gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Intervija ar Aleksandru Kiršteinu

Intervija ar Aleksandru Kiršteinu: Par latviešu karotprasmi un 700 verdzības gadiem

http://spektrs.com/visas-zinas/par-latviesu-karotprasmi-un-700-verdzibas-gadiem/

Latviešu nācijai tiek iegalvots, ka citas tautas ir nesušas tai izglītību, kultūru, prasmi un spējas, jo latvieši vienmēr bijuši tikai vergi, zemnieki un kungu kalpi. Saka, ka latvieši ir ar verga dvēselīti un lētticīgu saprašanu. Ja reiz tā ir, tad kādā veidā latviešu starpā dažādos vēsturiskos starplaikos uzrodas izcili zinātnieki, rakstnieki, spožas personības, kā arī karotprasme un augsti sasniegumi dažādās nozarēs? Latvieši nav bijusi tauta, bet vergu pūlis? Ja reiz tā ir, tad kādā veidā uzradās turīgie Kuršu ķoniņi? Kādā veidā 700 gadu laika posmā latvieši nemitīgi ar kādu karoja savas zemes aizsargāšanā, ja reiz bija vergi? Latvijā gadsimtiem dzīvojošie vācu kungi, tik un tā vēl 18. gadsimtā esot baidījušies no latviešiem, spītības un bezbailības dēļ, kā arī dēļ nepakļaušanos netaisnības priekšā. Kādā veidā izveidojās verga dvēselītei neatbilstošs raksturs? Zīmīgi, ka “1746. gada Brāļu draudzes sinodē Ceistā, Holandē, kur debatēs par iespējamu latviešu Brāļu draudzes patstāvību kā pretargumentu tai minēja apstākli, ka viņos [latviešos] vēl ir dzīvs seno valdnieku gars.” -raksta Gundars Ceipe grāmatā “Dieva tautas dzimšana latvieši”. Kā verdziski domājošie spējuši uzvarēt leģendārajā Bermontiādes kaujā? Kā panākami Kurzemes katlā  latviešu brīnumainie rezultāti, turoties pretī skaitliskam pārspēkam?

Varbūt nākošreiz dzirdot šādus vārdus vērts pavērot, kurš to saka un ar kādu mērķi.. Un izrādīsies, ka tās ir bailes no Latvijas īstajiem saimniekiem valsts nācijas-latviešiem, jo “kultūras nesēji” nejūtas tai piederīgi.

Nesen klajā nākusi mācītāja Gunta Kalmes grāmata „Latviešu karotprasme 1944-1945 desmit sarunas par Latviešu leģionu”. Grāmatas prezentācijas laikā, tika pārdots 300 eksemplāru. “Jāņa Rozes” grāmatnīca ir pasūtījusi 100 eksemplāru. “Latvju grāmata”- 60. Kara muzejam un okupācijas muzejam atvēlētas 400. Trīs dienās pārdotas puse no 1000 grāmatu tirāžas.

Zināms, ka aiz izcilām personībām stāv ne mazāk spožas zvaigznes, kuras palīdz iecerei izdoties. Tāpēc šoreiz stāsts par ēnā palikušo, kurš noteikti jāizgaismo. Stāsts par grāmatu izdevēju ilggadējo Latvijas politiķi Aleksandru Kiršteinu.

Aleksandra Kiršteina pārstāvētā biedrība “Domas spēks”  aizņem specifisku vietu izdevēju klāstā, jo tās mērķis saistāms ar latviešu pašapziņas atspoguļošanu vēsturiskajos laika posmos. Biedrības nākotnes plānos ietilpst rudenī izlaist grāmatas par prūšiem un Vidzemes  latviešu un igauņu  ķoniņiem, sauktiem par leimaņiem Vidzemē.

Jautājums: Kiršteina kungs, kādu grāmatu izdevāt pirmo reizi?

Aleksandrs Kiršteins: 2007. gadā radās ideja iztulkot Aleksandra Solžeņicina pazīstamo darbu  ”200 gadus kopā”. Grāmatā tiek aprakstīts boļševisma ģenēzes process. Arī par to, kā 1918. gadā radās pirmās koncentrācijas nometnes, par kurām Latvijā maz zināms. Kaut gan ir Jura Lina grāmata “Zem skorpiona zīmes”, taču to nevar salīdzināt ar Solžeņicina grāmatu. Mūsu biedrība “Domas spēks” bijām pirmie, kuri iztulkoja grāmatu latviešu valodā 2008.gadā. Taču faktiski biedrība tika izveidota ar mērķi aizpildīt robu, kuras lielās izdevniecības ir palaidušas garām. Proti, grāmatas par latviešu pašapziņu. “Nezināmais karš: Nacionālie partizāni cīņā pret  padomju okupantiem no 1944. līdz 1956. gadam” klajā nākusi divos izdevumos. Iztulkots arī angļu valodā un ir atrodams Amazon Kindle elektroniskajā grāmatnīcā. Roberts Gabris sarakstījis labu grāmatu “Latvju virsnieks Nr. 35473″,   Kurts Grīnups  sarakstīja partizānu atmiņu grāmatu „Cauri komunisma ellei”; 2009 gadā izdevām Arnolda Bērza sarakstīto grāmatu “Sarkanā migla”. Grāmatā apkopotas pretlatviskās organizācijas Latvijā, ne tikai par Interfronti. Uzskaitītas vairāk nekā 20 organizācijas, kuras aktīvi darbojās pret Tautas Fronti.

Jautājums: Kādās grāmatās bija jāiegulda vairāk darba?

Aleksandrs Kiršteins: Lielākais darbs bija veicams ar Agra Dzeņa grāmatu „Kuršu ķoniņi un citi lēņavīri Rietumlatvijā” un ar Gunta Kalmes grāmatu „Latviešu karotprasme 1944-1945 desmit sarunas par Latviešu leģionu”. Zināms, ka Eiropā nav praktiski nevienas valstis, kas nebūtu cīnījusies antikomunistiskā koalīcijā pret Staļina režīmu sākot ar Somiju un beidzot ar Itāliju.

Jautājums: Uzskaitiet, lūdzu, arī pārējās valstis.

Aleksandrs Kiršteins: Rumānija, Slovākija, Ungārija, Bulgārija, Baltijas valstis un pat tās valstis, kuras tika uzskatītas par neitrālām Dānija, Zviedrija, Norvēģija, arī flāmi piedalījās kā brīvprātīgie 4.SS tanku divīzijā. Viņus nepiespieda, armijā neiesauca. Praktiski nav neviena zināma valsts, kura nekarotu pret Staļinu un boļševismu. Piemēram, Spānija tiešā veidā nepiedalījās, taču sūtīja vienu divīziju uz austrumfronti. Dānijas karalis 1941.gada 22. jūnijā parakstīja rīkojumu par brīvprātīgās divīzijas dibināšanu. Pēc kara visiem bija jāmelo un jāizliekas, ka piedalījušies antihitleriskā koalīcijā.

Jautājums: Kāds bija melošanas iemesls?

A. Kiršteins: Jo karā uzvarēja Anglija un Amerika, nevis Krievija, kura pēc tam stāstīja, ka piedalījusies antihitleriskā koalīcijā. Krievija kā Vācijas sabiedrotā taču uzbruka Somijai, Polijai un iegāja arī Baltijas Valstīs un tikai pēc tam pārsviedās sabiedroto pusē, kad dabūja pa mizu no saviem nesenajiem draugiem vāciešiem. Un tagad Krievija stāsta, ka cīnījusies pret fašismu. Briti un amerikāņi gaisa uzlidojumos sagrāva 80% no Vācijas stratēģiskajiem mērķiem un pārējās valstis karoja pret boļševikiem. Tāpēc mūsu biedrība aizpilda šo vēsturisko robu. Jaunā grāmata “Latviešu karotprasme” domāta jaunsardzei un jauniešiem. Tā ir ar krāsainām ilustrācijām.  Attēloti ieroči, formas tērpi, dienesta pakāpju atšķirības zīmes. Lai jaunie cilvēki zina kā tas bija.

130 000 tūkstošu cilvēku piedalījās leģionā tiešā veidā, tas nozīmē, ka katra trešā ģimen, jo ,toreiz ģimenes bija lielas, saistīta ar leģionu. Praktiski katrā ģimenē bija kāds no radiniekiem iesaistīts leģionā, tā bija tautas kustība pret boļševikiem. Tāpēc ir apkaunojoši, ka 16. martā politiķi izliekas, ka viņiem nav nekādas saistības ar to. Tagad grib norobežoties un izpatikt Rietumvalstu politkorektajai pasaules interpretācijai. Bet mēs taču zinām par to, ka tagad jau publicētos dokumentos par 1943. gada apspriedēm Teherānā ir rakstīts, ka ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts Staļinam pateica: “Ja jūs pēc kara ieiesiet Baltijas valstīs mēs neiebildīsim.” Tātad mēs tajā laikā palikām bez sabiedrotajiem. Notika Baltijas valstu okupācija.

Jautājums: Kā Jūs domājat, kāpēc lielās izdevniecības Latvijā iespējams, ka nesaskata vajadzību aizpildīt robus latviešu nācijas pašapziņas laukā?

A. Kiršteins: Daudz kas notiek pēc inerces. LPSRS laikos nedrīkstēja tādas lietas atcerēties. Robu aizpildīja ar Garllība Merķeļa rakstīto par 700 gadu verdzības vēsturi. Taču tagad mēs zinām, ka Merķelis saņēma naudu no cara administrācijas, par rusifikācijas fakta noklusēšanu. Piemēram, tajā laikā neviens nezināja, ka Livonijā nebija dzimtbūšanas un apstākļi bija daudz labāki, nekā Rietumeiropā, kurā iedzīvotāji dzīvoja sliktākos apstākļos. Jāsaka, ka arī pirms kara bija sevišķa cīņa ar vācbaltiem, tāpēc nebija vēlmes daudz reklamēt patieso situāciju. Atcerēsimies, jaunlatvieši domāja, ka viņi varētu konkurences cīņā saimnieciski uzvarēt un parādīt savu pārākumu par vāciešiem. Tad vajadzēja netīši izpatikt Krievijas cara administrācijai. Piemēram, Kaspars Biezbārdis, Krišjānis Valdemārs un citi domāja, ka varētu orientēties uz Krieviju, lai izspiestu ekonomiskās sacensībās vāciešus, bet beidzās ar to, ka sākās rusifikācija un krievi viņus pašus izspieda. Vēlāk pēc inerces arī Latvijas laikā tā sistēma darbojās un turpinājās.

Jautājums: Tā bija toreiz, divu lielvaru attiecību kārtošana uz mazas valsts rēķina, bet kāpēc mūsdienās politiķi izliekas, ka nesaprot 16. marta nozīmi? It kā nesaprot arī valstiskās pašapziņas nostiprināšanas nepieciešamību? Neizprot pat jaunās Latvijas vēstures notikumus?

A. Kiršteins: Latvijas laika vēsturnieki ir citā saulē, bet viņu vietā nāca padomju laikā skolās apmācītie. Kaspars Kļaviņš par to labi raksta: “Jūs nevarat būt adekvāts Latvijas vēsturnieks, ja nezināt lejasvācu un latīņu valodu”. Jo dokumenti tika rakstīti latīņu vai lejasvācu valodā. Par Hanzu apraksti glabājas Ziemeļvācijā. Ir materiāli arī Anglijas arhīvos un Vatikānā. Starp citu, Kaspars Kļaviņš un Agris Dzenis zina lejasvācu valodu un tādēļ spēj uzzināt vēsturisko patiesību.

Jautājums: Bet padomju laika vēsturnieks zina krievu val. un rokās pa Krievijas arhīviem..

A. Kiršteins: Viņš zina krievu un varbūt arī angļu val. Tāpēc jēdzīgus materiālus arī no arhīviem dabūt nevar.

Jautājums: Runājot par mūsdienu politiķu attieksmi pret patieso Latvijas vēsturi, šķiet, ka tagad izlikties par to, ka neko nesaprot arī nebūtu adekvāti. Piemēram, bijušais deputāts Visvaldis Lācis uzrakstīja „ Īsa latviešu leģiona vēsture” un skaidroja Saeimas deputātiem 16. marta nozīmi. Kāpēc jāturpina V.V-Freibergas 2006. gada Brīvības pieminekļa žoga apvilkšana šajā datumā. Toreiz fiziskā veidā, bet tagad norunas veidā, ka ministri nedrīkst piedalīties gājienā pie Brīvības pieminekļa. Kas tas par farsu?

A. Kiršteins: Jānis Straume no “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” rakstīja un izdalīja grāmatiņas skolēniem par 16. martu. Taču nopietnu izdevumu nav bijis.

Jautājums: Droši vien Krievija jau saskata savas leģendas apdraudēšanu, jo nesen Krievijas ārlietu ministrs pārmeta Latvijai vēstures pārrakstīšanu.

A. Kiršteins: Varētu padomāt, ka Krievija reklamē un ir ieinteresēta, lai sabiedrībā izplatītos ziņa par to, ka pēc Parīzes ieņemšanas, Staļins nosūtīja apsveikuma kartiņu Hitleram. Lai viņi vispirms savā vēsturē ieskatās. Bet latviešiem ir tā lieta, par kuru Kaspars Kļaviņš uzsver, ir jāmaina latviešu cietēja oreols. Latvieši bija arī ļoti turīgi cilvēki. Piemēram, Šteinhauers viens no turīgākajiem rīdziniekiem.[No red. Viens no galvenajiem Rīgas apkārtnes latviešu hernhūtiešu vadītājiem] Viņam piederēja četras muižas. Pie viņa meitām baroni stāvēja garā rindā kā precinieki. Un neviens nespēja mēroties bagātības ziņā. Tāpēc iestāstītais par 700 verdzības gadiem bija lielvaru konkurences savstarpējā cīņa par mūsu teritoriju.

Jautājums: Vai tā ir galvenā problēma, kas iedzīta latviešu identitātē, kura nemaz neatbilst patiesībai un tādā veidā tiek smeltas sekas, jo šodien jaunieši Latvijā nevēlas strādāt un iedzīvotāji dzīvo uz pabalstiem?

A. Kiršteins: Ne tikai. Padomju laikos mums vairs nemācīja kristīgo ticību. Kļaviņš pareizi atklājis, mums iegalvots, ka šeit dziedāja laimīga tauta un tad ienāca krustneši un visus paverdzināja. Piemēram, Cēsu pilī dzīvoja četrpadsmit krustneši, sakiet kā viņi varēja 200 000 vidzemnieku paverdzināt? Tas nebija iespējams. Tas bija sadarbības Līgums, kuru noslēdza vietējie iedzīvotāji ar ordeņbrāļiem. Latvieši piesaistīja sabiedrotos un noslēdza sadarbības līgumus, lai pasargātu sevi no kaimiņu igauņu, leišu un krievu sirojumiem. Krustnešiem bija modernizēts aprīkojums. Viņi šāva ar arbaletiem, bet mūsējie šāva ar lokiem. Tā arī ir visa atšķirība. Turklāt mēs taču arī zinām, ka pastāvēja arī pāvesta bulla. Ja kāds latvietis pieņēma kristīgo ticību, tad automātiski nokļuva baznīcas aizsardzībā un viņu aiztikt nevarēja. Un tāpēc tādi vēsturnieki kā Šterns, sīki tos laikus apraksta. Tieši tāpēc par Kuršu ķoniņiem pat nevarēja iepīkstēties. Tas negāja kopā ar to, ka visi taču bija vergi un dzimtcilvēki.

Jautājums: Un tad izrādās, ka bija bagāti un ietekmīgi latvieši. To taču nedrīkst pieļaut, lai par to zinātu, savādāk latviešos celsies nacionālā pašapziņa..

A. Kiršteins: Jā, skolās nemācīja, ka mestra Pletenberga laikā Smoļinas kaujā livonieši Andreja Peniķa vadībā sakāva Ivanu III. Un tādēļ krievi 50 gadus šeit nevarēja iekļūt. Ja viņi būtu ieņēmuši Vidzemi, tad visus iedzīvotājus būtu uzsēdinājuši uz mietiem. Es domāju, ka galvenā kļūda sākās ar to, ka agrārās reformas laikā vācbaltiem zemi  un mežus konfiscēja nesamaksājot. Tā bija liela kļūda. Viņiem pie muižu centriem atstāja tikai 50 hektārus zemes, kas bija par maz, lai saimnieciski tās uzturētu. Un pat tie, kas karoja brīvības cīņās, piemēram, Līveni, zaud;eja savu Mežotnes muižu. Tas sabojāja attiecības starp vāciem un latviešiem. Un līdz šodienai mēs saskaramies ar situāciju, ka tagad Latvijā ir palikušas labi, ja kādas 20 muižu ēkas labā stāvoklī. Pārējās ir sabrukušas. Tas ir politiskās darbības rezultāts. Ja mēs saprātīgi būtu rīkojušies agrārā reformā, tad šodien nebūtu ne tāda Rībentropa-Molotova pakta ne arī PSRS laikā Latvijā sabraukušo krievu. Jo, ja tiek izspiesti 60 000 vācbaltu no Latvijas, kuriem ir sakari ar lieliem rūpniekiem un bankām, tad kas tiek saņemts pretī? To vietā nāca 600 000  aziātu no austrumiem.

Jautājums: Kāda ir jūsu attieksme saistībā ar centieniem pareizticīgo ziemassvētku padarīšanu par valsts svētkiem?

A. Kiršteins: Varu atbildēt tikai nenopietni. Kā var pēc Jaunā gada svinēt Ziemassvētkus? Un neiedomāties, ka tādā gadījumā vajadzētu pastumt arī Jauno gadu uz priekšu. Tā ir šizofrēnijas pazīme. Līdzīgi, kā var būt Sanktpēterburga Ļeņingradas apgabalā? Bet arī atsaukšanās uz vecticībniekiem ir aplama. Jauno kalendāru Latgalē ieviesa pēc Polijas karaļa Sigismunda Augusta rīkojuma 1584. gadā, bet vecticībnieki Latvijā parādījās vēlāk, kā bēgļi no Pētera I vajāšanām. Kad Jūs ienākat svešā zemē taču neuzspiežat visai valstij savus pātarus. Viņiem deva patvērumu zemē, kura lieto jauno kalendāru, viss!

July 31, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ritvara Jansona uzruna Lidijas Lasmanes 90 gadu jubilejā

Lidijai Lasmanei – 90

Ritvara Jansona uzruna Lidijas Lasmanes 90 gadu jubilejā
Laikraksts Latvietis Nr. 371, 2015. g. 31. jūlijā
http://laikraksts.com/raksti/5535

Ritvars Jansons apsveic Lidiju Lasmani 90. dzimšanas dienā. FOTO Gunārs Nāgels.

Lidija Lasmane (centrā) savā 90. jubilejā klausās jauniešu kora „Balsis“ priekšnesumu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. No kreisās ministru prezidente Laimdota Straujuma. FOTO Gunārs Nāgels.

Ritvars Jansons „Stūra mājas“ pagalmā. FOTO Gunārs Nāgels.

Ritvars Jansons „Stūra mājas“ pagalmā. FOTO Gunārs Nāgels.

Lidija uzsvērusi, ka savu dzimšanas dienu negrib sev, bet Dievam un Latvijai. Latvijas un Lidijas likteņi ir tik cieši savijušies, ka dzimšanas dienā runājam par visai Latvijas sabiedrībai nozīmīgo.

Jubilāre visas dzīves gaitā iestājusies par patiesību un vārda brīvību. Okupācijas apstākļos tā bija nostāšanās pret necilvēcību un noziedzīgajiem režīmiem. Un viņai nevar pārmest subjektīvismu, izceļot vienu režīmu. Kad pēc aresta 1983. gadā čekisti Lidijai prasīja: vai tiešām uzskatāt, ka Latvija okupēta, Lidija minēja gan komunistisko režīmu, kas 1941. gadā toreizējai Pāvilostas skolniecei izveda klasesbiedrus, gan nacistu režīmu, kas noslepkavoja ebreju klasesbiedrus. Šo neizdzēšamo nospiedumu dēļ okupācija nebija pieņemama. Okupācijas režīmi nesa sev līdz arī tādu sāpīgu problēmu kā kolaborācija. Okupācijas sekas nevar pārvarēt režīmus neizgaismojot un neizvērtējot. Ja ar nacistiskā režīma izvērtēšanu Latvijā lielā mērā sekmējies – pētītas un izgaismotas pat tādas traģiskas lietas kā latviešu līdzdalība holokaustā, tad ar komunistiskā okupācijas režīma izvērtēšanu, kurš valdījis daudz ilgāku laika periodu un atstājis svaigākas tautas atmiņas, gludi neiet.

Aktuāli skan L. Lasmanes atziņa: „..Mums ir jāzina sava pagātne, savukārt bez pētniecības pie zināšanām par pagātni tikt nevaram. Patiesībai ir jānāk gaismā. Lai mēs kā tauta attīrītos no okupācijas uzsārņojumiem, ir jānotiek sarunai par padomju laiku, arī par čekas maisiem. Šī ilgā neskaidrība un muļļāšanās ir bezjēdzīga un nevar turpināties bezgalīgi.“ Lidija par šo jautājumu var runāt, jo viņas dzīvē bija līdzīgs pavērsiens kā Vācijas prezidenta Joahima Gaukam. No bijušās represīvās iestādes upura Lidija kļuva par represīvās iestādes – Valsts drošības komitejas dokumentu pētnieci, strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tur, sekojot līdzi tam kas notiek ar VDK mantojumu, varēja secināt, ka vairāk nekā 20 gadus mūsu sabiedrībā diskusija par padomju okupācijas periodu ir aprobežojusies gandrīz vienīgi ar centieniem nosaukt vai nenosaukt padomju represiju un kontroles sistēmas zemākā līmeņa – drošības iestāžu ziņotāju vārdus. Nav pietiekoši izpētīta un izvērtēta totalitārās sistēmas darbība kopumā, skatot Maskavas – Rīgas varas mijiedarbību, cilvēku darbību dažādos varas un atbildības līmeņos. Kopuma izpētes kontekstā būtu jādiskutē jautājumi par kolaborāciju, par sabiedrības sadarbošanos ar okupācijas varu un pielāgošanos tai, Latvijas pamattautības – latviešu iesaisti kolaborācijā.

Minētajā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā tika konstatēts, ka bargajā Staļina laikā, kad Lidija pirmoreiz tika tiesāta par nacionālo partizānu atbalstīšanā Latvijā, aģenta kaujinieka statusā darbojās 64 savervēti kolaboranti – latvieši. Viņu uzdevums, tēlojot nacionālos partizānus, bija savus līdzcilvēkus arī noslepkavot. Taču tajā pašā TSDC, pārlapojot VDK apsūdzēto krimināllietas, varēja redzēt, ka ļoti daudzi cilvēki notiesāti par atteikšanos strādāt čekas interesēs pēc savervēšanas, drošības iestāžu informācijas nodošanu pretošanās kustības dalībniekiem. Tas bija ne mazāks skaits par minētie 64 aģentiem. Cik konkrēti – tas vēl pētāms. Tā kā kategoriski nevar teikt, ka latvieši tikai nodeva. Pētāma arī VDK atstātā dokumentācija par jaunāko okupācijas laiku periodu – 1970. un 1980. gadiem, kad Lidija par vārda un literatūras izplatīšanu tika vēl divas reizes tiesāta. Un pretēji skeptiķu apgalvojumiem dokumentācija nav mazā, – piemēram, VDK elektroniskā datu bāze glabā informāciju par 35 656 personām ar 8 000 VDK informatoru ziņojumu kopsavilkumiem.

Neizgaismojot okupācijas periodā valdījušo necilvēcīgo sistēmu un nerunājot par sāpīgām problēmām, t.sk., kolaborāciju, nav iespējams arī ētiskais piedošanas lūgšanas un piedošanas process. Par piedošanu, neraugoties uz oponentu domām, Lidija ir vairākkārt publiski uzstājusies. Pagātnes, t.sk., sadarbošanās ar okupācijas režīmu, izvērtēšana sekmīgāk ļautu sabiedrībai virzīties uz nākotni, vēl un vēlreiz neatgriežoties pie neizrunātu jautājumu risināšanas sabiedriskās intereses saasinājuma mirkļos.

Lidija Lasmane iestājas arī par piemiņas saglabāšanu. Nobeigumā, kā Saeimas deputāts, uzsvēršu arī to, ka Lidijas un Latvijas valsts viedoklis Stūra mājas jautājumā sakrīt. Okupācijas muzeju uz Stūra māju pārcelt nevajag. Jāturpina Okupācijas muzeja un piebūves – Nākotnes nama projekts Latviešu strēlnieku laukumā.

Ritvars Jansons

July 31, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ja vien es sekoju…

Lidija Lasmane – Doroņina. Ja vien es sekoju…

Ievietoja | Sadaļa Laikmeta liecinieks | http://goo.gl/2cikrg

Es piedzimu 1925. gadā Kurzemē, tagadējā Liepājas, tolaik Aizputes rajonā, kristīgā baptistu ģimenē, mīlestības pilnā atmosfērā. Cik es atceros, visi mani mīlēja un es visus mīlēju. Bērnībā, kur vien pagriezos, visur mani sagaidīja mīlestība. Mēs bijām trīs bērni, patiesībā četri, pirmais – brālītis – nomira maziņš. Man ir māsa un brālis, māsa ir jaunāka par mani, brālis vecāks, tagad jau miris. Mēs dzīvojām Kurzemes jūrmalā kādus piecus kilometrus uz Ventspils pusi no Pāvilostas. Senāk tas bija Ulmales pagasts, tagad Sakas. Tur ir mūsu tēva māja.

Es kristījos 13 gadu vecumā Sakas baptistu draudzē. No tā laika Dievs mani visu laiku sargā. Esmu pateicīga saviem ticīgajiem vecākiem. Mana mamma bija liela lūdzēja. Man ļoti žēl, ka savos tīņa gados esmu slikti uzvedusies, neesmu pievērsusi uzmanību tam, ko māte man saka. Bet es zinu, ka Dievs piedod.1946. gada nogalē mūs visus apcietināja un izdzina no mājas. Mēs palīdzējām partizāniem, viņi dzīvoja mana tēva mājā. Mans sapnis bija kļūt par ārsti, es mācījos māsu skolā Rīgā un mani apcietināja šeit, jo es vedu viņiem zāles un pārsienamos materiālus. Tolaik jau viņiem palīdzēja visa Kurzeme, es nezināju nevienu māju, kas nepalīdzētu mežabrāļiem. Lielas nodevības dēļ mēs visi iekritām – čekisti bija noķēruši dažus partizānus, viņus vienkārši piespieda aiziet atpakaļ mežā un uzrādīt savējos. Sātans ir spēcīgs un ļaunums varens, tas daudz ko var, ja Dievs to pieļauj.

Man bija 21 gads un es kā uzticīga lauku meitene ticēju visam, ko man sacīja. Neviens taču nepazina tādu dzīvi, kāda sākās 1940. gadā! Biju uzaugusi vecajā Latvijā, veidojusies kopā ar savu valsti, tās garu. Es nevarēju pieņemt okupāciju, tas bija pretēji visai manai būtībai. Tai lielajai varai nebija nekādu tiesību mūs iekarot. Dievs katram ir devis savu zemi, kur dzīvot un viņam kalpot. Tajos gados savā jaunības maksimālismā es sastapos ar abām totalitārajām varām. Viena 1941. gadā izveda manus draugus, paziņas, skolasbiedrus, manu tautu. Tā paša gada rudenī atnāca nākamā vara, kura nošāva visus Pāvilostas ebrejus gandrīz turpat mūsu acu priekšā. Tur arī bija mani skolasbiedri, meitene, ar kuru es sēdēju vienā solā. Es sapratu, ka tas ir tāds ārprāts, kas no sevis ir kaut kā jāstumj prom, nekādā gadījumā nedrīkst tam padoties.

Mūs aizveda uz čeku, stūra māju. Sākumā kamerā biju viena, tā bija septiņus soļus gara un pusotru metru plata. Tad ielaida vienu meiteni, kura man klusi čukstēja ausī: tu nerunā neko skaļi un nestāsti man neko. Acīmredzot viņa bija ielikta, bet viņa mani brīdināja. Es vēl negribēju to saprast, bet viņa ar roku aizsedza man muti un knieba sānā, čukstot ausī: nestāsti man neko!

Tolaik apsūdzība gandrīz visiem bija dzimtenes nodevība. Ja nebija nekas krimināls, tad bija dzimtenes nodevība. Mani sodīja par to, ka es zināju, bet neziņoju. Arī manus vecākus sodīja, tēvam iedeva 10 gadus, man piecus gadus plus trīs izsūtījumā. Mamma no tām šausmām saslima, viņa visu apcietinājuma laiku – septiņi mēneši pagāja, kamēr mūs 1947. gadā tiesāja, – atradās psihiatriskajā slimnīcā, kamerā. Mammai iedeva trīs gadus nosacīti. Māsa vēl bija maza meitene, viņa palika bez mājām un līdzekļiem, brālis bija aizbraucis uz Zviedriju. Īstenībā mēs arī gribējām braukt, bijām cerējuši uz pēdējo laivu, kas neatnāca.

Mana pirmā apcietinājuma laikā bija jāstrādā šausmīgi smags darbs – jāvelk no upes baļķi un jāritina pa krastu uz augšu. Krasts vienmēr bija apledojis – baļķi slīdēja atpakaļ, mēs tiem slīdējām līdzi, jo vienkārši nevarēja noturēties. Es tur saslimu ar tuberkulozi, man sākās asiņošana, nokļuvu slimnīcā. Ārsts bija bijušais apcietinātais, jo tur bija divas kastas – bijušie apcietinātie un viņu priekšnieki. Viņš ļoti labi pret mani izturējās, tur bija gaišs un tīra gulta, pēc lēģera es jutos kā pa pusei debesīs. Es biju absolūti slima. Un tad bija tāds stāvoklis, ka es skatījos apkārt, vai nevaru kādu cilpu dabūt. Bet tas bija tikai mirklis. Kad mana veselība sāka uzlaboties, sapratu, ka šo šausmīgo plaušu sabrukumu izārstēt cilvēka spēkiem ir neiespējami. Dievs bija tas, kurš mani nesa pāri šīm briesmām.

Kāds ģenerālis, kad meklēju darbu, man teica, ja rakstiski atteikšos no sava brāļa ārzemēs, man atļaus darīt, ko gribu. Bet vai tad mēs savai mātei tāpēc nebūsim dzimuši? – es viņam jautāju. Viņš apvainojās uz mani un izdzina ārā. Kad pēc pieciem gadiem 1951. gadā Vorkutā mani atbrīvoja un bija jāsākas izsūtījuma gadiem, man lika parakstīties, ka palikšu Vorkutā uz mūžu. Bet nomira Staļins un Hruščova laikā mūs atbrīvoja. Atbrīvoja visus, arī kriminālistus. Kad viņus masveidā Ziemeļos sāka izlaist, tie laupīdami skrēja pa mājām. Tas bija vēl šausmīgāk nekā lēģerī, tur tu vismaz esi apsargāts. Bet tas ātri beidzās. Mājās uzreiz nevarēja braukt, jo nebija kur palikt. Es gan pārbraucu un dzīvoju pie sava brālēna Edvarda Lasmaņa Mežaparkā. Tad apprecējos, mans vīrs bija ģeologs, un mēs aizbraucām atpakaļ pelnīt naudu dzīvoklim. Cilvēkiem no Tālajiem Ziemeļiem bija tāda iespēja. Mamma dzīvoja pie radiem Pāvilostā. Kad atbrīvoja tēvu, viņu uz turieni nelaida, mani arī ne. Mūsu mājā bija kolhoza lopu ferma. Mēs vispār nedrīkstējām uz to pusi braukt, tajā laikā tur bija pierobežas zona un vajadzēja iebraukšanas atļaujas. Tā mēs visu pazaudējām. Bija jāsāk dzīve no jauna.

Attēlā pa kreisi: Lidija 60. gadu nogalē. Attēlā pa labi: Lidija ar meitu Āriju 50. gadu sākumā.

1970. gadā mani apcietināja par aizliegtas literatūras lasīšanu. Tolaik bija liels prieks lasīt visus tos darbus, kas sāka iznākt pēc Staļina nāves, ko rakstīja cilvēki, kas izgājuši gulagu, arī tie ideālie komunisti, kurus Staļins ielika cietumos. Bija arī kristīgā literatūra. Es biju priecīga tās pārrakstīt uz rakstāmmašīnas un dot lasīt saviem draugiem. Mani pieķēra. Daudz grāmatu man toreiz atņēma, to man ļoti žēl. Vissmagākais bija apcietināšanas brīdis Rīgā. Biju šeit sagaidījusi savus Zviedrijas radus, draugus un paziņas, kas brauca ar Bībelēm. Es tolaik dzīvoju laukos un atceros, ka viesnīca likās īpaši glauna. Es ar saviem sabristajiem gumijas zābakiem eju pa to glauno viesnīcu un redzu, ka mūs fotografē. Un es tā arī priecīgi saku: re, mūs fotografē! Varbūt man nevajadzēja tā teikt, vajadzēja sarukt mazai maziņai, bet kādēļ, par ko? Biju darījusi, ko varēju, vedusi mantas cilvēkiem, kas atbrīvoti no lēģeriem. Alūksnē bija tāds skolotājs un dzejnieks Zariņš, kam pēc lēģera mana draudzene no Zviedrijas atveda drēbes, es viņam tās aizsūtīju.

Kad mani apcietināja, man nebija bailes, jo es pastāvēju uz savu taisnību. Es biju droša, ka viņiem nav taisnība. Bet bija sajūta, ka ir daudz nepabeigta, tik daudz iecerēta, bet man te bez kādas jēgas jāsēž. Nebiju paņēmusi līdzi Bībeli un lūdzu čekistiem, lai māsai ļauj to atnest. Viņi neļāva. Domāju, ko tagad darīšu. Tas bija izmisuma mirklis. Bija atļauts gulēt, tad varēja apsegt galvu ar segu. Nemitīgi mūs novēroja, un tas šausmīgi uztrauc, ka visu laiku tevi kāds novēro. Es apsedzu galvu ar segu un izmisīgi lūdzu Dievu: ko es tagad darīšu bez Tava padoma? Dievs, tu redzi manu izmisumu, man nav pat Tava Vārda! Es nekad tā nebiju kliegusi uz Dievu pirms tam. Atveras kameras lodziņš un bibliotekāre piedāvā man literatūru, kas tur bija pieejama. Paņēmu Tolstoja „Augšāmcelšanos”, kur beigās ir puse no Mateja evaņģēlija. Tad tur vēl bija „Jautrais evaņģēlijs” – tās ķengas par Evaņģēliju, bet pats Evaņģēlijs jau arī tur ir, ķengas apakšā man nevajadzēja. Dievs ir spējīgs! Bija sajūta, ka Viņš pats nāk pretī un runā ar mani. Es nevaru aizmirst šo lūgšanu, tā nāca no sirds dziļumiem. Dievs mani ielika šajā cietumā, lai es pilnīgi paļautos uz Viņu.

Tiesā man inkriminēja Solžeņicina vārdus, ko viņš vēstulē rakstīja Rakstnieku savienībai un par ko viņu izslēdza no tās: ja tagad atveras okeāns un noslīcina pusi cilvēces, kur jūs dēsieties ar savu šķiru cīņu! Bija interesanti klausīties, kā mani par šiem vārdiem tiesāja, ka es tādus esmu izplatījusi. Es to uztvēru kā joku. Biju pilnīgi pārliecināta, ka taisnība ir manā pusē. Toreiz man iedeva divus gadus, un es biju tepat Dzegužkalna sieviešu cietumā Rīgā. Šuvu vīriešu krekliem apkaklītes – tolaik tā bija „Rīgas apģērbs” filiāle, un tā filiāle viņiem plānu pildīja, lai prēmijas var saņemt!

Trešo reizi mani apcietināja 1983. gadā par pretpadomju propagandu un aģitāciju. Tā jau bija Padomju Savienības agonija, Rīgā notika daudzi aresti un kratīšanas. Toreiz apcietināja Jāni Rožkalnu, Gunāru Astru, Jāni Vēveri, mani. Mani apcietināja 6. janvārī – Zvaigznes dienā. Biju gatavojusies braukt uz dievkalpojumu. Es dzīvoju tēva mājās Bekuciemā pretī Ogrei. Vispirms pie manis atsūtīja Ķeguma milici, viņš no rīta pieklauvēja pie loga, es durvīm atrāvu vaļā lielo krampi – no visām debess pusēm skrien čekisti. Man bija liels izbrīns, ka esmu tā ielenkta. Tas bija smieklīgi, man tajā mirklī nebija nekādu šausmu.

Priekš manis tas bija ļoti labs laiks, tāpēc, ka biju viena un brīva. Mani vecāki un vīrs bija miruši, meita apprecējusies un dzīvoja atsevišķi, viņai bija trīs mazi bērni. Mēs viena otru it kā ar nodomu atgrūdām, lai viņai nebūtu problēmas. Es teicu: esmu viena, un varat uzskatīt, ka man neviena nav. Man nevajadzēja izvairīties un melot, es viņiem acīs varēju brīvi teikt to, ko domāju. Tolaik mēs ar Gunāru Astru apmainījāmies grāmatām. Viņam grāmatas bija visādos veidos – gan filmiņās, gan citādi – kā nu varēja dabūt. Bija arī mikrofilmiņā atsūtīta Paula Kļaviņa vēstule, kuru šeit vajadzēja attīstīt. Es jau to biju izdarījusi un izlasījusi. Filmiņa stāvēja uz galda, es to iebāzu mēteļa kabatā, ko steigā biju uzvilkusi uz naktskrekla. Man atļāva aiziet uz sirsniņmājiņu, un es to iemetu tur. Tā no turienes bija izvilkta, bet viņi to bija noformulējuši citādi – kāds cilvēks viņiem to filmiņu atnesis. Bet tur jau nekā nebija, tikai viens aicinājums kristiešiem, kuru gribēju izplatīt draugiem draudzē. Uzsaukums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, mīlēt savus tautiešus, rūpēties par tiem, kas atbrīvojas no izsūtījuma un kuriem nav kur dzīvot, ar ko ģērbties. Mīlestības aicinājums.

Vēl figurēja grāmata, ko es nevaru aizmirst – Anšlava Eglīša „Piecas dienas”. Grāmatā tika meklēti pirkstu nospiedumi, kam es to esmu devusi lasīt, jo kāds no pratinātajiem cilvēkiem bija teicis, ka tā ir mana grāmata. Tā nebija mana. Tur nebija arī manu pirkstu nospiedumu, jo es lappuses pāršķīru citādāk. Viņi bija atsaukuši literatūras zinātnieku, kas to grāmatu bija izpētījis. Izmeklētājs man teica: šeit ir rakstīts, un jūs to lasījāt un izplatījāt, it kā Latvija būtu okupēta, it kā 1941. gadā tik un tik cilvēki būtu izsūtīti. Ko jūs par to varat teikt? Es viņam saku: ko lai es par to saku? Mēs esam viens otram pretī divi latviešu cilvēki. Jūs neesat nekāds jauneklis un labi zināt, ka Latvija ir okupēta, nevis it kā okupēta. Viņam nav ko teikt. Vēlāk, kad strādāju ar čekas arhīvu, redzēju, ka pēc likuma viņi nedrīkstēja atkārtot mūsu teikto. Viņiem bija jāsaka: it kā. Smieklīgs atklājums. Tad es viņam pateicu, ka nerunāšu. Viņi noveda mani lejā kamerā, un es tur kāds trīs nedēļas pilnīgā klusumā viena pati lasīju Tolstoju. Man pa durtiņām iedeva zīmuli un papīru, lai es uzrakstu, kāpēc negribu runāt. Es uzrakstīju, ka man apnicis tās spēlītes spēlēt. Ja ir runa par okupāciju, tad ikviens zina, ka Latvija ir okupēta. Tad bija miers, neviens vairs neko nejautāja. Tās sarunas ar izmeklētājiem ir bezjēdzīgas. Tur labāk jāklusē. Nebija jēgas sarunām.

Lidija ar čekas par viņu savākto materiālu sējumiem.

Mani aizveda uz tiesu. Par ko sodīt, viņi paši izdomāja. Toreiz prokurors, ievērojot manu vecumu, pieprasīja nedot vairāk kā jaunībā – piecus plus trīs gadus. Tiesa bija komiska, vienkārši nožēlojama, jo tu pilnīgi skaidri saproti, ka visi priekšraksti tiesnešiem ir nolikti priekšā, tie cilvēki tikai mehāniski kustas. Ļoti grūts laiks bija, kamēr sagaidīju etapa vilcienu uz Mordoviju. Laiks kriminālistu etapa kamerā bija visbriesmīgākais. Tur bija tik dažādi cilvēki – narkomānes, prostitūtas, zagļi un slepkavas. Piesmēķēta kamera ar vienu mazu lodziņu gandrīz pie griestiem, desmitvietīga guļvieta – piecas divstāvu gultas, kas bija sastumtas kopā. Mēs tur bijām divdesmit divas. Pastaigai laukā viena stunda, bet, ja viens no kameras neiet, tad netiek neviena. Es tur biju vairāk nekā mēnesi. Tad pienāca tāds mirklis, kad vairs nevarēju to izturēt. Es sūdzējos Dievam: Tu redzi, ka es vairs nevaru izturēt. Tu taču neuzliec nevienam vairāk, kā tas spēj. Es ticu, ka arī man Tu vairāk neuzliksi. Tajā naktī es redzēju pasakainu sapni – gaišu meža ceļu. No rīta sargs atvēra durvis un izsauca: Lasmane – Doroņina, uz etapu! Etaps bija briesmīgs, vagona kupejā, kur ar grūtībām varēja saiet seši cilvēki, mēs bijām 18! Tualete ir vienā vagona galā, kamēr pa vienai aizved, otrā vagona galā jau kliedz. Dzert iedod, kad viņi vēlas. Pleskavā es kādas divas trīs dienas, kamēr etaps iet tālāk, biju cietumā, un tā caur visiem Krievijas cietumiem.

Cietumā man gāja dažādi. Lēģeris Mordovijā bija milzīgi liela slimnīca, kur no visiem apkārtējiem kriminālistu lēģeriem ārstējās slimi cilvēki. Mēs, desmit politiski notiesātas sievietes bijām tā sauktā mazā zona. Tā bija viena baraka pie slimnīcas aiz atsevišķa žoga. Mēs tur dzīvojām kā lauku sētā. No Saharova grupas bija divas meitenes, viena igauniete, divas lietuvietes – viena par svētdienskolu darbu, otra par vēlēšanos izbraukt uz Ameriku. Visas kristietes. Divas ukrainietes, viena maskaviete – Gaļina Barece, kas vēstures institūtā bija marksisma pasniedzēja, bet, pasniedzot marksismu, sastapa Kristu un ar vīru kļuva ticīgi. Viņus uzreiz ielika cietumā, protams, ar vīru izšķīra. Es biju ļoti priecīga, ka nokļuvu tur, jo pirms tam kopā ar kriminālistēm patiešām bija šausmīgi grūti.

Čekas kamerā man nebija Bībeles, bet aizveda uz Mordoviju – Bībele jau priekšā! Pirms tam tajā cietumā visu savu mūžu bija pavadījušas krievu sievietes, kas piederēja kādai pareizticīgo grupai „Istina”. Viņas padomju varu bija atzinušas par Antikristu, ar karotēm situšas pa katliņu katru reizi, kad nāca iekšā priekšniecība, baidījušas ārā – lai sātans never viņu durvis vaļā. Tādā stingrībā viņas tur savu mūžu nodzīvoja līdz vecumam. Kad mani tur aizveda, pēdējā no viņām bija aizvesta uz nespējnieku māju. Kad mēs šķūnī krāmējām malku, bieži atradām tur noslēptas uzrakstītas kristīgas dziesmas. Tur bija bijušas arī ebrejietes, ebreju valodā bija rakstīti psalmi. Vienreiz izārdīju vecu vatēto jaku un atradu tur uz lupatiņām uzrakstītus Dieva Vārdus. Viņas bija iekopušas pat zemeņu dobes, un pirmajā vasarā mēs katra dabūjām pa pāris zemenēm, bet tad, lai mēs sajustu, ka esam cietās rokās, mūsu priekšniece ieveda brigādi no kriminālistēm, kas mums uzraka to dārzu. Ļoti interesantas bija karcera drēbes, ko šīs vecās kundzes bija sašuvušas no visdažādākajām raibām lupatiņām. Vedot uz karceri, iedeva speciālu kleitu, ko uzvelk virsū, apakšā varēja būt tikai krūšturis un bikses. Sešpadsmit grādos ar to tev ir jāiztiek. Sešpadsmit grādi ir pie griestiem, uz grīdas ir daudz aukstāks, tur dažreiz bija sasalis ūdens. Viņas bija tos krūšturus apšuvušas kārtu kārtām ar dažādām lupatiņām, lai tie būtu kā silta veste, tādas pat arī bikses. Tās mums kalpoja, kad veda uz karceri.

Karcerī varēja nokļūt dažādi. Čekistiem vajadzēja mūs nolikt uz ceļiem, pazemot. Viņi gribēja panākt, lai visi viņiem klausītu un kalpotu. Mums, piemēram, lika rakstīt iesniegumu un lūgt, lai apžēlo. Mēs to nedarījām. Bija tāds ukazs, ka ārā no lēģera neiziesim, ja mums būs trīs iekšējo noteikumu pārkāpumi. Tad aizveda uz cietuma tipa kameru, tur divi mēneši bija jānosēž, pēc tam tiesa un piesprieda sodu vēl klāt. Viena ukrainiete jau bija otrreiz notiesāta. Tādēļ mēs domājām, ka šī cīņa būs pēdējā, bet, tā kā es jutos pilnīgi brīva, darīju visu ar mierīgu prātu. Kā var dabūt pārkāpumu? Piemēram, mūs pēc kārtas visas lūdza uzstāties televīzijā un pateikt, ka pūstošie Rietumi ar savu filozofiju mūs ir galīgi samaitājuši, un atzīties, ka mēs esam tik ļoti vīlušās un cik te ir brīnišķīgi. Mēs, protams, to nedarījām. Dzejniecei Irinai Ratušinskai, ar ko kopā es sēdēju, iekšējais pārkāpums bija tas, ka viņa bija uzvilkusi sarkanas pusgarās zeķes. Viņu par to aizveda uz karceri. Mani aizveda uz karceri par to, ka es no rīta necēlos laikā, bet biju piecēlusies agrāk, saklājusi gultu, sēdēju un kaut ko lasīju. Tā mums lika saprast, ka viņi mūs vienkārši nobendēs. Taču mēs karcerī kopā ar ukrainietēm dziedājām psalmus.

Mordovija ir tikai sešu stundu brauciena attālumā no Maskavas. Kādreiz tā bijusi kārtīga lauksaimniecības zeme, bet mūsu laikā vietējais radio ziņoja, ka vidējais izslaukums no govs ir divi (!) litri. Čekisti brauca mūs audzināt. Saharova meitenes atteicās ar viņiem runāt, bet es runāju, jo man patika runāt ar cilvēkiem. No Rīgas atbraukušais čekists man teica: es jau zināju, ka Mordovijā ir lēģeri, bet, ka tik daudz, tas ir ārprāts!

Apcietinājumā tā pa īstam svinējām arī Ziemassvētkus. Mums nebija ne vitrīnu, ne dārgu dāvanu, mēs izjutām šos svētkus, kādiem tiem jābūt – lai Kristus piedzimst sirdī. Mēs par to varējām domāt. Mums bija alumīnija krūzītes, karote. Dakšas un naži nebija. Mēs sataupījām ēdienu no savas pārtikas devas. Eglīti mums neatļāva, bet mums bija tāda zaļa lupata, man liekas, tā bija zeķe. Mēs to uzmaucām uz pagales un sagriezām strēmelītēs – it kā eglīte. Un smuki izskatījās! Dzērām tēju no savām alumīnija krūzēm, mums bija Bībele. Tie Ziemassvētki bija ļoti jauki.

Lēģerī pavadīju četrus gadus, tad visus atbrīvoja, jo visa pasaule par mums iestājās, ieskaitot Reiganu, Tečeri. Mums bija ļoti daudz aizstāvju. Tas čekistiem bija kā bumerangs, viņi bija šausmīgi apvainojušies. Pēc atgriešanās Latvijā biju lieciniece, kā Dievs atvēra mums „lēģera vārtus”, pats izdzina ienaidniekus no mūsu zemes un likvidēja viņu varu bez mūsu palīdzības. Viņš varbūt iežēlojās par tiem upuriem, ko mūsu tauta ir nesusi. Par tiem bez vainas izdzītajiem, mirušajiem, sasalušiem sniegā, izmocītiem. Mums iedeva rokās brīvību – pašiem gandrīz nekas nebija jādara. Tā Viņš māca uzticēties sev, jo ilgāk dzīvo, jo vairāk uzticies.

Šādas PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam adresētas atklātnes politieslodzīto, tostarp Lidijas Lasmanes – Doroņinas aizstāvībai, cilvēki no visas paaules 80. gadu vidū sūtīja uz Kremli.

Domājot par laiku, kad man it kā slikti klājās, varu teikt, ka tas tomēr bija labi. Es ticu, ka trīs mana apcietinājuma reizes nenotika bez Dieva ziņas. Īpaši par pēdējo apcietinājumu es Viņam esmu no sirds pateicīga, jo biju kopā ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem. Vispār man dzīvē ir veicies ar cilvēkiem, esmu svētīta ar brīnišķīgiem ļaudīm. Tāpēc es saku, ka man vienmēr klājies labi un nav bijis gadījuma, kad man klātos slikti.

Nekad neesmu jutusi naidu pret tiem, kas mani mocīja. Absolūti ne. Man bija kauns viņu dēļ, ka viņi mani pazemo. Ir bijuši šie muļķīgie mirkļi, kad man jāpiekrīt kaut kādam idiotismam. Es domāju, kas tas taču pazemo to cilvēku pašu, ne mani. Ir taču jābūt kaut kam patiesam šajā dzīvē. Protams, arī es esmu kļūdījusies, bet es Dievam lūdzu piedošanu. Es neesmu nekāda gudriniece šajā pasaulē, nekāds izcils cilvēks. esmu šausmīgi vienkāršs cilvēks, ļoti grēcīgs cilvēks, varbūt pat visgrēcīgākais.

Pirms apcietināšanas ar visu sirdi biju iesaistījusies Paula Kļaviņa „Gaismas akcijas” darbā. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Zviedriju – tas bija atmodas sākumā, – es tur ieraudzīju to milzīgo aizstāvību, ko „Gaismas akcija” priekš mums bija noorganizējusi. Viņi bija stāvējuši ar mūsu portretiem uz ielu stūriem, tagad mēs tos sauktu par piketiem. Iepazinos ar kādu sievieti, kas parādīja man savai mājai blakus lielu kalnu, kur viņa rāpusies augšā, saplūkusi mazas zilas puķītes un rādījusi it kā virzienu uz Ziemeļiem. Viņa teica: es turēja tās puķītes rokā un lūdzu par tevi! Tas mani tā aizkustināja.

Pēc neatkarības atjaunošanas es taisnā ceļā no čekas pagrabiem nokļuvu pie čekas maisiem. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā uzzināju arī savu nodevēju – labu draugu. Tik patriotisks cilvēks, luterānis, muzikāls, ar labu balsi, ārsts, konservatoriju beidza gandrīz reizē ar medicīnu. Mana brāļa draugs, jau no seniem laikiem pazīstams. Kā viņš varēja braukt pie manis ciemos uz Bekuciemu, bet otrā dienā iet uz čeku un stāstīt to, ko mēs, negribēdami runāt istabā, runājām, ejot pa meža taciņu? Kā viņš to varēja izdarīt? Viņš nomira, un es nedabūju izrunāties. Man bija šausmīgi grūti tajā mirklī ar piedošanu. Ja varētu izrunāties, mēs varētu izlīgt. Ar prātu jau ir viegli piedot, bet lai to izjustu sirdī, bija jāpaiet kādam laikam.

Kad strādāju Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, daudzi cilvēki nāca un arī šis mans draugs atnāca un pastāstīja, ka viņš ir stukačs un kā viņu savervēja. Viņš pats 10 gadus bija Vorkutā. Viņš tur bija kopā ar vienu latviešu sportistu, kuram bija kaut kāda saistība ar Vāciju, un viņš gribēja uz turieni izbraukt. Tolaik Vorkutā bija vairāki vācu karavīri, tos laida uz Vāciju. Tas sportists tajā pašā reizē bija iesniedzis savus dokumentus. Manam paziņam, sauksim viņu pēc segvārda Eglājs, čekisti bija prasījuši, lai viņš nāk un ziņo visu, ko uzzinās par šo sportistu. Neko jau viņš nepastāstīja, bet čekistiem galvenais ir ziņotājs. Tas nozīmē cilvēku nolikt uz ceļiem. Tā ziņa iet līdzi pa visu Savienību, tādēļ bija vajadzīgs pieraksts – kur viņš ierodas, čekists atkal ir klāt. Nevar izbēgt.

Vēlāk kalpoju misijas „Pakāpieni” nodaļā „Akcija dzīvībai”, sarunājos ar grūtniecēm, kurām it kā ir nevēlama grūtniecība. Viņas nezina, ko darīt. Bailes skriet uz abortu, bailes par savu eksistenci. Mans uzdevums ir uzklausīt cilvēku, jo, ja tajā mirklī ir kāds, kam to izstāstīt, tas jau ir milzīgs atvieglojums.

Šodien es varu no sirds dziedāt: Dievs, svētī Latviju! No sirds Viņu lūgt un saņemt no Viņa visu nepieciešamo. Man ir trīs mazbērni, ļoti laba meita, mazmazbērni. Man ir brīnišķīga draudze, es dzīvoju brīvā valstī Latvijā. Mums ir brīva izvēle ticēt Dievam vai nē. Tomēr svētīta tā tauta, kam Tas Kungs ir par valdnieku. Es ceru, ka tā arī būs, ka tagad par to viens otrs padomās, īpaši tie, kas pie varas. Mums vajadzēja šo pārmācību ar krīzi, tas ir labi, ka tāda ir. Pati lielākā vērtība ir uzticēties Dievam. Es jau kopš bērnības zinu trīs vērtības: pirmā – Dievs, tad mana zeme, mana tauta, mana dzimtene, mana ģimene, un tad viss pārējais. Pie tā mums jāturas. Tautas pamats ir ģimene, bet lielākā vērtība ir Dievs – visas gudrības iesākums.

 

Raksts veidots pēc žurnālā „Tikšanās” 2001. gada decembra un 2009. gada janvāra numurā publicētajiem materiāliem.
© Linda Bētiņa, Tālivaldis Tālbergs. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz pirmavotu obligāta.

July 29, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dzīvot zem sātana varas – tas ir briesmīgi

Viss raksts lasāms:  http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/dzive/lasmanedoronina-par-padomju-laikiem-dzivot-zem-satana-varas-tas-ir-briesmigi.a139101/


Lasmane–Doroņina par padomju laikiem: Dzīvot zem sātana varas – tas ir briesmīgi


Nekas nav spējis salauzt viņas garu. Katra viņas mūža epizode ir grāmatas un filmas vērta. Viņa pieredzējusi divas okupācijas un izcietusi 14 gadus padomju cietumos un lēģeros. Bijusī politieslodzītā un cilvēktiesību aizstāve Lidija Lasmane-Doroņina svinēs 90.dzimšanas dienu.

Kas gan var būt labāks par dzīvi brīvā Latvijā, kur nekas nav aizliegts, kur var lasīt un domāt ko grib, saka Lidija Lasmane-Doroņina, kura lielāko daļu mūža cīnījusies pret padomju represīvo sistēmu.

Kad 1940.gadā PSRS okupēja Latviju, Lidijai bija piecpadsmit gadi. Pirmo reizi viņu apcietināja, kad viņai bija 21 gads, jo viņas ģimene palīdzēja mežabrāļiem Kurzemē.

“Mācījos māsu skolā Rīgā, no turienes mani paņēma… tādu baltu pelīti… ieveda čekā un izģērba, izvilka no matiem sprādzes. No baltā priekšautiņa izgrieza pogas,” atceras Lidija Lasmane–Doroņina.

“Toreiz es ne vārda nepratu krieviski. Tiesa notika krievu valodā, un es nesapratu, ka man iedoti pieci gadi lēģera un trīs gadi izsūtījumā, bez tiesībām. Tur jāpaliek, es to nemaz nezināju. Es gatavojas mājās braukt pēc pieciem gadiem. Bet mani aizveda uz Vorkutu,” stāsta Lidija.

Otrreiz Lidiju apcietināja 1970.gadā – par tā sauktā “samzidata” izdevumu pārrakstīšanu un izplatīšanu. Viņa bija nodrukājusi rakstnieka Aleksandra Solžeņicina protesta vēstuli un iedevusi citiem izlasīt.

“Ja tagad atveras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu..” Man šo vienu teikumu inkriminēja no tiem rakstiem, kurus es esmu izplatījusi… Tas tā kā būtu tas šausmīgākais teikums, par kuru jāsēž cietumā, kuru neuzrakstīju es, bet Solžeņicins – tajā laikā sēdēja savā mājā un rakstīja “Gulagu.” Tādas ačgārnības notika tajā laikā. Kam lai es uzticos, tiesai, tai varai ? Kas tā par sistēmu…” tagad stāsta Lidija.

Trešo reizi Lasmane-Doroņina nonāca lēģerī 1983.gadā. Viņu apsūdzēja par pretpadomju propagandu, par ārzemju radio klausīšanos un varai nevēlamas literatūras lasīšanu.

“Es neko ļaunu neesmu darījusi.  Es  to vēl tagad nevaru saprast, kāpēc es nevaru lasīt grāmatas… Kā var aizliegt lasīt grāmatas?” saka Lidija

Darba nometnē  Mordovijā kopā ar citām ieslodzītajām uz papīra strēmeles uzrakstīja apsveikumu ASV prezidentam Ronaldam Reiganam ar atkārtotu ievēlēšanu.

“Desmit parakstījāmies. Tajā mirklī vienu no mums izsauca uz tikšanos… Un tas papīrs kaut kādā veidā aizgāja. Dzejnieci Ratušinsku, kas bija kopā ar mums, izdzina no Padomju Savienības. Man šķiet, ka tas papīrs palika viņai rokā. Un tad, kad viņai bija tikšanās ar Reiganu, viņa parādīja, un viņš to pieņēma kā apsveikumu. To var redzēt tagad Reigana muzejā, ja aizbrauksiet uz Ņujorku,” stāsta disidente.

Par Lasmanes-Doroņinas atbrīvošanu iestājās  Starptautiskā Amnestijas komiteja. Padomju politieslodzīto liktenis izšķīrās PSRS līdera Mihaila Gorbačova un Reigana tikšanās laikā.

“Liels paldies jāsaka manam senam aizstāvim un draugam Imantam Lieģim, tagadējam vēstniekam Ungārijā – lai Dievs viņu svētī!  Viņš uzrakstīja petīciju [britu premjerministrei Mārgaretai] Tečeres kundzei un šī dzelzs lēdija ar manu uzvārdu brauca tikties ar Gorbačovu un lūdza mūs laist ārā. Tur biju ne jau es viena, bet mans uzvārds bija tajā lapā .. un to petīciju iesniedza Imants Lieģis.  Tā aizstāvība bija milzīga mums. Es domāju, ja tagad tāda būtu ukraiņiem, tas būtu lieliski. Bet nav vairs Reigana un Tečeres kundzes. Jānis Pāvils Otrais arī mūžībā,” nosaka Lidija.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lidija strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tad viņa uzzināja, kurš čekai ziņojis par viņu. Nodevējs izrādījās labs paziņa. 1994.gadā Lasmani-Doriņinu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. No tā viņa vēlāk atteicās, jo ordeņi tika arī tiem, kas sadarbojās ar čekistiem.

“Visi datori un kartītes kastes rindā, un likām datoros, un viena pacēla “Latvijas Vēstnesi” – jāpaskatās, kas ir apbalvots. Un viņa lasa, vienu vārdu, visi ah… un tā četras reizes.. un tepat kartīte pretī. … priekšnieks saka – Lidija, tev ir ordenis, tev kaut kas ir jādara.. Un es papīru uzrakstīju..” atceras Lidija.

“Tā patiesība ir dārgāka kā ordenis. Varbūt tā lustrācija ir dārgāka nekā ordenis. Mums ir jānoskaidro sava pagātne,” uzskata Lidija.

“Es gribēju, lai notiek kāda saruna, skatoties uz to milzīgo skaitu savervēto,  kādas šantāzas … Kādā veida sistēma to darīja …. Dzīvot zem sātana varas – tas ir briesmīgi  … viņi mūs vienkārši izmocīja.  Es gribēju, lai notiek  saruna ar tautu par šo lietu, ko mēs darīsim – piedosim, dzīvosim mierīgi tālāk,” saka Lidija.

Viņa uzskata, ka čekas maisus vajadzēja publicēt un nodot arhīvā. Tāpat vajadzējis cilvēkus mudināt atzīties un pastāstīt, kā viņus savervēja, lai viņu vārdi no turienes pazūd, un ar viņiem vairs nevar manipulēt.

Jautāta, vai tagad viņa pieņemtu ordeni, Lidija Lasmane-Doroņina saka, ka uzskata – ir to pieņēmusi. “Tas gods jau palika, ka man deva ordeni. Tā kā man pietiek goda. Ordenis jau ir tikai ordenis. Viņš jau nevar aizstāt patiesību,” saka Lidija.

Godinot jubilāri 90.dzimšanas dienā, viņas izcilo mūžu un nesalauzto garu, 28.jūlijā Rīgā notiks vairāki pasākumi.

July 27, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nāves arhīvs

 Nāves arhīvs. Ukrainā tagad pilnībā atklāti padomju specdienestu dokumenti
http://korrespondent.net/ukraine/politics/3516420-arkhyv-smerty-sbu-polnostui-otkryla-dokumenty-sovetskykh-spetssluzhb
Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Архив смерти. СБУ полностью открыла документы советских спецслужб

Корреспондент.net, 18 мая 2015
Архив смерти. СБУ полностью открыла документы советских спецслужб
Фото: Таисии Стеценко
Директор архива СБУ Игорь Кулик отмечает, что были открыты все архивы с 1918 по 1991 год

В открытый недавно для публичного посещения архив СБУ хлынули историки и родственники репрессированных в СССР украинцев.

Ежедневно служащие архива обрабатывают десятки запросов, пишет Вероника Мелкозёрова в №19 журнала Корреспондент от 15 мая 2015 года.

Как только Корреспондент попадает в ничем не приметный жёлтый дом на ул. Золотоворотской в Киеве, вход в который многие годы был закрыт для большинства украинцев, замдиректора этого учреждения Владимир Бирчак с улыбкой предупреждает: «Вы знайте – если что, в СБУ теперь на вас есть папочка! Пока что тонкая, а там посмотрим».

Уже через два дня с того момента, как 9 апреля Рада приняла Закон Об открытии засекреченных архивов КГБ, сюда хлынули посетители — журналисты, историки, учёные-советологи из разных стран, а также обычные украинцы, устанавливающие через архив судьбу репрессированных родственников.

«Арестовали, пропал без вести, пошёл в Красную армию и не вернулся, был в УПА. Спрашивают много, и я не исключаю, что будет больше. Сейчас мы каждый день обрабатываем десятки запросов, через год дело дойдёт до сотни-тысячи», — прогнозирует Игорь Кулик, директор архива СБУ.

Для широкой публики открыли все засекреченные данные с 1918 по 1991 год некогда самой могущественной в мире спецслужбы, которая в разные времена называлась ЧК, ГПУ, ОГПУ, НКВД, МГБ, КГБ

Для широкой публики открыли все засекреченные данные с 1918 по 1991 год некогда самой могущественной в мире спецслужбы, которая в разные времена называлась ЧК, ГПУ, ОГПУ, НКВД, МГБ, КГБ. Но вот материалы их правопреемницы СБУ всё ещё остаются под грифом Совершенно секретно.

Это нормально, объясняют в ведомстве, ведь многие дела, датируемые 1991 годом и позже, начатые уже в независимой Украине, до сих пор представляют оперативную ценность.

«Данные о первых антитеррористических и контрразведывательных операциях, вопросы острова Тузла, противодействия на религиозном уровне и так далее», — перечисляет Кулик.

Эксперты считают, что украинцам необходимо разобраться в своём советском прошлом и открытие архива этому поможет.

«Ностальгирующие по СССР прежде всего должны ознакомиться с делами КГБ, чтобы знать, какой ценой давалась та социальная защита, которая была в Союзе. Лишних для режима людей просто убирали, и так появлялись квартиры, рабочие места и всё остальное», — рассказывает Роман Подкур, профессор Национальной академии наук, исследователь истории советских спецслужб.

В центральном киевском архиве СБУ теперь доступны для широкого ознакомления около 200 тыс. дел, сосредоточенных в десяти хранилищах. В областных архивах спецслужбы содержится еще 800 тыс. дел. Значительная часть этих материалов связана с судьбой более 720 тыс. репрессированных режимом граждан СССР.

Совершенно не секретно

Видавшие виды картонные коробки с надписями Дело № 000329, Дело № 000333 и так до бесконечности заполняют стеллажи центрального офиса киевского архива. Из одной такой коробки Кулик извлекает толстую папку — исписанные карандашом страницы.

Корреспондентвыхватывает глазами из текста: «Обвиняется в связи с белополяками, противодействием коммунизму, подпольной деятельностью диверсионного характера». Никакой конкретики, просто утверждение, а дальше — признание с упоминанием фамилий «сообщников», напечатанное на машинке и подписанное рукой обвиняемого.

Архивы КГБ уже однажды открывали для широкой публики, когда главой СБУ был Валентин Наливайченко, — с 2007 по 2010 год. Во времена Виктора Януковича архивы были вновь закрыты

Первый же лист из рассекреченного дела — будто иллюстрация к книге Александра Солженицына Архипелаг ГУЛаг. Пряча папку на место, Кулик отмечает, что архивы КГБ уже однажды открывали для широкой публики, когда главой СБУ был Валентин Наливайченко, — с 2007 по 2010 год.

Тогда это было не законодательное, а политическое решение, уточняет нынешний хранитель «архива смерти». Кулик утверждает, что открытость фондов спецслужбы зависит от политического вектора руководства страны.

Во времена Виктора Януковича архивы были вновь закрыты — по мнению Кулика, из-за пророссийской позиции бывшего президента, действовавшего аналогично режиму Владимира Путина: ведь архивы ФСБ до сих пор закрыты.

«А теперь у меня руки не связаны, — улыбается Кулик. — Уже не боюсь обвинений в открытии государственных тайн 1937 года, которые, оказывается, актуальны, и их разглашение якобы влияет на экономический потенциал Украины».

Сотрудник мемориального музея Тюрьма на Лонского во Львове Андрей Усач занимается исследованием судеб не реабилитированных граждан СССР, коллаборантов, сотрудничавших с немцами и совершивших множество преступлений против евреев и других граждан Союза.

«Доступ к делам этих людей всегда давали очень сложно, — рассказывает Усач изданию. — А те, что хранились в областных архивах, вообще не выдавали. Говорили, что только для родственников».

В последний год исследователь тратит заметно меньше усилий для добычи нужных сведений. В киевском архиве СБУ он побывал уже трижды. Доступ туда, как правило, несложный: отправляешь запрос, а через месяц приезжаешь в читальный зал работать с делом.

В начале апреля ещё была неразбериха, работали по старым правилам. Не давали фотографировать. А сейчас можно уже просто копировать себе все дела и работать с ними, а не заниматься вычитыванием-выписыванием в читальном зале

Андрей Усач, историк, сотрудник музея Тюрьма на Лонцкого во Львове

«В начале апреля ещё была неразбериха, работали по старым правилам. Не давали фотографировать. А сейчас можно уже просто копировать себе все дела и работать с ними, а не заниматься вычитыванием-выписыванием в читальном зале», — рассказывает Усач.

Одним из самых интересных материалов, найденных в архиве, исследователь считает дело и. о. начальника Славутского районного отдела НКВД Каменец-Подольской области Константина Неймана, который в годы войны побывал в плену у немцев, был спасён партизанами, но во время следующего пленения перешёл на сторону нацистов и начал убивать своих, участвовал в истреблении отрядов УПА, советских партизан и 12 тыс. евреев.

«Я заметил некую тенденцию. Очень часто во время войны предателями становились именно те, кто сотрудничал и работал на советские спецслужбы», — отмечает учёный.

Кулик как самые интересные припоминает групповые дела, о которых пока ещё ничего не знает даже интернет.

«По названию вообще никогда нельзя понять, о чём прочтёшь внутри. Например, дело Рифы — о преследовании религиозных деятелей. Или Крокодил — наблюдение за иностранными журналистами, работавшими на территории СССР», — рассказывает директор.

Всей этой вольницы для историков могло бы и не быть, если бы в 2012 году Украина присоединилась к договору между Россией, Беларусью, Арменией и Кыргызстаном о взаимном рассекречивании документов

Всей этой вольницы для историков могло бы и не быть, если бы в 2012 году Украина присоединилась к договору между Россией, Беларусью, Арменией и Кыргызстаном о взаимном рассекречивании документов. Теперь для публичного открытия одного-единственного дела каждая из этих стран должна получить на это добро остальных.

Украинские учёные, по словам Кулика, убедили руководство спецслужбы не подписывать соглашение.

«Если бы это случилось, то все эти документы, на которых стоит гриф Сов. секретно, мы не имели бы права выдавать», — подчеркивает он.

Сегодня, помимо соотечественников, в закрома СБУ хлынули советологи из Польши, Австрии, США, Канады и особенно России, чьи архивы будут закрыты для широкой публики ещё 30 лет.

Найти в папках украинских спецслужб можно далеко не всё. Документов было бы гораздо больше, если бы их время от времени не сжигали

Правда, найти в папках украинских спецслужб можно далеко не всё. Документов было бы гораздо больше, если бы их время от времени не сжигали, объясняет Кулик.

«Последнее массированное уничтожение — это 1990 год, приказ № 00150, в котором чётко прописали, что необходимо ликвидировать документы периода 1960-1970 годов», — уточняет директор архива.

Если дел времён Голодомора, репрессий 1930-х и Второй мировой войны осталось довольно много, то более поздние периоды полны белых пятен. С началом перестройки и распада СССР люди, которые работали в КГБ, а затем уходили на пенсию, уничтожали дела, к которым были причастны они сами или их начальство, рассказывает Кулик.

«Вот, например, дело о шестидесятниках Блок включало в себя более 200 томов, и не сохранилось ни одного оригинала. Есть только копии, которые собираем по всей Украине», — с сожалением констатирует руководитель архива.

Палачи и жертвы

Свободный доступ к архиву не означает, что любой желающий просто может прийти туда, как в библиотеку, и взять почитать с полки любое из дел, спешит остудить пыл любопытствующих Ольга Копыл, фондодержатель архива на Золотоворотской, которая заведует святая святых СБУ уже девять лет.

Сотрудники архива обрабатывают ежедневно 10-20 запросов. Перед такими праздниками, как 9 Мая, интерес публики к коммунистическому прошлому несколько увеличивается.

Фото Таисии Стеценко
Фондодержатель архива Ольга Копыл заявляет, что ежедневно сотрудники обрабатывают 10-20 запросов

Для сравнения: примерно в равном по объёму архиве тайной полиции КГБ Польши обрабатывается в среднем 1 тыс. запросов каждый день. Но и открыли его значительно раньше, в 2006-м, передав старые дела в Институт национальной памяти. На оцифровку материалов и отладку работы с публичными обращениями ушло два месяца.

Рассекречивание материалов повлекло за собой ряд увольнений среди первых лиц государства, в своё время причастных к работе на КГБ СССР. Президент Лех Качиньский, подписывая указ об открытии архивов, объяснил своё решение необходимостью устранения всех бывших коммунистов от власти.

В мае 2011 года гриф Совершенно секретно окончательно сняла со всех документов НКВД-КГБ и Латвия. Она, как и Украина, тоже сделала это со второй попытки: в первый раз, в 2007-м, закон о рассекречивании не подписала тогдашний президент республики Вайра Вике-Фрейберга, мотивируя решение тем, что открытие архивов приведёт к преследованиям некоторых людей и принесёт больше вреда, чем пользы.

В итоге латвийцы показали публике дела лишь с 1960 по 1991 год. Кроме того, бывшим агентам спецслужб СССР с 2010 года запрещается занимать руководящие посты в государстве.

Украине пока только предстоит пройти этот путь. Завсегдатай киевского архива профессор Подкур, работающий с чекистскими материалами уже более десяти лет, в последние месяцы заметил явное оживление в читальном зале архива.

«Я сам иногда как консультант участвую в обработке запроса. Так вот, люди хотят знать, хотят выяснить, как дед, прадед или отец держался на допросе, не склонил ли головы», — рассказывает Подкур.

Фото Дмитрия Никонорова
Историк Роман Подкур считает, что открытие архивов спецслужб является необратимым процессом

Шансы найти сведения о репрессированных родственниках в архиве весьма велики, уверяет Копыл.

«Информацию, как правило, находим. И если человек живёт, например, во Львове, а дело у нас, то мы можем переслать копию. Чтобы не нужно было тратить деньги на путешествие, ночёвку в другом городе» — рассказывает она.

Для получения ответа на запрос необходимо представить как можно больше информации о родственнике, советует руководитель фондов, — подойдёт всё, вплоть до военного позывного.

В новом законе об открытии архивов есть чёткое различие между понятиями «палач» и «жертва», а также их правами на информацию. Палач — это тот человек, который работал, сотрудничал с КГБ, а жертва — тот, за кем была установлена слежка или к кому применялись пытки. При этом у жертвы гораздо больше прав доступа к секретным материалам, чем у палача. Последний не может требовать сокрытия данных о своём сотрудничестве с КГБ от широкой публики.

Однако, по словам экспертов, в законе есть недостатки. Например, в «палачи» записали работников всех без исключения подразделений НКВД, в том числе пожарных, службы Интурист, а также отделов, контролировавших трубопроводы. С другой стороны, в «жертвы» затесались те, кто был осуждён по уголовным статьям.

В целом эксперты оценивают открытие архивов как положительную перемену в становлении государства.

«Каждый теперь может отсканировать документы, а значит, они попадут в интернет. И процесс уже будет не остановить, — резюмирует Подкур. — Ведь если власть сменится, архивы опять могут закрыть, но из интернета документы уже не вытащить».

Этот материал опубликован в №19 журнала Корреспондент от 15 мая 2015 года. Перепечатка публикаций журнала Корреспондент в полном объеме запрещена. С правилами использования материалов журнала Корреспондент, опубликованных на сайте Корреспондент.net, можно ознакомиться здесь.

July 22, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lidijas Lasmanes 90.jubileja

Ar gājienu, diskusiju, aizlūgumu un koncertu Rīgā svinēs Lidijas Lasmanes 90.jubileju

Foto- LETA

Foto- LETA

Politiski represētā Lidija Lasmane-Doroņina

Nākamajā nedēļā Rīgā tiks rīkoti Latvijas neatkarības cīnītājas Lidijas Lasmanes 90.jubilejas sarīkojumi “Svinēt dzīvi kopā ar Dievu un Latviju”, aģentūru BNS informēja organizatori.

Jubilejas sarīkojumi sāksies otrdien, 28.jūlijā, plkst. 11.00 ar gājienu no Brīvības pieminekļa uz bijušo LPSR Valsts drošības komitejas ēku (Stūra māju). Organizatori norāda, ka gājiena atklāšanā pie Brīvības pieminekļa piedalīsies arī premjerministre Laimdota Straujuma. Gājiena laikā tiks nolikti arī ziedi pie piemiņas plāksnes Gunāram Astram.

Savukārt plkst. 12 Stūra mājas pagalmā notiks saruna Latvija un kolaboracionisms, kurā piedalīsies Ritvars Jansons, Iveta Šimkus, Dagmāra Beitnere – Le Galla, Skaidrīte Lasmane un Pāvils Brūveris. Pēc sarunas plkst. 14.00 paredzēts aizlūgums Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcā par Latvijas brīvības cīnītājiem, kuri palika Sibīrijā, Krievijas stepēs, cietumos un nometnēs.

Sarīkojumi noslēgsies plkst. 18.00 ar koncertu Latvijas Nacionālajās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Koncertu vadīs Elita Kļaviņa, uzstāsies Vestards Šimkus, Elīna Šimkus, kamerkoris Matejs, dzejnieki Knuts Skujenieks un Māra Zālīte.

Lidija Lasmane dzimusi 1925.gada 28.jūlijā Apriķu pagastā. PSRS režīma laikā Lasmane tika arestēta trīs reizes – 1946., 1970.un 1983.gadā. 1946.gadā – par nacionālo partizānu atbalstīšanu, 1970.gadā – par pretpadomju un reliģiskas literatūras izplatīšanu, bet 1983.gadā – par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Kopumā apcietinājumā Lasmane pavadīja 14 gadus. 1987. gadā L.Lasmane atteicās no PSRS pilsonības.

No 1993.līdz 2000.gadam Lasmane strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā un kopš 1990.gada darbojās misijas “Pakāpieni” akcijā Dzīvība. 1994.gadā Lasmane apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, taču, protestējot pret nekonsekvenci tā piešķiršanā, atdeva apbalvojumu atpakaļ Ordeņa domei.

July 20, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Joprojām nevar sākt VDK dokumentu izpēti

 Panorāma 19. jūlijā, 2015

LPSR VDK dokumentu izpētes komisiju izveidoja pirms gada augustā, un tā plānoja sākt darbu janvārī. Taču izpēte tā arī nav sākusies, un nav arī skaidrs, kad pētnieki beidzot varēs ķerties klāt čekas maisiem. “Es saskaitīju, ka gada laikā es biju 123 sēdēs un sanākšanās, kas ir saistītas ar komisijas darbu,” stāsta VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris.

“Mums nav nekā. Šo gadu esam strādājuši bez atlīdzības, bez telpām. Paši maksājām par pastmarkām un pastu,” teica Kangeris.

Finansējumu – gandrīz 250 000 eiro – valdība atvēlēja jau decembrī, taču komisija pie naudas joprojām netiek. “Šobrīd nav tāda mehānisma, kā šādu specifisku pētniecību var finansēt. Tie esošie mehānismi neparedz šādu situāciju un iespēju, tāpēc nācies izstrādāt jaunus,” skaidro IZM valsts sekretāra vietniece Agrita Kiopa.

Tāpēc ir nepieciešams pieņemt normatīvos aktus, kas ļautu pārskaitīt naudu Latvijas Universitātei (LU) un dotu tiesības administrēt izpētes komisijas budžetu. Lēmuma projektu par funkciju deleģēšanu universitātei IZM jau sagatavojusi. Valdība to varētu skatīt jau tuvākajā sēdē. Pēc tam būs jānoslēdz attiecīgs līgums ar LU.

Vēsturniekiem vēl nav arī skaidrs – kādā veidā viņiem būs pieejama VDK elektroniskā datu bāze, kurā ir aģentu ziņojumi un uzskaites par personām – apmēram 60 000 – 70 000 lietu. Tā glabājas Satversmes aizsardzības birojā.

“Tās ir NATO telpas, kur vajag slepenas pieejas. [SAB vadītāja Jāņa] Maizīša prasība arī bija tāda – ja kāds no mums tur strādā, tam jākļūst reizē par SAB darbinieku. Vienā reizē mēs to pārrunājām, un pētnieki nav ar mieru to darīt,” saka Kangeris.

SAB solījis ielaist vienu, divus pētniekus. Taču tas esot par maz, lai komisija paspētu divos gados izvētīt čekas maisu saturu un sagatavot pētījumus. “Jautājumi ir apspriesti, un es domāju, ka tur risinājums arī tiks panākts,” optimistiska ir Kiopa.

Savukārt Kangeris atzīst, ka darbs ne brīdi nav bijis raits. “Politiska spiediena tieši nav. Taču, ja paskatās kopumā, vienmēr rodas šķēršļi. Jau no paša sākuma,” novērojis Kangeris.

Kopš komisijas izveides to ir pavadījusi aizdomu ēna, ka politiķi vēlas iejaukties komisijas darbā, jo baidoties no čekas maisu satura. Sākotnēji komisija bija pakļauta Izglītības ministrijai, tad – Tieslietu ministrijai, kas, pēc Kangera teiktā, esot centusies vājināt komisijas sastāvu. Ar valdības lēmumu no komisijas izslēdza vairākus pētniekus. Lai novērstu jebkādu politisko ietekmi, Ministru kabinets nolēma čekas maisu izpētes komisiju nodot neatkarīgai zinātnieku institūcijai – LU Vēstures institūtam.

Jau vēstīts, ka komisija no Tieslietu ministrijas pārraudzības izgāja pēc savstarpēja konflikta.

Toreiz Kangeris pauda, ka neredz iespēju turpināt totalitārisma izpētes komisijas darbu esošajā politiskajā vadībā pēc tam, kad valdība nolēma izslēgt no komisijas sastāva vadītāja vietnieci Kristīni Jarinovsku. Vēlāk viņš lūdza valdību VKD izpētes komisijas pārraudzību nodot zinātniskai institūcijai.

Iebilstot Tieslietu ministrijai, publiskota petīcija par “nepieņemamu tieslietu ministra Dzintara Rasnača (VL-TB/LNNK) rīcību LPSR VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieciskās brīvības ierobežošanā”.

Savukārt Tieslietu ministrijas norīkotais komisijas administratīvo funkciju nodrošinātājs Jānis Tomels pauda uzskatu, ka Kangeris nespēj vadīt komisijas darbu, un sagaidīja, ka pētnieks pats atkāpsies.

July 20, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pētīs PSRS militārā budžeta apjomu Latvijas PSR

Pētīs PSRS militārā budžeta apjomu Latvijas PSR

Foto: RIA Novosti/Scanpix
Tieslietu ministrija (TM) izsludinājusi iepirkumu, kura ietvaros paredzēts pētīt PSRS militārā budžeta apjomu Latvijas PSR.

Izsludinātajā iepirkumā norādīts, ka tiks izstrādāts pētījums komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai vajadzībām.

Iepirkums izsludināts, pamatojoties uz 2006.gada 30.maija Ministru kabineta noteikumiem “Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai nolikums”, kas arī nosaka, ka komisija iesniedz Tieslietu ministrijā informāciju par pētījumu pasūtīšanai veicamajiem publiskajiem iepirkumiem, kontrolē pētījumu izpildi un apstiprina pētījumu noslēguma ziņojumus.

TM norāda, ka ir plānota pētījuma “PSRS militārā budžeta apjoms Latvijas PSR 1975.-1990. gadam” izstrāde. Tāpat iepirkums paredz pētījuma “PSRS Militāri rūpnieciskā kompleksa ietekme uz produkcijas ražošanu vairāk nekā 130 Latvijas PSR vidējās un mazākajās rūpnīcās” izstrādi.

Pieteikumi pētījumiem jāiesniedz līdz šā gada 3.decembrim.

July 19, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latvijas vēsturnieki atbalsta Valsts prezidenta spriedumu par vēstures skaidrošanu


Foto - LETA

Foto – LETA

Šodien jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis Melngalvju namā tiekas ar Latvijas Vēsturnieku komisijas pārstāvjiem, lai pārrunātu iepriekšējā prezidenta laikā pieklusušās komisijas tālākos darba uzdevumus. Latvijas vēsturnieki atzinīgi uzņēmuši Vējoņa kunga viedokli, kuru viņš izteica, stājoties amatā 8. jūlijā, proti, ka Latvijas vēsture gan Latvijas iedzīvotājiem, gan pasaulē skaidrota pārāk maz, tātad tas jādara aktīvāk.

“Latvijas Avīzes” aptaujātie pagātnes jomas speciālisti vienlaikus uzsver, ka vēsture ir priekšmets, kas jāpēta un jāpopularizē nepārtraukti, nevis kampaņveidīgi, turklāt nepietiek tikai ar akadēmisko zinātni – nākotnē vairāk spēku un līdzekļu jāiegulda tajā, lai akadēmiskajā vidē augsti novērtētie pētījumi nonāktu līdz plašākai mērķ­auditorijai. Ar iesīkstējušiem stereotipiem savā vidē jācīnās arī pašiem vēsturniekiem. “Vēstures jautājumu skaidrošana plašai mērķauditorijai ne vienmēr nozīmē nolaišanos populisma līmenī, drīzāk otrādi – tā ir liela māksla paskaidrot sarežģītas lietas saprotami un interesanti,” spriež Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte. Viņa vēstures skaidrošanā saskata vismaz divas būtiskas problēmas. Pirmā ir lielai sabiedrības daļai interesantu un saistošu Latvijas vēstures grāmatu trūkums – tas attiecas uz izdevumiem kā svešvalodās, tā latviešu valodā. Otrā ir jautājums par muzeju bezmaksas apmeklējumu skolēniem, kas “iestrēdzis jau gadu desmitiem”.

LU Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis cer, ka Vējoņa kunga izteikums nav jāsaprot tikai kā atbalsts Valsts prezidenta Latvijas Vēsturnieku komisijai vien. Beigu beigās būtu arī jāsakārto lietas tā, lai savu darbību varētu sākt VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisija, lai vēsture tiktu atzīta par vienu no humanitāro zinātņu prioritātēm un tai ierādītu pienācīgu vietu valsts pētījumu programmās.

“Labāka vēstures zināšana un izpratne palīdzētu nepieļaut kļūdas nākotnē, kā arī nedramatizēt situāciju mūsdienu notikumos. Viens piemērs – demogrāfiskā situācija un ieceļotāji. Mūsu valsts iedzīvotāji pēdējos 150 gados bijuši vieni no mobilākajiem pasaulē, simti tūkstoši pārvietojušies ārpus robežām un arī atgriezušies dzimtenē, tāpat esam uzņēmuši un iemācījušies sadzīvot ar citu tautu pārstāvjiem, kas kā savu dzīvesvietu izvēlējušies Latviju,” uzskata vēstures doktors un Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš. Viņaprāt, vēstures pasniegšanā sabiedrībai vajadzētu izvairīties no balts – melns kategorijām, bet dot pašai lielāku iespēju novērtēt, kas tai šķiet labs, kas slikts, un izdarīt secinājumus nākotnei. Krūmiņš ievērojis, ka pēdējā laikā atkal atjaunojas mīti par padomju laiku. Piemēram, par toreiz it kā pastāvošo sociālā nodrošinājuma augsto līmeni.

“Tikai tad, kad valsts iekšienē būsim tikuši skaidrībā ar savu pagātni, kad būsim iemācījušies to pareizi lietot – kā morālu skolotāju, nevis kā līdzekli, lai pamatotu savas darbības –, tikai tad arī mūsu vēsture būs “skaidrāka” apkārtējiem,” norāda propagandas jautājumu pētnieks, vēstures doktors Kaspars Zellis. Viņaprāt, mēģinājumi izmantot vēsturi par kultūrdiplomātijas līdzekli, respektīvi, kā “maigās varas” instrumentu savu politisko mērķu sasniegšanai, novedīs pie līdzināšanās Krievijai, “kas savas kultūrtraumas sublimē šodienas politiskajās realitātēs”. Rezultāts būs tāds, ka citi šādi pasniegtu vēsturi “nesapratīs”. Zellis atbalsta nepieciešamību skaidrot Latvijas vēsturi ārzemniekiem un pašu sabiedrībai, taču to nedrīkstot darīt politizēti, dogmatizējot. Viņa pārliecība: “Politiķiem nav jāveido konsultējošas un citu veidu komisijas, bet jāatbalsta zinātnieki un cītīgi jālasa viņu sarakstītās grāmatas, raksti, atziņas. Tas ir Vējoņa kunga galvenais uzdevums šajā jomā – raudzīties, lai tas tā notiktu, lai vēsture nepārvērstos tikai par politiskās vai ekonomiskās elites stāvokļa pamatotāju.”

Tikmēr titula “Gada vēsturnieks Latvijā 2014″ īpašnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga atgādina par nepieciešamību apzināties, kam un kāpēc vēlamies izstāstīt savu vēstures stāstu un ko gribam ar to panākt. “Lai taptu sadzirdēti, svarīgs ir stāstīšanas veids un stāsta intelektuālais līmenis. Pazīstamais amerikāņu vēsturnieks Timotejs Snaiders šobrīd ļoti veiksmīgi skaidro Ukrainas un ukraiņu tautas vēsturi. Viņā ieklausās un uz viņu atsaucas,” aizrāda vēsturnieks, kurš specializējas viduslaikos. Viņš apšauba, vai Latvijā tapušus pētījumus tikai par Latvijas vēsturi izdotos padarīt starptautiski atpazīstamus un novērtētus. Lai stāstu par Latvijas pagātni izprastu Rietumeiropā, tam būtu jābūt izstāstītam reģionālā kontekstā, stāstot par visu Baltiju. “Paralēles un analoģijas vienmēr palīdz labāk izprast vēsturi,” tā Strenga.

July 18, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

75 gadi kopš t.s. Tautas Saeimas vēlēšanām


Aprit 75 gadi kopš tā sauktās Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanām

 


Plakāts no LNB krājuma

Plakāts no LNB krājuma

Pēc Maskavas ieceres, “Tautas Saeimas” vēlēšanām 1940. gada jūlija gaitā vajadzēja leģitimizēt Latvijas okupāciju un inkorporāciju PSRS.

Ironiski, ka Krievijas Federācijas ģenerālprokuratūra uzņēmās sākt pārbaudi par 1991. gadā notikušās Baltijas republiku neatkarības atzīšanas likumību tieši laikā, kad aprit 75 gadi kopš Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupācijas. Nenāks par ļaunu atcerēties dažu 1940. gada notikumu, kas uzskatāmi parāda, cik likumīga toreiz bija Baltijas valstu “iestāšanās” PSRS.

“Tautas Saeima” un tās vēlēšanas bija galvenais instruments, ar kuru padomju okupanti centās legalizēt okupāciju. Oficiāli lēmumu par Saeimas vēlēšanām Augusta Kirhen­šteina valdība pieņēma 1940. gada 4. jūlijā, taču no dokumentiem zināms, ka jautājumu par vēlēšanu organizēšanu Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālā komiteja (CK) apsprieda jau 2. jūlijā, jau agrāk nekā valdībā. Kamēr valdība 4. jūlijā pieņēma lēmumu par Saeimas vēlēšanām un attiecīgu likumu, kā arī iecēla Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK), tikmēr LKP vadība tajā pašā dienā jau apsprieda praktiskos jautājumus – “Strādnieku bloka” izveidošanu un to, ka citas partijas legalizēties nevarēs. Jāatceras, ka 20. – 30. gados Latvijas kompartiju par partiju šā vārda vispārpieņemtā nozīmē var saukt tikai nosacīti. LKP tolaik bija Kominternes sekcija (struktūrvienība) un tās darbība bija pilnībā atkarīga no Maskavas. Tieši ­Kominterne un PSRS specdienesti apgādāja LKP ar finansēm, koordinēja un vadīja tās darbību. Daļai no LKP vadošajiem darbiniekiem, piemēram, LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un otrajam sekretāram Žanim Spurem, pat nebija Latvijas pilsonības – viņi bija PSRS pilsoņi. Praksē LKP faktiski pildīja PSRS aģentūras funkcijas Latvijā.

Paši meta, paši auda

Komunistu iekļaušana okupācijas varas pārņemtajās un veidotajās varas institūcijās notika ārkārtīgai strauji. Kad Ministru kabineta lēmumu par CVK iecelšanu nākamajā dienā publicēja laikrakstos, redzams, ka kopumā komisijā tika iecelti astoņi cilvēki, kas pārstāvēja dažādas valsts institūcijas, arodbiedrības, un tikai divi no viņiem pārstāvēja LKP. Tie bija agrākais sociāldemokrāts Ansis Buševics un Arnolds Deglavs (viņu dažas dienas vēlāk nomainīja cits komunists – Kārlis Gailis). Bet avīzēs nerakstīja, ka arī CVK ieceltie “arodbiedrību pārstāvji” Kārlis Šics un Jēkabs Vecvagars tāpat ir kompartijas biedri. Vēl vairāk, Sabiedrisko lietu ministrijas Propagandas nodaļas vadītājs Oskars Gulbis un Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta direktors Ansis Leja (abi iecelti šajos amatos jau pēc okupācijas), lai arī komisijā it kā pārstāvēja valsts iestādes, patiesībā līdz okupācijai bija “kreiso” organizāciju aktīvisti. Tātad seši no astoņiem CVK locekļiem bija LKP un “revolucionāro” organizāciju biedri! Vēlēšanu komisijas darbību jau no paša sākuma kontrolēja “savējie”. Vienīgos patiešām neitrālos komisijas locekļus – Tieslietu ministrijas pārstāvi Aleksandru Menģelsonu un Centrālās statistikas pārvaldes pārstāvi Aleksandru Maldupu – 1941. gada 14. jūnijā deportēja… Reģionālo vēlēšanu komisiju sastāvā kompartijas biedru bija salīdzinoši mazāk, jo 1940. gada vasarā kopējais komunistu skaits Latvijā bija tik niecīgs, ka visiem atbildīgajiem amatiem vienkārši nepietika.

Nākamais fakts – četri no astoņiem CVK locekļiem paši bija deputātu kandidāti “Latvijas darba tautas blokā” – CVK priekšsēdētājs Buševics, CVK sekretārs Deglavs (no 9. jūlija viņa vietā Kārlis Gailis), kā arī jau minētie Šics un Leja. Turklāt vēlēšanās kā deputātu kandidāti piedalījs arī visi pieci apgabalu vēlēšanu komisiju priekšsēdētāji – Arvīds Kalniņš, Roberts Neilands, Kārlis Plāters, Pēteris Plēsums un Jānis Pupurs, kā arī virkne apriņķu vēlēšanu komisiju locekļu. Viņi visi, protams, “sakritības” dēļ, bija LKP un “revolucionāro” organizāciju biedri un visi kandidēja “Latvijas darba tautas bloka” sarakstos. Kopumā vismaz 24 no 100 “bloka” deputātu kandidātiem paši bija dažāda līmeņa vēlēšanu komisiju locekļi. Šie cilvēki paši organizēja vēlēšanas, paši kandidēja, paši atzina par nederīgiem konkurējošos sarakstus un nepielaida tos pie vēlēšanām, paši uzraudzīja balsu skaitīšanu un beidzot paši arī kļuva par deputātiem. Vēl lielāku interešu konfliktu grūti iedomāties!

“Uzticamie” kandidāti

Tieši tāpat kā vēlāk “Komunistu un bezpartejisko blokā”, kas bija vienīgais saraksts dažāda ranga vēlēšanās Padomju Savienībā, arī 1940. gada jūlijā “Latvijas darba tautas bloka” deputātu kandidātu lielākā daļa (ne mazāk par 60) bija LKP vai citu “revolucionāro” organizāciju locekļi. Daļa no tiem, kas kompartijā vēl oficiāli neskaitījās, bija saistīti ar PSRS specdienestiem. Tādi bija Kirhenšteina valdības locekļi Pēteris Blaus, Vilis Lācis, ģenerālis Roberts Kļaviņš un Vikentijs Latkovskis. Iespējams, vēl kāds. Pats Kirhenšteins, kurš arī kandidēja “vēlēšanās”, kā arī gleznotājs Herberts Līkums savukārt bija aktīvi “Kulturālās tuvināšanās biedrības ar Soc. Padomju Republiku Savienības tautām” biedri. Cik zināms, PSRS specdienesti šo institūciju izmantoja savām vajadzībām. Protams, nosaukt visu “Tautas Saeimu” par PSRS aģentiem nebūtu korekti. Virkne deputātu atbilda terminam “kreisā inteliģence”. Ļeņins gan tādus esot dēvējis par “noderīgiem idiotiem”…

Deputātu kandidātu sarakstus iesniegt CVK varēja no 8. līdz 10. jūlijam, ­
t. i., ne vairāk kā piecas dienas pēc tam, kad informācija par vēlēšanām parādījās presē. Saprotams, tik īsā laikā pilnvērtīgu deputātu kandidātu sarakstu sastādīt praktiski nebija iespējams. Pat paši “bloka” pārstāvji bija spiesti ķerties pie apšaubāmiem paņēmieniem, lai paspētu laikā. Piemēram, Likums par Saeimas vēlēšanām noteica, ka katrā vēlēšanu apgabalā jāiesniedz atsevišķs deputātu kandidātu saraksts un katrs no šiem sarakstiem jāparaksta vismaz 100 vēlētājiem. Latvija bija sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos. Lai iesniegtu savu kandidātu sarakstu visos šajos apgabalos, bija nepieciešams savākt kopumā ne mazāk par 500 parakstu. Acīmredzot “blokam” atrast tādu skaitu atbalstošu vēlētāju nebija iespējams, jo, piemēram, Kurzemes vēlēšanu apgabalā iesniegto kandidātu sarakstu parakstījušo vidū ne mazāk kā septiņi paši bija “Latvijas darba tautas bloka” kandidāti citos vēlēšanu apgabalos. CVK loceklis Vecvagars vēlētāja statusā parakstīja tā paša “bloka” kandidātu sarakstu Latgales vēlēšanu apgabalam un pats arī šo sarakstu iesniedza CVK izskatīšanai.

Saprotams, citu kandidātu sarakstu pārstāvjiem dabūt 100 parakstītājus, nokārtot formalitātes un laikā iesniegt visus dokumentus bija vēl grūtāk. Un tomēr bija cilvēki, kas to izdarīja. Līdz 10. jūlijam CVK, neskaitot “Latvijas darba tautas bloka” sarak­stus, saņēma vēl 12 kandidātu sarakstus (no tiem deviņos bija uzstādīts tikai viens kandidāts). Visi, protams, tika noraidīti.

Fiktīvas personas?

Par vēlēšanu organizētājiem Kirhenšteina valdību, LKP un CVK var nosaukt tikai tiktāl, ciktāl šīs institūcijas organizēja vēlēšanu praktisko norisi. Īstais notikumu virzītājs un lēmējs Latvijā bija Maskavas emisārs Andrejs Višinskis, kurš arī saņēma norādījumus no augšas. CVK priekšsēdētāja Buševica tuvs draugs, bijušais Saeimas deputāts sociāldemokrāts Klāvs Lorencs savās nepublicētajās atmiņās rakstīja: “Kad nācis zināms, ka Centr[ālajai vēlēšanu] komisijai tiks iesniegts otrais saraksts un ka C[V]K gatavojas to apspriest reģistrēšanai, īstā Zeva bardzībā ar pērkoņiem un zibeņiem iejaucies A. Višinskis. Tika radīta trauksme [Latvijas] Komunistiskās partijas C[entrālajā] k[omitej]ā, sacelts kājās viss valdības aparāts, uz bargu tiesu izsaukts Centr[ālās] vēlēš[anu] komisijas prezidijs. A. Deglavu nomet no [CVK] sekretāra amata un uz laiku izslēdz no partijas, A. Buševicam [izsaka] bargu bārienu un [dod] jaunu uzdevumu – sagatavot nekavējoši “likumīgu un juridiski labi pamatotu” otrā kandidātu saraksta noraidīšanu.” Vai vēl jāskaidro, kurš bija vēlēšanu faktiskais vadītājs?

Starp citu, arhīvā esošajos CVK dokumentos pie noraidīto kandidātu sarakstiem nav atrodams pats pazīstamākais – Ata Ķeniņa tā sauktais Demokrātisko vēlētāju saraksts, kurš acīmredzot arī bija izraisījis pieminētos Višinska “pērkoņus un zibeņus”. Toties Ķeniņa, Jāņa Baloža un citu Latvijas inteliģences pārstāvju parakstītais “Demokrātisko latviešu aicinājums” ir pievienots Ķeniņa krimināllietai. Acīmredzot Buševicam neizdevās atrast citu pietiekami likumīgu un Višinskim tīkamu veidu, kā tikt galā ar situāciju, kā vienīgo Maskavas emisāram zināmo – ar represijām.

Gatavošanās vēlēšanām notika ārkārtīgi sasteigti. Nonāca līdz absurdam. Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijā Ministru kabinets bija iecēlis kādu Paulu Kostenieku, taču, kad Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisija sāka darbu, izrādījās, ka “Pauls Kostenieks ir nezināma persona. Tādas nav ne Kuldīgā, ne Saldū”. Valkas apriņķa vēlēšanu komisijā bija iecelts kāds Lagzdiņš, taču CVK nezināja ne šā cilvēka vārdu, ne adresi. Vienīgais, ko tā varēja pateikt, ka ziņas par Lagzdiņu it kā “esot dabūjamas arodbiedrībā”. Citiem reģionālo vēlēšanu komisiju locekļiem bija sajaukti uzvārdi. Savukārt daži vietējo vēlēšanu komisiju locekļi pat īsti nezināja, kādu vēlēšanu komisiju viņi pārstāv. Protams, Višinski tādi sīkumi diez vai satrauca. Galvenais bija panākt rezultātu, kas būtu pa prātam Staļinam. Un viņš to panāca.

Par “Tautas Saeimas” vēlēšanu gaitā pieļautajiem likumu un Satversmes pārkāpumiem ir rakstīts daudz, tāpēc pievērsīšu uzmanību tikai vienam, ļoti raksturīgam piemēram. Uzmanīgi aplūkojot arhīvā saglabātos “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu sarakstus, kas 1940. gada 10. jūlijā iesniegti CVK, redzams, ka tajos ir divi labojumi: Zemgales vēlēšanu apgabala sarak­stā Arnolda Deglava vārds aizlīmēts un viņa vietā ierakstīts Friča Deglava (īstais uzvārds Deklavs) vārds, savukārt Kurzemes vēlēšanu apgabala sarak­stā aizlīmēts Jāzepa Kandovska vārds un viņa vietā ierakstīts Sīmanis Simanovičs. Tas bija tiešs vēlēšanu likuma pārkāpums, jo tā 17. pants nepārprotami noteica, ka CVK iesniegtam “kandidātu sarakstam un citiem paziņojumiem jābūt bez strīpojumiem un izlabojumiem un skaidri salasāmiem”. Turklāt runa ir ne tikai par tobrīd formāli spēkā esošās Satver­smes vai citu Latvijas Republikas likumu pārkāpumiem, pret kuriem okupantiem, saprotams, nebija respekta. Pārkāpts tika pašas Kirhenšteina valdības pieņemtais vēlēšanu likums! Jaunā vara pārkāpa pati savu likumu! Vēl vairāk, līdz pat 12. jūlijam laikrakstos publicētajos “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu sarakstos joprojām bija gan A. Deglava, gan Kandovska vārds. Un tikai 13. jūlija “Dzelzceļu Vēstnesī”, tātad dienu pirms vēlēšanu sākuma un specifiskā izdevumā ar nelielu metienu, nodrukātajā sarakstā A. Deglava un Kandovska vietā attiecīgi bija F. Deglavs un Simanovičs. Te jau var runāt par apzinātu vēlētāju maldināšanu.

Lūk, šādā veidā ievēlētā “Tautas Saeima” 1940. gada 21. jūlijā pasludināja Latvijā padomju varu un pieņēma lēmumu par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā. Zīmīgi, ka Latvijas PSR vēstures sacerējumos konsekventi rakstīja “Tautas Saeima”, lai tautas apziņā tīri asociatīvi vārdu “Saeima”, kas saistījās ar neatkarības laiku, padarītu nesvarīgu. Patiesībā institūcijai, kuru ievēlēja 1940. gada jūlijā, patiešām nebija nekāda sakara ar Saeimu.

July 14, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: