Viss raksts: http://www.irlv.lv/2017/2/17/kas-bija-pretosanas-kustibas-istie-varoni
Vēsturnieks Uldis Neiburgs atklāj iepriekš nepētītas detaļas par Latvijas pretošanos okupācijas varām Otrā pasaules kara laikā.
Nesen izdotā Ulda Neiburga grāmata Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941—1945) pārliecinoši pierāda, ka Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV bija daļa no pretošanās kustības. Tādi kā diplomātijas partizāni, kas kara gados nemitīgi atgādināja Rietumiem, ka Latvija ir okupēta. Dažkārt pat labi zinot, ka viņu nosūtītie dokumenti, deklarācijas un memorandi iegulst valstsvīru atvilktnēs bez īpašas vērības. Neiburgs uzskata, ka nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem — jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu — totalitāro lielvalsti PSRS.
Kas Otrajā pasaules karā Latvijā bija pretošanās kustība?
To jādefinē, ņemot vērā mazākā ļaunuma principu. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju mazākais ļaunums bija nacistiskā Vācija, lielākais — Padomju Savienība. PSRS bija pirmā, kas okupēja un likvidēja Latvijas valstiskumu. Sadarbība ar nacistiem daudzu uztverē bija sadarbība ar ienaidnieka ienaidnieku, ar otro okupantu. Mums nebija tādas skaidrības kā Rietumeiropā — sakausim nacistus un iegūsim brīvību. Visu laiku bija jāpatur prātā, ka draud otrreizēja padomju okupācija. Tāpēc mums lielākoties nebija aktīvas bruņotas pretošanās nacistiem. Nebija mērķa vājināt Vācijas militāro spēku, jo nebija neviena cita, kas varētu novērst PSRS armijas tuvošanos Latvijai. Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, kura darbība līdz šim nav pietiekami augstu novērtēta, rakstīja, ka «sadarbība ar nacistiem ir pieļaujama, cik tālu tas netraucē tautas vitālajām interesēm».
Otrkārt, okupācijas režīma smagums ietekmē pretdarbību. Ja režīms ir ļoti smags un neizturams, cilvēkiem nav izvēles iespēju — viņi pretojas. Nacistiskais režīms latviešiem asociējās ar kara apstākļiem, grūti panesamiem, bet — tajos bija iespējams izdzīvot. Turpretī padomju okupācija šķita briesmīgākais, kas iespējams. Tāpēc arī cilvēki nepretojās nacistiskajam režīmam tā, kā Rietumeiropā vai arī, piemēram, Polijā vai Baltkrievijā.
Ko jaunu šajā pētījumā atklājāt?
Esmu dziļāk un plašāk izpētījis faktus, kas līdz šim vēstures pētījumos pieminēti vienā teikumā, piemēram, ASV un Zviedrijas lomu bēgļu laivu organizēšanā. Līdz šim bija priekšstats, ka visi Latvijas Centrālās padomes politiskie dokumenti sasnieguši Rietumus un tam bijusi liela nozīme. Es esmu izsekojis, kur šie dokumenti nonāca, un atklāju, ka tam nebija izšķiroša nozīme jautājumā, atzīt vai neatzīt Latvijas otrreizējo okupāciju.
Ir arī dažas odziņas, piemēram, Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa pavēle jeb izraksts no Latvijas sūtniecības Vašingtonā pavēļu grāmatas par Ārkārtējo pilnvaru nesēja — Latvijas sūtņa Lielbritānijā Kārļa Zariņa atcelšanu no amata. Bīlmanis tā rīkojās, saņēmis ziņu, ka Anglijas valdība svītrojusi Zariņa vārdu no pilntiesīgo sūtņu saraksta. Bet patiesībā Zariņš turpināja savu darbu, tikai nedaudz citā statusā.
Otrs atradums ir Paula Kalniņa deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu. Tā parakstīta 1944. gada 8. septembrī Rīgā, kad notika pēdējā Latvijas Centrālās padomes (LCP) vadības sēde Rīgā. Ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš deklarāciju parakstīja kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Pēc kara trimdā neviens no sēdes dalībniekiem par šo dokumentu īpaši nav izteicies. Bet es kopā ar vēsturnieku Kārli Kangeri pirms diviem gadiem to atradu Zviedrijas Valsts arhīva filiālē. Mēs zinājām, ka šāds dokuments ir, jo LCP aktīva dalībnieka Leonida Siliņa arhīvā atradām tā norakstu.
Kāda bija šī dokumenta jēga, ja visi Latvijas Centrālās padomes vadītāji jau 1944. gada vasarā sāka emigrēt, kas liecina — bija mazas cerības uz neatkarības atjaunošanu?
Dokuments pierāda, ka LCP neuzskatīja sevi tikai par pretošanās kustību, tā sevi uzskatīja par Latvijas valsts leģitīmu pārstāvi. Arī Pauls Kalniņš nesekmīgi centās doties bēgļa gaitās uz Zviedriju, bet nonāca Vācijā. Bija doma sagrābt kādu teritoriju Kurzemē, noturēties kaut vai nedēļu, lai sagaidītu sabiedroto palīdzību. Tagad tas var šķist naivi un iluzori, bet Salnais ļoti aktīvi sazinājās ar dažādām Somijas un Zviedrijas institūcijām, lai mēģinātu iegūt latviešiem ieročus.
Jautājums — vai politiskā elite domāja par valsts vai savas dzīvības glābšanu? Grūti atbildēt. Jāpiekrīt Salnam, ka bija cilvēki, kuru dzīvības bija jāglābj, jo viņu pienesums pat trimdā neatkarības idejas uzturēšanā varēja būt lielāks nekā tad, ja viņus iesloga koncentrācijas nometnē vai aizved uz Sibīriju.
No otras puses, LCP vadītāji parakstīja memorandus un deklarācijas, bet kur viņi bija, kad Latvijā norisinājās holokausts vai mobilizācija leģionā? Kur tad bija tie Latvijas pārstāvji, kuri iestājās pret noziegumiem vai nelikumībām? Tāpēc es uzskatu, ka mums vairāk jārunā par reāliem darba darītājiem, ne tikai par tiem, kas parakstījuši vienu vai otru dokumentu. Slaveno LCP memorandu [kurā 1944. gada 17. martā tā 188 parakstītāji pieprasīja atjaunot Latvijas suverenitāti un izveidot Latvijas valdību] parakstījuši tikai mazāk nekā desmit no tiem LCP biedriem, kas pirms kara bija piederīgi kādai politiskajai partijai. Pēc LCP vadības arestiem 1944. gada aprīlī vienīgais, kurš nebaidījās kaut ko darīt, bija kapteinis Kristaps Upelnieks no LCP militārās komisijas. Daudz vairāk būtu jārunā arī par cilvēkiem, kuri strādāja Ventspils sakaru grupā: Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns. Viņi organizēja bēgļu pārvešanu, rīkojoties nesavtīgi.
Cik rūpīgi izpētīta bēgļu pārvešana uz Zviedriju?
Ir savāktas bēgļu liecības, kurās nav ne vārda par amerikāņu un zviedru iesaistīšanos šajā akcijā, jo bēgļi to nemaz nezināja. Nākotnē Latvijas Okupācijas muzejā būtu labi izveidot izstādi, kurā izteiksmīgi parādīti šo bēgļu pārcēlāju likteņi. Piemēram, Eduarda Andersona stāsts (pārvadāja bēgļus uz Gotlandi, līdz 1945. gada oktobrī padomju čeka viņu arestēja, 1947. gadā sodīja ar nāvi — red.). Arī Osvaldam Bileskalnam čeka piesprieda augstāko soda mēru. Vai cilvēkiem nav jāzina par Pēteri Jansonu, kurš, riskējot ar dzīvību, pārveda gandrīz 30 bēgļu laivas no Latvijas uz Zviedriju?
Vajadzētu salikt kopā informāciju no čekas krimināllietām, vācu un zviedru dokumentiem, trimdinieku un okupētajā Latvijā palikušo atmiņas. Tie bija jauni latviešu čaļi, kas ne no kā nebaidījās. Tāpat krastā bija cilvēki, kas strādāja, jo bēgļus vajadzēja kaut kur izmitināt un pabarot. Tas stāstu par 4500 bēgļiem, ko pārveda uz Zviedriju, padarītu cilvēcīgāku.
Mums ir diezgan daudz tādu varoņu, bet mēs pārlieku maz par viņiem esam runājuši. Viens no šiem glābējiem teica, ka bija jāizdomā, kas labāk — nošaut frontē vienu sarkanarmieti vai pārvest vienu latvieti uz Zviedriju. Šie cilvēki uzskatīja, ka labāk glābt, nevis atņemt dzīvības.
Vai Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV, kuri visus kara gadus mēģināja Rietumus pārliecināt par to, ka PSRS ir okupējusi Latviju un nepieciešama Latvijas valsts atjaunošana, nebija tādi kā diplomātijas partizāni?
Es izvirzu tēzi, ka viņu rīcība, informējot par notikumiem okupētajā Latvijā Rietumvalstis un sūtot ziņas no Rietumiem uz Latviju, ir sava veida pretošanās kustība.
Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis un sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš bija oficiāli atzīti sūtņi un tā arī varēja strādāt, bet Salnais Stokholmā darbojās kā privātpersona, jo Latvijas sūtniecību bija pārņēmusi PSRS. Bet bez viņa nekas nenotiktu. Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotos saistīja Voldemārs Salnais. Viņam bija kontakti ar amerikāņu, britu, zviedru ārlietu resoru un izkūkdienestu darbiniekiem.
Pateicoties Salnm, LCP dokumenti nonāca ārzemēs. Viņš īstenībā arī ierosināja izveidot LCP. Vai viņu var nosaukt par partizānu? Varbūt drīzāk par tādu kā pionieri, kas strādāja pavisam citos apstākļos kā pirms kara. Diplomātu attieksme pret okupāciju bija atšķirīga. Piemēram, Bīlmanis un Zariņš kategoriski nosodīja sadarbošanos ar nacistisko režīmu. Salnais bija pielaidīgāks, viņš saprata, ka cilvēkiem Latvijā kaut kā nacistiskās okupācijas laiks jāpārdzīvo.
Mūsu sūtņi nepārtraukti informēja sabiedrotos par notikumiem Baltijā un, piemēram, ASV Valsts departamentam nosūtīja Baltijas valstu pretošanās kustību kopīgo deklarāciju. Vai tam bija jēga, ja — kā tagad zinām — , sabiedrotie negribēja saniknot Padomju Savienību?
Es grāmatā citēju Bīlmaņa vēstuli 1945. gada pavasarī, kurā viņš uzskaita visu, ko darījis — izklāsta, cik formālas bijušas atbildes, bet viņš arī uzsver, ka neredz citu ceļu kā tikai turpināt šādi strādāt, cerot uz ģeopolitiskām izmaiņām nākotnē. Bet mūsdienās, manuprāt, nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem un jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu, ar totalitāru lielvalsti PSRS. Nevajadzētu izvairīties to atzīt, tas ir vēstures fakts.
Kāpēc LCP memorandu par Latvijas suverenitātes atjaunošanu vajadzēja iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim?
Tāpēc, ka viņš bija okupācijas varas izveidotas struktūras pārstāvis, un okupācijas apstākļos kaut ko atklāti darīt bija mazāk bīstami nekā slepeni. Bangerskis dokumentu nepieņēma, jo nacisti jau bija piedraudējuši okupēto Baltijas valstu pašpārvalžu pārstāvjiem, ja tie izvirzīs politiskas prasības, tad sekos represijas. Bet memorands nebija iemesls, kāpēc arestēja Konstantīnu Čaksti un citus LCP locekļus. Jo memorandā nebija nekāda vēršanās ne pret Vāciju, ne pret Hitleru, tikai prasība atjaunot Latvijas valsts suverenitāti un izveidot valdību. Tas, ka latvieši to gribēja, vāciešiem nebija nekāds noslēpums.
Čaksti apcietināja tāpēc, ka Tallinā pārķēra lietuviešu kurjeru un atklāja, ka Baltijas valstu pretošanās kustībām bijušas kopīgas slepenas sanāksmes, turklāt noskaidroja, ka viņi uztur nelegālus sakarus ar ārzemēm. LCP dalībniekiem izvirzīja apsūdzības par neatļautu sakaru uzturēšanu ar ienaidnieka valstīm. Vēlāk arī pret ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu vērsās nevis tāpēc, ka tajā uzņēma leģiona dezertierus, bet par to, ka tā uzturēja radiosakarus ar Zviedrijas militāro izlūkošanas dienestu.
Zviedrijas valdības pārstāvji pieļāva bēgļu plūsmu no Baltijas valstīm, jo ar viņu palīdzību ieguva militāras nozīmes informāciju. Kāpēc ASV valdība finansēja bēgļu pārvešanu uz Zviedriju?
ASV bija izveidota Kara bēgļu padome, kuras darbības motīvi bija humāni — glābt nacistiskā režīma upurus. ASV vēstnieks Zviedrijā Heršels Džonsons 1944. gada pavasarī tikās ar Zviedrijas valdības pārstāvjiem un panāca, ka tā neliks šķēršļus politisko bēgļu uzņemšanai. Bet interesanti — ASV Kara bēgļu padomes pārstāvis Zviedrijā Ivers Olsens bija līdzjūtīgs un vēlējās palīdzēt kara upuriem, bet, tiklīdz Latvijā iegāja sarkanarmieši, atklāti pateica, ka finansiāla palīdzība tiek pārtraukta.
Kā vērtējat LCP Ārzemju komitejas lēmumu neatbalstīt nacionālo partizānu darbību Latvijā pēc kara?
Viņi pieņēma lēmumu, nezinot, ka Latvijā daudzi reāli bija spiesti kļūt par partizāniem. Ja viņi nepretotos, viņus tāpat nošautu vai izsūtītu uz Sibīriju. Jā, viņu darbība nodarīja latviešu tautai zaudējumus, bet, no otras puses, viņi bija tie, kas uzturēja dzīvu ideju par neatkarīgu Latvijas valsti. Mēs varam būt lepni, ka mums bija nacionālie partizāni. Viņi nenodarbojās ar politisko deklarāciju izstrādni, bet tāpat viņi cīnījās par savas tautas brīvību.
February 17, 2017
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Jānis Šiliņš: Meierovica ideju aktualitāte nav zudusi
LV portālam: JĀNIS ŠILIŅŠ, vēstures zinātnes doktors
Pilns raksts: http://www.lvportals.lv/visi/viedokli?id=285229
Jānis Šiliņš: „Tas, ko Meierovics panāca, bija iespējams, pateicoties viņa milzīgajām darbaspējām, personīgajam šarmam, valodas zināšanām, pārliecinot Pirmajā pasaules karā uzvarējušās valstis, ka latvieši ir civilizēta nācija ar tiesībām uz savu valsti.” Foto: Aiga Dambe, LV portāls
- Tas, šķiet, ir unikāls gadījums pasaules vēsturē, ka izdodas panākt valsts neatkarības faktisku atzīšanu vēl pirms tās proklamēšanas.
- Meierovics, neapšaubāmi, bija Eiropas līmeņa diplomāts ar labiem sakariem, noteikti spējīgākais ārlietu ministrs Baltijas valstu un varbūt par Austrumeiropas mērogā.
- Latvijas situācija 30. gadu otrajā pusē bija pārāk bezcerīga, lai ar diplomātiskiem līdzekļiem to varētu novērst. Šajā brīdī Latviju varēja glābt tikai brīnums.
- Neatkarību zaudējām lielā mērā Baltijas valstu vienotības trūkuma dēļ, bet to atkal atguvām, pateicoties savstarpējai sadarbībai Atmodas laikā.
- Viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas Baltijas valstis padarīja atšķirīgas no citām padomju republikām, nenoliedzami, bija trimdas esamība. Pateicoties trimdai, prasība par pilnīgu neatkarību tika izvirzīta tik ātri.
Latvijas drošība arī nākotnē būs atkarīga no mūsu spējas sev vienmēr atgādināt valsts pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica sniegtās mācības: uzturēt Baltijas valstu vienotību un būt aktīviem starptautiskajā arēnā, valstsvīra 130 gadu jubilejas reizē saka vēstures zinātnes doktors JĀNIS ŠILIŅŠ.
Meierovica 130. jubileja tika pieminēta ar svinīgiem pasākumiem Durbē, kuros piedalījās arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Savukārt Tukumā atklāja piemiņas plāksni pie nama, kur valstsvīrs dzīvojis. Jāatzīst, ka neko vairāk saistībā ar Meierovica piemiņas godināšanu publiskajā telpā jubilejas reizē nemanīja. Vai ir pamats teikt, ka šis valstsvīrs nav pienācīgi novērtēts? Varbūt palicis Ulmaņa un Čakstes ēnā?
Mums populāras ir apaļākas jubilejas. 130 gadu – tā ir tāda pusapaļa. Tomēr nevar gluži teikt, ka Meierovics ir pavisam aizmirsts – viņa vārdā nosaukts bulvāris Rīgā. Uz valsts simtgadi viņam būs piemineklis.
Jā, Meierovics zināmā mērā varbūt ir palicis Ulmaņa un Čakstes ēnā. Tam ir arī objektīvi iemesli – pirmkārt, viņa pāragrā nāve. Otrkārt, Ulmaņa autoritārā režīma laikā sabiedrības uzmanība tika fokusēta uz vadoņa pārmērīgo slavināšanu. Domāju, ka turpmākajās desmitgadēs svaru kausi nosvērsies vairāk par labu Meierovicam, kura idejas par Baltijas valstu ciešāku sadarbību šajā nedrošajā starptautiskajā situācijā diemžēl vai par laimi kļūst arvien aktuālākas.
Bez Ulmaņa, ļoti iespējams, Latvija nebūtu nonākusi līdz situācijai, kurā tā varētu pretendēt un starptautisku atzīšanu. Taču ir jautājums, vai šī atzīšana būtu panākta bez Meierovica? Cik izšķiroša bija viņa loma Latvijas neatkarības starptautiskās atzīšanas panākšanā?
Es teiktu pat vēl vairāk – Meierovics panāca Latvijas de facto atzīšanu no Lielbritānijas pirms Latvijas valsts izveidošanas – nedēļu pirms 1918. gada 18. novembra. Meierovica devums kopumā Latvijas Neatkarības kara laikā, 1918.–1920. gadā, darbojoties Latvijas ārpolitikas laukā, bija ārkārtīgi liels, un pat šobrīd mēs droši vien nespējam īsti aptvert, cik tas bija svarīgs. Lai arī Ulmaņa nopelni šajā periodā ir ievērojami, domāju, viņam nepiemita tāda tālredzība kā Meierovicam, viņš daudzas iespējas neizmantoja.
Meierovicam ļoti nozīmīga loma mūsu valsts vēsturē, ko parasti nepiemin, bija aprīļa puča laikā, kad 1919. gada 16. aprīlī provāciskie spēki veica apvērsumu pret Ulmaņa valdību un patvaļīgi nozīmēja Meierovicu par savu ārlietu ministru. Tas, ka viņš šo piedāvājumu kategoriski noraidīja, lielā mērā noteica mūsu valsts turpmākās attīstības gaitu, kas pretējā gadījumā būtu ievirzījusies citādi, ne tik labvēlīgi, jo Meierovicam tolaik jau bija milzīga autoritāte ārzemēs.
1918. gada vasarā, kad Rīga atradās vācu okupantu varā, Meierovics ar 500 angļu mārciņām kabatā un pusduci latviešu mākslas albumu koferī devās panākt Latvijas atzīšanu Rietumos. Cik lielā mērā Latvijas atzīšana bija Meierovica diplomātisko spēju panākums, cik – labvēlīgu ģeopolitisko apstākļu sakritība?
Protams, labvēlīgai ģeopolitiskajai situācijai bija sava loma, taču tas bija lielā mērā arī Meierovica personīgs panākums, jo tolaik nebija nekāda mūsu valsts diplomātiskā dienesta, kas varētu viņu atbalstīt. Tas, ko Meierovics panāca, bija iespējams, pateicoties viņa milzīgajām darbaspējām, personīgajam šarmam, valodas zināšanām, pārliecinot Pirmajā pasaules karā uzvarējušās valstis, ka latvieši ir civilizēta nācija ar tiesībām uz savu valsti. Tas, šķiet, ir unikāls gadījums pasaules vēsturē, kad izdodas panākt valsts neatkarības faktisku atzīšanu vēl pirms tās proklamēšanas.
Komponists Jānis Lūsēns, kurš sarakstījis mūziku mūziklam ar Māras Zālītes vārdiem par Meierovica dzīvi, tolaik kādā intervijā teica: “Neviens latvietis nebūtu dabūjis gatavu to, ko Meierovics, pateicoties asiņu sajaukumam viņa dzīslās,” ar to acīmredzot norādot uz faktu, ka valstsvīra tēvs bija ebrejs, bet māte – latviete. Cik lielā mērā tam varētu piekrist? Kas bija Meierovica spožās sabiedriski politiskās darbības pamatā?
Tās tiešām, manuprāt, bija iedzimtas dāvanas un talanti. Viņš bija ļoti dzīvespriecīgs, šarmants, ar izcilām komunikācijas spējām, prata panākt saprašanos, nolīdzināt konfliktus. Arī milzīgās darbaspējas. Otrkārt, viņam bija ļoti traģiska un grūta bērnība un jaunība – viņam piedzimstot, nomira māte, bet tēvs, nespēdams to pārdzīvot, pēc dažiem gadiem sajuka prātā, un zēnu uzaudzināja mātes brālis. Meierovics bieži vien bija spiests dzīvot trūkumā un paralēli mācībām arī strādāt. Neraugoties uz to, viņš izcēlās ar izcilām sekmēm. Pastāvīgā fiziskā un intelektuālā slodze acīmredzot viņu norūdīja un izveidoja tās personības īpašības, kuru dēļ viņš ir iegājis vēsturē. Pirmais pasaules karš un pēc tam sekojošie notikumi bija ļoti dramatisks laiks, kurā spēja izcelties tikai ārkārtīgi spējīgi cilvēki, jo ne katrs šādus apstākļus varēja izturēt.
Vai ir iespējams kaut kādā mērā aplēst Latvijas vēstures iespējamo gaitu, ja Meierovics būtu dzīvojis ilgāk? Šādu jautājumu liek uzdot valstij liktenīgie pavērsieni 1934. un 1940. gadā. Vēsturniece Ilga Kreituse, piemēram, raksta, ka Meierovics plānojis Kārli Ulmani iecelt par sūtni ASV.
Vēsturniekiem tā ir ļoti iemīļota tēma – spriest, kā būtu, ja būtu, sevišķi attiecībā uz tādām personībām kā Meierovics, kurš ļoti agri gāja bojā, tādējādi atstādams vielu dažādām spekulācijām un varbūtībām.
Ir ļoti grūti pateikt, kā būtu attīstījusies Meierovica politiskā karjera pēc Ulmaņa apvērsuma, jo Meierovics bija pārliecināts demokrāts, kam nebūtu pieņemams diktatorisks vadības stils. No otras puses – spriežot pēc Ulmaņa personāla politikas, viņam nepatika par pašu spējīgāki, talantīgāki cilvēki līdzās. Es nedomāju, ka šādos apstākļos Meierovics būtu ārlietu ministrs, ja nu vienīgi pašā pēdējā brīdī, kad Latvijas neatkarība jau bija ļoti apdraudēta un Muntera politika – lielā mērā izgāzusies. Iespējams, Ulmanis šādā situācijā, lai glābtu, kas glābjams, būtu mēģinājis atgriezties pie Meierovica, liekot visas kārtis uz viņa prasmēm diplomātijā.
Attiecībā uz Ulmani kā vēstnieku ASV – ļoti šaubos, vai viņš tam piekristu, jo Latvijā viņam bija daudz lielākas politiskās ambīcijas un intereses. Šādu priekšlikumu, visdrīzāk, uzlūkotu kā apvainojumu.
Kārļa Ulmaņa un viņa ārlietu ministra Muntera ārpolitika, tuvojoties Otrajam pasaules karam, tiek vērtēta kā tuvredzīga. Tas liek uzdot jautājumu, vai būtu bijis iespējams kaut ko vairāk darīt Latvijas neatkarības nosargāšanas labā, ja šajā kritiskajā laikā Latvijas ārpolitika būtu Meierovica rokās?
Tas, protams, atkal ir jautājums – kā būtu, ja būtu? Meierovics šajā laikā atrastos savu spēku pilnbriedā. Nav šaubu, ka viņš bija daudz spējīgāks par Munteru, kurš, starp citu, bija Meierovica skolnieks. Meierovics savulaik bija viņu pieņēmis diplomātiskajā dienestā. Iespējams, Meierovica pieredze ļautu viņam izvairīties no daudzām pieļautajām kļūdām, tomēr, manuprāt, Latvijas situācija 30. gadu otrajā pusē bija pārāk bezcerīga, lai ar diplomātiskiem līdzekļiem to varētu novērst. Šajā brīdī Latviju varēja glābt tikai brīnums. Taču, no otras puses, Ulmanis bija diezgan daudz izdarījis, lai valsti novestu līdz šādai strupceļa situācijai. Ulmani ārpolitika nekad nebija ļoti interesējusi, viņam arī nebija ārpolitiķa, diplomāta dotību.
Var jau būt, ka 1939. un 1940. gada izmisīgajā situācijā Meierovica centieni panākt ciešāku Baltijas valstu sadarbību būtu devuši kādus rezultātus. Iespējams, tie kaut kādā mērā pat spētu mainīt notikumu gaitu, taču, visticamāk, ka ne rezultātu – valsts neatkarības zaudēšanu.
1922. gadā, kad neizdevās izveidot Baltijas antanti, Meierovics pravietiski teicis: “Ja mums vieniem pašiem būs doti 20 gadi neatkarības, tad uzskatiet, ka mēs esam ilgi dzīvojuši.” Meierovics arī brīdinājis, ka Krievijas un Vācijas savienības izveidošanās nozīmēs jaunu pasaules karu. Kas tolaik, kad Vācija ar Krieviju tikko bija beigušas karu, kurā stāvēja pretējās pusēs, lika Meierovicam tā domāt? Cik paredzami šie draudi bija?
Starptautiskās situācijas draudīgums sāka jau 1922. gadā iezīmēties, kad Vācija un PSRS noslēdza Rapallo līgumu, kurā vienojās par savstarpēju sadarbību, tostarp slepenībā – arī par militāru sadarbību. Vācu lidotāji, tankisti, virsnieki slepeni tika apmācīti Krievijas karaskolās. Vācijas un Krievijas tuvināšanās tolaik biedēja arī Franciju, Lielbritāniju un citas valstis, kurām bija bažas par pēckara starptautiskās sistēmas pārskatīšanu. Plašāk domājoši politiķi, kāds bija arī Meierovics, šajā situācijā saskatīja acīmredzamu apdraudējumu.
No bijušā Lietuvas Ārlietu ministrijas pārvaldnieka P. Klima atmiņām par 1921. gada Baltijas valstu konferenci Tallinā: “Meierovics nekautrējās spēlēt tādu kā Balfūra vai Briāna lomu. Pats viņa izskats imponēja. Mēs pārējie blakus viņam izskatījāmies kā ministranti pie lielā altāra.” Kā Meierovics vērtējams starptautiskās politikas kontekstā?
Meierovics, neapšaubāmi, bija Eiropas līmeņa diplomāts ar labiem sakariem. Noteikti spējīgākais ārlietu ministrs Baltijas valstu un varbūt par Austrumeiropas mērogā. Diemžēl Meierovica potenciāls līdz galam neatraisījās viņa pāragrās nāves dēļ.
Viens no Meierovica ārpolitikas mērķiem bija Baltijas vienotība – cik aktuāla šī ideja ir šodien?
Bieži vien sakām, ka vēsture ir skolotāja, no kuras mums jāmācās. Diemžēl tā dažkārt mēdz būt ļoti skarba skolotāja. Viena no mūsu vēstures mācībām ir novērtēt, cik ārkārtīgi svarīga ir Baltijas valstu vienotība. Baltijas valstu neatkarību izdevās izcīnīt tieši tāpēc, ka tās ļoti cieši sadarbojās. Piemēram, pirmais ārējais kredīts, ko Latvija saņēma, bija no Lietuvas, bet Igaunijas militārā palīdzība izšķīra mums par labu Cēsu kauju iznākumu. Neatkarību zaudējām lielā mērā Baltijas valstu vienotības trūkuma dēļ, bet to atkal atguvām, pateicoties savstarpējai sadarbībai Atmodas laikā, ko vissimboliskāk ilustrē baltiešu sadošanās rokās Baltijas ceļā, kas bija unikāls pasaules mēroga notikums. Pateicoties savstarpējai sadarbībai, mums izdevās tik sekmīgi iestāties ES un NATO. Tagad, redzot, kā starptautiskā situācija kļūst arvien neprognozējamāka un nedrošāka, izskatās, ka no Baltijas valstu spējas sadarboties lielā mērā būs atkarīga arī mūsu nākotne. Tātad tas, kādu atzīmi mums turpmāk ieliks skolotāja vēsture, atkal būs atkarīgs no mūsu spējas sev vienmēr atgādināt Meierovica ideju pamatotību.
February 16, 2017
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Kaprāļa Iganska piedzīvojumi Latvijā. Latvijā internēta Polijas karavīra dēls pēta tēva likteni
Viss raksts: http://www.la.lv/kaprala-iganska-piedzivojumi-latvija/
Pamela Līra (no kreisās), Pols Iganskis un Dženija Maklīna janvārī bija ieradušies Rīgā, lai vairāk uzzinātu par sava tēva Stefana gaitām Latvijā 1939. un 1940. gadā. Foto – Timurs SubhankulovsPamela Līra (no kreisās), Pols Iganskis un Dženija Maklīna janvārī bija ieradušies Rīgā, lai vairāk uzzinātu par sava tēva Stefana gaitām Latvijā 1939. un 1940. gadā. Foto – Timurs Subhankulovs
Kad 1939. gada rudenī Polijā iebruka sarkanā armija un nacistiskās Vācijas armija, tolaik Polijas armijas Gaisa spēku 5. pulka kaprālim Stefanam Iganskim bija 23 gadi. Viņš kopā ar vienību ieradās Latvijā, kur tika internēts, bet vēlāk piedzīvoja izsūtīšanu uz Sibīriju, tāpat kā citas Polijas militārpersonas. Nesen Latvijā viesojās viņa dēls Pols Iganskis ar māsām Pamelu un Dženiju, lai meklētu tēva pēdas. Par uzturēšanās laiku Latvijā Stefans ar ģimeni esot runājis maz. Iespējams, Rīgā viņam bijis kāds romantisks sakars.
Vai brīvsolī ar Žeņku?
“Ir uzrakstīts daudz grāmatu par Polijas gaisa spēku pilotiem un viņu varoņdarbiem, bet maz ir par vienkāršiem karavīriem kā mans tēvs,” satikts Rīgā, teic Pols Iganskis, kriminoloģijas profesors no Lenkasteras universitātes Britānijā. Viņš iecerējis uzrakstīt grāmatu par savu tēvu – par viņa laiku Latvijā, izsūtījumu uz Sibīriju un poļu skarbo dzīvi Lielbritānijā pēc Otrā pasaules kara. P. Iganskis par savu tēvu interesējies Latvijas arhīvos. Viņa tēvs Stefans piedzima 1916. gada 23. janvārī mazā Polijas ciemā Siemtičje-Stacjā, netālu no Suvalkiem. Polijas armijai viņš pievienojās 1938. gadā un tika ieskaitīts Polijas Gaisa spēku 5. pulkā. Kad Polijā iebruka nacistiskā Vācija (1939. gada 1. septembrī) un PSRS (tā paša gada 17. septembrī), Stefans ar savu vienību atradās tagadējās Baltkrievijas teritorijā – Lidā un, lai glābtos, kopā ar savu vienību devās uz Viļņu, vēlāk ar vilcienu ieradies Daugavpilī, kur Polijas vienības karavīri tika internēti. Latvijā kopumā internēja ap 1500 poļu militārpersonu.
Šķērsojot Latvijas robežu, viņi atdevuši savus ieročus varas iestādēm. Toreiz Latvija ievēroja neitralitāti un internētās personas tika izvietotas speciālās nometnēs. Stefans nonāca Lilastes nometnē un martā tika nosūtīts uz lauku darbiem Valmieras mežniecībā, un vēlāk 1940. gada maijā “paņēma vagu”, esot Rīgas Centrālajā stacijā. Kamēr Stefans uzturējies nometnē, viņu trīs nedēļas pirms bēgšanas apmeklējusi kāda par viņu gadu jaunāka sieviete Žeņka Rusetka, kura dzīvojusi Rīgā, Merķeļa ielā 7. Visticamāk, starp abiem jauniešiem varēja arī izveidoties romantiskas jūtas. P. Iganskis pieļauj, ka jaunā sieviete varēja būt arī kādā organizācijā, kura tolaik palīdzējusi internētajām personām. Lilastes nometnes apmeklējuma protokoli liecina, ka viesi reti ciemojušies pie tajā mītošajiem poļu karavīriem, un S. Iganskis uz šā fona izceļas. Nometnē viņš esot saņēmis arī vēstuli no kādas Daugavpilī dzīvojošas Baranovskas jaunkundzes.
Nav skaidrības, ko Stefans darījis brīvsolī un līdz 25. augustam, kad tika nosūtīts uz internēto nometni Ulbrokā. Vai viņam un Žeņkai varēja būt romāns, vai viņi izbaudīja vasaru kaut kur Rīgā vai Jūrmalā, nav skaidrs. Latvijā Stefans bija ieradies bez naudas. No kā viņš dzīvoja? Šie jautājumi pagaidām ir neskaidri. Stefans Latvijā uzturējās, kad sākās Baigais gads. “Viņš daudz nerunāja par sevi un Latviju, taču vienreiz viņš mums stāstīja, ka Rīgā redzējis, kā kādā laukumā ieripo Krievijas tanki,” atstāsta dēls. Pēc Latvijas “uzņemšanas” PSRS dzīve te vairs nebija droša arī Stefanam, un viņš 1940. gada septembrī tika nodots sarkanās armijas rīcībā, tāpat kā citas Polijas militārpersonas.
Izsūtīja uz Sibīriju
P. Iganskis atzīst, ka viņam ir maz informācijas par to, uz kurieni viņa tēvu izsūtīja. Viņš ģimenei stāstījis, ka uz nometni Sibīrijā no Latvijas bijis jābrauc divas nedēļas un viņš bijis kādā no gulaga darba nometnēm. Pols teic, ka Sibīrijas stāstus retas reizes tēvs stāstījis bērniem, piemēram, par to, ka kopā ar citiem izsūtītajiem ķēruši žurkas, lai tās apēstu. Stefanu visu atlikušo mūžu mocījis hronisks bronhīts, kuru viņš saķēris Sibīrijā. 1941. gada 28. oktobrī Arhangeļskā poļu izsūtītie karavīri tika nodoti britiem. Stefanu ieskaitīja Karaliskajos gaisa spēkos, kur viņš bija mehāniķis. No dienesta britu armijā viņš atvaļinājās 1948. gadā kā jaunākais kaprālis, un viņa dienests bija atzīts par teicamu. No Polijas uz Sibīriju tika izsūtīts arī Stefana tēvs, kurš bija meistars dzelzceļa stacijā Polijā, kā viņa māsa, arī viņi izdzīvoja izsūtījumā.”
Britānijā kļuva par Īganu
Pēc dienesta britu armijā Stefans Iganskis par sievu apņēma poļu tautības sievieti, tomēr viņiem nebija iespējas atgriezties dzimtenē. Tālāk visu dzīvi viņš strādājis par galdnieku un namdari. Stefans izvēlējās, ka viņa bērni būs briti. Dženija skaidro sava tēva izvēli ar to, ka toreiz Lielbritānijā bijis daudz aizspriedumu pret poļiem un šādi Stefans vēlējies bērnus pasargāt. Viņš pat nomainījis uzvārdu uz īrisko “Īgans”. “Kad man palika 25 gadi, devos pie jurista un nomainīju uzvārdu atpakaļ uz “Iganskis”. Man šķita nepareizi, ka tika mainīts uzvārds. Kad viņš uzzināja par manu soli – teica, ka es esot stulbs, tomēr man šķiet, ka viņš patiesībā bija lepns par mani,” atceras Pols.
Tēva stāsts ietekmēja arī P. Iganska profesijas izvēli un viņa specializāciju naida noziegumos un kriminālistikā.
Visu savu dzīvi Stefans esot turējies kopā ar poļu kopienu, bijis populārs starp ļaudīm, jo bijis arī laipns savā darbā, piemēram, devis atlaides klientiem, kuriem bijusi mazāka rocība. Viņš turējies kopā ar baznīcas ļaudīm, kaut gan ikdienā neesot bijis reliģiozs. “Viņa angļu valoda nebija sevišķi laba, viņam bija grūti tajā uzturēt sarunu,” piebilst Dženija. Ik pa brīdim pienākuši skumji brīži, parasti, kad Igansku mājās ieilga viesības. “Vēls vakars, viņi bija iedzēruši, runāja par karu un raudāja par tiem, kas krituši un kas gājuši bojā Sibīrijā,” atceras Pamela. Pirms 30 gadiem S. Iganskis aizgāja mūžībā. Viņš tika kremēts un viņa pelnu urna tika aizvesta uz dzimto ciemu Polijā, kur viņš apglabāts blakus saviem vecākiem.
February 15, 2017
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Viss raksts: http://www.la.lv/neesmu-runatajs-esmu-daritajs/
Ar divu balsu pārsvaru ievēlēts jauns Politiski represēto apvienības vadītājs
Jaunais politiski represēto līderis Ivars Kaļķis apņēmies LPRA valdē pastiprināt demokrātiskumu un konstruktīvismu, veidot ciešāku saikni ar fondu “Sibīrijas bērni”, Latvijas Okupācijas muzeju, kā arī partizānu un leģionāru organizācijām. Fonā saviem vēlētājiem pateicas līdzšinējais apvienības priekšsēdis Gunārs Resnais.
Ar niecīgu balsu pārsvaru pār līdzšinējo Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) vadītāju Gunāru Resno apvienības ārkārtas konferencē par jauno LPRA valdes priekšsēdētāju ievēlēts Ogres politiski represēto kluba vadītājs Ivars Kaļķis. Pirms ievēlēšanas savā uzrunā Kaļķis uzsvēra, ka līdzšinējais organizācijas vadības stils viņam šķiet autoritatīvs, nepieņemams. “Neesmu runātājs pēc savas dabas, esmu darītājs,” sacīja I. Kaļķis, uzsverot, ka vēlas apvienībā ieviest konstruktīvismu un izskaust tukšvārdību.
LPRA ārkārtas konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā no 302 delegātiem bija ieradušies 242 biedri. Iepriekš decembra vidū notikušajā konferencē pie jauna biedrības vadītāja neizdevās tikt, jo nebija sagatavots revīzijas komisijas ziņojums, kas vakar beidzot tika publiskots. No tā redzams, ka 2016. gada beigās LPRA finanšu līdzekļu atlikums bija 3681 eiro. Biedrība pērn ieņēmusi 39 619 eiro, no kuriem lielākā daļa jeb 32 843 eiro saņemta kā valsts dotācija, 6010 eiro – kā pašvaldību dotācija, bet 766 eiro iekasēti biedru naudās. Tēriņi bijuši lielāki, sasniedzot 46 090 eiro, no kuriem 15 611 eiro izmaksāti valdes locekļiem un citiem LPRA darbiniekiem algās, bet 4500 eiro – motivācijas prēmijās. Pārkāpumi biedrības finanšu atskaitē nav konstatēti, taču daudzi apvienības biedri izteica neapmierinātību par neskaidro prēmiju sadali. Viņi aicināja par šādiem jautājumiem lemt visiem kopīgi, nevis atstāt tikai valdes ziņā. “Klusa naudas piešķiršana pašiem sev nešķiet pareiza, tam būtu jābūt kaut cik kolektīvam lēmumam,” sacīja LPRA Ādažu novada nodaļas vadītājs Jānis Graudiņš. Arī jaunievēlētais LPRA līderis I. Kaļķis pirms Ziemassvētkiem savā kontā bez kāda paskaidrojuma saņēmis 300 eiro no apvienības, taču atskaitījis tos atpakaļ, jo, kā pats sacīja, – tas neesot taisnīgi.
Debates pirms priekšsēža vēlēšanām izvērtās spraigas un emocionālas. Biedri izteica pārmetumus LPRA valdei par tās vadības stilu, vairākkārt nodēvējot to gan par autoritatīvu, gan par totalitāru un pat diktatorisku. Lai gan ar apvienības biedru vairākuma atbalstu tika pieņemts 28. konferences aicinājums Saeimai un valdībai, arī tas tika pamatīgi kritizēts. To vairāki biedri nodēvēja par bezpersonisku, bez sirdsbalss, bet pārlieku piesātinātu ar vispārīgiem lozungiem. “Šie desmit punkti nav adresēti nevienam. Tas ir tāpat, kā lūgt Dievu par kaut ko un cerēt, ka tas piepildīsies,” dokumentu kritizēja LPRA biedrs Andrejs Ermuiža. Arī viņš vērsa uzmanību uz nepieciešamību pēc pārmaiņām valdes darbībā, norādot, ka tā nedarbojas pēc statūtiem, bet pēc principa “skaldi un valdi”.
J. Graudiņš atsaucās uz līdzšinējā LPRA vadītāja G. Resnā iepriekš sacīto vairs nekandidēt uz biedrības līdera amatu un aicināja viņu atsaukt savu kandidatūru. Šis aicinājums izraisīja aplausu un emociju vilni auditorijā, taču Resnā kungs savu kandidatūru neatsauca. Toties intrigu radīja trīs izvirzīto kandidātu atteikšanās no savas balotēšanās. Biļetenos sākotnēji bija četri kandidāti – G. Resnais, I. Kaļķis, Vilis Ieviņš un Astrīds Freimanis, bet debašu laikā tika izvirzīts arī piektais – Ogres novada represēto kluba pārstāvis Edmunds Būmanis. Taču gan viņš, gan V. Ieviņš un A. Freimanis pēcāk savu kandidatūru atsauca, aicinot balsot par I. Kaļķi. “Mūsu valdē ir vajadzīgas jaunas asinis, jo redzams, ka slīgstam totalitārismā. Beidzot jāsaved kārtībā biedrības statūti, kuros daudz caurumu. Patlaban viss notiek pēc principa – valdība ir solījusi, ja būs, tad būs, ja ne – ne. Mēs iekšā nejaucamies. Bet vajadzīgs cīnīties, nevis pasīvi gaidīt, jo, piedodiet, zem guloša akmens ūdens netek,” kritizējot esošo vadību un aicinot balsot par Kaļķi, sacīja A. Freimanis.
Resnais savu lēmumu kandidēt skaidroja ar daudzajiem biedriem, kas viņam uzticas un vēloties viņa palikšanu amatā arī nākamos divus gadus. Tāpat viņš apelēja pie iestrādēm, kuras citiem būšot grūti turpināt.
Par G. Resno nobalsoja 111 biedri, bet 113 – par I. Kaļķi. Sešpadsmit iesniegtie biļeteni tika atzīti par sabojātiem vai nederīgiem, bet divi netika iesniegti vispār.
February 9, 2017
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Kā mazpazīstams padomju ierēdnis uzbūvēja visnežēlīgāko iznīcināšanas mehānismu un pats tajā gāja bojā.
“Расстреляйте меня”. История самого кровавого советского наркома
Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)
Как неприметный советский кадровик Николай Ежов создал самую безжалостную машину уничтожения и сам в ней погиб.
4 февраля 1940 года в здании Военной коллегии СССР был расстрелян Николай Ежов, ещё совсем недавно являвшийся народным комиссаром внутренних дел. Именно с его именем связан один из наиболее кровавых периодов в советской истории, позднее названный ежовщиной. Сам Ежов получил сомнительное достижение, став самым кровавым советским наркомом в истории. Ежова всегда представляли в роли абсолютно инфернального злодея, ежедневно купавшегося в крови своих жертв. Но в действительности он был весьма тихим и неприметным человеком, а до своего неожиданного назначения в руководство НКВД вообще никак не был связан с силовыми органами, занимаясь партийной работой и кадрами.
Детство и юность
О ранних годах Ежова практически ничего не известно. Сам он в автобиографиях писал, что был сыном рабочего, но в те времена так писали вообще все, кто рассчитывал хоть на какую-то партийную карьеру. В действительности его отец был, по одной версии, дворником, по другой — отставным солдатом, служившим в земской страже (так назывались полицейские формирования в Царстве Польском, комплектовавшиеся из отставников). Там же он женился на местной литовской девушке. Это объясняет, почему Ежов с детства хорошо знал польский и литовский языки.
Впрочем, есть ещё версия, что Ежов — сирота, усыновлённый Александром Шляпниковым — первым советским наркомом труда, который ещё при живом Ленине возглавил так называемую рабочую оппозицию и был расстрелян как раз при Ежове. Но это очень сомнительно, поскольку Шляпников в советские времена был достаточно известен и факт родства с Ежовым трудно было бы скрыть.
Несколько лет юный Ежов провёл в Петербурге, где был учеником портного. Позднее в автобиографиях он утверждал, что также работал учеником слесаря на Путиловском заводе. С началом Первой мировой войны его призвали в армию, но из-за слишком низкого роста (всего 151 сантиметр) он был признан негодным к строевой службе и направлен в тыл, где служил писарем.
В революционных событиях 1917 года Ежов не принял участия, революционером он не был. К большевикам он присоединился ещё до Октябрьской революции, но активной роли не играл. После демобилизации из армии он уехал к родителям и некоторое время работал на стекольном заводе, после чего был призван в РККА. Его вновь признали негодным к строевой службе и отправили на базу радиоформирований, где готовили радистов. Там Ежов работал писарем, а затем постепенно стал подниматься по карьерной лестнице, став комиссаром школы радистов.
Ежов совершенно ничего не понимал в новейшей на тот момент радиотехнике, но был очень исполнительным человеком и ответственно подходил ко всем поручениям. Начальству никогда не перечил, за что и угодил под трибунал в 1920 году. Дело в том, что начальник школы зачислил нескольких новых курсантов, которые, как оказалось, дезертировали из армии. Начальника судили за покровительство дезертирам, а Ежова за то, что, будучи комиссаром школы, не выступил против этого. Приговоры были весьма мягкими, начальник получил условный срок, Ежов — и вовсе выговор.
После революции большевики испытывали страшный недостаток кадров. Поэтому практически любой человек, отучившийся год-два в церковно-приходской школе и зарекомендовавший себя не полным дураком, мог рассчитывать на руководящие должности. Выговор не помешал Ежову уже в 1922 году стать первым секретарём Марийского обкома, куда он был направлен решением Организационного бюро ЦК — главного кадрового органа партии.
Фактически он стал руководителем Марийской области, но длилось это недолго. У местных большевиков ещё до назначения Ежова из Москвы был свой кандидат из местных, и они враждебно приняли назначенца из столицы. После полугода интриг и борьбы за влияние Ежов проиграл и покинул регион, тем более что и в Москве решили поддержать местные национальные кадры.
Ежова направили в нынешний Казахстан, назначив первым секретарём Семипалатинской губернии. На этой должности он зарекомендовал себя как душевный, мягкий и отзывчивый человек. По отзывам всех, кто помнил его по работе в Семипалатинске, они не могли поверить, что Ежов мог превратиться в того кровавого палача, каким он стал во главе НКВД, ведь, будучи первым секретарём, он всегда шёл навстречу всем пожеланиям, всегда старался исполнить даже незначительную просьбу коллег и чем-то им помочь.
Чуть позже Ежов стал заведующим орготдела обкома Киргизской автономной области, то есть главным партийным кадровиком региона, а ещё через несколько месяцев стал заместителем первого секретаря Казахской АССР (так назывался Казахстан до территориального размежевания в Средней Азии и разделения её на несколько национальных союзных республик).
Именно там Ежов познакомился с Иваном Москвиным, что предопределило его будущее возвышение. Москвин был высокопоставленным партийным аппаратчиком и занимал должность заведующего Организационно-распределительным отделом ЦК. Звучит не очень значительно, но при Сталине кадровики стали действительно влиятельной силой.
Старые большевики из ленинской гвардии в борьбе за власть полагались на лозунги, а Сталин — на правильный подбор кадров. Политические противники Сталина обычно сильно недооценивали роль аппарата партии и особенно кадровиков и очень жестоко поплатились за это в будущем.
Ранее Москвин работал в Петрограде, но повздорил с местным руководителем Зиновьевым, которого сильно недолюбливал. Как раз тогда началась борьба за власть между Зиновьевым и Сталиным, и Москвин активно поддержал Сталина, за что и был возвышен.
Москвин пригласил исполнительного Ежова на должность инструктора. В рекомендации, данной ему при поступлении на службу, Москвин написал: “Я не знаю более идеального работника, чем Ежов. Вернее, не работника, а исполнителя. Поручив ему что-нибудь, можно не проверять и быть уверенным — он всё сделает. У Ежова есть только один, правда, существенный недостаток: он не умеет останавливаться”.
Инструктором он пробыл недолго, Москвин не мог нарадоваться на своего сотрудника, неотрывно сидевшего за бумагами, и сделал его своим заместителем. Ежов стал другом семьи Москвина, часто приходил к нему в гости, родственники начальника ласково звали Ежова воробушком. Через несколько лет “воробушек” и пальцем не пошевелит, чтобы спасти своего начальника и друга от расстрела.
В 1930 году Москвина переводят на службу в ВСНХ и Ежов становится главой Орграспредотдела. Тогда же Сталин, всегда считавший кадровое направление в партии первостепенным, лично встретился с Ежовым. Из-за собственной значимости у Ежова произошло головокружение от успехов. Незаметный чиновник неожиданно выбился в число руководителей страны, круг его общения изменился.
Он развёлся с первой женой Антониной, которая десять лет натаскивала Ежова и учила его писать без ошибок, и женился на Гене Хаютиной. К 25 годам она уже несколько раз успела побывать замужем за влиятельными в советском государстве людьми, что ввело её в круг советской богемы. Она лично знала почти всех советских знаменитостей: писателей, журналистов и так далее, и со многими из них поддерживала любовные связи. Хаютина вовремя оценила потенциал нового места работы Ежова и вышла за него замуж. Так неприметный чиновник, над которым из-за его неказистого внешнего вида посмеивались многие коллеги, обзавёлся эффектной женой, за которой были не прочь поухаживать даже многие советские знаменитости.
Ежов продолжает руководить кадрами, крайне ответственно выполняя полученные задания. В 1933 году он образцово проводит очередную генеральную чистку партии, которые Сталин практиковал, чтобы избавиться от потенциальных сторонников тех, с кем он боролся за власть. Из партии был изгнан каждый пятый её член — всего около 400 тысяч человек.
Сталин понял, что Ежов — именно тот человек, который нужен ему для задуманной массовой чистки уже не в масштабах партии, а в масштабах страны. Во-первых, Ежов не был знаком со старыми большевиками и не имел никаких связей с потенциальными жертвами, не имел с ними дружеских и родственных отношений и вообще человек в советской элите новый и без связей. Значит лоялен он будет исключительно Сталину.
Кроме того, Ежов тихий и исполнительный человек, любое начальство пользуется у него беспрекословным авторитетом, поэтому лишних вопросов он задавать не будет и перечить тоже. Писатель Лев Разгон — тесть бывшего начальника Ежова Москвина, который и возвысил его, вспоминал, что Ежов, приходя к нему в гости, был очень тихим и скромным, никогда не перебивал начальника и подобострастно слушал его, когда тот что-то говорил.
Сталин уже давно был недоволен наркомом внутренних дел Ягодой, который никак не желал понимать многочисленные сигналы, которые ему посылал генсек. Товарищ Сталин намекал, что всё зло, происходящее в советском мире, от убийства товарища Кирова до пожара в каком-нибудь Биробиджане, происходит при непосредственном вмешательстве лично Троцкого, тогда как Ягода в этом сомневался. К тому же он был наверху уже давно и был лично связан со многими будущими жертвами, да и вообще неохотно брался за репрессии против коммунистов. Нужен был новый человек, и этим человеком стал Ежов.
Кровавый нарком
В сентябре 1936 года Ягоду смещают с поста наркома и назначают на его должность Ежова. Тот передаёт свою кадровую вотчину заместителю Маленкову и становится генеральным комиссаром госбезопасности, что соответствовало воинскому званию маршала. По правилам советской “игры парткомов” каждый новый руководитель начинал с того, что безжалостно изгонял всех ставленников прежнего руководителя и приводил свою команду.
В качестве предлога Ежов выступил на пленуме ЦК, посетовав перед партийным начальством на крайне плохую работу подчинённых, подобранных ещё Ягодой, и плохую борьбу с замаскировавшимися врагами народа. Пленум дал добро на проведение чисток, и большая часть ставленников Ягоды была либо арестована и расстреляна, в случае с высокопоставленными сотрудниками, либо изгнана, в случае с рядовыми. Через два года, после прихода Берии, ситуация полностью повторилась уже с ежовцами.
За два года при Ежове были проведены практически все самые известные и громкие процессы: Второй московский процесс (Пятаков, Сокольников, Радек), Третий московский процесс (Ягода, Рыков, Бухарин, Крестинский), “дело военных”, закончившееся расстрелом маршала Тухачевского, нескольких командармов и комкоров, смертью от избиений маршала Блюхера. В конечном счёте было репрессировано 65% высшего командного состава РККА.
Репрессии касались не только высокопоставленных руководителей. Практически гарантировало попадание “в списки” наличие в прошлом таких вещей, как служба в Белой армии, участие в политической деятельности любой дореволюционной партии от кадетов до меньшевиков и левых эсеров, участие в какой-либо внутрипартийной оппозиции в 20-е годы, судимость по контрреволюционной 58-й статье в прошлом, попадание в категорию так называемых лишенцев — людей, занимавших какое-либо положение в дореволюционной России (полицейские, жандармы, офицеры, рантье, торговцы), возвращение из эмиграции и так далее.
Обвинения были стандартными: участие в контрреволюционном заговоре, связь с иностранными разведками, троцкизм. Следователи, занимавшиеся делами, имели только одно указание — добиться от обвиняемого признательных показаний. Во всём остальном у них были развязаны руки и каждый был волен импровизировать и добиваться показания своими способами. Кто-то методично избивал обвиняемых, пока они не раскалывались, кто-то просил подписать бумагу с уже написанными заранее показаниями, обещая после этого отпустить или добиться смягчения приговора, кто-то предлагал взять вину на себя, в обмен обещая, что родственников не тронут.
Поскольку даже в условиях зависимого от партийных органов советского правосудия на формальное разбирательство более миллиона уголовных дел ушли бы долгие годы, а работа судов оказалась бы парализованной, Ежов добился от Политбюро разрешения на упрощённый порядок осуждения. По всей стране были организованы так называемые тройки, создававшиеся при республиках, областях и краях.
В состав троек входили начальник местного отделения НКВД, прокурор и секретарь обкома. Время от времени они собирались вместе и рассматривали присланные из следственных отделов материалы. В них следователь расписывал дело и предоставлял показания обвиняемого. После этого тройка выносила приговор, не подлежавший обжалованию. Приговоры в большинстве случаев выносили заочно и подсудимого даже не привозили на вынесение приговора, никаких адвокатов также не было. После этого резолюции тройки уходили в Москву на подписание Ежову, если речь шла о каких-то видных местных партийных деятелях, либо приговор сразу же приводился в исполнение.
Стоит отметить, что ни о каком всевластии Ежова не приходится говорить, это был лишь слепой и послушный исполнитель. Он никогда не делал попыток заступиться за старых друзей, которые писали ему письма с жалобами, а также не пытался самодеятельно репрессировать каких-то видных деятелей. Например, Ежов прекрасно знал, что жена изменяет ему с Шолоховым, однако тот был в хороших отношениях со Сталиным, и Ежов, у которого на столе лежали распечатки любовных свиданий его жены с писателем, ничего не мог сделать.
Всего за два ежовских года по политическим статьям были осуждены 1,3 миллиона человек, из которых около 700 тысяч расстреляны.
Агент немецкой и польской разведки
К середине 1938 года стало ясно, что все политические соперники Сталина, все их ставленники, те, кто мимо проходил, и просто подозрительные товарищи уже расстреляны. Ежов становился не нужен. В августе 1938 года заместителем Ежова был назначен другой сталинский ставленник — Лаврентий Берия. Он начинает методично копать под своего шефа. Чтобы Ежов не воспользовался помощью своих ставленников, поначалу начали приходить за ними.
Начальник дальневосточного НКВД Генрих Люшков перебежал границу, сдался японцам и выложил им все “явки и пароли”, параллельно начав разоблачать репрессии в СССР. А нарком внутренних дел УССР Успенский, поняв, что началось, инсценировал своё самоубийство и разбросал одежду на берегу Днепра, а сам с поддельными документами начал колесить по СССР. Найти его удалось только через несколько месяцев в Челябинской области.
В качестве формального предлога для снятия Ежова был использован глава НКВД Ивановской области Журавлёв, который написал на него донос в Политбюро, жалуясь на то, что Ежов недостаточно хорошо разоблачает врагов народа, не реагирует на сигналы активных сотрудников и вообще пьянствует и плохо организует работу.
Ежова вызвали на заседание Политбюро и как следует “проработали”. Ему не оставалось ничего, кроме как подать заявление об отставке на имя Сталина, к которому он приписал: “Прошу Вас отдать распоряжение не трогать моей старухи-матери. Ей 70 лет. Она ни в чём не повинна. Это больное, несчастное существо”.
Ежов прекрасно понимал, чем все закончится. В декабре 1938 года его отправили в отставку, назначив наркомом водного транспорта, а уже через месяц в распоряжении нового главы НКВД Берия был донос от сотрудника НКВД Московской области Шабулина, сообщавшего, что брат Ежова — Иван — неоднократно делал высказывания террористической направленности о намерении убить товарища Сталина. Брата арестовали.
Через три месяца был арестован заместитель Ежова Фриновский — один из его ближайших соратников. Фриновский сразу же дал нужные показания на бывшего шефа, заявив, что Ежов на самом деле состоял в преступной связи с террористом и убийцей Ягодой и после его расстрела продолжил его работу. Оказалось, что он с вредительскими и заговорщицкими целями наводнил силовой аппарат врагами и шпионами, которые в антисоветских целях уничтожали честных коммунистов.
В апреле 1939 года Ежов был арестован. На допросе он заявил: “по заданию германской разведки я организовал антисоветский заговор и готовил государственный переворот путём террористических актов против руководителей партии и правительства. Мы решили, что надо убрать Сталина или Молотова под флагом какой-либо другой антисоветской организации с тем, чтобы создать условия к моему дальнейшему продвижению к власти. После этого, заняв более руководящее положение, создастся возможность для дальнейшего, более решительного, изменения политики партии и советского правительства в соответствии с интересами Германии”.
Кроме того, Ежов признался в работе на польскую разведку, сверх этого сообщил, что его жена — английский шпион, и неожиданно признался в своём гомосексуализме.
Дело против Ежова вёл лично Берия, а допросами занимался его ставленник Кобулов. Судила Ежова Военная коллегия Верховного суда. Во время заседания он отказался от всех данных на этапе следствия показаний, заявив, что его жестоко избивали, добиваясь подписания этих показаний.
В последнем слове он сказал: “Всё, что я писал и говорил о терроре на предварительном следствии — липа. Судьба моя очевидна. Жизнь мне, конечно, не сохранят, так как я и сам способствовал этому на предварительном следствии. Прошу об одном, расстреляйте меня спокойно, без мучений. Ни суд, ни ЦК не поверят мне, что я невиновен. Я прошу, если жива моя мать, обеспечить её старость и воспитать дочь. Прошу не репрессировать моих родственников — племянников, так как они совершенно ни в чём не виноваты. Прошу передать Сталину, что всё то, что случилось со мной, является просто стечением обстоятельств, и не исключена возможность, что к этому и враги, которых я проглядел, приложили свои руки. Передайте Сталину, что умирать я буду с его именем на устах”.
Судьба Ежова была предрешена. 3 февраля 1940 года он был признан виновным и приговорён к смертной казни, а на следующий день казнён. Брат Ежова и двое его племянников были расстреляны, третий племянник отправлен в лагеря.
Вторая жена Ежова успела покончить с собой до его ареста, а первую жену не тронули. Шестилетняя дочь Ежова, которую он удочерил в 1933 году, была отправлена в детский дом, где получила фамилию Хаютина.
Об аресте и расстреле Ежова не сообщалось публично, некогда знаменитый нарком просто исчез, канул в небытие, словно его и не было. Он был удалён со всех фотографий рядом со Сталиным, его имя убрано из энциклопедий и Краткого курса истории ВКП(б). Все населённые пункты, улицы и другие объекты, переименованные в честь Ежова, получили другие названия.
Автор:
Евгений Антонюк
February 4, 2017
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Klausies Replay:
Noziegumi pret cilvēci 