Diskusija par dažādām gradācijām
Diskusija: Pat čekistībai, stukačībai un mērglīgumam ir dažādas gradācijas..
AR ČEKAS DOKUMENTIEM – KĀ AR TOKSISKIEM ATKRITUMIEM: UZMANĪGI. Vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis uzskata, ka ar čekas dokumentiem par represijām un represētajiem jāstrādā ar zinātnisku pietāti / F64Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane šobrīd pēta čekas darbību Latvijā, savukārt LU Latvijas Vēstures institūta pētnieka Zigmāra Turčinska zinātniskā darbība saistīta ar nacionālās pretošanās kustības norisēm pēckara gados. Šodien, kad aprit 76 gadi kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, saruna par to, kas atklājas, ielūkojoties vēstures melnākajās lappusēs.
– Sakiet, vai padomju drošības dienestu darbība Latvijā ir apgūta vēstures teritorija?
Inese Dreimane: – Nē, vēsturniekiem ir vēl daudz darāmā, lai izzinātu tieši čekas darbību no A līdz Z.
– Kas no dokumentiem palicis Latvijā, un cik tie ir vērtīgi?
Z. Turčinskis: – Lielākā daļa no dokumentiem ir krimināllietas, filtrācijas lietas, deportāciju materiāli no 1941. un 1949. gada, kā arī pavēles un citi sīkāki izziņas avoti.
I. D.: – Informāciju var iegūt arī no LKP arhīviem, jo gandrīz visi čekisti taču bija partijā un jābūt viņu personālajai lietai. Tajās jau nu gan nebūs rakstīts, ka cilvēks strādājis maizes kombinātā, ja patiesībā bijis KGB štata darbinieks. Paši esam redzējuši 60. un 70. gadu čekas priekšnieka atskaiti LKP centrālkomitejai par to, kāda ir situācija par «pretpadomju izpausmēm rajonos un republikā kopumā». Vēl ir īpašs materiālu klāsts par istrebīķeļu bataljona dalībniekiem. Interesanti ir viņu iesniegumi, kuri saistīti ar pensijām un pabalstiem.
Z. T.: – Piemēram, lūgums, pieskaitīt Lielā tēvijas kara dalībnieku statusam.
I. D.: – Lai pierādītu, cik cītīgi darbojušies pēckara gados, istrebīķeļi sīki un smalki aprakstījuši savus varoņdarbus.
– Laiks ņēmis savu tiesu. Maz palicis gan represēto, gan represētāju… Kam nu vairs paprasīsi?
I. D.: – Pirms gadiem desmit vēl varēja dabūt rokā mežabrāļus un viņu atbalstītājus. Tie bija cilvēki ar sirmām galvām, kuri izgājuši cauri mežonīgam represiju lokam apcietinājumā, bet visi ar absolūti skaidru saprātu. Toties bija ļoti grūti atrast kādu vecu milici vai istrebīķeļu. Ai, nodzērās, prātā sajuka… Nomira…
Z. T.: – Daudzi aizgāja ar sirdi tieši Atmodas laikā. Sērijveidā. Piemēram, no Lizuma puses – apmira visi.
I. D.: – Kā stāstīja bijušais kolhoza priekšsēdētājs, ik pa brīdim kāds nācis sūdzēties: man ar to sirsniņu ir tik slikti – ai, cik slikti… Jā, un drīz vien cauri bija! Beigts un pagalam. Kāds brīnums, ja reiz piedalījies ķemmēšanā, cilvēku apšaušanā un pēc tam sējis līķus zirgam pie ratiem, lai vilktu no meža laukā!
– Vai šodien ir viegli saprast pētāmos dokumentus? Kā zagļu bandai ir sava valoda, tā arī padomju represīvajās struktūrās bija specifiski, iekšējai lietošanai domāti termini.
Z. T.: – Jā, tā ir specifiska valoda. Juridiski viss ir noformulēts perfekti, gluži kā demokrātiskā valstī – precīzi, kā paredzēts normatīvajos aktos. Kas aiz šiem terminiem slēpjas? Protams, ka buržuāziskie nacionālisti, fašisti un bandīti. Skaidrs, ka pratināšanā taču neviens neteica, ka «iestājies buržuāziskās Latvijas armijā, skautos vai mazpulcēnos, lai grautu Padomju valsts varenību un kaitētu komunistiskajai kustībai».
I. D.: – Šos dokumentus nav viegli izprast. Pēkšņi protokolos redzam, ka pratināmais atsakās no iepriekš teiktā vai arī sāk strauji atzīties. Tad jāmeklē papildu informācija par to, kas tajā brīdī noticis. Iespējams, ir apcietināts vēl kāds, kurš liecības stimulē. Vai arī cilvēks ir novests līdz stadijai, kad fiziski vairs nespēj izturēt. Varbūt viņam ir parādīta sieva un bērni ar zilumu zem acs. Tā teikt: gribi, lai mēs tā turpinām, vai tomēr parādīsi, kur tas bunkurs atrodas, un atzīsies, ka esi jebkura izlūkdienesta spiegs? Es pati esmu pieļāvusi kļūdas un pieņēmusi par tīru monētu to, kas rakstīts pratināšanas dokumentos. Biju pārliecināta, ka persona, par kuru sniegtas liecības, ļoti aktīvi darbojusies pretošanās kustībā. Pēc gada atklāju, ka liecinieks ir bijis čekas savervēts stukačs, kurš nestrādājis pārāk cītīgi, jo bieži mēdzis aizdzerties. Lūk, un kādu reizi pie viņa, kā ierasts, vairs neatnācis pudeles brālis – čekas kurators, bet ziņotājs taisnā ceļā pats ticis aizvests uz kabinetu. Bailēs, ka viņu varētu paņemt ciet, stukačs, sastāstījis čekistiem zili zaļus brīnumus. Kad aptaujāju laikabiedrus, tie kategoriski noliedza, ka persona, par kuru sniegtas liecības, darbojusies partizānu kustībā. Tas fiziski nav bijis iespējams, jo apsūdzētais dzīvojis citur un nekādi nav varējis būt mežabrāļu atbalstītājs.
Z. T.: – Vēl kāds piemērs. Balvu pusē padomju laikā tika runāts par to, ka Bērzpils pagastā bandīti pēc kara noslīcinājuši komjaunieti Annu Vasariņu. Es šo gadījumu pētīju un atklāju, ka viņas brālis ticis arestēts kā bandīts – nacionālais partizāns; māte arestēta kā bandītu atbalstītāja. Bet pati – bandītu noslīcināta…? Šajā lietā kaut kas negāja kopā. Tad atklājās, ka arī Anna pati ir tikusi arestēta par bandītu atbalstīšanu. Kādā no krimināllietām bija nopratināšanas protokola oriģināls, kura nobeigumā viņa apmaiņā pret čekistu solījumiem nesodīt brāli apņemas to pierunāt iznākt no meža. Savukārt viņas mātes krimināllietā atrodam lūgumu izskatīt iespēju atbrīvot no aresta. Tur viņa stāsta, ka meita, atnākusi no čekas, pierunājusi brāli legalizēties. Viņš sagaidījis mājās čekistus, bet ticis arestēts. Tātad Vasariņa nekad nav bijusi sarkanā aktīviste, bet partizānu atbalstītāja, kuru čeka piekrāpa. Savukārt viņas nāve ir vai nu pašnāvība, jo iegāzusi savu brāli un māti, vai arī čekisti novāca Annu kā nevēlamu liecinieci. Rūpīgi pētot, daudzos notikumos atklājas pavisam cita aina.
I. D.: – Nopietna vērība jāvelta arī personu vārdiem, kuri daudziem ir līdzīgi. Piemēram, Lagzdiņš, Lazdiņš…
– Krieviem, latviešu uzvārdus rakstot, viens burts šur – otrs tur…
I. D.: – Kā saka: Šopen šo Mocart… Piemēram, segvārds Aina pārtapis par Diņa. Arī uzvārdam Beķeris vai Beķers ir milzīga atšķirība.
– Sajaucot vienu burtu, kādu var apzīmogot ar kauna zīmogu. Tad ko darīt ar sasmakušajiem čekas maisiem? Kā jums šķiet – būtu jāpurina visi prusaki ārā?
Z. T.: – Normāli būtu, ja tos publicētu kopā ar zinātnieku komentāriem un pētījumiem, paskaidrojot, ko katrs dokuments nozīmē. Diemžēl mums nav speciālistu, kuri to varētu izdarīt. Bet, ja jau tas visus tik ļoti interesē, varbūt tad labāk nopublicēt. Jā, būs jautrība – skandāli, tiesas prāvas, pašnāvības un sirdstriekas. Toties pēc tam iestāsies miers. Tad beidzot tas kļūs par vēsturnieku, nevis politiķu jautājumu.
I. D.: – Kas ir čekas kartotēka? Reāli tur ir personas vārds, uzvārds, tēvavārds krievu valodā, dzimšanas gads, čekas aģenta segvārds, adrese, plus vervētāja vārds un datums, kad savervēts. Tātad: cik Andri Bērziņi Kārļa dēli dabūs infarktu un cik dabūs no kaimiņa pa aci…? Pat čekistībai, stukačībai un mērglīgumam ir dažādas gradācijas. Ir aģenti – kaujinieki, kuri gājuši mežā un nākuši ārā asiņainām rokām; ir ļaudis, kuri filtrēti inteliģentu aprindās un uz kuru sirdsapziņas ir citu cilvēku aresti, izpostītas dzīves. Vēl ir karjeras motīva vadīti nāpšļi, kuri reiz gribēja aizbraukt kaut kur tālāk par Bulgāriju vai beidzot dabūt dzīvoklīti. Protams, tā ir cūcība, bet nav gluži tas pats, kas pašrocīgi iešaut otram galvā, nosist draugu vai nodot kādu, ar kuru nupat vēl kopā zvērējis cīnīties pret komunistu režīmu. Ja ir tikai aptuvenā informācija, tad to var salīdzināt ar bibliotēkas grāmatu kartīti. Piemēram, Anna Sakse, Pret kalnu… Nu ko mēs tajā ieraudzīsim? Izdošanas gadu, lappušu skaitu un varbūt vēl pieminētu ilustrāciju autoru. Kā pēc šādas kartītes var pateikt, ka šī tomēr nav grāmata par alpīnisma pirmsākumiem Latvijas PSR? Nezinu, varbūt Zigmāram taisnība. Iespējams, ka jāriskē un jāiegrūž internetā liels daudzums šādas jēlas, neko neizsakošas informācijas… Nu tad, kurš izdzīvos – izdzīvos.
– Zigmār, jums bija plaši apmeklēts lekciju cikls Stūra mājā. Par ko?
Z. T.: – Bieži represētie ir neizpratnē: es taču nevienam neko neteicu. Kas mani nodeva? Kas tur rakstīts izmeklēšanas protokolos? Jā, patiešām – kas slēpjas šajos dokumentos? Tur nebūs vienkārši melns uz balta rakstīts, kurš ko nodevis un uz kāda ziņojuma pamata cilvēks ir arestēts un nošauts. Taču, rūpīgi pētot, informāciju var atrast. Ir, piemēram,
1947. gadā sastādīta Bandītu formējumu grāmata, uzskaite pa pagastiem un apriņķiem, cik mežā ir partizānu grupu. Tie ir saraksti ar segvārdiem; aģentiem, kuri pret viņiem darbojās, un atzīme par partizānu – sagūstīts vai nošauts. Reizēm ir vēl dažas norādes. Piemēram, Valkas apriņķī pie katras mežabrāļu grupas parādās aģents Birga. Kā šo Birgu atrast, ja klāt nav vārda, bet tikai segvārds? 1949. gada maijā Palsmanes pagastā pēc viņa izstrādes tiek nogalināti divi partizāni. Pētot dokumentus, uzzināju, ka nošautajiem bijušas deportētas ģimenes. Sāku pētīt deportāciju lietas, un atklājās mājas, kur abi dzīvojuši. Es aizbraucu uz to pusi, runāju ar cilvēkiem, prasot, vai atceras, kā viss noticis. Satiku vietējo mežsargu, pavecāku vīru, kurš tolaik bijis padsmitnieks, un viņš saka: jā, toreiz, kad viņus nogalināja, klāt bija Ādis Beitiks. Izpētīju vārdus un sapratu, ka runa ir par Ādolfu Beitiku, kurš tad arī bija šis aģents Birga. Savukārt deportāciju materiālos atklājās, ka arī Beitikam deportēta ģimene – māte, sieva un bērni. Un viņu deportācijas lietā bija pievienots «Aģenta Birgas raksturojums».
– Nekas jau nebija tik vienkārši, kā pirmajā brīdī izskatās…
Z. T.: – Jā, tā mēs ieraugām, kā cilvēki tikuši motivēti sadarboties. Stāsts ir šāds: vācu laikā Beitiks bijis šucmaņos, bet pēc padomju okupācijas atgriešanās aizgājis mežā. 1946. gadā legalizējies. 1948. gadā viņš tiek arestēts par darbību vācu laikā, un Beitikam tiek dota izvēle: vai nu kļūsti par čekas aģentu un izspiego partizānus, vai arī tev būs 10 gadi Sibīrijā. Viņš, protams, aiziet mežā un pārtrauc sakarus ar čeku. Aģenta Birgas raksturojumā teikts, ka «pēc ģimenes operatīvās apstrādes aģents sakarus atjauno». Ko nozīmē «ģimenes operatīvā apstrāde», kā tā notika, mēs varam nojaust… Tas gandrīz vienmēr nozīmēja, ka cilvēki tika nežēlīgi dauzīti, pratināti un draudēts, ka ģimeni arestēs kā bandītu atbalstītāju, bet bērnus nodos bērnunamā. Lūk, Beitiks atjauno sadarbību ar čeku un nodod divus cilvēkus, kuri tiek nogalināti. 1948. gada rudenī viņš atkal pārtrauc sakarus. Tāpēc, «darba uzlabošanas nolūkā», viņam tiek deportēta ģimene. Tad Birga atkal sāk sadarboties, cerot, ka pēc nodevības varēs atgūt ģimeni.
– Cilvēciskās traģēdijas pārklājas biezā slānī.
Z. T.: – Bet stāsts beidzas šādi. Čekisti zināja, ka Beitiks ir aģents, taču to nezināja istrebīķeļi… Viņš uz tiem uzskrēja un tika nošauts kā mežabrālis. Tā arī čekistiem nācās ierakstīt: ubit kak baņģit!
– 7. jūlijā čekas mājas pagalmā atklās izstādi, kuras nosaukumā izmantotas Mārtiņa Freimaņa dzejoļa rindas: «Pēc mums vēl ilgi zeme skums…»
I. D.: – Tas būs pētnieciskā darba rezultāts par atklāto Centrālcietumā, kur 1941. gada jūnija beigās notika civiliedzīvotāju apšaušana. Šai traģēdijai aprit 75 gadi. Tā bija OM darbinieku ideja novietot kapsētās pie bojāgājušo apbedījumiem burciņas, kurās ielikts aicinājums tuviniekiem – atsaukties. Ļaudis atsaucās un vēstīja par piederīgajiem. Jāsaka paldies arī Latvijas novadpētniecības muzejiem, kuri ar mums sadarbojās. Izstāde ir pēdējā goda un arī vārdu atdošana noslepkavotajiem, kurus viņiem bija atņēmis kara laika propagandas uzslāņojums un pēckara noklusējums. Divu gadu laikā beidzot esam tiktāl, ka varam nosaukt vārdā visus 99 nogalinātos un 55 no tiem parādīt, kādi viņi izskatījušies dzīvē. Kamēr šo traģēdiju izmantoja tie, kuri bļaustījušies par žīduboļševiku briesmu darbiem vai arī pārspīlēto antisemītisma propagandu, tikmēr aiz tā visa bija pazuduši 99 noslepkavotie. Mūsu pašu pilsoņi – latvieši, krievi, ebreji, poļi un arī viens norvēģis. Nošauto vidū ir ebrejs, kurš, iespējams, bija atbēdzis no Vācijas un nogalināts par to, ka esot «vācu fašistu spiegs».
– Pamatā visas apsūdzības ir par sadarbību ar fašistiem?
I. D.: – Nē, tas būtu pārāk vienkāršoti un banāli. Pamatā visam ir kara sākuma čekas, milicijas, kompartijas, komjaunatnes un jebkuru Baigā gada aktīvistu paranoja, histērija un spiegu mānija. Spiegus ķēra jau kopš padomju varas pirmsākumiem – par lielo teroru pat nerunāsim! Jau ierodoties Latvijā, visiem tika nestas ārā smadzenes par to, ka apkārt ir ne tikai ārējie, bet arī iekšējie ienaidnieki. Tad nu visi cīnās ar viņiem, ņemot ciet cilvēkus pa labi un pa kreisi, jo visi taču ir ienaidnieki. Bet tad, vienā dienā, pēkšņi – šauj! Bumbas krīt no gaisa! Kas te notiek?! Tad ar sākās. Parādījās dekrēti par karastāvokļa ieviešanu, par kara tribunāla izveidošanu – katrs, kuru ieraudzīs noteiktā laikā ārpus mājas, tiks pasludināts par piekto kolonnu un diversantu. Ikviens, kas klusā vakarā iziet uzpīpēt uz sava balkona, var tikt apsūdzēts par to, ka signalizē vācu lidmašīnām. Trīs cigaretes uz balkona – tā jau ir grupveida diversija. Ir citi piemēri: cilvēki, kuri darbā vai no kroga ejot izmetuši neapdomīgu frāzi. Pārītis, kurš nostiprina ar papīra strēmelēm dzīvokļa logus, lai tie neizbirtu apšaudes laikā, sev par nelaimi tās uzlīmē krusta veidā. Kādam pa gabalu liekas, ka tas ir kāškrusts. Skaidrs, tātad gaida Hitleru! Arī šis ir reāls piemērs. Ir daļa cilvēku, kuru arests būtu noticis tik un tā, jo par viņiem informāciju vāca jau iepriekš. Tikai kara sākums visu paātrināja. Tiem, kuri bija sarakstos, izredžu izdzīvot praktiski nebija. Jā, viens no Šustina saraksta konvojēšanas laikā izbēga, taču tika apcietināts pēc kara. Izdevās izdzīvot arī Centrālcietumā ieslodzītajām sievietēm. Kā stāsta Helēna Lasmane, tas notika tāpēc, ka viņu kamera atradās gaiteņa tālākajā galā. Tā kā sociāli bīstamāki ir fiziski spēcīgākie, nevis tantuki un skuķi, tad sāka ar vīriešiem. Taču čekistiem pietrūka laika. Tā sievietes izglābās.
– Šāva, draņķi, kamēr vien varēja…
I. D.: – Pēdējā apšaušana notika naktī no 28. uz 29. jūniju. 30. jūnijā cietumā bija klusums, un tad sākās izlaušanās no kamerām. Gribu saprast aspektus, kāpēc vieni nokļuva iznīcināmo sarakstos, bet citi – nē; kādas represīvās struktūras bija iesaistītas eksekūcijās. Punktu izpētē es nelieku.
Vārds ir brīvs
Vārds ir brīvs: Guntars Godiņš par igauņu izveicību
http://www.la.lv/vards-ir-brivs-guntars-godins-par-igaunu-izveicibu/
Nākamajā nedēļā viena no Latvijas un Baltijas vēstures melnajām dienām – 14. jūnijs. Pirms šī datuma uz sarunu “KZ Grāmatplauktā” aicināju dzejnieku un tulkotāju GUNTARU GODIŅU, kurš iztulkojis igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera drosmīgo romānu “Četrdesmit sveces” – 40 gadus pēc tā iznākšanas igauniski. Grūti iztēloties, ka 1966. gadā kaimiņvalstī, kas, tāpat kā Latvija, tobrīd atradās PSRS sastāvā, varēja iznākt grāmata, kurā visai patiesīgi – kaut ar zināmām nodevām laikmetam – aprakstīta pirmskara valsts, bēgšana uz Somiju, karošana vācu armijā, izsūtījums uz Vorkutu, padomju realitāte ar tās pielāgošanos, konjunktūrismu, liekulību.
– Kā satikāties ar Kaugvera romānu?
G. Godiņš: – Šī grāmata manās rokās nonāca pašā 80. gadu sākumā, kad sāku mācīties igauņu valodu, interesēties par literatūru. Tas bija tipisks Brežņeva laiks, un “Četrdesmit sveces” mani pārsteidza: kā šai grāmatai izdevās tikt cauri padomju cenzūrai?! Es to lasīju, stāstīju draugiem un paziņām, un arī viņi neticēja. Sapratu – pat ja būtu Kaugvera romānu tobrīd pārtulkojis, tas Latvijā tik un tā netiktu izdots, un atvilktnei tulkot negribējās.
Ne mazāk pārsteigumu Igaunijā bija arī 80. gadu sākumā. Tajā laikā es bieži braucu uz Igauniju, zināju, ka 1980. gada oktobrī četrdesmit igauņu rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, aktieri u. c. bija parakstījuši un nosūtījuši vēstuli avīzēm “Pravda”, “Rahva Hääl” un “Sovetskaja Estonija”. Tajā viņi vērsās pie PSRS varas un atklāti izteica savu viedokli par divvalodību, norādīja, ka igauņu valoda tiek apspiesta, ka ir konflikts starp igauniski un krieviski runājošiem. Pamats vēstulei bija kāds 1980. gada notikums, kad pēc igauņu populārās rokgrupas “Propellers” uzstāšanās pirms futbola spēles starp radio un TV darbiniekiem sākās konflikts starp igauņu un krievu jauniešiem – tajā bija iesaistīti vairāki tūkstoši cilvēku. Rupji izsakoties – bija igauņu un krievu klope.
Otrā dienā igauņu jaunieši sarīkoja spontānu mītiņu pie rakstnieka Tamsāres pieminekļa Tallinas centrā. Tūlīt ieradās milicija, arestēja vairāk nekā simt jauniešu, un šis konflikts varēja izvērsties vēl plašāk, tādēļ intelektuāļi saprata, ka jaunieši jāglābj un atklāti jārunā par esošo situāciju. Pēc tam vēstules parakstītājus sāka vienu pēc otra saukt pie atbildības, daudzus pratināja. Mājās pie dzejnieka Jāna Kaplinska, kurš bija vēstules autors, notika kratīšana.
– Labi, tie bija jau 80. gadi, bet romāns taču iznāca daudz agrāk...
– Jā, tas iznāca jau 1966. gadā. Igauņi toreiz reāli izmantoja Hruščova atkušņa īso laiciņu, izdeva Raimondu Kaugveru, Aleksandra Solžeņicina garstāstu “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Igauņu literatūras žurnāls “Looming” (“Daiļrade”) bija nodibinājis savu izdevniecību, kur iznāca ļoti daudz vērtīgas literatūras, arī Kafkas darbi. Skaidrs, ka Kaugvera romānu varēja vēl nopublicēt pirms notikumiem Čehoslovākijā 1968. gadā, pēc tam tas nebūtu iespējams. Somi saprata, ka šo grāmatu var aizliegt, tāpēc 1971. gadā Somijā iznāca romāna tulkojums, bet 1979. gadā igauņu trimda izdeva to atkārtoti Romā. Tas nav vienīgais igauņu romāns, kas izraisīja šādu ažiotāžu. Var pieminēt arī Ahto Levi “Pelēkā vilka piezīmes”, dzejnieka Paulu Eriku Rummo pirmos krājumus, Jāna Kaplinska spožo dzejas grāmatu “Par putekļiem un krāsām”.
– Nav jau tā, ka mums nebūtu bijis nekas līdzīgs: šāgada jubilāres Vizmas Belševicas “Gadu gredzeni”, Ojāra Vācieša “Tās dienas acīm”…
– Protams. Prozā bija arī Alberta Bela “Būris”, vairāk gan filozofisks darbs, bet arī tajā var sazīmēt realitāti. Tomēr igauņi bija drosmīgāki un atkušņa laiku izmantoja racionālāk. Kaugveram jau nav tikai “Četrdesmit sveces”, ir daudz citu romānu. Lēģerī viņš uzrakstīja romānu “Kāvi”. To viņš rakstīja no 1947. līdz 1951. gadam, un, ja tas būtu iznācis, viņš sēdētu vēlreiz, jo tur ir izteikts atklāts naids pret režīmu, smalki aprakstīta lēģera dzīve un jauna cilvēka uzskati par Padomju Savienību. Šo romānu viņš noslēpa, par to zināja tikai viņa cīņubiedrs no Somijas Turpinājuma kara laikiem – dzejnieks Ains Kāleps, un pēc Kaugvera nāves rakstnieka meita Katrīna manuskriptu atrada noslēptu atvilktnēs. “Kāvus” izdeva tikai atmodas laikā, un arī tad tas izraisīja milzīgu diskusiju.
– Tas, protams, ir ļoti plašs jautājums, bet vai iespējams iezīmēt kādas būtiskas atšķirības starp latviešu un igauņu literatūru?
– Tas būtu pētījuma cienīgs jautājums. Pirmā atšķirība ir, protams, mentalitāte, drosme un bailes. Būtisks ir gaumes jautājums, intelektuālā kapacitāte, cik rakstnieks vai dzejnieks ir zinīgs, gudrs. Ja man jāsalīdzina latviešu un igauņu dzeja, tad varu teikt, ko arī igauņi ir pamanījuši, ka latvieši drīzāk ir romantiķi, igauņi – modernisti, varu nosaukt veselu virkni igauņu dzejnieku, kuri būtiski ietekmējuši jaunu virzienu rašanos un attīstīšanos. Kas mūsu prozā visu laiku ir pietrūcis, un tikai nesen situācija ir mainījusies – tas ir īsts vēsturiskais romāns. Igaunijā spilgti vēsturisko romānu autori ir Jāns Kross, Matss Trāts, Ene Mihkelsone un citi. Igauņi ir arī tiekušies pēc daudzveidības šajā žanrā. Bet tagad varu teikt, ka mums ir “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Māra Bērziņa “Svina garša”, Paula Bankovska “18”, arī ne šīs sērijas Māras Zālītes romāns “Pieci pirksti”.
– Kā jums šķiet, cik lielā mērā vēsturisks romāns drīkst būt neprecīzs? Jo nupat vēsturniece Inese Dreimane šajā Gundegas Repšes ierosinātajā sērijā vai katrā romānā bija uzrādījusi ļoti nozīmīgas neatbilstības reālajiem vēstures faktiem…
– Tas ir ļoti būtisks jautājums. Literatūra ir pilnīgi brīva, vārds ir brīvs, rakstnieks darbojas fantāzijā, bet tad ir jāizvēlas: vai nu es sižetu pilnībā sadomāju un safantazēju, vai arī cenšos savu literāro sižetu iespējami precīzi ierakstīt noteiktos vēsturiskos rāmjos. Nevar būt vēsturiskas neprecizitātes un precizitātes kopā. Tas lasītājam liks uzskatīt, ka rakstnieks īsti neorientējas vēsturē, un to acīmredzot ir pamanījusi Inese Dreimane.
– Visbeidzot: kādi šobrīd ir radošie plāni?
– 7. jūnijā braukšu uz Tallinu, jo igauniski ir iznākusi izcilā un vēl līdz šim nenovērtētā latviešu rakstnieka Valentīna Jākobsona grāmata “Brokastis pusnaktī”. Grāmatas atvēršanā man ir jārunā par viņu un arī par Kaugvera romāna recepciju Latvijā. Patlaban gatavoju “Igauņu dzeju” – no tautasdziesmām līdz mūsdienu jaunajiem autoriem. Tur būs teksti, manas pārdomas, esejas, raksti. Vēl esmu uzņēmies milzīgu darbu – tulkot no jauna “Kalevdēlu” ar komentāriem. Tas man jāpabeidz līdz simtgadei. Pašlaik sastādu un atdzejoju arī igauņu dzejnieka Haso Krulla dzejas izlasi.
Fragments no Raimonda Kaugvera romāna “Četrdesmit sveces”.
Komands to klausījās kopā ar mani, kratīja galvu.
“Tas ir… ārpus saprāta robežām.”
“Kas?” mehāniski pārvaicāju, lai gan zināju, ko viņš ar to domā.
Viņš nesāka skaidrot, tikai klusi atkārtoja:
“Ārpus saprāta robežām.”
Paraustīju plecus, klusēju. Man nebija ne vēlēšanās, ne spēka filozofēt. Žāvas turēja muti vaļā, miesa drebēja vakara dzestrumā.
“Tā nevar būt taisnība…” Komands nerimās.
“Domā? Tad paskaties tuvāk. Manuprāt, tā ir pārākā taisnība.”
Komands atbildei sabāza rokas piedurknēs, stāvēja, kūkumu uzmetis, it kā viņam pēkšņi būtu uzaudzis kupris.
“Nē, neuzņem to tik vienkārši. Tie visi nevar būt tautas ienaidnieki.”
“Kā tad man uzņemt?” asi noprasīju. “Es nebrīnos ne par ko. Biju ienaidnieka armijā? Biju. Karoju pret padomju varu? Karoju. Un tagad esmu šeit. Absolūti loģiska lietu gaita. Kas attiecas uz tevi, nezinu – arī tu taču ķēries pie daža laba kontrrevolucionāra trika.”
Komands stāvēja nekustīgi, pētīja pa vārtiem izejošos vīrus.
“Tur jau tas āķis, ka neķēros. Ne pie kā neķēros. Visu mūžu esmu stāvējis par padomju varu.”
“Tad jau esi iekritis. Vai arī esi stāvējis čābīgi.”
“Es tam neticu. Vienmēr esmu bijis godīgs.”
“Velns viņu zina.”
Kādu brīdi klusējām, tad Komands uzprasīja:
“Vai tu esi pret mums?”
“Jums? Pret kādiem jums?”
“Pret padomju varu.”
Atkal paraustīju plecus.
“Es nezinu! Es vispār vairs nezinu, kura pusē vai pret ko esmu!”
“Vairs? Tad agrāk zināji gan?”
Es neatbildēju, jutu, ka nemaz nemācēšu atbildēt. Bet Komands nerimās.
“Vai agrāk zināji?”
Bezjēdzīgā spriedelēšana mani saniknoja, asi noburkšķēju: “Kāda tam nozīme?”
Komands pagrieza galvu uz manu pusi un ilgi skatījās virsū. Tad es strauji sakustējos.
“Ko blenz? Vai iepriekš neesi redzējis tēvzemes nodevēju?”
Komanda seja atplauka drūmā smaidā.
“Nodevējs… Kas tu par nodevēju. Zēniņš, bērns… Muļķa bērns.”
“Bērniem neiešķiebj desmit gadus.”
“Kā redzi, iešķieba…”
Rinda nonāca pie manis, izgāju laukā pa vārtiem.
“Nāc, ko nomoki sevi ar pārdabiskām lietām.”
Šoreiz saruna pārtrūka, bet vēlāk tā sākās no jauna. Gulējām uz blakus nārām, skatījāmies, kā Vehejauss pazemojoši un centīgi tīra brigādes vareno zābakus, lai nopelnītu pilienu zupas vai smēķa galu.
“Pretīgi,” paziņoja Komands.
Dusmīgi noburkšķēju:
“Kāpēc? Katrs cenšas savu stāvokli atvieglot.”
“Tik un tā pretīgi. Cilvēks nedrīkst kļūt tāds.”
“Kurš aizliegs? Tu?”
“Cilvēciskums,” Komands atbildēja. “Cilvēka cieņa.”
“Kas tā tāda? Kur to dabūt?”
“Tu esi pārāk sadrūvējies.”
“Kāda jēga te varoni tēlot?”
“Vai elementāras cilvēciskas cieņas saglabāšana ir varoņdarbs?”
“Šeit ir.”
“Nav gan.”
“Ir.”
Kā bērni, indīgi nodomāju. Ir. Nav. Ir. Nav. Pats esi.
Karavīra atmiņas: Kā atbrīvotāji uzvedās Vācijā
http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/karavira-atminas-ka-atbrivotaji-uzvedas-vacija-14100708?cp=1#comments
Egīls Zirnis, 2015. gada 7. jūnijs
Unikālākais ir tas, ka viņš šādas piezīmes vispār veicis, jo padomju virsnieks to nedrīkstēja darīt, — tas ir pirmais, ko vēsturnieki saka par bijušā Rīgas 8.Raiņa strādnieku jaunatnes vakara vidusskolas direktora Jāņa Grīnvalda (1897–1981) kara laika dienasgrāmatām.
Viņa dēla dramaturga Daiņa Grīnvalda (1950–2013) sakārtotas un 2002.gadā izdotas grāmatā Kā es redzēju tās lietas, šīs dienasgrāmatas 2002.gadā konkursā Preses nama grāmata saņēma godalgu dokumentālās prozas žanrā. “Neko tamlīdzīgu man nav nācies lasīt nekad un nekur,” tā padomju karaspēka neģēlību aprakstu atbrīvotajās teritorijās toreiz vērtēja Rīgas Laika redaktors Uldis Tīrons.
Literatūrkritiķe Ieva Dubiņa uzsvērusi, ka dienasgrāmatai ir izteikti intīms raksturs: “To autors rakstījis sev, nedomājot par iespējamo lasītāju, tāpēc arī atklātības līmenis tajā bīstami augsts. Jāņa Grīnvalda dienasgrāmata apraksta dzīvi, kuru kara lauka vēstures hronists necenšas pagriezt īpašos mākslinieciskos rakursos, ļaujoties objektīvi bezkaislīgam vērojumam. Redzētais un piedzīvotais ir tik iespaidīgs, ka arī ar nedaudziem, vīrišķīgi vienkāršiem protokola teikumiem pietiek, lai lasītājā izraisītu šokējošu realitātes pārdzīvojumu, kuram mākslas izdoma netiek līdzi. Morālo izvirtību dokumentējumā īpaši izceļas padomju karaspēka zemiskums atbrīvotajās teritorijās. Jānis Grīnvalds reģistrējis ļaunuma neuzvaramību kā neapšaubāmi patiesu vēstures dokumentu, tāpēc vēl jo traģiskāk apzināmu.”
Grāmata Kā es redzēju tās lietas beidzas ar 1945.gada 9.maija ierakstu. Sestdiena piedāvā nepublicētus fragmentus no Jāņa Grīnvalda dienasgrāmatas turpinājuma — mapes Uzvarētāju miera gads, kurā fiksēts pēc kara beigām 1945.gadā Vācijas okupācijas karaspēkā piedzīvotais.
Fragmenti no dienasgrāmatas:
13.5.45. Milzīgi karsts. (..) Mājas, kurā dzīvo latvieši, otru galu aizņēmuši saimniecības vada kareivji. Tie iedomājušies, ka viņiem ir tiesības uz otrā galā dzīvojošām latvietēm. Viņu nodomiem ceļā stāvu es. Piedzēris saimniecības vada kareivis ar šauteni draud man… vēlāk izšāva. Vecākais leitnants Žukovs viņu arestēja līdz rītam.
1.6.45. Braucu uz Drenovu. Caur Potsdamu. Postījumi. Milzīgas masas bijušo hitleriskās Vācijas vergu — vairumā sieviešu, mazāk vīriešu no gūsta un verdzības soļo pa Frankfurtes pie Oderas šoseju no rietumiem uz austrumiem. Padomju Savienība caur mūsu dienvidostām palīdz tiem atgriezties dzimtenē. Tādēļ uz austrumiem soļo arī franči, beļģi, pat daži amerikāņi un angļi izkļuvuši no gūstekņu nometnēm. No Frankfurtes līdz Drenovai smaržo baltās akācijas un pa starpai ož līķi…
2.6.45. Tā ir baiga aina Drenovā, kuru man parādīja vecākais leitnants Prostitovs. Tagad tukšā mājā, kur iepriekš atradās mūsu kareivji, uz grīdas izplēstām kājiņām vardes pozā guļ meitenes līķītis, atklāts pāri viducim. Bērns gadus 11–12 vecs nonāvēts izvarojot. Poza un stāvoklis liecina, ka viņa turpināta izvarot jau mirusi. Noziegums pastrādāts kādas dienas atpakaļ. Redzētā aina vajā mani vēl šodien, 1972.gadā. Kas vainīgi šajā šausmīgajā noziegumā?
Morāli vainīgi Iļja Ērenburgs un majori Grišins un Kokajevs, kad viņi pirms šī nozieguma kliedza uz mani: “Lai izvaro tūkstoškārt, kas jums daļas? Vai jūs Ērenburgu neatzīstat? Bet Staļins un Pravda atzīst!”
12.6.45. Apspriede bataljonā. Majors Kokajevs: “Papīrus atejā sviest zemē, bet ne caurumā!” — un stāsta tālāk citus kulturālas uzvedības brīnumus… Vācietes, kuras tīra mums atejas, protams, slauka arī visas telpas, brīnās un izsaka sašutumu, kāpēc ņirgājamies par viņām, metot izkārnījumus ar papīriem uz grīdas, bet ne attiecīgos caurumos. Pūles pārliecināt majoru bija veltas. Viņš Eiropai mācīšot kulturāli uzvesties.
14.6.45. Milzums vāciešu sieviešu klejo pa kazarmām. Visām mums nav ko dot darba. Daudzas iet kareivju istabās, kaut ko tur dara, atdodas un saņem uzturu. Šeit saplūst varmācības un brīvprātības robežas. Vācijā Hitlera laikā tikumi bija kļuvuši ļoti vaļīgi. Pēc kara Vācijā Mefistofelim grūti nāktos atrast Grietiņu Faustam. Sieviete ar bērnu tika atbrīvota no piespiedu darba rūpnīcās, nešķirojot bērnus dzimušos laulībā vai ārlaulībā. Katras sievietes goda uzdevums gādāt Vācijai zaldātus. Un tiešām, mazu bērnu Vācijā bija ļoti daudz, un jaunavas nekautrējās kļūt mātes. Šī kautrība nemazinājās, ierodoties Sarkanajai Armijai. Ja negribēja radīt neskaidras tautības pilsoņus, ārsti atbrīvoja no pārpratumu sekām. Tādu mēs atradām Vāciju.
Nekāda attaisnojuma smagiem noziegumiem, varmācībām un neattaisnojamām cilvēka cieņas un goda kājām mīdīšanai nebija. Vāciešu noziegumi Savienībā, ērenburgiem līdzīgo maldīgais naida kāpinājums pret visu vāciešu tautu, kā vienlīdz vainīgu par visiem hitleriešu noziegumiem, noveda pie stulba zvēriskuma, pat asinskāres ļaundabīgo noziedznieku un viņu ideologu vārdos un darbos. Krietnāko karavīru protesti neatrada atbalstu, bet saņēma bargu nosodījumu…
5.7.45. Aizvestas jaunas, 14–15 gadus vecas meitenes darbos un caurām naktīm izvarotas. Kāda izbēgusi un izmirkusi ieradusies mājās. Sievietes masveidīgi gatavojas bēgt pie amerikāņiem, kuri nicinot un pērkot sievietes ar šokolādi un citu, bet brutāli neizvarojot.
4.12.45. Belozercevs Margarietai lielījies, ka izvarojis 120 vācietes. Belozercevs bija majora Grišina adjutants Rumenceva vietā. Viņam astoņi pulksteņi. Daži no tiem dāmu zelta pulksteņi. Trīs milzīgus maisus noslēpis viņu dzīvokļa blakus istabā no kontroles, kad viņš bija pirmā rotā un viņam atņēma daudz seglu ādas. Citi zaldāti stāstot par Belozercevu, ka viņš ar automātu pieprasījis, lai vācieši atdod gredzenus, pulksteņus, kas neklausījis — nošāvis. It kā daudzus nošāvis.
Visu rakstu par Jāņa Grīnvalda atmiņām lasiet žurnāla Sestdiena 5.jūnija numurā!
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 