gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latviešu strēlnieku divīzija – glābiņš vai lamatas? 


Attēli no Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas valsts arhīva un I. Jermicānes peroniskā arhīvaA

Šā gada 5. jūnijā apritēja 70 gadi, kopš tika izveidots Sarkanās armijas 130. latviešu strēlnieku korpuss, savukārt 18. jūlijā – 70 gadi, kopš 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā atgriezās tie iedzīvotāji, kas trīs Vācijas–PSRS kara gados bija cīnījušies Sarkanās armijas 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijā. Lai arī pēckara pētījumos viņu liktenis attēlots kā varonības caurstrāvots piedzīvojums, tomēr Latvijas un Krievijas arhīvos pieejamie dokumenti liecina, ka realitāte bieži bija citāda.

Viņi visi bija Latvijas sabiedrības daļa, par kuras motivāciju, ceļu līdz armijai un dzīvi tajā ir līdz galam nenoformējies, pat maldīgs priekšstats. Tas attiecas arī uz divīzijas formēšanas periodu 1941. gada vasarā – rudenī.

1941. gada 3. augustā ārkārtīgi sarežģītā Sarkanās armijas darbības periodā PSRS Valsts Aizsardzības komiteja pieņēma lēmumu izveidot Latvijas strēlnieku divīziju, iekļaujot to Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Latvijas Komunistiskās boļševiku partijas Centrālajai komitejai (LK(b)P CK) un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei (Latvijas PSR TKP) kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzdeva formēt Latvijas strēlnieku divīziju no bijušās strādnieku gvardes karavīriem, milicijas, padomju partijas darbiniekiem un citiem Latvijas PSR pilsoņiem, evakuētiem uz Krievijas teritoriju. Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma tika evakuēti, bet galvenokārt dažādos veidos evakuējās paši vairāk nekā 50 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Divīzijas formēšanas sākums


Divīzijas formēšana sākās 15. augustā Gorohovecas nometnē Gorkijas apgabalā (mūsdienās – Ņižņijnovgoroda). Karadarbība Vācijas–PSRS frontē noteica, ka tai jānotiek aptuveni mēneša laikā. 1941. gada 10. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieks Jefims Ščadenko izdeva direktīvu: līdz 10. septembrim noformēt 201. latviešu strēlnieku divīzija pēc tādiem štatiem un organizācijas, “kā paredzēts dokumenta pielikumā”. Saskaņā ar Valsts Aizsardzības komitejas 3. augusta lēmumu par divīzijas formēšanu atbildēja LK(b)P CK, kas bija ierosinājusi veidot latviešu formējumu Sarkanajā armijā, Latvijas PSR TKP, kā arī Maskavas kara apgabala štābs. No 15. augusta līdz 1. septembrim bija plānots izveidot 20 daļas un apakšvienības, paredzot jaunajā divīzijā iekļaut aptuveni 12 tūkstošus cilvēku.

Sākot ar 20. augustu, par divīzijas formēšanu ik dienas pulksten 6.00 no rīta bija jāziņo divīzijas komandierim, kurš faktiski vienpersoniski kļuva atbildīgs par divīzijas formēšanas gaitu. Par jaunās divīzijas komandieri iecēla pulkvedi Jāni Veikinu, kurš bija dzimis Latvijā, bet militāro karjeru veidojis PSRS. Lai arī J. Veikina laikabiedru – divīzijas karavīru – liecībās viņa darbība galvenokārt tika asi kritizēta, tomēr privātās vēstules sievai Tatjanai Veikinai liecina par viņa noslodzi, retām saziņas reizēm ar ģimenes locekļiem, atbildības sajūtu par gaidāmajiem uzdevumiem un dzīves apstākļiem. Piemēram, 1941. gada 7. novembrī J. Veikins rakstījis: “Man personīgi ir uzticēts ļoti atbildīgs darbs. Dzīvoju pieticīgi, kaut varu dzīvot, ne pēc kā neilgojoties. Man ir milzīga vara, izlemju dzīvības un nāves jautājumus. Tūkstošiem acu skatās un gaida manas pavēles. Šajos apstākļos palieku pats. Strādāju vairāk par visiem. Pieprasu no cilvēkiem to, ko pats varu izpildīt. Savu dzīvi netaupu un, ja tas nepieciešams lietai, netaupīšu arī citu dzīves.”

Divīzijas karavīri atceras, ka augustā nenotika personāla uzskaite. Piemēram, nebija cilvēku sarakstu un ziņu par viņu militāro pieredzi, kas šajā gadījumā bija būtiski, lai atvieglotu nosūtīšanu uz daļām un apakšvienībām un iecelšanu amatos. Sākotnēji ar to nodarbojās J. Veikins vienpersoniski, kurš, pēc karavīru stāstītā, vispirms cilvēkus nostādīja ierindā un pēc tam no ierindas “skaidrā latviešu valodā” izsauca tos, kas atbilda viņa ieviestiem sadalīšanas kritērijiem: Latvijas armijā dienējušie, piedalījušies Pirmajā pasaules / Padomju Krievijas pilsoņu karā un ar militāro izglītību.

Cilvēku atlase evakuācijas centros


Pēc 15. augusta Gorohovecas nometnē sāka ierasties brīvprātīgie no dažādiem Krievijas apgabaliem, dažkārt 100 – 200 cilvēku grupās, dziedot dziesmas, piemēram, “Div’ dūjiņas”. Lielākie evakuācijas centri bija Volgas augštecē izvietotajos kolhozos. Cilvēki Gorohovecas nometnē nonāca pa vairākiem ceļiem: brauca paši, jo bija dzirdējuši par divīziju, LK(b)P CK izsūtīja apkārtrakstus kara komisariātiem, apgabalus apbraukāja LK(b)P CK pārstāvji, notika mobilizācijas akcijas un bija karaklausībai pakļautie.

Mobilizācijas akcijas galvenokārt bija orientētas uz tiem, kas bija izbraukuši no Latvijas un atradās PSRS, nevis uz tiem, kas jau dienēja kādā Sarkanās armijas daļā, izņemot 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīrus. Vispirms atklājās haotiski notikušās evakuācijas sekas, jo bija jānoskaidro, kur atrodas evakuējušies, un pēc tam viņi jāpārliecina pieteikties armijā. Lai to atrisinātu, galvenā loma bija LK(b)P CK un Latvijas PSR TKP. 1941. gada 21. augustā Jānis Kalnbērziņš un Vilis Lācis nosūtīja rakstu J. Ščadenko, kurā līdz 25. augustam lūdza sūtīt uz divīzijas formēšanās vietu “Latvijas PSR pilsoņus, ne tikai latviešus, bet arī krievus, ebrejus un citus no Latvijas teritorijas: gan karaklausībai pakļautos, gan brīvprātīgos, LK(b)P CK un Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta pārstāvju salīgtos un atlasītos”. Rīkojums par “salīgtajiem” bija jānosūta vairāku apgabalu un novadu kara komisariātiem. Termiņš izrietēja no Maskavas kara apgabala kara padomes noteiktā divīzijas noformēšanas gala datuma.

Evakuēto latviešu vidū ziņa par latviešu divīzijas veidošanu izplatījās 10. – 15. augustā, kad viņi arī sāka saņemt mobilizācijas pavēstes. Tās galvenokārt bija adresētas kādā administratīvā teritorijā, piemēram, ciemā dzīvojošajiem vīriešu kārtas latviešiem un Latvijas PSR pilsoņiem. Daudziem evakuētajiem paziņojums par latviešu strēlnieku vienību formēšanu pienāca īsti laikā, “kā atpestīšana”. Īpaši daudz latviešu ieradās no Kirovas un Jaroslavļas apgabaliem, kā arī no Čuvašijas un Padomju Savienības dienvidaustrumu apgabaliem. Dažkārt latviešus negribēja atlaist, jo viņus uzskatīja par labiem strādniekiem fabrikās, kolhozos utt. Bieži lūgumiem laist armijā sekoja atteikums, pamatojot, ka “arī darbs kolhozā ir kā cīnīšanās frontē”. Citi kolhoznieki latviešu brīvprātīgu došanos uz fronti vērtēja ar lielu neizpratni. Piemēram, Eduards Berklavs savās atmiņās min, ka nereti kolhoznieki uz latviešiem raudzījās kā “uz nenormāliem”. Ja tika iesaukts kāds no vietējiem iedzīvotājiem, to uzņēma kā lielu nelaimi un atzīmēja “ar vairāku dienu nepārtrauktu dzeršanu”.

LK(b)P CK arī sūtīja vervēšanai uz rajoniem vairākus Latvijas kompartijas un komjaunatnes organizāciju pārstāvjus. Katra no šīm personām darbojās divos līdz četros rajonos, kur veica brīvprātīgo atlasi. Pieejamie dati liecina, ka Tatārijas APSR un Uļjanovas rajonā no 28. augusta līdz 12. septembrim tika salīgti un nosūtīti caur Tatārijas kara komisariātu uz Gorkiju 700 cilvēki. Karavīri apliecina, ka parādījušies “tādi vervētāji”, kuri stāstījuši par divīzijas veidošanu ar mērķi atbrīvot Latviju un Rīgu.

Bija cilvēki, kas, uzzinot par iesaukšanas punktiem, devās uz tiem, lai pieteiktos divīzijā. Pieteikšanos nereti aizkavēja atbilstošu (Latvijas PSR pilsonību apliecinošu) dokumentu trūkums. To mēdza atrisināt atšķirīgi: gan uzdodami lieciniekus, gan tie, kas 1941. gadā Latvijā bija iesaistīti kādās padomju varas struktūrās, uzrādīdami savas apliecības.

1941. gada 25. septembrī divīzijā bija 10 601 karavīrs. Cilvēki bija ieradušies no 24 apgabaliem. Visvairāk no Gorkijas – 2592, Kirovas – 1666, Jaroslavļas – 1416. 1941. gada 8. oktobrī J. Kalnbērziņš un V. Lācis ziņoja J. Staļinam par divīzijas formēšanas gaitu, ka “uzdevums šajā brīdī ir izpildīts un Latvijas strēlnieku divīzija ir nokomplektēta ar ierindas, komandējošo vadošo un politisko sastāvu, nodrošināta ar nepieciešamo bruņojumu un sagatavota karadarbībai”. Brīvprātīgo skaits bija liels. Ziņojums liecina, ka 8. oktobrī tie bija aptuveni 70% divīzijas karavīru. 15% divīzijas sastāva bija komunisti un komjaunieši. Kopumā oktobra sākumā (4. oktobra dati) divīzijā bija 10 877 karavīri.

Septembra otrajā pusē situācija mainījās, acīmredzot dienestam derīgo cilvēku rezerves samazinājās, jo 17. septembrī atzīmēts, ka “pēdējās dienās vāji nāk papildinājums. Nepieciešams būtu vēl reizi no galvenajiem latviešu pulcēšanās centriem paātrināt cilvēku sūtīšanu”. Septembra beigās bija izsludināta oficiāla latviešu mobilizācija, tā deva papildinājumu no Sibīrijas apgabaliem un Dienvidu austrumu republikām. Divīzijas štāba priekšnieks Oļģerts Ķincis uzsver, ka arī tie latvieši, kas Padomju Savienībā bija dzīvojuši “visus šos gadus, ar mobilizāciju tika ieskaitīti 201. divīzijā”.

Sākot ar oktobri, divīzijas papildināšana notika tikai uz karaklausībai pakļauto no kara komisariātiem atsūtīto rēķina.

No visa 201. latviešu strēlnieku divīzijas personālsastāva 1941. gada decembrī 51% bija latvieši, 26% krievi, 17% ebreji, 3% poļi un 8% citi. 1941. gada decembrī 90% personālsastāva bija Latvijas iedzīvotāji, 58% karavīru bija vecumā līdz 30 gadiem.

Sadalot karavīrus pa grupām (Latvijas pilsoņi, militārā pieredze, sociālā izcelšanās, politiskā piederība u.c.), jāuzsver, ka lielākā bija Latvijas pilsoņi, kas bija dienējuši Latvijas armijā. Nav precīzi nosakāms, cik, bet bija tādi, kas piedalījušies Pirmajā pasaules karā un Padomju Krievijas pilsoņu karā, daļa no tiem bija palikuši dzīvot Padomju Savienībā, daļa 20. gados atgriezās Latvijā. Padomju Savienībā palicēju dzīves ceļš bija veidojies atšķirīgi, daļa bija taisījusi karjeru Sarkanajā armijā, piedzīvojusi 1937. – 1938. gada represijas, bija arī tādi, kas cīnījušies Spānijas pilsoņu karā (1936 – 1939).

Atsevišķa grupa bija, piemēram, milicijas šoferi, dzelzceļa darbinieki, jūrnieki. Skatot sīkāk pēc militārās pieredzes, šie cilvēki piederīgi bijušajiem 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīriem, Latviešu brīvprātīgo pulku karavīriem, Rīgas Kājnieku karaskolas kursantiem, IeTK darbiniekiem (miliči), kā arī tiem, kas ir tikai dienējuši Latvijas armijā. Daļa no tiem, kas bija dzīvojuši Latvijā, bija darbojušies Komunistiskās partijas pagrīdē un savu politisko aktivitāti varēja apliecināt pēc 1940. gada 17. jūnija. Viņi visbiežāk ieņēma dažādus amatus Latvijas PSR valdības un partijas iestādēs. Viņu vidū bija arī vairāk nekā desmit Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu.

Novembra beigās tomēr nepieciešamo cilvēku skaitu – 11 422 – nebija izdevies savākt. 25. novembrī divīzijā bija 10 799 karavīri. Komplektēšana nebija viendabīga. To ietekmēja ne tikai kara komisariātu darba stils vai LK(b)P CK aktivitātes, bet arī evakuējušos cilvēku pirmā reālā saskarsme ar dzīves apstākļiem PSRS, kam bija liela nozīme cilvēku vēlmē nonākt divīzijā. 28. novembrī nenokomplektētas bija strēlnieku rotas (trūka 600 cilvēku). Pēc divīzijas komandiera J. Veikina aprēķiniem, divīzijai trūka cilvēku viena strēlnieku bataljona apjomā, un tas, pēc divīzijas komandiera domām, nākotnē “radīs draudus pilnvērtīgai divīzijai un sevišķi sarežģīs jautājumu par rezerves bataljonu”. Slimību dēļ rudenī divīzija zaudēja aptuveni 300 cilvēkus. Dienestam armijā vecuma neatbilstības un politisku motīvu dēļ nederēja 452 cilvēki.

Nenokomplektēšanu veicināja arī apstāklis, ka, vai nu pašiem piesakoties, vai salīgšanas rezultātā divīzijā nonāca dienestam nederīgi cilvēki, par ko divīzijas vadība ziņoja J. Kalnbērziņam, lūdzot dot norādījumu kara komisariātiem nesūtīt “slimos, mazgadīgos un vecos”. Daudziem cilvēkiem savukārt bija grūti pierādīt, ka viņus kādu iemeslu dēļ nevar iekļaut divīzijā.

Uz iesaukšanas punktiem devās ne tikai iesauktie, bet arī “neiesauktie sešdesmitgadīgie un piecpadsmitgadīgie, kas cerējuši iestāties armijā par brīvprātīgajiem, lai tiktu dzimtenē”. Laikraksta “Latvijas Strēlnieks” redaktora V. Kalpiņa atmiņas liecina, ka pusaudžu vēlēšanās nokļūt divīzijā sākotnēji radīja problēmas un netika atbalstīta. Tomēr nereti viņi divīzijā iekļuva saviem spēkiem, paziņodami, ka ir pazaudējuši dokumentus. Pēc V. Kalpiņa domām, otra grupa, kura bija “pazaudējusi dokumentus”, bija tie, kuriem iesaukuma gadi jau pāri, tie savukārt “rūpīgāk skuvās, lai tikai nerēgotos kāds sirmāks bārdas rugājs”. Vecuma ziņā iesaukšanas robeža bija 60 gadi, tāpēc dažkārt atmiņās minēts, ka “vīriešus ņēma visus, reti kuru izbrāķēja. Ņēma līdz 60 gadiem. Viss vienalga – virsnieks vai kareivis.”

Pieteikšanās motīvi


Jau minētie aptuveni 70% brīvprātīgo 1941. gada rudenī divīzijas karavīru vidū ir tikai bezpersoniski skaitļi, kuri neraksturo ne konkrētu cilvēku motivāciju, nedz arī sniedz atbildi – cik lielā mērā brīvprātība patiešām bija brīvprātība (ņemot vērā kara laika situāciju). Vislabākā atbilde ir karavīru personiskās liecības, kuras (īpaši dienasgrāmatas) skaudri ataino padomju dzīvi un Latvijas iedzīvotāju pirmo saskarsmi ar to. Šiem stāstiem ir maz sakara ar vēlmi atriebt vai uzvarēt, vairāk jūtama vēlēšanās būt pie latviešiem, paēdušiem un citā vidē. Privātās liecības pēc motivācijas varētu sadalīt trīs grupās: idejiskie, līdzi aizrautie un tie, kas nevarēja samierināties ar dzīves un darba apstākļiem Padomju Savienības kolhozos un fabrikās.

Pie t.s. idejiskajiem neapšaubāmi pieder brīvprātīgie, kas pēc kara sākuma Latvijā iesaistījās dažādās padomju varas organizētās militārās vienībās, piemēram, strādnieku gvardes bataljonos. Daļa no viņiem jau pirms kara sākuma bija vai nu komjaunatnes, vai komunistiskās partijas biedri. Viņu motivācija sakņojās komunistiskajā pārliecībā un kara propagandas saukļos. Viņi dzīvoja ar pārliecību, ka izvēle cīnīties ir vienīgā pareizā rīcība.

Vēl viena brīvprātīgo grupa iespēju karot uztvēra kā piedzīvojumu, kaut arī viņi nepiekrita sludinātajām idejām par atriebību vai “fašistu uzvarēšanu”.

Ļoti būtisks faktors, kas veicināja faktiski jebkura evakuētā Latvijas iedzīvotāja vēlēšanos nonākt 201. latviešu strēlnieku divīzijā, bija saskarsme ar padomju kolhozu sistēmu. Lielākajai daļai no Latvijas izbraukušo nebija nekāda priekšstata par kolhoziem, daudzi, tajos ierodoties, padomju propagandas iespaidā bija sagaidījuši attīstību un labklājību.

Vairums no bēgļu stāstiem pauž sarūgtinājumu un vēlēšanos pēc iespējas ātrāk tikt prom no kolhoziem. Divīzijas karavīrs Eduards Strops, noticēdams pēc 1941. gada 22. jūnija radītajai kara propagandai par “labo dzīvi” padomju Krievijas kolhozos, devās turp bēgļu gaitās. Pirmo kara gadu dzīvoja kolhozā, un viņa apraksti (dienasgrāmatu rakstīja katru dienu) ir atklāti: par blusām, blaktīm, netīrību, nabadzību, rupjību utt.: “1941. g. 24. septembris. Sernur. Mans vakardienas piedzērušais – upolnomočennij skotzagotovok – beidzot ieradās, ir vienkāršs cilvēciņš. Nodzēries, trūkst naudas, lai tiktu tālāk. Ievēroju otru kādu tipu, piedzērušu, ādas kurtkā, kas pa dubļiem izvārtījies kā sivēns, tādu te vairums. Kas ieņem labāki atalgotas vietas, dzer un dzīvo, cik šī knapā dzīve sniedz. Pārējie ķeras pie slapji ceptās maizes kumosa un trauc ko labāku iekost (stolovajā). Maizi ļaudis visur it kā vajā jeb otrādi – nes to rokās, ved braucamā kurvī sasviestu, kā to šorīt redzēju. Visur palikuse pliekana dzīves nonivelēta. Vērojot lielo braškas dzeršanu, kas tiek dzerta tikai no tējas glāzēm, pilnīgi atkrīt mūsu šņabja glāzītes dažāda lieluma. Te dzer vai nu pus vai veselu glāzi. Bieži redzami cilvēki, kas paņem lētāko piena zupu par 85 kap., bet “votku” pusglāzi, kas maksā 3.20. Savādu iespaidu atstāj, klausoties spiedzošā skaļrunī, tas tikpat tālu no dzīves īstenības kā debess no zemes. Pie galda līdzās divi jaunieši, 16 – 18. g., paņēmuši līdzi puslitra vodku, to ielēja vienādās daļās tējas glāzē un vienā paņēmienā izdzēra. Sarunājas bravūri: “Ni huja ebenomatj ne polucil, po doroge vipili i ebenomatj. utt. [..]” Līdzīgus aprakstus jau kara laika dienasgrāmatās snieguši arī citi divīzijas karavīri.

Kolhozu dzīves piemēri raksturo ne tikai padomju propagandas atšķirību no dzīves realitātes, bet arī to, ka reāli sastapās divi pilnīgi atšķirīgi dzīvesveidi un attieksmes pret darbu.

Atšķirīga ir t.s. līdzi aizrauto grupa, kura ir vissarežģītākā. Lielāko daļu tajā veidoja no Latvijas piespiedu kārtā evakuējušies: dažādu padomju iestāžu tehniskie darbinieki, piemēram, dzelzceļnieki, šoferi, 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri, kā arī jūrnieki. Viņu motivācija bija pakļaušanās notikumiem, bez citādas izvēles. Tieši viņi, īpaši dzelzceļnieki un šoferi, divīzijas darbības turpinājumā visbiežāk nonāca divīzijas IeTK Sevišķās daļas uzmanības lokā. Būtiska uzmanība jau divīzijas formēšanās posmā tika pievērsta karavīru politiskajam noskaņojumam. Ar to nodarbojās ne tikai IeTK, bet arī kara komisāri un politiskie vadītāji, kurus dažādās partijas biroja sanāksmēs uztrauca jautājums par karavīru nacionālšovinismu, ar to saprotot atsevišķu karavīru vidū novēroto nelabvēlīgo politisko noskaņojumu. Nereti pārpratumus veidoja dabiska Sarkanās armijas reglamentu nezināšana.

Divīzijas formēšana noslēdzās 1941. gada 4. un 5. decembrī, kad divīzija aptuveni 10 tūkstošu karavīru sastāvā devās uz fronti, lai 20. decembrī dotos pirmajā kaujā.

Īpašs temats, pētot divīzijas izveidi, būtu komandējošā sastāva formēšana, karavīru politiskā apmācība, uzraudzīšana un represijas pret viņiem.

http://www.la.lv/latviesu-strelnieku-divizija-glabins-vai-lamatas-%E2%80%A9/

August 31, 2014 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

2.pasaules karš cilvēku dzīvesstāstos

Gramata_prieksvaaks-media_large
Gunta Gaidamaviča 29.augusts 2014

Vēsturnieka Ulda Neiburga „Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti” visu vasaru nenozūd no pārdotāko grāmatu saraksta augšgala un kļuvusi unikāla jau ar to vien, ka neviens cits Latvijas vēsturnieku darbs līdz šim nav spējis sasniegt dižpārdokļa (kā man, godīgi sakot, nepatīk šis vārds, jo asociējas ar barokli, kam visai tāls sakars ar grāmatniecību) statusu.

Es nezinu, vai pašam autoram bija pārsteigums vērot satriecošo tempu, kādā viņa grāmata nozuda no veikalu plauktiem. Taču pieļauju, ka šīs sakāpinātās intereses fenomens ir kāda cita, ne mazāk vērienīga pētījuma vērts, jo Neiburga grāmatas popularitāte apstiprina to, cik joprojām, teju 70 gadu pēc kara beigām, mums katram ļoti aktuāla ir šī tēma – Otrais pasaules karš.

Atzīšos, es arī alkaini gaidīju šo grāmatu un divās naktīs izlasīju no vāka līdz vākam, atliekot malā tobrīd steidzamās un prioritārās grāmatas, kas bija jāizlasa, gatavojot kārtējos LTV kultūras raidījumus. Man, Otrā pasaules kara abās frontes pusēs karojušo, nacionālo partizānu un „istrebiķeļu”, uz Sibīriju izvesto un izvedēju, un ne ar vienu okupācijas varu nesadarbojušos latviešu pēctecei un radiniecei šī Ulda Neiburga grāmata bija… varbūt mēģinājums atrast personisku izlīgumu ar tik dažādos lēmumus pieņēmušo manas dzimtas cilvēku izvēli (un izvēles neesamību), viņu maldiem un pārliecībām, maksu, ko viņi par to maksāja.

„Dievs, Tava zeme deg!” struktūru veido 33 atsevišķi raksti, kas ir daļa no desmit gadu garumā laikrakstā „Lauku Avīze” (vēlāk „Latvijas Avīze”) un žurnālā „Mājas Viesis” publicētajiem vairāk nekā 100 autora rakstiem par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi, kas tagad, iekļaujot grāmatā, papildināti ar jaunākajiem pētījumu rezultātiem un atziņām. Grāmatas struktūra veidota pēc kalendāra principa, katru no aprakstītajiem notikumiem pakārtojot kādai kara dienai, kurās tie risinājušies.

Rakstu kopojums nav vispusīgs vēstures izklāsts, tajā apzināti nav iekļautas visas ar Otro pasaules karu saistītās norises (pieļauju, atstājot darba lauku nākamajai grāmatai). Autors aplūkojis gan plaši, gan mazāk zināmas, dažas pat līdz šim plašam lasītāju lokam vispār nezināmas Otrā pasaules kara vēstures lappuses, īpašu vērību veltot tām, kas vēl 70 gadu pēc kara beigām ir sevišķi jūtīgas un sabiedrībā pretrunas raisošas.

Man, piemēram, pārsteidzošs atklājums bija fakts, ka vācu okupācijas laikā, 1941. gadā 200 000 Latvijas iedzīvotāju parakstīja vēstījumu Amerikas Savienoto Valstu valdībai par padomju okupācijas varas noziegumiem un aicinājumu neatbalstīt Padomju Savienību.

Žēl, ka adresātu šis astoņus sējumus biezais dokuments sasniedza tikai 1953.gadā. Tāpat līdz šim maz bijis zināms par tiem latviešu vīriem, kam karš bija vienreizēja iespēja atklāt savu izcilību, – Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu saņēmušajiem Žani Butkus, Miervaldi Ādamsonu un Alfrēdu Riekstiņu. Tie ir iedvesmojoši stāsti, kas valdzina un arī sāpina.

Saturiskam līdzsvaram vienīgi būtu gribējies arī stāstus par līdzīga „mēroga” vīriem frontes otrā pusē – PSRS bruņoto spēku augstākā apbalvojuma Zelta Zvaigzne saņēmējiem, Padomju Savienības Varoņiem Jāni Vilhelmu, Jāni Rainbergu, Mihailu Orlovu.

Ulda Neiburga grāmatas lielākā vērtība un panākumu atslēga, manuprāt, ir izvēlētais (un vēsturisko tematu izklāstā Latvijā unikālais) vēstījuma veids – precīzs un akadēmisks vēsturisko notikumu izklāsts, papildināts ar konkrētu cilvēku personisko pieredzi. Tādējādi milzīgie karu raksturojošie statistikas dati zaudē savu anonimitāti, atsedzot aiz tiem esošo katra konkrētā indivīda, katras Latvijas ģimenes traģēdiju.

Grāmatas pārdošanas panākumi vedina domāt, ka šis formāts patlaban ir veiksmīgākais, kā uzrunāt mūslaiku auditoriju. Jāpiebilst, ka „Dievs, Tava zeme deg!” atzīstama ne vien par noderīgu izziņas avotu visiem vēstures mīļotājiem, bet arī par izcilu mācību palīglīdzekli skolēniem un studentiem.

Domājot par Ulda Neiburga pētījumu objektu – Otrā pasaules kara notikumiem, man atkal un atkal jāatgriežas pie, iespējams, indivīdam konkrētos apstākļos un informācijas ierobežotībā, apkārt valdošajā dezinformācijā visgrūtākā – spējas pārredzēt spēles laukumu kopumā un adekvāti novērtēt savu lomu un līdzatbildību, kā arī to, kādas sekas katra konkrētā izvēle nesīs sev pašam, ģimenei, citiem cilvēkiem, tautai un valstij.

Tāpat es bieži domāju par sava vectēva pieņemto lēmumu brīvprātīgi iestāties vācu okupācijas varas dibinātajās latviešu vienībās. Es pieļauju, ka šī lēmuma pamatā nebija kaismīgs naids pret padomju varu (jo tādā gadījumā viņš būtu okupācijas karaspēkam pievienojies jau kara sākumā). Jā, droši vien nevēlēšanās zaudēt līdzšinējo grūti sarūpēto pārticību un sociālo statusu. Iespējams, arī vēlme izmantot apstākļus un aizbēgt no neatrisināmām personiskām problēmām. Taču es arī apzinos, ka masīvās propagandas apdullinātajiem vīriem toreiz nemaz īsti savas pārliecības un izvēles nebija.

Tā visbargākā maksa par šo vienu lēmumu nebija vectēva ilgās pēc dzimtās zemes vadītais atlikušais mūžs trimdā, bet tas, ka mans tētis nekad nesatika savu tēvu.

Uldis Neiburgs visos savos pētījumos atkal un atkal atgādina, cik nosacītas un ierobežotas ir indivīda izvēles iespējas divu totalitāru varu sadursmes apstākļos. Tas ir svētīgs darbs, lai mēs šodien, izprotot mūsu priekšteču rīcības cēloņus, cieņpilni attiektos pret visu cilvēku pieredzi, arī pret viņu kļūdām, tomēr saglabātu skaidru galveno virsvērtību – Latvijas valsti.

Atļaušos citēt fragmentu no grāmatas „(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” redaktoru Ulda Neiburga un Vitas Zelčes rakstītā pēcvārda: „Otrais pasaules karš joprojām ir viena no tā uzvarētāju radīto mītu visvairāk apvītajām tēmām. To vidū ir arī mīti par karavīriem, viņu nemitīgo varonību, ziedošanos, uzticību varai, kas aizsedz kara realitāti un tā vēstures mācību, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai kādreiz no jauna nekļūtu par spēļkauliņiem tās vai citas varenību alkstošās varas politikā.”

Notikumi Ukrainā pierāda šo pirms diviem gadiem rakstīto vārdu pravietiskumu un aktualitāti šodienas Latvijā.

Autore ir LTV kultūras raidījumu redaktore

August 29, 2014 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

20.gadadiena kopš Krievijas armijas izvešanas

Piektdien, 29.augustā plkst. 14 Kara muzejā notiks atceres pasākums, kas veltīts 20.gadadienai kopš Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Latvijas.

  Pasākumā piedalīsies Ministru prezidente Laimdota Straujuma, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs un citas augstas amatpersonas.

Runas teiks un atmiņās dalīsies arī Guntis Ulmanis (Valsts prezidents, 1993. – 1999.gadam), Latvijas okupācijas izpētes biedrības Konsultatīvās padomes vadītāja vietnieks, bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis , bijušais Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā Jānis Peters, bijušais Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja vadītājs Ilgonis Upmalis, kā arī bijušais Latvijas Republikas deputāts, Krievijas Federācijas objektu pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs Jānis Dinevičs.

Pirms 20 gadiem – 1994.gada 31.augustā Krievijas Federācijas amatpersonas ziņoja toreizējam Latvijas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, ka Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešana no Latvijas teritorijas ir pabeigta. Latvijas gaisa telpu atstāja pēdējā Krievijas Federācijas bruņoto spēku lidmašīna. Krievijas armija Latvijas teritoriju gandrīz bija atbrīvojusi. Latvijā palika tikai viens Krievijas militārais objekts – radiolokācijas stacija Skrundā, kas savu darbību pārtrauca 1998.gadā. Savukārt, blakusesošā jaunceļamā radara, kas vēl nebija uzsācis savu darbību, korpuss tika sagrauts 1995.gada 4.maijā. Šis notikums bija simbolisks apliecinājums, ka PSRS ir pārtraukusi savu militāro klātbūtni mūsu valsts teritorijā.

Latvijas Kara muzeja vadītājas vietnieks Juris Ciganovs norāda “Šobrīd PSRS un vēlāk Krievijas Federācijas karaspēka izvešana un ar to saistītie procesi detalizēti pētīti nav, tāpēc sabiedrība un arī pētnieku vidū par to izskan daudz spekulāciju un minējumu, it sevišķi par atsevišķu personu vietu un lomu šajā mūsu valstij nozīmīgajā vēstures posmā”.

Vairāk par Krievijas federācijas armijas izvešanu no Latvijas var lasīt militāro ziņu portālā www.sargs.lv  http://www.sargs.lv/lv/Vesture/Vesture/2014/08/28-01.aspx#lastcomment

 

 

 

August 28, 2014 Posted by | Okupācija, Vēsture | Leave a comment

Hitlera – Staļina ēnas kliedējot

Ritvars Jansons, Dr.hist., Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks

Nupat aizvadīta Hitlera un Staļina slēgtā noziedzīgā pakta 75. gadadiena. 1939. gada 23. augustā abi diktatori vienojās par Eiropas sadali, bet vienošanās sekas nav likvidētas vēl šodien. 2015. gadā Latvija kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, un tā ir laba iespēja palīdzēt kliedēt pakta ēnas mūsdienu Eiropā.
Ritvarsjansons-large

Jāizmeklē arī komunistisko režīmu noziegumi

Viena no jomām, kurā pakta sekas nav pārvarētas, ir komunistisko noziegumu juridiska izvērtēšana. Eiropā lielākoties izvērtēti  tikai nacistu veiktie noziegumi pret cilvēci. Par komunistisko režīmu veiktajiem noziegumiem pret cilvēci Austrumeiropā tiesas prāvas bijušas maz. Masveida represijas Eiropā veica ne tika PSRS, bet arī citi komunistiskie režīmi. Bulgārijā 1944. gada. septembrī – oktobrī bez izmeklēšanas un tiesas nošāva vairāk kā 18 000 iedzīvotājus. Bijušajā Dienvidslāvijā 1945. gada rudenī un ziemā iznīcināja 11 000 Serbijas monarhijas un Horvātijas neatkarības atjaunošanas atbalstītājus. Rumānijā 1951. gadā no Dienvidslāvijas pierobežas apgabaliem deportēja ap 40 000 nacionāli un šķiriski neuzticamus cilvēkus. Etniska iemesla dēļ 1949. gadā uzsāka 600 ungāru ģimeņu izsūtīšanu no Dienvidslovākijas. Pēc Padomju Savienības parauga 1944. līdz 1953. gadam tūkstošiem politiskos ieslodzītos turēja nometnēs Polijā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Albānijā. Visas minētās represijas prasa arī juridisku izvērtējumu. Tiesāšanu par noziegumiem pret cilvēci Austrumeiropā apgrūtināja komunistisko režīmu atstātās sekas un tas, ka tiesību normas bija piemērotas nacistiskās, bet ne komunistisko diktatūru noziegumu tiesāšanai.

1945. gada 8. augusta Londonas Statūti par  noziegumu pret cilvēci definēja: „(..) slepkavību, iznīcināšanu, paverdzināšanu, deportāciju un citu nehumānu rīcību attiecībā pret jebkuriem civiliedzīvotājiem pirms kara vai kara laikā. (..)”  No 1945. gada karadarbība Eiropā nenotika. Juridisko zinātņu doktors, Londonas Universitātes koledžas mācībspēks Mārtiņš Paparinskis uzskata, ka arī uzbrukums ir darbības veids, kas sevī ietver vardarbības aktu izdarīšanu. Starptautiskajās paražu tiesībās uzbrukums var sākties ātrāk par militāro konfliktu, turpināties pēc tā beigām vai norisināties paralēli. Nav nepieciešama savstarpēja saistība starp militāro konfliktu un uzbrukumam kā noziegumam pret cilvēci. Jāsecina, ka ir nepieciešama atsevišķa starptautiska konvencija par noziegumiem pret cilvēci. Līdzīga tai, kāda ir 1948. gadā ANO pieņemtā Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Tas sekmētu noziegumu pret cilvēci, tajā skaitā komunistisko diktatūru noziegumu, izmeklēšanu plašākā apjomā.

Kā liecina Latvijas pieredze nacistisko un komunistisko noziegumu izmeklēšanā, ir nepieciešama griba noziegumus izmeklēt. Tāpat nepieciešams koncentrēt izmeklēšanas resursu, lai izmeklēšanu veiktu īsā laikā. Gados vecie liecinieki un apsūdzētie mirst, iegūt dokumentālus pierādījumus no tūkstošiem KGB arhīva lietām ir ļoti laikietilpīgi.

Bez lustrācijas un atklātības pagātni neizvērtēt

Hitlera – Staļina pakta seku izvērtēšana ir arī Eiropas valstu attieksme pret kolaborāciju ar totalitārajiem režīmiem un lustrācijas procesu. Ņemot vērā, ka Eiropa pēc Otrā pasaules kara beigām bija izteikusi attieksmi pret nacistu režīmu, kolaborēšana ar nacistu režīmu vērtēta jau gadu desmitiem. Komunistiskie režīmi Austrumeiropā valdīja vēl 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, tāpēc to atstātās rētas ir svaigas, un kolaborācijas jautājums jūtīgs. Pastāvot dažādām kolaborācijas definīcijām, vērtējumi ir dažādi. Baltijas valstis ar trīskāršu okupāciju ir vēl sarežģītākā situācijā, jo  okupanti mainījās, un okupācija ilga līdz 1991. gadam. Vienota kolaborācijas definīcija nevar būt, runājot par staļinisma periodu, kad notika masveida represijas un terors, un runājot par periodu, kurš sākās pēc Staļina nāves. Otrajā, vairākas desmitgades stagnējot, vairs nenotika masveida, bet individuālas bez represijas.  Par tām atbildīgi konkrēti cilvēki. Pētniecībā šādam kolaborācijas aspektam maz pieskārušies gan Rietumos, gan Austrumos. Tādēļ svarīgi, lai Baltijas situāciju Eiropā zinātu un kolaborācijas jautājumi tiktu pētīti.

Lustrācijā, sadarbības ar komunistiskajiem drošības dienestiem pierādīšanā valstis ir gājušas dažādu ceļu.  Dažādo traktējumu un politisko nostādņu dēļ šie procesi nav līdz galam pabeigti visā Eiropā. Ir skaidrs, ka bijušo komunistu tiesību neirobežošana un viņu atrašanās pie politiskās varas bremzējusi komunistisko režīmu izvērtēšanu.  Šobrīd uz pārējo Austrumeiropas valstu pieredzi lustrācijā ļoti skatās Ukraina. Ir prognozējams, ka neierobežojot komunistu varu valstī, demokrātija neattīstīsies un tiks kavēta integrācijas eiroatlantiskajā telpā.

Pagātnes pārvarēšanā nozīmīga ir izpratne par komunistisko drošības dienestu darbību, to bijušo darbinieku tiesību ierobežošana un drošības dienestu dokumentu atklāta publicēšana. Vācija ar bijušās komunistiskās Austrumvācijas drošības iestādes – STASI dokumentiem 111 km garumā ir veiksmes stāsts. Dažādas valsts institūcijas un kompānijas pirms pieņemšanas darbā pārbauda savus potenciālos darbiniekus, vai viņi nav agrāk sadarbojušies ar STASI. Uz STASI dokumentu pamata regulāri tiek veikti pētījumi, dokumenti publicēti. Ierobežojumus bijušajiem drošībniekiem un dokumentu publicēšanu sekmīgi veikušas Polija un Čehija. Par dokumentu atklātību izlēmusi arī Ungārija. Mūsu kaimiņvalstis – Lietuva un Igauniju lustrāciju veikušas, ļaujot bijušajiem drošībniekiem pašiem atzīties par savu darbību. Informāciju par KGB darbiniekiem un informatoriem, kuri nebija savu darbību deklarējuši, bet dokumenti liecināja pretējo, šīs valstis publicēja.

Latvija ir izvēlējusies Eiropas ceļu bijušo KGB darbinieku tiesību ierobežošanā. Šis ceļš arī jāiet, publicējot visas KGB dokumentu grupas. Tā tiks noskaidrota KGB vieta varas sistēmā. Jāparāda pavēļdevēji – sākot no Maskavas komunistu partijas vadības līdz Rīgai. Jāparāda arī organizētāji un izpildītāji. KGB informatori bija tikai zemākais posms šajā sistēmā. Publicēšanai jābūt preventīvam pasākumam, lai totalitārisms neatkārtotos. KGB dokumentu pētniecībā un publicēšanā  liela loma ir jaundibinātajai LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijai. Valsts attieksme pret komisijas darbu būs kā lakmusa papīrs Latvijas gribai pārvarēt totalitāro pagātni.

Eiropas prezidentūra – iespēja pagātnes pārvarēšanai

Nacistisko un komunistisko režīmu vēsturiskajā izvērtējumā Rietumeiropā joprojām dominē uzvarētāju teorija – t.i., ka absolūtais ļaunums ir bijis nacisms. Tādēļ uz nacisma sagrāvi veicinājušās PSRS  noziegumiem pievērtas acis. Tikai pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienībā dzirdīgas ausis atradis Austrumeiropas valstu vēstītais, ka arī komunistiskie režīmi bijuši noziedzīgi. Eiropas Parlaments rezolūcijās nosodījis gan nacistiskos, gan komunistiskos režīmus. Latvijai kā Eiropas Savienības prezidējošai valstij 2015. gadā ir iespēja skaidrot Baltijas īpašo situāciju triju okupāciju kontekstā. Tāpat Latvija varētu uzņemties līderes lomu visā Eiropā veicinot komunistisko un nacistisko režīmu izpēti, upuru piemiņu un noziegumu izmeklēšanu. Tajā skaitā ierosinot izveidot vienotu Eiropas institūciju genocīda un noziegumu pret cilvēci izmeklēšanai, kas koncentrētu kopējos izmeklēšanas resursus. Minēto jautājumu virzīšanai sabiedrotā būtu Eiropas totalitārisma pētījumu institūciju apvienība – Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma.

 

August 25, 2014 Posted by | 2. pasaules karš, noziegumi pret cilvēci, totalitārisms, Vēsture, čeka | 1 Comment

Lietuvas prese kara priekšvakarā

Molotova-Rībentropa paktā redzēja drošības garantiju – ieskats Lietuvas laikrakstos Eiropas pārdales priekšvakarā

www.DELFI.lv | 23. augusts 2014

Pirms 75 gadiem tika parakstīts Molotova-Rībentropa pakts, kas bija pamats Baltijas valstu okupācijai. Tolaik pēc dokumenta parakstīšanas Baltijas valstu iedzīvotājus mierināja, ka Lietuvai, Igaunijai un Latvijai nekas nedraud. Un pat vēl vairāk – tas nāks tikai par labu.

“Delfi” piedāvā ieskatīties skaļākajās un, kā izrādījās, pašās absurdākajās tā laika Lietuvas preses publikācijās. Par ziņām tā laika Latvijas laikrakstu slejās var izlasīt šeit.

Pakts “labvēlīgi ietekmēs drošību”

Saistītie raksti
Trauksme, naivums un neziņa – ieskats Latvijas laikrakstos ‘Eiropas pārdales’ priekšvakarā

Atskats pagātnē: Pasaules kartes izmaiņas pēdējo 25 gadu laikā

Kad lielvaras lemj pasaules likteni: zemju dalīšanas piemēri  (29)

Vēsturiski arhīvu foto: Molotova – Ribentropa paktam – 75  (6)

    Augusta beigās lielākais starpkaru ikdienas lietuviešu izdevums “Lietuvos žinios” pirmās slejas veltīja pakta apspriešanai starp nacistisko Vāciju un PSRS, pievienojoties lielākai daļai tā laika Eiropas presei. Neskatoties uz to, ka okupācija jau bija tuvu, laikraksts neko tādu neparedzēja.

Baltijas valstu un Polijas okupācijas pamatus ielikušais pakts parakstīts 1939. gada 23. augustā. Dienu pirms šī datuma laikraksts ziņo, ka Vācijas diplomātijas šefs izlidoja uz Maskavu caur Kauņu, bet PSRS “nevēlas ziedot savus mazos kaimiņus” un “PSRS nevajag jaunas teritorijas”.

Nākamās dienas “Lietuvos žinios” numurā par noslēgto paktu, kurā netika pieminēts slepenais protokols, publicēts plašs raksts. Tajā stāstīts, kā notika pārrunas, kad un kā Vācijas vēstnieki brauca uz Kremli, kā reaģē briti, poļi, turki, rumāņi. Un praktiski nekādas informācijas par Baltijas valstu perspektīvām. Tikai neliela ziņa otrajā lapā ar virsrakstu “Nekādas bīstamības Baltijas valstīm nav”.

Ziņu aģentūras LETA ziņojumā no Berlīnes teikts:

“Berlīnes politiskās aprindas ziņas par noslēgtā neuzbrukšanas paktu starp PSRS un Vāciju bīstamību Baltijas valstīm vērtē kā smieklīgas. Berlīnē ir pārliecināti, ka izmaiņas attiecībās starp Vāciju un PSRS pozitīvi ietekmēs minēto valstu drošību.

Pretrunas, kas parādās starp Baltijas un Skandināvijas valstīm saspīlētu attiecību starp Vāciju un PSRS laikā, var iesaistīt minētās valstis briesmās. Šobrīd tādu briesmu nav. Vēl tiek norādīts, ka Vācija un PSRS ar vairākām no minētajām valstīm parakstījusi līgumus, kas ne tikai apstiprina Skandināvijas un Baltijas valstu neitralitāti, bet arī garantē neatkarību un valstu ārējo neaizskaramību.”

Kļūdaināku prognozi par tuvāko nākotni, visticamāk, ir grūti izdarīt. Nākamajā dienā Baltijas valstu perspektīvas jau atradās laikraksta pirmajā lapā. Publikācijā slavēja Lietuvas izvēlēto neitralitātes pozīciju, un skanēja vairāki, kā mēs tagad redzam, pilnīgi melīgi skaidrojumi par to, ka nākotnes agresori cienījami izturēsies pret neatkarīgu un konfliktos neiejaukušos valsti:

“Lietuva ir neitrāla valsts, un tā stingri pieturēsies pie neitralitātes. Tā ir vienīgā pozīcija, un tikai to tā ir gatava ievērot. (…) Tā nespēj un negrib iejaukties kaimiņu savstarpējās attiecībās. Pirmkārt, tāpēc, ka visiem kaimiņiem jāuztur labvēlīgas kaimiņu attiecības, un, otrkārt, ieturot pilnīgu neitralitāti, tā nav ieinteresēta attiecībās starp citām valstīm.

(…) Nesenā starpvalstu attiecību prakse liecina, ka pa īstam neitrālas valstis ne tikai spēj noturēties neitralitātes augstienē, bet arī, pateicoties neitralitātei, sniegt lielu labumu kaimiņiem. Neitrālas valstis, pat esot pavisam pasīvas, ar savu objektīvo rīcību rada miera un atpūtas oāzi, kas nes labumu pat konfliktējošām valstīm.”

Tiesa, šajā rakstā vairākos teikumos tiek apspriests agresijas variants pret Lietuvu, taču tikai kā iespēja, nevis reāls drauds. “Mūsu situācija apstiprināta ar labu gribu, līgumiem un paziņojumiem starp kaimiņiem, tāpēc mūsu neitralitāte ir stingra,” pārliecinoši, un, kā vēlāk izrādījās, kļūdaini rakstīja “Lietuvos žinios”.

Par bēniņu nepieskatīšanu sods 5000 litu

Vērts pievērst uzmanību tā brīža Lietuvas valdības pozīcijai. 1939. gada 30. augustā “Lietuvos žinios” pirmajā lappusē publicēja premjerministra Jonasa Čerņusa aicinājumu Lietuvas iedzīvotājiem:

“Starptautiskā situācija ir ļoti saspringta. Pasaule Eiropā atrodas briesmās. Mūsu valsts, atrodoties starp lielajiem kaimiņiem, kas pieturas pie atšķirīgām pozīcijām, paziņoja par neitralitāti. Mūsu bruņotie spēki aizstāvēs Lietuvas teritoriju no katra, kas mēģinās uz tai uzbrukt

(…) Ņemot vērā saspringto starptautisko situāciju, arī citas neitralitāti ieturošas valstis izpildīja plašus drošības pasākumus. Tādēļ mūsu armiju papildināja vairāki jauniesauktie kareivji. Mēs ticam, ka šobrīd tiešu apdraudējumu mūsu valstij nav. Mūsu kaimiņi atkārtoti atzīmēja, ka ar cieņu attieksies pret Lietuvas neitralitāti. Taču neitralitātes saglabāšanai nepieciešami drošības pasākumi.

Es aicinu visus pilsoņus ievērot kārtību un mieru, nepakļauties kārdinājumiem un neticēt baumām, kuru, kā vienmēr, šādos laikos ir pietiekami daudz.”

Laikraksta 1. septembra numurā tiek ziņots, ka valdība “pieņēma dažus soļus, kas aizstāvēs mūsu valsti no iespējamiem pārsteigumiem”, bet iedzīvotājus aicināja gatavoties iespējamiem ienaidnieku uzbrukumiem no gaisa. Interesanta detaļa – “ja bēniņos būs nekārtība”, tad iedzīvotājiem draud sods līdz 5000 litiem vai arests līdz trim mēnešiem.

Kara priekšvakarā baidījās no poļiem

Starp citu, ikdienas laikraksta lappusēs ziņots arī par poļu noskaņojumu pēc Viļņas apkaimes okupācijas, rakstot, ka “Polija ar cieņu izturas pret Lietuvas neitralitāti”.

    Septembra numurā pie tautas vērsās Lietuvas prezidents Antanas Smetona. Viņš uzrunā atkārtoti apgalvoja, ka lielie kaimiņi Lietuvai neuzbruks. Ar “lielajiem kaimiņiem” bija domāta Vācija un Polija, bet ne PSRS.

“Tas, no kā mēs baidījāmies, ir sācies: mūsu lielie kaimiņi sākuši karu. Taču mēs nepaužam sarūgtinājumu, jo Vācija un Polija mūsu valdībai paziņoja, ka ar cieņu izturēsies pret mūsu neitralitāti. Mums ir pamats ticēt, ka viņi turēs savu vārdu. Taču mēs esam saistīti ar nopietnām saistībām: mums ir jāsaglabā neitralitāte, un mēs nevaram atbalstīt nevienu no karojošām pusēm,” sacīja Smetona.

Pēc prezidenta vārdiem, Otrā Pasaules kara sākumā Lietuva bijusi “salīdzinoši laimīga”. Vēl viens akcents bija vērsts uz ekonomiku.

“Karš ir lielākā nelaime. Tā sitiena spēks ne tikai nogalina karojošās valstis, bet sāpīgi skar arī tos, kas nekaro, īpaši tos, kas atrodas karadarbību tuvumā. (…). Lietuvu gaida sarežģītas dienas. Un tomēr, tā ir salīdzinoši laimīga, jo nav iesaistīta karā. Tas ir jānovērtē, un bez kautrēšanās jāpārvar visas grūtības, kas būs mūsu ceļā. Lai tās kļūtu vieglākas, vajag dzīvot prātīgi: jātaupa līdzekļi, vairāk jāstrādā, mazāk laika jātērē veltīgi, jāsaudzē veselība, jāstrādā draudzīgi. Pats galvenais – darba ražīgums,” sacīja Smetona.

Tajā pašā numurā ir oficiāls ziņojums par visu triju Baltijas valstu neitralitāti, uz ko PSRS Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas dienā jau atmeta ar roku.

Karš rit pilnā sparā; Baltijas valstu sagrābšana ir tikai “baumas”

    Septembra numurā ir ziņojums no pierobežas iedzīvotājiem, kas jau dzird kara atbalsi. “Redzot šīs ainas, iedzīvotāji izsaka arvien lielāku apmierinātību ar Lietuvas neitralitāti un sakarā ar to, ka pret Lietuvu ar cieņu attiecas abi karojošie kaimiņi,” raksta “Lietuvos žinios”.

Turklāt avīzē publicē spriedumus par to, ka, pateicoties Milotova-Rībentropa paktam, “Baltijas valstu pozīcijas ir uzlabojušās”. Šajā mirklī viena pēc otras sabruka pavisam kļūdainās prognozes, bet slepenos protokolus, saskaņā ar kuriem Baltijas valstis tiek atdotas PSRS, tiek sauktas par “baumām”.

“Baltic Times” raksta par Baltijas valstu neitrālo pozīciju, kas pieņemta pēc pakta parakstīšanas starp vāciešiem un PSRS. Svarīgākie raksta secinājumi: “Lielbritānija pelnījusi pateicības no neitrālo valstu puses par to, ka pārrunās aizstāvēja viņu intereses.

Pakts starp Vāciju un PSRS samazināja Baltijas valstu apdraudējumu, jo kara gadījumā dažu Baltijas valstu priekšā vairs nestāvēs jautājums par uzbrukumu vai aizstāvēšanos. Oficiālie avoti vēsta, ka baumas par to, ka pakta noslēgšanas cena ir Baltijas valstis, nav patiesas.

Nav šaubu, ka Baltijas valstis paliks neitrālas, un šī neitrālā pozīcija tiks cienīta.”

Sarkanā armija ir ceļā uz Viļņu. Nepieciešami “drošības pasākumi”

    17. septembrī Sarkanā armija iebruka Polijā. 19. septembrī tā jau atradās Viļņā. Viļņas reģiona “atgūšana” bija pirmais okupācijas solis. 18. septembra “Lietuvos žinios” numurā premjers Čerņus paziņoja, ka svešas armijas ienākšana Lietuvas teritorijā iespējama tikai kā karadarbības blakusparādība.

“Lai gan mēs stingri ieturam neitralitāti, lai gan karojošās kaimiņvalstis – Vācija, Polija un PSRS – paziņoja, ka cienīs mūsu neitralitāti, mums ir jāpieņem noteikti drošības pasākumi. Dažas karojošo armiju daļas ienaidnieka ietekmē var censties iebrukt mūsu teritorijā. (…) Un, ja sveši militārie spēki ienaidnieka ietekmē vai patvēruma meklējumos mūsu zemē, iebruks mūsu teritorijā, tad mēs, saskaņā ar starptautisko situāciju, būsim spiesti viņus atbruņot un internēt, vai pienācīgi atspēkot,” teikts Čerņusa paziņojumā.

Tālāk premjers nosauc jaunus mobilizācijas un sagatavošanās pasākumus. Tie, pēc viņa vārdiem, “nav gatavošanās agresijai”.

Vai mainījās retorika pēc tā, kad Sarkanā armija ieņēma Viļņu? Nemaz.

“Šobrīd ir jauni apstākļi. Jauns kaimiņš, un iepriekšējā kaimiņa (Polijas) pazaudēšana, ar ko robežojās trešdaļa mūsu valsts teritorijas. (…) Var teikt, ka Lietuvas uzstādījums ieņemt stingri neitrālu pozīciju ir pareizs. Šo pozīciju apsolījuši cienīt visi mūsu kaimiņi. Tagad tikai var atgādināt, ka PSRS ne reizi vien atzīmēja, ka ciena mūsu vienošanos un paziņojumus, kas vienmēr bijuši draudzīgi. (…). Tādā veidā mūsu lielais austrumu kaimiņš vienmēr ir draudzīgi noskaņots un nekad nesabojās labās attiecības,” rakstīts “Lietuvos žinios” 20. septembra numurā.

Vērts piebilst, ka Lietuvas neitralitātei ticēja ne tikai tā laika mediji un Kauņas varas iestādes. Laikrakstā detalizēti aprakstīts, kā no PSRS ieņemtās Viļņas pa Lietuvas teritoriju virzās poļu karaspēka un bēgļu kolonna.

    Tiek aprakstīta “korekta un nopietna” tikšanās starp Lietuvas virsniekiem un Sarkanās armijas pārstāvjiem. “Tālāk neiesim,” citēts krievu kareivja ziņojums lietuviešu virsniekiem. Par Viļņas pievienošanu Lietuvai, kuru jau gatavoja okupācijai, Lietuvas virsnieki, kā viņi apgalvoja, neko nav zinājuši.

“Viņi teica, ka neko nezina par Viļņas reģionu un par Lietuvas un PSRS nākotnes robežu, tā esot diplomātu lieta. (…) Pēc tā, kad viņus pacienāja ar lietueviešu papirosiem, viņi draudzīgi paspieda rokas, un, atgriezušies savā tankā, iesēdās un aizbrauca,” ar redzēto dalās “Lietuvos žinios” žurnālists Dundulis.

Padomju armija nostiprinās Igaunijā – Lietuvā viss mierīgi

Septembra beigās notika divpusējas sarunas starp Igauniju un Padomju Savienību. Sarunu rezultātu atspoguļo dokuments, kas “Lietuvos žinios” tiek aprakstīts kā “savstarpējās palīdzības pakts”. Ar šo dokumentu PSRS nodrošināja savu kara bāžu atrašanos Igaunijas teritorijā. Taču arī tas neizskatījās kā trauksmes zvans – lielākais lietuviešu laikraksts ziņoja, ka “Igaunijas valsts suverenitāte un struktūra ir neaizskarama”.

Igaunijas presē bija līdzīgs uzskats. 29. septembra numurā “Lietuvos žinios” citē igauņu avīzes “Uus Eesti” pozīciju:

“Šajā situācijā mēs joprojām saglabājam mieru. Vienmēr starp Padomju Savienību un Igauniju bija labas kaimiņu attiecības. (…). Pēdējā laikā Padomju Savienība atzina, ka viņu intereses liek risināt Baltijas jūras drošības jautājumu. Šī tēma saistīta ar jaunu flotes bāžu izveidošanu. Šā brīža kara laikā šis jautājums kļūst arvien aktuālāks, un mūsu kaimiņš uzskata par nepieciešamu to atrisināt. Tāpēc nepieciešams pēc iespējas ātrāk atrisināt šo jautājumu, lai ātrāk beigtos sasprindzinājums,” apgalvots publikācijā.

Ar ko beigsies Maskavas vēlme atrisināt “Baltijas jūras drošības jautājumu”, ir labi zināms.

Aktīvāka apspriede un satraukums pakta sakarā Lietuvas presē manāms tikai 3. oktobrī, kad ziņots par ārlietu ministra Jozasa Urbšisa vizīti Maskavā.

 

 

August 24, 2014 Posted by | 2. pasaules karš | Leave a comment

Cilvēku ķēde palīdzēja tikt vaļā no PSRS

Aprit ceturtdaļgadsimts, kopš latvieši, lietuvieši un igauņi sadevās rokās, lai parādītu visai pasaulei savu vēlmi pēc neatkarības. Tās atgūšanas procesā liela nozīme bija populārajam laikrakstam «Padomju Jaunatne», kuras galvenais redaktors Andrejs Cīrulis piekrita sarunā ar portālu TVNET dalīties savās atmiņās par Baltijas ceļu.

Jau pašā sākumā Cīrulis atgādināja Baltijas ceļa galvenos mērķus.

Pirmkārt, Baltijas ceļu organizēja, lai pavēstīt visai pasaulei par Molotova-Ribentropa paktu, kura slepenie papildprotokoli noteica arī Baltijas valstu likteni un sasaistīja tās ar PSRS.

Otrkārt, akcija notika, lai izdarītu spiedienu uz Maskavas politiķiem. Vajadzēja panākt, lai tiktu pasludināts, ka Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenie protokoli nav spēkā esoši.

LASI CITUR: Molotova-Ribentropa pakts

LASI TVNET: Aprit Baltijas ceļa 25.gadadiena

«Daudz latviešu atceras, cik labi tolaik viss bija un cik solidāri mēs izturējāmies, bet daļa ir aizmirsusi, kāpēc to visu darījām,” viņš saka un atgādina, ka gan Baltijas ceļš, gan citas Atmodas laika aktivitātes tika organizētas, lai cīnītos par Baltijas valstu neatkarību un tiktu vaļā no Maskavas vadības. Tieši šis tobrīd spēkā esošais pakts saistīja Latviju pie PSRS.

Baltijas ceļš palīdzēja mums tikt vaļā no PSRS.

Cīrulis, kurš bija arī PSRS tautas deputāts no Latvijas Tautas frontes (LTF) saraksta, sevi uzskata par vienu no tiem laimīgajiem un pagodinātajiem cilvēkiem, kuriem bija iespēja piedalīties Atmodas procesā no paša sākuma līdz beigām.

Baltieši vienojas unikālā akcijā

Lai gan ideju par Baltijas ceļa organizēšanu ierosināja viens no Igaunijas Tautas frontes līderiem – Edgars Savisārs, akciju vienlaikus īstenoja visās trīs Baltijas valstīs.

Cīrulis atceras, ka 1989.gada 23.augustā brauca uz Grenctāli, kas atrodas pie Latvijas un Lietuvas robežas. Tur notika pamatīgs mītiņš, kurā uzstājās vairāki neatkarības idejas virzītāji. Cīrulis piedalījās gan mītiņā, gan stāvēja cilvēku ķēdē, kurā atradās arī viņa dēls.

Tieši pulksten 19 vairums ceļmalās stāvošo cilvēku nostājās ceļa vidū un sadevās rokās.

Tobrīd satiksme apstājās un klātesošo acīm pavērās neparasts skats – rokās sadevušos un patriotisma pilno cilvēku ķēde bija tālu redzama uz visām pusēm.

«Saviļņojums bija tāds, ka skudriņas skrēja pa muguru,» Cīrulis atminās un norāda, ka pozitīvais pacēlums nepārgāja ne vakarā, ne turpmākajās dienās.

Interesanti, ka pa dienu bija visai apmācies laiks, bet tajā brīdī, kad cilvēki sadevās rokās, mākoņi pavērās un uzspīdēja saule.

Ļaudis norādīja – saule noriet rietumu pusē, un arī Latvijai ir jātiecas uz rietumiem un prom no PSRS.

Mājupbraucot uz ceļa bija milzīga mašīnu jūra. Visi Baltijas ceļa dalībnieki un vērotāji bija ļoti, ļoti priecīgi. Viņu prieks nemazinājās arī turpmākās dienas.

Saņem aizrādījumus par savām aktivitātēm

Tāpēc liels bija viņu šoks, kad pēc trīs dienām PSRS oficiālajā TV pārraidē Laiks valdošā vara nolīdzināja baltiešu aktivitātes līdz ar zemi. Turklāt pats Cīrulis šo sestdienas vakarā izplatīto paziņojumu neredzēja. Tā kā tolaik nebija iespēja to noskatīties atkārtojumā, bet pa radio neko tādu neteica, atlika apzvanīt draugus un paziņas.

Daudzi sestdienas vakaru pavadīja atpūšoties brīvā dabā, nevis pie TV ekrāniem. Tā kā nebija mobilo tālruņu, arī sazvanīšanās nevedās tik raiti. Labi, ka Cīruļa kolēģis Imants Daudišs bija paziņojumu ne tikai dzirdējis, bet arī ierakstījis diktofonā.

LTF aktīvisti nolēma, ka jau pavisam drīz – svētdienas pusdienlaikā – neatkarības atbalstītājiem jāsapulcējas uz kopīgu sēdi.

Tolaik savākt kopā deputātus dažu stundu laikā bija liels izaicinājums.

Pēc lieliem pūliņiem un dažādiem sarežģījumiem viņiem izdevās panākt, ka aicinājumu pulcēties nolasīja pa radio un TV.

Organizatoriem par lielu prieku uz svētdienas sanāksmi ieradās 46 deputāti. PSRS laikā par augstākās vadības paziņojumiem nedrīkstēja diskutēt, tāpēc LTF pārstāvju apspriedi par šo regulu varēja uzskatīt par pašnāvību. Situācija bija ļoti nopietna.

Mārīte Rukmane ierosināja deputātus sagatavot divus dokumentus – vēstuli Maskavas politiķiem, kā arī aicinājumu Latvijas tautai.

Baltieši neklusē par savām vēlmēm

Cīrulis uzskata, ka Baltijas ceļam bija ļoti svarīga loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Pēc šīs akcijas visā pasaulē uzzināja par baltiešu okupācija, problēmām un tiekšanos pēc neatkarības. To nevarēja ignorēt arī PSRS vadība. Viņi saprata, ka visa tauta, nevis šaura cilvēku grupiņa vēlas neatkarību.

Tūkstošiem cilvēku devās uz pastu un sūtīja protesta telegrammas Maskavai.

Latvieši bija ar mieru stāvēt garās rindās pastā, lai tikai darītu zināmu PSRS vadībai savu viedokli.

Pagāja vairāki mēneši līdz Molotova—Ribentropa paktu un tā slepenos papildprotokolus pasludināja par spēkā neesošiem. 1989. gada 24. decembrī PSRS tautas deputātu II kongress pieņēma lēmumu, kas deva iespēju veidot neatkarīgu un brīvu Latviju. Lai gan līdz tam bija jāpiedzīvo dažādi sarežģījumi, latviešiem izdevās panākt savas valsts atjaunošanu.

August 23, 2014 Posted by | PSRS sabrukšana | Leave a comment

 Rīgas domē atklāj izstādi „Sibīrijas bērni”

22.augustā, plkst.12.00 Rīgas domē atklāj tematisku izstādi „Sibīrijas bērni”.  Izstādē līdz 6.septembrim būs redzamas 16 planšetes ar informāciju par 1941.gada 14.jūnija izsūtījumu, Sibīrijas bērnu atmiņu fragmentiem, bērnības fotogrāfijām un unikālām fotogrāfijām no izsūtījuma vietām Sibīrijā.
Kinorežisore, nodibinājuma „Fonds Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka uzsver: „Ar katru gadu pieaug interese par Sibīrijas bērnu likteņstāstiem, taču paliek arvien mazāk to cilvēku, kuri varētu pastāstīt savas atmiņas par šo traģisko Latvijas vēstures posmu. Svarīgi ir neļaut aizmirst faktus par 1941. izsūtīšanām. Tās vēl ir maz pētītas un grūti aptverams ir fakts, ka tās pastarpināti vai tieši ietekmējušas gandrīz katra Latvijas iedzīvotāja dzīvi. Izsūtīšanas neattiecas tikai uz latviešiem un Latviju, tās skāra visas Latvijas teritorijā dzīvojošās tautas – latviešus, ebrejus, poļus, krievus un daudzas citas tautas.”Fotogrāfijas ir lakoniskas un tiešas. Nevar nepamanīt uzkrītošo starpību starp bērnu sejām Latvijā un acu skatu Sibīrijā. Fotogrāfijas liek aizdomāties par cilvēka rīcību, cilvēcību, par neizdzēšamo Latvijas vēstures traģēdiju. Ar izstādē apskatāmajām fotogrāfijām un atmiņu fragmentiem izstādes veidotāji vēlas uzrunāt jaunāko paaudzi, kura mūsdienās visātrāk un precīzāk uztver tieši vizuālo informāciju.Šā gada 14.jūnijā apritēja 73 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijas, kuras rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi, u.c.), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Nodibinājums „Fonds Sibīrijas bērni” katru gadu 14.jūnijā organizē piemiņas pasākumus. Šogad Melngalvju namā notika grāmatas „Sibīrijas bērni” krievu valodas izdevuma atvēršana un ceļojošās izstādes atklāšana. Tagad šī ceļojošā izstāde, kas iekārtota Rīgas domes telpās, būs pieejama plašākai auditorijai.
Papildinformācija: Dzintra Geka, tālr.:.29273016; e-pasts: sibirijasberni@gmail.com; interneta vietne: www.sibirijasberni.lv

 

 

August 22, 2014 Posted by | represijas, Sibīrija, Vēsture | Leave a comment

“Baltijas ceļš” liek pārdomāt tagadni


Foto - Timurs Subhankulovs

Vēsturiskajā Stūra mājā Rīgā notiek par godu “Baltijas ceļa” 25. gadskārtai sarīkotā starptautiskā konference “Pēc gadsimta ceturkšņa. “Baltijas ceļš” un totalitārā komunisma sabrukums: Eiropas kopīgās atmiņas un politiskās iedvesmas avots”. Ņemot vērā personas, kas piedalījušās konferences darbā, kā arī starptautisko fonu, notikumam ir ne tik daudz vēstures, cik diplomātijas un politikas pieskaņa.Starp divu dienu konferences dalībniekiem ir tādas prominences kā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Eiropas tiesas tiesnesis Egils Levits, bijušais Bulgārijas iekšlietu ministrs Cvetans Cvetanovs, bijušais Polijas premjera vietnieks Lešeks Balcerovičs, bijušais Krimas tatāru medžlisa vadītājs Mustafa Džemiļevs, kā arī politologi, vēsturnieki, žurnālisti, politiķi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Spānijas, Polijas, Krievijas – kopumā 32 dalībnieki no vairāk nekā 10 valstīm.Konferences pirmajā, atklāšanas, dienā auditoriju LU Lielajā aulā uzrunāja premjere Laimdota Straujuma, Vācijas Bundestāga prezidents Norberts Lammers, Krimas tatāru medž­lisa priekšsēdētājs Rafats Čubarovs, bet rak­stiskus novēlējumus bija atsūtījuši agrākais Polijas arodkustības “Solidaritāte” līderis Lehs Valensa un ASV prezidenta Bila Klintona administrācijas valsts sekretāra vietnieks Strobs Talbots. Agrākais Zviedrijas konservatīvās partijas priekšsēdētājs, tagadējais šīs valsts ārlietu ministrs Karls Bilts vērsās pie klātesošiem ar videovēstījuma palīdzību.Gods atklāt konferenci tika bijušajam Latvijas Tautas frontes (LTF) vadītājam Dainim Īvānam. Atgādinot par politisko situāciju pirms 25 gadiem, kad simboliskais “Baltijas ceļš” tomēr notika par spīti VDK, Maskavas un vietējās interfrontes intrigām, Īvāns vilka paralēles starp Kremļa politiku toreiz Baltijā un tagad Ukrainā. Abos gadījumos to raksturojuši ciniski meli, propaganda, runas par “fašistiem” un “krievu apspiešanu”. Abos gadījumos nācies pielikt pūles, lai atvērtu acis Rietumiem uz patiesībā notiekošo. “Mums jāapzinās, ka viņi [ukraiņi] ar savām dzīvībām tagad aizšķērso ļaunuma impērijas atjaunotāju nokļūšanu uz “Baltijas ceļa”.

Notikumi Ukrainā, ukraiņu varonīgā cīņa norāda vien to, ka mums joprojām solidāri un stingri jāstāv uz “Baltijas ceļa” un jāpasniedz roka visiem, kas pa šo ceļu grib atgriezties civilizētā, demokrātiskā Rietumu pasaulē,” uzrunu pabeidz agrākais LTF vadītājs. Arī premjere Laimdota Straujuma pēc pakavēšanās atmiņās par dalību LTF nodaļā Pārdaugavā atgriezās mūsdienās, uzsverot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbības svarīgumu gan “Rail Baltica”, gan citos projektos. “Ja mēs nebūtu ES un NATO biedri, man grūti pateikt, kas tad šeit [Baltijā] notiktu, ņemot vērā to, kas notiek Ukrainā. Un mūsu sabiedroto skaidrā attieksme, ka NATO līguma 5. pants tiks iedarbināts, ja mūsu austrumu kaimiņš… sajuks prātā un nāks te iekšā… Baltijas valstis tad vairs nebūs vienas. Tas dod mums spēku un uzliek par pienākumu atbalstīt Ukrainu tās ceļā uz Eiropu,” cīnoties ar emocijām, sacīja Straujumas kundze.

Vācijas Bundestāga prezidents Norberts Lammerts “Baltijas ceļu” raksturoja kā “cilvēku demonstrāciju par to, kādu tie vēlas savu nākotni”, kā vēlmi ņemt nākotni savās rokās. Tomēr Lammerta kunga runas lielākā daļa bija veltīta Eiropas spējai mācīties no vēstures notikumiem. Vācu viesis pauda stingru pārliecību, ka Vācija un Eiropa to spēj un dara. Tā labi atceras Pirmā un Otrā pasaules kara mācības un dzelzs priekškara saraušanu 1989. gadā, tāpēc mūsdienu demokrātiskā Eiropa atšķiras no 20. gadsimta sākuma Eiropas. “Tas, kas šodien notiek Krievijā, ir ļoti saistīts ar to, ko piedzīvojām pagājušā gadsimta Eiropā. Pat pats par sevi saprotamais princips, ka valstu teritoriālajām robežām jābūt neaizskaramām un tikai vienojoties iespējams ko iegūt, šobrīd netiek ievērots,” konstatēja runātājs. Pieminot Straujumas kundzes iepriekš sacīto, Vācijas politiķis tāpat uzsvēra, ka krīzes vai draudu gadījumā Eiropā “neviens netiks atstāts viens”. Tieši kā palīdzības lūgums Eiropai neatstāt vienus Krimas tatārus izskanēja Krimas tatāru tautas sapulces – medžlisa – priekšsēdētāja, Ukrainas pilsoņa Rafata Čubarova uzruna. Politiķa, kam Krievija aizliegusi ierasties Krimā, uzaicināšana šajā konferencē jau pati par sevi bija iecerēta kā solidaritātes izrādīšana. Publika viesi sveica ilgiem aplausiem. “Pirms 25 gadiem “Baltijas ceļa” dzīvā ķēde veicināja padomju impērijas sairšanu. 25 gadus vēlāk dzīve atkal prasa dzīvo ķēdi, lai apvienotu visu brīvību mīlošo tautu pūliņus, bet jau ar mērķi nepieļaut Krievijas impērijas atdzimšanu un neļaut atkal pakļaut brīvās tautas,” sacīja Krimas tatāru līderis. Čubarovs akcentēja, ka tieši tuvākās nedēļas var izrādīties izšķirošas ne tikai Ukrainai un Krimas tatāriem, bet arī “Eiropas un visas pasaules iekārtas nākotnei”, jo Krievijas impērijas atjaunotāju plāni ir daudz tālejošāki par Ukrainu: “Agresors ies tik tālu, cik tālu tam ļaus.” Čubarovs apelēja pie Eiropas vēsturiskās atmiņas un vienlaikus deva mājienu, ka būtu nekrietni, ja neizbēgamajās starptautiskajās sarunās par noregulējumu Ukrainā tiktu ignorētas vēsturiski daudzcietušo 300 tūkstošu Krimas tatāru intereses. Šos vārdus varēja nolasīt kā brīdinājumu nesamierināties ar Krimas aneksiju.

Konferenci rīko nodibinājums “Rīga 2014″, Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Konrāda Adenauera fondu.

http://www.la.lv/baltijas-cels-liek-pardomat-tagadni%E2%80%A9/

 

August 22, 2014 Posted by | konferences, PSRS sabrukšana | Leave a comment

Okupācijas muzejā atzīmēs Ukrainas neatkarības dienu

Latvijas Okupācijas muzejā atzīmēs Ukrainas neatkarības dienu

Atsaucoties Ukrainas prezidenta izteiktajam aicinājumam, Latvijas Okupācijas muzejs 24. augustā, Ukrainas Republikas Neatkarības proklamēšanas 23. gadadienā, pievienosies Ukrainas atbalstam un pie muzeja ēkas Latviešu strēlnieku laukumā 1 izkārs Ukrainas valsts karogu. Tāpat dienas garumā muzeja apmeklētājiem bez maksas dāvinās Ukrainas karodziņus.

Aicinājumu ukraiņus un Ukrainas atbalstītājus visā pasaulē, neatkarības gadadienas priekšvakarā rotāt savas mājas, birojus un automašīnas Ukrainas nacionālajās krāsās Ukrainas prezidents Petro Porošenko šonedēļ izteica sociālajā tīklā Facebook ievietotajā video.

Latvijas Okupācijas muzejs sveic Ukrainu neatkarības dienā un aicina Latvijas iedzīvotājus atbalstīt Ukrainas valsts cīņu par neatkarību.

Latvijas Okupācijas muzejs jau vairākus gadus sadarbojas ar Latvijas Ukraiņu kongresu kā arī Nacionālo muzeju ”Ukrainas Golodomora upuru piemiņas memoriāls” Kijevā. 2013. gadā Okupācijas muzejā bija apskatāma Ukrainas Golodomora 80. gadskārtai veltīta izstāde, savukārt šī gada februārī, dienās, kad risinājās traģiskie notikumi Maidanā, Kijevā atklāja Okupācijas muzeja izstādi «Latvijas traģēdija. 1941».

August 22, 2014 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Piemiņas nozīmīte

Aicina pieminēt nacisma un staļinisma upurus ar īpašu nozīmīti

Foto: Aušvicas-Birkenavas Valsts muzeja arhīvs

Česlava Kvoka (1928-1943) – katoļticīga poļu meitenīte, kura 14 gadu vecumā Aušvicas koncentrācijas nometnē nogalināta ar fenola injekciju.

Eiropas tīkls “Atcere un Solidaritāte” turpina pagājušajā gadā aizsākto akciju, kuras mērķis ir nostiprināt eiropiešu apziņā 23. augustu kā XX gadsimta totalitāro režīmu – brūnā un sarkanā – upuru piemiņas simbolu un, lai to atgādinātu, dalīties īpaši izveidotā nozīmītē “Remember. August 23″, pavēstīja Latvijas Okupācijas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Strazda.

Nozīmīte ar melnu lentīti izvietota uz desmit fotogrāfijām, kurās attēloti koncentrācijas nometnēs un padomju gulagos ieslodzīto un ar nometnes identifikācijas numuru stigmatizēto personu portreti.

Piemiņas zīmes elektronisko versiju var iegūt Eiropas tīkla “Atcere un solidaritāte” mājaslapā enrs.eu/august23.

2008. gada 23. septembrī Eiropas Parlaments iedibināja Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Tās mērķis ir pieminēt masu deportācijas un iznīcināšanas upurus, kā arī iesakņot demokrātiju un stiprināt mieru un stabilitāti Eiropā.

Pirmo reizi šī atceres diena tika organizēta 2011. gadā, Varšavā, Polijas prezidentūras aizbildniecībā. Tad tika parakstīta Varšavas deklarācija, kurā tika vērsta uzmanība uz to, ka ir nepieciešams uzturēt dzīvas atmiņas par totalitāro režīmu darbību noziedzīgajām sekām. Eiropas Savienība tika aicināta pētīt un vākt dokumentus, kas ir saistīti ar noziegumiem, kurus ir pastrādājuši šie režīmi. Nākamajos gados atceres pasākumi norisinājās Ungārijā un Lietuvā. Šogad Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienas pasākumi notiks Rīgā.

Eiropas tīkls “Atcere un solidaritāte” ir starptautisks projekts, kura mērķis ir pētīt, dokumentēt un izplatīt zināšanas par 20.gadsimta Eiropas vēsturi un tās atceres veidiem, īpaši ņemot vērā periodus, kad ir bijusi diktatūra, kari un sociālā pretošanās pret paverdzināšanu. Šā tīkla dalībvalstis ir Vācija, Polija, Slovākija, Ungārija un Rumānija, savukārt tā padomdevēju grupās piedalās pārstāvji arī no Austrijas, Čehijas un Latvijas.

Latvijas Okupācijas muzejā akcijas kartītes varēs paņemt bez maksas.

August 21, 2014 Posted by | gulags, piemiņa, represijas, totalitārisms | Leave a comment

%d bloggers like this: