka mūsu valsts ir patstāvīga, neatkarīga un brīva un tāda arī paliks. Bet ko var izdarīt mazā Latvija, kad iet bojā lielās Eiropas valstis? Vēstures gaita ir neapturama, un cilvēks tik ātri pierod pie važām.
Lomas jaunajā izrāde atveido aktieri Juris Kalniņš, Pēteris Liepiņš, Gints Grāvelis, Lauris Dzelzītis, Juris Bartkevičs, Pēteris Šogolovs. Izrādes scenogrāfiju veidojis Māris Putniņš, bet kostīmus Ilze Vītoliņa
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 