Baltijas valstu virsnieku iznīcināšana. Arī Vaiņodē.
Visiem ir zināms par virsnieku šaušanu Litenē un Daugavpilī. Mazāk zināms par Vaiņodi.
Krievija cenšas panākt Šengenas vīzas atjaunošanu Djukovam
Krievijas fonda “Vēsturiskā atmiņa” direktors Aleksandrs Djukovs un viņa ļaudis sašuta un neizpratnē raustīja plecus, kad fondu kā vienu no Krievijas propagandas instrumentiem savā Sak’, mēs taču esam tikai ”nekomerciāla sabiedriska organizācija”, kurai rūp vēsturiskā patiesība, bet nacisma pielūdzēji latvieši vispirms abus fonda vadītājus Djukovu un Vladimiru Simindeju pasludina par ”persona non grata” un pēc tam vēl pārmet graujošu darbību! Tomēr dažas lietas liek domāt, ka Latvijas drošības struktūras savu spriedumu par ”Vēsturisko atmiņu” nav gluži no gaisa grābušas.
Pirms dažām dienām krievu medijos varēja lasīt, ka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ar sava vietnieka Vladimira Titova starpniecību pavēstījis par apņemšanos apelēt pie Eiropas Savienības (ES) vadības, lai atrisinātu ”problēmu”, kas cēlusies līdz ar ”Vēsturiskās atmiņas” darbinieku iekļaušanu Šengenas zonas ”melnajā sarakstā”. Lavrovs jau nosūtījis atbilstošu sūdzību par Latvijas ”represīvo rīcību” ES ārējās un drošības politikas augstajai pārstāvei Ketrinai Eštonei.
Ir stipri jāšaubās, vai tik aizņemts cilvēks kā starptautiski ļoti aktīvas lielvalsts ārlietu ministrs, kam jau tā galva kūp no Maskavai svarīgās Sīrijas problēmu risināšanas un cīņas pret NATO pretraķešu sistēmu izvietošanu, pēkšņi paceltu balsi kaut kāda Djukova un viņa fonda aizstāvībai, ja vien no šā fonda Krievijai neatlektu noteikts ārpolitisks labums.
Krievijas akadēmisko vēsturnieku aprindās Djukovu uzskata par iznireli un viņa prestižs ir ļoti zems, toties oficiālā Maskava Djukovu atbalsta ļoti konsekventi. Taisnību tā meklē, tā teikt, – pa instancēm. Jau marta sākumā Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs pavēstīja, ka apspriedīšot ”persona non grata” lietu ar Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.
Acīmredzot saruna ar Rinkēviču neizrādījās auglīga un tagad tiek klauvēts jau pie Briseles durvīm. Patiesi, apskaužamas ir Krievijas rūpes par saviem vienkāršajiem pilsoņiem! Bet Djukovs un Simindejs, tā vien šķiet, nav ne vienkārši pilsoņi, ne vēstures entuziasti, kam jācieš vien dēļ vēlmes atvest uz Rīgu bēdīgi slaveno fotoizstādi “Aizvestā bērnība: 1943 – 1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis”. Stāsts jau sen vairs nav tikai par izstādi. Starp citu, cilvēki, kas izstādes fotogrāfijas Maskavā redzējuši, teic, ka patiesībā jau pasākums ir necils un foto nekā īpaši ”tāda” neesot. Drīzāk stāsts ir par principiem un valsts pašcieņu, par to, ka Djukova izdarības beidzot sasniegušas kritisko masu. Ogles uz savas galvas viņš ar dažādiem ”atmaskojošiem” paziņojumiem krājis vēl no tiem laikiem, kad 2008. gadā solījās nodedzināt Latvijas vēstniecību Maskavā un pašrocīgi nožmiegt ”Padomju stāsta” autoru Edvīnu Šnori. Pirms Šengenas durvis aizcirtās, ”Vēsturiskās atmiņas” direktors Latvijā, Igaunijā un Lietuvā paspēja paviesoties vairākkārt, allaž demonstrējot pašapmierināta priekšnieka manieres. Tā vien šķiet, ka Djukovs aizvien vairāk pierada turēt kājas uz galda, aizmirstot, ka ieradies pilntiesīgā ES dalībvalstī. Līdz gadījās kļūme… Latvijas rosinātais liegums iebraukt Šengenas zonas valstīs tagad krietni samazinājis viņa kā propagandista un visa fonda ”Vēsturiskā atmiņa” noderību. Kad diplomāts savā ārvalsts darba vietā ”izgaismojas” kā spiegs vai sevi kā citādi sakompromitē, parasti viņu bez lieka trokšņa atsauc, jo ārzemēs no tāda tāpat vairs labuma nav. Ka tikai attiecīgiem ļaudīm Krievijā nenākas meklēt Djukovam kādu aizstājēju, kurš savu mobilitāti vēl nav zaudējis. Jo, kā krievu parunā teikts: ”Svēta vieta tukša nestāv”.
Ļvovā aizliedz padomju simboliku
Во Львове накануне Дня Победы повторно запретили советскую символику
Киев, Апрель 26 (Новый Регион, Константин Зельфанов) – Сегодня депутаты Львовского городского совета повторно вынесли решение о запрете использования символики СССР, коммунистической и нацистской символики на территории города. За соответствующее решение проголосовали 74 депутата.
Как сообщает «Львовский портал», в тексте постановления говорится: «В связи с возможностью распространения во Львове символики несуществующего тоталитарного государства – СССР, коммунистической и нацистской символики запретить: использование символики на территории Львова, на зданиях государственных учреждений и коммунальных предприятий Львова, во время проведения массовых мероприятий. Контроль за выполнением постановления возложить на городского голову и начальника ЛГУ ГУ МВД во Львовской области».
«Прошу поддержать постановление, учитывая прошлогодние события 9 мая. Мы должны принять волевое политическое решение. Львов – не место для флагов голодомора и свастики», – сказал во время выступления депутата от фракции ВО «Свобода» Юрий Михальчишин, который представлял данное постановление.
По его словам, городской совет уже принимал ранее такой же запрет. Однако стало известно, что Галицкий районный суд Львова вынес решение отменить постановление горсовета, в частности пункт о запрете коммунистической символики, а оставить только запрет на использование нацистской символики.
В то же время начальник юридического правления горсовета Гелена Пайонкевич отметила, что решение суда не поступало в городской совет. Однако если решение суда поступит официально, Львовский горсовет будет подавать апелляцию.
Напомним, 21 апреля 2011 года на сессии Львовского городского совета было принято постановление, запрещающее использовать во время празднования Дня Победы советскую и нацистскую символику.
Paviršā, viltotā un īstā vēsture
Bēdīgi un satraucoši, ka par traģisko represiju vēstures tematu tiek izplatīti kļūdaini jeb nepareizi fakti, kā šogad 1949. gada 25. marta sakarā tas bija gan avīzēs “Vesti segodņa” un “Čas”, gan TV3 ziņu raidījumā. Vēl vairāk – tātad t. s. krievvalodīgajā informācijas telpā par represijām tiek publicēti izdomājumi un klaji meli.
Sensacionāli “atklājumi”
23. martā Rīgas domes telpās notikušo apaļā galda sarunu par tematu “Latvijas krievi 20. gadsimta 40. – 50. gadu represiju upuri”, ko rīkoja Latvijas Vecticībnieku biedrība, Nacionālo un reliģisko kultūru pētniecības centrs, Dvinskas kultūras biedrība un Rīgas dome, atstāstīja krievvalodīgās avīzes “Vesti segodņa” un “Čas”. Pasākumā bija uzaicināti cienījami vēsturnieki no LU Latvijas vēstures institūta, Latvijas Universitātes un Okupācijas muzeja. Tāpēc pārsteidz 26. marta “Čas” un “Vesti segodņa” numuru atstāsti, patiešām pilni ar “faktiem”, par kuriem sākumā atliek pabrīnīties, bet pēc tam jāsāk meklēt, kurš tiek muļķots – lasītāji vai varbūt vēsturnieki, uz kuriem žurnālisti atsaucas… Tā “Čas” rakstā par padomju represijās cietušajiem krieviem Latvijā izcelts 1941. gada triju mēnešu – jūnija, jūlija un augusta – posms, kaut gan labi zināms, ka 1941. gada 8. jūlijā visa Latvijas teritorija jau bija nacistiskā karaspēka pārņemta un nekādas padomju teikšanas te vairs nebija. Patiesībā vēsturnieki runājuši par 1940. gadu. Piezvanīju raksta autorei, “Čas” nodaļas vadītājai Inai Oškājai. Viņa atrunājās, ka pierakstījusi vēsturnieka sacīto, bet beigās noteica: “Ja kļūda, tad kļūda…”
Patiešām kļūdas avīžrakstos gadās – paviršības, steigas vai pārrakstīšanās dēļ. Bet tālāk runa jau ir par apzināti sagrozītu vēstures faktu izplatīšanu. Tā “Vesti segodņa” žurnālistes J. Sļusarevas raksta “Sit savējos, lai svešie baidās!” apakšvirsrakstā izcelts “atklājums”, ka no staļiniskajām represijām Latvijā krievu iedzīvotāji cietuši divreiz vairāk nekā latvieši”! No kurienes tādi nedzirdēti fakti, jautāsit. Te izmantots tipisks manipulatīvs paņēmiens. Tas ir – izrauts kāds patiess fakts no konteksta, attiecinot to uz pavisam citu faktu kopumu, un tieši tā avīžu autores ir darījušas šoreiz.
Gan “Vesti segodņa”, gan “Čas” iepriekšminētajās publikācijās maldina lasītājus, rakstot, ka no staļiniskajām represijām 1940. – 1941. gadā cietušo vidū bija 22 procenti krievu. No kurienes šis skaitlis? Latvijas vēstures institūta pētnieki Rudīte Vīksne un Dzintars Ērglis (uz viņu sacīto apaļā galda sarunā atsaucas abas avīzes) man apliecina, ka minētais skaitlis – 22 procenti represēto Latvijas krievu – attiecas tikai uz 1940. gada jūnijā – augustā, tas ir, pirmajos divarpus okupācijas mēnešos, represēto Latvijas iedzīvotāju skaitu. Proti, šajos trijos mēnešos represēti 490 cilvēki, no kuriem 104 bijuši krievi.
Taču, ja žurnālisti vēlas zinātniski precīzi rēķināt procentus par 1940. – 1941. gada staļiniskajās represijās cietušajiem, kuru kopskaits, pēc Okupācijas muzeja datiem, ir pavisam 26 000, tad jāieskatās grāmatā “Aizvestie”, kur ietvertas ziņas par 15 424 cilvēkiem, kas deportēti 1941. gada 14. jūnijā. Viņu vidū, pēc vēsturnieka Jāņa Riekstiņa pētījuma, 11 418 represētie bija latvieši, bet krievi – 742.
Šo bēdīgo 1941. gada 14. jūnija statistiku minot, tiek nosaukts, ka toreiz cieta 0,8 procenti no visiem Latvijā dzīvojošajiem latviešiem, 0,4 procenti no visiem Latvijas krieviem, 1789 ebreji jeb 1,9 procenti no visiem Latvijas ebrejiem…
Par garīdzniecību un ideoloģiju
J. Sļusareva “Vesti segodņa” arī melo, ka represijās cietuši esot tikai pareizticīgie garīdznieki, jo luterāņi un katoļi “neesot aiztikti vispār”. Taču patiesība ir cita, to var izlasīt jau 1992. gadā izdotajā monsinjora profesora Henrika Trūpa “Katoļu baznīcas vēsturē”. 1941. gada 14. jūnijā arestēto vidū bija arī katoļu priesteri, bet 1945. gadā, kad Latvijā atjaunojās padomju vara, atsākās katoļu baznīcas vajāšana, aresti. Toreiz apcietināja 63 priesterus, no viņiem cietumos un nometnēs gāja bojā trīspa-dsmit. Bīskapa Jāņa Cakula grāmatas “Latvijas Romas Katoļu Baznīcas vēstures materiāli. XX gadsimts”, kas izdota 2001. gadā, sadaļā “Ticības vajāšanas gados (1940.–1990.) tiesātie Latvijas katoļu priesteri” atrodami nomocīto garīdznieku vārdi… Sirds sažņaudzas, lasot tādus ierakstus kā par 1941. gada 23. martā apcietināto un uz nāvi notiesāto Višķu draudzes garīdznieku Vladislavu Litaunīku – “šausmīgi sakropļots, atrasts cietuma pagalmā”.
Par to, ka staļiniskais režīms par ideoloģisku nepakļaušanos 1946. gada 21. februārī arestēja luterāņu baznīcas arhibīskapa vietas izpildītāju Kārli Irbi un Rīgas iecirkņa prāvestu K. Siļķi, abiem piespriežot desmit gadus ieslodzījuma, un par represijām pret citiem garīdzniekiem lasāms Alda Bergmaņa pētījumā “Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (1944 – 1948)” 2005. gadā izdotajā grāmatā “Teoloģija: teorija un prakse”.
Par “Vesti segodņa” žurnālistes rakstīto jāsaka – ja nepatiesība teikta par cietušajiem, tā uztverama kā viņu piemiņas zaimošana.
Bet ar kādu nolūku šie sagrozījumi? Diemžēl arī šis nozīmīgais traģisko ciešanu temats ir noderējis kā paņēmiens politiskam mērķim – ne redakcija, ne J. Sļusareva nekautrējas no meliem un absurdiem apgalvojumiem, citēju: “Šīs vēstures lappuses, kas kļuva zināmas piektdien, līdz pamatiem sagrauj mūsu valsts ideoloģiju, kas pēdējos 20 gados bija konstruēta, balstoties uz latviešu tautas ekskluzīvi smago likteni. Izrādās, citiem nav bijis vieglāk, bet kurš par to zina?”
Šie rupjie, provokatoriskie meli ir adresēti ne vien vietējam lasītājam. 23. marta apaļā galda sarunas materiālus izdošot brošūrās angliski un krieviski.
Dezinformācija par 1949. gadu
Pēc šī apaļā galda sižets par 1949. gada deportācijām tika rādīts arī Latvijas TV3 kanālā. Tā sakarā žurnāliste Ingrīda Brigita Stroda uzrakstījusi protestu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei un tā kopiju atsūtīja “LA”. Citēju I. Strodas rakstīto: “Pilnīgi nepiedodami un Latvijas valstij kaitējoši ir gadījumi, kad vai nu neiedomājamas (ne)profesionālas paviršības un nolaidības, vai – nedod Dievs! – apzinātas pretdarbības rezultātā tiek viltoti vēstures fakti un skaitļi, un tad ēterā pat latviešu valodā izskan tāda sabiedrības dezinformācija, kā dzirdējām 2012. gada 24. marta ziņu raidījumā TV3 plkst. 19.50.”
Arī TV3 klāstīja, ka no 1949. gada 25. martā izvesto kopskaita krievi esot bijuši 20 procenti.
Bet kāda tad ir patiesība? Latvijas vēsturnieki sešu gadu laikā (2002. – 2007.) izpētījuši un datorā ievadījuši visu deportēto personu datus un izdevuši divu sējumu pētījumu “Aizvestie” par šiem cilvēkiem.
Lūk, pētījumu FAKTI par 1949. gada 25. – 30. martā deportētajiem: kopā 42 125 personas (pieskaitot nometinātos pēc soda izciešanas – 44 271), no tām: 40 176 (95,4%) latvieši, 790 (1,9%) krievi, 590 (1,4%) poļi, 252 (0,6%) baltkrievi, 140 (0,3%) lietuvieši, 92 (0,2%) igauņi.
Kā TV3 un Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome reaģējusi uz Ingrīdas Strodas iesniegumu? NEPLP pārstāve Aija Dulevska-Cālīte atbildēja, ka sazinājusies ar TV3. Bet televīzijas darbinieki negrasoties atsaukt nedz visu sižetu, nedz tā daļu.
Diemžēl ir vēl viens bēdīgs secinājums. Pavaicāju vēsturniecei Rudītei Vīksnei, vai viņa ir vērsusies pie avīzēm “Vesti segodņa” un “Čas” ar iebildumiem. Publikācijas viņu ļoti satraukušas, tomēr vēstules avīzēm nerakstīšot…
Deportāciju piemiņa un “publiskā telpa”
Visbeidzot, par to pašu deportāciju piemiņas tematu, tikai citā aspektā. Nezinu, uz kādu pētījumu pamata Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Kaprāns secina, ka “deportāciju piemiņas tēma pakāpeniski pazūd no Latvijas publiskās telpas” (sk. “LA” rakstu “Kāpēc SAPC?” 11. aprīlī). Atliek minēt, kas ietilpst sociālās atmiņas pētnieka domātajā “publiskajā telpā”. Ja runa ir par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas sarīkojumiem pie Brīvības pieminekļa ar Latvijas augstāko amatpersonu un pēdējos gados arī ārvalstu vēstnieku piedalīšanos, Okupācijas muzeja sarīkojumiem – tajā šogad 25. martā bija plašāks akcents ar Igaunijas un Lietuvas vēstnieku līdzdalību un represiju vienotu atceri visās trijās Baltijas valstīs; tāpat, ja runa ir par “Latvijas Avīzes” publikācijām pirms šiem datumiem un reportāžām par 14. jūnija un 25. marta oficiālajām ceremonijām, par Dzintras Gekas filmu demonstrēšanu TV, skolēnu pētnieciskajiem darbiem par deportāciju tematiku utt., te nekāda “tēmas pazušana” nenotiek. Ja lietas būtība ir jautājums, kas vēl būtu veicams represiju upuru piemiņas sakarā, tad ir gan vairākas lietas, ko vēl darīt; bet tas jau ir cita raksta temats.
Būs piemineklis represētajiem garīdzniekiem 
Totalitāro režīmu upuri bija dažādu konfesiju garīdznieki, un viņu piemiņas iemūžināšanai paredzēts izveidot pieminekli “Represētajiem garīdzniekiem 1917 – 1990 un atgūtai ticības brīvībai”. Tas atradīsies Rīgā pretī Jaunajai Sv. Ģertrūdes baznīcai, un tā postamentā tiks iegravēti represēto garīdznieku vārdi. Pieminekļa izveides iniciatīvas darba grupu vada Kristīgi demokrātiskās savienības Latvijas Zinātņu akadēmijas nodaļas biedrs LZA viceprezidents Tālavs Jundzis. Šogad tiks izsludināts konkurss par pieminekļa veidolu. Priekšlikumu iniciatīvas grupai jau iesniedzis tēlnieks Viktors Suškēvičs.
Freimanis 9.maijā dosies gājienā, lai atzīmētu partizānu kara sākumu pret okupantiem
Pieteikumā domei viņš norādījis, ka pasākumā piedalīsies aptuveni 15 cilvēku, taču aģentūrai LETA atzina, ka cilvēku varētu būt vairāk, jo viņam varētu pievienoties arī politiski represētie un bijušie partizāni.
“8.maijā beidzās karš, kapitulēja pēdējā brīvā Latvijas teritorija – Kurzeme -, bet Latvijas tauta nepadevās un 9.maijā sākās partizānu karš. Es gribu godināt partizānus, kas karoja līdz pat 1955.gadam,” skaidroja Freimanis.
“Mums tā bija okupācijas nakts, kurā sākās jauns karš pret padomju okupantiem,” uzsvēra gājiena organizators.
Freimanis uzskata, ka Latvijā valda absurda situācija: “Mums jāpieraujas kā tādiem maišelniekiem okupantu priekšā, lai tikai nepateiktu kaut ko nepareizi un mums nepārmestu naida kurināšanu. Es gribu izskaidrot to, ko valdība neskaidro, un pierādīt to arī krievvalodīgajiem, ka 9.majā Latvijā nekāda atbrīvošana nenotika un mums tas bija partizānu cīņas sākums pret padomju okupāciju.”
Jau ziņots, ka Rīgas domē 8.maijā un 9.maijā notiks pasākumi gan Otrā pasaules kara upuru godināšanai, gan Uzvaras parkā iecerēta uzvaras pār nacismu svinēšana.
Biedrība Autonoma darbība 8.maijā no plkst.18 līdz 20 plāno doties gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli, lai godinātu Otrajā pasaules karā bojā gājušo piemiņu. Plānots, ka gājienā varētu piedalīties ap 100 cilvēku.
9.maijā pie Okupācijas muzeja Strēlnieku laukumā pulcēsies arī biedrība Rodina (Dzimtene), kas dosies tradicionālajā “Latvijas krievu gājienā par godu uzvarai”, tādējādi paužot diametrāli pretēju pārliecību Freimaņa teiktajam. Šis gājiens notiks no plkst.18 līdz 19.30, un plānots, ka no Strēlnieku laukuma aptuveni 150 cilvēku dosies tradicionālā gājienā uz pieminekli “Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” Uzvaras parkā.
Savukārt biedrība 9.maijs pašvaldībā iesniegusi divus pieteikumus par vērienīgu publisku pasākumu rīkošanu 8. un 9.maijā. Tā kā pasākumi pašvaldībā joprojām atrodas saskaņošanas procesā, sīkāki plāni pagaidām nav atklāti.
9.maijs ir viens no pamanāmākajiem krievu jauniešu organizācijas Mums pa ceļam projektiem. Organizāciju vada Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētājs Vadims Baraņņiks (SC) un domes deputāte Svetlana Savicka (SC), biedrības valdē darbojas arī vadībā ir Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (SC). 9.maija mērķis ir rūpēties par Otrā pasaules kara veterāniem, kā arī godināt Krievijas uzvaru pār nacismu.
Ušakovs iepriekšējos trīs gadus 9.maijā Uzvaras parkā ir uzstājies ar uzrunu sanākušajiem, lielākoties krievvalodīgajiem. Jautāts, vai uzrunu teiks arī šogad, Ušakovs aģentūrai LETA atbildēja izvairīgi, norādot, – ja saņems piedāvājumu, tad par to domās.
Zelta ordas robežu cena
Vilnis Zariņš, NRA
Latvijā aktivizējušies svešu interešu paudēji. Par to liecina nesenais uzbrukums valsts valodai. Rosās arī ārzemju amatpersonas.
Kaimiņvalsts vēstnieka brauciens uz Daugavpili referenduma priekšvakarā diezin vai bija nejaušs. Jaunu nesaskaņu perēšanai svešiniekus iedvesmo ne jau dzīves stabilizācija, bet drīzāk niknums par to, ka Latvija slīd ārā no impērisko aprindu ietekmes. Tagadējā valdības koalīcija, kaut arī dažkārt čīkstēdama un svārstīgi, visumā realizē neatkarīgas valsts politiku. Svarīgi ir turēt acis vaļā un apvaldīt provokatorus. Apstākļos, kad sarosījušies spēki, kas cenšas saasināt pretrunas, kādas mūsu zemē palikušas pēc okupācijas, ir patīkami, ka to risināšanā iesaistās dažādu uzskatu gudri cilvēki, kas jūt atbildību par Latvijas nākotni.
Interesants ir NRA 2012. g. 5. aprīlī ievietotais arhibīskapa Z. Stankeviča priekšlikums vienoties par to, kā atšķirīgi ļaudis varētu kopīgi pieminēt visus karavīrus, kuri Latvijā cīnījušies un krituši Otrā pasaules kara laikā. Par to ir vērts padomāt. Strīdus bieži izraisa apceres par latviešu leģiona divīziju izvietošanu frontē pēc vācu virspavēlniecības pavēles 1944. gada 16. martā un par PSRS imperiālistu faktiskās kundzības nodibināšanas deklarēšanu Austrumeiropā 1945. gada 9. maijā pēc hitleriešu varas sagrāves. Abiem šiem mēroga ziņā atšķirīgajiem procesiem cēlonis ir viens. Tas atrodams Molotova – Ribentropa paktā, it īpaši tā slepenajos punktos. To veidoja hitleriešu un staļinistu kopīgie centieni graut demokrātiskos režīmus Eiropā un likvidēt tautu pašnoteikšanās tiesības. Totalitārie režīmi draudzējās gadu un deviņus mēnešus. Šajā laikā PSRS piegādāja Vācijai naftu, mangānu un citas stratēģiskās izejvielas, bez kurām tā nevarētu ilgi karot. Sūroties, ka hitlerieši «nodevīgi uzbrukuši», var tikai tie, kuri sirsnīgi ticēja, ka abu totalitāro diktatoru draudzība būs mūžīga. Pirms savstarpējās cīņas abas līguma slēdzējas vienlīdz brutāli okupēja vairākas kaimiņzemes.
Ne Vācijas, ne PSRS tautām karš nebija vajadzīgs. PSRS rietumu robežas 1939. gadā bija stabilas. Tās atradās aptuveni turpat, kur jau kopš 13. gadsimta bija Zelta ordas un tai pakļauto krievu kņazistu robežas. Trīsdesmito gadu beigās Krievijā pēc asiņaina kara varēja ilgoties tikai tāds režīms, kas masveidā slepkavoja tur dzīvojošos poļus, latviešus, igauņus un citas mazākumtautības, armijas virsniekus, kā arī tos, kam bija «novirzes no partijas ģenerāllīnijas». Pēc 1945. gada PSRS pavirzīja krievu imperiālisma varas robežas līdz pat Elbai, taču pieredzēja, ka uz durkļiem nevar sēdēt. PSRS sabruka, un Krievijas robežas visumā atgriezās tradicionālajā vietā. Tikai miljoni zaudēto dzīvību neatgriezās. Vācija 1939. gadā bija atspirgusi no Pirmā pasaules kara zaudējumiem. Ierindas vācieši negribēja jaunus upurus. Lai saglabātu varu, totalitārā režīma virsotnēm arī Vācijā nācās mākslīgi kurināt fanātismu. «Kristāla nakts», koncentrācijas nometnes un militārās parādes tikai nepilnīgi aizstāja iecerēto karu.
Ne Vācijai, ne Padomju Savienībai nebija tiesību tirgoties par Austrumeiropas valstu neatkarību, ne arī okupēt Latviju. No visām tiesībām attiecībā uz Latviju Padomju Krievija bija atteikusies uz mūžīgiem laikiem saskaņā ar 1920. g. 11. augusta miera līgumu, kuru neviens nekad nav atcēlis. Baltijas tautas līdz 1940. gadam no vācu imperiālisma ekspansijas tradicionāli baidījās vairāk nekā no krievu imperiālisma. Ja PSRS politika attiecībā pret tām nebūtu tik alkatīgi agresīva, Baltijas valstis kara gadījumā atbalstītu PSRS. Baigais gads radīja citu situāciju. Bet, ja pat vēl 1943. gadā Krievijas valdītāji būtu garantējuši to, ko viņi apņēmās 1991. gadā – ka Krievija respektēs kaimiņvalstu neatkarību un tur nebūs okupantu karaspēka, nekādu leģionu Baltijā nebūtu.
Latvijas vēsturnieki vēlas ķerties pie 50. – 80. gadu padomju dzīves izpētes
Pēcstaļinisma laika izpēte Latvijā vēl ir tikai sākuma stadijā, un vajadzēs vairākus gadus, lai gaismu ieraudzītu kādi vispusīgi pētījumi par šo laiku, tomēr Latvijas Zinātņu akadēmijā sarīkotā LU Latvijas vēstures institūta starptautiskā konference varētu būt pirmais izrāviens šajā jomā – tādas noskaņas valdīja ceturtdien notikušā pasākuma dalībnieku vidū.
Konference ”Baltijas valstis PSRS sastāvā: no poststaļinisma līdz pārbūvei. 1953 – 1990” pulcināja itin kuplu un kvalitatīvu dalībnieku pulku no Latvijas, Lietuvas, Krievijas, ASV un Francijas. Pirmā vieta programmā bija ierādīta vēstures zinātņu doktorei, Krievijas valsts humanitārās universitātes profesorei Jeļenai Zubkovai, kas vēsturnieku aprindās pazīstama arī kā 2008. gadā krievu valodā iznākušās grāmatas ”Baltija un Kremlis” autore.
”Padomju vitrīna”
Zubkova pēdējos gados devusi priekšroku pētīt nevis to, kā PSRS politika ietekmēja Baltijas likteni, bet gan kā ”Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporācija Padomju Savienībā ietekmēja PSRS projektu kopumā”. Proti, pēc Zubkovas domām, ”padomju Baltija” ir fenomens, kas veicinājis milzīgās valsts eiropeizāciju un modernizāciju. Tāds process sācis izpausties drīz pēc Staļina nāves 1953. gadā un līdz šim maz pētīts. ”Baltijas padomju republikas aiz to robežām dēvēja par ”padomju Rietumiem”. Brīvības gars te bija jūtams daudz vairāk nekā jebkurā citā padomju reģionā,” sacīja vēsturniece. Viņas skatījumā, Baltijas republikas saglabājušas zināmu privileģētību, kas izpaudusies kultūrā, reliģiskajā jomā un tajā, ka tika pieļauti sakari ar emigrāciju. Baltijas iedzīvotāji PSRS mērogā tika uzlūkoti kā labklājības etalons. Baltiju kā ”Padomju Savienības vitrīnu” 60. – 70. gados sāka izmantot, lai ārzemniekos radītu pozitīvu iespaidu par PSRS. ”Baltieši demonstrēja cita veida domāšanu un uzvedību visdažādākajās dzīves jomās. Tieši Baltijā jau kopš 60. gadiem pirmo reizi PSRS izmēģināti dažādi ekonomiskie modeļi, tajā skaitā saimnieciskā aprēķina princips.
Baltijas uzņēmumu augsto produktivitāti un saražotā kvalitāti Zubkova uzskata par galveno iemeslu, kādēļ dažādas padomju ministrijas un iestādes visādos veidos centās ieguldīt savus līdzekļus tieši Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Kas attiecas uz migrantu pieplūdumu, tad tas faktiski jau bija ieprogrammēts padomju ekonomiskās saimniekošanas modelī. Pēc PSRS Valsts plāna komitejas datiem, 60. gadu sākumā Latvijas PSR tikai nekontrolētā ieceļotāju plūsma vien bijusi 16 – 18 tūkstoši cilvēku gadā. Igaunijā 5 – 6 tūkstoši. 60. gadu vidū bijuši mēģinājumi apturēt nekontrolējamo migrāciju, taču viss palicis tikai ”uz papīra”. Tieši Eduarda Berklava nacionālkomunistu 50. gadu vidus pūlēm iegrožot migrantu pieplūdumu Rīgai bija veltīts francūža Ērika Lebūrisa priekšlasījums, kas izpelnījās atzinību ne tikai satura dēļ, bet arī tāpēc, ka tā autors perfekti pārvalda latviešu valodu. Lebūrisa uzstāšanās zināmā mērā atgādināja pirms tam latviešu cilmes ASV profesora Andreja Plakana referātā par Baltijas vēstures pētniecību Rietumos dzirdēto, ka 60. gados rietumnieki uzskatījuši par pilnīgi normālu rakstīt Baltijai veltītus darbus, nezinot nevienu no vietējām valodām. Tad arī radās vēsturiski apcerējumi, kuros tika atzīts, ka Baltija pēc Otrā pasaules kara bijusi neatkarīga, taču tad ”kaut kas notika”, un tā pēkšņi atradās PSRS sastāvā.
Profesors Antonijs Zunda, aplūkojot Rietumu attieksmi pret Baltijas valstu esamību PSRS sastāvā 70. – 90. gados, norādīja, ka 70. gadu pirmajā pusē pastāvējušas lielākās briesmas, ka rietumvalstis varētu atzīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporāciju Padomju Savienībā ne tikai ”de facto”, kas jau patiesībā notika, bet arī ”de jure”.
Pat ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers 70. gadu sākumā bija ieskatos, ka Baltijas jautājums tikai nevajadzīgi apgrūtinot PSRS un ASV attiecības. Padomju diplomāti tolaik pat mēguši Baltijas pievienošanu PSRS starptautiski skaidrot tā, it kā tā līdzinātos Aļaskas pievienošanai ASV.
Otrā sekretāra loma
Konferencē piedalījās vairāki lietuviešu vēsturnieki, tostarp Sauļus Gribausks sniedza ieskatu par Baltijas republiku kompartiju centrālkomiteju otro sekretāru lomu, uzsverot, ka šī institūcija kopš 50. gadu vidus Maskavai kalpojusi kā alternatīvs informācijas avots par republikās notiekošo. Otrais sekretārs gandrīz vienmēr bija krievs, ne attiecīgās nacionālās republikas tautības pārstāvis. Lai arī Ņikitas Hruščova varas laikā otrie sekretāri Baltijā tika ieviesti ar ieganstu, ka vietējie funkcionāri ”ir vāji” un nespēj pienācīgi uzraudzīt ekonomiskos jautājumus, patiesībā viņa galvenā misija bija kontrolēt vietējās nomenklatūras darbu, tiesvedību, vietējo VDK, nepieļaut ”nacionālisma izpausmes” un par visu regulāri atskaitīties tieši Maskavai.
Demogrāfe Pārsla Eglīte, skarot migrāciju un demogrāfisko situāciju, aplūkoja arī 80. gadu sākumā pielietotos dabiskā pieauguma stimulēšanas līdzekļus, atzīstot, ka vairākums no tiem šodien dzimstības palielināšanai tomēr nav izmantojami.
Toreiz vara mēģināja stimulēt bērnu skaita pieaugumu ģimenēs, piešķirot atsevišķu dzīvokli kopmītņu istabiņas vietā, ļaujot brīvi izvēlēties, kad iet atvaļinājumā, rosinot samazināt darba dienu mātēm un beidzot apmaksājot arī bērna kopšanas atvaļinājumus, kā arī izmaksājot pabalstus vientuļajām mātēm. Mātēm ar vairāk nekā trim bērniem pienācās bērnudārzs bez rindas, pabalsts bērniem, skolas gaitas sākot, un iespēja iepirkties īpašos, precēm labāk apgādātos veikalos. Pilnībā dzīvē gan visi šie pasākumi neīstenojās, līdz ar to efekts nebija liels. Eglīte uzsvēra, ka uzskatāmāk tomēr dzimstību palielinājis un krasi mirstību samazinājis 1985. gada likums par alkohola un žūpības ierobežošanu.
Paredzams, ka konferencē nolasītie vairāk nekā 20 dalībnieku referāti drīzumā tiks izdoti atsevišķā grāmatā.
Katiņas lieta rāda piemēru Latvijai
Ja arī Latvijā kāds apņemtos iesūdzēt Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) par Katiņas slaktiņam līdzīgu noziegumu, tiesas spriedums būtu līdzīgi pozitīvs, uzskata Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons, komentējot neseno ECT lēmumu atzīt PSRS īstenoto Polijas armijas virsnieku apšaušanu Katiņā par kara noziegumu.
“Tas ir labs precedents. Latvijā tādas lietas, par kurām Krievija līdz šim izvairījusies izsniegt visus dokumentus, ir, piemēram, ap 50 bijušās Latvijas armijas virsnieku nogalināšana Litenes nometnē 1941. gada vasarā un staļiniskais terors, kas vērsās pret PSRS dzīvojošajiem latviešiem 1937./1938. gadā, jeb tā sauktā latviešu operācija,” uzsvēra vēsturnieks.
ECT lietas “Janovičs un citi pret Krieviju” pirmdienas, 16. aprīļa, spriedumā norādīts, ka Krievija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, nesniedzot Katiņā 1940. gadā noslepkavoto poļu karagūstekņu radiniekiem pietiekamu informāciju par viņu tuvinieku likteni. Vienlaikus tiesa gan atzina, ka nevar vērtēt Maskavā veiktās Katiņas lietas izmeklēšanas efektivitāti un tāpat nevar piespiest Krieviju atjaunot 2004. gadā pārtraukto izmeklēšanu. ECT šo pārtraukšanu tomēr atzina par nehumānu un neiejūtīgu attieksmi pret upuru ģimenes locekļiem. Attiecīgi Katiņas slaktiņa atzīšana par kara noziegumu juridiski ļauj tajā iesaistītos indivīdus saukt starptautisku tiesu priekšā. Kā zināms, 1940. gada pavasarī PSRS represīvās iekšlietu struktūras Katiņas mežā Smoļenskas apkaimē un vēl vairākās vietās noslepkavoja aptuveni 22 tūkstošus Polijas armijas virsnieku un inteliģences pārstāvju, kas bija nonākuši padomju gūstā pēc PSRS iebrukuma Polijā 1939. gada 17. septembrī. Kremlis ilgu laiku noliedza savu saistību ar slaktiņu, bet vēlāk izvairījās atklāt visus tā rīcībā esošos materiālus izmeklēšanas veikšanai. Arī tūlīt pēc ECT sprieduma kāda anonīms avots Maskavā aģentūrai “Interfax” paziņoja, ka visi Katiņas apšaušanas materiāli nekad netiks atslepenoti, jo runa ir par specdienestu darba niansēm un aģentiem, bet, ja tādi ar valsts noslēpumu saistīti dokumenti nonāk krimināllietā, to tūdaļ padara slepenu.
ECT lietu par cilvēktiesību pārkāpumiem var ierosināt paši cietušie vai upuru radinieki. Katiņas gadījumā prasītāji bija nogalināto virsnieku 15 radinieki.
“Latvija kā valsts tur nevar vērsties un pieprasīt, lai notikumi Litenē tiktu atzīti par kara noziegumu,” skaidroja Ritvars Jansons. Tas būtu jādara privātpersonām vai to grupai, taču pagaidām tāda precedenta, ka kāds Latvijas iedzīvotājs vērstos pret Krieviju šādā lietā, nav bijis, lai arī nodomi bijuši.
Tiesa, ņemot vērā laika un citu resursu apjomu, ko tādas prasības uzturēšana prasītu, tā būtu grūti iedomājama bez valsts lobija un visas sabiedrības atbalsta. Tieši tā notika Polijā, kur lietai “Janovičs un citi pret Krieviju” sekoja visa valsts.
Ritvars Jansons atgādina, ka Krievija savulaik tā arī nav sniegusi Latvijas Ģenerālprokuratūrai nekādus dokumentus, kas atainotu Litenes notikumus. Oficiālā, starptautiski pieņemtā kārtībā tā nav devusi dokumentus arī lietās, kas attiecas uz 1941. gada un 1949. gada izsūtīšanām. Līdz šim iegūtie materiāli pētniekiem doti kā privātpersonām, taču starptautiskā izmeklēšanā tiem trūktu juridiska svara, jo svarīga ir procedūra, kā tie iegūti. Turklāt neoficiāli zināms, ka, izsniedzot dokumentus Krievijas arhīvos, saņēmējam jāparakstās, ka tas apņemas tos neizmantot kādās juridiskās izmeklēšanās.
Vēsturnieka ieskatā ECT spriedums Polijai ir labvēlīgs blakuslēmums, kas sagatavo pamatu tālākām prasībām, kuru mērķis būtu Katiņā pastrādātā nozieguma atzīšana par genocīdu, kā to vēlas Polijas Nacionālās piemiņas institūts. “Manuprāt, tas, nevis kompensācijas pieprasīšana, ir pareizākais ceļš, jo kompensācija no Krievijas būs apšaubāma pie jebkura režīma Maskavā. Jāpieprasa ir nozieguma atzīšana un upuru reabilitācija,” uzskata Okupācijas muzeja vēsturnieks.
Krievijas pilnvarotais trāpa acī
Elita Veidemane, NRA
Mēģinājums mest pār vienu kārti cīnītājus pret nacismu un fašismu, kuri par milzīgu upuru cenu lielā tēvijas kara laikā izglāba pasauli no brūnā mēra, un tos, kuri karoja Nirnbergas tribunāla nosodīto SS formējumu rindās un pastrādāja daudzas ļaundarības pret mierīgajiem iedzīvotājiem, savā būtībā ir dziļi amorāls,» pagājušajā nedēļā, operatīvi iztulkojis laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze publicēto interviju ar Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču, tradicionālajā lielkrievu šovinistu sašutumā iedegās Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārākuma jautājumos Konstantīns Dolgovs, izplatīdams paziņojumu par mūsu valsts katoļu baznīcas galvas klusi un neuzbāzīgi izteiktajiem samierināšanās piedāvājumiem.
Atgādināsim, arhibīskaps piedāvāja uztaisīt vienu piemiņas dienu tiem, kas atzīmē 16. martu, un tiem, kas svin 9. maiju, piebilzdams, ka nāve samierina visas karojošās puses. Dzīvi palikušie, uzskatīja arhibīskaps, varētu kopā aizlūgt par visu karavīru mūžīgo mieru.
Atklāti sakot, man šis priekšlikums šķita utopisks, taču, cienot arhibīskapa Stankeviča patstāvīgo un oriģinālo domu gājumu, pieņēmu, ka varbūt kaut kad, kādos īpašos vēstures apstākļos šī ideja varētu arī realizēties. Bet, izlasot Dolgova diplomātisko paskvilu, nācās secināt, ka pārskatāmajā nākotnē šāds pasākums – par laimi – nenotiks: pārāk krass ir antagonisms starp pieņēmumiem, ko kurš uzskata par «ļaundarībām pret mierīgajiem iedzīvotājiem». Savukārt uzbrauciens arhibīskapa mierinošajai tolerancei izskatījās pēc kārtējās krievnieciskās nelietības, kas krustota ar austrumu kaimiņu tradicionāli pieņemto jaukšanos svešas valsts iekšējās lietās. Tieši otrādi, Dolgovs un viņam līdzīgie varēja paklusēt lupatiņā, pieticīgi priecājoties, ka vismaz viens cilvēks vēlas dzīves laikā samierināt tos, kurus var samierināt tikai kaps. Bet samierināšana nemaz nebūtu izdevīga Krievijas propagandistiem: kā tad kaimiņvalsts provokatori varēs Latvijā veicināt «rasistiskus un kesnofobiskus noskaņojumus» (Dolgova terminoloģija), ja Latvijas krievvalodīgie, nedod dies, pieņems Stankeviča piedāvājumu?! Tad taču pazudīs Krievijas piektās kolonnas darbības lauks un ieroči!
Un tomēr jāpiekrīt Dolgovam vismaz vienā lietā: nedrīkst «mest pār vienu kārti» cīnītājus «pret fašismu un nacismu» ar tiem, kuri karoja pret boļševikiem ieroču SS vienību rindās. Ir jau sen pierādīts, ka latviešu leģionāriem nav nekāda sakara ar zvērībām, kuras viņiem mēģina piešūt krievu «vēsturnieki», pārvēršot šo jautājumu par melīgas politikas subjektu un eskalējot viegli ietekmējamu ļautiņu naidu pret latviešiem. Negatīvisms pret leģionāriem ir masīvas un ciniskas krievu propagandas auglis, un daudziem melu ietekmētajiem nu ir skaidrs, ka latviešu leģionāri Otrā pasaules kara laikā ēda bērnus, un īpaši viņiem esot garšojuši krievu, baltkrievu un ebreju bērni. Gēbelsam vajadzētu pamācīties no krievu propagandistu prasmes tamborēt melu galdautus.
Krievu vēsturnieki un diplomāti savukārt nepelnīti noklusē padomju armijas «varoņdarbus» otrā pasaules kara laikā: «uzvaru nesošās» armijas «ļaundarības pret mierīgajiem iedzīvotājiem savā būtībā ir dziļi amorālas», kā teiktu biedrs Dolgovs. Par krievu armijas zvērībām Austrumprūsijā un okupētajā Berlīnē ir sarakstītas grāmatas, bet skaitļi un fakti, kas tajās minēti, liecina par to, ka padomju armijā dienošie slepkavas nebija ne par matu svētāki par nacistu slepkavām… Taču salīdzināt staļinisma apkaltos neliešus ar Hitlera nacistiem – tā taču būtu zaimošana, Dolgova vārdiem runājot.
Hitlers – Latvijas un PSRS «draudzības» veicinātājs
Pirms Otrā pasaules kara tirdzniecības jautājumu risināšana starp Latviju un PSRS nekad neiztika bez politiskajām spēlēm, jo Maskava, līdzīgi kā tas vērojams arī tagad, izmantoja ekonomiku savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai un manipulācijām.
Kad 1932. gadā Maskava uzteica iepriekš 1927. gadā ar Latviju parakstīto tirdzniecības līgumu (skat. A. Stranga. PSRS un Latvijas tirdzniecības līguma aizkulises, “LA”, 2010. gada 20. augusts), sarunās par līguma atjaunošanu būtisku lomu nospēlēja nacistu nākšana pie varas Vācijā 1933. gada janvārī. Tā nekavējoties mainīja Maskavas domas, jo radīja bažas par vācu iespaida pieaugumu Baltijā un gandrīz vai paranojālas bažas par dažādu pretpadomju bloku veidošanos. Vēstulē Staļinam 1933. gada aprīlī PSRS ārlietu tautas komisārs Maksims Ļitvinovs nepieciešamību atsākt sarunas par tirdzniecības līgumu ar Latviju pamatoja ar tirdzniecības “dabisko”, politisko lomu. Staļina atbilde nebija ilgi jāgaida: 23. maijā PSRS kompartijas centrālkomitejas politbirojs nolēma sarunas atsākt.
Maskavu ļoti nemierīgu darīja nacistu “eksperta” austrumu lietās Alfrēda Rozenberga izteikumi. 1933. gada 8. jūnijā PSRS Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas loceklis Boriss Stomonjakovs sarunā ar Somijas sūtni Maskavā A. Irjo-Koskinenu mēģināja noskaidrot, kāpēc Somijas ārlietu ministrs A. Haksels apmeklējis vizītē Tallinu. Irjo-Koskinens atbildēja, ka Helsinkus interesē arī pusoficiālās Igaunijas–Vācijas un Latvijas–Vācijas sarunas par muitas savienību. Irjo-Koskinens tomēr bija pārliecināts, ka nekāda muitas savienība noslēgta netiks. Stomonjakova reakcija turpretim bijusi ļoti nopietna. Ar neslēptu satraukumu pretēji Irjo-Koskinenam viņš secināja, ka vācu ekonomiskie piedāvājumi esot ļoti būtisks faktors – “pirmais solis jaunajā, aktīvajā politikā”.
Irjo-Koskinens gan padomju kolēģi pārtrauca, piebilstot, ka šo politiku īsteno Rozenbergs un no tās nekas neiznāks, taču Stomonjakovs bija pārliecināts, ka Kārļa Ulmaņa vadītā Latviešu zemnieku savienība un agrārieši Igaunijā varot būt tai atsaucīgi, kamēr sociāldemokrāti Latvijā un Igaunijā noteikti būšot pret.
Lai arī nekādas sarunas par Vācijas un Baltijas valstu muitas savienību nebija notikušas, turklāt Latvijas gadījumā pēc dažām dienām sekoja nevis “savienība”, bet “sviesta karš” ar Vāciju, Maskavas aizdomas auga. Tūlīt pēc sarunas ar Irjo-Koskinenu tajā pašā dienā Stomonjakovs vēstulē Staļinam atzīmēja, ka sākusies “Rozenberga politika, lai iespiestos Austrumos”, tāpēc nepieciešams “aktivizēt mūsu politiku Baltijā”. Jau 26. maijā Latvija bija informēta par Maskavas gatavību atsākt sarunas par tirdzniecības līgumu. Iekārdināšanai no sabiedrības “Konzums” tika iepirkta diezgan liela liellopu gaļas partija – uz PSRS aizsūtīja 13 vagonus ar gaļu. 1932. gada maijā, uzsakot iepriekšējo līgumu, PSRS iepirkumi un tranzīts tika strauji samazināti, bet tagad, jaunu līgumu vēloties, nāca iepirkums. Tā bija zīmīga detaļa.
Spiegi netraucē
Maskavas vēlēšanos piekopt Latvijai šķietami draudzīgāku politiku, lai tikai nepieļautu Vācijas iespaida pieaugumu, apliecināja arī tas, ka PSRS nesāka skandālu pat pēc kārtējās padomju spiegu afēras Latvijā. 7. jūnijā Rīgā bija apcietināti Latvijas pilsoņi Pauls Matisons un 10. Aizputes kājnieku pulka rotas komandieris kapteinis Fricis Frīdrihsons, kuri spiegoja PSRS labā un nodeva tai materiālus par Latvijas armiju. “Gali” stiepās uz PSRS tirdzniecības pārstāvniecību.
1933. gada 4. jūlijā, sniedzot ziņojumu Valsts prezidentam Albertam Kviesim par Latvijas ārpolitikas galvenajiem jautājumiem, Ārlietu ministrijas (ĀM) pārstāvis, nākamais ĀM ģenerālsekretārs un ministrs Vilhelms Munters to sāka ar prioritāti: pārskatu par tirdzniecības sarunu gaitu ar Angliju. “PSRS – tirdzpārstāvniecība, spiegu afēra” bija trešais jautājums. Tobrīd no politiskās policijas jau bija saņemti pārliecinoši pierādījumi par jaunu padomju spiegu tīklu. Nākamajā dienā Rīgā, Artilērijas ielā, gaidot tikšanos ar savu informatoru, ar neapgāžamiem spiegošanas pierādījumiem rokās tika apcietināts PSRS tirdzniecības pārstāvniecības darbinieks, oficiāli – tirdzniecības organizācijas “Meždunarodnaja kņiga” pārstāvis Latvijā Mihails Adamovičs. Viņš prata latviešu valodu, kas atviegloja kontaktus ar informatoriem.
Pie Adamoviča atrada “ziņas un atzīmes par mūsu robežapsardzības rajoniem” un Daugavpils un Dagdas pierobežas plānus. Lai arī PSRS pilnvarotais lietvedis Latvijā J. Moršteins centās Munteru pārliecināt, ka notikusi pretpadomju provokācija un pie Adamoviča atrastie dokumenti esot “podsučeni” (“iesmērēti”) provokatīvos nolūkos ar britu izlūkdienesta ziņu, pierādījumi bija neapgāžami.
Adamovičs pat pats daļēji atzinās. Šī lieta ilga tikai 12 dienas, līdz 17. jūlijam, un atrisinājās ļoti ātri. Arī Rīga nevēlējās lielu skandālu. Munters paziņoja Moršteinam, ka “nevēlamies uzpūst prāvu”, un piedāvāja divus atrisinājuma veidus: vai nu Adamoviču apmaina pret kādu PSRS apcietinātu Latvijas pilsoni, vai arī viņš tiek izraidīts. 17. jūlija rītā Latvijas sūtnis PSRS Alfrēds Bīlmanis ziņoja, ka Maskava piekritusi apmaiņai. Latvijai izdeva Padomju Savienībā apcietināto Latvijas pilsoni, Novgorodas luterāņu mācītāju P. Kamolu – pilnīgi nevainīgu cilvēku, kurš 1930. gadā bija kritis par upuri lielajam teroram pret garīdzniecību un uz 10 gadiem ieslodzīts Solovku nometnē. Latvijā drīkstēja atgriezties arī viņa sieva un trīs bērni. Visas līdzšinējās Latvijas Evaņģēliski luteriskas baznīcas pūles panākt Kamola atbrīvošanu bija neveiksmīgas, taču Adamoviča arests ļāva viņam atgūt brīvību.
Demonstratīvā “draudzība”
Pēc spiegu skandāla atrisināšanas Maskava sāka steidzināt Latviju parakstīt līgumu cik iespējams ātri. 21. jūlijā Moršteins paziņoja, ka padomju puses sarunu vadītājs Stomonjakovs gatavs uzņemt Latvijas delegāciju kaut tūlīt. Visas sarunas varot pabeigt trīs dienās un uzreiz parakstīt līgumu. Munters sliecās pieņemt piedāvājumu, taču valdībā tik liela steiga atsaucību neguva. Maskavai līgums bija vajadzīgs tīri politisku motīvu dēļ, kamēr Latvijai steiga ne tikai neļautu pacīnīties par labākiem līguma nosacījumiem, bet pat radītu ārpolitiskas neērtības, īpaši – attiecībās ar Londonu. Lai arī Latvijas–Anglijas pagaidu tirdzniecības līgums jau bija parakstīts un pati Anglija bija 10. jūlijā sākusi Londonā sarunas ar PSRS par pagaidu tirdzniecības līguma noslēgšanu, kas liecināja par britu–krievu attiecību uzlabošanos pēc ilga konfliktu perioda, Londona tomēr vērīgi sekoja Latvijas–PSRS attiecībām tirdzniecības jomā. Tā bažījās, ka Latvija var dot padomēm priekšroku naftas produktu piegādē un samazināt attiecīgos iepirkumus Anglijā.
Latvijas valdība nolēma nedaudz pagaidīt. Munters izbrauca uz Maskavu 14. septembrī, bet tikai uz preliminārām sarunām (pa ceļam viņš izbaudīja PSRS “labumus”, kas sākās tūlīt aiz robežas. “Uguns mūsu vagonā nodziest vēl pēc Indras un tā braucam tumsā (..) Četrus cilvēkus GPU kaut kur aizveda,” viņš ierakstījis dienasgrāmatā).
Nekas tā neliecināja par Maskavas jauno politisku līniju kā fakts, ka jau nākamajā dienā pēc ierašanās, 16. septembrī, Munteru, kurš nebija ne ministrs, ne oficiāls delegācijas vadītājs, tūlīt pieņēma pats komisārs Ļitvinovs. Viņš mudināja Latviju ātri atsūtīt oficiālu delegāciju. “Ļoti lamā Hitleru,” dienasgrāmatā ierakstīja Munters. Te arī bija Maskavas labvēlības cēlonis – bailes, ka Latvija pakļausies Vācijas ietekmei un parakstīs muitas ūniju. Latvijas ārlietu ministrs Voldemārs Salnais tikmēr gribēja veicināt sarunām PSRS labvēlīgu politisku klimatu un Rīgā paziņoja: “Tuvākā laikā mēs ceram arī nonākt pie rezultātiem ieilgušajās sarunās ar Padomju Krieviju. It sevišķu iemeslu pozitīvām cerībām dod tas apstāklis, ka politiskās attiecības ar mūsu kaimiņu pašlaik ir vislabākā stāvoklī un nav gadījies neviens pārpratums, kas mūsu draudzīgās attiecības būtu varējis ietekmēt uz ļauno pusi.” Salnā runā bija jūtams arī vēlīns reālisms: “Mēs nevaram cerēt uz diez cik lieliem pasūtījumiem mūsu rūpniecībai.”
Sarunas Maskavā turpinājās līdz 17. septembrim un beidzās ar nodomu protokola parakstīšanu. Ļitvinova bailes no lamātā Hitlera tomēr nebija tik lielas, lai piedāvātu Latvijai ko ļoti izdevīgu, īpaši – tranzīta jomā. Grūti pateikt, kā ritētu notikumi, ja Hitlers atsauktos uz Maskavas konsekventajiem piedāvājumiem izlīgt. Pat 25. oktobrī politbirojs uzdeva Ļitvinovam panākt iespēju iebraukt Berlīnē un tikties ar Vācijas ārlietu ministru K. Neirātu un, “ja to vēlēsies Hitlers, arī ar viņu”, un likt skaidri saprast, ka PSRS nevēlas “padziļināt konfliktu un ir gatava izdarīt visu nepieciešamo, lai atjaunotu iepriekšējās attiecības”. Berlīnes atbilde nesekoja.
Beidzot līgums
Uz Maskavu 1. decembrī izbrauca neliela – trīs personu – oficiālā delegācija Muntera vadībā. Jau 4. decembra vakarā parakstīja tirdzniecības līgumu, kas bija prasījis tik daudz nervu. Tā politiskais konteksts bija acīmredzams: burtiski tūlīt pēc parakstīšanas Stomonjakovs paziņoja Munteram, ka Maskava nolēmusi beidzot sūtīt uz Latviju savu militāro atašeju. Tāda Latvijā nebija kopš padomju spiegu skandāliem 1928./1929. gadā, kuros bija tieši iejaukti PSRS militārie atašeji vai to vietnieki (drīzumā Rīgā ieradās V. Suhorukovs, kurš PSRS militārā atašeja funkcijas pildīja līdz 1935. gada janvāra sākumam, kad viņu nomainīja M. Glinskis).
1933. gada novembrī PSRS Ārlietu tautas komisariātā tika secināts, ka Latvijā notiek “fašizācijas procesi”, armijas loma tuvākajā laikā pieaugšot, tāpēc ar to jānostiprina sakari. Tika pat izteikta ideja pārdot Latvijai ieročus, taču tā nerealizējās līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ. Sarunā ar Bīlmani 11. decembrī Ļitvinovs atzīmēja, ka PSRS “ar lielu uzmanību seko notikumu attīstībai Baltijā” un “cik ir mūsu spēkos, centīsimies uzstāties kopā ar to [Baltiju]”. Vācijas ietekmēšanai Maskava bija spiesta pievērsties tā sauktajai “kolektīvajai drošībai”, kas atstāja ietekmi arī attiecībās ar Latviju. PSRS politiskā interese par Latviju pieauga, taču tā nekad nekļuva tik nopietna, lai būtiski piekāptos Rīgai tirdzniecības jautājumos. Parakstītā līguma nozīme Latvijas ekonomikai izrādījās pavisam neliela.
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 