gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvijā tika īstenota koloniāla politika

Gatis Krūmiņš: Latvijā tika īstenota koloniāla politika

LV portālam: GATIS KRŪMIŅŠ, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors


Gatis Krūmiņš: „Objektīva PSRS okupācijas perioda laika posma izpēte visvairāk ir nepieciešama mūsu pašu sabiedrībai, mūsu iedzīvotājiem, lai spētu novērtēt to, ko mums ir devusi mūsu valsts neatkarības atjaunošana.”

Baltijas valstu tieslietu ministri, nupat parakstot attiecīgu deklarāciju, vienojušies kopīgi aprēķināt PSRS okupācijas radītos zaudējums. Ko no tā varam sagaidīt, kāda bijusi Latvijas PSR un Padomju Savienības finansiālo attiecību bilance, un ko darīt, lai nākamās paaudzes nepārmantotu idealizētos priekšstatus par okupācijas perioda vēsturi, skaidro vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors GATIS KRŪMIŅŠ.

Centienus aprēķināt padomju varas nodarītos zaudējumus allaž pavadījusi liela skepse par to jēgu. Ja Krievija negrasās neko kompensēt, kāpēc okupācijas nodarītos zaudējumus tomēr būtu jāaprēķina?

Manuprāt, šajā aspektā materiālo kompensāciju jautājums, respektīvi, jautājums par to, vai Krievija ko maksās vai nemaksās, ir absolūti otršķirīgs. Objektīva PSRS okupācijas perioda laika posma izpēte visvairāk ir nepieciešama mūsu pašu sabiedrībai, mūsu iedzīvotājiem, lai spētu novērtēt to, ko mums ir devusi mūsu valsts neatkarības atjaunošana. Jo diemžēl, attālinoties tam laikam, kad dzīvojām padomju iekārtā, ir pieaugusi tendence transformētā veidā idealizēt padomju okupācijas laiku. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi aspekti.

Objektīvi cilvēkiem gandrīz vienmēr ir bijusi nosliece idealizēt pagātni, to salīdzinot ar tagadni. Mums ģenētiski ir ieprogrammēts aizmirst slikto un atcerēties labo. Citādi jau nebūtu iespējams dzīvot. Mana vecāmāte, kura 1949.gadā padomju represiju rezultātā nokļuva Sibīrijā, bieži teica “mums tur gāja tīri labi”, un tas man galīgi negāja kopā ar tām dažām bildēm, ko viņa bija atvedusi – dzīvi zemnīcā un sādžu, kur ceļi bija labākajā gadījumā izbrienami, ne izbraucami…

Subjektīvais aspekts neapšaubāmi ir mūsdienu Krievijas propaganda, un, tā kā liela daļa sabiedrības, tajā skaitā latvieši, joprojām dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, tā, pati to nemaz nemanot, saņem padomju laika idealizēšanas injekciju. Es uzskatu, ka tā varas elite, kas šobrīd kontrolē situāciju Krievijā, pirms gadiem 15 pielaida stratēģisku kļūdu, ejot šķietami vieglāko ceļu – valsti pozicionējot kā sagruvušās padomju impērijas mantinieci, nevis kā jaunu, uz attīstību tendētu valsti. Rezultātā Krievijas sabiedrības izpratne par procesiem kāpjas atpakaļ uz 20.gadsimta 20.-30.gadiem, kad modē bija autoritārisms, alternatīvu viedokļu noliegšana un brutāla spēka pielietošana.

Mūsu uzdevums ir nepieļaut, lai, ņemot vērā šo tendenci un Krievijas informatīvās telpas ietekmi, tas neatstātu negatīvu iespaidu uz mūsu sabiedrību. Tāpēc objektīvi pētījumi par okupācijas laiku piedāvā alternatīvu skatījumu uz tiem procesiem, kas pagātnē notika.

Okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšana Baltijas valstīs norisinājusies jau kopš 90.gadiem, un attiecīgo komisiju iegūtie skaitļi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā svārstās no dažiem desmitiem līdz vairākiem simtiem miljardu. Kā vērtējat Baltijas valstu iespējas sastrādāties zaudējumu aprēķināšanā? Cik perspektīvs, jūsuprāt, ir šāds triju valstu formāts gan no pētnieciskā, gan no politiskā viedokļa?

Sadarbība noteikti ir nepieciešama. Un ne tikai politiski. Vēsturiskā pieredze rāda, ka Baltijas valstis lielas lietas spēj sasniegt tad, kad aktīvi sadarbojas. Tā bija Neatkarības kara laikā 1918.–1920.gados, kā arī 20.gadsimta 80.gadu beigās, kad vienoti cīnījāmies par mūsu neatkarības atgūšanu. Un pretējs piemērs ir 1939.–1940.gads. PSRS dažādus ultimātus Baltijas valstīm izdevās uzspiest individuāli, un arī izrēķināšanās ar mūsu valstiskumu notika individuāli, lai gan pēc identiskas metodes.

Runājot par pētniecību – šoruden bija tikšanās ar Baltijas valstu un Polijas kolēģiem, un tā bija ļoti produktīva. No pētniecības viedokļa situāciju atvieglo tas, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā atradāmies identiskā situācijā, mūsu teritorijas tika pārvaldītas pēc viena principa, dokumenti ir sistematizēti pēc līdzīgiem principiem. Tā kā gandrīz visa dokumentācija ir krievu valodā, viens pētnieks vai pētnieku grupa var veikt identisku pētījumu visās trīs valstīs.

Šobrīd ir tāda ideja par manu pētniecisko jomu – naudas plūsmu Latvijas PSR un PSRS budžetu griezumā, militāro izdevumu apkopošanu, jo tādā griezumā Igaunijā un Lietuvā pētījumi nav veikti. Esmu savas kompetences attīstījis vairākus gadus, un nav nepieciešams vēl kādam ieguldīt tikpat daudz laika, ja līdzīgas lietas es varu paveikt Lietuvā un Igaunijā. Protams, ar nosacījumu, ka šo valstu arhīvos un institūcijās dokumenti ir saglabājušies.

Runājot par politisko gribu, zinot negribīgumu, ar kādu Latvijas politiķi ir piegājuši okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšanai, nevēloties “lieki tracināt Krieviju”, cik, jūsuprāt, adekvāta ir šāda vienošanās tieslietu ministru līmenī? Varbūt atbilstošāka būtu vienošanās valdības augstākā – valdības vadītāju – rangā, sevišķi, ņemot vērā, ka zaudējumi ir ne tikai jāaprēķina, bet arī jāpiestāda Krievijai? Starp citu, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs šogad jau paudis, ka neredz iespēju patlaban runāt ar Krieviju par zaudējumu atlīdzināšanu.

Šķiet, ka vienošanās ministru līmenī bija labs politisks kompromiss – apliecinām apņēmību sadarboties, bet nepozicionējam to kā augstāko prioritāti. Kā jau teicu, zaudējumu piedziņa šobrīd nav galvenais. Mans viedoklis ir, ka vispareizāk būtu kopīgi publiskot pēc vienas metodikas veiktu pētījumu rezultātus, bet nevis to iesniegt Krievijai. Šajā ziņā mēs dodam Krievijai iespēju – varbūt kaut kad nākotnē tā pati izrādīs iniciatīvu kompensēt zaudējumus visiem, kam ko nodarījis PSRS režīms. Afganistānu un citas valstis ieskaitot.

Labs piemērs ir Vācija, kas joprojām pati meklē iespējas atlīdzināt nacistu nodarītos zaudējumus. Lai gan vispareizāk Krievijai būtu iespēju robežās norobežoties no PSRS ideoloģiskā mantojuma un sākt uzvesties kā civilizētai valstij, un tad jau arī apkārtējā pasaule nekādu zaudējumu atlīdzināšanu nepiestādīs.

Jūsu veiktais apjomīgais pētījums par Latvijas PSR un PSRS finanšu attiecībām mūsu valstij nodarītos zaudējumus laika posmā no 1946. līdz 1990.gadam uzrāda 15,9 miljardu rubļu jeb apmēram 100 miljardu eiro apmērā mūsdienu izteiksmē. Kas, kādi maksājumi galvenokārt veido šo Latvijai negatīvo bilanci?

Mana metode bija samērā vienkārša – salikt kopā visus ieņēmumus un izdevumus Latvijas teritorijā.

Tātad – analizēt situāciju, ņemot vērā kā Latvijas PSR, tā arī PSRS budžeta ieņēmumus un izdevumus Latvijas teritorijā. Un rezultātā man ir aprēķini katra okupācijas gada griezumā, kā arī kopsavilkums par visu periodu. Esmu pilnībā noslēdzis to pētījuma posmu, kur summas ir apkopotas un aprēķinātas tā laika naudas vienībās – rubļos, par pamatu ņemot tos rubļus, kas apgrozībā bija ilgāko laika posmu – no 1961. līdz 1991.gadam. Pārrēķins uz mūsdienu eiro ir tikai indikatīvs, manuprāt, ja gribam ļoti precīzi aprēķināt, cik tad tas ir mūsdienu naudas izteiksmē, tad arī pirmie aprēķini jāveic katra gada griezumā, jo rubļa vērtība arī svārstījās, pakāpeniski krītoties. Salīdzināt dažādu laiku valūtas var, un tādas metodes ir, bet vienlaicīgi jāapzinās, ka ļoti precīzi pārnest viena laika situāciju uz citu laiku praktiski nav iespējams. Dažādos laikos cilvēkiem bija atšķirīgi patēriņa grozi un standarti, tradīcijas utt.

Tas, ko noteikti var izdarīt un ko arī mans pētījums pienes – var izprast vispārējās tendences, kādas bija konkrētajā laika posmā. 18,8 procenti no visiem ieņēmumiem, kas tika iegūti Latvijā, tika izlietoti ārpus Latvijas teritorijas. Un tas bija pat vairāk, nekā bija visa Latvijas tautsaimniecības peļņa tajā laika posmā. Jā, tā Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība, kas funkcionēja PSRS ekonomiskajā telpā, strādāja ar peļņu, taču visu peļņu un pat nedaudz vairāk no Latvijas bilances izņēma laukā. Tā ir mana pētījuma gala rezultātu esence.

Tas izskaidro ļoti daudzas lietas. Tas pamato, kāpēc, tik ļoti strauji augot dažāda veida ražošanas apjomiem un neesot bezdarbam, strauji nepieauga labklājība un bija ļoti daudzas sociālas problēmas. Kāpēc tik ļoti trūka dažādu plaša patēriņa preču, netika attīstīta sociālā infrastruktūra, netika domāts par ekoloģisko situāciju, dabas aizsardzību. Tas skaidro, kāpēc mēs dzīves līmeņa ziņā arvien vairāk atpalikām pat no tā sauktajām sociālisma zemēm. Latvijā tika īstenota koloniāla politika – visa peļņa un pat vairāk tika novirzīta uz koloniālo lielvalsti PSRS. Ļoti būtisku izdevumu daļu veidoja militārie izdevumi, armijas un VDK izdevumi kopā veidoja 18,9 procentus no visiem izdevumiem Latvijas teritorijā. Un tas viss tika finansēts no Latvijā iegūtas naudas.

Esat pētījis arī lauksaimniecības kolektivizācijas nodarītos zaudējumus. Kādi ir galvenie secinājumi?

Kolektivizācija sagrāva tās lauksaimnieciskās ražošanas tradīcijas, kas Latvijā tika izkoptas un attīstītas pirms tam. Produktivitāte strauji kritās, kolektivizācija un represijas izstūma no lauksaimnieciskās ražošanas lielāko daļu tā brīža kompetentāko lauksaimnieku. Visai paradoksāli, ka PSRS vadības līmenī visai labi apzinājās, ka kolektivizācija īsti labi nestrādā, bet atteikties no tās tā arī neviens neuzdrošinājās. Es uzskatu, ka ārkārtīgi nesabalansētā un pēc politiskajiem kritērijiem organizētā lauksaimnieciskā ražošana gala rezultātā noveda pie PSRS ekonomiskā sabrukuma.

Vislielākos robus PSRS ekonomikā iegrieza lauksaimnieciskā ražošana. No valsts budžeta viedokļa, protams, nesamērīgi daudz tika tērēts kā pārtikas cenu dotācijai, tā arī militārajam kompleksam. Viens piemērs – kolhozi par litru piena saņēma līdz pat 55–60 kapeikām par litru, bet veikalā litrs piena maksāja 22 kapeikas. Tā starpība taču bija no kaut kurienes jāsedz!

Lauksaimniecība ir bijis manu pētījumu objekts, un es teiktu tā, ka zaudējumus nodarīja kā kolektivizācija, tā arī turpmākā lauksaimniecības politika – viensētu likvidēšana, lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību samazināšana, pāreja piena un gaļas lopkopībā uz ievestu lopbarību. Visas šīs sekas mēs izjutām, kad atjaunojām neatkarību. No visām tām kopsaimniecībām, kas skaitījās rentablas padomju okupācijas periodā, brīvā tirgus apstākļos rentablas izrādījās tikai dažas.

Latvijas okupācijas zaudējumu aprēķinu komisija dažādos laikos ir minējusi dažādas summas – sākot no 150 miljoniem līdz pat 300 miljardiem. Arī kaimiņvalstu aprēķini atšķiras. Vai pastāv kāda vienota vai starptautiski atzīta zaudējumu aprēķināšanas prakse, metodoloģija šādos gadījumos?

Nekad neesmu bijis komisijas loceklis, tāpēc konkrētas metodikas apstiprināšanā nekad neesmu piedalījies un īsti šīs summas nevaru komentēt. Ir vairākas starptautiski atzītas pieejas. Būtībā zaudējumi tiek dalīti vairākās daļās – tiešie un netiešie zaudējumi, tāpat reizēm tiek ņemti vērā neiegūtie ieņēmumi, liegtās attīstības iespējas. Es tātad strādāju ar tiešajiem zaudējumiem – budžetu norēķini, kādas summas tika aizpludinātas no Latvijas. Pamatojoties uz grāmatvedības dokumentiem, kur summas ir līdz katrai kapeikai.

Kādās jomās attiecībā uz padomju okupācijas zaudējumu novērtēšanu patlaban ir vislielākie baltie laukumi, un kādas ir iespējas iegūt datus par tiem, ņemot vērā, ka daudzi vajadzīgie dokumenti var neatrasties Latvijā?

Ar dokumentiem patiesībā nemaz tik slikta situācija nav – es visu esmu atradis tepat Latvijā. Cits jautājums, kur ir ļoti daudz balto plankumu, ir saistīts ar lēmumu pieņemšanas mehānismu – kāpēc tieši tādi un tādi lēmumi tika pieņemti, un vai, pieņemot attiecīgus lēmumus, tika apzināti dažādi riski. Pirms vairākiem gadiem man bija izdevība strādāt ar dokumentiem Maskavā, un tur es atradu ļoti svarīgus dokumentus, kā tika gatavota kolektivizācija un 1949.gada marta deportācija. Maskavas amatpersonu ziņojumi no Latvijas par Latvijas amatpersonu viedokļiem un attieksmi. Šādi dokumenti vēstures ainu padara ievērojami skaidrāku un notikumu interpretāciju stipri vien ticamāku. Ja 1948.gada nogalē uz Maskavu tiek noziņots, ka Latvijas kompartijas vadītājs Jānis Kalnbērziņš ir pret strauju kolektivizāciju, tas ļoti labi izskaidro, kāpēc jau pēc neilga laika 1949.gada janvārī viņš tika “izsaukts uz paklāja” pie Staļina. Šādus dokumentus es atradu.

Interesants jautājums, protams, ir militāri rūpnieciskais komplekss, kā tika plānota ražošana visas PSRS līmenī. Un ir vēl viens jautājums, kas nav pētīts no mūsu valsts pozīcijas – nacistiskās Vācijas okupācijas zaudējumu izvērtēšana. Jā, pēckara gados PSRS pārstāvji šādus aprēķinus veica, taču, manuprāt, mums vajadzētu pieķerties un pārskatīt to no mūsu valsts pozīcijām. Es uzskatu, ka ļoti būtisks dažādu starptautisko tiesību pārkāpums bija tas, ka gan PSRS, gan Vācija savos bruņotajos spēkos Otrā pasaules kara laikā iekļāva Latvijas pilsoņus, no kuriem ļoti liels skaits gāja bojā vai tika sakropļoti. Tas būtu jautājums, uz kuru būtu nepieciešams vienots redzējums no Latvijas valsts pozīcijām, un šos zaudējumus demogrāfi gan varētu sarēķināt.

Dažādi dati liecina: Latvija 30.gadu beigās ierindojās starp attīstītākajām Eiropas valstīm, piemēram, pēc IKP uz vienu iedzīvotāju apsteidzot tādas valstis kā Somiju, Itāliju, Austriju. Cik korekti, jūsuprāt, būtu secināt, ka padomju okupācijas nodarīto zaudējumu summa aplēšama, salīdzinot Latvijas un, piemēram, mums ģeogrāfiski tuvās Somijas IKP uz vienu iedzīvotāju 1940.gadā un 1991.gadā?

Jā, ir arī tāda prakse un piedāvājumi, bet tas vairāk ietilpst kategorijā “kā būtu, ja būtu”. Protams, ka salīdzināšana ir nepieciešama, tas ļauj daudzas lietas izskaidrot, piemēram, to, ka patiesībā emigrācija no Baltijas un Austrumeiropas valstīm lielā mērā ir saistīta ar to, kas pie mums notika padomju okupācijas periodā. Neviena valsts nespēja ātri savest kārtībā savu ekonomiku, to pārstrukturēt atbilstoši brīvā tirgus principiem.

Bet visu, manuprāt, nevar izmērīt naudā, un arī finanšu injekcijas ne vienmēr spēj mainīt situāciju. Tas, ka veselas paaudzes iegūst pavisam citu izpratni par procesiem un uz tiem atšķirīgi reaģē, nezinu, kā to var izmērīt. Te labs piemērs ir bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija. Nu jau vairāk kā ceturtdaļgadsimtu šī valsts ir integrēta kopējā Vācijā, taču šajā valsts daļā joprojām ir ļoti daudzas problēmas, lielāks bezdarbs, vairāk atbalstītāju ekstrēmistiem, liela daļa iedzīvotāju pārcēlusies uz rietumu apgabaliem.

Liela daļa problēmu ir cilvēku galvās, un tās ir radījusi kā izglītības sistēma, tā arī pieredze darbā un sadzīvē. Un šo savu pieredzi cilvēki nodod saviem bērniem, kas ir dzimuši jau pēc mūsu valsts atjaunošanas. To es redzu, strādājot ar saviem studentiem Vidzemes Augstskolā. Vecāki un vecvecāki viņiem ir ļoti liela autoritāte, un no viņiem iegūto vēstures interpretāciju viņi pieņem kā pareizu un neapstrīdamu. Un, ja vecāmamma saka, ka tad, kad bija kolhozi, bija labāk, tad tā sāk domāt un uzskata arī mūsdienu jaunietis. Tā kā ar paaudžu maiņu vien situācija nemainīsies, ja mēs gribam mainīt cilvēku domāšanu un izpratni par lietām, mums ir jārīkojas proaktīvi, un viena no šādām lietām būtu vēstures izpēte un vēstures skaidrošana plašai sabiedrībai tādā veidā, lai sabiedrība spēj šo informāciju uztvert un sagremot, izdarīt no tā kādus secinājumus. Jo tā vecāmāte arī diemžēl īsti nezina par to, kā lietas toreiz notika un tika organizētas.

Nedaudz humoram – nesen man bija diskusija ar dažiem Ekonomistu apvienības 2010 biedriem, ar kuriem mēs šobrīd kopīgi veidojam grāmatu par Latvijas ekonomiku pēdējos 150 gados. Faktiski nonācām pie secinājuma, ka saņemt milzu naudu kā kompensāciju būtu ļoti liels risks un izaicinājums Latvijas sabiedrībai. Lai arī kā šo naudu iztērētu, tāpat valdītu uzskats, ka lielākā tās daļa ir izzagta, nelietderīgi iztērēta utt. Būtu traka plēšanās, ko ar to naudu darīt. Vēl izskanēja viedoklis, ka visu naudu tad vajadzētu sadalīt visiem valsts iedzīvotājiem, neskatoties uz vecumu, dzimumu vai tautību, lai katrs rīkojas ar to, kā grib. Iet uz veikalu, pērk šņabi vai televizoru vai arī aizbrauc kādā ceļojumā.

Jūs norādāt uz to, ka šīs negācijas sekmīgi pārmantojas, pārceļas uz nākamajām paaudzēm un izpratnes trūkums par vēsturi ir viens no iemesliem, kāpēc tā notiek. Jāatzīmē: vēsture līdzās matemātikai ir priekšmeti, kuros skolēniem ir vissliktākās sekmes. Savukārt vecāka gadagājuma ļaudis, sevišķi krievu valodā runājošie, diezin vai mainīs savus jau nostiprinājušos priekšstatus par pagātni. Cik cerīga vai bezcerīga patiesībā, jūsuprāt, situācija ir?

Laiks, protams, daudzas lietas un asumus dzēš, bet tanī pašā laikā rada dažādus mītus. Ja mīti ir labi nostiprinājušies, tos ir visai grūti apgāzt. Es domāju, ka mēs visai ātri varam mainīt cilvēku izpratni par neseno vēsturi, piedāvājot interesantu vispusīgu vēstures atspoguļojumu. Svarīgi ir kādu viedokli neuzspiest, vēl sliktāks ceļš ir likumu pieņemšana, kāda ir vai nav pareiza vēstures interpretācija. Cilvēki spēj būt ļoti loģiski, un, ja viņiem pagātni skaidros loģiski, nevis liks iekalt dažus nevienam neko neizsakošus gada skaitļus vai ciparus, tad arī rezultāti nebūs ilgi jāgaida.

Kā okupācijas perioda zaudējumu kontekstā, jūsuprāt, raudzīties uz iebraucējiem, kas šajā periodā ieceļoja Latvijā no PSRS republikām? No vienas puses, šie cilvēki ar savu darba radīja un rada ekonomisko labumu valstij, bet, no otras puses – nereti pārstāv uzskatus un atbalsta politiku, kas ir pretēji izpratnei par valsts rietumniecisku attīstību?

Pēdējos 115 gados Latvija ir starp tām Eiropas daļām, kur visvairāk un biežāk ir mainījies iedzīvotāju skaits un sastāvs. Ļoti strauji situācija mainījās 20.gadsimta sākumā – 15 gados Latvijas iedzīvotāju skaits pieauga par pusmiljonu, lielāko šī pieauguma daļu veidoja iebraucēji. Pirmā pasaules kara laikā no Latvijas bēgļu gaitās devās aptuveni miljons iedzīvotāju. Pēc pārdesmit gadiem Otrā pasaules kara laikā Latviju uz neatgriešanos pameta visi baltvācieši, kā arī ievērojama daļa citu tautību iedzīvotāji, kas bēga no padomju represijām. Un tad nāca tie, kas ieceļoja padomju laikā. Šobrīd atkal cilvēki brauc prom, bet jābūt gataviem, ka drīz iedzīvotāju skaits atkal strauji pieaugs.

Katrai šai ieceļojušajai vai izceļojušajai grupai ir sava vēsturiskā atmiņa un savs vēsturiskais priekšstats par to, kā pagātnē ir bijis. Minēšu vienu piemēru – sanāca ar vienu ausi noklausīties, ko vācu pensionāru grupai Krimuldas muižā stāsta gide no Vācijas: “Und jetzt ist alles kaputgegangen…” (un tagad viss ir pagalam). Tā viņas galvenā doma bija tāda, ka līdz ar vāciešu izzušanu no Latvijas kultūrtelpas lietas strauji gāja uz leju, tajā skaitā jau 20.-30.gados, kad nodibinājām neatkarīgu valsti un likvidējām muižnieku priekšrocības, izvedām agrāro reformu. Līdzīgi ir ar tiem, kas ir ieceļojuši no bijušās PSRS, viņiem ir savs viedoklis par pagātni un arī nākotni, un mūsu sabiedrības galvenais uzdevums ir panākt, lai viedokļi neeskalējas.

Vēstures skaidrošana un popularizēšana var sabiedrības integrācijā ļoti palīdzēt, tikai to vajag darīt gudri un mērķtiecīgi, akcentu liekot uz labajām lietām, nevis savstarpējiem pārmetumiem. Mums vajag skaidrot, cik pozitīva loma un ietekme visos laikos ir bijusi Baltijas reģionam, sekmējot Krievijas modernizāciju un attīstību. Kā dažādu tautību cilvēki ar Baltijas izcelsmi ir mainījuši Krieviju. Šāda pieeja savas koncepcijas liktu pārvērtēt ne vienam vien PSRS atjaunošanas sapņu sapņotājam.

December 29, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Andrievs Ezergailis grauj mītus

Elita Veidemane, 21.decembris
http://goo.gl/99ZlHd

Pateicoties modernajām tehnoloģijām, Okupācijas muzejā 10. decembrī interesentiem bija iespēja sarunāties ar jaunās grāmatas Caur velna zobiem. Vācu laiki šodien / 1941–1945 / Esejas un domas autoru, viņpus okeānam dzīvojošo trimdas vēsturnieku Andrievu Ezergaili.

Grāmatā autors aplūkojis un risinājis sava mūža galveno tēmu – holokaustu, analizējot tā iemeslus Latvijā un Austrumeiropā. Liela nodaļa veltīta slavenajam latviešu aviatoram un aviokonstruktoram Herbertam Cukuram, kas tika nepatiesi apvainots holokausta noziegumos. A. Ezergailis grāmatā pārliecinoši pierāda, ka H. Cukurs nav vainojams viņam inkriminētajās neģēlībās.

Grāmata ir uzbūvēta interesanti: tā ir gan kā vēsturisks un vietumis ironisks pamflets, gan kā publicistiski piesātināts pārdomu materiāls. Ir, protams, arī sausi vēsturisku faktu apraksti, un tas viss kopā rada lasīšanas baudu, apliecinot, ka vēsture nav tikai gadskaitļi un notikumu virtenes. A. Ezergailis grāmatā ir iekļāvis savas publikācijas, saraksti ar kolēģiem. Viņa rakstīšanas stils palīdz izprast pagājušā gadsimta notikumus, sarežģītas vēstures lappuses, pretrunas un likumsakarības.

A. Ezergailis raksta tā, ka gribas lasīt vēl un vēl. Viņš drosmīgi grauj mītus, kas holokausta sakarā Latvijā valdījuši gadu desmitiem. Un sevišķi liels ir gandarījums par H. Cukura reabilitāciju. Jūtams, ka A. Ezergailis šo nodaļu rakstījis ar sirds asinīm, tāpēc viņa darbs iedvesmo un liek ticēt, ka latvieši ir spējīgi ne tikai veiksmīgi cīnīties pret uzspiestiem sacerētas vēstures meliem, bet arī parādīt savu pagātni daudz skaidrāku un spodrāku, nekā viens otrs latviešu «atmaskotājs» un «holokausta biznesmenis» to vēlētos.

A. Ezergaiļa grāmatu var nosaukt par vaduguni ne vien citiem vēstures pētniekiem, bet arī lasītājiem, kas vienkārši interesējas par vēsturi: tikai patiesība var palīdzēt latviešiem izsliet muguru, grāmata atgādina, ka nekad un nekādos apstākļos nedrīkst pakļauties melu propagandai, kas tiecas pazemot latviešu garu. Vienīgi pašu bailīgums var mums kaitēt, bet to varam uzvarēt vienīgi mēs paši.

Grāmatas prezentācijā piedalījās un runāja Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs, kā arī holokausta sociālās atmiņas pētnieks Didzis Bērziņš. Grāmatu izdevusi biedrība Atvērtās krātuves ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Pasaules Brīvo latviešu apvienības atbalstu.

December 29, 2015 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Brežņeva sveiciens jaunajā gadā

Mārtiņš Kaprāns iz www.ir.lv (ir.lv)

m_rti___kapr_ns_leta-large.jpg


Latvijas sabiedriskajā domā pieaugošā vēlme ignorēt padomju režīma nedemokrātiskumu raisa nopietnākas bažas

Pirms kāda laika manā rīcībā nonāca 2014. gadā veiktas starptautiskas aptaujas rezultāti, kas atsedz arī Latvijas sabiedrības priekšstatus par padomju laiku. Šajā reprezentatīvajā aptaujā īpaša uzmanība ir pievērsta salīdzinošajai dimensijai. Proti, iegūtie dati parāda, kā respondenti vērtē padomju sistēmu salīdzinājumā ar mūsdienu Latvijas liberālo demokrātiju*. Aptaujas rezultāti mulsina, īpaši, ja ņem vērā Latvijas valsts oficiālo nostāju pret padomju laiku, kas ierakstīta arī Satversmes preambulā.

Šī, protams, ir ne pirmā un ne pēdējā aptauja, ar kuru sociologi mēģina nomērīt attieksmi pret režīmu, kas Latvijā beidza pastāvēt pirms 25 gadiem. Tomēr atšķirībā no līdzīgiem pētījumiem minētajā aptaujā es ieraudzīju reti izteiktu un konkrētu labvēlību pret aizgājušo politisko sistēmu. Piemēram, 55% no Latvijā aptaujātajiem cilvēkiem uzskata, ka padomju sistēma attiecībā pret vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu bija labāka (noteikti labāka vai nedaudz labāka) nekā pašreizējā sistēma; 57% respondentu ir atzinuši, ka padomju režīms labāk nodrošināja pieklājīgus dzīvošanas standartus; savukārt 62% Latvijā aptaujāto uzskata, ka padomju sistēma spēja labāk nodrošināt pieeju valsts sniegtiem pakalpojumiem, tādiem kā izglītības iegūšana vai veselības aprūpe, kaut arī daudzi (42%) atzīst, ka pašreizējā sistēma var labāk nodrošināt šo pakalpojumu kvalitāti.

Īsumā – aptauja skaidri izgaismo to sociālās atmiņas segmentu, kas Latvijas iedzīvotājos rosina ne tikai pastāvošās kārtības kritiku, bet kas var arī kalpot par postpadomju nostalģijas avotu.

Un, lai gan latviešu vidū nostalģija ir krietni vājāka nekā rusofonajā Latvijas sabiedrības daļā, šī kolektīvā apjausma par padomju labklājības politikas pārākumu, šķiet, ir svarīgākais pavediens, kas piešķir ticamību stāstam par padomju periodu kā „zelta laikmetu” Latvijas vēsturē.

Tāpat atšķirībā no citām aptaujām šie jaunākie dati ļoti uzskatāmi parāda paaudžu atšķirības priekšstatos par padomju laiku. Proti, jo vecāks ir respondents, jo biežāk viņš sliecas simpatizēt padomju labklājības valsts modelim. Jaunākajām vecumgrupām – demokratizācijas paaudzei, kas veidojusies pēc PSRS izjukšanas – bezmaksas izglītība un veselības aprūpe lielākoties ir tikai pastarpināta pieredze. Turpretī pagājušā gadsimta 60. gados vai agrāk dzimušie Latvijas iedzīvotāji padomju laiku krietni biežāk saista ar drošības sajūtu, kurā vispirms atbalsojas sociāli apdraudētākās Latvijas iedzīvotāju daļas noskaņojums.

Tomēr jāņem arī vērā, ka šo cilvēku attieksme pret padomju sistēmu lielā mērā sakņojas t. s. Brežņeva laika pieredzē. Tas bija politiski vismierīgākais posms PSRS vēsturē, kas šodien iedveš ne tikai stagnācijas, bet arī, kā liecina biogrāfiskie pētījumi, normalitātes apziņu, kurai bieži vien tiek pretnostatīti liberāldemokrātiskajā sistēmā iekodētie sociālie riski un vērtību krīze. Tieši Brežņeva laika cilvēku priekšstati par PSRS pašlaik rada asāko kontrastu ar Latvijas vēstures politikas nostiprināto padomju režīma nosodījumu, kas pamatā ir vērsts uz staļinisma noziegumiem. Citiem vārdiem, noteikta sabiedrības daļa no padomju laika vēsturiskā tēla „izgriež” staļiniskā totalitārisma nozīmes. Jo asiņainais staļinisms, kas vēl 90. gados dominēja Latvijas sabiedrības attieksmē pret padomju periodu, nudien nav tas pats, kas rimtais brežņevisms, par kuru vēl aizvien var atcerēties virtuves sarunās.

Atklāti sakot, vēlīnais padomju periods (60.-80. gadi) man ilgu laiku ir licies kā patvērums cilvēkiem, kas kopš Atmodas nav vēlējušies par savu padomju laika ikdienu domāt tikai nosodījuma vai noklusējuma kategorijās. Tomēr kopš brīža, kad Krievijas populārās kultūras un publiskās diplomātijas darboņi ir sākuši mērķtiecīgi mitoloģizēt PSRS progresīvo lomu cilvēces vēsturē, Latvijas sabiedriskās domas pieaugošā nevērība pret padomju režīma nedemokrātiskumu raisa nopietnākas bažas. PSRS kā labklājības valsts nosacītie sasniegumi nereti izslēdz spēju kritiski domāt, spēju atcerēties, ka vēlīnā padomju represīvā sistēma, kas naganus un cirvjus bija nomainījusi pret iebiedēšanām un psihiatriskajām klīnikām, turpināja darboties ar pilniem apgriezieniem arī 60., 70. un 80. gados; tā joprojām bija noziedzīga sabiedrības kontroles sistēma, kuras darbināšanā piedalījās mūsu līdzpilsoņi.

Ir svarīgi apzināties, ka pašreizējā paaudžu konstelācija Latvijā rada pateicīgus apstākļus padomju perioda pārdefinēšanai. Tas var vairot ne tikai dziļāku izpratni par ārkārtīgi sarežģīto vēlīno padomju periodu, bet arī veicināt plašākā sabiedrībā pārliecību, ka patiesībā padomju laikā cilvēki bija brīvi, visi dzīvoja mierā un saticībā ar pastāvošo režīmu, bet valsti, kā tagad mēdz uzsvērt Krimas aneksijas apdziedātāji, pārvaldīja tikai pieklājīgi cilvēki ar saviem pieklājīgajiem skatiem. Tas var veicināt ignoranci pret faktu, ka tieši Brežņeva laikā cilvēku konformisms izpaudās visā savā krāšņumā, ļaujot nomaskēt profilaktiskās represijas un nomenklatūras diskrēto šarmu, kas pazemoja cilvēkus un sabiedrībā dēstīja vērtības, kuras vēl aizvien zināmos apstākļos varam dēvēt par padomju mantojuma kroplākajām izpausmēm.

Pašlaik oficiālais padomju režīma nosodījums Latvijā sāk atgādināt Brežņeva iemidzinošo jaungada uzrunu jaunajai paaudzei – vārdi skan tukši un bez adresāta. Nedz Latvijas vēstures politikas veidotāji, nedz vēsturnieki līdz šim nav spējuši vai gribējuši radīt pārliecinošu nosodījuma diskursu attiecībā uz vēlīno padomju periodu, kurā sadarbība un lēni gruzdošā pretestība bija savijusies jēgpilnā izdzīvošanas prasmē. Tālaika amatpersonas faktiski ir izvairījušās no kriminālas vai politiskas atbildības par sistemātiski praktizētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas kultivējis vēsturiskās netaisnības apziņu.

Jaunās izpratnes un vārdu krājuma attīstīšana, lai aprakstītu šo normalizēto padomju laiku, ir tuvākās nākotnes nepieciešamība, jo citādāk mūsu sociālajā atmiņā turpinās vairoties iluzoras versijas par padomju laika „cilvēcisko seju” iepretim šodienas realitātei, bet Latvijas vēstures politika kļūs arvien līdzīgāka apnicīgajiem un čerkstošajiem Brežņeva sveicieniem jaungadā.

*Diemžēl šie dati būs pilnībā pieejami tikai 2017. gadā. Vairāk par aptaujas uzdevumiem un rezultātiem var uzzināt, kontaktējoties ar Eiropas Savienības finansētā pētījumu projekta „Public Goods through Private Eyes. Exploring Citizen Attitudes towards Public Goods and the State in East-Central Europe” vadošo pētnieci Natalju Letki.

Autors ir LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas loceklis

December 28, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Uz Latviju pārvesto 236 latviešu karavīru vārdi

2015. gada decembrī uz Latviju pārvesto 236 latviešu karavīru vārdi un zināmie apkopotie personas dati;
5 karavīri, kurus neizdevās identificēt;
8 karavīri, kuri nav atrasti, bet vārdi ierakstīti apbedīto sarakstos.
Apbedījumu vieta: Voronkovo, Puškinogorskas rajons, Pleskavas apgabals, Krievijas Federācija.

Šeit var uzzināt viņu vārdus: https://t.co/mtNzvSJXsm

 

December 27, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Jaunas grāmatas par Latvijas vēsturi

Ar divām grāmatām krievu valodā centīsies atspēkot «nepatiesības plūdus» par Latvijas vēsturi

Ārlietu ministrija (ĀM) par 7100 eiro noslēgusi līgumu ar apgādu «Jumava» par grāmatu «Latvijas ārpolitika un diplomātija 20.gs.» un «Latvija ceļā uz valsts simtgadi» krievu valodā izdošanu un iegādi, lai atspēkotu «nepatiesības plūdus» par Latvijas vēsturē svarīgiem posmiem.

Kā liecina ministrijas mājaslapā publicētā informācija, ĀM ar iepirkumu vēlas veicināt starptautiskās sabiedrības informētību un izpratni par Latvijas 20.gadsimta vēsturi. ĀM ir dots uzdevums starptautiski skaidrot Latvijas 20.gadsimta vēsturi, veicinot izpratni par PSRS un nacistiskās Vācijas okupācijām un šo režīmu pastrādātajiem noziegumiem Latvijas teritorijā.

Šī uzdevuma veicamie pasākumi iekļauj arī drukātu materiālu izplatīšanu ārvalstīs. Drukātie materiāli informē par 20.gadsimta Latvijas vēsturi, un, kā skaidroja ministrijā, tie dod plašāku iespēju iepazīties ar jaunākajiem pētījumiem par Latvijas vēsturi, kā arī veicina un atbalsta Latvijas un ārvalstu vēsturnieku sadarbību.

Izvērtējot informāciju par aktuālo grāmatu piedāvājumu, konstatēts, ka autoru kolektīva – Ineša Feldmaņa, Aivara Strangas, Jāņa Taurēna, Anatolija Zundas izveidotā grāmata «Latvijas ārpolitika un diplomātija 20.gadsimtā» un autoru kolektīva – Dainas Bleieres, Ilgvara Butuļa, Ineša Feldmaņa, Aivara Strangas, Antonija Zundas papildinātā un krievu valodā tulkotā grāmata «Latvija ceļā uz valsts simtgadi» sniedz aptverošu vēstījumu gan par Latvijas 20.gadsimta sarežģīto vēsturi, gan par tās izcelsmes avotiem.

Grāmatu iegāde un izplatīšana dažādām mērķauditorijām, izmantojot arī Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecībās ārvalstīs, ir viens no nepieciešamiem pasākumiem uzdevuma sekmīgākai izpildei. Šie Latvijā un ārzemēs atzītu profesionālu vēsturnieku darbi nodrošina šobrīd Latvijas vēstures zinātnes izpētīto un maksimāli objektīvo informāciju gan par Latvijas vēsturē svarīgiem posmiem, gan arī sniedz to vispusīgu analīzi un dziļāku izvērtējumu.

Ministrija arī norādījusi, ka tas it īpaši svarīgi ir mūsdienu aktuālajā saasinātajā starptautiskajā situācijā, kad informatīvā telpa Latvijā, Eiropā un citur pasaulē tiek piesārņota gan ar melīgu, gan ar klaji naidīgu un apzināti sagrozītu informāciju.

«Šīs grāmatas palīdzēs atspēkot nepatiesības plūdus ar akadēmiski izsvērtiem pētījumiem un atjauninātu faktu izklāstu,» spriež ministrija.

December 26, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pārved 236 latviešu leģionāru pīšļus

Judīte Čunka, Panorāma

Pirmo reizi Latvijas vēsturē no Krievijas purviem izcelti un uz dzimteni pārvesti leģionāru pīšļi. Vairāk nekā 70 gadus viņi gulējuši svešumā, gribējām, lai šajos Ziemassvētkos latviešu karavīri beidzot būtu mājās, tā saka vīri, kuri gādājuši, lai Latvijā varētu nogādāt un pārapbedīt vairāk nekā 200 karavīrus no Latviešu leģiona 19.divīzijas, kuri Otrā pasaules kara gados krita Krievijā.

22.decembra vakarā Teherovas robežkontroles punktā Krievijas – Latvijas robežu šķērsoja trīs mikroautobusi ar meklēšanas vienības “Leģenda” karogu. Robežsargi un muitnieki bija pretimnākoši. Dokumentus braucējiem pārbaudīja ārpus rindas, jo viņi veda īpašu kravu – 1944.gada pavasarī Austrumu frontē kritušos latviešu karavīrus, kuri karoja Vācijas armijas rindās.

Pēc 75 gadiem mājās, dzimtenē atgriezušies 236 leģionāri – Andrejs, Pēteris, Kārlis, Edgars.. Kad aizgāja karot, viņiem bija  tikai 25 gadi.

“Visi šie karavīri pārsvarā ir no Voronkovas kapsētas. Veļikajas upes frontes sektors, kur atradās latviešu divīzija. Tur bija liela latviešu karavīru kapsēta izveidota Otrā pasaules kara laikā,” pastāstīja meklēšanas vienības  “Leģenda” vadītājs Tālis Ešmits.

2013.gada vasarā uz Pleskavas apgabalu devās liela ekspedīcija – brīvprātīgie no militāro arheologu vienības ”Leģenda”. Viņiem palīdzēja Krievijas meklēšanas vienība “Kara memoriāls” un Vācijas pārstāvji.

“Brāļu kapu komiteja deleģēja – aizbrauciet. paskatieties, ko ar tiem kapiem var izdarīt, var pacelt vai nevar. Secinājām, ka var pacelt, mums neviens neticējām, ka mēs kaut ko tādu varēsim izdarīt, jo tas ir purvs,” atcerējās  vienības  “Leģenda” biedrs Viktors Duks.

“Karstākajā mēnesī, kad bija jābūt sausam, secinājām, ka tur ūdens, kalmes aug. Atradām tās līnijas un pa līnijām gājām un cēlām ārā tos karavīrus. Lielākā problēma, ka mums vajadzēja atrast kaut vienu žetonu, identifikācijas zīmi … Pirms tam jau marodieri bija izpostījuši kapavietas,” stāstīja Duks.

Žetonus atrada, pateicoties krievu kolēģiem, un tad varēja šos karavīrus identificēt.

Kapa vietu izpēte, ekshumācija un oficiālo procedūru kārtošana, lai pīšļus varētu nogādāt Latvijā, ilga vairāk nekā trīs gadus.

“Mēs šo dienu gaidījām  ļoti ilgi. Foršas sajūtas..  Tas ir dziļi personīgi. Gribējām līdz Ziemassvētkiem izdarīt,” atzina Duks.

Tagad viņi vairs nebūs bezvēsts pazudušie. Tikai neliela daļa no apzinātajiem radiniekiem zinājusi, kas ar karavīru noticis. Šis gadījums ir unikāls arī tādēļ, ka izdevās noskaidrot visu 236 karavīru vārdus.

“To praktiski veica vācu puse, jo visi šie materiāli ir Vācijas kara arhīvos,” paskaidroja biedrības ”Brāļu  kapu komiteja” vadītājs Arnis Āboltiņš.

“Tas process ilga līdz šī gada maijam, kad vācu puse paziņoja, kuri karavīri ir identificēti. Un viņi atzina par Latvijas pusei piekrītošus un uz Krievijas – Latvijas līguma pamata mēs varējām izteikt vēlmi, ka vēlamies šos pārapbedīt Latvijā,” stāstīja Āboltiņš.

Karavīrus pārapbedīs latviešu leģiona Brāļu kapos Lestenē. Kad tas notiks, nav zināms.

“Leģendas“ vīri ar kritušo karavīru meklēšanu nodarbojas brīvajā laikā. Viņus atbalsta biedrība “Brāļu kapu komiteja”, kurai finansējumu piešķir Aizsardzības ministrija.

“Ir mazās kapsētiņas, kuras ir zudušas, to vairs nav. Tās nevar atrast, grūti atrast,” pastāstīja Ešmits, atklājot, ka nākamgad ir plāni meklēt vēl vienu kaspētu.

Kā saka meklētāji, latviešu karavīriem ir jāatdusas dzimtenē, vienalga, kurā pusē viņi karojuši, un jāpārved arī tie kritušie, kuri karojuši Sarkanās armijas rindās.

December 24, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kā NKVD pārpildīja nošaušanu un deportāciju plānus

Raksts, veltīts čekas gadadienai. http://goo.gl/4pPbbJ


Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


Как труженики НКВД выполняли и перевыполняли планы по расстрелам и депортациям

Дню сотрудника органов госбезопасности посвящается.

Документы из «Особой» папки НКВД.

Приказ № 00447 наркома внутренних дел Ежова устанавливал для каждой республики и области лимиты по расстрелам и высылкам. И то, и другое предписывалось проводить без суда и следствия по решению внесудебных органов — «троек», состоявших из председателя областного или республиканского комитета коммунистической партии, начальника местного НКВД и главного прокурора.

По первоначальным лимитам планировалось расстрелять до 75.950 чел., выслать в концлагеря — до 193.000 чел. Перед вами телеграммы «с мест» в ЦК ВКП(б) товарищу Сталину. Часть помечена летними месяцами 37-го года. По тексту видно, что прикидки были серьезными: где-то были готовы расстрелять четыре тысячи, а где-то и все десять. На каждой телеграмме стоит подпись Сталина — синим карандашом «Утвердить И.Ст». Ниже ставили свои фамилии все, кому телеграмма была расписана для ознакомления, — Каганович, Молотов, Калинин, Микоян, Жданов, Косиор, Андреев… Как непосредственному исполнителю шифровки направлялись наркому внутренних дел Ежову, его подпись тоже везде присутствует.

Другая часть шифровок относится к 38-му году. Они тоже идут в Кремль, но в них речь идет уже об увеличении лимитов. «Просим ЦК ВКП(б) разрешить дополнительный лимит по первой категории для Иркутской области 4 тысячи человек». «Прошу дополнительно утвердить к расстрелу 1000. К осуждению 1500». Передовики перевыполняли норму. Кто-то повышал надои, кто-то плавил сталь с превышением графика. А кто-то убивал по-стахановски. Десять тысяч человечков благополучно расстреляли, но необходимо еще пару тысяч пустить в расход, так что соблаговолите разрешить, повысьте лимитец. Резолюции на этих шифровках те же, что прежде. Сталин «за». Все остальные, разумеется, тоже «за». Ни один не написал «против». Посмотрите на эти документы.

Почитайте слова, которые в них написаны. Эти пожелтевшие страницы говорят об истории нашей страны больше, чем может рассказать любой из ныне живущих. Никаких дополнительных слов не надо, все и так понятно. Из фондов Российского государственного архива социально-политической истории (РГАСПИ):

1) Шифровка из Иркутска вх.№ 472/ш отпр. 15-54 26.4.1938
Запрос Филиппова и Малышева на лимиты на 4 тыс.расстрелов в Иркутской области — подписи: Сталин, Молотов, Ворошилов, Каганович, Ежов + за: Микоян и Чубарь

01 вход номер 472

2) Шифровка из Омска вх.№ 2662/Ш отпр. 13-30 19.11.1937
Запрос Наумова дополнительных лимитов по Омской обл. на расстрелы (1 тыс. к выбранным 10 тыс.) и концлагеря (1.5 тыс. к выбранным 4.5 тыс.) — подписи: Сталин, Молотов, Каганович, Жданов, Ежов.

02 омск вход номер 2662

3) Шифровка из Свердловска вх.№ 1179/ш отпр. 23-23 8.7.1937

Запрос Столяра лимитов по расстрелам, ссылкам и концлагерям по Свердловской обл. — 5 тыс. расстрелять, 7 тыс — отправить в ссылку и концлагеря.

Подписи: Сталин, (Молотов?), Каганович + за: Ворошилов, Чубарь, Микоян.

03 вход номер 1179

4) Шифровка 1157/Ш из Новосибирска вх.№ 1157/Ш отпр. 11-56 8.7.1937
Запрос Эйхе на лимиты по расстрелам по Западно-Сибирскому краю — 11 тыс. Подписи: Сталин, (Молотов?), (???), Каганович, Ворошилов +за: Чубарь, Калинин, Микоян
Прямое указание в тексте шифровки на то, что она является ответом на шифровку № 863/ш

04 вход номер 1157

5) Хрущёв запрашивает лимиты по расстрелам и концлагерям по Москве и области — 6.500+2.000 расстрелов, 23.936+5.869 концлагерей. Подписи: Сталин, Ежов, Каганович, Микоян, Чубарь, Молотов, Ворошилов +за: Калинин

05 Хрущев

6) Шифровка из Алма-Аты вх.№ 2748/Ш отпр. 18-30 1.12.1937
Запрос на увеличение выбранных лимитов по Казахстану по расстрелам (было 8 тыс, просят ещё 600 чел. для покрытия перебора) и концлагерям (было 8 тыс, просят ещё 1 тыс для покрытия перебора). Подписи: Сталин, Молотов, Каганович.

06 вход номер 2748Ш

7) Шифровка из Грозного вх.№ 1213/ш отпр. 23-20 10.7.1937
Запрос Егорова на лимиты по ЧИАССР на расстрелы (1.417) и высылку (1.256) Кулаками явно названы русские казаки. Подписи: Сталин, Молотов, Каганович, Жданов, Ворошилов +за: Калинин, Чубарь, Микоян

07 вход номер 1213

8) Шифровка из Тбилиси вх.№ 1165/ш, отпр.14-55 8.7.1937
Запрос Берии на лимиты по Грузии на расстрелы (1.419) и высылку/концлагеря (1.562+2.000). Подписи: Сталин, Молотов, Каганович +за: Ворошилов, Чубарь, Микоян
Прямое указание в тексте шифровки на то, что она является ответом на шифровку № 863/ш

08 вход номер 1165

9) Шифровка из Днепропетровска, Марголин, запрос на расстрел 2500, концлагерей 3000. Отпр. 14-01 22.7.1937 — Подписи: Сталин, Молотов, Чубарь, Микоян, Ворошилов +за: Калинин
Прямое указание в тексте шифровки на то, что она является ответом на шифровку № 863/ш

09 днепр

10) Шифровка из Минска, Шарангович (Сталину — «На вашу телеграмму…») вх.№1186/ш отпр.7-15 9.7.37 Подписи: Сталин, Ворошилов, Каганович, Микоян, Чубарь, Молотов +за: Калинин (два раза)

10 вход номер 1186

Решение Политбюро ЦК ВКП(б) № П51/94 от 2 июля 1937 г.94. — Об антисоветских элементах.

Послать секретарям обкомов, крайкомов, ЦК нацкомпартий следующую телеграмму:
«Замечено, что большая часть бывших кулаков и уголовников, высланных одно время из разных областей в северные и сибирские районы, а потом по истечении срока высылки, вернувшихся в свои области, — являются главными зачинщиками всякого рода антисоветских и диверсионных преступлений, как в колхозах и совхозах, так и на транспорте и в некоторых отраслях промышленности.

ЦК ВКП(б) предлагает всем секретарям областных и краевых организаций и всем областным, краевым и республиканским представителям НКВД взять на учет всех возвратившихся на родину кулаков и уголовников с тем, чтобы наиболее враждебные из них были немедленно арестованы и были расстреляны в порядке административного проведения их дел через тройки, а остальные менее активные, но все же враждебные элементы были бы переписаны и высланы в районы по указанию НКВД.

ЦК ВКП(б) предлагает в пятидневный срок представить в ЦК состав троек, а также количество подлежащих расстрелу, равно как и количество подлежащих высылке».
СЕКРЕТАРЬ ЦК И. СТАЛИН.
[АП, 3-58-212, л. 32]




December 23, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

LPSR VDK dokumenti: līdzās „čekas” maisiem

 Ineta Lipša*   14.12.2015.

Simboliskie „čekas maisi”, elektroniskā datubāze „Delta”, kurā ir ieraksti par apmēram 80 000 cilvēkiem, ir tas avots, kuru liela daļa no mums vēlētos redzēt izpētītu pirmām kārtām.

Šajās dienās no 15. decembra līdz 17. decembrim notiek LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rīkotā pirmā starptautiskā zinātniskā konference „Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas: dokumentu izpēte un tās metodoloģija”, kurā zinātnieki publiskos izpētes pirmā posma rezultātus.

Elektroniskās datubāzes „Delta” revīzijas rezultātus gan nesagaidīsim, jo Satversmes aizsardzības birojs komisijas pētniekiem joprojām liedz iespēju sabiedrībai vēstīt par biroja rīcībā esošo LPSR VDK dokumentu saturu.

Manuprāt, tas, ka mūsu valsts drošības dienests joprojām aizsargā no zinātniekiem un tādējādi arī no sabiedrības padomju režīma uzturētās represīvās sistēmas dokumentāciju, ir atsevišķu pārdomu vērts jautājums par ētiskajiem (ne)principiem, kas likti tādas attieksmes pamatā.

Šoreiz par to, ka tas nenozīmē, ka mēs neko neuzzināsim par šīs sistēmas darboņiem un viņu darbiem – „čekas” dokumentus zinātnieki meklē un atrod citu Latvijas PSR varas institūciju fondos. Piemēram, Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas fondā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā ir lietas, kurās glabājas iedzīvotāju – tā laika terminoloģijā: darbaļaužu – iesniegumi un sūdzības LK(b)P CK.

Lielākā daļa staļinisma periodā rakstīto iesniegumu ir denunciācijas, tajā skaitā anonīmas. Katru tādu vēstuli LK(b)P CK Sevišķais sektors nosūtīja Valsts Drošības ministrijai (VDM), kuras darbinieki savām metodēm pārbaudīja iesniegumos minētos apgalvojumus, uzrakstīja savu slēdzienu un nosūtīja dokumentus Sevišķā sektora Slepenajai daļai. Šīs daļas darbinieki informēja iesniegumu autorus, faktiski novadot līdz viņiem valsts drošības orgānu darbinieku sagatavoto vēstījumu.

Līdzās LPSR VDM sagatavotajām izziņām, kuras parakstījuši konkrētu tās apakšstruktūru konkrēti vadītāji (viens no iespējamiem veidiem, kā fiksēt darbiniekus visas padomju perioda pagātnes garumā), informatīvi bagātākas ir no VDM atlaisto darbinieku sūdzības Centrālajai komitejai par, viņuprāt, nelikumīgu atlaišanu, kurās viņi uzskaita savu ieguldījumu „politiskā bandītisma” apkarošanā, minot laikposmus un ieņemtos amatus, uzvārdus, vietas un notikumus.

Piemēram, VK(b)P biedrs, LPSR VDM bijušais darbinieks, kapteinis Jegors Buharovs 1949. gada 20. jūlija PSRS Valsts drošības ministram ģenerālpulkvedim Viktoram Abakumovam, VK(b)P CK sekretāram Georgijam Maļenkovam, PSRS MP priekšsēdētāja vietniekam Lavrentijam Berijam adresētā iesniegumā par to, ka ir atlaists no darba, norāda, ka trīs gadus bija LPSR Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas nodaļas priekšnieka vietnieks (1944. gada jūlijs – 1947. gada augusts), uzsverot, ka visu šo laiku viņam „nācās īstenot īstu kaujas dzīvi, visu laiku atrasties mežos”. Viņš rezumē, ka „Padomju armijas karavīriem, kā zināms, karš beidzās 1945. gadā, bet mums tas turpinājās vēl vairākus gadus”.

Šajos iesniegumos tā sauktās darba gaitas bieži ir krāšņi izklāstītas vairāku lapu garumā, radot iespēju gūt priekšstatu ne tikai par represijām, bet arī par konkrētu padomju valsts drošības orgānu darbinieku iesaisti un viņu vērtējumu tam, kas darīts, kā arī par valsts drošības orgānu institucionālo vēsturi. Lai arī epizodiski, proti, par kādu konkrētu laika posmu, sūdzības vēstī arī par darbu ar savervētajiem aģentiem, minot viņu segvārdus, par attiecībām ar konspiratīvo dzīvokļu turētājiem, veidiem, kā cilvēki ir mēģināti piespiest sadarboties utt.

LK(b)P CK ir tikai viena no padomju varas institūcijām, kurā glabājas LPSR VDK dokumenti. Pētnieki atkarībā no savām izvēlētājām tēmām, kopš 2015. gada septembra, kad sāka izpēti, ir analizējuši arī vairāku citu institūciju dokumentus. Pirmais priekšstats par to, ko liecina jau izpētītie LPSR VDK dokumenti, gūstams no referātu nosaukumiem konferences programmā.

Saite: http://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/37250/

* LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pieaicinātā eksperte

December 15, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

PSRS politika Latvijā bija koloniāla

Vēsturnieks: PSRS politika Latvijā bija koloniāla

Foto - LETA
Foto – LETA

Gatis Krūmiņš: “Latvijas ekonomiskās vēstures izpētē ir lieli robi, jo reāli nav kas par to raksta.”

Visā pēckara padomju okupācijas laikā bija tikai viens gads, kad Latvija no PSRS budžeta saņēma vairāk, nekā tajā ieguldīja, bet kopumā Latvijas PSR pārmaksa PSRS budžetā laikā no 1946. līdz 1990. gadam sasniedz 15,9 miljardus rubļu, ja rēķina 1961. gada rubļa ekvivalentā, aprēķinājis vēsturnieks Gatis Krūmiņš.

Norēķinu bilance starp Latvijas PSR un PSRS iepriekš minētajā laika posmā ir Krūmiņa piecu gadu darba rezultāts. Turklāt aprēķini varēja notikt, tikai pateicoties tam, ka Latvijas Bankā vēl saglabājušies arhīva dokumenti. Vēsturnieks un reizē Vidzemes Augstskolas rektors gatavojas savu pētījumu publicēt fundamentālā izdevumā “Latvijas tautsaimniecībai 100″, kas iznāks nākamā gada novembrī. Tas būšot starpdisciplinārs 10 autoru – ekonomistu un vēsturnieku – Latvijas valsts simtgadei veltīts kopdarbs, kas atspoguļos Latvijas ekonomisko vēsturi no 19. gadsimta līdz mūsdienām.

“Kad skatāmies padomju laiku, tad Latvijas PSR budžetā patiešām katru gadu parādās vairāki miljoni rubļu kā ieskaitījums no PSRS budžeta. No tā arī nāk tas, kas rakstīts padomju historiogrāfijā, ka pēckara laikā PSRS daudz investēja Latvijas rūpniecībā. Taču nejauši Latvijas PSR Finanšu ministrijas lietās atrastais 50. gadu dokuments parādīja pavisam citu ainu,” stāsta Krūmiņš. Runa ir par precīzajām atskaitēm, ko LPSR banka katru gadu sūtīja uz Maskavu. Šajos slepenajos dokumentos, kas izrādījās saglabājušies Latvijas Bankas arhīvā, bija dati par republikas ieņēmumiem, šī naudas apjoma tērēšanu LPSR, kā arī ieņēmumu dalīšana starp republikas un PSRS budžetu. Būtiski, ka bilancē ir arī slepenie militārie izdevumi padomju karaspēka un VDK uzturēšanai Latvijā. Summējot rezultātus pa gadiem, iznāk, ka periodā no 1946. līdz 1990. gadam LPSR ieskaitījusi PSRS budžetā 40,6 miljardus rubļu. 24,7 miljardi atgriezās republikā jau kā Maskavai lojālo spēku mūsdienās daudzinātās dotācijas rūpniecībai un infrastruktūrai, kā arī līdzekļi padomju armijas un VDK uzturēšanai Latvijā. Starpība – 15,9 miljardi – acīmredzot pārtapa finansējumā dažādām PSRS programmām, tostarp kosmosa apguvei, “draudzīgo” trešās pasaules valstu atbalstam, karam Afganistānā. Precīzi šo no Latvijas aizceļojušo miljardu pielietojumu tagad jau grūti noteikt. “Reāli tā bija koloniālā politika un atbilde, kādēļ PSRS te tik ļoti gribēja celt jaunas rūpnīcas. Ne jau tikai lai pārkrievotu, bet galvenokārt tāpēc, ka tas ekonomiski bija ārkārtīgi izdevīgi. Ieguldīt labāk bija nevis Vidusāzijā, bet Latvijā, jo te tas nesa milzīgu peļņu. Tā bija tradīcija no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma. Arī toreiz Krievijā bija tikai trīs guberņas, kas ienesa vairāk, nekā tika dotētas – Kurzeme, Vidzeme, Igaunija. PSRS laika historiogrāfijas apgalvojumi par plašajām PSRS investīcijām Latvijas tautsaimniecībā neatbilst patiesībai,” secina pētījuma autors. Tas, ka visa peļņa no LPSR tika “aizšķūrēta” uz centru, reizē ar pārspīlēto migrāciju un industrializāciju noveda pie krīzes sociālā sfērā, dzīvokļu jautājumā, pārtikas apgādē. Krūmiņš spriež: ja kaut daļa no republikā nopelnītā paliktu uz vietas, iespējams, Latvijas PSR dzīves līmenis būtu apmēram tāds kā tā sauktajās Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs. Tikai vienreiz, 1954. gadā, Latvija saņēma vairāk, nekā deva PSRS budžetam. Toreiz tas tika noformēts kā kompensācija par nodoto lauksaimniecības produkciju, taču drīzāk tādā veidā pēc Staļina nāves atspoguļojās viņa mantinieka Lavrentija Berijas cīņa par varu, mēģinot iegūt atbalstu republikās. Tiesa, tā ir tikai versija, bet, lai nu kā, pēc Berijas gāšanas viss atgriezās vecajās sliedēs.

Gatis Krūmiņš atzīst, ka viņa veiktie aprēķini parāda ainu tikai principiāli, jo, lai aprēķinātu summas mūsdienu ekvivalentos, vajadzētu rēķināt katru gadu atsevišķi, lietojot dažādas formulas.

Tas, kas līdz šim izpētīts par pēckara padomju laiku, īpaši ekonomiku, vispār ir tikai “maza garoziņa”, no kuras nevar gūt pilnīgu ainu par šo, pēc vēsturnieka teiktā, sarežģīto un reizē ļoti interesanto laiku: “Visa šī sistēma jāskaidro ļoti daudzpusīgi. Ekonomisko mehānismu nianšu tur bija ļoti daudz, un arī izpratne par ekonomiku padomju laikā bija “interesanta”. Piemēram, kā varēja būt, ka kolhozi skaitījās rentabli pie tādiem izslaukumiem un tādām ražām? Kā valsts varēja kolhozam par pienu maksāt 60 kapeikas litrā, bet veikalā litrs maksāja 22 kapeikas bez pudeles vērtības? Ekonomiskās vēstures izpētē ir lieli robi, jo reāli nav kas par to raksta.”

December 8, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gunārs Resnais: “Aizbraukušie jāmotivē atgriezties”

Foto - Karīna Miezāja
Foto – Karīna Miezāja. Gunārs Resnais

http://www.la.lv/gunars-resnais-aizbraukusie-jamotive-atgriezties/

“Mums ļoti sāp tas, ka Latvijas valsts politiskajās un saimnieciskajās deklarācijās sludinātā cilvēka prioritāte praksē izrādās vien liekulība un meli,”  skarbs secinājums izskanēja sestdien Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA)  27. konferencē, kas notika Rīgas Latviešu biedrības namā.

Asā vērtējuma pamatā ir konstatējums, ka Latvijas ļaudis izmirst “nedabiskā steigā” un “aizbrauc nedabiskā daudzumā”. “Tas nozīmē, ka par cilvēka dabiskas dzīves pamatu šeit, Latvijā, nav pienācīgi politiski gādāts,” teikts konferences pieņemtajā aicinājumā politiķiem. Tajā ir mudinājums precīzi definēt valsts tautsaimnieciskos, izglītības, veselības, kultūras mērķus, kā arī partijām “pievērsties valsts būvei un attīstībai kvalificēti, proti – bez partijisko interešu un lobiju pastarpinājuma”.

Uz sanāksmi bija ieradušies 280 delegāti, kuri pārstāv vairāk nekā 13 000 biedru lielo organizāciju. Šogad LPRA saņēma Ministru kabineta balvu par nozīmīgu ieguldījumu latviešu tautas vēsturiskās atmiņas saglabāšanā un nacionālo vērtību stiprināšanā. LPRA biedri to uztver kā atzinību savai darbībai un uzsver, ka tas ir mudinājums neaprimt vien savu vecumdienu baudīšanā, bet ar savu pieredzi novērtēt valstī notiekošo un paust viedokli. Apvienības valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais sacīja, ka LPRA bijusi gan savu biedru interešu aizstāve dialogā ar politiķiem Saeimā un valdībā, gan iniciatore dažiem likumu grozījumiem. LPRA rīkotie komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīži 25. martā un 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa ir valsts protokola sastāvdaļa, tajos piedalās valsts augstākās amatpersonas un ārvalstu diplomāti.

Runājot par valstiskajām problēmām, Gunārs Resnais pieminēja gan etnisko sašķeltību, gan nepietiekamo sadarbību ar abām pārējām Baltijas valstīm, gan strīdus koalīcijas partiju vidū, gan ieilgušās reformas izglītībā un zinātnē. “Valstij jāspēj motivēt no Latvijas izbraukušo cilvēku atgriešanās,” sprieda apvienības vadītājs, sakot, ka varbūt daļa bēgļiem paredzētās naudas jānovirza reemigrācijas mērķim.

Visemocionālāk izskanēja Antona Rancāna teiktais par nesen pieņemto grozījumu Izglītības likumā par tikumisko audzināšanu. Viņaprāt, ar šo grozījumu izdarīts “smags mājiens ar mietu” skolotājiem, ka viņi ir “potenciāli netikumības iemiesojumi”. Kāpēc šis tikumību un taisnīgumu prasošais pants netiek attiecināts uz iekšlietu un tieslietu sistēmu, tāpat uz deputātiem, kuri pārkāpj pašu pieņemtos likumus, vaicāja Rancāns. “Vai ir gadījies dzirdēt par skolotājiem, kas vadījuši mašīnu alkohola reibumā? Un skolotāji nav piedalījušies balsu pirkšanā! Un kāpēc šī tikumība netiek prasīta no bērnu vecākiem, kuri tirgo nelegālo alkoholu?” vaicāja pedagogs.

Atbilstīgi konferences tematam “Latvijas nākotne šodienas acīm” tika runāts arī par nacionālo pašapziņu un latviskas Latvijas veidošanu. LPRA pieņemtajā aicinājumā ietverts mudinājums katru apzināties, ka “Latvijas simtgade varētu būt slieksnis, aiz kura top skaidri redzams, ka esam savas zemes cienīgi”.

December 7, 2015 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: