Latvijas vēsture starp pagātni un nākotni
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=325154:latvijas-vsture-starp-pagtni-un-nkotni&catid=154:latvij&Itemid=179
Šā gada 16. un 17. septembrī notiks Latvijas vēsturnieku I kongress, kas, iespējams, iesāks Latvijas vēsturniekus pulcinošu kongresu ilglaicīgu tradīciju. Pirmais tāda veida kongress 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas liek atskatīties uz pēdējiem pārdesmit un vēl senākiem gadiem Latvijas vēstures pētniecībā un vaicāt: kur mēs esam un kurp iesim tālāk?
Katra pašapzinīga nācija un valsts jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā centās atklāt savas saknes pagātnē ar vēstures palīdzību, tādējādi veidojot savu identitāti tagadnē. Vēsture, lai gan tā ir arī akadēmiska disciplīna, kas formāli tiecas pēc objektīvas patiesības, jau no pašiem sākumiem līdzdarbojās nacionālu un politisku mītu radīšanā un arī to iedzīvināšanā. Latvieši ne vien vēlu ieguva valstiskumu, bet arī pašu rakstīto vēsturi.
Atmetot tradīcijas
Kā akadēmiska disciplīna, kas pētītu latviešu vai Latvijas vēsturi, tā izveidojās vien pēc neatkarīgas valsts izveidošanas. Turklāt mērķtiecīga, valsts varas atbalstīta pagātnes pētniecība sākās tikai pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā. Ulmaņa režīms apzināti atstūma kopš 19. gadsimta sākuma dominējušo vācbaltu vēstures pētniecību tās vāciskās pagātnes interpretācijas dēļ. 1936. gadā izveidotā Latvijas Vēstures institūta uzdevums, K. Ulmaņa vārdiem runājot, bija pētīt vēsturi “nacionālās patiesības gaismā”. Tika radīts jauns vēstures mērķis – izcelt latviešu tautu kā vēstures virzītājspēku, pretstatot to vācbaltu vēsturnieku pētītajiem “svešajiem kungiem”. Pētniecībā galveno uzsvaru lika uz 12. un 13. gadsimta “brīvības cīņām”, kā arī “labo” zviedru laiku un hercoga Jēkaba politiku. Alternatīvs skatījums pieļauts netika un tādējādi darbu Latvijas Universitātē zaudēja režīmam nelojāli vēsturnieki. Jauno nacionālo vēsturi veidoja vēsturnieki Arveds Švābe, Arnolds Spekke, Augusts Tentelis un arheologs Francis Balodis. Tomēr neviens no šiem latviešu vēstures patriarhiem savu vēstures skolu tā arī izveidot nepaspēja.
Īsajā nacionālās vēstures rakstīšanas rašanās brīdī vēl neizveidojās intelektuāli spēcīga latviešu vēsturnieku sabiedrība, un Latvijas okupācija, kā arī Otrais pasaules karš iznīcināja vārgos latviešu vēstures tradīcijas iedīgļus.
Pēc kara uz Rietumiem emigrējušos vēsturniekus nomainīja no PSRS atbraukušie, režīmam uzticīgie vēsturnieki, bet Latvijā palikušos “pārskoloja” padomju ideoloģijas garā. Lai gan A. Švābe, A. Spekke un Edgars Dunsdorfs trimdā turpināja sekmīgi pētīt Latvijas vēsturi un izdeva fundamentālus pētījumus Stokholmas latviešu izdevniecībā “Daugava”, tomēr sarežģītajos apstākļos svešatnē viņi nespēja vēstures rakstīšanas tradīciju uzturēt ilgtermiņā. Savukārt padomju Latvijā tika īstenota plānveidīga vēstures falsifikācija un ideoloģizācija. Vēsturnieka profesija nebija pateicīga, jo vēsturniekiem bija jālaipo starp režīma prasībām un savu sirdsapziņu. Daudzi latviešu vēsturnieki aktīvi sadarbojās ar padomju režīmu un aktīvi līdzdarbojās sabiedrības vēstures uztveres deformācijā. Protams, arī padomju laikā tapa nozīmīgi pētījumi, kuru autori spēja radīt unikālus skatījumus, neskatoties uz varas uzliktajām matricām. Teodora Zeida, Jāņa Zuša, Vasilija Dorošenko u. c. pētījumi tam ir pierādījums.
Brīvība un jaunie groži
Krītot “dzelzs priekškaram”, Latvijas vēstures izpēte kļuva par daļu no Rietumu akadēmiskās telpas. Tomēr vēsturnieki Latvijā 50 gadus bija pavadījuši intelektuāli izolēti no vēstures kā zinātnes attīstības procesiem Rietumu pasaulē. Tur pēc Otrā pasaules kara vēsture no politiska vai ideoloģiska ieroča strauji kļuva par intelektuālu disciplīnu, kas aizgūst metodes un idejas no citām humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Tikmēr vairākums latviešu vēsturnieku pēc brīvības iegūšanas turpināja strādāt, kā raduši padomju gados, mainot tikai ideoloģisko orientāciju. Latvijas vēsture joprojām bieži tiek pētīta izolēti, maz salīdzinot šeit notikušos vēsturiskos procesus un notikumus plašākā kontekstā. Latvijā sabiedrība vēsturi vēl arvien uztver kā faktu atstāstu, nevis pagātnes procesu analīzi. Vēsturnieki šīm zemajām prasībām bieži pakļaujas.
20. gadsimta 70. gados vēsture tika uzlūkota galvenokārt kā “kontrapropagandas līdzeklis emigrantu un imperiālistisko valstu melu atmaskošanai”, bet nereti arī šodien tās noderīgumu, šķiet, vērtē tikai no tādas perspektīvas.
Demokrātiskā valstī valsts vara nediktē, ko un kā vēsturniekiem pētīt, tomēr Latvijā politika visus 20 gadus saglabājusi spēcīgu ietekmi uz vēsturi. To varētu skaidrot ar sabiedrības lielo interesi par neseno, sarežģīto pagātni, kas radījusi daudz traumu un neatbildētu jautājumu. Tāpēc likumsakarīgi, ka padomju okupācija, holokausts, deportācijas un pretestības kustība ir kļuvušas par būtiskākajām tēmām pētniecībā, bet pārējiem vēstures posmiem tikusi atvēlēta maznozīmīga loma.
Aizmirstā vēsture
Viduslaikus un jaunos laikus, tātad laiku no 13. līdz 19. gadsimtam, var raksturot kā pēdējos 20 gados aizmirsto vēsturi. Nav gluži tā, ka šo laikmetu pētniecībā nebūtu veikti būtiski pētījumi – Ēvalda Mugurēviča tulkotās un izdotās viduslaiku hronikas, kā arī Andra Caunes un Ievas Oses enciklopēdiskie pētījumi par viduslaiku pilīm un baznīcām devuši būtisku ieguldījumu vēstures pētniecības attīstībā. Tomēr tas, kā trūcis, ir laikmetīgs un analītisks skatījums uz Livonijas, vēlāk Vidzemes, Kurzemes hercogistes un Baltijas provinču vēsturi. Iemesls šo laikmetu pētniecības stagnācijai ir ilglaicīgs finanšu un cilvēku resursu trūkums, kā arī jau pieminētais sabiedrības intereses trūkums. Lai rastos daudz kvalitatīvu pētījumu, šobrīd ir pārāk maz vēsturnieku, kas pētītu viduslaikus un jaunos laikus. Līdz ar to zūd iespējas piesaistīt sabiedrības uzmanību un pieradināt lasītājus pie laikmetīgas un analītiskas vēstures. Turklāt tieši tādēļ, ka vēstures rakstīšanā latviešiem vēl trūkst izkoptu un daudzpusīgu tradīciju, vēstures neprofesionāļiem diplomēto vēsturnieku rakstītie teksti nešķiet pievilcīga lasāmviela – to valoda ir akadēmiski stīva.
Paradoksāli, bet šobrīd Livonijas, Vidzemes, Kurzemes hercogistes un Baltijas guberņu vēstures aktīvākie pētnieki ir vācu, igauņu un poļu vēsturnieki, latviešiem tālu atpaliekot. Ja arī turpmāk trūks resursu un sabiedrības intereses, viduslaiku un jauno laiku vēstures pētniecība kā disciplīna pēc nākamajiem 20 gadiem Latvijā izzudīs.
Tas rada jautājumu: vai Latvijā vispār nepieciešama pašiem sava, kvalitatīva senāko laiku vēstures izpēte un vai moderna nācija un valsts var pastāvēt, neapzinoties savas saknes senākā pagātnē?
Arī 20. gadsimta vēstures rakstīšanā ir daudz aizmirstā. Lielā mērā Latvijas vēsture pēdējo gadu desmitu laikā ir rakstīta, sākot to skatīt no 1940. gada, koncentrējoties uz jautājumiem, kas skar okupācijas un režīmu īstenotās politikas nianses. Rodas iespaids, ka ar pēdējiem nacionālajiem partizāniem un nacionālkomunistiem vēstures izpēte beidzas. Bet ir virkne Latvijas 20. gadsimta vēstures problēmjautājumu, kas līdz šim nav izpelnījušies analītisku izvērtējumu. Nav uzrakstīta Latvijas Neatkarības kara vēsture, nav pētnieciski izvērtētas Latvijas parlamentārisma vēstures, nav veselas virknes Ulmaņa režīma aspektu, tāpat padomju periods kopš 50. gadu beigām pārvērties savdabīgā “baltajā plankumā”. Arī trešās atmodas procesi neatrodas vēsturnieku izpētes epicentrā. Nereti šķiet: ja nebūtu Krievijas konfrontējošās vēstures telpas, vēstures pētniecība Latvijā vispār nebūtu vajadzīga, jo tā nepalielina nacionālo kopproduktu, neveicina eksportu un to nevar kādam pārdot kā tehnoloģiju. Tomēr tiek aizmirsts, ka vēsture ir pamats, uz kā veidojas nācija, bet vēsturnieks ir tas, kas šo pamatu veido.
Ieteikumi
Vēstures nākotne
Kādas ir galvenās problēmas mūsu vēsturē? To ir daudz, bet, mūsuprāt, diskusijai par vēstures zinātnes kvalitāti jāizvirza šādas tēzes:
Pirmkārt, vēstures politikas koncentrēšanās tikai uz aptuveni 20 gadu ilgu periodu ir radījusi nevienmērīgu vēstures izpratni; pat atsevišķu vēstures periodu ”aizmiršanu”. Politiskās vēstures dominante ir aizsegusi kultūras un sociālās vēstures perspektīvas, nesniedzot atbildes uz vairākiem sabiedrības attīstībai nozīmīgiem jautājumiem.
Otrkārt, kvalitatīvu diskusiju trūkums vēsturnieku vidū un sabiedrībā ietekmē vēstures kvalitāti. Šo problēmu iespaido arī nelielais vēsturnieku skaits, jo nereti jautājumos, ar kuru izpēti citviet Eiropā nodarbojas veseli pētniecības institūti, Latvijā specializējas labi ja viens pētnieks. Tāpat atgūtās neatkarības gados praktiski nav attīstījusies recenziju un viedokļu sadursmju kultūra, kas ne tikai nodrošinātu vēstures kvalitāti, bet arī ieinteresētu sabiedrību.
Treškārt, latviešu valodā vēl arvien nav tulkoti tie būtiskie pētījumi, kas izmainīja vēstures zinātni Eiropā un pasaulē laika posmā no 20. gadsimta vidus līdz pat mūsdienām. Tādi tulkojumi nepieciešami, lai attīstītu latviešu valodu kā zinātnes valodu, kurā tiek rakstīts un domāts par vēsturi. Bez valodas iespēju paplašināšanas nav iespējama kvalitatīva vēstures rakstīšana.
Šīs problēmas nav radušās tikai vēsturnieku vainas dēļ. Atbildība par vēstures attīstību jāuzņemas arī politiķiem, kas daudz darījuši, lai attīstītu vien ”propagandai derīgo” vēsturi. Atbildība jāuzņemas arī masu medijiem, kas par vēsturi atceras tikai dažos zīmīgajos datumos.
Vēsturnieku I kongresam jāspēj apzināt un izdiskutēt problēmas, kuras ietekmēs vēstures kā zinātnes tālāko attīstību. Bez nopietnas un kritiskas diskusijas, kurā iesaistītos ne tikai vēsturnieki, bet arī sabiedrība, Latvijas vēstures turpmākā attīstība nebūs iespējama.
Zināt Katiņu, neaizmirst Liteni
”Salīdzinot ar Katiņu, Litene nebija Latvijas armijas virsnieku masveida nošaušanas vieta, taču gan poļu virsnieku slepkavošana Katiņā, gan latviešu virsnieku nogalināšanas gadījumi Litenē ir noziegums pret cilvēci bez noilguma,” otrdien Okupācijas muzejā sarīkotajā diskusijā uzsvēra muzeja pētnieks Ritvars Jansons.
Diskusiju “Traģiskā vēsture. Litene un Katiņa – kopīgais un atšķirīgais” savstarpējā sadarbībā organizēja Okupācijas muzejs, Kultūras ministrija un Nacionālie bruņotie spēki. Uz diskusiju bija ieradies arī premjers Valdis Dombrovskis, kurš sacīja pasākuma ievadvārdus un aptuveni pusstundu klausījās klātesošo runās. Dombrovskis uzsvēra, ka Latvijas armijas virsnieku un karavīru traģēdija Litenē ir ”nozīmīga daļa no mūsu valsts un tautas likteņa”.
Kompensēs Katiņu?
Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte atgādināja, ka 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakts bijis ”nāvessods” Baltijas valstīm, taču Litenes vārds atšķirībā no Katiņas pat Latvijā ir ”pabāls plankums vēsturiskajā atmiņā”. ”Tas ir saistīts ar zināmām amnēzijas iezīmēm, bet cilvēki vai valstis, kuras piemeklē amnēzija, nav īsti pilnvērtīgi,” turpināja ministre. Ēlerte norādīja, ka Litenes vārds jāatceras arī tādēļ, ka ”demokrātiju veido ne tikai institūcijas un likumi, to veido arī attieksmes”. Ministre pauda cieņu poļu sabiedrības un vēsturnieku apņēmībai un neatlaidībai, ar kādu tā atgrieza ar Katiņas vārdu saistītos notikumus Eiropas kopējā vēsturiskajā atmiņā, liekot vienādi nosodīt kā nacisma, tā staļinisma noziegumus.
Ar Krievijas mūsdienu sabiedrības un politiskās elites nostāju poļu virsnieku noslepkavošanas lietā pasākuma dalībniekus iepazīstināja krievu vēsturnieks Boriss Sokolovs, kurš pēdējā laikā jo bieži apmeklē Rīgu.
Pēc Sokolova novērojumiem, Krievijas oficiālās varas iestādes vairs nenoliedz, ka Katiņa bija padomju pastrādāts noziegums, taču nekas arī netiek darīts, lai atsevišķas politiskās aprindas un mediji pārtrauktu dezinformēt sabiedrību un atražot padomju laika melus, ka poļu virsniekus it kā šāvuši vācieši.
Kaut gan Vladimirs Putins, būdams Krievijas prezidents, vēl 2001. gadā solīja, ka Katiņas upuru tuviniekiem un represētajiem Polijas pilsoņiem tiks izmaksātas simboliskas kompensācijas, līdz šim nekas tā labā nav darīts. Kopējā kompensācijas summa varētu būt 2,650 miljardi eiro, kas nav daudz, ja atceras, ka kopējais staļinistu nogalināto vai represēto poļu skaits pārsniedz miljonu. ”Pašreizējai Krievijas valdībai nav nekādas vēlēšanās maksāt ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, bet arī tāpēc, ka to uzskata par impērijas cieņas pazemojumu. Kompensācijas varētu izmaksāt tikai tad, kad Krievija atteiksies no impēriskajām ambīcijām,” konstatēja Sokolovs
Bez kopīga skatījuma
Polijas Kardināla Stefana Višiņska universitātes doktors Mareks Kornats, balstīdamies pieredzē, strādājot Polijas–Krievijas divpusējā vēsturnieku komisijā, uzsvēra, ka komisijas darbs nav koncentrējies tikai uz Katiņu, kas nešaubīgi bija noziegums pret cilvēci, kaut gan Krievija juridiski atzīt to atsakās. Pārsteidzoši, taču visgrūtāk atrast kopīgu valodu ar Krievijas kolēģiem bijis, mēģinot izvērtēt Polijas pēckara gadus, sovjetizācijas sākuma posmu. ”Jāatzīst, kopīgu viedokli panākt nemaz netika mēģināts. Tas būtu bijis neauglīgi – organizēt divām valstīm kopīgu skatījumu,” sprieda Kornats. Atšķirības notikumu skaidrojumos ir pieļaujamas, taču ne falsifikācijas. ”Manuprāt, Polijas–Krievijas vēsturnieku komisijas pieredze, strādājot pie grūtiem jautājumiem, bija mēģinājums sākt vēsturisko dialogu starp valstīm. Bet par šā darba nākotni runāt, to paredzēt ir grūti. Krievijā nepastāv akadēmiskās sabiedrības autonomija. Politikas, ideoloģijas ietekme uz vēsturisko domu tur joprojām ir ļoti, ļoti liela. Tas veido galvenās grūtības.
Turklāt Krievija izmanto vēsturi kā savas ārpolitikas instrumentu. Kad tā vēlas parādīt savas pretenzijas pret Poliju, tā izmanto vēsturi,” atzina poļu vēsturnieks.
Uz pasākumu Okupācijas muzejā bija ieradušies arī ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvji, tostarp Polijas vēstnieks Ježijs Mareks Novakovskis, kurš jo aktīvi pats piedalījās diskusijās. Tā Novakovska kungs, papildinot sava tautieša Kornata vārdus, uzsvēra, ka poļu–krievu vēsturnieku komisijas lielākais nopelns ir tas, ka tās pastāvēšana ļāvusi noņemt vēstures jautājumus no divpusējo attiecību politiskās darba kārtības: ”Politiķiem tagad ir vieglāk runāt savā starpā.”
Okupācijas muzeja speciālista Ritvara Jansona referāts lielā mērā bija veltīts Krievijas centieniem ar mediju un drukāto izdevumu palīdzību izplatīt savu vēstures redzējumu: ”Pēdējos gados Krievijā vērojamā vēsturnieku iesaistīšana propagandā liecina, ka Maskava vēlas PSRS laiku vēstures priekšstatus uzspiest ne tikai savai sabiedrībai, bet arī Baltijas valstīm.” Pēc Jansona teiktā, mērķis tādai politikai ir kavēt krievvalodīgo minoritāšu integrācijas procesu un izmantot šīs minoritātes kā instrumentu savu politisko interešu sasniegšanai. Otrs mērķis ir panākt, lai 1990. gada 4. maijā atjaunotā Latvija tiktu uzskatīta par jaunu valsti, nevis 18. novembra republikas turpinājumu, jo tad varētu sacīt, ka okupācijas fakta nav bijis ar visām no tā izejošajām sekām.
Litenes nometnē 1941. gada jūnijā/jūlijā čekisti arestēja oficiāli sarkanās armijas rindās ieskaitītos 430 latviešu virsniekus; ne mazāk kā 10 aresta laikā nošāva. Pārējos deportēja. ”Ja Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisija patiešām darbu sāks, darba kārtībā vajadzētu iekļaut arī jautājumu, kādēļ notika sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa militārpersonu deportēšana un iznīcināšana,” piebilda Jansons.
Litenes traģēdija nepietiekami apzināta Latvijas vēsturiskajā atmiņā
Diena.lv, 2011. gada 23. augusts
Vēstures notikumi ir jāatgādina, jo demokrātiju veido ne tikai likumi, iestādes un institūcijas, bet arī attieksmes un vērtības. Tai skaitā demokrātiskas valsts pilsoņu attieksme pret noziegumiem, neatkarīgi no tā, vai tos ir veikusi nacistiskā Vācija, vai arī staļinistiskā Padomju Savienība. “Latvijas okupācija, Latvijas virsniecības un armijas iznīcināšana, 1941. un 1949. gada deportācijas, holokausts, Latvijas pilsoņu – ebreju vai čigānu – iznīcināšana ir vienlīdz svarīgi mezglu punkti mūsu atmiņā,” tā otrdien Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas gadadienā Kultūras ministrijas, Latvijas Okupācijas muzeja un Nacionālo bruņoto spēku rīkotajā konferencē Traģiskā vēsture. Litene un Katiņa – kopīgais un atšķirīgais sacīja kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība).
Viņa norādīja, ka konference veltīta Latvijas armijas iznīcināšanai pirms 70 gadiem, salīdzinot Polijas un Latvijas vēsturi, un uzsvēra, ka neapšaubāmi bija atšķirības gan, kā tika nogalināti cilvēki, gan kā tie pazemoti.
“Bet rezultāts bija viens – tika iznīcinātas Latvijas un Polijas armijas. Ja Katiņas vārds ir zināms Latvijā un arī Eiropā, tad Litenes vārds – simbolisks vārds Latvijas armijas iznīcināšanai – ir pabāls plankums mūsu vēsturiskajā atmiņā,” uzsvēra S.Ēlerte.
Tāpat viņa norādīja, ka Polijas vēsturnieku un sabiedrības apņēmība un neatlaidība, atgādinot traģiskos Katiņas notikumus atgrieza Katiņas notikumus Eiropas kopējā atmiņā, tādējādi “būtiski ietekmējot kopējās Eiropas atmiņas veidošanu, kas vienādi nosoda staļinistiskās PSRS un nacistiskās Vācijas noziegumus”.
Konferencē piedalās Boriss Sokolovs, Dr.philol., vēstures zinātņu kandidāts (Krievija), kurš uzstājās ar priekšlasījumu par to, kā Krievijas mūsdienu sabiedrība izprot poļu virsnieku noslepkavošanu Katiņā 1940.gadā. Savukārt Mareks Kornats, Dr.hab.hist., Kardināla Stefana Višiņska universitātes profesors (Polija), referēja, kā Polijas – Krievijas jūtīgo vēstures jautājumu komisija nonāca pie izpratnes, ka Katiņas noziegumu izdarīja PSRS represīvās iestādes un ka tas ir noziegums bez noilguma. Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Dr. hist. Ritvars Jansons referēja par situāciju Latvijas-Krievijas savstarpējā vēstures izpratnē, par to, kādi aktuāli problemātiski vēstures jautājumi būtu jāpēta Latvijas-Krievijas kontekstā un kādu Krievijas arhīvu dokumentu pieejamība būtu nepieciešama šo jautājumu pētniecībā.
Pēc referātiem dalībnieki diskutē, kā Latvijas sabiedrības vēstures apziņa ietekmē sabiedrības integrāciju.
Daugavpils Krievu kopiena aicina ignorēt Okupācijas muzeja ceļojošo izstādi
Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā pagājušajā piektdienā pieticīgi atklātā ceļojošā izstāde “Latvija 1939-1991: no okupācijas līdz brīvībai” izraisījusi pilsētas Krievu kopienas vadības negatīvu reakciju un aicinājumus izstādi ignorēt, vēsta vietējais portāls “nasha.lv”.
Muzeja vēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska portālam pastāstīja, ka izstādes ekspozīciju veido Okupācijas muzeja fotogrāfijas, dokumenti un eksponāti, kas stāsta par Latvijas valsts un tautas likteņgaitām no 1939. līdz 1991. gadam.
Aplūkoto notikumu vidū ir Latvijas valsts nodibināšana un starptautiskā atzīšana, neatkarības zaudēšana, deportācijas, vācu okupācijas laiks un holokausts, partizānu cīņa par neatkarību, Atmodas kustība un neatkarības atjaunošana. Teksti un ilustrāciju paskaidrojumi lasāmi latviešu, angļu un krievu valodā.
Ceļojošā izstāde darbību uzsāka 2001.gadā, tās mērķis ir apceļot Latvijas skolas un kultūras centrus, lai ar neseno Latvijas vēsturi varētu iepazīties pēc iespējas daudzi. Pirmais izstādes komplekts izveidots par ziedojumiem, otrajam līdzekļus piešķira Kultūras ministrija, bet šobrīd pa Latviju ceļo jau trīs izstādes komplekti.
Portāls vēsta, ka šādas ekspozīcijas izstādīšanu kultūras centros krievu kopienas uztvērušas neitrāli, kā “alternatīva skata uz vēsturi demonstrāciju”, taču tās nonākšanu skolās daudzi uztvēruši ārkārtīgi negatīvi.
Piemēram, Daugavpils Krievu kopienas priekšsēdētāja vietnieks Jevgēnijs Drobots portālam pauda kategoriskus iebildumus pret izstādes parādīšanos Daugavpilī, jo uzskata, ka “okupācijas tēma ir pārāk sadomāta” un ar to manipulē priekšvēlēšanu gaisotnē. Turklāt, viņaprāt, tā esot lielā mērā aizskaroša Otrā pasaules kara veterāniem, kas paši sevi vairs nevar aizstāvēt.
“Vēstures problēmas ir jāapspriež, par tām drīkst un pat vajag strīdēties un runāt, bet tam jābūt tieši dialogam, kā , piemēram, raidījumā “Vēstures process” TV kanālā “Rossija” – tas ir līdzvērtīgs strīds, bet ne uzspiesta ideoloģija,” klāsta Drobots.
Viņš ir sašutis, ka “”slikto okupantu ideoloģija” vairs netiek uzspiesta mums, bet gan mūsu bērniem un mazbērniem, tieši pret viņiem pirmām kārtām ir vērsta šī inde”. Tāpēc Daugavpils Krievu kopiena aicina daugavpiliešus ignorēt Okupācijas muzeja izstādi pilsētā, uzsvēra Drobots.
Русская община Даугавпилса выступает против передвижной выставки Музея оккупации
Руководитель отдела истории Даугавпилсского музея Валентина Славковская рассказала, что экспозицию образуют изображения предметов, документы и фотографии Латвийского музея оккупации, отражающие судьбы Латвии и ее народа с 1939 по 1991 годы / Фото: nasha.lv |
Как известно, 19 августа в 11 часов скромно и без всякой помпы на втором этаже Даугавпилсского городского краеведческого и художественного музея была открыта передвижная выставка «Латвия 1939-1991: от оккупации до свободы».
Городское самоуправление на данном мероприятии представляла руководитель Управления культуры Элеонора Клещинская.
Первыми посетителями выставки стали дети в возрасте от 8 до 13 лет – воспитанники летнего лагеря любителей театра.
Как рассказала nasha.lv Валентина Славковская, руководитель отдела истории Даугавпилсского краеведческого и художественного музея, экспозицию данной выставки образуют изображения предметов, документы и фотографии Латвийского музея оккупации, которые отражают судьбы Латвийского государства и его народа с 1939 по 1991 годы.
Среди рассматриваемых событий – основание Латвийского государства и его международное признание, потеря независимости, депортации, время немецкой оккупации и холокост, партизанская борьба за независимость, движение Атмоды (Возрождения) и восстановление независимости. Тексты и пояснительные тексты даны на латышском, английском и русском языках.
Данная выставка начала свою деятельность ровно 10 лет назад, ее цель – обойти все школы и культурные центры страны. Первый выставочный комплект был изготовлен на пожертвования, второй – на деньги Министерства культуры. На сегодняшней момент по Латвии кочуют уже 3 выставочных комплекта.
Если размещение подобной экспозиции в центрах культуры русские общества восприняли нейтрально – как демонстрацию альтернативного взгляда на историю, то появление подобной выставки в латвийских школах многие из них восприняли крайне негативно.
Например, зампредседателя Даугавпилсской Русской общины Евгений Дробот в телефонном разговоре с nasha.lv высказал категоричное мнение по поводу появления подобной выставки в нашем городе.
Он считает, что тема оккупации слишком надумана, ею манипулируют (особенно, в преддверии выборов), а нынешняя подача темы оккупации во многом оскорбительна для ветеранов Великой Отечественной войны, большинство из которых уже глубокие старики, которые не могут за себя постоять.
«Исторические проблемы надо обсуждать, на эти темы можно и нужно спорить и говорить, но это должен быть именно диалог, подобный, например, программе «Исторический процесс» на телеканале «Россия». Это равный спор, а не навязываемая идеология. Причем «идеология плохих оккупантов» навязывается уже не нам, а нашим детям и внукам. На них, прежде всего, направлен этот яд. Поэтому Русская община со своей стороны призывает даугавпилчан проигнорировать выставку Музея оккупации в нашем городе», – сказал г-н Дробот.
Baltieši pret reālpolitikas straumi
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=324616:baltiei-pret-relpolitikas-straumi&catid=93:la-komentri&Itemid=295
Tagad zināmie žurnāla “Der Spiegel” publicētie un arī Latvijā pārpublicētie Gorbačova fonda arhīvu materiāli tika raksturoti kā PSRS pirmo un pēdējo prezidentu atmaskojoši, jo norāda uz viņa saistību ar Padomju Savienības izdzišanas fāzē pieļauto varmācību tautas kustību apspiešanā.
Tomēr no vāciešu viedokļa krietni neērtāki ir atklājumi par bijušā kanclera Helmuta Kola izteikumiem. Arī viņa privāti sacītais, ka baltiešiem, ja tie grib atstāt savienību, “nav citas izejas, izņemot to, kas noteikta konstitūcijā. Un Rietumu mutiskais atbalsts viņiem tajā neko nemaina”. Tāda būtībā bija arī Latvijas kompartijas (uz “PSKP platformas”) nostāja.
Taču nekā pārsteidzoša šajās atklāsmēs nav. Cik daudz Kolam nozīmēja Vācijas atkalapvienošanās, kas pilnīgi saprotams, tik maz – Baltijas valstis. Par to liecināja, piemēram, toreizējās Bonnas atteikšanās no simboliskā žesta anulēt Molotova–Ribentropa pakta slepenos protokolus vai nevēlēšanās ļaut baltiešiem atvērt Vācijā informācijas birojus. Pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas Vācija īpaši nenopūlējās ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstiskās kontinuitātes principa ievērošanu. Taču Berlīnes politiski juridiskie līkloči turpinājās vēl pēc Kola valdīšanas ēras…
ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais nenoliedzami arī bija reālpolitiķis. Un viņam tāpat rūpēja, lai Padomju Savienībā pie varas noturētos Gorbačovs, kurš “sasniedzis pārsteidzošas lietas”, kā Bušs bilda vēl PSRS sabrukuma priekšvakarā 1991. gada 1. augustā Kijevā, dodams mājienu ukraiņiem pārāk nešūpot laivu.
Taču Vašingtonas attieksme pret Baltiju bija niansētāka, var teikt – kopumā labvēlīgāka, kas ir arī Amerikas baltiešu nopelns.
Turklāt atšķirībā no Kola, Bušs vecākais, izrādās, nebija tik “saprotošs” par Maskavas sūtīto specvienību izdarībām Lietuvā un citur. Viņš arī ļāva valsts sekretāram Džeimsam Beikeram 1991. gada martā paziņot, ka Baltijas valstis nekad Padomju Savienībā nav iestājušās, tāpēc tām nebūtu jāvadās pēc PSRS konstitūcijas.
Ir daudz un dažādi aprakstīti baltiešu pūliņi tā dēvētajā pārejas periodā 1990. – 1991. gadā atrast kādas sāndurvis uz starptautiskajām organizācijām, un varbūt lielākie panākumi tika gūti 1991. gada jūnijā, kad Eiropas Parlaments iekļāva attiecīgo tēmu savā darba kārtībā, kaut arī neko konkrētu nenolēma, savukārt NATO valstu ārlietu ministru konference Kopenhāgenā (arī pateicoties pie mums pārāk ātri piemirstajam Dānijas ārlietu ministram Ufem Elemanam Jensenam) pieņēma dokumentu, kurā izteikts atbalsts igauņu, latviešu un lietuviešu “leģitīmajiem centieniem” un Maskava aicināta uz “patiesām sarunām” ar baltiešu “demokrātiski ievēlētajām valdībām”. Neko vairāk nevarēja cerēt, un arī tas jau bija krietni daudz.
Bet to izšķirošo, kas noteica Baltijas valstu neatkarības atgūšanu un PSRS sabrukumu, Rietumu reālpolitiķi nebija savās aplēsēs ietvēruši vai īsti novērtējuši. Tostarp, kā atzīst vēsturnieki, tā dēvēto Jeļcina faktoru un augusta puču, kad, pēc Tonija Džada rakstītā, “sabiedrībai tika dotas plašas iespējas tuvumā apskatīt oficiālā sociālisma fizionomiju tā vecuma plānprātībā”.
Galvenais, politiķus pārsteidza nesagatavotus šā puča izgāšanās sekas – 1991. gada rudenī Rietumi vēl loloja ilūzijas par reformētu savienību ar neaizstājamo Gorbačovu priekšgalā.
Taču lielvaru gaiteņos daudzi nebija gaidījuši arī tik vērienīgu baltiešu iesaistīšanos mierīgā cīņā par neatkarības atgūšanu un igauņu, latviešu un lietuviešu spējas likt savus spēkus un ierobežotos resursus kopā.
Šodien, pēc divdesmit gadiem, reālpolitika vairs nav liekulīgu lielvalstu monopols – tā iemiesojusies arī redzamu Rīgas varasvīru galvās, kas mēra Baltijas telpu, nu kaut to pašu “Rail Baltica” vai ko citu kopīgi īstenojamu, vienīgi ar vēsu komerciāla izdevīguma vai, biežāk, neizdevīguma mērauklu. Drusku frāžaini izsakoties, vēstures loks ir noslēdzies…
Vai jāsēžas pie vēstures «apaļā galda»?
V. Krustiņš: – Zundas kungs, kā padomdevējs par vēsturi esat ieņēmis vietu blakus jau trešajam prezidentam pēc kārtas. Atļaujiet dažus citātus – “par valdnieka prātu pirmām kārtām spriež pēc tā, kādus ļaudis viņš sev pietuvina” – teicis Makjavelli. Otrs ir vēsturnieka Šlēzingera izteikums – “ja priekšnieki kļūdās, tas nozīmē, ka laiks nomainīt padomniekus”.
A. Zunda: – Gudriem vīriem varu tikai piekrist.
– Sakarā ar pirmsvēlēšanu kampaņu saasinās jautājumi par vēsturi. Okupācijas atzīšana kļuvusi par tādu kā bīstamu cini partiju attiecībās. Jūs to esat vērojis, strādādams ar trim valsts galvām. Kāds ir pašreizējā prezidenta skats uz šā fakta atzīšanu, cik tas pilī šķiet nozīmīgi?
– Būs grūti atbildēt detalizēti, jo Valsts prezidents Andris Bērziņš savā amatā ir strādājis tikai nedaudz vairāk par mēnesi. Droši vien vēstures jautājumi šajā laikā viņam nebija starp pašām aktuālākajām prioritātēm. Tepat līdzās ir ārkārtas Saeimas vēlēšanas, un nosacītā bezvaras periodā tikai prezidentam ir tiesības sasaukt parlamenta sēdes, turklāt ir citas aktualitātes, taču, ja gribat atbildi par prezidentūras attieksmi pret smago un sarežģīto Latvijas vēstures problēmu – 1940. gadu un okupāciju, tad teikšu, ka pirms pāris nedēļām Bērziņa kungs veltīja stundu Okupācijas muzeja apmeklējumam. Viņš iepazinās gan ar stacionāro, gan traģiskajiem 1941. g. notikumiem veltīto izstādi un noskaidroja, kādi ir darba apstākļi muzejā.
– Prezidents intervijā pie Okupācijas muzeja esot kaut ko teicis par pretēju viedokļu tuvināšanu?
– Nē, viņam jautāja par okupācijas fakta atzīšanu, un tas mazliet raisīja Andra Bērziņa izbrīnu: kā gan ne? Bez šaubām, atzīst.
– Iespējams, Andris Bērziņš runāja par viedokļu tuvināšanu starp nodibinātajām krievu un latviešu vēsturnieku grupām starpvalstu komisijā?
– Prezidents atbalsta Krievijas–Latvijas vēsturnieku komisijas darbu. Viņš uzsver tās svarīgo funkciju noskaidrot pušu viedokļus, pretrunas, dažādās interpretācijas par sarežģītu XX gadsimta problēmu izpratni valstu attiecībās. Droši vien viņa uzskats ir tāds, ka kāda puse, turoties pie savas absolūtās patiesības, nevar pasludināt sevi par uzvarējušu. Jāpanāk arī otrās puses ieklausīšanos, izpratni, līdz ar to viedokļu tuvināšanu par notikumiem pirms 50 vai 70 gadiem. Prezidents uzskata komisijas ideju par pareizo ceļu, lai vismaz akadēmiskā līmenī sāktos diskusija, un viņš cer, ka, tāpat kā Polijai ar Krieviju izdevās tuvināt viedokļus par Katiņu, arī Latvijas un Krievijas vēstures pētniekiem izdosies nonākt pie zināmiem kopsaucējiem.
– Tas – pēc prezidenta Bērziņa domām. Un jūs kā vēsturnieks tam arī piekrītat?
– Domāju, ka labāk uzturēt dialogu ar krievu vēsturniekiem. Izveidot Latvijas–Krievijas apvienoto vēsturnieku komisiju, un es ceru, ka 2010. gada decembra prezidentu Medvedeva un Zatlera vienošanās mūsu pētniekiem pavērs iespēju veikt zinātnisko darbu līdz šim slēgtajos Krievijas arhīvos, iegūt jaunus dokumentus. Manuprāt, izdarot šo darbu, akadēmisko pētnieku uzskati nevis attālināsies, bet tieši tad varbūt arī tuvināsies. No komisijas redzu vairāk plusu nekā negatīvā. Ja komisijas darbs nebūs produktīvs, kā tas gadījies ar Lietuvas–Krievijas komisiju, tad to pārtrauks vai iesaldēs. Esam vienojušies ar komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētāju akadēmiķi Aleksandru Čubarjanu, ka apvienotās komisijas dibināšanas sēde notiks 2011. gada oktobrī vai novembrī, un apmēram pēc gada varēs paraudzīties – kādi ir pirmie kopīgā darba rezultāti, vai arī to nav.
– Jā, lai komisija darbojas, bet runāsim par okupācijas fakta atzīšanas politisko jēgu tepat, Latvijā. Domājams, pareizāk būtu vispirms panākt, lai šis fakts tiek atzīts Latvijā. Redzam, ka “Saskaņas centrs” to skaidri negrib darīt. Nav jau jāsagaida, lai papriekš šo atzīšanas soli sper Krievijas prezidents vai premjers.
– Piekrītu. Ja 2011. gadā skatāmies objektīvi uz Latvijas sabiedrību, tad pastāv divu – trīs atmiņu kultūras un vēstures skatpunkti. Ir nosacīta latviešu sabiedrības daļas atmiņu kultūra par 1940. gadu, kara un pēckara laika notikumiem un deportāciju traģēdiju, un ir zināmas krievu sabiedrības daļas vēsturiskā atmiņa par šiem pašiem notikumiem, kas pamatos atbilst padomju perioda redzējumam. Tomēr tādu strikti etnisku līniju starp šīm atmiņu kultūrām nevar novilkt.
E. Līcītis: – To pauž jaunie latviešu vēsturnieki Paiders un Urbanovičs savā grāmatā.
– Jā, bet Urbanoviču un Paideru gan es nesauktu par “latviešu vēsturniekiem”. Viņu grāmata, man liekas, nav balstīta uz arhīvu un dokumentu studijām. Taču – ir vēl trešā atmiņu kultūra, kas parādījusies pēc neatkarības atgūšanas, kad par mērķi likām atgriešanos Eiropā un eiropeisko vērtību atkalatzīšanu.
Jau septiņus gadus esam ES, un izveidojusies šī trešā vēstures atmiņa, kas stipri līdzinās demokrātiskās Eiropas vēsturiskajai atmiņai. Tā vairāk virzīta uz toleranci un kompromisiem, nevis pretimstāvēšanu.
To pārstāvošie pētnieki vedina “saprast otru pusi”, “ieklausīties”. Latvijā arī ir tādi cilvēki, lai gan viņu skaits nav visai liels. Viņu ir vairāk starp gados jaunajiem, kas daudz ceļojuši un kuriem ir pieredze par to, kā Eiropā par vēstures lietām un Otro pasaules karu izsakās.
V. Krustiņš: – Tā patiešām runā, ka vieniem esot tāda pieredze, bet otriem – tāda. Bet beigu beigās ir vēstures fakti, kurus šodien var skatīt, no kura gala grib, bet tie paliek. Zināma diena, kurā iebrauca krievu tanki un sākās okupācija – vai gribam mīļi sarunāties vai “konfrontēties”, bet tas ir fakts. Lai kā par to spriestu pat Eiropas apceļotāji. Vai tādā gadījumā jārunā par sabiedrības pārstāvju viedokļiem un vēsturisko atmiņu – vai tomēr par caurcaurēm ieņemtu politisko pozīciju?
– To grūti nošķirt un atbildēt, jo arī starp latviešiem un krieviem ir ļaudis, kas skatās atšķirīgi uz 1940. gada notikumiem. To nosaka uzskati un audzināšana ģimenē. Vērtību sistēma ģimenē. Otrkārt, kādā skolā jaunais cilvēks ieguvis izglītību, kā viņam mācīta un skaidrota vēsture. Treškārt, ietekmes faktori – draugu, paziņu loks, lasītā literatūra, izveidojusies pārliecība: būtībā demokrātiska, liberāla vai vairāk sveras uz konservatīvo pusi.
Bet, runājot par to, vai 1940. gadam ir politiskais aspekts – bez šaubām, viens ir akadēmiskais vērtējums, kur nav lielu diskusiju, kā nosaukt to, kas notika tā gada jūnijā ar Baltijas valstīm. Viennozīmīgi – sveša valsts izvirzīja ultimātu, pieprasīja mainīt valdības, lielā apjomā ieveda karaspēku, kas kopā ar atsūtītajiem emisāriem pārņēma kontroli trijās Baltijas valstīs, noorganizēja nedemokrātiskas, prettiesiskas vēlēšanas, kurās laida kandidēt tikai vienu sarakstu, ko pirms tam akceptēja Krievijas vēstniecībā.
Gribu atzīmēt, ka pēc Otrā pasaules kara vairāk nekā 50 pasaules valstis neatzina Padomju Savienības rīcību Baltijas valstīs par leģitīmu.
Diskusijā par to, bija vai nebija okupācija, līdzās citiem argumentiem tas ir ļoti būtisks faktors, bez šaubām, pierādot okupācijas fakta starptautisku atzīšanu. To pavisam nesen vēlreiz apstiprināja Zviedrijas valdības vadītājs Reinfelts, kurš atvainojās Baltijas valstīm, ka Zviedrija savulaik ieņēma tik pasīvu pozīciju pret PSRS veikto okupāciju.
– Lai gan, manuprāt, šīs vēstures lietas ir pašsaprotamas – vismaz vairākumam latviešu cilvēkiem –, tomēr, šķiet, par tām nevēlas runāt – ne jau akadēmiskās, bet Saeimas sienās. Varbūt bail no vēlētājiem, varbūt pašiem no savas ēnas? Varbūt prezidenta pilī varētu sarīkot apaļo galdu, lai aprunātos par šīm lietām.
– Tas tiešām ir politikas lauciņš.
– Un vai tas nebūtu arī prezidenta lauciņš?
– Šādas debates būtu efektīvākas, ja vismaz valdošās koalīcijas partijām būtu vienots viedoklis šajos jautājumos.
E. Līcītis: – Tā droši vien ir politiska demonstrācija, nevis “subjektīvs faktors”, ja 14. jūnijā Saeimas priekšsēdētājas vietnieks un vienas lielas frakcijas 28 deputāti nevar aiziet līdz Brīvības piemineklim, lai godinātu izvešanā bojāgājušo un represēto piemiņu.
– Tas ir jautājums šīs partijas priekšsēdētājam un tās frakcijas deputātiem – kāpēc viņi to nedara? Tas droši vien ir arī politiskās kultūras jautājums. Taču, atsaucoties Krustiņa kunga ierosinājumam par vēstures apaļo galdu, šis ir piemērs, ka patiešām būtu labs darbs pie tā apsēdināt valdošo koalīciju, ja viņiem tik tiešām ir uzskatu atšķirības vēstures izpratnē, apsēdināt arī Saeimā pārstāvētās partijas – par to ir jārunā.
Vēstures lietas ir valsts identitātes nesējlietas, tāpat kā valoda, kultūra. Ja izveidojas koalīcija, kurai par to nav vienprātības, diez vai tas stiprina sabiedrību un valsti kopumā.
V. Krustiņš: – Kā jūs skatāties uz to, ka mums pastāv grupas, kuras organizē tādu kārtību, lai krievu valodu ieviestu par valsts valodu Latvijā? Manuprāt, tas ir rupjš izaicinājums.
– Vai tad mums trūkst tiesībsargājošo iestāžu, kurām modri jāseko līdzi, lai visi Latvijā dzīvojošie ievērotu likumus? Ja Drošības policija nesaskata krievu valodas nostiprināšanas parakstu kampaņā neko pretlikumīgu, tad droši vien tā tas arī ir. Es neesmu jurists. Bet visiem taču ir zināms, ka Latvijā latviešu valoda ar likumu ir apstiprināta kā vienīgā valsts valoda.
– Tur jau tā lieta, ka nejautāju jums kā juristam, bet kā Valsts prezidenta padomniekam, vēsturniekam – vai to var uzņemt vienā mierā, vai tas ir policejisks vai tomēr politisks jautājums?
– Tas noteikti ir politisks jautājums. Šāda parakstu vākšanas kampaņa nevis vienos, bet šķels sabiedrību. Bet vai tas ir likumīgs solis, tas ir jāizvērtē attiecīgajām institūcijām.
– Man likās, ka tas ir politisks jautājums, ar ko jānodarbojas valsts vadībai. Šī kampaņa ir latviešus aizskaroša, un ziniet – ja sāks ar valodas revīziju, vai nebeigs ar valsts revīziju?
– Dzīvojam demokrātiskā, tiesiskā valstī, kur pilsoņiem jāievēro likumi, bet atbildīgo iestāžu pienākumos ietilpst uzraudzīt, vai un kā to dara. Jā, man arī liekas, ka tā vietā, lai vāktu parakstus par krievu valodu kā valsts valodu, būtu normāli censties apgūt un stiprināt latviešu valodu, sasniedzot bāzi kaut kādai saliedētībai. Tas ir skaidrs, ka idejas par otrās valsts valodas ieviešanu neveicinās nedz konsolidāciju, nedz tuvināšanos.
– Zundas kungs, 16. – 17. septembrī paredzēts Latvijas vēsturnieku 1. kongress. Vai jūs varētu nedaudz tuvāk pastāstīt, kas šajās dienās notiks?
– Pirmajā kongresa dienā LU Lielajā aulā būs atklāšana, oficiālās uzrunas, kam sekos plenārsēdes ar referātiem. Kongresā uzrunu teiks Valsts prezidents. Piedalīsies gan latviešu, gan ārvalstu zinātnieki, kas sagatavojuši interesantas tēmas, kuras analizēs savos priekšlasījumos. Otrajā dienā darbs noritēs sekcijās (kopā 7 sekcijas): no aizvēstures un arheoloģijas līdz viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēsturei. Būs sekcija “Latvijas politiskā vēsture XX gadsimtā”, ko vadīs prof. Feldmanis. Šķiet, interesanta būs arī ārpolitikas pētniecībai veltītā sekcija, kurā uzstāsies gan pazīstami vēsturnieki, gan arī jauni pētnieki (Alda Bražūne, Edijs Bošs, Edvīns Šnore, Kristīne Beķere u. c.). Ielūgto personu loks ir ļoti plašs – muzeju, arhīvu un citu iestāžu darbinieki un vēstures pētnieki, vēstures skolotāji u. c.
Šis kongress būs pirmais, tātad pats par sevi vēsturisks. Otrs svarīgākais kongresa uzdevums ir izvērtēt paveikto vēstures zinātnes un vēstures mācīšanas jomā, kā arī skaidrāk iezīmēt vēstures lomu mūsdienu sabiedrības attīstībā.
Būtiski ir pieņemt arī deklarāciju, kurā būtu atspoguļoti kongresa pamatsecinājumi, ieskicēti uzdevumi, kas jārisina tuvākā un tālākā nākotnē. Izskanējis priekšlikums izdot vēstures enciklopēdiju, kas būtu projekts vairāku gadu garumā, kam noteikti nepieciešams valdības atbalsts. Kā “cunftes” pārstāvis patiešām domāju, ka vēsture svarīga gan no patriotisma, gan no identitātes, gan no sabiedrības konsolidācijas un valstiskā stipruma viedokļa.
– Cik cilvēku būtu kongresa zālē?
– Paredzu, ka trīs līdz četri simti. Domāju, pamatauditorija būs minētie vēstures skolotāji, augstskolu pasniedzēji, muzeju, arhīvu darbinieki, zinātnieki.
E. Līcītis: – Vai kongresā gaidāma sabiedrisku darbinieku, interesentu līdzdalība? Vai tur būs, piemēram, Visvaldis Lācis?
– Nezinu, vai Lāča kungs atnāks. Bet, kongresu ievadot, Latvijas Universitātes Mazajā aulā 15. septembrī paredzēta Dr. art. h. c. Imanta Lancmaņa lekcija “Kurzemes vieta Eiropas un Latvijas vēsturē”. Ar “Latvijas Avīzes” palīdzību informēju tās lasītājus un aicinu, lai ieinteresētā sabiedrības daļa piedalās, klausās, diskutē, uzdod jautājumus – laipni lūdzam.
V. Krustiņš: – Ir tā saucamie “krievu” vēsturnieki – zinātņu kandidāts Guščins, arī citi. Vai šī kopa tiek atzīta akadēmiskajā vidē, vai tie tādi pašdarbnieki?
– No Krievijas ar interesantu tēmu kongresā uzstāsies vēsturnieks Boriss Sokolovs. Mūsu orientācija ir uz akadēmiskiem vēsturniekiem, profesionāļiem ar zinātnisko grādu un nosaukumu. Neesmu dzirdējis, ka uzņemts kāds īpašs kontakts ar šiem vai citiem autoriem, kuri publicējas vietējās krievu avīzēs vai kādos citos izdevumos, taču droši vien arī viņi var nākt, klausīties un celt savu zināšanu apvārsni, iespaidoties no “interpretācijām”.
– Kad vienu prezidentu amatā nomaina cits, atkāpjas arī iepriekšējā prezidenta padomdevēji. Jums Bērziņa kungs atkārtoti uzticējies, taču vai sagaidāmas pārmaiņas prezidenta vēsturnieku komisijas sastāvā?
– Esmu saņēmis prezidenta Andra Bērziņa akceptu, ka šai komisijai jābūt, vēsture ir svarīgs, atbalstāms virziens. Pašlaik tiek papildināts vēsturnieku komisijas nolikums un gatavots sastāvs, ko prezidents apstiprinās. Komisijas vadībā paliks prof. Inesis Feldmanis un citu ievērojamu izmaiņu nebūs, izņemot, ka gribam “pieliet svaigas asinis”, piesaistīt jaunus profesionāļus. Uzrunājām Inetu Lipšu, kura nesen aizstāvēja vēstures doktora grādu – viņa strādājusi arī “Latvijas Avīzē”.
E. Līcītis: – Vai darbu turpinās arī Mazākumtautību konsultatīvā padome?
– Jā, arī Andra Bērziņa kunga prezidentūras laikā šī padome darbosies. Pašlaik tiek papildināts padomes nolikums un veidots personālsastāvs. Ražuka kungs kā iepriekšējais Mazākumtautību konsultatīvās padomes priekšsēdētājs strādāja gana labi un veiksmīgi, taču redzams, ka viņš izvēlējies turpmāk būt politikā. Darbu padomē turpinās baltkrievu, ukraiņu, ebreju, igauņu un citu mazākumtautību organizāciju pārstāvji. Piemēram, uzrunāta Aldona Treijas kundze, lietuviešu vidusskolas direktore, aicināsim Latvijas Gruzīnu biedrības vadītāju. Latvijas Krievu kultūras biedrību padomē pārstāvēs Jeļena Matjakubova. Padomē būs arī Latvijas musulmaņu draudzes pārstāvis.
Represētie aicina nepagriezt valstij muguru
Ikšķilē notika 13. Latvijas politiski represēto salidojums. Dziesmu dāvanas represētajiem sniedza operdziedātāji Inga Šļubovska un Juris Ādamsons, bet runas dāvanas – vairāki politiķi.
Valsts prezidents Andris Bērziņš teica, ka politika jāveido, rēķinoties ar to, ka mūsu skaits samazinās un tuvākajā nākotnē var sarukt vēl par pusmiljonu, radot situāciju, kad Latvija ir: «Dažas lielas pilsētas, dažas spožas mazpilsētas un nekas vairāk.» Prezidents solīja darīt visu, lai mūsu skaits nesamazinās, bet uzsvēra, ka ikviens pats ir gan savas laimes kalējs, gan savas nelaimes cēlonis. Represētos prezidents uzteica par spēju rast izdzīvošanas ceļus vissmagākos brīžos. «Ja sapratīsim, ka neesam vieni – uzvarēsim,» viņš sacīja.
Eksprezidents Valdis Zatlers, kurš savas prezidentūras laikā apmeklēja jo daudzus represēto pasākumus, teica, ka viņš uz tiem nācis, uzdodams sev jautājumu: «Vai esmu bijis pietiekami atbildīgs, lai būtu jūsu paaudzes cienīgs?» Viņš uzsvēra, ka represētie ir pelnījuši gan labu veselību, gan atbalstu ģimenēs un pašvaldībās, bet visvairāk – cieņas pilnu attieksmi no Latvijas valsts. Eiroparlamenta deputāte un viena no represētajām Sandra Kalniete stāstīja par pētījumu, kurš apliecinājis, ka Eiropas valstīs zināšanas par totalitārā komunisma noziegumiem ir visai pieticīgas, nav līdzsvara nacisma un totalitārā komunisma izpētē.
Bet, ja sestdien būtu bijušas politiķu runu sacensības, tad, manuprāt, vinnējis būtu Raivis Dzintars. Jo viņš bez lielas izpušķošanas zināja teikt, ko konkrētu Nacionālajai apvienībai izdevies panākt represēto labā (politiski represēto apvienībai būs lielāks finansiāls atbalsts; pašvaldības vairs nevarēs piešķirt politiski represētā statusu patvaļīgi; par Valodas likuma pārkāpumiem būs lielāki sodi; tik vienkārši vairs nevarēs tikt deputātos bez latviešu valodas). Partiju politiķi bija korekti un priekšvēlēšanu kampaņu turēja ārpus estrādes ietvariem. Ja nu vienīgi Raivis Dzintars teicās nesaprotam tos, kuri valdībā grasās ielaisties ar Saskaņas centru. Jo nav saprotams, kā var ielaisties ar tiem, kuri 9. maijā liek ziedus pie pieminekļa varai, kuras dēļ notika represijas.
Politiķi, tāpat viens no salidojuma ilggadējiem kopsaucējiem, Ikšķiles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Rudzītis un arī kinodokumentāliste Dzintra Geka pamatā runāja uz represētajiem, bet paši represētie gan pamatā runāja uz politiku. Viņu zīmētā aina bija skaudri reāla un nesaforsēta. Teikt – «mēs nečīkstam, mēs negaužamies», nebija vajadzības. Nez vai kāds no daudz jaunākiem var droši prognozēt politikas lūzumu uz labu pēc mēneša. Politiski represēto salidojuma pieņemtais aicinājums satur mudinājumu katram piedalīties vēlēšanās ar skaidru prātu un dūšu, nevis pagriezt muguru valstij, lai piedzīvotu vilšanos sev par kaunu un nedraugiem par prieku. Paši sevi represētie ar LPRA vadītāja Gunāra Resnā muti mudināja izstāties no biedrības Gaidītāju kopa («gaidījām uz labāku likteni izsūtījumā, gaidām uz to tagad savā zemē…»). Taču – ir lietas, uz kurām represētajiem nebūtu jāgaida. Pērn nomira 884 represētie. Domājams, ka daļa no viņiem aizgāja pirms laika valsts attieksmes dēļ. Jo tad, kad represēto vēl bija 26 000, nevis 17 000 kā tagad, tika aizsāktas runas par to, ka Austrumu slimnīcas gerontoloģijas nodaļā periodiski bezmaksas palīdzību varētu saņemt ne tikai no nacistiskā, bet arī no komunistiskā režīma cietušie. Solīts, ka tā būs, ticis nerimti, bet izdarīts tas nav. Tā ir cūcība, neraugoties uz Gunāra Resnā salīdzinošo pašironiju – «mēs vēl ne slikti ciešam».
30 sudraba grašu šķinda un Latvijas valsts
Vilnis Zariņš, LA
Foto – Dainis Bušmanis“Latvijas Avīze” un citi izdevumi jau rakstīja par Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera Latvijas valstij nedraudzīgo sacerējumu “Nākotnes melnraksti”. Vilnis Zariņš pievērsis uzmanību autoru izmantotajiem paņēmieniem – demagoģijai, pārspīlējumiem un būtisku faktu noklusēšanai.
Jānis Urbanovičs, Igors Jurgens un Juris Paiders izteikuši dīvainas un vietumis pilnīgi aplamas domas par pagātni. To mērķis acīm redzami ir pūst miglu, ka PSRS neesot Latviju okupējusi. Lai to “pierādītu”, neder fakti un loģiski secinājumi, jo tie liecina ko citu. Tāpēc izskan tādi apgalvojumi, ka Latvijai pirms okupācijas esot bijis daudz līdzības ar Vāciju un PSRS, ka Latvijas saimniecība toreiz brukusi kopā. Šie uzskati nav balstīti uz statistiku, arhīvu materiāliem vai citiem drošiem avotiem; tie uzkrītoši atgādina PSRS idejas un saskan ar mūsdienu krievu imperiālisma propagandu. Bet viena atšķirība tomēr ir. Okupantu izdevumi apgalvoja, ka 1940. gadā Latvijā it kā esot notikusi “sociālistiskā revolūcija”… Šeit par to nerunā. Lielie meli izmainīti sīknaudā.
“Viens pret vienu”: viens cīrulis un viens zirgs
Grāmatā daudzreiz atkārtoti aplami spriedumi. (Te un turpmāk izcēlumi mani. – V. Z.). Vispirms jau jāuzsver, ka autori cenšas pielīdzināt Ulmaņa valdību Hitlera un Staļina režīmam. Piemēram, 27. lpp. J. Urbanovičs raksta: “… Faktiski 1934. – 1938. gads lielā mērā Latvijā iezīmējās ar valsts pārvaldes veidu, kas arvien vairāk līdzinājās… es negribu teikt, ka PSRS, jo liela līdzība bija arī ar Vāciju. Vācijā notika tieši tas pats.” 28. lpp. J. Paiders papildina: “Tas, ko viņš [Ulmanis V.Z.] sāka veidot no 1934. gada, bija mazs PSRS modelis bez komunisma – maza PSRS Latvijas mērogā…” 28. lpp. J. Urbanovičs turpina: “Vadonis bija gan mums, gan Vācijā, gan PSRS, tikai mums ideoloģija bija cita…” Un autori aicina diskutēt par to, ka “Latvijas pārvaldes sistēma ieguva izteiktu līdzību ar tālaika Vācijas un PSRS radītajām sistēmām…” Tikpat rosinoša jau būtu diskusija par to, vai Krievijas prezidents var kļūt par Romas pāvestu!
Ikvienai valstij ir savas pārvaldes iestādes, un šādā nozīmē visas valstis ir līdzīgas. K. Ulmaņa darbības metodes bija citas un dažā ziņā pilnīgi pretējas nekā totalitārajiem Staļina un Hitlera režīmiem. Vācijas un PSRS pārvalde balstījās uz teroru, ignorēja tiesiskuma principus, slepkavoja bez tiesas un lielu daļu iedzīvotāju turēja ieslodzījumā.
Kad Padomju Savienībā čekas represijas kļuva mazāk efektīvas un līdz ar to mazinājās tautas bailes, PSRS sabruka.
Latvijā, protams, arī bija represīvas iestādes. Bet tās gādāja par drošību, neizlejot asinis. Latvijā nebija nekā tāda, ko varētu kaut attāli salīdzināt ar tautas mērdēšanu badā Padomju Savienībā vai ar Kristāla nakti Vācijā. Centieni pielīdzināt situāciju Latvijā tai, kāda pastāvēja totalitārajās valstīs, atgādina anekdoti par restorānu, kur piedāvātas cīruļa gaļas kotletes. Kad viesis centies noskaidrot, vai kotletes tiešām ir no cīruļa gaļas, pavārs atzinis, ka drusku pievienota arī zirga gaļa. Bet kādā proporcijā? Viens pret vienu: viens cīrulis un viens zirgs! Jāsecina, ka K. Ulmaņa veidotajai pārvaldes sistēmai zināmas līdzības var atrast Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Ungārijā, taču arī tām bija daudz atšķirību.
“Piespiedu darbs” un citas “nebrīves”…
Psiholoģisks paņēmiens lasītāju ietekmēšanai ir ievietot daudz ilustrāciju, kas maz attiecas uz tēmu, tām pievienojot neko neizsakošus paskaid-rojumus. Piemēram, 326. lpp. ievietots attēls, kā tiek atvērta Tautas Saeimas vēlēšanu urna 1940. gada jūlijā, un zem tā paraksts: “Balsošanas urnas atklāj savu noslēpumu.” Jāvaicā, kādi gan “noslēpumi” pēc vēlēšanu imitācijas urnās varētu būt?
Autori labprāt izmanto arī pārspīlējumus, kas deformē reālo situāciju. 234. lpp. J. Paiders raksta: “Ekonomiskais totalitārisms [domāts 1940. g. janvārī] sasniedza maksimālu pakāpi.” Autors šo domu pamato ar to, ka valūtas pārskaitīšanai uz ārzemēm bija vajadzīga valūtas komitejas atļauja. J. Paiders turpina:”Personiskās brīvības tika reglamentētas ar sodiem un piespiedu darbu.” Proti, bija paredzēts, ka vidusskolēniem vasarā vienu mēnesi vajadzēs nostrādāt lauku darbos.
Pāris lappuses tālāk J. Paiders apgalvo: “Principā ekonomiskā sistēma ir lielā mērā izveidota totalitāra. Līdz ar to 1940. gadā pāreja no Ulmaņa iekārtas uz Latvijas PSR varēja notikt bez sāpēm un bez masveida protestiem… ” un “kad PSRS karaspēks iesoļoja Rīgā, Latvija bija perfekti sagatavota iekļaušanai padomju sistēmā”.
“Latvijā bija ieviesta normēta iedzīvotāju apgāde ar vairākām precēm,” sūrojas autori.
Jāuzver, ka normētās preces tolaik bija cukurs, cietās veļas ziepes, petroleja un benzīns. Cukura norma ikvienam bija 1,2 kg mēnesī. Mīkstās zaļās ziepes varēja iegādāties viegli. Tās mazgāja tikpat labi kā cietās, bet nebija tik ērti lietojamas. Tiem, kam bija elektrība, petroleju nevajadzēja. Citi lielās desmit līniju cilindru lampas tagad dedzināja tad, kad bērni pildīja skolas darbus. Citā laikā dedzināja mazās piecu līniju cilindru lampas.
K. Ulmaņa valdību gribēja nomainīt
Rakstot, ka 1940. gadā PSRS neesot okupējusi Latviju, autori jauc gan faktus, gan datumus. 146. lpp. J. Paiders apgalvo: “Latvijā par šo jautājumu loģikas nav nekādas. Neatkarīgā zemē, kurā neuzturas citvalstu karaspēks, pēkšņi iesoļo tūkstošiem svešzemju karavīru (1939. gada rudens). Tā nav okupācija. Tad vienu brīdi (1940. gada jūnijs) svešzemju karavīru kontingents tiek palielināts un mainās to dislokācijas vietas. Viss. Tagad tā ir okupācija, un lai Krievija maksā par okupācijas sekām.”
Te izmantots triks pierādījumu ķēdē, lai apšaubītu Latvijas valsts pēctecību. Kara apstākļu izraisīto saimnieciskās dzīves regulēšanu, kas neskāra ne ekonomiskās, ne sabiedriskās dzīves pamatus, autori iztēlo par pārveidojumiem pēc PSRS modeļa. J. Urbanovičs vainu par Latvijas okupāciju cenšas pierakstīt Latvijai pašai: “Valsts labprātīgi izvēlējās, ka mēs padodamies lielvarai, kuras interešu sfērā mēs esam ierakstīti. (..) … Līdz 1940. gada jūnijam Latvijas teritorijā valdība pati veidoja tādu kā mazu PSRS modeli.” (302. lpp.)
PSRS karaspēka iesūtīšana ne 1939. gada oktobrī, ne arī 1940. gada jūnijā nav notikusi pēc Latvijas brīvas gribas. Minot I. Feldmaņa rakstu “Latvijas Avīzē” 2004. gada 1. oktobrī, kas vēsta par PSRS draudiem Latvijai sarunās, kas sākās 1939. gada 2. oktobrī, J. Urbanovičs 140. un 141. lpp. citē:
“Nākamajā dienā Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters informēja valdību: J. Staļins viņam teicis, ka ”vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt”, kā arī piedraudot norādījis uz iespēju PSRS paņemt teritoriju ar krievu mazākumtautību.”
Grāmatā maz iztirzāti PSRS karaspēka ievešanas juridiskie aspekti. 1939. gada oktobrī bija līgums, kas minēts arī grāmatas 155. un 156. lpp. Tajā (pēc “Valdības Vēstneša” 1939. g. 10. okt. izdevuma) teikts, ka līgumu slēdz “…nolūkā attīstīt 1920. gada 11. augusta miera līguma nodibinātās draudzīgās attiecības, kuras pamatojas uz otrās puses valstiskās neatkarības atzīšanu un neiejaukšanos tās iekšējās lietās”. Līguma piektais pants paredzēja: “Šī pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart Līdzēju Pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību.”
Par PSRS karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gada 17. jūnijā tiesiskā ziņā sacerējumā nav minēts nekas. Vēsturniekiem ir zināms PSRS ultimāts Latvijai 1940. gada 16. jūnijā. Citēju to pēc citiem avotiem: “PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo: 1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju – Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē, 2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros.” Ja ticam autoriem par Latvijas valdības padevību PSRS, kādēļ okupanti gribēja šo valdību nomainīt?
Par pretošanās iespējām
146. lpp. J. Paiders apcer Latvijas okupācijas ētisko pusi. “Latvijas politiskā elite izdarīja izvēli. Izvēle bija par labu mieram. (..) Velnam no laba prāta tika atdots mazais pirkstiņš… Pēc tam jau bija par vēlu kliegt, ka esam velna varā.” Citāts vairāk liecina par pašu grāmatas autoru ētiku. Romas valdnieks Nerons savam skolotājam Senekam deva iespēju izvēlēties, kādā nāvē viņš diennakts laikā labāk gribētu mirt. Seneka šo laipnību izmantoja gudri un vienas nakts laikā darīja sev galu.
No Latvijas sūtņa PSRS F. Kociņa pārskata par sarunām ar PSRS ārlietu tautas komisāru V. Molotovu grāmatas 317. un turpmākajās lappusēs redzams, ka Padomju Savienība nedeva Latvijai tik daudz izvēles brīvības kā Nerons savam skolotājam. Sūtnis F. Kociņš pie Molotova bija izsaukts 1940. gada 16. jūnijā pulksten 14.00. Tad viņam nolasīja ultimātu un piezīmēja, ka gaida mūsu valdības atbildi līdz pulksten 11.00. Pretējā gadījumā notikšot darbība.
Ne mazāk skaidri par autoru ētisko stāju liecina J. Paidera prātojumi 144. lpp.: “Latvijas neatkarība izšķīrās 1939. gada oktobrī.
Ja Latvijas armija būtu sākusi pretošanos PSRS karaspēkam līdzīgi, kā to 1939. gadā sāka Somijas armija, tad karš un kara zaudējums, kā arī okupācija būtu acīm redzami fakti…”
Jāsaka: ja sarkanā armija 1939. gadā cīnītos pret nelielajām, bet prasmīgajām Latvijas un Igaunijas armijām, tā ciestu milzīgus zaudējumus. Taču šī armija bija pārāk liela, lai mazu valstu karaspēks to varētu sakaut. Bruņotas cīņas gadījumā asiņains PSRS varas iestāžu terors Latvijā sāktos jau 1939. gada beigās, kā tas 1939. gada septembrī jau bija sācies Polijā. Latvijā tas sākās gadu vēlāk. Tikai šādā gaismā iespējams objektīvi novērtēt J. Urbanoviča izteiktos pārmetumus Latvijas iedzīvotājiem par to, ka viņi neesot gāzuši vadoni, kurš atvēris durvis svešam karaspēkam. Tas, ka Baltijas valstis bija okupētas, Latvijai nav jāpierāda. Tas ir zināms jau sen.
Izdevuma 363. lpp. ievietoto “Cīņas” 1940. gada 29. septembra kopiju par ekonomikas “atdzimšanu” pēc okupācijas autori komentē šādi: “Vienlaikus ar rūpnīcu darbības atjaunošanu sekoja algu palielinājumi strādniekiem un rūpniecībā nodarbinātajiem.” No kopijas redzams, ka uzņēmumā “Rīgas audums” algas tiek paaugstinātas par 48 procentiem, a/s “Latvijas ķemmdziju vērptuve” – par 61 procentu, uzņēmumā “R. Bitenieks” – par 100 procentiem. Bet cenu celšanās tolaik notika straujāk!
Kas rada okupācijas faktu: upuris vai agresors?
Par to, vai ir bijusi vai nav bijusi okupācija, autori spriež ne pēc tā, ko darījis agresors, bet pēc tā, ko darījis upuris. Čehi 1939. gadā vācu agresijai nepretojās, bet poļi pretojās. Vai Čehija tādēļ nebija okupēta? Dānijas un Norvēģijas okupāciju Vācija sāka vienā dienā. Norvēģija pretojās, Dānija ne. Starptautiskās organizācijas jau sen ir atzinušas, ka Čehija un Dānija tāpat ir okupācijas upuri kā Latvija, Lietuva un Igaunija. Frančiem ir paruna “Comparaison n’est pas raison” – “Salīdzinājums nav arguments”.
J. Urbanoviča izteicieni atspoguļo aptuveni tādu informētības un loģiskās domāšanas līmeni, kāds ir citās šā autora publikācijās. Viņa nosprausto mērķu sasniegšanai, šķiet, ar to pietiek.
Izbrīnu rada daži J. Paidera prātojumi. Grāmatas 447. lpp. viņš par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem Latvijā apgalvo, ka “…mēs esam līdzatbildīgi gan par holokaustu un līdzdalību nacistu noziegumos, gan arī līdzdalību padomju laika represijās”. Šādi uzskati sasaucas ar mācību par iedzimto grēku. Arī ar galveno domu H. Gulbja komēdijā “Aijā, žūžū bērns kā lācis”, kur teikts: “It visi atbildīgi ir, bet neatbild neviens.” J. Paidera vērtējumi rosina domāt, kas autoram šoreiz atgadījies? Jo viņam ir arī sacerējumi, kas liecina par profesionālu meistarību.
Propagandas burbulis uzpūsts prāvs. Skatīsimies, kā tas pārsprāgs!
Kādas agonijas anatomija
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=324511:kdas-agonijas-anatomija&Itemid=177
1991. gada 19. līdz 21. augusts. Trīs dienas, starp kurām mūsu vēsturiskajā atmiņā ir vesela mūžība. No šausmas raisošās atklāsmes, ka rupja vara un izrēķināšanās padomju impērijā kārtējo reizi ir guvušas virsroku, līdz apziņai, ka komunistu brūkošās varas agonija beidzot pietuvojusies finiša taisnei, bet Latvija ir de facto atjaunojusi savu neatkarību.
1991. gada 19. augusts man tāpat kā daudziem aizsākās ar vēsti par pučistu sazvērestību Maskavā. Atmiņā palikušas Čaikovska baleta “Gulbju ezers” ainas Vissavienības centrālās televīzijas ekrānos. Totāls informācijas trūkums. OMON kaujinieki ieņem Latvijas televīziju, radio, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, izdemolē Latvijas Tautas frontes mītni, LNNK biroju. LTF vadība paziņo, ka “situsi X stunda”. Alfrēds Rubiks pauž, ka “joki nebūs”. Desmitos vakarā paziņo par OMON sašautā mikroautobusa “Latvija” vadītāja Jāņa Salmiņa nāvi. 21. augustā, paklausot Borisa Jeļcina aicinājumam, daļa Rīgas uzņēmumu streiko, bet Latvijas Augstākās Padomes deputāti, ignorējot padomju tankus Jēkaba ielas nama tuvumā, pulcējas uz sēdi, kurā ar 111 balsīm par un 13 pret pieņem konstitucionālo likumu, pasludinot pilnīgu Latvijas neatkarību.
Divdesmit gadus pēc 19. augusta puča nevienam nopietnam politikas apskatniekam nav šaubu, ka izdošanās gadījumā tas būtu aizkavējis PSRS sabrukumu. Sazvērestības neveiksme izrādījās spēcīgākais katalizators neprognozēti straujai padomju impērijas salūšanai, kas institucionāli noslēdzās 1991. gada decembrī. Vai PSRS sabrukšana bija dabisku apstākļu izraisīts vai tomēr vadīts process? Kāda šo iemeslu un cēloņu kopainā ir vieta 19. augusta pučam? Vai PSRS bija iespēja doties pa kādu alternatīvu ceļu? Šos un citus jautājumus uzdevu vēsturniecei, vēstures zinātņu doktorei Dainai Bleierei un politologam Pēterim Viņķelim.
D. Bleiere: – PSRS sabrukšana nebija un nevarēja būt vadīts process, jo tad tā iznākums būtu pavisam cits. Gorbačova mērķis taču bija stiprināt PSRS, nevis sagraut. Taču, ja nebūtu sākušās Gorbačova reformas, PSRS sabrukums noteikti tiktu uz kādu laiku atlikts. Reformu neizbēgamību apzinājās pat daļa PSRS elites, jo valsts sāka strauji atpalikt no ASV. Jau no 60. gadu vidus ekonomikas pieauguma tempi strauji samazinājās, turklāt radās slēpta inflācija, kuru izraisīja tas, ka iedzīvotājiem bija aizvien vairāk naudas, bet preču un pakalpojumu piedāvājums – ārkārtīgi mazs.
Galvenais PSRS sabrukuma iemesls bija sistēmas vājums. PSRS politiskā un ekonomiskā sistēma būtībā bija imūna pret reformām. Varbūt līdz 1987. gadam šo procesu vēl varēja uzlikt uz citām sliedēm, it sevišķi, ja būtu atradies cita tipa līderis. Tomēr jāņem vērā, ka politbirojs nekad nebūtu pieļāvis, lai pie varas nonāktu cilvēks, kas stipri paceltos pāri nomenklatūras vidusmēram.
P. Viņķelis: – PSRS impērijas sabrukšana bija objektīvs process. Faktiski tā bija otrā un trešā līmeņa lokālās nomenklatūras sacelšanās pret pirmā līmeņa varas eliti. Arī Latvijā taču liela daļa jaunās valsts politiskās elites īstenībā ir vecās varas otrā un trešā līmeņa darboņi. Vai PSRS iekārta bija reformējama? Iespējams, bet tie, kas mēģināja, nemācēja to paveikt. Man pat liekas, ka Gorbačovs un arī mūžībā aizgājušais Aleksandrs Jakovļevs īstenībā nemaz nevēlējās šo sistēmu reformēt un bija gatavi nolaist to pa burbuli pilnībā.
– Bet varbūt problēmu varēja atrisināt, dodoties pa Ķīnas ceļu. Šis viedoklis šobrīd Krievijā izskan jo plaši…
D. Bleiere: – Ķīnā tomēr pastāv pavisam cita vēsturiski izveidojusies politiskā kultūra, kas paredz daudz lielāku valsts un tās politiskās elites lomu. PSRS šī situācija bija cita. Turklāt problēma bija arī tas, ka padomju politiskās elites virsslāņa karjera bija veidojusies pēc Staļina 1937. – 1938. gadā veiktās iepriekšējās elites iznīcināšanas. Brežņevs, Andropovs, Čerņenko – viņi visi paniski baidījās atkāpties no kanoniem, kas viņiem bija iemācīti, un nebija gatavi pieņemt jebkāda veida politiskās un ekonomiskās reformas. Gorbačovs, Aleksandrs Jakovļevs piederēja jaunākai politiķu paaudzei. Lai PSRS varētu saglabāt pasaulē kaut kādu prestižu, Gorbačovam bija vajadzīga pārbūve un visas ar to saistītās lietas – atklātība un citas, tomēr tas noveda pie rezultāta, ka drīz šo procesu vairs nevarēja kontrolēt.
Uz āru izlauzās viss, kas bija apslēpts totalitārisma apstākļos – arī nacionālo republiku vēlme pēc patstāvības.
– Kad Gorbačovs īsti pazaudēja kontroli pār paša iesākto procesu?
– Maskava vēl varēja vairāk vai mazāk to kontrolēt līdz 1988., 1989. gada vasarai. 1989. gada rudenī šis process jau bija izlauzies ārpus kontroles – lielā mērā pateicoties Baltijas republikām un Aizkaukāzam, tomēr ļoti būtiska nozīme bija arī Ukrainai, mazāk – Baltkrievijai. Katrā ziņā 1989. gada vidū Gorbačovs aizvien vairāk sāka zaudēt kontroli pār situāciju, lavierējot starp reformu atbalstītājiem un pretiniekiem. 1990. gada sākums – it sevišķi barikāžu laiks Baltijā – savā ziņā bija arī šķirtne, kas parādīja, ka PSRS sabrukuma process jau ir nenovēršams. No šejienes – arī jaunie savienības līguma varianti, kas nebija īsti pieņemami nevienam. Faktiski situācija PSRS jau 1991. gada jūlijā bija nokļuvusi strupceļā.
– Kas būtu noticis, ja pučisti pirms 20 gadiem uzvarētu?
– Situācija Latvijā būtu līdzīga tai, kāda bija Čehoslovākijā 1968. gadā. Iespējams, notikumi būtu attīstījušies visai asiņaini, būtu represijas. No dažādiem avotiem zināms, ka represējamo saraksti jau tika veidoti. Tas pats notiktu arī citās republikās. Nezinu, kā būtu noticis Baltijā, bet, iespējams, ka citur šīs represijas izsauktu militāro pretestību. Taču PSRS būtu sabrukusi tik un tā. Iespējams, tas būtu noticis divu trīs gadu laikā, ne tik ātri, kā piedzīvojām.
– Cik liels pamats varētu būt viedoklim, ka Latvijā puča dienās toreizējais LKP CK pirmais sekretārs Jānis Vagris it kā devis pavēli neraidīt karaspēku pret civiliedzīvotājiem?
– Varētu būt, tomēr tas būtu bijis dīvaini, jo oficiāli viņš jau vairs neieņēma tādu amatu, lai varētu dot pavēles militāristiem. Iespējams, kādu lomu varēja nospēlēt tas, ka Vagris bija PSRS tautas deputāts, kā arī viņa morālā autoritāte. Tomēr tie ir vien pieņēmumi.
Pučs bija vecās padomju nomenklatūras pēdējais mēģinājums saglābt, ko var. Cita lieta, ka pučisti jau arī savā ziņā bija šīs padomju sistēmas produkts. Viņi visi bija itin labi izpildītāji, bet neviens nebija īsts politiķis, kurš varētu uzņemties vadoņa lomu. Tas redzams arī no puča attīstības – kaut vai bēdīgi slavenā preses konference, kurā viņi sēdēja trīcošām rokām. Arī no notikumiem Baltijā var secināt, ka pučisti nebija devuši īstas pavēles, kā rīkoties. Tāpēc Baltijas kara apgabala virspavēlniecība rīkojās uz savu roku. Protams, ir versija, ka aiz visa tā atradās pats Gorbačovs, un to nevar īsti noraidīt. Tomēr arī Gorbačovs nebija viņiem īstais cilvēks.
Viņiem vajadzēja kādu Staļinam līdzīgu, kurš uzņemtos atbildību. Ja tāds atrastos, iespējams, ka pučs uzvarētu un PSRS uz kādu laiku saglabātos.
Puča laikā situāciju pārlauza Jeļcins, kurš spēja uzņemties politisko atbildību, uzkāpjot uz tanka un pasakot: “Mēs nepadosimies.” Patiesībā nevajadzēja nemaz tik daudz, lai pučistus uzvarētu – mazliet politiskās gribas.
P. Viņķelis: – Augusta puča notikumi bija kā katalizators notikumiem, kas jau risinājās. Tie ļāva arī novērtēt, cik militāristiem un PSRS vadībai ir maza ietekme un spēks saturēt kopā savienību. – Cik vēsturniekiem ir pieejami dokumenti, kas vēsta par šiem it kā relatīvi nesenajiem notikumiem?
D. Bleiere: – Mūsu rīcībā ir LKP CK arhīvi, protams, cik nu dokumenti tajos nav iznīcināti. Pēc tiem var pietiekami labi izsekot Rubika vadītās kompartijas daļas uzskatu evolūcijai, bet, protams, nevar atrast represējamo sarakstus. Taču par to, ka tādi ir bijuši, var spriest no diezgan daudziem citiem avotiem. Vēsturniekiem svarīgākais būtu tikt klāt Baltijas kara apgabala materiāliem. Zinot armijā pastāvošo kārtību, nedomāju, ka viņi kaut ko iznīcināja. Šobrīd tie glabājas Maskavā Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā. Taču neticu, ka mēs piedzīvosim šīs arhīvu daļas atvēršanu. Vēl būtisks šā posma izpētei ir interfrontes arhīvs. Lai gan uztraukumā noteikti daudz kas tika iznīcināts, pieļauju, ka tas glabājas kādā privātajā arhīvā.
– Kāda bija konkrētu personību rīcības un lēmumu loma PSRS sabrukumā?
– Protams, viņi varēja rīkoties citādi, kaut kādā mērā saglabājot konfederatīvu valsti. Tas gan būtu bijis ļoti sarežģīti, prasītu spējas un vēlēšanos koordinēt politiku. Taču 1991. gadā jau bija skaidri redzams, ka Jeļcins, Nazarbajevs, Kravčuks, mazākā mērā pārējo republiku līderi – es nerunāju par Baltiju un Aizkaukāzu, jo to neatkarība bija atrisināts jautājums, – jau bija sajutuši sevi kā likteņa lēmējus, kuru rokās ir visas kārtis un katrs no viņiem var būt pietiekami patstāvīgs. Sevišķi būtiski tas bija Ukrainas un Kazahstānas gadījumā. Šajā brīdī atkal atgriezties pie kaut kāda Padomju Savienības varianta viņiem noteikti nelikās labākā doma. Toreiz jau arī vispārējais noskaņojums bija – jo vairāk patstāvības, jo labāk. Tagadējā Krievijā gan šī ideja ir veiksmīgi nolikvidēta.
– Cik lielā mērā PSRS sabrukumu varētu saistīt ar padomju elites ekonomiskās sazvērestības teoriju?
– Zināms pamats šim uzskatam ir, taču jāņem vērā, ka arī padomju elites bija ļoti dažādas. Jaunākās paaudzes elite ļoti ātri saprata, kādu labumu var gūt no Gorbačova ekonomiskajām reformām. Arī Latvijā pieredzējām, ka kooperatīvi bija ļoti labs iegansts, lai privatizētu valsts īpašumu jau pirms oficiālā procesa sākšanās. Taču jaunie kapitālisti faktiski izauga nevis no augstākās, bet vidējās nomenklatūras aprindām. Liela loma bija arī bijušajiem VDK darbiniekiem – it sevišķi tiem, kuri bija nodarbojušies ar ekonomisko noziegumu apkarošanu. Viņi varēja izmantot savu varas autoritāti un iepriekš izveidotos sakarus. Tomēr ne visa iepriekšējā laika elite bija gatava šai izlaupīšanai un, galvenais, saprata, kā kapitālisma sistēma darbojas.
Jāņem arī vērā, ka atšķirībā no Baltijas citās bijušajās PSRS republikās sabiedrības dalība politiskajos procesos bija pasīva. Tāpēc daudzviet vecajai elitei izdevās gan saglabāt, gan atgūt varu – arī ekonomisko.
– Vai ir kādas iespējas kaut daļējai impērijas atdzimšanai?
– Par PSRS atjaunošanu nevar būt ne runas, jo tās ideoloģija jau ir lielā mērā mirusi. Taču ideja par stipru Krieviju šobrīd šajā valstī ir ārkārtīgi populāra. Ir ļoti daudzi, kas būtu priecīgi, ja izdotos to atjaunot 1917. gada robežās. Vai tas ir reāli? Tas būtu pret šā brīža pasaules attīstības tendencēm. Jo teritoriālā ekspansija šobrīd ir ārkārtīgi neaktuāla. Tās vietā ir nākusi ekonomiskā integrācija, pēc kuras Krievija šobrīd tiecas, cenšoties īstenot ekonomisko un muitas savienību starp vairākām bijušajām PSRS republikām – Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, Kazahstānu. Tomēr šīs valstis nekādā veidā nav ieinteresētas zaudēt savu patstāvību.
Krievijai pašlaik galvenais ir atgūt globālo ekonomisko konkurētspēju, jo šobrīd tā ir tikai lielvara, kam pieder kodolarsenāls un kas balstās uz naftas un gāzes piegādēm Rietumeiropai. Taču pat tad, ja Krievija spētu ap sevi panākt ekonomisko un politisko integrāciju, tai tomēr būtu grūti īstenot ES veida modeli. Šāda integrācija var notikt tikai ap ekonomiski spēcīgu kodolu – kā ES gadījumā Vācija un Francija, Beniluksa valstis.
Runājot par Krieviju, noteikti radīsies jautājums – cik lielā mērā tā ir spēcīgāka par apkārtējām valstīm un cik tā spēs sponsorēt šo apvienošanās procesu.
Turklāt grūti iedomāties, ka Ukraina, Kazahstāna vai kāda cita valsts Krieviju kādreiz spēs uztvert kā partneri, kurš negribēs diktēt savus noteikumus.
P. Viņķelis: – Krievijas politiskā sistēma šobrīd ir slima. Progresu ierobežo masveida korupcija visos varas slāņos un tiesu varas pilnīga atkarība no politiskās varas. Bez politiskas un ekonomiskas modernizācijas Krievija ir nolemta stagnācijai vai pat dezintegrācijai. Risku Ukrainai un Kazahstānai es saredzētu autoritāri stipras, ekonomiski plaukstošas Krievijas centienos ar spēku pievienot šīs valstis 1917. gada Krievijai. Bet, kamēr Krievijas pašas stabilitāte ir vislielākajā mērā atkarīga no naftas cenas pasaules tirgū, nevaru īsti iedomāties, ka Krievijas vadītāji varētu riskēt ar tādu avantūru. Vēl jo vairāk tāpēc, ka citiem globālajiem spēlētājiem (piemēram, Ķīnai) ir svarīga Kazahstānas un Ukrainas politiskā neatkarība. Baltkrievijas gadījums ir sarežģītāks, jo tur nav izveidojusies tik stipra Krievijas varai alternatīva nacionālā politiskā elite.
– Cik drīz varam sagaidīt apkopojošu vēstures pētījumu par PSRS sabrukuma laiku?
D. Bleiere: – Apkopojošajiem darbiem ir jābalstās uz pētniecību, bet tā par šīm tēmām arī līdzekļu trūkuma dēļ šobrīd noris visai fragmentāri. Taču nevar teikt, ka Latvijā nekas šajā ziņā nav darīts. Pirmais nopietnais mēģinājums bija 1998. gadā publicētais darbs “Latvijas valsts atjaunošana. 1986 – 1993”. Ir diezgan daudz dokumentu un atmiņu publikāciju, kā arī raksti par atsevišķām šā laikposma problēmām, piemēram, tikko iznākušajā konferences materiālu krājumā “1990. gada 4. maija deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti”. Latvijas 20. gadsimta vēstures grāmatā mēģināju sniegt vispārēju apskatu, tomēr labi apzinos, ka tas ir nepilnīgs un virspusējs – un tieši tādēļ, ka daudzi jautājumi nav pētīti pietiekami dziļi. Līdzīga situācija ir arī Krievijā, kur šajā ziņā dominē vēsturiskā publicistika, bet nopietnu akadēmisku pētījumu gandrīz nav (lai gan ir daži iepriecinoši izņēmumi, piemēram, profesora Zubova redakcijā 2009. gadā izdotā “Krievijas vēsture. XX gadsimts. 1939 – 2007”). Arī Lietuvā 2005. gadā Arvīda Anušauska redakcijā iznāca grāmata par šīs valsts vēsturi 1940. – 1990. gadā. Neatkarības atgūšanas process tajā ir aplūkots visai pamatīgi. Autori ir centušies ieskicēt arī laika posmu no 1991. gada līdz 2004. gadam, bet vien paplašinātas notikumu hronoloģijas veidā. Taču esmu pārliecināta, ka drīz jāpienāk laikam, kad vēsturnieki izrādīs lielāku interesi par 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma notikumiem. Lielas cerības lieku uz jaunās paaudzes vēsturniekiem.
Gorbačovs: Viļņas asinspirts notika bez pavēles “no augšas”
LETA, 2011. gada 9. augusts
Bijušais Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs intervijā Austrijas izdevumam “Die Presse” noliedzis, ka nolūkā saglabāt padomju impēriju devis pavēli 1991.gada 13.janvārī lietot bruņotu spēku pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem pie Viļņas televīzijas torņa. Pēc viņa teiktā, nekādas pavēles “no augšas” toreiz neesot bijis.
PSRS sabrukuma 20.gadskārtai veltītās Gorbačova intervijas fragmentus citējis portāls “Delfi.lt”.
Lūgts atsaukt atmiņā toreizējos notikumus, Gorbačovs stāstījis, ka tobrīd, kad “atmosfēra Viļņā bīstami nokaitusi”, Maskavā sarīkota PSRS Federācijas Padomes sēde un nolemts sūtīt uz Lietuvu triju republiku pārstāvjus, lai mēģinātu panākt politisko kompromisu.
“Taču viss notika naktī pirms viņu ierašanās. Mani tas apstulbināja. Ir skaidrs – kāds pārņēma iniciatīvu un ievirzīja visus notikumus tieši tādā gultnē,” viņš sacījis.
Pēc bijušā PSRS līdera teiktā, uzzinot par notikušo, viņš nekavējoties zvanījis PSRS aizsardzības ministram Dmitrijam Jazovam un VDK priekšniekam Vladimiram Krjučkovam, lai noskaidrotu, “kas, kā un pēc kā pavēles rīkojies”. Viņi abi apgalvojuši, ka pavēli devis toreizējais Viļņas garnizona komandieris, vēlākais Baltkrievijas aizsardzības ministra vietnieks Vladimirs Ushopčiks, kura izdošanu Viļņa jau ilgu laiku nesekmīgi pieprasa Minskai.
“Mani pārņēma sajūta, ka viņi tā saka pēc savstarpējas norunas. Mani vēlākie izmeklējumi parādīja, ka nekādas pavēles “no augšas” nav bijis. Rodas jautājums – kas provocēja, kas deva tādu pavēli un kas šāva?” vaicājis Gorbačovs.
Jautāts, kāpēc viņš nevēlas atsaukties Lietuvas uzaicinājumam un tikt nopratināts kā liecinieks 1991.gada 13.janvāra asiņaino notikumu lietā, bijušais prezidents atbildējis, ka viņš principā neesot atstājis “nevienu jautājumu neatbildētu”.
Atbildot uz izdevuma žurnālista atgādinājumu, ka “Alfa” saistībā ar Viļņas notikumiem parasti norāda tieši uz Gorbačova atbildību un atsakās to uzņemties pati, viņš atbildējis, ka vienību “Alfa” komandēja armija un VDK.
“Palasiet [Mihaila Boltunova] grāmatu “Alfa – sevišķi slepena VDK struktūrvienība”, kurā runāts par čekistu un armijas plānoto operāciju Viļņā. Kā minēju, es biju atbildīgs par politiskajiem lēmumiem. Nezinu, kādas vēl liecības no manis cer saņemt Lietuva,” paziņojis Gorbačovs.
Uz citādiem secinājumiem gan vedina vārdi, ko nesen teicis bijušais padomju specvienības “Alfa” komandieris Mihails Golovatovs, kas jūlijā saskaņā ar Lietuvas izdotu Eiropas aresta orderi tika aizturēts Vīnē, bet nepilnu diennakti vēlāk atbrīvots, izraisot vētrainu reakciju Lietuvā un citviet.
Komentējot Lietuvas darbību 13.janvāra lietas sakarā, viņš intervijā ziņu aģentūrai RIA “Novosti” izteicās, ka Lietuvas vadība, šķiet, apšauba toreizējā valsts augstākā vadītāja Mihaila Gorbačova “rīcības un pavēļu likumību”.
“Esmu karavīrs un darbojos PSRS teritorijā. Norādījumi tika sūtīti atsevišķām struktūrvienībām. Runāt par to, vai pavēle ir vai nav bijusi, ir vienkārši muļķīgi. Bija štāba sēde, kas tika stenografēta, norisinājās sarunas pa valdības sakaru kanāliem (..). Mēs darbojāmies likumīgi un pēc virspavēlniecības pavēles,” sacīja Golovatovs
Nedz Golovatova, nedz savu vainu 13.janvāra asiņainajos notikumos nesaskata arī ģenerālis Ushopčiks. “Šis virsnieks pildīja pavēli, bija uzticīgs zvērestam. 1991.gadā mēs visi pildījām pavēles, ko deva virspavēlnieks,” viņš izteicies.
Jau ziņots, ka maijā Lietuvas Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka vēlas nopratināt bijušo PSRS prezidentu kā liecinieku 1991.gada 13.janvāra asiņaino notikumu lietā. Tomēr Gorbačova fonda preses sekretārs Vladimirs Poļakovs drīz pēc tam norādīja, ka Gorbačova ierašanās uz nopratināšanu Lietuvā esot mazticama, jo viņam esot “savs grafiks” un viņš par šo jautājumu jau daudz runājis savās grāmatās un intervijās.
Mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, kas 1990.gada martā bija paziņojusi par valstiskās neatkarības atjaunošanu, īpašās padomju karaspēka vienības 1991.gada 13.janvārī ar spēku ieņēma Viļņas televīzijas torni un Televīzijas un radio komiteju un pārtrauca televīzijas un radio raidījumus. No lodēm un zem tanku kāpurķēdēm pie televīzijas torņa gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki un vairāki simti tika ievainoti.
Viļņas apgabala tiesa 1999.gada augustā notiesāja sešas padomju laika amatpersonas par to lomu šajos notikumos, piespriežot bijušajam Lietuvas un Padomju Savienības Komunistiskās partijas līderim Burokevičam 12 gadu cietumsodu, bet viņa līdzgaitnieku Jozu Jermalaviču notiesājot ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Pārējie apsūdzētie saņēma īsākus cietumsodus.
13.janvāra lietā kopumā figurē 23 apsūdzētie, tai skaitā 21 Krievijas pilsonis un divi Baltkrievijas pilsoņi. Viņu aizturēšanai izdoti arī Eiropas aresta orderi.
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 