gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Čekistus kājām nespārdīja

Viss raksts: http://www.la.lv/cekistus-kajam-nespardija/

simsons5_db_4-664x521

Foto – Dainis Bušmanis. Pēteris Simsons

Rudens pirms 25 gadiem atjaunotās Latvijas politiskajā ainā iezīmējās ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) likvidēšanas procesu. Politiķi lauzīja galvu, kā noregulēt šo jautājumu ar VDK priekšniecību Maskavā, ko darīt ar atlaistajiem čekistiem. Dzima “čekas maisu” jēdziens, jo 1991. gada 27. novembrī VDK ziņotāju kartotēka no Stūra mājas pārceļoja uz Augstākās Padomes (AP), tas ir, Saeimas ēku. Daudzi ar VDK likvidāciju saistītie procesi notika nekoordinēti, impulsīvi vai vienkārši izmantojot situāciju. PĒTERIS SIMSONS tolaik bija AP pilnvarots vadīt sarunas ar PSRS VDK par šā “kantora” darbības izbeigšanu Latvijā. Atbilstošu protokolu parakstīja 1991. gada 29. augustā. Kavējoties pārdomās, bijušais AP deputāts Simsons vairākkārt uzsver, ka pagātnes rīcības pareizība vai nepareizība jāvērtē pēc sekām – vai attiecīgā darbība nesusi ieguvumus vai zaudējumus. Bet, kad runājam par procesiem pēc neatkarības atgūšanas, Simsona kunga teiktajā ieskanas vilšanās.

– LPSR VDK šefs Edmunds Johansons atmiņās “Čekas ģenerāļa piezīmes”, 1991. gada rudeni atceroties, raksta, ka jūs VDK likvidācijas sarunās esot bijis lietpratīgāks par citiem.

– Mēs ar Johansonu viens otru kājām nespārdījām. Taču tajā pasākumā es jau tikai otro reizi biju Stūra mājā. Pirmā bija 1969. gadā, kad mani izmeta no Latvijas Valsts universitātes. Jā, tad es biju citā statusā un man bija saruna ar universitātes kuratoru čekā, uzvārdā, šķiet, Mazais. Bet 1991. gadā nāca visādi faksi no pēdējā PSRS VDK priekšsēdētāja Vadima Bakatina. Lai mēs pērkot no viņiem LPSR VDK automašīnas. Nepiekritām, paņēmām bez maksas. Tas pats bija ar bruņojumu.

Maskavai neko nemaksājām. Tikai atdevām to, ko varēja pierādīt, ka tas ir PSRS VDK īpašums.

1991. gada 5. septembrī mūs kopā ar Johansonu aicināja uz Maskavu, kur bija tikšanās ar republiku pārstāvjiem un tika izteikti priekšlikumi par “turpmāko sadarbību” un “pilnvaru sadali”. Sarunas par VDK darbības pārtraukšanu, tās īpašumu pārņemšanu – tā bija vesela procedūra. Ar čekas īpašumu apzināšanu un pārņemšanu nodarbojās atsevišķa komisija Viļa Selecka vadībā.

– Vēlāk jums pārmeta pielaidību pret čekistiem, ka jūsu parakstītajā līgumā pensionētajiem VDK darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem valsts garantējusi “sociālekonomiskās, politiskās un privātās tiesības un tiesisko aizsardzību saskaņā ar Latvijas likumiem”.

– Odisejs Kostanda un Juris Dobelis pārmeta, ka es neesot bijis pietiekami nežēlīgs. Bet 1991. gada 24. augusta AP lēmumā “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā” jau nebija teikts, ka čekisti jāliek pie sienas. Es tikai strikti pieturējos pie šī lēmuma. Tas protokols, kuru toreiz parakstījām ar VDK vadību, jau bija kāds septītais variants. Toreiz dabūjām maksimālo, ko varējām. Mums nebija mērķa kādu represēt tikai tāpēc, ka viņš tajā kantorī strādājis. Galvenais atskaites punkts bija personas rīcība augusta pučā. Ja persona nepiedalījās pučā, tā netika vajāta.

– Pašiem bijušajiem LPSR VDK darbiniekiem latviešiem ir tāda doma, ka viņi bijuši inteliģentāki par krievu kolēģiem, pat patriotiski, tāpēc bijis viegli iekļauties jaunās Latvijas drošības struktūrās.

– No maniem universitātes Juridiskās fakultātes studiju biedriem vairāki bija izraudzīti par derīgiem strādāšanai “kantorī”. Cilvēki pildīja rīkojumus. Aktīvi vai mazāk aktīvi. Protams, krieviskā daļa bija augusi citā vidē un viņu attieksme kādās situācijās varēja būt citāda. Tos, kuri bija gatavi pārnākt strādāt neatkarīgas Latvijas dienestu labā, izvēlējās attiecīgo struktūru vadītāji. Bijušo LPSRVDK virsnieku Andri Trautmani, kurš nesen izdeva savu grāmatu, Iekšlietu ministrija pieņēma kā speciālistu. VDK organizētās noziedzības apkarošanas daļas 1. nodaļas priekšnieks Andris Strautmanis arī pārnāca mūsu pusē. Tāpat VDK īpašumu pārņemšanas procesā mums vajadzēja speciālistus no viņu vidus, kas varēja ko paskaidrot.

– Bet tas bija riskanti.

– Bez šaubām! Bet kur citus dabūt? Gatavojoties AP vēlēšanām, dabūjām speciālistu no ASV, kurš mūs apmācīja vēlēšanu taktikā. Šajā gadījumā nevienu speciālistu no Rietumiem nedabūjām. Un vai viņu pieredze mums derētu?

– Pēdējā laika atskārsme ir tāda, ka VDK kā represīva struktūra rīkojumus saņēma no kompartijas centrālkomitejas, bet kompartijas lomu represijās bieži noklusē.

– Ja neesi bijis čekists, bet esi bijis kompartijā, tad, protams, mierīgu sirdi slāni čekistus, bet tos, kuri bija partijā, neaiztiec. Paskatieties, ko masu mediji aicina publiski komentēt iekšpolitiskos un ārpolitiskos notikumus kā ekspertus! Bieži vien tie cilvēki ir ar kompartijas skolas izglītību un pieredzi tā laika amatos. 1993. gadā vēlēja 5. Saeimu. Piedalījās tikai pilsoņi – vairākums latvieši. Vai tad tauta starp 20 sarakstiem izvēlējās tos, kam nebija komjaunatnes vai partijas darba pieredzes? Taču nē! Redziet, katram bija trīs iespējas: sadarboties ar režīmu un kļūt par kolaborantu, pakļauties un kļūt par konformistu, pretoties un būt opozicionāram. Otrā daļa ir vislielākā – konformisti. Konformistu masa, protams, labāk pazīst tos, kas toreiz bija līderi, tas ir, kolaborantus, un par viņiem arī balso. Sevišķi, ja šis cilvēks personīgi viņam nav neko sliktu darījis. Ko mēs viņiem varam pārmest? 8. Saeimas laikā mēs izstrādājām deklarācijas projektu, kurā bija teikts apmēram tā: “Izsakām nožēlu par mūsu pilsoņu līdzdalību okupācijas režīmu represīvajās, ideoloģiskajās un varas struktūrās.” Izrādījās, ka Saeima nav gatava pat “izteikt nožēlu”!

– Memuārus rakstīsiet?

– Ja Dievs dos vēl kādus desmit gadus, varbūt līdz tam tikšu. Tomēr nez vai ātrāk par 50 gadiem šo lietu kāds uzmanīgi pētīs. Un kam tā ir vajadzīga? 1991. gadā bija tikai divi cilvēki, bijušie čekas informatori, kas paši atzinās un uzrakstīja vēstuli, ka viņi sadarbību ir pārtraukuši. Kad dažādos laikos cilāja jautājumu, ko ar čekas maisiem darīt, es jau piedāvāju rīkoties pēc lietuviešu varianta: nosaka laiku, kad cilvēks var pieteikties, un tas viņam garantē, ka viņa vārds netiek publiskots, ja vien viņa rīcībā nav noziedzīga nodarījuma. Ja ne, tad viss aiziet publiski.

– Lustrācija?

– Tas ir ārkārtīgi sarežģīts un smags jautājums. Ja mūsu valstī ne likumdevēja, ne tautas līmenī skaidri nepasaka, ka sadarbība nosodāma, bet pretošanās slavējama… Redziet, pirmo reizi ar to saskāros kādā 7. klasē, kad konstatēju, ka skolā ir cilvēks, kurš ziņoja. Beigās šis cilvēks pēc gadiem pakārās. Acīmredzot bija kādi apstākļi, kas viņu piespieda sadarboties un viņš nevarēja ar to vairs dzīvot. Ne jau katrs sadarbojās, savtīgu motīvu vadīts. Bieži vien piespieda ar argumentiem, kas bija dzīvības un nāves, brīvības vai nebrīvības, ģimenes drošības jautājums.

– Vieni saka, ka aģentu uzskaites kartotēkai nevar uzticēties, jo tur ir pierakstījumi, tur it kā likts iekšā un ņemts ārā. Otri saka: tas viss ir nopietni, un cilvēki, kas tajā atrodas, faktiski joprojām ir “uz āķa”.

– Toreiz sarunu gaitā ar VDK vadību tika piedāvāts kartotēku likvidēt. Mums bija jālikvidē kartotēka, viņi likvidētu aģentu lietas Maskavā. Bet es nebiju tik labticīgs, lai uzticētos. Tad viņi piedāvāja “iesaldēt” kartotēku uz 75 gadiem. Tad uz mazāku termiņu. Beigās vienojāmies, ka katra valsts izstrādās likumu par slepenās informācijas izmantošanu. Diemžēl “zinātkārie zēni” kartotēku paņēma. Es nezinu, izpētīja vai neizpētīja. Bet to mēs gan tagad redzam, ka labuma no tā nekāda nav bijis. VDK bija pietiekami nopietna iestāde, un dokumentus tur kārtoja pietiekami nopietni. Ja ir aģentu reģistrācijas žurnāls un tam pretī kartotēka, tad apšaubīt var tikai motīvus, kādēļ konkrēto cilvēku tur ierakstīja. Bet to tad arī katrs varētu paskaidrot, ja mēs viņam būtu devuši iespēju pieteikties, liecināt, izstāstīt… Lai ir šī grēksūdze, par kuru tālāk netiek ziņots, vai arī, ja viņš ir noslēpies, lai viņu publisko un visi zina, kas viņš bijis un ko darījis. Un, ja kāds ir savu kartīti izņēmis, tad aģentu žurnālā jau vienalga viņa vārds parādās tā, ka tas neko nedod. Es domāju, ka kartotēka ir patiesa. Protams, tas ir “švakākais” materiāls no iespējamajiem, un paliek jautājums, kāpēc to mums atstāja. VDK bija nopietna iestāde, kas varēja paņemt prom to, ko nevajadzēja atstāt, un atstāt to, ko vajadzēja. Bet arī šis materiāls bez šaubām jāizmanto saprātīgi un lietderīgi.

– “Maisi” līdz šim mums radījuši tikai nepatikšanas. Tad Linards Muciņš būs aplami darījis, toreiz pārvedot dokumentus no Stūra mājas uz AP?

– Kaut cik objektīvi kaut ko var izvērtēt tikai pēc sasniegtā rezultāta. Kāds ir rezultāts? Es biju parakstījis ar PSRS VDK protokolu, kurā bija gan skaidri noteikts, ka kartotēka paliks turpat, gan kāda būs rīcība attiecībā uz mūsu cilvēku lietām arhīvos Krievijā, kur ir tūkstošiem lietu, kas jādabū. Tātad kartotēkas aizvešanas akcija faktiski bija “casus belli”, lai nekādas sarunas ar mums vairs nenotiktu. Mēs iedevām Bakatinam formālu iemeslu neatdot mums arhīvus, kuru atgūšana bija mūsu interesēs. Tiesa, neskatoties uz Bakatina dusmām, 1992. gada 6. augustā mums tomēr izdevās no arhīva Uļjanovskā atgūt un atvest uz Latviju 5200 represēto krimināllietas un 10 137 filtrācijas lietas. Bet tā arī bija pēdējā čekas dokumentu partija, ko spējām dabūt. Latvijas valdība nākamo lidmašīnas reisu uz turieni vairs neapmaksāja.

– 2001. gadā kādā intervijā jūs sakāt, ka VDK lomas izvērtēšanas gadījumā “jo vairāk gadu paies, jo mazāk paliks liecinieku, līdzdalībnieku un vairāk dažādas versijas varēs izvirzīt”. Tātad, jo tālāk laikā, jo tālāk no patiesības?

– Ja nav liecinieku, nav kam pajautāt, tad var izvirzīt visdažādākās versijas. Mēs būsim tālāk no īstenības un apmierināti ar to. Nevienam vairs nebūs jābaidās. Nevienam nevarēs pierādīt, ka viņš melo. Būs tikai vairāk vai mazāk loģiski secinājumi, kādi nu kuram patiks.

– Kāds liktenis gaida “čekas maisus”?

– Kad pienāks laiks, kad “maisi” nevienam nebūs ne kaitīgi, ne bīstami, kad pētniekiem vairs neliks šķēršļus to izpētīšanai, kad uz to pamata varēs kādu romānu uzrakstīt, tad arī ļaus ar tiem iepazīties. Vienmēr ir jāuzdod jautājums: kam traucē šīs nozares pētīšana? VDK dokumentu izpētes komisija darbojas jau kurā variantā un kurā pakļautībā. Un kāpēc tās pētniekiem vajadzētu kļūt gandrīz par Satversmes aizsardzības biroja darbiniekiem, lai gūtu pieeju tiem dokumentiem? Var taču to visu ar likumu noregulēt! Bet vai mēs vispār gribam, lai pēta? Vai ir bijusi kāda tautas manifestācija “izbeidziet traucēt komisijas darbu”? Nē! Nav te ne tautas atbalsta, ne prasību. Tirgus ekonomikā visu nosaka pieprasījums. Ja pieprasījuma pēc patiesības nav…

– Tautas pasivitāte vainīga?

– Ja tauta, kurai 20 savas valsts gados jau bija radusies nācijas apziņa, nākamos 50 gadus vairākās paaudzēs, izmantojot “vienotas padomju tautas” veidošanu, atkal tika degradēta līdz pūļa apziņas līmenim, tad no pūļa nevar prasīt, lai tas rīkotos kā nācija. Tāpēc neprotam savu valsti pārvaldīt, neprotam izvēlēties likumdevējus un līderus. Pūlis no sava vidus izvēlas sev līdzīgos. Ja tauta par saviem līderiem izvēlas lauku muzikantus, zoodārza runasvīru vai veiksmīgu aktieri…

– Izklausāties vīlies…

– Esmu jau izdomājis memuāru virsrakstu: “Ilūzijas un maldi”. Jā, agrāk domāju, ka visa latviešu tauta neieredz komunistisko režīmu un tika piespiesta tam pieslieties. Es tiešām domāju – atjaunosim neatkarību un tauta vienprātīgi metīsies celt savu valsti tādu, kāda tā bija līdz 1940. gadam. Mūsu senči savu valsti taču izveidoja no karā izpostītas zemes! Jo tad tautai bija nācijas apziņas līmenis. Tagad mums atkal ir sava valsts, taču izrādās, ka tautai ir pilnīgi cits mērķis – labklājība ar jebkādiem līdzekļiem, par jebkādu cenu “rīt uz brokastu laiku”. Bet es nevienam neko nevaru pārmest. Tauta sastāv no atšķirīgu interešu grupām, tāpēc tādu kopēju “tautas interešu” nemaz nevar būt. Viss iet savu ceļu.

Iesaki šo rakstu citiem!

October 13, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Jautājumi grāmatas autoram par Baltijas vēsturi

Viss raksts: http://www.la.lv/jautajumi-par-baltijas-vesturi-krievu-publikai/

plakans-664x528-41

Krievvalodīgās publikas jautājumi grāmatas autoram par Baltijas vēsturi

ASV Aiovas universitātes emeritētā profesora, latviešu cilmes amerikāņu vēsturnieka Andreja Plakana grāmatas “A Concise History of the Baltic States” (“Īsa Baltijas valstu vēsture”) krievu versijas atvēršanas pasākums Rīgā apliecināja, ka vajadzība pēc krievu valodā objektīvi uzrakstītas Latvijas un Baltijas valstu vēstures literatūras ir aktuāla.
Izdevums, kurā koncentrētā veidā, ap pustūkstoša lappušu apmērā, vēstīts par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēsturi no senākajiem laikiem līdz 21. gadsimta pirmajiem gadiem, Kembridžas universitātes apgādā angliski iznāca 2011. gadā. Bet krievu valodas versija “Краткая история стран Балтии” dienas gaismu ieraudzīja šopavasar Maskavas izdevniecībā “Vesj mir”.

Rīgas publika – vairāki desmiti pārsvarā krievvalodīgo interesentu – tikšanās laikā grāmatas autoru uztvēra vispirms kā amerikāņu vēsturnieku. Jautājumu bija daudz, un tie atspoguļoja Baltijas vēstures zināšanu un uzskatu līmeni, kāds dominē šajā Latvijas iedzīvotāju daļā. Dažos jautās vēlme, lai profesors no ASV izteiktu kādu kritisku vārdu par vietējiem “vēstures pārrakstītājiem”, Latvijas vēsturniekiem, norādītu uz kādām viņu “kļūdām”. Plakana kungs atbildēja korekti, brīžiem pavēstot, ka tomēr centīsies izvairīties no vērtējuma. A. Plakans piemēram atteicās prognozēt Baltijas reģiona nākotni: “Kā vēsturnieks es izvairos no prognozēm. Vēstures zināšanas ļauj šo to saprast no nākotnes. Bet vēsturē ir bijis ļoti daudz pagriezienu, kurus neviens nav spējis paredzēt.” Vēsturnieks tāpat atgādināja, ka “vēsture nav politisks spēļu laukums”, kas arī ir viens no šīs grāmatas vēstījumiem. Autors arī uzsvēra, ka tikai stāsta par notikumiem, nevis dod tiem morālu novērtējumu.

Izrādījās, ka krievvalodīgajai publikai nav skaidrs, kā un kāpēc veidojusies baltiešu trimda, kāpēc vairāk nekā 170 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju 1944./1945. gadā devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Šķiet, dažam Austrum­eiropas iedzīvotāju masveida bēgšana no uzbrūkošās sarkanās armijas vispār bija jaunums. Kā apjautājās kāda kundze: “Kāpēc bija tāda paniska bēgšana? Kāpēc viņi domāja, ka padomju armija ir tik briesmīga?” Autors atzina, ka bēgšanas motivācija indivīdiem droši vien bijusi dažāda, taču: “Domāju, ka Latvijas gadījumā dominēja nevēlēšanās doties rokās padomju armijai, jo vairākums latviešu uzskatīja, ka tas nozīmēs dzīvi kā 1940./41. gadā. Pats galvenais motīvs bija bailes no dzīves Padomju Savienībā, kāda tā bija toreiz.” Kāds cits lasītājs lūdza komentēt, kā 20. gadsimta gaitā mainījusies latviešu attieksme pret krieviem. “Liela daļa no tā ir grāmatā. Attieksme mainījās. Un lielā mērā pēc 1918. gada to noteica apstāklis, vai latviešiem tajā brīdī bija sava valsts vai nebija un kāpēc nebija. Taču tās drīzāk ir attiecības starp valstīm, nevis cilvēkiem,” skanēja atbilde. Neiztrūka vaicājums, kāpēc mūsdienu Latvijā attiecībā uz padomju periodu lietojot terminu “okupācija”, jo tas taču neesot atbilstoši. A. Plakans uz to aizrādīja, ka visi viņam pazīstamie Rietumu vēsturnieki, kas pēta Otrā pasaules kara notikumus, piekrīt termina “okupācija” lietošanai attiecībā uz notikumiem Baltijas valstīs.

Kādēļ “A Concise History of the Baltic States” nav piedzīvojusi tulkojumu latviešu valodā? Izrādās, ka viena no Latvijas izdevniecībām tiesības uz šīs grāmatas tulkošanu un izdošanu no “Cambridge University Press” ir iegādājusies, taču vismaz līdz šim nav tās īstenojusi.

Iesaki šo rakstu citiem!

October 13, 2016 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Emīlijas Liepiņas Sibīrijas stāsts

Viss raksts: http://www.la.lv/emilijas-liepinas-sibirijas-stasts/

Bērnus nosargāja, bet neredzēja izaugam: Emīlijas Liepiņas Sibīrijas stāsts

“Mājas Viesis” ir jaunās Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronika” atbalstītāju pulkā. Filma veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna “Veļupes krastā” motīviem. Pirmizrādi gaidot, mēs, žurnālisti, veidojam savu hroniku – stāstus par stiprām sievām, kas izturēja Sibīrijas badu un salu un atgriezās dzimtenē.

Kad viņai lika parakstīt dokumentu, ka Sibīrijā ieradusies labprātīgi, viņa to saplēsa. Citi izsūtīto bērni mira, viņai tikai viens, četri izdzīvoja, jo bija mācīti mežā ēst lapu dzinumus, saknītes. Koldunja! – tā vietējie sauca Emīliju Liepiņu, ko izsūtīja ar vīru un pieciem bērniem. Par to LNA Latvijas Valsts arhīva virtuālajā izstādē “1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos” stāsta viņas meita DAIRA MUNCE. Devāmies uz Rencēniem, lai sastaptu Dairu un šo stiprās sievas stāstu domās pievienotu jaunās filmas “Melānijas hronika” vēstījumam.

Skaistās rozes pie Dairas Munces mājas sals vēl nav nokodis. Lielajā istabā dižojas milzīga palma (tās stādiņš reiz vests no Sočiem) un smags, skaisti veidots galds, pie tā reiz sēdējis pats Kārlis Ulmanis. Valsts prezidents viesojies Mazsalacā, un kurš gan cits viņu uzņems, ja ne aizsargu priekšnieks, vietējās pienotavas direktors Aleksandrs Liepiņš – Dairas tēvs. Vēl viens Valsts prezidents – Valdis Zatlers – redzams bildē aiz grāmatplaukta stikla. Prezidents Dairai Muncei par bibliotekāres darbu piešķīra Atzinības krusta I pakāpes goda zīmi. Kā nu ne – 47 gadi Rencēnu bibliotēkā nostrādāti un vēl arī deju kolektīvi vadīti. Daira mūs uzņem tik viesmīlīgi kā tādus prezidentus. Un sāk stāstu.

– Dzīvojām Mazsalacā pienotavas mājā, kur otrajā stāvā manam tēvam kā pienotavas direktoram bija dzīvoklis. No turienes visu Liepiņu ģimeni – tēvu, māti un mūs, piecus bērnus – Uldi (9), Ināru (8), Astru (5), mani (2,5) un četrus mēnešu veco brālīti Alvi – 1941. gada 14. jūnija naktī apbruņoti vīri aizveda vispirms uz Sniedzēnkalnu, tad kopā ar citām ģimenēm uz Valmieras vilciena staciju. Mūs sadzina lopu vagonā, tur bija ļoti, ļoti daudz cilvēku, balsu murdoņa, tumsa, vagona abos galos restoti mazi lodziņi. Reizēm pie tiem varēja pietikt un paskatīties. Redzēju telefona stabus, mežus garām skrienam, atceros vilciena riteņu klaudzoņu. To skaņu vēl tagad varu izsaukt atmiņās jebkurā brīdī.

Daugavpilī vīriešus, arī manu tēvu, nošķīra no pārējiem, jo esot neētiski vīriešiem un sievām ar bērniem braukt kopā, gan jau galā satikšoties. Tēvs mūs katru paņēma klēpī un apmīļoja. Mēs viņu vairs neredzējām, viņu nošāva Soļikamskā 1942. gada 14. jūlijā.

Uz Krasnojarskas apgabalu braucām ļoti, ļoti ilgi. Katrā pieturvietā mamma skrēja pirkt pienu mūsu mazajam brālītim. Kad nonācām galā, mammai lika parakstīt dokumentu, ka Sibīrijā ieradusies labprātīgi un apņemas divdesmit piecus gadus šo vietu nepamest. Mamma bija skolotāja, prata krievu valodu (tāpat arī franču, angļu, vācu, latīņu), izlasīja un saplēsa to papīru. Par šādu rīcību mammu ielika cietumā, mani bērnunamā, kur lielākie bērni pa to laiku palika, neatceros. Tas bija murgs. Vietējiem ļautiņiem bija iestāstīts, ka esam fašisti un mežoņi. Mammai neviens nedeva iespēju strādāt, jo viņa taču bija tautas ienaidnieks. Viņa tika smagos darbos, taigā mežu gāzt, zāģēt baļķus, ziemā Jeņisejā zāģēt ledu un likt tīklus. Apavu nebija, ko ēst nebija, pretī runāt nedrīkstēja.

Dzīvojām zemļankā (zemnīcā). Mamma gāja darbos, un mēs visu nedēļu bijām vieni paši. Mums bija hierarhija. Visi klausīja vecākajam brālim, un tad pa pakāpi uz leju. Bet aiz manis neviena nav, jo mazais brālītis nomira izvešanas gada rudenī. Kad vecākais brālis un māsa devās laukā, mani kā atslēgu atstāja zemnīcā. Bija tik ļoti bail. Pa būdas stūri tiku augšā, pieplaku pie velēnu jumta un redzēju, kā garām aizslīd daudzi, daudzi baltu ragu pāri. Katru dienu garām gāja ganāmpulks.

Divas sajūtas nevaru aizmirst – badu un aukstumu. Mamma mums bija noteikusi, lai ēdam pumpurus, zāli, saknītes, savvaļas ķiplokus, ko krievi sauca par kolba. Nebija jau tā, ka izej ārā un saplūc, ko sirds kāro. Gājām meklēt. Balandas bija garšīgas, nātres, arī usnes var ēst. Visu varētu vārīt, bet nebija miltu vai putraimu saujas, ko piemest klāt. Reizēm gājām zagt ēdamo uz cūku fermu. Cūkām sutināja turnepšus, tas ir tāds dārzenis starp kāli un bieti. Kad kolhozs novāca kartupeļus, pa mežmalīti pielavījāmies pie lauka un atradām kādu kartupeli. Tie bija puspuvuši, bet, kad uzlikām uz plīts, pacepām no vienas un otras puses, varēja ēst. Bet sasalušie kartupeļi, kad atkusa, bija sīksti. Tā bija cita garša. Brālis ar vecāko māsu mežos meklēja putnu olas, kādreiz arī izdevās atrast. Brālis cilpās ķēra burundukus, kad vairākus noķēra, vārījām. Burundukam ribas vien ir, nieres bija ēdamas. Reiz bija lieliski Ziemassvētki. Mamma bija dabūjusi piecas bietes – vienu lielu, trīs vidējas un vienu mazu. Mēs tās izcepām. Es kāri skatījos, tomēr sapratu, ka man kā mazākajai droši vien tiks mazākā biete. Klusībā lūdzos, kaut man iedotu vismaz vidējo. Un tik tiešām, mamma paņēma sev maziņo un man iedeva vidējo bieti. Cik tā bija garšīga!

Ziemās bija ļoti auksti, jo mamma drēbes pa vienai vien bija sādžā samainījusi pret kaut ko ēdamu. Vienā ziemā klepojām visi korī. Šmita un Klāna kundzes, kas dzīvoja zemnīcas lielajā istabā, to nevarēja pārdzīvot un iedeva mums šķipsniņu rupja sāls. Kad to sūkā, vienu brīdi ir miers. Kad abas kundzes kaut kur pārvietoja, mēs tikām viņu istabā, un tur bija krāsns. Mēs ar māsu gulējām krāsns mutē, jo uz krāsns visiem nebija vietas. Reiz mamma ar brāli nomušīja suni, vispirms nocirpa, no savērptās suņa vilnas mamma man vēlāk uzadīja jaciņu. To suni izcepām, apēdām pat ādu, jo atlikušo vilnu nosvilinājām. Garšīgs suns bija. Tā bija izdzīvošana. Mamma mūs noturēja pie dzīvības, tas bija brīnums. Reiz mamma brāli pēra un pati raudāja. Viņš bija sūtīts pakaļ mazam gabaliņam maizes, ko mammai deva par bluķu vilkšanu no upes, un brālis nebija nocieties un maizīti apēdis. Mamma izmācījās par baržas škiperu. Baržas brauca pa Obu un tīrīja upes gulti, ar vinčām vilka celmus ārā. Reiz mammai uz rokas uzmetās briesmīgs augonis, tad māsa Ināra kādu laiku gāja mammai palīgā. Uz baržas bija miltu maisi, no tiem varēja izkratīt kādu sauju miltu kopā ar drazām. Bijām priecīgi, nu varējām vārīt putru.

Mājās brīžam dziedājām gan “Dievs, svētī Latviju!”, gan “Līgo laiva uz ūdeņa”. Mēs zinājām, ka to nedrīkst darīt. Un, ja nu kāds nāk un tincina, kas tās par dziesmām, uzreiz jādzied: “Ļeņingrad mi ņe sdaģim, krasnuju Rossiju. Čerez more pereiģom, staņim za Rossiju” (aptuveni tulkojot no krievu val.: Ļeņingradu neatdosim, pāri jūrai pāriesim, aizstāvēsim Krieviju).

1946. gadā uzņēmīgi cilvēki no Latvijas brauca uz Sibīriju un vāca izsūtīto bērnus, lai vestu uz Latviju. Man šķiet, tas nebija valsts organizēts pasākums. Tā mēs no mammas šķīrāmies. Vispirms visus bērnus aizveda uz bērnunamu, tad gaidīja ešelonu, kas vestu uz Latviju. Manam brālim laimējās, ka nebija vēl sešpadsmit gadu, citādi viņš netiktu prom. Mamma teica, ka viņa mums sekos, tiklīdz vien varēs. Tā arī šķīrāmies. Tad vēl nezinājām, ka uz trīspadsmit gadiem.

Kad pārbraucām no Krievijas, nonācām Kuldīgas ielā bērnunamā. Un tad vectēvs mums atbrauca pakaļ un aizveda uz Burtniekiem. Bet tur tolaik visus sastūma kolhozā, gotiņu noņēma, zirdziņu noņēma. Tobrīd vectēvam bija 74 gadi. Viņš stipri kašķējās ar savu otro sievu, jo bija ļoti vīlušies. Mūsu mamma viņiem rakstīja: paņemiet, lūdzu, bērnus pie sevis, es drīz būšu mājās, bet mammu nelaida. Gadi iet, naudas nav, kaut gan viņš strādāja par naktssargu kolhoza “Cerība” govju fermā. Mēs, četri bērni, viņiem uz kakla. Vectēvs burkšķ – ko mēs esam izdarījuši!? Bet visi izaugām.

Mammu atbrīvoja 1957. gadā. Taču viņa bija piesardzīga. Mēs bijām jau izauguši, viņai līdz pensijai bija palikuši nepilni divi gadi, un tos viņa vēl palika Sibīrijā un izpelnīja pensiju. Jo skaidri zināja, ka šeit savā vecumā un ar savu biogrāfiju darbā iekārtoties nevarēs. Ja palasām Melānijas Vanagas grāmatu “Veļupes krastā”, viņai bija tieši tāpat. Lai arī Melānija bija izglītota un varētu strādāt daudzus darbus, labākajā gadījumā viņu paņēma kolhozā par gani.

Mamma atbrauca uz Latviju 1959. gada rudenī. Man, viņas jaunākajam bērnam, bija 21 gads. Biju pabeigusi Bulduru Dārzkopības tehnikumu un cerēju Rencēnu kolhozā “Zelta druva” iekopt dārzniecību. Mamma sākumā gribēja būt patstāvīga. Viens krievu virsnieks Rīgā bija viņu sarunājis par aukli. Bet tas nebija ilgu laiku, jo man piedzima pirmais dēls un mamma atnāca manu bērniņu auklēt. Viņa nodzīvoja mūsu ģimenē līdz savai nāvei 1988. gadā. Kad mamma stāstīja par izsūtījuma gadiem, mans vīrs teica, ka klausīties jau to var, bet tā tas nevar būt. Mamma stāstīja, ja pēc dienas kolhoza tīrumā pieķer, ka tavos zābakos ir iebirusi sauja graudu, par to var nošaut. Un ne vienu vien nošāva. Mans vīrs jautāja – kā tad tā var, bez tiesas? Viņš domāja, ka mammai ir tik ļoti nodarīts pāri, ka viņa savos stāstos pāršauj pār strīpu. Bet tā bija patiesība, tā bija viņas pieredze. Mamma bija ellei cauri gājusi. Bet pati lielākā netaisnība – viņa neredzēja, kā mēs izaugam. Tie bija trīspadsmit atšķirtības gadi. Ko neviens un nekas nevar atdot.

Iesaki šo rakstu citiem!

October 12, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Tapusi filma par Staļina karavīru izvarotajām poļu mūķenēm

 Foto: Kadrs no filmas

Londonas kinofestivālā izrādīs filmu par Staļina karavīru izvarotajām poļu mūķenēm, kuras klosterī slepus laida pasaulē mazuļus, vēsta laikraksts «The Guardian». Kinolentē «The Innocents» attēlots, kā 1945. gadā padomju karavīri vairākkārtīgi izvaroja 25 benediktīniešu mūķenes. Francijas Sarkanā Krusta ārste Madelēna Pojaka pieņēma dzemdības Polijas klosterī.

«Tur bija 25 mūķenes. Krievi izvaroja un nogalināja 15 no viņām. Desmit izdzīvojušās izvaroja – kādu 42 reizes, citu 35 vai 50 reizes. Tas nebūtu tik briesmīgi, ja piecām no viņām nebūtu iestājusies grūtniecība. Viņas nāca pie manis pēc padoma un aizklātā veidā runāja par abortu,» tolaik savās piezīmēs rakstīja Pojaka.

Filmas režisore Anna Fontēna sacīja, ka vēstures notikums esot novedis viņu līdz asarām un viņa vēlējusies to iemūžināt kinolentē. «Es gribēju aprakstīt neaprakstāmo,» sacīja kinorežisore.

«Tas bija ļoti brutāli. Tie karavīri bija kā dzīvnieki. Tā bija dubulta izvarošana – gan sievietes, gan reliģijas.»

Fontēna uz ekrāna neattēloja varmācību, ļaujot skatītājiem pašiem iztēloties notikušo.

Lai arī filmā mainīti vārdi, tā balstīta uz Pojakas radinieka Filipes Maināla savāktajiem materiāliem.

Strādājot par ārsti Parīzē, Pojaka pievienojās franču pretošanās kustībai. 1945. gadā mūķene viņu aizveda uz klosteri Polijā, kur dzīvoja vairākas mūķenes grūtnieces. Pojaka riskēja ar savu dzīvību, lai nokļūtu nomaļajā klosterī, kur gaidībās esošajām mūķenēm solīja neatklāt viņu noslēpumu.

Filma tika izrādīta Vatikānā 300 skatītāju lielai auditorijai. «Stāsts viņus pilnībā aizkustināja,» sacīja Fontēna. «Viņi teica, ka tāda realitāte nav jāslēpj.»

Filmas izrādīšanas tiesības pārdotas vairāk nekā 30 valstīs. «Gandrīz katra pasaules valsts ir nopirkusi filmu. Es zinu, ka Krievijā arī ir cilvēki, kuri grib palīdzēt šai filmai. Taču tas ir sarežģīti, jo viņi tajā nav attēloti pozitīvā gaismā,» skaidro režisore.

Pojaka gāja bojā autoavārijā Varšavā 1946. gada februārī. Viņa bija 34 gadus veca.

Filmas reklāmas rullītis

October 7, 2016 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Latvijas kuģi Otrā pasaules kara ugunīs

Uldis Neiburgs, Mājas Viesis, 3.oktobris, 2016.

Viss raksts lasāms: http://www.la.lv/latvijas-kugi-otra-pasaules-kara-ugunis/

Zem sirpja un āmura

Otrā pasaules kara laikā beidza eksistēt Latvijas tirdzniecības flote, kuras rīcībā 1940. gada 1. janvārī bija 103 (no tiem 89 tvaikoņi) kuģi. Tikai daži no tiem piederēja valstij, bet pārējie bija privātu rēdereju un uzņēmēju īpašumi. Kā rādīja turpmākie notikumi, latviešu jūrniekiem nebija pieņemama ne Padomju Savienības, ne nacionālsociālistiskās Vācijas īstenotā Latvijas okupācija un viņi, ar nedaudziem izņēmumiem, palika savas dzimtenes Latvijas patrioti, par spīti tam, ka nonāca dažādās pasaules jūrās un okeānos savstarpēji karojošu valstu – PSRS, Vācijas un Rietumu sabiedroto – pakļautībā.

Latvijas Republikas Ministru kabinets 1940. gada 17. maijā pieņēma likumu par kuģniecības ierobežošanu, kas deva tiesības tirdzniecības un rūpniecības ministram uz laiku aizliegt Latvijas kuģiem iebraukt un izbraukt no jebkurām ostām, dot rīkojumus par kravu uzņemšanu un brauciena virzienu. Jau pēc Latvijas okupācijas Maskavā prettiesiski sastādītās Augusta Kirhenšteina marionešu valdības 1940. gada 27. jūlijā rīkojumā bija noteikts, ka “svešos ūdeņos” esošie Latvijas Republikas kuģi drīkst iebraukt vai izbraukt no ostām tikai ar padomju valdības atļauju, vienlaikus piedraudot, ka “kuģu kapteiņi, kuri pārkāps valdības pavēli Latvijas kuģiem atgriezties dzimtenē, tiks uzlūkoti kā tautas nodevēji un tos pasludinās kā stāvošus ārpus likuma. Kopā ar viņiem tiks sauktas pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākie radinieki”. 31. jūlijā sekoja lēmums par Latvijas tirdzniecības kuģu atgriešanos “dzimtenē” – no Atlantijas okeāna Murmanskā, un no Klusā okeāna Vladivostokā. Ar to Latvijas kuģu kapteiņi, kas palika Rietumos un neatzina PSRS veikto Latvijas okupāciju, nu kļuva par “tautas nodevējiem”. Kopumā Padomju Savienība 1940. gadā nacionalizēja un Vācijas–PSRS kara sākumā sagrāba 59 (tikai 24 no tiem atradās Baltijas jūras akvatorijā) Latvijas tirdzniecības flotes kuģus.

Pirmais kara upuris izrādījās kravas tvaikonis “Gaisma”, kuru jau 22. jūnijā 3 no rīta 35 jūras jūdzes no Užavas bākas nogremdēja vācu torpēdkuteri. Vairāki kuģi kara sākumā piedalījās cilvēku, militārās kravas un pārtikas evakuācijā no Liepājas, Ventspils un Rīgas ostām, bet līdz ar vācu karaspēka ofensīvu bija spiesti doties uz Somu līci. Īpaši traģisks izvērtās kravas tvaikoņa “Atis Kronvalds” komandas liktenis. Sarkankarogotās Baltijas jūras flotes kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē Tallinā 1941. gada 9. augustā 16 tā jūrniekus notiesāja par nodomu nogādāt kuģi kādā Somijas ostā. Ar augstāko soda mēru – nāves sodu – sodīja kuģa kapteini Mārtiņu Čaksti un vēl deviņus cilvēkus, bet ar mazākiem sodiem – pārējos komandas locekļus. Tikai diviem no viņiem – matrozim Fridriham Silam un kurinātājam Arvīdam Cielavam – brīnumainā kārtā izdevās izbēgt no ieslodzījuma un atgriezties Rīgā, tā pavēstot par Igaunijas galvaspilsētā notikušo latviešu jūrnieku traģēdiju. Desmit nelaimīgajiem jūrniekiem nāves sods tika izpildīts uz kreisera “Kirov” Tallinas reidā.

1941. gada augusta beigās notikušajā Tallinas evakuācijā (vairākas karavānas ar 67 transportkuģiem un palīgkuģiem uzņēma 23 000 cilvēku un 15 000 tonnu dažādu kravu) Ļeņingradas virzienā, norisinoties bez pietiekamas PSRS Jūras kara flotes aizsardzības, kas pilnībā nenovērsa vācu aviācijas uzlidojumus un kuģu iebraukšanu mīnu laukos un prasīja vismaz 10 000 padomju jūrnieku dzīvību, bojā gāja arī septiņi bijušās Latvijas tirdzniecības flotes tvaikoņi “Ausma”, “Skrunda”, “Kalpaks”, “Sigulda”, “Atis Kronvalds”, “Everita” un arī slavenais ledlauzis “Krišjānis Valdemārs” (2011. gada novembrī zemūdens arheologiem simts metru dziļumā Somu līcī izdevās identificēt tā vraku). No līdzīga likteņa spēja izvairīties kravas tvaikonis “Daugava” ar 506 ievainotiem karavīriem uz klāja. Kuģi vairākreiz sašāva vācu aviācija, kuras mestās bumbas nogalināja 38 pasažierus un piecus matrožus, caursita kuģa tvaika katlu un applaucēja braucējus, un tas par mata tiesu izspruka no torpēdas uzbrukuma. Taču kuģa komanda ar kapteini Paulu Brašķi priekšgalā izrādīja izcilu varonību, kas kuģim pēc diennakts ilga “elles brauciena” ļāva sasniegt Kronštati. Palīdzēja arī jūrnieku atjautība, aizdedzinot bundžas ar dūmu aizsegu, kas atradās uz klāja. “Daugava” tik ļoti kūpēja, ka vācu lidotāji tai vairs netērēja munīciju, uzskatīdami, ka kuģis kuru katru brīdi tāpat nogrims.

Daži no tiem, kas tomēr nolēma pakļauties padomju prasībām, bija tvaikoņa “Ciltvaira” kapteinis Mārtiņš Osis (1940. gada augustā atrodoties Brazīlijā, bija nolēmis doties uz Murmansku, par ko tika atstādināts no amata, tad aizbrauca uz ASV, kur pārgāja PSRS dienestā, bet pēc kara atgriezās padomju okupētajā Latvijā) un tvaikoņa “Regent” kapteinis Vilis Bezmers (1940. gada augustā Ņujorkā noņemts no kuģa par nodomu atdot to PSRS). Uzticīgs padomju varai izrādījās arī motorkuģa “Hercogs Jēkabs” kapteinis Hugo Miķelsons, par kura vadītā kuģa un tās apkalpes nonākšanu Vladivostokā, propagandas nolūkos slavinot Latvijas valsts okupāciju, savulaik pat tika uzņemta Rīgas kinostudijas mākslas filma “”Tobago” maina kursu” (1965) un publicēts dokumentāls stāsts “”Hercoga Jēkaba” odiseja”” (1976).

Pavisam pretēja bija tvaikoņa “Ilga” 14 vīru komandas rīcība. 1941. gada 23. septembrī, kuģojot Ladogas ezera flotilē ceļā no Volhovas upes grīvas uz Sviras upi, vīri izmantoja situāciju, ka vakara krēslā kuģi pazaudēja pavadošie bruņotie kuteri, un kapteiņa Aleksandra Dundura vadībā vienprātīgi nolēma atbruņot uz kuģa esošo konvoju (viens jaunākais leitnants, viens tehniķis un vēl četri bruņoti sarkanflotieši) un doties uz Somijas krastu. Nakts aizsegā, ņemot palīgā arī šauteni un rokas ložmetēju, ko agrākos reisos bija pametuši sarkanflotieši, tas arī veiksmīgi izdevās. “Ilga” pacēla no sarkanā signālkarodziņa, kam bija uzšūta balta svītra, pagatavotu Latvijas karogu, no signālkarodziņa izgatavotu Somijas karogu un balto karogu un jau rīta gaismā sasniedza krasta līniju pie Vātenbergas un lūdza politisko patvērumu latviešu jūrniekiem. Jau pēc trim nedēļām viņi atgriezās mājās, bet pats tvaikonis, pārdēvēts par “Aunus”, līdz pat 1944. gada septembrim ar Somijas karogu kuģoja Ladogas ezerā, bet vēlāk nonāca PSRS rīcībā. Mainoties okupācijas varām Otrā pasaules kara noslēgumā, puse “Ilgas” komandas devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, bet pārējie palika dzimtenē, diemžēl neapzinoties, ka tiks pakļauti padomju drošības iestāžu represijām. Saskaņā ar Baltijas flotes kara tribunāla lēmumu “Ilgas” kapteini Aleksandru Dunduru 1945. gada 25. jūlijā sodīja ar nāvi tagadējā Krievijas Kaļiņingradas apgabala Baltijskā, bet viņa sieva Vilija no 1946. līdz 1951. gadam bija spiesta pavadīt izsūtījumā Tomskas apgabalā. Pēckara gados čeka apcietināja un lielākoties ar 10 gadiem ieslodzījuma sodīja vēl sešus “Ilgas” komandas locekļus, turklāt viens no viņiem – sešdesmit gadus vecais kurinātājs Sīmanis Melķerts – mira vēl pratināšanas laikā.

Kāškrusta ēnā

Pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā nacionālsociālistiskās Vācijas rīcībā nonāca 27 (14 – Vācijā, 13 – Latvijā) Latvijas tirdzniecības flotes kuģi. Tikai daži no viņiem – “Ogre”, “Bru”, “Dzintarkrasts”, “Kaija”, “Mols” un “Neptūns” – kara gados turpināja kuģot Rīgas līcī un Baltijas jūrā, saglabājot Latvijas karogu, bet citi nonāca vācu rēderu pakļautībā un ieguva jaunus nosaukumus. Nesekmīgi izrādījās Latvijas Jūrniecības departamenta un Latvijas Zemes pašpārvaldes mēģinājumi panākt kuģu atdošanu bijušajiem īpašniekiem, jo vācu puse vadījās pēc Berlīnē jau 1941. gada 19. augustā izdotā rīkojuma, ka sakarā ar vērmahta ienākšanu Latvijā visa tās kustamā un nekustamā manta pāriet Vācijas reiha īpašumā, t. sk. arī kuģi, kas braukuši ar ienaidnieka – PSRS – karogu. Specifiski šim jautājumam pievērsās Berlīnes prīžu tiesa, kas centās noskaidrot 1941. gada jūnijā Štetīnē (mūsdienās Ščecina Polijā) internētā kravas tvaikoņa “Ausma” (pārdēvēts par “Käthe Oldendorf”) statusu. Kā noskaidrojis vēsturnieks Kārlis Kangeris, kaut arī tiesa neņēma vērā latviešu prasības, tās rosināja Hamburgas Hanzas universitātes profesoru Dr. Rūdolfu Launu 1942. gada 30. jūnijā sniegt atzinumu par Latvijas valsts un tās īpašumu tiesisko statusu. Viņa veiktā ekspertīze pēc būtības ietvēra virkni slēdzienu (Latvijas pievienošana PSRS ir nelikumīga, jo tā notikusi, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi; PSRS attiecībā pret Latviju ir uzskatāma par tās teritoriju okupējošu valsti; no starptautisko tiesību viedokļa Latvijas teritoriālā integritāte, pilsonība, Latvijas valsts un tās pilsoņu īpašuma tiesības joprojām ir spēkā de iure u. tml.), kas arī pēc Otrā pasaules kara veidoja pamatu argumentācijai par Latvijas prettiesisko inkorporāciju PSRS.

Latviešu jūrnieki, kas turpināja braukt uz vāciešu pārņemtajiem kuģiem, nereti izmantoja izdevību tos atstāt neitrālās Zviedrijas ostās un pēc tam centās pāriet Rietumu sabiedroto dienestā. “Ļoti vēlētos nokļūt Anglijā, lai varētu piedalīties Eiropas atbrīvošanā no vācu jūga. Esmu ar mieru ziedot visu savas dzimtenes brīvībai”, tā savu uzticību Latvijas Republikai un vēlmi sekmēt Rietumu sabiedroto uzvaru karā 1942. gada 16. decembra vēstulē Latvijas sūtniecībai Londonā apliecināja kravas tvaikoņa “Gauja” (pārdēvēts par “Fridrich”) jūrnieks Artūrs Jansons, kurš dažus mēnešus iepriekš bija pametis savu kuģi Holmsundas ostā Zviedrijā. Kā liecina sarakste starp bijušo Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno un Ārkārtējo pilnvaru nesēju un sūtni Londonā Kārli Zariņu, šo jūrnieku nonākšana Lielbritānijā, pastāvot satiksmes ierobežojumiem un trūkstot naudas līdzekļiem, tomēr bija ļoti apgrūtināta. Kā 1943. gada 12. aprīļa vēstulē vienam no tobrīd ap 20 Zviedrijā nokļuvušiem latviešu jūrniekiem paskaidroja Latvijas sūtniecības Londonā padomnieks Teodots Ozoliņš, “Anglijas Kara transporta ministrija labprāt Jūsu pakalpojumu pieņemtu, bet pārkļūšana uz šejieni patlaban ir visai grūta. Vienīgā tiešā satiksme ir ar lidmašīnām, kas aizņemtas jau ilgu laiku uz priekšu ar garām gaidītāju rindām. Kara transporta ministrija vienā otrā gadījumā ir ieteikusi mūsu jūrniekiem izkļūt no Zviedrijas ar zviedru kuģiem, kas dodas uz Dienvidameriku, no kurienes tad pārkļūšana uz Angliju ir samērā vieglāka”.

Oficiāli izbraucot uz Vāciju, bet pa ceļam mainot kursu uz Zviedriju, kopā ar vairākiem desmitiem latviešu bēgļu kara beigās Gotlandi izdevās sasniegt Latvijas tirdzniecības flotes kuģiem “Dzintarkrasts” un “Neptūns”. Pēdējais, braucot no Rīgas caur Mērsragu, 1944. gada 28. septembrī laimīgi sasniedza Foresundas ostu. Tas bija iespējams, ceļā sekmīgi “neitralizējot” un atbruņojot uz kuģa esošo trīs vīru apsardzi, jo divus vācu karavīrus piedzirdīja, bet vienu apakšvirsnieku “nokausēja” ar skaistu sieviešu palīdzību, imitējot kuģa kapteiņa Arnolda Leiškalna dzimšanas dienas svinības. “Dzintarkrasts” 19. oktobrī izbrauca no Liepājas ostas, lai pārvestu kādu kravu uz Vāciju. Ceļā kuģa kapteinis Arvīds Bērtiņš kopā ar komandu izmantoja vētras aizsegu, atrāvās no pavadošām vācu laivām un atbruņoja sešu vīru vācu apsardzi, un, mainot kursu uz Zviedriju, trīs dienas vēlāk sasniedza Ronehamnas ostu Gotlandē. Zviedrijā abus kuģus internēja, bet saskaņā ar 1945. gada 11. maijā speciāli izdoto likumu “Par braucamiem līdzekļiem, kas no karojošām vai okupētām valstīm ieradušies Zviedrijā” vēlāk atdeva PSRS. Jau pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas Dāniju sasniedza kravas tvaikonis “Bru”, bet tvaikonis “Lāčplēsis” vēl kara pēdējā dienā ar 200 – 300 cilvēkiem uz klāja kopā ar daudzām zvejas laivām un mazākiem velkonīšiem atstāja Ventspils ostu, bet pa ceļam uz Zviedriju tos visus apturēja padomju flotes patruļas un lika atgriezties Kurzemes krastā.

Rietumu sabiedroto dienestā

Pēc PSRS īstenotās Baltijas valstu okupācijas ASV valdība 1940. gada 15. jūlijā pārņēma savā aizsardzībā visus Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpašumus – bankās noguldīto zeltu, kapitālu un kuģus. Kuģi, kas atradās ASV, turpināja braukt ar savu vārdu, Latvijas karogu, un uz tiem daļēji palika latviešu kapteiņi un apkalpes. Pēc ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā tā pārņēma astoņus Latvijas tirdzniecības flotes kuģus – “Abgara”, “Ciltvaira”, “Everagra”, “Everalda”, “Everasma”, “Everelza”, “Ķegums” un “Regent”, kas nonāca ASV Kara laika kuģniecības pārvaldes dienestā un ASV jūras konvoja sastāvā veda izejvielas kara rūpniecībai Atlantijas okeānā pie Amerikas kontinenta krastiem. Sešus no šiem kuģiem 1942. gadā nogremdēja vācu zemūdenes, un karā krita 45 apkalpes locekļi.

Kravas tvaikonis “Ciltvaira” gāja bojā 1942. gada 19. janvārī pēc vācu zemūdenes “U-123” torpēdas precīza trāpījuma kreisajā bortā gandrīz kuģa vidū. Gandrīz visai 32 vīru lielajai kuģa komandai ar kapteini izdevās palikt dzīviem (bojā gāja divi kuģa kurinātāji), neraugoties uz to, ka deviņi jūrnieki ar kapteini Kārli Šķēbergu priekšgalā līdz pat pēdējam brīdim vēl mēģināja glābt torpedēto kuģi, kas negribēja nogrimt jūras dzelmē. “Viņi visi ir apauguši ar bārdu un ģērbti ļoti dažādi. Vieni – jūrnieku tērpos, citi paspējuši izglābt savus krasta uzvalkus. Viņi ir saspringuši, izvārguši, taču pilni cīņas spara. [..] Trīs latviešu jūrnieki nav bijuši mājās divarpus gadus. Viņi saka, ka atkal nolīgti iziešanai jūrā ar citu tvaikoni zem Latvijas karoga, kas tagad atrodas vienā no tuvējām ostām. Viņi ir gatavi atdot savu dzīvību, ja tas palīdzēs atgūt viņu valstij brīvību,” tā par šiem jūrniekiem rakstīja vietējā amerikāņu prese pēc tam, kad viņi tika sagaidīti krastā kā varoņi, bet “Ciltvairas” vārdā nosaukta pat iela Negshedas pilsētiņā Ziemeļkarolīnas piekrastē. Tvaikoni “Everalda” 1942. gada 29. jūnijā ceļā no Norfolkas ASV uz Riodežaneiro Brazīlijā 600 jūras jūdzes no Dienvidkarolīnas nogremdēja vācu zemūdene “U-158”. Vācieši kuģa komandai atļāva glābšanas laivās doties uz sauszemi, un pēc piecu dienu airēšanas un burāšanas to uz sava klāja uzņēma kāds ASV krasta apsardzības kuģis. Daudz nežēlīgāks liktenis izrādījās “Everaldas” kapteinim Jānim Martinsonam – viņu kā gūstekni paņēma līdzi uz vācu zemūdenes, kuru jau nākamajā dienā iznīcināja ASV kara flotes lidmašīna. Pateicoties žurnālista Aleksandra Krasņitska pētījumiem un laikraksta “Čas” iniciatīvai 2004. gadā arī pie bijušās jūrskolas ēkas Rīgā Kr. Valdemāra ielā 1a atklāja piemiņas plāksni, veltītu “Latvijas varoņiem – astoņu Latvijas tirdzniecības flotes kuģu komandām, kas 1940. gadā paturēja Latvijas Republikas karogu, bet 1941. – 1945. gadā karoja antinacistiskās koalīcijas spēku sastāvā Atlantijas okeānā”.

Septiņu Latvijas tirdzniecības flotes kuģu (“Dago”, “Everoja”, “Elizabete”, “Katvaldis”, “Miervaldis”, “Rāmava”, “Tobago”) komandas, kas pēc Vācijas–PSRS kara sākuma atradās ārpus nacistu un komunistu kontrolētajiem ūdeņiem, kara gados nonāca Lielbritānijas Kara transporta ministrijas pārziņā. Šie kuģi saglabāja savus nosaukumus un turpināja braukt ar britu – “Union Jack” – karogu. Kravas tvaikoņi “Everoja” un “Rāmava” 1940. gada vasarā nepakļāvās PSRS prasībai doties uz Murmansku, bet noenkurojās Dublinas ostā. Kaut gan padomju puse sākotnēji panāca abu kuģu arestu, Latvijas sūtniecība Londonā, pamatojoties uz Ministru kabineta 17. maijā izdotajām ārkārtas pilnvarām, panāca to, ka Īrijas tiesa atzina abus kuģus par Latvijas īpašumu. “Everoja” gāja bojā 1941. gada 3. novembrī, vedot kravu no ASV uz Lielbritāniju, kad pie Kanādas to nogremdēja vācu zemūdene “U-203”. Ilgāks bija tvaikoņa “Rāmava” (tās kapteinis Augusts Kristlībs noslīka Vidusjūrā, braukdams uz kāda angļu tankkuģa 1944. gadā, un ir apbedīts Sicīlijā) mūžs, kas britu dienestā nokalpoja līdz pat 1958. gadam. 1942. gada 24. augustā spēcīgu vācu zemūdenes “U-605” uzbrukumu piedzīvoja kravas tvaikonis “Katvaldis”. Kuģim ejot bojā, dzīvību zaudēja četri tās komandas locekļi, bet pārējos jūrniekus izdevās izglābt.

Otro pasaules karu pārdzīvojušie nu jau bijušās Latvijas tirdzniecības flotes kuģi izklīda pa visu pasauli, vēl 20. gadsimta 50. – 60. gados kuģodami vai nu ar PSRS, vai arī Lielbritānijas, Somijas, Hondurasas, Kostarikas, Etiopijas un Spānijas karogiem. 1948. gada 8. decembrī Biskajas līcī pie Žirondas upes grīvas biezā miglā avarēja un nogrima kravas tvaikonis “Ķegums”, kas, būdams rēdera Friča Grauda mantinieku īpašums, izrādījās pēdējais kuģis, kas tobrīd peldēja ar sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Visilgākais kuģa mūžs bija kādreizējam Latvijas tirdzniecības flotes lepnumam “Hercogam Jēkabam”, kas, pārdēvēts par “Sovetskaja Latvija”, no kuģa reģistra tika svītrots 1973. gadā Vladivostokā.

 

October 5, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Krievijas latviešu repatriācija

Krievijas latviešu repatriācija 2.pasaules kara laikā.

October 4, 2016 Posted by | Vēsture | Leave a comment

   

%d bloggers like this: