Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Čekas maisi Lietuvā

nra.lv Viss raksts: https://nra.lv/pasaule/262161-cekas-maisi-lietuva-jataisnojas-par-tevu-grekiem.htm

Čekas maisi Lietuvā: Jātaisnojas par tēvu grēkiem

Otrajā Mozus grāmatā lasāmo brīdinājumu par tēvu grēkiem, kas bērnus piemeklēs līdz trešajam un ceturtajam augumam, var attiecināt uz tā dēvēto čekas maisu publiskošanu. Būtu ideāli, ja ar Valsts drošības komiteju (VDK) sadarbojušies cilvēki atzītos un aiztaupītu saviem bērniem un bērnubērniem pārdzīvojumus vai, kā teica 2014. gadā mirušā Lietuvas aktiera Donāta Baņoņa dēls Raimunds, – šoku. Donāts Baņonis ir VDK aģentu sarakstā.

Lietuvā tā dēvētie čekas maisi ir publiskoti vietnē http://www.kgbveikla.lt. Ar skaidrojumiem. Un pat ar visu to tiek pieļauts, ka valsts neatkarības atjaunošanas laikā aģentu sarakstā iekļāva iespējami vairāk cilvēku, arī sabiedrībā zināmu, lai viņus diskreditētu, nomelnotu.

Lietuvā viens no argumentiem pret aģentu uzvārdu publiskošanu – kāpēc tiek publicēti mirušu cilvēku dati, jo šie cilvēki vairs nevar sevi aizstāvēt.

Lietuvas Iedzīvotāju genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs (LGGRTC) ir pabeidzis VDK aģentu arhīvu personisko lietu reģistrācijas žurnāla datu publiskošanu, kas ilga vairāk nekā piecus gadus. Bet pēc tam, kad parādījās informācija par, jālieto novazātais, bet pietiekami trāpīgais apzīmējums, tautā mīlētiem cilvēkiem, kuri sadarbojušies ar VDK, diskusijas Lietuvas sabiedrībā bija plašas un skaļas. R. Baņonis pat esot izteicies, ka nāksies bēgt no Lietuvas, jo viņam kļūstot bail. Emocionāla reakcija, jo pret R. Baņoni nevērsās un tēva rīcību uz viņu neattiecināja. Piemēram, viņa filma ir iekļauta Lietuvas simtgades filmu programmā.

Tomēr gan viņš, gan cita sadarbībā ar VDK apsūdzētā slavenā diriģenta Sauļus Sondecka dēls, arī Sauļus Sondeckis, šogad ir spiesti daļēji taisnoties par tēvu grēkiem vai iespējamiem grēkiem. Abi ir Lietuvā pazīstami cilvēki – R. Baņonis – televīzijas, kino un teātra režisors, S. Sondeckis – televīzijas producents. Protams, viņi noliedz, ka tēvi sadarbojās ar VDK, un piedāvā savu skaidrojumu, kāpēc tam netic.

Publiskās diskusijās tomēr vairāk iesaistās cilvēki no malas, nevis (iespējamo) aģentu ģimenes. Nevis Sondecki un Baņoņi iesniedza tiesā prasību par neslavas celšanu mirušajiem Donātam Baņonim, Sauļum Sondeckim un kardinālam Vincentam Sladkēvičam (arī atrodams aģentu sarakstā), bet Lietuvas neatkarības kustības Sajūdis kādreizējie dalībnieki, politikas veterāni Zigms Vaišvila un Audris Butkēvičs. Tomēr prokurors Benedikts Leišis nolēma nesākt pirmstiesas izmeklēšanu par goda un cieņas aizskaršanu un ļaunprātīgu neslavas celšanu. Apsūdzības iesniedzēji vērsās pret LGGRTC un tā vadītāju Terēzi Biruti Burauskaiti, kura (it kā) esot teikusi, ka viņa publiskojusi aģentu sarakstus politiķu un žurnālistu spiediena dēļ.

October 29, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Daļu VDK dokumentu publiskos līdz šī gada 31. decembrim

Daļa Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu, tai skaitā ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, elektroniskā formātā tiks publicēta Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļvietnē līdz 2018. gada 31. decembrim. To paredz Valsts prezidenta izsludinātie grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, kas stājas spēkā 17. oktobrī.

Likuma grozījumu mērķis ir nodot Latvijas valsts rīcībā esošos VDK dokumentus atklātībā, tādējādi radot iespēju informēt sabiedrību par Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu, totālo sabiedrības kontroli, šī režīma darbības mehānismu un instrumentiem, kā arī veicināt sabiedrības spēju atpazīt šā režīma sekas, tās pārvarēt un turpināt Latvijas kā demokrātijas valsts attīstīšanu.

“VDK dokumenti ir daļa no nacionālā dokumentārā mantojuma, kas jānodod mūžīgai glabāšanai kā nedalāms kopums un kuriem jābūt publiski pieejamiem pētniecībai Latvijas Nacionālajā arhīvā,” likumprojekta anotācijā atzīmē tā autori.

Publicējamo VDK dokumentu veidi

Likums cita starpā papildināts ar 7.pantu, kas noteic publicējamo VDK dokumentu veidus, to publicēšanas kārtību un termiņus.

Līdz šī gada 31. decembrim Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļvietnē jāpaspēj publicēt digitalizētas:

  • LPSR VDK darbinieku telefongrāmatas;
  • LPSR VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku;
  • LPSR VDK aģentūras alfabētisko kartotēku;
  • LPSR VDK aģentūras statistisko kartotēku;
  • Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva fonda PA-101 “Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja” aprakstus pilnā apjomā.

Sākot ar 2019. gada 1. maiju, Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļvietnē publiskos arī citus tā glabāšanā nodotos digitalizētos VDK dokumentus un netieši ar VDK saistītus dokumentus:

  • LPSR VDK aģentūras personas lietu un darba lietu reģistrācijas žurnālus;
  • no aģentūras aparāta izslēgto valsts drošības orgānu aģentu un rezidentu darba un arhīva lietu, nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnālu;
  • LPSR VDK operatīvās lietas un operatīvo lietu materiālus, kartotēkas un citus VDK dokumentus;
  • LPSR VDK un tās priekšteču (Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas un Iekšlietu ministrijas) saraksti ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju un LPSR Ministru padomi;
  • Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūrā ietilpstošo VDK un tās priekšteču darbinieku personas lietas un personas dokumentus;
  • Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūrā iekļauto ar VDK saistīto Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonu personas lietas, kā arī Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas amatpersonu personas lietas;
  • LPSR VDK un tās priekšteču iznīcinātāju bataljonu darbību atspoguļojošos nozīmīgākos dokumentus;
  • Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības dokumentus un ar šīm organizācijām saistītās lietas.

VDK darbinieku un informatoru datus publiskos pilnībā

Nosakot turpmāko VDK dokumentu glabāšanas un izmantošanas kārtību, grozījumi likumā paredz, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā bez ierobežojuma būs pieejami tie VDK dokumenti, kuri nesatur informāciju par cietušajiem un trešajām personām, proti, personām, kuras nav VDK darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītas personas.

Dokumenti, kas satur informāciju par cietušajiem vai trešajām personām, būs ierobežotas pieejamības dokumenti, kurus varēs izmantot zinātniskās, vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām. Likuma grozījumi paredz, ka persona, kura pieprasa informāciju no Latvijas Nacionālā arhīva, ir atbildīga par šīs informācijas, tostarp personas datu, izmantošanu.

Savukārt likuma 7.panta otrā daļa paredz, ka VDK darbinieku, informatoru un ar VDK darbību saistīto amatpersonu dati, kas ietverti VDK dokumentā, tajā skaitā tādi sensitīvi personas dati, kas norāda uz etnisko izcelsmi, piederību pie politiskās organizācijas, arodbiedrības un reliģisko pārliecību, ir publicējami pilnībā.

Kas šī likuma izpratnē uzskatāmi par VDK darbiniekiem, informatoriem un ar VDK darbību saistītām personām, definēts 3. pantā:

  • VDK darbinieki ir visi bijušie VDK štata, kā arī ārštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbībai ar VDK un kuras par atlīdzību vai bez atlīdzības sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildījušas citus VDK dotos uzdevumus;
  • VDK informatori ir personas, kuras, nebūdamas VDK darbinieki, apzināti sadarbojušās ar VDK, lai slepeni sniegtu informāciju par citām personām vai izpildītu citus VDK uzdevumus;
  • par VDK informatoriem atzīstami VDK aģenti, rezidenti, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un uzticības personas;
  • ar VDK darbību saistītās amatpersonas ir Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonas, kuras savu amata pienākumu ietvaros kontrolēja, pārraudzīja un nodrošināja VDK darbību, deva pavēles, uzdevumus, rīkojumus VDK, orientēja to uz konkrētu darbību veikšanu vai kuras minētas netieši ar VDK darbību saistītos dokumentos.

Vispārīgās datu aizsardzības regulas noteikumus nepiemēros

Vienlaikus likuma 7.panta sestajā daļā ir noteikts, ka VDK darbinieku, informatoru un ar VDK darbību saistīto amatpersonu datu publiskošanai netiks piemērotas Vispārīgajā datu aizsardzības regulā1 noteiktās datu subjekta tiesības, piemēram, pieprasīt informāciju par savu personas datu apstrādi (piekļuves tiesības), labot un dzēst savus personas datus vai ierobežot to apstrādi.

Likuma 7.panta trešā daļa deleģē Latvijas Nacionālo arhīvu veikt VDK dokumentu izpēti, atlasi publicēšanai, apstrādi, tajā skaitā nepublicējamo personas datu aizklāšanu, papildināšanu ar zinātniskajiem komentāriem, skaidrojumiem un lietās par sadarbības fakta konstatēšanu taisīto spriedumu rezolutīvajām daļām.

Publicējot dokumentus, kuros minēti VDK darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītas amatpersonas, Latvijas Nacionālais arhīvs zinātniskajos komentāros un skaidrojumos sniedz savā rīcībā esošo papildu informāciju par personas notiesāšanu vai attaisnojošu spriedumu, vai apsūdzību lietās par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem, noziegumiem pret valsti.

Kārtību, kādā tiks nodrošināta piekļuve Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļvietnē publiskotajiem datiem, noteiks Ministru kabinets.

1Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula).

October 18, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1941.gadā uzņemta padomju propagandas filma par Igauniju

Šeit redzams, cik jaudīgu propagandu pret saviem upuriem radīja “mieru mīlošais” padomju režīms pirms Otrā pasaules kara. Filma krievu valodā.

October 12, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bijušais VDK virsnieks: 1991.gada janvārī mēs bijām Viļņā ar Gorbačova ziņu

Viss raksts: https://www.la.lv/bijusais-vdk-virsnieks-1991-gada-janvari-mes-bijam-vilna-ar-gorbacova-zinu

Bijušais VDK virsnieks: 1991.gada janvārī mēs bijām Viļņā ar Gorbačova ziņu


Ilustratīvs foto. Lietuva.
Ilustratīvs foto. Lietuva.   Foto: LETA/REUTER

1991.gada janvāra notikumu laikā Padomju Savienības armijas daļas Lietuvā ieradās pēc toreizējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova norādījuma, paziņojis bijušais PSRS Valsts drošības komitejas virsnieks Mihails Golovatovs, kas 13.janvāra lietā apsūdzēts noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos.

Lietu par 13.janvāra apvērsuma mēģinājumu, kurā tika mēģināts ar spēku piespiest 1990.gadā neatkarību pasludinājušo Lietuvu atgriezties Padomju Savienības sastāvā, Viļņas apgabala tiesa sāka izskatīt aizpagājušā gada janvārī, un šobrīd tajā apsūdzētajiem vai viņu advokātiem dota iespēja teikt pēdējo vārdu.

Apsūdzēto tiesā neklātienē

Kādreizējais specvienības “Alfa” komandieris Golovatovs, tāpat kā lielākā daļa no vairāk nekā 60 šai lietā apsūdzētajiem, tiek tiesāts neklātienē. Apsūdzētā paziņojumu tiesas zālē trešdien nolasīja viņa advokāts.

“Mēs augām un mācījāmies Padomju Savienībā, vēsture tika vērtēta pilnīgi citādi, mēs visi bijām pārliecināti, ka Lietuva PSRS sastāvā iestājusies labprātīgi, un Lietuvas Augstākās padomes pieņemtais neatkarības akts no tobrīd spēkā esošās PSRS konstitūcijas viedokļa izskatījās nelikumīgs,” viņš rakstījis.

Vienlaikus Golovatovs noliedzis spēka lietošanu pret mierīgajiem iedzīvotājiem Viļņā, bet izteicis viedokli, ka lietuvieši, kas toreizējo notikumu laikā bija sapulcējušies ap stratēģiski svarīgajiem objektiem, esot bijuši gatavi konfliktam.

Viņš uzsvēris, ka neatzīst nevienu no viņam izvirzītajām apsūdzībām, un lūdzis viņu attaisnot.

Golovatovam tiek pieprasīts piespriest mūža ieslodzījumu.

Golovatovu aizturēja Austrijā

Golovatovs, kas ir Krievijas pilsonis, 2011.gada vasarā tika aizturēts Austrijā saskaņā ar Lietuvas izdotu Eiropas orderi, bet jau pēc nepilnas diennakts tika atkal atbrīvots un atgriezās savā valstī. Austrijas lēmums viņu atbrīvot toreiz izraisīja ne tikai Lietuvas, bet arī abu pārējo Baltijas valstu sašutumu un Eiropas Komisijas amatpersonu kritiku. Protesta notas Vīnei iesniedza visas trīs Baltijas valstis, un pat prāva daļa austriešu sabiedriskās domas aptaujā pauda aizdomas, ka Golovatovs atbrīvots pēc Maskavas spiediena.

Pirms diviem gadiem Golovatovs Maskavā izteicās, ka 1991.gada asiņainie notikumi nevarēja norisināties bez Gorbačova ziņas.

“Cik reižu esmu piedalījies šādā “ugunsgrēku dzēšanā”, sākot no Kalnu Karabahas, Dušanbes, Baku, Tbilisi un beidzot ar Viļņu,” viņš sacīja, atsaukdams atmiņā tā laika notikumus. “Teikt, ka mēs atlidojām uz Viļņu paši, ka mums neviens nav devis pavēli – tas nav iespējams! Mūsu vienībai varēja pavēlēt tikai VDK [PSRS Valsts drošības komitejas] vadītājs, saņemot norādījumu no [Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas] Politbiroja vai bruņoto spēku virspavēlnieka.”

“Tagad, pēc 25 gadiem es viennozīmīgi saku, ka tā bija nodevība – no centrālās varas puses, personiski no Gorbačova puses,” tobrīd paziņoja bijušais “Alfa” komandieris.

Gorbačovs negrasās sniegt liecības

Viļņas apgabaltiesa šai lietā kā liecinieku vēlējās nopratināt arī Gorbačovu un informēja viņu par to attiecīgā pavēstē, taču bijušais PSRS prezidents paziņoja, ka negatavojas sniegt Lietuvas tiesai liecības nedz klātienē, nedz arī neklātienē. Iepriekš Gorbačovs noliedzis, ka devis pavēli 1991.gada 13.janvārī lietot bruņotu spēku pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem pie Viļņas televīzijas torņa.

Mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, kas 1990.gada martā bija paziņojusi par valstiskās neatkarības atjaunošanu, īpašās padomju karaspēka vienības 1991.gada 13.janvārī ar spēku ieņēma Viļņas televīzijas torni, Preses namu, Televīzijas un radio komiteju un objektus citās Lietuvas pilsētās. No lodēm un zem tanku kāpurķēdēm pie televīzijas torņa šajā dienā gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki, tika nodarīts smags kaitējums 31 cilvēka veselībai un kopumā cieta vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Pateicoties lietuviešu nevardarbīgajai pretestībai, izdevās noturēt parlamenta ēku, ko sargāja desmitiem tūkstošu cilvēku, un saglabāt Lietuvas valstiskumu.

LA.lv

October 11, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Karte. 1949.gada izsūtīto skaits procentos Latvijas pagastu un novadu teritorijās

Percentage of Latvians taken per administrative division of Latvian SSR during the 1949 Soviet mass deportation from the Baltic States to Siberia [2000 × 1394]

https://www.reddit.com/comments/724jx9

Karte pilnā izmērā 2000 × 1394  (2 reizes jāspiež uz kartes)




 

 

 

 

 

 

October 9, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par dzīvi Zedelgemas nometnē Beļģijā

Ieslogiet latvieti barakā pliku, pēc nedēļas viņš iznāks apģērbies. Par dzīvi nometnē Beļģijā


Pretēji angļu solījumam leģionārus Zedelgemā sagaidīja divrindu dzeloņdrāšu žogs, sargi ar suņiem un ložmetēji torņos.
Pretēji angļu solījumam leģionārus Zedelgemā sagaidīja divrindu dzeloņdrāšu žogs, sargi ar suņiem un ložmetēji torņos.
Foto no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma

Par Latviešu leģiona godināšanu pie Brīvības pieminekļa mūsu valstī ministrs* var zaudēt amatu. Beļģijā Latvijas karavīriem uzceļ pieminekli, iemūžinot vēl vienu dramatisku vēstures lappusi mazas tautas cīņai par brīvību.

23. septembrī Beļģijas Zedelgemas pašvaldībā, kur vēl nesen zēla kukurūzas sējumi, bet tagad plešas jauns pilsētas laukums, atklāja pieminekli latviešu leģionāru piemiņai. Tikai trīs kilometru attālumā no šejienes pēc Otrā pasaules kara beigām aiz dzeloņdrāšu žoga tika izvietoti 11 727 Latvijas karavīri. Pat ieslodzījumā viņi nezaudēja ticību neatkarībai un 18. novembrī uzbūvēja savu Brīvības pieminekli.

Sagaida ar akmeņiem un mēslu dakšām

Beļģijā latviešu karagūstekņus 1945. gada rudenī, kad viņus uz nometnes vietu cauri visai valstij transportēja pa dzelzceļu, neuzņēma kā gaidītus ciemiņus. Vai nav vienalga, kāda tautība – ja mugurā vācu armijas forma ar zīmotnēm, tātad esi ienaidnieks. Vietējie ļaudis vagonus apmētāja ar akmeņiem, vicināja mēslu dakšas, bet beļģu sievas pat rādījušas plikus dibenus. Taču ļaunākais vēl bija priekšā.

Uz Beļģiju pārveda karavīrus, kas iepriekš bija izvietoti nometnēs sabiedroto kontrolētajās Vācijas teritorijās. 9735 vīri atradās Putlosā, 4500 – Fallingbostelē, 2331 – Heidē, 1850 – Neiengammē. No 25 400 latviešu leģionāriem, kas pēc Otrā pasaules kara bija kļuvuši par gūstekņiem, lielākā daļa, t. i., ap 20 400, atradās britu armijas rokās. Nonākšana Apvienotās Karalistes kontrolētajā teritorijā nenotika nejauši, jo augstākie virsnieki tieši mudināja savus karavīrus padoties gūstā angļiem un censties izvairīties no amerikāņu un franču okupācijas zonām. Tā šķita drošāk situācijā, kad nevienam nebija ne jausmas, kāda būs Padomju Savienības rīcība ar latviešu gūstekņiem.

Angļu pārvaldītajā okupācijas zonā bija salasījies pārlieku liels skaits cilvēku, tuvojās ziema un visiem nepietika piemērotu apmešanās vietu, tāpēc ar Beļģijas varasvīriem notika vienošanās par bijušo kareivju izvietošanu Zedelgemā. Beļģiem ar vācu armiju bija savi rēķini – kā nekā nacistiskā Vācija viņus okupēja jau 1940. gada jūnijā.

Pretošanās svešajai varai Flandrijas provincēs sākās ap1943. gadu.

Zedelgemu vācieši tika izmantojuši par munīcijas noliktavu, jo šeit atradās piemērots komplekss, kuru beļģi savas armijas arsenāla krātuvei uzbūvēja jau Pirmā pasaules kara laikā. Zedelgemieši dzīvoja kā uz pulvera mucas, kas kuru katru brīdi varēja uziet gaisā un iznīcināt tuvējo apkārtni. 1944. gada septembrī, atkāpjoties no okupētās teritorijas, vācieši tiešām mēģināja noliktavu uzspridzināt, taču beļģu pretošanās kustības dalībniekiem viņu nodomu izdevās daļēji novērst. Sprādzienā cieta tikai dažas būves, tomēr vilnis bija tik pamatīgs, lai visā pilsētā logiem izbirtu stikli.

Galerijas nosaukums
Zedelgema ar norobežotu teritoriju un noliktavas ēkām angļiem šķita atbilstoša vieta, lai izvietotu gandrīz 12 tūkstošus latviešu, 30 tūkstošus vācu, kā arī igauņu un lietuviešu karagūstekņu, vēl tikai vajadzēja uzbūvēt no koka trūkstošos mitekļus, un nometne gatava. No dažādām nometnēm latviešus sapulcināja Putlosā, lai transportētu uz jauno apmešanās vietu, kā angļi solīja, ar kazarmu režīmu, bet bez dzeloņstiepļu žogiem.

Dzīve būros aiz dzeloņstiepļu žoga

Pirmais ešelons ar 5686 latviešu karavīriem no Putlosas ieradās 1945. gada 9. septembrī. Viņus sagaidīja divrindu dzeloņdrāšu žogs, sargi ar suņiem, torņi ar ložmetējiem un bara kontrole pie ieejas. Katru izpurināja gandrīz vai līdz pēdējai vīlītei, atņēma ne tikai binokļus, kartes, kompasus, kas tika pieskaitīti “kara mantām”, bet arī fotoaparātus, radio, velosipēdus ar solījumu, ka tos noliks drošā glabāšanā. Kādam jau tomēr izdevās šo to paglābt no konfiskācijas, citādi līdz šodienai nebūtu nonākušas fotoliecības par dzīvi nometnē. Daudzas vērtīgās lietas pēc leģionāru brīvlaišanas pie īpašniekiem vairs neatgriezās.

Gūstekņus sadalīja pa sektoriem, kurus angļi sauca par “cage” – tulkojumā tas nozīmē “būris, sprosts”. Latviešus izvietoja trīs sprostos, kas savstarpēji nebija savienoti, – gribēji ar cīņu biedru parunāt, žogs pa vidu. Katrā sektorā izveidoja pašpārvaldi ar komendantu, aprūpes virsnieku, medicīnisko dienestu, kultūras un sporta pasākuma organizatoriem. Pulkvedi Arvīdu Kripēnu iecēla par angļu komandanta vietnieku no latviešu puses.

Atsevišķā vilcienā uz nometni atveda 700 latviešu kara invalīdus – sakropļotus, bez rokām vai kājām, aklus, nespējīgus pašiem pārvietoties. Barakas, kuras viņiem ierādīja, tika iesauktas par kaulu barakām, tajās valdīja aukstums un bezcerība.

Vairāki desmiti palika beļģu zemē uz mūžu – apglabāti Lommeles kara kapsētā.

Un tomēr bija arī tādi, kas nepadevās liktenim – kāds vīrs, kuram bija norauta kāja zem ceļgala, no malkas pagalēm pats ar nazi izgatavoja protēzi. Angļi uzņēmīgajam latvietim palīdzēja sagādāt protēzes siksnas, un viņš atkal nostājās uz abām kājām.

Vairāk par dzeloņdrātīm un sargsuņiem leģionāriem sāpēja apsargu nicinošā un pat aizskarošā attieksme. Nometni bija uzdots apsargāt Beļģijas armijas vairāku kājnieku bataljonu karavīriem, taču viņiem mēraukla viena – šie ir bijušie vācu SS divīzijas karavīri. Nelaipnā izturēšanās mijās pat ar ļaunprātīgu rīcību – gūstekņiem, kas atgriezās no darbiem ārpus nometnes un bija izlūgušies no vietējiem kādu maizes kanci, sargi pie vārtiem to atņēma un pēc tam paši pārdeva. Kāda no maiņām pa naktīm dziedājusi krievu revolucionāru dziesmu – var tikai pabrīnīties, kas to viņiem varēja iemācīt. No leģionāru atmiņām, salīdzinot dažādu tautību sargus, tieši beļģi izrādījušies visnecilvēcīgākie.

Paši zedelgemieši bijuši apbēdināti par bijušās munīcijas noliktavas jaunajiem iemītniekiem un visus saukuši par naciķiem.

Skuķi nometnē!

Steigā celtās koka barakas, iestājoties aukstākam laikam, nespēja noturēt siltumu. Vējš vilka pa spraugām, vīri uz guļu ietinās teltenēs, dažam no rīta pie koka lāvas bija piesaluši mati. Par pietiekamu nekādi nevarēja saukt arī uzturu un medicīnisko aprūpi. Nometnes galvenā ārsta kapteiņa J. G. Maheja attieksme pret bijušajiem karavīriem neatbilda mediķa Hipokrata zvēresta solījumam. Viņš strīdējās ar latviešu ārstiem, kuri norādīja uz ārstēšanas trūkumiem, un bieži vien uzdeva jautājumu – kāpēc jūs karojāt Vācijas pusē?

Informācija par smago situāciju nometnē nonākusi līdz Latvijas sūtnim Anglijā Kārlim Zariņam. Viņš piedāvājis sūtīt papildu pārtiku, taču pulkvedis A. Kripēns vēstulē atbildējis, ka šāda palīdzība nav nepieciešama, jo nometnē ēdiens esot labs, lai atsūtot Latvijas armijas zīmotnes 18. novembra svinībām. Uz Zedelgemu neatceļoja ne pārtika, ne zīmotnes.

Leģionārus tik nomācošos dzīves apstākļos varēja glābt tikai ar nodarbēm – tika izveidoti kokapstrādes, metālapstrādes, juvelieru, dārzkopības, kulinārijas un kādi tik vēl pulciņi, priekšlasījumos apvienojās dzejnieki un rakstnieki, atjaunoja skautu kustību, izdeva vairākus, turpat uz rotaprinta drukātus laikrakstus. Nometnē iekārtoja lūgšanu namu ar altāri, kurā sludināja luterāņu, katoļu un baptistu mācītāji. 226 karavīrus gūsta laikā iesvētīja luterāņu mācītājs Olģerts Kraulis, viņa dievkalpojumu laikā lūgšanu nams bija pārpildīts.

Drūmo noskaņojumu palīdzēja kliedēt arī ar izklaidēm – leģionāri nodibināja varietē teātri ar zīmīgu nosaukumu “Runcis sprostā”. Tā veidošanu uzņēmies Antons Gedvillo, kurš savulaik vadījis frontes teātri, pats bijis komiķis. Viņiem atvēlēta nolaista baraka, taču drīz vien tā aicinājusi uz pirmizrādi.

Grūtības varēja rasties ar sieviešu lomām, taču kāds izbijis baletdejotājs no Liepājas teātra pratis tā darboties ar polsteriem un smiņķiem, ka apvedis ap stūri pat angļu seržantus.

Redzot pirmizrādē uz skatuves divas “aktrises”, viņi apturējuši izrādi un klieguši: “Velns un Marija, kā viņi dabūjuši nometnē iekšā tos skuķus!” Gribējuši pat sūtīt pie angļu daktera uz pārbaudi. Sava nozīme bija smiņķiem – sarkano dabūja, rīvējot ķieģeli, melno – ar ogli, bet pūdera vietā izmantoja DDT pulveri, ar kuru apkaroja utis. Teātris darbojās ražīgi – mēnesī iestudēja pa vienai programmai, katru dienu izdalīja pa 350 bezmaksas biļetēm. Vīri stāvēja rindā, lai tiktu uz izrādi, daudzi vienu un to pašu programmu nāca skatīties vairākas reizes.

Uzbūvē savu Brīvības pieminekli

Kad 1946. gada maijā pirms brīvlaišanas no nometnes leģionārus nostādīja rindā, angļu kapteinis Stīvens teica atvadu vārdus, kas ne vienam vien palikuši prātā uz mūžu. “Visādus cilvēkus es kara laikā esmu sastapis, bet tādus kā latviešus – nekad. Ieslogiet vienu latvieti tukšā barakā pliku, pēc nedēļas viņš nāks ārā pilnīgi apģērbies, hūte galvā un koferis pie rokas!”

Latviešu leģionāriem arī ieslodzījuma apstākļos gandrīz nekas nebija neiespējams. Uz 18. novembri viņi uzbūvēja pat savu Brīvības pieminekli. Jau 15. oktobrī tika ieguldīts pamatakmens un cinkots trauks ar celtnieku vadītāja un pieminekļa autora vārdiem.

Apmēram četrus vai piecus metrus augsto pieminekli izveidoja no masas, kuras sastāvā bija arī DDT un margarīns.

Atklāja to, kā paredzēts, 18. novembrī. Pats autors Jānis Juškevics todien pie pieminekļa izteica daudzu leģionāru domas un cerības: “Mūsu pelēkie stāvi šodien kustas starp dzeloņstieplēm. Mūsu soļus robežo augsti žogi, bet mūsu sapņus un ilgas nespēj nekas robežot un saistīt. Tie lido cauri žogiem pāri zemēm un jūrām uz mīļo, tālo Dzimteni. Mēs ticam, mēs zinām – nāks diena, kad mēs stāvēsim atkal pie lielā Brīvības pieminekļa mūsu dzimtenes sirdī – sirmajā Rīgā. Mēs stāvēsim ar ziediem rokā. Mēs atkal būsim brīvi brīvajā, jaunajā Latvijā.”

Kāds ir unikālā veidojuma liktenis, nav zināms. Iespējams, ka transportēšanas laikā no Zedelgemas uz Briseli nav izturējis ceļu, jo materiāli, no kā tas darināts, nebija pietiekami stipri, spriež Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs Valters Nollendorfs.

No Zedelgemas nometnes vīri paņēma līdzi rūdījumu, atmiņas un Latviešu leģiona organizāciju “Daugavas vanagi”, kura 1945. gada 28. decembrī tika nodibināta ar mērķi palīdzēt bijušajiem karavīriem un viņu ģimenēm. Kad ešelons devās projām, beļģu sievas karavīriem vairs nerādīja ne mēslu dakšas, ne plikus dibenus, vilcienam piestājot, jaunas meitas droši nāca tirgoties, izskatījās, ka viņas ļaunu prātu uz naciķiem vairs neturēja.

J. Juškevica vārdi ir piepildījušies – Latvija ir atguvusi brīvību un Brīvības piemineklis savus kareivjus atkal gaida ar ziediem rokās. Tikai vienu viņš nevarēja paredzēt, ka Latvijas oficiālā vara nespēs godināt leģionārus kā līdzvērtīgus brīvības cīnītājus un kāds no ministriem* par savu stingro stāju pat zaudēs amatu.

Latvijas stāvstrops Zedelgemā

Savu jaunāko laukumu, kuru ieskauj mūsdienīga apbūve, zedelgemieši nosaukuši brīvības vārdā par “Brivibaplein”. 23. septembrī ar svinīgu ceremoniju tajā atklāja pieminekli “Latvijas stāvstrops” latviešu leģionāru piemiņai, kuri pēc Otrā pasaules kara bija ieslodzīti Zedelgemas nometnē.

Interese par bijušo karagūstekņu nometni radusies jau pirms vairākiem gadiem, kad flāmu televīzija demonstrēja par to raidījumu. Pilsētas vadība nolēma, ka šeit jāveido piemiņas vieta, iedvesmoja arī vietējais vēsturnieks Pols Denīss, kas bija savācis apjomīgu materiālu krājumu, izpētē ieguldot ne tikai savu darbu, bet arī līdzekļus. Latviešu leģionāru stāsts zedelgemiešiem atklājās patiesajā gaismā.

Piemineklis brīvībai izveidojās par Zedelgemas pilsētas un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības sadarbības projektu. Pirms gada kopīga konkursa komisija no piecu Latvijā atzītu tēlnieku idejām izvēlējās Kristapa Gulbja Latvijas stāvstropu. “Nepieredzēts gadījums – pie vienprātības nonācām pāris stundās,” nosmaida V. Nollendorfs un piebilst, ka strops nav bijis viņa sākotnējais favorīts, taču tagad tēlnieka ideja viņam arvien vairāk sāk iepatikties.

“Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību,” tā Kristaps Gulbis pamato savu izvēlēto tēlu, kas “Brivibaplein” uz nerūsējoša tērauda postamenta pacelsies apmēram piecu metru augstumā.

No bronzas atlieto stropu, kas izskatās kā darināts no koka, apņems bites, tas sanēs, bet krēslā izgaismosies skreja.

“Publiskos mākslas darbos, kas atrodas sabiedriskā telpā, sarežģītākais ir atrast tādu simbolisko nozīmi, kas cilvēkiem ir saprotama, neprasa ilgu tulkošanu, taču nav arī banāla vai primitīva savā nozīmē,” viņš skaidro. Netālu no stropa novietota plāksne, kas paskaidro pieminekļa ideju.

Ar šo stāsts par latviešu leģionāriem Zedelgemā nebeidzas – vēsturnieks P. Denīss iecerējis bijušās nometnes vietā, kas tagad atzīta par dabas rezervātu, ierīkot vēstures muzeju.

Rakstā izmantota Latvijas Okupācijas muzeja pētnieka vēstures maģistra Andreja Edvīna Feldmaņa pētījuma “Zedelgema” informācija, kā arī leģionāru Jāņa Kļaviņa, Oskara Baltputna, Bruno Rubesa, Roberta Zuļģa, Jāņa Āpša, Jāņa Zaķa atmiņu fragmenti.

LA.lv

 

 

 

October 9, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lietuva necietīs Krievijas mēģinājumus pārrakstīt vēsturi

Lietuva izsaka Krievijai kategorisku protestu; necietīs mēģinājumus pārrakstīt vēsturi

Viss raksts: https://nra.lv/pasaule/260000-lietuva-izsaka-krievijai-kategorisku-protestu-necietis-meginajumus-parrakstit-vesturi.htm


Lietuva izteikusi Krievijai kategorisku protestu par nepatiesu apgalvojumu izplatīšanu attiecībā uz nacionālo partizānu komandieri Ādolfu Ramanausku-Vanagu, kas sestdien valsts bēru ceremonijā tika pārapbedīs Viļņas Antakalnes kapsētā.

Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs uzsvēris, ka Lietuva necietīs mēģinājumus pārrakstīt vēsturi, upurus apmainot vietām ar bendēm.

Lietuvas ārlietu ministra vietnieks Albīns Zananavičs pirmdien izsauca uz ministriju Krievijas vēstnieku Viļņā Aleksandru Udaļcovu un izteica viņam kategorisku protestu pret “publisku patiesībai neatbilstošu Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu.

Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova pagājušajā ceturtdienā paziņoja, ka Lietuva “turpina kursu uz nesenās vēstures pārskatīšanu” un cenšas iztēlot par varoņiem un mocekļiem “bandītisko formējumu dalībniekus, kuru rokas līdz elkoņiem notrieptas ar asinīm”. Pēc viņas teiktā, Lietuvas lēmums valsts bērēs pārapbedīt Ramanauska-Vanaga mirstīgās atliekas esot “īpaši cinisks”, jo viņa kaps atradīsies netālu no vietas, kur apglabāti vairāk nekā pieci tūkstoši padomju karavīru, kuri krituši, atbrīvojot Viļņu no vācu okupantiem.

Lietuvas ārlietu ministra vietnieks Albīns Zananavičs pirmdien izsauca uz ministriju Krievijas vēstnieku Viļņā Aleksandru Udaļcovu un izteica viņam kategorisku protestu pret “publisku patiesībai neatbilstošu Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu par Lietuvas partizānu komandieri Ramanausku-Vanagu viņa bēru priekšvakarā”, norādījusi ministrija.

Tikšanās laikā Krievijai izteikts aicinājums atturēties no nepamatotu apgalvojumu publiskošanas un “mēģinājumiem pārrakstīt vēsturi, balstoties uz padomju okupācijas varasiestāžu represīvo struktūru safabricētām apsūdzībām”.

 

 

October 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Radio Free Europe publicē jaunu foto kolekciju par Mirušo Ceļu

Radio Free Europe publicē jaunu foto kolekciju par Mirušo Ceļu (Стройка № 503)

https://www.rferl.org/a/remains-of-stalins-gulag-railroad-lies-abandoned-in-the-forest/29523589.html


Arī latvieši jau Atmodas sākumā apmeklēja daļu no šīm vietām Ilmāra Knaģa 1988. gada Igarkas ekspedīcijas ietvaros: https://gulags.wordpress.com/2012/02/20/atceroties-miruso-celu/


 

 

 

 

October 7, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Arvīds Ulme par čekas maisiem

Kāpēc es balsoju pret “čekas maisu” atvēršanu publiskai apskatei.

1. Tāpēc, ka, pirms KGB atļāva, tur ienākt mums, Augstākās Padomes deputātiem, jau pilnīgi visa aģentūra tika izvesta.

Pierādījumu par to ir vairāk, nekā pietiekami, sākot jau ar tā laika Ministru Padomes priekšsēdētāja, kura pārziņa bija arī KGB, Viļņu Edvīna Breša liecībām.

Neviens netraucēja no Maskavas atbraukušajiem KGB virsniekiem jau vairākus mēnešus iepriekš visus viņiem svarīgos dokumentus un kartotēkas mierīgi apzināt, apkopot un izvest.

No tā izriet, ka tajos “čekas maisos” atstātās kartiņas tur ir atstātas apzināti. Nepastāv tāda varbūtība, ka kādu KGB aģentu vai ziņotāju vārdus viņi būtu nejauši atstājuši mētājamies maisos, jo par to viņiem draudētu, labākā gadījumā, cietums.

2. Tātad tās KGB atstātās ziņotāju, informatoru utt. kartiņas, kuru skaits ir tūkstošos, nav pamata uzskatīt kā personas, par kurām varētu būt nez kādas tur aizdomas par sadarbību ar KGB.

Tie ir šī PSRS režīma upuri. Vispārzināms, ka tajos vēl tik nesenajos režīma laikos, visiem, visdažādāko profesiju pārstāvjiem, izņemot PSKP nomenklatūras darbiniekiem, bija obligāti jāaizpilda šīs “kartiņas”. Tie ir gan zinātnieki, gan ārsti, gan kultūras darbinieki, sportisti u.c., kā arī ikviens, kurš kādu iemeslu dēļ devās uz ārzemēm, vai arī, piem., viesnīcās strādājošie darbinieki utt. Un tiem cilvēkiem nebija pilnīgi nekāda sakara ne ar izsūtīšanu uz Sibīriju, ne ar citiem PSKP režīma organizētajām represijām.

3. Lai arī kādā virsrakstā, šī likuma autori, šajā pēdējā pirms vēlēšanas dienas drudzī ietērpa šo likumu, tas ir un paliks viens bezgodības paraugs;

Šis likums, ne mazākā mērā, nav tautas interesēs. Es neticu arī, ka tas nu savāks vēlētāju balsis. Tauta sen jau nogurusi no tās ceturtdaļgadsimta ilgās rakāšanās pa tiem čekas speciāli atstātajiem atkritumiem. Nevajag tautu uzskatīt par pūli, kam tikai interesē nekas cits, kā dubļi.

4. Ja kāds domā, ka šiem čekas maisos atrastajiem vārdiem būs tā vienkārši ar smaidu atmazgāties no aizdomām par iespējamo sadarbību ar KGB, tas rūgti maldās;

Es arī tā kādreiz domāju, jo visu savu apzināto mūžu, visu acu priekšā, gadu desmitiem, esmu tieši pretdarbojies režīmam. Bet tā tas nenotiek. Kā dubļu straume tā gadu desmitiem gāzās pār mani, līdz nonāca pat tik tālu, ka tieši mani Atmodas sabiedrotie – Nacionālās apvienības deputāti Saeimā atteicās apstiprināt manu deputāta mandātu, sakarā ar aizdomām par iespējamo sadarbību ar KGB! Es neticēju savām ausīm. Un vēl šobrīd neticu…


Šajā sakarā es sniedzu paziņojumu:

Tā kā man nebija iespējas atbildēt uz mana deputāta mandāta apstiprināšanas sēdē izteiktajiem apvainojumiem, paziņoju sekojošo:

Balsojot pret mana deputāta mandāta apstiprināšanu, tas bija balsojums ne jau pret mani, bet pret vēlētāju skaidri izteikto gribu;

Pirms mani vēlētāji gāja pie vēlēšanu urnām, viņi nemitīgi un atkārtoti, oficiāli un neoficiāli, no visām malām un no visiem kaktiem… tika informēti par manu iespējamo sadarbību ar KGB.

Un viņi izdarīja savu izvēli: vai nu, svītrojot mani, kā Latvijā vienīgo iespējamo „čekistu”, vai nu, zinot manu daudzu gadu darbību Latvijas neatkarības atgūšanā, pielika manam vārdam „krustiņu”.

Saskaņā ar Satversmes 28.pantu, „Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā. Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības, ja viņš, kaut arī amatu izpildot, izplata godu aizskarošas ziņas, zinādams, ka tās nepatiesas..”

Man nebūs grūti tiesā pierādīt, ka šīs godu aizskarošās ziņas izplatītāji to darīja, labi zinādami, ka tās ir nepatiesas. Tai skaitā arī ziņu, par to, ka esmu atzinies.

Es neticu, ka NA priekšstāvji, pēkšņi, pirms vēlēšanām, pazaudējuši, atmiņu un nu neko vairs nezina, kaut vai par savas organizācijas dibināšanas vēsturi un neko vairs neatceras ne no Atmodas, ne no tās pirmajiem cīnītājiem pret PSKP režīmu. Ja arī viņi starp tiem nebija, tad tomēr, varēja internetā apskatīties daudzos faktus un materiālus par to – kā un kad sākās Atmoda un kas bija tie, kuri to uzsāka.

Un viņi ātri vien saprastu, ka Atmodu nesasauca un neuzorganizēja KGB, kā te daži, kaunu neprotot, izrunājās, bet gan, mūsu Latvijas sirdsapziņa – varonīgie neformāļi. Un tā nu dzīvē sagadījies, ka tieši personīgi es biju šo neformālu sasaucējs, viņu apvienotājs un viņu iesaistītājs pret režīmu vērstajās aktivitātēs.

Manā vadībā un pilnā personīgā atbildībā tika sagatavotas, noorganizētas un realizētas ārkārtīgi riskantās, pārdrošas un pat izmisīgas un nepārprotami pret PSRS režīmu interesēm vērstas pirmsatmodas akcijas;

Es biju, nevis kā šo akciju dalībnieks, kuru varēja iesūtīt KGB, bet kā tieši, un atkārtoju vēlreiz, vienīgais juridiski atbildīgais, šo akciju, demonstrāciju, mītiņu piketu un saietu organizētājs. Un tieši tāpēc mani nepārtraukti, lai kurā Latvijas malā es atrastos, sameklēja un veda un tuvākajām vai tālākajām čekas mājām, kur tiku gan pratināts, gan brīdināts, gan pazemots… To, kas maniem tuvajiem un ģimenei, pa šiem gadiem, bija jāpārdzīvo, šeit nav aprakstāms…

Es neticu, kā NA deputāti neko nav dzirdējuši, par pirmo Latvijas okupācijas laikā notikušo neformāļu un personīgi manis organizēto demonstrāciju 1987. gadā pie VEF, kā arī par visām vērienīgākajām 1988. gada masu demonstrācijām, kuras iniciators, organizētājs, realizētājs un vienīgais atbildīgais bija Arvīds Ulme: Kā piemēram:

-“Melno karogu” demonstrāciju pie PSKP Izglītības nama;
-Vērienīgo demonstrāciju “Pret Metro” Arkādija parkā;
-Nacionālās simbolikas atjaunošanas akcija Mežaparkā;
-starptautiskā akcija “Lūgšanas pie jūras”, kur piedalījās simti tūkstoši, gan no Lietuvas, gan no Igaunijas;
-akcija “Pret migrāciju” Daugavas stadionā;
-akcijas pret Slokas celolūzes kombinātu;
-Zvārdes kara aviācijas mērķa poligona ieņemšana;

Sevišķi jāpiemin akcija “Par PSKP darbības apturēšanu” pie Latvijas PSKP CK, kas bija ‑ kā teica PSRS TV ziņās ‑ pirmais pret PSKP vērsts mītiņš visā PSRS! Un to organizēja KGB aģents???

Es neticu, ka NA deputāti neko nezina par Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto ‑ pirmo masu neformālo organizāciju pēcokupācijas Latvijā ‑ Vides aizsardzības kluba (VAK) darbību, kurā jau no 1987. gada darbojās 30 (!) nodaļas.

Kā arī par Radošās jaunatnes kluba /RJK/ darbību, kura prezidents es biju no 1980.gada, līdz kluba likvidēšanai 1983.gadā, kā iemeslu minot RJK prezidenta Arvīda Ulmes uzstādīto krustu Vānes baznīcas tornī;

Kā arī par Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto pamesto baznīcu, svētvietu un senvietu glābšanas neformālu grupu ‑ Pieminekļu aizsardzības talku centru /PATC/ ‑ darbību /1983.–1986./, tai skaitā, režīmam tik nepatīkamajām Tērvetes, Annenieku, Zemītes, Usmas u.c. pamesto baznīcu glābšanas talkām, lai tās nepārvēršas par drupu kaudzēm, kā arī par Aspazijas, Fr. Bārdas, A. Brigaderes u.c. rakstnieku piemiņas talkām utt.

Bez šaubām, NA deputāti to labi zināja, bet vienalga, tas viņus neatturēja Saeimas sēdē izplatīt godu aizskarošas ziņas, zinot, ka tās ir nepatiesas..”

Ar savu balsojumu viņi nomelnoja ne vien mani, bet tos tūkstošu tūkstošus pirmo demonstrāciju dalībniekus uzstājot, ka viņus vadījis KGB aģents.

Un, bez šaubām, viņi arī labi zināja par šo, dokumentu, ka

„SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka Jūs esat bijis, reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas informācijas analīzes daļā kā:

nacionālistiskas organizācijas vai grupas, kura veic antisociālistisku un antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā, dalībnieks;

persona, par kuru ir nozīmīgi operatīvie materiāli,

persona, par kuru fakti un pazīmes liecina, ka tā veic nacionālistisku (latviešu) darbību”.

(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Un, ja vēl kādam ar to šķiet par maz, tad visbeidzot vēl šī A. Kronberga liecība 2003.gada 15.jūlija atzinumā par pārbaudes lietu Nr.7/248 par Arvīda Ulmes sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu:

… Liecinieks Aivars Kronbergs (VDK sācis strādāt 1966. gada februārī un nostrādājis līdz 1990. gada augustam) liecināja, ka: Sarunas laikā ar Ulmi, iespējams, ka viņam izteicis domu par sadarbošanos, bet viņš krasi noraidoši atteicies pret šādu priekšlikumu. Tā kā Ulmem ir saglabājušies vecie sakari ar Rīgas inteliģenci un viņš varējis būt operatīvi interesants, un tā kā man bijušas labas attiecības ar priekšnieku Pētersonu un bijusi vajadzība novērst no sevis uzmanību, ticis nolemts fiktīvi noformēt Ulmi kā aģentu, kas arī ticis izdarīts. Verve kā tāda nenotikusi, tikai noformējis dokumentus. Viņš noformējis visus dokumentus priekš aģenta vervēšanas un Ulme ticis ieslēgts aģentūras aparātā. Parakstu no Ulmes neņēmis un pseidonīmu izvēlējies pats.

Tā ka, pat gribēdams, es nevarēju atzīties ne kādā tur sadarbībā ar KGB

Arvīds Ulme
Saeimas deputāts
19.09.2018.

 

 

 

 

October 7, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Krievijas sašutums par Lietuvas nacionālo partizānu komandiera pārapbedīšanu

Grībauskaite: Krievijas sašutums par Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu apliecina viņa nopelnus


Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite,
Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, Foto -LETA/BNS

Krievijas varasiestāžu paustais sašutums par gaidāmo Lietuvas nacionālo partizānu komandiera Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu Viļņas Antakalnes kapsētā tikai apliecina viņa varonīgos nopelnus Lietuvas brīvības labā, piektdien uzsvērusi Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, komentējot Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu šai jautājumā.

Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova ceturtdien paziņoja, ka Lietuva “turpina kursu uz nesenās vēstures pārskatīšanu” un cenšas iztēlot par varoņiem un mocekļiem “bandītisko formējumu dalībniekus, kuru rokas līdz elkoņiem notrieptas ar asinīm”.

Kā izteicās Zaharova, Lietuvas lēmums sestdien valsts bērēs pārapbedīt Ramanauska-Vanaga mirstīgās atliekas esot “īpaši cinisks”, jo viņa kaps Antakalnes kapsētā atradīsies netālu no vietas, kur apglabāti vairāk nekā pieci tūkstoši padomju karavīru, kuri krituši, atbrīvojot Viļņu no vācu okupantiem.

Lietuvas valsts vadītāji un sabiedrība piektdien godināja Ramanauska-Vanaga piemiņu Viļņas universitātes Sv.Jāņa baznīcā, kur novietots šķirsts ar viņa mirstīgajām atliekām, ko arheologi šogad atrada tā dēvētajos Viļņas Bāreņu kapos.

Kā norādījusi Grībauskaite, Ramanausks-Vanags “bija cilvēks, kurš okupantos raisīja lielu naidu, kas nav aprimis līdz šai dienai”.

“Pat mūsdienu Krievijā redzam šā naida uzplaiksnījumus, kas vērsti pret mums, pret brīvu, demokrātisku un neatkarīgu valsti. Tas vēlreiz pierāda, ka pat viens cilvēks valsts vēsturē var būt tik nozīmīgs un tik daudz paveikt,” žurnālistiem sacījusi prezidente. “Tas arī vēlreiz apliecina, ka mēs apglabāsim savu varoni, savu brīvības simbolu.”

Līdzīgu pārliecību izteicis arī premjerministrs Sauļus Skvernelis, kas Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu valsts bērēs vērtējis kā vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu.

“Kaimiņvalsts reakcija liecina, ka tas tiešām bija pareizs lēmums. (..) Domāju, ka tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts,” viņš piebildis.

Lietuvas Seima spīkers Viktors Pranckietis savukārt atzinis, ka Maskavas paziņojumi viņu nepārsteidz.

Vienlaikus viņš uzsvēris, ka no Ramanauska-Vanaga joprojām var mācīties “ideālismu un ticību”. “Tieši no tādu cilvēku ticības varēja atdzimt Lietuvas neatkarība,” piebildis parlamenta priekšsēdētājs.

Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks (1918-1957) partizānu kustībā iesaistījās 1945.gada pavasarī, sākoties otrajai padomju okupācijai. 1948.gadā viņš tika ievēlēts par Dienvidlietuvas partizānu apriņķa komandieri. 1949.gadā Ramanausks-Vanags kopā ar citiem partizānu kustības komandieriem parakstīja Lietuvas brīvības cīņas kustības padomes deklarāciju.

1956.gadā Ramanausks un viņa sieva Kauņā tika apcietināti un gadu vēlāk viņam 39 gadu vecumā tika izpildīts nāvessods. Cietuma mediķu rakstītie dokumenti liecina, ka jau drīz pēc aizturēšanas viņš nežēlīgi spīdzināts.

1998.gadā Ramanauskam-Vanagam pēc nāves piešķirta brigādes ģenerāļa pakāpe, bet gadu vēlāk – pirmās pakāpes Vīša krusta ordenis.

Pērn Lietuvas Seims nolēma pasludināt 2018.gadu par Ramanauska-Vanaga piemiņas gadu, pieminot 100.gadskārtu kopš viņa dzimšanas.

Nacionālo partizānu komandiera atdusas vieta tika meklēta desmitiem gadu, pārbaudot visas iespējamās versijas un katru pieejamo informāciju, līdz beidzot arheologi viņa mirstīgās atliekas atrada tā dēvētajos Viļņas Bāreņu kapos, kur apglabāti bezpajumtnieki, slimnīcās miruši cilvēki bez tuviniekiem un neatpazīti mirušie. Domājams, ka šajos kapos aprakti arī vairāki citi pazīstami nacionālo partizānu kustības dalībnieki.

LA.lv

October 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment