Lietuvā vēlas noteikt cietumsodu par padomju okupācijas noliegšanu
http://www.delfi.lv/news/world/baltics/lietuva-velas-noteikt-cietumsodu-par-padomju.d?id=27126697
Lietuvas Seims pirmajā lasījumā atbalstīja kriminālkodeksa grozījumus, saskaņā ar kuriem par padomju okupācijas, kā arī padomju un nacistu režīmu noziegumu noliegšanu var tikt piespriests divu gadu cietumsods, trešdien vēsta ārvalstu mediji.
Grozījumu pretinieki likumprojekta autorus apsūdz vēstures politizācijā.
Par likumprojektu pirmajā lasījumā nobalsojis 41 deputāts, 13 bija pret, bet 25 atturējās.
Otrais lasījums ieplānots 10. decembrī.
Likumprojekts paredz sodīt ne tikai tos, kuri publiskos izteikumos attaisno PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumus pret cilvēci, bet arī tos, kuri organizē attiecīgas konferences, publicē grāmatas vai rakstus, kuru saturā saskatāms padomju okupācijas atbalsts.
Līdzīgi kriminālkodeksa grozījumi Lietuvas Seimā tika skatīti jau pagājušajā gadā, taču vienā no lasījumiem likumprojekts tika noraidīts.
За одобрение советской и нацистской оккупации – в тюрьму
http://ru.delfi.lt/news/live/za-odobrenie-sovetskoj-i-nacistskoj-okkupacii—v-tyurmu.d?id=24295245
Отрицание советской и нацистской агрессии в отношении Литвы, публичное оправдание оккупации, преступлений этих государств против человечности, геноцида и отрицание военных преступлений могут привести к штрафу, аресту или даже к тюремному заключению сроком до двух лет. Такие положения, предложенные консерватором Вилией Алекнайте-Абрамикене поддержал 41 член Сейма, 13 голосовали против, 25 воздержались.
Однако для того, чтобы это предложение было принято Сейм должен одобрить его еще два раза.
«Я могу предположить, что если после принятия этого закона приедут кремлевские идеологи, то наши правоохранительные органы наверняка смогут предпринять меры и не позволят унижать литовский народ. А поскольку такой статьи пока нет, будет продолжаться учреждение фондов, которые займутся расколом литовского народа и общества. А выражение мнения, хотя бы и на улице, действительно не регулируется Уголовным кодексом”, – сказала В.Алекнайте-Абрамкене, напоминая о проходившей на выходных и организованной посольством России конференции о пакте Молотова-Риббентропа.
За отрицание, умаление роли и поддержку грозит наказание
Согласно поправкам к Уголовному кодексу, подготовленным политиками, за отрицание признанных в мире случаев геноцида или преступлений против человечности, а также за одобрение убийств, совершенных Советским Союзом или нацистами и оккупации Литвы, предлагается карать штрафом или лишением свободы до двух лет.
«Тот, кто открыто поддерживал геноцид, другие преступления против человечности и военные преступления, признанные правовыми актами Литвы и ЕС, или вступившие в силу решения международного суда и Литвы или отрицал и умалял их значение, если такая деятельность может разжигать насилие и ненависть к пострадавшему от геноцида, военного преступления или преступления против человечности, лицу или группе лиц, будет наказан штрафом, арестом либо лишением свободы до двух лет», – написано в первой части предложенной статьи.
Во второй части предусмотрены санкции за поддержку агрессии СССР и нацисткой Германии против Литвы, за отрицание агрессии или умаление ее значения, а также за поддержку преступлений совершенных советскими и нацистскими войсками, за отрицание этих преступлений и умаление их значимости.
Как объясняет сам политик, кивание головой или поднятие большого пальца в знак поддержки вышеперечисленных вещей не будет караться. То, что лицо поддерживает советскую или нацистскую оккупацию, умаляет значимость преступлений этих тоталитарных режимов, будет следовать из того, что будут выпускаться определенные книги, писаться статьи и проводиться конференции, похожие на мероприятие организованное партией «Фронтас», в котором участвовал не один специалист кремлевской пропаганды.
В.Андрюкайтис: историю хотят политизировать
Социал-демократ Витянис Андрюкайтис, у которого есть медицинское и историческое образование, негодует, что консерваторы стремятся политизировать историю. «У истории надо учиться, а не политизировать ее», – говорил на заседании В.Андрюкайтис.
«Да, проблематика преступлений сталинизма очень сложна и очень нуждается в рассмотрении, порицании и прочих вещах. Нацистские преступления – точно так же. Однако, когда мы это делаем через Уголовный кодекс, это не отвечает принципам демократического государства», – высказывал свое мнение политик.
TB/LNNK: Zurofs pārtiražē Krievijas propagandu
Apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK uzskata, ka laikrakstā „The Guardian” publicētais Simona Vīzentāla centra vadītāja paziņojums par partijas it kā „maigo attieksmi” pret nacistu noziegumiem un Waffen SS glorificēšanu ir nepamatoti un apmelojoši. Apvienība nekad nav attaisnojusi nacistu veiktos noziegumus vai mēģinājusi glorificēt Hitlera režīma militāros formējumus, bet tikai un vienīgi izrādījusi cieņu latviešu karavīriem, kas cīnījās 2. Pasaules karā.
Runājot par Waffen SS latviešu divīzijām, jāuzsver, ka gan ASV, gan Lielbritānijas valdības pēc 2. Pasaules kara beigām atzina, ka Latviešu leģionā dienošo karavīru mērķis bija nosargāt Latviju no staļiniskā režīma atjaunošanas, un, ka Latviešu leģions, līdzīgi Somijas armijai, karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu tās dalībvalsti – PSRS, kas attiecībā pret Somiju un Latviju bija agresors. Leģiona karavīri turklāt nekādā veidā nebija saistīti ar nacistu veiktajiem kara noziegumiem.
„Efraima Zurofa aizrautība, brīdinot par kaut kāda veida vēstures pārrakstīšanu, ko it kā veicot vārdos nenosaukti Austrumeiropas valstu pārstāvji, pirmkārt, stipri atgādina Krievijas propagandas klišejas, saskaņā ar kurām totalitārā komunisma noziegumi cita starpā ir attaisnojami ar vēsturisko nepieciešamību. Tas liek uzdot jautājumu – vai tiešām tikai traģiskie 20. gadsimta notikumi un sašutums par totalitāro režīmu noziegumiem ir vienīgais stimuls, kas liek Efraimam Zurofam publiskos paziņojumos regulāri nomelnot Latvijas valsti, un, šajā gadījumā, apvienību „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK”?, vaicā TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle.
Viņš arī uzsver: „Otrkārt, ir diezgan dīvaini, ka jautājums par TB/LNNK it kā nacistisko nostāju britu medijos ir aktualizējies tieši pēc tam, kad es esmu kļuvis par Lielbritānijas Konservatīvās partijas iniciētās Eiropas Parlamenta Konservatīvo un reformistu grupas biedru. Izskatās, ka britu konservatīvo oponenti leiboristi izmanto visus līdzekļus, lai pirms gaidāmajām Lielbritānijas parlamenta vēlēšanām diskreditētu savu sāncenšus. Pretējā gadījumā ir grūti izskaidrot, kāpēc Vīzentāla centrs vēršas tikai pret TB/LNNK, nevis, piemēram, Pilsonisko savienību, kuras politiķi arī aktīvi piedalās Latviešu leģiona piemiņas pasākumos”.
Zurofs britu presē kritizē TB/LNNK; Zīle Zurofam pārmet Krievijas propagandas tiražēšanu
Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs Efraims Zurofs komentārā britu laikrakstā The Guardian paudis sašutumu par britu konservatīvo politiķu pausto atbalstu Latvijas partijai TB/LNNK.
Savukārt apvienība TB/LNNK uzskata, ka The Guardian publicētais Simona Vīzentāla centra vadītāja paziņojums ir nepamatots un apmelojošs, jo apvienība nekad nav attaisnojusi nacistu veiktos noziegumus vai mēģinājusi glorificēt Hitlera režīma militāros formējumus, vien izrādījusi cieņu latviešu karavīriem, kas cīnījās Otrā pasaules karā. TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle uzskata, ka Zurofs pārtiražē Krievijas propagandu, ziņo TB/LNNK preses sekretārs Rolands Pētersons.
Britu priekšvēlēšanu kampaņas karstumā politisko spēku savstarpējos apvainojumos piesaukti arī latviešu leģionāri. Lielbritānijas kreiso Liberāldemokrātu līderis Kriss Hūns, kritizējot konservatīvo līderi Deividu Kemeronu, apsūdzēja viņu par «biedrošanos ar Latvijas partiju, kas glorificē Ādolfa Hitlera Waffen SS».
«Deivids Kemerons saka, ka viņam rūp klimata izmaiņas, bet tad viņš pievienojas čehu ODS [partijai], kas noliedz tā esamību. Kemerons saka, ka viņš aizstāvēs gejus, bet tad viņš kļūst par sabiedroto poļu homofobu partijai. Viņš saka, ka viņam rūp cilvēktiesības, bet tad viņš biedrojas ar Latvijas partiju, kas glorificē Ādolfa Hitlera Waffen SS,» uzrunā liberāldemokrātu kongresā paziņoja Hūns.
Atbildē viens no konservatīvo partijas līderiem Eriks Piklss apsūdzēja Hūnu par «vecu padomju latviešu nomelnošanas tekstu atkārtošanu», norādot, ka toriju jaunie sabiedrotie Eiropas Parlamentā Latvijas partija TB/LNNK nesēro par nacistiem, bet gan par Latvijas karavīriem, kas krita Otrajā pasaules karā.
Tagad strīdā iesaistījies arī Zurofs, komentārā laikrakstā The Guardian asi nosodot Piklsa pausto atbalstu TB/LNNK.
«TB/LNNK apsēstība paust publisku godu Latvijas SS leģionam ir pretrunā ar jebkādu vēsturisko loģiku. Maiga attieksme pret nacistu noziegumiem nav šķietami nevainīga nostaļģija, kā Piklss vēlētos, lai mēs domātu, bet daļa no viltīga plāna iegūt atzinību perversi izkropļotai Eiropas vēstures versijai, kurā komunisma noziegumi pielīdzināti nacismam,» raksta Zurofs.
«Šāds solis būtībā tās Austrumeiropas nācijas, kurās bija liels daudzums nacistu kolaboracionistu, no īsta genocīda līdzvainīgajiem padarītu par traģēdijas, kas tiek parādīta kā genocīds, upuriem,» uzskata Zurofs.
«Šīs kustības manifests, 2008.gada jūnijā pieņemtā Prāgas deklarācija, brīdina, ka «Eiropa nebūs vienota, ja tā nespēs būt vienota vēsturē un atzīt komunismu un nacismu kā kopīgu mantojumu». Šāda veida rezolūcijas, kurās aicināta kopīga komunisma un nacisma piemiņas diena, ir tikai sākums Otrā pasaules kara vēstures pārrakstīšanas kampaņai, lai nomazgātu baltus visus ļaundarus, apgānītu upurus un atņemtu varoņiem viņu pelnīto lepnumu,» raksta Zurofs.
«Efraima Zurofa aizrautība, brīdinot par kaut kāda veida vēstures pārrakstīšanu, ko it kā veicot vārdos nenosaukti Austrumeiropas valstu pārstāvji, pirmkārt, stipri atgādina Krievijas propagandas klišejas, saskaņā ar kurām totalitārā komunisma noziegumi cita starpā ir attaisnojami ar vēsturisko nepieciešamību. Tas liek uzdot jautājumu – vai tiešām tikai traģiskie XX gadsimta notikumi un sašutums par totalitāro režīmu noziegumiem ir vienīgais stimuls, kas liek Efraimam Zurofam publiskos paziņojumos regulāri nomelnot Latvijas valsti, un, šajā gadījumā, apvienību TB/LNNK,» vaicā TB/LNNK priekšsēdētājs R.Zīle.
Viņš arī uzsver, ka esot diezgan dīvaini – jautājums par TB/LNNK it kā nacistisko nostāju britu medijos ir aktualizējies tieši pēc tam, kad R.Zīle kļuvis par Lielbritānijas Konservatīvās partijas iniciētās Eiropas Parlamenta Konservatīvo un reformistu grupas biedru.
«Izskatās, ka britu konservatīvo oponenti leiboristi izmanto visus līdzekļus, lai pirms gaidāmajām Lielbritānijas parlamenta vēlēšanām diskreditētu savus sāncenšus. Pretējā gadījumā ir grūti izskaidrot, kāpēc Vīzentāla centrs vēršas tikai pret TB/LNNK, nevis, piemēram, Pilsonisko savienību, kuras politiķi arī aktīvi piedalās Latviešu leģiona piemiņas pasākumos,» saka R.Zīle.
Latviešu kapi Krievijā joprojām aizmirsti
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=64235
Biedrība ”Brāļu kapu komiteja” gatava uzņemties rūpes par karu vai represiju dēļ mirušo Latvijas izcelsmes karavīru un civiliedzīvotāju apbedījumu apzināšanu un iekārtošanu Krievijā, taču reāls darbs varēs sākties, kad valsts piešķirs finansējumu.
Lai pilnvarotu Brāļu kapu komiteju attiecīgajam uzdevumam, 10. septembrī izsludināti grozījumi likumā ”Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”. Tas ir tikai pirmais solis. Grozījumi tālāk jāskata un jāpieņem Ministru kabinetā un Saeimā, kā arī jāpiešķir komitejas lūgtais gada finansējums – 19 500 latu datu bāzes veidošanai un darbam arhīvos. Ekspedīciju rīkošanai Krievijā latviešu apbedījumu vietu apzināšanai ar to nepietiek. ”Lai rīkotu ekspedīcijas, summai vajadzētu būt desmit reižu lielākai,” sacīja Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis.
”Cilvēki joprojām interesējas par bojāgājušajiem, bet mums nav atbildes, ko viņiem dot,” jautājuma aktualitāti apstiprina Latvijas – Krievijas jauktās komisijas par Latvijas apbedījumu statusu Krievijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijā priekšsēdētājs no Latvijas, Aizsardzības ministrijas ģenerālinspekcijas vadītājs Jānis Aivars Baškers.
Sakustēšanās Krievijā bojāgājušo latviešu piemiņas saglabāšanas virzienā sākās septembra sākumā, kad Rīgā atkal sanāca minētā Latvijas – Krievijas komisija. Kā paskaidroja Baškers, runa nav tikai par Otrajā pasaules karā un 1940./41. gada un pēckara represijās bojāgājušajiem, bet arī tiem, kas krita Pirmajā pasaules karā un tam sekojošajā Pilsoņu karā, par Krievijas latviešiem, kuri nogalināti 1937./38. gada represijās. Latvijas pusei tāpat piekrīt Otrā pasaules kara gados latviešu strēlnieku vienībās karojošo apbedījumu vietas. Tas pats attiecas uz latviešu sarkano strēlnieku kapiem Krievijā. Savukārt Krievijai piekrīt Pirmajā pasaules karā kritušo kapi Latvijā.
”Mums jāmeklē un jāiekārto savējo kapi Krievijā, bet tos uzturēt apņemas Krievija,” skaidroja Upmanis. Tas pats attiecas uz Krievijai piekrītošajiem kapiem Latvijas teritorijā. Latvija Krievijai jau nodevusi sarakstu ar 449 apbedījuma vietām, savukārt no Krievijas saņemta informācija par nedaudz vairāk kā 110 apbedījuma vietām. Baškers pavēstīja, ka pēdējās tikšanās reizē krievu komisijas locekļi atveduši informāciju par agrāko karagūstekņu nometņu kapsētām Novosibirskas, Kirovas un Vologdas apgabalos. Krievijai ir līgumi par apbedījumu uzturēšanu ar aptuveni 15 valstīm un minētie kapi jau sakārtoti pēc Ungārijas un Polijas ierosmes, taču zināms, ka tajos apglabāti arī latvieši. Tādos gadījumos Latvijai pienāktos gādāt par atbilstošas piemiņas plāksnes novietošanu.
Eižens Upmanis norāda, ka nedrīkst paļauties tikai uz Krievijas delegātu atsaucību. Lielākas cerības ir uz pašu spēkiem, meklējot ziņas arhīvos, anketējot represētos. Par leģionāru apbedījuma vietām ziņas tāpat var iegūt no atbilstošām Vācijas iestādēm. Tādējādi jau sastādīts iespējamo apbedījuma vietu saraksts, kas iesniegts Krievijai un ko tā apsolījusies pārbaudīt. Tiesa, ir pagājuši desmitiem gadu, daudzas kapsētas Krievijā vairs nav atrodamas – tās apaugušas ar mežu un mainījies pat reljefs. Tomēr Upmanis uzskata, ka atrast latviešu kapus nav tik neiespējami, jo vismaz par daļu karavīru, tajā skaitā karagūstekņu, un politiski represēto apbedījuma vietām arhīvos pastāv dokumentācija – kapu shēmas, saraksti ar apbedīto vārdu, uzvārdu, tautību, dienesta pakāpi, miršanas datumu. Vislielākā skaidrība ir ar padomju pusē karojušās 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas karavīru kapiem. Informāciju par tiem Krievija gatava dot vispirms. Bet arī tur nav visu kritušo sarakstu. Visgrūtāk ir ar izsūtīto kapiem. Tie pārsvarā bija civilkapi pie sādžām vai citām apdzīvotām vietām, kuras daudzos gadījumos vairs neeksistē, tāpat kā piebraucamie ceļi. ”Jebkurā gadījumā vienmēr būs tā, ka krieviem būs vienkāršāk pētīt un rīkoties savējo kapos šeit, nekā mums tur,” rezumē Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs.
Neviens pagaidām nav šaubījies par komitejas kompetenci gaidāmajai misijai, jo tā guvusi bagātīgu pieredzi Pirmā un Otrā pasaules karu kapu vietu apzināšanā Latvijā, taču, kamēr nav finansējuma, Upmaņa vārdiem sakot: ”Lieta nav nopietna.” ”Ja Latvija ir parakstījusi un ratificējusi līgumu, tad tai kā valstij, kas atbildīga savu pilsoņu priekšā, ir jārod iespēja vismaz maziem soļiem iet uz priekšu,” viņš uzsvēra.
Nākamā Latvijas – Krievijas jauktās komisijas tikšanās paredzēta nākamgad. Būtu tikai loģiski, ja uz šo laiku būtu lielāka skaidrība gan par Brāļu kapu komitejas statusu, gan finansējumu.
Dudajeva iela un Krievijas informatīvā telpa
Einārs Cilinskis, partijas “Visu Latvijai!” biedrs.
Kāpēc “kaunīgie” latvieši pievienojušies lielkrievu imperiālistiem?
Ičkerijas (Čečenijas) republikas pirmais prezidents Džohars Dudajevs bija viena no spilgtākajām personām bijušās Padomju Savienības sabrukuma posmā. Viņam ir būtiski nopelni ne tikai savas valsts neatkarības centienos, bet arī Igaunijas neatkarības atjaunošanā, kas notika bez jebkādas asinsizliešanas.
Deviņdesmitajos gados viņš Igaunijā bija ļoti populārs, jo, būdams PSRS Gaisa kara spēku ģenerālis Igaunijā, atbalstīja Baltijas valstu neatkarības centienus un nedeva pavēli šaut uz demonstrantiem, kuri prasīja Igaunijas atdalīšanos no PSRS. Tolaik viņa nostāja ievērojami ietekmēja PSRS armijas, Iekšlietu ministrijas un VDK nostāju.
Savā laikā Džohara Dudajeva piemiņas iemūžināšanu, nosaucot viņa vārdā ielu, ierosināja LNNK. Šo rindu autors iesniedza konkrētu priekšlikumu Rīgas domē pārdēvēt tieši bijušo Kosmonautikas gatvi, tādā veidā likvidējot bezjēdzīgu padomju laika nosaukumu.
Nav brīnums, ka lielkrievu imperiālisti Latvijā vienmēr ir iebilduši pret šādu ielas nosaukumu, tagad viņiem sāk piebalsot atsevišķi “kaunīgie” latvieši. Ko var pārmest ģenerālim Dudajevam? Vai to, ka viņa cīņa pagaidām nav beigusies sekmīgi? To, ka daži viņa tautieši vēlāk, jau pēc viņa nāves, izvēlējās teroristiskas cīņas metodes? Saprotams, ka tie nevar būt pārmetumi Dudajevam, turklāt mēs nevaram zināt, cik daudz no “čečenu teroristiem” pierakstītajiem noziegumiem būtībā ir pastrādājuši krievu specdienesti.
Daļas latviešu atbalstu ielas pārdēvēšanai var izskaidrot ar nopietnu problēmu – tās ir sekas, ko pie mums ir atstājusi Krievijas informatīvās telpas aizvien pieaugošā ietekme.
Tas ir jautājums, par ko mums jādomā. Ja šobrīd mēs būsim vienaldzīgi par Džohara Dudajeva ielas pārdēvēšanu, var gadīties, ka pēc kāda laika atkal Rīgā būs Suvorova iela.
Nogalina cilvēku un viņa vārdu
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=63889.
Pašreizējais Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs vizītes laikā Maskavā paziņoja, ka esot gatavs “izskatīt iedzīvotāju priekšlikumus” par Džohara Dudajeva ielas pārdēvēšanu, kas krievu šovinistiem nepatīk. Paskatīsimies, kā Ušakovs to izdarīs, ja uzdrīkstēsies. Bet kas tad īsti bija Džohars Dudajevs, kāpēc viņa vārdā sauc ielu un kāpēc viņu tik nikni neieredz?
No izsūtītā līdz ģenerāļa uzplečiem
Visu laiku pirmā čečenu tautības ģenerāļa Džohara Dudajeva un pirmā čečenu pašu ievēlētā prezidenta dzīvesstāsts cieši saistās ar Kaukāza islāmticīgās tautas – čečenu jaunāko laiku likteni. Džohars Dudajevs (čečenu valodā Dudi Musa kant Džohars) dzimis 1944. gada 15. februārī Čečenijas-Ingušijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā Pervomaiskas ciemā kā septītais bērns ģimenē. Viņam bija deviņi brāļi un viena māsa. Kā tas notika ar miljonu citu čečenu un ingušu, astoņas dienas pēc Džohara dzimšanas ģimeni deportēja uz tagadējo Kazahstānu. Tādu likteni it kā par masveida sadarbošanos ar vācu armiju Otrā pasaules kara laikā čečeniem un citām mazajām tautām – ingušiem, balkāriem, avāriem, kalmikiem un Krimas tatāriem – bija iecerējis PSRS “tautu tēvs” Josifs Staļins, un to īstenoja NKVD šefs Laurentijs Berija. Laikā, kad tika pieņemts šāds lēmums, Džohars Dudajevs vēl nebija dzimis.
Pēc Staļina nāves padomju līderis Ņikita Hruščovs atjaunoja vainahu tautu – čečenu un ingušu apdzīvoto autonomo republiku. Dudajevi 1957. gadā atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi Groznijas pilsētā. Vispirms Dudajevs 1959. gadā pabeidza Groznijas 45. vidusskolu. Pastrādājis par elektriķi, jau nākamajā gadā viņš iestājās Vladikaukāzas Valsts universitātē. Taču drīz vien puisis devās uz Tambovas kara lidotāju skolu, kuru beidzot 1966. gadā ieguva lidotāja inženiera specialitāti. Vēlāk savā biogrāfijā sadaļā “profesija” viņš nemainīgi rakstīs: kara lidotājs, jo tāds bija gandrīz ceturto daļu gadsimta. Drīz vien jaunais virsnieks tika uzņemts komunistiskajā partijā. No 1971. līdz 1974. gadam Dudajevs mācījās kosmonauta Jurija Gagarina Kara aviācijas akadēmijā, kas viņam 36 gadu vecumā pavēra ceļu uz aviācijas pulka komandiera posteni un drīz vien arī uz ģenerāļa uzplečiem. Līdz tam neviens čečens, kalpodams padomju armijā, pie augstās ģenerālmajora pakāpes tā arī nebija ticis. Kā daudzi padomju armijas virsnieki Dudajevs no 1986. līdz 1987. gadam karoja Afganistānā. (Tajā pašā laikā tur dienēja arī vēlākais Ingušijas prezidents Ruslans Auševs un latviešu virsnieks Dainis Turlais.) Dudajeva komandētās vienības lidmašīnas piedalījās Afganistānas rietumu rajonu bombardēšanā. Atgriezies no kara, ģenerālmajors Dudajevs līdz 1991. gadam dienēja Baltijas kara apgabalā, kur komandēja Tartu izvietoto stratēģisko bumbvedēju divīziju un reizē bija pilsētas komandants. PSRS gaisa kara spēku ģenerālis igauņiem atmiņā palicis kā baltiešu neatkarības centienu atbalstītājs – viņš nedeva pavēli šaut uz demonstrantiem, kuri prasīja Igaunijas atdalīšanos no PSRS un centās ieņemt televīziju un parlamentu. Ir nostāsti, ka ģenerālis Dudajevs, nesakot, ka pavēli nepildīs, tomēr esot tik ilgi vilcinājies sūtīt savus karavīrus uz Latvijas galvaspilsētu, ka Maskavā kļuvis skaidrs, ka armijas iejaukšanās dziesmoto revolūciju norisē jau ir nokavēta. Katrā ziņā četri tūkstoši karavīru, kurus komandēja Dudajevs, ne pirkstu nepakustināja, lai, sarīkojot asinspirti, apklusinātu Baltijas tautu brīvības alkas.
Bija pieņemams vairākumam
Atsaucoties tautiešu uzaicinājumam, Džohars Dudajevs 1990. gada novembra beigās ieradās Groznijā, lai piedalītos pirmajā Čečenu nacionālajā sanāksmē. Tās laikā tika ievēlēta izpildkomiteja, kurā tika iekļauts arī ģenerālis. Pēc dažām dienām tika pieņemta deklarācija par Čečenijas Republikas dibināšanu. Padomju laikā Ziemeļkaukāza priekškalnu Čečenijas autonomajā republikā, teritorijā, kas platības ziņā ir apmēram trīs reizes mazāka par Latviju, mita nepilni 1,3 miljoni iedzīvotāju. Tagad gan tūkstošiem krievu un ukraiņu, armēņu un citu tautu piederīgo Čečeniju ir pametuši. Pastāvot PSRS, šeit bija labi attīstīta naftas pārstrāde un republiku šķērsoja vairāki naftas vadi. Tomēr Čečenija bija atkarīga no Krievijas elektrības un gāzes piegādēm.
No dienesta atvaļinātais Džohars Dudajevs 1991. gadā pieņēma uzaicinājumu atgriezties dzimtenē un kļūt par strauji augošās tautas kustības līderi. Viņš šķita pieņemamākais arī daudzo – apmēram 170 – Čečenijas kalnu un līdzenumu daļas klaniem jeb teipiem. Ja tautai nekad nav bijis savas valsts, tad šādiem uz asinssaitēm balstītiem veidojumiem ir ļoti liela nozīme. Tā paša gada vasarā Dudajevs tika ievēlēts par Čečenu tautas kongresa izpildkomitejas vadītāju. Izpildkomitejas uzdevums bija izveidot jaunus varas orgānus, kas darbotos līdztekus jau pastāvošajai Čečenijas-Ingušijas APSR varai, kurā dominēja līdzenumu klani. Septembrī kalniešu pārsvara balstītais Dudajevs vadīja mītiņu, pēc kura tika padzīta Čečenijas-Ingušijas APSR Augstākā padome. Pamatojums – padomes atbalsts pret Mihailu Gorbačovu vērstajam augusta pučam. Vēl pēc mēneša Maskava sadalīja Čečenijas-Ingušijas autonomo republiku, kas pastāvēja kopš 1936. gada, divās daļās – Čečenijas un Ingušijas republikā. Reizē ar šķietamo patstāvību atdzīvojās senā kaimiņu tautu nepatika vienai pret otru, jo netika noteiktas jauno republiku robežas. Taisnība tika meklēta ar ieročiem rokās. Sekoja konflikts ar Ziemeļosetiju, kas reģionam piesaistīja Krievijas karavīrus, kuri te ieradās miera misijā.
Kad 1991. gada 27. oktobrī ģenerālis Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu, viņš nekavējoties pasludināja čečenu republikas Ičkērijas neatkarību no Krievijas. Tiesa, šo rīcību neatzina nedz Krievija, nedz kāda cita pasaules valsts. Toties no Maskavas puses sekoja Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina lēmums par ārkārtas stāvokli Čečenijā. Kā atbildi Jeļcinam Dudajevs izsludināja Čečenijā kara stāvokli, lai gan pirms tam tika teikts – “katrs federācijas subjekts var būt suverēns, cik suverēns spēj būt”. Ģenerālis Dudajevs tā laika runās uzsvēra, ka ir gatavs darīt visu, lai “karstās galvas Maskavā atvēsinātos”, ka “čečeni savu neatkarību ir gatavi aizstāvēt ar ieročiem rokās”, un iestājās par stingras vietējās varas nepieciešamību.
Ceļā uz pirmo Čečenijas karu
Vispirms prezidents Jeļcins Krievijas Federācijas autonomajām republikām piedāvāja parakstīt sadarbības līgumu. Visi, izņemot Tatarstānu, ar kuru vēlāk vienošanās tomēr tika panākta, un Čečeniju, tam piekrita. Tad sekoja Jeļcina lēmums par ārkārtas stāvokli Čečenijā. Taču Krievijas Augstākajā padomē, kur prezidentam bija daudz pretinieku, tas netika apstiprināts. Šāda deputātu rīcība faktiski deva atbalstu čečeniem, un 1992. gada martā Dudajevs sacīja, ka ir gatavs sēsties pie sarunu galda ar Krievijas amatpersonām, ja vien tās atzīs Čečenijas neatkarību. Nekādas sarunas, protams, nenotika. Runā, ka viens iespējamais sarunu raunds izjucis, jo Jeļcinu piemeklējis insults. Taču marta pirmajā pusē tika pieņemta Čečenijas konstitūcija, kurā tika pasludināta Čečenijas neatkarība. Nekavējoties tika ieņemti Krievijas armijas garnizoni Čečenijas teritorijā un atņemti tur glabātie ieroči. Tāpat tika pieņemts lēmums par pāreju uz latīņu rakstību, un spēkā pieņēmās islāma paražu likumi – adati. Vēlāk arī karš – džihāds vai gazavats – pret Krieviju notika tieši zem islāma karoga. Tuvināšanos islāma tradīcijām sekmēja arī senās Staļina laikā nodarītās pārestības, ko čečenu tauta bija pārcietusi un kas nozīmēja arī daļēju pretkrieviskumu. Prezidenta Dudajeva laikā tika ieviests čečenu kaujinieku zvērests pie Korāna un īpašu galvas apsēju nēsāšana. Prezidentam cīņā par varu, kā norāda vairāki Dudajeva darbības pētnieki Rietumos, paticis runāt arī par čečenu asiņu tīrību. Piemēram, viņš norādījis, ka pazīstamais čečenu politiķis Maskavā Ruslans Hazbulatovs patiesībā esot sajaucies ar čerkesiem, bet kāds cits ietekmīgs Dudajeva sāncensis esot maskējies avārs.
Jau nākamā gada aprīlī Dudajevs atlaida Čečenijas parlamentu, valdību, konstitucionālo tiesu un vietējās pašvaldības. Un vēl, Dudajevs Groznijā, tāpat kā Jeļcins Maskavā, parlamentu padzina ar tanku palīdzību. Valstī tika ieviesta tieša prezidenta vara un arī komandantstunda. Tikmēr čečeni par savu līderi Džoharu Dudajevu sacerēja dziesmas, kurās viņš tika salīdzināts ar Šamilu, leģendāro cīnītāju pret cara armiju Kaukāza kara laikā 19. gadsimtā, un lepnu kalnu ērgli.
Neprasme, bet, visticamāk, arī Maskavas nevēlēšanās sarunāties ar “senajiem ienaidniekiem” čečeniem, kuri par visu varu gribēja būt brīvi, tuvināja 1994. gada 11. decembri – dienu, kad sākās tā sauktais pirmais Čečenijas karš. Nepakļāvīgajā republikā iebruka 38 tūkstoši Krievijas Federācijas karavīru, kuriem pretī stājās apmēram 15 tūkstoši čečenu karavīru un apmēram tikpat daudz vienkārši bruņotu vīru. Karš izdzēsa tūkstošiem dzīvību abās pusēs un radīja nebeidzamu bēgļu straumi no izpostītās zemes. Punkts karam tika pielikts 1996. gada augustā ar Groznijas operāciju, bet ģenerālis Dudajevs to vairs nepiedzīvoja.
Dudajeva nāve
Džohars Dudajevs tika nogalināts 1996. gada 21. aprīlī netālu no kāda ciema apmēram 30 kilometrus no Groznijas. Uz viņu tika izšautas divas ar lāzeru vadāmas raķetes brīdī, kad viņš blakus savai apvidus mašīnai “Ņiva” sarunājās pa satelīttelefonu. Dudajeva atrašanās vietu noteica Krievijas izlūklidmašīna. Čečenijas prezidents esot zvanījis liberālajam Krievijas Valsts domes deputātam Konstantīnam Borovojam, lai vienotos par iespējamām miera sarunām. Nedēļu iepriekš neveiksmīgas Dudajeva notveršanas operācijas laikā gāja bojā simts Krievijas karavīru.
Nav īsti zināms, kā tieši amerikāņu satelītam raidītais signāls nonāca Krievijas armijas rīcībā, taču neviens nenoliedz, ka vadāmās raķetes uz Dudajevu tika izšautas no diviem Krievijas gaisa spēku iznīcinātājiem “Su-24MR” un “Su-25”. Operācijas sīkāku izklāstu Krievijas valdība tā arī nekad nav publicējusi. Zināms vienīgi tik daudz, ka jau labu laiku Krievijas izlūkdienestu rīcībā bijuši Dudajeva balss ieraksti un apmēram 16 mēnešus tika izspiegoti pavadoņu sakari. Tas esot bijis vienīgi laika jautājums, kad Čečenijas līderis tiks ievilināts slazdos, lai ar raķetes šāvienu tiktu pielikts punkts viņa šīszemes gaitām. Par pirmā čečenu prezidenta nāvi televīzijā paziņoja lauka komandieris Šamils Basajevs. Tā laika Krievijas premjerministrs, uzzinājis par notikušo, sacīja, ka tagad gan viņš esot gatavs runāt ar katru, kas būs gatavs Čečenijā iedibināt mieru.
Desmit dienas, kas pārsteidza Ameriku
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=63554
Pirms 50 gadiem otrs varenākais valstsvīrs pasaulē – Ņikita Hruščovs – devās apciemot visvarenāko – ASV prezidentu Dvaitu Eizenhaueru. Vēstures grāmatās var lasīt, ka toreiz notika nopietna, “augstajai” politikai veltīta valsts vizīte. Laikabiedri un aculiecinieki gan to vērtēja krietni citādi. “Mājas Viesis” šoreiz atskatās pagātnē, lai vēlreiz atgādinātu, ka arī pasaules varenākie ļaudis ir vien cilvēki, kas kļūdās un ļaujas kaislībām.
1959. gada aprīlī par ASV valsts sekretāru kļuva ne īpaši talantīgais, bet ambiciozais Kristians Herters. Kā visi iesācēji varas virsotnē, arī viņš vēlējās, cik vien ātri iespējams, ieiet vēsturē un tādēļ nolēma organizēt PSRS un ASV līderu tikšanos, kas varētu novērst tobrīd pavisam reālos jauna pasaules kara draudus. Kad Hruščova pirmais vietnieks Frols Kozlovs jūlijā apmeklēja ASV, Herters amerikāņu prezidenta vārdā nodeva viņam ielūgumu Hruščovam ierasties draudzības vizītē. Jau pēc pāris nedēļām pārsteigtais Eizenhauers, kurš par to nebija pat domājis, saņēma Hruščova piekrišanas vēstuli ar solījumu doties uz ASV tuvāko pāris mēnešu laikā. Valsts sekretārs savu tiešo priekšnieku par savu iniciatīvu bija aizmirsis informēt. Baltā nama Ovālo kabinetu satricināja vēl nepieredzēts Eizenhauera dusmu izvirdums, taču bija jau par vēlu. Hruščovs gatavojās braukt uz Ameriku.
Nejaušais tūrists
PSRS līderis nebija gaidījis, ka jebkad tiks uzaicināts apciemot zemi, ko uzskatīja par savas valsts galveno pretinieku. Pazīstot Eizenhaueru, Hruščovs neticēja, ka jebkad tiks uzlūgts. Būdams ļoti augstās domās par sevi, PSRS līderis galu galā nosprieda, ka viņu grib redzēt amerikāņu tautas “progresīvie spēki”, kas piespieduši savu valdību pieņemt šo lēmumu. Atmetis visas šaubas un ignorējot politbiroja kolēģu viedokli, viņš nolēma izmantot šo iespēju, lai pavēstītu amerikāņiem, ko par viņiem domā. To, ka amerikāņu uzaicinājumam varētu būt konkrēti politiski iemesli, Hruščovs neņēma vērā. Viņš vēlējās doties pāri okeānam kā misionārs, kas grib pievērst savai ticībai jaunu zemi.
Atdarinot cara laika aristokrātu paradumus, Hruščovs izlēma ņemt uz Ameriku līdzi sievu, bērnus un znotu Alekseju Adžubeju, kura kā žurnālista pienākums bija iemūžināt sievastēvu kā dižāko no padomju cilvēkiem. Trīsdesmit piecu gadu vecumā iecelts par otras lielākās PSRS avīzes “Izvestija” redaktoru, viņš pārraudzīja lielu daļu Hruščova slavināšanai veltīto propagandas pasākumu. Līdzi devās arī ārlietu ministrs Gromiko, vairāki tautsaimniecisko ministriju augstākie ierēdņi un rakstnieks Mihails Šolohovs. “Klusās Donas” autora kandidatūru apstiprināja tikai pēc tam, kad izdevās savākt pierādījumus, ka rakstnieks atmetis paradumu piedzerties līdz nesamaņai visos oficiālajos banketos.
Hruščovs joprojām nevarēja aizmirst pazemojuma sajūtu, kad 1955. gadā, ierodoties uz lielvalstu līderu apspriedi Ženēvā, viņa lidmašīna bija izrādījusies pati mazākā. Ņemot par pamatu stratēģisko atombumbvedēju, īpaši šai vizītei uzbūvēja pasažieru lidmašīnu “Tu-114”, kas varēja aizlidot no Maskavas līdz pat Vašingtonai. Te jāpiemin, ka viena no Hruščova dīvainībām bija bailes sēsties nepazīstama modeļa lidaparātā. Viņš nebaidījās no lidošanas, taču nezin kāpēc bija pārliecināts, ka jauna tipa lidmašīnā var kļūt par nezināmu ļaundaru diversijas upuri. Šo baiļu dēļ Hruščovs vispirms lika Frolam Kozlovam izmantot “Tu-114”, dodoties vizītē uz ASV, bet vēlāk iekļāva delegācijas sastāvā aviokonstruktora Tupoļeva dēlu kā savas drošības ķīlnieku.
1959. gada 15. septembra rītā, politbiroja pavadīts un saņēmis no kolēģiem nelaiķa cienīgu ziedu pušķi, Hruščovs sēdās lidmašīnā. Divpadsmit stundas ilgais lidojums norisa bez starpgadījumiem, lai arī abi bortinženieri, kuriem bija jāuzrauga sarežģītā dzinēju sistēma, pa ceļam aizsnaudās. Gar visu lidojuma trasi Atlantijas okeānā bija izvietoti padomju zvejas un kravas kuģi, lai sniegtu palīdzību avārijas gadījumā. Agrā pēcpusdienā pēc Amerikas laika “Tu-114” nosēdās Vašingtonas pievārtē. Būvēta kā bumbvedējs, lidmašīna bija pārāk augsta, un padotie trapi nespēja aizsniegt līdz durvīm. Galu galā pat Hruščovs bija spiests nediplomātiski kāpt laukā ar muguru pa priekšu. Viņu jau gaidīja neapmierināts un smagi saaukstējies Eizenhauers.
Rūgumpods labākajos gados
Pieradis, ka viņu visur sagaida milzīgi, piespiedu kārtā sapulcināti ļaužu pūļi, pa ceļam uz ASV prezidenta viesu rezidenci Hruščovs ar izbrīnu raudzījās uz tukšajām Vašingtonas ielām, nekavējoties nospriežot, ka tā ir kāda nedraudzīga ļaunprātība. Turpmāk līdz pat vizītes beigām PSRS līderis cēla traci ik reizi, kad viņam savā ceļā neizdevās sastapt pietiekami lielu skaitu ziņkārīgo.
Izbaudīt amerikāņu dzīvesveidu Hruščovam nenāca ne prātā. Jau pirmajām ģimenes pusdienām viņš lika pagatavot savu iecienīto boršču un arī turpmāk, ja vien neapmeklēja banketus, kopā ar sievu pieturējās pie ukraiņu ēdienkartes. Ņina Hruščova arī ASV uzņēmās vīra padomdevējas lomu, lai gan bija spiesta slēpt, ka viņas angļu valodas zināšanu nepietiek, pat lai izlasītu avīžu virsrakstus.
Jau pirmajā tikšanās reizē ar Eizenhaueru Baltajā namā Hruščova uzvedība sāka kļūt aizvien neadekvātāka. Viņš divreiz pārkāpa diplomātisko protokolu, apsmejot amerikāņus par to, ka Padomju Savienība spējusi pirmā palaist pavadoni Mēness virzienā, lai gan nebija zināms, vai “luņņiks” ir trāpījis vai aizlidojis garām. Hruščova puķainais, ar parunām un jokiem pārblīvētais runas veids pie skaidras vīru valodas pieradušajam Eizenhaueram vienkārši nebija saprotams. Neprazdams būt diplomāts, Hruščovs jau pirmajā tikšanās reizē savu mazvērtības izjūtu paslēpa aiz melīgiem viltus dusmu izvirdumiem, tā novedot līdz baltkvēlei lielāko daļu amerikāņu, kuriem nācās ar viņu tikties. Abu līderu sākotnējā tikšanās noslēdzās ar kopīgu lidojumu helikopterā, kura laikā Hruščovs pamanījās sarīkot traci, paziņojot, ka negrib atrasties kabīnē, no kuras tik viegli izkrist. Pirmā diena Amerikā noslēdzās ar padomju delegācijas kolektīvu izgāšanos oficiālajā vakara pieņemšanā, ierodoties uz to dienas uzvalkos.
Gatavojot atbildes banketu padomju vēstniecībā, pēdējā brīdī pirms Hruščova ierašanās noskaidrojās, ka no lielās zāles vēl nav aizvākts Staļina portrets. Mīļā miera dēļ vēstniecības darbinieki pie reizes nolika glabātavā arī Ļeņinu. Nākamajā dienā delegācija no Vašingtonas izbrauca uz Ņujorku, kur Hruščovs, kurš jau bija paguvis sastrīdēties ar žurnālistiem preses klubā, sarunāja rupjības amerikāņu biznesa elitei. Nesaprašanās iemesls šoreiz bija tabaka. Cigāru un pīpju dūmi Hruščovam bija atgādinājuši neseno kalpošanu “tautu tēvam”, ko viņš izmisīgi centās aizmirst. Sanākušajiem pārsteigtajiem uzņēmējiem Hruščovs nikni paziņoja – ja nav te vēlams, viņš esot gatavs tūlīt pat braukt mājās. Atgriezies savā mītnes viesnīcā iestrēga liftā debesskrāpja 30. stāvā un tika atbrīvots tikai pēc pusstundas. Pārbiedētais viesnīcas personāls, kas jau bija gatavs izdzirdēt kara pieteikumu, nonāca aci pret aci ar ļoti apmierinātu Hruščovu, kam nu bija vēl viens iemesls pasmieties par amerikāņiem.
18. septembrī Hruščovs ieradās ANO Ģenerālasamblejā, lai publiski izteiktu, iespējams, visu laiku dīvaināko padomju ārpolitisko priekšlikumu. Viņš uzaicināja pasaules valstis sākt pilnīgu atbruņošanos, atstājot savā rīcībā tikai policijas spēkus. Par to, kā iemiesot šo fantāziju dzīvē, nekas netika teikts, un Rietumu politiķu pārliecība, ka Hruščovam ir problēmas ar realitātes izjūtu, tikai nostiprinājās.
Šērlijas Makleinas pielūdzējs
Hruščovs sarīkoja kārtējo skandālu arī Losandželosā, tiklīdz uzzināja, ka sagaidīšanas runu viņam par godu teicis krievu emigrants, kas piedalījies cīņās pret sarkano armiju. Atsakoties sēdēt pie viena galda ar vicemēru Viktoru Kārteru viņa izcelsmes dēļ, PSRS līderis bija kļuvis par nevēlamu personu šajā pilsētā. Pēc tam kad Losandželosas vietējās varas organizētajā banketā mērs to bija pateicis Hruščovam tieši acīs, sākās nopietnākā no visām viņa Amerikas brauciena dusmu lēkmēm. Divos naktī Hruščovs izsauca pie sevis Gromiko un pavēlēja nodot Eizenhaueram paziņojumu, kas lielā mērā sastāvēja no citās valodās netulkojamiem vārdiem. Par laimi, Gromiko bija pietiekami apķērīgs, lai nedarītu neko un šo lietu noklusētu.
Hruščovu ģimene ASV tā arī netika uz Disnejlendu. Viņi izlikās, ka smagi to pārdzīvo, lai gan par Disneja filmām tikpat kā neko nezināja. Tā vietā Hruščovu uzaicināja apmeklēt vienu no Holivudas uzņemšanas laukumiem, kur tobrīd tapa filma “Kankans” ar Šērliju Makleinu galvenajā lomā. Drastiskā franču deja, pieticīgi ģērbtās aktrises un apsveikuma runa krievu valodā, ko Makleina, nezinot neviena krievu vārda, nolasīja no lapas ar fonētiskajiem simboliem, Hruščovam tik ļoti iepatikās, ka viņš atmaiga un pāris stundas demonstrēja savu spēju iepatikties cilvēkiem. Pēc pāris dienām Hruščovs jau runāja pavisam ko citu, nosodot Holivudu par aizraušanos ar piedauzībām, taču Šērliju Makleinu viņš neaizmirsa nekad. Pēc gada, kad iznāca kinozvaigznes slavenākā filma “Dzīvoklis”, padomju vēstniecības pārstāvis ieradās pie Makleinas, lai nodotu viņai Hruščova mutisku apsveikumu ar piezīmi, ka gada laikā viņa kļuvusi tikai vēl skaistāka.
Uz Sanfrancisko Hruščovs brauca ar vilcienu, un visa ceļa garumā katrā stacijā cilvēki pulcējās, lai viņu ieraudzītu. Pārprotot viņu nodomus, Hruščovs pārliecināja sevi, ka amerikāņu tauta viņu mīl, un ar prieku teica runas, cik vien bieži iespējams. Ceļojuma otra puse noritēja daudz straujāk. Sanfrancisko Hruščovs sastrīdējās ar vietējiem arodbiedrību līderiem un polemikas karstumā atzinās, ka jaunības gados pats nopietni apsvēris iespēju emigrēt uz ASV. Aiovas štatā viņš beidzot savām acīm redzēja kukurūzas fermas un Pitsburgā tiktāl aizrāvās, tiekoties ar vietējo ukraiņu kopienu, ka aizkavējās pie viņiem stundu ilgāk, nekā paredzēts. Lai arī amerikāņu sabiedrības viedoklis par Hruščovu vizītes iespaidā nedaudz atmaiga, viņu turpināja uzskatīt par velna un pasaku briesmoņa krustojumu. Pavisam citādi vērtēja viņa sievu Ņinu, kuras pieticība un neuzkrītošā uzvedība izpelnījās pat Hruščova ienaidnieku atzinību. Pārējie delegācijas locekļi amerikāņiem bija vienaldzīgi.
Vizītes noslēgumā Hruščovu uzaicināja dažas dienas apmesties ASV prezidenta vasaras rezidencē Kempdeividā, kur Eizenhauers cerēja atrast ar Hruščovu kopīgu valodu. Izrādījās, ka abiem līderiem ir pavisam atšķirīgas gaumes. Eizenhauers brīvajā laikā labprāt skatījās vesternus, savukārt Hruščovam šis kino žanrs atgādināja par filmu vakariem pie Staļina. Rast kopīgas intereses valstsvīriem tā arī neizdevās, turklāt Hruščovs neuzdrošinājās atzīties sarunu partnerim, ka nevar pieņemt tālejošus lēmumus bez saskaņošanas ar politbiroju. Viņš nebija braucis uz Ameriku, lai nodarbotos ar praktisko politiku, un tā vietā turpināja teikt runas bez konkrēta satura.
Līdz 1959. gada beigām Adžubeja sagatavotais Hruščova vizītes apskats bija izdots miljonu lielā tirāžā. Uz īsu brīdi padomju pilsoņiem atļāva publiski izteikt sajūsmu par ASV un visu amerikānisko. Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu pārtraukuma PSRS atkal sāka iepirkt amerikāņu kinofilmas. Lai publicētu Hruščovam labvēlīgu ārzemju preses rakstu tulkojumus, Adžubejs atsāka izdot avīzi “Za rubežom”. Amerika jau likās esam tik tuvu – tepat vien pāri robežai, līdz 1960. gada 1. maijā virs Sverdlovskas notrieca ASV spiegu lidmašīnu, un viss atkal atgriezās vecajās sliedēs. Hruščova bijība pret ASV pārauga bailēs, un pasaule devās pretī Karību krīzei.
• Hruščova vizīti ASV bija uzdots atainot pieciem tūkstošiem žurnālistu no vismaz divdesmit valstīm.
• PSRS līdera literāri nepareizā krieviski ukrainiskā runa bija iemesls desmitiem tulkotāju kļūdu ar sekojošiem pārpratumiem.
• Hruščovs apmeklēja ASV nevis kā partijas, bet gan Ministru padomes vadītājs, tādēļ dokumentos un uzrunās tika titulēts par Priekšsēdētāju.
• Uzvalki, ko Hruščovs valkāja ASV, bija precīzas kopijas no itāliešu modes namu jaunākajām kolekcijām.
• Atgriezies mājās, Hruščovs izsauca uz Kremli aviācijas speciālistus un pavēlēja uzbūvēt labāku helikopteru nekā “tas, ar ko lido Eizenhauers”.
Hruščova runas pērles Amerikā:
“Sociālisma sistēma ir tikpat stabila kā pumpa uz mana deguna.”
“Kur atkal pazudis tas nelietis Trojanovskis (Hruščova tulks).”
“Kad solīju jūs visus aprakt, es neteicu, ka darīsim to tūlīt.”
“Ar baltgvardu kontru es pie viena galda nesēdēšu.”
“Jaunkundz, skaistas sievietes neuzdod jautājumus par politiku.”
Staļina mazdēls iesniedz prasību tiesā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=63432
Ar Jevgēņija Džugašvili palīdzību grib reabilitēt asiņainā diktatora vārdu
Šodien Maskavas tiesa sāks izskatīt prasību par padomijas bijušā diktatora Josifa Staļina vārda reabilitēšanu, ko iesniedzis jurists un vēsturnieks amatieris Leonīds Žura, kurš par galveno liecinieku uzaicinājis Staļina mazdēlu Jevgeņiju Džugašvili.
Diktators atkal godā celts
“Staļina laikā dzīve bija labāka,” uzskata Žura. “Tas bija varonīgs laikmets, kad pirmo reizi cilvēces vēsturē sabiedrība balstījās uz taisnīgiem principiem,” viņš apgalvo, piebilstot, ka Staļins neesot izdarījis nekādus noziegumus. 63 gadus vecā bijušā tirdzniecības darbinieka Žuras viedoklis nav nekas neparasts mūsdienu Krievijā, kur bijušais padomijas patvaldnieks atkal tiek godā celts, raksta britu avīze “The Guardian”. Žura ir apņēmies pierādīt tiesā, ka Staļins nevienu neesot nogalinājis, un par liecinieku uzaicinājis diktatora 73 gadus veco mazdēlu. Jevgeņijs Džugašvili, Staļina dēla Jakova atvase, ieradies Maskavā no Tbilisi, lai liecinātu tiesas prāvā pret Krievijas vadošo liberālo avīzi “Novaja gazeta”, kas esot apmelojusi diktatoru. Džugašvili prasa no avīzes 299 000 dolāru soda naudu par vectēvam nodarīto “morālo kaitējumu”, jo laikrakstā bijis teikts, ka Staļins personīgi parakstījis politbiroja lēmumus par civilpersonu sodīšanu ar nāvi.
Raksta autors Anatolijs Jablokovs uzskata, ka šāda tiesas prāva vēl nesen būtu neiedomājama, bet kļuvusi iespējama Krievijas pašreizējā depresīvajā gaisotnē. “Ir notikusi pārmaiņa sabiedrības viedoklī par Staļinu,” pirmajā tiesas sēdē augustā teica Jablokovs.
“Mēs arvien vairāk dzirdam, daudz vairāk nekā pirms gadiem piecpadsmit, cik efektīvs pārvaldnieks bijis Staļins, bet daudz mazāk dzirdam par represijām.”
Žura uzstāj, ka bēdīgi slavenais Molotova–Ribentropa pakts, saskaņā ar kuru Hitlers un Staļins slepeni sadalīja Austrumeiropu 1939. gada augustā, nebija Otrā pasaules kara iemesls. Viņaprāt, poļu virsnieku slaktiņu Katiņā 1940. gadā esot sarīkojuši nacisti, nevis padomijas drošībnieki. “Staļins tā neraksta, tas ir viltojums,” apgalvojis Žura, kurš nodevis avīzei “The Guardian” dokumenta kopiju, kur Katiņas operācija apstiprināta ar Staļina parakstu.
Vēsturnieks amatieris uzskata, ka lielo teroru pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās sarīkojuši Staļina līdzgaitnieki, no kuriem vairākums arī ņēma nelabu galu. Žura atzīst, ka Staļins izveidojis gulaga nometņu tīklu, taču ieslodzītie, tostarp Aleksandrs Solžeņicins, esot to pelnījuši, jo “katrai valstij jāaizstāvas pret piektās kolonnas skribentiem”.
Visvienkāršāk būtu neņemt vērā Staļina aizstāvja Žuras viedokli kā nepārliecinošu, taču daudziem krieviem no dažādiem sabiedrības slāņiem ir līdzīgi uzskati, un viņi ilgojas pēc laikmeta, kad padomija bija lielvalsts, kuru vadīja spēcīgs, kaut reizēm brutāls, caram līdzīgs vadonis, raksta “The Guardian”. Pērn valsts mēroga aptaujā Staļins tika nosaukts kā trešā dižākā personība Krievijas vēsturē. Analītiķiem ir aizdomas, ka Staļins ticis nosaukts kā pirmais, taču “politkorektuma” dēļ piekāpies viduslaiku karavadonim Aleksandram Ņevskim.
Kremļa “suverēnā demokrātija”
Tiesas prāva notiek laikā, kad prezidenta Dmitrija Medvedeva un premjerministra Vladimira Putina tandēmā vadītajā Krievijā izvēršas kampaņa Staļina reabilitācijai. Skolas mācību grāmatās viņš atainots nevis kā masu slepkava, bet kā dižs vadonis, kurš, ja arī dažkārt kļūdījies, taču sakāvis nacistus un padarījis atpalikušo Padomju Savienību par militāru lielvaru, ar ko rēķinājās pasaulē. Vēsturniekam amatierim Žuram bilde ir skaidra: “Staļins bija laipns, devīgs un augstsirdīgs cilvēks, ģēnijs,” viņš apgalvo “The Guardian”. “Staļina laikā cilvēki bija pārliecināti par nākotni. Ja viņš nogalināja miljonus, kāpēc tik daudz cilvēku viņu joprojām mīl?”
Bijušais Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Rižkovs uzskata, ka Kremļa centieni pārskatīt vēsturi ir mēģinājums attaisnot Putina veidoto “varas vertikāli”, ko Kremļa vēsturnieki mēdz dēvēt arī par “suverēno demokrātiju”. Vairāk nekā pusgadsimtu pēc Staļina nāves diktatora smagais mantojums turpina šķelt ne tikai Krievijas sabiedrību, bet grauj valsts attiecības ar bijušajām padomju republikām un Austrumeiropas satelītiem.
Latvieši riskēja un juta līdzi. Jauni fakti par latviešiem – ebreju glābējiem.
Augusta nogalē ar valsts augstāko amatpersonu līdzdalību svinīgi atklāja renovēto Rīgas sinagogu Peitavas ielā 6/8. Tādā brīdī svarīgi atgādināt, ka 65 Latvijas iedzīvotājiem par līdzdalību ebreju glābšanā no nacistu īstenotā holokausta piešķirts Izraēlas ”Yad Vashem” centra Jeruzalemē goda tituls ”Taisnīgais starp tautām. Tas bija smags upuris, ko cilvēki no brīva prāta bija gatavi nest līdzjūtības vārdā”. Tomēr par daudziem ebreju glābšanas gadījumiem trūkst arhīvu dokumentu un, aizejot pēdējiem aculieciniekiem, notikušo restaurēt kļūst arvien grūtāk.
Muzeja ”Ebreji Latvijā” ilggadējā vadītāja Marģera Vestermaņa vārdiem runājot, ”katram, kurš izšķīrās par ebreju dzīvības briesmu pilno glābšanu kādā slēptuvē, bija vajadzīga ģimenes palīdzība un draugu solidaritāte; slēpējam un viņa tuviniekiem bija jāapzinās, ka viņiem nāksies gadiem ilgi atteikties no normālas dzīves, dzīvot pastāvīgās bailēs un riskēt ar visu, kas cilvēkam ir dārgs”. Svarīgi neaizmirst nevienu no šiem cilvēkiem un apzināt visus faktus par ebreju glābšanu nacistu okupētajā Latvijā.
Jefima Andrejeva liecība
Starp ”Daugavas vanagu” centrālās valdes ģenerālsekretāra arhīva materiāliem Okupācijas muzejā atrodams arī Daugavpils apriņķa Kapiņu pagasta ”Sārnu” māju saimnieka Jefima Andrejeva 1951. gada 9. oktobrī rakstīts paskaidrojums pēc Otrā pasaules kara Vācijā izveidotajai Latviešu Centrālajai komitejai, kas vāca datus arī par nacistu režīma vajāšanu upuriem Latvijā. Saskaņā ar Andrejeva liecību drīz vien pēc vācu okupācijas sākuma viņš nelegāli deva patvērumu un uzturēja savu kaimiņu ebreju Joseli Rubanu. To uzzinot, vācu drošības iestādes 1942. gada 7. decembrī Andrejevu apcietināja un sodīja ar ieslodzījumu līdz kara beigām koncentrācijas nometnē. 29 mēnešus viņam nācās pavadīt dažādās nacistu ieslodzījuma vietās okupētās Latvijas, Igaunijas, Polijas un Vācijas teritorijā. Pēdējā no tām bija Dahavas koncentrācijas nometne, no kuras Andrejevu 1945. gada 3. maijā atbrīvoja amerikāņu armija. Apcietinājumā viņa veselība bija smagi cietusi un par 50% zaudētas darba spējas. Diemžēl līdz šim nav izdevies noskaidrot, kāds bija J. Rubana tālākais liktenis pēc viņa glābēja apcietināšanas.
Paula Krūmiņa lieta
Tikai atmodas laikā plašāka sabiedrība Latvijā uzzināja par pazīstamā Daugavpils mūzikas pedagoga un vijolnieka Paula Krūmiņa (1882 – 1965) drosmīgo rīcību. Riskēdams ar dzīvību, viņš izglāba divas jaunas ebrejietes – savu bijušo vijoles klases audzēkni Cecīliju Gradis un viņas māsu Nadeždu Gradis-Valks, kuru vecāki gāja bojā holokaustā. Vācu okupācijas sākumā Daugavpils ebrejus sadzina kopā vietējā sinagogā, taču abām māsām, pateicoties teicamajām latviešu valodas zināšanām un neebrejiskam izskatam, izdevās izkļūt no ieslodzījuma. Pirmais, pie kā viņas meklēja palīdzību, bija tieši Krūmiņš, kurš abas tūlīt uzņēma savā dzīvoklī Rīgas ielā 30. 1941. gada oktobrī viņam izdevās meitenēm sagādāt ”āriskus” dokumentus uz Lidijas Krūmiņas un Irēnas Liepiņas vārda. Tie deva iespēju strādāt un uz kartītēm saņemt pārtiku. Kad vēlāk šīs pagaidu personas apliecības bija jānomaina ar jaunām, uz kurām bija arī personas fotogrāfija, kāda Daugavpils prefektūras pasu nodaļas darbiniece uz tām atpazina abas ebreju meitenes un par to nekavējoties ziņoja attiecīgajām iestādēm. Par šo gadījumu 1941. gada 12. novembrī rakstīja arī laikraksts ”Daugavas Vēstnesis”, nepatiesi apgalvojot, ka ”šis atklājums Daugavpils sabiedrībā izsaucis dzīvas pārrunas un sašutumu. Var jau būt, ka vijolnieka kungam pret žīdietēm sevišķas simpātijas, bet tāpēc tūlīt savu māju nevajadzēja pārvērst žīdiskā harēmā un maldināt prefektūru. Ar brīdi, kad vijolnieks K. deva savu parakstu divu žīdeņu pārtaisīšanai par latvietēm, viņš pats vairs nav latvietis un vieta Daugavpils latviešu sabiedrībā viņam nevar būt”.
Izmeklēšanu, par laimi, veica tiesas ierēdņi, kas nebija akli nacistu rīkojumu pildītāji un ļoti labi saprata radušos situāciju. Kā parāda 1942. gada 15. aprīļa Daugavpils apgabaltiesas spriedums Paula Krūmiņa lietā, ko līdz ar citiem materiāliem Okupācijas muzejam savulaik uzticēja viņa dēls Latvijas Mūzikas akadēmijas docents Andrejs Krūmiņš, tiesa apsūdzēja Krūmiņu tikai par nepatiesu ziņu sniegšanu un varas iestāžu maldināšanu, nevis ebreju slēpšanu, par ko draudētu daudz lielākas represijas. Laimīga sagadīšanās bija arī tā, ka dienu pirms policija pārmeklēja Krūmiņa dzīvokli, viņš abas bēgles bija nosūtījis uz paslēptuvi laukos, Kalkūnē. Tiesas laikā Krūmiņš nelokāmi palika pie iepriekš izdomātās versijas, ka abas māsas bijušas tikai Gradis ģimenes audžumeitas. Tolaik piecpadsmitgadīgais Andrejs Krūmiņš vēlāk atcerējās, ka tiesnesis pret tēvu izturējies ļoti cilvēcīgi un neviens viņa rīcību nav centies saistīt ar politiskiem motīviem. Tiesa sodīja Paulu Krūmiņu ar astoņu mēnešu ieslodzījumu cietumā. Svarīgas bija arī vairākuma Daugavpils sabiedrības klusībā paustās simpātijas apsūdzētajam un vairāku ietekmīgu mūziķu, pēc izglītības juristu, centieni panākt viņa soda mīkstināšanu. Kaut arī izmeklēšanas laikā pašam Krūmiņam draudēja nāves briesmas, viņš tomēr nepameta māsas likteņa varā, bet apgādāja tās ar jauniem viltotiem dokumentiem un ar poļu pretošanās kustības dalībnieku atbalstu iesēdināja vilcienā, kas devās Viļņas virzienā. Meiteņu glābšanā Krūmiņam palīdzēja arī viņa dzīvokļa kaimiņi Ševļakovi, dzelzceļnieks Leons Pavlovičs un citi. Abas māsas laimīgi sasniedza Austriju un tur arī sagaidīja kara beigas.
Ilgus pēckara gadus par šo notikumu nebija pieņemts runāt, jo padomju režīms nevēlējās pievērst holokaustam īpašu uzmanību. Arī Andrejs Krūmiņš visos dokumentos par tēvu minēja, ka viņš bijis notiesāts ”par padomju pilsoņu glābšanu”. Viņam pat dots mājiens, ka tad, ja tēvs par šo glābšanu sodīts tikai ar ieslodzījumu cietumā, tas varot nozīmēt, ka viņš sadarbojies ar fašistiem. Kāds čekas virsnieks izteicies: ”Ja sievietes, kurām tēvs palīdzēja, laimīgi tikušas līdz dienvidiem un arī tēvs palicis dzīvs, tad tur kaut kas nav kārtībā.” Tikai 1989. gada 18. aprīlī ”Yad Vashem” centrs Jeruzalemē pieņēma lēmumu par Paula Krūmiņa apbalvošanu ar Goda medaļu un Goda titulu ”Taisnīgais starp tautām”, kas pavēra iespēju dēlam apmeklēt Izraēlu un svinīgā ceremonijā tēva piemiņai iestādīt kociņu ”Yad Vashem” memoriāla ”Taisnprātīgo dārzā”. Saviļņojošākais brīdis bija Andreja Krūmiņa atkalredzēšanās ar sava tēva izglābto ebrejieti Cecīliju Gradis-Boruhovicu, kas pēc apprecēšanās bija pārcēlusies uz dzīvi Johannesburgā Dienvidāfrikas Republikā.
Studentes Levinas stāsts
Par vēl kādas ebreju sievietes laimīgu izglābšanos no nacistu vajāšanām Rīgā liecina Latvijas Universitātes ģermāņu filoloģijas studentes Jentas Justīnes Levinas liecība ”Latviešu izturēšanās pret žīdiem vācu okupācijas laikā”, kas sniegta jau pieminētajai Latviešu Centrālajai komitejai, kuras dokumenti mūsdienās glabājas Hūvera institūta arhīvā Stenfordā ASV. Sākumā sievieti ebreju vajāšana neskāra, jo viņa dzīvoja ēkā, kurā atradās 4. policijas iecirknis. Turpretī viņas māti un māsu apcietināja jau 1941. gada 13. jūlijā. Kad kāda izpalīdzīga latviete, kas strādāja kādā vācu iestādē, nedēļu vēlāk policijā mēģinājusi noskaidrot Levinas piederīgo likteni, kā atbildi viņa saņēmusi strupu noraidījumu: ”Kas jums par daļu!” 8. oktobrī Levinai, tāpat kā citiem ebrejiem, vajadzēja pārcelties uz Rīgas geto, taču viņu pie sevis pieņēma Akmeņu ielā 13 – 1 dzīvojošā Anna Poriņš, kuras vīram piederēja galdnieka darbnīca. Te Levina pavadīja astoņus mēnešus, turklāt piecus no tiem speciāli skapī ierīkotā paslēptuvē slēpās arī ebrejiete Marija Gamperte ar māti, kurām kara beigās izdevās nokļūt Zviedrijā. Vēlāk Levinu pie sevis uzņēma Anna Trops no Klostera ielas 4, no kurienes gan pēc zināma laika nācās aiziet, jo policija sāka dzīvokļu pārmeklēšanas.
17 mēnešus Levinai patvērumu deva 2. pilsētas slimnīcā strādājošās Katrīne un Marta Āmurs, kuras nesa pārtiku arī viņas brālim, kas atradās nacistu ieslodzījumā. Par līdzdalību pretošanās kustībā vācu drošības iestādes vēlāk apcietināja pašu Martu Āmurs, un viņai nācās pārciest neskaitāmas nopratināšanas un spīdzināšanas. Kādu laiku Levinu slēpa arī latviete Anna Vuškāna un poliete Hedviga Markeviča K. Valdemāra ielā 53. Vēlāk Levina dzīvoja pie citas latvietes Ropažu ielā 10. Kaut arī par viņas uzturēšanos šeit jau no pirmās dienas zināja šā nama sētniece, tā izlikās to neredzam. Pēc desmit mēnešiem slēptuvi atkal nācās atstāt, jo kāds šajā mājā dzīvojošs čigāns draudēja viņu denuncēt policijai. Nākamā paslēptuve atradās namā Avotu ielā 9 – 23, kur patvērumu Levinai līdz pat paša apcietināšanai 1944. gada 22. augustā sniedza šīs mājas sētnieks. Apcietinātajam gandrīz pusotru mēnesi nācās pavadīt ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā. 1944. gada septembri/oktobri Levina, uzdodoties par Hedvigu Markevicu, nodzīvoja Lazdiņu vasarnīcā Rīgas Jūrmalā. Situācijā, kad viņai nebija ne dokumentu, ne pārtikas kartīšu, atbalstu Levinai sniedza Sv. Alberta baznīcas klostera brālis Fēlikss un klostera māsas, kas dzīvoja Liepājas ielā. Ar naudu un pārtiku Levinu atbalstīja arī Olga Lielā un viņas māsa M. Zandere.
1944. gada septembrī, pateicoties Artilērijas ielā 10 – 10 dzīvojošai skolotājai Hermīnei Metai Kaklautiņai, kas, spītējot riskam pašai tikt apcietinātai, policijas iecirknī ar zvērestu deva nepatiesu liecību, Levinai izdevās iegūt personas apliecību ar uzvārdu Šulcs. Ar to viņa Ventspils ostā iekļuva krievu sieviešu transportā, kuras bija evakuētas uz Latviju no Ļeņingradas un Pleskavas, bet nu kuģī sūtītas uz Vāciju. Tur Jenta Justīne Levina sagaidīja kara beigas. Savu liecību par kara gados pārdzīvoto viņa pabeidza šādi: ”Vērodama latviešu izturēšanos pret žīdiem vācu okupācijas laikā, varu noteikti apliecināt, ka latviešu vairākums juta līdzi smagajam žīdu liktenim un mēģināja viņiem palīdzēt. Daudzreiz latvieši nolika ēdienu žīdu darba vietās un izpalīdzēja tiem arī citādā veidā. Bez manis bija vēl arī citi žīdi, kas izglābās līdzīgā kārtā. Es uzskatu par savu pienākumu runāt objektīvu patiesību un vēlos, lai atklātība dabūtu zināt, kādas īstenībā Latvijā bija attiecības starp latviešiem un žīdiem, kā arī par to palīdzību, kādu žīdi vajāšanu gados saņēma no latviešu tautas.”
Uzziņa
Saskaņā ar jaunākajiem vēsturnieku pētījumiem ebreju tautības līdzpilsoņu glābšanā vācu okupācijas laikā piedalījās vismaz 472 Latvijas iedzīvotāji, dodot iespēju ap 400 – 450 ebrejiem pārdzīvot holokaustu. Vismaz 32 ebreju glābējus pašus skāra nacistu represijas, bet astoņi no viņiem gāja bojā ieslodzījumā.
«Pie Čakstes» padomju gados
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/legenda/?doc=63102
Tēlnieka Kārļa Jansona darinātais piemineklis prezidentam J. Čakstem II Meža kapos tika atklāts 1935. gadā. Tā pamatkonstrukcijām izmantoja granītu no Daugavgrīvas cietokšņa bastioniem, bet granītu plastiskajām figūrām veda no tām pašām akmeņlauztuvēm Somijā, no kurienes ņemts materiāls arī Brīvības piemineklim.
Padomju gados J. Čakstes pieminekļa loma latviešu apziņā zināmā mērā bija pat vēl lielāka nekā Brīvības monumentam, jo okupācijas apstākļos nolikt ziedus vai svecīti pie Brīvības pieminekļa nozīmēja gandrīz garantētu tikšanos ar Valsts drošības komitejas (VDK) aģentiem. “Pie Čakstes” situācija tomēr bija cita. Kapos čekisti nebija tik uzcītīgi un patiesībā arī nespēja cīnīties pret masveidīgu cieņas izrādīšanu Latvijas valstiskuma idejas simbolam. LPSR VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers 1962. gada 22. jūnijā Latvijas kompartijas centrālkomitejai ierosināja vispār aizliegt kapu svētkus, jo tos izmantojot “buržuāziskie nacionālisti”. Sešdesmito gadu beigu VDK šefs Longins Avdjukēvičs 1967. gada 2. decembrī republikas vadītājam Augustam Vosam ziņoja, ka Mirušo piemiņas dienā 28. novembrī Rīgas Meža kapus apmeklējuši aptuveni 70 tūkstoši cilvēku, kas likuši svecītes pie Mātes tēla Brāļu kapos, pie J. Čakstes, ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica un ģenerāļa Jāņa Baloža apbedīšanas vietām un “Baltajiem krustiem”: “Norādītajās vietās apmeklētāji demonstratīvi iededzināja simtiem svecīšu un nolika ziedus, virknē gadījumu sarkanbaltsarkanā krāsu sakārtojumā – buržuāziskās Latvijas bijušā karoga krāsās. (..) Vēl pēc 24.00 tur turpināja ierasties studentu un jauniešu grupas, kuras no jauna aizdedzināja jau nodzisušās sveces pie Mātes tēla un uz buržuāziskās Latvijas darbinieku kapiem.”
Svecīšu likšana pie J. Čakstes bija politiska demonstrācija, taču aizliegt kapu svētkus vara neuzdrošinājās. Tika izvēlētas rafinētākas metodes: J. Čakstes atdusas vietai priekšā aizstādīja kokus un vēl alejas galā uzslēja pamatīgu pieminekli Vilim Lācim, lai “nelabo” vietu padarītu pēc iespējas neievērojamāku. Parādījās arī miliču sargbūda ar prožektoru, kuru vakaros ieslēdza ikreiz, kad kāds “aizdomīgais” tuvojās monumentam.
2008. gada 14. novembrī, atklājot jau restaurēto Latvijas pirmā prezidenta pieminekli, Valsts prezidents Valdis Zatlers uzsvēra: “Piemineklis bija tik spēcīgs, ka neviens to nevarēja aizsegt. Okupācijas vara centās noslēpt tautas simbolu, bet mēs riskējām, nācām un likām svecītes.”.
Krievijas skolēniem obligāti būs jālasa Solžeņicina “Gulaga arhipelāgs”
Diena.lv http://www.diena.lv/lat/politics/arzemes/krievijas-skoleniem-obligati-bus-jalasa-solzenicina-gramata-gulaga-arhipelags#comments
Krievijas vidusskolu obligātās literatūras programmā iekļauta Aleksandra Solžeņicina grāmata Gulaga arhipelāgs, kas vēsta par Staļina režīma izveidoto soda nometņu sistēmu, ziņo RIA Novosti. Padomju laikā šī grāmata bija aizliegta; A.Solžeņicins tās dēļ tika izraidīts no PSRS.
«Padomju Savienība sākās ar grāmatu, ko sarakstīja Kārlis Markss, un beidzās, pateicoties Solžeņicina grāmatai Gulaga arhipelāgs,» pagājušogad pēc A.Solžeņicina aiziešanas mūžībā atzina rakstnieks Grigorijs Čhartišvili, kurš vairāk pazīstams kā Boriss Akuņins. A.Solžeņicins ar šo grāmatu atklāja pasaulei patiesību par dzīvi Padomju Savienībā, atmaskoja komunistiskā režīma patieso dabu.
Krievijas vidusskolu mācību programmā līdz šim jau bija iekļauts A.Solžeņicina stāsts Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē. Tagad ar Krievijas izglītības ministra rīkojumu obligātās literatūras programmu papildinājis arī Gulaga arhipelāgs. Tas darīts, lai paplašinātu skolēnu zināšanas par A.Solžeņicina daiļradi un Krievijas vēsturi. Krievijas valdība līdz šim kritizēta par centieniem attaisnot Staļina režīmu un atjaunot padomju laiku simbolus.
Eiropā jau karo?
Egīls Zirnis, Diena, 6. septembris
http://www.diena.lv/lat/politics/sestdiena/eiropa-jau-karo
1939.gada septembrī latvieši vēl cerēja, ka Otrais pasaules karš uz viņiem neattieksies
Kara sākšanās ir pārsteigums arī tad, ja to gaida. Pagājušā gadsimta 30.gadu beigās kara iespēja Eiropā tika pieļauta, un jau no 1938.gada maija kara draudi bija reāli. Čehoslovākijas valsts iznīcināšana, augošais saspīlējums Polijas un Vācijas starpā, lielvalstu Francijas un Anglijas garantijas Polijai deva iemeslu domāt, ka karš var izcelties.
Tomēr 1939.gada 1.septembra rītā nākusī ziņa par Vācijas iebrukumu Polijā bija pārsteigums — arī Latvijā. Karš bija iespējamība, kam negribējās ticēt. Tāpēc arī pēc tā sākšanās Latvijas sabiedrība labprāt ļāvās Ulmaņa režīma “pozitīvisma kampaņai” — apgalvojumiem, ka lielvaru karš valsti neskars un vadonis pratīs pasargāt tautu no briesmām. Septembrī karš kaimiņvalstī Polijā, ar kuru Latvijai tolaik bija 105 kilometrus gara kopēja robeža, vēl tika uztverts kā atrakcija, kas uz mums neattiecas. Pareizāk sakot, tā tas tika uztverts līdz 17.septembrim, kad Polijā bez kara pieteikuma iegāja Padomju Savienība, un dažu dienu laikā mums kļuva par vienu robežvalsti mazāk.
NEITRALITĀTE VISUR
Par kara sākumu Latvijas iedzīvotāji uzzināja 1.septembra rītā no radiofona. Ne televīzijas, ne mobilo telefonu, ne interneta tolaik nebija, bet ziņas izplatījās strauji. Rīgā pie lielāko laikrakstu redakciju logiem pulcējās cilvēki — logos bija izlikti ziņojumi no frontes un Polijas kartes, kurās tika iezīmēti Vācijas armijas kustības virzieni. Bija jūtams, ka sabiedrības lielākā daļa jūt līdzi Polijai. Taču Latvija, tāpat kā citas mazās valstis, kurām nebija lielvalstu garantiju, vienīgo izdzīvošanas iespēju saskatīja neitralitātes pasludināšanā. Kā Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā aprakstījis vēsturnieks Dr.hist. Ēriks Jēkabsons, Ulmanis 1.septembrī parakstīja neitralitātes deklarāciju un 3.septembrī, kad karā iesaistījās Francija un Vācija, vēlreiz uzsvēra Latvijas stingro neitralitāti: “Šai satraukuma brīdī valdība griežas pie visiem pilsoņiem ar dedzīgu aicinājumu vienprātīgi un apzinīgi atbalstīt Valsts prezidenta noteikto neitralitātes politiku, kurai valdība sekos visās darbības nozarēs. Mierīgi un cienīgi, neaizraujoties no jūtām un nepadodoties panikai, visa tauta turpinās savu darbību un pārvarēs visas grūtības un ierobežojumus, ko karš starp ārvalstīm varētu nest arī mūsu zemei. Atbildības sajūta un pienākuma apziņa lai būtu jo stipras katrā pilsonī, un katrs lai zina, ka valdība sagaida darbīgu un saprātīgu atbalstu no it visiem. Kopīgi strādāsim, kopīgi aizlūgsim par mieru tām tautām, kas šodien pacēlušas ieročus viena pret otru, kopīgi pieliksim visas pūles mūsu tēvzemes stiprumam un godam. Dievs, svētī Latviju!”
Autoritārā režīmā, kāds tolaik valdīja Latvijā, arī prese nebija brīva rakstīt, ko domā, bet centās ievērot neitralitāti. Septembra pirmajā nedēļā dažās publikācijās bija vērojamas zināmas simpātijas poļu pusei, bet jau tad oficiālās iestādes un arī saziņas līdzekļi stingri centās ievērot neitralitātes politiku. Kā raksta Ē.Jēkabsons, 1.septembrī Polijas sūtnis Ježijs Klopotovskis sniedza plašu informāciju centrālajiem Latvijas laikrakstiem — Brīvā Zeme, Jaunākās Ziņas, Segodņa, taču Ārlietu ministrija deva rīkojumu to nepublicēt, aizbildinājumam nekādā gadījumā neminot ārlietu resora iejaukšanos, bet presei un radiofonam tika norādīts — ja ārvalstu sūtņi sniedz intervijas, tās pirms publicēšanas turpmāk jāsaskaņo Ārlietu ministrijā.
Latvijas presē karš tika pasniegts lietišķi, kā notikums, kas uz Latviju neattiecas. Žurnāls Atpūta 1.septembrī acīmredzot vēl nebija paspējis ielikt svaigās ziņas un tikai nedēļu vēlāk ievietoja nelielu rakstiņu ar dažiem pirmskara foto Kur norisinās kara darbība — tajā sniegta neliela informācija par Poliju. Apjoma ziņā Atpūtai šajā numurā tikpat svarīga tēma kā karš bija pamācība, kā dejot bumsedēzi: “Viesību deju pasaulē manāmi jauni vēji. Pagājušā gadā tie uzpūta lambetvoku. Šogad līdz mūsu ausīm atlido atkal jaunas skaņas: bumsedēzi. Vainīgas atkal Amerikas Savienotās Valstis: amerikāņi neatzīst eiropiešu standartizētās dejas, kas iziet uz to, lai deja būtu skaista un estētiska. Amerikāņiem viesību deja pirmām kārtām ir ritmisks vingrojums vai jauns kustību triks.”
Nākamajos Atpūtas septembra numuros netrūkst fotomateriālu par karojošo pušu armijām, rakstu par moderno kara mākslu un jaunākajiem ieročiem, mākslinieku zīmētu kauju skatu, bet karš joprojām ir “tālu prom”.
KARIŅU NESPĒLĒJA
Satīriķis Andrejs Skailis, kurš 1939.gada rudenī bija piektklasnieks, atceras, ka sabiedrības noskaņojums Latvijā toruden bijis tāds pats, kā teicis Kārlis Ulmanis: “Mēs esam zeme, kas stāv sāņus no lielo valstu naidiem un kariem. Bija pārliecība, ka lielie savā starpā izkausies un mēs dzīvosim mierīgi tālāk.” Tikai tad, kad PSRS 1939.gada rudenī uzbruka Somijai un kad Latvijai 5.oktobrī tika uzspiests savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS un krievi Baltijas valstīs ierīkoja savas bāzes, tautā cēlušās bažas un nemiers. “Līdz tam Latvijā viss bija mierīgi, tikai trūka petrolejas un ogļu, jo tās vairs nevarēja pievest, un arī cukurs bija uz kartītēm,” Skailis atceras, ka skolēni 1939.gada rudenī vairāk domājuši par skolu volejbola turnīriem nekā par karu. Skolās vienīgās pārmaiņas, kas liecināja par kara tuvumu, bija pretgaisa mācības vakaros. Skolēni burtnīcās pierakstīja, kā jācīnās ar degbumbām, kā trauksmes laikā jāskrien pagrabos un kā jāsniedz pirmā palīdzība. Skaiļa klasē mācījās četri poļu puiši, tie gan bijuši uztraukušies: “Viņi zināja, kas notiek, jo pie viņiem bija atmukuši poļi, kas, karam sākoties, bija pārgājuši Lietuvas un pēc tam Latvijas robežu, atbraukuši uz Rīgu un pēc tam devušies uz laukiem pieteikties par laukstrādniekiem.”
Jūtamākas pārmaiņas Latvijas skolēni pamanīja tikai vēlāk rudenī, kad pēc Hitlera aicinājuma sākās vācbaltiešu izceļošana uz Vāciju. Tūlīt attiecības ar vācu puikām kļuvušas sliktākas. “Viņi sāka nākt uz skolu baltās zeķēs, kā agrāk nebija nākuši,” stāsta Skailis. “Pēc tam aizbraucēji sāka pārdot savu mantību, turklāt ļoti lēti. Man mamma ziemas mētelīti, kas parasti maksāja 20 latu, nopirka par diviem latiem piecdesmit un sēņu sālīšanas podu par 30 santīmiem. Šis pods man vēl tagad ir saglabājies, par 30 santīmiem varu parādīt!” Četrlampiņu radioaparātu, kas maksāja 380 latu, varēja dabūt par 50 latiem. Taču trūcīgajai Skaiļa ģimenei arī tas bijis par dārgu.
Pretī nākamā satīriķa dzīvoklim Kapseļu ielā dzīvojusi turīga baltvāciešu ģimene. Tai bijis kaķis Rūdijs. Kaķa saimniece savai kaimiņienei atdeva Bechstein klavieres tikai par to, ka viņa apņēmās Rūdiju ņemt pie sevis un barot ar reņģēm, jo viņš bija ļoti rijīgs runcis. “Behšteins taču maksāja 1500 latu!” Skailis stāsta, ka Rūdijs nodzīvojis ilgu mūžu un nobeidzies 1953.gada martā tajā pašā dienā, kad miris Staļins: “Rūdija saimniece bija tā iemīlējusi veco runcīti, ka apraudājās, un pārējie domāja, ka tā bāba raud par ūsainā Kremļa riebekļa nāvi…”
Kariņu puikas 1939.gada rudenī neesot spēlējuši. Tikai šad tad Āgenskalna priedēs izkāvušies ar vācu puikām, kas bija kļuvuši dikti lecīgi. “Kāvāmies dūšīgi, bet naida nebija,” Skailis atceras, ka prombraucot vācu puikas no latviešiem atvadījušies gods godam. Izņēmums bijis tikai viena vācu zēna tēvs, kurš atnācis uz skolu un teicis, ka viņa dēls vairs uz skolu nevar nākt, jo viņam jāmācās vienā klasē ar žīdiem, un tas viņam esot absolūti nepieņemami.
INTERNĒŠANA
Par 1939.gada 23.augustā noslēgtā PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma slepeno protokolu saturu baumu līmenī jau drīz pēc tā noslēgšanas zināja gan Polijas, gan Latvijas valdība. Baumās bija runa par ietekmes sfērām (Latvijas valdībai to bija ziņojis sūtņa Krieviņa konfidenciāls avots Berlīnē), bet neviens īsti nezināja, ko šīs sfēras īsti nozīmē. Arī Hitlers nezināja, saka vēsturnieks Ēriks Jēkabsons: “Viņš nezināja, ko nozīmē šīs sfēras Padomju Savienības izpratnē, un bija diezgan sašutis, kad redzēja, kā Padomju Savienība to realizē Baltijas valstīs un Somijā.” Netieši Latvija pakta sekas izjuta jau 17.septembrī, kad PSRS iebruka Polijā un arī Latviju sasniedza patvēruma meklētāji. Vēl 15.septembrī Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Mārtiņš Nukša pārskatā sūtņiem atzīmēja, ka pie Latvijas robežas ar Poliju pagaidām vēl nav manāma ne civilo, ne militāro personu drūzmēšanās. Kā raksta Ē.Jēkabsons, līdz tam brīdim atsevišķi pilsoņi nelegāli bija pārgājuši Latvijas robežu, aizbildinoties ar patvēruma meklēšanu (daži tika aizraidīti atpakaļ), savukārt Polijas robežsargi jau 3.septembrī izraidīja atpakaļ divus aizturētos Latvijas poļu jauniešus no Daugavpils — 15 gadu veco Raudovu un 18 gadu veco Daugavpils dzelzceļa stacijas priekšnieka dēlu Auguļēviču —, kuri bija devušies iestāties Polijas armijā. Rīgas poļu jauniešiem, kas ieradās sūtniecībā, militārais atašejs pateicās un ieteica “saglabāt vērtīgo cilvēcisko potenciālu vēlākam laikam”, jo Polijai “vajadzīgi lielgabali, nevis cilvēki”.
Par pirmajiem internētajiem karojošo valstu karavīriem Latvijā kļuva deviņi poļu kara jūrnieki, kas 14.septembrī ar motorlaivu ieradās Liepājā no Gdiņas. Pēc formalitāšu nokārtošanas poļu virsnieki tikuši uzaicināti pie latviešu kara jūrniekiem, kur pie kafijas, konjaka un cigāriem vecākais no klātesošajiem latviešu virsniekiem izskaidrojis internēšanas nepieciešamību un izteicis līdzjūtību.
Stāvoklis krasi mainījās 17.septembrī. PSRS iebrukums izraisīja militāro un civilo bēgļu plūsmu uz Polijas kaimiņvalstīm, arī uz Latviju. Pirmie bēgļi sāka plūst pāri robežai jau 17.septembra vakarā, un palīgā robežsardzei kontrolēt robežu ieradās armijas daļas no Daugavpils, kā arī vietējie aizsargi, raksta Ē.Jēkabsons. Sarkanā armija otrā robežas pusē ieradās 22.septembrī, un ar to bēgļu kustība tika pārtraukta un robeža slēgta. Vēl 18. un 19.septembrī Latvijā nolaidās 83 poļu kara lidmašīnas.
Pavisam Latvijā tika internētas 1573 poļu militārpersonas un patvērumu rada 300—400 civilo bēgļu. Internēto nometne sākotnēji tika iekārtota Daugavpilī, pēc tam Liepājas Kara ostā, Lilastē, Litenē un Ulbrokā, nometnes civilajiem bēgļiem — Siguldā un Valmierā. Cēsu karavīru sanatorijā tika iekārtota internēto nometne deviņiem vācu lidotājiem, kuru lidaparāti tehnisku iemeslu dēļ bija spiesti nolaisties Latvijā. Režīms nometnēs bija viegls, internētajiem bija atļauta samērā brīva kustība arī ārpus nometnēm. Taču materiālais slogs bija smags, jo valstij bija jāuzņemas rūpes par 26 tūkstošiem poļu laukstrādnieku, kas kara sākšanās brīdī bija Latvijā, un vēl apmēram par 3000 Latvijā dzīvojošiem Polijas pilsoņiem, no kuriem daudzi līdz tam bija saņēmuši sociālos pabalstus no Polijas.
MAZDŪŠĪGA VALSTS
Deklarēto neitralitāti Latvija faktiski jau septembrī pārkāpa, turklāt diezgan mazdūšīgā veidā, apturot diplomātiskās attiecības ar Poliju, kad tās valdība un armijas virspavēlniecība 17.septembrī bija pametusi valsti un internēta Rumānijā. Kā raksta Ē.Jēkabsons, Latvijas vadībā jautājums par attiecībām ar Poliju esot izskatīts 19.septembra sēdē un — gan ne vienprātīgi — gūta piekrišana Ulmaņa un ārlietu ministra Vilhelma Muntera ieteiktajai attiecību pārtraukšanai ar Polijas sūtniecību, lai Latvijai neko nevarētu pārmest abas agresorvalstis. 21.septembrī Munters izsauca pie sevis sūtni J.Klopotovski un nolasīja viņam memorandu, kurā bija konstatēts, ka, tā kā Polijas valdība pametusi savu teritoriju, un Latvijas valdībai pārtraukti ar to sakari, valdība ir spiesta apturēt attiecības ar Polijas sūtni un Polijas konsulu pilnvaras. Lai arī Munters uzsvēris, ja kāda Polijas valdība sāktu darboties, varētu skatīties tālāk, saruna ar sūtni brīžiem bijusi dramatiska. Tajā pašā dienā tika noraidīts Polijas militārā atašeja majora Feliksa Bžeskviņska lūgums apmeklēt internēto poļu karavīru nometnes, jo “attiecības ar Polijas militāro atašeju pārtrauktas”.
Faktiski līdz ar to Latvija pārkāpa savu neitralitāti, secina vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Igaunijas un Lietuvas valdības attiecības ar Polijas pārstāvjiem pārtrauca tikai oktobrī un mierīgākā formā. Citas neitrālās valstis, pirmām kārtām Skandināvijas valstis, vispār neapsvēra šādu iespēju, un tajās Polijas pārstāvniecības turpināja darbu. Latvijas valdībai jau 25.septembrī nācās neveikli taisnoties Lielbritānijas un Francijas pārstāvjiem, kuri izteica neapmierinātību ar notikušo. Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Mārtiņš Nukša skaidroja, ka valdība ir tikai apturējusi diplomātiskās attiecības ar Poliju.
3.oktobrī Polijas sūtnis un militārais atašejs devās uz Stokholmu (Munters kā savas “īpašas labvēlības” apliecinājumu minēja abiem doto atļauju pārdot bez muitas maksājumiem savas automašīnas un izvest no valsts visu savu un valsts naudu). Militārais atašejs F.Bžeskviņskis, kurš no Latvijas faktiski bija izraidīts, nekavējoties tika iecelts par militāro atašeju Zviedrijā.
Polijas sūtnis J.Klopotovskis Latvijas rīcību pret Poliju novērtēja kā “sakāvniecisku, sīkumainu mazas valstiņas politiku, ko iedvesmoja tās bezspēcība tuvojošos notikumu priekšā”.
Kāpēc Latvijas valdība rīkojās tik mazdūšīgi? Uz to ir grūti atbildēt, neesot Ulmaņa vai Muntera vietā, saka Ēriks Jēkabsons. Viņš pieļauj, ka to noteica vēlēšanās izdzīvot par katru cenu, zinot, kas rakstīts Ribentropa—Molotova pakta slepenajos protokolos: “Jā, būsim satelītvalsts, bet izdzīvosim karu šādā veidā un paliksim neatkarīgi — tāda varēja būt Latvijas valdības cerība. Protams, ja viņi zinātu, kas sekos, rīcība noteikti būtu savādāka…”
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 