gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Noderīgo grāmatu plauktam

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=75698

Atvērta grāmata – fotoalbums “Nezināmais karš (Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944 – 1956)”.

Pirmā naudas “iejava”, lai šāds izdevums ieraudzītu dienasgaismu, bija toreizējā Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina izcīnītā līdzekļu tiesa 2006. gadā no budžeta – lai dotu iespēju Nacionālo partizānu apvienībai vākt liecības, dokumentus un fotoattēlus par pretošanās kustības gaitām. Vēlāk latus ziedoja arī a/s “Latvijas valsts meži”, “Daugavas vanagu” Anglijas fonds, Vilis un Marta Vītoli, Kārlis Šadurskis u. c. Iznākumā tapis gandrīz vai akadēmiska izmēra foliants uz vairāk nekā 350 lappusēm un pāri par 1000 fotogrāfijām. Daudzi attēli piedzīvo publikāciju pirmoreiz un savā ziņā ir unikāli. Tie “nokāpuši no bēniņiem”, kur gulēja noslēpti un nobēdzināti gadu desmitiem, lai šodien rastu ceļu pie lasītāja. Grāmatas veidotāji iedalījuši Latviju Rīgas, Zemgales, Latgales, Vidzemes un Kurzemes novados, ar bildēm stāstot un rādot vietējo mežabrāļu sejas, ikdienu, dzīvi mežā un bunkuros. Apjomīgajā darbā, materiāla apkopošanā palīdzējuši daudzi cilvēki, viņu vidū to gadu notikumu aculiecinieki, kritušo piederīgie, vēsturnieki.

Priekšvārda autors A. Kiršteins raksta: “Nacionālie partizāni uzturēja dzīvu ideju par neatkarīgu Latviju un iedvesmoja jaunatni ticēt Latvijas atdzimšanai.” Šis reizē ar vēsturiskās atmiņas glabāšanu būtu dibināts iemesls, lai “Nezināmais karš” nokļūtu skolu bibliotēkās, to izmantotu vēstures stundās un lai grāmatu pāršķirstītu ikviens interesents. Augstu vērtējams apliecinājums, ka Latvijā bruņota cīņa par neatkarību turpinājās vairāk nekā desmit gadus pēc tam, kad bija apklusuši II pasaules kara lielgabali. Jācer, ka Ārlietu ministrijas ļaudis iepazīstinās ar šo vērtīgo grāmatu arī savus kolēģus, ārzemju diplomātus.

March 31, 2010 Posted by | 2. pasaules karš, grāmatas, mežabrāļi, nacionālie partizāni, nepakļaušanās, Vēsture | Leave a comment

No savas vēstures nevar aizbēgt

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=75639

“Latvijas Avīzē” viesojās vēsturnieki – Kara muzeja direktora vietnieks JURIS CIGANOVS un Okupācijas muzeja pētnieks ULDIS NEIBURGS. Ar viņiem sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Pagājis 16. marts, tuvojas 9. maijs, bet latviešu vēsturnieku balss neizskan tik bieži un pārliecinoši, kā vēlētos mūsu lasītāji. Un šajā vidē labprāt ielaužas citu valstu vēsturnieki ar citu viedokli. Otra lieta, ka, nosvinējis 4. maiju, prezidents Zatlers dosies 9. maijā uz Maskavu – un no viņa amata viedokļa tur nekas nebūtu apstrīdams, bet arī par šo braucienu raisās diskusijas sabiedrībā. Pats Zatlers izteicies, ka viņa “piedalīšanās 9. maija svinībās dos ieguldījumu sabiedrības saskaņas un saliedētības, kā arī starpvalstu attiecību veicināšanā”. Un vēl – “neatkāpjoties no redzējuma par Latvijas un Baltijas vēsturi un Otrajam pasaules karam sekojošo padomju okupāciju, kā arī tās izraisītajām sekām Latvijas tautām, ir svarīgi apliecināt, ka Latvija ir ES un NATO dalībvalsts, kas ieinteresēta labu kaimiņvalstu attiecību veicināšanā ar Krieviju”. Un visbeidzot Zatlers runā arī: “Politiķiem, akadēmisko aprindu un tautsaimniecības pārstāvjiem būtu jāaicina Latvijas sabiedrība uz vienprātību, samierināšanos, piedošanu, atteikšanos no revanša vēstures jautājumos, tādējādi tuvinot pašlaik būtiski atšķirīgos viedokļus par smagiem un sarežģītiem vēstures jautājumiem.” Viņš uzsver: “Latvijā būtu jāveicina akadēmiskā XX gadsimta vēstures pētniecība, skaidrošana un brīvas diskusijas par aktuāliem vēsturiskiem jautājumiem. Tie jārisina zinātniskā ceļā, neizmantojot administratīvus vai politiskus resursus, lai sabiedrībai uzspiestu kādu konkrētu vēstures koncepciju.” Tas mani stipri pārsteidza – vai Latvijai kā valstij jau nav vēstures koncepciju, pie kurām tā pieturas? Un, lūk, Saeimas priekšsēdētāja Daudzes dota intervija laikrakstam “Vesti” 15. martā – “jautājumi, tostarp vēsturiskie, par kuriem nevaram nonākt līdz kopsaucējam, vienkārši tiek nolikti malā – līdz labākiem laikiem”.

J. Ciganovs: – Politiķiem ir tāds ieradums – latviešu presē runāt vienu, bet krievu presē otru, to, ko grib dzirdēt šī auditorijas daļa.

U. Neiburgs: – Problēmu ar sabiedrības sašķelto vēstures apziņu pastiprina apstākļi, ka ir divas informatīvās telpas un ievērojamas kontrpropagandas aktivitātes no ārpuses. Bet problēmas cēlonis tiešām meklējams Zatlera minētajās “Otrā pasaules kara un okupācijas smagajās sekās”, tas ir, ka Latvijas iedzīvotāju sastāvs nomainījies gandrīz par 50%. Tikai viena sabiedrības daļa identificē mūsu vēsturi ar pirmskara Latvijas Republiku, ar valsts likteni okupācijas, kara un vēlākos gados. Viena cita liela daļa, kas šeit ieradusies pēc kara, ir ar gluži citu izpratni nekā latvieši. Viņi balstās uz PSRS un Krievijā pieņemto koncepciju par “Lielo tēvijas karu” un secinājumus attiecina uz šodienu.

Nevaram mainīt to, ka tā tas izveidojies. Jautājums, vai uz priekšu “apkarošanās” šajos datumos turpināsies? Diez vai ir jēga pārliecināt II pasaules kara cienījama vecuma veterānus. Bet droši vien ir jēga runāt un pārliecināt jaunāko latviešu, krievu vai ebreju paaudzi. Ja aprobežojamies ar konstatējumu, ka pašlaik ir šī sašķeltība sabiedrības vēstures apziņā, tad uzdosim tomēr jautājumu – kāda būs šīs sabiedrības nākotne? Vai tikpat sašķelta kā vēstures apziņa, vai to var padarīt vienotāku? Zināmā mērā te noslēpta “bumba ar laika degli”, jo – varbūt es pārspīlēju – bet, nedod Dievs, ja atkal notiek 1940. gadam līdzīgi notikumi ar lielu ārējo apdraudējumu. Tad, pieņemu, viena sabiedrības daļa varētu nostāties pret otru. Es domāju – neviens to negribētu piedzīvot. Atjaunotās Latvijas 20 gados esam virzījušies uz lielajiem mērķiem – iestāšanos ES un NATO, “trekno gadu” sasniegšanu – bet kaut kas palaists garām sabiedrības konsolidācijas lietās, un vēstures izpratnes sašķeltības jautājums likts stipri zemā vietā pēc savas nozīmes. Tas atstāts diezgan lielā novārtā, bez lielas uzmanības pievēršanas no valsts politikas viedokļa.

Latviešu prese, it īpaši jūsu avīze, daudz raksta par vēsturi. Arī krievu laikraksti centušies “apgaismot” savu auditoriju. Ir Latvijas vēsturnieku komisija, kas izdevusi 25 rakstu sējumus. Bet, iespējams, vēsturnieku problēma ir pārlieka strādāšana tikai pašiem sev. Vieni pēta, raksta, otri lasa, un pēc tam tie otrie raksta pirmajiem, taču sen bijis laiks profesionāliem vēsturniekiem pavērties “ar seju pret tautu” un iziet no šaura akadēmiska loka. Arī integrēt Latvijas vēstures zinātni plašākā starptautiskā diskursā. Citādi tiešām uz Maskavas namu Rīgā aicina Djukovu, viesnīcā “Latvija” uzstājas Zurofs – tam ir liela atbalss. No mūsu puses būšot konference 4. maija sakarā. Okupācijas muzejā plānojam pasākumus, pieminot 70. gadskārtu kopš 1940. gada okupācijas, bet tas acīmredzot ir pārāk maz. Ja sabiedrībā kūsā problēmas, tad liela daļa cilvēku laikam nav līdz galam pārliecināti – kas īsti bija? Okupācija? Aneksija? Inkorporācija? Kā to vērtēt? Lai šaubas kliedētu, stingri jāpasaka trīs lietas – kas notika 1940. gadā, kā mēs to saucam un kas par to ir atbildīgs. Atbildības līmeņi ir divi – PSRS okupācijas vara un tās karaspēka klātbūtne, un pašu latviešu kolaboracionisma problēmas. Ko varēja darīt, ko darīja nepareizi Ulmanis un citi – protams, par to jārunā pēc izskaidrojuma, ka okupācijas vaininieki sēdēja Kremlī.

J. Ciganovs: – Latvijas akadēmiskajās aprindās diez vai kādu jāpārliecina par okupācijas faktu – šaubas izgaisušas, vēlākais, no 1990. gada. Cita lieta, ka atsevišķās politiskajās aprindās ilgi turpina minstināties, sak, kad brauksim uz Maskavu, varbūt neteiksim vārdu “okupācija”. Iztiksim ar “vardarbīgu iekļaušanu” u. tml. “Nekaitināsim no lieka…”

E. Līcītis: – Vai būtu no svara, ja kāds vēsturnieks iekļūtu Saeimā – kaut vai lai pamācītu politiķus?

– Prezidentam ir padomnieks Zundas kungs, un, domāju, viņš saņem gan attiecīgas konsultācijas un noskaidro liekamos uzsvarus. Saeimā jau tagad ir daži vēsturnieki pēc izglītības – Artis Pabriks vai Andris Bērziņš.

U. Neiburgs: – Izstāstīšu gadījumu vēl no Vairas Vīķes-Freibergas laikiem, kad, atverot kārtējo Vēsturnieku komisijas rakstu sējumu, akadēmiķis Feldmanis nolasīja ļoti izsvērtu referātu par latviešu leģionu. Klāt bija politiskās aprindas, ārvalstu diplomāti, visi to noklausās. Paiet dažas dienas, un Saeimā viesojies Izraēlas kneseta pārstāvis no tribīnes uzstājas zināmajā retorikā par “Waffen SS” slepkavām, bet nevienam nav nekas iebilstams. Vai tad tai profesora lekcijai bija kāda jēga vai nebija? Es domāju, ka vajadzētu censties arī atbildēt, ja tādi nepamatoti paziņojumi izskan, rādīt – bet te mums ir autoritatīvs vēsturnieka pētījums.

Agrāk par 16. martu paziņojumos izplūda gan Krievijas, gan rietumvalstu pārstāvji, bet atceros gadu, kad tam pretī likām tikai vienu Birkava atvairīšanos, ka Latvijas valsts nosoda neonacismu. Kāds sakars leģionāriem ar neonacismu? Tas bija aplami teikts! Jūs daudz citējāt Valdi Zatleru, bet man no viņa sacītā uzkrita cits teikums, ka jābrauc uz Maskavu, jo to svin visās bijušās PSRS valstīs. Vai tagad sevi identificējam kā bijušo PSRS valsti? Brīžiem šķiet, ka valsts augstākās amatpersonas izteikumi saistībā ar vēsturi mēdz būt stipri jocīgi. Vai tos būtu priekšā pateicis padomnieks Zunda? Man liktos, ka nē. Profesors Zunda jau nu gan zinātu šīs lietas. Arī Rinkeviča kungs ir Vēstures fakultātes absolvents.

V. Krustiņš: – Jā, varētu lūgt prezidentu paturpināt – uz kādu samierināšanos viņš aicina un kam no kā pienākas piedošana? Ja jau viss tā vērsts uz “tuvināšanos” un saskaņas veidošanu, tad gandrīz nemaz nav jābrauc uz Maskavu, bet cēlos mērķus 9. maijā var sākt īstenot tepat.

– Jā, tad vajag ik gadu šeit piedalīties Uzvaras svētkos pie zināmā pieminekļa – ja jau to mēs tagad atzīstam.

– To vairs nevar uzskatīt par joku. Pa solītim tas tiek darīts. Gribētos jautāt jums kā vēsturniekiem – 16. martā sākuši nepieklājīgi, bet diezgan pielaidīgi teikt, ka lai jau tie veči iet. Bet jaunajiem, kas nav karojuši nekādā Volhovā, tur gan neesot vieta. Taču ņemsim vērā pretošanās momentu – vai šis datums netiek saistīts ar šeit pastrādātajiem varas darbiem pēc padomju ienākšanas? Kā tad vīri nokļuva leģionā? Daudzi – aiz dusmām par cilvēku izkaušanām un aizvešanām, pēc ciešanām un pārdzīvojumiem. Un arī jaunajai paaudzei tas kaut ko atgādina – to nevar izskaidrot ar cūcībām, it kā viņi būtu fašisti, neonacisti un diezi’ kas vēl!

– Jums taisnība, un tā ir bēgšana no problēmas. Nils Muižnieks (LU profesors) iesaka, cik labi būtu sapulcēties tikai Lestenē, un tad problēma pazustu. Attiecībā uz pretošanos – jā, tā arī ir, ka leģionāri zināmā mērā ir kļuvuši par pretošanās simbolu okupācijas režīmam. 1940. gadā Latvija ielaida PSRS karaspēku bez šāviena, taču kara gados, lai arī vācu armijas sastāvā, leģionāri frontē karoja pret to pašu spēku, kas bija laupījis Latvijas neatkarību, likvidējis valstiskumu, represējis iedzīvotājus un draudēja to darīt atkal.

Otrkārt, no malas vērojot valdošo aprindu svārstības – leģiona dienas izsludināšanu un atcelšanu, bēgšanu komandējumos un diplomātisko saslimšanu 16. martā, piedzīvojot ārkārtīgu Krievijas un vietējās krievu preses propagandas spiedienu –, vecie vīri kļūst par simbolu. Viņi izgājuši filtrācijas nometnes un gulagu, viņiem nācies paciest ierobežojumus darba, izglītības un dzīvesvietas iegūšanā – un ierobežošana turpinās vēl tagad! Sirmajiem vīriem klātos baudīt pensijas gadus, bet mierīgas dzīves vietā viņiem jāklausās apvainojumi par “esesiešiem – žīdu šāvējiem”, un viņi nevar klusi nolikt ziedus pie pieminekļa “Tēvzemei un Brīvībai”, lai godinātu kritušos biedrus. Šogad līdzi atnāca ļoti daudz cilvēku – lielā mērā dēļ situācijas, kādā Latvija pa šiem gadiem ir nonākusi. Manuprāt, lai ietu uz daudzkārt piesaukto Latvijas tautas kā nācijas vienotību, lai rastu kopsaucēju – tas vispirms jāsameklē vai nu “negatīvā”, vai pozitīvā nozīmē.

“Negatīvais” būtu okupācija, kas visiem būtu jāatzīst. Ja to neizdara, tad par kaut ko vienoties grūti. No otras puses, skatoties jaunāko vēsturi, vienojošais varētu būt 4. maijs. Dažādi sabiedrības slāņi, dažādu tautību cilvēki piedalījās atmodas procesos, gāja uz barikādēm – šīs atmiņas, uz priekšu ejot, būtu tādas kā vienojošas. Taču pagājuši 20 gadi, un tikai tagad mēs mēģinām ar lielu pompu atdzīvināt 4. maiju. Varbūt par to vajadzēja runāt jau daudz ātrāk. Ar samierināšanu nebūtu nekādu problēmu krieviem, ebrejiem, latviešiem – Latvijas pilsoņu pēcnācējiem, kuru senči te dzīvojuši pirms Otrā pasaules kara. Diezin vai tā būtu liela problēma samierināt latviešu 19. divīzijas un 130. strēlnieku korpusa veterānus. Taču liela masa ļaužu, kuri ieplūduši Latvijā vēlāk, ir ar saknēm no visas Padomju Savienības, un tas jau padara šo lietu daudz komplicētāku. Grūti pateikt, kur atrast saskares punktus. Liekas, laiks strādā mūsu labā. Neatkarība ilgst gadiem. Bet reizumis šķiet, ka laiks gluži pretēji – nestrādā mums par labu.

E. Līcītis: – Man šķita, ka atmodas gados daudz vairāk krievu un citu tautību iedzīvotāju piekrita un bija vieglāk pārliecināmi, ka Latvija tika okupēta, kaut arī tam pretojās un noliedza “interfronte”. Vai tagadējām grūtībām nav par iemeslu, ka skolā vāji māca vēsturi, nepietiekami apskaidro?

– Tagad valda uzskats – dzīvojam demokrātiskā valstī, domājam katrs, ko gribam. Nav jau tik svarīgi, lai vieni otriem pierādītu, ka okupācija bija vai nebija. Bet tas ir diezgan bīstams uzskats. Pašlaik Krievijā lielākā daļa pētnieku nepiekrīt, ka Latviju nelikumīgi okupēja, kaut gan ir arī “citādi domājošie”. Man liekas, ka būtu vērtīgi, ja mūsu labākie speciālisti akadēmiskā vai populārzinātniskā līmenī ņemtu un izanalizētu Krievijas historiogrāfijas piedāvātos argumentus. Varbūt – pievienotu Rietumos tapušās tēzes un tad summētu “par” un “pret”, un pierādītu sabiedrībai iegūto kopainu.

J. Ciganovs: – Mana pārliecība ir, ka Latvijas vēstures mācīšana un iemācīšana ir ļoti atkarīga no katra vēstures skolotāja personības un ieinteresētības. Ir tādi, kas to lietu uztver ar sirdi un dvēseli, lai kā būtu samazināta viņu alga. Uz Kara muzeju, starp citu, biežāk ved krievu skolēnus nekā latviešu – lai gan, kā es pieļauju, krievu skolotāji saviem bērniem mēdz stāstīt kaut ko citu nekā latviešu pedagogi. Un vēl ir vēsturiskā apziņa, kas nāk no ģimenes un ir daudz spēcīgāka par skolā mācīto. Ja bērnam nemitīgi stāsta, ka paps strādājis vienā rūpnīcā, bet mamma rāvās otrā, ka par dzīvokli nekas nebija jāmaksā un trolejbusa biļetes maksāja 4 kapeikas, bet pēc PSRS sabrukuma viss mainījās uz slikto pusi – ar ko to visu asociē? Ar Latvijas valsti un latviešiem – no tās puses nāk viss sliktais!

V. Krustiņš: – Sakiet, kas Latvijā ir ieinteresēts vēstures zināšanu izplatīšanā, ja gribat – vēstures propagandā? Mēs rakstījām, ka slāpē nost vēstures žurnālus, kuri eksistē itin kā paši uz sava rēķina, bet reakcijas uz to nebija. Bet šie žurnāli ir valsts politikas daļa! Lūk, Daudzes kungs saka – mēs atliksim jautājumus, par kuriem nevaram vienoties. Līdz kādiem labākiem laikiem atliksim? Tikām sekas ir redzamas – sauc, lai dod pilsonību 300 tūkstošiem, pieprasa Latvijā kādas īpašas tiesības – un protams, tēvzemieši ir apklusināti un vairs nelieto vārdu “okupācija”.

U. Neiburgs: – Pašlaik “politiskā griba” daudzviet bijusi mērķēta, lai sadalītu Eiropas fondus, lai attiecīgos amatos ieliktu savas partijas cilvēkus, lai sarīkotu tādus valsts pasūtījuma konkursus, kuros kaut kas atlec arī pašu partijai. Globālus jautājumus – kas notiek ar Latvijas sabiedrību, kas darāms pilsoņu kopuma un viņu lojalitātes veidošanā – neuzdod. Neredzu nevienas partijas interesi par šīm lietām, lai cik nacionāliem saukļiem tās pūlētos izcelties. Latvijai vajadzīgi cilvēki, kuri ir gan nacionāli un patriotiski noskaņoti, gan pietiekami mūsdienīgi un kuriem valsts nākotne rūp kaut drusku vairāk par privātajiem biznesa projektiem.

J. Ciganovs: – Protams, jābūt tādai lietai, ko sauc – valsts ideoloģija. Mums tās nav. Lai cik grūti dažādos periodos pēdējos gados gājis Krievijai, nenoliedzami, viņi vienmēr centās atsperties un neaizmirst par savu nenoliedzami bagāto vēsturisko mantojumu. Ar ko lepojas lietuvieši? Ar Lietuvu, kura kādreiz valdīja teritorijās no Baltijas jūras līdz Melnajai – ar tūkstošgadīgo Lietuvu! Sastopoties ar poļu akadēmiskajām aprindām, vienmēr pamanāms, cik ļoti viņi godā tur poļu valodu. Tā ir sevis apzināšanās par poli, par to, ka tu esi sastāvdaļa vienai no lielākajām nācijām Eiropā. Nekur tālu nav jāmeklē – vēsture, valoda kalpo par būvmateriāliem ikvienai nācijai, lai veidotu nacionālo ideoloģiju.

March 31, 2010 Posted by | 16.marts, 2. pasaules karš, Vēsture | Leave a comment

Maskavas garā un valodā

Rihards Treijs, Latvijas Avīze

Par grāmatas pirmo daļu, kas iznāca 2009. gada beigās, es jau rakstīju “LA” 9. marta laidienā. Šā gada sākumā tai pievienojās otrā daļa, kuras autore arīdzan ir dubulti zinātniski graduētā (ekonomikā un politikā, bet ne vēsturē) Ludmila Vorobjova, kura, spriežot pēc daudzām atsaucēm latviešu valodā un ne viena vien mūsu mēlē minēta darba literatūras sarakstā, vairāk vai mazāk orientējas šajā valodā vai arī viņai ir labs palīgs. Par to pētnieci varētu tikai uzteikt, ja vien šīs zināšanas, šī labā orientēšanās publikācijās nekalpotu pretējiem mērķiem, proti, manipulēt ar tām, ar retiem izņēmumiem liekot tām kalpot Latvijas vēstures elementārai pulgošanai līdz tās apzinātai falsifikācijai.

Ļaunā ulmaniāde

L. Vorobjova nesauc vairs K. Ulmaņa režīmu (1934 – 1940) par fašistisku, kā to savā laikā bez jebkāda pamata darīja padomju vēsturnieki Rīgā un Maskavā, bet vienkārši par profašistisku, lai gan tas bija autoritārs. Viņa pareizi raksta, ka 15. maijā tika atlaista (pēc būtības padzīta) 4. Saeima, aizliegtas politiskās partijas, likvidētas demokrātiski ievēlētās pašvaldības, veiktas plašas represijas pret citādi domājošiem utt., u. tml. Taču tad birst kā no pilnības raga apvainojumi, pārspīlējumi un atklāti meli. Liepājā esot ierīkota koncentrācijas (faktiski aizturēto) nometne, kurā ieslodzīti vairāk nekā 500 diktatoram nepieņemami cilvēki. Patiesībā to bija 369, kurus aptuveni pēc gada pakāpeniski atbrīvoja. Šim iestādījumam, kuru, protams, nevar attaisnot, nebija nekas līdzīgs kā Hitlera un Staļina koncentrācijas lēģeriem. Lai šausminātu auditoriju, L. Vorobjova turpina: pēc maija puča “par tikai vienu neuzmanīgu vārdu pilsonis varēja dabūt lielu naudas sodu vai mēnešiem ilgu cietumu”. Ka apvērsums un režīms kopumā bija, paldies Dievam, bezasiņains, par to ne skaņas…

Latvijas vecie un jaunie ulmanieši mīl apgalvot, ka, tieši pateicoties šai personībai, valsts 30. gadu otrajā pusē guva nozīmīgus panākumus tautsaimniecībā, īpaši lauksaimniecības attīstībā. Taču viņi gribot vai negribot “aizmirst”, ka 1933. gadā bija beigusies pasaules ekonomiskā krīze, kura smagi skāra arī Latviju. K. Ulmanis, bet ne tikai viņš, arī valdība, resori, uzņēmēji un lauksaimnieki prasmīgi izmantoja jauno konjunktūru, lai atkal liktu uzplaukt zemes ekonomikai. To pamatoti atzīst Maskavas zinātniece, bet, no otras puses, viņas ieskatā “algotā lauksaimniecības darba apstākļi Latvijā bija ļoti smagi: strādniekus no saules līdz saulei nežēlīgi ekspluatēja, nepietiekami baroja un izvietoja dzīvošanai nepiemērotos mājokļos”.

L. Vorobjovai sevišķi nepatīk 1935. gada likums, kas pasludināja latviešu valodu par valsts valodu. Tā esot ar varu uzspiesta krieviem, latgaliešiem (tos viņa uzskata par savu tautību), poļiem, ebrejiem, vāciešiem un lietuviešiem, kļūstot par nacionālās apspiestības valodu. Latvijas vēsture un ģeogrāfija, ko domājies, pat minoritāšu skolās bijis jāmāca latviski. Varas iestādes sevišķi vērsušās pret krieviem un viņu valodu. Autore aizrunājas tik tālu, ka literatūras stundās esot bijis aizliegts minēt viņu klasiķus Puškinu, Ļermontovu, Turgeņevu, Tolstoju, Gorkiju… Kritiķe kā ierasts aizmirst, ka pat “vadoņa” laikā Rīgā darbojās krievu un ebreju teātris, iznāca populāra avīze “Segodņa”, žurnāli un grāmatas mazākumtautību valodās.

Izmantojot mūsu tautieša, nu jau aizsaulē aizgājušā V. Sīpola, odiozā krievu vēsturnieka A. Djukova, kas nesen “pagodināja” Rīgu, un viņu domubiedru sacerējumus, autore par varītēm cenšas pierādīt, ka K. Ulmanis un ārlietu ministrs V. Munters esot orientējušies uz nacistisko Vāciju. Viņi (!) esot 1939. gada 22. maijā organizējuši Rīgas atbrīvošanas 20. gadadienas svinības, kurās piedalījušās arī SS vienības, kas speciāli ar kuģi ieradušās Rīgā. Pētniece gari un plaši izrakstās par 1939. gada Minhenes vienošanos starp Angliju, Franciju un Vāciju, kas esot bijusi vērsta pret Padomju Savienību, bet pieticīgi runā par Molotova–Ribentropa paktu, kas atvēlēja Baltijas valstis un Poliju hitleriskajai Vācijai un staļiniskajai padomijai. Viņai nav pat pa prātam apzīmējums Molotova–Ribentropa pakts un īpaši prof. I. Feldmanis, kas vērtē minētā dokumenta slepeno protokolu kā cinisku un prettiesisku darījumu. Toties ceļ vai debesīs PSRS un Latvijas t. s. 1939. gada 5. oktobra bāzu līgumu (savstarpējās palīdzības paktu), kura parakstīšanai K. Ulmaņa valdība neuzdrošinājās pretoties krievu spiediena (????????) dēļ. Viņa apvaino Latviju šā līguma nepildīšanā, aizspriedelējoties līdz fantastiskam apgalvojumam, ka tās teritorijā izvietotās sarkanarmijas daļas arvien vairāk nokļuvušas aplenkuma un iznīcināšanas briesmās.

Kāda tur okupācija un deportācija

Maskaviete atkārto pazīstamās padomju 1940. gada 16. jūnija notā izvirzītās nepamatotās prasības Latvijas valdībai par bāzu līguma pārkāpšanu. Viņa bez jebkādiem pierādījumiem nepārstāj priecāties, ka darba tauta it kā sagaidījusi “atbrīvotājus” ar ziediem un gavilēm. Lai gan visiem normāli domājošiem cilvēkiem jau sen ir skaidrs, ka Saeimas vēlēšanas tā nelaimīgā gada vasarā nebija demokrātiskas, jo tika “sagatavotas” divu (!) nedēļu laikā, Maskava un vietējā čeka pielaida tikai vienu (!) sarakstu, autore turpina pļāpāt par to leģitimitāti. Kāda tur okupācija! Viņai tomēr ir taisnība, ka K. Ulmanis nepavēlēja pretoties iebrucēju karaspēkam, kā arī neiniciēja diplomātiskus protestus. Viņš turpināja sēdēt Rīgas pilī vēl vairāk nekā mēnesi, bez ierunām parakstīja prof. A. Kirhenšteina “tautas valdības” piegādātos dokumentus. Par eksprezidenta izsūtīšanu uz Krieviju, pēc tam apcietināšanu un nāvi viņa gan noklusē, bet par pirmo padomju deportāciju 1941. gada jūnijā nav varēts noklusēt. Bet, ka uz Sibīriju vajadzēja doties simtiem bērnu un sirmgalvju, par to ne vārda, par kādu tur vēl gulagu. Katrs ģimenes loceklis taču esot varējis ņemt līdzi līdz 100 kg personīgās mantas…

Labie un sliktie letiņi

Viena grāmatas iedaļa saucas “Latvieši Lielā Tēvijas kara fronšu dažādās pusēs”. Pareizi, var piekrist. Tāpat kā minot vairākus padomju latviešu ģenerāļus (E. Magone, M. Reiters, A. Štrombergs u. c.), gan “piemirstot” nosaukt īsi pirms kara viņu nomocītos kolēģus (J. Vācietis, J. Alksnis, J. Bērziņš u. c), tāpat kā uzslavējot latviešu strēlnieku divīzijas un korpusa varonīgos cīnītājus.

Pavisam citāda aina attiecībā uz Latviešu leģionu. Tā 15. un 19. divīzija 1944. gada jūlijā esot pārtraukušas pastāvēt kā karaspēka daļas, nav izradījušas nekādu pretestību sarkanarmijai, pametušas ieročus un bēgušas u. tjpr. Ko tur komentēt? Latviešu policijas bataljoni savukārt slepkavojuši pa labi un pa kreisi ebrejus un civiliedzīvotājus ne tikai Latvijā, bet arī Baltkrievijā, Ukrainā un pat Polijā. Latvijas cietumos un koncentrācijas nometnēs kara laikā gājuši bojā (bilo zagubļenno) 40 tūkstoši bērnu. Skaitļi, skaitļi… Citreiz argumentēti, citreiz pieņemti kā nule minētie un runājot par Salaspils nāves nometni. 1943. gadā izveidotā Latvijas Centrālā padome, kas vienīgā patiesi vadīja cīņu pret nacistiem un staļinistiem par neatkarīgas demokrātiskas valsts atjaunošanu, esot bijusi tikai viena no nacionālistiskajām grupām, kura gribējusi… karot pret Padomju Savienību.

L. Vorobjova grāmatas secinājumos pamāca Latvijas lasītājus: “Atliek atkārtot jau izteikto tēzi: latviešiem vajadzētu beidzot “bez dusmām un objektīvi” tikt skaidrībā pašiem savās lietās un lēmumos, bet netraktēt savas šodien neapmierinošās epizodes apvainojumu kontekstā PSRS/Krievijas adresē.” Piebildīsim no sevis – un arī otrādi. Ar to arī ieilgušais avīžrakstsjābeidz.

March 29, 2010 Posted by | Apmelojumi, Vēsture | Leave a comment

2010.g. 25. marts Rīgā

Vairāki simti cilvēku pie Brīvības pieminekļa piemin komunistiskā genocīda upurus

Skatīt un lasīt tālāk

March 27, 2010 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Kononova spriedumu gaidot

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=75417

Kāda ir ECT attieksme pret vēsturi?

Kononova lietā kopš pušu uzklausīšanas Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielajā palātā pagājuši jau desmit mēneši, bet no sprieduma vēl ne ziņas. Iespējams, tā Latvijai ir laba zīme, spriež LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks. Institūts drīzumā gatavojas publiskot pētījumu par vēstures jautājumiem Latvijas–Krievijas attiecībās, kurā būs arī N. Muižnieka rakstītā sadaļa par Latvijas un Krievijas vēstures strīdiem ECT.

Izšķirīgs spriedums

“Spriedumu Kononova lietā gaidījām jau šā gada sākumā,” atzīst Latvijas valdības pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine. “No otras puses, šī ir sarežģīta lieta, un acīmredzot tiesa to cenšas ļoti rūpīgi izvērtēt,” turpina I. Reine. Lielā palāta vismaz mēnesi iepriekš brīdina attiecīgo valsti par dienu, kad gaidāms spriedums, bet no ECT puses – klusums…

Vai ieilgusī vilcināšanās Latvijai ir laba vai slikta zīme? “Es atturētos no jebkādiem komentāriem, pirms saņemts spriedums,” saka I. Reine. Tomēr neoficiāli dzirdēti arī izteikumi, ka Latvijas izredzes uz uzvaru vērtējamas augstu. “Vilcināšanās ar spriedumu liecina, cik ļoti sarežģīta ir šī lieta – gan no juridiskā, gan politiskā viedokļa. Domāju, ka tiesa nevar ignorēt arī politisko fonu,” saka Nils Muižnieks. “Likmes ir ļoti augstas. Tā ir iespēja tiesai lemt, vai cilvēku karošana sabiedroto pusē Otrajā pasaules karā attaisno jebkurus noziegumus, kas tajā laikā tika pastrādāti. Tas var mest ēnu uz sarkanarmijas tēlu, tāpat var mudināt uzdot jautājumus par citiem iespējamiem sarkanarmiešu noziegumiem. Un ne tikai sarkanarmiešu, bet arī citu Rietumu sabiedroto karaspēku noziegumiem. Un tad ir jautājums, vai tiesa gribēs to darīt?” turpina N. Muižnieks. Lai kāds būs spriedums Kononova lietā, Eiropā tas radīs lielu troksni.

Iespējams, ar Kononova lietu saistīts arī fakts, ka Krievija pēc ilga laika un pretestības piekritusi ratificēt Eiropas Cilvēktiesību hartas 14. protokolu, bez kā smagnējo ECT sistēmu nebija iespējams reformēt. “Eiropas Padomē šo soli no Krievijas ļoti gaidīja, un es nebūtu pārsteigts, ka Krievija par to izšķīrusies, lai Kononova lietas kontekstā tiesu pret sevi noskaņotu labvēlīgāk,” spriež N. Muižnieks.

Propagandas cīņa

Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietas, kas skar vēsturi, “patiesībā ir Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību kārtošana”, uzskata N. Muižnieks. Krievija vēstures karus, ko izvērš ar “tautiešu” kustības palīdzību, turpina arī ECT. Ja lietā skarta vēsture – padomju laiks, tolaik pastrādātie noziegumi vai padomju režīmu pārstāvējušo personu tiesības šodienas Latvijā, Krievija bieži vien iesaistās kā trešā puse vai aktīvi šīs tiesu lietas komentē. Te var minēt Sļivenko lietu, Sisojevas lietu, Ždanokas lietu, Larionova lietu, Tesa lietu, Andrejevas lietu, Ādamsona lietu, tāpat Kononova lietu.

Šajā propagandas cīņā lietā tiek likti gan politiķu un amatpersonu izteikumi, gan tendenciozi raksti presē. Krievu valodā rakstošie mediji V. Kononovu pataisījuši par “lielu varoni”, un vēl nesen viņš no Krievijas vēstniecības Latvijā saņēmis medaļu par godu “uzvaras” 65. gadadienai. “Ārvalstu medijos Krievija runā ar tai draudzīgu tiesnešu un juristu mutēm. Piemēram, Francijas laikrakstā “Le Monde” pat bija liels reklāmas raksts, kas aprakstījis “neticamo prāvu” pret V. Kononovu un to, kā Latvija it kā cenšoties pārrakstīt Otrā pasaules kara rezultātus,” saka N. Muižnieks. Blakusminot, laikraksts komentējis arī ECT priekšsēdētāja Žana Pola Kostas “Latvijas Avīzei” sniegto interviju ar domu: lūk, kā cienījamo tiesnesi Latvijā “spaidījuši”… Propagandas cīņā savu artavu piesviež arī tā sauktais Krievijas Demokrātijas un starptautiskās sadarbības institūts, kura Parīzes filiāli vada vēsturniece Natālija Naročņicka, Ņujorkas – Andraniks Migrajans, bijušais padomju imperiālisma ideologs.

Vēstures kari

Lai gan Baltijas valstis, Polija, Čehija un citas aktīvi virzījušas iniciatīvu par nacisma un komunisma režīma noziegumu pielīdzināšanu, Rietumos pretestība divu vēsturisko ļaunumu koncepcijai joprojām ir stipra. To intervijās man uzsvēruši arī plaši pazīstami rietumvalstu vēsturnieki: Normans Deiviss, Kristofers Bīzlijs (Lielbritānija), Nikolā Verts (Francija). Pēdējo gadu vēstures karos Krievija Rietumu neziņu un neizpratni cenšas nostiprināt ar savu propagandu un noliegt padomju okupāciju.

V. Kononova advokāts Mihails Joffe uzsvēris: šajā lietā viss grozās ap okupāciju, proti – vai Kononovs Latvijā bijis okupants vai ne. ECT mazās tiesu palātas spriedums liecina, ka četri no septiņiem tiesnešiem nekādi nespēja aptvert, ka kara noziegumus spējīgi pastrādāt arī tie, kas karojuši sabiedroto pusē, un ECT skatījumā padomju armija ir tikai un vienīgi Eiropas atbrīvotāja no “brūnā mēra”…

N. Muižnieks, runājot par gaidāmo Lielās palātas spriedumu, uzsver: pētījums liecina, ka ECT vēstures apstākļos iedziļinoties reti un ļoti negribīgi. Ždanokas lieta, kurā ECT Lielā palāta pieņēma Latvijas valstij labvēlīgu lēmumu, šajā ziņā drīzāk esot izņēmums un “tiesas spriedumā kā neapstrīdami fakti pasniegti Latvijas okupācija un aneksija, objektīvi atspoguļota kompartijas loma”. Tāpēc negriboties ticēt, ka ECT Lielā palāta Kononova lietā pieņems spriedumu, kas būs pretrunā ar Ždanokas lietā pieņemto.

***

Uzziņa

Sarkano partizānu V. Kononovu LR Augstākā tiesa 2004. gadā atzina par vainīgu kara noziegumā – deviņu civiliedzīvotāju, tajā skaitā sieviešu, slepkavībā.

V. Kononovs ECT sūdzējās par to, ka Latvijā notiesāts par nodarījumiem, par kuriem izdarīšanas brīdī neesot bijusi paredzēta kriminālatbildība ne nacionālajos, ne starptautiskajos tiesību aktos.

ECT ar vienas balss pārsvaru 2008. gadā lēma V. Kononovam par labu un Latvijas valstij lika V. Kononovam izmaksāt 30 000 eiro kompensāciju. Latvijas valsts spriedumu pārsūdzēja.

ECT Lielā palāta pušu noklausīšanos rīkoja 2009. gada maijā. Lietu iztiesā 20 ECT Lielās palātas tiesneši, ECT Lielās palātas priekšsēdētājs ir ECT prezidents Žans Pols Kosta (Francija). Lietas iztiesāšanā piedalās Grieķijas, Lielbritānijas, Dānijas, Luksemburgas, Moldovas, Vācijas, Somijas un citu valstu tiesneši. ECT joprojām nav paziņojusi Latvijas valstij, kad gaidāms spriedums.

March 27, 2010 Posted by | kara noziegumi | Leave a comment

DURVIS UZ MĀJĀM

DURVIS UZ MĀJĀM

Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi
Dr. Guntis Kalme

Dr. Gunta Kalmes grāmata palīdzēs lasītājam izprast, ko šodienas Latvijas situācijā nozīmē būt Latvijas pilsonim, kā īstenot Dieva gribu mīlēt savu tuvāko, esot līdzdalīgam savas tautas dzīvē. Autors, runājot par Latvijas vēsturi no kristīga redzējuma, atklāj Dieva dāvanas – Dzimtenes jēgu un nozīmi šodienas sarežģītajā situācijā.


Atverot, parādīsies logs:Grāmatu var lasīt tūlīt, izvēloties “Open with”, saglabāt datorā – izvēloties “Save file”.

Šī tipa (pdf) failu lasīšanai nepieciešams lejuplādēt Foxit Reader vai Adobe Acrobat.

March 26, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atceroties, sirdī glabājot, godinot 1949.gada 25.marta deportācijā aizvestos tūkstošus

Ieskats izstādes “Vēstules uz tāss” eksponātos: (attēlā pa kreisi) deportētās Lizetes Lūcijas Vadziņas-Vācietes vēstule vīram Kārlim Vadziņam-Vācietim no izsūtījuma vietas Krievijas Tomskas apgabalā. 1950.gads. Lizeti Lūciju Vadziņu-Vācieti (1920-2002) izveda 1949.gada 25.martā no Talsu apriņķa Lībagu pagasta uz Krievijas Tomskas apgabala Piškinotroicas rajonu. Viņas vīru, bijušo latviešu leģionāru, Kārli Vadziņu-Vācieti apcietināja 1949.gada 9.augustā un ieslodzīja nometnē; (attēlā pa labi). Ieslodzītā Kārļa Roberta Kalevica vēstule sievai Verai Mildai Kalevicai no nometnes Vjatlagā. 1941.-1944.gads. Kārlis Roberts Kalevics (1877-1945) bija jurists, Tukuma apriņķa miertiesnesis, aizsargs. K.R.Kalevicu 1941.gada 14.jūnijā apcietināja, un viņš mira ieslodzījumā Vjatlagā 1945.gadā. Viņa sievu Veru Mildu Kalevicu (1890-1972) un dēlu Teodoru Kalevicu (1925-1955) 1941.gada 14.jūnijā deportēja no Tukuma uz Krievijas Krasnojarskas apgabala Kazačinskas rajonu. Teodors Kalevics mira izsūtījumā 1955.gadā, dzīvesbiedre Vera Milda Kalevica 1956.gadā atgriezās Latvijā un vēlāk izceļoja uz Austrāliju.

24.martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas priekšvakarā, Latvijas Okupācijas muzejā tika atklāta izstāde “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”.

2009.gada 30.novembrī pirmoreiz tika pabeigta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajam reģistram pieteikto nomināciju izvērtēšana. Reģistrā tika iekļauta nominācija “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”. Tās ir vēstules, ko 20.gadsimta 40. un 50.gados rakstījuši padomju okupācijas varas deportētie Latvijas iedzīvotāji no nometinājuma vietām Sibīrijā saviem tuviniekiem un draugiem uz Latviju vai citiem izsūtītajiem.

Vēstules glabājas septiņos muzejos: Tukuma muzejā, Latvijas Okupācijas muzejā, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Daugavas muzejā, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā un Talsu muzejā. Šī izstāde tapusi, sadarbojoties šiem muzejiem.

UNESCO programma “Pasaules atmiņa” dibināta 1992.gadā, tās mērķis – saglabāt pasaules dokumentāro mantojumu, paplašināt piekļuvi tam un veicināt tā izziņu visā pasaulē neatkarīgi no konkrētā dokumenta izcelsmes vietas.

Programma tiecas apzināt šo mantojumu, nodrošināt tā saglabāšanu un aizsardzību, kā arī padarīt to plaši pieejamu un atpazīstamu dažādās pasaules daļās.

Savukārt 25.martā, pulksten 14 Latvijas Okupācijas muzejs (LOM) bez maksas ielūdz visus interesentus uz dokumentālās filmas “1949.gada 25.marta deportācija Latvijā” 2.daļas “Nometinājumā” pirmizrādi kinoteātrī “K-suns”.

1949.gada 25.marta deportācijā ešeloni ar 42 125 cilvēkiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu Sibīrijā. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.

Tūkstošiem nepamatoti aizvestie sāka dramatisku cīņu par izdzīvošanu. Sekoja smags darbs bez atlīdzības, daudzviet bads, slimības, tuvinieku nāve, padomju varas funkcionāru nelabvēlīgā attieksme un pazemojumi. Neskatoties uz visiem pazemojumiem, Latvijas pilsoņi arī šajos apstākļos nepadevās. Savstarpēji centās uzturēt savu tautību un ticību, mēģināja iegūt izglītību. Centīgais un godīgais darbs padomju varas kalpībā mainīja vietējo iedzīvotāju un varas pārstāvju attieksmi. Tas bija neticams cieņas apliecinājums, kas arī mainīja nolemtību par neatgriešanos.

Par visu to stāsta Okupācijas muzeja jaunā dokumentālā filma “1949.gada 25.marta deportācija Latvijā” 2.daļa “Nometinājumā”.

Jānis Erno, LOM sabiedrisko lietu vadītājs

March 26, 2010 Posted by | represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija | Leave a comment

«Viss man ir acu priekšā»

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=75357

Zatlers: jūsu ciešanas netiks aizmirstas

Ar skumjām vijoles skaņām simbolisko vilcienu dūkoņu fonā, vīriem ar noņemtām cepurēm un ziediem rokās vakar Rīgā, Šķirotavas dzelzceļa stacijā pie politiski represēto pieminekļa, sākās komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis.

Ap 50 klātesošo nolieca galvas gan par tiem izsūtītajiem, kas palika svešumā, gan par tiem, kam laimējās atgriezties Latvijā un tikt guldītiem dzimtenē.

”Dzīvoju Šķirotavā jau 40 gadus, katru gadu, kopš pie stacijas ir piemineklis, nāku nolikt ziedus,” teic Mudīte. Viņa bija 12 gadus veca meitene, kad 1949. gada 24. marta naktī garām ģimenes mājai Ropažos brauca krievu zaldātu mašīnas. ”Tās šausmas man ir acu priekšā. Atceros, kā nākamajā dienā sēdēju skolā, izsauca vienu, otru klasesbiedru. Arī mani radi tika izsūtīti,” stāsta Mudīte.

Pēc piemiņas pasākuma Šķirotavā daļa cilvēku devās uz Okupācijas muzeju, kur sākās gājiens uz Brīvības pieminekli. Savstarpējās sarunas daudzu sapulcējušos vidū aizsākās par politiku ar nožēlu, ka latvieši tagad ir bez darba. “Iebraucējiem vajadzēja izmaksāt kompensācijas, lai tie dodas prom uz savu dzimteni,” teica rīdziniece Vera Aisma Lulle. Ar asarām acīs viņa 25. martā piemin savu tēvu virsnieku, ko 14. jūnijā nošāva Litenes nometnē.

”Latviešiem ir jābūt saimniekiem savā zemē,” – šis sauklis izskanēja no daudzu mutēm. Bet vairāki pensionāri savu sašutumu par pēdējos gados piedzīvotajām netaisnībām gājiena laikā izteica Rīgas mēram Nilam Ušakovam (“SC”) un viņa vietniekam Aināram Šleseram (LPP/”LC”), kas kopā soļoja gājiena beigās. Vēlāk Rīgas domes vadītāji pārvietojās uz gājiena sākumu tuvāk Valsts prezidentam Valdim Zatleram un ministriem.

V. Zatlers savā uzrunā apsolīja represētajiem un to tuviniekiem: ”Jūsu ciešanas nekad netiks aizmirstas.” Vēlāk, kad visi gājiena dalībnieki jau bija nolikuši ziedus pie Brīvības pieminekļa, Valsts prezidentu ielenca interesenti ar jautājumiem. Sanākušie vaicāja, kāpēc latvieši leģionāru atceres dienā nevar netraucēti, bez apsaukāšanas par fašistiem nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. V. Zatlers uz to atbildēja, ka viņš ārvalstu diplomātiem sakot, ka Latvijā nav neviena fašista. Prezidents arī aicināja pašus represētos stāstīt par Latvijas vēsturi bērniem un mazbērniem. Kāda sieviete, vildamās šādā atbildē, nopūtās: ”Atkal viss ir uz mūsu pleciem.”


www.DELFI.lv:

Valsts prezidents Valdis Zatlers ceturtdien uzrunā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā solīja, ka represēto ciešanas nekad netiks aizmirstas un viņu paveiktais un izciestais vienmēr būs cieņā un godā Latvijas valstī, informē prezidenta Preses dienests.

Foto galerija

“1949.gads – Eiropa sāka celt savu nākotni pēc kara, sāka atjaunoties. Bet kas notiek Latvijā? Neskatoties uz to, ka ir bijis Baigais gads, ir bijis karš, daudzi cilvēki ir pametuši dzimteni, daudzi cilvēki jau ir izsūtīti pirmajās deportācijās, bet nepieciešams ir vēl,” traģiskos vēstures notikumus atgādināja prezidents. “Un iemesls ir tikai viens – visos jūsos un visos tajos vairāk nekā 40 tūkstošos Latvijas valsts prātā un sirdī bija dzīva. Pat aizvedot cilvēkus tālu Sibīrija, Latvijas valsts palika tur, jūsu sirdīs un prātos, un atgriezās vēlāk šeit, Latvijā,” sacījis Zatlers.

“Šis ir stāsts par to, cik mūsu tauta ir sīksta un izturīga un cik jūs visi daudz mīlat savu zemi, savu dzimteni un savu valsti,” uzsvēra prezidents.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu Latvijā atzīmē 25.martā, pieminot 1949.gada 25.martu, kad notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem. Vēsturnieki lēš, ka šajā dienā lopu vagonos tika izvesti vairāk kā 42 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā bērni un sirmgalvji. Daudzi no viņiem ceļā un vēlāk izsūtījuma vietās gāja bojā.

March 26, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nometinājumā

Lelde Neimane. ”Latvijas Vēstnesis”

Publikācija sagatavota, balstoties uz Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuvē pieejamajām cietušo videoliecībām.

Mazliet ieskatīsimies galvenajās grūtībās nometinājumā pirmajos gados līdz Staļina nāvei 1953. gadā, jo pēc tās lēnām, bet situācija kopumā uzlabojās.

Deportācija ir vardarbīga masveida iedzīvotāju izsūtīšana no savas dzīves vietas. 1949. gada 25. marta deportācija – masveidīgākā deportācija Latvijā ilga piecas dienas. Pēdējais ešelons ar lopu vagonos sadzītiem, neziņā esošiem ļaudīm Latviju atstāja 30. martā. Kopskaitā 33 ešeloni ar 42 125 cilvēkiem tika izsūtīti uz Omskas (16 ešeloni), Tomskas (13 ešeloni) un Amūras (4 ešeloni) apgabaliem.

Ceļā uz nometinājuma vietu

Par cilvēku nogādāšanu uz galamērķi – iepriekš noteiktu apgabalu un staciju – bija atbildīgi katra ešelona priekšnieki. Viņu ziņojumi, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, ir ļoti būtisks vēstures avots šīs deportācijas pētīšanā.

Pēc minēto ziņojumu datiem, ceļā uz nometinājuma vietām piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki, pārsvarā bērni un veci cilvēki. Mirušo piederīgajiem gan izsūtīšanas šoks, gan arī nāves gadījums ceļā radīja sajūtu, ka mirušais cilvēks tiek izsviests jeb atstāts kaut kur kādā stacijā kā nevajadzīga manta. Tomēr ikviens notikums tika sīki datēts un uzskaitīts šo pašu ešelonu priekšnieku ziņojumā. Pēc tiem varētu arī šodien uzmeklēt staciju, kurā nelaiķis tika izlikts.

Stāsta izsūtītā Rita Jegorova (dzim. Šmits): “Mūsu vagonā nomira Lejnieku māte, kas arī turpat netālu no mums dzīvoja. Viņa bija galīgi slima, viņu ar nestuvēm iznesa ārā. Vagonā arī viņa mira. Vēl nomira mazs bērniņš, es atceros to brīdi. Saulīte rietēja. Mums bija tāds Saulkalns no izsūtītajiem, arī Jaunsvirlaukas pagastā. Iznesa to bērnu, ne no mūsu vagona, bet no blakus vagona. Viņš spēlēja uz trompeti, stāvēja un spēlēja “Saulīt tecēj’ tecēdama.”

Foto: no LOM Video un kinofonofoto krātuves arhīva

Atkarībā no ceļa mērķa tāluma un laika apstākļiem ļaudis nonāca galapunktā apmēram no 5. aprīļa līdz pat 3. maijam. Tieši Tomskas apgabalā nonākušiem bija tas garākais ceļš, jo vilciena galapunktā (piemēram, Asino u.c.) bija jāgaida apmēram mēnesis, kamēr Obā izies ledus.

Tikai tad, kad atbrauca rajonu pārstāvji, ešelona priekšnieki nodeva cilvēkus nākamajās rokās. Ar upes transportu (baržām) cilvēkus varēja nogādāt vistālākajās un vistrūcīgākajās apgabala apdzīvotajās vietās. Nav skaidri zināms, cik un kuri mira ceļā no ešelona galapunkta līdz reģistrēšanai kolhozos un sovhozos, jo ceļā atgadījās ne mazums nelaimes gadījumu.

“Vergu tirgus”

Galapunktos un rajonu centros bija sabraukuši kolhozu un sovhozu priekšsēdētāji, kas no atvestajiem izvēlējās un aizveda sev līdzi darbaspēku saimniecībām. Atkarībā no saimniecības bagātības izsūtītos veda vai nu mašīnās, vai ar zirgiem vai buļļiem. Paši izsūtītie šo procesu sauca par “vergu tirgu”. Bieži vien salīdzinoši turīgākās saimniecības un to vadītāji arī pieņēma labāko darbaspēku – ģimenes ar vīriešiem. Taču instrukcijas paredzēja uzņemt arī vecus cilvēkus un mazus bērnus. Tos izmitināja, kā sanāca.

Atceras Milda Vītola (dzim. Liepiņa): “Tā nonācām stacijā Vožajevkā (Amūras apgabals), galapunktā. Un tur bija tie kupči. Pievāca tās vērtīgākās ģimenes, kur darbaspēks labāks. Mēs bijām neperspektīvas. Trīs bērni, māsai gan jau tikko 16 gadi palika, vecāmamma – 75 gadi, mammai arī jau 54 gadi. Un mēs palikām viena no pēdējām ģimenēm, kuras aizveda.”

Propagandas ietekmē

Jau 1949. gada sākumā tika apzināti kolhozi un sovhozi, būtībā tie trūcīgākie, kam trūka darbaspēka, kas pieņems izsūtītos cilvēkus no Baltijas republikām. Tika noteikts, lai atvestajiem būtu sava pajumte, tiktu pielāgotas un izremontētas esošās telpas. Taču piešķirtie līdzekļi reti kur tika izlietoti šim mērķim, un atvestie ļaudis tika izmitināti pie jau tā nabadzīgajiem kolhozu un sovhozu iedzīvotājiem.

Tā bija kā loterija, notikumu sakritība – vieni saimniecību vadītāji instrukcijas izpildīja godprātīgi, citi – ne. Cieta gan vietējie, gan atsūtītie. Tumsonīgi norisa arī izskaidrošanas darbs par to, kas ir atvestie ļaudis. Propaganda informāciju apzināti saistīja ar Otro pasaules karu Baltijas telpā. Starp citu, tas turpinās vēl šodien Krievijas masu medijos. Vietējās avīzes rakstīja, ka vedīs noziedzniekus, fašistus, padomju valsts ienaidniekus. Kā lai cilvēks mierīgi uztver to, ja tagad ienaidniekus izmitinās pie viņiem?! Līdz ar to gan vietējie, gan atvestie ļaudis bija neizpratnē un bailēs, kas notiks tālāk.

Rasmas Kuiko (dzim. Grīnberga) stāstījums: “Nu, sākums bija smags, grūts. Nemācēju krievu valodu, visādi darbi. Tur visiem bija no mums bail, jo mēs bijām viņiem fašisti. Tas man tāds atmiņā palicis. Atnāk brigadieris un saka man – jums jāiet “молотить” (krievu val. – kult). Es nesaprotu krievu valodu. Es domāju, ka jāiet uz dzirnavām, nu malt – “молотить” uz dzirnavām. Es aizeju un sēžu pie dzirnavām, un gaidu. Latvietis bija tas, kas bija pie dzirnavām norīkots, un es gaidu un gaidu, un domāju, kāpēc tas nenāk. Pēcpusdienā piebrauc brigadieris pie manis un saka tā – kāpēc jūs neejat “молотить”? Es saku – nav dzirnavnieks, kas maļ. Viņš saka – nē, jums jābrauc ir uz kulšanu. Ieliek mani tanīs ratos un ved. Tur jau ceļa nebija. Aizved mani uz to kulšanu. Kas tur par kuļmašīnām – tādas, kā mums agrāk tās vētījamās mašīnas – pa vienu galu bāž iekšā, no otras puses tur birst atkal viss laukā. Sāk lietus līt. Jāiet ir uz māju, un es nezinu, kā no tā meža uz māju aiziet. Svešā vietā, tur ceļu nav. Tās krievietītes visas paņēmušas savas dakšas un grābekļus. Es arī savas dakšas paņemu, un iesim visi uz māju. Tumšs ir. Viņas visas skrien. Es nesaprotu, kur tās visas vecās tantes skrien. Es jauna meitene, kas man, sešpadsmit gadi bija. Es viņām no aizmugures skrienu, un viss. Es domāju, viņas skrien no to lietu. Un beigās tā viena iekrīt tādā bedrē tur. Es gribēju palīdzēt viņai ārā tikt no tās bedres. Viņa tikai bļauj: “Господи, Боже мой, Господи, Боже мой!” Un sāk raudāt. Un es viņu aiz rokām velku. Un viņa vēl trakāk bļauj. Es nesaprotu, par ko viņa kliedz. Tad, kad es iemācījos krievu valodu, mēs iepazināmies. Sākām cits citam stāstīt, kā tur bija viss. Viņām bailes bija, ka es ar tām dakšām viņas noduršu. Viņa kliegusi pēc palīdzības. Es atkal, nabags, raudu un velku viņu no tās bedres ārā. Es domāju, ka viņa netiek no to bedri laukā. Es raudu viņai līdzi.”

Cīnoties par izdzīvošanu

Lielākajai daļai deportēto cilvēku bija ļoti maz līdzpaņemto mantu. Pārtika, ja arī tāda bija, pa ceļam jau apēsta vai arī nozagta. Arī vietējie bija nabadzīgi, maz varēja palīdzēt. Darba daudz, samaksa maza.

Salīdzinoši labāka situācija bija sovhozos (padomju saimniecībās), kur, lai arī niecīgu, bet maksāja mēneša algu naudā.

Īpaši trūcīgi apstākļi bija tiem, kas nonāca kolhozos (kolektīvā saimniecība). Šajās saimniecībās tobrīd tika uzskaitītas izstrādes dienas, no kurām tad tikai vienu reizi gadā un tikai graudā izmaksāta alga. Pirmkārt, izsūtītiem trīs ar pusi mēneši zaudēti no gada izstrādes 1949. gadā. Otrkārt, viņi līdz pat decembrim dzīvoja uz parāda. Decembrī lielai daļai izrādījās, ka viņi vēl paliek parādā, jo izstrādes dienas un alga par to nesedz noēsto. Līdz ar to tieši pirmie gadi izsūtījumā bija vissmagākie.

“Ceļā uz nometinājuma vietām piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki.”

Stāsta Gaida Milija Lauga (dzim. Krauklis): “Mēs bijām trīs. Tēvs bija pavisam vecs, to gribēja nolikt par sargu, bet viņš jau nemaz nebija spējīgs sargāt. Nu, māte aizgāja. Tēvu pie tabakas pielika. Nu un mums te tagad tā maize būtu… Bet mums nekā vairāk nav. Tad balandas savārīja, un kaut kādus kartupeļus tēvam bija viens krievs iedevis, tādus maziņus. Tos viņi sauca par skorospelkām (ātraudži). Un tad viņš noskaitīja katram divus kartupeļus un tās balandas klāt. Un tad, kad sienu pļāva, mani atnesa vienreiz mājā no pļavas, jo man vairāk nebija spēka atnākt. Latvietes mani nesa mājā. Tas bullis, kas brauca, jau bija aizgājis. Neviens nezina, ka tu nevari. Bet tēvs redz, ka nav, un tēvs mani meklē. Nu nav spēka, un viss. Bet otrā rītā jau sit atkal brigadieris pie loga, jādodas strādāt.”

Atceras arī Elza Geistarte: “Tiem, kas strādāja, tiem deva piecsimt gramus maizes vai četrsimt, bet maniem bērniem un mātei nedeva neko. Tikai tiem, kas iet strādāt. Tad es izprasījos un katru sestdienas, svētdienas rītu devos uz rajona centru, man atļāva iet uz tirgu. Nu un tad es visu to savu pūru, kas man bija kādreiz sataisīts, tā kā tāda dzērāja, bērnu dēļ. Bet es nemaz neraudāju. Viņi teica: “Kā tev nav žēl visu šito pārdot?” Es saku: “Ziniet, ko? Man itin neko nav žēl. Savu bērnu žēl. Ja es dzīvošu, man atkal viss kas būs. Man nekas netrūks.” Tie bija mani vārdi toreiz. Man bija visādi izšuvumi, ko es toreiz meitas pūrā taisīju. Toreiz nebija televizora, ko skatīties, tad mēs taisījām un šuvām sev pūru. Un tas bija mans glābiņš.”

“Čekas” intereses un darbības metodes

Izsūtītos nometinājumā uzmanīja dažādu iestāžu darbinieki. Iekšlietu ministrijas (MVD) pakļautībā bija visu izsūtīto reģistrācija. Pases nevienam nebija. Ikvienam deportētajam cilvēkam vecumā no 16 gadiem tika izveidota speciāla personīgā lieta, ar fotogrāfiju un parakstu. Sākumā divas reizes mēnesī, vēlāk vienu reizi mēnesī parasti sādžās ieradās komandants jeb pilnvarotais, pie kura visi gāja un parakstījās šajā lietā par to, ka vēl atrodas uz vietas. Izsūtītajiem radās sava terminoloģija, apzīmējot šo procesu. Piemēram, Amūras apgabalā sovhozā, kur daudz latviešu tika nomitināts, bija stāsts par “zaļo vagoniņu”. (Šajā apgabalā apdzīvotās vietas atradās dzelzceļa tuvumā. MVD darbinieki pārvietojās pa sliežu ceļu ar speciālu iekārtotu zaļu vagonu.) Ja kāds vēlējās doties uz blakus sādžu, rajona centru vai vēl uz kādu citu vietu, bija noteikti jāpaziņo un jāsaņem atļauja pārvietoties.

Arī Valsts drošības ministrijai (MGB) jeb tautā sauktajai čekai bija savas rūpes un intereses. Viņu uzdevumā ietilpa izzināt psiholoģisko noskaņojumu latviešu sabiedrībā, lai novērstu ikvienu iespējamo pretošanos padomju varai jau iedīglī. Tātad šai iestādei un tās pārstāvjiem vajadzēja vervēt ziņotājus. Arī čekisti brauca uz vietas sādžā, izsauca uz saimniecības kantori cilvēkus. Nereti izsūtīto atmiņās tādēļ tiek jauktas abu iestāžu pārstāvju kompetences. Metodes, lai savervētu ziņotājus bija gan “pa labam” – ar mantu, pārtiku, kas ļoti trūka, gan arī iebiedējot, ka pašus var arestēt un ielikt lēģerī.

“Nevajadzēja jau daudz – tik nodziedāt kādu īpašu latviešu dziesmu, izstāstīt kādu divdomīgu joku, un uzticīgs ziņotājs rūpīgi noziņoja.”

Rezultāti šim darbam bija. Vairākās izsūtījuma vietās nodevības rezultātā par politisku neuzticamību cilvēki tika apcietināti un notiesāti. Nevajadzēja jau daudz – tik nodziedāt kādu īpašu latviešu dziesmu, izstāstīt kādu divdomīgu joku, un uzticīgais ziņotājs rūpīgi noziņoja. Tur, kur tas bija noticis, pēc arestiem daudzi palikušie aiz bailēm iznīcināja savas dienasgrāmatas, atmiņu un dziesmu klades. Taču ne visur “drošībniekiem” izdevās sasniegt mērķi. Bija daudz vietas, kur tā saucamais ziņotājs jau visiem bija zināms – vai nu pats pateicis, vai visiem tāpat saprotams, kura klātbūtnē visi ievēroja disciplīnu. Tajā pašā laikā pārējie savējo vidū joprojām saglabāja uzticību un vārda brīvību. Viss bija atkarīgs no pašiem cilvēkiem, to raksturu vājībām un apstākļiem.

Kolhozu un sovhozu priekšsēdētājiem bija darba devēja funkcija, kas noteiktās situācijās nospēlēja nozīmīgu lomu tieši jauniešu laišanā vai nelaišanā mācīties uz citām sādžām, pilsētām. Un vēl – arī Komunistiskās partijas pārstāvjiem bija sava teikšana izsūtīto dzīvē, tāpat kā tā laika dzīvē visā PSRS. Tā gan bija tikai padomdevēja funkcija, taču dažreiz, atkarībā no cilvēka, arī viņi krasi ietekmēja kādas cietušo dzīves.

Bads, slimības, nāve

Neskatoties uz visām grūtībām, šķēršļiem un pazemojumiem, Latvijas cilvēki savstarpēji centās uzturēt darba tikumu, savu tautību un ticību, mēģināja iegūt izglītību. Bērni mācījās gan vietējās skolās sādžās, gan par viņiem cīnījās ar varas vīriem, lai varētu tos palaist tālāk uz vidusskolām rajonos, vēlāk arī uz augstskolām. Ātri apgūdami krievu valodu, latviešu bērni mācījās labāk un kļuva par teicamniekiem. Tikai ar apzinātu atzīmes samazināšanu kaut vai par uzvedību, ja citādi nevarēja, varas vīri izvairījās izsūtītajiem dot absolūtā teicamnieka diplomu.

Tieši nepilnvērtīgā uztura un smago darbu dēļ daudzi slimoja. Bija arī dažādas darba traumas. Tā kā uz vietas sādžās nebija ārstniecības iestādes, tikai kāds feldšeris, bet tuvākais ārsts – rajona pilsētā, nereti cilvēki arī mira. Ir tik daudz stāstu par latviešu kapu kalniņiem Sibīrijā…

“Mums jālepojas ar izdzīvojušo, gaišo cilvēku darba tikumu, spēju vissmagākajos dzīves brīžos nezaudēt mīlestību, cilvēcību un ticību.”

Stāsta Ārija Mirdza Gobzeme (dzim. Grundštoka): “Tur jau masveidā vecie cilvēki sāka mirt. Dizentērija piemetās arī manai Grosmammai. Tāds pats liktenis. Tad brālis Gunārs, nezinu kā krievi glabāja savējos, bet brālis uztaisīja zārku manai vecmammai. Viņš nesa to mājās no MTS, krievi stāvēja un meta krustus priekšā. Tā viņu tur sauca par Borisu Krievijā. Viņš uztaisīja zārku vecmammai, pēc tam saslima māsiņa Astra. Mamma saka tā, aizved uz Omsku, viņai galviņā vaina, nezin jau kas vispār, Latvijā varbūt būtu izārstēta. Viņai tā kā kaļ galvā. Tagad nomirst tas meitiš, izraksta ārā no Omskas slimnīcas, tas ir tālu 30 kilometri, viņai nav kur iet. Viņu ar līķīti uz rokas ieliek kādā tur kurtuvē, viņa visu nakti tur sēž. Ar bērnu mirušo. Kamēr sazvana brāli. Nav jau ne sakari, nekas. Un tā tas mammas plīvurs kalpoja māsiņai kā līķītim ko pārsegt tālajā Sibīrijā. Atkal Gunārs uztaisīja zārku.”

Foto: no LOM Video un kinofonofoto krātuves arhīva

Mēs varam mācīties

Tik daudz jautājumu un tēmu paliek neizstāstītas. Ikviens represētā cilvēka stāsts, ikviena Okupācijas muzeja videoliecība ir īpaša. Ikviena runā par smagu ciešanu un zaudējumu ceļu, bet tajā pašā laikā tas ir garīgā spēka ieguvuma stāsts.

Visi stāsti ir Latvijas milzu bagātība, vērtīgs mantojums. Ja tik mēs smeltos un mācītos no tiem! Mums jālepojas ar izdzīvojušo, gaišo cilvēku darba tikumu, spēju vissmagākajos dzīves brīžos nezaudēt mīlestību, cilvēcību un ticību. Tas ir varens spēks. Dvēseles bagātību neviens mums nevar atņemt vai pārdot. Mēs varam to kopt, audzināt un nodot nākamajām paaudzēm. Vai redzat, cik mēs bagāti esam? Vai spējam novērtēt to, kas mums dots šodien?

March 25, 2010 Posted by | deportācijas, genocīds, PSRS, represijas, REPRESĒTIE, Sibīrija, totalitārisms, Vēsture | Leave a comment

Pieminēs Komunistiskā genocīda upurus

http://www.delfi.lv/news/national/politics/piemines-komunistiska-genocida-upurus.d?id=30828691

25.martā visā Latvijā pieminēs Komunistiskā genocīda upurus. Šajā dienā jāizkar Valsts karogi ar sēru lenti.

Dažādi piemiņas pasākumi iecerēti visā Latvijā. Piemiņas dienas pasākumos piedalīsies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers un premjers Valdis Dombrovskis.

Rīgā piemiņas diena aizsāksies pulksten 11.00 Šķirotavā ar Rīgas Austrumu izpilddirekcijas un Rīgas Latgales priekšpilsētas politiski represēto biedrības rīkoto piemiņas brīdi komunistiskā genocīda upuriem, portālu “Delfi” informēja domē.

Plkst. 12 Latvijas Politiski represēto apvienība rīko atceres pasākumu ar gājienu no Okupācijas muzeja.

Plkst. 13 ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa pēc svinīgās godasardzes maiņas.

Plkst. 14 kinoteātrī “K-Suns” bez maksas tiek piedāvāta iespēja apmeklēt filmas “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā” 2. daļas “Nometinājumā” pirmizrādi.

Plkst. 17 notiks Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts koncerts Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcā.

Plkst. 19 Rīgas domā notiks Ilonas Breģes skaņdarba “Rekviēms” pirmatskaņojums.

March 25, 2010 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: