Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

1941.gadā uzņemta padomju propagandas filma par Igauniju

Šeit redzams, cik jaudīgu propagandu pret saviem upuriem radīja “mieru mīlošais” padomju režīms pirms Otrā pasaules kara. Filma krievu valodā.

October 12, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bijušais VDK virsnieks: 1991.gada janvārī mēs bijām Viļņā ar Gorbačova ziņu

Viss raksts: https://www.la.lv/bijusais-vdk-virsnieks-1991-gada-janvari-mes-bijam-vilna-ar-gorbacova-zinu

Bijušais VDK virsnieks: 1991.gada janvārī mēs bijām Viļņā ar Gorbačova ziņu


Ilustratīvs foto. Lietuva.
Ilustratīvs foto. Lietuva.   Foto: LETA/REUTER

1991.gada janvāra notikumu laikā Padomju Savienības armijas daļas Lietuvā ieradās pēc toreizējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova norādījuma, paziņojis bijušais PSRS Valsts drošības komitejas virsnieks Mihails Golovatovs, kas 13.janvāra lietā apsūdzēts noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos.

Lietu par 13.janvāra apvērsuma mēģinājumu, kurā tika mēģināts ar spēku piespiest 1990.gadā neatkarību pasludinājušo Lietuvu atgriezties Padomju Savienības sastāvā, Viļņas apgabala tiesa sāka izskatīt aizpagājušā gada janvārī, un šobrīd tajā apsūdzētajiem vai viņu advokātiem dota iespēja teikt pēdējo vārdu.

Apsūdzēto tiesā neklātienē

Kādreizējais specvienības “Alfa” komandieris Golovatovs, tāpat kā lielākā daļa no vairāk nekā 60 šai lietā apsūdzētajiem, tiek tiesāts neklātienē. Apsūdzētā paziņojumu tiesas zālē trešdien nolasīja viņa advokāts.

“Mēs augām un mācījāmies Padomju Savienībā, vēsture tika vērtēta pilnīgi citādi, mēs visi bijām pārliecināti, ka Lietuva PSRS sastāvā iestājusies labprātīgi, un Lietuvas Augstākās padomes pieņemtais neatkarības akts no tobrīd spēkā esošās PSRS konstitūcijas viedokļa izskatījās nelikumīgs,” viņš rakstījis.

Vienlaikus Golovatovs noliedzis spēka lietošanu pret mierīgajiem iedzīvotājiem Viļņā, bet izteicis viedokli, ka lietuvieši, kas toreizējo notikumu laikā bija sapulcējušies ap stratēģiski svarīgajiem objektiem, esot bijuši gatavi konfliktam.

Viņš uzsvēris, ka neatzīst nevienu no viņam izvirzītajām apsūdzībām, un lūdzis viņu attaisnot.

Golovatovam tiek pieprasīts piespriest mūža ieslodzījumu.

Golovatovu aizturēja Austrijā

Golovatovs, kas ir Krievijas pilsonis, 2011.gada vasarā tika aizturēts Austrijā saskaņā ar Lietuvas izdotu Eiropas orderi, bet jau pēc nepilnas diennakts tika atkal atbrīvots un atgriezās savā valstī. Austrijas lēmums viņu atbrīvot toreiz izraisīja ne tikai Lietuvas, bet arī abu pārējo Baltijas valstu sašutumu un Eiropas Komisijas amatpersonu kritiku. Protesta notas Vīnei iesniedza visas trīs Baltijas valstis, un pat prāva daļa austriešu sabiedriskās domas aptaujā pauda aizdomas, ka Golovatovs atbrīvots pēc Maskavas spiediena.

Pirms diviem gadiem Golovatovs Maskavā izteicās, ka 1991.gada asiņainie notikumi nevarēja norisināties bez Gorbačova ziņas.

“Cik reižu esmu piedalījies šādā “ugunsgrēku dzēšanā”, sākot no Kalnu Karabahas, Dušanbes, Baku, Tbilisi un beidzot ar Viļņu,” viņš sacīja, atsaukdams atmiņā tā laika notikumus. “Teikt, ka mēs atlidojām uz Viļņu paši, ka mums neviens nav devis pavēli – tas nav iespējams! Mūsu vienībai varēja pavēlēt tikai VDK [PSRS Valsts drošības komitejas] vadītājs, saņemot norādījumu no [Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas] Politbiroja vai bruņoto spēku virspavēlnieka.”

“Tagad, pēc 25 gadiem es viennozīmīgi saku, ka tā bija nodevība – no centrālās varas puses, personiski no Gorbačova puses,” tobrīd paziņoja bijušais “Alfa” komandieris.

Gorbačovs negrasās sniegt liecības

Viļņas apgabaltiesa šai lietā kā liecinieku vēlējās nopratināt arī Gorbačovu un informēja viņu par to attiecīgā pavēstē, taču bijušais PSRS prezidents paziņoja, ka negatavojas sniegt Lietuvas tiesai liecības nedz klātienē, nedz arī neklātienē. Iepriekš Gorbačovs noliedzis, ka devis pavēli 1991.gada 13.janvārī lietot bruņotu spēku pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem pie Viļņas televīzijas torņa.

Mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, kas 1990.gada martā bija paziņojusi par valstiskās neatkarības atjaunošanu, īpašās padomju karaspēka vienības 1991.gada 13.janvārī ar spēku ieņēma Viļņas televīzijas torni, Preses namu, Televīzijas un radio komiteju un objektus citās Lietuvas pilsētās. No lodēm un zem tanku kāpurķēdēm pie televīzijas torņa šajā dienā gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki, tika nodarīts smags kaitējums 31 cilvēka veselībai un kopumā cieta vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Pateicoties lietuviešu nevardarbīgajai pretestībai, izdevās noturēt parlamenta ēku, ko sargāja desmitiem tūkstošu cilvēku, un saglabāt Lietuvas valstiskumu.

LA.lv

October 11, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Karte. 1949.gada izsūtīto skaits procentos Latvijas pagastu un novadu teritorijās

Percentage of Latvians taken per administrative division of Latvian SSR during the 1949 Soviet mass deportation from the Baltic States to Siberia [2000 × 1394]

https://www.reddit.com/comments/724jx9

Karte pilnā izmērā 2000 × 1394  (2 reizes jāspiež uz kartes)




 

 

 

 

 

 

October 9, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par dzīvi Zedelgemas nometnē Beļģijā

Ieslogiet latvieti barakā pliku, pēc nedēļas viņš iznāks apģērbies. Par dzīvi nometnē Beļģijā


Pretēji angļu solījumam leģionārus Zedelgemā sagaidīja divrindu dzeloņdrāšu žogs, sargi ar suņiem un ložmetēji torņos.
Pretēji angļu solījumam leģionārus Zedelgemā sagaidīja divrindu dzeloņdrāšu žogs, sargi ar suņiem un ložmetēji torņos.
Foto no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma

Par Latviešu leģiona godināšanu pie Brīvības pieminekļa mūsu valstī ministrs* var zaudēt amatu. Beļģijā Latvijas karavīriem uzceļ pieminekli, iemūžinot vēl vienu dramatisku vēstures lappusi mazas tautas cīņai par brīvību.

23. septembrī Beļģijas Zedelgemas pašvaldībā, kur vēl nesen zēla kukurūzas sējumi, bet tagad plešas jauns pilsētas laukums, atklāja pieminekli latviešu leģionāru piemiņai. Tikai trīs kilometru attālumā no šejienes pēc Otrā pasaules kara beigām aiz dzeloņdrāšu žoga tika izvietoti 11 727 Latvijas karavīri. Pat ieslodzījumā viņi nezaudēja ticību neatkarībai un 18. novembrī uzbūvēja savu Brīvības pieminekli.

Sagaida ar akmeņiem un mēslu dakšām

Beļģijā latviešu karagūstekņus 1945. gada rudenī, kad viņus uz nometnes vietu cauri visai valstij transportēja pa dzelzceļu, neuzņēma kā gaidītus ciemiņus. Vai nav vienalga, kāda tautība – ja mugurā vācu armijas forma ar zīmotnēm, tātad esi ienaidnieks. Vietējie ļaudis vagonus apmētāja ar akmeņiem, vicināja mēslu dakšas, bet beļģu sievas pat rādījušas plikus dibenus. Taču ļaunākais vēl bija priekšā.

Uz Beļģiju pārveda karavīrus, kas iepriekš bija izvietoti nometnēs sabiedroto kontrolētajās Vācijas teritorijās. 9735 vīri atradās Putlosā, 4500 – Fallingbostelē, 2331 – Heidē, 1850 – Neiengammē. No 25 400 latviešu leģionāriem, kas pēc Otrā pasaules kara bija kļuvuši par gūstekņiem, lielākā daļa, t. i., ap 20 400, atradās britu armijas rokās. Nonākšana Apvienotās Karalistes kontrolētajā teritorijā nenotika nejauši, jo augstākie virsnieki tieši mudināja savus karavīrus padoties gūstā angļiem un censties izvairīties no amerikāņu un franču okupācijas zonām. Tā šķita drošāk situācijā, kad nevienam nebija ne jausmas, kāda būs Padomju Savienības rīcība ar latviešu gūstekņiem.

Angļu pārvaldītajā okupācijas zonā bija salasījies pārlieku liels skaits cilvēku, tuvojās ziema un visiem nepietika piemērotu apmešanās vietu, tāpēc ar Beļģijas varasvīriem notika vienošanās par bijušo kareivju izvietošanu Zedelgemā. Beļģiem ar vācu armiju bija savi rēķini – kā nekā nacistiskā Vācija viņus okupēja jau 1940. gada jūnijā.

Pretošanās svešajai varai Flandrijas provincēs sākās ap1943. gadu.

Zedelgemu vācieši tika izmantojuši par munīcijas noliktavu, jo šeit atradās piemērots komplekss, kuru beļģi savas armijas arsenāla krātuvei uzbūvēja jau Pirmā pasaules kara laikā. Zedelgemieši dzīvoja kā uz pulvera mucas, kas kuru katru brīdi varēja uziet gaisā un iznīcināt tuvējo apkārtni. 1944. gada septembrī, atkāpjoties no okupētās teritorijas, vācieši tiešām mēģināja noliktavu uzspridzināt, taču beļģu pretošanās kustības dalībniekiem viņu nodomu izdevās daļēji novērst. Sprādzienā cieta tikai dažas būves, tomēr vilnis bija tik pamatīgs, lai visā pilsētā logiem izbirtu stikli.

Galerijas nosaukums
Zedelgema ar norobežotu teritoriju un noliktavas ēkām angļiem šķita atbilstoša vieta, lai izvietotu gandrīz 12 tūkstošus latviešu, 30 tūkstošus vācu, kā arī igauņu un lietuviešu karagūstekņu, vēl tikai vajadzēja uzbūvēt no koka trūkstošos mitekļus, un nometne gatava. No dažādām nometnēm latviešus sapulcināja Putlosā, lai transportētu uz jauno apmešanās vietu, kā angļi solīja, ar kazarmu režīmu, bet bez dzeloņstiepļu žogiem.

Dzīve būros aiz dzeloņstiepļu žoga

Pirmais ešelons ar 5686 latviešu karavīriem no Putlosas ieradās 1945. gada 9. septembrī. Viņus sagaidīja divrindu dzeloņdrāšu žogs, sargi ar suņiem, torņi ar ložmetējiem un bara kontrole pie ieejas. Katru izpurināja gandrīz vai līdz pēdējai vīlītei, atņēma ne tikai binokļus, kartes, kompasus, kas tika pieskaitīti “kara mantām”, bet arī fotoaparātus, radio, velosipēdus ar solījumu, ka tos noliks drošā glabāšanā. Kādam jau tomēr izdevās šo to paglābt no konfiskācijas, citādi līdz šodienai nebūtu nonākušas fotoliecības par dzīvi nometnē. Daudzas vērtīgās lietas pēc leģionāru brīvlaišanas pie īpašniekiem vairs neatgriezās.

Gūstekņus sadalīja pa sektoriem, kurus angļi sauca par “cage” – tulkojumā tas nozīmē “būris, sprosts”. Latviešus izvietoja trīs sprostos, kas savstarpēji nebija savienoti, – gribēji ar cīņu biedru parunāt, žogs pa vidu. Katrā sektorā izveidoja pašpārvaldi ar komendantu, aprūpes virsnieku, medicīnisko dienestu, kultūras un sporta pasākuma organizatoriem. Pulkvedi Arvīdu Kripēnu iecēla par angļu komandanta vietnieku no latviešu puses.

Atsevišķā vilcienā uz nometni atveda 700 latviešu kara invalīdus – sakropļotus, bez rokām vai kājām, aklus, nespējīgus pašiem pārvietoties. Barakas, kuras viņiem ierādīja, tika iesauktas par kaulu barakām, tajās valdīja aukstums un bezcerība.

Vairāki desmiti palika beļģu zemē uz mūžu – apglabāti Lommeles kara kapsētā.

Un tomēr bija arī tādi, kas nepadevās liktenim – kāds vīrs, kuram bija norauta kāja zem ceļgala, no malkas pagalēm pats ar nazi izgatavoja protēzi. Angļi uzņēmīgajam latvietim palīdzēja sagādāt protēzes siksnas, un viņš atkal nostājās uz abām kājām.

Vairāk par dzeloņdrātīm un sargsuņiem leģionāriem sāpēja apsargu nicinošā un pat aizskarošā attieksme. Nometni bija uzdots apsargāt Beļģijas armijas vairāku kājnieku bataljonu karavīriem, taču viņiem mēraukla viena – šie ir bijušie vācu SS divīzijas karavīri. Nelaipnā izturēšanās mijās pat ar ļaunprātīgu rīcību – gūstekņiem, kas atgriezās no darbiem ārpus nometnes un bija izlūgušies no vietējiem kādu maizes kanci, sargi pie vārtiem to atņēma un pēc tam paši pārdeva. Kāda no maiņām pa naktīm dziedājusi krievu revolucionāru dziesmu – var tikai pabrīnīties, kas to viņiem varēja iemācīt. No leģionāru atmiņām, salīdzinot dažādu tautību sargus, tieši beļģi izrādījušies visnecilvēcīgākie.

Paši zedelgemieši bijuši apbēdināti par bijušās munīcijas noliktavas jaunajiem iemītniekiem un visus saukuši par naciķiem.

Skuķi nometnē!

Steigā celtās koka barakas, iestājoties aukstākam laikam, nespēja noturēt siltumu. Vējš vilka pa spraugām, vīri uz guļu ietinās teltenēs, dažam no rīta pie koka lāvas bija piesaluši mati. Par pietiekamu nekādi nevarēja saukt arī uzturu un medicīnisko aprūpi. Nometnes galvenā ārsta kapteiņa J. G. Maheja attieksme pret bijušajiem karavīriem neatbilda mediķa Hipokrata zvēresta solījumam. Viņš strīdējās ar latviešu ārstiem, kuri norādīja uz ārstēšanas trūkumiem, un bieži vien uzdeva jautājumu – kāpēc jūs karojāt Vācijas pusē?

Informācija par smago situāciju nometnē nonākusi līdz Latvijas sūtnim Anglijā Kārlim Zariņam. Viņš piedāvājis sūtīt papildu pārtiku, taču pulkvedis A. Kripēns vēstulē atbildējis, ka šāda palīdzība nav nepieciešama, jo nometnē ēdiens esot labs, lai atsūtot Latvijas armijas zīmotnes 18. novembra svinībām. Uz Zedelgemu neatceļoja ne pārtika, ne zīmotnes.

Leģionārus tik nomācošos dzīves apstākļos varēja glābt tikai ar nodarbēm – tika izveidoti kokapstrādes, metālapstrādes, juvelieru, dārzkopības, kulinārijas un kādi tik vēl pulciņi, priekšlasījumos apvienojās dzejnieki un rakstnieki, atjaunoja skautu kustību, izdeva vairākus, turpat uz rotaprinta drukātus laikrakstus. Nometnē iekārtoja lūgšanu namu ar altāri, kurā sludināja luterāņu, katoļu un baptistu mācītāji. 226 karavīrus gūsta laikā iesvētīja luterāņu mācītājs Olģerts Kraulis, viņa dievkalpojumu laikā lūgšanu nams bija pārpildīts.

Drūmo noskaņojumu palīdzēja kliedēt arī ar izklaidēm – leģionāri nodibināja varietē teātri ar zīmīgu nosaukumu “Runcis sprostā”. Tā veidošanu uzņēmies Antons Gedvillo, kurš savulaik vadījis frontes teātri, pats bijis komiķis. Viņiem atvēlēta nolaista baraka, taču drīz vien tā aicinājusi uz pirmizrādi.

Grūtības varēja rasties ar sieviešu lomām, taču kāds izbijis baletdejotājs no Liepājas teātra pratis tā darboties ar polsteriem un smiņķiem, ka apvedis ap stūri pat angļu seržantus.

Redzot pirmizrādē uz skatuves divas “aktrises”, viņi apturējuši izrādi un klieguši: “Velns un Marija, kā viņi dabūjuši nometnē iekšā tos skuķus!” Gribējuši pat sūtīt pie angļu daktera uz pārbaudi. Sava nozīme bija smiņķiem – sarkano dabūja, rīvējot ķieģeli, melno – ar ogli, bet pūdera vietā izmantoja DDT pulveri, ar kuru apkaroja utis. Teātris darbojās ražīgi – mēnesī iestudēja pa vienai programmai, katru dienu izdalīja pa 350 bezmaksas biļetēm. Vīri stāvēja rindā, lai tiktu uz izrādi, daudzi vienu un to pašu programmu nāca skatīties vairākas reizes.

Uzbūvē savu Brīvības pieminekli

Kad 1946. gada maijā pirms brīvlaišanas no nometnes leģionārus nostādīja rindā, angļu kapteinis Stīvens teica atvadu vārdus, kas ne vienam vien palikuši prātā uz mūžu. “Visādus cilvēkus es kara laikā esmu sastapis, bet tādus kā latviešus – nekad. Ieslogiet vienu latvieti tukšā barakā pliku, pēc nedēļas viņš nāks ārā pilnīgi apģērbies, hūte galvā un koferis pie rokas!”

Latviešu leģionāriem arī ieslodzījuma apstākļos gandrīz nekas nebija neiespējams. Uz 18. novembri viņi uzbūvēja pat savu Brīvības pieminekli. Jau 15. oktobrī tika ieguldīts pamatakmens un cinkots trauks ar celtnieku vadītāja un pieminekļa autora vārdiem.

Apmēram četrus vai piecus metrus augsto pieminekli izveidoja no masas, kuras sastāvā bija arī DDT un margarīns.

Atklāja to, kā paredzēts, 18. novembrī. Pats autors Jānis Juškevics todien pie pieminekļa izteica daudzu leģionāru domas un cerības: “Mūsu pelēkie stāvi šodien kustas starp dzeloņstieplēm. Mūsu soļus robežo augsti žogi, bet mūsu sapņus un ilgas nespēj nekas robežot un saistīt. Tie lido cauri žogiem pāri zemēm un jūrām uz mīļo, tālo Dzimteni. Mēs ticam, mēs zinām – nāks diena, kad mēs stāvēsim atkal pie lielā Brīvības pieminekļa mūsu dzimtenes sirdī – sirmajā Rīgā. Mēs stāvēsim ar ziediem rokā. Mēs atkal būsim brīvi brīvajā, jaunajā Latvijā.”

Kāds ir unikālā veidojuma liktenis, nav zināms. Iespējams, ka transportēšanas laikā no Zedelgemas uz Briseli nav izturējis ceļu, jo materiāli, no kā tas darināts, nebija pietiekami stipri, spriež Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs Valters Nollendorfs.

No Zedelgemas nometnes vīri paņēma līdzi rūdījumu, atmiņas un Latviešu leģiona organizāciju “Daugavas vanagi”, kura 1945. gada 28. decembrī tika nodibināta ar mērķi palīdzēt bijušajiem karavīriem un viņu ģimenēm. Kad ešelons devās projām, beļģu sievas karavīriem vairs nerādīja ne mēslu dakšas, ne plikus dibenus, vilcienam piestājot, jaunas meitas droši nāca tirgoties, izskatījās, ka viņas ļaunu prātu uz naciķiem vairs neturēja.

J. Juškevica vārdi ir piepildījušies – Latvija ir atguvusi brīvību un Brīvības piemineklis savus kareivjus atkal gaida ar ziediem rokās. Tikai vienu viņš nevarēja paredzēt, ka Latvijas oficiālā vara nespēs godināt leģionārus kā līdzvērtīgus brīvības cīnītājus un kāds no ministriem* par savu stingro stāju pat zaudēs amatu.

Latvijas stāvstrops Zedelgemā

Savu jaunāko laukumu, kuru ieskauj mūsdienīga apbūve, zedelgemieši nosaukuši brīvības vārdā par “Brivibaplein”. 23. septembrī ar svinīgu ceremoniju tajā atklāja pieminekli “Latvijas stāvstrops” latviešu leģionāru piemiņai, kuri pēc Otrā pasaules kara bija ieslodzīti Zedelgemas nometnē.

Interese par bijušo karagūstekņu nometni radusies jau pirms vairākiem gadiem, kad flāmu televīzija demonstrēja par to raidījumu. Pilsētas vadība nolēma, ka šeit jāveido piemiņas vieta, iedvesmoja arī vietējais vēsturnieks Pols Denīss, kas bija savācis apjomīgu materiālu krājumu, izpētē ieguldot ne tikai savu darbu, bet arī līdzekļus. Latviešu leģionāru stāsts zedelgemiešiem atklājās patiesajā gaismā.

Piemineklis brīvībai izveidojās par Zedelgemas pilsētas un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības sadarbības projektu. Pirms gada kopīga konkursa komisija no piecu Latvijā atzītu tēlnieku idejām izvēlējās Kristapa Gulbja Latvijas stāvstropu. “Nepieredzēts gadījums – pie vienprātības nonācām pāris stundās,” nosmaida V. Nollendorfs un piebilst, ka strops nav bijis viņa sākotnējais favorīts, taču tagad tēlnieka ideja viņam arvien vairāk sāk iepatikties.

“Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību,” tā Kristaps Gulbis pamato savu izvēlēto tēlu, kas “Brivibaplein” uz nerūsējoša tērauda postamenta pacelsies apmēram piecu metru augstumā.

No bronzas atlieto stropu, kas izskatās kā darināts no koka, apņems bites, tas sanēs, bet krēslā izgaismosies skreja.

“Publiskos mākslas darbos, kas atrodas sabiedriskā telpā, sarežģītākais ir atrast tādu simbolisko nozīmi, kas cilvēkiem ir saprotama, neprasa ilgu tulkošanu, taču nav arī banāla vai primitīva savā nozīmē,” viņš skaidro. Netālu no stropa novietota plāksne, kas paskaidro pieminekļa ideju.

Ar šo stāsts par latviešu leģionāriem Zedelgemā nebeidzas – vēsturnieks P. Denīss iecerējis bijušās nometnes vietā, kas tagad atzīta par dabas rezervātu, ierīkot vēstures muzeju.

Rakstā izmantota Latvijas Okupācijas muzeja pētnieka vēstures maģistra Andreja Edvīna Feldmaņa pētījuma “Zedelgema” informācija, kā arī leģionāru Jāņa Kļaviņa, Oskara Baltputna, Bruno Rubesa, Roberta Zuļģa, Jāņa Āpša, Jāņa Zaķa atmiņu fragmenti.

LA.lv

 

 

 

October 9, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lietuva necietīs Krievijas mēģinājumus pārrakstīt vēsturi

Lietuva izsaka Krievijai kategorisku protestu; necietīs mēģinājumus pārrakstīt vēsturi

Viss raksts: https://nra.lv/pasaule/260000-lietuva-izsaka-krievijai-kategorisku-protestu-necietis-meginajumus-parrakstit-vesturi.htm


Lietuva izteikusi Krievijai kategorisku protestu par nepatiesu apgalvojumu izplatīšanu attiecībā uz nacionālo partizānu komandieri Ādolfu Ramanausku-Vanagu, kas sestdien valsts bēru ceremonijā tika pārapbedīs Viļņas Antakalnes kapsētā.

Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs uzsvēris, ka Lietuva necietīs mēģinājumus pārrakstīt vēsturi, upurus apmainot vietām ar bendēm.

Lietuvas ārlietu ministra vietnieks Albīns Zananavičs pirmdien izsauca uz ministriju Krievijas vēstnieku Viļņā Aleksandru Udaļcovu un izteica viņam kategorisku protestu pret “publisku patiesībai neatbilstošu Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu.

Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova pagājušajā ceturtdienā paziņoja, ka Lietuva “turpina kursu uz nesenās vēstures pārskatīšanu” un cenšas iztēlot par varoņiem un mocekļiem “bandītisko formējumu dalībniekus, kuru rokas līdz elkoņiem notrieptas ar asinīm”. Pēc viņas teiktā, Lietuvas lēmums valsts bērēs pārapbedīt Ramanauska-Vanaga mirstīgās atliekas esot “īpaši cinisks”, jo viņa kaps atradīsies netālu no vietas, kur apglabāti vairāk nekā pieci tūkstoši padomju karavīru, kuri krituši, atbrīvojot Viļņu no vācu okupantiem.

Lietuvas ārlietu ministra vietnieks Albīns Zananavičs pirmdien izsauca uz ministriju Krievijas vēstnieku Viļņā Aleksandru Udaļcovu un izteica viņam kategorisku protestu pret “publisku patiesībai neatbilstošu Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu par Lietuvas partizānu komandieri Ramanausku-Vanagu viņa bēru priekšvakarā”, norādījusi ministrija.

Tikšanās laikā Krievijai izteikts aicinājums atturēties no nepamatotu apgalvojumu publiskošanas un “mēģinājumiem pārrakstīt vēsturi, balstoties uz padomju okupācijas varasiestāžu represīvo struktūru safabricētām apsūdzībām”.

 

 

October 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Radio Free Europe publicē jaunu foto kolekciju par Mirušo Ceļu

Radio Free Europe publicē jaunu foto kolekciju par Mirušo Ceļu (Стройка № 503)

https://www.rferl.org/a/remains-of-stalins-gulag-railroad-lies-abandoned-in-the-forest/29523589.html


Arī latvieši jau Atmodas sākumā apmeklēja daļu no šīm vietām Ilmāra Knaģa 1988. gada Igarkas ekspedīcijas ietvaros: https://gulags.wordpress.com/2012/02/20/atceroties-miruso-celu/


 

 

 

 

October 7, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Arvīds Ulme par čekas maisiem

Kāpēc es balsoju pret “čekas maisu” atvēršanu publiskai apskatei.

1. Tāpēc, ka, pirms KGB atļāva, tur ienākt mums, Augstākās Padomes deputātiem, jau pilnīgi visa aģentūra tika izvesta.

Pierādījumu par to ir vairāk, nekā pietiekami, sākot jau ar tā laika Ministru Padomes priekšsēdētāja, kura pārziņa bija arī KGB, Viļņu Edvīna Breša liecībām.

Neviens netraucēja no Maskavas atbraukušajiem KGB virsniekiem jau vairākus mēnešus iepriekš visus viņiem svarīgos dokumentus un kartotēkas mierīgi apzināt, apkopot un izvest.

No tā izriet, ka tajos “čekas maisos” atstātās kartiņas tur ir atstātas apzināti. Nepastāv tāda varbūtība, ka kādu KGB aģentu vai ziņotāju vārdus viņi būtu nejauši atstājuši mētājamies maisos, jo par to viņiem draudētu, labākā gadījumā, cietums.

2. Tātad tās KGB atstātās ziņotāju, informatoru utt. kartiņas, kuru skaits ir tūkstošos, nav pamata uzskatīt kā personas, par kurām varētu būt nez kādas tur aizdomas par sadarbību ar KGB.

Tie ir šī PSRS režīma upuri. Vispārzināms, ka tajos vēl tik nesenajos režīma laikos, visiem, visdažādāko profesiju pārstāvjiem, izņemot PSKP nomenklatūras darbiniekiem, bija obligāti jāaizpilda šīs “kartiņas”. Tie ir gan zinātnieki, gan ārsti, gan kultūras darbinieki, sportisti u.c., kā arī ikviens, kurš kādu iemeslu dēļ devās uz ārzemēm, vai arī, piem., viesnīcās strādājošie darbinieki utt. Un tiem cilvēkiem nebija pilnīgi nekāda sakara ne ar izsūtīšanu uz Sibīriju, ne ar citiem PSKP režīma organizētajām represijām.

3. Lai arī kādā virsrakstā, šī likuma autori, šajā pēdējā pirms vēlēšanas dienas drudzī ietērpa šo likumu, tas ir un paliks viens bezgodības paraugs;

Šis likums, ne mazākā mērā, nav tautas interesēs. Es neticu arī, ka tas nu savāks vēlētāju balsis. Tauta sen jau nogurusi no tās ceturtdaļgadsimta ilgās rakāšanās pa tiem čekas speciāli atstātajiem atkritumiem. Nevajag tautu uzskatīt par pūli, kam tikai interesē nekas cits, kā dubļi.

4. Ja kāds domā, ka šiem čekas maisos atrastajiem vārdiem būs tā vienkārši ar smaidu atmazgāties no aizdomām par iespējamo sadarbību ar KGB, tas rūgti maldās;

Es arī tā kādreiz domāju, jo visu savu apzināto mūžu, visu acu priekšā, gadu desmitiem, esmu tieši pretdarbojies režīmam. Bet tā tas nenotiek. Kā dubļu straume tā gadu desmitiem gāzās pār mani, līdz nonāca pat tik tālu, ka tieši mani Atmodas sabiedrotie – Nacionālās apvienības deputāti Saeimā atteicās apstiprināt manu deputāta mandātu, sakarā ar aizdomām par iespējamo sadarbību ar KGB! Es neticēju savām ausīm. Un vēl šobrīd neticu…


Šajā sakarā es sniedzu paziņojumu:

Tā kā man nebija iespējas atbildēt uz mana deputāta mandāta apstiprināšanas sēdē izteiktajiem apvainojumiem, paziņoju sekojošo:

Balsojot pret mana deputāta mandāta apstiprināšanu, tas bija balsojums ne jau pret mani, bet pret vēlētāju skaidri izteikto gribu;

Pirms mani vēlētāji gāja pie vēlēšanu urnām, viņi nemitīgi un atkārtoti, oficiāli un neoficiāli, no visām malām un no visiem kaktiem… tika informēti par manu iespējamo sadarbību ar KGB.

Un viņi izdarīja savu izvēli: vai nu, svītrojot mani, kā Latvijā vienīgo iespējamo „čekistu”, vai nu, zinot manu daudzu gadu darbību Latvijas neatkarības atgūšanā, pielika manam vārdam „krustiņu”.

Saskaņā ar Satversmes 28.pantu, „Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā. Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības, ja viņš, kaut arī amatu izpildot, izplata godu aizskarošas ziņas, zinādams, ka tās nepatiesas..”

Man nebūs grūti tiesā pierādīt, ka šīs godu aizskarošās ziņas izplatītāji to darīja, labi zinādami, ka tās ir nepatiesas. Tai skaitā arī ziņu, par to, ka esmu atzinies.

Es neticu, ka NA priekšstāvji, pēkšņi, pirms vēlēšanām, pazaudējuši, atmiņu un nu neko vairs nezina, kaut vai par savas organizācijas dibināšanas vēsturi un neko vairs neatceras ne no Atmodas, ne no tās pirmajiem cīnītājiem pret PSKP režīmu. Ja arī viņi starp tiem nebija, tad tomēr, varēja internetā apskatīties daudzos faktus un materiālus par to – kā un kad sākās Atmoda un kas bija tie, kuri to uzsāka.

Un viņi ātri vien saprastu, ka Atmodu nesasauca un neuzorganizēja KGB, kā te daži, kaunu neprotot, izrunājās, bet gan, mūsu Latvijas sirdsapziņa – varonīgie neformāļi. Un tā nu dzīvē sagadījies, ka tieši personīgi es biju šo neformālu sasaucējs, viņu apvienotājs un viņu iesaistītājs pret režīmu vērstajās aktivitātēs.

Manā vadībā un pilnā personīgā atbildībā tika sagatavotas, noorganizētas un realizētas ārkārtīgi riskantās, pārdrošas un pat izmisīgas un nepārprotami pret PSRS režīmu interesēm vērstas pirmsatmodas akcijas;

Es biju, nevis kā šo akciju dalībnieks, kuru varēja iesūtīt KGB, bet kā tieši, un atkārtoju vēlreiz, vienīgais juridiski atbildīgais, šo akciju, demonstrāciju, mītiņu piketu un saietu organizētājs. Un tieši tāpēc mani nepārtraukti, lai kurā Latvijas malā es atrastos, sameklēja un veda un tuvākajām vai tālākajām čekas mājām, kur tiku gan pratināts, gan brīdināts, gan pazemots… To, kas maniem tuvajiem un ģimenei, pa šiem gadiem, bija jāpārdzīvo, šeit nav aprakstāms…

Es neticu, kā NA deputāti neko nav dzirdējuši, par pirmo Latvijas okupācijas laikā notikušo neformāļu un personīgi manis organizēto demonstrāciju 1987. gadā pie VEF, kā arī par visām vērienīgākajām 1988. gada masu demonstrācijām, kuras iniciators, organizētājs, realizētājs un vienīgais atbildīgais bija Arvīds Ulme: Kā piemēram:

-“Melno karogu” demonstrāciju pie PSKP Izglītības nama;
-Vērienīgo demonstrāciju “Pret Metro” Arkādija parkā;
-Nacionālās simbolikas atjaunošanas akcija Mežaparkā;
-starptautiskā akcija “Lūgšanas pie jūras”, kur piedalījās simti tūkstoši, gan no Lietuvas, gan no Igaunijas;
-akcija “Pret migrāciju” Daugavas stadionā;
-akcijas pret Slokas celolūzes kombinātu;
-Zvārdes kara aviācijas mērķa poligona ieņemšana;

Sevišķi jāpiemin akcija “Par PSKP darbības apturēšanu” pie Latvijas PSKP CK, kas bija ‑ kā teica PSRS TV ziņās ‑ pirmais pret PSKP vērsts mītiņš visā PSRS! Un to organizēja KGB aģents???

Es neticu, ka NA deputāti neko nezina par Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto ‑ pirmo masu neformālo organizāciju pēcokupācijas Latvijā ‑ Vides aizsardzības kluba (VAK) darbību, kurā jau no 1987. gada darbojās 30 (!) nodaļas.

Kā arī par Radošās jaunatnes kluba /RJK/ darbību, kura prezidents es biju no 1980.gada, līdz kluba likvidēšanai 1983.gadā, kā iemeslu minot RJK prezidenta Arvīda Ulmes uzstādīto krustu Vānes baznīcas tornī;

Kā arī par Arvīda Ulmes izveidoto, nodibināto un vadīto pamesto baznīcu, svētvietu un senvietu glābšanas neformālu grupu ‑ Pieminekļu aizsardzības talku centru /PATC/ ‑ darbību /1983.–1986./, tai skaitā, režīmam tik nepatīkamajām Tērvetes, Annenieku, Zemītes, Usmas u.c. pamesto baznīcu glābšanas talkām, lai tās nepārvēršas par drupu kaudzēm, kā arī par Aspazijas, Fr. Bārdas, A. Brigaderes u.c. rakstnieku piemiņas talkām utt.

Bez šaubām, NA deputāti to labi zināja, bet vienalga, tas viņus neatturēja Saeimas sēdē izplatīt godu aizskarošas ziņas, zinot, ka tās ir nepatiesas..”

Ar savu balsojumu viņi nomelnoja ne vien mani, bet tos tūkstošu tūkstošus pirmo demonstrāciju dalībniekus uzstājot, ka viņus vadījis KGB aģents.

Un, bez šaubām, viņi arī labi zināja par šo, dokumentu, ka

„SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā ir ziņas, ka Jūs esat bijis, reģistrēts LPSR Valsts drošības komitejas informācijas analīzes daļā kā:

nacionālistiskas organizācijas vai grupas, kura veic antisociālistisku un antikonstitucionālu darbību PSRS teritorijā, dalībnieks;

persona, par kuru ir nozīmīgi operatīvie materiāli,

persona, par kuru fakti un pazīmes liecina, ka tā veic nacionālistisku (latviešu) darbību”.

(Dokuments aplūkojams šeit: http://bit.ly/XyljfC )

Un, ja vēl kādam ar to šķiet par maz, tad visbeidzot vēl šī A. Kronberga liecība 2003.gada 15.jūlija atzinumā par pārbaudes lietu Nr.7/248 par Arvīda Ulmes sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu:

… Liecinieks Aivars Kronbergs (VDK sācis strādāt 1966. gada februārī un nostrādājis līdz 1990. gada augustam) liecināja, ka: Sarunas laikā ar Ulmi, iespējams, ka viņam izteicis domu par sadarbošanos, bet viņš krasi noraidoši atteicies pret šādu priekšlikumu. Tā kā Ulmem ir saglabājušies vecie sakari ar Rīgas inteliģenci un viņš varējis būt operatīvi interesants, un tā kā man bijušas labas attiecības ar priekšnieku Pētersonu un bijusi vajadzība novērst no sevis uzmanību, ticis nolemts fiktīvi noformēt Ulmi kā aģentu, kas arī ticis izdarīts. Verve kā tāda nenotikusi, tikai noformējis dokumentus. Viņš noformējis visus dokumentus priekš aģenta vervēšanas un Ulme ticis ieslēgts aģentūras aparātā. Parakstu no Ulmes neņēmis un pseidonīmu izvēlējies pats.

Tā ka, pat gribēdams, es nevarēju atzīties ne kādā tur sadarbībā ar KGB

Arvīds Ulme
Saeimas deputāts
19.09.2018.

 

 

 

 

October 7, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Krievijas sašutums par Lietuvas nacionālo partizānu komandiera pārapbedīšanu

Grībauskaite: Krievijas sašutums par Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu apliecina viņa nopelnus


Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite,
Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, Foto -LETA/BNS

Krievijas varasiestāžu paustais sašutums par gaidāmo Lietuvas nacionālo partizānu komandiera Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu Viļņas Antakalnes kapsētā tikai apliecina viņa varonīgos nopelnus Lietuvas brīvības labā, piektdien uzsvērusi Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, komentējot Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu šai jautājumā.

Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova ceturtdien paziņoja, ka Lietuva “turpina kursu uz nesenās vēstures pārskatīšanu” un cenšas iztēlot par varoņiem un mocekļiem “bandītisko formējumu dalībniekus, kuru rokas līdz elkoņiem notrieptas ar asinīm”.

Kā izteicās Zaharova, Lietuvas lēmums sestdien valsts bērēs pārapbedīt Ramanauska-Vanaga mirstīgās atliekas esot “īpaši cinisks”, jo viņa kaps Antakalnes kapsētā atradīsies netālu no vietas, kur apglabāti vairāk nekā pieci tūkstoši padomju karavīru, kuri krituši, atbrīvojot Viļņu no vācu okupantiem.

Lietuvas valsts vadītāji un sabiedrība piektdien godināja Ramanauska-Vanaga piemiņu Viļņas universitātes Sv.Jāņa baznīcā, kur novietots šķirsts ar viņa mirstīgajām atliekām, ko arheologi šogad atrada tā dēvētajos Viļņas Bāreņu kapos.

Kā norādījusi Grībauskaite, Ramanausks-Vanags “bija cilvēks, kurš okupantos raisīja lielu naidu, kas nav aprimis līdz šai dienai”.

“Pat mūsdienu Krievijā redzam šā naida uzplaiksnījumus, kas vērsti pret mums, pret brīvu, demokrātisku un neatkarīgu valsti. Tas vēlreiz pierāda, ka pat viens cilvēks valsts vēsturē var būt tik nozīmīgs un tik daudz paveikt,” žurnālistiem sacījusi prezidente. “Tas arī vēlreiz apliecina, ka mēs apglabāsim savu varoni, savu brīvības simbolu.”

Līdzīgu pārliecību izteicis arī premjerministrs Sauļus Skvernelis, kas Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu valsts bērēs vērtējis kā vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu.

“Kaimiņvalsts reakcija liecina, ka tas tiešām bija pareizs lēmums. (..) Domāju, ka tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts,” viņš piebildis.

Lietuvas Seima spīkers Viktors Pranckietis savukārt atzinis, ka Maskavas paziņojumi viņu nepārsteidz.

Vienlaikus viņš uzsvēris, ka no Ramanauska-Vanaga joprojām var mācīties “ideālismu un ticību”. “Tieši no tādu cilvēku ticības varēja atdzimt Lietuvas neatkarība,” piebildis parlamenta priekšsēdētājs.

Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks (1918-1957) partizānu kustībā iesaistījās 1945.gada pavasarī, sākoties otrajai padomju okupācijai. 1948.gadā viņš tika ievēlēts par Dienvidlietuvas partizānu apriņķa komandieri. 1949.gadā Ramanausks-Vanags kopā ar citiem partizānu kustības komandieriem parakstīja Lietuvas brīvības cīņas kustības padomes deklarāciju.

1956.gadā Ramanausks un viņa sieva Kauņā tika apcietināti un gadu vēlāk viņam 39 gadu vecumā tika izpildīts nāvessods. Cietuma mediķu rakstītie dokumenti liecina, ka jau drīz pēc aizturēšanas viņš nežēlīgi spīdzināts.

1998.gadā Ramanauskam-Vanagam pēc nāves piešķirta brigādes ģenerāļa pakāpe, bet gadu vēlāk – pirmās pakāpes Vīša krusta ordenis.

Pērn Lietuvas Seims nolēma pasludināt 2018.gadu par Ramanauska-Vanaga piemiņas gadu, pieminot 100.gadskārtu kopš viņa dzimšanas.

Nacionālo partizānu komandiera atdusas vieta tika meklēta desmitiem gadu, pārbaudot visas iespējamās versijas un katru pieejamo informāciju, līdz beidzot arheologi viņa mirstīgās atliekas atrada tā dēvētajos Viļņas Bāreņu kapos, kur apglabāti bezpajumtnieki, slimnīcās miruši cilvēki bez tuviniekiem un neatpazīti mirušie. Domājams, ka šajos kapos aprakti arī vairāki citi pazīstami nacionālo partizānu kustības dalībnieki.

LA.lv

October 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Saruna ar Arnoldu Klotiņu

Viesturs Sprūde

Tagad jau viegli runāt, bet toreiz VDK tiešām visam sekoja. Saruna ar Arnoldu Klotiņu


Arnolds Klotiņš
Arnolds Klotiņš


Šajās dienās aprit 30 gadi, kopš nodibināts viens no institucionāli nozīmīgākajiem Latvijas valstiskuma atgūšanas procesa dzinējspēkiem – Latvijas Tautas fronte (LTF). LTF kongress sākās 1988. gada 8. oktobrī, bet dienu pirms tam – 7. oktobrī – Mežaparka Lielajā estrādē notika manifestācijas jeb koncertmītiņš “Par tiesisku valsti Latvijā”.

Starp šā pasākuma organizētājiem bija vēlākais LTF valdes loceklis, muzikologs ARNOLDS KLOTIŅŠ. Viņa tēvu Ernestu Klotiņu (1905 – 1995), adventistu mācītāju, padomju režīma represīvie orgāni mēģināja savervēt par ziņotāju, bet, kad tas neizdevās, represēja. Par LTF kustības sākumiem un saskarsmi ar PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) ļaudīm šajā sarunā.

Kad 1988. gadā iesaistījāties LTF veidošanā, bijāt LPSR Komponistu savienības valdes sekretārs. Vai pievienošanās LTF notika gluži automātiski vai arī jūs kāds uzaicināja?

Vispirms, 1988. gada jūnijā, notika Latvijas PSR Radošo savienību plēnums. Es tajā piedalījos, ne Komponistu savienības deleģēts. Pēc kāda seansa vecajā kino “Blāzma” man “aiz pogas” paņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienības pirmais sekretārs Jānis Peters un teica apmēram tā: mums kaut kas jādara, lai atbalstītu Mihailu Gorbačovu un “pārbūves” garu, jo staļinisti gatavojot revanšu. Tad sarīkoja Radošo savienību plēnumu.

Jānis Peters jau nekādus norādījumus tur nedeva. Viņš dažas reizes pie sevis sasauca kādus desmit, piecpadsmit dažādu jomu ļaudis – tur bija arī vides speciālisti, ekonomisti, demogrāfi. Kad nodibināja LTF organizācijas grupu, sniedzām visādas rezolūcijas, gatavojām LTF dokumentus. Sanācām agrākajā Andreja Upīša kabinetā, Benjamiņu mājā (toreiz LPSR Rakstnieku savienības mājvieta) vai pie Džemmas Skulmes Mākslinieku savienībā.

Kad sāka gatavot 7. oktobra manifestāciju Mežaparkā, viens no organizatoriem, agrākais nacionālkomunists un Latvijas kompartijas Centrālkomitejas 2. sekretārs Vilis Krūmiņš man teica: “Tu esi Konservatoriju beidzis, tev jāsastāda krājums ar dziesmām, ko visi kopā dziedāsim.” Krūmiņš bija liels dziesmu mīļotājs.

Bet ko es, padomju Konservatoriju beidzis, tolaik zināju no latviešu patriotiskajām dziesmām? Par laimi, mājās bija šādi tādi veci izdevumi ar tēva aresta un kratīšanu dēļ izplēstām Latvijas valsts himnas lapām. Labi, ka iesaistījās arī dramaturgs Pēteris Pētersons.

Viņš bija dažus gadus vecāks un atcerējās daudz vairāk nekā es.

Tā mēs, Rakstnieku savienības gaiteņos prātodami, to dziesmu krājumu kopīgai dziedāšanai sastādījām. To nodrukāja Preses nama tipogrāfijā – ļoti vienkāršu, 100 tūkstošos eksemplāru.

Tur bija “Svēts mantojums”, “Nevis slinkojot un pūstot”, “Latvieti, mosties!”, “Manai dzimtenei” un tā tālāk – tāds zināms “kokteilis”, kas tomēr piestāvēja attiecīgajam momentam. Nebrīnieties, ka tur ir arī 1905. gada revolūcijas dziesmas, jo 1905. gads jau arī nebija ar pliku roku ņemams.

Par izdevumu atbildīgais Jānis Danoss vēlāk stāstīja, ka tad, kad grāmatiņu ķīpas vestas no Preses nama ārā, apsardze prasījusi, kas tajās ir. Viņš atbildējis: “Programmiņa bēru ceremonijai”…

Nu, bet, kad nodibināja LTF, tad jau gāja dažādi. Kontaktpersona starp mums un kompartijas Centrālkomiteju lielākoties bija Jānis Škapars. Viņš tomēr bija agrākais kompartijas instruktors.

Protams, kontaktpersona bija arī LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Viņa situācija bija ļoti divdomīga, jo Alfrēds Rubiks ar saviem piekritējiem kompartijas sēdēs lēca gaisā ikreiz, kad LTF bija izsludinājusi kādu jaunu rezolūciju. Arī Gorbunovs mēdza pakritizēt LTF valdi. Taču bija gadījumi, kad viņš mums nākamajā dienā zvanīja un atvainojās. Situācija bija ļoti nedroša.

Nav noslēpums, ka LTF un “frontes” citās republikās sākotnēji tika organizētas “no augšas”, lai atbalstītu Gorbačova pārbūvi. Maskavā tikai nevarēja iedomāties, ka tik ātri zaudēs kontroli. Kuri par LTF Latvijā ierunājās pirmie?

Akcepts LTF veidošanai Maskavā bija, tikai nezinu, cik stiprs. Pirmais tūlīt pēc Radošo savienību plēnuma izveidot LTF esot rosinājis Viktors Avotiņš. Jānis Peters arī, kaut pēc plēnuma viņš it kā pagāja malā.

Ļoti svarīgs procesā bija TV raidījums “Labvakar!”. Tolaik Radio un televīzijas komitejas priekšsēdis bija Jānis Leja. Viņš bija devis nerakstītu akceptu dažādām “Labvakar!” aktivitātēm. Un, pēc manām domām, šie raidījumi bija ļoti svarīgi, jo iedrošināja cilvēkus nākt un pievienoties LTF veidošanai. Benjamiņu nama kāpnes uz LTF koordinācijas centra 3. stāvu čīkstēja nepārtraukti.

Sava loma organizēšanās procesā bija dedzīgajam Valdim Šteinam, apdomīgajam Ilmāram Bišeram un citiem, bet LTF dibināšanas sagatavošanu lietpratīgi vadīja Jānis Škapars. Es gan vairs neatceros, kas mani uzaicināja piedalīties LTF organizēšanas grupā.

Daudziem aizmirsies, ka ticība neatkarības atjaunošanai toreiz nāca pakāpeniski.

Ja paskatīsities pirmo LTF programmu, tur būs ekonomiska patstāvība, arī sava nauda, valodas jautājums, demogrāfija, bet viss it kā Gorbačova politikas atbalstam. Pirmajā programmā neatkarību iekļaut nemaz nevarēja. Nu, tagad jau viegli runāt, bet toreiz VDK tiešām visam sekoja.

Dzirdēti apgalvojumi, ka LTF vispār esot bijusi “kompartijas un VDK” organizēta, ka tur komunisti vien bijuši…

Komunisti? Jā, viņi tur bija, bet ir vēsturnieki, kas aizrāda, ka ne katra kolaborācija ir tikai kolaborācija. Ir arī tāda kolaborācija, kas faktiski ir pretošanās. Turklāt cilvēks var mainīties. LKP CK sekretārs Ivars Ķezbers iestājās LTF kā privātpersona. Nav dzirdēts, ka viņš būtu tur kaut kā kaitējis. Diemžēl viņš agri nomira un mēs tur vairs neko neuzzināsim.

Ka centrālkomiteja būtu mums ko diktējusi? Absolūti izslēgts! Jā, saziņa ar kompartiju bija, jo bez tās kādu laiku jau nekas nevarēja notikt. Kaut kādi plāni, kā kontrolēt LTF, laikam pastāvēja.

Piemēram, kad sākās pieteikšanās, no Rīgas ostas, kur tolaik strādāja gandrīz tikai krievvalodīgie, atnāca viens cilvēks ar kādiem 200 – 300 parakstiem – šie cilvēki esot jāuzņem LTF! Ojārs Rubenis man stāstīja, ka tas, kurš sarakstu gribējis iesniegt, vēlāk stāstījis, ka viņam tas bijis jādara ar pavēli, citādi atlaidīšot no darba. Nu, tādi bija jāatšuj!

Lūzums iestājās 1989. gada 31. maijā, kad LTF valde aicināja LTF grupām apspriest cīņu par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. Pirms tam, 1989. gada maija vidū, mēs, grupa tautfrontiešu, bijām latviešu kultūras centrā Abrenes muižā Francijā. Tā bija pirmā LTF tikšanās ar trimdas organizācijām.

Tur bija arī Eduards Berklavs no LNNK. Mums kā lielākais teorētiķis līdzi bija sociologs Pēteris Laķis. Viņš tad bija LTF valdes priekšsēdētājs, un viņam bija jāiztur liels trimdas organizāciju spiediens: “Kāpēc neprasāt neatkarību uzreiz? Kāpēc laipojat?” Atpakaļ braucām ar vilcienu caur Parīzi un Varšavu. Varšavā naktī uz perona bija jāgaida nākamais vilciens, kas brauca uz Ļeņingradu caur Daugavpili.

Tad ķīmiķis Jānis Freimanis vēl naktī vilcienā mēģināja uzmest ko līdzīgu rezolūcijai.

Škapars gan apstrīd, ka Freimanis būtu pirmais sagatavojis uzmetumu 31. maija rezolūcijai, bet zinu, ka vilcienā viņš ko tādu rakstīja. Un Rīgu mēs toreiz sasniedzām faktiski jau kā Latvijas neatkarības idejas aizstāvji.

Laķis bija pirmais, no kura dzirdēju, ka LTF ir jāpieprasa pilna Latvijas neatkarība, “citādi mēs nekur tālu netiksim”. Tas notika vēl pirms Abrenes, ja nemaldos, aprīlī, LTF valdes izbraukuma sēdē Limbažu rajonā. Tur mums bija draudzīgs kolhoza priekšsēdētājs Jānis Lucāns, vēlāk viņš Augstākajā padomē balsoja par Latvijas neatkarību, kļuva par Saeimas deputātu.

Protams, visi par neatkarības ideju nemaz nebija tik drosmīgi noskaņoti. Piemēram, 1989. gada jūnijā Stokholmā, kur vienā sarīkojumā uzstājos ar referātu kā muzikologs, mani gaitenī viens pazīstams kriminālromānu rakstnieks paņēma aiz svārku stērbelēm: “Jūs esat traki! Jūs pazudināsiet visu mūsu lietu ar to neatkarību!”

Vai čekas ziņotāju vārdi – “čekas maisi” – būtu jāpublisko?

Atvērt vajag, bet tikai ar izpēti. Jānis Stradiņš ir skaidri un gaiši pateicis, ka tad, kad braucis uz ārzemēm, viņam prasīts rakstīt atskaites. Un viņš kā zinātnieks kaut ko arī rakstījis. Ja tādēļ tur ir viņa vārds, tad, domāju, tas nav vienlīdzīgi vērtējams ar daudziem citiem vārdiem tajos “maisos”. Tāpēc jau vajadzīga dokumentu izpēte.

Kad strādāju LZA Valodas un literatūras institūtā, man reiz pateica: “Jums jānoiet uz 1. daļu.” Nemaz nezināju, kas tā par daļu! Man pateica istabas numuru. Tur sēž viens no čekas. Jautā, ko mūziķi runājot un ko Uldis Stabulnieks stāstījis par braucienu uz Zviedriju.

Es neko no tā, kas viņus interesēja, protams, neteicu, bet, ja viņš tāpēc mani ielika kaut kādā sarakstā vai uzrakstīja, ka bijis ar mani kontaktā, tad arī mans vārds var izrādīties iekšā… Bet mana vārda tur acīmredzot nav, jo balotējos taču vēlēšanām Rīgas domē un pirms tam kandidātus pārbauda.

Tolaik, 80. gadu beigās, tautfrontiešu grupas diezgan bieži sāka braukt uz ārzemēm. Bija sajūta, ka kāds jūs novēro?

Nē. Kad biju Komponistu savienības valdes sekretārs, vēl pirms Radošo savienību plēnuma, varbūt 1988. gada sākumā, tad gan vienreiz zvanīja sekretāre un sacīja, ka mani meklē no VDK.

Priekšā bija tāds jauns cilvēks. Tā un tā – ziniet, jūs diezgan daudz sarakstāties ar ārzemēm, bet mēs nekādi nevaram uzzināt, kad viņiem tur sāksies un kur notiks ārzemju latviešu jauniešu kongress… Es tiešām daudz sarakstījos ar mūziķiem ārzemēs, jo interesējos par mūzikas vēsturi.

Saskarsmē ar VDK man bija maza, tomēr pieredze. Tēvu arestēja 1949. gadā, un arī man vairākas reizes bija jāiet uz “stūra māju”. Zināju, ka bez prokurora sankcijas viņi neko nevar pieprasīt. Pateicu, ka nesniegšu ziņas, nezinot, kā tās tiks izmantotas. Nu, ja jūs pārdomājat, viņš teica, tad kādreiz piezvaniet. Bet tā tas palika un vairāk man ar viņiem darīšanu nebija.

Jūsu tēvam viss bija daudz nopietnāk?

Viņu notiesāja uz desmit gadiem. Viņš bija garīdznieks, bet garīdzniekiem jau cilvēki mēdz uzticēt visādas lietas, tādēļ viņu gribēja padarīt par ziņotāju. Viņš atteicās, un viņam atrada ko “piesiet”.

Un tas apzīmogoja arī jūsu mūžu?

Tā tas bija. Par laimi, mani neaicināja stāties ne komjaunatnē, ne kompartijā. Domāju, tāpēc. Man vienīgās nepatikšanas bija, beidzot Konservatoriju, kad vajadzēja aizstāvēt diplomdarbu par Alfrēda Kalniņa klavierdarbiem. Vienkāršs temats, katedrā apstiprināts.

Pēc aizstāvēšanas sēžu vestibilā, gaidu rezultātus. Paiet stunda, divas. No kabineta neviens ārā nenāk. Beigās iznāk komponists Jānis Ivanovs galīgi sarkans un saka: “Nu, Klotiņ, tu esi izgāzts, bet priekš lielām būvēm tas ir sīkums!”

Otrajā dienā mani izsauca pie Konservatorijas kompartijas sekretāres, tāda Gintere bija – īsts plintnieces tips, no Krievijas latvietēm. “Ziniet, kas jums jādara,” viņa saka, “jums jāpārliecina tēvs, lai viņš atmet reliģiju, un jāstājas partijā.”

Nekas no tā neiznāca. Divus gadus vēlāk es Konservatoriju beidzu neklātienē ar to pašu diplomdarbu. Tēvs nomira, gandrīz sasniedzis 90 gadus. Viņš bija sirds cilvēks un no ticības neatstājās.

Atmodas laikā liela nozīme bija mūzikai un dziesmai. Kāpēc?

Dziesmām pārvērtību laikos vienmēr ir liela nozīme. Tādos brīžos cilvēkiem patīk dziedāt par dumpīgām tēmām. Dziesma pastarpināti izsaka emocijas, bet emocijām ir tendence pārsviesties tālāk. Pat padomju laikā pieprasīja vokālo mūziku. Kāpēc tad tai bija priekšroka? Tāpēc, ka tur ir vārdi. Instrumentālā mūzikā jau neko nevar parādīt.

Daudzi cilvēki dziedāja koros un piedalījās dziesmu svētkos. No vienas puses, protams, tur bija lozungi un kompartijas vadoņu portreti un arī par Staļinu bija jāpadzied. Bet no otras, ja cilvēks gāja uz kori, tad tur viņam mēģinājumos bija latviska vide, tur nebija mūžīgās politiskās strostēšanas, tur varēja dziedāt Jāzepa Vītola “Gaismas pili” un Emīlu Dārziņu.

“Lauztās priedes” 1948. gadā trimdas latviešu kori pirmoreiz dziedāja Bavārijas apgabala dziesmu dienā, bet 1950. gada dziesmu svētkos tās dziedāja šeit, Rīgā. Manuprāt, tie cilvēki dziedot domāja apmēram vienu un to pašu. Pulcēšanās koros bija vienīgā iespēja tajos ap­stākļos oficiāli apliecināt savus nacionālos centienus un vienotību.

Vēl bija tāda lieta kā folkloras kustība, kas visvairāk sākās ap 1981. gadu.

Zinātņu akadēmija ik gadu rīkoja folkloras ekspedīcijas, un tās krātuve bija faktiski vienīgā vieta, kur folklora eksistēja autentiskā veidā. Tā, dekoratīvi saskaistinātā, jau notika zem lozungiem; folkloras būtība tur bija noplicināta.

Režīms gribēja arī folkloru pataisīt par apliecinājumu “jaukai dzīvei”. Komisiju protokolos teikts, ka dejotājiem jālec “augstāk un enerģiskāk”. Tāpēc jau radās kustība, kas ņēma folkloru no avotiem, neapdarinātu. “Skandinieki” ļoti ātri kļuva par vadošo ansambli.

Latvijas PSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs viņus visādi “šimpēja” un vajāja – neļāva braukt uz ārzemēm un tā. Tas iepriekš pieminētais čekas cilvēks, kurš mani izsauca 1988. gadā, tajā pašā reizē man teica: “Ja jūs mums pastāstīsiet, tad “Skandinieki” varēs braukt uz ārzemēm…” Viņš taču zināja, ka es ar “Skandiniekiem” draudzējos un viņus atbalstu!

Un atcerēsimies, ka 1988. gada jūnijā/jūlijā Latvijā notika starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Atklāšanas ceremonijā baltiešu delegācijas taču bija slepeni ienesušas savus nacionālos karogus! “Skandinieki” Rubikam pāri pār galvu vicināja Latvijas karogu! Beigās Rubiks aizgāja prom.

LA.lv

October 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Deputāti pieņem likumu: VDK dokumentus publiskos internetā šogad

Deputāti pieņem likumu: VDK dokumentus publiskos internetā šogad

 VDK čekas pagrabi “Stūra mājā”. Arhīva foto.
VDK čekas pagrabi “Stūra mājā”. Arhīva foto.

Saeima 4.oktobrī galīgajā lasījumā pieņēma likumu par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu internetā šogad.

Par likuma izsludināšanu vēl jālemj Valsts prezidentam Raimondam Vējonim.

Pieņemtais likums nosaka publiskot aģentūras alfabētisko un statistisko kartotēku, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, kā arī VDK darbinieku telefongrāmatas, kuras satur informāciju par VDK štata darbiniekiem, un arhīvā pieejamos “Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas” (LKP CK) aprakstus.

Noteikts, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) līdz 3.decembrim nodod šos dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNC) publicēšanai tā mājaslapā līdz 31.decembrim.

Paredzēts, ka no 2019.gada 1.maija būs publiski pieejami arī vēl citi VDK dokumenti. Publicēšana notiks pēc to digitalizēšanas.

Noteikts, ka jāpublicē VDK aģentūras personas lietu un darba lietu reģistrācijas žurnāli, no aģentūras aparāta izslēgto valsts drošības orgānu aģentu un rezidentu darba un arhīva lietas un nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāls.

Paredzēts publicēt arī VDK operatīvās lietas, operatīvo lietu materiālus un citus VDK dokumentus, VDK un tās priekšteču (Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas un Iekšlietu ministrijas) saraksti ar LKP CK un LPSR Ministru padomi.

Likumā ierakstīts, ka jāpublicē LKP CK nomenklatūrā ietilpstošo VDK un tās priekšteču darbinieku personas lietas un personas dokumentus, tās nomenklatūrā ietilpstošo ar VDK saistīto PSRS KP, LKP, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonu personas lietas, kā arī Komjautnes CK amatpersonu personas lietas un LPSR VDK un tās priekšteču iznīcinātāju bataljonu darbību atspoguļojošos nozīmīgākos dokumentus.

Noteikts, ka jāpublisko arī Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības dokumentus un ar šīm organizācijām saistītās lietas.

No likuma izslēgta norma par to, ka VDK dokumenti pēc to zinātniskās izpētes ir publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Jautājums par tā dēvēto “čekas maisu” publiskošanu ir aktuāls vairākus gadus. Saskaņā ar 2014.gadā pieņemtajiem likuma grozījumiem tika izveidota zinātnieku komisija ar uzdevumu veikt VDK dokumentu izpēti. Saskaņā ar līdz šim spēkā esošo likuma redakciju, kas šodien no likuma tika izslēgta, pēc zinātniskās izpētes dokumenti būtu publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Zinātniskā izpēte bija jāveic līdz 2018.gada 31.maijam. Tomēr pēc šī termiņa tika norādīts, ka zinātniskā komisija nav iesniegusi pilnu ziņojumu par paveikto. Daļa politiķu pauda neizpratni par VDK zinātniskās izpētes komisijas rīcību, prasot pagarināt komisijas darba termiņu un aicināja pēc iespējas ātrāk iesniegt gala ziņojumu.

Arī divi zinātniskās izpētes komisijas locekļi pauda neizpratni par komisijas darba rezultātiem un pieļāva, ka pētnieki “padarīti par bandiniekiem” politiskās spēlēs. Abi atzina, ka skaidru gala ziņojumu un rekomendācijas, ko darīt ar VDK dokumentiem, sabiedrība tā arī nav sagaidījusi, jo, iespējams, komisija Kārļa Kangera vadībā ievērojot subordināciju, ka tai jāatskaitās tikai Latvijas Universitātes (LU) priekšā, LU tālāk jāatskaitās Izglītības un zinātnes ministrijai, un tai tālāk Ministru kabinetam, kas šo ziņojumu virzīs tālāk.

Kangeris 8.jūnijā informēja aģentūru LETA, ka LU iesniedzis galaziņojumu jeb darbības pārskatu par VDK dokumentu publiskošanu.

Viņš norādīja, ka 145 lappušu biezajā gala redakcijā kopā ar pielikumiem apkopots viss sākotnēji no VDK izpētes komisijas pieprasītais.

Reaģējot arī uz neskaidrību ar komisijas darba rezultātu, vairāki koalīcijas politiķi Saeimā iesniedza savus grozījumus par VDK dokumentu publicēšanu. Likuma izmaiņu rosinātāji skaidroja, ka izmaiņas nepieciešamas, lai veicinātu Latvijas okupācijas perioda seku pārvarēšanu. Tāpat tās ir saskaņā ar Satversmes ievadā pausto, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Savukārt šī priekšlikuma oponenti, iniciatīvas grupa, kuras sastāvā ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas, garīgo konfesiju pārstāvji un bijušie iekšlietu struktūru darbinieki norādīja, ka VDK atstāto dokumentu krājumam ir tendenciozas atlases un selektīvi izvēlēta kārtojuma raksturs, tāpēc, lai izvairītos no “tendenciozi izraudzītas Latvijas pilsoņu grupas demonizācijas”, to saturs būtu jāatstāj drošības dienestu un zinātnieku izpētei.

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizīts iepriekš deputātiem uzsvēris, ka SAB iebilst VDK dokumentu publiskošanai internetā. “Jā, mēs visu laiku esam ieturējuši šādu pozīciju. Jāapzinās, ko nozīmē tīmeklis, internets, kā iespējams mainīt un dzēst publiskotu informāciju [..],” teica Maizītis.

“Mēs zinām, kas ir kiberuzbrukumi, kā iespējams manipulēt ar datiem, kas parādās publiski. To var izmantot arī mums nedraudzīgas valstis,” skaidroja Maizītis, piebilstot, ka ir visdažādākie veidi, kā to varētu izmantot – gan šantāža, gan vervēšana, izlūkošana, pretizlūkošana.

Maizīša ieskatā, dokumentu publiskošana internetā varētu graut uzticību drošības iestādēm, jo drošības iestādes, arī SAB, strādā ar slepeniem palīgiem.

Viņš norādīja, ka SAB iestājas par principu, kas tika iekļauts likumprojekta pirmajam lasījumam, ka kartotēka tiek digitalizēta, nodota Valsts arhīvam un pēc tam ar to iespējams iepazīties Valsts kārtībā atbilstošā likumā noteiktajā kārtībā.

Valsts prezidents, kuram būs jālemj par šī likuma izsludināšanu, aģentūrai LETA iepriekš norādīja, ka atbalsta VDK dokumentu publiskošanu jeb čekas maisu atvēršanu, un Saeima lēmumu par čekas maisu atvēršanu jau ir pieņēmusi iepriekš – 2014.gadā. “Šobrīd būtisks ir jautājums par veidu, kādā tas tiks darīts. Svarīgi, lai sabiedrībai sniegtā informācija un veids, kādā tā tiek publiskota, ir korekta un kalpo sabiedrības kopējām interesēm,” norādīja Vējonis.

LA.lv


 

 

October 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: