Baltijas valstu vēstnieki atspēko Krievijas izteikumus pret nacionālajiem partizāniem

Baltijas valstu vēstnieki atspēko Krievijas izteikumus pret nacionālajiem partizāniem

Vēstnieki: Baltijas valstis bija tiesīgas pretoties okupācijai un to darīja, kad daudz cilvēku bija izvesti uz Sibīriju, spīdzināti un nogalināti

Viss raksts: https://www.irlv.lv/2017/7/21/baltijas-valstu-vestnieki-atspeko-krievijas-izteikumus-pret-nacionalajiem-partizaniem

---

Baltijas valstu vēstnieki Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) apspriedē Vīnē atspēkojuši Krievijas izteiktās pretenzijas pret nacionālās pretošanās kustībai Baltijā veltīto NATO īsfilmu, uzsverot, ka partizāni pēc Otrā pasaules kara likumīgi pretojās padomju okupantu teroram, ziņo LETA/BNS.

Lietuvas pastāvīgais pārstāvis Vīnē bāzētajās starptautiskajās organizācijās vēstnieks Aurims Taurants teica, ka Maskavas pārstāvis šai forumā bārstījis apsūdzības par šo filmu.

Triju Baltijas valstu vēstnieki uz to atbildējuši ar kopīgu paziņojumu, kurā uzsvērts, ka mūsu valstis “bija tiesīgas pretoties okupācijai un to darīja, kad daudz cilvēku bija izvesti uz Sibīriju, spīdzināti un nogalināti”.

Kad Igaunijas vēstniece šo paziņojumu nolasījusi, Krievijas vēstnieks pārgājis emocionālā uzbrukumā, apsūdzēdams baltiešus aplamā vēstures traktējumā, norādījis lietuviešu diplomāts. “Es atbildēju, ka mēs to zinām nevis no mācību grāmatām, bet teju vai katra ģimene ir vai nu pati pieredzējusi izsūtījumu uz Sibīriju vai arī zina kādus tuviniekus, kuri nomocīti, gājuši bojā vai paši cīnījušies mežos. Izstāstīju arī par savu vecāsmātes brāli, kas atdusas Tuskulēnos,” viņš piebildis.

Tuskulēnu muižas parkā, kas atrodas Viļņas teritorijā, laikā no 1944. līdz 1947.gadam tika slepus aprakti padomju drošības dienestu cietuma pagrabā nomocītie pretošanās kustības dalībnieki un citi okupācijas režīma upuri, kā arī daži kriminālnoziedznieki un kara noziedznieki. Vēsturnieki lēsuši, ka kopumā tur atdusas vairāki simti dažādu tautību cilvēku.

Kā ziņots, NATO izveidojusi īsfilmu par nacionālās pretošanās kustību Baltijā – “Forest Brothers – Fight for the Baltics” (“Mežabrāļi – cīņa par Baltiju”), kas nesen ievietota interneta kanālā “Youtube”. Filmā izskaidrota partizānu kustības veidošanās un iestudētas stilizētas cīņu ainas, kuras pavada bijušo nacionālās pretošanās kustību dalībnieku stāstītais par pieredzēto. Viens no intervējamiem ir bijušais latviešu partizāns Arvīds Ēriks Bluzmanis.

Krievijas Ārlietu ministrija, reaģējot uz šo īsfilmu, pagājušajā nedēļā paziņoja, ka tajā esot runāts par “mežabrāļu organizāciju”, kas sastāvējusi no Rietumu specdienestu atbalstītiem nacistu līdzskrējējiem, kuri esot vainojami desmitiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju nāvē. Faktiski Kremlis atkārtoja kādreizējās padomju varas propagandas frāzes, ar kurām tika mēģināts diskreditēt pretošanās kustību dalībniekus, rādot viņus kā nacistu kolaborantus un bandītus.

Lietuvas amatpersonas Maskavas kritiku atspēkoja, norādot, ka pati Padomju Savienība Otrā pasaules kara sākumā sadarbojās ar nacistisko Vāciju, bet partizānu karš norisinājās jau pēc nacistu režīma sakāves.

Partizānu kustība Baltijas valstīs sākās 1944.gadā, kad padomju karaspēks otrreiz okupēja Baltiju un sākās jaunas represijas, terors un piespiedu mobilizācija. No trim Baltijas valstīm visspēcīgākā pretestība padomju režīmam bija Lietuvā, kur nacionālo partizānu vienības sāka veidoties 1944.gada vasaras beigās un tajā iesaistījās aptuveni 30 000 vīru, kuri darbojās gandrīz visā Lietuvas teritorijā, izņemot pilsētas. Organizēta bruņotā pretošanās padomju okupācijai turpinājās līdz pat 1953.gada pavasarim.

Par vēstures pārrakstīšanu visskaļāk brēc tie, kas paši to centušies darīt

Viss raksts: http://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/gatis-krumins-par-vestures-parrakstisanu-visskalak-brec-tie-kas-pasi-to-ir-centusies-parrakstit.a244085/

Gatis Krūmiņš: Par vēstures pārrakstīšanu visskaļāk brēc tie, kas paši to centušies darīt

Gatis Krūmiņš (Dr. hist., Vidzemes augstskolas rektors)

---

Nesen visai skaļu rezonansi ir izraisījusi NATO veidotā īsfilma par nacionālās pretestības kustību Baltijā. Varbūt ne jau pati īsfilma, bet gan ļoti emocionālā Kremļa amatpersonu reakcija, apsūdzot NATO un Baltijas valstis vēstures falsificēšanā un pārrakstīšanā. Kas tad ir izraisījis tik jūtīgu reakciju?

Satraukums Kremlī

“Militāri vēsturiskās biedrības, antifašistiskās organizācijas, vēsturnieki, sabiedriskie darbinieki, politologi, žurnālisti, pētnieki!” pēc filmas publicēšanas ar uzsaukumu klajā nāca Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova. ”Nepalieciet vienaldzīgi, šī ir vēstures kropļošana, ko apzināti īsteno NATO ar mērķi diskreditēt Nirnbergas vienošanās iznākumu, to vajag pārtraukt!”

Manuprāt, satraukuma pamatā ir fakts, ka savulaik savu vēstures interpretāciju sabiedrībai uzspiest mēģināja pats Kremlis. Un, tā kā šīs interpretācijas ir baltiem diegiem šūtas, jebkura pretējas un pamatotas informācijas izplatīšana izraisa panikas lēkmes. No savas puses piedāvāju nelielu ieskatu, kā vēsturi pārrakstīt tajos pašos 40. gados mēģināja pats Kremlis.

Latvijas vēstures revidēšana pēc okupācijas

Pirmie soļi, kas pavēra ceļu padomju režīma akceptētās vēstures izplatīšanai, bija ideoloģijai neatbilstošās literatūras iznīcināšana. Jau 1941. gadā Latvijā tika likvidēts vismaz pusmiljons dažādu grāmatu eksemplāru.

Nākamie soļi bija vērsti uz mācību literatūras satura revīziju un apzinātu sagrozīšanu, kas jau uzreiz pēc Otrā pasaules kara tieši skāra arī Latvijas vēsturi.

Pārrakstot Latvijas vēsturi, tajā mākslīgi tika integrēta šķiru cīņa un Krievijas (krievu) pozitīvā loma dažādos vēstures posmos. Šie bija jaunie vēstures centrālie elementi.

Kad Maskavas eksperts 1945. gadā izvērtēja jaunās Latvijas vēstures grāmatas saturu 7. klasei, trīs pirmie secinājumi bija sekojoši:

1. Programma vāji atspoguļo krievu tautas draudzīgo attieksmi pret latviešu tautu un tās sniegto palīdzību latviešu tautai dažādos vēstures posmos. Nekas nav pateikts par krievu proletariāta avangarda lomu apspiesto tautu atbrīvošanā no patvaldības, tanī skaitā latviešu atbrīvošanas no carisma un buržuāzijas diktatūras;
2. Carisma laikā galvenie dzimtbūšanas vaininieki bija vācu baroni;
3. Nav atspoguļota Latvijas ekonomiskā tieksme uz Krieviju, būtiska kultūras un ekonomiskās attīstības atkarība.[1]

Vēstures “pareizai” interpretācijai padomju režīms arī turpmāk pievērsa ļoti lielu nozīmi.

Padomju vēstures stāsti tika konstruēti mērķtiecīgi, lai jebkuru nacionālo jautājumu cauraustu vienots vēstījums — mūsu valsts ir daudznacionāla, taču vadošā loma tajā vienmēr ir bijusi Krievijai un krieviem.

Šī doma caurstrāvoja visa padomju okupācijas perioda vēstures literatūru. Kā vienu no pirmajiem piemēriem var minēt 1945. gadā latviski iztulkoto PSRS vēstures trešo daļu, kur aprakstā par kara varoņiem pieminēti vairāku tautu pārstāvji, taču to noslēdz nepārprotams vēstījums:

Padomju valsts, kas radusies lielās krievu tautas gadu simteņu ilgās atbrīvotājas cīņas rezultātā, lielāko cilvēces vadoņu — Ļeņina un Staļina vadībā, īsā vēstures posmā pārvērta mūsu zemi par nesatricināmu cietoksni.[2]

Tika akcentēts — lai arī kādu teritoriālu ekspansiju un kurā gadsimtā Krievija veikusi, tā vienmēr ir bijusi citu tautu “atbrīvošana” un nākusi tām par labu.

Jau 1940. gadā, kad Latvijas iedzīvotājiem tika skaidrotas jaunās politiskās un sociālekonomiskās pārmaiņas, tika uzsvērta PSRS gatavība “palīdzēt” tās robežvalstīm:

Padomju Savienība ir tik liels un varens starptautisks faktors, ka bez viņas līdzdalības kapitālistiskā pasaule nevar atrisināt nevienu problēmu. Padomju Savienība ir tik varena valsts, ka var nodrošināt ne tikai savā zemē mieru, kad riņķī un apkārt deg otrais imperiālistiskais karš, bet viņa var palīdzēt citām, ar viņu robežojošām valstīm paglābties no kara šausmām, var palīdzēt nomest kapitālisma jūgu un tikt pie tik ļoti ilgotās padomju varas. Tas ir jauns faktors, ar lielu vēsturisku nozīmi, kas atver no kapitālisma, imperiālisma apspiestām un nomocītām tautām un visai progresīvai cilvēcei jaunas, priecīgas perspektīves.[3]

Tikpat lielā mērā tika akcentēta arī krievu tautas un valodas loma. Piemēram, vēl Atmodas priekšvakarā, 1988. gadā, izdotajā Latvijas PSR vēsturē vidusskolām pie publicētajiem dokumentiem un materiāliem bija pievienoti sekojoši dzejnieka Jāņa Sudrabkalna 1959. gada raksta fragmenti:

Tautu draudzība ir padomju saimes stiprākais spēks, lielākais dārgums. No senseniem laikiem kaimiņi un draugi bijuši slāvi un balti, krievi un latvieši. Ap vareno krievu ozolu sazēlusi kupla padomju tautu birzs. Krievu valoda, viena no vadošajām jaunajā pasaulē, ir arī visas padomju brāļu saimes draudzības un sadarbības valoda [..].[4]

Līdzīgi kā Krievijas Federācijā šobrīd, arī tad liels uzsvars tika likts uz to Otrā pasaules kara posmu, kad notika militāra sadursme starp bijušajiem sabiedrotajiem — nacistisko Vāciju un PSRS. Arī šajā aspektā tika izcelta krievu tautas loma, vienlaicīgi uzsverot tās dominējošo lomu vispār:

Visas Padomju Savienības tautas kara dienās vēl ciešāk saliedējās ap savu vecāko māsu — lielo krievu tautu. Kara pirmajā posmā nepieredzētu grūtību apstākļos krievu tauta parādīja izcilu vīrišķību un izturību, iznesa galveno kara smagumu frontē un aizmugurē.[5]

Krievijas “vadošā” loma

Latvijas vēsturi padomju okupācijas režīms ne interpretēja nekorekti, bet bieži vien arī falsificēja.

Piemēram, 1960. gadā izdotajā Latvijas PSR vēsturē absolūti nepamatoti vairākas reizes uzsvērts, ka 5. — 9. gadsimtā baltu cilšu sabiedrības attīstības temps baltu ciltīm bija lēnāks nekā austrumslāvu. Visa veida sakaros grāmatā īpaši akcentēta saikne ar “Senkrievu valsti”, kas arī turpmākajos gadsimtos pozitīvi ietekmējusi Latvijas teritoriju.

Livonijas veidošanās un turpmākie gadsimti tika interpretēti līdzīgā veidā:

Lielais un uzticamais [! — G. K.] Baltijas tautu austrumu kaimiņš — Krievzeme — pārdzīvoja feodālās sadrumstalotības laiku. Tās spēki bija saistīti cīņās ar mongoļiem. Lai gan vācieši iekaroja Baltiju, latviešu un krievu tautu vēsturiskā draudzība neizzuda. Ilgajā un grūtajā cīņā ar vācu iekarotājiem latviešu tauta vienmēr meklēja lielās krievu tautas palīdzību. 13. gadsimta varonīgajās cīņās pret vācu un citiem iebrucējiem nostiprinājās krievu, latviešu un igauņu tautu draudzība, un viņi sāka labāk izprast savu politisko interešu saskaņu un kopību.[6]

Jebkuram, kurš kaut nedaudz orientējas vēsturē, visi šie apgalvojumi mūsdienās šķistu absurdi un murgaini, taču šāda veida vēstures interpretācija Latvijas tautai tika uzspiesta gandrīz pusgadsimtu.

Pirmais ideoloģiskais spiediens uz bērniem tika izdarīts, jau sākot ar ābeci. Jaunās ābeces projekta caurskatīšanā, lai arī to ievadīja Ļeņina un Staļina portreti un attiecīgi apraksti, iebildumus savulaik izraisīja pat stāstiņa “Jaungada eglīte” teksts.

Tas neesot audzinošs, jo Salavecis neesot pieminējis komunisma jaunceltnes, un no teksta nevarot pat saprast, ka eglīti iededz tieši padomju zemē.

Uz šo pieeju norāda arī jomu padziļināti pētījusī vēsturniece Daina Bleijere:

PSRS/Krievijas perspektīvai principā bija jābūt visu mācību priekšmetu centrā, pat latviešu literatūrā. Staļina laikā latviešu literatūras kursā bija jāiepazīstas ar krievu klasiķiem — Aleksandru Puškinu, Nikolaju Gogoli u. c., bet no literatūras programmas bija izņemti visi latviešu rakstnieki, kas tika uzskatīti par neproletāriskiem un dekadentiskiem.[7]

Mītiem zūdot, zūd ietekme

Tās Latvijas iedzīvotāju daļas, kuru saknes bija saistītas ar 20. — 30. gadu neatkarīgo Latviju, imunitāti pret padomju ideoloģiju lielā mērā nodrošināja vēsturiskā atmiņa, kā arī tā neatkarīgās valsts laikā izdotā literatūra, kas bija atrodama viņu vai viņu vecāku mājās. Diemžēl šādas “vakcīnas” nebija pieejamas lielai daļai to, kas Latvijā bija ieradušies padomju okupācijas periodā.

Šis, manuprāt, ir faktors, kas visvairāk satrauc Kremli — izzūdot padomju laikā radītajiem mītiem, manipulēšanas iespējas ar sabiedrību nākotnē kļūst ievērojami ierobežotākas.

Tāpēc savus mītus Krievijas režīms aizvien cenšas uzturēt pie dzīvības.

[1] Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvs, 600. f., 1. apr., 3. l., 85 . 91. lp.

[2] PSRS vēsture. APP apgāds, Rīga, 1945., 363. lpp.

[3] LVA, 101. f., 2. apr., 430. l., 1. lp.

[4] Latvijas PSR vēsture vidusskolām. Rīga, Zvaigzne, 1988. 237. lpp.

[5] PSRS vēsture, 3.daļa. Rīga, 1960., 215. lpp.

[6] Latvijas PSR vēsture. Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība, 1960., 25.lpp.

[7] Daina Bleijere. Vispārējās izglītības sovjetizācija Latvijā: padomju cilvēka veidošana mācību procesā (1944 – 1964). Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 2013., Nr. 1., 122. lpp.

NATO veidota filma par mežabrāļiem

NATO veidota filma par mežabrāļiem izraisa Krievijas amatpersonas apvainojumu plūdus

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/national/politics/nato-veidota-filma-par-mezabraliem-izraisa-krievijas-amatpersonas-apvainojumu-pludus.d?id=49043247&utm_source=draugiem.lv&utm_medium=top

Danute Tomsone, Nacionālo ziņu nodaļas redaktore

Katrīna Žukova
Nacionālo ziņu nodaļas žurnāliste

Filips Lastovskis
DELFI žurnālists

---

Foto: Kadrs no video

NATO veidotā filma “Mežabrāļi – cīņa par Baltiju”, kas šonedēļ publiskota “Youtube” kanālā, pamatīgi saniknojusi Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktori Mariju Zaharovu, kura vainojusi NATO vēstures falsificēšanā. Amatpersonas pausto vēsturnieks un Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs vērtē kā absurdu.

NATO publicētā dokumentālā īsfilma “Forest Brothers – Fight for the Baltics” astoņās minūtēs sniedz nelielu ieskatu nacionālo partizānu jeb mežabrāļu darbībā Baltijas valstu reģionā.

Īsfilmā ieskicēti Otrā pasaules kara beigu notikumi un laiks pēc tam, tajā vārds dots vēstures lieciniekiem – izdzīvojušajiem mežabrāļiem, kuri dalās savās atmiņās.

 Uz jautājumu, kāpēc šāds video veidots, Aizsardzības ministrijā (AM) portālam “Delfi” norādīja, ka ministrijā atbalsta partizānu kustības piemiņas saglabāšanu, atzīstot partizānu ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā. Savukārt video “Forest Brothers – Fight for the Baltics” ir NATO iniciatīva, tāpēc jautājumā par video izveides iemesliem būtu jāsazinās ar “NATOChannel TV”.

Portāla “Delfi” uzrunātā oficiālā NATO amatpersona norādīja, ka video publicēts par godu Latvijas armijas 10. jūlija izveidošanas gada dienai.

“NATO TV veido dažādus mediju un sociālo tīklu materiālus, un daži no tiem sabiedrībā raisa debates. Šis konkrētais video aplūko Baltijas valstu, to suverenitātes un drošības vēsturi. Video publicējām vienlaikus ar Latvijas bruņoto spēku jubilejas dienu 10. jūlijā,” sacīja organizācijas pārstāvis.

Krievijas amatpersona NATO pārmet vēstures falsificēšanu

Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova, kura 1989. gadā beigusi Krievijas ĀM Maskavas valsts starptautiskā institūta Starptautiskās informācijas fakultāti specialitātē “starptautiskais žurnālists”, kurai ir vēstures zinātņu kandidātes akadēmiskais grāds, par NATO veidoto video rullīti ir sašutusi un savas emocijas nav slēpusi savā kontā “Facebook”.

Viņa aicina “pārtraukt NATO mēģinājumus falsificēt vēsturi”, vēsta “rus.delfi.lv”.

Kas stāvēja aiz “mežabrāļiem” līdz pat 50. gadu vidum? Pareizi, Rietumu specdienesti.

Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova:Viņa raksta, ka mežabrāļu organizāciju pamatā veidojuši “līdz galam nenosistie fašisti” – pamatā tie, kas darbojušies vācu okupācijas varas pusē – policija, administrācijas darbinieki, latviešu SS formējumu karavīri un oficieri – un kas veikuši vairāk nekā 3000 diversijas, par kuru upuriem kļuvuši tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju.

“Kas stāvēja aiz “mežabrāļiem” līdz pat 50. gadu vidum? Pareizi, Rietumu specdienesti. Par to ir savākta virkne dokumentu. Un NATO par to zināms daudz labāk nekā jebkuram citam. Ir arī atslepenoti, lai arī “pierediģēti” Centrālās izlūkošanas pārvaldes materiāli par šo jautājumu,” raksta Zaharova. “Filmā “latviešu patrioti” cīnās ar kaut kādiem “padomju”. Tiem, kas nezina Rietumu propagandas vēsturi, “padomju” – tā ir kaut kāda kareivīga ārzemnieku kopiena, kas ieņēmusi Latviju. Taču nevienam prātā neienāk uzdot jautājumu – bet cik no šiem “padomju” bija latvieši?” raksta Krievijas ĀM pārstāve.

Ja tagad Bandera ir varonis un “mežabrāļi” – partizāni, kas izglābuši Baltiju, tad kas būs rīt? 

Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova“Militāri vēsturiskās biedrības, antifašistiskās organizācijas, vēsturnieki, sabiedriskie darbinieki, politologi, žurnālisti, pētnieki! Nepalieciet vienaldzīgi, šī ir vēstures kropļošana, ko apzināti īsteno NATO ar mērķi diskreditēt Nirnbergas vienošanās iznākumu, to vajag pārtraukt! Ja tagad Bandera ir varonis un “mežabrāļi” – partizāni, kas izglābuši Baltiju, tad kas būs rīt?” savā ierakstā vaicā Zaharova.

Ieraksta noslēgumā Krievijas ĀM amatpersona arī saista nacistu noziegumu izpildītājus ar mežabrāļiem.

Krievijas ĀM pārstāves teiktais ir absurds, vērtē vēsturnieks

Vēsturnieks un Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs portālam “Delfi” sacīja, ka iepriekšminētais “ir vienkārši absurds apgalvojums, kas balstās uz padomju mītiem vai propagandu. Visa pasaule domā citādi, un Krievija domā citādi. Tas ir visai tālu no patiesības”. Turklāt Krievijas ĀM pārstāve savā komentārā paudusi tādu pašu retoriku, kāda tā bijusi PSRS laikā.

Viņš akcentēja, ka ir jāsaprot, kas īsti ir nacionālie partizāni, kā to parāda gan viņu dokumentācija, gan dažādu partizānu organizāciju programmas un darbības iniciatīvas, gan nelegālie preses izdevumi, ka viņu mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana, vēršanās pret okupācijas spēkiem.

Vienkārši absurds apgalvojums, kas balstās uz padomju mītiem vai propagandu.

Vēsturnieks un Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs:“Daļa no viņiem, kas agrāk bija dienējuši leģionā vai citās vienībās, bija saistīti ar vācu varas struktūrām pirms savas darbības nacionālo partizānu rindās, tas bija vienkārši neizbēgami, jo Latvija Otrā pasaules kara laikā piedzīvoja gan padomju, gan Vācijas okupāciju, bet teikt, ka tāpēc viņus organizēja vācu okupācijas vara, ir diezgan absurdi. Ir vienkārši jāsaprot, kādi bija vācu okupācijas varas mērķi un kādi nacionālo partizānu mērķi, un arī to, kāda bija konkrētā darbība,” sacīja vēsturnieks.

Viņš arī kā absurdu apgalvojumu novērtēja izteikumu par to, ka Rietumu specdienesti būtu veidojuši un uzturējuši mežabrāļu darbību, atzīstot, ka vēlāk – četrdesmito gadu otrajā pusē un piecdesmito gadu sākumā – bija dažādi Rietumu mēģinājumi iesūtīt aģentus, kas bija savervēti Vācijā vai citur, lai viņi kaut kādā veidā uzņemtu sakarus ar okupēto Latviju.

Ja partizāni sadarbojās un daļa grupu cerēja uz Rietumu sabiedroto atbalstu, es tur neko kriminālu nesaskatu.

Vēsturnieks un Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs:“Tas jau absolūti nenozīmē, ka tas ir primārais, kas iniciēja partizānu kustību. Tā bija pilnīgi spontāni radusies,” sacīja Neiburgs, piebilstot, ka “tā vienkārši ir spekulācija: paņemt vienas nelielas epizodes no kopējās partizānu darbības un pasniegt, ka tas bija partizānu darbības pamatā vai galvenais”.

“Bet, no otras puses, ja partizāni sadarbojās un daļa grupu cerēja uz Rietumu sabiedroto atbalstu, es tur neko kriminālu nesaskatu. Tas noticis Aukstā kara apstākļos, kad tieši sabiedrotie un PSRS bija kļuvuši par pretiniekiem. Ir tikai loģiski, ka partizāni cerēja, ka [sabiedrotie] atbalstīs demokrātiskās pasaules valstis, kas varētu dot atbalstu brīvības centienu īstenošanā,” vērtēja vēsturnieks.

“Pret ko viņi [mežabrāļi] cīnījās? Pret totalitāro, staļinisko Padomju Savienību, okupācijas režīmu,” atzina Neiburgs.

Savukārt portāla “Delfi” uzrunātā oficiālā NATO amatpersona nekomentēja, vai organizācijas pārstāvji plāno Zaharovas komentāriem atbildēt.

Kas bija mežabrāļi

Par mežabrāļiem (lietuviski “miško broliai”, igauniski “metsavennad”) neoficiāli sauc bruņotus grupējumus, kas darbojās pagājušā gadsimta 40. un 50.gados Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijā. Šie veidojumi iestājās pret Krievijas varu un par šo republiku 1940. gadā līdz ar Baltijas pievienošanu PSRS zaudētās neatkarības atjaunošanu. Visplašāk šī kustība darbojās Lietuvā laikā no 1944 . līdz 1947. gadam.

Pēc Otrā pasaules kara atsevišķas okupēto Baltijas valstu mežabrāļu un partizānu grupas sazinājās ar ASV, Zviedrijas un britu specdienestiem, kas Baltijas valstu teritorijā pat īstenoja vairākas operācijas, iesūtot savus aģentus, kuru uzdevums bija apsekot pretestības apmērus okupēto valstu teritorijās, liecina atslepenotie dokumenti.

Tiesa gan, partizānu grupās bija iefiltrējušies arī PSRS iestāžu aģenti. 50. gadu vidū padomju prese plaši ziņoja par vairāku ārvalstu specdienestu aģentu sagūstīšanu Latvijas teritorijā, un padomju gados tika popularizēta nostāja, ka partizānu kustība bija ārvalstu specdienestu mākslīgi radīta. Šāda pārliecība tika nostiprināta arī populārajā kultūrā ar grāmatu “Kad lietus un vēji sitas logā”, kas vēlāk tika arī ekranizēta.

---

Filmas treileris:

https://twitter.com/NATO/status/884769177906675712

Latviešu leģions kā biedēklis latviešu politiskās elites acīs

Latviešu leģions kā biedēklis latviešu politiskās elites acīs

Viss raksts lasāms šeit:

http://fronte.lv/2017/07/latviesu-legions-ka-biedeklis-latviesu-politiskas-elites-acis/

Visvaldis Lācis, Publicists, vēsturnieks, politiķis

---

Pirms vairākiem gadiem, 2014. gadā, apņēmība piedalīties 16. marta leģionāru atceres gājienā toreizējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram E. Cilinskim (VL-TB/LNNK) beidzās ar amata zaudēšanu – L. Straujuma (V) viņam palūdza atstāt ministra krēslu. Savu rīcību valdības vadītāja toreiz pamatoja ar teicienu, ka viņu satrauc, ko par ministra rīcību “domās mūsu ārzemju draugi”.

Pašreizējais Ministru prezidents M. Kučinskis pats nepiedalījās 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa un aicināja to nedarīt arī citus ministrus. Es uzskatu, ka Ministru prezidenta nostājas pamatojums arī meklējams viņa paša kritikā, ko par 16. marta pasākumu varētu izteikt Latvijas vēsturi un Latviešu leģiona vēsturi nezinoši Latvijas draugi ārpus Latvijas robežām.

Abi šie valdības vadītāji ir izrādījuši lielu necieņu daudzajiem profesionāliem Latvijas un ārvalstu vēsturniekiem, kuri Latvijas vēsturnieku komisijas līdz šim izdoto 28 sējumu rakstos ir snieguši patiesībai atbilstošus pētījumus un ziņas par Latviešu leģionu. Abu ministru prezidentu nevēlēšanās pašiem noskaidrot patiesu leģiona vēsturi, lai pēc tam paskaidrotu to gan Latvijas draugiem, gan nedraugiem ārzemēs, ir nosodāma.

Viņiem un Latvijas politiskās elites ļaudīm, kuri pauž savus uzskatus par Latviešu leģionu, es iesaku iepazīties ar maniem – Latviešu leģiona virsniekvietnieka un Kurzemes cietokšņa kauju dalībnieka – rakstiem un grāmatām par leģionu, kuros kopskaitā ir ne tikai simtiem, bet tūkstošiem atsauču uz Latvijas un ārzemju vēsturnieku publikācijām.

Šķiet, Latvijā mēs esam palikuši tikai daži simti, kas var dziedāt Viļa Plūdoņa “Daugavas Vanagu” dziesmu: “Še kopā mēs biedri, kam lemts nebij mirt.” Tieši tādēļ, rakstot šīs rindas, es sajutu, ka man jāatmet pieklājības normas, pieminot savus rakstu darbus, jo ir pienācis pēdējais brīdis norādīt uz pašiem latviešiem, kuri joprojām cenšas uzvelt vissmagākos klusēšanas akmeņus pieminekļiem un leģiona karavīru kapu un piemiņas vietām.

Lai pierādītu, ka atzīti un izcili cittautu vēsturnieki zina un izprot Latviešu leģiona būtību, autors šeit vispārējā stāstījumā dos tieši viņu vērtējumus atsevišķās tematiskās sadaļās. Šo vērtējumu daudzumu ierobežo tikai laikraksta ietilpīguma telpa.

---

Īstenība par Latviešu leģionu

Vācieši kā atbrīvotāji 1941. gada vasarā

Britu vēsturnieks Aberdīnas universitātes vadošais bibliogrāfs Deivids Litldžons (David Littlejohn) četros sējumos grāmatā “Foreign Legions of the Third Reich” ir aprakstījis dažādu tautību karavīrus, arī latviešus, kuri karojuši vāciešu pusē pret padomju karaspēku. Viņš raksta: “Nav jābrīnās, ka 1941. gada jūnijā vāciešu bruņoto spēku ierašanās daudziem vairāk šķita kā atbrīvošana, nevis kā iekarošana. Latvieši pēc pirmā padomju terora gada uzskatīja ikvienu, kurš ņēma rokā ieročus, lai cīnītos pret Staļina režīmu un pret tiem, kas šo režīmu aizstāvēja, ja ne par draugu, tad par karojošu sabiedroto.”

Roberts J. Veits (Robert J. Waite), ASV Tieslietu ministrijas Sevišķā izlūkošanas dienesta vēsturnieks, 2008. gadā Rīgā vēsturnieku konferencē raksturoja latviešu attieksmi pret vāciešu bruņotajiem spēkiem: daudzi latvieši uzskatīja šos bruņotos spēkus, vismaz pagaidām, kā atbrīvotājus, kas atbrīvojuši zemi no padomju varas represiju un brutālā terora perioda.

Latviešu bailes no atkārtotas padomju okupācijas

Zviedrijas politiskā mēnešraksta “Svensk Tidskrift” redaktors, parlamenta deputāts un augstskolas docents E. Hostads 1943. gada augustā rakstīja: “Krievijas nepārtrauktā vācu atspaidošana ir radījusi nāves briesmas mazajām Baltijas valstīm. To izredzes atgūt nacionālo patstāvību aptumšojas ar katru dienu vairāk. Kādu likteni krievi piešķirs Baltijas tautām? Vai varbūt tie pārplūdinās šīs zemes par labu krievu ieceļotājiem?”

Tieši tajā laikā 19. latviešu divīzija niknās un sekmīgās kaujās apturēja krievu virzīšanos uz Lubānu.

Divi ļaunumi, mazākais no diviem ļaunumiem

Londonas universitātes vēstures profesors Normans Deiviss grāmatā “Europe at War” iepazīstina lasītājus ar Staļina un Molotova 24 gadus veco tulku – poliglotu Vladimiru Berezkovu, kurš vienlaikus strādāja pie abiem komunistu vadoņiem. 1939. gadā Berezkovs kā tulks piedalījās Staļina–Hitlera pakta parakstīšanā, Staļina un Čērčila sarunās 1942. gadā un Teherānas konferencē. Pēc kara viņš aizbēga uz ASV un izdeva savu atmiņu grāmatu. Kad pirmoreiz ar Molotovu ieradies Berlīnē 1940. gada novembrī, viņš bijis ārkārtīgi pārsteigts, redzot, cik nacismam daudz kopīga ar komunismu.

Gadsimtus ilgā krievu un vācu varmācīgā cenšanās ar uguni un zobenu iekarot Latviju jau sen bija padarījusi abas šīs iekarotāju tautas par ļaunuma simboliem, vēstures laikmetiem mainoties.

1944. gada 10. aprīlī LKP 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš Maskavā no Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes saņēma slepenu dokumentu “Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Padomju Savienību”. Politpārvalde informēja Latvijas komunistu vadību, ka “latvieši ir gatavi cīnīties kā pret krieviem, tā pret vāciešiem”.

ASV vēsturnieki H. P. Teilors (Taylor) un R. J. Benders, piecu sējumu autori, par nevācu ieroču SS vienībām, izskaidro, ka latvieši, salīdzinot abus okupantus – krievus un vāciešus –, uzskatījuši, ka vācieši ir mazākais ļaunums no šiem diviem ļaunumiem.

Tikai pirms dažiem gadiem ar grāmatām “Blood lands” un “The Black Earth” starptautiskā vēsturnieku elites apritē ienākušais amerikānis Timotijs Snaiders (T. Snyder), Jeilas Universitātes profesors, kurš doktora grādu ieguvis Oksfordas Universitātē, pirms tam Parīzē un Vīnē bijis universitāšu stipendiāts un pasaulslavenās Harvarda Universitātes zinātniskais stipendiāts, vairākkārt norādījis, ka padomju varas asiņainais 1940.–1941. gada terors vāciešiem deva Baltijas tautu labestīgu nostāju pret vācu okupāciju vismaz okupācijas sākuma posmā.

1945. gada 27. janvārī, īsi pirms kara beigām, 15. latviešu divīzijas virspulkvedis Akss priekšniecībai ziņoja – divīzijas latviešu karavīru politiskā attieksme ir šāda: vispirms viņi ir latvieši… kad viņiem atļāva izvēlēties vāciešus vai krievus, viņi izvēlējās vāciešus, jo viņi uzskatīja, ka pārstāv Rietumu civilizāciju. Vāciešu vara viņiem likās kā mazāks ļaunums no diviem ļaunumiem.

 

Ideoloģija – Latviešu leģiona cīņas jēga

Sudetijas apgabalā senā vācu muižnieku pilī bija vācu pusē karojošo dažādu tautību ieroču SS karavīru, kā arī pašu vāciešu virsnieku skola. Šīs skolas priekšnieks Rihards Šulce-Kossens (R. Schulze-Kossen) pēc kara Nirnburgas tribunāla nopratināšanā, iepriekš parakstījies zem zvēresta par sacītā taisnīgumu, liecināja: “Jāatzīmē, ka latvieši un igauņi (nākamie virsnieki – V. L.) īpaši neticēja nacionālistu ideoloģijai. Kā savu pirmo pienākumu viņi uzskatīja cīņu pret boļševikiem, kuri bija okupējuši viņu zemi, kuru viņi atkal gribēja redzēt brīvu.”

Sendherstas militārās akadēmijas mācībspēks, ievērojamu britu laikrakstu vēstures notikumu apskatnieks un autors daudzām grāmatām, kas tulkotas dažādās valodās, Džons Kīgens grāmatā “Waffen SS. Asfalta karavīri” uzsver, ka saprotama ir latviešu cīņas jēga karot vācu pusē, ņemot vērā tautas vēsturi un to, kā krievi daudzkārt apgājušies ar viņiem.

Latviešu leģiona cīņas jēga bija saskatāma cerībā, ka abi naidnieki Austrumu frontē nežēlīgās, masu asiņainās cīņās sabruks milzīgo zaudējumu dēļ. Iespējams, ka tā varētu notikt, ja ASV prezidents F. D. Rūzvelts, nebūtu iesaistījies ar t. s. Lendlīza atbalsta politiku Staļina pusē.

Cīņas mērķis – neatkarīgās valsts atjaunošana

Vācu vēsturnieks, Minhene: universitātes pētnieks Hanss Noilens (Neulen) grāmatā “An deutscher Seite” raksta, ka baltiešu un somu cīņas mērķis pret Padomju Savienību bija skaidri izteikts – savas valsts neatkarības atjaunošana.

Kāds cits vācu vēsturnieks K. G. Felders (Felder) grāmatā “Lettland im Zweiten Weltkrieg” arī ir nācis pie secinājuma, ka latviešu igauņu un rietumukraiņu leģionāru mērķis bija cīnīties par savas neatkarīgas valsts atjaunošanu.

Feldera vērtējumā 1941. gada vasarā Latvijā cīņa “Sarkanie pret baltiem”, kura asas sadursmes veidā norisinājās 1919. un 1920. gadā, tagad stāvēja nobeiguma fāzē un varētu beigties ar padomju imperiālisma iznīcināšanu uz visiem laikiem. Latviešu vienības turklāt būtu arī līdzeklis iespējamai nacionālās neatkarības atjaunošanai. Latviešu karavīru piedalīšanās karā vācu pusē vienlaicīgi bija ar stratēģisku mērķi galvenā politiskā mērķa sasniegšanā – Latvijas valstiskums.

Ne tik sen, 2003. gadā, Eiropas Parlamenta debatēs, apskatot kopīgo ar Krievijas pārstāvjiem Latviešu leģiona jautājumu, divu lielāko Eiropas Parlamenta grupu pārstāvis Mihails Gālens (Gahlen) sacīja: “Leģiona stāvoklis bija traģisks, jo viņi necīnījās par Vāciju, bet gan par Latvijas neatkarību.”