Andris Šnē: vēsture Latvijā ir neskaidrā situācijā
Vēstures doktors, arheologs Andris Šnē jau gandrīz gadu vada LU Vēstures un filozofijas fakultāti – pietiekams laiks, lai gūtu atziņas par vēsturnieku un valsts attiecībām un nepieciešamību vēsturniekiem skaļāk atgādināt par sevi. Doktoru Šnē “Latvijas Avīzes” redakcijā iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.
– Esam dzirdējuši, ka Vēstures un filozofijas fakultātei esot grūti laiki, ka studentu skaits samazinās, ka mācībspēki nav ar algām apmierināti.
A. Šnē: – Grūti laiki ir. Bet tie jau attiecas uz visu augstākās izglītības sistēmu Latvijā kopumā. Viens no objektīvajiem iemesliem ir demogrāfiskā situācija. Samazinās gan vidusskolu beidzēju skaits, gan to daudzums, kuri pēc tam stājas augstskolās. Mēs studentu skaita samazināšanos fakultātē jūtam jau kādus trīs gadus. Patlaban pie mums četrās programmās mācās vairāk nekā 400 studentu – bakalauri un maģistri. Mācībspēku ir ievērojami mazāk – 29. No tiem 10 strādā filozofijā, 19 – vēsturē. Pārsvarā viņiem fakultāte ir pamata darba vieta. Bet viņiem ir iespēja veiksmīgi apvienot akadēmisko darbu ar studentiem un tīri zinātnisko darbu institūtos un muzejos.
– Tagad ir daudz visādu institūtu. Kas nosaka LU institūtu zinātnisko politiku, kas tur ieceļ direktorus?
– Varu teikt tikai par LU Latvijas vēstures institūtu (LVI), bet, domāju, modelis institūtiem LU aģentūrām ir viens. Direktoru LVI ievēl institūta zinātniskā padome, tātad pats institūts. Direktoru pēc tam apstiprina LU senāts. Kādā virzienā strādāt, to jau nosaka institūts pats un lielā mērā pieejamais finansējums.
– Dzirdēts par tāda sociālās atmiņas pētniecības centra dibināšanu.
– Pie tā strādā LU Sociālo zinātņu fakultātē (SZF), un, cik zinu, oficiāli tas vēl nav nodibināts. To veido pilnīgi no jauna, un šī centra pamatā ir pētnieku grupa ar profesori, vēsturnieci Vitu Zelči priekšgalā. Centrs būs SZF struktūrvienība.
– Šis centrs asociējas ar vēsturi, bet rodas iespaids, ka ir vēlme akadēmisko vēsturi it kā konfrontēt ar kādu “sociālo atmiņu” un to padarīt par “īsto” iepretim skolās mācītajai “oficiālajai” vēsturei. Iznāk tā: pie jums strādā tie “oficiālie” – profesori Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda, bet sociālās atmiņas vēsturnieki savukārt strādā citā fakultātē. Sanāk, ka piederība fakultātei veido arī skatu uz vēstures lietām.
– No vienas puses, man ir prieks, ka būs tāda atsevišķa struktūra, kas nodarbosies ar sociālo atmiņu.
Eiropā jau kopš 80. gadiem ir vesels sociālās atmiņas pētniecības bums. Ir arī mēģinājumi, izmantojot atmiņu un pieredzes veidošanos sabiedrībā, skatīties, kā tas ietekmē materiālo kultūru, kolektīvo pašuztveri.
Tiktāl tas nekādā veidā nekonfrontē ar akadēmisko vēsturi. Tomēr sociālās atmiņas pētniecība ir izteikti starpdisciplināra – tajā ietilpst socioloģija, psiholoģija, kultūrantropoloģija un vēl kādas desmit jomas. Ne visi vēsturnieki ar tām strādā ikdienā. Protams, mēs atbalstītu sadarbību ar sociālās atmiņas pētniecības centru.
– Tauta var redzēt citādi nekā akadēmiķi, bet vai tur nav viena bīstama lieta: kad tiek runāts par dažādiem uzskatiem, dažādiem pieņēmumiem, var aiziet līdz tam, ka ir “tāda” vēsture un “šitāda” vēsture. Un tad jau akadēmiskā viendabība vairs neder un vairs nevar politiski runāt par vienādu Latvijas vēstures uztveri! Zināmas aprindas būs ļoti apmierinātas.
– Personīgās atmiņas ir ļoti subjektīvs vēstures avots. Kā zināms, mēs paši mēdzam izvēlēties, ko atcerēties un ko ne. Bet tagad ir ļoti populāra antropoloģiska pieeja, kad caur konkrētas personas dzīvesstāstu parāda laikmeta dramatismu. To izmanto arī Timotijs Snaiderss “Asinszemēs”. Protams, tas jālieto kopā ar lielo statistiku, vēsturiskajiem procesiem. Ja to tā dara, man tas šķiet ļoti simpātiski. Ikvienam vēsturniekam droši vien ir savi politiskie uzskati, un noteikti mūsdienās ir kādi brīži, kādi zīmīgi datumi, kad vēsturniekam sabiedrībai kas jāsaka. Vai vēsturniekam jāreaģē uz visu, kas uzrakstīts kā Jāņa Urbanoviča, Jura Paidera un Igora Jurgena “Nākotnes melnrakstu” gadījumā? Tas ir divdabīgs jautājums. Grāmatnīcu plaukti pilni apcerējumu par Latvijas vēsturi. Bet mūsu sabiedrība tomēr ir pietiekami izglītota, lai atšķirtu kvalitatīvu lasāmvielu no iedomātas vai pasūtītas vēstures. Droši vien kvalificētu vēsturnieku reakcijai būtu jānāk tad, kad kaut kas plašāk izskan sabiedrībā. “Nākotnes melnraksti” Valtera un Rapas grāmatnīcā ir pirmajā vietā pārdošanā, taču es nezinu nevienu LVI izdevumu cietos vākos labā poligrāfijā, kas maksātu Ls 4,90! Pamatīgi pētījumi maksā astoņus, desmit, pat 20 latus! Protams, “Melnrakstu” popularitāti nosaka cena, taču pie tādas publikas atsaucības šis droši vien ir gadījums, kad vēsturniekiem būtu savs vārds jāsaka, un tāpēc jūnija vidū fakultātē paredzēta publiska diskusija par šo izdevumu.
– Teicāt, ka fakultātē studē ap 400 studentu. Cik no viņiem pēc tam paliek vēsturē?
– Vēstures zinātnē nepaliek daudzi, jo iespējas šajā jomā strādāt štata vietās ir ierobežotas. Latvijā nav lielu iespēju īstenot zinātnisku darbību, balstoties uz fondu, privāto uzņēmumu vai mecenātu atbalstu. Šādas tradīcijas pie mums tikai sāk veidoties. Nepietiek ar to, ka vēsture fascinē, cilvēkam taču vajag arī iztikai, tātad jāsaņem vismaz kaut kāds atalgojums. Ir diezgan liels daudzums “svētdienas vēsturnieku”, tas ir, tādu, kam vēsture ir hobijs, bet maizi dod kas cits.
– Un kur ierindosiet tādus kā Andris Tomašūns un Indulis Ķēniņš?
– Viņi ir skolotāji. Arī skolotājs var būt vēsturnieks. Nozīmīga daļa mūsu fakultātes beidzēju paliek skolās.
Vēsturnieks, no vienas puses, ir profesija, no otras – tas veido skatu uz dzīvi kopumā. Tas, ko dod fakultāte, ir zināšanas un reizē iemaņas domāt, analizēt, salīdzināt. Iemaņas strādāt ar informāciju mūsdienās ir ārkārtīgi svarīgas.
Daudzi vēsturnieki strādā ministrijās, ir žurnālisti. Tas, ka maz paliek strādāt vēstures zinātnē, savā ziņā pat ir normāli. Patiesībā tas ir atlases process.
– Vai jūs zināt, ko valsts no vēsturniekiem grib?
– Augstvērtīgas, kvalitatīvas studijas. Valsts savu attieksmi jau zināmā mērā pauž ar to, ka dod budžeta dotāciju studentiem, kas nāk uz LU Vēstures un filozofijas fakultāti. Par valsts līdzekļiem pie mums studē aptuveni 75%. Mums katru gadu pirmajā kursā ir 50 budžeta vietas vēsturniekiem un 20 filozofiem. Tas veido studētāju kodolu. Pirms dažiem gadiem maksas studētāju bija apmēram tikpat daudz, cik budžetnieku, tagad pašfinansētāju skaits ir ievērojami sarucis. Taču gribu uzsvērt, ka studiju programmu starptautiskajā izvērtēšanas procesā fakultātes īstenotās programmas ir atzītas par ilgtspējīgām; iekļautas pirmajā – augstākajā – programmu grupā. Vēsture Latvijā patlaban ir neskaidrā situācijā. Kad atjaunojām valstiskumu, tā bija ļoti populāra. Šobrīd tas, ko sabiedrība vēlas no vēstures, nav īsti definēts. Vēsture nav sava, kā saka, PR. Vēsture, protams, ir akadēmiska zinātne, bet, no otras puses, tā ir nacionāla zinātne, daļa valsts identitātes. Tāpēc vieta, kur valsts un sabiedrība saskaras ar zinātni, ir jāsabalansē.
– Jūs apmierina studētgribētāju pieplūdes tempi?
– Kā dekāns, bez šaubām, vēlētos vairāk studentu, bet valsts jau tāpat maksās tikai par to pašu noteikto studiju vietu skaitu. Pieļauju, ka šajos ekonomiskajos apstākļos ir daudz tādu, kas grib, bet vienkārši nevar atļauties studēt. Ņemot vērā, ka, samazinoties vidusskolēnu skaitam, mazinās arī potenciālo studētāju skaits.
Rudenī atjaunosim Jauno vēsturnieku skolu. Tas nozīmē, ka vidusskolēni, kam interesē vēsture, reizi mēnesī nāks uz fakultāti un iegūs plašāku priekšstatu par kādu noteiktu tematu. Tā ir iepazīšanās ar fakultāti, mācībspēkiem, un reizē vēstures ideja tiek nesta plašākā sabiedrībā.
– Vai nav tā, ka jūsu pašu fakultātes cilvēki nespēj radīt interesi par vēsturi? Skolotāji var šo interesi skolēnos radīt un var arī nokaut.
– Ja reiz cilvēks jau strādā par vēstures skolotāju, tad viņam tā lieta tomēr patīk. Skolotāji ir ļoti aktīvi – kaut vai Vēstures skolotāju biedrība. Tas, kas jādara, ir jāaktivizē sadarbība starp vēstures zinātniekiem un vēstures skolotājiem. Tā nav jauna ideja, tāpat kā doma par populārajiem vēstures izdevumiem. Ir profesori un akadēmiķi, kas raksta strikti zinātnisku vēsturi, monogrāfijas un publikācijas, ko tomēr lasa samērā mazs lasītāju skaits. Un tad ir tie, kas mēģina iepazīstināt sabiedrību ar vēsturi, padarot to populārāku, taču balstoties zinātniskajos principos. Arī skolu mācību grāmatas taču balstās “sausajos” zinātniskajos pētījumos.
– Tātad valsts dod vēsturniekiem pietiekami un tiem tikai atliek gādāt pašiem par sevi? Un kā ar mācībspēku algām? Tās ir pietiekamas?
– Neesmu dzirdējis, ka kāds gatavotos iet prom no darba fakultātē. Neskatoties uz to, ka samazinās studentu skaits un pašas fakultātes ieņēmumi, mācībspēku kodols mums palicis tāds pats kā pēdējos gados. Mācībspēku ieņēmumi gan krītas, jo samazinās pieprasījums pēc docējamiem kursiem. Tādos apstākļos varam veltīt vairāk laika zinātniskajai darbībai. Kolēģi darbojas zinātniskos projektos, ieņem amatus un veiksmīgi savieno to ar studentu mācīšanu. Bet tas, kā viņi to dara, jau ir atkarīgs no katra konkrētā vēsturnieka. Mēs nekādus šķēršļus viņiem neliekam.
– Vai jums no valsts vajag tikai naudu vai arī vēl ko citu, kādu attieksmi, noformulētas vēlmes?
– Redziet, ja jūs man tagad jautāsiet, vai fakultātei ir kāda vīzija nākamajiem desmit piecpadsmit gadiem, tad man ar nožēlu jāsaka, ka nav. Mēs patlaban tomēr esam aizņemti ar šā brīža aktualitātēm. Uz trim gadiem prognozēt vēl var, bet tālāk gan ne. Lielāks finansiāls atbalsts būtu vēlams noteikti, jo tas nepieciešams zinātniskās pētniecības attīstīšanai. Šobrīd mums atsevišķi Latvijas vēstures pētniecības virzieni ir pārstāvēti ļoti vāji. Piemēram, 16. – 17. gadsimtu pēta labi ja divi pētnieki. Pēdējos pārdesmit gados ir aizstāvēti tikai divi doktora darbi Livonijas vēsturē! Ar to ir stipri par maz. Otrs virziens būtu padarīt plašāku sabiedriski nozīmīgo jautājumu pētniecību – tajā skaitā Pirmo pasaules karu, Latvijas valsts dibināšanu, pēckara posmu.
“Būtu taisnīgi, ja Latvijā dzīvojošie krievi zinātu pamatnācijas valodu, vēsturi un kultūru.”
Ģirts Vikmanis, Latvijas Avīze
“Nepatīkams pārsteigums 9. maija svinībās Rīgā bija padomju patriotisma piegarša,” uzsver Krievijas nacionālistu partijas “Jaunais spēks” līderis Dmitrijs Savins, kurš nesen viesojās Rīgā kopā ar Krievijas Nacionāldemokrātiskās partijas līderi Dmitriju Pavlovu. Abi tikās ar partijas “Visu Latvijai” pārstāvjiem un nevairās kritizēt pašreizējo Krievijas eliti par pretdarbību krievu interesēm.
Bēdīga interpretācija
“Hitlera nežēlīgā politika okupētajās teritorijās noveda pie tā, ka liela daļa krievu sāka nepiespiesti cīnīties nepopulārā, daudziem nīstā staļiniskā režīma rindās. Tas, ka 1945. gadā beidzot tūkstošiem krievu beidza mirt frontē, saprotami kļuva par mūsu tautas svarīgāko vēstures pavērsienu,” stāsta D. Pavlovs. Viņš skaidro, ka latviešiem attiecīgā laika notikumi ieguvuši citu nokrāsu, atzīstot, ka nacistu karaspēka ienākšana Latvijā nevarēja neraisīt atvieglojuma jūtas, jo pirms tam no padomju puses tika represēta latviešu nacionālā elite. “Padomju varas atjaunošanu pēc vāciešu atkāpšanās par īstu atbrīvošanu nosaukt ir ļoti grūti,” stāstīja D. Pavlovs. Abi kungi apmeklējuši arī 9. maija svinības Rīgā, viņi uzskata, ka tās bija labi organizētas, taču nepatīkamu iespaidu radījusi “padomju patriotisma piegarša”. “Kaut kādi internacionālistiski saukļi, oficiālo vēsturnieku nolādēšana un citi solījumi cīnīties, nepieļaut, neatļaut… Šis vārdu mikslis, kas piestāv padomju mītiņam, ir ne tikai lieks, bet arī kaitīgs. Pateicoties tam, daudziem latviešiem rodas viedoklis, ka padomju ideoloģija un sistēma – tā ir krievu nacionālisma izpausme,” skaidro D. Savins, aicinot 9. maijā godināt krievu veterānus un lūgties par mirušo mieru, bet nevis izmantot to kā tribīni mūsdienu jautājumu risināšanai. D. Savinam radies iespaids, ka pie Uzvaras pieminekļa sapulcējušies cilvēki, kas ne tik daudz vēlējušies atzīmēt Otrā pasaules kara beigas, bet gan parādīt negatīvu vienotību attiecībā uz Latvijas valsts varas politiku pēdējos 20 gados. “Tas, ka Uzvaras diena padomiskā interpretācijā ir kļuvusi par vienīgo piemiņas dienu, kas vieno Latvijas krievus, ir bēdīgi,” teic D. Savins.
Pārmetumi baltiešiem – liekulība
Abu opozīcijas spēku pārstāvji ar izpratni izturas pret Latvijas vēsturi. D. Pavlovs uzskata, ka 1940. gadā notikusī Latvijas pievienošana PSRS bija “nelikumīgs agresijas akts no antinacionāla režīma puses, kuram bijis maz kopīga ar krievu tautas interesēm”. D. Savins atzīst Latvijas okupācijas faktu, taču arī aicina atcerēties, ka pirmais komunistiskās varas upuris bija krievi, un skaidro, ka gan latvieši, gan krievi ir tās pašas nelaimes brāļi. Viņi arī apstiprina daudz zināmo faktu, ka Krievijā Putina režīms izmanto pārmetumus pret baltiešiem, lai novērstu uzmanību no problēmām paša valstī. “Te periodiski izsludina boikotu Baltijas šprotēm, te stundām ilgi apspriež leģionāru gājienu Latvijā. Tā teikt, skatieties, kā Kremlis rūpējas par tautiešiem. Pašlaik etnisko krievu skaits Krievijā samazinās, valstī ieved neizglītotu imigrantu ordas no Vidusāzijas, notiek apmainīšanās ar notām par kādu izdomātu vēstures falsifikāciju. Tā ir liekulīga propagandas klaunāde,” teica D. Savins.
Viņam mūsdienu Krieviju grūti nosaukt par nacionālu krievu valsti un Latviju piesauc kā nacionālas valsts piemēru. Tikmēr D. Pavlovs uzskata – ja Krievija kļūs par nacionālu valsti, tad nešaubīgi daļa Baltijā dzīvojošo krievu atgriezīsies savā vēsturiskajā dzimtenē.
D. Pavlovs aicina palūkoties uz PSRS migrācijas politiku, kas, viņaprāt, sekmējusi krievu došanos pēc norīkojuma uz citām republikām. “Neredzu nekā laba, ka komunistu vadība cēla Latvijā PSRS nozīmes ražošanas uzņēmumus, kas prasīja jaunas darbarokas, tā vietā, lai attīstītu tradicionālo vieglo rūpniecību,” sprieda D. Pavlovs.
Jāzina latviešu valoda
Mūsdienu Latvijas krievu un latviešu attiecības viņš vēlētos redzēt tādas, kādas valda starp somiem un zviedriem Somijā. “Būtu taisnīgi, ja Latvijā dzīvojošie krievi zinātu pamatnācijas valodu, vēsturi un kultūru. Savukārt latviešus viņš aicināja atcerēties ne tikai staļiniskās deportācijas, bet arī Krievijas impērijas mantojumu, kurā, viņaprāt, esot daudz laba, piemēram, Latvijas un Krievijas lepnums esot vecticībnieku kultūra Latvijā. “Latviešu strēlnieki, kas karoja cara armijā, ir varoņi gan mums, gan jums,” sprieda D. Pavlovs. Viņaprāt, jaunatnei jāstāsta par latviešu un krievu kopējo vēsturi Krievijas impērijā, Balto kustību un pretošanās kustību padomju laikā.
D. Savins pārstāv arī fondu “Tēvzeme un brīvība”, kas plāno augusta beigās sarīkot krievu disidenta, dzejnieka Nikolaja Brauna vizīti Latvijā, kurš no 1968. līdz 1978. gadam bijis politiskā izsūtījumā Mordvijā. Toreiz viņš draudzējies ar latviešu neatkarības cīnītāju un padomju disidentu Gunāru Astru un citiem nacionālajiem disidentiem. “Ceru, ka šāda vizīte varēs palīdzēt tās mākslīgās sienas iznīcināšanai, kuru starp mūsu tautām uzcēla komunistiskais režīms,” rezumēja D. Savins.
Kā izbeigt karu .
Saruna ar vēsturnieku Uldi Neiburgu
V. Krustiņš: – Valsts prezidents pievērsies sabiedrības izlīguma veicināšanai. LTV raidījumā “Sastrēgumstunda” jūs, Neiburga kungs, pavērsāt sarunu uz negaidīto pusi, uz pro- blēmu, par ko citi izvairās runāt un nosaukt, proti, kā cittautieši spēj saprast latviešus? Integrāciju daudzi saprot kā piemērošanos, taču pareizi, ka izlīgums nebūs iespējams, kamēr cilvēki nesapratīs, ka šeit ir Latvija un citādi nevar būt. Kā jūs domājat – pie kādiem apstākļiem varētu izlīgt?
U. Neiburgs: – Nav jau tā, ka visi cilvēki, kuri 9. maijā pulcējās pie zināmā pieminekļa Pārdaugavā, ir naidīgi Latvijai vai tikai krieviski orientēti. Slāņi ir dažādi, bet problēma ir, ka daudzi, kaut šeit dzimuši un kļuvuši par pilsoņiem, Latviju pārsvarā uztver citādi nekā latvieši. Izpratnes dažādība un šķirtne ir ne tikai par 8. un 9. maiju, bet arī par citām pamatvērtībām. Jautājums – kā izpratnes tuvināt?
– Lūdzu, kādas atšķirīgas izpratnes esat ievērojis? Un kā tās “tuvināt”?
– Latvija ir 1918. gada 18. novembrī proklamēta nacionāla valsts, kas tapusi, īstenojot latviešu tautas pašnoteikšanās centienus. Latvieši kopā ar atbalstītājiem no nacionālajām minoritātēm savulaik šo valsti ir izcīnījuši un izveidojuši. Esam spējuši pārdzīvot padomju–nacistu–padomju okupāciju un atjaunot savu neatkarību. Diezin vai tas būtu iespējams, ja latvieši savā identitātē būtu dzēsuši apziņu par savas valsts pamatiem. Turpretī daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuri paši vai viņu senči šeit iebraukuši pēc kara, nav šādas sakņošanās pirmskara Latvijā. Daudz lielāks iespaids par Latvijas nacionālo vērtību – valodas, kultūras, latviskas vides – apzināšanos ir nostalģijai pēc padomju laikiem un arī mūsdienu Krievijas ietekmei. Atgriežoties pie 8./9. maija šķirtnes, manuprāt, ja tu dzīvo Latvijā, tev būtu jāsaprot, kas ar šo valsti noticis Otrā pasaules kara laikā un ko tās iedzīvotājiem nozīmēja 1940., 1941. vai 1945. gads. Nevis atbrīvošanu un uzvaru pār absolūto ļaunumu, bet gan neatkarības zaudēšanu un viena ļaunuma nomaiņu ar otru. Ieguldījums nacisma sakāvē nekādā veidā nepadara nebijušus vai mazāk baisus staļinisma noziegumus.
Atbrīvošana nozīmē brīvības atgūšanu, bet ne ar Latvijas valsti, ne tautu 1945. gada 8./9. maijā tas nenotika. Nedomāju, ka vairākums latviešu nesaprot, ka nacisma sagrāve bija pozitīvs notikums, taču Rietumeiropas valstis atguva neatkarību, Austrumeiropa piedzīvoja piespiedu sovjetizāciju, bet Baltijas valstis atkārtotu reokupāciju un inkorporāciju PSRS.
Daudzu krievvalodīgo apziņā ir kas cits, jā, viņi saka, bija Staļina noziegumi, deportācijas, taču lielā uzvara, ieguldījums cīņā pret fašismu atsver visu. Tas diemžēl neliecina par izpratni par savas valsts likteni, kurai šie cilvēki sakās esam piederīgi. Jāvaicā arī, vai Latvijas valsts un sabiedrība ir pievērsusi tam pietiekamu uzmanību un ko ir vai nav darījusi, lai situācija būtu citāda.
– Jūs iezīmējat sekas, bet ko iesakāt darīt, kā rīkoties?
– Mēs nevaram vairs atgriezties arī 90. gadu sākumā, kad atjaunojām savu valsti. Mazliet utopisks pieņēmums būtu, ka toreiz vajadzēja veikt “Uzvaras pieminekļa” demontāžu, bet tad šeit vēl atradās padomju armija. Cita iespēja, ka varēja noklāt šo laukumu ar “ļeņinekļiem” u. tml., padarot to par tūrisma objektu. Ja kāds gribētu tur slavināt “atbrīvotājus”, tad neizbēgami redzētu, ko šis režīms nesis līdzi un ko nodarījusi komunistiskā sistēma. Trešā iespēja būtu bijusi modelēt laukumā Latvijas vēstures stāstu, parādot abas totalitārās varas un ideoloģijas un to nesto postu, veidojot piemiņas vietu nacisma un komunisma upuriem. Tādējādi varbūt izdotos iedzīvināt 8./9. maiju kā kopīgu atceres dienu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet šodien ir neiespējami iestāstīt latviešiem, ka viņiem Otrā pasaules kara beigas būtu jāsvin 9. maijā Pārdaugavā pie spilgtākā padomju okupācijas varas simbola, kas šķeļ, nevis vieno Latvijas sabiedrību. Kopā ar režisori Ināru Kolmani vairākus gadus tvērām mirkļus pieminekļa pakājē, veidojot dokumentālo filmu “Pretrunīgā vēsture”, jautājot klātesošajiem, ko viņiem nozīmē 9. maijs un ko tas varētu nozīmēt latviešiem? Parasti atbilde bija – kā, tā taču svarīgākā diena, svētki visā pasaulē, bet jautājuma otro pusi šie cilvēki pat lāgā nesaprata – kā, latvieši nesvin? Šie taču svētki priekš visiem, nav nozīmes, bija okupācija vai nebija.
Šodien “uzvara Lielajā Tēvijas karā” ir pieņemta par Krievijas ideoloģijas pamatvērtību, svinot uzvaru arī pašu izraisītā karā un notušējot PSRS noziegumus. Un arī Latvijas krieviem 9. maijs kalpo savas identitātes meklēšanai un demonstrēšanai, diemžēl neapzinoties vai nerēķinoties ar to, ka tas aizskar latviešus, kuru acīs tas arī balansē uz robežas ar nelojalitāti pret Latvijas valsti.
Ir jāsaprot, ka 9. maijs ir PSRS (Krievijas), nevis Latvijas svētki, un no tā izriet zināmas konsekvences. Pārdomātas valsts politikas līdz šim te ir trūcis, tā vietā iepriekšējos gados vērojam, kā “PCTVL” un “Saskaņas centrs” manipulē ar krievvalodīgo elektorātu, kara veterānu piemiņu pārvēršot pompozā festivālā. Politiķis Dolgopolovs diskusijā izteicās, ka latviešiem jāuzņemas vairāk atbildības un viņš nemācīšot, kuram kas jādara. Bet, manuprāt, tieši te ir vērojama politiskā bezatbildība, jo, ik gadu atkārtojot, ka sarkanā armija bija tikai atbrīvotāja un uzvarētāja, bet noklusējot, ka tā bija arī agresore un apspiedēja, ne pie kā laba novest nevar. “Uzvarētāju” mīts stiprina Latvijas krievu identitāti, bet vienlaikus tas nekādi neveicina viņu sapratni ar latviešiem un piederību Latvijas valstij. Un tad jājautā, kāds ir šādas “SC” īstenotās politikas mērķis? Saskaņa vai kaut kas pavisam cits? Valsts prezidents Bērziņš šogad nosūtīja apsveikumu “Uzvaras svētkos” tiem, kam tie ir svarīgi, – turēdams rūpi par visiem šeit dzīvojošajiem. Bet nākamgad varbūt būtu jāsper solis uz priekšu un arī precīzāk jāpaskaidro, ko kara beigas nozīmēja Latvijai. Varbūt tad cilvēki aizdomātos par to vairāk, nekā viņi to apzinās šodien.
– Vai šī rezonanse maijā tomēr nav tikai daļa no nosacīta procesa, kas sācies 18. februārī? Tas ir referendums, kurā pietiekami liels skaits krievvalodīgo ar attieksmi pret krievu valodu kā otru valsts valodu norādīja, ka viņiem ir citas politiskas simpātijas. Tas vis nenozīmē “sadzīvisku, sīku” protestu, kā grib iestāstīt. Un 9. maijs ir turpinājums konfrontējošai situācijai Latvijā! Manuprāt, Latvijai tas nevar būt vienaldzīgi.
– Lielāka vai mazāka konfrontācija bijusi visu laiku. Vai referendums to kāpinājis? No vienas puses, kādu daļu ir nomierinājis, jo skaitļi 75 pret 25 diezgan skaidri parāda tautas izvēli. No otras puses, var būt tā, ka attiecīgas struktūras izdarījušas zināmus secinājumus.
– Varas struktūras?
– Par varas struktūrām esmu visai skeptisks. Domāju – citas, t. sk. ārpus Latvijas esošas, ne tuvu draudzīgas struktūras, kas, iespējams, plāno konfrontāciju ievirzīt citā gultnē. Tā saucamie “Uzvaras svētki” ir tikai aisberga redzamā daļa. To, kas notiek apakšā, bieži vien jau neredzam, lai arī mūsu drošības iestādes kļuvušas par sprīdi atklātākas. Mēs dzīvojam demokrātiskā Latvijas valstī pie gandrīz vai nelimitētām brīvībām, un tas ir labi. Taču bieži vien, kad tiek runāts par vēstures, politikas tēmām, kas skar valsts pastāvēšanu, trūkst valstiska skatījuma, ekspertīzes, kur nu vēl nosodījuma, ja kāds medijos vai citviet publiski aizskar un apšauba Latvijas pamatvērtības. Cik dzīva diskusija izcēlās pēc savulaik vienā žurnālā “Kapitāls” publicēta raksta “Žīdi valda pasauli”, bet, kad “Čas” publicēja montāžu ar Brīvības pieminekli, kur Mātes Latvijas tēlam triju zvaigžņu vietā bija kāškrusti, tā skaitījās “demokrātijas izpausme”. Nevienu arī neuztrauc, piemēram, Saeimas deputāta Kabanova uzstāšanās holokausta konferencē Maskavā, klaji sagrozot vēstures faktus un apzināti nomelnojot Latviju un latviešus.
Bet, tikko kāds bijušais leģionārs “Radio Naba” dalās savos iespaidos par 1941. gada deportācijām, kuru īstenošanā piedalījušies arī ebreji, tā raidījumu pēc pāris vēstniecību prasības aiztaisa ciet.
Nesaku gan, ka šis raidījums bija augstvērtīgs, jo citi sižeti pat bija daudz diskutablāki par minēto. Runāju par reakcijas trūkumu, t. sk. uz tiem “brīnumiem”, ko par Latvijas vēsturi var izlasīt krievu presē, kuras redaktori saviem žurnālistiem tā arī teikuši, ka par vēsturi publicēsim vai nu tikai ko sliktu, vai neko. Mums trūkst struktūras, kas spētu ne tikai attaisnoties, bet arī analizēt situāciju un savlaicīgi paust savu pozīciju. Manuprāt, cerīgs ir nesen izveidotais Latvijas Universitātes Sociālās atmiņas pētniecības centrs, kas varētu piedāvāt risinājumus, kā lietot vēsturi nacionālās identitātes stiprināšanā.
– Mēs redakcijā pacietīgi aicinām izbeigt slapstīšanos un tieši jautājam – vai kādam ir pienākums idejiski aizsargāt šo valsti? Ja jūsu minētais centrs būs ar valstisku pieeju un spēs ieņemt minētās pozīcijas, tad tas ir jādara. No pagaidām izpaustā manifesta tā tas gluži neizriet. Tagad uzzinām, ka valdība ieplānošot pāri par miljonu latu konsolidācijas veicināšanai – iespējams, Sociālās atmiņas pētniecības centru vajag saturiski reorganizēt un dot arī tam daļu naudas. Bet tad tam jārīkojas praktiski, neaizejot vai nu literārismā, vai ķeksīšu vilkšanā – lūk, pierakstījām vienu stāstiņu no sarkanarmieša, otru – no leģionāra. Šajos procesos jāiet iekšā, un, reizēm nebaidoties arī rokas smērēt, kādam ir jādod pretspars Latvijas nomelnotājiem. Urbanovičs ar līdzstrādniekiem laidis klajā jau otro “melnrakstu” grāmatu, bet neviena prominence vēsturē, politoloģijā, politikā nav uzskatījusi par vajadzīgu pateikt – kas tas ir? Vai ir pētīts, kas bija tie, kuri balsoja “par” referendumā un kāpēc viņi tā darīja? Nav pasūtījuma, nav instances, kas vēlētos to darīt.
– Politiskā līmenī tikai pēdējos gados iezīmējas, ka politiķi sāk apjaust, cik svarīgi ir tajā virzienā darboties. Ka to nevar uzdot kādai ministrijai vai pāris ierēdņiem un izlāpīties ar kādu formālu rīkojumu. Jāatrod cilvēki, kuri šajās lietās kaut ko saprot un ir iedziļinājušies, lai viņi nopietnā darba procesā izstrādā stratēģiju par mūsu reaģētspēju, pretsparu vai piedāvājumu.
Ir vēsturnieki ar vārdu, kuri uzskata, ka nolaisties līdz Urbanovičam, Djukovam un viņu “pētījumiem” nav zinātnieka līmenim atbilstoši. Lai gan, piemēram, kolēģis Dr. Kārlis Kangeris nekautrējās paust publiski, ka Urbanoviča & Co grāmata liecina par tās autoru intelektuālo mazspēju.
Varbūt tas ir par maz apstākļos, kad šīs grāmatas tiek speciāli subsidētas, parādās tirgū par zemu cenu un ir viegli pieejamas. Tajā pašā laikā akadēmiskās vēstures izdevumi maksā dārgi, uzrakstīti nereti pagausi un sausi, izdoti mazā tirāžā, ko pat neizpērk. Atgriežoties pie Sociālās atmiņas centra, cik man zināms, tā sākotnējā ideja bija kalpot par starpposmu starp zinātni un politiku, pētījumu rezultātus piedāvājot valsts atmiņu politikas veidošanā, t. sk. sabiedrības saliedēšanā. Arī nesen izskanējušā Valsts prezidenta aicinājuma samierināt latviešu kara veterānus pamatā bija līdzīga iniciatīva. Bet diez vai tā lielākā problēma ir vienot latviešu leģionārus un sarkan armiešus. Tas drīzāk ir tāds nozīmīgs politisks un morāls žests, ka latviešu karavīri no pretējiem ierakumiem šodien spēj pateikt – mums un mūsu valstij karš ir beidzies.
E. Līcītis: – Šogad tā īsti vēl to neizdevās pavēstīt?
– Varbūt šī iniciatīva bija mazliet novēlota, taču tas neapšaubāmi bija solis uz priekšu. Ilgus gadus padomju veterāni skaitījās pareizie, tagad it kā ir otrādi, un latviešu sarkanarmieši jūtas aizmirsti no valsts puses. Bieži vien priekšplānā izvirzās, ka viņi bija padomju okupācijas režīma atbalstītāji, daļa pat piedalījās 1941. gada deportācijās u. tml., taču arī starp pretējā pusē karojošiem bija tādi, kas nevis karoja frontē, bet Arāja komandā vai atsevišķos policijas bataljonos darīja pavisam ko citu. Nereti aizmirsts ir arī fakts, ka 1944./1945. gadā PSRS mobilizēja 57 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kuri nebija padomju ideoloģijas piekritēji, bet piespiedu kārtā dienēja sarkanajā armijā. Viņi bija tādi paši upuri kā vairākums leģionāru, kuri bija spiesti karot Vācijas pusē. Valstiskā līmenī ilgu laiku par to klusējot, viņus savā paspārnē paņem Rubiks un Sociālistiskā partija, un citi tādi.
– Šī “šķirošana” patiešām nav viegla. Brīvprātīgi padomju armijai līdzi aizgājis majors Berklavs “krita” 1959. gadā.
– Jā, katram bijis savs liktenis. Manuprāt, lai kāds tas piemeklējis sarkanarmiešus, gan cilvēciski, gan politiski būtu daudz labāk, ja Latvijas valsts viņus tāpat kā leģionārus uztvertu kā savus pilsoņus, nevis kā “daļu no PSRS”, un vairāk rūpētos par saviem karavīriem, cik nu viņu ir palicis. Ja viņu vidū vēl ir kādi, kam tas nav pieņemami, tā ir viņu izvēle vai nu apzināties piederību Latvijas valstij, vai biedroties ar padomju frontiniekiem Maskavas namā vai citur.
V. Krustiņš: – Te būtu vietā uzdot jautājumu, kur ir vēsturnieki un politiķi, kuri dodas “apgaismot” krievvalodīgo auditoriju par Latvijas vēstures lappusēm? Tās “šķirsta” par vēsturniekiem uzmetušies tūrisma gidi un tamlīdzīgi speciālisti, kuri krievu presē to visu pasniedz savā mērcē. Nemaz nerunāsim par no Maskavas kultivēto vēstures pasniegšanu. Tam netiek dotas adekvātas, koordinētas atbildes.
– Tā diemžēl ir, un neviens nav domājis, kā to mainīt.
Pozitīvs solis šajā virzienā bija pirms 16. marta un 9. maija Saeimas namā organizētie vēsturnieku lasījumi pašmāju politiķiem un ārvalstu diplomātiem. Pārdomātāks gan varēja būt to formāts, vairāk diskutējot ne tikai par pagātni, bet arī par tās ietekmi uz mūsdienām.
Trūka arī plašāka politiskā spektra un mediju pārstāvniecības, kā arī pietiekamas izpratnes, kā jāuzrunā citu valstu vēstnieki, kas tomēr ir specifiska un atšķirīga auditorija
E. Līcītis: – “Saskaņas centrs” taču ieinteresēts bloķēt šādu informāciju, jo balstīšanās uz padomju laika vēstures izpratni notur monolītu viņu vēlētāju loku. Tamdēļ pat izstumj no t. s. Uzvaras laukuma “PCTVL” konkurentus, lai nemaisās pa kājām! Grūti teikt, cik jāizdod valsts naudas un vēsturnieku spēku, lai pārliecinātu cilvēkus, kuri neatzīst un nevēlas atzīt okupāciju, neparko nepiekrīt pašām elementārākajām vēstures patiesībām, kas latviešiem ir pašsaprotamas.
– Gribu ticēt, ka visi tomēr nav vienādi domājoši arī šajā vidē, bet, ja sekojam līdzi kaut vai krievu medijiem, tad tajos Latvijas vēstures fakti regulāri tiek interpretēti diametrāli pretēji. Kā to ietekmēt? No laika gala ir bijuši zināmi pūliņi izdot avīzes vai veidot pārraides divās valodās, lai mēģinātu krievu cilvēkus padarīt integrētākus. Ir pagājuši 20 gadi, bet jaunais NEPLP priekšsēdētājs A. Dimants ir spiests runāt par latviešu valodas informatīvās telpas stiprināšanu vai pat atgūšanu. Varbūt beidzot jāsaprot, vai līdzšinējai piesaistīšanas politikai ir kādi rezultāti, un attiecīgi jārīkojas. Tikmēr LTV7 vai TV5 latviešu politiķi lauzītā krievu valodā vēl joprojām pūlas kaut ko stāstīt. Ja sākotnēji izvirzītie mērķi daudzmaz būtu sasniegti, tad šai auditorijai nebūtu problēmas uztvert to visu arī latviski.
– Urbanoviča kungs, un ne viņš vien, uztur teoriju, ka Latvijā vēl tikai veidojas vienota nācija un pašlaik ir tikai divas kopienas. Tad gan var pajautāt, kas tā bija par nāciju, kas 1918. gadā nodibināja nacionālo valsti.
– Nav šaubu, ka latvieši Latvijā ir pamatnācija, nevis kaut kāda kopiena. Drīzāk ir jāsaprot – tās ir vistiešākās okupācijas sekas, ka šodien mums ir salīdzinoši liela krievu minoritāte, kas tikai daļēji tāda ir tradicionāli vēsturiski. Cita lieta ir – ja ejam uz vienotu politisku nāciju, kas ir tas pamats, uz kura balstāmies?
Iespējams, jāapzinās, ka ir kāda sabiedrības daļa, kuru nekad nevarēs konsolidēt. Tad droši vien vairāk ir jādomā par Latvijas pilsoņiem un tiem, kuri vēlētos par tādiem kļūt, nevis jāizšķiež resursi to dēļ, kuri kļūt par Latvijas tautas daļu nemaz nevēlas.
V. Krustiņš: – Vai vismaz nevajadzētu tādiem krist ap kaklu.
E. Līcītis: – Pie pieminekļa 9. maijā pulkā gāja arī ģimenes ar bērniem, skolu jaunatne, un, piemēram, Mamikins psiholoģiski un mentāli to skaidro gauži vienkārši – krievi grib asociēties ar uzvarētāju garu, savukārt negrib asociēties ar latviešiem raksturīgo žēlošanos par 1945. gadā zaudēto neatkarību un atgriezušos okupāciju.
– Būs cilvēki, kas ieteiks meklēt vienojošo pozitīvo mītu, kas der gan latviešiem, gan krieviem, un es arī gribētu domāt, ka lielai daļai 9. maija svinētāju bez minētajām asociācijām ir vēl labticīga vēlēšanās “pieminēt vectēvus”. Bet vēl labāk būtu, ja sekotu izpratne, ka medaļai ir arī otra puse – tā, par ko visu laiku runājam. Un te atkal jāatgriežas pie politiskās atbildības. Nesen LNT ziņās izskanēja, ka var pienākt brīdis, kad t. s. Uzvaras laukums svinētājiem kļūtu par mazu, bet viņu dūša par lielu un varbūt jau citā virzienā vērsta. Diez vai vairākums saprātīgu cilvēku vēlētos piedzīvot nopietnus etniskus konfliktus vai ko tamlīdzīgu. Tāpēc es gribētu redzēt nopietnāku “Saskaņas centra” politiķu apzināšanos, par ko tas var pārvērsties, un lielākus pretsoļus iespējamā ļaunprātīga radikālisma virzienā. Jautājums ir, vai “SC” to saprot un spēj patiešām domāt valstiski, nevis tikai šauri partijiski. Izpratne par savas valsts pagātni un atbildība par tās nākotni nav realizējama tādā veidā kā iepriekšējās valdības sastādīšanas laikā – tagad par vēsturi nerunāsim, uz trim gadiem atliksim malā. Tas neesot svarīgi. Nē, tas ir svarīgi!
V. Krustiņš: – Tāpēc tā ir laba lieta, ko saliedēšanā uzsācis prezidents Bērziņš, lai cik nelīdzens ceļš ir viņa priekšā. Bet vēl labāk, ja iesaistītos un tālāk runātu vēsturnieki, politologi, politiķi – tad kaut kas būs un notiks. Un paskatīsimies, kas notiks 14. jūnijā, kas dosies godināt upuru piemiņu, it īpaši, ja aizvesto un nokauto vidū bija arī daudz krievu, ebreju un citu.
– Tikai jājautā, cik liela saikne ar šeit pirms kara dzīvojošiem krieviem ir pēc 1940. gada iebraukušajiem krievvalodīgajiem un viņu pēctečiem. Cik daudz šie ieceļotāji izjūt 14. jūniju? Baidos, ka šīs izjūtas ir minimālas, un nav vērojama arī konsekvence attiecībā pret vieniem vai otriem Latvijas vēsturē svarīgiem notikumiem. Ja premjers Dombrovskis izsaka prasību valsts amatpersonām nepiedalīties pasākumos 16. martā, tad tas pats būtu jāprasa arī no valsts un pašvaldību amatpersonām 9. maijā.
Tā vietā mēs mierīgi noskatāmies, ka Rīgas mērs Ušakovs, būdams Latvijas galvaspilsētas augstākā amatpersona, šajā datumā piedalās citas valsts svētku pompozās svinībās. Un nevajag stāstīt, ka tā ir piemiņas izrādīšana saviem tuviniekiem – kara dalībniekiem u. tml., jebkurš no mums to tad darītu privāti un neuzkrītoši, klusi noliekot ziedus, nevis eksponēdamies TV kameru priekšā un uzstājoties ar runu – ne valsts valodā.
Tā ir klaja politiskā bezatbildība. Atslēga uz sabiedrības saliedētību, vismaz attiecībā uz tās pagātni, kas bieži vien nosaka arī šodienas darba kārtību, ir meklējama nevis Latvijas sabiedrības dalīšanā “uzvarētājos” un “zaudētājos” vai “atbrīvotājos” un “fašistos”, bet gan patiesā vēlmē izprast savas valsts likteni Otrajā pasaules karā un korekti par to vēstīt arī tiem, kam šīs izpratnes līdz šim ir trūcis. Ja kāds patiešām vēlas panākt lielāku saskaņu, tad būtu jāsaprot, ka ir jādara pavisam kas cits, un pirmkārt tas būtu jāaptver “SC” politiķiem pašiem.
– Tātad nākamgad lai prezidents Bērziņš iet pie pieminekļa 9. maijā un tur runu Ušakova vietā?
– Tas būtu drosmīgi, atbildīgi, “ledu” kustinoši. Bet svarīgi, protams, ar kādu vēstījumu to darīt! Ja ir liela sabiedrības daļa, kas gluži neizprot problēmu, kas pastāv, – kā tai paieties pretī? Bet nevar sākt tirgoties ar vēsturi, sakot – jūs atzīstiet okupāciju, tad mēs piekritīsim, ka “okupantu nebija”. Nav arī pareizi izlikties neredzam to, kas 9. maijā Pārdaugavā notiek, – ir jādomā, kā uz šo sabiedrības daļu iedarboties.
Asinszemēs starp Berlīni un Maskavu
Aizvadītajā nedēļā ar divām vieslekcijām Rīgā viesojās amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders, kura Austrumeiropas likteņiem veltītā grāmata “Bloodlands: Europe between Hitler and Stalin (“Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu”) izraisījusi rezonansi kā vēsturnieku aprindās, tā sabiedrībā.
Jēlas universitātes profesora Timotija Snaidera uzstāšanās Okupācijas muzejā un Gētes institūtā bija saistīta gan ar to, ka Latvija ietilpst viņa grāmatā pieminētajās Asinszemēs, gan ar to, ka “Asinszemes” patlaban atrodas tulkošanas procesā. Nākamgad šo jau 20 valodās iztulkoto grāmatu saņems arī latviešu lasītājs. Augstā intelektuālā līmenī sarakstītā grāmata prasīs izprast autora filozofiju un vēstures skatupunktu, kuru raksturo spēja visu tvert kopsakarībās. “Šīs grāmatas temats ir 14 miljoni bērnu, sieviešu un vīriešu, kuri gāja bojā, īstenojot apzinātu masu slepkavību politiku, no 1933. līdz 1945. gadam tajā vietā, ko es saucu par Asinszemēm starp Berlīni un Maskavu,” ar savu darbu iepazīstināja profesors. Gētes institūta zāle bija klausītāju pilna. Publikā LU pasniedzēji un studenti, pa kādam Saeimas deputātam, Ārlietu ministrijas darbiniekam.
“Vēstures nesarunājas”
Amerikāņu vēsturnieks uzsvēra, ka milzīgajā teritorijā starp Atlantijas un Kluso okeānu, kuru kontrolēja divi režīmi, tie nogalināja aptuveni 17 miljonus cilvēku, taču 14 miljonus no tiem nonāvēja relatīvi nelielajā Asinszemju teritorijā, kas ģeogrāfiski atbilst Baltijas valstīm, Krievijas rietumdaļai, Baltkrievijai, Ukrainai un lielākajai daļai Polijas. Tā ir vieta, kur norisinājās arī holokausts, jo lielākā daļa nogalināto ebreju dzīvoja Asinszemēs. Snaiders uzsvēra, ka savā darbā runā par neapbruņotiem civiliedzīvotājiem, kas nekaroja armijās. Traģēdijas, kas tur notika, viņš skaidro ar faktu, ka Asinszemes bija vieta, kur saskārās un mijiedarbojās nacistu un komunistu varas. Tai katrai bija savi ekonomiskie un ideoloģiskie nodomi šajā reģionā. Nacisti vēlējās pakļaut Austrumeiropu kā savu agrāro “dzīves telpu”, bet komunisti šajā vietā redzēja nākamo revolūciju arēnu. Polija bija traucēklis abām vīzijām, un tādēļ abi slepkavnieciskie režīmi 1939. gadā spēja vienoties par tās iznīcināšanu. Taču tie nespēja vienoties par Ukrainu, kuru abi uzskatīja par savu maizes klēti.
“Grāmata nesalīdzina, tā pēta mijiedarbību,” bilda Snaiders, atzīstot, ka Rietumos joprojām dominē priekšstats par padomju varu un nacismu kā pretpoliem, kuri galu galā sadūrušies un viens otru neitralizējuši. Pēc Snaidera domām, tāds pieņēmums ir kļūdains.
Patiesībā Asinszemēs noticis šo režīmu darbības seku akumulācijas process, jo ir runa par teritorijām, kurās vācu un padomju okupācijas nomainīja viena otru. “Rietumeiropiešiem ir grūti iedomāties divkāršu, trīskāršu okupāciju. Bet tajos reģionos, kur tā notika, tas bija normāli,” norādīja vēsturnieks.
Snaidera misija ir mudināt saskatīt individuālu cilvēku likteņus aiz skaitļiem, saprast situācijas, kādās Asinszemēs dzīvojošajiem bija jāizdara izvēle par labu vieniem vai otriem. Piemēram, kādu izvēli varēja izdarīt ukrainis, sarkanās armijas karagūsteknis, kuru vācu nometnē mērdēja badā, ja reiz viņu jau bija mēģinājusi nomērdēt badā padomju vara golodomora laikā?
Timotijs Snaiders uzdeva retorisku jautājumu: kā iespējams, ka neviens agrāk nav pievērsis uzmanību tam, ka tieši Asinszemēs notikusi “vismilzīgākā morālā un demogrāfiskā katastrofa Eiropas vēsturē”? “Var izlasīt daudzas grāmatas par holokaustu un tā arī neuzzināt, ka tajās pašās teritorijās starp 1933. un 1945. gadu tika nogalināti astoņi miljoni neebreju,” saka vēsturnieks un šo paradoksu skaidro ar to, ka lielākoties tiek rakstītas vien atsevišķu tautu ciešanu vēstures. Grāmatās par padomju teroru nebūs minēts, ka tajā pašā vietā noticis arī holokausts un otrādi. Proti, “šīs vēstures nesarunājās viena ar otru”. Snaiders turas pie principa: “Ja gribat uzzināt vairāk paši par savu traģēdiju, jums jāuzzina vairāk par citu traģēdijām.” Viņa ieskatā, “nacionālā vēsture spēj uzdot pareizos jautājumos, taču nespēj sniegt atbildes, jo tur jau darbojas citi plaši politiskie, militārie, ekonomiskie spēki, kurus nacionālā vēsture vairs neaptver”.
Noziedzīgā alianse
“Asinszemju” autors, grāmatu rakstot, centies noskaidrot, kā režīmi kļūst slepkavīgi: “Ir viegli pateikt, ka tā vai cita ideoloģija ir slepkavnieciska, taču ne tik viegli noskaidrot, kā tās tādas kļūst. Idejas var pastāvēt ilgi, līdz kļūst slepkavnieciskas.” Snaiders vērš uzmanību, ka gandrīz visi padomju nogalinātie zaudēja dzīvību PSRS teritorijā, kad Padomju Savienība nebija kara stāvoklī. Savukārt vācu nacisti nogalināja lielākoties laikā, kad notika karš, un ārpus savas teritorijas.
Grāmatas nodaļas stāsta par padomju apzināti izraisīto badu Ukrainā 30. gadu sākumā, par 1937. – 1939. gada Lielo teroru un nacionālajām akcijām, par holokaustu. Par svarīgāko autors uzskata ceturto nodaļu, jo tajā runā par padomju–vācu mijiedarbību.
“1939. gada alianse ir svarīga, jo ļāva padomju varai virzīties uz rietumiem, ieiet Baltijā, Austrumpolijā un daļā Rumānijas, savukārt vācieši varēja virzīties uz austrumiem, un viņu politika kļuva patiesi slepkavnieciska – līdz tam nacistiskā Vācija bija nogalinājusi dažus tūkstošus cilvēku, bet pēc 1939. gada šis skaits palielinājās desmitos, simtos tūkstošu līdz miljonam 1941. gadā, kad sākās holokausts,”
stāsta Snaiders. Padomju–vācu alianses sekas bija valstu iznīcināšana, turklāt šis apstāklis, pierādot režīmu mijiedarbību, izrādījās traģisks minoritātēm, tajā skaitā ebrejiem. Ebrejiem, kas mita iznīcinātajās valstīs, kā Baltijā, iespējas izdzīvot nacistu okupācijas apstākļos bija minimālas. Tajā pašā laikā iespējas izdzīvot izrādījās lielākas tiem ebrejiem, kuri dzīvoja valstīs, kas bija nacistiskās Vācijas satelītes, taču saglabāja savu valstiskumu, – Ungārijā, Itālijā, Rumānijā. “Režīmi ļoti labi prata pārvērst cilvēkbūtnes skaitļos. Milzīgos skaitļus veido mazāki skaitļi. Arī viens ir neaizstājams indivīds, neaizstājama cilvēkbūtne. Mums būtu jāspēj kaut nelielu šo 14 miljonu daļu pārvērst atpakaļ cilvēkbūtnēs,” savas lekcijas noslēgumā uzsvēra profesors.
Briesmu zvans labticīgajiem Rietumiem
Krievi vienmēr ir nodarbojušies ar izlūkošanu un dara to joprojām, turklāt Krievijas izlūkošanas dienestu darbības stils, paņēmieni un mērķi kopš aukstā kara laikiem nav īpaši mainījušies. Par to savā jaunajā grāmatā (“Maldināšana. Spiegi, meli un kā Krievija krāpj Rietumus.” Edward Lucas: Deception. Spies, Lies and How Russia Dupes the West. Bloomsbury, Londona, 2012. 372 lpp.) brīdina angļu žurnālists Edvards Lūkass.
Protams, viņš apskata arī Rietumvalstu izlūkošanas darbību austrumos, tomēr galvenokārt stāsta par tās grūtībām, kļūdām un neveiksmēm. Atklāta sabiedrība ir viegls izlūkošanas objekts, un šāda sabiedrība savai ārējai izlūkošanai radījusi zināmus ierobežojumus. Noslēgtākai un nedemokrātiskākai sabiedrībai šajā ziņā ir ievērojamas priekšrocības.
Lūkasam ir gan savs viedoklis, gan pieredze. Kā žurnālists viņš kopš 1986.gada dzīvojis Berlīnē, Maskavā, Prāgā, Vīnē un Baltijas valstīs, bet šajā pavasarī, sasniedzis 50 gadu vecumu, pārcēlies strādāt uz Londonu.
Lūkass uzsver, ka viņš skandina briesmu zvanu un ka Rietumvalstu labticība ir bīstama. Patiesībā rakstniekam to nemaz nevajadzētu atkārtot – pietiek, ka viņš pārliecina lasītāju ar faktu palīdzību.
Faktu par to, kā Krievija maldina un dezinformē Rietumus, ir daudz. Jau lasot pirmo nodaļu, mati slejas stāvus, kaut arī tur tēlotais notikums ir zināms. Lūkass atgādina, kā un kāpēc 2009. gada rudenī Krievijas cietumā līdz nāvei spīdzināja juristu Sergeju Magņitski, kurš tika uz pēdām augstāko ešelonu korupcijai. Vismaz šo nodaļu vajadzētu izlasīt ikvienam, kam interesē Krievija.
Grāmatā no daudzām pusēm izklāstīta Krievijā valdošā sistēma. Piemēram: “Krievijas svarīgākā eksportprece nav nafta vai gāze. Tā ir korupcija.”
Šis pētījums varbūt atvērs acis tiem, kuri tic, ka Krievijas investīcijas un krievu miljonāru vilināšana uz Latviju nāk par svētību valstij un sabiedrībai. Lukass neuzskata par pārspīlētu pārliecību, ka Krieviju vada “siloviki” (spēka struktūras, ministrijas – red.), spēkavīri, ārzemniekiem naidīga zaglīga šķira (xenophobic kleptocrats), kura apdraud ne tikai savu, bet arī citas tautas.
Protams, autors, nav varējis nociesties, nepastāstot par pēdējo gadu interesantāko spiegu skandālu, kurā galvenajā lomā nokļuva Amerikas Savienotajās Valstīs aizturētā sarkanmatainā “ballīšu karaliene” Anna Čepmena (Anna Kuščenko). Pēc gūstekņu maiņas 2010.gadā Čepmena Maskavā satikās ar premjerministru Putinu, tika pie sava TV šova un tagad ir Krievzemes seksa simbols nr.1. Patiesībā Čepmena bija jaunākā un gluži nepieredzējusi locekle krievu “nelegāļu” citādi profesionālajā grupā.
Lūkass domā, ka šo gadījumu nevajadzētu novērtēt par zemu vai vienkārši izsmiet. “Nelegālis” ir aģents, kurš, aizslēpies aiz viltotas vai “nozagtas” personības, dzīvo ārzemēs, lai sagatavotos izlūkošanas darbībai.
Neapšaubāmi visnozīmīgākā ir grāmatas pēdējā nodaļa. Tā stāsta par aģentu Hermani Simmu, kura darbība “nodarīja vislielāko kaitējumu NATO vēsturē”. Īpaši atzīmējams tas, ka Lukasam bijusi iespēja intervēt pašu Simmu, kurš pašlaik izcieš sodu cietumā Tartu.
Simms ir bijušais Igaunijas policijas priekšnieks un vēlāk atbildēja par drošību Aizsardzības ministrijā. Grāmatā teikts, ka vairāku valstu ierēdņi iepriekš bija pētījuši viņa personību un acīmredzot nebija pamanījuši neko aizdomīgu. Nelegālis, kurš nodarbojās ar Simmu un satikās ar viņu dažādās valstīs, bija “Brazīlijā dzimušais un Spānijā dzīvojošais portugālis Antonio de Jezus Amorets Grafs”. Šī Jēzus īstais vārds ir Sergejs, un zināms, ka viņš bieži viesojies Latvijā. Viņš kaut kur pazuda, iespējams, pārgāja kalpot Rietumu pusē.
Savā grāmatā Lūkass daudz uzmanības pievērsis Baltijas valstīm un to vājumam iepretim Krievijas propagandai un dezinformācijai. Autors uzslavē igauņus par to, ka viņi 2008.gadā atmaskoja un notiesāja Simmu – tiesa, balstoties uz informāciju, ko piegādāja lietuvieši un amerikāņi. Simms bija arī Vācijas izlūkdienesta aģents, un Lūkasam šis fakts dod iemeslu atgādināt par Baltijas jūras gāzes vadu un kanclera Gerharda Šrēdera saistību ar to.
Igaunijas izlūkdienestu apmācīja angļi, taču Lūkass atklāj, ka nevis Anglija, bet gan Somija un Zviedrija savulaik bija pirmās valstis, kas savus izlūkdienesta pārstāvjus nosūtīja uz nupat neatkarību atjaunojušās Igaunijas galvaspilsētu.
Pārsteidzoši, ka Lūkass neizmanto iespēju pastāstīt par politisko bēgli Aleksandru Ļitviņenko, kurš 2006.gadā Anglijā kļuva par “polonija slepkavības” upuri, bet šo gadījumu viņš ir aprakstījis savā grāmatā “The New Cold War” (Jaunais aukstais karš), kas tulkota vairāk nekā 15 valodās.
Laiku pa laikam Lūkass atkāpjas vēsturē un ceļo pa 20.gadsimtu, pieminēdams mazāk zināmus krāpšanas un spiegošanas gadījumus. Vairāki no tiem saistās ar Latviju un latviešiem.
Sīkāk Lūkass analizē 20.gadu “Operāciju Trests”, ar kuras palīdzību Krievija Rietumu izlūkdienestus atstāja ar garu degunu. Viņš atgādina arī par Rietumvalstu iniciēto izlūkošanas un pretestības tīklu (operācija “Džungļi”), kurā VDK iefiltrēja savus aģentus un tīklu iznīcināja.
Sakarā ar šo operāciju autors asi kritizē Anglijas izlūkdienestu. Savulaik uz Baltiju nosūtīja vismaz 42 latviešus, igauņus un lietuviešus, bet neizdevušās operācijas dēļ “simtiem cilvēku aizgāja bojā un tūkstošiem cilvēku dzīve tika sagandēta”. Speciālistiem šie gadījumi ir zināmi, tomēr, pateicoties pētnieciskajai žurnālistikai un plašam sadarbības lokam, Lūkasam izdevies atklāt jaunus faktus.
Autors ir somu žurnālists un rakstnieks
Soči-2014 un genocīds pret čerkesiem
Soči, kur 2014. gadā notiks ziemas olimpiskās spēles, atrodas tajā pat reģionā, no kurienes pirms 150 gadiem krievi izdzina veselu tautu. Izdzīvojušo pēcnācēji to apzīmē par genocīdu un prasa pēc taisnības.
Krievu valodā. Oriģināls: Sochi 2014 Winter Olympics: The Circassians Cry Genocide
Сочи, где в 2014 году пройдет зимняя Олимпиада, находится том самом регионе, откуда русские 150 лет назад выгнали целый народ. Потомки выживших называют это геноцидом – и требуют справедливости.
Наверное, Владимир Путин считает, что ему хватает проблем на московских улицах и что беспокоиться о демонстрантах за пределами страны, ему не следует. Если так, то пусть подумает еще раз. На этой неделе протестующие в Стамбуле, Нью-Йорке, Брюсселе и других городах мира взяли под прицел его вожделенный проект: зимнюю Олимпиаду 2014 года. Хотя спортивные объекты в горах Кавказа и в курортном городе Сочи уже заслужили громкие похвалы со стороны приезжающих туда горнолыжников, тысячи разгневанных активистов твердо намерены испортить Путину праздник.
Протестуют черкесы, потомки народа, у которого когда-то была собственная страна на черноморском побережье между Крымом и сегодняшней Грузией. Они потеряли ее полтора столетия назад в результате жестокой военной кампании имперской российской армии, которая захватила весь кавказский регион. Черкесы оказывали сопротивление на протяжении сорока лет – до 21 мая 1864 года, когда они, наконец, сдались и были изгнаны с земель своих отцов. До недавнего времени их потомки отмечали эту дату лишь тихими церемониями памяти. Но в 2007 году Международный олимпийский комитет принял заявку России на проведение Игр 2014 года в Сочи – как раз в том месте, где в 1864 году сдались черкесы. С тех пор 21 мая стало днем гнева.
«Как ощущали бы себя вы, если бы атлеты со всего мира катались на коньках и на лыжах прямо на могилах ваших предков, даже не имея об этом никакого представления?» – спрашивает Даньял Мерза. 21 мая прошлого года этот 29-летний телефонный техник вместе с двумя своими друзьями-черкесами – Кларой и Аланом Кадкой – приехали из родного для них Нью-Джерси в Турцию, где сегодня проживает большая часть черкесской диаспоры. Протестная волна с антисочинскими плакатами прошла по стамбульской улице Истикляль и прорвалась через тройную линию оцепления полиции, стоявшей с дубинками и слезоточивым газом возле российского консульства.
Мерза в мегафон выкрикивал требования своей группы на английском языке: никакой Олимпиады в Сочи, признание геноцида черкесов, право вернуться на родину, которую русские отняли у них полтора века назад. Слушатели одобрительно закричали на турецком, и их голоса гулким эхом раздались на улице: «Мы не хотим Олимпиаду в Сочи!» – Алан, сжимая кулаки, кричал вместе с остальными. «Я впервые скандировал, не зная, что означают произносимые мною слова», – сказал он мне позднее. Его жена была воодушевлена точно так же. «Я такого не могла себе представить, – сказала она. – Мы не говорим по-турецки, но все заявляем одно и то же на разных языках».
Решение о проведении Олимпиады-2014 в Сочи стало для Путина личным триумфом. Сочи, где лесистые Кавказские горы круто обрываются в Черное море, где утром можно плавать, а после обеда кататься на лыжах, было идеальным местом для демонстрации всему миру, что Россия переболела и исцелилась от своих постсоветских проблем. Если и существует какая-то угроза Олимпиаде в Сочи, заявляли эксперты по вопросам безопасности, то исходит она с противоположного конца Кавказских гор, из Чечни. Поэтому, когда протестующие черкесы появились в 2010 году на Олимпиаде в Ванкувере, размахивая зелено-золотыми флагами и требуя переноса Олимпиады из Сочи, большинство комментаторов были озадачены. Черкесы? Кто они такие?
А еще полтора века тому назад таких вопросов не возникало. Черкесы были любимцами всего мира, борцами за свободу, баловнями западных дипломатов, которые считали российскую экспансию угрозой общемировой стабильности. Они сражались за свою родину, несмотря ни на что, продержались на пять лет дольше чеченцев. Их разгром стал катастрофой. Изгнанные из своих домов, черкесы бежали через Черное море в Турцию на опасно перегруженных судах. Счет жертвам никто не вел, но согласно оценкам одного современного историка, 400000 человек погибли и почти полмиллиона были депортированы. Лишь немногим разрешили остаться в России. И хотя их исход широко освещался западной прессой, вскоре черкесы “исчезли” из истории – и если их когда-то и вспоминали, то лишь как источник поставки наложниц для султанского гарема. Кажется, я – единственный представитель нечеркесской национальности, написавший об их трагедии книгу, которая вышла в 2010 году.
Документы того времени повествуют о том, как русские грузили на корабли сотни тысяч черкесов, а их дома отдавали ударным войскам империи – казакам. В одном из военных докладов говорится об оставленном в полях урожае, чтобы казаки могли его убрать и пользоваться им. В результате поиска в британских архивах я обнаружил письма, в которых описываются ужасающие условия черкесских беженцев. «Повсюду встречаются больные, умирающие и мертвые: на порогах лавок, посреди улиц, на площадях, в садах, возле деревьев», – писал инспектор по здравоохранению Османской империи из города Самсун, где в 1864 году ежедневно умирали 200 черкесов, о чем свидетельствуют письма русского консула того времени.
С окончанием холодной войны и появлением интернета черкесы начали складывать свою историю воедино. В 2005 году черкесский активист и владелец магазина Мурат Берзегов обратился в российский парламент с просьбой признать уничтожение его нации геноцидом. Эта просьба казалась вполне разумной: ранее законодатели признали в качестве геноцида сталинские депортации, когда со своих мест высылались целые народы – чеченцы, крымские татары, поволжские немцы и многие другие. А трагедия черкесов была не менее ужасной. Однако российский парламент голосовал по этому вопросу в то время, когда среди его депутатов были диссиденты советской эпохи. Но к 2005 году этих борцов за справедливость в составе Думы давно уже не было, их сменили партийные наймиты в дорогих костюмах, и петиция Берзегова не дала ему ничего, кроме угроз и преследований.
Однако его пример воодушевил других черкесов, которые начали протестовать все громче. Когда МОК в 2007 году выбрал Сочи, черкесы всего мира оспорили данное решение, однако пересматривать его олимпийский комитет отказался. Когда его руководство попросили объясниться, директор МОК по связям со СМИ ответил журналу Newsweek в электронном письме: «Наш подход заключается в том, что проведение Олимпийских игр помогает развитию позитивных событий в странах-организаторах, а также является катализатором конструктивного диалога. Роль МОК состоит в обеспечении проведения Олимпийских игр отличного качества, сохраняя их актуальность и делая так, чтобы они оставляли городам-организаторам долговременное наследие. Мы считаем, что можем многого достичь через спорт, но не в состоянии решить все те проблемы, с которыми сталкивается страна-хозяйка».
Тем не менее, сочинские Игры дали черкесам уникальный шанс мобилизовать свой разбросанный по всему свету народ. «Мы, чьи отцы подвергались геноциду, еще раз подчеркиваем, что решительно осуждаем решение МОК», – говорится в заявлении черкесской организации «Нет Сочи-2014». В состав этой организации входят активисты из Израиля, Турции, Иордании, Германии, Франции и Бельгии, а также из Соединенных Штатов. «Не отдавайте душительнице свобод России факел, зажженный в горах Кавказа свободолюбивым Прометеем», – отмечается далее в заявлении.
Когда это движение начало набирать силу, российское государство нанесло контрудар. Атаку возглавила одна из самых надежных кремлевских политтехнологов Маргарита Симоньян, работающая главным редактором англоязычного государственного телеканала Russia Today. В своем телешоу «Что происходит», которое показали в апреле прошлого года, она высмеяла эти общественные протесты. Симоньян перечислила настоящие проблемы Сочи, назвав дорожное движение и неочищенные сточные воды. Затем она показала график, якобы доказывающий, что Олимпийские игры проводить вообще нельзя, поскольку войны шли по всему миру. После этого она связалась через спутник с американским аналитиком по внешней политике – чтобы допросить его с пристрастием о погоде в Вашингтоне.
После своего выступления она написала возмущенное сообщение в одном из блогов. Противники сочинских Игр виновны в «явной, преднамеренной и хорошо продуманной антироссийской деятельности», написала она. «Мы говорим о международном лицемерии, об отвратительных попытках раскачать сначала одну, а потом другую этническую лодку России под маской обеспокоенности судьбой малых народов. Мне не нравится, когда бывшие агенты ЦРУ с опечаленными лицами повествуют о судьбе народа, название которого они услышали лишь за день до этого».
Нападки Симоньян лишь укрепили оппонентов Олимпиады. Видеозапись ее выступления распространили по всей черкесской общине, что вызвало шквал возмущения и неверия. На волне произведенного фурора нижняя палата российского парламента Государственная Дума согласилась, наконец, встретиться с тщательно отобранной группой черкесских активистов, а накануне прошлогодних протестов 21 мая небольшая группа депутатов официально приняла перечень черкесских требований. Участники кампании вновь призвали российские власти признать события 1864 года геноцидом. Более того, они потребовали отменить все законы, мешающие этническим черкесам возвращаться на земли своих предков, а также заявили российским властям, что те должны прекратить вмешательство в дела черкесских организаций. Должно быть, все причастные к этому делу поняли: встреча была пустой формальностью.
Беседуя со мной после встречи, думский депутат и историк Сергей Марков с готовностью признал, что «массовые убийства» гражданского черкесского населения имели место. Он рассказал мне, что изучил немало книг о их истории. И тем не менее, по его словам, любой верящий в геноцид черкесов либо безграмотен, либо является участником антироссийского заговора. «Этот вопрос поднимают те, кто хочет ослабить Россию, – заявил он. – Они хотят, чтобы Россия постоянно воевала на Кавказе, хотят взорвать черкесскую бомбу». Марков давно уже выслеживает и разоблачает антироссийские заговоры. Когда в 2008 году шла война между Грузией и Россией, он утверждал, что ее заказал Дик Чейни, дабы помочь Джону Маккейну в его президентской кампании.
На самом деле, черкесы уже находят союзников среди тех, у кого есть повод для недовольства Москвой. Год назад грузинский парламент единогласно признал захват Черкесии геноцидом. Грузия стала первой в мире страной, сделавшей это. В нынешнем году 21 мая грузины сделали еще один шаг в этом направлении, открыв мемориал геноцида черкесов в городе Анаклия, находящемся в 200 километрах южнее Сочи рядом с самопровозглашенной и пользующейся поддержкой Кремля Абхазией, что не случайно. А протесты самих черкесов усиливаются с каждым годом. «Многие наши друзья говорят, что прошло уже 150 лет, и что надо жить дальше, – сказал мне Алан. – Но они не понимают. Для нас это как вчера».
«Я это поддерживаю», – заявил Даньял.
«Я тоже», – сказала Клара.
Пусть им и не удастся остановить сочинскую Олимпиаду, но эти люди намерены воспользоваться данным случаем и рассказать всему миру историю своего народа. И тогда впервые за последние полтора века черкесы снова попадут на первые страницы газет.
Mamikins: Diemžēl karš joprojām notiek cilvēku dvēselē un prātā
Viņš ir provokators – taču nenoliedzami efektīgs un valdzinošs, maitasgabals… Viņš izdzinis no tiešraides tēvzemiešu ministru, kas atsakās runāt krieviski (taisnības labad jāpiebilst, ka no studijas patriecis arī Saeimas deputātu, kurš nemāk latviski).
Viņš tracina gan vienus, gan otrus, taču pārsvarā sirdsdrapes dzer latvieši. Šis cilvēks apbur ar plašajām zināšanām, lielisko latviešu valodu un profesionālismu. Tas ir TV5 žurnālists, autorraidījuma Bez cenzūras vadītājs Andrejs Mamikins.
– Andrej, kā nonācāt Latvijā? Vecāki ir vietējie krievi vai iebraucēji?
– Mani vecāki ir rīdzinieki, taču pašam gadījās piedzimt Ļeņingradā. Mamma tur studēja institūtā, kas bija saistīts ar aviāciju un kosmiskajiem lidaparātiem. Pa mammas radniecības līniju senči ir vietējie krievi, bet pēc otras – okupanti. Lietosim mūsu politiskajā vidē pieņemtus vārdus. Mamma vai nu nevēlējās, vai arī tas nebija viņas mērķis – pierādīt savu piederību pilsoniskajai sabiedrībai. Es naturalizējos. Vecāki ne.
– Jums ir lieliska latviešu valoda…
– Pats, būdams filologs, neuzskatu, ka mana latviešu valoda ir pietiekami bagāta. Nav ar ko padziļināti sarunāties latviski.
– Kā iemācījāties?
– Valodu apguvu padomju laikā pie skolotājas Svetlanas Anatoļjevnas, krievietes no Bauskas. Mani neviens nespēs pārliecināt, ka padomju skolās slikti mācīja latviešu valodu. Visi, kas gribēja, varēja iemācīties. Kad mamma apprecējās atkārtoti, viņas otrajam vīram bija daudz draugu vislatviskākajā Latvijas vietā, Dundagā. Es bieži tur pavadīju savas brīvdienas. Jaunībā domāju: vajag trenēt runas orgānus, līdz pilnībā būšu iznīcinājis savu krievu akcentu – tā, kā to, piemēram, māca valodniekiem Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūtā. Taču reiz gadījās izlasīt jaunākās rietumvalstu valodnieku atziņas, kurās bija uzsvērti citi principi. Mūsdienu lingvodidaktikā pieņemts, ka dzimtās valodas fonētiskā bāze var pārklāties ar svešvalodas fonētikas pamatiem. Man šī koncepcija iepatikās.
– Internetā atradu kādu asprātīgu komentāru par Daugavpils krieviem. Citēšu fragmentiņu: «…situācija, kad viņi pavisam droši gribēs būt latvieši, ir nonākot ārzemju kūrortā, līdzās īstiem Krievijas krieviem. Tad šie cilvēki mocīsies, ņemsies – ar akcentu, bez garumzīmēm, vienalga kā, bet runās savā starpā latviski. Kā saka: kaut asins pa degunu, bet tikai, nedod dievs, lai viņus nenotur par tiem pašiem krieviem, kas nāk no īstās Māteszemes.»
– Es darīju to pašu, būdams ar saviem kolēģiem Maskavā (Latvijā viņi nekad savā starpā nesarunājās latviski). Kad mums vajadzēja kaut ko nokomentēt, pārgājām uz latviešu valodu, lai citi nesaprastu. Jūs pat nevarat iedomāties, cik sašutuši bijām, kad sarunā reiz iejaucās kāds svešinieks, kas pārbāztajā Maskavas metro mums stāvēja aiz muguras. Izrādījās, viņš tīri labi saprata latviski.
– «Padzīvojot nedēļu Maskavā, pat viskaislīgākais mūsu valstiskuma ienaidnieks kļūs par vislielāko Latvijas fanu. Un ņemiet vērā, ka nekādi ierēdņi – parazīti integrācijas procesā nav jābaro. Nopērciet biļeti uz lidmašīnu, vilcienu, autobusu, un tālāk laiks un vieta paši piemērosies. Pēc nedēļas atgriežoties, ekskursanti skūpstīs Rīgas Centrālās stacijas peronu, viņiem pat latviski runāt sagribēsies.» Šķiet, esat pārdzīvojis īstu kultūršoku. Kas jūs Maskavā tā satrieca?
– Patiesību teikt vienmēr ir patīkami un ērti, jo tā ir taisnība. To arī uzrakstīju. Pats redzēju, kā policisti diskutē ar futbola komandas faniem. Viņu argumenti bija steki. Arī Latvijā piedzīvotas sadursmes ar Turcijas un Īrijas futbola komandu līdzjutējiem, bet mūsu policija kārtību tomēr ieviesa citādām metodēm.
– Pieļauju, ka pēc komentāra Tā ir Maskava, vecīt, ko gan tu gribēji? dabūjāt pa galvu no saviem tautiešiem.
– Protams. Tāpat kā par to 9. maija raidījumu, kurā piedalījās vēsturnieks, leģionārs Visvaldis Lācis, kas atklāti stāstīja par leģionu un karošanu. Man toreiz pārmeta – Mamikin, kāpēc tieši 9. maijā?! Tā ir provokācija! Nesaprotu, kāda problēma. Šī diena taču kalendārā nekādi nav atzīmēta. Kāpēc gan 9. maijā nevarētu runāt ar savas valsts deputātu par viņa biogrāfiju? Savukārt, kad televīzijas studiju pameta Gerhards, tad atkal krievi sauca Mamikinu par varoni, bet latvieši lamāja. Diemžēl karš joprojām notiek cilvēku dvēselē un prātā, tur tā nelaime.
– Pieminējāt bijušo satiksmes ministru, tēvzemieti Kasparu Gerhardu, kurš atteicās ar jums runāt krieviski un 2010. gada 31. augusta tiešraidē pameta studiju. Dans Titavs, kurš arī bijis jūsu studijas viesis, uzskata: «Skatoties, kā valsts amatpersonas kropļotā krievu valodā sniedz intervijas medijos, pārņem kauns. Latvijas amatpersonām, ieskaitot deputātus un ministrus, ir jārunā latviski. Ja krievu cilvēki redz, ka augstākās amatpersonas runā krieviski, kāpēc gan lai viņi mācītos latviski?»
– Ja cilvēks nāk uz studiju ar nosacījumu, ka runās tikai latviski, es respektēju to. Šīs ir viņa svētas tiesības. Darīsim visu, lai intervija notik tu – tulkosim, titrēsim. Diemžēl Gerhards pat mājienu nedeva, ka nerunās krieviski. Pārskatīju visu TV5 arhīvu – dieva vārds, nebija neviena citāta, kurā viņš runātu latviski. Visas intervijas bija tikai krieviski. Vaira VīķeFreiberga krieviski nerunā, taču vairākas reizes esmu viņu intervējis latviski. Arī Ģirtu Kristovski, Ingmāru Līdaku… Juris Dobelis, latviešu nacionālisma karogs – ar viņu runāju gan latviski, gan krieviski. Nav pretenziju pret to, kādā valodā cilvēki vēlas runāt. Nelaime tā, ka Raivis Dzintars, Valdis Zatlers vai premjers Dombrovskis nenāk pie manis un nerunā nekādā valodā. Saku – labi, saskaņosim jautājumus, un atbraukšu ar operatoru pie jums. Nē, atsakās runāt principā.
– Regulāri skatos jūsu raidījumu. Saprotu, ka daudzos jautājumos mēs abi nekad nespētu rast vienotu viedokli, bet štrunts par to… Mani šokē provokatīvie, ārkārtīgi tendenciozie interaktīvās aptaujas jautājumi. Tā ir nodeva auditorijai?
Protams, savu lomu spēlē komerctelevīzijas faktors un mana raidījuma reitingi. Tomēr viss, ko darām interaktīvajās aptaujās, ir likuma ietvaros. Jā, esmu tendenciozs un subjektīvs. Neslēpju. Nekad neesmu apgalvojis, ka esmu taisnības kalngals. Uzskatu, ka žurnālistam jābūt provokatoram. Lielākais grēks ir vienaldzība. Tā pazudina dvēseli.
Zilumi nepazūd. Tie vairojas
«Postpadomiskā identitātes grupa, kas sevi sauc par krievvalodīgajiem, pamazām izsīkst. Tas, ko mēs šeit redzam kā ekstrēmas izpausmes, ir nevis tāpēc, ka šī identitāte kļūst stiprāka, bet tieši otrādi – tā pamazām uzsūcas un pazūd,» uzskata Latvijas valsts galvenā integrētāja Sarmīte Ēlerte.
Politiķes iejūtīgi un daiļi izrunātā problēma, nevilšus salīdzināta ar zilumu, kas pamazām uzsūcas, tomēr nepārliecina: kaut vai acs jāizbaksta, taču neredzu, ka «krievvalodīgā identitāte» izsīkst, bet «ekstrēmās izpausmes» – pazūd.
Tieši otrādi: «atbrīvotāju» ekstrēmās orģijas pie t. s. uzvaras pieminekļa ar katru gadu paliek arvien jestrākas un apmeklētākas – ne tikai tāpēc, ka bajānistu pulciņus nomainījuši latviešu estrādes briljanti Ainara Mielava un Samantas Tīnas izskatā, bet arī tālab, ka šo pretvalstisko šļuru iebiezina politiskā atbalsta krējums – Saskaņas centrs atklāti un aktīvi lobē «atbrīvotāju» vēlmi svinēt savus svētkus tā, «kā viņiem pašiem patīk». Un ir taču jāpažēlo nabaga «atbrīvotāji»: viņiem taču nav nekādu citu «svētku», kas vienotu tik spēcīgi. Protams, latviskajiem aborigēniem, kā mūs dēvē aizkavējušies ciemiņi, ir augsts pacietības slieksnis un stabils tolerances līmenis, mēs esam līdzjūtīgi pret žēlabām, kuras vārgi dveš apdalītie ciemiņi, tāpēc atbildīgās personas regulāri iespringst, lai sacerētu visādas integrācijas programmas, ko pēc neilga laika uzspraust uz nagliņas.
Bet tās papīra lapiņas mums visiem būs dikti dārgas: maija beigās valdība lems par kārtējo integrācijai paredzēto naudu – kārtējai saliedēšanās programmai paredzēts izlietot 4,7 miljonus latu. Tur ietilpst gan latviešu valodas kursu organizēšana krievvalodīgajiem Latgales pierobežā, gan bukleti par vēsturi, gan koncerti, gan pastiprinātas jaudas Saeimas sēžu translācijas, gan premjera braucieni uz mazākumtautību skolām un citi absolūti efektīvi pasākumi. Gribētu gan redzēt, cik daudzi krieviski runājošie, piemēram, Krāslavā vai Zilupē, atnāks uz latviešu valodas kursiem, cik aizrautīgi viņi lasīs bukletus par Latvijas vēsturi, cik ausīgi klausīsies Saeimas sēdes un kā sveiks premjeru, kad viņš, ciemodamies kādā krievu skolā, stāstīs par Latvijas neparasti straujo augšupeju, ko veicina, protams, arī šo skolēnu papi un mammas. Klau, vai 4,7 miljoni latu nebūs par maz šīm prātam neaptveramajām aktivitātēm? Tur nepietiktu pat ar desmitkārt lielāku summu, jo makaronus kārt uz ausīm nav joka lieta. Bet te valstisko ideoloģiju, kam jābūt pamatā ikvienai sevi cienošai nacionālai valstij, aizstāj pēkšņo integratoru spontānie krievvalodīgo iesaistīšanas plāniņi. Sāpīgos vēstures punktus skaidrojošu bukletu izdošana un transnacionāli vietēja mēroga koncerti uzsit sīku, toties indīgu smiekliņu: kamēr Krievijas cars Putins jau kopš 2000. gada vieno savu nāciju kopīgā dziesmā par «krievu tautu, kas uzvarēja nacismu» (un šī dziesma rullē pat Latvijā!), tikmēr mēs niekojamies ar plācenīšiem valodas kursu izskatā.
Un tikmēr integrētkārie politiķi itin mierīgi norij faktu, ko pauž Drošības policija: mūsu valstī politiskās nestabilitātes radīšanai ieplūst nezināmas izcelsmes nauda, nerunājot nemaz par politiskās demagoģijas ieplūšanu, ko veiksmīgi realizē Krievijas TV kanāli. Mūsējie integrācijas monstri šajā situācijā dziļdomīgi klusē vai – labākajā gadījumā – ar mokām izspiež 11 lapu programmu, ko piedāvāt publikai – kaislību mazināšanai.
Fotoreportāža no Katiņas memoriālā kompleksa
Krievu valodā
http://www.nsad.ru/index.php?issue=13§ion=10031&article=2266#.T7QZOpjY388.vk
Русские жертвы Катыни |
||||
|
Катынь – болезненная тема для польского народа и почти не известная для русского. Хотя русских, в том числе православных, в Катыни вероятно было убито в два раза больше. Смотрите наш фоторепортаж из мемориального комплекса «Катынь». Согласно данным картотеки российской Ассоциации жертв политических репрессий, за период с 1917 по 1950 годы в Смоленской области было расстреляно более 8 тысяч 200 человек, репрессировано около 750 представителей черного и белого духовенства, а также людей, работавших при Церкви. Сколько из них лежат в катынском лесу, доподлинно неизвестно, т.к. полной эксгумации российской части захоронений никогда не проводилось, а в архиве УФСБ по Смоленской области в личных делах расстрелянных людей не указано место захоронения. По данным секретаря Смоленской епархии иеромонаха Серафима (Амельченкова), который исследует эту тему, в Катыни лежат тела более 70 священнослужителей. Совместный российско-польский мемориальный комплекс был открыт в катынском лесу в 2000 году, в 2012 году на соседнем участке земли закончено строительство православного храма в честь Воскресения Христова. Основным благотворителем выступила «Роснефть». Храм планируется освятить в конце июня этого года.
Справка: что такое Катынь23 августа 1939 СССР и Германия заключили договор о ненападении – «пакт Риббентропа-Молотова». К договору прилагалась секретная часть, которая разграничивала сферы интересов двух стран. По договору к СССР отходила восточная часть довоенной Польши, а к Германии – западная. Первого сентября Германия напала на Польшу. 17 сентября, в разгар боев за Польшу, СССР нарушил договор о ненападении и без объявления войны вторгся на территорию страны с востока. Наступление Красной Армии стало для поляков полной неожиданностью. Понимая обреченность Польши в войне на два фронта, командование польской армии издало приказ не вступать в бой с советскими войсками. К 1 октября СССР взял в плен не менее 240 тысяч польских граждан. После разоружения большинство рядового состава распустили по домам или передали Германии. Оставшихся в плену Красная Армия передала в десяток специально созданных лагерей военнопленных НКВД СССР. В лагерях оказалось около 25 тысяч солдат и унтер-офицеров, 8.5 тысяч офицеров, 6.5 тысяч пограничников, полицейских, жандармов, служащих теремной стражи и т.п. Одновременно начались массовые аресты по политическим мотивам служащих госаппарата, членов партий и общественных организаций, промышленников, землевладельцев и коммерсантов. 5 марта 1940 Политбюро ЦК ВКП(б) приняло решение о расстреле, в исполнение которого были расстреляны 14552 польских офицера и полицейских и 7305 арестантов. До начала девяностых Союз заявлял, что польских пленных расстреляла Германия. В девяностые Россия передала Польше документы, которые однозначно обличают советскую сторону как ответственную за расстрел. Как добраться до «Катыни»До мемориала «Катынь» можно добраться от Колхозной площади Смоленска (10 минут пешком от ЖД вокзала). Раз в час от площади отходят 101 и 102 маршрутные такси, проезд стоит около 20 рублей. Вход в мемориальный комплекс бесплатный. До освящения храма вход на его территорию будет закрыт Кирилл МИЛОВИДОВ |
||||
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 