Profesors Inesis Feldmanis: Krievijas arhīvs satur sprādzienbīstamas lietas
Uz Maskavu devušies Latvijas vēsturnieku komisijas pārstāvji, lai šonedēļ ar Krievijas pārstāvjiem vienotos par abu valstu apvienotās vēsturnieku komisijas darba kārtību un galvenajiem pētāmajiem jautājumiem. No Latvijas puses viens no prioritārajiem jautājumiem būs Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1941.gadā, svētdien vēstīja LNT raidījums “Top10”.
Taču pat pēc 70 gadiem joprojām nav pat skaidri zināmi patiesie pirmās masveida deportācijas iemesli. Īstās atbildes var sniegt tikai Krievijas arhīvi. Tiem tikt klāt ir Latvijas vēsturnieku lielais mērķis, strādājot kopā ar Krievijas vēsturniekiem apvienotajā komisijā.
Pagaidām komisijas darbu kavējot Krievijas vēlme pētīt arī 19.gadsimta notikumus, kamēr Latvijas vēsturnieki principiāli iestājas par laika nogriezni – 20.gadsimts, par ko pagājušā gada decembrī Maskavā, Krievijā vienojās abu valstu līderi.
Tāpat Latvijas vēsturnieki vēlas pilnu piekļuvi arhīvam, arī dokumentu anotācijām, ko Krievija ārvalstu pētniekiem liedz, informēja “Top10”. Vēsturnieks Inesis Feldmanis par šo situāciju pauda viedokli: “Krievijas arhīvs satur sprādzienbīstamas lietas.”
Okupācijas zaudējumi jāaprēķina, bet kompensāciju varam nesaņemt
Padomju okupācijas nodarīto zaudējumu apmērs ir jāaprēķina, par to ir jārunā un darbs jāturpina. Šādus secinājumus starptautiskās konferences Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā laikā aizvadītās nedēļas nogalē izteica Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.
Ministru kabineta izveidotā komisija PSRS okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanai jau gadus divus darbu vairs neturpina. Arī laikā, kad tā bija it kā aktīvā darbībā, komisija saņēma daudz nopēlumu par pārlieku maigu pieeju. Taču I. Vaidere uzskata, ka komisija pašlaik varētu iegūt Eiropas fondu finansējumu, tādējādi beidzot pielikt oficiālu punktu vairākus gadus ilgušajam un nepabeigtajam darbam. Latvijai vairs nevajadzētu piesardzīgi laipot, cenšoties nenokaitināt Krieviju, jo arī Eiropas Savienībā attieksme tiek demonstrēta oficiālā līmenī – vienlīdz noziedzīgs ir gan totalitārais, gan nacistiskais režīms. «Eiropas Savienībā nešaubās, ka par okupācijas zaudējumiem ir jārunā,» sacīja I. Vaidere. Tomēr, lai varētu runāt ar Krieviju, nepieciešami precīzi fakti un aprēķini.
«Ja mēs savācam datus, tas nenozīmē, ka tūlīt kāds dosies pie Krievijas ar rēķinu. Kad Krievija būs demokrātiska valsts, tad to varēs darīt. Esmu novērojusi, ka krieviem patīk atklāta runa, ar faktiem,» preses konferencē teica I. Vaidere.
Latvija vairākkārt ir rēķinājusi, kādus zaudējumus tās ekonomikai, kultūrai, videi un demogrāfijai ir nodarījusi Krievija dažādos karos. Vispirms jau 1920. gadā noslēgtajā Latvijas-Krievijas miera līgumā rakstīts, ka Pirmā pasaules kara laikā Krievija Latvijai nodarījusi kaitējumu 328 miljonu zelta rubļu vērtībā. Savukārt padomju okupācijas nodarīto zaudējumu metodoloģiju savulaik izstrādāja profesors Modris Šmulders. Pētījumu Kas kuram parādā? izdeva 1990. gadā. Saskaņā ar to Latvijai nodarīti 104,1 miljardu rubļu lieli zaudējumi (apmēram 17,3 miljardi ASV dolāru). Piemēram, dzīvā spēka zaudējumi (izvestie, deportētie) novērtēti (ja tā var izteikties) 10,5 miljardu rubļu vērtībā. Neiedziļinoties sīkāk šā pētījuma faktos, vēl jāpiemin, ka, piemēram, 1940.–1941. gadā no Latvijas uz Krieviju tika izvestas nacionālās bagātības 300 miljonu latu vērtībā. Tagad gan izskanējuši pieticīgāki skaitļi – apmēram 200 miljoni latu.
Arī Lietuvā un Igaunijā ir veikti attiecīgi aprēķini, tāpēc, loģiski, nākamais jautājums būtu: kad/vai to visu samaksās? Tieši tālab starptautiskajā konferencē lielu interesi izraisīja Krievijas vēsturnieka Borisa Sokolova referāts par Baltijas valstu zaudējumiem un to kompensēšanas iespējām. Viņš neslēpa, ka noskaņojums Krievijā nebūt neliecina, ka šī valsts tuvākajā nākotnē būtu gatava piekrist kompensācijām. Tāpat kā I. Vaidere, arī B. Sokolovs norādīja, ka Krievijai no autoritāras valsts jākļūst par demokrātisku un tikai tad tās politiskā vara, iespējams, varētu sākt runāt par šo jautājumu.
Taču atklāts ir jautājums par to, vai maksās kompensācijas valstij kopumā vai atsevišķi – tikai represijās cietušajiem cilvēkiem. B. Sokolovs arī sarunās ar žurnālistiem minēja piemēru: Vācija holokaustā cietušajiem ebrejiem nolēma samaksāt 2500 līdz 3000 eiro katram. Iespējams, šādu summu varētu izmaksāt arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem, kuri cietuši no padomju represijām. Viņš pieļāva, ka trīs Baltijas valstis varētu saņemt divus līdz trīs miljardus eiro, vismaz teorētiski. Tomēr viņa ierosinājums konferencē izpelnījās kritiku, jo vēsturnieks neesot ņēmis vērā mūsu valsts 50 gadu ilgo okupācijas periodu.
Habilitētais demogrāfijas doktors Pēteris Zvidriņš pievērsās Latvijas tiešajiem demogrāfiskajiem zaudējumiem padomju akciju rezultātā. «PSRS okupācijas radītie tiešie demogrāfiskie zaudējumi Latvijā ir robežās no septiņiem līdz deviņiem miljoniem cilvēkgadu, neskaitot zaudējumus abās armijās, civiliedzīvotāju zaudējumus karā, mirstības palielināšanos pēckara gados un militārajā dienestā iesaukto pavadīto laiku. Darbs pie tiešo zaudējumu noteikšanas pilnībā vēl nav pabeigts,» viņš konstatēja.
Latvijas Okupācijas izpētes biedrības vadītāja Ruta Pazdere mierināja, ka visām trim Baltijas valstīm okupācijas radītie zaudējumi tikuši un tiks aprēķināti pēc vienādas metodoloģijas, tāpēc neesot pamata bažām, ka katrs deķīti raustīs uz savu pusi. Vismaz pagaidām Latvijai darāmā netrūkst, kaut arī, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta pētnieka Jāņa Poča vārdiem runājot, «Latvijā strādājam pēc entuziasma principa».
Urbanovičs izdod grāmatu par vēsturi, kurā noliedz Latvijas okupāciju
Dienasgaismu ieraudzījusi grāmata ar nosaukumu «Nākotnes melnraksts». Tās autori ir Saeimas deputāts no «Saskaņas centra» Jānis Urbanovičs, žurnālistu savienības līderis Juris Paiders un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva labs draugs un padomnieks Igors Jurgens.
 |
Grāmatā stāstīts par pirmskara Latviju un tā dēvētajiem Ulmaņa laikiem. Autori ar savu darbu grib pārliecināt, ka Kārlis Ulmanis Latviju pārveidojis pēc Padomju Savienības parauga, un tāpēc okupācija mūsu valstī nav notikusi, svētdien vēstī TV3 raidījums «Nekā personīga».
Grāmatā strīdīgais vārds «okupācija» tiek likts pēdiņās un autori ciniski piezīmē, ka diez vai bez «okupācijas» kāds pasaulē būs zinājis par kori «AVE SOL», Viju Artmani, Maiju Tabaku, Raimondu Paulu.
Nupat Rīgā izdota grāmatas latviskā versija. Papildināta ar arhīvu dokumentiem un Ulamņlaiku politiķu uzrunām. Vēstījums palicis tas pats – Latvijā okupācija nav bijusi.
«Ja mēs mierīgi protam par to runāt un stāstīt…mierīgi, nevis uzreiz ienīstot tikai tāpēc, ka kādam ir šaubas vai viņi ir lasījuši citas vēstures grāmatas un dzīvojuši citā ģimenē. Tad mēs turpināsim būt slima totalitāra valsts,» norāda Urbanovičs.
Urbanovičs grāmatā raksta: «Okupācija Latvijā kalpo kā vīģes lapa ar ko piesegt kaunu, ka Ulmanis Latviju PSRS atdeva bez neviena šāviena. Un okupācijas tēmu kustinot varas elite darot to pašu, ko padomju laikā – vēsturi būvē uz meliem un nestabiliem pamatiem.»
Grāmatas līdzautors Paiders versiju pamato ar to, ka Polija un Somija pret Padomju Savienības armiju karoja, bet Latvija padevās pretinieka žēlastībai. «Un tad teikt, ka abi karavīri kā Polija, vai tas, kurš padevās bez neviena šāviena ir vienādi okupēti, nav īsti pareizi. Un līdz ar to ja mēs varam droši teikt, ka Polija bija okupēta, tad jautājumā par to, ka tāda okupācija kā Polijā – mums nebija.»
«Lasīt šo grāmatu ir gluži kā raudzīties greizajos spoguļos» raidījumam sacīja uzrunāties vēstures pārzinātāji.
Politologs Andris Sprūds uzskata – ir labi, ja kāds sāk cilāt tik strīdīgas tēmas. Bet veids kā to sākuši Urbanovičs un Paiders diskreditē šo ideju.
«Politiķi vienmēr domā un tas ir pilnīgi normāli – domā par varu. Un ir dažādi instrumenti varas iegūšanai un varas realizācijai. Nenoliedzami elektorāta mobilizācijas ir svarīga. Cilvēki, kas ies 9.maijā pie pieminekļa es pieļauju viņi šo grāmatu varētu lasīt vai iepazīties ar interesi,» norāda Sprūds.
Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs pat iesaka sasaukt kopā visus Baltijas vēsturniekus un vienoties – okupācija ir bijusi, lai nebeidzamajiem strīdiem mūsu mājās vienreiz tiek pielikts punkts.
Savukārt deputāte Janīna Kursīte uzskata, ka grāmata ir labs piemērs tam, kā Krievija ir pārgājusi uz smalku savu kaimiņvalstu ietekmēšanu – caur kultūru, medijiem un literatūru.
Raidījums norāda: nauda gan pietikusi vien 1000 grāmatu izdošanai. Gandrīz visas esot jau izdalītas. Arī skolām.
Bez Staļina impērija vairs nesanāk…
Krievijas vēsturnieks, daudzu grāmatu autors Boriss Sokolovs iemantojis īpašu atzinību kā objektīvs Otrā pasaules kara vēstures pētnieks un kļuvis pazīstams ar uzskatiem, kas bieži atrodas radikālā pretrunā ar mūsdienu Krievijā vispārpieņemtajiem vēstures traktējumiem.
Vēstures zinātņu kandidāts Sokolovs, piemēram, ir pārliecināts, ka Krievijai vajadzētu atvainoties Baltijas valstīm par Staļina noziegumiem.
Šomēnes B. Sokolovs atkārtoti uzturējās Rīgā un rudenī atkal būs Latvijas viesis, piedaloties septembrī gaidāmajā Latvijas vēsturnieku kongresā. Patlaban zinātnieks strādā pie apjomīgas grāmatas par Krievijas 20. gadsimta militārajiem zaudējumiem.
– Pirms 10 gadiem publiski izteicāties, ka Krievijai vajadzētu atvainoties Baltijas valstīm, Somijai, Polijai un Rumānijai par to, ko Staļina režīms tām nodarījis. Vai pa šo laiku tāds Maskavas žests kļuvis ticamāks vai ir vēl neticamāks?
B. Sokolovs: – Nē, nekas nav mainījies. Kā netaisījās, tā arī netaisās atvainoties. Ja nu vienīgi ir mikroskopisks progress Katiņas jautājumā. Visi dokumenti par Katiņu, starp citu, tā arī nav atslepenoti. Formālā izmeklēšana ir noslēgusies bez vainīgo nosaukšanas.
– Kādā formā, jūsuprāt, Krievijai atvainošanās būtu jāpauž?
– Tam vajadzētu būt vienkāršam paziņojumam, ko sacītu valsts prezidents vai kāds cits no augstākajām valsts amatpersonām. Piemēram, ka Krievija nožēlo tos nodarījumus, ko PSRS paveikusi pret saviem kaimiņiem 1939./1940. gadā. Es pat nedomāju, ka jāatvainojas katram un par katru lietu atsevišķi. Visu taču var izdarīt ar vienu frāzi. Bet pat to negrasās darīt. Baidās, ka pēc atvainošanās kaimiņi var pieprasīt kompensāciju.
– Konferencē “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” 17. jūnijā referējāt par PSRS Baltijai nodarītajiem zaudējumiem un iespējām tos kompensēt…
– Krievijas sabiedriskā doma pat ļoti nav noskaņota atzīt, ka Padomju Savienība kādam būtu nodarījusi materiālo kaitējumu un ka tas būtu jākompensē. Gluži otrādi – Krievijas sabiedriskā doma ir pārliecināta, ka visi kaimiņi ir parādā Krievijai. Tā ir domāšana, kas pastāvēja vēl pirmspadomju laikā. Krievu inteliģences un vienkāršās tautas viedoklis šajā ziņā kopumā sakrīt: dižā tauta – cietēja, un visiem tai par kaut ko ir jābūt pateicīgiem un parādā.
– Vai vispār varētu pienākt tāds brīdis, kad Krievija būs gatava kaut ko kompensēt?
– Tas jau nav atkarīgs no sabiedrības viedokļa, bet no politiskās vadības. Pie pašreizējās Krievijas politiskās vadības kaut kas tāds ir absolūti izslēgts. Kas attiecas uz ekonomisko zaudējumu apjomu, tad aprēķināt to varbūt arī var. Kompensēt? Tas nav ticami. Tomēr, manuprāt, tiem cilvēkiem, kas cietuši no staļiniskajām represijām, bet vēl ir dzīvi, vai arī represēto radiniekiem kompensācijas izmaksāt gan vajadzētu. Līdzīgi kā tagad rīkojas Vācija, kas izmaksāja kompensācijas holokaustā cietušajiem un vergu darbos nodarbinātajiem.
– Represētajiem Krievijas pilsoņiem kompensācijas taču tiek maksātas.
– Tie ir graši. Piemaksas pie pensijas. Kādi 5% jeb apmēram tūkstotis rubļu (aptuveni 20 latu).
– Krievijas akadēmiķis, sociologs Genādijs Osipovs Krievijas medijos jūs ir nosaucis par “pašu nenogurdināmāko un profesionālāko [vēstures] falsifikatoru”. Kā tas ir – strādāt ar tādu “birku”?
– Nekas. Falsifikācijās mani apvaino, bet grāmatas vēl pagaidām iespiež. Tie, kas saka, ka esmu falsifikators, spriež: tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt. Viņi paši nodarbojas ar vēstures viltošanu, tamdēļ tiem nepieciešams norādīt uz kādu citu.
– Apvainojumi nāk no Krievijas prezidenta īpašās komisijas cīņai pret vēstures falsifikācijām?
– Nu, tā ir diezgan amorfa struktūra, kurā sēž ierēdņi. Teorētiski viņiem jāsanāk divas reizes gadā, bet nezinu, vai tas vispār notiek. Viņu problēma ir tā, ka nav definēts, kas ir falsifikācija. Nav tāda saraksta ar tēzēm, kas būtu uzskatāms par vēstures faktu falsifikāciju. Līdz ar to viņi paši nezina, ar ko cīnās. Par lielākajiem falsifikatoriem parasti nosauc publicistu Marku Soloņinu un Viktoru Suvorovu. Bet viņu grāmatas turpina iznākt samērā lielās tirāžās. Drukāt tās nav aizliegts, jo tad tā būtu cenzūra, bet tas jau nozīmētu ļoti būtiskas Krievijas sabiedriskās dzīves izmaiņas. Spiedienu uz izdevniecībām izdara vienīgi gadījumos, kad runa ir par politisko opozicionāru darbiem. Proti, ja vara uzskata, ka šis cilvēks var būt politiski bīstams, viņa darbus drukāt neļaus. Vēsturnieki pie tādiem nepieder.
– Kādās tirāžās iznāk vēstures grāmatas?
– Apmēram 4000 eksemplāros.
– Krievijai tas nav daudz…
– Vēsturiskām grāmatām Krievijai tas ir normāls metiens. Baidos, ka vēstures bestselleru laiks ir pagājis. Populārākais temats ir 20. gadsimta vēsture, Otrais pasaules karš, vēl arī 20. – 50. gadu padomju vēsture, atsevišķi projekti – tādi kā atombumba un tamlīdzīgi. Ņikitas Hruščova laiks nav diez ko populārs.
– Kāpēc?
– Sabiedrība nesaista kādus svarīgus notikumus ar Hruščova laiku. Kosmosa programma? Tā jau ir temats pats par sevi. Hruščovu Krievijā neuzskata par svarīgu figūru. Svarīgākais ir Staļins. Pat Ļeņins nešķiet tik būtisks. Cari arī nav populāri.
– Esmu runājis ar jūsu kolēģiem, kas teic, ka destaļinizācijas process Krievijā tomēr notiek…
– To ir grūti pateikt. Visādā gadījumā Staļins joprojām ir populārs. Viņa vārdu saista ar impēriju, bet impēriskā domāšana vairāk vai mazāk piemīt visai Krievijas elitei. Tā labprāt vēlētos impēriju arī bez Staļina, taču kaut kā vairs nesanāk.
– Daudzus pārsteidza jūsu apgalvojums, ka PSRS Otrajā pasaules karā zaudējusi 43 miljonus cilvēku, nevis 27 miljonus, kā sprieda Mihaila Gorbačova laikos.
– Pēdējie aprēķini rāda, ka zaudējumi patiesi ir nedaudz mazāki – apmēram 40 miljoni. Tie ir tikai bojāgājušie. Savus secinājumus izdarīju, balstoties pirmskara un pēckara tautas skaitīšanas rezultātos un ņemot vērā sieviešu īpatsvara pieaugumu pēc kara. Būtu pārāk sarežģīti te izklāstīt metodoloģiju, bet, ticiet man, no gaisa šie skaitļi nav grābti. Armijas zaudējumi bija apmēram 26,9 miljoni. Pārējais ir civiliedzīvotāji. Pagaidām neviens vēl nav mēģinājis pierādīt šo skaitļu nepareizumu.
– Tik milzīgi skaitļi liek apšaubīt Krievijā dominējošo uzskatu, ka padomju armija bijusi laba karotāja, īpaši kara beigās.
– Tā ir tīrā Aizsardzības ministrijas propaganda. Patiesībā sarkanā armija no profesionālā viedokļa bija ļoti vāja. Arī 1945. gadā tā karoja vājāk par Vācijas vērmahtu. Mītu par sarkano armiju ir milzums. Mīts tāpat ir uzskats, ka iedzīvotājiem vācu okupētajās teritorijās dzīve bijusi sliktāka nekā neokupētajās. To var apgāzt ar vienu faktu: okupētajās teritorijās kanibālisma gadījumi bija ārkārtīgi reti un tos parasti novēroja bloķētajās padomju partizānu vienībās. Dokumenti liecina par kanibālismu partizānu vienībās Krimā un Odesas akmeņlauztuvēs. Savukārt neokupētajā PSRS teritorijā kanibālismu varēja vērot ne tikai aplenktajā Ļeņingradā. Tas bija izplatīts valstī no Maskavas līdz pat Vidusāzijai, Sibīrijai, Tālajiem Austrumiem. Arī par to ir dokumenti. Tātad bads un trūkums neokupētajās teritorijās bija vēl lielāks nekā okupētajās.
– Kad Krievijas sabiedrība sāks karu uzlūkot neizskaistināti, reāli, nevis tikai kā abstraktu varonību un triumfu?
– Redziet, Krievijas militārā vēsture kopš senseniem laikiem bijusi ārkārtīgi mitoloģizēta. Vēl padomju gados tika deklarēts, ka visi kari, kurus Krievija izkarojusi, bijuši taisnīgi. Kā likums, tur bija absolūti fantastiska statistika par zaudējumiem un spēku samēriem. Tas attiecas arī uz Pirmo pasaules karu, kurā Krievija patiesībā zaudēja. Objektīvas militārās vēstures bijis ļoti maz. Ne Anglijas, ne Vācijas vai ASV kara vēsturē jūs ar tādu mitoloģizācijas pakāpi nesastapsities. Bet pie mums pat vēl nav atslepenoti Otrā pasaules kara militāro operāciju plāni! Viss balstās tikai memuāros un atsevišķos dokumentos. Ja atklātu plānus, izrādītos, ka padomju karamāksla nemaz nav tik spoža, kā to pūlas apgalvot. Pie mums vēsturnieki parasti operāciju ieceres skaidro ar atpakaļejošu datumu – atkarībā no tā, kas tika panākts, un tad teic, ka to jau arī gribēja. Ja paraudzītos, kādi patiesībā uzdevumi tika izvirzīti un kas no tā iznāca, tad viss vairs tik spožs neliktos. Mēs taču pat nezinām, kāds bija 1945. gada Berlīnes operācijas plāns un tā kodētais nosaukums!
Vēsture nav atstājama tikai vēsturniekiem
Nedēļas beigās Rīgā viens pēc otra noritēja divi idejiskā ziņā diametrāli pretēji pasākumi, saistīti ar 1940./1941. gada notikumu un to seku izvērtēšanu. Piektdien Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) notika konference ”Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”, savukārt dienu pirms tam ”Maskavas namā” pulcējās krievvalodīga publika, lai atcerētos 1941. gada 22. jūniju.LZA sarīkotās konferences iniciators bija Latvijas Okupācijas seku izpētes biedrība (LOIB). Pirms pāris gadiem tā izveidojās kā sabiedriska organizācija nolūkā turpināt finanšu trūkuma dēļ apturētās Ministru kabineta komisijas okupācijas seku apzināšanai darbu. Pateicoties Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partiju grupas deputātes Ineses Vaideres līdzdalībai, šī izvērtās par starptautisku konferenci, kurā ar referātiem uzstājās Lietuvas Genocīda un pretošanās pētniecības centra vēsturnieks Arūns Bubnis, Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs un Igaunijas premjera Andrusa Ansipa padomnieks, profesors Kalevs Kuks un citi. Klātesošie runāja gan par padomju okupācijas radītajiem ekonomiskajiem, gan cilvēkresursu zaudējumiem un negatīvajām izmaiņām, kuras okupācijas pusgadsimts atstājis uz cilvēka morāli un ētiku.
Politisku svaru pasākumam piešķīra ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska klātbūtne. Kristovskis izteica cerību, ka pie pirmās iespējas, nostabilizējoties valsts finansēm, valdība varētu atsākt atbalstīt zaudējumu aprēķināšanas komisijas darbu. ”Mēs neesam šo tematu noņēmuši no darba kārtības. Tas ir nozīmīgs mūsu sabiedrības vēsturiskajai atmiņai. Tā nav pagātne, kuru varam vienkārši nolikt malā, jo tai ir bijušas ļoti smagas sekas ar materiāliem un morāli ētiskiem zaudējumiem,” uzsvēra ministrs. Viņš nenoliedza, ka ”civilizētas” attiecības ar Krieviju ir ļoti nepieciešamas, taču tad vajadzīgs, lai izpratnē par totalitārisma noziegumiem nebūtu dubultstandartu: ”Mēs nevaram pieļaut pieeju, kad Krievijas vēsturnieki un inteliģence droši un atklāti runā par Staļina noziegumiem Krievijā, bet, ja runa ir par režīma noziegumiem kaimiņvalstīs, tad nereti tos attaisno ar nepieciešamību ”cīnīties pret nacismu”.”
Zālē sēdošajiem bija pavisam skaidrs, ka tādi demagoģiski apgalvojumi kā “atstāsim vēsturi vēsturniekiem” vai “sāksim attiecības no baltas lapas” nav pieņemami. “Tas ir tieši pretēji Eiropas Savienības nostājai. ES uzskata, ka jebkurš izlīgums iespējams tikai tad, kad godīgi un atklāti izpētīta pagātne. Nupat jūnijā Eiropas Padome paziņoja savu nostāju attiecībā uz totalitārajiem režīmiem. Tā skaidri pateica, ka visi totalitārie režīmi, vai tas būtu nacionālsociālisms vai totalitārais komunisms, ir vienlīdz noziedzīgi. Dokumentā tāpat teikts, ka tās ES valstis, kas pēta savu totalitāro pagātni, ir šajā darbā atbalstāmas arī finansiāli no ES fondiem,” uzsvēra eirodeputāte Inese Vaidere.
Saistībā ar šo konferenci tika atvērta LOIB dalībnieku Ilgoņa Upmaļa, Ērika Tilgasa un Edmunda Stankeviča grāmata “Latvija padomju militāristu varā”, kas papildina un turpina Upmaļa kunga pirms pieciem gadiem iznākušo darbu “Latvija – PSRS karabāze”. Tāpat jaunā grāmata stāsta par padomju militāristu saimniekošanu Latvijā, taču tajā jau uzskaitīti zaudējumi, kurus te dislocētās karaspēka daļas nodarījušas Latvijas tautsaimniecībai. Nosauktā summa ir gandrīz 3 miljardi latu.
… tikmēr ”Maskavas namā”
Ceturtdienas pēcpusdienā “Maskavas namā” Rīgā uz “informējošām lekcijām”, veltītām 70. gadadienai kopš Vācijas uzbrukuma PSRS, sanāca nepilns simts vecāka gadagājuma ļaužu, lai noklausītos krievvalodīgo aprindās par vēsturniekiem godātu lektoru priekšlasījumus. Pasākuma vadītājs Viktors Guščins klātesošos uzrunāja ar “dārgie biedri” un tāpat sekojošie priekšlasījumi bija ieturēti labākajās padomju tradīcijās. 1941. gada 14. jūnija represijas netika pieminētas ne ar vārdu. Nebija runas ne par haosu, ne sarkanās armijas bēgšanu, vien par varonību un sīvajām cīņām. Piemēram, kaujā pie Šauļiem jūnija beigās kāds mītisks padomju tanks viens pats esot dienas laikā sašāvis 80 (!) vācu tankus…
Pasākuma goda viesis bija no Maskavas iebraukušais fonda “Vēsturiskā atmiņa” (“Историческая память”) direktors Aleksandrs Djukovs. Klātesošos viņš iepazīstināja ar jaunāko fonda izdevumu, dokumentu un materiālu krājumu “Baltkrievijas ciemu traģēdija 1941 – 1944” (“Трагедия белорусских деревень, 1941 – 1944”). Djukovs apgalvoja, ka tajā atrodamie dokumenti pierādot latviešu policijas bataljonu “zvērības” Baltkrievijā, bet latviešu lauksaimnieki esot iedzīvojušies uz baltkrievu bērnu nodarbināšanas rēķina; turējuši tos skrandās un pusbadā teju kā vergus. Maskavas viesis atklāja, ka fonds “Vēsturiskā atmiņa” pēc pāris mēnešiem izdošot “hrestomātiju”, kurā būšot raksturoti Latvijas uzskati 20. gadsimta aktuālās vēstures jautājumos. Tur būšot publicēti dažādi dokumenti un uzskaitīti arī Latvijas Vēsturnieku komisijas locekļu izteikumi “diezgan garā laika posmā”.
Bulgārijā piemineklī atveidotus padomju karavīrus pārkrāso par komiksu varoņiem
Sofijas centrā Padomju Savienības karavīriem veltītu pieminekli kāds mākslinieks pamatīgi pārkrāsojis – monumenta karavīri pārkrāsoti par amerikāņu komiksu varoņiem. Zem pieminekļa atstāts šī darba paraksts: «Mainoties līdzi laikam».
Krievijas vēsturnieks par to, kad Latvija saņems kompensācijas no Krievijas
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/241457
Krievija varētu izmaksāt kompensācijas Latvijai par Padomju Savienības okupācijas laikā veiktajām represijām tikai tālā nākotnē, konferencē «Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā» sacīja Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs.
 |
Viņš norādīja, ka pašlaik Krievijā valda autoritārisms, bet ir cerības, ka, Krievijai kļūstot demokrātiskai, tā varētu brīvprātīgi nolemt sāk izmaksāt kompensācijas. Piemēram, Vācija nolēma samaksāt 2500 eiro (1757 latus) katram ebrejam, kas izdzīvoja Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) blokādes laikā Otrā pasaules kara laikā. Šādu summu varētu izmaksāt arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri cietuši no padomju represijām, norādīja Sokolovs.
Konferences debašu un jautājumu daļā tika pausta neizpratne par šādu pieeju kompensāciju aprēķināšanā, kurā netiek ņemta vērā Latvijas atšķirīgā situācija, jo mūsu valsts 50 gadus bija okupēta.
Arī ekonomists Uldis Osis konferencē atzina, ka piekrīt Sokolova pieejai, ka konkrētiem indivīdiem ir vislielākās iespējas saņemt kompensācijas par viņiem nodarītājiem zaudējumiem. Viņš gan piebilda, ka darbs pie valsts zaudējumu apzināšanas ir lietderīgs, jo tā rezultātus var izmantot starptautisko attiecību jomā
Sokolovs skaidroja, ka teorētiski ir iespējams aprēķināt atšķirību starp valsts pašreizējo ekonomisko attīstību un to ekonomikas lielumu, kāds būtu sasniegts, ja okupācija nebūtu notikusi. Taču ir jāņem vērā, ka padomju laikā tika izmaksāti dažādi sociālie pabalsti un pensijas un veikti dažādi citi ieguldījumi, tamdēļ varētu arī runāt par to, ka Latvija ir parādā PSRS jeb tās tiesiskajai mantiniecei Krievijai.
Savukārt Latvijas pētnieki konferencē norādīja, ka cilvēkgadu zaudējumu vērtības aprēķināšana ir sarežģīta, jo atšķirīgi koeficienti ir jāpiemēro gan darbspējas vecumam, gan pārējiem dzīves gadiem.
Kā ziņots, šodien un rīt notiks starptautiska konference «Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā», aģentūru LETA informēja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.
Konference tiek organizēta, lai veicinātu objektīvu, zinātniskajā apritē akceptētu izpratni par PSRS okupācijas nodarījumiem un iespējamiem to seku pārvarēšanas ceļiem.
Konferenci organizē Vaidere un Latvijas Okupācijas izpētes biedrība ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja atbalstu.
Starptautiska konference “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”
http://www.esmaja.lv/index.php?lapa=zina&id=3888
Konference notiek no 17. līdz 18.jūnijam Latvijas Zinātņu akadēmijas lielajā konferenču zālē. Darba valodas: latviešu, angļu (nodrošināta sinhronā tulkošana) Sadarbības partneri: LOIB, eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, Eiropas Komisija, Okupācijas muzejs, Eiropas Parlamenta Informācijas birojs. Īpašie viesi: Valsts prezidents, Ministru prezidents, Ārlietu ministrs, Vides un reģionālās attīstības ministrs, Izglītības un zinātnes ministrs, Eiropas Komisijas pārstāvji, Eiropas Parlamenta deputāti, vēstnieki Latvijā, Latvijā pārstāvētās starptautiskās organizācijas, LZA viceprezidents, politisko partiju vadība, atbilstošo Saeimas komisiju vadība, Eiropas Parlamenta Informācijas biroja vadītājs.
Konferences dalībnieki no plašsaziņas līdzekļiem, NVO (represēto organizācijas, nacionālās pretošanās kustības pārstāvji, Latvijas savienība „Černobiļa”, Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas, vides aizsardzības organizācijas, ekonomistu apvienības), Latvijas augstskolu mācībspēki un studējošie, pētniecības institūti, muzeji, citi uzaicinātie.
Pieteikties kā dalībniekam iespējams, sūtot uz adresi loib@inbox.lv savu vārdu, uzvārdu. Dalība – bez maksas. Atbildes uz jautājumiem – 29521934.
Pēc konferences norises visi referāti un materiāli tiks apkopoti un iespiesti vienā sējumā un iespiesti. Tas būs bezmaksas izdevums vispirms latviešu, pēc tam arī angļu un krievu valodās. Izdale – Ārlietu ministrijas pakļautības institūcijām, bibliotēkām (ar Latvijas Lauku bibliotēku atbalsta biedrības palīdzību), skolām (ar Latvijas Pašvaldību savienības palīdzību), augstskolām (tiešais pasts), pētniecības institūtiem u.c.
1.diena, 17.06.2011.- Sociālekonomiskie zaudējumi
No 9:00 Dalībnieku reģistrēšana, kafija
10:00 Atklāšanas uzrunas:
LR Ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis
EP deputāte Inese Vaidere
EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca
LZA viceprezidents Tālavs Jundzis
LOIB valdes priekšsēde Ruta Pazdere Latvija
10:40 Ievads: Vēsturiskais fons (1939-1991) Latvija Andrejs Mežmalis
11:00 PSRS nodarītie zaudējumi Lietuvai Lietuva Arūnas Bubnys
11:20 PSRS nodarītie ekonomiskie zaudējumi Igaunijai Igaunija Kalev Kukk
11:40 PSRS nodarītie zaudējumi Polijai Polija Dariusz Rogut
12:00 PSRS nodarītie zaudējumi Gruzijai Gruzija Teimuraz Papaskiri
12:20 Austrum- un Rietumvācijas attīstības atšķirības pēc 2.Pasaules kara un to apvienošanas kopējās izmaksas Vācija Hans-Georg Wieck
12:40 Jautājumi, atbildes
13:00 Pusdienu pārtraukums
14:00 ES skatījums uz Baltijas valstu okupāciju, PSRS lomas novērtējums EP (Ungārija) György Schöpflin
14:20 Latvijas rūpniecība 40.-60.-tos gados Latvija Juris Prikulis
14:40 Okupācijas zaudējumu noteikšana: Latvijas attīstības trajektorijas hipotētiskais novērtējums, ja tā nebūtu okupēta Latvija Jānis Kalniņš, Gunta Piņķe
15:00 Latvijas tiešie demogrāfiskie zaudējumi padomju akciju rezultātā. PSRS okupācijas režīma Latvijai radītie netiešie demogrāfiskie zaudējumi Latvija Pēteris Zvidriņš, Edvīns Vītoliņš
15:30 Cilvēkvērtības noteikšanas metodoloģija Latvija Jānis Počs
15:45 Par Baltijas valstu zaudējumiem un to kompensēšanas iespējām Krievija Boriss Sokolovs
16:10 Diskusiju panelis
16:45-17:00 1.dienas kopsavilkums Latvija J.Počs
2. diena, 18.06.2011. – Videi nodarītie zaudējumi
No 9:30 Dalībnieku reģistrēšana, kafija
10:00 Uzruna Latvija Valters Nollendorfs
10:10 PSRS okupācijas režīma Latvijas videi nodarīto zaudējumu novērtēšana Latvija Rolands Artūrs Bebris
10:40 Rūpnieciskais un naftas produktu radītais piesārņojums Latvija Ivans Semjonovs
11:00 PSRS lauksaimniecības sistēmā izmantoto pesticīdu radītais kaitējums Latvijas videi
Latvija Daina Pužule
11:20 ES vērtējums par vides stāvokli un tai nodarītajiem zaudējumiem padomju okupācijas laikā* EP (Lietuva) Radvile Morkunaite-Mikuleniene
11:40 Jautājumi, debates
12:10 Pusdienas pārtraukums / kafijas pauze
13:00 PSRS(KF) Armijas un Militāri rūpnieciskā kompleksa nodarīto zaudējumu aprēķins Latvijas tautsaimniecībai Latvija Ilgonis Upmalis
13:20 PSRS armijas Latvijas valstij nodarītie zaudējumi, tai izvietojoties Kurzemē 1939.g. un 1944.-1999.g. Vidzemē un Latgalē Latvija Ēriks Tilgass
13:40 PSRS Baltijas kara flotes radītais kaitējums Latvijas videi un aprēķinātie zaudējumi Latvija Ojārs Gerke
14.00 Lielvārdes lidlauks – Padomju armijas radītā militārā piesārņojuma piemērs Latvija Oļģerts Aleksans
14.20 Jautājumi, debates
15:20 2.dienas kopsavilkums
15:30 Konferences noslēgums Latvija
18. jūnijā plkst.16.00.
Pēc konferences noslēguma Latvijas Okupācijas izpētes biedrība aicina piedalīties Ilgoņa Upmaļa, Ērika Tilgasa un Edmunda Stankeviča dokumentālā vēstures pētījuma “Latvija PSRS militāristu varā” prezentācijā, kas notiks Latvijas Zinātņu akadēmijā lielās konferenču zāles blakustelpā.
Grāmatas tapšanu finansiāli atbalstījuši: Kanādas Daugavas vanagu Toronto nodaļa, Austrālijas Daugavas vanagu Kanberas nodaļa, Asja Everts (Austrālija), Jānis Vējiņš (Austrālija), Eigits Dāvis Timermanis (Austrālija), Daugavas vanagu fonds (Anglija), Austrālijas Daugavas vanagu Adelaides nodaļa.
Grāmatā publicētie materiāli sniedz unikālu, līdz šim neatklātu informāciju par PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa darbību okupētajā Baltijas teritorijā no 1939. līdz 1999. gadam.
Konferences laikā būs iespēja saņemt bezmaksas materiālus, kā arī šo grāmatu ar 50% atlaidi.
Aicinām interesentus piedalīties arī šajā pasākumā.
1941. gadā sākās Lielā laišanās lapās
“Kurš pirmais?” – ar tādu intriģējošu, pat mazliet provokatīvu nosaukumu apgāds “Jumava” izdevis krievu publicista un neakadēmiskā vēsturnieka Aleksandra Ņikonova (1964) ap 400 lappušu biezu grāmatu, kuras būtība paskaidrota apakšvirsrakstā: “Otrā pasaules kara galvenā mīkla”.
Autors sāk stāstījumu ar vārdiem “vēsturi raksta uzvarētāji…” un apgalvojumu, ka zinātne Krievijā līdz pat šim laikam ir konstruēta ar Staļina lekāliem un sen ir laiks nokratīt no pleciem pagātnes mītus. Viņaprāt (par ko var diskutēt no rīta līdz vakaram), viens no tādiem ir pieņēmums, ka 20. gs. 40. gadu lielo tautu slaktiņu gatavoja un sāka tikai Hitlervācija, bet staļiniskā padomija domāja vienīgi par aizstāvēšanos.
A. Ņikonovs, protams, vēstījumu sāk ar sarkanbrūno 1939. gada augusta līgumu: “Par laimi, slepenos protokolus, kas bija pievienoti Molotova–Ribentropa paktam, Kremļa gudrinieki neiznīcināja. Taču PSRS ir vienmēr noliegusi tāda dokumenta eksistenci, kas apliecina Staļina vainu Otrā pasaules kara izraisīšanā.”
Autors ironiski turpina: “Bet Staļins ir paipuisītis. Staļins bija ļoti miermīlīgs, viņš okupēja tikai Igauniju, Latviju, Lietuvu, Besarābiju, Bukovinu, uzbruka Polijai, Irānai, pāris reižu Somijai – un viss. Vai tas ir daudz? Vai tas ir agresors? Nē, mums apgalvo krievu vēsturnieki (ne gluži visi. – R. T.), Staļins nav agresors. [..] Un viņš negribēja uzbrukt Vācijai! Kā vispār var ienākt prātā tāda doma?”
Taču dokumenti un citi vēstures avoti liecina par pretējo. Sarkanās armijas doktrīna bija uzbrūkoša doktrīna, kas izrietēja no aizsardzības tautas komisāra K. Vorošilova populārā formulējuma “sist ienaidnieku viņa paša teritorijā”, t. i., vajadzēja būt gataviem ne tikai atbildēt triecienam ar prettriecienu, bet arī pašiem dot prettriecienu (zemtekstā – Vācijai). Padomju propagandas aparāts to bija aizvadījis vai līdz katram cilvēkam, turklāt to apstiprināja iegūtā pieredze: tā bija Polijā, tā bija Somijā, tā Tālajos Austrumos (Halhin–Gola), kur ienaidnieku sita viņa teritorijā. Līdzīgās domās bija PSKP CK Politbiroja sēde 1939. gada 19. augustā, bet jau konkrētāk – ne tik sen publiskotajā 1941. gada 15. maija padomju kara plānā, kas paredzēja sarkanās armijas preventīvu triecienu Vācijai. To bija izstrādājuši maršals S. Timošenko un Ģenerālštāba priekšnieks armijas ģenerālis G. Žukovs. Pēc plānu publicēšanas sacēlās liela brēka. Neviens neapšaubīja tā patiesumu, vien neostaļinisti kliedza, ka plāns ir fantāzijas auglis. Taču tajā bija skaidri formulēta doma – armiju vajag koncentrēt, apsteidzot pretinieku, un vajag uzbrukt tad, kad vācu armija atrodas izvēršanās stadijā, nav paguvusi noorganizēt fronti un uzbrukumu.
A. Ņikonovs citē vairākus ārzemju, kā arī dažu krievu vēsturnieku un militāristu uzskatus, ka runa jau bija ne vairs vispār par karu ar nacistisko Vāciju, bet visizdevīgāko laiku, kad to vajadzēja sākt.
Par diviem diktatoriem
Pētījuma autors liek vienlīdzības zīmi starp Staļinu un Hitleru iedaļā ar trāpīgu nosaukumu “Kurš no abiem vēsturei mātei mīļāks?” Viņš ar skaitļiem un faktiem rokās pārliecinoši pierāda, ka tie abi bija pār vienu kārti metami. Te nav vietas atkārtot šos datus, bet nevar bez intereses lasīt autora daudzos spilgtos salīdzinājumus. Tikai daži no tiem:
Hitleram – gestapo. Staļinam – NKVD. Hitleram – Osvencima, Buhenvalde, Dahava. Staļinam – GULAGS. Hitleram – Babijars. Staļinam – Katiņa. Hitlers – nogalināja miljonus. Staļins – arī miljonus. Hitlers sevi neapkāra ar ordeņiem. Arī Staļins neapkāra. Hitlers valkāja pusmilitāru formu bez atšķirības zīmēm. Arī Staļins pusmilitāru formu bez atšķirības zīmēm.
Pirms gadiem 15 – 20 izraisījās liels skandāls, kad Rīgā iznāca latviski Hitlera ticības apliecība grāmata “Mana cīņa”. Kam interesē aktuālāks “fīrera” domu gājiens, iesaku ielūkoties A. Ņikonova monogrāfijā, kur, šķiet, pirmo reizi latviskotas (gan nedaudz saīsinātas) viņa runas, sākot karu ar PSRS (to gan radiofonā nolasīja Gebelss) un 1941. gada oktobrī. Reproducēsim vispirms 22. jūnijā teikto par Latviju, Lietuvu un Igauniju: “Tiecoties ar militāru spēku pakļaut ne vien Somiju, bet arī Baltijas valstis, Krievija pēkšņi sāka motivēt savas darbības ne tikai ar melīgiem, bet pat smieklīgiem apgalvojumiem, ka šīs valstis vajag aizstāvēt pret ārējo apdraudējumu vai arī to novērst. [..]. Pēc kāda Molotova personīgā paziņojuma 1940. gada pavasarī, tikai Baltijas valstīs vien atradās 22 krievu divīzijas.” Rudenī Hitlers jau bez kautrēšanās deklarēja: “Kāds trieciens mums bija Baltijas valstu sagrābšana, var saprast tikai tas, kurš zina, ka tur nav neviena kvadrātkilometra, ko vācu celmlauži reiz nebūtu piesaistījuši cilvēces kultūrai un civilizācijai…”
Krievu tanki pret krieviem
Pētījuma autors sarkastiski norāda – daudzi domā, ka 1941. gada 22. jūnijā sākās Lielais tēvijas karš – LTK. Tā vis nav. Patiesībā tad sākās LLL – Lielā laišanās lapās. Izdzirdot vārdus “vācieši!”, kareivji nometa šautenes, pameta tankus, mīnmetējus, pārgrieza lielgabalus velkošo zirgu streņģes… Un laidās lapās.
Grāmatā atgādināti vispārzināmi dažu dienu un nedēļu laikā zaudēto ieroču pārsteidzošie daudzumi un uzbrucēju ieņemto teritoriju apjoms. Taču uzmanību vairāk saista konstatējums, ka vācieši kā jau punktuāli ļaudis savāca pamesto bruņojumu un daļu no tā, īpaši tankus T–34, vērsa pret to vakardienas saimniekiem. Hitleram bija maz un sliktas šīs kaujas mašīnas, turpretim Staļins bija koncentrējis pie robežām daudz tanku, tostarp pavisam jaunus, tikko no konveijera. T–26 raidīja pret sarkanarmiju Smoļenskas kaujā. Vācieši izmantoja tos pie Maskavas, Ļeņingradas un Sevastopoles, vēlāk pat Varšavas rajonā. Iebrucēji forsēja Dņepru lejpus Kijevas ar krievu pamesto teicamo pontontilta parku, kāda nebija nevienā Rietumu armijā. Lieti noderēja arīdzan padomju 152 mm haubice.
A. Ņikonova slēdziens ir apokaliptisks. Viņš retoriski vaicā: “Kas būtu noticis, ja Staļins būtu uzbrucis pirmais?” Un pats arī atbild: “Protams, viņš būtu sagrābis visu Eiropu. Tūlīt (vai nedaudz pirms Eiropas “atbrīvošanas” kara beigām) viņš būtu uzbrucis arī Turcijai, ko sagrautu ar dubultu triecienu – caur Kaukāzu un Bulgāriju. Eiropa pārklātos ar blīvu koncentrācijas nometņu tīklu, dažas pat nevajadzētu radīt no jauna, varētu izmantot tās, ko bija izveidojuši vācieši.”
17. jūnijs. Pirms 71 gada
http://www.portalslv.lv/?menu=doc&id=231850
1940. gada 17. jūnijs, Latvijas Republikas okupācijas diena, noslēdza pakāpenisko valsts neatkarības zaudēšanu un, pieliekot punktu Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam, ievadīja pusgadsimtu ilgušo padomju totalitārisma laiku Latvijas vēsturē. 1939. gada augustā noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts kļuva par realitāti arī Latvijai.
Historiogrāfijā laika posmu no Pirmā pasaules kara beigām līdz Otrā pasaules kara sākumam mēdz dēvēt par starpkaru periodu. Tātad periodu, kura raksturošanai iederas vārds karš. Atsevišķi vēsturnieki pat pieturas pie redzējuma, ka minētais laika posms drīzāk uzlūkojams kā 20. gadsimta trīsdesmitgadu karš, kurš sākās 1914. gadā un beidzās vien 1945. gadā – tik daudz konfliktējoša materiāla lielvalstu attiecībās bija palicis pēc Pirmā pasaules kara, ka agrāk vai vēlāk tam neizbēgami bija jānoved arī pie otrā.
Mazo, impēriju vājuma brīdī neatkarību ieguvušo valstu drošība un neatkarība šādā situācijā bija un palika dzīve uz pulvera mucas. Arī Latvijai.
Pretim Baigajam gadam
1940. gada 17. jūnijs nepienāca negaidot. Ir grūti novilkt robežlīniju, aiz kuras sākās Baltijas valstu neatkarības zaudēšana. Versaļas līguma skarbie nosacījumi Vācijai, nacistu nākšana pie varas 1933. gadā, pāreja no parlamentārisma uz autoritārismu Baltijā, gļēvā un neveiksmīgā Hitlera “nomierināšanas” politika ar Čehoslovākijas nodošanu Minhenes vienošanās rezultātā 1938. gada septembrī, Tautu Savienības nespēja uzturēt kolektīvās drošības principus – katrs no šiem apstākļiem tuvināja Baltijas valstu, tajā skaitā Latvijas, neatkarības zaudēšanas faktu. Faktiski nenovēršama tā kļuva pēc nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības vienošanās par Austrumeiropas sadalīšanu 1939. gada 23. augustā un Otrā pasaules kara sākšanās 1. septembrī, kad Hitlers, vienojies ar Staļinu, beidzot varēja iebrukt Polijā.
Par Latvijas suverenitātes zaudēšanu de facto var uzskatīt jau 1939. gada rudeni, kad Baltijas valstis (Igaunija – 28. septembrī, Latvija – 5. oktobrī, Lietuva – 10. oktobrī) parakstīja PSRS uztieptos savstarpējās palīdzības līgumus. Tie paredzēja padomju karaspēka ievešanu Baltijas valstīs un militāro bāzu izveidi. Lai gan tā dēvētie bāzu līgumi noteica valstu suverenitātes neaizskaramību, faktiski no šī brīža Latvija, Lietuva un Igaunija tika uzskatītas par PSRS protektorātiem – atkarīgām teritorijām. Tūlīt pēc tam sākās vācbaltiešu izceļošana – galvenokārt uz Vācijas okupētajiem Polijas apgabaliem.
1940. gada sākumu Baltijas valstīs raksturo neziņas periods – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības vēl cerēja uz labvēlīgiem diplomātiskiem pavērsieniem un mēģināja darīt visu, lai neradītu iemeslu PSRS neapmierinātībai. Neraugoties uz šiem centieniem, 1940. gada pavasarī Maskava, gatavojoties iebrukumam un okupācijai, izvirzīja pārmetumus par Baltijas valstu nelojalitāti pret PSRS un savstarpējās palīdzības līgumu nepildīšanu. Baltijas valstis tika arī apsūdzētas slepenu militāru plānu kalšanā pret PSRS.
Par pirmo upuri Maskava izvēlējas Lietuvu. 1940. gada 14. jūnijā Maskava izvirzīja Lietuvai ultimātu ielaist valstī jaunas padomju karaspēka vienības un prasību izveidot tādu valdību, kas spētu godīgi pildīt saistības ar PSRS. 16. jūnijā Maskava līdzīgus ultimātus izvirzīja arī Latvijai un Igaunijai. Tajā pašā dienā K. Ulmaņa valdība, vairoties no militāras pretošanās, kas prasītu milzu upurus, Maskavas prasības pieņēma un atkāpās. Vienlaikus Latvija atturējās pat no diplomātiska protesta, kas tiek uzskatīts par politisku kļūdu: šādi Latvija zaudēja iespējas izvērst diplomātisku pretošanos padomju okupācijai.
|
1940. gada 17. jūnija agrā rītā, pārkāpjot pašas parakstītos miera un neuzbrukšanas līgumus, PSRS, vienlaikus šķērsojot sauszemes robežu no ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, iebruka Latvijā. Mērķis bija lielākās pilsētas – Rīga, Daugavpils, Rēzekne, Jelgava. Rīgu padomju armijas tanki sasniedza ap pulksten vieniem dienā, dislocējoties stratēģiski svarīgākajās vietās. Pirmie tika sagrābti pasts, telegrāfs, radiofons, Spilves lidlauks, dzelzceļa objekti, tilti.
Latvijas armija parakstīja kapitulācijas aktu, apņemoties neizrādīt pretestību un palikt savās dislokācijas vietās. Tika bloķēta jūras un gaisa satiksme ar citām valstīm. Okupācijas gaitu koordinēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta struktūra, kas Latvijā uzturējās jau kopš 1940. gada maija. Turpmākajā aneksijas procesā Staļina emisāra, PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieka Andreja Višinska vadībā padomju vara pakļāva okupētās valsts institūciju darbību, likvidēja neatkarīgās republikas politiskās un pilsoniskās organizācijas, uzsāka formāli vēl neatkarīgas valsts pilsoņu represijas.
Okupācijas administrācijas izveide nebija nepieciešama – padomju vara ilūziju par varas tiesisku nomaiņu Latvijas Republikā lielā mērā spēja nodrošināt pateicoties tam, ka K. Ulmanis “palika savā vietā”, darbību formāli turpināja arī Valsts prezidenta sekretariāts, Valsts kanceleja un citas leģitimitātes iespaidu uzturošas neatkarīgās valsts institūcijas. Valsts augstākās pārvaldes sadarbība ar okupācijas varu lielā mērā izskaidro arī to, ka iebrucējiem bez vērā ņemamas pretošanās pakļāvās armija, aizsargi, policija. Sākās tā dēvētais Baigais gads.
1940. gada hronoloģija
15. jūnijs. Notiek provokatīvs PSRS militārs uzbrukums Latvijas robežsardzes mītnei Abrenes apriņķa Masļenkos. Ēku nodedzina, vairākus cilvēkus nošauj vai ievaino. Trīs sardzes darbiniekus sarkanarmieši aizved gūstā.
16. jūnijs. PSRS, nepamatoti pārmetot savstarpējo saistību nepildīšanu, izvirza Latvijai ultimātu, kurā pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un neierobežotu PSRS militārā kontingenta ievešanu Latvijas teritorijā. Līdzīgus ultimātus saņem arī Igaunijas un Lietuvas valdības. Neizrādot pat simbolisku militāru un diplomātisku pretošanos, Kārļa Ulmaņa valdība izšķiras par pakļaušanos PSRS prasībām. K. Ulmanis un Igaunijas prezidents Konstantīns Petss paliek savos amatos, bet Lietuvas prezidents Antans Smetona aizbēg uz Vāciju.
17. jūnijs. PSRS karaspēks piecos no rīta pāriet Latvijas robežu, bet pēcpusdienā padomju vara jau ieņem stratēģiski svarīgākos objektus Rīgā. 17. jūnija vakarā, pārkāpjot neskaitāmus starpvalstu līgumus, okupētas ir visas trīs Baltijas valstis. Turpmāk visi politiskie lēmumi šajās valstīs tiek pieņemti okupācijas varas militāro spēku klātbūtnē.
|
20. jūnijs. Tiek izveidota Latvijas marionešu valdība ar mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Latvijā sākas pilsonisko institūciju likvidēšana un okupācijas varas struktūru veidošana.
14.-15. jūlijs. Latvijā, pārkāpjot formāli vēl neatcelto Satversmi, notiek marionešu valdības izsludinātās “tautas parlamenta” vēlēšanas, kurās drīkstēja balotēties tikai Maskavas atbalstītie kandidāti. Oficiālie rezultāti vēsta, ka vairāk nekā 90% balsu ieguvuši okupācijas varas protežētie saraksti. Līdz ar jaunievēlēto parlamentu Baltijas valstu aneksija skaitījās noformēta arī juridiski. Deputāti Latviju, Lietuvu un Igauniju pasludina par sociālistiskām republikām un pieņem deklarāciju par iestāšanos PSRS sastāvā.
27. jūlijs. ASV valdība oficiāli paziņo, ka trīs Baltijas valstis ir okupējusi PSRS, un Savienotās Valstis to nosoda.
5. augusts. Ar PSRS Augstākās padomes lēmumu Latviju uzņem Padomju Savienībā.
1940. gada novembris. Baltijas republikās ievieš PSRS krimināllikumus. Tos piemērojot ar atpakaļejošu spēku, sodīja neatkarīgās valsts politiskos un sabiedriskos darbiniekus.
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 