Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

I.Zālīte: VDK priekšsēdētājs uzdeva “sakārtot lietas”

Intervija ar bijušo Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītāju, tagad – konsultantu Induli Zālīti: par iztrūkstošajiem VDK papildu kartotēkas datiem, par to, kāpēc slepenais dienests nemaz nebija tik slepens, par Latvijas Tautas frontes «cīnītājiem» – čekas aģentiem un par to, vai aģents varēja nezināt, ka viņš ir savervēts.


– Maijā tikšot publicēta vēl daļa no čekas aģentu kartotēkas. Kas tā par noslēpumainu daļu, kas izsprukusi no VDK izpētes komisijas modrās acs?

– Latvijas Nacionālais arhīvs decembrī publiskoja to dokumentu kopumu, kas bija ierakstīts likumā. Ja kaut kas bija palaists garām, vaina nav jāmeklē nedz arhīva, nedz SAB darbībās, jo viss tika digitalizēts un nodots Nacionālajam arhīvam. Ja tiktu nopublicēts kaut kas tāds, kas nav paredzēts likumā, būtu lielas nepatikšanas. Tā ir papildu kartotēka, un to nevar uzskatīt par alfabētiskās kartotēkas daļu, jo pats nosaukums liecina, ka tā ir uzskaites papildkartotēka. Tajā ir reģistrētas personas, kuras īpašā gadījumā tiks pakļautas mobilizācijai, nosūtītas uz karaspēka daļām, un kartītes «dosies» līdzi šīm peronām. Teorētiski šajā kartotēkā nevajadzētu būt nekādiem jauniem vārdiem, ja salīdzinām to ar alfabētisko kartotēku…

– … to, kas jau ir publicēta?

– Jā. Taču izrādījās, ka papildu kartotēkā ir kādi simt personu vārdi, kuri neatrodas alfabētiskajā kartotēkā.

– Kā to izskaidrot?

– Visi dokumenti Valsts drošības komitejā 1991. gadā atradās aktīvajā apstrādē. Kaut kādas kartītes tika iznīcinātas, kaut kādas palika, un tagad mēs tur nevaram prasīt, kā mēdz teikt, pilnu grāmatvedību. Arhīvā strādāja pāris cilvēku, un viņiem bija dots uzdevums: atrast to un to personu, to un to kartīti iznīcināt… Tāpēc domāju, ka šī papildu kartotēka nav tā vērta, lai pievērstu prioritāru uzmanību. Galvenais uzdevums toreiz bija: iznīcināt visu dokumentāciju, kas skar ideoloģiskās pretizlūkošanas darbu. Tas izrietēja no Gorbačova perestroikas nostādnēm, kad viņš paziņoja, ka izsekot cilvēkus, pamatojoties uz viņu politisko, reliģisko vai kādu citu pārliecību, ir pretlikumīgi. Proti, drīkst izsekot tikai tad, ja ir noticis noziedzīgs nodarījums, kam ir sekas. Tāpēc 1990. gadā VDK priekšsēdētājs Krjučkovs uzdeva «sakārtot lietas» un iznīcināt dokumentus, kas attiecas uz pretpadomju aģitāciju un propagandu. Protams, VDK darbinieki bija ieinteresēti visas šīs lietas «iztīrīt», jo viņi nezināja, kas nāks pie varas un kas ar viņiem tad notiks. Zināmā mērā tieši tāpēc mēs šodien atrodamies duālā situācijā: kartītes ir, bet mums nav ne jausmas, kas stāv aiz šīm kartītēm. Mums ir tikai divi informācijas avoti: pirmais – cilvēks, kura vārds minēts kartītē, otrs – operatīvais darbinieks, kurš viņu vervējis. Publicējot kartotēku, mēs faktiski neko nepierādām, mēs tikai aptuveni zinām, ko teiks pirmais un ko teiks otrais cilvēks. Un, publicējot papildu kartotēku, nekādi brīnumi neparādīsies.

– Pārsteigumu nebūs?

– Vai tad bija pārsteigumi, kad decembrī tika publicēta alfabētiskā kartotēka?

– Kā nu ne. Jūs kartotēku bijāt izpētījis jau pirms tam – atšķirībā no mums.

– No sākuma tomēr bija pārsteigumi… Taču decembrī – tas, manuprāt, bija sabiedriskās domas uzturēšanas triks, sak, nu tik būs! Bet gluži nejauši ir saglabājies viens aģentu arhīva personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāls – par vienu gadu. Tajā ir kādi simt vārdi, no kuriem daļa, iespējams, varētu būt sabiedrībā zināmi.

– Kā notika vervēšana?

– Ar sarunām. Diez vai kādam akadēmiķim tieši piedāvāja sadarbību: viņš pateiktu – kas tu tāds vispār esi? Ir bijuši tādi gadījumi, ka paraksts izspiests no sportista – viss ir labi, tu esi jauns un čempions, mēs pasaulei nesam mieru, tev aiz muguras ir visas Padomju Savienības raķešu bāzes un tādā garā. Bet operatīvajam darbiniekam vajag uzzināt: ar ko viņš tiekas, kādas ir viņa intereses un kur viņu varētu izmantot? Viņam pasaka: iedod mums savu draugu un paziņu sarakstu. Sportists satraucas, viņam ir bezmiegs, un treneris pamana, ka sportists sācis sliktāk spēlēt… Treneris jautā: kas par vainu? Sportists atbild: čekisti man prasa izstāstīt par saviem kolēģiem… Treneris aiziet pie Ministru padomes priekšsēdētāja un izstāsta situāciju. Šo sportistu atvaņģoja…

– Bet cik bija tādu, kurus neatvaņģoja…

– Daudz. Taču – kur ir pretruna? VDK bija civilais slepenais dienests, kura pamatā ir konspiratīva slepena sadarbība. VDK operatīvie darbinieki gāja uz mākslinieku pulcēšanās vietām, uz kafejnīcām, runājās ar vienu, otru trešo, kādu noformēja, kādu nenoformēja par VDK aģentu, tomēr viņš uzzināja galveno – viedokļus. Viņš uzzināja, kā šī vide «elpo» un ko domā. Operatīvie darbinieki bija ar augstāko izglītību, gudri cilvēki, kurus vēl apmācīja īpašos kursos. Tur, protams, tika saskalotas smadzenes, tomēr, sākot strādāt, viņi nostājās ar kājām uz zemes, viņi redzēja, kāda ir situācija. Un kas tolaik bija svarīgi? Atklāt sociālās un nacionālās spriedzes avotus un par tiem noraportēt. Operatīvais darbinieks nesitīs nacionālistus, viņš jautās kompartijai – ko darīt? Kad 60. gados pierādījās, ka sociālistiskā ideoloģija ir blefs un ka tā ir dzīvotnespējīga, tika apsolīts komunisms jau 1980. gadā. Tas bija ierakstīts pat bērnu kalendārā: tur solīja, ka komunismā bērnus no lauku apvidiem uz skolu vedīs ar helikopteriem. Tad vienā brīdī valsts gudrākie prāti saprata, ka nav iespējams mainīt sociālisma ideoloģiju: tā sabruks, ja to sāks kustināt. Bet it kā monolītā sabiedrība tikmēr drupinājās pati…

– VDK, kā jūs teicāt, bija civilais slepenais dienests – ar uzsvaru uz «slepenais». Kas tad tas par slepeno dienestu, ja tā operatīvie darbinieki atklāti sarunājas ar potenciālajiem aģentiem?

– Jā, no profesionālā viedokļa – absurda situācija. Tomēr tāda bija šī sistēma. Parādoties sociālisma formācijas dzīvotnespējai, ideoloģiskās funkcijas tika deleģētas slepenajam dienestam. Bet tas nebija šā dienesta uzdevums – kārtot ideoloģijas jautājumus. Šajā situācijā kompartija parādīja savu ideoloģisko impotenci.

– Vervēti tika arī kompartijas biedri. Lai stiprinātu potenci?

– Čekas nolikumā bija rakstīts, ka kompartijas biedrus drīkst vervēt, ja ir tāda vajadzība. Bet… Viens no ideoloģiskās pretizlūkošanas pelēkajiem kardināliem Fridrihs Straube savulaik teica: ar komunistiem jābūt uzmanīgiem, jo agri vai vēlu ar viņiem būs ziepes. Komunistu savervēs, viņš pasūdzēsies savam kompartijas sekretāram, ka no viņa kaut ko prasa, viņš aizies uz čeku, un vervētājs «dabūs bietē». Bet pie komunistiem varēja vismaz droši iet runāties kā pie uzticības personām, kuras nekur netika reģistrētas. Turklāt, runājot, piemēram, ar preses izdevuma galveno redaktoru, operatīvais darbinieks uzzināja daudz vairāk, nekā runājot kaut vai ar 20 žurnālistiem. Vai arī rūpnīcā no priekšniekiem varēja uzzināt, cik daudz cilvēku atbalsta Tautas fronti, cik – interfronti. Un daudz ko citu. Tas, starp citu, interesēja arī ārzemniekus: viņus interesēja spēku samērs, bija nozīmīgi arī tas, ka LTF solīja – nebūs asins izliešanas, tātad LTF garantēja mierīgu aiziešanu no PSRS.

– Ir cilvēki, kuriem labpatīk apgalvot, ka Latvijas Tautas fronte ir «čekas projekts».

– Muļķības. Viens otrs pat apgalvoja, ka būšot jāpārraksta Atmodas vēsture. Nekas nebūs jāpārraksta. Vienkārši jāizpēta, kas bija čeka 80. gados. Latvija spēja paņemt neatkarību, un tas nebija mazsvarīgi. Tas nozīmē, ka sabiedrība spēja pašorganizēties. Par spīti daudz kam. Tā, piemēram, Latvijā bija 20 noklausīšanās stacijas, kur strādājā 50 – 60 operatori. Arī daudzi viesnīcu numuriņi bija attiecīgi iekārtoti: tajos parasti iekārtoja ārzemniekus. Bet iespējams, ka lūzums čekistu domāšanā iestājās 1982. gadā, kad PSRS čekas vadonis Andropovs pateica, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija: spēka struktūras sāka ķerties klāt nomenklatūrai. Tas nozīmēja, ka sistēma brūk neatgriezeniski.

– Par labu «čekas projektam» it kā spēlē arī VDK kartītes, kurās ierakstīti raidījuma Labvakar vadītāju vārdi – Ojārs Rubenis, Edvīns Inkēns un Jānis Šipkēvics. Taču es varu tikai atkārtot savu pārliecību: nevienu sekundi neticu, ka viņi varētu būt čekas ziņotāji. Tas ir izslēgts no mana saprāta un sirds.

– Es redzu kartīti, kur ir ierakstīts vervētāja un viņa priekšnieka uzvārds. Es varu secināt tikai to, ka ir kartīte un ka ir uzsākta lieta. Ko darām tālāk ar šiem faktiem? Aptaujājam viņu bijušos kolēģus, vērtējam rezultātus. Un vērtēšana ir vienīgā iespēja kaut ko izsecināt. Ikviens ir individuāli pētāms gadījums. Mēs taču nevaram likt vienā sarakstā 350 aģentus – kaujiniekus, no kuriem daļai uz rokām ir asinis, ar Atmodas nozīmīgākā LTV raidījuma Labvakar puišiem. Aģenti – kaujinieki strādāja uz to, lai fundamentāli iznīcinātu jebkuru iespēju atjaunot neatkarīgu Latviju. Savukārt Labvakar… Šā raidījuma vadītāji bija Atmodas lielākās autoritātes, un es neatceros nevienu raidījumu, nevienu sižetu, ar ko būtu mēģināts man un citiem «iestādīt» smadzenes atpakaļgaitā, uz palikšanu Padomju Savienībā. Bija divi raidījumi – Labvakar un Krievijas Vzgļad, kuri runāja par demokrātiju un brīvību. Bet tagad viens otrs apgalvo: tie raidījumi palīdzēja «nolaist tvaiku». Atvainojiet, kādu tvaiku? Mēs uzzinājām ļoti daudzus vēstures un ekonomikas faktus, un mums vairs smadzenes atpakaļgaitā neiedarbināt! Es zinu to, ko Labvakar man ir devis, un tam no manas puses ir visaugstākais novērtējums. Arī rakstošā prese par spīti cenzūrai darīja ļoti daudz, lai cilvēkus izglītotu, kā arī – lai cilvēki sajustu cits cita plecu. Un tas bija ļoti svarīgi – sajust, ka tu neesi viens un ka tu neesi «aplikts» ar čekistiem.

– Bet jūs pats ticat tam, ka Labvakar vadītāji varēja būt čekas aģenti?

– Tad jājautā: ko mēs uzskatām par aģentu? Viņus varēja noformēt par aģentiem, papīrs (kartīte) bija, operatīvais darbinieks viņus oficiāli noformēja. No jaunizceptajiem čekas aģentiem piekrišanu varēja arī neprasīt: operatīvais darbinieks vienkārši nāca un runāja ar konkrētiem cilvēkiem. Tā, piemēram, teātrī ir mēģinājums, pārtraukuma laikā aktieri iet iedzert kafiju, kādam no viņiem piezvana VDK darbinieks un jautā: varam aprunāties kafijas tases garumā? Tādā tikšanās reizē runā ne tikai tas aktieris, bet arī čekists kaut ko pastāsta: kas jauns politikā, kādas tendences utt. Un aktieris tiek noformēts kā aģents… Aktieris pats varēja arī nezināt, ka viņš ir aģents. Protams, gadījumi bija dažādi. Bet 80. gados vairs nestrādāja 40. gadu metodes, kad čekists pateica: vai nu tu ziņosi, vai nu Sibīrija. Ir jāsaprot, ka tas nebija čekistu stratēģiskais mērķis – pēc visiem priekšrakstiem savervēt kādu cilvēku par aģentu, viņiem vajadzēja savervēt kādus 10 – 12 aģentus, lai ir pilna darba diena. Bet stratēģiskais mērķis bija informācija, un to, patiesību sakot, nebija nemaz tik grūti iegūt.

– Pētniece, juridisko zinātņu doktore Kristīne Jarinovska atsūtīja interesantu ziņu: «Kangera kungs šodien demonstrēja dokumentu, ka 1993. gada 31. maijā plkst. 17.00 SAB TSDC priekšnieks Paulis Kļaviņš kopā ar Vanagu un Induli Zālīti saskaitījuši 339 ārštata darbinieku kartītes, bet Latvijas Nacionālais arhīvs publicējis par 264 mazāk. 78% ārštata operatīvo darbinieku kartīšu kaut kur pazuda. Un vēlreiz – atgādinu, ka pirmais SAB TSDC fonda apraksts radīts tikai 2017. gada 23. oktobrī.» Kas un kāpēc ir pazudis?

– Pazudis nav nekas. Tas ir kaut kāds pārpratums, Vanags, Kļaviņš un viņu runasvīri varēja tos skaitļus sajaukt. Cik bija – 75 ārštata darbinieki, – tik arī palika.

– Ko nozīmē «ārštata darbinieks»?

– Tie bija augstākā līmeņa uzņēmumu vadītāji, kuriem varēja politiski uzticēties, viņiem varēja palūgt kaut ko noskaidrot, pārrunāt dažādus jautājumus, katram bija ārštata darbinieka apliecība. Viņi varēja vadīt ārkārtas situācijas, piemēram, evakuāciju.

– Kādi vēl satricinājumi ir gaidāmi čekas kartīšu un citu dokumentu sakarā?

– Gan jau kāds kaut ko izdomās. Un tomēr viss «lielums» jau ir noticis. Tie sīkumi, kas vēl nāks gaismā, lielu lomu vairs nespēlēs. Būs vēl Deltas dokumenti – ziņojumu konspekti, kurus izveidojuši operatīvie darbinieki. Konspektos ir minēts informācijas avots, aģenta segvārds un numurs. Pilnā versija atšķirsies ar to, ka tajā būs pilni vārdi un uzvārdi. Tā, piemēram, būs rakstīts, ka viendien sanāca kopā Jānis Bulciņš, Pēteris Tārpiņš, runāja par to un to, bet Pēteris sevišķi skaļi dziedāja Zilo lakatiņu. Vajadzēja izzināt cilvēku noskaņojumu, lai saprastu, ko var sagaidīt. Tā, piemēram, bija aģenti, kuri deva uzdevumu: esejas veidā uzrakstīt par to, kādi varētu būt sabiedrības attīstības modeļi perestroikas laikā. Aģents, gudrs cilvēks būdams, saprata: modeļi var būt tikai divi – liberalizācija vai konservācija, un katram modelim varēja būt savas sekas.

– Vai esat pamanījis sabiedrības attieksmes maiņu pret vēsturiskām lietām: pret Atmodu, pret Tautas fronti, pret 50 gadus ilgušo okupāciju, pret čekas ziņotājiem? Jaunā paaudze skatās uz vēsturi ironiski, skeptiski, vispār neskatās?

– Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāveic sociālantropoloģisks pētījums. Bet, manuprāt, jauno paaudzi vairāk interesē karjera, personiskie sasniegumi, ģimenes dzīves sākšana. Jaunā paaudze saprot, ka pamatā viss ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem, un tā ir labā ziņa.

– Jaunā paaudze, bez šaubām, ir gudra. Padomju laikos čekisti vervēšanai izvēlējās gudrus cilvēkus. Mūsdienu slepenie dienesti, domāju, nav mainījušies savās izvēlēs…

– Kā gan citādi. Muļķi nevienam nav vajadzīgi. Turklāt katra valsts sargā savus aģentus – pretējā gadījumā neviens nebūs gatavs piekrist sadarbībai. Tas ir slepeno dienestu reputācijas jautājums.

April 23, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atvērs čekas operatīvās lietas

Viestura Sprūdes raksts LA


Viss raksts: http://www.la.lv/atvers-cekas-operativas-lietas


 Aizvadītā gada beigās vietnē “kgb.arhivi. lv” tika publicētas čekas aģentu uzskaites kartītes. Drīzumā, pēc 1. maija, šajā pašā vietnē varēs iepazīties arī ar citu VDK darbību ilustrējošo dokumentu pirmpublicējumiem.
Aizvadītā gada beigās vietnē “kgb.arhivi. lv” tika publicētas čekas aģentu uzskaites kartītes. Drīzumā, pēc 1. maija, šajā pašā vietnē varēs iepazīties arī ar citu VDK darbību ilustrējošo dokumentu pirmpublicējumiem.

Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) darbinieki šobrīd strādā pie to Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu atlases un digitalizācijas, kam saskaņā ar Saeimas lēmumu, sākot ar šā gada 1. maiju, jākļūst pieejamiem digitālajā lasītavā “kgb.arhivi.lv”. “Sākumā centīsimies, lai uz 1. maiju no katras likumā uzskaitītās dokumentu grupas būtu publicēta vismaz daļa. Pēc tam pakāpeniski liksim klāt,” teic LNA vecākais eksperts Gints Zelmenis.

Kā zināms, iepriekšējā VDK dokumentu publicēšana notika 2018. gada decembra beigās, kad brīvpieejā jau nonāca VDK aģentu kartotēkas (tā sauktie čekas maisi), VDK darbinieku tālruņu grāmata un vēl virkne PSRS VDK normatīvo dokumentu. Tā kā likumā paredzētais publicējamo dokumentu apjoms ir milzīgs, vienā paņēmienā izlikt vietnē “kgb.arhivi.lv” nav iespējams.

Vēsturnieki gan jau agrāk izteikušies, ka vismaz VDK aģentūras reģistrācijas žurnāli, kuru publicēšana gaidāma drīzumā, faktiski bijuši jāpublicē vienā reizē ar aģentu kartītēm. Šādu žurnālu ir 53, un tie aptver laika posmu starp 1953. gada martu un 1987. gada janvāri (jaunākie pēdējos PSRS pastāvēšanas gados tika aizvesti uz Krieviju).

Reģistrācijas žurnālos atzīmēja aģenta segvārdu, personas un darba lietas numuru, taču ne personas vārdu – tas atrodams kartotēkas kartītē. Zelmenis gan atgādina, ka reģistrācijas žurnālos kā VDK aģenti minēti 23 tūkstoši personu, kamēr Latvijas institūciju rīcībā esošajā kartotēkā ir tikai ap 4000 vārdu: “Segvārds ir, bet kas viņš tāds bija, ej nu izzīlē.”

Līdzīgi ir ar publicējamajām VDK operatīvajām lietām – Latvijā tādu atrodas ap 400, taču 22 tūkstošus LPSR VDK operatīvo lietu 80. gadu beigās aizveda uz Krieviju. No vēsturnieku viedokļa čekas operatīvās lietas varētu būt pats interesantākais materiāls. Latvijā palikušās lielākoties attiecas uz 20. gadsimta 70.–80. gadiem, taču ir arī vecākas.

Liels īpatsvars ir tām, kas liecina, kā VDK uzmanījusi padomju laika ēnu ekonomikas darboņus, tā sauktos “vaļutčikus”, “farcovščikus”, kontrabandistus un tamlīdzīgi. Zelmenis spriež, ka vēsturniekus varētu ieinteresēt, piemēram, ģenerāļa Roberta Kļaviņa (1885–1941) lieta.

Kļaviņš pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā tika ievēlēts tā saucamajā Tautas Saeimā un 1940. gada decembrī kļuva par 24. teritori­ālā korpusa, tas ir, padomju režīma pārveidotās un sarkanās armijas sastāvā iekļautās bijušās Latvijas armijas komandieri. Tomēr arī ģenerāli 1941. gada rudenī līdz ar citiem Latvijas augsta ranga virsniekiem un diplomātiem nošāva Piemaskavas Komunarkā.

“Padomju specdienesti viņu savervēja 1939. gadā. Tur dokumentos var izsekot, kā PSRS sūtniecība par viņu ievāca ziņas, kā notika vervēšanas tikšanās un sarunas. Lieta nav bieza, taču mehānismu tur varēs redzēt,” stāsta vēsturnieks. Viena no pirmajām tiks publiskota arī vācbaltu jurista un vēsturnieka Dītriha Andreja Lēbera (1923–2004) operatīvā lieta. Lēberu nevervēja, taču čekisti par viņu ļoti interesējās kā par Latvijas cilmes Vācijā pazīstamu juristu, kurš sadarbojās ar latviešu trimdas organizācijām un vairākkārt ieradās PSRS.

Jāatgādina, ka likums prasa, lai internetā publicējamās operatīvās lietas tiktu anonimizētas, tas ir, personas dati, uzvārdi, ja tie attieksies uz trešajām personām, tiks aizklāti. Zelmenis neslēpj, ka šis process arhīvistiem šobrīd prasa daudz laika un pūļu.

Kas attiecas uz VDK un tās priekštečinstitūciju darbinieku lietu un personas dokumentu atklāšanu, tad arhīvs sākumā publicēs visu par šo institūciju priekšsēdētājiem un iekšlietu tautas komisāriem, sākot ar Vikentiju Latkovski 1940. gadā, un viņu vietniekiem. Tās būs 36 personas. Vēlāk apjomu paplašinās līdz daļu priekšnieku līmenim.

Arhīvisti tāpat pošas drīzumā publicēt informāciju par tām personām, kas čekas labā strādāja 20.–30. gadu PSRS, bet pēc 1940. gada vai Otrā pasaules kara beigās tika atsūtītas uz Latviju saimnieciskos vai pārvaldes posteņos. Kā klasisku piemēru Zelmenis min Pēteri Valeskalnu (1899–1987). Ar čekista pagātni viņš ieņēma dažādus amatus Latvijas PSR, bet 60. gados bija Augstākās padomes priekšsēdētājs.

Ļoti ietilpīga grasās būt dokumentu grupa par VDK un tās priekšteču saraksti ar Latvijas kompartijas vadību un LPSR Ministru padomi, jo ziņojumu un pieprasījumu apmaiņa starp šīm iestādēm bija regulāra. Attiecībā uz iznīcinātāju bataljoniem, vispirms tiks publicētas būtiskākās pavēles un bataljonu komandieru dienesta gaitas.

Paredzams, ka vēl pirms 1. maija vietnē “kgb.arhivi.lv” publicēs rezultatīvās daļas 385 tiesas spriedumiem par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Aģentu darba lietu dokumentācijas trūkuma dēļ tiesas absolūtā vairākumā gadījumu nespēja pierādīt, ka attiecīgā persona apzināti sadarbojusies ar VDK. Zelmenis norāda, ka spriedumu formulējums mēdz variēt, bet biežāk lasāms “nav sadarbojies ar VDK”, “nav apzināti sadarbojies ar VDK”, “nav apzināti slepeni sadarbojies” vai “pieradījuma trūkuma dēļ tiesa sadarbības faktu ar VDK nekonstatē”.

Publicējamās dokumentu grupas

Sākot ar 2019. gada 1. maiju, saskaņā ar likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” publicējamas šādas dokumentu grupas:

* LPSR VDK aģentūras personas lietu un darba lietu reģistrācijas žurnāli

* no aģentūras aparāta izslēgto valsts drošības orgānu aģentu un rezidentu darba un arhīva lietas, nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāli

* LPSR VDK operatīvās lietas un operatīvo lietu materiāli, kartotēkas un citi VDK dokumenti

* LPSR VDK un tās priekšteču (Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas un Iekšlietu ministrijas) sarakste ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju un LPSR Ministru padomi;

* LKP CK nomenklatūrā ietilpstošo VDK un tās priekšteču darbinieku personas lietas un personas dokumenti

* LKP CK nomenklatūrā ietilpstošās ar VDK saistīto Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonu personas lietas, kā arī Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas amatpersonu personu lietas

* LPSR VDK un tās priekšteču iznīcinātāju bataljonu darbību atspoguļojošie nozīmīgākie dokumenti

* Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības dokumenti un ar šīm organizācijām saistītās lietas.

LA.lv

 

April 17, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ēriks Tomsons varonīgi veda bēgļus pāri jūrai – un tagad svin dzīves 100. gadu

1944.gadā vasarā, jaunekli, kurš Ainažu jūrskolā tikko bija izmācījies par kuģu mehāniķi, nosūtīja strādāt uz Mērsraga ostu. Bija vācu okupācijas laiks. Ēriks ar draugu Žani Fonzovu sprieduši, ka jātiek prom uz Gotlandi. Jau gatavojuši laivu. Līdz satikuši divus vīrus no Latvijas Centrālās padomes, kas cīnījās pret okupāciju. Vīri viņiem piedāvāja palīdzēt nogādāt bēgļus pāri jūrai. Tas bija bīstami. Vācieši uzmanīja, lai cilvēki nebēgtu.

“Motors neiet, jāvelk zēģele augšā. Zēģeli uzvilkt – tas ir kā baltais karogs jūrā. Nāk vācu karavāna ar kara kuģiem. Viens kara kuģis pagriež degunu pret mums. Visiem liek uzkāpt uz vācu kuģa. Un tad viņi iemet bumbu iekšā laivā. To nogremdē un mūs aizved uz Vāciju,” saka Tomsons.

Ēriks Tomsons ar bēgļiem pāri jūrai devās 8 reizes. Laivas bija pārpildītas.

“Koferi vesels kalns! Ūdens smeļas laivā. Mēs sakām – mēsli būs. Ko darām. Lai met koferus pāri. Bet braucēji vaimanā: “Man tur zelts, man tur sudrabs, visas manas bagātības! Kā es Zviedrijā dzīvošu?!” Mēs sakām: “Izvēlaties – vai nu tur jūras dibenā, vai tomēr nokļūstam līdz krastam,” stāsta Tomsons.

Arī viņš būtu palicis Zviedrijā. Taču 1946. gadā viņu pierunāja vēlreiz palīdzēt pretošanās kustības dalībniekiem. No Gotlandes uz padomju Latviju nogādāt rāciju un britu izlūkdienesta savervēto Rihardu Zandi.

“Naudas būs un kas tik viss. Nodrošinātas vecumdienas. Lai tik pārceļ uz Latviju raidstaciju. Es domāju.. Johaidī, baigais risks. Viss krasts bija ar krievu apsardzi,” atceras Tomsons.

“Žanītis saka, nekāp krastā! Lai Zande pats iet ar aparātu. Brauksim atpakaļ abi divi. Es nelāgi justos, ja es nebrauktu. Visu laiku braucis un ja tagad atteikšos. Brauks ar…” viņš rezumē.

“Izkāpu malā. Tā kā elektrība cauri, ka savu dzimto zemi 3 – 4 gadus nav bijis. Latvijas priedes! Kas būs… aiziet pie Zandes tēva mājās. Tēvs – kas tur? Rihards! Tu atbrauci! Kko tu dēls esi izdarījis? Vaimanāja. Mēs jau bijām paņemti uz āķa,” saka Tomsons.

Padomju čekisti zinājuši, ka krastā izsēdies ārzemju spiegu grupa. Bēgļu laivu satiksmi atbalstīja Zviedrijas izlūkdienests. Zviedru kara flotes sardzes komandieris Visbijā, kapteinis Arturs Johansons palīdzēja laivu apkalpēm, deva degvielu. Pretī saņemot savervēto personu ziņas no okupētās Latvijas. Bijuši divi raidītāji. Viens iedots Zandem un otrs – personai, kuru dēvējuši par hercoga Jēkabu. Tomēr vīriem radio sakarus nav izdevies nodibināt.

“Rīgā to seansu nevar taisīt.  Uztvērēji, ķērāji. Lezdiņam Jūrmalā vasarnīca. Aizbraucām uz vasarnīcu. Noteiktā laikā, pulksten četros viens otru izsauks. Bija tāda noruna. Es jau nebiju pie vadības, bet es sekoju līdzi tai lietai. Četros taisa to seansu Jūrmalā. Lezdiņa kundze uzreiz: vai, puiši, mājas aplenc. Pilna iela ar čekistiem, ar automātiem. Čekisti uz pareizo ielu, bet ar mugurām pret mums. Nebija trāpījuši pareizo māju. To māju aplenca. Mēs palikām neaplenkti. Portfeļos iekšā tos aparātus..  Bija smuki ādas portfeļi, kur  ielikt. Es paņēmu raidītāju, Zande antenas. Un vilcienā iekšā,” viņš atceras.

Zande esot vācis ziņas par ekonomisko stāvokli, par padomju armijas armijas ievietojumu, stāsta Tomsons:

“Prasīja vietējiem. Uzzināja par to Lodes lidlauku. Par to nebija zināms. Ka Lodē tāds lidlauks pie Cēsīm. Tie, kas bija pie Rīgas, tie bija jau zināmi. “Spilve”.

“Es nepiedalījos ziņojumos,” saka Tomsons.

Čekisti Tomsonu apcietināja Rīgā uz ielas 1947.gada rudenī.

“Bija sajūta, ka kurā katrā brīdī var apcietināt. Tas man bija neizbēgami. Netikām atpakaļ uz Zviedriju. Solīja braukt pakaļ, bet  nepiepildīja. Eju pa Elizabetes ielu, uz “Piena restorānu”. Man tāda jocīga sajūta, it kā man aiz muguras kaut kas būtu. Padzeru kefīru, maizīti noēdu, eju ārā. Kā eju ārā pa durvīm, divi puiši katrs pie savas rokas paņem ciet. Interesanti… viņi zināja, ko esmu runājis, ko darījis. Spiegi mums jau aiz muguras sēdēja. Viņi zināja visu, ko es runājis. Es biju pateicis, ka es dzīvs rokās nedošos čekai. Es to visu laiku skandināju. Tas nodevējs to zināja, ka es tāds stingrs vecis,” atceras Tomsons.

Aizveda uz VDK, Tā saukto Stūra māju Stabu ielā.

“Pa trepēm augšā 4. stāvā. Ieveda lielā skaistā istabā. Sēž viens džentlmenis man priekšā. Ar šlipsi, solīdi apģērbies. Gados ap 50. Tomsons? Jā, Tomsons. Ko jūs pazīstat? Nosauciet savas paziņas. Kalniņš, Ozoliņš, Bērziņš, Apinis, Apsītis. Šis redz, ka es cūkojos. Parāda ar pirkstu. Divi veči ārā, ierauj mani tādā istabā iekšā.  Bija kā 5 – 6. Interesanti, ka viņi jau zināja to visu manu, bet viņi mani nesita.”

“Labu laiku svaidīja, grūstīja. “Zande znaješ? Zande znaješ?” Es saku, nezinu, nezinu. Beigās man apnika –  znaju, znaju. Izlaida mani ārā atkal pie tā kunga. Pateica, ka man jāiet uz pratināšanu,” saka Tomsons.

“Apsūdzēja par spiegošanu. Ka spiegojis Zviedrijas labā. Angļu labā. Viņi zināja, ka Zviedrijā tā Juhansons… tas organizēja visu to braukšanu. Tas bija sakarā ar angļu Intelligence Service, to spiegu dienestu saistīts. Angļiem vajadzēja tās ziņas vairāk nekā zviedriem par to Krievijas stāvokli,” atceras Tomsons.

“Morzi zinu. Kaut kur sita pa radiatoriem. Un es sāku atbildēt. Notika saruna. Pateica, ka Roberts ir nodevējs.  Ka viss ir zināms. Lai es zinātu, ka ir nodevība, ka viss ir zināms čekai. To man pateica ar Morzes palīdzību.  Pēc tam es sāku stāstīt, kā bija,” viņš saka.

Zandi, Tomsonu un vēl 29 cilvēkus, kuri bija ar viņiem saistīti, tiesāja PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede. Arhīvos ir vairākas čekas lietas. Ērikam Tomsonam piesprieda 25 gadus stingra režīma nometnē Noriļskā. Pēc Staļina nāves, sodu samazināja par 10 gadiem un 1957. gadā atļāva atgriezties Latvijā.

Padomju režīms represēja visu Tomsonu ģimeni un radus. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņi dzīvoja kā zem palielināmā stikla. Bija jāuzmanās ko runāt, jo vienmēr blakus varēja būt čekas ziņotājs. Par savu dzīvi pirms Sibīrijas, Ēriks Tomsons ilgu laiku nestāstīja pat ģimenei.

“Es nedrīkstēju izlekt. Es biju maziņš un melns. Mutīte ciet un .. tikai sieva zināja, ka es biju bijis sliktais un biju izsūtīts Norilskā, meitenes izauga lielas un nezināja ko darījis. Ne Daiga, ne Dace nezināja, kas es biju. Tikai ka jūrnieks un braucu pa jūru. To, ka bēgļus cēla pāri – mutes bija vaļā, kad dabūja zināt,” saka Tomsons.

“Bērnu dienas pagāja neko nenojaušot. Kad biju pirmklasniece, šad un tad piebrauca “Volga” pie vārtiņiem. Izkāpa pāris vīrieši. Izsauca tēti. Mamma teica – jums nav jāskatās pa logu. Ejiet projām. Viņa zināja, kas tie par cilvēkiem. Čekas darbinieki. To es atceros, kā viņi izskatījās … Un tas jautājums –  Tomson, ko jūs darāt? Kā jums iet?” atceras viņa meita.

“Tikai kad man bija 20 gadi, vienu reizi man tētis bija atbraucis pretī uz akadēmiju Jelgavā. Kopā braucām mājās. Un nezinu, kas bija noticis, kādas čakras atvērušas, un tēvs sāka stāstīt. Un tās  2 – 3 stundas  līdz Valmierai tika izstāstīts .. no 25  līdz manai piedzimšanai. Tas bija 1980. – 1981. gads,” viņa stāsta.

Kad sākās Atmoda, ciemos ieradās kāds vīrs.

“Vīrietis no Austrālijas, kuru viņš kā mazu zēnu bija pārvedis. Viņš teica, ka bija nodomājis – ja viņš izdzīvos, tad viņš arī būs kapteinis. Bija nonācis Austrālijā un kļuva par rēderejas īpašnieku. No Melburnas uz Tasmāniju brauca tūristu kuģi viņam piederošie. Igors. Atgriezies no Austrālijas, apprecējās šeit ar latviešu sievieti. Dagniju. Bet viņš ir jau aizsaulē. Tā bija ārkārtīgi jauka, nesavtīga draudzība. Viņš nopirka tētim WW mašīnu. Vienmēr bija ielikta zāļu tiesa konvertē,” zina stāstīt viņa meita.

“Tas vienīgais, kas mani atbalstīja no tiem visiem pāri jūrai  pārceltajiem. Cik to veču nebija! Vai kāds atceras, kādi mēs jūrnieciņi bijām? Melni, izmirkuši. Vai kādam ienāk prātā – kā viņi ir tikuši pāri un kas viņus ir pārcēlis,” rezumē Tomsons.

April 14, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: