92 gadu vecumā mūžībā devies disidents Ints Cālītis

delfi.lv

Sestdien, 1. jūlijā, mūžībā devies latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, bijušais politieslodzītais Ints Cālītis, sociālo mediju platformā “Facebook” pavēstījuši viņa tuvinieki.

Cālītis dzimis 1931. gada 5. martā un padomju okupācijas laika režīms viņu trīsreiz ielika cietumā uz vairākiem gadiem, pakļaujot necilvēcīgiem apstākļiem, tomēr viņš turpināja cīņu par neatkarīgu Latviju.

Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, jau vidusskolā Cālītis nodibinājis un vadījis konspiratīvo skolēnu un jauniešu pagrīdes pretestības organizāciju, par ko tika apcietināts. Padomju režīms viņam piesprieda 25 gadus ieslodzījumā un nosūtīja uz Kolimu Magadanas apgabalā, kur viņš racis zeltu un urānu un strādājis elektrostacijā, līdz 1956. gadā amnestēts un atgriezies Latvijā.

Drīz pēc atgriešanās, 1958. gadā, Cālītis atkārtoti politiski represēts par aģitāciju un propagandu, pavadījis sešus gadus Mordovijas nometnēs, līdz atkal atgriezies Latvijā.

Trešo reizi Cālītis arestēts 1983. gadā, kad viņam piesprieda vēl sešus gadus ieslodzījuma par “pretpadomju aģitāciju un propagandu un piedalīšanos pretvalstiskā organizācijā”, taču trīs gadus vēlāk atbrīvots pirms termiņa.

1987. gadā Cālītis iesaistījies Vides aizsardzības kluba darbībā, vadījis tā politisko komiteju, kļuvis par Latvijas Tautas frontes Domes valdes locekli un 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Cālītis bijis politiski aktīvs arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 2000. gadā apbalvots ar trešās sķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī saņēmis 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Viņa gaitas un cīņa par Latvijas neatkarību aprakstīta Viļa Selecka grāmatā “Disidents. Inta Cālīša dzīvesstāsts”.

---

A Labs project from your friends at

Ar vēstures viltojumu var censties attaisnot karu.

nra.lv

Levits: Ar vēstures viltojumu var censties attaisnot karu. Tas pašlaik ir “krievu pasaules” ideoloģiskais karš Ukrainā

Viņš norāda, ka Latvijas Okupācijas muzejs pirms 30 gadiem sāka savu misijas darbu – tas bija īpašs laiks jaunāko laiku vēsturē. Valsts neatkarība jau bija atgūta, bet no padomju okupācijas un kolonizācijas meliem un no pašu konformisma bija jāatbrīvo Latvijas 20.gadsimta vēsture. “Jāatbrīvo no sārņiem sabiedrības apziņa un Latvijas valsts identitāte”.

Levits uzsver, ka vēsture ir viens no nācijas un valsts identitātes pamatiem. Vēsture ir svarīga vienmēr. Pat tad, ja ikdienā tas tā nešķiet. Atmodas laikā Latvija tiesības atgūt valstisko neatkarību balstīja divos argumentos. Pirmais arguments – sabiedrības griba – mēs vienkārši gribam atjaunot savu valsti, otrs – vēsture un no tās izrietošās pašnoteikšanās tiesības atjaunot savu valsti. Šie divi argumenti valsts atjaunošanai ir vienlīdzīgi svarīgi. Baltijas valstu neatkarības atjaunošana nozīmēja labot Staļina un Hitlera, PSRS un nacistiskās Vācijas pagātnes noziegumu.

Ar vēstures viltojumu var censties attaisnot karu. Tas pašlaik ir “krievu pasaules” ideoloģiskais karš Ukrainā par mītisku slāvu tautu vienotību. Bet ukraiņi negrib būt brāļi krievu kolonizatoriem. Mums, Rietumiem, jādara viss, lai Ukraina uzvarētu, uzsver Levits.

Pirms 30 gadiem trimdas latvieši zināja, cik svarīga ir patiesa vēsture atjaunotajai Latvijas valstij. “Es gribētu pateikties profesoram [Paulim] Lazdam un visiem pārējiem idejas iniciatoriem un īstenotājiem par šo projektu pirms 30 gadiem, kas ir viens no veiksmīgākajiem Latvijas vēstures institūciju projektiem. Faktiski – šodien Latvijā tas ir centrālais,” skaidro Levits.

Starplaikā 30 gados ir paveikts milzīgs darbs. Muzejs glabā desmitiem tūkstošus aculiecinieku stāstus un liecības. Muzejs godina padomju un nacistisko okupāciju upuru ciešanas. Fiksē okupācijas režīmu noziegumus un svarīgi – sauc noziedzniekus vārdā. Muzejs stāsta par nacionālo pretošanās kustību abām okupācijām. Tas ir ne mazāk svarīgi, kā atminēties upurus. Jo vēstures apziņa, upuri un pretošanās, piedāvā rīcības modeļus nākotnei.

Levits pateicās muzejam arī par ieguldījumu Latvijas dekolonizācijā. Tieši no dekolonizācijas skatupunkta – arī pasaulē tas ieguvis jaunu aktualitāti – sabiedrībā jāizvērtē padomju okupācijas paliekas, tās sekas šodien, 30 gadus pēc valsts atjaunošanas. Pēdējā gadā ir gāzti redzami padomju totalitārisma simboli. Visslavenākais, pēc Levita sacītā, ir piemineklis Uzvaras parkā. Bet šis darbs vēl nav galā, piebilst Levits.

Nozīmīga ir muzeja darbība starptautiskajā arēnā, jo Latvijai pastāvīgi ir jācīnās ar Krievijas dezinformāciju par Latvijas valsts pamatiem un par Latvijas vietu Eiropā. Muzejs 30 gadus, pretstāvot Krievijas dezinformācijai un propagandai, ir norūdījies un ieguvis prasmi šo propagandu veiksmīgi atspēkot un apkarot, uzskata Levits.

Muzejs ir arī vienīgā Latvijas atmiņas institūcija, kas darbojas Eiropas atmiņu institūciju tīklojumā, atzīmē Levits. Tāpēc ir jāpastiprina šis starptautiskais darbs, jo resursi, kas ir muzeja rīcībā, un resursi, kas ir Krievijas rīcībā, ir nesalīdzināmi. Mūsu spēks ir tas, ka mēs runājam taisnību un patiesību, norāda Levits. Tiesa, ja daudz resursu iegulda propagandā un melos, tie var kādreiz arī noslāpēt patiesību. “Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka mēs turpinām un paplašinām šo atmiņu politiku, stiprinām tās institūcijas gan attiecībā uz vēstures apziņu Latvijas sabiedrībā, gan uz vēstures apziņu Rietumos.”

Pēc Levita domām, būtiski ir darīt visu iespējamo, lai arī Latvijas vēstures daļa tiek atspoguļota Eiropas globālajā vēsturē. Un šeit muzejs ir tas, kas to gandrīz vienīgais arī dara. “Mans ierosinājums ir pastiprināt šo darbu ar īpašu institūciju, lai veicinātu pētniecību un vēstures komunikāciju.” Levits arī uzskata, ka nepietiek ar to, ka zinātnieki izpēta arhīvus un pēc tam to publicē nelielā darbā ar mazu izplatību. Šim darbam ir jābūt arī komunicētam plašākā sabiedrībā gan Latvijā, gan Eiropā. “Mums ir jācīnās par savu daļu Eiropas kopējā vēsturiskajā atmiņā”.

Levits muzeja darbiniekiem un dibinātājiem sacīja, ka ir lūdzis valdību ņemt vērā šo nepieciešamību, jo no tā ir atkarīgs ne tikai vēstures skatījums, bet arī aktuālā politika un mūsu loma un vieta aktuālajā politikā.

Skaidrā un konsekventā mērķa apziņa ir caurstrāvojusi Okupācijas muzeja darbību visus šos 30 gadus. Muzejs ir mainījies līdzi laikam, attīstot prasmes stāstīt Latvijas vēsturi. Rekonstruētā muzeja ēka dod jaunu elpu muzeja attīstībai. Latvijas Okupācijas muzejs ir veidojis Latvijas cilvēku pasaulskatu, nācijas pašapziņu. Profesors Lazda ir iezīmējis, kāda tā bija pirms 30 gadiem, kad sabiedrības absolūti lielākais vairākums bija mākslīgi “nogriezts” no savas vēstures. Muzejs ir devis neatsveramu ieguldījumu savas vēstures atkalatgūšanā.

Levits novēl muzejam arī turpmāk būt radošam un pilsoniski aktīvam. “Lai izdodas vienot dažādas sabiedrības grupas un paaudzes Latvijas atmiņas telpā, kas vienlaikus ir mūsu aktuālā politiskā telpa! Lai izdodas ar Latvijas okupācijas stāstu sasniegt aizvien lielāku starptautiskās sabiedrības daļu.”