Kā notiek ar valsts vēsturisko atmiņu?
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakcijas.viesis/?doc=61915
2009. gada 23. augusts ir 70. gadadiena, kopš noslēgts Molotova–Ribentropa pakts, kas pieļāva Baltijas valstu un Polijas okupāciju. Tagad, 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, šis datums mūsu valstī tika pieminēts kā “Baltijas ceļa” 20. gadskārta.
Pērn Eiropas Parlaments pēc vairāku (arī Latvijas) eiroparlamentāriešu ierosmes pieņēma deklarāciju, aicinot ES valstis 23. augustu atzīt par komunistiskā totalitārisma un nacisma upuru piemiņas dienu. Šķita, viena liela uzvara, apvienojot Eiropas valstu skatījumu uz Otrā pasaules kara notikumiem, ir izcīnīta un Eiropa sadzirdējusi patiesību par Latvijas vēsturi. Tikmēr pašā Latvijā, kuras EP deputāti, atskaitot, protams, Tatjanu Ždanoku, bija balsojuši par rezolūciju, tā ļoti ilgu laiku tika ignorēta. Par to klusēja visas pozīcijas partijas, ieskaitot arī premjera V. Dombrovska pārstāvēto “Jauno laiku”. Tikai pēc eiroparlamentārietes I. Vaideres atgādinājuma, preses un sabiedrības uzstājīga pieprasījuma Saeima – turklāt pavisam neilgi pirms 23. augusta – izšķīrās par šīs dienas iekļaušanu piemiņas dienu sarakstā. Šķiet, ar to arī Latvijā viss beidzās. Īpašus Molotova–Ribentropa atceres pasākumus šogad neviena valstiska institūcija rīkot neuzņēmās, arī no politisko aprindu un Saeimas puses šāda iniciatīva neizskanēja. Klusums…
Līdz ar to 2009. gada 23. augusts, kas ir arī Molotova–Ribentropa pakta atceres diena, palika “Baltijas ceļa” pasākumu ēnā. Skaists un emocijām bagāts izvērtās īpašais “Sirdspukstu” skrējiens, kura patroni bija trīs Baltijas valstu prezidenti. Ļoti labi, ka “Baltijas ceļa” piemiņai tika rīkotas izstādes (Ārlietu ministrijā, Latvijas Okupācijas muzejā un LTF muzejā) un citi pasākumi. Tomēr šķiet, ka Molotova–Ribentropa pakts – un arī vienīgi garāmejot – tika pieminēts LTF muzeja veidotajā dokumentālajā hronikā, kas tika demonstrēta pie Brīvības pieminekļa, un Valda Zatlera svētdien teiktajā uzrunā pie Brīvības pieminekļa. “Pirms 70 gadiem Baltijas valstu liktenis tika lemts ciniski un noziedzīgi, mums aiz muguras. (..) mēs sadevāmies rokās, lai nolemtu Molotova–Ribentropa paktu aizmirstībai, lai atjaunotu valsts neatkarību,” sacīja prezidents. Pasākums izdevās lieliski, un kopīgais skrējiens bija labs veids, kā emocionāli par šiem notikumiem stāstīt jaunajai paaudzei. Okupācijas rezultātā bojā gājušo piemiņu pieminēja arī dzejniece Māra Zālīte, sakot uzrunu nesen veidot sāktajā “Likteņdārzā” pie Kokneses.
Tomēr abi šie notikumi – pakts un “Baltijas ceļš” – ir savstarpēji cieši saistīti. Latvijas okupācija ir Molotova–Ribentropa pakta sekas, un 1989. gada “Baltijas ceļš” bija iedzīvotāju aicinājums atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Latvijā par to runāt izvairījās. Atšķirībā no Lietuvas parlamenta Latvijas Saeima 23. augusta notikumus īpašā sēdē nepieminēja.
Prezidente godina brīvības cīnītājus
Lietuvā, gluži pretēji, 23. augusts tika pieminēts daudz līdzsvarotāk: akcentējot gan “Baltijas ceļa”, gan Molotova–Ribentropa pakta gadadienu. Svētdien, 23. augustā, tika sasaukta īpaša seima sēde un tajā šo vēsturisko notikumu atcerei veltītu uzrunu teica arī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Uz Lietuvas seima sēdi bija ieradies arī Latvijas parlamenta priekšsēdētājs Gundars Daudze (ZZS) un teica uzrunu. Tieši Viļņā tikās arī trīs Baltijas valstu premjerministri un parakstīja deklarāciju, paužot atbalstu ES Parlamenta un EDSO Parlamentārās asamblejas iniciatīvai 23. augustu pasludināt par staļinisma un nacisma piemiņas gadadienu.
21. un 22. augustā man bija iespēja Lietuvā piedalīties vairākos pasākumos, kuri tematiski ievadīja noziedzīgā pakta atceri. Zīmīgi, ka tieši Viļņā 21. augustā Komunisma upuru piemiņas kompleksā Tuskulēnos tika svinīgi ar Lietuvas prezidentes, Baltijas valstu un Ukrainas vēstnieku piedalīšanos atvērta Latvijas Valsts arhīva darbinieku veidota izstāde, kas akcentē arī 1979. gada 23. augustā baltiešu disidentu un pretošanās kustības dalībnieku (vairāk nekā 40 cilvēku) parakstīto Baltijas hartu. Šī Baltijas harta pasaules valstīm un starptautiskajām institūcijām prasīja atcelt Molotova–Ribentropa paktu un novērst tā prettiesiskās sekas, tajā skaitā Baltijas okupāciju.
Daļa Grībauskaite, uzrunājot sanākušos, kuru vidū bija arī vairāki bijušie disidenti, uzsvēra: jūs esat tie, kas labi zina brīvības un valsts neatkarības cenu un vērtību, un mēs par jūsu drosmi esam jums pateicīgi. Pēc izstādes oficiālās atklāšanas D. Grībauskaiti ar izstādi iepazīstināja Latvijas vēstniece Čehijā Argita Daudze (viena no izstādes projekta dalībniecēm) un viens no tās veidotājiem – vēsturnieks Ritvars Jansons. Nonākot pie stenda, kur redzami Baltijas hartas parakstītāju foto, A. Daudze ieminējās, ka viens no parakstītājiem ir lietuvietis Antans Terlecks. Tad prezidente iesaucās: “Viņš taču te piedalās izstādes atklāšanā!” – un lika saviem palīgiem A. Terlecku ataicināt pie viņas. Tad, izstādes pacilātajā gaisotnē aizrāvusies ar notikumu atceri, D. Grībauskaite pati sāka A. Daudzes stāstījumu no angļu valodas tulkot A. Terleckam lietuviski. Tālāk prezidente ar A. Terlecku izstādi aplūkoja kopā. Vēlāk atklājās, ka uz izstādes atklāšanu ieradusies arī kāda no 1987. gada 23. augusta Viļņā notikušā Molotova–Ribentropa pakta nosodīšanas aktīvām dalībniecēm. Prezidente vēlējās ar viņu kopīgi nofotografēties pie izstādes planšetes – tā, lai fonā būtu 1987. gada pasākuma fotogrāfijā, kurā šī kundze iemūžināta tolaik. Te nu kā uz delnas bija redzams, cik cieņas pilna, sirsnīga un cilvēciski silta ir Lietuvas prezidentes attieksme pret tiem Lietuvas iedzīvotājiem, kuri cīnījušies un daudz atdevuši par savas valsts neatkarību.
22. augustā pie Lietuvas Genocīda un pretošanās izpētes centra tika atklātas divas piemiņas plāksnes tiem, kas padomju gados cīnījās par valsts neatkarību. Viena no tām vēsta, ka šajā ēkā savulaik darbojušās gan nacistiskā, gan komunistiskā režīma represīvās iestādes, tajā skaitā – Lietuvas PSR VDK. Te plānots genocīds pret valsts iedzīvotājiem, un Lietuvas valsts pilsoņi tur turēti ieslodzījumā, pratināti, spīdzināti un nogalināti. Otra piemiņas plāksne vēstī, ka pratināšanas laikā šajā vietā 1953. gadā nacionālais partizāns Petrs Visbars Vapsva, neizturējis spīdzināšanu un nevēloties kļūt par nodevēju, pratināšanas laikā izmetās pa trešā stāva logu un gāja bojā.
Krievijas “tautieši” rīkojas
Mēdz teikt: daba nemīl tukšumu, un šo teicienu pilnīgi noteikti var attiecināt uz situāciju, kāda Latvijā izvērtās ar Molotova–Ribentropa pakta atceri. Latvijas valsts atstāto “tukšumu” ātri aizpildīja prokremliski noskaņotas kustības un austrumu virzienā domājoši politiķi. 19. augustā “Baltijas foruma” telpās “diskusiju” par Molotova–Ribentropa paktu rīkoja “Saskaņas centra” Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs, un nākamajā dienā, 20. augustā, Maskavas namā notika t. s. Krievijas “tautiešu” kustības Latvijā rīkota jauniešu diskusija, kas veltīta šai pašai tēmai. Jāuzsver, ka tie abi bija vistīrākie propagandas pasākumi, paredzēti Latvijas valstij nedraudzīgu, prokremlisku noskaņu stiprināšanai zināmā sabiedrības daļā. Uzkrītoši, ka visai neslēpti šo pasākumu ideoloģiskajai drēbei cauri spīd viens galvenais uzdevums – attaisnot Molotova–Ribentropa paktu un līdz ar to arī Baltijas valstu okupāciju. Un argumenti tiek piemeklēti visdažādākie: sākot ar kādu Maskavā izdotu karti, beidzot ar aizrunāšanos līdz Baltijas valstu vadītāju morālajai atbildībai.
20. augustā Maskavas namā uzstājās arī bēdīgi slavenais Krievijas vēsturnieks Aleksandrs Djukovs, kurš uzsvēra, ka Baltijas valstis un Polija arī esot “daļēji vainīgas” pie tā, ka izcēlies Otrais pasaules karš un tās okupētas. Pēc viņa teiktā, fakts, ka 1939. gadā Latvija un Igaunija ar Vāciju parakstīja neuzbrukšanas līgumu, PSRS esot radījis pārliecību, ka Vācija vēlas nostiprināties Baltijā, un līdz ar to PSRS esot palikušas “divas izvēles iespējas: karot vai risināt sarunas ar Vāciju”. Molotova–Ribentropa pakts esot noslēgts, lai attālinātu Otrā pasaules kara sākumu. Zīmīgi, ka Krievijas “tautiešu” kustība uz šo “konferenci”, kas tika nosaukta par vēstures stundām, bija ataicinājuši to jauniešu organizāciju pārstāvjus, kas sadarbojas ar “tautiešu” kustību, un viņi tika pieteikti arī kā runātāji. Tad nu patiesi pasākums sāka atgādināt skolas stundu, kurā skolēni – pārsvarā Latvijas valsts skolas beiguši un studēt sākuši jaunieši – krievu valodā ātri nober (vai nolasa) iezubrīto “mācību vielu”.
Vēstures mācības
Lietuvas seima Nacionālās drošības komitejas vadītājs, vēstures zinātņu doktors Arvīds Anušausks (attēlā) stāsta:
Lietuvā 23. augusts ir komunistiskā režīma piemiņas gadadiena jau aptuveni divdesmit gadus, un šogad seims šīs atceres dienas nozīmi tikai papildināja, pievienojot arī padomju gadu represiju upuru pieminēšanu.
A. Anušausks: – Lietuvā 23. augusta atceres pasākumos piemin gan “Baltijas ceļu”, gan arī Molotova–Ribentropa paktu. Var domāt: ko gan jaunu par pakta slepenajiem protokoliem šodien var pateikt? Esmu pārliecināts: ne tikai var, bet arī vajag pateikt! Mēs, baltieši, runājot par šiem protokoliem, dažkārt sevi iztēlojamies tikai kā pasīvus vērotājus, kuru teritoriju dalīja PSRS un Vācija.
Līdz 1938. gadam Eiropā pastāvēja kolektīvās drošības sistēma, kas dažādu iemeslu dēļ izjuka. Pirmās no tās izstājās Skandināvijas valstis – Somija, Zviedrija, Norvēģija, Īslande –, kas paziņoja par savu neitralitāti, ja gadījumā nākotnē izcelsies militārs konflikts… Tad ar līdzīgu paziņojumu klajā nāca Igaunija. Pēc tam arī Latvija. Lietuva vēl centās pieķerties šai kolektīvās drošības sistēmai, bet tad, kad uz neitralitātes pozīcijām sāka atkāpties Eiropas valstis, arī Lietuva 1939. gada sākumā pieņēma likumu par neitralitāti. Bet pasīvās neitralitātes politika neļāva izbēgt no okupācijas, aneksijas un ieraušanas militārā konfliktā. Piemēram, Lietuva 1939. gada 22. martā piespiedu kārtā bija spiesta slēgt pirmo līgumu ar Vāciju, saskaņā ar kuru Vācijai tika atdota daļa Lietuvas teritorijas – Klaipēdas apgabals. Bet līgumā bija vēl viens punkts: līgumslēdzējas puses viena pret otru neizmantos militāru spēku. Ar PSRS Lietuva noslēdza savstarpējās palīdzības līgumu, un PSRS Lietuvai nodeva Viļņas apgabalu, ko Lietuva vienmēr bija uzskatījusi par savu teritoriju. Redzams, ka tieši aiziešana no kolektīvās drošības sistēmas un pāreja uz pasīvas neitralitātes politiku Baltijas valstis padarīja par sadales objektiem.
– Kā vērtējat izteikumus, ka daļa vainas par Otrā pasaules kara izraisīšanu jāuzņemas arī Baltijas valstīm un Polijai? Rīgā nesen ar tādiem uzstājās bēdīgi slavenais Krievijas vēsturnieks Djukovs.
– Es neuzskatu Djukovu par vēsturnieku. Viņu var saukt par žurnālistu – iespējams, ne visai spēcīgu – vai propagandistu. Jā, Krievija vaino Latviju, Lietuvu, Igauniju Otrā pasaules kara vēstures un tā rezultātu pārrakstīšanā, revizionismā. Te man jāsaka, ka tieši daļa Krievijas politiķu nodarbojas ar revizionismu, jo, piemēram, Molotova–Ribentropa pakta un tā slepeno protokolu vērtējums notika 1989. gadā, kad par tiem sprieda Tautas deputātu kongress, tika izveidota īpaša komisija, kas sniedza vērtējumu. Krievijā tas tiek pārskatīts, revidēts.
Sarunās noteikti Krievijas politiķi apgalvo: Staļins rīkojās slikti iekšpolitikā – bija represijas, terors, tautu iznīcināšana, bet bija labs ārpolitikā. Bet iekšpolitika un ārpolitika ir savstarpēji saistītas, un amorāls politiķis nespēj veidot morālu politiku. Amoralitātes dēļ arī rodas, lūk, šādi līgumi ar slepeniem protokoliem kā Molotova–Ribentropa pakts. Staļins pats apstiprināja PSRS līgumus ar Latviju, Lietuvu, Igauniju par savstarpējo palīdzību, lieliski zināja par agrāk slēgtajiem līgumiem, kuri noteica arī, ka viena puse neapdraudēs otras puses suverenitāti. Neraugoties uz to – uzbruka, apdraudēja… Ir, protams, Krievijā vēsturnieki, kas to atzīst, bet viņi ir mazākumā. Taču tādi nevēsturnieki kā Djukovs raksta, ko viņiem saka un pasūta.
– Vai tomēr nopietni būtu apgalvot, ka trim nelielām valstīm kā Latvijai, Lietuvai un Igaunijai jāuzņemas daļa vainas par Otrā pasaules kara izcelšanos?
– Tā ir muļķība, ko izteicis cilvēks, ar kuru diskutēt par šo tēmu praktiski nav iespējams.
Taupība nevietā
Valsts kancelejas vadītājam Edgaram Rinkevičam vaicāju, kāpēc Latvijas valsts un arī Valsts prezidenta institūcijas paspārnē esošā Vēsturnieku komisija šiem propagandas pasākumiem neko neliek pretī? E. Rinkevičs: Vēsturnieku komisija ir ilgstoši darbojusies, publicējusi zinātniskos rakstus, ir lasīti referāti. Jūlijā bija vairāku komisijas dalībnieku brauciens uz Maskavu…
– Jā, trīs Latvijas vēsturnieki referēja Maskavā. To mēs zinām. Bet ne Rīgā.
– Domāju, ka vairāk ir jāstrādā gan Maskavā, gan izdodot šos zinātniskos rakstus. Pavaicāšu Zundas kungam, vai Rīgā bija plānots ko rīkot… Komisija jau ir patstāvīga un pati var lemt, ko darīt.
– Arī prezidents vai Prezidenta kancelejas vadītājs var ko ieteikt.
– Jā… Bet pieļauju, ka te savu lomu varēja spēlēt finansējuma samazināšana. Un vēl viens jautājums: cik liela ir sabiedrības interese par šādām konferencēm. “Latvijas Avīze” te ir izņēmums, bet vai citas avīzes izvērstāk uzrakstīja par šo Maskavas konferenci, uz kuru devās Latvijas vēsturnieki? Tie ir vēstures zinātņu profesori, šaurs interesentu loks un varbūt viena vai divas avīzes, ko interesē šādas zinātniskas konferences. Par to kontrpropagandu, ko izvērš noteikti politiskie spēki un kustības. Tā ir pastāvīga cīņa par vēsturi, kas nebeigsies ne 23. augustā, ne kādā citā noteiktā datumā. Domāju, ka nākamgad, kad apritēs 70 gadi, kopš Latvija zaudēja savu neatkarību 1940. gadā, mēs sastapsimies ar dažādiem provokatīviem apgalvojumiem – “paši piekritāt, paši nobalsojāt, paši lūdzāt” uzņemšanu PSRS.
Te nu atklāts paliek jautājums – ko, jau rēķinoties ar šādu ideoloģisku propagandu, darīs Latvijas valsts.
Jānis Sils: Ar ko tiekas Zatlers?
25.augustā Zatlers apņēmies tikties ar 130. sarkanarmijas korpusa veterāniem un “antifašistiekajiem partizāniem”. Ja atceramies, pirms neilga laika Zatlers pieņēma savā pilī nacionālos partizānus, par ko piedzīvoja bargu kritiku krievvalodīgo medijos. Acīmredzot spiediens bijis pietiekami liels un Zatlers sācis mētāties.
Viņa pamatojums – prezidentam vienādi jāizturoties pret visiem sabiedrības locekļiem. Patiesībā šeit rodas vairāki jautājumi;
Pirmais. Vai Zatlera kungs tiešām uzskata, ka tie, kas cīnījušies pret sarkanajiem iebrucējiem (un starp citu – arī sarkanbrūnajiem, jo nacionālo partizānu rindās ir arī kurelieši, kas izrādīja sīvu pretestību vācu armijai) būtu pielīdzināmi šo iebrucēju veidotiem diversiju grupējumiem “antifašistiskajiem partizāniem”, kas nodarbojās ar civiliedzīvotāju terorizēšanu? Varētu vēl saprast tikšanos ar 130. korpusa veterāniem, jo tas savā pastāvēšanas sākumā lielā mērā sastāvēja no latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem, kaut vēlāk divīzijas nosaukumā esošais “latviešu” vārds bija vairs tikai izkārtne.
Otrais. Vai prezidents Zatlers vadās no kaut kādiem principiem, vai arī princips ir locīšanās līdzi noskaņojumam un spiedienam no dažādām grupām? Var jau būt, ka galvu pamazgājušas “Jaunā viļņa” šļakatas…
Trešais. Vai tiešām visi “sabiedrības locekļi” ir pelnījuši vienādu attieksmi no prezidenta? Ja tā, tad nepacietīgi gaidīšu Zatlera tikšanos ar recidīvistiem, maniakiem, kabatzagļiem (ne tikai lielizmēra politzagļiem) un citām mūsu sabiedrības elitēm.
Ceturtais. Vai Zatlera kungs apzinās, ka stratēģija ar šifrētu nosaukumu “sēžu uz diviem krēsliem” noslēgsies ar pamatīgu sēžamvietas atsišanu pret grīdu un, nedod Dies’, astes kaula lūzumu, kura sadzīšana ir gauži netīkami ilga – to kā traumatologam jau vajadzētu saprast!?
Eh, kā beidzot gribētos palepoties ar kādu augstāko amatpersonu, viņas principialitāti un skaidro stāju savas tautas interešu un vēstures jautājumos…Bet nu jācer!
Vai bez pakta būtu sācies karš? Molotova–Ribentropa neuzbrukšanas līgumam – 70
Inesis Feldmanis, LU profesors, vēst. hab. dokt., akadēmiķis.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=61668
Tūlīt apritēs tieši septiņdesmit gadi, kopš Vācijas un Padomju Savienības pārstāvji parakstīja neuzbrukšanas līgumu – Molotova–Ribentropa paktu, kas iegājis vēsturē kā 20. gadsimta noziedzīgākais starpvalstu darījums.
Rakstot par padomju–vācu līgumu, vēsturnieki nereti pievēršas alternatīvās vēstures sfērai, mēģinot modulēt dažādas situācijas, kādas veidotos Eiropā, ja Maskava un Berlīne nebūtu panākušas vienošanos. Viņus fascinē nenotikušās vēstures apzināšanas sniegtās priekšrocības – iespējas labāk izprast reālo notikumu cēloņus un atklāt īstos vēstures pagrieziena punktus. Iepazīšanās ar alternatīvo vēsturi stiprina arī priekšstatu, ka nejaušībām vai pēkšņi pieņemtiem lēmumiem vēsturē nereti var būt tikpat nozīmīgas sekas kā lieliem notikumiem. Šajā rakstā pamēģināsim izvirzīt dažādus iespējamo vēsturisko norišu scenārijus.
Kāpēc izpalika “lielā alianse”?
Viena no alternatīvām Molotova–Ribentropa paktam varēja būt Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības alianse, kuras mērķis bija novērst vācu agresiju Eiropā. Kā nekā 1939. gada pavasarī un vasarā vairākus mēnešus norisinājās minēto lielvalstu sarunas. Tomēr šai alternatīvai nebija lemts kļūt par vēsturisku realitāti! Kāpēc?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jānoskaidro, kurai pusei bija vislielākās noteikumu diktēšanas un izvēles iespējas. Šajā gadījumā šaubas gan ir pilnīgi nevietā! Trīs lielvalstu sarunu norises analīze liecina, ka vislabākajā situācijā atradās Maskava. 1939. gada pavasarī jūtami bija pieaugusi PSRS loma starptautiskajās attiecībās – bez tās līdzdalības vairs nebija iespējams Eiropā risināt starptautiskos jautājumus. PSRS ļoti izdevīga izrādījās Lielbritānijas vienpusējā un nepārdomātā garantiju politika, ko tā sāka īstenot 1939. gada martā pēc Berlīnes agresijas pret Čehoslovākiju, kā arī nedaudz vēlāk pieņemtais Hitlera lēmums atrisināt “poļu jautājumu” (izvirzījās pēc Varšavas atteikšanās kļūt par Berlīnes jaunāko sabiedroto), izmantojot militārus līdzekļus.
Maskava nokļuva arbitra lomā. Tā varēja izvēlēties – vai nu kopā ar Lielbritāniju un Franciju uzstāties pret Vāciju, vai provocēt karu starp Vāciju un Rietumu demokrātijām. Citu lielvalstu manevrēšanas iespējas bija visai ierobežotas. Abām pusēm – Rietumu lielvalstīm un Vācijai, lai sasniegtu savus mērķus, bija nepieciešams Padomju Savienības atbalsts. Lielbritānija un Francija ilgāku laiku neveiksmīgi centās panākt vienošanos ar Maskavu, lai atturētu nacistisko Vāciju no agresijas pret Poliju.
Maskava izšķīrās par sadarbību ar Vāciju. Kādu apsvērumu dēļ? Visargumentētāko atbildi ir devis pats Staļins runā 1939. gada 19. augustā. Tā ietver padomju diktatora iecerēto kara scenāriju. Vispirms viņš norādīja, ka kara un miera jautājuma risinājums ir pilnā mērā atkarīgs no pozīcijas, kuru ieņems PSRS. Ja tā noslēgs “savstarpējās palīdzības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija atteiksies no Polijas un sāks meklēt modus vivendi (saprašanos. – Red.) ar Rietumu lielvalstīm”. Šādā gadījumā karu izdosies novērst, bet tas neesot PSRS izdevīgi. Staļins atklāti iestājās par otro variantu: “Ja mēs pieņemsim Vācijas priekšlikumu noslēgt ar to neuzbrukšanas paktu, tā, protams, uzbruks Polijai, un Francijas un Anglijas iejaukšanās karā būs neizbēgama.” Šādos apstākļos Maskavai būs iespējas nogaidīt, līdz tai būs izdevīgi iesaistīties karā, bet pirmā priekšrocība, kuru tā iegūtu, vāciešiem sagraujot poļus, būtu “Polijas iznīcināšana līdz pat Varšavas pieejai, ieskaitot ukraiņu Galīciju”.
Šai Staļina runai ir interesanta vēsture – vieni vēsturnieki to uzskata par safabricējumu, bet citi ir pārliecināti par tās autentiskumu. Vairāki jaunākie pētījumi apliecina, ka šī runa ir patiesībā notikusi. Mūsu gadījumā pat vēl svarīgāk par šo faktu ir uzsvērt, ka daudzi dokumenti neapstrīdami apliecina, ka tieši 1939. gada 19. augustā Kremlis izšķīrās par sadarbību ar nacistisko Vāciju. Šajā dienā vācu vēstnieks Maskavā grāfs Verners Fridrihs fon der Šulenburgs nosūtīja telegrammu uz Berlīni, kurā norādīja, ka padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs viņu pēcpusdienā otrreiz izsaucis uz Kremli un paziņojis, ka padomju valdības vārdā ir pilnvarots nodot neuzbrukšanas līguma projektu. Piebildīsim, ka padomju projektā bija ietverts viss, ko vien Berlīne toreiz varēja vēlēties. Tas saturēja, piemēram, principu par neierobežotu neitralitāti, kas pieļāva vācu uzbrukumu Polijai. Par šo vācu pusei tik nepieciešamā varianta atrašanu PSRS gan prasīja augstu cenu – speciāla slepena protokola parakstīšanu par ārpolitiskajiem jautājumiem.
Dokumentam sekoja vēstuļu apmaiņa starp Hitleru un Staļinu. Padomju diktators piekrita vācu ierosinājumam, ka ārlietu ministrs Ribentrops, lai saskaņotu visus jautājumus un parakstītu attiecīgos dokumentus, varēs ierasties Maskavā jau 1939. gada 23. augustā (nevis 26. vai 27.), kā bija plānots agrāk. Kad Hitlers to uzzināja (26. augustā jau vajadzēja sākties uzbrukumam Polijai), viņš iesaucās: “Tā ir simtprocentīga uzvara! Lai gan es to nekad nedaru, tagad izdzeršu šampanieša pudeli.”
Vai Vācija riskētu?
Bet kāda būtu situācija un lielvalstu darbības iespējas Eiropā, ja izpaliktu ne vien “lielā alianse”, bet arī Maskavas un Berlīnes noziedzīgā vienošanās? Vai bez Molotova–Ribentropa pakta Eiropā 1939. gada rudenī būtu sācies karš? Vai Vācija riskētu un uzbruktu Polijai, ja pie tās austrumu robežas atrastos Berlīnei nedraudzīga lielvalsts? Piemēram, vācu autors Ernsts Nolte to uzskata par pilnīgi neiespējamu.
Tik tiešām šādu notikumu norisi ir visai grūti iedomāties. Ja Lielbritānija pildītu savas saistības pret Varšavu (jau 31. martā tā bija apņēmusies garantēt Polijas neatkarību), Vācijai draudētu karš divās frontēs, bet Hitlers no tā, ņemot vērā Pirmā pasaules kara bēdīgo pieredzi, tolaik visiem spēkiem centās izvairīties. Turklāt Vācija nebija nopietni sagatavojusies Eiropas vai pasaules karam. Izņemot militārās kampaņas plānu pret Poliju, nebija izstrādāti nekādi citi uzbrukuma plāni. Vācu armijas izveidi un apbruņošanu bija paredzēts pabeigt tikai 1942. gadā.
“Bez 23. augusta līguma nebūtu kara,” 1939. gada 14. oktobrī norādīja Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Ernsts fon Veiczekers. Viņa vārdu pareizību apliecina arī Hitlera rīcība. Ja neizdotos panākt vienošanos ar Padomju Savienību, viņš bija sagatavojis atkāpšanās pasākumus. Tādā gadījumā, piemēram, 1939. gada septembrī Nirnbergā sasauktu “nacionālsociālistu miera salidojumu”, bet jau augusta beigās sarīkotu 1914. gada Tannenbergas kaujas (toreiz ģenerāļa, vēlāk ģenerālfeldmaršala Paula fon Hindenburga komandētā 8. vācu armija guva grandiozu uzvaru pār krieviem) uzvarētāju godināšanas ceremoniju, kurā piedalītos Austrumprūsijā dislocētais vācu karaspēks.
Vai pakts pieļāva alternatīvas?
Pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas Vācija un PSRS uzbruka Polijai, bet Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai. Sākās Otrais pasaules karš. Vai tas bija vienīgais iespējamais notikumu scenārijs? Protams, ne!
Iespējami bija arī vairāki citi varianti. Minēsim tikai dažus! Ja Lielbritānija un Francija pamestu Poliju likteņa varā, vācu un poļu konflikts nepāraugtu Eiropas vai pasaules karā. Tieši šādu notikumu norisi arī Hitlers uzskatīja par labāko risinājumu. Viņš nepārprotami cerēja, ka vienošanās ar Maskavu atturēs rietumvalstis no palīdzības sniegšanas Polijai. 1939. gada 24. augustā Veiczekers dienasgrāmatā izdarīja šādu ierakstu: “Vakarā Ribentrops, ierodoties no Maskavas, fīreru, Gēringu (Hermanis Gērings – otrs ietekmīgākais cilvēks Vācijā) un mani informēja par tur panākto. Prieku mazliet aizēnoja šaubas, jo izpalika gaidītā britu parlamenta reakcija. Neskatoties uz Maskavu, Anglija un Francija atkal nostājās Polijas pusē.”
Cita situācija varēja veidoties, ja Francija un Lielbritānija pēc kara pieteikšanas izšķirtos par aktīvu karadarbību pret Vāciju. Iespējams, tas novērstu PSRS iebrukumu Polijā, jo Staļinam būtu lielāks risks nonākt karastāvoklī ar rietumvalstīm. Lielas iespējas ietekmēt notikumu norisi Eiropā bija arī ASV. Taču amerikāņu vairākums 1939. gada rudenī kategoriski iebilda pret aktīvu iejaukšanos Eiropas lietās.
Atgriešanās Staļina ērā
Šodien oficiālā Krievija vēlas panākt Molotova–Ribentropa pakta pārvērtēšanu, ignorējot tā neatbilstību starptautisko tiesību normām. “Mums piedāvā pilnībā atgriezties Staļina laikmetā un interpretēt padomju–vācu paktu tā, kā to interpretēja Staļina laikos,” pirms pāris gadiem vienā no savām intervijām norādīja pazīstamais krievu vēsturnieks Jurijs Afanasjevs.
Kā notiek šī atgriešanās? Sekojot Kremļa norādījumiem, vairāki Krievijas vēsturnieki, aizmirstot pat to, ka Padomju Savienība veselus piecdesmit gadus noliedza slepenā papildu protokola eksistenci, visai smieklīgā veidā cenšas mazināt pakta noziedzības pakāpi. Priekšplānā, piemēram, izvirza tēzi, ka slepenajam protokolam, kas bija neatņemama padomju–vācu neuzbrukšanas pakta sastāvdaļa, ir pārāk nenoteikts raksturs un tas satur tādus abstraktus jēdzienus kā “interešu sfēra” vai “teritoriāli politiskā pārkārtošanās”. Šajā greizajā skatījumā padomju–vācu pakts neparedz nekādas reālas teritoriālās izmaiņas vai “interešu sfēru” okupāciju un būtiski atšķiras no 1938. gada septembrī parakstītās Minhenes vienošanās (Vācija, Itālija, Lielbritānija, Francija), kas tieši nodeva Berlīnes rīcībā līdz tam Čehoslovākijai piederošo Sudetijas apgabalu.
Lieki piebilst, ka šī dīvainā nostāja, lai neteiktu vairāk, neiztur nekādu kritiku. No starptautisko tiesību aspekta Molotova–Ribentropa pakts bija daudz noziedzīgāks par noziedzīgo Minhenes vienošanos, kuras mērķis tomēr bija miera saglabāšana. Turpretī pakts atļāva gan Hitleram, gan arī Staļinam (šo faktu vēsturnieki nez kāpēc bieži ignorē) sākt karu, uzbrūkot kaimiņiem, un radīt situāciju, kad izvirzās minētā “teritoriāli politiskā pārkārtošanās”. Abi diktatori šo iespēju arī izmantoja.
Līdz ar to pakts bija starta signāls vācu un krievu vispārējai agresijai Eiropā. Vēl pat īsti nebija nožuvusi tinte uz dokumenta, kad abi agresori, viens agrāk, otrs nedaudz vēlāk, uzbruka Polijai un iznīcināja tās neatkarību. Šī vienošanās izšķirīgi ietekmēja arī Baltijas valstu likteni. PSRS ieguva no Vācijas brīvas rīcības iespējas turpmākajiem “teritoriāli politiskajiem pārkārtojumiem” padomju interešu sfērā (Lietuvu padomju interešu sfērā iekļāva 1939. gada 28. septembrī). Slēdzot vienošanās, abas agresīvās lielvalstis bija vienisprātis, ka “interešu sfēra” nozīmē brīvību okupēt un anektēt attiecīgo valstu teritorijas.
• No 1938. gada oktobra līdz 1939. gada marta beigām norisinājās vācu–poļu sarunas par abu valstu izlīguma nosacījumiem. Berlīne, gatavojoties karam pret rietumvalstīm, gribēja padarīt Poliju par savu jaunāko sabiedroto.
• Saskaņā ar Gelapa institūta veiktās aptaujas rezultātiem 1939. gada septembrī 84 procenti amerikāņu iebilda pret ASV flotes vai armijas izmantošanu cīņā pret Vāciju.
• Viens no Kominternes līderiem – Georgijs Dimitrovs – 1939. gada 7. septembrī piedalījās Kremlī organizētā apspriedē šaurā lokā, kurā padomju diktators Josifs Staļins izklāstīja savus motīvus, kāpēc Maskavai bija izdevīgi slēgt Molotova–Ribentropa paktu. Ieraksts Dimitrova dienasgrāmatā ir ļoti daiļrunīgs un viennozīmīgs: “Karš norisināsies starp divām kapitālistisko valstu grupām (..). Mums nekas nav pret to, ka viņi savstarpēji viens otru iekausta un novājina. Hitlers, pats to neapzinoties un negribot, satricinās un sagraus kapitālistisko sistēmu.”
• Šā gada pavasarī Krievijā izveidoja īpašu komisiju cīņai pret vēstures falsifikācijām, kuras “kaitē Krievijas interesēm”.
PSRS un Vācijas savienības pastāvēšanas 22 mēnešos (līdz 1941. gada jūnijam, tā sauktajā Staļina un Hitlera draudzības periodā) abas lielvaras kopā sagrāba un okupēja 12 Eiropas valstis, bet divām (Somija un Rumānija) atņēma plašas teritorijas. Austrumeiropas reģions bija gandrīz pilnībā iznīcināts, simtiem tūkstošu cilvēku – nogalināti, deportēti vai izceļojuši.
Molotova–Ribentropa pakts bija prettiesisks un cinisks izlīgums uz sešu trešo valstu rēķina, paredzot Austrumeiropu sadalīt krievu un vācu ietekmes sfērās. Latviju, Somiju un Igauniju “atdeva” Padomju Savienībai, bet Lietuvu – Vācijai. Abu agresīvo lielvalstu interešu sfēru robežu Polijā nosprauda pa upju līniju: Nareva, Visla un Sana, vienlaikus fiksējot arī tās valstiskuma iespējamo izzušanu. Pakts akcentēja arī PSRS īpašās intereses toreiz Rumānijas sastāvā ietilpstošajā Besarābijā.
Sibīrijas bērni «elles priekškambarī»
14. jūnija vakarā ar vilcienu Rīga–Maskava, pieci Sibīrijas bērni – Gunārs Toms, Ilmārs Knaģis, Jānis Lauva, Astrīda Ruško, Vija Ķērpe –, filmēšanas grupa, kā arī Sibīrijā dzimušie Nadežda Āriņa, Jānis Stadja, Sibīrijas bērnu bērni un komponists Pēteris Vasks, pavisam kopā 18 brauciena dalībnieki, devās ceļā uz Sibīriju, lai tur noliktu piemiņas plāksnes Latvijas bērniem un mātēm, kuri palika mūžīgajā sasalumā. Pirmā pietura bija Maskavā Latvijas vēstniecībā. Tur dārzā pie lūgšanu kapelas mācītājs Guntis Kalme noturēja pirmo aizlūgumu par mūsu ceļojumu.
Tālāk lidojām uz Krasnojarsku un tad braucām uz 300 km tālo Jeņisejsku, kur cietumā 1941. gadā nošāva Gunāra Toma māti, un viņas četri bērni palika bāreņi. Gunārs brauca apskatīt savas bērnības vietas… 70 km no Jeņisejskas ir tatāru ciems Ikšurma, kur joprojām dzīvo Kārlis Namnieks, kuru kā bērnu izsūtīja. Jeņisejskas muzeja darbiniece mūs izvadāja pa vietām, kur 1941. gadā iznīcināja tūkstošiem nevainīgu cilvēku.
Tālāk ar kuģi trīs dienas braucām līdz Igarkai. (Tur kuģa piestātnē Jeņisejas krastā nebija kāpņu, rāpāmies kā alpīnisti.) Igarka ir pilsēta, kas celta uz represēto cilvēku kauliem. No 20 tūkstošiem iedzīvotāju palikuši četri tūkstoši. Igarkā darbojas mūžīgā sasaluma muzejs, un tā bija vienīgā vieta Sibīrijā, kur drīkstēja runāt par represijām, jo Krievijā šī tēma ir nevēlama.
Igarkā tikāmies arī ar pilsētas mēru, nolikām piemiņas plāksni Latvijas bērniem, Guntis Kalme noturēja aizlūgumu arī pie Nadeždas Āriņas mātes kapa.
Interesanti, ka Igarkā Ļeņins bija nokrāsots melns, un Pēteris Vasks šo pilsētu nosauca par “elles priekškambari”, un mēs bijām priecīgi tikt projām. Lidojām uz Krasnojarsku un tālāk 300 km uz Kansku, satikām Sibīrijas bērnu Simonu Viņņiku. Tālāk braucām uz Abanu, kur muzejā nolikām trešo piemiņas plāksni. Interesanti, ka Abanā un apkārtnē bija desmitiem lēģeru un nometinājumu vietu, bet tur esot atraduši tikai vienu latvieti – Aleksandru Birznieku. Impērija joprojām turas uz propagandu un meliem. Līgo dienas vakarā nonācām Imbežā, kur joprojām dzīvo Sibīrijas bērns Selga Jankovska-Žirnova, pie viņas līgojām. Tur sanākušie gan pretim mums dziedāja častuškas. Diemžēl latvietība ir zudusi, jo izsūtītos asimilēja.
Jāņu dienā aizbraucām uz latviešu ciemu – Suhonoju, kur mīt cara laikā uz Krieviju aizbraukušo latviešu pēcteči, apmēram 40 cilvēki. Vecā paaudze vēl latviski runā un dzied latviešu dziesmas. Bija daudz dziesmu un daudz asaru.
Pēdējā vakarā Krasnojarskā tikāmies ar māsām Veru un Ļusju, kuras kā bērni bija aizvestas 1945. gadā no Abrenes.
Pēc 12 dienu brauciena esam priecīgi un gandarīti, ka mūžīgu piemiņu glabās mūsu aizvestās piemiņas zīmes Latvijas mātēm un bērniem. Katrs no mums pa šīm dienām bija kļuvis citādāks, daudz bija kopīgu sāpju un kopīgu pārdzīvojumu.
Atbalsta akcija Likteņdārzam
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/nedela.kabata/?doc=61763
23. augustā Latvijas televīzija rīkos atbalsta akciju topošajam Likteņdārzam – nacionālam un visas Eiropas līmeņa kultūras projektam, kas ar Latvijas tautas atbalstu top uz salas Koknesē, Daugavas vidū. Akcija ar nosaukumu “Top Latvijas Likteņdārzs!” tiešraidē LTV1 ēterā skatāma visu dienu.
Likteņdārzs būs kultūrvēsturiska piemiņas vieta, kas iemūžinās to cilvēku piemiņu, kas kļuvuši par 20. gadsimta totalitāro režīmu upuriem. Tas būs arhitektoniski iekārtots dārzs uz Kokneses salas, un tā veidola autors ir japāņu ainavu arhitekts un dzenbudistu priesteris Šunmio Masuno. Viņš uzvarēja Kokneses fonda rīkotajā starptautiskajā ideju konkursā. Kā vēstīts Likteņdārza projekta veicēju – Kokneses fonda – projekta aprakstā: Likteņdārza projektu paredzēts realizēt desmit gadu laikā – līdz Latvijas 100 gadu jubilejai. Tā īstenošanas darbi sākti 2008. gadā, kad 23. aprīlī notika piemiņas alejas ābelīšu stādīšanas talka, bet kopš pagājušā gada Likteņdārzam ir arī savs aizbildnis Valsts prezidenta Valda Zatlera personā.
LTV1 direktore Baiba Šmite ar gandarījumu sola: “Atbalstu Likteņdārzam koncertā izteiks Raimonds Pauls, Mārtiņš Brauns, Uldis Marhilevičs, Raimonds Ozols, Raimonds Macats, Ieva Pļavniece, Raimonda Vazdika, Niks Matvejevs, Elita Veidemane, Aivars Brīze, Jānis Paukštello, Boriss Rezņiks, jauniešu grupa “Laime pilnīgā” un būs vēl daži patīkami pārsteigumi.”
Tiešraides no Likteņdārza, kuras vadīs LTV žurnālisti Aija Kinca un Jānis Geste, sāksies 11.00 ar raidījuma “Labrīt, Latvija!” speciālizlaidumu. Dienas gaitā – 13.05, 15.05 un 17.00 – reportāžās no Likteņdārza LTV1 vēstīs, kā dārza tapšanā var palīdzēt ikviens no mums: ar ziedojumu, darbu vai ideju. 19.00 Likteņdārzā atskanēs leģendārā dziesma “Atmostas Baltija”, jo tieši šajā dienā pirms 20 gadiem visas trīs Baltijas valstis vienoja akcija “Baltijas ceļš”, bet 19.45 Likteņdārzs nodos stafetes kociņu Baltijas vienotības skrējienam, lai ieskatītos projekta “Sirdspuksti Baltijai” norisē pie Brīvības pieminekļa. 21.15 LTV1 būs Daugavas krastā, Likteņdārzā.
Hitlers un Staļins pret Rietumiem
Tiem, kas diendienā vaukšķ, ka Pribaltikā atdzimstot fašisms, varētu atgādināt to, ko biedra Staļina tuvākais līdzgaitnieks Vjačeslavs Molotovs teicis par hitlerismu, uzrunādams PSRS Augstākās Padomes deputātus 1939. gada 31. oktobrī: “Pēdējā laikā Anglijas un Francijas valdošās aprindas mēģina iztēlot sevi kā cīnītājus par tautu demokrātiskajām tiesībām, pret hitlerismu, pie tam Anglijas valdība paziņojusi, it kā tās mērķis karā pret Vāciju esot ne vairāk un ne mazāk kā “hitlerisma iznīcināšana”. Iznāk, ka angļu un kopā ar tiem arī franču kara piekritēji pieteikuši Vācijai kaut ko līdzīgu “ideoloģiskam karam”, kas atgādina senos reliģiskos karus (..) Bet šāds karš nekādi nav attaisnojams (..) Bet katrs cilvēks saprot, ka ideoloģija nav iznīcināma ar spēku, tai nevar darīt galu karojot. Tāpēc ir ne tikai nejēdzīgi, bet arī noziedzīgi karot par “hitlerisma iznīcināšanu”, piesedzoties ar “cīņu par demokrātiju” kā ar vīģes lapu.”
Hitlerisms, fašisms, nacisms toreiz, pirms 70 gadiem, Kremlim bija ideoloģija, kas nav ar varu iznīcināma, un vēsture tātad nav vērtējama, piemērojot morālas kategorijas.
Pēdējo pusteikumu īpaši uzsvēris “Saskaņas centra” (“SC”) Saeimas frakcijas deputāts un Latvijas pārstāvis Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (EPPA) Boriss Cilevičs, kura intervija šā gada 28. jūlijā publicēta Rīgas krievvalodīgajā avīzē “Čas”. Norādot, ka vēsture nav vērtējama ar morālām kategorijām, Boriss Cilevičs nosodīja EDSO Parlamentārās asamblejas rezolūciju, kas pielīdzina staļinismu nacismam. Tie esot mēģinājumi “pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi”, apgalvo Cilevičs. Taču nupat citētās Molotova dziļdomīgās atziņas arī ir daļa no Otrā pasaules kara vēstures, jo šis karš taču sākās ar Lielvācijas un PSRS uzbrukumu Polijai 1939. gada 1. un 17. septembrī.
Vēsture principā neesot mērojama ar morālām kategorijām, un tagadējie patētiskie spriedelējumi par demokrātiju un cilvēktiesībām attiecībā uz pagātnes notikumiem izklausās gan skumji, gan smieklīgi, spriež Cilevičs.
Pārfrāzējot Raini – “tālas atskaņas zilā vakarā”, 1939. gada vēlā rudens atbalss…
Cilevičs atzīst, ka staļiniskā Padomju Savienība bija nedemokrātiska, taču tā kopā ar “tam laikam pietiekami demokrātiskajām” (!) valstīm Lielbritāniju, Franciju, ASV “apturēja brūno mēri, izglāba cilvēci no nacisma”.
Atzīstot, ka Staļina režīma drausmīgajiem noziegumiem nav attaisnojuma, Cilevičs tomēr apgalvo, ka starp staļinisko PSRS un hitlerisko Vāciju nedrīkst likt vienlīdzības zīmi no starptautisko tiesību skatpunkta.
Un, ja nu mēs runājam par Borisu Cileviču un maniem tautiešiem, vērts citēt izvilkumu no kāda nesen atslepenota čekas (NKVD) dokumenta, kurā uzskaitīti pazīstamu padomju literātu “pretpadomju” izteikumi, ko 1943. gadā noklausījušies čekas okšķeri. Dzejnieks Josifs Utkins, drosmīgs frontinieks, teicis: “Mums tikpat drausmīgs režīms kā Vācijā. Itin viss nospiests… Mums jāuzvar vācu fašisms, un pēc tam – uzvarēt mūs pašus.”
Edvards Radzinskis savā grāmatā “Staļins” (apgāds “Vagrius”, Maskavā, 1997) 607. un 608. lappusē raksta, ka briestošais piecdesmito gadu terors Staļinam bija vajadzīgs, lai varētu sākt jaunu Lielo karu – pret Rietumiem. Pēdējo karu, lai galīgi sagrautu kapitālismu. Tika plānots Svētais karš, kas vērsts pret vispasaules ļaunumu (kapitālismu) un tā aģentūru (starptautisko žīdismu). Amerika bija šā ļaunuma iemiesojums, un tāpēc Staļins provocēja konfrontāciju ar ASV.
Tagad iznākusi cita interesanta grāmata – “Staļina trešais pasaules karš” (apgāds “Jauza-Press”, Maskavā, 2009, Viktora Suvorova priekšvārds). Grāmatas autors Keistuts Zakoreckis savācis datus, kas liecina, ka Staļins sava mūža norietā lika saražot tūkstošiem bumbvedēju, kas no Tālo Ziemeļu bāzēm veiktu uzlidojumus ASV rietumkrastam. Rīkojumu par šādas bumbvedēju armādas radīšanu Staļins deva 1952. gada pavasarī. Kodolkonfliktam ar ASV bija jāsākas 1954. gadā…
Hitleram un Staļinam derdzās liberālisms, demokrātiskās vērtības un noslēpumainā pasaules aizkulise. Mūsdienās šīs antipātijas visspilgtāk pauž 1948. gadā dzimusī profesore Natālija Naročņicka, kura 1982. – 1987. gadā darbojās Ņujorkā ANO sekretariātā un nupat iekļauta Krievijas prezidenta Medvedeva komisijā, kas apkaro mēģinājumus viltot vēsturi, kaitējot Krievijas interesēm.
Bet daudz svarīgāks ir Naročņickas algotais amats: viņa vada Demokrātijas un sadarbības institūta Parīzes nodaļu. Šis institūts ir Kremļa oficiālās propagandas un vēstures falsifikācijas institūts. Savās grāmatās Naročņicka konsekventi uzsver: Krievija bija, ir un būs impēriska, tai jānodrošina pietiekami plaša ietekmes sfēra un tās dabiskais ienaidnieks ir un paliek Rietumi.
Dažādas izpausmes – tā pati apsēstība.
Ar nepadarīta darba sajūtu
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=60766
Komisijas PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai darbība apturēta uz nenoteiktu laiku
Valstī valdošais taupības režīms kopš 1. augusta licis apturēt darbu arī Ministru kabineta savulaik izveidotajai komisijai PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanai. Tās darbs apsīcis brīdī, kad līdz rezultātu iesniegšanai valdībā atlika pāris gadu, bet no valsts budžeta mērķa labā iztērēti vairāk nekā 500 tūkstoši latu.
Varbūt Latvijas sabiedrības lielākā daļa nemaz nav dzirdējusi par institūciju ar garumgaru nosaukumu: ”Komisija PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai”. Tā tika izveidota 2005. gada 5. augustā saskaņā ar Aigara Kalvīša (TP) vadītā Ministru kabineta (MK) rīkojumu, jo tā paša gada maijā Saeima bija pieņēmusi deklarāciju par komunisma nosodījumu, kas uzdeva MK trīs mēnešu laikā izveidot speciālistu komisiju, kas noteiktu PSRS okupācijas režīma upuru skaitu, to masu kapu vietas, apkopotu visu informāciju par represijām, masu deportācijām un aprēķinātu režīmā nodarītos zaudējumus Latvijas valstij un iedzīvotājiem. Daudziem par apmulsumu, komisijas priekšgalā tika iecelts ārpus darba vietas nevienam lāgā nezināmais Valsts kancelejas iestādes darbības nodrošinājuma departamenta vadītājs Edmunds
Stankevičs. Toreiz intervijā ”Latvijas Avīzei” viņš atzinās, ka uzņēmies papildu pienākumu, ”jo neviens cits to uzņemties nevēlējās”, un uzsvēra, ka doto uzdevumu izpildīs, jo ir ierēdnis, kas par to saņem algu. Informācijai: jurisprudenci studējošais Stankevičs kopš šā gada 1. augusta atstāja darbu ne tikai apturētajā komisijā, bet arī Valsts kancelejā.
Satikts Valsts kancelejā savu pilnvaru pēdējās dienās, Stankevičs netieši norādīja, ka valdības vīri, viņu ieceļot, neko citu kā ierēdņa pieeju jautājumam nemaz nav gaidījuši. Alternatīva būtu iecelt kādu politiķi vai zinātnieku. Pirmais variants nešķitis pareizs, savukārt zinātniekiem raksturīga ļoti šaura specializācija, kamēr komisijas izskatāmais jautājumu loks plešas no cilvēku upuriem līdz ekonomisko zaudējumu aprēķiniem.
Ar zināmu pagurumu
”Komisijas nodibināšana bija politisks lēmums, solidārs solis ar Igauniju un Lietuvu, kas darbu bija jau sākušas. Mums arī vajadzēja ko darīt, lai neatpaliktu,” atceras profesors, Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda. ”No akadēmiskā vēstures pētniecības viedokļa komisijas darbs vērtējams pozitīvi. No politiskā? Jāatzīst, tas jau kopš paša sākuma bija politisks veidojums, ko radīja atbilstoši tā brīža konjunktūrai,” līdzīgi domā vēsturnieks Juris Ciganovs, kura uzdevums bijis skatīt Latvijas armijai nodarītos zaudējumus.
Kopumā komisijā tās izveidošanas brīdī tika iekļauti 17 speciālisti no Veselības, Ārlietu, Iekšlietu, Labklājības, Vides, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Izglītības un zinātnes, Ekonomikas, Satiksmes un Tieslietu ministrijām, Ģenerālprokuratūras, Drošības policijas, Latvijas Kara muzeja, Satversmes aizsardzības biroja un Okupācijas muzeja.
Ilgāku vai īsāku periodu ar šo komisiju saistītie speciālisti atzīst, ka, ņemot vērā darba palikšanu pusratā, grūti izvērtēt minētās institūcijas racionalitāti un to, vai tās darbam bijusi kāda jēga. Viens gan ir tiesa: sabiedrības informēšana par paveikto allaž bija padomju okupācijas seku izvērtēšanas komisijas vājā vieta. Nav izslēgts, ka tas tika darīts apzināti, lai nekaitinātu Krieviju, jo patiesībā arī valdība un Ārlietu ministrija komisijas darbu nekad neafišēja un, ja neskaita kārtējās atskaites, par to īpaši neinteresējās. Šķiet, komisija savu nišu tā arī neatrada, paliekot pusceļā starp politiku un vēstures pētniecību. ”Manuprāt, ar vēstures pētīšanu komisijai tomēr bija maz sakara, jo tās pamatā bija konkrēta ideja – aprēķināt zaudējumus,” spriež profesors Zunda.
Darbā, slēdzot līgumus par konkrētiem pētījumiem, komisija iesaistīja veselu virkni demogrāfu, ekonomistu, vēsturnieku, vides speciālistu. Kritiķi gan uzskata, ka tikušas skatītas faktiski jau zināmas lietas, taču jāpiekrīt tiem, kuri iebilst, ka arī zināmās, taču izkliedētās informācijas apkopošana ir svarīga. Nebūtu tiesa apgalvot, ka nav nosaukts neviens jauns, konkrēts zaudējumu skaitlis (skat. uzziņu). Attiecībā uz taustāmākām lietām lielākais komisijas nopelns ir sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu (LVA) tapušais fundamentālais divsējumu darbs “Aizvestie. 1949. gada 25. marts” un atkārtoti izdotā grāmata “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs”.
Šogad bija plāns kopā ar LVA turpināt strādāt pie politiski represēto datu bāzes izveidošanas (tā pabeigta aptuveni par 80%); ar LZA Ekonomikas institūtu sākt sadarbību par cilvēkvērtības aprēķināšanas metodikas izstrādi, turpināt pētījumus padomju armijas videi nodarīto zaudējumu jomā un radīt datu bāzi, lai visi šie zaudējumi būtu salīdzināmi un pārskatāmi.
”Komisijai jēga bija. Bet man liekas, ka prioritātēm tomēr vajadzēja būt cilvēku upuru uzskaitījumam – cik notiesāti, nošauti. Zaudējumi videi, ekonomikai, cenzūras dēļ – tās tomēr ir lietas, kas grūti aprēķināmas,” uzskata vēsturnieks Ritvars Jansons. Viņš ievērojis, ka komisijas darbā trūcis kopsakara – katrs strādājis it kā pats par sevi: ”Nebija savstarpējas koordinācijas ne starp nozarēm, ne pētniekiem.” LU Ekonomikas un vadības fakultātes Statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs, profesors Pēteris Zvidriņš: ”Temps bija diezgan gauss. Zināms pagurums tur varbūt arī valdīja. Darbs bija izvērsts ļoti plaši un trūka konkrēta plāna. Idejas bija, taču domas dalījās – vieni vēlējās taisīt lielus pētījumus, citi uzskatīja, ka jārīkojas lakoniskāk.”
Nepalaist vējā
”Tam es nevaru piekrist. Mums bija sanāksmes, un šie cilvēki bija kopā. Viņi zināja, ko katrs dara. Vai man vajadzētu nostāties un teikt: tev jāiet pie tā, bet tev – pie šā? Komisijā tomēr bija zinātnieki, pastāv akadēmiskā brīvība. Es taču nevarēju viņus piespiest sadarboties, un, iespējams, visi nemaz to negribēja,” aizstāvējās Edmunds Stankevičs. Pēc viņa teiktā, viss izkliedētais darbs tiktu apvienots kopsavilkumā 2010. gadā, bet 2011. gada sākumā valdība saņemtu gala ziņojumu. ”Sajūta ir kā jau pēc nepadarīta darba. Esam noņemti no trases pirms finiša,” nopūtās komisijas vadītājs. Uz pārmetumiem par mazo publicitāti viņš atbild, ka nekādi sabiedrisko attiecību speciālisti tiešām nav tikuši algoti un arī ”spīdīgi bukleti” nav izdoti. Pēc Stankeviča vārdiem, komisija savas darbības laikā iztērējusi nedaudz vairāk kā pusmiljonu latu: ”Šīs summas akceptēja valdība, un neviens jau nevar cerēt uz kvalitatīviem aprēķiniem, neko neinvestējot darbā. Komisijas vajadzībām netika izveidota neviena štata vieta. Mēs kontraktējām zinātniekus un izmantojām pašas Latvijas intelektuālos resursus. Ja Latvijā tā rīkotos arī citās jomās, iespējams, mums valstī šobrīd tādu problēmu nebūtu.”
Stankeviča nosauktā summa ir ticama, jo, piemēram, 2006. gadā minētā komisija iztērēja 134 tūkstošus, bet 2008. gadā – 200 tūkstošus latu, lielākoties komisijas locekļu atalgojumam. Pa šiem gadiem bijis ap 10 komandējumu, galvenokārt uz Krievijas arhīviem, arī Kazahstānu, Poliju, Vāciju, Lietuvu un Igauniju. ”Es pats nekādos komandējumos neesmu braucis,” piebilda Valsts kancelejas pārstāvis. Šogad minimālā finansējuma dēļ praktiski nekādi pētījumi nav notikuši. Saimnieciskus līgumus komisija nav slēgusi, bet par darbības apturēšanas dēļ lauztajiem intelektuālā darba līgumiem soda sankcijas nedraud.
Stankevičs spriež, ka, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, zaudējumu aprēķināšanas jomā atrodamies pa vidu. Igaunija pēc 12 gadu darba 2005. gadā izdeva ”Balto grāmatu” par kaitējumu iedzīvotājiem, videi, ekonomikai un kultūrai, nenosaucot nevienu konkrētu skaitli, cik okupācijas režīmi būtu parādā Igaunijai. Lietuvieši savu darbu paveica 2008. gada janvārī, Lietuvai nodarīto padomju okupācijas kaitējumu novērtējot par 28 miljardiem dolāru (13,35 miljardiem latu). Jāatzīmē, ka Latvijas komisijai tā arī neizdevās detalizēti iepazīties ar dienvidu kaimiņu paveikto, lai paraudzītos, kā nosauktā summa pamatota.
Saeimas 16. jūnijā pieņemtajos budžeta grozījumos lasāmais formulējums, ka PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas ”darbība tiek apturēta”, it kā pieļauj, ka labākos laikos darbs varētu atsākties. ”Mēs strādājām, kā saka, ”mūžībai”, ar domu, lai pētījumu varētu likt priekšā starptautiskai komisijai, lai tas būtu zinātniski pierādīts dokuments, nevis papīrs, ko pavicināt priekšvēlēšanu laikā. Ja Latvijā būs valstiska domāšana, tas turpināsies,” cer vēstures profesors Heinrihs Strods. ”Tur tomēr ieguldīti valsts līdzekļi; paliek dažādi materiāli, LVA iegādātie skeneri, kopētāji, datori. Darbu nevar gluži palaist vējā,” piekrīt Edmunds Stankevičs. Un kas notiks ar gatavo rēķinu? ”Iesniegs valdībā, un valdība lems, kas ar to tālāk darāms. Tā ir politiska lieta,” prognozēja pagaidām pēdējais PSRS okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītājs.
Uzziņa
Šogad aprīlī MK iesniegtajā ziņojumā, piemēram, aplēsts, ka laikā no 1939. līdz 1999. gadam sarkanā un pēc tam Krievijas armija tikai patērētās grants un dolomīta veidā vien nodarījusi Latvijai zaudējumus 159,69 miljonu latu apmērā, ja mēra minimālās tirgus cenās.
Ja par pamatu aprēķiniem ņem padomju okupācijas dēļ Latvijas neiegūto iekšzemes kopproduktu (IKP) periodā no 1951. gada līdz 1990. gadam salīdzinājumā ar Somijas, Austrijas, Dānijas un ASV līmeni, tad, ja Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķinot 2000. gada cenās latos, būtu Somijas līmenī, Latvija papildus būtu ieguvusi IKP par 123 miljardiem latu, ja Austrijas līmenī – par 147 miljardiem latu, ja Dānijas līmenī – 178 miljardus latu.
Aprēķināts, ka Latvijas valsts laikposmā no 1993. līdz 2007. gadam, lai kompensētu PSRS okupācijas režīma nodarīto kaitējumu Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija politiski represēti vai kuri piedalījās Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas darbos vai cieta šīs avārijas ietekmē, kā arī Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojā gājušo personu bērniem sociālajām garantijām izlietojusi 140,90 miljonus latu.
Baltijas Ceļš. Latvijas – Lietuvas robeža
Video, kas uzņemts pirms 20 gadiem. Nemontēts materiāls. Tiek publicēts pirmo reizi.
Represētos mudina politiskām aktivitātēm
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=60620
Zatlers ir bijis regulārs Ikšķiles salidojumu viesis jau kopš ievēlēšanas
Ar aicinājumu nebūt vienaldzīgiem, cīnīties par savām tiesībām, kā arī akcentējot 70. gadadienu kopš noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas, aizvadītajā sestdienā Ikšķiles estrādē aizritēja 11. Latvijas politiski represēto salidojums.
Omulīga gaisotne Ikšķiles estrādē un pļaviņā pie tās valdīja jau vismaz pāris stundu pirms oficiālā pasākuma sākuma. Rokasspiedieni, bučas, apkampieni. Varēja redzēt, ka no visas Latvijas sabraukušajiem represētajiem šī patiesi ir svētku diena un vairākums dalībnieku salidojuma apmeklējums ir notikums, ko gaida ik gadu.
Pasākumam sākoties, estrādē uz soliņiem sēdēja aptuveni tūkstotis represēto. Tie bija ļaudis, kas izsūtīšanas brīdī bija bērni vai pusaudži. Tagad ne viens vien ieradās kopā ar saviem bērniem un mazbērniem. Raugoties uz sanākušajiem sirmgalvjiem, kļuva baisi, iedomājoties, ka aptuveni tieši tikpat – 1001 izsūtījumu pārcietušais – ir aizgājuši aizsaulē kopš iepriekšējā represēto salidojuma 2008. gada augustā. Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais, pirms dot vārdu Valsts prezidentam Valdim Zatleram, aicināja klātesošos piecelties un ar klusuma mirkli godināt aizgājēju piemiņu.
Vīlušies valdībā
Prezidentam Zatleram par atzinību jāsaka, ka valsts galva ir bijis regulārs Ikšķiles salidojumu viesis jau kopš ievēlēšanas 2007. gadā. Šoreiz Valdis Zatlers atzīmēja, ka tieši Molotova–Ribentropa pakts iezīmējis Latvijai vairāk nekā 50 traģisku gadu perioda sākumu un izšķīris klātesošo likteni:
“Jūs esat daļa no traģiskās vēstures. Vai jūs, jūsu vecāki un citi cilvēki, kurus izsūtīja, bija kādi politiski cīnītāji pret varu? Nē. Visi represētie bija godīgi cilvēki, kas godprātīgi kalpoja savai tautai. Īstenībā tā bija sveša vara, kas pati radīja šo nosaukumu “politiski represētais”. Drīzāk tas bija genocīds pret Latvijas tautu.” Prezidents atzina, ka “varbūt šis ir grūtākais gads Latvijas vēsturē kopš neatkarības atgūšanas”, taču vienlaikus apelēja pie izsūtīto jūtām, aicinot atcerēties, ka izsūtījumā taču bijis vēl grūtāk: “Esmu pārliecināts, ka arī šoreiz tiksiet galā ar grūtībām. Es nekad neaizmirsīšu tos, kam man jāpateicas par savu valsti. Tie esat jūs.”
Tāpat LPRA valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais pieminēja Molotova–Ribentropa paktu, kas novedis pie “Latvijas labāko vīru, sievu, ģimeņu izskaušanas,” taču ar to vēstures pieminēšana beidzās: “Es piekrītu Valsts prezidenta teiktajam – mēs noteikti izdzīvosim. Bet vai tas ir vajadzīgs, ko ar mums dara?” Pēc Resnā vārdiem, vēl būtu saprotams, ka grūtos laikos tiek samazināta pensija, taču galīgi nav izprotams likums, kas aizliedz strādāt un saņemt pilnā apmērā pensiju, jo sākotnēji bijusi doma, ka valsts, pati nespējot nodrošināt pilsoņu vecumdienas, vismaz ļautu katram tās uzlabot pēc iespējas. “Šo punktu līdz šim neaizskāra neviena valdība! Mēs pat nepieļāvām tādu varbūtību!” atzina LPRA vadītājs, uzsverot, ka represētie vienmēr bijuši lojāli valdībai.
Viņa runā jautās neslēpts rūgtums, pat izmisums par notiekošo: “20 gadu laikā nu esam nonākuši nesaprotamā situācijā, kad valsts faktiski ir iztirgota un tai nav naudas. Valsts vara meklē palīdzību pensionāros, arī represētajos. (..) Bet mums faktiski vajag tikai mieru: lai neko nedod, bet neko arī neņem nost.” Pēc Resnā vārdiem, represētie ir zaudējuši ticību, ka valstī kaut kas tuvākajā laikā mainīsies uz labu. “Ticēt, ka mūsu politiskās partijas sadraudzēsies un vienosies valsts interesēs? Tādas ticības nav,” uzsvēra represēto organizācijas vadītājs.
Jāmaina vēlēšanu likums
Klātesošie ar aplausiem uzņēma Gunāra Resnā aicinājumu sākt rīkoties, lai valstī tiktu mainīts vēlēšanu likums un proporcionālās vēlēšanu sistēmas vietā stātos jauktā, kad noteikts deputātu procents tiek ievēlēts pēc partiju sarakstiem, bet noteikts – no vienmandātu apgabaliem. Pēc runātāja domām, tikai tā izdosies panākt krietnu cilvēku iesaistīšanos pārvaldē, kamēr pagaidām pie varas nonākot kaut aktīvas, taču nezinošas, neprofesionālas, bieži pat nepopulāras personības un “pagastā vairs nevar pat normālu pagastveci ievēlēt”: “LPRA nodaļām vajadzēs vākt parakstus referendumam vēlēšanu likuma maiņai. Neceriet, ka to darīs kāda no partijām. Mēs visi esam dikti pieraduši gaidīt, ka kāds nāks un ko dos. Es ticu, ka referendumā tauta neatbalstīs partiju diktātu.”
Līdzīgās noskaņās uz politisku aktivitāti represētos mudināja arī Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdis Edgars Skreija un Latvijas Ordeņu brālības valdes priekšsēdētājs Jānis Rožkalns, kurš pauda viedokli, ka pie visām nelaimēm vainojama atteikšanās no godaprāta un konservatīvām vērtībām par labu Latvijai “nāvējošajam” liberālismam.
Kad vārdu represēto saietā ņēma “TB”/LNNK Saeimas deputāts Pēteris Tabūns, tam klātienē nācās izjust partijas katastrofālo popularitātes zudumu. Tēvzemieša kāpšanu tribīnē un uzrunu pavadīja neapmierinātās publikas murdoņa. Izskanēja pat pa svilpienam un klusam izsaucienam “Kauna nav!”, “Neļurkšķi!”.
Pirms sākās koncerts un salidojuma neoficiālā daļa, tika nolasītas un pieņemtas divas rezolūcijas. Pirmā no tām 18 tūkstošu politiski represēto vārdā pieprasīja valdībai nekavējoties atcelt 10% pensiju samazinājumu represētajiem, kā arī lēmumu pensiju samazināt par 70% strādājošajiem pensionāriem. Otrā rezolūcija atbalstīja 23. augusta pasludināšanu par Eiropas mēroga staļinisma un nacisma upuru atceres dienu un Eiropas Parlamenta šī gada aprīļa rezolūciju, kurā bija pausts, ka Eiropa nekļūs vienota, līdz nacisma un komunisma režīmi netiks atzīti par vienādi noziedzīgiem: “Vienošanās realizācija rupji skāra mūsu neatkarīgo valsti. Tā zaudēja suverenitāti. Tauta tika sašķelta un ierauta divās naidīgās frontēs, nostādot vienu pret otru brāli pret brāli, tēvu pret dēlu, draugu pret draugu. Mēs, politiski represētie, esam pilnībā izbaudījuši šī pakta sekas.”
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 