Es piedzimu 1925. gadā Kurzemē, tagadējā Liepājas, tolaik Aizputes rajonā, kristīgā baptistu ģimenē, mīlestības pilnā atmosfērā. Cik es atceros, visi mani mīlēja un es visus mīlēju. Bērnībā, kur vien pagriezos, visur mani sagaidīja mīlestība. Mēs bijām trīs bērni, patiesībā četri, pirmais – brālītis – nomira maziņš. Man ir māsa un brālis, māsa ir jaunāka par mani, brālis vecāks, tagad jau miris. Mēs dzīvojām Kurzemes jūrmalā kādus piecus kilometrus uz Ventspils pusi no Pāvilostas. Senāk tas bija Ulmales pagasts, tagad Sakas. Tur ir mūsu tēva māja.Man bija 21 gads un es kā uzticīga lauku meitene ticēju visam, ko man sacīja. Neviens taču nepazina tādu dzīvi, kāda sākās 1940. gadā! Biju uzaugusi vecajā Latvijā, veidojusies kopā ar savu valsti, tās garu. Es nevarēju pieņemt okupāciju, tas bija pretēji visai manai būtībai. Tai lielajai varai nebija nekādu tiesību mūs iekarot. Dievs katram ir devis savu zemi, kur dzīvot un viņam kalpot. Tajos gados savā jaunības maksimālismā es sastapos ar abām totalitārajām varām. Viena 1941. gadā izveda manus draugus, paziņas, skolasbiedrus, manu tautu. Tā paša gada rudenī atnāca nākamā vara, kura nošāva visus Pāvilostas ebrejus gandrīz turpat mūsu acu priekšā. Tur arī bija mani skolasbiedri, meitene, ar kuru es sēdēju vienā solā. Es sapratu, ka tas ir tāds ārprāts, kas no sevis ir kaut kā jāstumj prom, nekādā gadījumā nedrīkst tam padoties.
Mūs aizveda uz čeku, stūra māju. Sākumā kamerā biju viena, tā bija septiņus soļus gara un pusotru metru plata. Tad ielaida vienu meiteni, kura man klusi čukstēja ausī: tu nerunā neko skaļi un nestāsti man neko. Acīmredzot viņa bija ielikta, bet viņa mani brīdināja. Es vēl negribēju to saprast, bet viņa ar roku aizsedza man muti un knieba sānā, čukstot ausī: nestāsti man neko!
Tolaik apsūdzība gandrīz visiem bija dzimtenes nodevība. Ja nebija nekas krimināls, tad bija dzimtenes nodevība. Mani sodīja par to, ka es zināju, bet neziņoju. Arī manus vecākus sodīja, tēvam iedeva 10 gadus, man piecus gadus plus trīs izsūtījumā. Mamma no tām šausmām saslima, viņa visu apcietinājuma laiku – septiņi mēneši pagāja, kamēr mūs 1947. gadā tiesāja, – atradās psihiatriskajā slimnīcā, kamerā. Mammai iedeva trīs gadus nosacīti. Māsa vēl bija maza meitene, viņa palika bez mājām un līdzekļiem, brālis bija aizbraucis uz Zviedriju. Īstenībā mēs arī gribējām braukt, bijām cerējuši uz pēdējo laivu, kas neatnāca.
Mana pirmā apcietinājuma laikā bija jāstrādā šausmīgi smags darbs – jāvelk no upes baļķi un jāritina pa krastu uz augšu. Krasts vienmēr bija apledojis – baļķi slīdēja atpakaļ, mēs tiem slīdējām līdzi, jo vienkārši nevarēja noturēties. Es tur saslimu ar tuberkulozi, man sākās asiņošana, nokļuvu slimnīcā. Ārsts bija bijušais apcietinātais, jo tur bija divas kastas – bijušie apcietinātie un viņu priekšnieki. Viņš ļoti labi pret mani izturējās, tur bija gaišs un tīra gulta, pēc lēģera es jutos kā pa pusei debesīs. Es biju absolūti slima. Un tad bija tāds stāvoklis, ka es skatījos apkārt, vai nevaru kādu cilpu dabūt. Bet tas bija tikai mirklis. Kad mana veselība sāka uzlaboties, sapratu, ka šo šausmīgo plaušu sabrukumu izārstēt cilvēka spēkiem ir neiespējami. Dievs bija tas, kurš mani nesa pāri šīm briesmām.
Kāds ģenerālis, kad meklēju darbu, man teica, ja rakstiski atteikšos no sava brāļa ārzemēs, man atļaus darīt, ko gribu. Bet vai tad mēs savai mātei tāpēc nebūsim dzimuši? – es viņam jautāju. Viņš apvainojās uz mani un izdzina ārā. Kad pēc pieciem gadiem 1951. gadā Vorkutā mani atbrīvoja un bija jāsākas izsūtījuma gadiem, man lika parakstīties, ka palikšu Vorkutā uz mūžu. Bet nomira Staļins un Hruščova laikā mūs atbrīvoja. Atbrīvoja visus, arī kriminālistus. Kad viņus masveidā Ziemeļos sāka izlaist, tie laupīdami skrēja pa mājām. Tas bija vēl šausmīgāk nekā lēģerī, tur tu vismaz esi apsargāts. Bet tas ātri beidzās. Mājās uzreiz nevarēja braukt, jo nebija kur palikt. Es gan pārbraucu un dzīvoju pie sava brālēna Edvarda Lasmaņa Mežaparkā. Tad apprecējos, mans vīrs bija ģeologs, un mēs aizbraucām atpakaļ pelnīt naudu dzīvoklim. Cilvēkiem no Tālajiem Ziemeļiem bija tāda iespēja. Mamma dzīvoja pie radiem Pāvilostā. Kad atbrīvoja tēvu, viņu uz turieni nelaida, mani arī ne. Mūsu mājā bija kolhoza lopu ferma. Mēs vispār nedrīkstējām uz to pusi braukt, tajā laikā tur bija pierobežas zona un vajadzēja iebraukšanas atļaujas. Tā mēs visu pazaudējām. Bija jāsāk dzīve no jauna.
Attēlā pa kreisi: Lidija 60. gadu nogalē. Attēlā pa labi: Lidija ar meitu Āriju 50. gadu sākumā.
1970. gadā mani apcietināja par aizliegtas literatūras lasīšanu. Tolaik bija liels prieks lasīt visus tos darbus, kas sāka iznākt pēc Staļina nāves, ko rakstīja cilvēki, kas izgājuši gulagu, arī tie ideālie komunisti, kurus Staļins ielika cietumos. Bija arī kristīgā literatūra. Es biju priecīga tās pārrakstīt uz rakstāmmašīnas un dot lasīt saviem draugiem. Mani pieķēra. Daudz grāmatu man toreiz atņēma, to man ļoti žēl. Vissmagākais bija apcietināšanas brīdis Rīgā. Biju šeit sagaidījusi savus Zviedrijas radus, draugus un paziņas, kas brauca ar Bībelēm. Es tolaik dzīvoju laukos un atceros, ka viesnīca likās īpaši glauna. Es ar saviem sabristajiem gumijas zābakiem eju pa to glauno viesnīcu un redzu, ka mūs fotografē. Un es tā arī priecīgi saku: re, mūs fotografē! Varbūt man nevajadzēja tā teikt, vajadzēja sarukt mazai maziņai, bet kādēļ, par ko? Biju darījusi, ko varēju, vedusi mantas cilvēkiem, kas atbrīvoti no lēģeriem. Alūksnē bija tāds skolotājs un dzejnieks Zariņš, kam pēc lēģera mana draudzene no Zviedrijas atveda drēbes, es viņam tās aizsūtīju.
Kad mani apcietināja, man nebija bailes, jo es pastāvēju uz savu taisnību. Es biju droša, ka viņiem nav taisnība. Bet bija sajūta, ka ir daudz nepabeigta, tik daudz iecerēta, bet man te bez kādas jēgas jāsēž. Nebiju paņēmusi līdzi Bībeli un lūdzu čekistiem, lai māsai ļauj to atnest. Viņi neļāva. Domāju, ko tagad darīšu. Tas bija izmisuma mirklis. Bija atļauts gulēt, tad varēja apsegt galvu ar segu. Nemitīgi mūs novēroja, un tas šausmīgi uztrauc, ka visu laiku tevi kāds novēro. Es apsedzu galvu ar segu un izmisīgi lūdzu Dievu: ko es tagad darīšu bez Tava padoma? Dievs, tu redzi manu izmisumu, man nav pat Tava Vārda! Es nekad tā nebiju kliegusi uz Dievu pirms tam. Atveras kameras lodziņš un bibliotekāre piedāvā man literatūru, kas tur bija pieejama. Paņēmu Tolstoja „Augšāmcelšanos”, kur beigās ir puse no Mateja evaņģēlija. Tad tur vēl bija „Jautrais evaņģēlijs” – tās ķengas par Evaņģēliju, bet pats Evaņģēlijs jau arī tur ir, ķengas apakšā man nevajadzēja. Dievs ir spējīgs! Bija sajūta, ka Viņš pats nāk pretī un runā ar mani. Es nevaru aizmirst šo lūgšanu, tā nāca no sirds dziļumiem. Dievs mani ielika šajā cietumā, lai es pilnīgi paļautos uz Viņu.
Tiesā man inkriminēja Solžeņicina vārdus, ko viņš vēstulē rakstīja Rakstnieku savienībai un par ko viņu izslēdza no tās: ja tagad atveras okeāns un noslīcina pusi cilvēces, kur jūs dēsieties ar savu šķiru cīņu! Bija interesanti klausīties, kā mani par šiem vārdiem tiesāja, ka es tādus esmu izplatījusi. Es to uztvēru kā joku. Biju pilnīgi pārliecināta, ka taisnība ir manā pusē. Toreiz man iedeva divus gadus, un es biju tepat Dzegužkalna sieviešu cietumā Rīgā. Šuvu vīriešu krekliem apkaklītes – tolaik tā bija „Rīgas apģērbs” filiāle, un tā filiāle viņiem plānu pildīja, lai prēmijas var saņemt!
Trešo reizi mani apcietināja 1983. gadā par pretpadomju propagandu un aģitāciju. Tā jau bija Padomju Savienības agonija, Rīgā notika daudzi aresti un kratīšanas. Toreiz apcietināja Jāni Rožkalnu, Gunāru Astru, Jāni Vēveri, mani. Mani apcietināja 6. janvārī – Zvaigznes dienā. Biju gatavojusies braukt uz dievkalpojumu. Es dzīvoju tēva mājās Bekuciemā pretī Ogrei. Vispirms pie manis atsūtīja Ķeguma milici, viņš no rīta pieklauvēja pie loga, es durvīm atrāvu vaļā lielo krampi – no visām debess pusēm skrien čekisti. Man bija liels izbrīns, ka esmu tā ielenkta. Tas bija smieklīgi, man tajā mirklī nebija nekādu šausmu.
Priekš manis tas bija ļoti labs laiks, tāpēc, ka biju viena un brīva. Mani vecāki un vīrs bija miruši, meita apprecējusies un dzīvoja atsevišķi, viņai bija trīs mazi bērni. Mēs viena otru it kā ar nodomu atgrūdām, lai viņai nebūtu problēmas. Es teicu: esmu viena, un varat uzskatīt, ka man neviena nav. Man nevajadzēja izvairīties un melot, es viņiem acīs varēju brīvi teikt to, ko domāju. Tolaik mēs ar Gunāru Astru apmainījāmies grāmatām. Viņam grāmatas bija visādos veidos – gan filmiņās, gan citādi – kā nu varēja dabūt. Bija arī mikrofilmiņā atsūtīta Paula Kļaviņa vēstule, kuru šeit vajadzēja attīstīt. Es jau to biju izdarījusi un izlasījusi. Filmiņa stāvēja uz galda, es to iebāzu mēteļa kabatā, ko steigā biju uzvilkusi uz naktskrekla. Man atļāva aiziet uz sirsniņmājiņu, un es to iemetu tur. Tā no turienes bija izvilkta, bet viņi to bija noformulējuši citādi – kāds cilvēks viņiem to filmiņu atnesis. Bet tur jau nekā nebija, tikai viens aicinājums kristiešiem, kuru gribēju izplatīt draugiem draudzē. Uzsaukums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, mīlēt savus tautiešus, rūpēties par tiem, kas atbrīvojas no izsūtījuma un kuriem nav kur dzīvot, ar ko ģērbties. Mīlestības aicinājums.
Vēl figurēja grāmata, ko es nevaru aizmirst – Anšlava Eglīša „Piecas dienas”. Grāmatā tika meklēti pirkstu nospiedumi, kam es to esmu devusi lasīt, jo kāds no pratinātajiem cilvēkiem bija teicis, ka tā ir mana grāmata. Tā nebija mana. Tur nebija arī manu pirkstu nospiedumu, jo es lappuses pāršķīru citādāk. Viņi bija atsaukuši literatūras zinātnieku, kas to grāmatu bija izpētījis. Izmeklētājs man teica: šeit ir rakstīts, un jūs to lasījāt un izplatījāt, it kā Latvija būtu okupēta, it kā 1941. gadā tik un tik cilvēki būtu izsūtīti. Ko jūs par to varat teikt? Es viņam saku: ko lai es par to saku? Mēs esam viens otram pretī divi latviešu cilvēki. Jūs neesat nekāds jauneklis un labi zināt, ka Latvija ir okupēta, nevis it kā okupēta. Viņam nav ko teikt. Vēlāk, kad strādāju ar čekas arhīvu, redzēju, ka pēc likuma viņi nedrīkstēja atkārtot mūsu teikto. Viņiem bija jāsaka: it kā. Smieklīgs atklājums. Tad es viņam pateicu, ka nerunāšu. Viņi noveda mani lejā kamerā, un es tur kāds trīs nedēļas pilnīgā klusumā viena pati lasīju Tolstoju. Man pa durtiņām iedeva zīmuli un papīru, lai es uzrakstu, kāpēc negribu runāt. Es uzrakstīju, ka man apnicis tās spēlītes spēlēt. Ja ir runa par okupāciju, tad ikviens zina, ka Latvija ir okupēta. Tad bija miers, neviens vairs neko nejautāja. Tās sarunas ar izmeklētājiem ir bezjēdzīgas. Tur labāk jāklusē. Nebija jēgas sarunām.
Lidija ar čekas par viņu savākto materiālu sējumiem.
Mani aizveda uz tiesu. Par ko sodīt, viņi paši izdomāja. Toreiz prokurors, ievērojot manu vecumu, pieprasīja nedot vairāk kā jaunībā – piecus plus trīs gadus. Tiesa bija komiska, vienkārši nožēlojama, jo tu pilnīgi skaidri saproti, ka visi priekšraksti tiesnešiem ir nolikti priekšā, tie cilvēki tikai mehāniski kustas. Ļoti grūts laiks bija, kamēr sagaidīju etapa vilcienu uz Mordoviju. Laiks kriminālistu etapa kamerā bija visbriesmīgākais. Tur bija tik dažādi cilvēki – narkomānes, prostitūtas, zagļi un slepkavas. Piesmēķēta kamera ar vienu mazu lodziņu gandrīz pie griestiem, desmitvietīga guļvieta – piecas divstāvu gultas, kas bija sastumtas kopā. Mēs tur bijām divdesmit divas. Pastaigai laukā viena stunda, bet, ja viens no kameras neiet, tad netiek neviena. Es tur biju vairāk nekā mēnesi. Tad pienāca tāds mirklis, kad vairs nevarēju to izturēt. Es sūdzējos Dievam: Tu redzi, ka es vairs nevaru izturēt. Tu taču neuzliec nevienam vairāk, kā tas spēj. Es ticu, ka arī man Tu vairāk neuzliksi. Tajā naktī es redzēju pasakainu sapni – gaišu meža ceļu. No rīta sargs atvēra durvis un izsauca: Lasmane – Doroņina, uz etapu! Etaps bija briesmīgs, vagona kupejā, kur ar grūtībām varēja saiet seši cilvēki, mēs bijām 18! Tualete ir vienā vagona galā, kamēr pa vienai aizved, otrā vagona galā jau kliedz. Dzert iedod, kad viņi vēlas. Pleskavā es kādas divas trīs dienas, kamēr etaps iet tālāk, biju cietumā, un tā caur visiem Krievijas cietumiem.
Cietumā man gāja dažādi. Lēģeris Mordovijā bija milzīgi liela slimnīca, kur no visiem apkārtējiem kriminālistu lēģeriem ārstējās slimi cilvēki. Mēs, desmit politiski notiesātas sievietes bijām tā sauktā mazā zona. Tā bija viena baraka pie slimnīcas aiz atsevišķa žoga. Mēs tur dzīvojām kā lauku sētā. No Saharova grupas bija divas meitenes, viena igauniete, divas lietuvietes – viena par svētdienskolu darbu, otra par vēlēšanos izbraukt uz Ameriku. Visas kristietes. Divas ukrainietes, viena maskaviete – Gaļina Barece, kas vēstures institūtā bija marksisma pasniedzēja, bet, pasniedzot marksismu, sastapa Kristu un ar vīru kļuva ticīgi. Viņus uzreiz ielika cietumā, protams, ar vīru izšķīra. Es biju ļoti priecīga, ka nokļuvu tur, jo pirms tam kopā ar kriminālistēm patiešām bija šausmīgi grūti.
Čekas kamerā man nebija Bībeles, bet aizveda uz Mordoviju – Bībele jau priekšā! Pirms tam tajā cietumā visu savu mūžu bija pavadījušas krievu sievietes, kas piederēja kādai pareizticīgo grupai „Istina”. Viņas padomju varu bija atzinušas par Antikristu, ar karotēm situšas pa katliņu katru reizi, kad nāca iekšā priekšniecība, baidījušas ārā – lai sātans never viņu durvis vaļā. Tādā stingrībā viņas tur savu mūžu nodzīvoja līdz vecumam. Kad mani tur aizveda, pēdējā no viņām bija aizvesta uz nespējnieku māju. Kad mēs šķūnī krāmējām malku, bieži atradām tur noslēptas uzrakstītas kristīgas dziesmas. Tur bija bijušas arī ebrejietes, ebreju valodā bija rakstīti psalmi. Vienreiz izārdīju vecu vatēto jaku un atradu tur uz lupatiņām uzrakstītus Dieva Vārdus. Viņas bija iekopušas pat zemeņu dobes, un pirmajā vasarā mēs katra dabūjām pa pāris zemenēm, bet tad, lai mēs sajustu, ka esam cietās rokās, mūsu priekšniece ieveda brigādi no kriminālistēm, kas mums uzraka to dārzu. Ļoti interesantas bija karcera drēbes, ko šīs vecās kundzes bija sašuvušas no visdažādākajām raibām lupatiņām. Vedot uz karceri, iedeva speciālu kleitu, ko uzvelk virsū, apakšā varēja būt tikai krūšturis un bikses. Sešpadsmit grādos ar to tev ir jāiztiek. Sešpadsmit grādi ir pie griestiem, uz grīdas ir daudz aukstāks, tur dažreiz bija sasalis ūdens. Viņas bija tos krūšturus apšuvušas kārtu kārtām ar dažādām lupatiņām, lai tie būtu kā silta veste, tādas pat arī bikses. Tās mums kalpoja, kad veda uz karceri.
Karcerī varēja nokļūt dažādi. Čekistiem vajadzēja mūs nolikt uz ceļiem, pazemot. Viņi gribēja panākt, lai visi viņiem klausītu un kalpotu. Mums, piemēram, lika rakstīt iesniegumu un lūgt, lai apžēlo. Mēs to nedarījām. Bija tāds ukazs, ka ārā no lēģera neiziesim, ja mums būs trīs iekšējo noteikumu pārkāpumi. Tad aizveda uz cietuma tipa kameru, tur divi mēneši bija jānosēž, pēc tam tiesa un piesprieda sodu vēl klāt. Viena ukrainiete jau bija otrreiz notiesāta. Tādēļ mēs domājām, ka šī cīņa būs pēdējā, bet, tā kā es jutos pilnīgi brīva, darīju visu ar mierīgu prātu. Kā var dabūt pārkāpumu? Piemēram, mūs pēc kārtas visas lūdza uzstāties televīzijā un pateikt, ka pūstošie Rietumi ar savu filozofiju mūs ir galīgi samaitājuši, un atzīties, ka mēs esam tik ļoti vīlušās un cik te ir brīnišķīgi. Mēs, protams, to nedarījām. Dzejniecei Irinai Ratušinskai, ar ko kopā es sēdēju, iekšējais pārkāpums bija tas, ka viņa bija uzvilkusi sarkanas pusgarās zeķes. Viņu par to aizveda uz karceri. Mani aizveda uz karceri par to, ka es no rīta necēlos laikā, bet biju piecēlusies agrāk, saklājusi gultu, sēdēju un kaut ko lasīju. Tā mums lika saprast, ka viņi mūs vienkārši nobendēs. Taču mēs karcerī kopā ar ukrainietēm dziedājām psalmus.
Mordovija ir tikai sešu stundu brauciena attālumā no Maskavas. Kādreiz tā bijusi kārtīga lauksaimniecības zeme, bet mūsu laikā vietējais radio ziņoja, ka vidējais izslaukums no govs ir divi (!) litri. Čekisti brauca mūs audzināt. Saharova meitenes atteicās ar viņiem runāt, bet es runāju, jo man patika runāt ar cilvēkiem. No Rīgas atbraukušais čekists man teica: es jau zināju, ka Mordovijā ir lēģeri, bet, ka tik daudz, tas ir ārprāts!
Apcietinājumā tā pa īstam svinējām arī Ziemassvētkus. Mums nebija ne vitrīnu, ne dārgu dāvanu, mēs izjutām šos svētkus, kādiem tiem jābūt – lai Kristus piedzimst sirdī. Mēs par to varējām domāt. Mums bija alumīnija krūzītes, karote. Dakšas un naži nebija. Mēs sataupījām ēdienu no savas pārtikas devas. Eglīti mums neatļāva, bet mums bija tāda zaļa lupata, man liekas, tā bija zeķe. Mēs to uzmaucām uz pagales un sagriezām strēmelītēs – it kā eglīte. Un smuki izskatījās! Dzērām tēju no savām alumīnija krūzēm, mums bija Bībele. Tie Ziemassvētki bija ļoti jauki.
Lēģerī pavadīju četrus gadus, tad visus atbrīvoja, jo visa pasaule par mums iestājās, ieskaitot Reiganu, Tečeri. Mums bija ļoti daudz aizstāvju. Tas čekistiem bija kā bumerangs, viņi bija šausmīgi apvainojušies. Pēc atgriešanās Latvijā biju lieciniece, kā Dievs atvēra mums „lēģera vārtus”, pats izdzina ienaidniekus no mūsu zemes un likvidēja viņu varu bez mūsu palīdzības. Viņš varbūt iežēlojās par tiem upuriem, ko mūsu tauta ir nesusi. Par tiem bez vainas izdzītajiem, mirušajiem, sasalušiem sniegā, izmocītiem. Mums iedeva rokās brīvību – pašiem gandrīz nekas nebija jādara. Tā Viņš māca uzticēties sev, jo ilgāk dzīvo, jo vairāk uzticies.
Šādas PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam adresētas atklātnes politieslodzīto, tostarp Lidijas Lasmanes – Doroņinas aizstāvībai, cilvēki no visas paaules 80. gadu vidū sūtīja uz Kremli.
Domājot par laiku, kad man it kā slikti klājās, varu teikt, ka tas tomēr bija labi. Es ticu, ka trīs mana apcietinājuma reizes nenotika bez Dieva ziņas. Īpaši par pēdējo apcietinājumu es Viņam esmu no sirds pateicīga, jo biju kopā ar tik brīnišķīgiem cilvēkiem. Vispār man dzīvē ir veicies ar cilvēkiem, esmu svētīta ar brīnišķīgiem ļaudīm. Tāpēc es saku, ka man vienmēr klājies labi un nav bijis gadījuma, kad man klātos slikti.
Nekad neesmu jutusi naidu pret tiem, kas mani mocīja. Absolūti ne. Man bija kauns viņu dēļ, ka viņi mani pazemo. Ir bijuši šie muļķīgie mirkļi, kad man jāpiekrīt kaut kādam idiotismam. Es domāju, kas tas taču pazemo to cilvēku pašu, ne mani. Ir taču jābūt kaut kam patiesam šajā dzīvē. Protams, arī es esmu kļūdījusies, bet es Dievam lūdzu piedošanu. Es neesmu nekāda gudriniece šajā pasaulē, nekāds izcils cilvēks. esmu šausmīgi vienkāršs cilvēks, ļoti grēcīgs cilvēks, varbūt pat visgrēcīgākais.
Pirms apcietināšanas ar visu sirdi biju iesaistījusies Paula Kļaviņa „Gaismas akcijas” darbā. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Zviedriju – tas bija atmodas sākumā, – es tur ieraudzīju to milzīgo aizstāvību, ko „Gaismas akcija” priekš mums bija noorganizējusi. Viņi bija stāvējuši ar mūsu portretiem uz ielu stūriem, tagad mēs tos sauktu par piketiem. Iepazinos ar kādu sievieti, kas parādīja man savai mājai blakus lielu kalnu, kur viņa rāpusies augšā, saplūkusi mazas zilas puķītes un rādījusi it kā virzienu uz Ziemeļiem. Viņa teica: es turēja tās puķītes rokā un lūdzu par tevi! Tas mani tā aizkustināja.
Pēc neatkarības atjaunošanas es taisnā ceļā no čekas pagrabiem nokļuvu pie čekas maisiem. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā uzzināju arī savu nodevēju – labu draugu. Tik patriotisks cilvēks, luterānis, muzikāls, ar labu balsi, ārsts, konservatoriju beidza gandrīz reizē ar medicīnu. Mana brāļa draugs, jau no seniem laikiem pazīstams. Kā viņš varēja braukt pie manis ciemos uz Bekuciemu, bet otrā dienā iet uz čeku un stāstīt to, ko mēs, negribēdami runāt istabā, runājām, ejot pa meža taciņu? Kā viņš to varēja izdarīt? Viņš nomira, un es nedabūju izrunāties. Man bija šausmīgi grūti tajā mirklī ar piedošanu. Ja varētu izrunāties, mēs varētu izlīgt. Ar prātu jau ir viegli piedot, bet lai to izjustu sirdī, bija jāpaiet kādam laikam.
Kad strādāju Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, daudzi cilvēki nāca un arī šis mans draugs atnāca un pastāstīja, ka viņš ir stukačs un kā viņu savervēja. Viņš pats 10 gadus bija Vorkutā. Viņš tur bija kopā ar vienu latviešu sportistu, kuram bija kaut kāda saistība ar Vāciju, un viņš gribēja uz turieni izbraukt. Tolaik Vorkutā bija vairāki vācu karavīri, tos laida uz Vāciju. Tas sportists tajā pašā reizē bija iesniedzis savus dokumentus. Manam paziņam, sauksim viņu pēc segvārda Eglājs, čekisti bija prasījuši, lai viņš nāk un ziņo visu, ko uzzinās par šo sportistu. Neko jau viņš nepastāstīja, bet čekistiem galvenais ir ziņotājs. Tas nozīmē cilvēku nolikt uz ceļiem. Tā ziņa iet līdzi pa visu Savienību, tādēļ bija vajadzīgs pieraksts – kur viņš ierodas, čekists atkal ir klāt. Nevar izbēgt.
Vēlāk kalpoju misijas „Pakāpieni” nodaļā „Akcija dzīvībai”, sarunājos ar grūtniecēm, kurām it kā ir nevēlama grūtniecība. Viņas nezina, ko darīt. Bailes skriet uz abortu, bailes par savu eksistenci. Mans uzdevums ir uzklausīt cilvēku, jo, ja tajā mirklī ir kāds, kam to izstāstīt, tas jau ir milzīgs atvieglojums.
Šodien es varu no sirds dziedāt: Dievs, svētī Latviju! No sirds Viņu lūgt un saņemt no Viņa visu nepieciešamo. Man ir trīs mazbērni, ļoti laba meita, mazmazbērni. Man ir brīnišķīga draudze, es dzīvoju brīvā valstī Latvijā. Mums ir brīva izvēle ticēt Dievam vai nē. Tomēr svētīta tā tauta, kam Tas Kungs ir par valdnieku. Es ceru, ka tā arī būs, ka tagad par to viens otrs padomās, īpaši tie, kas pie varas. Mums vajadzēja šo pārmācību ar krīzi, tas ir labi, ka tāda ir. Pati lielākā vērtība ir uzticēties Dievam. Es jau kopš bērnības zinu trīs vērtības: pirmā – Dievs, tad mana zeme, mana tauta, mana dzimtene, mana ģimene, un tad viss pārējais. Pie tā mums jāturas. Tautas pamats ir ģimene, bet lielākā vērtība ir Dievs – visas gudrības iesākums.
Noziegumi pret cilvēci 