gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kārdinājums ar Kēnigsbergu

D.Savvina raksts par to, kā Staļins un pat Hruščovs gribēja atdot Austrumprūsiju Lietuvai, bet Lietuva no šī piedāvājuma atteicās

Viss raksts: https://petrimazepa.com/europe/kenigsberg.html

petrimazepa.com

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Искушение Кенигсбергом

После того, как Навальный с Ходорковским отказались отдавать украинцам Крым, случился предсказуемый скандальчик. (Забавный, прежде всего, тем, что означенный полуостров не является и по определению не может являться активом, которым они могут владеть и, следовательно, отдавать.)

Естественно, тут же вновь чуть оживились притихшие было споры о том, кому принадлежит Таганрог, где чья исконная земля и т.п. В этой связи, сейчас, наверное, будет уместно вспомнить одну действительно интересную историю: историю о том, как Калининградская область так и не стала частью Литвы. Хотя, казалось бы, в рамках СССР это было практически неизбежно.

Собственно история
Когда на закате Второй Мировой войны союзники стали рисовать новую карту мира, лучший друг физкультурников, он же маршал Сталин, заявил, что Советскому Союзу, понесшему очень серьезные потери, необходимо получить новый порт в Восточной Пруссии. А именно, Кенигсберг с окрестностями. Идея эта была встречена без энтузиазма, однако Черчилль с Рузвельтом особо артачиться не стали, и Восточная Пруссия была успешно поделена между Польшей и СССР.

А далее, естественно, встал вопрос о том, к какой именно союзной республике пристегнуть новообразованную область. И уже в конце 1945 г. первому секретарю компартии Литвы, Антанасу Снечкусу, было предложено включить ее в состав Литовской ССР.

Подарок этот, надо сказать, был поистине царским. Даже и сегодня литовцы жалуются на то, что у них «мало моря» – действительно, даже в сравнении с Латвией и Эстонией Литва обладает сравнительно коротким участком балтийского побережья. В этой ситуации, Кенигсберг (вместе с Пиллау и Нойкуреном) был бы очень ценным приобретением: литовцам досталось бы не просто побережье, а первоклассные, немцами еще оборудованные морские порты.

Но товарищ Снечкус от Калининградской области отказался. Мол, сил у нас нету, обустроить не сможем, ну ее, эту Калининградскую область.

После этого на Кенигсберг претендовало руководство советской Белоруссии. По этому проекту, часть районов Литвы нужно было передать в БССР (для территориальной связки новой области собственно с Белоруссией). А литовцам, в качестве компенсации, нужно было отдать несколько белорусских районов на другом участке белорусско-литовской границы.

Однако Сталин править рубежи Литовской ССР не решился. Предполагают, что подобная идея показалась ему не слишком остроумной в связи с тем, что в Литве тогда активно действовали национальные партизаны-антикоммунисты, и подобная операция едва ли могла способствовать замирению страны. А без размена территориями белорусский проект был тем более неудобен.

Так, по остаточному принципу, новорожденная советская область попала в РСФСР.

Однако русский анклав посреди интернационального созвездия братских республик оставался для коммунистического Кремля бельмом на глазу. И в 1963 г. Хрущев по второму заходу попытался облагодетельствовать Литву, опять предложив Калининградскую область Снечкусу. Но Снечкус от нее отказался опять.

Последний раз советское руководство пыталось переписать Кенигсберг на Литовскую ССР в 1987 (!) году. Но тогда уже Литва, как и остальные прибалтийские республики, начинала жить своей особой жизнью, надежды на восстановление независимости перестали быть уже просто мечтами – и от щедрого территориального дара литовцы вновь отказались. В последний раз.


Почему столь скромны были литовские товарищи?

На первый взгляд, это был то ли чистый сюрреализм, то ли чистый альтруизм с мазохизмом. Советская республика, отказывающаяся от нового, экономически привлекательного региона? Такого региона, которого ей, с чисто географической точки зрения, как раз и не хватает? Почему? Официальный ответ Снечкуса – мол, Литва не сможет самостоятельно развивать новую область – выглядит откровенной отговоркой. Как будто Литва была независимым государством! Регион тянул бы на себе весь СССР, и Вильнюс все необходимые ресурсы мог получить чуть менее, чем на халяву.

Тогда, все-таки, почему?

Ответ скрывается за скупой строчкой из статьи про Снечкуса в русской Википедии: «Со второй половины 1950-х годов начал отстаивать интересы республики в кадровой политике… в заботе о национальной культуре». Характерной особенностью Литовской ССР, отличавшей ее от Латвии и Эстонии, было наличие сильной национальной компартии. Тут очевидно сказался исторический бэкграунд страны: если Латвия и Эстония, прямо говоря, почти не имели опыта самостоятельного государственного существования, и своей национальной аристократии не знали, то у Литвы было и то, и другое. И едва ли является случайностью тот факт, что антикоммунистическое сопротивление в Литве было значительно сильнее, чем в той же Латвии, и при этом гораздо более сильной и политически эффективной была местная компартия. В стране и народе просто были люди, которые знали, что такое политика и как ее делать. И было их не так уж мало.

И потому лидеры советской Литвы сразу же смогли просчитать, чем для них чревато приобретение Кенигсберга. Да, новой территорией Литва прирастет, и классными морскими портами тоже. Но одновременно она неизбежно приросла бы большим количеством переселенцев – белорусских, украинских, но главным образом, конечно, русских. И из мононационального субъекта СССР превратилась бы в республику с очень большой долей русского населения, возможно даже, в бинациональную (русско-литовскую).

Именно это произошло в Латвии и Эстонии. Тамошние коммунистические власти отвечали одобрямсом на практически любую инициативу Москвы. И получили развитие тяжелой промышленности и тому подобные стройки века. А стройки века требовали рабочих рук, которые и черпали полной мерой в РСФСР, со всеми вытекающими для всех сторон последствиями…

Снечкус и К подобные поползновения старались пресекать, и получалось у них это, надо сказать, эффективно. При жизни самого Снечкуса никаких масштабных переселенческих проектов реализовано не было. После его смерти общесоюзное руководство таки протолкнуло проект строительства АЭС, вследствие чего в Литве появился тезоименитый покойному город Снечкус (после 1992 г. – Висагинас). Но это был, пожалуй, единственный крупный прокол властей советской Литвы в деле поддержания национальной чистоты собственной республики.

Согласие на присоединение Калининградской области означало бы, кроме всего прочего, согласие на русификацию Литвы. И именно поэтому литовская номенклатура его так никогда и не дала.


От чего Снечкус и К спасли Литву?

Сейчас, после двадцати с лишним лет, прошедших с момента восстановления независимости прибалтийских республик, невозможно не заметить, что позиция Снечкуса и К относительно Кенигсберга была по-настоящему мудрой (с точки зрения интересов Литвы). Независимые Латвия и Эстония сразу же вошли в конфликт с этнически русской общиной, которая в каждой из этих стран достаточно велика. А поскольку общины эти, к величайшему сожалению, русскими en masse являются скорее генетически, а в политическом плане были и остаются советскими, то конфликт этот очень острый. И именно вокруг него, в значительной степени, крутится вся внутренняя политика что Латвии, что Эстонии.

Латыши и эстонцы попытались решить проблему посредством своего рода поражения в правах советской публики. Юридические основания для этого были вполне безспорные: гражданство Латвии и Эстонии получили те люди, кто имел его до 1940 г. (или, соответственно, их потомки). Это, кстати, очень важный нюанс. На Украине, как и в РФ, довольно много народу думает, что «в Прибалтике сделали негражданами русских». (А кое-кто предается сладким мечтаниям на предмет «перенимания опыта».) Но это не верно, как минимум, юридически. Например, русские и их потомки, бывшие гражданами Латвии до 1940 г. (а русская община в те годы составляла около 10%, что для нацменьшинства очень немало) получили гражданство без никаких. Проблемы возникли только у тех, кто переселился в советскую Латвию или Эстонию после 1945 г.

Практика показала, что сам по себе институт «негражданства» не особо помогает, да и вообще его трудно занести в список лучших изобретений человечества. Но это, с точки зрения латышей и эстонцев, хотя бы что-то, что позволяет им отстаивать свой титульный статус.

Если бы Литва согласилась на присоединение Калининградской области, она бы после получения независимости столкнулась бы с этими же проблемами. Но не только с ними.

Если Латвия и Эстония могли объявить о том, что, мол, гражданами являются только те, кто был им до 1940 г., то у Литвы тут был нюанс. Виленский край (включая и город Вильно, нынешнюю литовскую столицу – Вильнюс) литовцам отдал Сталин. И попытка реализовать латвийско-эстонский сценарий неизбежно привела бы к очень неприятным коллизиям, связанным со статусом виленских поляков, да и Виленского края. Так что вариант с негражданами там было реализовать нереально. Стало быть, Литва могла превратиться во вполне себе бинациональную республику, которая вполне имела шансы стать чем-то вроде лукашенковской Белоруссии.

Но этого всего не произошло. Благодаря тому, что в советский период литовские власти сумели блокировать нелитовскую миграцию, и отказались от Кенигсберга, независимая Литва стала мононациональным государством, где литовцы составляют свыше 80%. Поэтому всем сразу дали гражданство, русские школы (как и польские) успешно функционируют, а русское население Литвы, по данным соцопросов, чувствует себя здесь гораздо комфортнее, чем в Латвии или Эстонии. Ну а литовцы – литовцы просто живут в своем национальном государстве, не боясь ассимиляции и братской помощи от РФ.
***

Читатели моих статей нередко пишут в комментариях: мол, диагноз поставлен, все ясно, а что же делать? Какова мораль? Мораль такова: национализм и патриотизм в политической сфере заключаются в том, чтобы создавать наилучшие условия для жизни и развития своей нации. А не в том, чтобы тащить во владения свои все, что не приколочено. Да, украинцев это тоже касается. Но путинских дорогих россиян это касается, как минимум, не меньше. Другой морали я лично здесь не вижу.

Димитрий Саввин

August 28, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Padomju impērijas koloniālā politika un Latvijas kolonizācija

Padomju impērijas koloniālā politika un Latvijas kolonizācija (2015)

Lejuplādēt PDF formātā

   
Kolonizacija.jpg

Autors: J.Riekstiņš

Izdevums tapis ar Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai, kas izveidota ar Ministru kabineta 2013. gada 7. novembra rīkojumu Nr. 537 (MK Komisija), atbalstu

Izdevējs: Tieslietu ministrija

Redkolēģija Zinātniskie redaktori: Pārsla Eglīte, Juris Prikulis

Korektors: Ruta Pazdere Makets, dizains: SIA „E FORMA”

© Autors Jānis Riekstiņš © MK Komisija

ISBN 978-9934-8578-1-2

August 24, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Saruna ar “Helsinki-86” dibinātāju

Pēc diviem gadiem cietumā bija tādas dusmas uz KGB….
Saruna ar “Helsinki-86” dibinātāju

Viss raksts: http://www.la.lv/papild-tas-laiks-bija-pienacis/


Tieši pirms 30 gadiem – 1987. gada 23. augustā – pie Brīvības pieminekļa pulcējās tūkstošiem cilvēku protesta mītiņā, lai pieminētu 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta postošās sekas Latvijai. Tas bija viens no tautas pasākumiem, ko vēsturnieki dēvē par “kalendāra nemieriem” – cilvēku pulcēšanās, kas saistīta ar nozīmīgām atceres dienām Baltijas republikās. Masu kustība sākās 1987. gada 14. jūnijā, kad cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki-86” noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa deportāciju upuru piemiņai.

“Helsinku grupas uznāciens, tas, ka daži cilvēki aicināja nākt pie pieminekļa nolikt ziedus, pati par sevi jau nebija revolūcija. Revolūcija bija process kopumā – ka tur ieradās tūkstošiem cilvēku un okupācijas vara bija šokēta. Var teikt arī to, ka šī revolūcija kā PSRS, tā okupētajā Latvijā bija nobriedusi gan ideoloģiski, gan ekonomiski, gan morāli. Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un Helsinku grupa to deva,” tā intervijā “Latvijas Avīzei” šā gada jūnijā uz jautājumu, vai helsinkiešu paveiktais bija revolūcija, atbildēja Latvijas Kara muzeja pēckara vēstures nodaļas vēsturnieks Jānis Maurītis. Kāpēc helsinkieši nepiedalījās tālākajos atmodas notikumos? Vēsturnieks J. Maurītis vērtēja: “Pirmie Helsinku grupas cilvēki noteikti nebija tādi, kas pēc tam būtu varējuši ko būtiski ietekmēt ekonomikā, Augstākajā Padomē vai vēlāk Saeimā. [..] Bet 1987. gada 14. jūnijā helsinkiešu nopelns ir nenoliedzams. Viņi iekustināja tautas masu, pacēla karogu, taču potenciāla tālākai darbībai viņiem nebija.”

Cilvēktiesību grupu “Helsinki-86” dibināja Linards Grantiņš, Mārtiņš Bariss un Raimonds Bitenieks. R. Bitenieks tagad dzīvo Liepājā, bet bieži brauc uz Vāciju, kur atrodas abu meitu ģimenes. Tikos ar Raimondu Bitenieku, lai uzklausītu gan viņa atmiņas, gan pārdomas, kā viņš vērtē šodienas norises Latvijā.


Bēga ar laivu uz Zviedriju
“1986. gada 16. jūlijā pulksten divos naktī mēs trīs parakstījām dokumentu. Bija domāts, ka būsim vairāk – pieci, septiņi, bet cilvēki baidījās ģimeņu dēļ. Toreiz bija tāds laiks, kad par tādas organizācijas dibināšanu varēja pamatīgi dabūt… Man arī bija ģimene. Meitu Evu mūsu darbībā iesaistīju vēlāk.” Eva Biteniece 1987. gada 14. jūnijā kopā ar Rolandu Silaraupu pie Brīvības pieminekļa novietoja plakātu ar uzrakstu “14. jūnija upuru piemiņai”,” atminas Raimonds un turpina: “Es toreiz biju nacionāli noskaņots, klausījos “Amerikas balsi” un radio “Brīvā Eiropa”. Te, Liepājā, uztveršana tika traucēta. Tad es mašīnā aizbraucu pie Lietuvas robežas un tur mierīgi klausījos.”

Bet trīs gadus iepriekš – 1983. gada 4. septembrī – Raimonds Bitenieks kopā ar Jāni Vansoviču un ar diviem nepilngadīgiem bērniem no abu ģimenēm ar īpaši pielāgotu laivu no Liepājas pāri Baltijas jūrai mēģinājis nelegāli nokļūt “aiz dzelzs priekškara” – brīvajā pasaulē Zviedrijā. Izdošanās gadījumā bija paredzēts uzņemt sakarus ar Rietumos dzīvojošajiem latviešiem un viņu organizācijām. Padomju robežsargi laivu aizturējuši, kad līdz Zviedrijas krastiem bija palikuši tikai 18 kilometri. Okupācijas varai tas šķita liels noziegums. Abus pēc toreizējā Latvijas PSR KK 78. panta notiesāja uz diviem gadiem “vispārējā režīma labošanas darbu kolonijā”.

Raimonds saka, ka pēc tam, kad tika nosēdējis cietumā gandrīz divus gadus, viņā bija tādas dusmas uz KGB (saīsinājums krievu valodā no Valsts drošības komiteja – VDK), ka domājis – “es viņus visus varētu nošaut”.

Dibinot “Helsinkus-86”, domājis arī par to, ka gribētu dabūt brīvu Latviju atpakaļ – “tādu, kāda bija Ulmaņa laikos, kad Latvija eksportēja sviestu, kad šeit bija plaukstoša lauksaimniecība, Ulmanis kā valstsvīrs gāja pa ielu bez pieciem apsargiem”.

Ieminos, ka vēsturnieki, vērtējot “Helsinku-86” darbību, stāsta, ka grupas programmatiskajos memorandos nebija prasību par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Raimonds atbild: “”Helsinku-86” programmā bija ierakstīta cilvēktiesību aizstāvība. Ja mēs būtu kā mērķi ierakstījuši brīvu Latviju, tad jau mums uzreiz būtu ticis (toreizējā Kriminālkodeksa) 58. pants (par dzimtenes nodevību). Bet šajā gadījumā varēja cerēt uz 65. pantu – par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Tas nebija publicēts, bet mēs jau runājām par to, ka jādabū Latvijai neatkarība. Tie padomju (konstitūcijas) panti jau paredzēja, ka jebkura republika var izstāties. Jāsāk bija ar mazumiņu – ar cilvēktiesībām.”

Nevarējis pakustēt no mājas
1986. gada 22. augustā L. Grantiņu un R. Bitenieku arestēja. 1987. gada janvārī abus izlaida brīvībā. “Formulēja tā, ka lieta ir pabeigta un Grantiņam tāda slikta veselība, tad līdz tiesai palaidīšot vaļā.”

R. Bitenieks atminas: “Uzrāviens bija 1987. gada 14. jūnijs. Cilvēki nenobijās, daudzi bija pie Brīvības pieminekļa. Tas laiks bija pienācis.” Viņš pats 14. jūnijā bija ārpus Latvijas teritorijas, jo jau 9. jūnijā tika iesaukts uz 60 dienām armijā un aizvests uz Pluņģes mežiem. Par 23. augustu viņš atceras, ka Liepājā bijis tā “aplikts” ar izsekotājiem, ka jau pie mājas durvīm noprasīts, kurp dosies, tāpēc nevarējis pakustēt nekur.

1987. gada rudenī Biteniekam vīzu daļā sākuši kārtot dokumentus par izbraukšanu. “KGB man pateica skaidri: “Kur tu gribi – uz “saulaino” Magadanu vai uz Rietumiem?” Mani izsauca uz Rīgu, uz prokuratūru, un piedāvāja, vai es negribu tūlīt braukt prom taisnā ceļā uz Austriju, nemaz uz Liepāju vairs ne. Ar domu, lai es 18. novembrī vairs nebūtu Latvijā.”

Maskavā vispirms bijis jādodas pēc vīzas uz Nīderlandes vēstniecību, un vēl jābrauc uz Austrijas vēstniecību pēc Austrijas vīzas. No Vīnes Pauls Kļaviņš aizvedis Bitenieku uz Minsteri. Raimonds atceras: “Biju sagatavojies braukt pie krustmātes uz ASV, kas dzīvoja Ziemeļkarolīnā. Bet Minsterē bija latviešu centrs, un redzēju – visi letiņi tik draudzīgi, tik laba atmosfēra. Tad nodomāju – ja nu Latvijā kas notiktu, no Vācijas es kaut ar kājām varētu aiziet, bet no Amerikas okeānu pārpeldēt nevarētu… Tā paliku Vācijā.”

Visa ģimene prom
Vācijā Raimonds Bitenieks 16 gadus kā šoferis devies maršrutos pa visu Eiropu – braucis uz Portugāli, Spāniju, Šveici. Kad atgriezies Latvijā 1997. gadā, pusotru gadu strādājis savā bijušajā darbavietā – “Sarkanajā metalurgā” katlumājā par operatoru. Viņš stāsta: “Bet tad katlumāju pārdeva “Siltumam”, samazināja štatus, meklēja, kuru atlaist. Teicu, ka iešu prom brīvprātīgi, un devos atpakaļ uz Vāciju. Tā visu laiku esmu dzīvojis – tur Vācijā un šeit.

Kādu Latviju gribētu redzēt?
Šogad R. Bitenieks kandidēja pašvaldību vēlēšanās Liepājā “Nacionālās savienības “Taisnīgums”” sarakstā, Viktors Birze piedāvājis. “Teicu – labi, liec mani sarakstā beidzamo!” stāsta Bitenieks. “To, ka netiksim ievēlēti, es zināju.” Tomēr viņam gandarījums, ka ar plusiņiem bijis sarakstā jau otrajā vietā.

Vaicāju, kam viņš tagad tic Latvijas politikā. “Latvijas politikā man simpātiska šķiet Bordāna partija. Politiķim ir jābūt harismātiskam. Harismātiska bija Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.”

Nākamgad svinēsim valsts simtgadi. Raimonds Bitenieks domā, ka būtu vajadzējis priekus plānot naudas ziņā “īsākus”, daļu svētkiem paredzētās naudas izmantot veselībai vai izglītībai.

Kāds ir helsinkieša viedoklis par čekas maisiem – vai to saturu vajadzētu publiskot? “Tie ir patukši. Tie, ko vajadzēja, jau sen izlasīti ārā.” Raimonds uzsver, ka cilvēkiem ir jāmainās, kā piemēru, ka tas iespējams, piemin vienu no Pērkones iedzīvotājiem: “Viņš ieradās pie manis un atvainojās, ka bija par mani ziņojis par to mukšanu ar laivu.”

Dzīvojam patērētāju sabiedrībā
Raimonds Bitenieks ir skeptisks par domu, ka tagad Latvijā ir vajadzīga ceturtā atmoda: “Kas to izdarīs? Mēs dzīvojam liberālās demokrātijas apstākļos patērētāju sabiedrībā. Es trīs reizes esmu skatījies kinofilmu “Ceplis” un domājis – kā “Cepļa” autors varēja paredzēt nākotni, to, kas notiek tagad? Dažs var zagt, var krāpt, un – nekas! Vai atceraties, kā filmā dziedāja “Un tie zelta rubuļi, tie valda pasauli!”? Nezinu, vai mana mūža laikā vairs kādas pārmaiņas notiks. Vienīgi varbūt tad, kad vairs nebūs ko ņemt, tad viņi, tie saucamie oligarhi, sāks viens otru klapēt. Visa pasaule ir kļuvusi naudaskāra, visam pamatā ir nauda, nauda… Man pašam – cik ir, tik pietiek. Es daudz ko sev sagādāju vēl tad, kad strādāju – nopirku datoru, televizoru, sintezatoru. Pensija man nav liela – par 31 gada darba stāžu Latvijā saņemu 250 eiro ar centiem. Man vēl dod sociālo palīdzību, un tā ziemas mēnešus “izvelku”. Vācijā nostrādātie 16 gadi ir pārāk īss laiks, par tiem man pensija nepienākas.”

Raimonds ir sašutis par reklāmu, kas Kurzemes pusē bieži esot parādījusies: “Pārvērtiet mežus naudā!” un sašutis arī par to, ka tiek virzīti priekšlikumi par atļaušanu zāģēt kokus pat kāpu zonā.

Divas tikšanās
Raimonds stāsta, ka helsinkieti Linardu Grantiņu pēdējoreiz sastapis pirms gadiem četriem vai pat senāk degvielas uzpildes stacijā: “Teicu, ka viņš ir 21. gadsimta donkihots ar Napoleona ambīcijām. Bet to, ko viņš internetā raksta “Tautas tribunālā”, es nelasu.” Otrs “Helsinku-96” dibinātājs Mārtiņs Bariss piezvanījis Raimondam šogad, satikušies parkā, Mārtiņš nav bijis optimistiski noskaņots. Toreiz Biteniekam likumsargi aizrādījuši, ka parkā smēķēt nedrīkst, un uzrakstījuši protokolu par pārkāpumu. Raimonds saka: “Kāpēc par to nekur nav uzrakstu? Es viņiem teicu, ka to nezināju, ka pēdējoreiz piejūras parkā biju pirms 13 gadiem. Bija jāiet skaidroties. Es priekšniekam teicu – bet kā es varu zināt, kur drīkst pīpēt un kur ne? Ja iebrauks kāds ārzemnieks, viņš arī nezinās!”

Rudenī Bitenieks brauks apciemot radus Vācijā. Viņš priecājas, ka garīgi un fiziski jūtoties nevis 73 gadus vecs, bet kā četrdesmitgadnieks: “11. maijā atbraucu no Minsteres, 1770 kilometrus pieveicot 20 stundās tikai ar divām desmit minūšu pauzēm, lai padzertu kafiju.”

August 23, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Eiropā piemin staļinisma un nacisma režīmu upurus

Ruslans Šuļga, F64 Photo Agency

Pirms deviņiem gadiem Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere kopā ar vēl četriem ārvalstu kolēģiem panāca, ka Eiropas Parlaments oficiāli pieņem un izsludina rakstisku deklarāciju “Par 23.augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu”. Tas bija nozīmīgs solis, lai visas Eiropas mērogā tiktu nosodīti ne vien nacisma un fašisma, bet arī otras puses – staļinisma – noziegumi, kā arī pieminēti to upuri.

Deklarācijā Eiropas Parlaments oficiāli nosodīja abus noziedzīgos totalitāros režīmus un aicināja Eiropas Savienības valstu parlamentus pasludināt 23.augustu, kad tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, par kopīgu staļinisma un nacisma noziegumu upuru piemiņas dienu. Vēl 10 gadus atpakaļ kaut kas tāds nebija iedomājams, taču, pateicoties piecu cilvēku iniciatīvai, masu deportācijas un cilvēku iznīcināšana, kas Otrā Pasaules kara laikā skāra teju visas mūsdienu Eiropas Savienības dalībvalstis, tiks paturētas gan mūsu, gan nākamo paaudžu atmiņā.

Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte: “Bez kopīgas vēstures izpratnes nav iespējams veidot Eiropas nākotni, kas balstās uz vienotām vērtībām un izlīguma par pagātnes notikumiem. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka mēs pieminām šos notikumus visas Eiropas Savienības mērogā, jo no abiem režīmiem cieta lielākā daļa Eiropas valstu. Pēckara posmā tika nosodīti tikai nacisma noziegumi, bet Padomju režīma asinsdarbi noklusēti. Neapšaubāmi, Krievijai tas nepatika, jo līdz šim uzvarētājus nesodīja, lai gan viņu noziegumi bija tiesājami. Vēl 2010. gadā, jau pēc deklarācijas pieņemšanas, pēc manas iniciatīvas tika sagatavota un Eiropas Savienības dalībvalstu parlamentiem nosūtīta vēstule, aicinot tos pasludināt 23.augustu par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Mēs nedrīkstam aizmirst, kādu postu Eiropai nesa Otrais Pasaules karš, nedrīkstam aizmirst par tiem, gandrīz 20 miljoniem cilvēku, kuri cieta no staļinisma režīma bijušajā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs. Lai veidotu stabilu un uz vērtībām balstītu nākotni, mums ir jāpieņem un jāatzīst pagātne, lai kāda tā būtu.”

Lai Eiropas Parlaments varētu pieņemt deklarāciju, bija nepieciešams savākt vismaz 50% deputātu parakstus. Tas nebija viegls uzdevums, taču deklarācijas autoriem – Inesei Vaiderei, Kristoferam Bīzlijam, Mariannai Miko, Zitai Gurmai un Aleksandram Alvaro – izdevās iegūt pārliecinošu atbalstu.

“Ieguldījām ļoti lielu darbu, lai savāktu nepieciešamo parakstu daudzumu, un īstenotu mūsu ieceri. Taču tas bija būtiski, lai visa Eiropa uz vēstures posmu, kuram gāja cauri Austrumeiropas valstis, skatītos ar līdzīgu izpratni un nosodītu PSRS un, it īpaši, Staļina laikā veiktos noziegumus. Mēs, neskatoties ne uz ko, esam Eiropas robežvalsts ar Krieviju, tāpēc vienota izpratne par vēstures notikumiem mums ir jo īpaši svarīga. Tas ir viens no faktoriem, kas varētu garantēt līdzīgu notikumu neatkārtošanos. Mums ir skaidri jāsaprot, un vēsture to apliecina, ka neatkarīgu valstu robežas un suverenitāte nekad nav bijis kavēklis Krievijas impēriskajiem nolūkiem. Tāpēc uzskatu, ka gan Latvijas un Baltijas valstu, gan Eiropas Savienības prioritātei jābūt – savu robežu stiprināšana,” uzsver I.Vaidere.

Ilze Zvēra, F64 Photo Agency

Tāpat, lai veicinātu visas Eiropas un arī pasaules izpratni par notikumiem Baltijas valstīs Otrā Pasaules kara un Padomju okupācijas laikā, Inese Vaidere pārliecināja Eiropas Parlamentu atbalstīt dokumentālo filmu “Padomju stāsts”. “Daudzi mani kolēģi atzina, ka kaut kam tādam ir grūti noticēt. Tas tikai parādīja, cik maz Eiropas iedzīvotāju ir informēti par to, kas notika viņiem tieši blakus. Tā ir kļūda, kura mums bija jālabo un joprojām tas jādara, skaļi un skaidri, runājot par to, ko tieši mūsu valstij un katram tās iedzīvotājām nozīmēja staļinisma periods,” pauž I.Vaidere.

August 23, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Cēsu “Stūra māja” gaidīs pirmos apmeklētājus

Cēsu “Stūra māja” gaidīs pirmos apmeklētājus

http://www.la.lv/cesu-stura-maja-gaidis-pirmos-apmekletajus/

Foto - Alvis Jansons

Foto – Alvis Jansons

Aiz šīs sienas Cēsu Valsts policijas nodaļas pagalmā slēpjas agrākās Cēsu čekas ieslodzījumu kameras. Par tām liecina ventilācijas atveres. Cerams, ka 2018. gadā šeit būs pretošanās kustībai veltīta ekspozīcija.

Topošā pretošanās kustības muzeja – Cēsu “Stūra mājas” veidošanas entuziasti 23. augustā rīko atvērto durvju pēcpusdienu, lai iepazīstinātu ar līdz šim paveikto un tuvākā gada laikā paveicamo.

Agrāk tādu informatīvo akciju sarīkot neesot bijis iespējams, jo bijušajās Cēsu policijas garāžu saimnieciskajās telpās, kurās pēc Otrā pasaules kara atradās čekas īslaicīgās aizturēšanas izolators, vienkārši varēja iebrukt jumts. “Gadu pirms gaidāmās atklāšanas gribam parādīt to vietu, pirms tiek iekārtota ekspozīcija, jo līdz šim, kamēr ēkā nebija novērsts avārijas stāvoklis, tur jau nevienu publisku pasākumu rīkot nevarēja,” stāsta muzeja koncepcijas autore kultūrvēsturniece Elīna Kalniņa. Par Cēsu Pils ielas 12. nama pagalmā autentiskā vidē topošo pastāvīgo vēstures ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs” jeb vēstījumu par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupāciju varām no 1940. līdz 1957. gadam “LA” rakstījusi vairākkārt. Pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, kopš Latvijas Politiski represēto apvienības Cēsu biedrības valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols un Elīna Kalniņa ķērās pie idejas īstenošanas, sākot praktiski no nulles. Pēc Ozola kunga teiktā, “darba vēl bezjēgā daudz”, taču iniciatori ir stingri pārliecināti, ka muzeja atklāšana, kā iecerēts, notiks 2018. gada 23. augustā.

Topošā muzeja ēka ir minimāli mainījusies kopš laikiem, kad 1940./41. gadā un pēckara represiju gados to izmantoja “pretpadomju” darbībās arestēto īslaicīgai ieslodzīšanai pirms nosūtīšanas tālāk uz Rīgas Stūra māju. Tajā saglabājušās sešas autentiskas kameras ar dzelzs durvīm, koka nāras, tualete arestantiem, uzrauga telpa, virtuvīte ar krāsni. 2015. gadā pagalmā izvietoja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem. P. Ozols stāsta, ka pēdējā gada laikā ēkā iekārtota kanalizācija, pagalmā pie objekta uzklāta hidroizolācija, ielikts bruģis, bet pats galvenais – uzlikts jumts un tā novērsts ēkas avārijas stāvoklis. Izrādījies, ka ilgstoši tekošais šīfera jumts bija sapūdējis nama koka sijas un konstrukcijas. “Jumts mums izmaksāja ļoti dārgi – 34 tūkstošus eiro. Nebijām ar tādu summu rēķinājušies,” atzīst Kalniņa. Nācies pagaidām palikt parādā darba veicējiem. “Bet mēs ejam uz priekšu un savu panāksim,” viņa piebilst. Vēl ēkai jātaisa hidroizolācija, jāsiltina, jāapmet, jāveic iekšdarbi, lai muzejs būtu pieejams arī invalīdiem, vajag tualeti, komunikācijas. Vietējie uzņēmēji gan esot ļoti atsaucīgi un viens otrs izdarot darbu pat vienkārši tāpat, arī Cēsu novada pašvaldība katru gadu projektam piešķir 10 tūkstošus eiro, un atbalstu sniedz vairākas Cēsu apkaimes pašvaldības, tomēr kopējā nepieciešamā summa ir krietni lielāka – aptuveni 144 tūkstoši eiro. Ziedot tiek lūgtas arī privātpersonas: Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrībai, reģ. Nr. 40008092338, ziedojumu konts Citadeles banka, LV21PARX0016851920001, ziedojuma mērķis “Pils iela 12”.

Paralēli remontdarbiem turpinās darbs pie ekspozīcijas, kas izplānota jau detaļās. Laikā no 1940. līdz 1957. gadam reālu pretošanās epizožu okupācijas varām Cēsu apriņķī vien bijis vairāk nekā 500 – sākot no bruņotas cīņas, aizliegtā Latvijas karoga uzvilkšanas līdz vienkārši svešas varas ignorēšanai. Katrā no sešām kamerām būs kāda indivīda stāsts, ko šis cilvēks, viens vai kopā ar kādu, konkrētā gadā un datumā darījis pretošanās kontekstā. Katrā kamerā skanēs nopratināšanas protokolos un dokumentos balstīts audiostāsts. Scenogrāfi Krista un Reinis Dzudzilo, kas piekrituši veidot jaunā muzeja māksliniecisko noformējumu, sagatavojuši maketu un skices ekspozīcijai un kameru iekārtojumam. Šī sadaļa tiek finansēta, izmantojot Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammu “Latvijai–100”. Ekspozīcijas iekārtojuma ziņā tiek cerēts arī uz ASV bāzētā Latviešu fonda atbalstu.

Izstaigāt telpas, sīkāk iepazīstināt ar muzeja iecerēm, padebatēt ar ekspozīcijas veidotājiem, arī vēsturnieci Inesi Dreimani, topošā muzeja idejas virzītāji aicina atvērto durvju pēcpusdienā 23. augustā no plkst. 15 līdz 19.

August 9, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Linards Muciņš par KGB arhīvu

Linardu Muciņu par KGB arhīvu intervē Ukrinform – Oļegs Kudrins (Олег Кудрин)

Ivars Līdaka

Viss raksts: https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/07/linardu-mucinu-par-kgb-arhivu-interve-ukrinform-olegs-kudrins-%D0%BE%D0%BB%D0%B5%D0%B3-%D0%BA%D1%83%D0%B4%D1%80%D0%B8%D0%BD-01-08-2017/


(Varu būt viens no 3.Atmodas ierindas aculieciniekiem, jo biju klāt Vides aizsardzības kluba pasākumos kopš sanāksmēm Latvijas Universitātē; kluba biedra kartes visiem izgatavoja cilvēks, kurš vēlāk atzinās kā čekas aģents. Vēlāk iestājos LNNK un tur biju klāt atvērtajās valdes sēdēs un kongresos, līdz vienā kongresā pamanīju bariem neredzētu cilvēku, kuri pa kaktiem tirgojās ar balsīm – es par tevi, tu par mani.

Pats būdams skorpioniski aizdomīgs, biju tehnikuma gados gandrīz pietaisījis bikses pēc uzbļāviena pratināšanā kara komisariātā par it kā pretvalstisku darbību, gan pretēji – pats ar muguras spalvām īsti sāpīgi sajutis apkārtējo aizdomīgumu pret sevi. Jaunībā biju ar grūtībām mācījies melot un dzīvot dalīto apziņas stāvokli, pat mēģinot pašsaglabāšanās labad sev aizmālēt ļaunprātīgo komunismu ar tā kristīgas vērtības viltojošo glazūru. Klubā uz savu roku darbojos informācijas cauruma aizlāpīšanā, visu algu tērējot fotomateriālos un naktis pavadot sarkanajā fotolaboratorijas gaismā – lai mītiņos izdāļātu iedrošinošas tautas kustības bildes. Tāpat kā vidējais latvietis, es ar cerībām skatījos “labo komunistu” mutēs, sagaidot mājienus par atļautajām robežām. Pāris reizes uzstājos publiski fabulu valodā, pārbijies kā kaķis. Aizdomīgums mani nav pametis ne brīdi un diemžēl tam ir pamats arī šodien.

Gan klubā gan LNNK sanāksmēs un kongresos brīnījos, gan sašutu par ākstiem – gaisa jaucējiem, kuri tiešām sekmīgi pildīja savu melno, kā atklāj Muciņš, čekas darbu. Atceros kā kādā lielā sanākšanā stāvovācijās vai biksēs čurājām sajūsmā klausoties kāda iesūtītā, manuprāt, čekista pretvalstiska varoņdarba leģendu. Nešaubos, ka bija un joprojām ir un būs aizmuguriski apmelojumi. Lai vai kā, esmu dziļi pateicīgs mākslinieku dienām, Arvīdam Ulmem, Valdim Turinam, īpaši helsinkiešiem un Eduardam Berklavam. Vai bija kādi labāki?

Tomēr apzinos arī genocīda iedzītās dzīvnieciskās bailes mūsos tolaik un vidējā nekolaboranta latvieša, tostarp, savu pilnīgo administratīvo iemaņu trūkumu. Šaubos, vai bez pilnīgā PSRS saimnieciskā sabrukuma un, paradoksāli, bet čekistu labākās informētības un viņu gatavošanās mežonīgajam kapitālismam tauta būtu iedrošinājusies kustēties.

Nu boļševismu nomainījis ļaunprātīgs anarholiberālisms, PSRS imperiālismu Krievijas imperiālisms; tauta atkal piemērojas zemiskiem apstākļiem, pareizāk, sitas cauri dzīvei kā mācēdama. Vai ir, kas apjēdz un gatavojas šoreiz īstākām pārmaiņām uz patiesības varu? Ivars Līdaka)

Pašlaik Ukrainā visai bieži runā par problēmām, kādas radījušas un turpina radīt manipulācijas ar Ukrainas PSR KGB arhīviem. Visai bieži šajā sakarā mēdz pieminēt iespējamu neatklātu “ietekmes aģentu” ietekmi uz stāvokli valstī.

Latvijā šajā ziņā ir vienkāršāk. Tā ir vienīgā pēcpadomju valsts, kurā izdevās dabūt kgbešņiku kartotēkas kopā ar “atslēgu”, kas tās precīzi un viennozīmīgi atšifrē. Par to ekskluzīvā intervijā Ukrinformam pastāstīja 1991.gada notikumu rosīgs dalībnieks Latvijas jurists Linards Muciņš. Viņš ir bijis parlamenta deputāts divos sasaukumos, bet pašlaik – Latvijas PSR KGB zinātniskas izpētes valdības komisijas pie Latvijas Universitātes Vēstures institūta loceklis.


KGB ARHĪVU VISPĒRĒJĀ UZBŪVE

–Ir gadījies lasīt, ka PSRS sabrukuma laikā Latvijā ir izdevies iegūt un saglabāt pilnīgāko KGB arhīvu. Tā ir?

-Nu, pavisam pilnīgi vietējā KGB arhīvi – arī pie mums tie nav saglabāti. Bet svarīgais un vērtīgais – mums ir arhīvu “atslēga”. Kas tas ir, un kāpēc vajadzīgs? Pieņemsim, ņemam operatīvo lietu, un tur rakstīts: Aģents “Ērglis” (Орёл) ziņo. Pēc konteksta, protams, minēt var, kurš tieši aiz šā pseidonīma slēpjas. Bet ja ir “atslēga”, tad tu jau droši zini, kurš tas ir. To sauc par KGB aģentūras uzvārdu kartotēku.

–Pastāstiet, lūdzu, par kgbešņiku kartotēkas uzbūvi.

-Agrāk tā bija trijos eksemplāros. Viens – alfabētiskais segvārdu saraksts. Otrs – darbojošos aģentu alfabētiskais saraksts. Uz katras aģenta kartiņas ir numurs, kā arī ir īpašs žurnāls, kurā ierakstīti aģenta dati (tikai segvārds, bez uzvārda, un dažādi dati, tostarp – kurš savervējis, kad). Trešā ir tā saucamā “statistiskā kartotēka”, kas sakārtota iestāžu un nodaļu secībā. Katru mēnesi, bet dažreiz pat biežāk kuratori atskaitījās, cik aģenti savervēti, par cik skaits ir dažādu iemeslu dēļ samazinājies, cik ir “sastučīts” utt. Ar laiku viena no kartotēkām – segvārdu – pēc centrālas pavēles no Maskavas ir likvidēta. Palikušas divas kartotēkas. Un mums izdevās tās abas iegūt. Lai gan daži izsaka šaubas, sak, kaut kas varēja izbirt, kaut ko varēja izzagt. Bet tā nav – inventarizācijas laikā visas kartiņas ir bijušas vietā… Tātad, par katru aģentu bija divas lietas. Personīgā lieta – viss materiāls par vervēšanu, dati par aģentu: kas viņš ir, kur dzīvo. Otra – “darba lieta”, kurā sakopoti viņa aģentūras ziņojumi; šajā lietā uzrādīts tikai darba segvārds, bez uzvārda. Starp citu, svarīgākie aģentūras ziņojumi ir ielikti arī personīgajā lietā. Te, starp citu, ir ļoti svarīgs aspekts.

–Kāds?

-Noteikti publiski cilvēki, zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, kas bijuši KGB aģenti, bieži mēģina to apstrīdēt. Viņi saka: “Es tikai rakstīju atskaiti par notikumu – Zinātņu Akadēmijas vai Ministru padomes vai pilsētas-rajona padomes “pirmajai daļai”. Bet tad viņi nebūtu parakstījušies “Ērglis”, bet rakstījuši savu īsto uzvārdu, teiksim, Ivaņenko Ivans Ivanovičs. Īstenībā tādu ziņojumu no pazīstamiem cilvēkiem, kas parakstīti tieši ar segvārdu, ir daudz. Tie parasti gatavoti kopā ar kuratoru, KGB virsnieku, pēc tam izsūtīti pa dažādām nodaļām. Kopijas ir palikušas darba un personīgajās lietās.

KARTOTĒKA-ATSLĒGA IR KGB “SIRDS”

–Kā attīstījās notikumi perestroikas laikā?

-1988.gadā centrālā vara Maskavā saprata, ka zaudē mūsu Baltijas valstis jeb Pribaļķiku, kā to tur impēriski sauca un, starp citu, turpina saukt…

Lasiet visu rakstu: https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/07/linardu-mucinu-par-kgb-arhivu-interve-ukrinform-olegs-kudrins-%D0%BE%D0%BB%D0%B5%D0%B3-%D0%BA%D1%83%D0%B4%D1%80%D0%B8%D0%BD-01-08-2017/

August 7, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos

Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – «vēstule no meža» un lūgums pēc naudas un munīcijas

1952.gada jūnijā Centrālā izlūkošanas pārvaldes (CIP) struktūrās tika izplatīts dokuments, kas, acīmredzot, ir īstas “vēstule no meža”. Tajā bruņotas pretpadomju kustības dalībnieki ziņo par situāciju, atskaitās par rezultātiem un prasa palīdzību.

Šis dokuments atrodams CIP oficiālajā vietnē – virkne atslepenoto dokumentu šogad pavasarī kļuvuši publiski pieejami. Dokuments, visticamāk, oriģinālā rakstīti latviski, taču CIP publiskotie un attiecīgi šajā rakstā tiek tulkoti no angļu valodas. Daļa no šiem 40. – 60. gadu dokumentiem ir visnotaļ vispārīgas analītiskas atskaites, savukārt citos atrodamas aģentu liecības vai to pārstāsti.

Rakstu sērijā par mežabrāļiem CIP slepenajos arhīvos:

Rus.lsm.lv aprakstītais “informatīvais ziņojums” nedaudz atšķiras. Lai gan uzrakstīšanas datums, avots un vieta, kur CIP saņēma dokumentu, atslepenošanas laikā aizkrāsoti, taču var pieņemt, ka oriģināls bija rakstīts latviski un sākotnēji “vēstule no meža” bija adresēta latviešu emigrantu kopienām Rietumos. Vai to sūtītājiem bija zināms par to, ka CIP jau “kūrē” dažus no viņiem un dažas organizācijas redzamās personas saņem atalgojumu no specdienesta, nav zināms.

Latviešu pretošanās. Informatīvais ziņojums.

Slepeni, 1952.gada 12.jūnijs.

1. Pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš latviešu tautai laupīta brīvība. Šajos gados mūsu tauta lējusi daudz asinis un asaru. Simtiem un tūkstošiem dedzīgāko Latvijas patriotu sirdis pārstājušas pukstēt cīņu laukos un pēc kara – mūsu dzimtenes mežos un purvos. Taču arī šie drūmie gadi nav spējuši salauzt latviešu nācijas spēku un nepārvaramās brīvības alkas. Mēs ne brīdi neesam zaudējuši cerības par mūsu atbrīvošanas stundu, cerības sveicināt dienu, kad mēs atkal valdīsim pār savu zemi un īpašumiem.

2. Daudzkārt mūsu sirdis sāpēja, domājot par latviešu bēgļiem ārvalstīs. Kāpēc viņi nevarētu iestāties par mums to cilvēku priekšā, kas lemj par pasaules tautu likteņiem, un kāpēc viņiem nemēģināt darīt kaut ko mūsu labā? Domājot loģiski, mēs saprotam šķēršļus, kas traucē tam, tomēr savās sirdīs pārmetām viņiem. Tagad ar to ir cauri.

No ziņām, kas saņemtas no ārzemēm, mēs uzzinājām, kā lietas notiek patiesībā, un tas atjaunoja cīņas sparu mūsu asinīs un deva mums jaunu gribasspēku. Lai gan arī bez šī pacēluma mēs esam nesatricināmi iet līdz galam, tā kā esam ar nelaužamu pacietību un nelokāmību, un mums nav ilūziju par jauna kara prognozēm.

3. Pēdējo piecu gadu laikā mēs daudz iemācījāmies un daudz sapratām.

Pēc vāciešu kapitulācijas 1945.gadā lielākā daļa patriotu nevēlējās kļūt par gļēvuļiem un atdot sevi komunisma vardarbībai. Viņi sāka jaunu cīņu kā partizāni,

dzīvojot mežā cerībā, ka drīzumā sāksies karš starp brīvo pasauli un komunistiskajām valstīm.

4. Partizānu grupas bija organizētas visā valstī. Jāuzsver, ka partizānu darbību raksturs līdz šim bija haotisks un steidzīgs, jo kopā ar partizāniem mežos bija noziedznieki un avantūristi. Vienotas vadības viņiem nebija, kā arī šai jaunai cīņai nebija izstrādāta kopēja taktika un mērķi.

5. Katra partizānu grupa gāja savu ceļu. Daži mēģinājumi apvienot atsevišķas grupas, kas [darbojās] vienā rajonā, nesekmējās, jo tās nespēja stāties pretī ienaidnieka regulārās armijas spiedienam.

6. Saskaroties ar milzīgām grūtībām mežā, daudzi partizāni zaudēja cīņassparu, īpaši, kad komunisti atsēja sev rokas kaujas frontē un Latvijas mežos sāka plašu meklēšanas operāciju. Komunisti arī slēpa mazas armijas grupas lauku sētās mežu tuvumā. Tas nesa ne tikai lielus cilvēku upurus, iespaids uz partizānu cīņassparu bija pat lielāks. Tādēļ cīņas pirmajā gadā daudzas no šīm partizānu grupām pašķīda, bija daļēji iznīcinātas vai notvertas. Bez tam nākamajā rudenī daudzi partizāni sāka baidīties par gaidāmās ziemas grūtībām un dažas lētticīgas personas brīvprātīgi pievienojās komunistiem.

7. Šāda situācija bija visu 1946.gadu. Partizānu skaits šajā laikā būtiski samazinājās, taču dažas grupas sāka uzlabot disciplīnu un drošību.

8. 1947.gadā partizānu vēsturē sākās jauna ēra. Cīņa ar komunistiem kļuva organizētāka. Parādījās atsevišķas partizānu organizētas grupas ar uzlabotām kaujas spējām un labāku taktiku.

9. Katras grupas apmērs – no pieciem līdz desmit cilvēkiem.

10. Vērts atzīmēt, ka šīs grupas Latvijā nav vienīgie bruņotie spēki, pastāv arī dažas neorganizētas grupas. Bez tam ir daudz atsevišķu personu, kas dzīvo nelegalizēti un ar kurām var rēķināties kā ar papildspēku avotu organizācijai.

11. Attiecībā uz ekonomisko bāzi pastāv dažādi veidi palīdzības iegūšanai:

a. Katrai partizānu grupai ir sava nodrošinājuma bāze, tostarp pie legāli dzīvojošiem zemniekiem. Šo atbalstītāju vārdi tiek turēti noslēpumā.

b. Papildus partizāni pamanās atņemt naudu un citas lietas komunistiskai varai un ekonomiskajām organizācijām.

c. Latvijas patriotu brīvprātīgie ziedojumi.

12. Neraugoties uz visām grūtībām, ko 1949.gadā izraisīja boļševiki – mūsu bagātāko zemnieku deportācijas, kas bija mūsu atbalstītāji, un kolektivizācija – mēs sākām organizācijas veidošanu no legāli un nelegāli dzīvojošiem patriotiem un cilvēkiem, kas ir opozīcijā padomju režīmam. Tomēr organizācijas kodols bija partizāni.

13. Mēs pieliekam pūles, lai saglabātu šo organizāciju kritiskajam momentam kara gadījumā.

14. Cik tas ir iespējams, nodrošinām saviem partizāniem ieročus patronas un uzlabojam taktiskās zināšanas. Lai taupītu patronas un paglābtu dzīvības, viņi šaujamieročus izmanto tikai situācijās, kad ir spiesti atņemt pārtiku, un pašaizsardzībai, kad piedzīvo ienaidnieka armijas un drošības spēku uzbrukumu.

15. Lai izvairītos no ienaidnieka provokācijām, jaunas grupas un cilvēkus organizācijā ielaiž tikai caur ļoti labiem personiskiem kontaktiem un pazīšanos.

16. Papildus, cik tas ir iespējams vietējos apstākļos, partizāni izplata patriotisko propagandu vietējiem zemniekiem, stiprinot latviešu pretkomunistisko apziņu.

17. Kā vēsturisku brīdi jāpiemin visu organizēto grupu komandieru tikšanās 1951.gada 15.septembrī. Tika apspriesta mūsu skatījums uz nākotni un iezīmes situācijai pasaulē. Komandieri savos posteņos atgriezās ar vēl stingrāku apņēmību turpināt šo pašaizliedzīgo cīņu, kamēr nebūs atgūta Latvijas brīvība.

18. Mēs nolēmām kara gadījumā sekojoši izvērst savas darbības:

a. Izveidot bruņotas partizānu grupas mežos katrā Latvijas daļā, lai dotu iespēju partizāniem pārņemt kontroli jebkurā valsts daļā.

b. Spridzināt tādus ienaidnieka armijas un ekonomiskos objektus kā noliktavas, tiltus, dzelzceļu un citus stratēģiskos mezglus.

c. Vākt visu piemērotu informāciju par ienaidnieku un viņa nocietinājumiem vai pārvietošanos, ko tad nodot rietumvalstu komandieriem, ja viņi to pieprasīs.

d. Palīdzēt vai slēpt visus latviešus, kurus apdraud komunisti.

19. Šīs programmas īstenošanai ar iespējami mazākiem zaudējumiem mums nepieciešama palīdzība no ārpuses, tas ir:

a. Nauda pārtikas, apģērba un apavu iegādei partizāniem.

b. Ieroči un munīcija:

  1. Automātiskie ieroči un 9 mm kalibra patronas.
  2. Vācu patronas vieglajiem automātiem.
  3. 7,65 un 6,35 mm kalibra pistoles un patronas – personām, kas dzīvo legalizēti.
  4. Rokas granātas.
  5. Mīnas stratēģisko punktu mīnēšanai.

c. Topogrāfiskās kartes un medikamenti, lai gan tās ir mazāk akūta problēma.

20. Situācija ar munīciju ir tik slikta, ka dažās grupās automātiskie ieroči ir nelietojami patronu trūkuma dēļ. Partizāniem nākas izmantot parastās šautenes, un vācu munīcija, kas palikusi pēc kara, sākusi rūsēt un nav izmantojama.

21. Mēs sūtām labākos un sirsnīgākos sveicienus mūsu latviešu bēgļiem, kas izkliedēti daudzās valstīs. Mēs sagaidām viņu iespējami ātrāku atgriešanos. Mēs esam pārliecināti, ka viņi alkst atgriezties, lai gan var uzskatīt, ka viņiem paveicās, jo viņi ir atpestīti no bezspēka skatīties, kā spīdzina viņu Tēvzemi.

August 6, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos

Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – partizānu kustības rašanās, organizācija un pārvalde

Milzīgā Aukstā kara laika dokumentu klāstā, kuru nesen atslepenoja ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP), atrodami arī lielākā vai mazākā mērā latviešu mežabrāļiem veltīti dokumenti, kas atspoguļo partizānu aktivitātes, pēckara gados cīnoties pret padomju varu. Vairākos dokumentos ziņots arī par lomu, kuru pretošanās kustībā spēlēja gan CIP, gan PSRS Valsts drošības komiteja (VDK), vēsta rus.lsm.lv.

Daļa no šiem 40. un 50. gadu dokumentiem ir visnotaļ vispārīgas analītiskas atskaites, savukārt citos atrodamas aģentu liecības vai to pārstāsti. Lapas ar atzīmi “Pilnīgi slepeni” Rus.lsm.lv uzgāja reti, un lielākā daļa dokumentu bija atzīmēti kā “Slepeni” vai ar zemāku slepenības pakāpi. Tomēr gandrīz visos dokumentos izņemts informācijas iegūšanas datums, kā arī avota vārds. Dažos izņemtas veselas lappuses, savukārt citos piezīmēts, ka iegūtā informācija nav atzīta par uzticamu.

Pretošanās kustības attīstība Latvijā no 1945.gada.

Slepeni. 1952.gada 16.jūnijs. 

“1. Partizānu kustība plašā nozīmē sākās Latvijas PSR 1945.gadā, pēc [Nacistiskās Vācijas] kapitulācijas. Latvijas Leģiona dalībniekiem bija izvēle vai nu ierasties [padomju organizētajos] pulcēšanās punktos un kļūt par karagūstekņiem, vai arī doties mežos un turpināt cīnīties. Šādā veidā parādījās dažādu apmēru partizānu grupas.

2. Grupas sastāvēja no bijušajiem frontes karavīriem, kas viens otru labi pazina. Tajās bija virsnieki, instruktori, citu pakāpju karavīri, policisti, aizsargi, kā arī patriotiski noskaņoti inteliģences locekļi un citi iedzīvotāji. Dažiem bija stingra ideoloģiska pārliecība; citi bija neorganizēti noziedznieki.

3. Sākumā nevienam nebija nolūka atgriezties pie dzīves zem likuma. Visiem šķita, ka tūlīt sāksies karš pret Padomju savienību. Tomēr karš nesākās, un to nevarēja sagaidīt tuvākajā nākotnē. Padomju vara sāka ķemmēt mežus, meklējot partizānus, no kuriem daudzi tika nogalināti, pretojoties arestam, un daudzi tika sagūstīti. Padomju vara nostiprināja savas pozīcijas. Dzīve mežos, it sevišķi pēc pirmās ziemas, kļuva grūtāka. Starp partizāniem bija gadījumi ar veselības problēmām, it sevišķi vecāku vīriešu vidū. Sāka kļūt skaidrs, ka šiem [vīriešiem] nebūs pa spēkam turpināt cīņu. Daudzi zaudēja dūšu, kad dzirdēja par smagajiem zaudējumiem, kas bija rezultāts neapdomīgām rīcībām, nepietiekamiem drošības mēriem, kā arī uzticībai neuzticamiem cilvēkiem. Daudzi no partizāniem ieklausījās iekšlietu ministra [Augusta] Eglīša aicinājumā nākt ārā no mežiem un padoties. Tādējādi daudzi no partizāniem padevās, it sevišķi tie, kuri uzskatīja, ka nav iesaistījušies kompromitējošās aktivitātēs.

4. Līdz 1949.gadam šie bijušie partizāni netraucēti dzīvoja un strādāja. Daži tika pie diezgan labām vietām, un citi atrada iespēju sadarboties ar komunistiem. Daudzas no šīm legalizētajām personām, kas tika turētas aizdomās par turpināšanu sadarboties ar mežu partizāniem un informācijas sniegšanu par varas iestāžu gaidāmajām darbībām, tika deportētas 1949.gadā kopā ar tiem, kam neizdevās noslēpt savu neapmierinātību ar padomju režīmu.

5. Visi legalizējušies partizāni tika nopratināti par citu partizānu atrašanās vietu, viņu identitātēm, kur viņi ieguva ēdienu, viņu aktivitātēm, ko viņi gaidīja un kā plānoja rīkoties pret padomju valdību. Legalizētajiem partizāniem tika ieteikts doties satikt savus bijušos draugus un prasīt nākt ārā no mežiem. Taču ļoti reti gadījās, ka kāds no grupām devās satikt partizānus, un tas notika tikai tad, ja tie bija radinieki. Bija vairāki gadījumi, kad bijušie, legalizētie partizāni tika spiesti strādāt Valsts drošības ministrijas labā.

6. Līdz ar to partizānu skaits saruka slimību (nebija iespējams tikt pie ķirurģiskas palīdzības vai ievainojumu apārstēšanas), pašnāvību, krišanas kaujā un sagūstīšanas rezultātā. To liktenis, kuri tika dzīvi ieslodzīti un sagūstīti mežos, nav zināms, taču tiek pieņemts, ka viņiem tika piespriests 25 gadu cietumsods. Tika arestēti arī vadoņi un atbalstītāji, un atbalstītāji parasti tika ieslodzīti uz pieciem gadiem. Ir saņemti ziņojumi, ka pēc soda izciešanas šie indivīdi atgriezās mājās.

7. Kā jau minēts augstāk, partizānus var iedalīt divās galvenajās kategorijās.

a) Ideoloģiskās grupas, kuru mērķis bija sevi saglābt Latvijas atbrīvošanai un sniegt morālu atbalstu citiem patriotiem.

b) Demoralizētas, taču citādi labas [labi trenētas] kaujas grupas, kuru mērķis bija bandītisms un visa veida nelegāla rīcība, neņemot vērā savu upuru morālos vai patriotiskos uzskatus. Šīs grupas kopumā tika ienīstas un meta ēnu uz ideoloģiskajiem partizāniem. Tika pievērsta varas iestāžu uzmanība, un pret šīm grupām bieži vērsa kaujas akcijas, kurās iesaistījās arī daudzas ideoloģiskās grupas, kuras arī cieta. Ideoloģiskās grupas brīdināja savus atbalstītājus (t.i., legāli dzīvojošus bijušos partizānus) nestāties kontaktos ar citām grupām un drošības apsvērumu dēļ nekādi ar tām nesaistīties. Draudzīgas grupas centās savā starpā uzturēt kontaktus.

8. Šie apstākļi un centrālas organizācijas trūkums radīja nemieru legāli dzīvojošajos patriotos, kuri jau 1946.gadā bija noformējuši slepenas organizācijas pagrīdes darbībai. Lai gan nav iespējams kopumā raksturot reorganizācijas procesu, kas norisinājās Latvijas pretošanās kustībā, ir iespējams iezīmēt vispārīgas tendences, vadoties no tā, kas notika kādā visnotaļ lielā reģionālā grupējumā, kas sastāvēja no vairākām atsevišķām partizānu grupām. Legāli dzīvojošu patriotu organizācijas pārstāvis, kāds [vārds dzēsts], uzņēmās nodibināt kontaktus ar ideoloģiskajām grupām mežos. Kopš 1948.gada pavasara ar viņa sadarbību norisinās darbs, lai organizētu un konsolidētu partizānus pēc ideoloģiskiem nosacījumiem, no organizācijas atšķeļot visus partizānu grupējumus, kuriem trūka disciplīnas un kuri gandēja partizānu labo slavu. Šādu ideoloģisku grupu daudzums nav liels, taču viņu eksistence ir svarīga iedzīvotāju morālajam stāvoklim. Trīsarpus gadu laikā ar zināmiem panākumiem tika īstenots grūtais uzdevums reformēt dezorganizētos, nedisciplinētos un demoralizētos partizānu spēkus mazos, taču tīri nacionāli noskaņotos kodolos. Ir izrādījies iespējams organizēt partizānus ideoloģiskā cīņā, nepiedāvājot viņiem materiālu atbalstu. Tādējādi ideoloģiskās un pasīvās pretošanās kustības ir organizētas un lēnām un uzmanīgi tiek paplašinātas, lai nākotnē tiktu galā ar konkrētiem un reālistiskiem uzdevumiem.

9. Pašreiz pretošanās kustības morāle ir laba, un tās locekļi ir ļoti sagatavoti, taču neko tādu nedrīkst izrādīt uz āru. Partizāni un legāli dzīvojošie atbalstītāji veica atklātas darbības pirms tika veikta kolektivizācija, proti, [tika veikta] propaganda pret kolektivizāciju un sabotētas zemnieku saimniecības, to aprīkojums. Aktīvākie komunisti tika noķerti un piekauti. Komunistiem tika sūtītas draudu vēstules, un tie, kuri tām nepievērsa uzmanību, tika nošauti. Tomēr šādas aktivitātes izraisīja vietējo iedzīvotāju un pašu partizānu apspiešanu. Savukārt teroristu grupas, un it sevišķi bandītu grupējumi, kas darbojās paši par sevi un īpaši nedomājot, nogalināja daudzus nevainīgus, nesvarīgus cilvēkus, nošaujot pat vairākus, kuri atbalstīja kustību, taču tajā pat laikā bija nodarbināti padomju iestādēs. Sekojošās deportācijas un krasā rīcība pret partizāniem bija tādā līmenī, kādu varēja sagaidīt. Tad tika saprasts, ka pašreizējos apstākļos labāk nedot pierādījumus par jebkādām aktivitātēm, un kopš 1949.gada partizānu darbības princips ir saglabāt savus spēkus, līdz nāk palīdzība, un līdz tam iemācīties būt noderīgiem.”

Tālāk dokumentā seko puse lapas, kas izdzēsta, to atslepenojot. Dokumenta noslēgums savukārt veltīts metodēm, kuras padomju iekārta – Valsts drošības ministrija, iznīcinātāju bataljoni, vietējā milicija utt. – pielieto pret mežabrāļiem.

Ziņojums beidzas šādi: “Cīņa starp partizāniem un drošības iestādēm turpinās.”


Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos – palīdzība no Rietumiem

Jau vēstīts, ka daļa no šiem 40. un 50. gadu dokumentiem ir visnotaļ vispārīgas analītiskas atskaites, savukārt citos atrodamas aģentu liecības vai to pārstāsti. Lapas ar atzīmi “Pilnīgi slepeni” Rus.lsm.lv uzgāja reti, un lielākā daļa dokumentu bija atzīmēti kā “Slepeni” vai ar zemāku slepenības pakāpi.

Tomēr gandrīz visām atskaitēm un memorandiem, kas attiecas uz 50.gadu pašu sākumu, kad ar Zviedrijā un Vācijā dzīvojošo latviešu emigrantu palīdzību CIP sāka dibināt kontaktus ar pretošanās kustību Latvijā, ir augstākās slepenības zīmogs. Tāpat pirms publikācijas dokumenti izgājuši cauri “sterilizācijai” – izņemts informācijas iegūšanas datums, kā arī avota vārds, bet no citiem izņemtas veselas lappuses.

Seko gandrīz pilns vairāku šīs sērijas dokumentu tulkojums. Slepenības līmenis visos norādīts sākotnējais – kāds tas bija brīdī, kad dokuments tika izveidots.

«Apraksts projektam Nr. __. Koda vārds ZRLYNCH. Veids — tiek īstenots.
Pilnīgi slepeni. 1950.gada 16.augusts.

 

 

1. Norādes.

а. Programmas pamata apstiprinājums:

(1) NSC 10/2 (Saskaņā ar atšifrējumu CIP vietnē, ar NSC apzīmē ASV prezidenta Nacionālo drošības padomi – Rus.lsm.lv)
(2) NSC 58/2
(3) OPC (Politikas koordinācijas birojs — Rus.Lsm.lv) 1949.gada 29.novembra memorands; tēma – “Pagrīdes pretošanās kustību organizēšana Austrumeiropā.”

b. Saistītie dokumenti:

(1) Atskaite no (vārds dzēsts) 725-CHOWU, 1950.gada 26.jūlijā; tēma: “Tikšanās ar Alfrēda Launaga kungu” (sk. pielikumu B)
(2) 1949.gada 26.augusta atskaite, ko CIP iesniedzis Alberts Kalme Latvijas pretošanās kustības ģenerālštāba vārdā: Pirmā daļa, “Latviešu pretošanās krievu okupācijai,” Piektā daļa, “Pieteikums, lai [sniegtu] palīdzību Latvijas pretošanās kustībai” (sk. pielikumu C)
(3) ЕЕ-2. 1950.gada 26.janvāra slepenais memorands; tēma: “Pirmā saruna ar Albertu Kalmi” (sk. pielikumu D)
(4) 1949.gada 12.novembra atskaite, kuru CIP iesniedza Alberta Kalmes kungs. Tēma: “Latviešu pretpadomju organizācijas”

2. Piedāvātais projekts

а. Mērķis:

Sagādāt līdzekļus, lai izmantotu un paplašinātu Latvijas pretošanās kustību.

b. Apspriešana:

(1) Latvijas pretošanās kustība, kas tika dibināta pirms 1944.gada jūlija, kad padomju spēki atkārtoti ienāca Latvijā, dod Politikas koordinācijas birojam iespēju izvērst slepenu aktivitāti Padomju savienībā. Šī pretpadomju pretošanās kustība darbojas kopš kara beigām, un tās aktīvie pretošanās spēki kopskaitā ir vairāk nekā 5000 cilvēku.

(2) Otrā pasaules kara noslēguma fāzē un laikā, kas sekoja kara beigām, Latvijas pretošanās kustība aktīvi un klaji pretojās Latvijas atkārtotai okupācijai no padomju puses. Padomju represīvās aktivitātes, piespiedu deportācijas un vērā ņemamas ārējas palīdzības trūkums samazināja Latvijas pretošanās kustības efektivitāti. Saprotot šo situāciju, kustības vadītāji cenšas nostiprināt iekšējo drošību un uzturēt atlikušos spēkus dzīvus un neskartus, cik vien tas iespējams, lai tos liktu lietā piemērotākā brīdī. Tomēr Latvijas pretošanās kustība ir iesaistījusies graujošās aktivitātēs pret Iekšlietu ministrijas un Valsts drošības ministrijas spēkiem, kā arī vietējiem latviešu informatoriem un komunistisko varu.

(3) Kustība tiek pārvaldīta no Rīgas. Pagrīdes grupas pārsvarā sastāv no cilvēkiem, kurus plānots deportēt, bet kuri izvēlējušies slēpties mežos. Lai gan Rīgas ģenerālštābam ir sakaru pārstāvji sabiedroto kontrolētajās zonās Vācijā, galvenā pārstāvniecība ārzemēs ir kontrolēta no Kontaktu grupas, kas atrodas Stokholmā, Zviedrijā. Šī grupa tika izveidota, lai iegūtu morālu un fizisku atbalstu no ārpuses. Šai grupai savukārt ir pārstāvji Vācijā, Lielbritānijā un ASV.

(4) Kontaktu grupa Zviedrijā ir izvēlējusies savu apjomu ierobežot līdz cieši saistītai 20 cilvēku grupai. Visi biedri ir izdevīgi nodarbināti Zviedrijā. Viņiem ir pietiekami daudz naudas, lai vadītu “normālu” (pēdiņas oriģinālā-red.) dzīvi. Grupai ir trīs atzītie līderi: Alfrēds Launags, līderis, atbildīgais par politiskajām lietām; Linde, atbildīgais par militārajām lietām; kā arī Šintahnieks, atbildīgais par ekonomiskajām lietām (oriģinālā ‘Szintahnieks’, bez norādīta vārda-red.).

(5) 1945.gadā tika nodibināti radio sakari starp Kontaktu grupu Stokholmā un Rīgas ģenerālštābu. Stokholmas raidītāja neatbilstības dēļ radio sakari tika pārtraukti. Tomēr Kontaktu grupa uzskata, ka radio instalācija Latvijā vēl joprojām pastāv. Kontaktu grupa aprīlī uz pagrīdi nosūtīja kādu pārstāvi. Gaidāms, ka viņš atgriezīsies septembrī. Papildu šim cilvēkam kontaktu grupa 1950.gada 15.augustā uz pagrīdi nosūtīs [vēl vienu] vēstnesi. Vācijas [CIP] rezidentūra sniedza zināmu atbalstu pēdējai operācijai.

(6) [CIP] Politikas koordinācijas biroja atbalstīta, Latvijas pretošanās kustība var izrādīties ar lielu operatīvo vērtību.

Adekvāta finansiāla palīdzība un aprīkojums ļautu kustībai nostiprināt eksistējošās pagrīdes telpas un izvērst slepenās darbības. Šāda paplašināšanās atvieglos veiksmīgu iekļūšanu Padomju Savienības iekšienē.

(7) Tiek uzskatīts, ka šī pagrīdes organizācija, ja tā iegūs atbalstu un ekipējumu no Politikas koordinācijas biroja, varētu nodarboties ar šāda veida aktivitātēm:

(a) Komunikācijas kanālu izveide ar pretošanās spēkiem Latvijas iekšienē;
(b) Pagrīdes kontaktu izveide Padomju Savienības iekšienē;
(c) Slepena propagandas izplatīšana, no kuras daļa tiktu drukāta pašā apvidū;
(d) Radio apraide no valsts iekšienes vai citām tuvējām vietām, taču stādīta priekšā kā tāda, kas nāk no [valsts] iekšienes;
(e) Sabotāža un ekonomiskais karš;
(f) Bēgšanas un izvairīšanās ceļu izveide;
(g) Gatavošanās partizānu kara darbībām.

(8) Darbojoties ar Latvijas pretošanās kustību, jābūt ļoti piesardzīgiem, lai nodrošinātu pietiekamu drošību un kontroli. Tikai pats minimums noteiktu indivīdu [Kontaktu] grupā zinās par mūsu atbalstu. Grupas fiziskā atrašanās vieta Zviedrijā rada drošības apdraudējumu, kas jāņem vērā.

(9) Mērķa datums. Ņemot vērā, ka pirmais iepazīšanās kontakts jau nodibināts un ka pagrīdes pārstāvim būtu jādodas prom no Latvijas kaut kad septembrī, mūsu iesākuma interese būtu jāizrāda ne vēlāk kā 1950.gada 1.septembrī. Paredzēts, ka šis ir ilgtermiņa projekts.

с. Secinājumi:

Politikas koordinācijas birojs, izmantojot rezidentūru Minhenē, kontaktēsies ar Dr. Alfredu Launagu, Kontaktu grupas vadītāju, kaut kur Vācijā. Saziņas mērķis būs iegūt precīzāku operatīvo informāciju, kā arī novērtēt šīs struktūras relatīvo drošību. Ja tiks secināts, ka šo struktūru izmantošanai ir praktiska vērtība, Politikas koordinācijas birojs tās sāks izmantot mazāk svarīgiem projektiem.

d. Ieteikumi:

(1) Uzskatāms, ka ASV interesēs ir sniegt finansiālu un materiālu atbalstu Latvijas (iepriekš svītrots-Lietuvas, red.) pretošanās kustībai.

(Ieteicams, lai šis atbalsts nepārsniedz 30 000 dolāru kopā ar pietiekamu radio un operatīvā aprīkojuma klāstu pirmajam gadam.)

(2) Pēc vajadzības tiks atsūtīts labots budžets, kas pielāgots gaidāmajām operatīvajām Latvijas pretošanās kustības darbībām.

3. Operatīvā kontrole

а. Vašingtonas [CIP] ģenerālštābs centralizēti koordinēs visas ar šo projektu saistītās darbības.

b. Lauka operatīvā kontrole tiks īstenota no Minhenes rezidentūras.

4. Darbības teritorija

Sākotnēji slepenas operācijas notiks Latvijā. Atbalsta operācijas, arī slepenas, notiks Vācijā un, ņemot vērā projekta attīstību, iespējams, arī Zviedrijā un Somijā.

5. Aizsegs

Politikas koordinācijas biroja aģents izmantoja tūrista aizsegu, lai tiktos ar Launagu. Turpmākajām tikšanās reizēm biroja aģents izmantos aizsegu ar [dzēsta pusotra rindiņa-red.].

6. Drošība

Tiks ņemti talkā vislielākie piesardzības mēri, lai panāktu, ka [zināšanas par] jebkādu līgumu būtu pieejamas tikai atbildīgajiem kustības vadītājiem, kurus mēs esam pārbaudījuši. Latvijas pretošanās kustības pārstāvis noteikti tiks informēts, ka jebkāds drošības pārkāpums, kas radīs problēmas biroja turpmākajām darbībām vai radīs iespaidu, ka organizāciju atbalsta ASV valdība, rezultēsies tūlītējā finansiāla atbalsta pārtraukšanā.

7. Personāls

а. Operatīvais darbinieks — Viljams P. Rokvuds
b. Apstiprināšanas darbinieks – EE vadītājs (EE – Austrumeiropas nodaļa – red.)

8. Saziņas plāns

Tiks izmantoti esošie Politikas koordinācijas biroja objekti.

9. Ģenerālštāba sniedzamais atbalsts

Nav vajadzīgs, izņemot konfidenciālu finansējumu birojam saskaņā ar pievienoto formu Nr. 404. Tas var mainīties, ja tiek atsūtīts labots budžets.

10. Atbalsts, sniedzams struktūrām ārpus Politikas koordinācijas biroja 

No OSO (Īpašo operāciju biroja – red.) tiks prasīta pretizlūkošanas operācija Latvijas pretošanās kustībā.

11. Koordinācija:

Īpašo operāciju birojs – tie aspekti, kuros nepieciešama OSO palīdzība, tiks koordinēti ar šo biroju.

12. Atskaišu sniegšana

Tiks izmantota standarta procedūra

13. Katastrofas plāns

Katastrofas gadījumā biroja personālam tiks pielietots Minhenes rezidentūras plāns.

[..]

15. Pašreizējais statuss

1950.gada janvārī Alberts Kalme vispārīgi apsprieda Latvijas pretošanās kustību ar Politikas koordinācijas biroju un Īpašo operāciju biroju. 1950.gada 20.jūnijā [vārds dzēsts] tikās ar Launaga kungu Hamburgā, Vācijā.

[Vārds dzēsts] tika piešķirta mutvārdu atļauja (1950.gada 3.augusts) iedot Latvijas pretošanās kustībai 10 000 rubļu, lai palīdzētu sakariem ar pagrīdes grupu un liecinātu par mūsu labajiem nodomiem.

(Pēdējā dokumenta lapa ir jau minētais 404. pielikums, kurā operācijas mērķiem pieprasīti kopā 30 tūkstoši dolāru.)

Ikmēneša atskaite par ZRLYNCH projektu, 1951.gada jūlijs
Pilnīgi slepeni. 1951.gada 3.augusts. Projekts turpinās.

 

Plāna raksturs: Politisks, paramilitārs.
Finansējuma veids: Subsīdijas.
Finansējums: Līdz šim — 9 000 dolāru. Saistības uz šo mēnesi — 867 dolāri. Ar saistībām nesaistītā bilance — 8 133 dolāru.

a. Iepriekš sasniegtā kopsavilkums:

Šī projekta mērķis ir atbalstīt Latvijas pretošanās kustību ar mērķi sakontaktēt vai izveidot pretošanās kustību Latvijas iekšienē. Latvijas operatīvā grupa, kuru veido Alfreds Launags un Arturs Linde – abi ir no Latvijas kontaktu grupas Latvijas pretošanās kustībā – ir ieradusies Vācijā. Ir nodibinātas vietas, lai sāktu trenēt vietējos (t.i., latviešu – red.) aģentus. Konkrētās plāna fāzes īstenošanai vēl nepieciešams vētīt potenciālos aģentus, kas jau atlasīti. Trešais pretošanās kustības kontaktu grupas loceklis, [vārds dzēsts], meklē kandidātus Zviedrijā un, kā prasīts, informē savus Vācijas kolēģus.

b. Pēdējā mēneša laikā sasniegtais:

Trīs perspektīvi aģenti, kas tiks apmācīti kā radiooperatori, tika instruēti pārvākties no Zviedrijas uz Vāciju. Kamēr viņi gaida pieeju, viņi izies apmācības neslepeno daļu.

Tāpat tiek apsvērts ierobežots mēģinājums sazināties ar pretošanās kustības locekli, zināmu kā Valdemāru. Viņš atrods Latvijā. Valdemārs ir tuvs Artūra Lindes draugs un 1948.gadā tika iefiltrēts savā dzimtenē ar Zviedrijas izlūkdienesta palīdzību.

Kopš tā laika viņš ir uzturējis kontaktus ar zviedriem un netieši arī ar Īpašo operāciju biroju [dzēsts vārds]. Pirms pamest Zviedriju 1948.gadā, Valdemārs ar Launagu izdomāja visnotaļ elementāru kriptogrāfisku sistēmu, ar kuru pagrīdes organizācijas pārstāvis varētu sazināties ar Valdemāru pa tiešo, apejot zviedru kontroli. Tika arī nolemts, ka, ja kāds šādā veidā sazinātos ar Valdemāru, viņš nodotu šo kontaktu kādam citam Latvijā esošam pretošanās kustības dalībniekam. Lai izveidotu tiešu saziņas līniju ar Latviju, Īpašo operāciju birojs un Politikas koordinācijas birojs pašlaik apsver izvietot latviešu radiooperatoru Vācijā [..], kas censtos sazināties ar Valdemāru. Šī priekšlikuma izpildei nepieciešama tālāka izpēte un diskusijas starp abiem birojiem, kas, cerams, pārliecinās Īpašo operāciju biroju, ka saziņa ar Valdemāru no Vācijas ir iespējama, nepakļaujot briesmām biroja [vārds dzēsts] kontaktu ar viņu vai viņu kopīgās attiecības ar Zviedrijas izlūkdienestu.

Turpinās diskusijas par iespēju pārvērst operācijas Latvijā par kopēju Īpašo operāciju biroja un Politikas koordinācijas biroja projektu. Īpašo operāciju birojs ir noturējis sagatavošanās sarunas ar Alfredu Bērziņu, bijušo kabineta locekli [Kārļa] Ulmaņa valdībā, kā arī augsti stāvošu Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības (LPKDA) biedru. Bērziņš izpētīs iespēju izveidot plaši pārstāvošu Latvijas emigrantu organizāciju, kas bāzēta ASV. Ja tiks panākta pozitīva atbilde no latviešu līderiem, sākotnējais plāns paredz sniegt šādai emigrantu organizācijai noteiktas subsīdijas, tai pat laikā strādājot tieši ar atsevišķu emigrantu grupas operāciju komponentu, kas, visticamāk, tiks bāzēts Vācijā un sastāvēs no latviešiem, kas savervēti no emigrantu organizācijas.

Ikmēneša atskaite par ZRLYNCH projektu, 1951.gada oktobris
Pilnīgi slepeni. Projekts turpinās.

Plāna raksturs: Paramilitārs, .
Finansējuma veids: Subsīdijas.
Finansējums: Līdz šim kopā — 18 000 dolāru. Saistības šomēnes — 7 567,04 dolāri. Kopā saistības līdz šim — 11 749,76 dolāru. Ar saistībām neapliktā bilance — 6 250,24 dolāru.

А. Mērķis: Projekta ZRLYNCH mērķis ir nodibināt kontaktu, atbalstīt un izmantot Latvijas pretošanās kustību Latvijā. Šis projekts tika apstiprināts 1950.gada 24.augustā.

В. Organizācijas nosaukums un tips:

Politikas koordinācijas biroja pārstāvji ir nodibinājuši darba attiecības ar pretošanās kustības Kontaktu grupu. Deviņu cilvēku Kontaktu grupa sākotnēji bija izvietota Zviedrijā; trīs Kontaktu grupas locekļi šobrīd ir tieši nodarbināti Politikas koordinācijas birojā; viens ir palicis Zviedrijā, lai pamanītu operatīvos vervējamos, bet divi ir devušies uz Vāciju, lai darbotos kā operatīvā komanda.

C. Locekļi:

1. Latvijas pretošanās kustības Kontaktu grupa, sk. sadaļu B augstāk.
2. Pretošanās kustība Latvijas iekšienē — datu nav.

D. Darbības zona: Operāciju bāze nokļūšanai Latvijā atrodas Vācijā.
Turklāt vervēšana notiek arī Latvijas emigrantu vidū Zviedrijā, sk. sadaļu B augstāk.
E. Biedru skaita palielināšanās vai samazināšanās salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu — datu nav.
F. Operāciju veidu palielināšanās vai samazināšanās — datu nav.
G. Reakcija — datu nav.

Memorands.
Pilnīgi slepeni. 1952.gada 5.novembris.

Kam: P&P vadītājs (P&P – “politiskās un psiholoģiskās aktivitātes” – red.)
No: SR vadītāja p.i. (SR – “Padomju nodaļa” – red.)
Temats: AECOB projekts (AE apzīmē CIP operācijas pret PSRS, savukārt kriptonībs COB apzīmē Latviju kā operāciju veikšanas vietu – red.)

1. Jūsu apstiprināšanai atsūtīts AECOB projekts, kas darbojas ar politiski-psiholoģiskām operācijām, kā arī FI (lauka izlūkoperāciju-red.) aspektiem Latvijas darbību zonā. Vēršu jūsu uzmanību, ka šī projekta FI fāze ir tikusi apstiprināta no vajadzīgā uzrauga.

2. Kā sākotnēji gaidīts, šī projekta sākotnējie izdevumi bija 134 950 dolāru 1953. plānošanas gadam. Šī summa iekļauj 82 500 dolāru FI aspektiem, kā arī 52 540 dolāru politiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem. Projekta sākotnējā iesniegšanas laikā politiskie un psiholoģiskie aspekti iekļāva aukstā kara rezervju veidošanu un paramilitārās aktivitātes. [..] nepieciešams veikt sekojošās izmaiņas finansiālajā kopsavilkumā [pēc izdevumu tipa], kā norādīts 9. paragrāfā [..]:

b. Gaidāmās politiski-psiholoģisko darbību izmaksas šim projektam: (a. punkts iztrūkst – iespējams, drukas kļūdas vai atslepenošanas rezultātā-red.)

(1) Turpināt atbalstīt Vācijā izdoto avīzi “Latvia” (atbalsts sākts ZRLYNCH programmas ietvaros) — 3 750 dolāru

(2) Ceļošanas izdevumi līguma aģentam, lai kopā ar emigrantu līderiem apspriestu starptautisku konferenci, kam vajadzētu kalpot par pirmo soli kopējai, globālai Latvijas emigrantu apvienošanai — 2 500 dolāru.

(3) Ceļošanas izdevumi uz ASV un atpakaļ priekš latviešu emigrantu līderiem, kā arī sākotnējas apvienošanās konferences organizēšana — 7 500 dolāru.

(4) Latvijas emigrantu frakciju apvienošana un vienotas struktūras atbalsts — 30 000 dolāru.

(5) Operatīvie izdevumi (aizsega nodrošināšana, slepeno aģentu braucieni, sākotnējās proklamācijas drukāšana) — 4 000 dolāru.

(6) Alga līguma aģentam (vārds dzēsts) — 4 700 dolāru.

Kopējie izdevumi psiholoģiskajām un politiskajām operācijām: 54 450 dolāru. [..]

Memorands lauka operāciju vadītājam izlūkinformācijas iegūšanā. 
Slepeni. 1955.gada 9.februārī

Temats: Labojumu ieviešanas lūgums AECOMB projektam

1. Tiek lūgts labot AECOMB projektu, lai tajā piešķirtu papildu 60 000 dolāru. Šo summu plānots izmantot kā operatīvos līdzekļus, kurus kopā ar operatīvo aprīkojumu ieliks konteinerā, kas no lidmašīnas tiks nomests Latvijas PSR teritorijā.

Konteiners ar operatīvajiem līdzekļiem un aprīkojumu tiek sniegts kā atbalsts mūsu iekšienē savervētajiem un legalizēti dzīvojošiem aktīviem, no kuriem tiks izveidots mūsu ilgtermiņa mehānisms, lai vāktu informāciju no Latvijas PSR ar REDSOX operatīvajām metodēm. (REDSOX ietvaros PSRS teritorijā tika nogādāti – galvenokārt ar lidmašīnu un izpletni – kādreiz uz Rietumiem aizbraukuši aģenti, arī bijušie mežabrāļi-red.)

2. Ja šie papildu līdzekļi tiks piešķirti, Finanšu pārvaldei tiks pieprasīts izsniegt 400 000 rubļu. Tā kā rubļi Latvijā tiks saslēpti AECOB aģentu vajadzībām, nebūs iespējama ierasta grāmatvedība. Tāpēc Finanšu pārvaldei tiek prasīta autorizācija pieņemt lūgumu norakstīt [līdzekļus] saskaņā ar projekta vadītāja atļauju, kuru apstiprinātu pārvalde, kad šie līdzekļi tiks iztērēti. [..]

August 3, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Uzspiestā mīlestība

Raksts par destaļinizācijas un Staļina rehabilitācijas problēmām mūsdienu Krievijā

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)


 

http://www.inliberty.ru/blog/2631-Navyazannaya-lyubov

27.07.2017

Екатерина Шульман
НАВЯЗАННАЯ ЛЮБОВЬ


Рассматривая те акции, мероприятия, публичные проявления, которые можно назвать признаками ползучей ресталинизации, реабилитации Сталина, его появления в публичном пространстве с публичным одобрением, мы увидим, что каждый такой случай очевидным образом будет прямой или опосредованной государственной, а не частной инициативой.

Памятники, которые появляются последнее время, и число которых действительно растет, обычно устанавливаются под эгидой местных отделений КПРФ. Это ни в коей мере не делает их народными или гражданскими инициативами. Что такое сеть региональных отделений КПРФ и что такое вообще наши парламентские партии, какова степень их лояльности, и насколько они согласовывают любой свой шаг с местной и федеральной властью, думаю, известно всем.


Даже хорошо

Еще в 2002 году в одном из дагестанских городов по инициативе мэра появился проспект Сталина. Это тоже не потому, что граждане пришли, окружили мэрию и грозились ее сжечь, если он не согласится на это требование.

В 2009 году, в другую политическую эпоху, при президенте Медведеве в московском метро на станции «Курская» были восстановлены слова гимна: «Нас вырастил Сталин на верность народу». И на возмущение, которое тогда было высказано, был ответ от официальных властей, что это историческая правда, что они просто восстанавливают в первоначальном виде то, что здесь было.

С тех пор московское метро, как известно, сделалось могучим инструментом просоветской и сталинистской пропаганды: поезда, в которых встречаются портреты Сталина, акции типа акции этого года «Времена и эпохи». Иногда это происходит под предлогом того, что это кадры из фильма, иногда — что это исторические воспоминания. Но, как вы понимаете, это все тоже идет не снизу, это все тоже идет отнюдь не от народа, а от администрации метрополитена и от московского и федерального политического менеджмента.

В Марий Эл памятник Сталину в полный рост, один из немногих — обычно все-таки ставят бюсты — установлен на территории местного мясокомбината. То есть градообразующее предприятие, местный крупный бизнес, который, естественно, не может себе позволить быть оппозиционным, предоставляет площадку для этого.

В 2015 году создана изба-музей Сталина в деревне Хорошево — довольно шумная история, под эгидой Министерства культуры, с личного одобрения министра культуры.

В Псковской области — установка бюста Сталина в 2016 году, тоже с ведома и по одобрению местных властей.

Художественные выставки, на которых были изображения Сталина, живопись той эпохи, прославляющая вождей, открывались в Москве в 2014, 2015, 2016 году. Например, выставка придворного живописца Герасимова, автора известной картины «Два вождя после дождя». Всё это культурное богатство выставлялось в Третьяковской галерее отнюдь не по требованию художественной общественности или музейных работников.

Важно понимать следующее. Из того, что мною перечислено, не следует, что нет людей, которые по собственной инициативе ставят у себя на дачном участке бюст Сталина или даже готовы сдавать деньги на восстановление какого-то ему памятника. Из того, что те люди, которых нам показывали в Севастополе, хлопают и встают при исполнении какой-то песни, которую поет этот странный человек в белых штанах, отнюдь не следует, что они все присланы местной администрацией.

В чем функция государственной пропаганды? Ее функция состоит в том, что она, выступая с иерархически верхних позиций, задает некую норму. Она рассказывает аудитории, что правильно, что нормально, что вообще можно. Она создает тот фон, на котором люди понимают, что ходить с плакатом с изображением Сталина как минимум безопасно, если вообще не похвально. Что многочисленная реабилитирующая его литература, которая лежит в книжных магазинах всех городов России, не будет признана экстремистской, что не заведут дело по ст. 282 УК, как по поводу какой-нибудь другой литературы, которую кто-нибудь вздумает выложить в магазине на видном месте. Что это нормально, что это не наказуемо, а возможно и поощряемо.

Когда из телевизора, с государственных трибун раздаются слова о том, что «не надо никого демонизировать, давайте посмотрим с одной и с другой стороны, а вот войну же выиграли» — это посылает некий сигнал, на фоне которого те, кто действительно испытывает позитивные чувства по этому поводу, или те, кто не испытывал никаких чувств, вдруг их испытали, те, у кого не было мнения, вдруг его приобрели, потому что им рассказали, что теперь так можно, что это нормально и даже хорошо.


«Они хотят своего Сталина
»

В принципе, конформизм — это психологическая норма. Можно печалиться по этому поводу, но тем не менее это правда. Человеку свойственно примыкать к большинству. Человеку свойственно сверять свое мнение с мнением, как ему кажется, общепринятым. Еще раз повторю: может быть, это не самое благородное проявление нашей натуры, но это признак психического здоровья. Для своей безопасности, для успешной социализации мы, люди, мы, социальные существа, поступаем именно таким образом. И это создает ответственность тех, кто говорит от имени государства, от имени обобщенной власти. А федеральный телевизор воспринимается у нас не как источник информации, не как источник новостей, а как голос власти. Люди слушают его именно так.

Напомню, что такая невинная и милая вещь, как проект «Старые песни о главном», была впервые нам с вами показана на Новый 1996 год. Первая их серия как раз имитировала фильм «Кубанские казаки». Это была та рамка, в которой они там пели и плясали. Напомню, наступал 1996 год, год президентских выборов. Даже опасность конкуренции с коммунистами на тогда еще достаточно свободных выборах не напугала наших с вами идеологов и сценаристов. Это не остановило их от того, чтобы устроить такую вот красивую, веселую ползучую реабилитацию одного из самых страшных периодов страшной советской власти. Это именно то, что называется нормализацией: смотрите, это не страшно, это даже приятно. Над этим можно пошутить и по-доброму улыбнуться. Вот когда начался этот процесс.

Напомню еще одну из ранних публичных акций этого рода. В 2008 году — опять же, казалось бы, совершенно в другую политическую эпоху — был такой телевизионный проект — «Имя Россия», 100 величайших россиян. Идея была заимствована у проекта BBC «Hundred Greatest Britons», 100 самых великих британцев, но сделано все было на свой манер. Телезрителю предлагалось выбрать 100 самых выдающихся исторических деятелей, из них потом должен был остаться один финалист. Напомню, какими большими усилиями и как упорно создавалось представление о том, что «на самом деле» в народном голосовании победил Сталин, но поскольку это было бы безобразие и нехорошо, то что-то подкрутили на «Первом канале», и победил Александр Невский.

Как на самом деле шло это голосование? Теперь, с накопленными с той поры опытом и знаниями, мы приблизительно себе представляем, как происходит так называемое народное волеизъявление, особенно в телевизоре. Но тут мы увидели, может быть, впервые наиболее выпукло эту самую модель: «Они хотят своего Сталина, а мы, власть, еще как-то потихоньку отгораживаемся от этого. Мы еще их как-то слегка успокаиваем».

Довольно похожая история с якобы массовыми голосованиями была в 2013-м, когда на канале ВГТРК нужно было выбрать 10 видов России, 10 картинок, пейзажей, исторических зданий, которые должны были ее характеризовать. Тогда, как мы помним, амбициозный региональный лидер организовал такое голосование, что должна была победить мечеть «Сердце Чечни». И тут уже федеральные власти обнаружили себя в этом положении, и пришлось опять что-то подкручивать, чтобы победил Коломенский кремль. Тогда амбициозный региональный лидер обиделся на операторов связи «Билайн» и «Мегафон», в республике их отключили и даже офис яйцами закидывали, большое возмущение было по этому поводу. Это к вопросу о том, как такого рода вещи организуются и для чего это на самом деле делается.

Мы с вами должны смотреть правде в глаза и осознать, что мы имеем дело с государственной пропагандой и с государственным навязыванием определенных представлений о нормальном, приемлемом, хорошем, славном, великом и выдающемся. Эти представления находят отклик, поскольку они высказываются от имени власти и поскольку они опираются на некие действительно существующие запросы.


Всенародной потребности в авторитаризме не наблюдается

Как можно сформулировать эти запросы — ту реальность, которая лежит под «рейтингом Сталина»? Впервые этот вопрос мне задали на одном из мероприятий Фонда Бёлля в Берлине: «Как у вас народ может любить Сталина?» Когда такой вопрос перед тобой ставится прямо, то начинаешь понимать этот низовой запрос на специфически понимаемую справедливость, этого парадоксального антиэлитного Сталина, которого имеют в виду те, кто говорят: «Сталина на вас нет». Сталин как бич номенклатуры, Сталин как борец с сильными и богатыми за бедных и простых людей. Мы сейчас не говорим о том, насколько это представление является мифологизированным и диким, но тем не менее оно есть. Многие люди, которые говорят это, имеют в виду именно апелляцию к строгому закону, порядку, равенству, к некой первобытной апостольской простоте.

Грех, особенно ученым, цитировать разговоры с таксистами, но мне тоже приходилось слышать, что у Сталина была одна шинель, одни сапоги, а нынешние вон как живут, вон что себе позволяют. То есть этот антиэлитный запрос здесь явно заложен. Но само представление о том, что в принципе есть к чему апеллировать, что это можно, нормально и безопасно, задан, конечно же, машиной государственной пропаганды.

Давайте посмотрим, насколько многодесятилетняя работа этой государственной пропагандистской машины имеет успех. Вот самый простой, базовый вопрос от «Левады»: «Как вы лично относитесь к Сталину?» Посмотрите, как идет динамика с 2001 по 2015 год. Сказать, что произошли какие-то радикальные изменения, резкий рост уважения, восхищения, симпатии нельзя — не видно этого.

Чего стало меньше? Неприязни и раздражения. В рамках той же тенденции стало резко больше относящихся безразлично. Что это такое? Это естественный ход времени. Действительно, эта фигура уже очень сильно мифологизирована. Когда нам говорят, что «деды воевали», надо понимать, что у поколения нынешних 30–40-летних уже никакие деды не воевали, их деды и бабушки были детьми в войну, то есть для ныне активного населения это очень и очень давно. Эта фигура постепенно уходит в тот пантеон исторических личностей, где Наполеон — это скорее торт, чем император французов, а Гитлер — это мем из смешных картинок «ВКонтакте».

Не говоря сейчас о том, насколько это нравственно и хорошо, призна́ем, что это неизбежно, потому что живая историческая память постепенно уходит, а остается поле символического. Итак, мы видим, что всенародной любви, роста этой любви, потребности восхищаться и симпатизировать нет. Говорить, что народ обожает Сталина всё сильнее и сильнее, нельзя. Это просто неправда.

Как молодежь оценивает эти далекие от нее исторические времена? Вот опрос об исторических событиях, которыми следует гордиться или которых следует стыдиться, проведенный среди российских и американских студентов в 2015 году.

Корреляция между первым поводом для гордости — победой в Великой Отечественной войне — и первым поводом для стыда — сталинскими репрессиями — дает нам картину той амбивалентности, за которую неизменно зацепляются попытки тотальной десталинизации, невозможной, пока существует связка «Сталин — Победа». Тем не менее мы видим, что нравственные ориентиры молодых людей расположены вполне здоровым образом.

Давайте посмотрим на чуть более реалистичный вопрос: не как вы лично относитесь к человеку, которого вы никогда не видели, которого и деды-то ваши не видели, — а в какое время вам было бы лучше жить.

Тут на самом деле интересные результаты. Почему-то после 2014 года резко упала популярность ответа, что лучше всего жилось до революции 1917 года. Я не знаю, по какой причине, но почему-то удивительный эффект крымского консенсуса состоял в том, что вот это вот счастливое время «добезцаря», как принято выражаться, почему-то потеряло популярность. Эпоху Сталина, как видим, мало кто называет, и никакой динамики тут нет: как было, так и осталось. То есть уважать, может, и уважают, а жить в этом времени что-то никто особенно не рвется.

Брежневская эра воспринимается более или менее как комфортное, спокойное, тихое время, но мы видим снижение динамики. Перестройку никто не любит, Ельцина тоже не особенно. В основном затрудняются ответить, и поскольку от 1994 до 2017 года довольно большой временной провал, то люди считают, что из вот этого небогатого ассортимента наше время, может, выглядит даже и ничего себе.

Как соотносятся эти цифры, это отношение к Сталину и к его времени — что, как мы видим, совсем не одно и то же — с общими социально-политическими взглядами людей? Данные заимствованы из исследования Кирилла Рогова «Протопартийные группы в российском обществе. 2000–2010-е годы», за что я ему выражаю свою большую признательность. Это результат так называемого метаопроса, то есть обсчета соцопросов, которые на протяжении последних 18 лет проводит «Левада-центр».

Вот опрос на тему, которая наиболее близко связана с фигурой Сталина: «Нужна ли нам сильная рука?».

Посмотрите на самую темную линию, которая соответствует числу ответов о том, что «постоянно нужна». Вторая линия — «иногда бывает нужна, но вообще-то не всегда». И зеленая — «нет, не нужна ни в коем случае». Посмотрите на правую часть графика. Тут мы тоже наблюдаем вот этот очень странный, думаю, еще наукой не объясненный поворот, который произошел после 2014 года. Может быть, через 5 или 7 лет мы еще скажем, что эффект нашего 2014 года, его влияние на общественное мнение были совсем не тем, о чем нам рассказывали по телевизору. Посмотрите на рост третьей зеленой линии — после 2014 года вдруг люди стали говорить, что ни в коем случае нельзя отдавать всю власть одному человеку. Вторая линия резко пошла вниз — «Иногда можно, но вообще не очень хорошо». Верхняя  линия шла вниз, а начиная с 2011 года пошла немного вверх и опять пошла вниз после 2013 года, с некоторым устойчивым и недолгим повышением в 2014 году.

Какие права для россиян являются наиболее ценными? Посмотрим на динамику последних лет.

Здесь мы тоже видим этот загадочный контринтуитивный «посткрымский эффект». когда после 2014 года граждане резко заценили право на получение информации и свободу слова, при этом несколько разочаровавшись в праве собственности.

Вот такие вот интересные выводы делают у нас граждане из того, что они наблюдают. Из этого графика, как его ни рассматривай, совершенно очевидно следует, что всенародной потребности в авторитаризме, мечты о сильной руке тоже не наблюдается. То есть мы имеем дело с навязанным обществу представлением о том, каково оно. Зачем это делается, зачем нужно говорить людям, что они на самом деле мечтают о возвращении смертной казни, хотя они не особенно об этом мечтают, что они прямо всем народом хотят воскресить Сталина, что их радуют массовые репрессии?


Европейские, но слабенькие

Политический режим, который хочет, с одной стороны, концентрировать власть и ресурсы в своих руках, оставаться у власти и при этом не является полноценной автократией, не располагает развитым репрессивным механизмом, не располагает правящей идеологией и возможностью ее навязывания и не хочет подвергаться процедурам демократической ротации, находится на самом деле в довольно сложной ситуации.

Он удерживается у власти целым рядом, набором довольно хитрых инструментов. Значительная часть этих инструментов относится к сфере пропаганды и представляет собой различного рода имитационные модели и схемы. Имитируются демократические институты и процессы — например, выборы, партийность, разнообразие СМИ, которые при всем своем разнообразии все рассказывают одно и то же. Выборы вроде бы проходят, но власть на них не меняется. Партии вроде бы есть, но никто никому не оппонирует (к вопросу о КПРФ и других так называемых системных, они же парламентские, партиях). Это с одной стороны.

С другой стороны, необходимо имитировать риторические инструменты автократии. То есть, грубо говоря, пытаться предстать в публичном пространстве страшнее, чем ты есть. Во-вторых, необходимо — и это тонкий момент, который часто не до конца понимают, — представлять себя не страшным диктатором, не кровавым тираном, а, наоборот, некой цивилизующей и сдерживающей силой, которая вынуждена, правя таким диким, с такими авторитарными тенденциями народом, как-то его все время придерживать, как-то все время модерировать его жажду крови.

То есть необходимо посылать такого рода двусмысленные сигналы, как «давайте не будем демонизировать, но давайте рассматривать всё с разных сторон». Необходимо делать вид, что ты уступаешь, и одновременно противостоять постоянному общественному давлению, требующему архаизации, ужесточения, огня и крови. А если бы ты не противостоял, то у нас бы тут уже на всех столбах всех, наверное, перевешали. При этом ты и есть тот самый властный актор, который создал этот запрос. Ты организатор этой самой нормализации, на которую ты потом как бы нехотя отвечаешь.

Для чего нужно создавать своему народу такую ужасную репутацию? Для того чтобы иметь оправдание тому ограничению политических, прежде всего избирательных прав, которое ты постоянно проводишь. Если люди — дикие кровожадные варвары, то понятно, что нельзя позволять им выбирать себе власть на выборах. Пока еще ты у них сидишь, более или менее цивилизованный европеец, а если им самим дать волю, тут-то они выберут: кто говорит «Гитлера» — это пугалка националистического характера, кто говорит «Сталина» — это пугалка левоэтатистского направления. И то, и другое одинаково является аргументом в пользу того, чтобы ограничивать права граждан на самостоятельное определение своей жизни. Вот для чего нужен высокий рейтинг Сталина.

В чем мой научный тезис? Внушение обществу ложных представлений о самом себе имеет целью представить правительство единственным европейцем в России. В нынешней социальной реальности это, мягко говоря, уже давно неправда. Нет, не существует и никакой реальностью не подтверждается, никакими инструментами не замеряется дихотомия «цивилизованная власть против дикого общества».

Наше общество, наш социум сложен, многоукладен и разнообразен. Если пытаться выделить некое общественное мнение, некое общее представление о ценностях, разделяемых жителями России — и этому тоже есть многочисленные подтверждения в исследовательских работах, — мы увидим приблизительно следующую картину. Мы увидим социум, разделяющий те ценности, которые принято называть европейскими. Мы увидим социум индивидуалистический, консьюмеристский, во многом атомизированный, очень малорелигиозный, преимущественно секулярный, с довольно-таки низкой толерантностью к государственному насилию — опять же вопреки тому, что обычно говорят. Еще точнее будет сказать, что те, у кого толерантность к государственному насилию низкая, гораздо лучше объединяются, гораздо активнее себя выражают, чем те, кто относится к этому терпимо.

Мы увидим общество с теми ценностями, которые обычно исследователями характеризуются как «европейские, но слабенькие». Мы увидим общество, в общем, конформное, довольно пассивное, не очень готовое выражать свое мнение, склонное раскручивать ту спираль молчания, которая состоит в том, что люди говорят то, что, как они думают, от них ожидают. Но тем не менее не агрессивное, не кровожадное и совершенно не стремящееся и не мечтающее об установлении в России авторитарного правления.

Для того, чтобы таким социумом управлять недемократическими методами, конечно, нужно представлять его в ложном виде, конечно, нужно ввинчивать ему в голову этот флажок со Сталиным, чтобы потом показывать на него же пальцем и говорить: «Смотрите, какие они».

Я призываю всех не ввязываться в эту игру и не подыгрывать тем, кто ведет ее гораздо более сознательно, чем мы с вами, потому что эти представления о диком и страшном народе, во-первых, не отражают всю полноту и сложность нашей реальности, во-вторых, мешают нам, блокируют нас на пути к прогрессу и развитию.

Спасибо cлужбе расшифровки аудиозаписей «Сказано-записано!»которая бесплатно расшифровала доклады, прозвучавшие в рамках акции «Антисталин»

August 2, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: