Kāpēc es balsoju pret “čekas maisu” atvēršanu publiskai apskatei.
1. Tāpēc, ka, pirms KGB atļāva, tur ienākt mums, Augstākās Padomes deputātiem, jau pilnīgi visa aģentūra tika izvesta.
Pierādījumu par to ir vairāk, nekā pietiekami, sākot jau ar tā laika Ministru Padomes priekšsēdētāja, kura pārziņa bija arī KGB, Viļņu Edvīna Breša liecībām.
Neviens netraucēja no Maskavas atbraukušajiem KGB virsniekiem jau vairākus mēnešus iepriekš visus viņiem svarīgos dokumentus un kartotēkas mierīgi apzināt, apkopot un izvest.
No tā izriet, ka tajos “čekas maisos” atstātās kartiņas tur ir atstātas apzināti. Nepastāv tāda varbūtība, ka kādu KGB aģentu vai ziņotāju vārdus viņi būtu nejauši atstājuši mētājamies maisos, jo par to viņiem draudētu, labākā gadījumā, cietums.
2. Tātad tās KGB atstātās ziņotāju, informatoru utt. kartiņas, kuru skaits ir tūkstošos, nav pamata uzskatīt kā personas, par kurām varētu būt nez kādas tur aizdomas par sadarbību ar KGB.
Tie ir šī PSRS režīma upuri. Vispārzināms, ka tajos vēl tik nesenajos režīma laikos, visiem, visdažādāko profesiju pārstāvjiem, izņemot PSKP nomenklatūras darbiniekiem, bija obligāti jāaizpilda šīs “kartiņas”. Tie ir gan zinātnieki, gan ārsti, gan kultūras darbinieki, sportisti u.c., kā arī ikviens, kurš kādu iemeslu dēļ devās uz ārzemēm, vai arī, piem., viesnīcās strādājošie darbinieki utt. Un tiem cilvēkiem nebija pilnīgi nekāda sakara ne ar izsūtīšanu uz Sibīriju, ne ar citiem PSKP režīma organizētajām represijām.
3. Lai arī kādā virsrakstā, šī likuma autori, šajā pēdējā pirms vēlēšanas dienas drudzī ietērpa šo likumu, tas ir un paliks viens bezgodības paraugs;
Šis likums, ne mazākā mērā, nav tautas interesēs. Es neticu arī, ka tas nu savāks vēlētāju balsis. Tauta sen jau nogurusi no tās ceturtdaļgadsimta ilgās rakāšanās pa tiem čekas speciāli atstātajiem atkritumiem. Nevajag tautu uzskatīt par pūli, kam tikai interesē nekas cits, kā dubļi.
4. Ja kāds domā, ka šiem čekas maisos atrastajiem vārdiem būs tā vienkārši ar smaidu atmazgāties no aizdomām par iespējamo sadarbību ar KGB, tas rūgti maldās;
Es arī tā kādreiz domāju, jo visu savu apzināto mūžu, visu acu priekšā, gadu desmitiem, esmu tieši pretdarbojies režīmam. Bet tā tas nenotiek. Kā dubļu straume tā gadu desmitiem gāzās pār mani, līdz nonāca pat tik tālu, ka tieši mani Atmodas sabiedrotie – Nacionālās apvienības deputāti Saeimā atteicās apstiprināt manu deputāta mandātu, sakarā ar aizdomām par iespējamo sadarbību ar KGB! Es neticēju savām ausīm. Un vēl šobrīd neticu…
Šajā sakarā es sniedzu paziņojumu:
Tā kā man nebija iespējas atbildēt uz mana deputāta mandāta apstiprināšanas sēdē izteiktajiem apvainojumiem, paziņoju sekojošo:
Balsojot pret mana deputāta mandāta apstiprināšanu, tas bija balsojums ne jau pret mani, bet pret vēlētāju skaidri izteikto gribu;
Pirms mani vēlētāji gāja pie vēlēšanu urnām, viņi nemitīgi un atkārtoti, oficiāli un neoficiāli, no visām malām un no visiem kaktiem… tika informēti par manu iespējamo sadarbību ar KGB.
Un viņi izdarīja savu izvēli: vai nu, svītrojot mani, kā Latvijā vienīgo iespējamo „čekistu”, vai nu, zinot manu daudzu gadu darbību Latvijas neatkarības atgūšanā, pielika manam vārdam „krustiņu”.
Saskaņā ar Satversmes 28.pantu, „Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā. Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības, ja viņš, kaut arī amatu izpildot, izplata godu aizskarošas ziņas, zinādams, ka tās nepatiesas..”
Man nebūs grūti tiesā pierādīt, ka šīs godu aizskarošās ziņas izplatītāji to darīja, labi zinādami, ka tās ir nepatiesas. Tai skaitā arī ziņu, par to, ka esmu atzinies.
Es neticu, ka NA priekšstāvji, pēkšņi, pirms vēlēšanām, pazaudējuši, atmiņu un nu neko vairs nezina, kaut vai par savas organizācijas dibināšanas vēsturi un neko vairs neatceras ne no Atmodas, ne no tās pirmajiem cīnītājiem pret PSKP režīmu. Ja arī viņi starp tiem nebija, tad tomēr, varēja internetā apskatīties daudzos faktus un materiālus par to – kā un kad sākās Atmoda un kas bija tie, kuri to uzsāka.
Un viņi ātri vien saprastu, ka Atmodu nesasauca un neuzorganizēja KGB, kā te daži, kaunu neprotot, izrunājās, bet gan, mūsu Latvijas sirdsapziņa – varonīgie neformāļi. Un tā nu dzīvē sagadījies, ka tieši personīgi es biju šo neformālu sasaucējs, viņu apvienotājs un viņu iesaistītājs pret režīmu vērstajās aktivitātēs.
Manā vadībā un pilnā personīgā atbildībā tika sagatavotas, noorganizētas un realizētas ārkārtīgi riskantās, pārdrošas un pat izmisīgas un nepārprotami pret PSRS režīmu interesēm vērstas pirmsatmodas akcijas;
Es biju, nevis kā šo akciju dalībnieks, kuru varēja iesūtīt KGB, bet kā tieši, un atkārtoju vēlreiz, vienīgais juridiski atbildīgais, šo akciju, demonstrāciju, mītiņu piketu un saietu organizētājs. Un tieši tāpēc mani nepārtraukti, lai kurā Latvijas malā es atrastos, sameklēja un veda un tuvākajām vai tālākajām čekas mājām, kur tiku gan pratināts, gan brīdināts, gan pazemots… To, kas maniem tuvajiem un ģimenei, pa šiem gadiem, bija jāpārdzīvo, šeit nav aprakstāms…
Es neticu, kā NA deputāti neko nav dzirdējuši, par pirmo Latvijas okupācijas laikā notikušo neformāļu un personīgi manis organizēto demonstrāciju 1987. gadā pie VEF, kā arī par visām vērienīgākajām 1988. gada masu demonstrācijām, kuras iniciators, organizētājs, realizētājs un vienīgais atbildīgais bija Arvīds Ulme: Kā piemēram:
-“Melno karogu” demonstrāciju pie PSKP Izglītības nama;
-Vērienīgo demonstrāciju “Pret Metro” Arkādija parkā;
-Nacionālās simbolikas atjaunošanas akcija Mežaparkā;
-starptautiskā akcija “Lūgšanas pie jūras”, kur piedalījās simti tūkstoši, gan no Lietuvas, gan no Igaunijas;
-akcija “Pret migrāciju” Daugavas stadionā;
-akcijas pret Slokas celolūzes kombinātu;
-Zvārdes kara aviācijas mērķa poligona ieņemšana;
Sevišķi jāpiemin akcija “Par PSKP darbības apturēšanu” pie Latvijas PSKP CK, kas bija ‑ kā teica PSRS TV ziņās ‑ pirmais pret PSKP vērsts mītiņš visā PSRS! Un to organizēja KGB aģents???
Es neticu, ka NA deputāti neko nezina par Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto ‑ pirmo masu neformālo organizāciju pēcokupācijas Latvijā ‑ Vides aizsardzības kluba (VAK) darbību, kurā jau no 1987. gada darbojās 30 (!) nodaļas.
Kā arī par Radošās jaunatnes kluba /RJK/ darbību, kura prezidents es biju no 1980.gada, līdz kluba likvidēšanai 1983.gadā, kā iemeslu minot RJK prezidenta Arvīda Ulmes uzstādīto krustu Vānes baznīcas tornī;
Kā arī par Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto pamesto baznīcu, svētvietu un senvietu glābšanas neformālu grupu ‑ Pieminekļu aizsardzības talku centru /PATC/ ‑ darbību /1983.–1986./, tai skaitā, režīmam tik nepatīkamajām Tērvetes, Annenieku, Zemītes, Usmas u.c. pamesto baznīcu glābšanas talkām, lai tās nepārvēršas par drupu kaudzēm, kā arī par Aspazijas, Fr. Bārdas, A. Brigaderes u.c. rakstnieku piemiņas talkām utt.
Bez šaubām, NA deputāti to labi zināja, bet vienalga, tas viņus neatturēja Saeimas sēdē izplatīt godu aizskarošas ziņas, zinot, ka tās ir nepatiesas..”
Ar savu balsojumu viņi nomelnoja ne vien mani, bet tos tūkstošu tūkstošus pirmo demonstrāciju dalībniekus uzstājot, ka viņus vadījis KGB aģents.
Un, bez šaubām, viņi arī labi zināja par šo, dokumentu, ka
„SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka Jūs esat bijis, reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas informācijas analīzes daļā kā:
nacionālistiskas organizācijas vai grupas, kura veic antisociālistisku un antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā, dalībnieks;
persona, par kuru ir nozīmīgi operatīvie materiāli,
persona, par kuru fakti un pazīmes liecina, ka tā veic nacionālistisku (latviešu) darbību”.
(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )
Un, ja vēl kādam ar to šķiet par maz, tad visbeidzot vēl šī A. Kronberga liecība 2003.gada 15.jūlija atzinumā par pārbaudes lietu Nr.7/248 par Arvīda Ulmes sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu:
… Liecinieks Aivars Kronbergs (VDK sācis strādāt 1966. gada februārī un nostrādājis līdz 1990. gada augustam) liecināja, ka: Sarunas laikā ar Ulmi, iespējams, ka viņam izteicis domu par sadarbošanos, bet viņš krasi noraidoši atteicies pret šādu priekšlikumu. Tā kā Ulmem ir saglabājušies vecie sakari ar Rīgas inteliģenci un viņš varējis būt operatīvi interesants, un tā kā man bijušas labas attiecības ar priekšnieku Pētersonu un bijusi vajadzība novērst no sevis uzmanību, ticis nolemts fiktīvi noformēt Ulmi kā aģentu, kas arī ticis izdarīts. Verve kā tāda nenotikusi, tikai noformējis dokumentus. Viņš noformējis visus dokumentus priekš aģenta vervēšanas un Ulme ticis ieslēgts aģentūras aparātā. Parakstu no Ulmes neņēmis un pseidonīmu izvēlējies pats.
Tā ka, pat gribēdams, es nevarēju atzīties ne kādā tur sadarbībā ar KGB
Arvīds Ulme
Saeimas deputāts
19.09.2018.
October 7, 2018
Posted by gulags |
Vēsture |
Leave a comment
Noziegumi pret cilvēci 