Somija 1939-1945. Foto kolekcija
Somijas Bruņotie spēki publicējuši 170 000 fotogrāfijas par karu ar PSRS 1939-1945.g
Ļvovā 9. maijs – sēru diena
Во Львове 9 мая объявлено Днем скорби
Городской совет Львова объявил 8 и 9 мая Днями скорби по погибшим во Второй Мировой войне и жертвам тоталитарных режимов.
Как указано в документе, сообщает «Росбалт», ежегодно 8–9 мая на всей территории города будут вывешивать государственный Флаг Украины с траурными лентами. Также будут приспускать госфлаг Украины на административных зданиях местных органов государственной власти и органов местного самоуправления. В эти дни будут отменены развлекательные мероприятия и выключена празднично-декоративная световая иллюминация.
В горсовете называют провокацией заявления «политиков-украинофобов» о праздновании Дня Победы и развертывании красного знамени.
«Требуем от исполнительных органов государственной власти не допустить проведения коммунистического шабаша во Львове», — говорится в заявлении львовских чиновников.
В эти дни чиновники призывают жителей города проводить время в молитве по украинцам, павшим во Второй Мировой войне, и жертвам тоталитарных режимов.
Кроме того, Львовский горсовет принял постановление «О запрещении использования оккупационной символики СССР, коммунистической и нацистской символики на территории Львова».
Konference „Totalitārismi 20.gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze”
|
Valdis Kuzmins
|
29. aprīlī Rīgā, Latvijas Kara muzejā, Smilšu ielā 2, plkst. 9.30–17.00 norisināsies starptautiskā konference „Totalitārismi 20.gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze”.
Konference organizēta, sadarbojoties Polijas Republikas vēstniecībai Rīgā, Latvijas Vēsturnieku komisijai un Polijas Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūtam un piedaloties abu pušu vēsturniekiem. Konferences primārais mērķis ir atspoguļot Latvijas un Polijas pieredzi divu 20. gadsimta totalitārismu (Vācijas un Padomju Savienības) uztverē.
Abās valstīs jautājums no ārējā un iekšējā aspekta bija aktuāls gan periodā starp abiem pasaules kariem, kad attiecības ar Vāciju un PSRS veidoja vienu no ārējo attiecību stūrakmeņiem, gan pasaules kara un pēckara perioda laikā, kad abas bija totalitāro lielvaru okupētas vai (Polijas gadījumā) atradās Padomju Savienības satelītvalsts statusā. Latvijas un Polijas vēsturiskajā pieredzē atrodamas kopīgas un atšķirīgas iezīmes, kuras salīdzinot, iespējams rast apstiprinājumu vai noliegumu mūsu vēstures stereotipiem, kā arī būtiski papildināt priekšstatus par savas valsts vēsturi. Tādēļ konferences ietvaros paredzēts izvērtēt un salīdzināt abu pušu vēsturnieku galvenos priekšstatus par aplūkojamajā kontekstā būtiskākajiem savu valstu vēstures posmiem un procesiem – attiecībām ar Vāciju un PSRS starpkaru periodā, stāvokli Otrā pasaules kara laikā un neatkarības iznīcināšanas apstākļus, iekšējo un ārējo situāciju pēc Otrā pasaules kara.
Nākotnē iecerēts turpināt abu pušu vēsturnieku diskusiju Varšavā, kur pēc diviem gadiem tiks organizēta līdzīga konference.
Latvijas – Polijas vēsturnieku konferences „Totalitārismi 20. gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze” darba kārtība
Rīga, 2013. gada 29. aprīlis, Latvijas Kara muzejā, Smilšu ielā 20
09.15 – 09.30 Dalībnieku reģistrācija.
09.30 – 09.50 Konferences atklāšana. Svinīgās uzrunas
• Ārkārtas un Pilnvarotais Polijas Republikas vēstnieks Latvijas Republikā
Ježijs Mareks Novakovskis
• Latvijas Republikas vēstniecības Polijas Republikā vadītāja vietniece
Anda Ābele
• Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija
09.50 – 11.00 Konference
• As.prof. Ēriks Jēkabsons (Latvijas Universitāte). Latvija un Polija
(1919 – 1940): attiecību galvenie posmi
• Prof. Mareks Kornats (Polijas zinātņu akadēmijas Vēstures institūts).
Polija un Latvija starp Vāciju un Padomju Savienību 20.gs. 30. gados
• Prof. Inesis Feldmanis (Latvijas Universitāte). Latvija un Vācija 1918-1940: attiecību galvenie posmi
11.00 – 11.20 Kafijas pārtraukums
11.20 – 13.00 Konference
• Prof. Aivars Stranga (Latvijas Universitāte). Latvija un PSRS (1918-1940): attiecību galvenie posmi
• Prof. Antonijs Zunda (Latvijas Universitāte). Latvija un Lielbritānija
(1918-1940): attiecību pamatproblēmas
• Dr. Valters Ščerbinskis (Rīgas Stradiņa Universitāte). Autoritārais
režīms Latvijā (1934 – 1940)
• Prof. Rafals Vnuks (Ļubļinas Katoļu Universitāte, II pasaules kara
muzejs). Padomju okupācija (1939—1941)
• Mg. Juris Ciganovs (Latvijas Kara muzejs). Padomju okupācijas režīms
Latvijā (1940 – 1941)
13.00 – 14.00 Pusdienas pārtraukums
14.00 – 15.00 Konference
• Dr. Uldis Neiburgs (Latvijas Okupācijas muzejs). Vācu okupācijas laiks
Latvijā (1941 – 1945): galvenās iezīmes
• Dr. Marģers Vestermanis. Holokausts Latvijā (1941 – 1945)
• Prof. Tomašs Šarota (Polijas zinātņu akadēmijas Vēstures institūts).
Pārdomas par vācu okupāciju Polijas teritorijā (1939 – 1945)
15.00 – 15.20 Kafijas pārtraukums
15.20. – 16.20 Konference
• As.prof. Daina Bleiere (Rīgas Stradiņa Universitāte). Sovjetizācijas
process Latvijā (1945 – 1990)
• Dr. Malgožata Ptasiņska (Varšavas Universitāte un Nacionālās
piemiņas institūts). Poļu intelektuāļu attieksme pret komunismu dzelzs
priekškara abās pusēs (1945 – 1955)
• Prof. Darjušs Jarošs (Polijas zinātņu akadēmijas Vēstures institūts).
Poļu staļinisms (1948—1956)
16.20 – 17.00 Diskusija. Konferences noslēgums.
http://www.lu.lv/zinas/t/20549/
Padomju totalitārā režīma mantojums ir kā ”atsvars pie kājas”
02.05.2013 Viesturs Sprūde
Foto – LETAGan Polijai, gan Latvijai vēsture ir daudz svarīgāka nekā Rietumeiropas valstīm, pieminēdams abu valstu vēsturiskās saites un paralēles, starptautiskās konferences ”Totalitārismi 20. gadsimtā. Latvijas un Polijas pieredze” atklāšanā uzsvēra Polijas vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis.
Konference tika rīkota, sadarbojoties Polijas Republikas vēstniecībai Rīgā, Latvijas Vēsturnieku komisijai un Polijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtam, un nākamais šāds pasākums paredzēts pēc diviem gadiem Varšavā. Latvijas un Polijas vēsturnieku priekšlasījumi bija veltīti abu valstu ārpolitiskajam stāvoklim starpkaru posmā, divpusējām attiecībām, vācu un padomju okupācijas periodam un sovjetizācijas sākumiem. Kā atzīmēja Novakovska kungs, padomju totalitārais režīms abām valstīm bija ”garīgi iznīcinošs”, bet tā atstātais traģiskais mantojums ir kā kavējošs ”atsvars pie kājas”. ”Bez pamatīgas vēstures studēšanas, noslaukot visas šīs lietas, mums nebūs viegli un mierīgi spēlēt to lomu, pēc kuras tiecamies,” piebilda diplomāts.
Asociētais profesors Ēriks Jēkabsons, sniedzot ieskatu Latvijas un Polijas pirmskara attiecībās, uzsvēra, ka tajās bijuši izcilas sadarbības brīži, kā Latvijas neatkarības cīņās 1920. gadā, kad poļi palīdzēja atbrīvot Latgali no lieliniekiem, gan krīzes momenti, kā 30. gadu sākumā, kad poļu minoritātes jautājuma dēļ Latvijas un Polijas diplomātiskās attiecības piedzīvoja nepieredzētu vēsumu. Savu stratēģisko mērķu dēļ Varšava tomēr bija ieinteresēta Latvijas neatkarības saglabāšanā.
Vēsturnieka ieskatā, abu valstu starpā valdījusi ”piesardzīga draudzība”, jo ārpolitiskās interesēs bija gan kopīgais, gan atšķirīgais.
”Ja jautā, kurš vainīgs pie tā, ka sadarbība bija nepietiekama, es vēlētos sacīt: ne Latvija, ne Polija. Vainīgā bija sistēma, jo abas valstis bija spiestas ievērot un piemēroties tai ārpolitiskajai situācijai, kāda valdīja. Iznākums bija tāds, ka katra valsts mēģināja glābties individuāli,”
raksturojot 1938./1939. gada situāciju un PSRS – Vācijas šķeļošās politikas iedarbību, rezumēja Jēkabsons.
Polijas ZA Vēstures institūta profesors Mareks Kornats norādīja, ka Polija starpkaru laikā stingri ievērojusi līdzsvara politiku, neejot ne ar Vāciju, ne ar PSRS. Varšavas ideāls bija izveidot starp abām Polijai naidīgajām zemēm esošo valstu bloku – ”trešo Eiropu”. Taču tas bija nereāli. ”1939. gada ģeopolitiskajā situācija ne Polija, ne Latvija vairs nevarēja viena otrai neko īpaši palīdzēt,” atgādināja Kornats. Interesanti, ka 1939. gada 31. augustā Francijas ārlietu ministrs Bonē signalizējis Polijas vēstniekam Parīzē par Molotova–Ribentropa pakta slepenā papildprotokola eksistenci. Bonē izteicies, ka dokuments izšķirot Baltijas valstu likteni, bet, kas tajā minēts par Poliju, viņš nezinot.
Ļubļinas katoļu universitātes profesors Rafals Vnuks, stāstot par 1939. gada 17. septembra PSRS iebrukumu Polijas austrumdaļā, atzīmēja, ka sarkan-armiešu ienākšana nenoritējusi gluži bez cīņas. Iebrucēji zaudēja divus trīs tūkstošus, poļi – sešus septiņus tūkstošus kritušo. Pēc Vnuka sacītā, poļiem tomēr vissāpīgāk atmiņā palicis tas, ka minoritātes – baltkrievi, ukraiņi, ebreji – sirsnīgi sveikušas ienākušo padomju karaspēku. Tiesa, sveicēju vidū bija arī poļi. Padomiskošanas scenārijs Austrumpolijā ar dažām atšķirībām līdzinājās 1940. gadā Baltijai piemērotajam. Arī Austrumpolijā notika ”tautas masu revolūcija” un ”atbrīvošanās no kapitālistu varas”. Padomju Savienības paplašināšanu noformēja kā ”demokrātisku procesu”, bet Polijas ”tautas” valdību tomēr nolēma nedibināt. ”Lūgumu” uzņemt PSRS izteica Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas tautu padomes, kuru vēlēšanās par komunistu kandidātiem nobalsoja 99%. Poļu vēsturnieki 1939. gada 30. novembrī, kad tika ”lūgta” pievienošana PSRS, uzskata par okupācijas perioda beigām un aneksijas sākumu.
Padomju vara strauji sagrāva visu agrāko kārtību, sāka nacionalizāciju, padomiskošanu, taču kolektivizāciju veikt nepaspēja. ”Strādnieku milicijas” terorā pret bijušo eliti gāja bojā ap tūkstotis ”kapitālistu”. Anektētās Austrumpolijas iedzīvotājus automātiski pasludināja par PSRS pilsoņiem.
Bēgļiem no Centrālpolijas padomju pilsonība bija jāpieprasa ar iesniegumu. Ja to nedarīja, sekoja represijas. 150 tūkstošus bijušo Polijas pilsoņu drīz iesauca sarkanajā armijā un nozīmēja celtnieku vienībās. Jaunajās administratīvajās struktūrās iesaistīja vietējos, visbiežāk no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Tā kā poļi skaitījās ”nestabils elements”, izvēlējās minoritāšu pārstāvjus. Faktiskā vara tikmēr atradās no PSRS atsūtīto rokās. Šīs personas arī sāka veidot Polijas kompartijas aktīvu. Visi ar drošību saistīto dienestu funkcionāri 100% tika atsūtīti no PSRS. 1940./1941. gadā staļinisti Austrumpolijā veica četras deportācijas, kas kopā ar citām represijām aptvēra aptuveni 400 tūkstošus cilvēku. ”Tā bija dārznieka stratēģija – uz lēģeriem nosūtītos atdalīja no ”veselīgā elementa”, kam bija jākļūst par padomju pilsoņiem,” sacīja profesors Vnuks.
Ilvess: Bronzas kareivis kā masu slepkavību simbols aizskar igauņus
“Krievija joprojām nav atzinusi faktu, ka tādās valstīs kā Igaunijā padomju režīms nogalināja un terorizēja cilvēkus,” sacīja Ilvess, norādot, ka Maskava apvainojas par to, ka igauņiem pietiek drosmes atgādināt pārējiem vēsturi.”Runājot par atbrīvošanu no nacistiem, Maskava aizmirst, ka igauņiem, latviešiem, lietuviešiem un poļiem tas nozīmēja simtiem tūkstošu cilvēku deportāciju un desmitiem tūkstošu sodīšanu ar nāvi, un Katiņas slaktiņu,” teica Ilvess. “To mums nozīmē Padomju Savienība, nevis atbrīvošanu no fašisma.””Viena bandītu grupa – padomju armija – padzina no mūsu zemes līdzīgu grupu – nacistus,” paskaidroja Ilvess.
Komentējot Igaunijas un Krievijas attiecības, Ilvess norādīja, ka tikmēr, kamēr Krievija turpinās glorificēt savu padomju laiku vēsturi, saglabāsies problēmas abu valstu attiecībās, tāpat kā gadījumā, ja Vācija iedomātos glorificēt savu nacistisko pagātni, tai būtu problēmas ar citām valstīm.
“Ja valsts glorificē savu totalitāro pagātni, problēmas ir nenovēršamas,” sacīja Ilvess.
Subatē atklās Nacionālo partizānu piemiņas plāksni
24.aprīlī, Ilūkstes novada Subatē Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube un Lietuvas bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Arvidas Pocius piedalīsies piemiņas plāksnes atklāšanā, kas veltīta abu valstu kritušajiem nacionālajiem partizāniem.
Pirms plāksnes atklāšanas bruņoto spēku komandieri un pasākuma dalībnieki apmeklēs kritušajiem partizāniem veltīto dievkalpojumu Subates Miķeļa Ercenģeļa Romas katoļu baznīcā.
Lekcijā par tā laika notikumiem un nacionālo partizānu darbību Subates pamatskolas un Aknīstes vidusskolas skolēnus iepazīstinās atvaļinātais pulkvedis un vēsturnieks Jānis Hartmanis.
Savukārt pēc lekcijas Subates kultūras namā gan skolēni, gan vietējie iedzīvotāji varēs iepazīties ar mūsdienu zemessargu apbruņojumu un baudīt lauka virtuvē pagatavotu putru, kā arī noklausīties Nacionālo bruņoto spēku orķestra koncertu.
Pasākuma izskaņā Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku komandieri dosies uz Eglaines pagasta Červonkas (Sārtenes) kapiem un noliks ziedus pie pieminekļa, kur apbedīti Latvijas brīvības cīņās 1919. – 1920.gadā kritušie Lietuvas karavīri.
Genocides in history
http://en.wikipedia.org/wiki/Genocides_in_history
Šajā Vikipedijas nodaļā ir arī informācija par Baltijas valstīm:
Deportations of Lithuanians, Latvians and Estonians
Some scholars believe the mass deportations of up to 17500 Lithuanians, 17000 Latvians and 6000 Estonians carried out by Stalin were the start of a genocide. When added with the killing of the Forest Brethren and the renewed Dekulakization which followed the Soviet reconquest of the Baltic states at the end of world war two. The total number of people deported to Siberia was 118559 from Lithuania 52541 from Latvia and 32540 from Estonia.[169] Due to the high death rate of deportees during the first few years of their Siberian exile, caused by the failure of Soviet authorities to provide suitable clothing or housing at the destination, whether through neglect or premeditation, some sources consider these deportations an act of genocide.[170][171][172] Based on the Martens Clause and the principles of the Nuremberg Charter, the European Court of Human Rights has held that the March deportation constituted a crime against humanity.[173][174] According to Erwin Oberlander, under the current laws of genocide these mass deportations do not constitute a genocide, rather a crime against humanity.[175]
Lithuania began trials for genocide in 1997. Latvia and Estonia began theirs in 1998.[176] Latvia has since convicted four security officers who had been involved in the mass deportations and in 2003 sentenced a former KGB agent to five years. Estonia has tried and convicted ten men for their actions during the deportations and others are under investigation. In Lithuania by 2004 23 cases were before the courts, but as of the end of the year none have been convicted.[177]
In 2007 Estonia charged Arnold Meri (then 88 years old), a former Soviet Communist Party official and highly decorated former Red Army soldier, with genocide for his alleged role in deportations of Estonians to Soviet gulags in Siberia. Shortly after the trial opened, it was suspended because of Meri’s frail health and then abandoned because he died of lung cancer.[178][179] A memorial in Vilnius, Lithuania, is dedicated to the genocide victims of Stalin as well as Hitler,[180] and the Museum of Genocide Victims in Lithuania, that was set up on 14 October 1992 under the auspices of the Lithuanian Minister of Culture and Education and the President of the Lithuanian Union of Political Prisoners and Deportees. The Lithuanian museum was established in the former KGB headquarters and chronicles the imprisonment and deportation of Lithuanians by officials of the Soviet Union.[181]
Piemineklis sarkanajam teroristam Sudmalim
Biedrene Osipova sola Liepājā uzsliet pieminekli sarkanajam teroristam Sudmalim
Liepājas nacionālboļševika, Vladimira Lindermana līdzskrējēja Jevgenija Osipova sieva Jeļena Osipova liepājniekiem pēc pašvaldību vēlēšanām, ja viņa tiks ievēlēta no Lindermana partijas „Par dzimto valodu” saraksta, sola panākt, ka vēju pilsētā atkal pacelsies monuments sarkanajam teroristam Imantam Sudmalim.
Sarkanajam teroristam un partizānam, pagrīdes komjaunietim Imantam Sudmalim Lindermana partijas „Par dzimto valodu” Liepājas saraksta līdere Jeļena Osipova sola uzsliet pieminekli, kuru „tautas varonim” nogāza pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Padomju okupācijas laikā Sudmali godināja par tautas varoni un 1978. gadā viņam Liepājā tika uzcelts piemineklis, kuru pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nogāza. Tagad biedrene Osipova to liepājniekiem sola uzsliet atpakaļ.
Šis nav vienīgais Osipovas solījums „nabaga apdalītajiem” krievvalodīgajiem liepājniekiem. Viņa arī sola iestāties par to, lai Krievijā svinētajai Uzvaras dienai (9. maijam) arī Liepājā tiktu piešķirts oficiālu pilsētas svētku statuss, aizliegt jebkādas politiskas akcijas Leģionāru piemiņas dienā – 16. martā, kas „slavē nacisma, fašisma, nacionālisma idejas un kurina starpnacionālo naidu”, saglabāt un restaurēt visu padomju karavīru pieminekļus un kapu vietas Liepājā, kā arī atjaunot mūžīgo uguni Zaļajā birzē, kas padomju laikā tika iedegts par godu bojāgājušajiem sarkanarmiešiem. Savukārt muzeju „Liepāja okupāciju režīmos” Osipova grib pārtaisīt pat Tautu draudzības muzeju, vēsta portāls liepājniekiem.lv.
Zīmīgi, ka Osipova pašvaldību vēlēšanās pat necer uz nekādiem lieliem panākumiem. „Par dzimto valodu” sarakstā ir tikai viena kandidāte – Jevgenija Osipova dzīvesbiedre Jeļena Osipova.
„Sakarā ar to, ka pret partiju „Par dzimto valodu!” un tās aktīvistiem tika izvērsta bezprecedenta vajāšanas kampaņa, kas pārtapusi atklātās un zemiskās represijās, mēs nolēmām Liepājas domes vēlēšanām virzīt tikai vienu kandidātu,” teikts partijas paziņojumā. „Esam reālisti un saprotam, ka pie tādas „krievu” partiju sadrumstalotības Liepājā, mēs varam rēķināties tikai ar vienu deputāta vietu. Tāpēc ir pilnībā pietiekami izvirzīt tikai vienu kandidātu, kurš gatavs „izsaukt uguni uz sevi” un kuram aiz muguras ir stipra, politiskā cīņā rūdīta komanda,” teikts partijas paziņojumā.
Tāpat Lindermana partijas programmā, kas iesniegta Liepājas Vēlēšanu komisijai, ir pausta apņēmība ieviest visās iestādēs visplašāko krievu valodas lietošanu, tiek solīts, ka krievu valodas prasme kļūs obligāta visiem ierēdņiem, visai oficiālajai informācijai, kas nāk no domes, ir jābūt gan latviešu, gan krievu valodā.
Vācu kara seriāls uzjundī neapmierinātību
Vācu kara seriāls uzjundī neapmierinātību Polijā un Krievijā Latvijas AvīzeFoto – LETA/AFP
Bīstama lieta – tāds mākslas kino. Īpaši interneta laikmetā, kad filmas ātri nonāk globālajā tīmeklī, pakļautas vētīšanai no visām četrām debess pusēm. Un kino nemaz nav jābūt kādu propagandistu domu radītam, lai tas izraisītu pat starpvalstu rīvēšanos.
Jaunākais piemērs –šopavasar Vācijas sabiedriskajā televīzijā ZDF demonstrētā trīs sēriju telefilma ”Unsere Mütter, unsere Väter” (”Mūsu mātes, mūsu tēvi”). Scenārijs klasisks: pieci vācu jaunieši 1941. gada vasarā, karā aizejot, vienojas pēc tam satikties. Karš, Austrumu fronte un nacistiskais režīms šos ļaudis maļ, lauž, maina, spiež rīkoties tā, kā citkārt viņiem pat ļaunākajos murgos prātā nenāktu, atsedz viņu vājības. Faktiski ”Mūsu mātes, mūsu tēvi” ir vācu publikai domāta filma, kas attiecīgi arī karu rāda vienkāršo vāciešu labticīgajām acīm. Priekšplānā ir cilvēku un, jā, vācu nācijas traģēdija. Kaut kādu nacisma apoloģētiku vai vēlmi attaisnot režīma agresivitāti gan neieraudzīju, drīzāk otrādi. Filma izraisījusi neapmierinātību gan Polijā, gan Krievijā un pasaules ebreju kopienā. Poļu žurnāls “Uwazam Rze” ietērpis Vācijas kancleri Angelu Merkeli koncentrācijas nometnes ieslodzītā tērpā un attēlojis uz vāka. Polijas vēstnieks Berlīnē nosūtījis protesta vēstuli ZDF. Krievijā šūmēšanās tikmēr notiek krietni zemākā – telekanālu un interneta portālu līmenī.
Poļus un krievus pirmkārt aizvaino jau pats filmas veidotāju pieļāvums, ka arī vācieši savā ziņā ir nacisma un Otrā pasaules kara upuri, jo neba jau katrs vācietis bija pārliecināts nacists, fašistu nezvērs, un tas, ko sarkanarmieši darīja iekarotajā Vācijas teritorijā, arī nebija nekāda humānisma paraugstunda. Poļus īpaši saniknojusi epizode, kad poļu partizāni, apturējuši vilcienu un ieraudzījuši, ka tā vagoni pilni arestētiem ebrejiem, nevis tos glābj, bet nicīgi novēršas un ļauj vilcienam braukt tālāk uz koncentrācijas nometni pretim nāvei.
Protams, poļu pretošanās kustība sadarbojās ar ebreju kaujiniekiem, piemēram, Varšavas geto sacelšanās laikā, taču teikt, ka pirmskara, kara un pēckara Polijā nebija antisemītisma izpausmju – nūū…
No Krievijas publikas puses lielākās dusmas raisījusi aina, kad sarkanarmieši Vācijā bez kavēšanās hospitālī apšauj ievainotos vāciešus un metas izvarot sievietes. Bet Vācijas ebreju kopiena protestē pret to, ka filmā tik pat kā nav piesaukts holokausts. Interesanti, ka paši vācieši filmu ”Mūsu mātes, mūsu tēvi” uzskata par paškritisku, kamēr no citu puses tiek piestādīts garš saraksts ar to, kam filmā vajadzējis būt, bet kā tur nav. Īsāk sakot, filma ārpus Vācijas tiek sista krustā kā vēstures falsifikācija. Citēšu kādas krievu interneta vietnes komentētāju:
”Tā vietā, lai pieņemtu pagātni, kāda tā bija, un izdarītu pareizos secinājumus, lai nākotne būtu citāda, šie muļķi [vācieši] pakļāvīgi iet kāpt uz tā paša grābekļa. Muļķi nekad nemācās no vēstures.” Viedi vārdi. Tikai vai teicējs citiem nepārmet to, kas raksturīgs pašam?
Vai tad nebija izvarošanu? Vai padomju tanki uz Vācijas ceļiem nešķaidīja kāpurķēdēm bēgļus un ievainoto transportu? Vai 1944. gadā uz robežas neslējās plakāti, kas sarkanarmiešus mudināja “nogalināt vācieti”? Tieši vācieti, nevis nacistu vai vācu karavīru. Cilvēki, kas paģēr, lai citi piedotu viņiem un sāktu no baltas lapas, paši nav gatavi ne atskatīties un nošausmināties par saviem darbiem, ne arī piedot un sākt no baltas lapas.
”Mūsu mātes, mūsu tēvi” precedents licis lieku reizi pamanīt vairākas nelāgas lietas. Pirmkārt, ne jau tikai Latvijā joprojām asi tiek uztverts viss, kas saistās ar Otrā pasaules kara izpratni. Ļaudis turpina domāt ”melns – balts” kategorijās, kad uzvarētājs var veidot vēsturi pēc savas piegrieztnes, bet zaudētāja ciešanas ir graša vērtas. Par spīti vienotās Eiropas lozungiem. Bīstams simptoms.
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 