Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Upura tēlu kliedējot

https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/upura-telu-kliedejot-pretestiba-okupacijas-varam-latvija-joprojam-nav-isti-noverteta.d?id=53149815

Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta

Pretošanās kustība padomju un nacistu totalitārajiem režīmiem laikā no Latvijas okupācijas 1940. gadā līdz valstiskās suverenitātes faktiskai atgūšanai 1990./1991. gadā ir būtiska Latvijas jaunāko laiku vēstures sastāvdaļa. Nācijas pašnoteikšanās centieni pusgadsimtu ilgā okupācijas periodā izpaudās gan bruņotā, gan nevardarbīgā veidā, tomēr pretestība okupācijas varām līdz šim nav ieņēmusi pienācīgu vietu Latvijas sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Kopš Atmodas laika līdz pat mūsdienām, apzinot un pieminot padomju deportāciju vai nacistu holokausta upurus, laužot šķēpus par Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju svešu varu militārajos formējumos u. tml., priekšplānā drīzāk izvirzījies nācijas kā upura veidols.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu “Domuzīme”.

Arī pēc Latvijas teritorijas de facto nonākšanas divu svešu okupācijas režīmu pakļautībā Latvijas valsts de iure turpināja pastāvēt. Vēlmi atgūt valstisko neatkarību pauda spontāni un pakāpeniski izveidojusies nacionālā pretošanās kustība, kam piemita gan individuālas, gan organizētas izpausmes un formas. Īpaši aktīva tā bija pagājušā gadsimta 40.—50. gados, kad Staļina un Hitlera totalitārie režīmi visnežēlīgāk vērsās pret saviem politiskajiem pretiniekiem — pretošanās kustības dalībniekiem.

Pirmās pretestības organizācijas

1940.—1941. gadā Latvijā izveidojās vairākas nacionālās pretošanās organizācijas, kas izdeva nelegālus uzsaukumus, sabotēja okupācijas varas rīkojumus un gatavojās bruņotai cīņai par valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Pretošanās kustībā aktīvi iesaistījās skolu jaunatne. 1941. gada 13. maijā notika kopēja skolu jaunatnes organizēta akcija, kad vienlaikus Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Bauskā un citās pilsētās izplatīja ap 5000 pretpadomju uzsaukumu. Nelegālās darbības pieredzes trūkuma un padomju drošības iestāžu metožu efektivitātes dēļ lielāko daļu pretošanās kustības dalībnieku apcietināja un sodīja ar nāvi vai vairākiem gadiem ieslodzījuma nometnēs PSRS attālos rajonos, no turienes dzimtenē atgriezās tikai nedaudzi. Šī laika posma pretošanās kustības vēsture līdz šim dziļāk pētīta atsevišķu nelegālo pagrīdes organizāciju (Latvijas nacionālais leģions, Tēvijas sargi u. c.) darbības kontekstā un ir aktualizēta, arī apzinot 1940.—1941. gada padomju represiju upurus, taču sabiedrības plašākā apziņā šo pirmo pretošanās kustības dalībnieku vārdi ir zināmi nepietiekami.Raksts turpinās pēc reklāmas.

Sabiedrības vairākuma noraidošo attieksmi pret Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā un nacionālo nostāju demonstrēja arī pēc Vācijas un PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā spontāni radusies nacionālo partizānu kustība. Tās dalībnieki Smiltenes, Gulbenes, Madonas, Alūksnes, Limbažu, Tērvetes apkārtnē un citviet vērsās pret padomju militārajiem formējumiem un centās aizkavēt cilvēku un materiālo vērtību aizvešanu uz PSRS. Partizānu rindas veidoja bijušie Latvijas armijas virsnieki un karavīri, aizsargi, kā arī no 24. teritoriālā korpusa atvaļinātie vai dezertējošie karavīri.

Latviešu partizāniem vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas izdevās ieņemt vairākas apdzīvotās vietas un pārņemt varu piecās Rīgas priekšpilsētās, sešās apriņķa pilsētās, 13 mazpilsētās un daudzos pagastos. Šajā partizānu karā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, no kuriem 270 partizānu krita, bet tika iznīcināti ap 800 un saņemti gūstā ap 1500 padomju okupācijas varas bruņoto formējumu dalībnieku un vietējo kolaborantu. Vēlāk tikai daļa nacionālo partizānu turpināja dienestu latviešu pašaizsardzības vienībās, kuras tika pakļautas vācu okupācijas varas kontrolei, un daļa iesaistītas holokausta un citos noziegumos.

Šis fakts acīmredzot kalpo par pamatu tam, ka mūsdienu vēstures pētniecībā un sabiedrības kolektīvajā atmiņā 1941. gada vasarā norisinājušās nacionālo partizānu cīņas nav pietiekami novērtētas un nereti kļūdaini tiek jauktas ar pašaizsardzības vienību darbību, kuru uzdevumi un aktivitātes bija atšķirīgas.

Latvijas Centrālā padome

Nacistiskās okupācijas laikā par pretošanās kustības politisko centru centās kļūt 1943. gada 13. augustā Rīgā slepeni nodibinātā Latvijas Centrālā padome, ko veidoja pirmskara lielāko politisko partiju pārstāvji ar Konstantīnu Čaksti (1901—1945) priekšgalā. LCP iestājās par demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu, balstoties uz 1922. gada Satversmi, sagatavoja vairākus memorandus Rietumu valdībām un uzturēja kontaktus ar pārējo Baltijas valstu pretošanās kustībām un bijušo Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno (1886—1948). 1944. gada vasarā-rudenī, vienai okupācijas varai nomainot otru, LCP nespēja īstenot plānus par Latvijas pagaidu valdības izveidošanu un militārās sacelšanās organizēšanu. Pēc ģenerāļa Jāņa Kureļa (1882—1954) grupas galveno spēku apcietināšanas 1944. gada 14. novembrī Kurzemē bruņotu pretestību nacistiem izrādīja leitnanta Roberta Rubeņa (1917—1944) bataljona karavīri, kuri līdz 9. decembrim sekmīgi atsita vairākus vācu uzbrukumus, līdz dzīvi palikušie, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst.

Kritiski gan jāraugās uz mūsdienās nereti vērojamo tendenci likt vienādības zīmi starp LCP politiskajām aktivitātēm un visu vācu okupācijas laika pretošanās kustību Latvijā vai uzskatīt, ka LCP būtu vadījusi citas pretošanās kustības grupas un organizācijas. Kopumā pieņemams ir jaunākajā juridiskajā literatūrā izteiktais konstatējums, ka LCP paplašinātā vadība simbolizēja Latvijas Republikas varas nepārtrauktību un, darbojoties saskaņā ar valstiskās nepārtrauktības doktrīnu un Satversmi, LCP leģitīmi rīkojās Latvijas tautas vārdā, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Vienlaikus gan jājautā, vai valsts augstākā pārstāvniecība dod tikai tiesības, vai arī uzliek kādus pienākumus un atbildību Latvijas tautas priekšā (piemēram, iespējamais protests un pretestība Latvijas pilsoņu iznīcināšanai un iesaistīšanai holokausta noziegumos 1941. gadā, prettiesiskajai latviešu leģiona izveidošanai 1943. gadā u. c.)?

Nacionālo partizānu kustība

Jau 1944. gada rudenī Latvijā sāka veidoties bruņota pretošanās kustība, kas bija vērsta pret atkārtoto PSRS okupāciju. Par partizāniem kļuva cilvēki, kuri vēlējās atgūt Latvijas neatkarību vai kam draudēja represijas. Nozīmīgas nacionālo partizānu kaujas norisinājās 1945. gada martā Stompaku purvā Latgalē, 1945. gada decembrī Kabilē Kurzemē un daudzās citās vietās.

Savas darbības laikā nacionālie partizāni ieņēma vismaz 40 Latvijas pagastu centrus, uz laiku paralizējot to darbību. Sadursmēs vai no slēpņiem nogalināja 370 čekas karaspēka virsniekus un karavīrus, 735 iznīcinātājus, kā arī 1070 komunistu režīma kolaborantus. Kopumā mežabrāļu kustībā Latvijā, kas norisinājās līdz pat 1956.—1958. gadam, piedalījās 12 000—13 000 cilvēku. Līdz šim nepietiekami ir izvērtēti šīs bruņotās cīņas teorētiskie un juridiskie aspekti, kas ir svarīgi, lai veidotu konceptuālāku skatījumu par partizānu darbību gan no tautu pašnoteikšanās tiesību un Latvijas valsts tiesiskās nepārtrauktības, gan no starptautisko tiesību viedokļa.

Ja pieņem, ka mežabrāļiem bija likumīgas tiesības vērsties pret padomju okupācijas režīmu un tā atbalstītājiem, arī tos iznīcināt, tad robeža starp pretošanās kustības likumīgi veiktu kolaboracionistu sodīšanu un nelikumīgu noziegumu veikšanu realitātē, visticamāk, būs grūti nosakāma un veicinās dažādas interpretācijas.

Upura tēlu kliedējot. Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Ja partizānu karu izprot kā neizbēgamu vardarbības eskalāciju, kam raksturīga starptautisko konvenciju neievērošana no abām karojošajām pusēm, tad svarīgi būtu sniegt šīs komplicētās pēckara vēstures situācijas niansētāku izvērtējumu.

Ja pieslienas vispārinājumam, ka pēc kara nebija “labo” vai “slikto” partizānu, bet viņi visi ir uzskatāmi par Latvijas brīvības cīnītājiem neatkarīgi no to darbības rakstura un rezultātiem, tad jāatceras, ka arī šodien ir spēkā LPSR Augstākās Padomes izdotais likums par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju (1990). Tas nosaka, ka nav reabilitējamas personas, “kuras starptautiski tiesiskajā izpratnē vainīgas noziegumos pret mieru, genocīda noziegumos, noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un kriminālnoziegumos pret nekombatantiem”, bet Latvijas Republikas Saeimas pieņemtais likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu (1996) neattiecina to uz personām, kas “sodītas par tīšiem smagiem noziegumiem un nav reabilitētas”.

Tāpēc būtiski ir izvērtēt un attīstīt mūsdienu juridisko praksi (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi lietās “Vasiļausks pret Lietuvu” (2015), “Drelings pret Lietuvu” (2019)), kurā ar dažādiem panākumiem ir mēģināts sniegt padomju okupācijas režīma un pēckara bruņotās pretošanās kustības mijiedarbības tiesisku izvērtējumu, tajā skaitā traktēt PSRS veikto pēckara pretošanās kustības dalībnieku sistemātisku iznīcināšanu kā vienu no īstenotām genocīda formām.

Latviešu nacionālkomunisti

Neatņemama un savdabīga loma Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir t. s. latviešu nacionālkomunistu darbībai 1956.—1959. gadā. Ar Eduardu Berklavu (1914—2004) priekšgalā tie centās pretoties latviešu valodas diskriminācijai, forsētai industrializācijai un migrācijai, iestājoties par vietējo iedzīvotāju sadzīves apstākļu uzlabošanu un latviešu lomas palielināšanu padomju varas struktūrās.

Nacionālkomunistu darbība gan veicināja pretestību padomju okupācijas režīmam, tomēr tas bija pašu nacionālkomunistu politikas negribēts blakusefekts, nevis apzināta nacionālās pretošanās kustības vai disidentisma izpausme. Nacionālkomunistu mērķis nebija tautas brīvības atgūšana neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts formā, bet gan reformēta komunistiskā iekārta. To apstiprina arī vēl 1972. gadā slepeni uz ārzemēm nosūtītā 17 latviešu komunistu vēstule, kurā, vēršoties pie citu valstu komunistiskajām partijām, bija pausts protests pret marksisma-ļeņinisma nacionālās politikas izkropļojumiem.

Disidenti

60.— 70. gados PSRS attīstījās citādi domājošo — disidentu — kustība, kas bija pašā padomju likumdošanā (PSRS Konstitūcijā noteiktajos vārda, preses un pulcēšanās brīvības principos) balstīta miermīlīga cīņas metode, kas iestājās par vispārējo cilvēktiesību ievērošanu un lielāku demokrātisko brīvību ieviešanu. Svarīga loma šajā procesā bija 1975. gadā parakstītajam Helsinku aktam, ar ko aizsākās cilvēktiesību aizstāvēšanas ideju izplatīšana arī PSRS. Tās bruģēja ceļu uz komunisma sistēmas sabrukumu un dzelzs priekškara krišanu. Pazīstamākie latviešu disidenti un politieslodzītie Gunārs Astra (1931—1988), Ints Cālītis, Lidija Lasmane-Doroņina, Knuts Skujenieks un citi ieguva un propagandēja aizliegtu ārzemju literatūru un padomju disidentu darbus, pauda patiesību par Latvijas vēsturi un protestēja pret Latvijas okupāciju. 1983. gadā daļu no viņiem atkārtoti apcietināja un ieslodzīja soda nometnēs, bet citus šajos procesos iesaistītos brīdināja un pakļāva izsekošanai.

Šo disidentu un vienlaikus nacionālās pretošanās kustības dalībnieku ieguldījums Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā padomju režīma stagnācijas laikā, kad šķita — sabiedrība ir inerti pielāgojusies situācijai, ir neatsverams. Par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem tie saucami tāpēc, ka atšķirībā no disidentisma kustības PSRS, kas neparedzēja radikālas izmaiņas tās politiskajā iekārtā, viņu galvenais mērķis bija Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošana.

Pretpadomiski noskaņotie

Drosmīgākie patrioti arī padomju režīma stagnācijas gados turpināja paust latviešu tautas pašnoteikšanās centienus — izplatīja nacionāla satura proklamācijas, glabāja un popularizēja pirmskara Latvijā un Rietumos izdotās grāmatas un citas latviešu kultūras vērtības.

Protestējot pret pastāvošo režīmu, cilvēki norāva vai sabojāja PSRS un LPSR karogus, dažādās vietās parādījās pretpadomju uzraksti, jaunieši atteicās dienēt padomju armijā. Daudzi klausījās latviešu valodā skanošo “Amerikas Balsi”, Radio Brīvā Eiropa un citas Rietumu radiostacijas. Arvien masveidīgāka kļuva svecīšu nolikšana pie Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes kapa pieminekļa mirušo piemiņas dienā Rīgas Meža kapos un citur.

Jaunākie vēsturnieku pētījumi apstiprina, ka laikā no 1959. līdz 1986. gadam okupācijas režīms apsūdzēja un represēja vismaz 216 pretošanās kustības dalībniekus, bet to cilvēku skaits, kuri bija nacionālistiski un pretpadomiski noskaņoti, bija ievērojami lielāks. Pretošanās kustības aktivitāšu mērenuma pamatā bija Aukstā kara laikā nostabilizējusies starptautiskā situācija un no tā izrietošā dzīves realitāte. Par prioritāti kļuva izdzīvošana un pielāgošanās stāvoklim, kad iespējas atgūt valstisko neatkarību kļuva nereālas.

Neformāļi

Vairākus gadu desmitus atrodoties PSRS sastāvā, latvieši sadzīvoja ar uzspiesto komunistisko ideoloģiju, bet saglabāja nacionālo identitāti. Sociālistiskā saimniekošanas sistēma un masīvā padomju propaganda gan vairoja nekritiskus komunistiskās iekārtas atbalstītājus, gan veicināja dubultstandartu ievērošanu ikdienā. Vienlaikus kolektīvajā atmiņā no paaudzes paaudzē tomēr saglabājās pietāte pret zaudēto Latvijas valsti un iekšēja vēlme pēc brīvības atgūšanas. 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē Latvijā, līdzīgi kā citviet, komunistiskā režīma krīzi iezīmēja neformālu, ar padomju varas struktūrām nesaistītu, vairāk nekā 30 dažādu organizāciju un grupu aktivitātes.

1986. gadā izveidotā cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki-86” spēja kļūt par tautas pretestības gribas uzlādētāju, kaut arī sākotnēji, taktisku motīvu vadīta, pieprasīja realizēt LPSR Konstitūcijā paredzētās tiesības Latvijai izstāties no PSRS. Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā un gadu vēlāk Konstantīna Pupura (1964—2017) īstenotais Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga gājiens no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem praktiski un simboliski demonstrēja pretošanās kustības pāraugšanu visas tautas atbrīvošanās kustībā un noslēdzās ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1990./1991. gadā.

Neatbildēti jautājumi

Pretošanās kustība padomju un nacistu okupācijas režīmiem līdz šim tikai daļēji ir aktualizēta un pienācīgi novērtēta Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā. No 20. gadsimta 40. gadiem līdz mūsdienām tā ir piedzīvojusi vairākkārtējas maiņas, kuru būtība ir bijusi atkarīga no pastāvošās politiskās iekārtas, bet nianses — no attiecīgā laika posma ideoloģijas un propagandas, izglītības, zinātnes, kultūras un atmiņu politikas, masu mediju sniegtās informācijas un atsevišķu sociālo grupu aktivitātēm. Svarīga loma sabiedrības kolektīvās atmiņas un identitātes veidošanā un uzturēšanā ir bijusi arī kara laika paaudzes vēsturiskajai pieredzei un tās pārmantošanai nākamajās paaudzēs.

Jautājums, kāpēc pretestības kustība Latvijā nav kļuvusi par “varoņtēlu”, kā tas noticis vairākās citās okupētajās Eiropas valstīs (piemēram, Francijā, Polijā), bet ir ieņēmusi pat zināmu “pabērna” lomu šī perioda Latvijas vēsturē, ietver virkni atbilžu.

Vācu okupācijas laika pretošanās kustības nenovērtēšanu pēckara trimdā Rietumos noteica pretošanās kustības dalībnieku mazāks īpatsvars un to organizāciju sadrumstalotība, kā arī tas, ka viņu darbība varēja atklāt arī daudzas negatīvas iezīmes, kas liecinātu par latviešu sadarbību ar nacistiem. Šis apstāklis sadūrās ar trimdas vairākuma nevēlēšanos skart nepatīkamus vēstures jautājumus un vēlmi drīzāk koncentrēt spēkus galvenā politiskā mērķa — Latvijas neatkarības — panākšanai.

Padomju Savienības okupētajā Latvijā ne tikai pret nacistiem, bet arī pret komunistiem vērstā pretošanās tika pasniegta sagrozītā veidā ideoloģisku apsvērumu dēļ. Vienlaikus apzināti tika noklusēts vai mīkstināts priekšstats par represiju apjomu, kāds tika vērsts pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, un arī mākslīgi pretstatīti gandrīz vai tikai daži nacionāli noskaņotie “pretestībnieki” pret vairākiem tūkstošiem “padomju patriotu”, kas cīnījušies pret nacistiem komunistu vadībā.

Ir jānoraida arī savulaik padomju okupācijas režīma uzturētā tēze par masveidīgumu kā pretošanās kustības obligātu parādību. Pretestība parasti ir tik spēcīga, cik spēcīga ir tautas aktīvākā daļa, kam ir griba, drosme un iespējas pretestību izrādīt. Ir skaidrs, ka pretošanās kustības dalībnieki pārstāvēja sabiedrības aktīvāko un drosmīgāko, bet vienlaikus mazāko daļu, tāpēc viņu darbība, kas bieži vien bija ideālistisku motīvu vadīta un Latvijas neatkarības idejas vārdā neatzina kompromisus, atšķīrās no sabiedrības vairākuma rīcības, kas objektīvu apstākļu dēļ nevis cīnījās par “brīvu un neatkarīgu Latviju”, bet bija spiests pakļauties, pielāgoties un sadarboties, lai dzīvotu un izdzīvotu. Tas gan neliek šaubīties par tautas atbalstu kā svarīgu pretošanās kustības pastāvēšanas pamatelementu. Tomēr šis atbalsts svešas okupācijas apstākļos visbiežāk izpaužas ārēji slēptā un klusējošā formā un nav atklāti nolasāms tā laika publiskajā telpā, bet saglabājas katras nācijas iekšējā (mentālā) pretestībā okupācijas režīmam un uzticībā nacionālajām pamatvērtībām.

Neraugoties uz padomju ideoloģijas un propagandas ilglaicīgo izplatību sabiedrībā, atmiņai par savu valsti un tās neatkarības zaudēšanu piespiedu kārtā bija svarīga loma, sākoties tautas atmodai un padomju režīma likvidācijai 20. gadsimta 80.—90. gadu mijā. Pirmoreiz pēc pusgadsimta pārtraukuma Latvijā bija iespējams atklāti runāt par vēstures “baltajiem plankumiem”, pakāpeniski koriģējot un likvidējot pirms tam esošās pretrunas starp tautas vēsturisko atmiņu un oficiālo, akadēmiski pieņemto vēstures koncepciju. Vienlaikus jāatzīst, ka pretošanās kustība neieguva centrālo vietu tautas kolektīvajā atmiņā par padomju un nacistu okupācijas laikā notikušo. Objektīvu iemeslu dēļ tajā dominēja padomju represijas un to upuru piemiņa, latviešu leģionāru traģiskais liktenis un, vairāk gan ārējā spiediena rezultātā, holokausts un tā izpratne kā svarīgs elements Latvijas ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.

Šāda izpratne drīzāk ir izskaidrojama ar padomju represiju upuru lielāku īpatsvaru visu Latvijas iedzīvotāju vidū un pretošanās kustības aktivitāšu piezemētību 20. gadsimta 60.—80. gados. Arī stagnācijas posmā uzaugušo paaudžu pasīva pielāgošanās, nevis aktīva pretošanās konunistiskā totalitārisma un autoritārisma sistēmai vēl šodien daudziem Latvijā padomju okupācijas laiku asociē nevis ar pēckara skarbo staļinismu, bet gan vēlāko gadu desmitu brežņevisma normalitāti. Tā ir radījusi arī zināmu amnēziju attiecībā uz 40. gadiem, neapzinoties, ka tieši bruņotās un nevardarbīgās pretošanās kustības dalībnieki tobrīd centās īstenot tautas pašnoteikšanās tiesības, un Latvijas valsts tiesiskā skatījumā tieši viņiem, nevis padomju vai nacistu okupācijas varām un to kolaborantiem, bija likumīgas tiesības rīkoties Latvijas valsts un tautas vārdā.

Mūsdienu Latvijā zinātnes nepietiekamā finansējuma, kvalificētu pētnieku trūkuma u. c. iemeslu dēļ pretošanās kustības izpēte lielākoties ir konceptuāli un kontekstuāli sadrumstalota. Pretošanās kā rīcības brīvības izpausme tiek uzskatīta par pašsaprotamu un netiek pētīta kā darbība, ko veidoja un ietekmēja okupācijas varas klātbūtnes, arī kara un pēckara specifiskie apstākļi. Līdzšinējie pētījumi lielākoties ir aprakstoši un orientēti uz faktu noskaidrošanu un precizēšanu, nevis uz faktos balstītām interpretācijām un analītiskām zinātniskām inovācijām.

Bruņotā un nevardarbīgā pretošanās Latvijas vēsturē nereti tiek definēta ļoti plaši un bez pietiekami skaidriem kritērijiem. Trūkstošā konceptualizācija rada arī gatavu pieņēmumu, ka pretestība bija sadrumstalota un nekoordinēta, un neveicina tās tēla nostiprināšanu sabiedrības kolektīvajā atmiņā.

Pretošanās kustību ir svarīgi izprast nevis tikai kā no kopējā iekšpolitiskā un starptautiskā konteksta izrautu parādību, bet gan kā konceptuāli cieši ar kolaborāciju un pielāgošanos saistītu, bet morāli atšķirīgu Latvijas sabiedrības izdzīvošanas stratēģiju. Svarīgi būtu precīzāk nekā līdz šim noskaidrot arī virkni citu jautājumu, piemēram, kādi bija galvenie motīvi un faktori, kas iedrošināja vai atturēja no militārās un politiskās pretošanās pret padomju un nacistu okupācijas varu? Kāds bija pretošanās kustības dalībnieku individuālais un kolektīvais politiskais, sociāldemogrāfiskais un psiholoģiskais raksturojums? Cik lielas bija iespējas palikt neitrāliem un nesadarboties vai nepretoties nevienam no okupācijas režīmiem? Vai pielāgošanās vienam no tiem neizbēgami bija saistīta ar pretošanos vai kolaborāciju ar otru režīmu? Cik lielā mērā politiska un militāra pretošanās realitātē bija vērsta pret okupācijas režīmu, un cik daudz no tās ieguva vai cieta vietējie iedzīvotāji?

Upura tēlu kliedējot. Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Mūsdienu situācija

Tikai salīdzinoši nesen nacionālā pretošanās kā Latvijas tautas valstsgribas izpausme un valstiskās kontinuitātes sastāvdaļa ir atzīta atsevišķos valsts atmiņas politiku veidojošos dokumentos. 2014. gadā pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmes preambulā skaidri un politiski nepārprotami norādīts, ka “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību”. Ir izskanējuši arī vairāki Valsts prezidenta Egila Levita paziņojumi par pretošanās kustības nozīmīgumu Latvijas valstsgribas uzturēšanā. Vienlaikus atšķirībā no Lietuvas, Igaunijas un Polijas, kur jau ir oficiāli noteiktas pretošanās kustības dalībnieku atceres dienas un ar valsts finansiālu atbalstu darbojas nacionālās atmiņas pētniecības centri, Latvijā valsts iesaistīšanās nācijas kolektīvās atmiņas stiprināšanā līdz šim ir bijusi krietni mazāka. Tikai pēdējos gados vairāki pēckara nacionālie partizāni ir apbalvoti ar Viestura ordeni. Lai gan pagājis jau 30 gadu kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas, Latvijā joprojām trūkst vienojošas un ar pretestību abām okupācijas varām saistītas nozīmīgas centrālas piemiņas vietas.

Šobrīd Ukrainā, Polijā, Čehijā, Bulgārijā ir notikusi vai tiek rosināta PSRS “atbrīvotājus” slavinošu pieminekļu demontāža. Tikmēr Latvijā publiskajā vidē tiek uzturēti un ar Krievijas Federācijas nozīmīgu finansiālu ieguldījumu atjaunoti padomju karavīru monumenti ar attiecīgu ideoloģisku slodzi, un daudzviet provincē, it īpaši Latgalē, dominē Sarkanās armijas Brāļu kapu kompleksi ar nereti padomju totalitārismu slavinošu vēstījumu un simboliku, nevis nacionālas nozīmes, t. sk. pretošanās kustībai veltīti pieminekļi. Lietuvas parlaments divus pēckara nacionālo partizānu komandierus ir atzinis par valsts augstākajiem vadītājiem (Jons Žemaitis-Vītauts (1909—1954) 1949.—1954. gadā un Ādolfs Ramanausks-Vanags (1918—1957) 1954.—1957. gadā), un viņu piemiņa arvien vairāk tiek nostiprināta lietuviešu kolektīvajā atmiņā. Latvijā pretošanās kustības dalībnieku piemiņas vietu joprojām ir salīdzinoši mazāk, un tās lielākoties tapušas kā privātas iniciatīvas, tikai ar daļēju valsts vai pašvaldības atbalstu. Leitnanta Rubeņa bataljona muzejs Ugālē un Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā, nacionālo partizānu kauju un apmetņu vietas Stompakos, Īlē, Melturos, Supes purvā un citviet ir spilgti piemēri šādam nesavtīgam un nereti fanātiskam darbam. Latvijā joprojām ir latviešu sarkanarmiešu komandieru vai viņu cīņu vietu vārdā nosauktas ielas, bet nav ielu vai laukumu, kas godinātu nacionālo partizānu piemiņu.

Kopējā atmiņa par pusgadsimtu ilgo okupācijas periodu Latvijā ir veidojusies, gan pārvarot padomju okupācijas laika aizliegumus un noklusējumus, gan sastopoties ar vēl mūsdienās pastāvošiem centieniem diskreditēt dažādas nacionālās pretošanās izpausmes, tā dezinformējot Latvijas un ārzemju sabiedrību. Nereti to ir ietekmējusi arī pārāk vienkāršota un “urrāpatriotiska” pretošanās kustības dalībnieku darbības nekritiska uztvere.

Apzinoties un izvērtējot pretošanās kustības tēlu mūsdienās, jāsaprot, ka pagātnes kolektīvā atmiņa ir dabisks process jebkurā sabiedrībā, jo tādējādi cilvēki veido attiecības ar aizgājušo laiku, kas simboliski vieno dažādus iedzīvotāju slāņus un paaudzes, veido solidaritāti un piederību. Taču iepretim vēsturei kā profesionālai disciplīnai kolektīvā atmiņa bieži vien vienkāršo un mitoloģizē pagātnes notikumus, padarot tos vairākumam saprotamus, bet vienlaikus atņemot šiem notikumiem sarežģītību. Citiem vārdiem runājot, šai atmiņai nākas ziedot pagātnes daudzkrāsainību kopējas izpratnes vārdā.

Tādēļ demokrātiskās sabiedrībās, arī Latvijā, vēsturnieku un citu jomu pārstāvju uzdevums ir veicināt cilvēku spēju kritiski paraudzīties uz kopējo pagātni visā tās daudzveidībā, tā sekmējot arī 20. gadsimta otrajā pusē notikušā iekļaušanu sabiedriskās atmiņas veidošanā un nostiprināšanā. Pretošanās kustība nav tikai viena no daudzām akadēmiskās vai publiskās vēstures tēmām, ar ko nodarbojas vēsturnieki, tai ir daudz lielāka un aptverošāka nozīme nācijas un tās valstiskuma stiprināšanā. Tāpēc svarīgi būtu panākt pastāvīgu valsts atbalstu nacionālās pretošanās kustības vēstures pētniecībai, piemiņas saglabāšanai, pilsoniskajai izglītošanai. Svarīgi par to domāt arī plašākā nākotnes kontekstā, kā šo pretestības garu un apziņu stiprināt. Vadmotīvam šajā darbā vajadzētu būt “vienot, nevis šķelt”, tā kalpojot par nozīmīgu nācijas vērtību orientieri nākotnē.

Pirmpublikācija žurnālā “Domuzīme”, 2021. gada 1. nr.

* Publikācija sagatavota pēcdoktorantūras projektā Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi: pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940—1953) (1.1.1.2/VIAA/4/20/738; 1.1.1.2/16/1/001; ERAF).

Uldis Neiburgs ir vēstures doktors, LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Zinātnisko monogrāfiju “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941—1945)” (2017) un “Aiz šiem vārtiem vaid zeme: Salaspils nometne, 1941—1944” (2016) autors un līdzautors. Pētnieciskās intereses — Latvijas Otrā pasaules kara vēsture, pretošanās un kolaborācija padomju un nacistu okupācijas laikā, sociālā atmiņa, publiskā vēsture.

May 1, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dzeržinska mauzers

Viss raksts: https://www.latvijasdrosiba.lv/post/dzer%C5%BEinska-mauzers

Divi atšķirīgi skatījumi uz Krievijas vēsturi. Diakons Andrejs Kurajevs – godīgi. Vladimira Putina padomnieks Vladimirs Medinskis – gļēvi.

Šajā rakstā vēršu jūsu uzmanību uz diviem ļoti atšķirīgiem skatījumiem uz Krievijas vēsturi un vēsturi kā tādu. Vienu pauž Krievu pareizticīgās baznīcas diakons Andrejs Kurajevs, kurš plaši zināms kā pasniedzējs un pareizticīgais domātājs. Otra nostāja, ko pārstāv bijušais Krievijas kultūras ministrs, tagad Putina padomnieks Vladimirs Medinskis, kura ir ne tikai tipisks Kremļa vēstures propagandas piemērs, bet arī ataino Krievijas sabiedrības daļas cinismu.

Baznīcas varas nežēlastībā kritušais Kurajevs

Krievu pareizticīgās baznīcas diakons Andrejs Kurajevs 29. martā sniedza interviju radio “Eho Moskvi” raidījumā “Sevišķais viedoklis”. Žurnāliste Olga Bičkova uzdeva jautājumu par Denisu Karagodinu, kurš jau vairākus gadus Tomskā pēta sava vecvectēva NKVD nogalināšanas apstākļus, centīgi rokoties arhīvos. Viņa mērķis ir izpētīt vecvectēva nogalināšanas apstākļus, atrast vainīgos vecvectēva nāvē Staļina represiju laikā. Diakona Kurajeva atbilde (komentārs) mani nedaudz pozitīvi pārsteidza. Viņa viedoklis ir tik vērtīgs un ir tik reta parādība mūsdienu Krievijas medijos, ka izlēmu iztulkot un pārpublicēt salīdzinoši lielu fragmentu. A. Kurajevs: “Tas, kas notika Krievijā 20. gadsimtā tiek saukta par nacionālo katastrofu. Domāju, ka visi tam piekrīt. Ja katastrofai ir nacionāls mērogs, tad nācija kopumā ir vainīga. Tātad arī nospiedumu, seku novēršanai arī ir jābūt visas nācijas kopējai lietai. Un skolu mācību grāmatu līmenī, televizora, televīzijas propagandas līmenī prezidenta runu līmenī un vienkārši godīgas sarunai visos līmeņos. Godīga saruna ar dokumentiem, arhīviem utt.

Ja mūsdienu vara liedz pieeju pie OGPU-NKVD trīsdesmito gadu arhīviem, tad tā ir mūsdienu varas diagnoze. Tas nozīmē, ka tā uztver sevi kā identisku (tā laika varai – aut. papild.). Un tam ir liels skaits liecību. Gan Deržinska portreti, kas atgriezušies mūsdienu čekistu kabinetos. Jubileju svinības, piemēram, kādas no FSIN (Federālais sodu izpildes dienests) pārvaldes jubilejas svinības netiek svinētas no 1991. gada, bet sākot no 1920. Un tā tālāk. Citiem vārdiem, tā neizstāstīšana, mēģinājums atjaunot Padomju Savienību 2.0, pie tam ar tās represīvo vēsturi, ir tas, kas tēmē uz mūsu nākotni. Ne tikai pagātne, bet arī nākotne. [..] Pievienosim vēl Lielā tēvijas kara arhīvu aizvēršanu pēc aizsardzības ministra pavēles. Un kļūst skaidrs, ka šī pagātne, tieši šī ir pagātne, uz kuru vēlas balstīties mūsdienu varas elite. Bet tas jau tieši skar mūs visus.

[…] Cik var lepoties ar to, ka manam vectēvam bija mauzers, kuru viņam personīgi uzdāvināja biedrs Dzeržinskis. Ja ar to mauzeri viņš staigāja un galināja cilvēkus. Tātad no vienas puses pieprasa, lai jūs noteikti atrastu ar ko lepoties. Lūk, “nemirstīgais pulks”. Mans sencis bija karā. Lieliski! Bet, kur vēl bija mani senči? Citiem vārdiem, ļoti dīvaina attieksme pret vēsturi – tā ir oficiālā attieksme. Arī no baznīcas viedokļa, kad saku, ka kaut kas ir mans, lūk mana māja, tas nozīmē, ka atejas bedre arī ir mana šajā zemes gabalā. Jo tā ir mana māja. Ja tā ir mana māja, tad arī purvainā peļķe manu vārtu priekšā arī ir mana. Ja tā ir mana māja, un es pats to neesmu cēlis, esmu pārcēlies uz to, šai mājai ir vēsture, un šajā vēsturē, izrādās, ir bijušas dažādas epizodes. Varbūt šajā namā ir dzīvojis kāds gaišs cilvēks. Bet, varbūt, šo cilvēku kādu dienu aizveda tumšā automašīnā. Bet varbūt, šis nams pēc tam nonāca, atcerieties, tam personāžam, kurš… pagrabiņš, kur dzīvoja Meistars Bulgakova romānā. Tāds ziņotājs (стукачок), kuru Meistars uzskatīja par savu personīgo vienīgo draugu. Un lūk, izrādās, manas mājas vēsture ir sarežģīta. Un es nevaru teikt, ka rozes pie mana loga – tās ir manas. Bet atejas bedre nav nekādi saistīta ar mani.

Un tāpēc es runāju arī par attieksmi pret Pareizticīgo baznīcu. Ja esmu pareizticīgais, ja pieturos pie pareizticīgās tradīcijas, tātad pareizticīgie svētie ir mani. Tas ir ļoti patīkami. Bet arī pareizticīgie nelieši tad ir mani. Kā es varu no viņiem atteikties? Tas ir mans un tavs mantojums. Tā ir mūsu abu biogrāfija. Tas attiecas uz valsti, kurā Kungs mums deva piedzimt. Un arī šajā valstī ir bijis gan viens, gan otrs. Bija pilnīgi nelietīgi uzsākti plēsīgi kari. Bija cilvēku ar atšķirīgiem uzskatiem vajāšanas. Bija ciniska šo vajāšanu attaisnošana un ne mazāk ciniska paša fakta noliegšana. Ta’ ko jūs, mēs tak’ nekad nevienu neesam aiztikuši. Un paprasi kādam, kurš zina, ka gubernators Muravjovs pavēlēja pakārt deviņus katoļu priesterus Baltkrievijā. Cīņas ar ūniju ietvaros. Un Rietumkrievu apgabala (Западнорусского края) rusifikācija. Par to pie mums nav pieņemts runāt, atcerēties. Bet tikai jautā: bet mūs par ko? Nezin kāpēc pēkšņi pa perimetru mūs ne visai mīl. Bet kā mēs pret to izturējāmies? Citiem vārdiem sakot, lūk, bez šīs vēstures, tās skumjajām pusēm ir ļoti grūti saprast arī to mūsdienu atbalsis, mūsdienu reakcijas. Mēs it kā pie jums ar savu mīlestību, kāpēc jūs bēgat prom?”[1]

Kaut ko tādu no Kremli apkalpojošajiem TV kanālu raidījumiem nevar gaidīt. Vai Kurajevs nav Krievijas patriots? – Ir, tikai, atšķirībā no Putina padomnieka Vladimira Medinska, viņš ir godīgs un drosmīgs, jo spēj paskatīties uz savas zemes vēsturi, neattaisnojot slepkavas.

Medinska “pozitīvā” un “suverēnā” vēsture

Krievijas Izglītības ministrija nesen apstiprināja vēstures mācību grāmatu sēriju, kuras redaktors ir Putina padomnieks un Krievijas militārās vēstures biedrības priekšsēdētājs – Vladimirs Medinskis. Par grāmatu saturu vēl nevaram spriest, jo tās vēl tikai tiks publicētas aprīlī/maijā. Tomēr, varam izdarīt minējumu, ka redaktors Medinskis īpaši neatšķiras no Medinska – vēsturnieka, kurš ir ticis kritizēts no citu vēstures ekspertu puses. 2011. gadā Medinskis aizstāvēja disertāciju par XV-XVII gs. Krievijas vēstures atainošanu. Rietumu ceļotāju piezīmes par Krievijā redzēto neesot objektīvas. Biedrības “Dissernet” pārstāvji 2016. gadā iesniedza lūgumu anulēt Medinskim zinātnisko grādu, jo disertācijai neesot zinātniskās vērtības. Iesniegums netika atbalstīts.

Medinskis nosauca Staļina-Hitlera paktu par “PSRS diplomātisko triumfu”. Par Staļinu vēsturnieks un kultūras lietpratējs Medinskis izteicās, kā par “darbinieku (деятеле), kurš atbilda sava baisā un pretrunīgā laikmeta gigantiskajam mērogam”. Vēl kultūras ministrs nosauca 28 panfiloviešu varoņu stāstu par “svēto leģendu, kurai nedrīkst pieskarties”.[2] Kāpēc nedrīkst? – Jo ir vēlme paslēpt zem tepiķa to, ka jau 1948. gadā PSRS Galvenā prokuratūra izpētīja šo stāstu un atzina par avīzes “Krasnaja Zvezda” žurnālista izgudrojumu. Par to 2015. gadā sabiedrībai atgādināja arī KF Valsts arhīva direktors Sergejs Miroņenko. Kultūras ministrs Medinskis pavēstīja arhīva direktoram, ka sapratīs, ja viņš izlems atstāt amatu. 2016. gadā Miroņenko direktora amatu tiešām arī atstāja. Intervijā “Radio Svoboda” Miroņenko uzsvēra, ka stāsts par 28 panfiloviešiem ir nevis tikai mīts, bet falsifikācija, savukārt vēstures zinātne ir patiesības noskaidrošana.[3] Acīmredzot Medinskim ir cita izpratne par to, kādi ir vēstures pētniecības mērķi.

Intervijā “Eho Moskvi” pagājušā gada 26. novembrī Putina padomnieks Medinskis teica: “Ir jāvirza, jāstumj cauri (nado prodavļivatj), ar visiem pieejamiem maigās varas līdzekļiem aktīvi visur jāskaidro savu patieso (pravdivoje) skatījumu uz tiem vēsturiskajiem procesiem, kuri notika. Jo tas, kurš nosaka vēsturi, tas veido nākotni.”[4] Ak, vai! To esam jau dzirdējuši. Medinskis saka, ka 1991. gada pieeja – nojaukt visus padomju pieminekļus – esot bijusi nepareiza pieeja. Esot jāpieņem visa vēsture, kā sava. Bet te ir liela atšķirība, ko diakons Kurajevs, un ko Medinskis domā, kad saka, ka neko nevajag aizmirst. Medinskis teica, ka domājot par Staļina represijām, esot jāpēta represiju iemelsi. To galvenais iemesls esot nevis sliktais Staļins, bet gan sliktā sistēma, kas tika izveidota 1917. gadā. Medinskis pauda pārliecību, ka ja kāds Ivanovs, vai Sidorovs būtu bijis Staļina vietā, tad rezultāts būtu tas pats.

Tādējādi, kaut kāda abstrakta – no cilvēku gribas neatkarīga – “sistēma” tiek paaugstināta un indivīdu atbildība dzēsta. Nav brīnums, ka Putins iecēla par kultūras ministru tieši šādi domājošu cilvēku, kurš nav izņēmums krievu politiskās domas pamatstraumē. Ir viegli attaisnot jebko, sakot “tādi bija laiki”, “visi tā darīja”. Gan jau Kremļa saimnieki un siloviki arī tagad domā, ka “apstākļi spiež”, tāpēc jānogalina. Medinskis saka, ka nevarot vērtēt vēstures personāžus un viņu lēmumus no mūsdienu perspektīvas, jo mēs redzam, gala rezultātu. Bet te Medinskis nodod sevi, jo atbalsta vērtību relatīvismu. Jā, patiešām, cilvēku laicīgās vērtības mainās. Tiem, mainās, kuriem nav morāla kodola, kas saglabājas cauri gadsimtiem. Zagt un melot bija slikti Ivana Bargā un ir slikti arī Vladimira Melīgā, piedodiet, Vladimira Putina laikā. Neticība nekādām vērtībām ir viena no mūsdienu Krievijas elites tipiskām īpašībām. Tāpēc drīkst visu, ja “situācija spiež”, jo “laiki redz’ tādi”. Atceros, ka mana māte pirms daudziem gadiem teica – “Laiki” nav abstrakts jēdziens, laikus veidojam mēs paši.

Nobeigumā

Vēstures patiesību noskaidrošanai nav cita mērķa, kā patiesības noskaidrošana. Kremlī tā nedomā. Medinskis nāca klajā ar “Septiņām tēzēm par vēsturi”, kur ceturtā tēze skaidro, ka vēsturei ir jābūt pozitīvai.[5]Papildus tam, viņš runāja par “vēstures suverenitāti”, kas nozīmē, ka patieso Krievijas vēsturi skaidros tikai pati Krievija. Medinska un līdzīgu cilvēku dēļ, oficiālā Krievija lai negaida, ka kaimiņu tautas draudzīgi smaidīs klausoties un lasot, ko Krievijas vēstures propagandisti stāsta par savas un citu valstu pagātni. Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un citu valstu akadēmiskā vēsture nekad nevarēs akceptēt Medinska “pozitīvo vēsturi”, kas ir mūsdienu Kremļa mūsdienu mērķiem pakārtota propaganda, kurā ir vieta gan izdomājumam par 28 panfiloviešiem, gan Staļina-Hitlera paktam kā “PSRS izcilas diplomātijas” piemēram. Medinskī klausīties ir ne tikai skumji, bet baisi, jo kā norādīja diakons Kurajevs, mūsu attieksme pret pagātni iestiepjas nākotnē. Kādu nākotni vēlas Medinskis un viņa biedri? Krievijā ir daudz medinsku, bet labi, ka tomēr ir arī kurajevi, kuriem ir drosme paskatīties uz savas zemes gaišajām un tumšajām lappusēm, neiekrītot ne ekstāzē, ne depresijā.

[1] Андрей Кураев: Эта нераскаянность целится в наше будущее, 30 марта 2021,Эхо Москвы, https://echo.msk.ru/blog/partofair/2813276-echo/ [2] Министерство одобрило учебники истории под редакцией Мединского, 27 марта 2021, Svoboda.org, https://www.svoboda.org/a/31172870.html [3] Тяжелое расставание с мифом, 20 июля 2015, Svoboda.org, https://www.svoboda.org/a/27138620.html [4]Аля Пономарёва, “Флюгер, возомнивший себя ветром”. Блогеры об интервью Мединского, 27 ноября 2020, https://www.svoboda.org/a/30972034.html [5] Семь тезисов об истории, История.РФ, https://histrf.ru/biblioteka/b/siem-tiezisov-ob-istorii)https://histrf.ru/biblioteka/b/siem-tiezisov-ob-istorii

April 3, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

ANO mudina Latvijā atjaunot divvalodību

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja savos noslēguma secinājumos par Latvijas attīstību desmit gadu periodā ieteikusi atjaunot valsts izglītībā divvalodību. Tas ir skandāls. Starptautiski autoritatīvā organizācija nav pamanījusi, ka Latvijas valsts ir bijusi okupēta un krievu valodu kā valdošo ieviesa padomju okupācijas režīms, nevis vietējās etniskās minoritātes.

31.03.2021.IMANTS VĪKSNE https://neatkariga.nra.lv/izpete/343415-ano-mudina-latvija-atjaunot-divvalodibu?utm_source=newsletter&utm_medium=email&utm_campaign=neatkarigaSodien

Par Latviju neko nezinām. Bet zinām, kas jums jādara. Jūsu ANO ©Publicitātes foto

Okupanti atnāca un kopā ar pamatnāciju arī minoritātes izsūtīja uz Sibīriju, bet valstī ieviesa divvalodību. Turklāt tādu, kurā krievu valoda ir dominējošā, un šāda kārtība tika ieviesta skolās. Krievi mācījās atsevišķi, un tāpēc šobrīd Latvijā 10% iedzīvotāju atsakās no Latvijas valsts pilsonības. Viņi bauda Latvijas labumus, taču atsakās runāt latviešu valodā, atsakās dziedāt Latvijas himnu un atsakās latviešus respektēt kā Latvijas valsts pamatnāciju.

Ženēvā cieņā komunistu gaudas

Ceļā uz sabiedrības integrāciju nozīmīgs lēmums bija pāreja uz vispārējo izglītību valsts valodā. Arī krievu bērniem ir tiesības apgūt dzīvei nepieciešamās zināšanas valsts valodā. Taču tādi Kremļa ietekmes aģenti kā eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka un viņas sabiedrotie turpina cīņu pret Latvijas sabiedrības interesēm, izplata kaitniecisku un melīgu informāciju par Latviju dažādās starptautiskās organizācijās, un ANO komitejas pieņemtais paziņojums ir tam apliecinājums. Sūdzības par krievu diskrimināciju Latvijā iesniegušas trīs organizācijas vai interešu kopas ar šādiem nosaukumiem: “МФПЧ Латвийский комитет по правам человека”, “Межрегиональное общественное движение “За демократию и права человека”” un “Информационная группа по преступлениям против личности” .

Un tagad cilvēki, kam nav ne jausmas par Latvijas vēsturisko realitāti, dod padomus, kas Latvijas valstij kā organizācijas dalībvalstij ir jārespektē. Komitejas ziņojums nav tieši saistošs, bet par rekomendāciju ieviešanu nāksies atskaitīties, bet par neieviešanu – taisnoties. Turklāt starptautisko līgumu organizāciju ziņojumi tiek izmantoti iekšpolitiski, un to dara ne tikai Tatjanas Ždanokas vai Nila Ušakova pārstāvētais radikālais prokremlistu spārns, bet arī jaunkomunisti – “Progresīvie”, un viņu politiskie sabiedrotie.

Biedrenes Ždanoka un Levrence

Sociālajos tīklos viena no ietekmīgākajām “Progresīvo” biedrenēm Selma Teodora Levrence nesen izplatīja paziņojumu, ka neizprot, kādēļ krievu jauniešiem darba tirgū tiek pieprasītas latviešu valodas zināšanas. Ka tā ir diskriminācija. Vēlāk tvītu izdzēsa, jo “pārāk asi formulējusi”. Precīzāk gan būtu teikt – priekšlaicīgi izpļāpājusi partijas programmu. Jāatgādina, ka līdz šim Selma Teodora Levrence bija atbildīga par “Progresīvo” jaunatnes kustību, kā arī homoseksuāļu piesaisti partijas elektorātam. Taču tagad atklājies, ka viņa nodarbojas arī ar krievu auditorijas piesaisti, konkurējot vai gluži otrādi – sadarbojoties ar Kremļa ietekmes aģenti Tatjanu Ždanoku.

Un abu pārstāvētais viedoklis, šķiet, Ženēvā ir sadzirdēts labāk, nekā Latvijas valdības skaidrojums par 50 gadu okupāciju un tās sekām.

Kā vēsta Ārlietu ministrija, Latvija ziņojumu par ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijā 2008.-2017. gadā iesniedza 2019. gada aprīlī. Ziņojuma izskatīšana norisinājās 2021. gada 23.-25. februārī, savukārt 2021. gada 8. martā Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja publicēja savus noslēguma secinājumus par Latvijas ziņojumu.

Pilns rekomendāciju teksts latviešu valodā tiks publicēts aprīlī, kad būs pabeigts darbs pie oficiālā tulkojuma. Taču valdība ir ieguldījusi pusotru miljonu eiro tulkošanas rīka hugo.lv izveidē. Tas sniedz gana pietuvinātu nojausmu, par ko ir runa dokumentā.

Esot jāpārskata izglītības politika

Lūk, ko Latvijai rekomendē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja:

“Mazākumtautību valodas.

Ņemot vērā dalībvalstu delegācijas sniegto informāciju par atbalstu mazākumtautību un to valodu mācīšanai, Komiteja pauž bažas par to, ka pašreizējā valsts valodas politika var radīt diskriminējošu ietekmi uz mazākumtautībām, izmantojot viņu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, jo īpaši izglītības, nodarbinātības un pakalpojumu pieejamības jomā. Komiteja norāda uz Valsts puses delegācijas sniegtajiem paskaidrojumiem, ka pati izglītības reforma nav diskriminējoša. Komiteja tomēr joprojām pauž bažas, ka nesenie grozījumi Izglītības likumā un Ministru kabineta noteikumos Nr. 716 no 2018. gada 21. novembra ir ar diskriminējošu ietekmi uz minoritāšu grupām, un tie rada nepamatotus ierobežojumus izglītošanai mazākumtautību valodās un mazākumtautību valodu mācīšanai pirmskolā un pamatskolās gan valsts, gan privātskolās.

Komiteja iesaka valstij veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās valodu politika un likumi nerada tiešu vai netiešu minoritāšu grupām piederošu personu diskrimināciju, saistītu ar viņu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesībām, un ka tie nekavē šo personu spēju atrast darbu publiskajā un privātajā sektorā.

Tāpat Valsts pusei tiek rekomendēts apsvērt iespēju pārskatīt savu valodas politiku un likumus izglītībā, lai veicinātu mazākumtautību valodu mācīšanu un mācīšanu mazākumtautību valodās un nodrošinātu, ka likumi negatīvi neietekmē mazākumtautību grupām piederošo bērnu izglītojošo sniegumu.”

Īsumā – Latvijas izglītībā jāatjauno divvalodība.

Rekomendācija ar pavēles spēku

Atkarībā no tā, vai pieņemtie lēmumi labvēlīgi vai nelabvēlīgi, Apvienoto Nāciju Organizāciju mēdz dēvēt par ietekmīgu vai gluži otrādi – nespējīgu organizāciju. Šai gadījumā pieņemtais dokuments ir Latvijas interesēm kaitīgs, un to būtu lietderīgi ignorēt vai pasludināt par izpratnes trūkuma izraisītu kļūdu.

Neatkarīgā vaicāja Ārlietu ministrijai, cik lielā mērā saistošs ir šādas ANO struktūrvienības paziņojums Latvijas Republikai. Atbilde nav iepriecinoša – raksturs rekomendējošs, taču ignorēt nedrīkst:

“Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas noslēguma secinājumi ir ar rekomendējošu raksturu, tomēr šīs rekomendācijas tiek ņemtas vērā, izstrādājot normatīvo regulējumu un tiesību politikas plānošanas dokumentus. Tā, piemēram, uz saistībām, kas Latvijai izriet no ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakta, tiek veikta atsauce tiesību aktu projektu V Sadaļā “Citas starptautiskās saistības”, tādējādi pieprasot izvērtēt normatīvā akta atbilstību ne tikai pašai konvencijai, bet arī Komitejas sniegtajām rekomendācijām par Latvijas ziņojumu.”

Pēc četriem gadiem uz tepiķa

Protams, ja pie varas nāk prokremliski noskaņotie – biedrene Ždanoka kombinācijā ar biedreni Selmu Teodoru Levrenci, šīs rekomendācijas noteikti tiks izmantotas, lai Latvija atgrieztos pie divvalodības. Un iespējams, ne tikai skolās. Tāpat kā ideja par vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem. Tiem, kuri Latvijas vietā vēlas redzēt Padomju Savienību vai vismaz Krievijas Federāciju. Latviešu nācijai šāda lietu gaita būtu ļoti bīstama.

Kas notiks tālāk pēc ANO Komitejas atzinuma? Divu gadu laikā atbilstoši Komitejas lūgumam Latvija sniegs papildu informāciju par paveikto klimata jomā, nabadzības izskaušanā un veselības aprūpes pasākumiem Covid-19 apkarošanā. Par mazākumtautību diskrimināciju nekas papildus nav prasīts. Par to viņiem tur Ženēvā viss skaidrs. Nākamais ziņojums atbilstoši Komitejas norādēm Latvijai jāsagatavo un jāiesniedz līdz 2026. gadam.

Būs jāatskaitās par panākumiem divvalodības ieviešanā Latvijā.

March 31, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latviešu leģiona mācības – saruna ar Gunti Kalmi

strong><a href=”https://anchor.fm/parbaudeslaiks/episodes/8–Latvieu-leiona-mcbas—saruna-ar-Gunti-Kalmi-esfv0e”>https://anchor.fm/parbaudeslaiks/episodes/8–Latvieu-leiona-mcbas—saruna-ar-Gunti-Kalmi-esfv0e</a><br></strong>

Sagaidot 16. martu – Leģionāru piemiņas dienu – Raivis sarunājas ar mācītāju Gunti Kalmi par latviešu leģiona vēsturisko nozīmi un iespaidu uz šodienu. Sarunā izcelta leģionāru loma vēsturiskās atmiņas un pēctecības stiprināšanā, kā arī pārrunāta labvēlīgā ietekme uz atjaunotās Latvijas nacionālismu, un spēja iedvesmot vēl šodien. 

March 14, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latvijas Okupācijas muzeja kompleksā sāk piemiņas memoriāla Vēstures taktīla izbūvi

Viss raksts: https://www.diena.lv/raksts/kd/zinas/latvijas-okupacijas-muzeja-kompleksa-sak-pieminas-memoriala-vestures-taktila-izbuvi-14250035?fbclid=IwAR1skaJ49IK52x6RVft1B946EGjVvpfWzf29fSPd_BJMcoU8CeIHcNN2NZ0

Piemiņas memoriāla Vēstures taktīla īstenošana notiek trīs posmos saskaņā ar SIA Taktila izstrādāto māksliniecisko koncepciju un būvprojektu. Pirmo un otro posmu īsteno būvuzņēmējs SIA Skonto būve, šo posmu ietvaros tiek izbūvēta pazemes daļa un piemiņas memoriāls. Savukārt 3. posmu – pieminekļa māksliniecisko apdari un audiovizuālo tehnoloģiju izbūvi realizē paši projekta autori SIA Taktila.

“Piemiņas memoriāls tiek veidots kā emocionāli iesaistoša vieta, radot cilvēkiem spēcīgu un dziļu līdzpārdzīvojumu. Sajūtu veidotas atmiņas cilvēku uztverē atstāj noturīgus nospiedumus. Tādēļ šī būs ne tikai vieta, lai atcerētos un pieminētu mūsu tautas skumjākos brīžus, šī būs vieta, kurā ar iekļaujošas skaņtelpas radīšanu tiks rosināta Padomju okupācijas upuru piemiņa,” atklāj SIA Taktila vadītāja Dagnija Balode.

Vērienīgais vides objekts 10 metru augstumā un 18 metru platumā piekļausies Okupācijas muzejam laukumā uz Daugavas pusi un būs kā simbolisks apliecinājums saiknei starp šodienu un mūsu tautas traģēdiju. Memoriāla izveide notiek vairākos posmos kopā ar Strēlnieku laukuma labiekārtojumu – šobrīd sagatavoti memoriāla pamati un tiek izgatavota memoriāla mākslinieciskā daļa. Par objekta māksliniecisko pabeigtību un atbilstību iecerei gādās mākslinieciskās idejas autori, kuru metu 2007. gadā par labāko atzina starptautiska žūrija.

“Ir pienācis mūsu ilgi gaidītais brīdis, kad ieraudzīsim šī nozīmīgā memoriāla aprises. Ar memoriāla izveidi valsts būs atdevusi savu parādu represiju upuriem un viņu ģimenēm, nodrošinot pienācīgu vietu un veidolu viņu piemiņas saglabāšanai,” norāda Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.

Noslēgumam tuvojas arī Latvijas Okupācijas muzeja ēkas pārbūve. Tuvākajā laikā tiks veikta ēkas fasādes apšūšana ar granīta plāksnēm, kas pasūtītas no Somijas, no jauna projektētajā ēkas daļā jeb Nākotnes namā, to papildinot ar stiklotu fasāžu sistēmu Grēcinieku ielas pusē. Turpinās arī inženierkomunikāciju izbūve, ekspozīciju zālē pabeigta sienu apšūšana, turpinās telpu iekšējās apdares, kā arī durvju un logu montāžas darbi. Nelielu ietekmi uz darbu izpildi radījis materiālu piegādes kavējums fasādes stikla konstrukcijām un muzeja piebūves Nākotnes nama granīta apdarei. Tāpat ņemtas vērā arī ēkas lietotāja – Latvijas okupācijas muzeja papildu prasības saistībā ar ekspozīcijas izmaiņām un telpu funkciju pārplānošanu ēkas 1. stāvā, kas radās darbu gaitā.

“Līdz šim situācija valstī Covid-19 pandēmijas kontekstā radījusi tikai nebūtiskas izmaiņas projekta īstenošanā un  kopumā būvniecības darbi norit bez pārtraukumiem. Ja situācija valstī nemainīsies, tempu nemazināsim un esam apņēmības pilni projektu sekmīgi nodot sabiedrībai 2021. gada pavasarī. Kompleksa izveide un vēsturiskās ēkas pārbūve no būvniecības viedokļa ir tehnoloģiski un arhitektoniski sarežģīts projekts, tāpēc projektā būvuzraudzību ikdienā veicam arī iekšēji,” norāda Griškevičs.

Saskaņā ar arhitekta Gunāra Birkerta skicēm muzeja komplekss veido stāstu no tumšās pagātnes līdz apskaidrotai nākotnei – esošajai ēkai tiek saglabāta oriģinālā apdare tumšos toņos, simbolizējot pagātni, jaunā piebūve tiek veidota gaiša, simbolizējot tagadni, bet piebūve Grēcinieku ielas pusē noslēdzas ar stikla sienu, vēstot par apskaidrotu nākotni.

Kompleksa atjaunošanas darbu noslēguma posmā tiks pabeigts Latviešu strēlnieku laukuma teritorijas labiekārtojums, lietus ūdens novadīšanas un kanalizācijas sistēmas atjaunošana un būvdarbi laukuma atjaunošanai, ko VNĪ īsteno sadarbībā ar teritorijas īpašnieku – Rīgas domi. Latviešu strēlnieku laukuma sakārtošanai finansējumu 869 673 eiro apmērā piesaistījusi Kultūras ministrija no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF).

Latvijas Okupācijas muzeja likums nosaka Okupācijas muzeja un komunistiskā okupācijas režīma upuru piemiņas memoriāla kompleksa izveidošanu, veidojot arhitektonisku vienotu kompleksu Latviešu strēlnieku laukumā Rīgā, kurš vēstīs par Latvijas tautas represijām padomju okupācijas periodā. Kopumā Latvijas Okupācijas muzeja pārbūvei un padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa izveidei Kultūras ministrija piesaistījusi valsts budžeta finansējumu – 8,9 miljonus eiro. Būvdarbus veic SIA Skonto būve. Lai stiprinātu projektu uzraudzību, pasūtītāja pārliecību par būvdarbu izpildes gaitu un dokumentācijas kvalitāti VNĪ kopš 2018. gada vidus lielākajiem nacionālas nozīmes objektiem, tai skaitā Okupācijas muzeja kompleksam, būvuzraudzību veic paši.

February 16, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Uzsākts pētniecības projekts par pretošanos un kolaborāciju

03.02.2021
Uldis Neiburgs
https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/63223/

Goda sardze pie Brīvības pieminekļa pēc padomju okupācijas nomaiņas ar nacistu okupāciju. Rīga, 1941. gada 1. jūlijs. Vigo Raudas kolekcija / Latvijas Kara muzejs

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā uzsākts jauns Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts “Pārvērtējot bezvalstiskumu: Pretošanās un kolaborācija Latvijā Otrā pasaules kara laikā” (lzp-2020/2-0212).

Otrā pasaules kara sākums, kad nacistiskā Vācija un Padomju Savienība bija sabiedrotās, nesa lielu postu virknei Austrumeiropas valstu. Iznīcinot to suverenitāti, politiskās un sociālās elites, šīs zemes nokļuva t. s. bezvalstiskuma zonā un bieži vien atradās dubultās agresijas draudos. Arī Latvijas sabiedrība centās pārdzīvot divu okupācijas režīmu klātbūtni, pielāgojoties, pretojoties vai sadarbojoties.

Latvijas vēsturē līdz šim vairāk ir pētīti atsevišķi pretošanās un kolaborācijas teorētiskie, praktiskie un salīdzinošie aspekti, bet šajā projektā tās tiks izvērtētas kā divi konceptuāli savstarpēji saistīti, bet morāli atšķirīgi rīcībspējas virzieni. Līdztekus tiks analizēta arī Latvijas iedzīvotāju izdzīvošanas stratēģiju pieredzes diskursa attīstība mūsdienu sabiedrības biogrāfiskajā un kolektīvajā atmiņā pēc valstiskuma atjaunošanas 1990./1991. gadā. Tas sekmēs 20. gadsimta 40. gados notikušo politiskās, militārās un civilās pretošanās un kolaborācijas prakšu iekļaušanu sabiedriskās atmiņas veidošanā un nostiprināšanā mūsdienu demokrātisko vērtību sistēmā.

Pētījums ir starpdisciplinārs, tas apvieno vēstures un atmiņas studijas un izmanto socioloģijas metodes. Arhīvu pētījumu pamatā ir sinhronā pieeja, kas koncentrējas uz militāras/politiskas un brīvprātīgas/taktiskas pretošanās un kolaborācijas izpēti. Savukārt galveno 1940. gadu pretestības/sadarbības diskursu analīze mūsdienu sociālajā atmiņā balstās diahronā pieejā. Projektam noslēdzoties, Latvijas un starptautiskajai akadēmiskajai videi tiks piedāvāts konceptuāli inovatīvs skatījums uz Otrā pasaules kara vēsturi Latvijā.

Projekts tiek īstenots sadarbībā ar pētniekiem no LU Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra, Sociālo attiecību pētījumu institūta, Latvijas Kara muzeja, Nacionālās pretošanās kustības muzeja un citām institūcijām.

Pētniecības projekts norisinās no 2020. gada 1. decembra līdz 2021. gada 31. decembrim. Tā vadītājs ir LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs. Projektu finansē Latvijas Zinātnes padome.

February 3, 2021 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Megaslepkava Roberts Eihe

Viss raksts: https://jauns.lv/raksts/9viri/425624-latvietis-kurs-parvaldijis-lielako-teritoriju-noslepumainais-sibirijas-saimnieks-roberts-eihe

Dobeles apkaimē dzimušais fanātiskais komunists ar dzelzs dūri Roberts Eihe. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Sandra Metuzāla raksts

Diez vai ir vēl kāds latvietis, kurš jelkad pārvaldījis tik milzīgu teritoriju kā Roberts Eihe – viņa pārziņā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija visa Rietumsibīrija. Saimniekoja tur Dobeles apkaimē dzimušais fanātiskais komunists ar dzelzs dūri un pret proletariāta ienaidniekiem žēlastību nepazina.

Kā jau daudzi latvieši, kuri vēlāk veidoja galvu reibinošu karjeru padomju Krievijā, Eihe (tobrīd vēl uzvārdā Ēķis) revolucionārajai darbībai pievērsās 1905. gada notikumu laikā. Tobrīd viņam vēl nebija pat 18 gadu. Kā jau īstam revolucionāram pieklājas, Roberts iestājās sociāldemokrātu partijā. Revolūcijas izskaņā viņu gan arestēja policija, taču mazgadības dēļ Eihe cietumā pavadīja tikai pāris mēnešus.

Lai tiktu vaļā no policijas uzraudzības, 1908. gadā Eihe emigrēja uz Lielbritāniju, kur kā vienkāršs strādnieks pelnīja iztiku ar dažādiem darbiem – bija gan kurinātājs uz kuģa, gan arī ogļracis Skotijā. 1911. gadā atgriezās Rīgā, kur turpināja darboties nelegālajās revolucionāru šūniņās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tika izsūtīts uz Irkutskas guberņu, taču drīz vien no izsūtījuma aizbēga. Un, kad pienāca 1917. gada oktobra apvērsums, Eihe kā pārliecināts boļševiks bija jaunās kārtības ieviesēju pirmajās rindās.

Sākumā boļševiku partija viņu aizsūtīja būvēt padomju varu Latvijā – neilgajā Stučkas valdības pastāvēšanas laikā Eihe pildīja pārtikas tautas komisāra pienākumus. Bet, kad sarkanās Latvijas projekts izgāzās, biedru Eihi nosūtīja jaunā darbā – ieviest jauno varu Čeļabinskas apgabalā. Interesanti, ka tajā pašā laikā citviet Sibīrijā – Tālo Austrumu Republikā – jauno varu ieviesa arī Roberta brālēns Indriķis Eihe, kurš bija šā reģiona revolucionārās armijas komandieris. Vēlāk gan Indriķis pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja dažādos amatos ārējās tirdzniecības sistēmā.

Savukārt Robertam Eihem Sibīrija tā arī palika par galveno darba lauku. Divdesmito gadu vidū viņš jau bija uzkalpojies līdz Sibīrijas kompartijas šefa amatam, būtībā kļūstot par milzīgas teritorijas kungu un pavēlnieku.

Šis nebija tas gadījums, kad kungs un pavēlnieks ir lādzīgs un gādā par saviem pavalstniekiem. Eihe bija viens no nežēlīgākajiem kompartijas darboņiem, ko demonstrēja ne vienreiz vien. Trīsdesmito gadu sākumā viņš Sibīrijā veica kolektivizāciju un kulaku apspiešanu, un par Eihes barbariskajām darba metodēm bija sašutuši pat viņa līdzgaitnieki, kuri uzrakstīja Staļinam vēstuli, aicinot atcelt no amata nekompetento un brutālo Sibīrijas saimnieku. Taču Staļinam bija cits viedoklis – amatus zaudēja vēstules autori, savukārt Eihe pie frenča varēja piespraust kārtējo ordeni. Likteņa ironijas dēļ tūkstošiem uz ziemeļiem izsūtīto turīgo zemnieku vidū bija arī vairāki simti latviešu, kuri Sibīrijā dzīvoja vēl no 19. gadsimta beigām. Taču viņu liktenis tautieti Eihi neinteresēja: “Tādi budži ir sūtāmi uz ziemeļiem, uz Narimas un Turuhanskas nometnēm. Otru budžu daļu varēs izmantot darba kolonijās. Lai iet uz turieni budži, lai pastrādā dažus gadus, citus neizsūcot, bet pēc tam palūkosimies, kas būs no viena vai otra budža iznācis.” Tāds bija Eihes spriedums, kura dēļ daudzi kārtīgi zemnieki gāja bojā, jo visa viņu vaina bija tā, ka bija mācējuši saimniekot labāk nekā citi.

Tieši Eihe bija autors idejai par bēdīgi slaveno troiku ieviešanu, pateicoties tām, staļiniskās represijas 1937. gadā varēja izvērsties tik plaši. Proti, lai paātrinātu tautas ienaidnieku lietu izskatīšanu, Eihe ieteica sprieduma pieņemšanu uzticēt trim cilvēkiem – konkrētā apgabala partijas sekretāram, NKVD priekšniekam un prokuroram. Ja visi trīs bija par, tad apsūdzētajam bez tiesas varēja piespriest nošaušanu vai garu cietumsodu. Staļins šo ideju akceptēja, un pats Eihe kopā ar vēl kādu latvieti – ilggadēju čekistu un Baltkrievijas NKVD priekšnieku Leonīdu Zakovski (īstajā vārdā Heinrihs Štubis) – kļuva par pirmās troikas locekli. Eihes vadītās Rietumsibīrijas troikas asiņainā 1937. gada bilance bija iespaidīga: 16 553 notiesājoši spriedumi, no kuriem 4762 gadījumos apsūdzētajiem piespriests nāvessods. Kopumā Rietumsibīrijā Eihes vadībā tika represēti vairāk nekā 34 000 cilvēku, no kuriem lielu daļu nošāva. Staļinam Eihes iniciatīva tā iepatikās, ka drīz vien katrā apgabalā tika izveidota sava troika, un nāves dzirnavas sāka griezties ar jaunu sparu.

Karaliskais dzīvesveids

Kaut gan Eihe nenoliedzami bija idejisks komunists, viņa dzīvesveidu Rietumsibīrijā nekādi nevar saukt par askētisku un pieticīgu. Rietumsibīrijas galvenā čekista Sergeja Mironova sieva Eihes dzīvesveidu Novosibirskā trīsdesmitajos gados aprakstīja šādi: “Iedomājieties. Ziema. Sibīrija. Četrdesmit grādu aukstums, visapkārt mežs. Pilnīgs biezoknis un taiga, bet visam tam pa vidu nora, kurai apkārt sēta, bet aiz tās no augšas līdz apakšai izgaismota pils!

Eihe (centrā tribīnē) fizkultūriešu parādes laikā Novosibirskā 1935. gads. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Mēs uzkāpjam pa kāpnēm, mūs sagaida šveicars, paklanās, atver durvis, un mēs uzreiz nonākam siltumā. Mums klāt metas kalpi, palīdz atģērbties, jo ir silts kā vasarā. Milzīgs gaišs vestibils. Tieši pretī kāpnes ar mīkstu paklāju, bet abās pusēs uz katra pakāpiena podos dzīvas lilijas. Tādu greznību es vēl nekad nebiju redzējusi! Pat gubernatora villā nekā tāda nebija…

Ieejam zālē. Sienas apvilktas ar sarkanbrūnu zīdu, aizkari, bet galds… To nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt!

Mūs sagaida pats Eihe – garš, kalsns, seja ļoti stingra. Par viņu runāja, ka esot godīgs un kulturāls cilvēks, taču ar kundziskām manierēm.

Paspieda roku Serjožam, bet uz mani tikai paskatījās. Es biju apģērbusies labi un gaumīgi, taču viņš tikai uzmeta aci un nevērīgi sasveicinājās. Es šo nevērību uzreiz sajutu, vēl tagad nevaru aizmirst. Tiesa, pie galda viņš centās būt laipns, pasniedza ēdienkarti man pirmajai un pajautāja, ko izvēlēšos, jo biju apjukusi. Atzinos, ka nezinu. Bet viņš man saka maigi kā bērnam: “Bet es zinu. Pasūtiet teļa kājiņu frikasē…”

Vēlāk mēs ar Eihi satikāmies ne vienreiz vien. Viņam bija vēl viena vasarnīca, mazāka par pirmo, taču mājīgāka. Reiz mēs ar vīru uz šo vasarnīcu aizbraucam tikai divatā. Vasarnīcā bija tikai Eihe un viņa sieva (neskaitot apkalpojošo personālu)…”

No šīm rindām viegli var noprast, kādu iespaidu uz čekista sievu – bet viņas vīrs bija otra svarīgākā figūra Rietumsibīrijā aiz paša Eihes – atstāja latviešu komunista dzīves stils. Un viņa nudien bija redzējusi gana daudz – par to liecina apraksts, ko viņa atstājusi par pašas dzīvi pēc pārcelšanās uz Sibīriju: “Mums Novosibirskā piešķīra kādreizējo gubernatora villu. Pie tās vārtiem stāvēja milicis, apsargājot mūs. Tur bija liels dārzs, tajā estrāde, uz kuras reizēm uzstājās vietējie aktieri, kurus mēs uzaicinājām. Vēl bija atsevišķs namiņš ar biljarda zāli. Pašā villā mums ierīkoja kinozāli. Un es kā pilsētas pirmā dāma no saraksta izvēlējos, kādu filmu mēs šodien skatīsimies.

Gadījās, ka sēžam un skatāmies filmu, kalpi mums nes augļus un saldumus. Viņi mums centās visādi izpatikt un nolasīt visas vēlēšanās no acīm. Un zināt, kādi bija saldumi? Iekšā saldējums ar degošu spirtu, taču ēst tos varēja neapdedzinoties. Iedomājieties, tumšajā zālē tikai kūciņu uguntiņas. Tiesa, es gan tās ēdu reti, jo rūpējos par figūru, biežāk iztiku tikai ar apelsīniem.”

Eihes krišana

Staļina lielās tīrīšanas laikā Eihe kādu brīdi sarkanās varas olimpā pacēlās vēl augstāk un tika iecelts par PSRS zemkopības tautas komisāru. Savā ziņā tā, iespējams, bija Staļina pateicība fanātiskajam latvietim par represiju sākumposmā pausto atbalstu, jo 1936. gada decembra kompartijas centrālkomitejas plēnumā Eihe uzstājās ar runu, aicinot nežēlot režīma pretiniekus: “Biedri, kāda velna pēc mums šādus cilvēkus vajadzētu sūtīt izsūtījumā? Viņus vajag nošaut. Biedri Staļin, mēs rīkojamies pārāk maigi!” Var arī būt, ka iecelšana jaunā, it kā augstākā amatā bija tikai manevrs uzmanības novēršanai, līdzīgi Staļins izrīkojās ar daudziem padomju valstsvīriem, ko jau bija nolēmis iznīcināt.

Lai vai kā, Eihes dienas bija skaitītas. Represiju otrais vilnis skāra arī viņu pašu – 1938. gada aprīlī Eihi arestēja un apsūdzēja latviešu fašistu organizācijas veidošanā. Augsta ranga čekists Leonīds Baštakovs vēlāk liecināja, ka Eihes pratināšanu vadījis personīgi Lavrentijs Berija, un nesenais Sibīrijas saimnieks sists tik nežēlīgi, ka zaudējis aci. Kaut gan tam vairs nebija nekādas nozīmes – lai arī Eihe nekādos noziegumos neatzinās, 1940. gada februārī viņu nošāva. Staļinam no cietuma adresētā vēstulē Eihe rakstīja: “Nav lielāku moku, kā sēdēt cietumā iekārtā, par kuru vienmēr esmu cīnījies.” Starp citu, brālēnam Indriķim, kuru šīs pašas lietas sakarā arī apcietināja, izdevās tikt cauri vieglāk – viņš gan spīdzināšanas laikā zaudēja dzirdi ar vienu ausi, taču pēc dažiem lēģerī pavadītiem gadiem tika atbrīvots un nodzīvoja līdz pat 1968. gadam, kad Jūrmalā klusi nomira.

Kuģis, vārdā Eihe

1969. gadā Eihes vārdā nosauca arī Polijā būvēto traleri, kas bija pierakstīts Rīgas ostā. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Vēl dzīves laikā Roberta Eihes vārds par īpašiem nopelniem komunisma celtniecībā tika iemūžināts Novosibirskas dzelzceļa stacijas nosaukumā, viņa vārdā nosauca arī laukumu pie pilsētas izpildkomitejas. Kad Sibīrijas saimnieku arestēja, tad, protams, nosaukumus mainīja. Taču pēc Staļina nāves 1956. gadā Eihi reabilitēja, bet sešdesmitajos gados viņa vārdā nosauca ielu Rīgā, tagad tā ir Rušonu iela. 1969. gadā Eihes vārdā nosauca arī Polijā būvēto traleri, kas bija pierakstīts Rīgas ostā. 1991. gadā gan tam mainīja nosaukumu, un līdz pat sagriešanai lūžņos 1995. gadā tas saucās Pļavnieki.

January 30, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Agris Dzenis par marksistu inspirētiem 1905.gada notikumiem

No FB

Baumas un dezinformācija kā masveida iedarbības ierocis tika pielietotas jau 1905. gadā – ar tālejošām, taču ne konstruktīvām sekām.

  1. gada revolūcija Latvijā nebija visas tautas neapmierinātības ar cara varu izpausme, kā to ilgstoši skaidroja marksistiskā ideoloģija. Vismaz revolūcijas ekstrēmākās izpausmes: uzbrukumi karaspēkam un policijai, laupīšanas, muižu un iestāžu postīšanas bija nelielu, radikāli noskaņotu sociāldemokrātu grupiņu īstenotas. Lai iesaistītu kustībā pēc iespējas plašākas iedzīvotāju masas, sociāldemokrāti jau pirms 1905. gada izmantoja mērķtiecīgu aģitāciju, bet 1905. gada beigās, izmantojot informācijas vakuumu un satiksmes traucējumus, veiksmīgi pielietoja baumu un melu izplatīšanu, daudzus cilvēkus iesaistot traģiskos notikumos pret viņu pašu gribu.

Kā iesaistīt cīņā masas?
Apzīmējums ”melnā sotņa” latviešu vēsturiskajā atmiņā visbiežāk tiek attiecināts uz cara armijas daļām – soda ekspedīcijām. Tomēr šīs ekspedīcijas Latvijā ieradās tikai 1905. gada decembra vidū, bet baumas par ”melno sotņu” Baltijas guberņas pāršalca jau 28.-29. novembrī.
Kādi politiskie apstākļi Baltijas guberņās valdīja novembra nogalē? 17. oktobrī bija izdots cara manifests, kas garantēja domas, vārda un sapulču brīvību. Valdnieks bija apsolījis izveidot pirmo parlamentu Krievijas impērijā – Valsts Domi. Politiskās brīvības prasības no valdības puses bija izpildītas, taču radikālie sociāldemokrāti manifestu uzskatīja par cara varas vājuma pazīmi un nolēma gāzt patvaldību militāra apvērsuma ceļā. Tomēr trūka kaujinieku un ieroču, masās nebija revolucionāra noskaņojuma, bet revolucionārajā kustībā iesaistījās tikai neliela daļa sabiedrības. Vairumam zemnieku nebija saprotami sociāldemokrātu mērķi, turklāt arī veselais saprāts nemudināja uzbrukt likumīgās varas pārstāvjiem un labi bruņotajiem cara armijas karavīriem. Tādēļ sociāldemokrāti izmantoja mērķtiecīgi izplatītas baumas. Baumu izplatīšana tik lielā mērogā Latvijā notika pirmoreiz. Faktiski tas bija īsts dezinformācijas uzbrukums, kas pret savu gribu ierāva notikumu virpulī daudzus zemniekus un vēlāko kara tiesu skatījumā padarīja tos par valsts noziedzniekiem.

Baumu racionālais grauds bija sadursmes, kas Rietumkrievijas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsētās 18. oktobrī sākās starp pareizticības un cara atbalstītājiem no vienas, bet ebrejiem un sociāldemokrātiem – no otras puses. Pēc sociāldemokrātu ziņām, sadursmes ievadīja armijas un policijas apsargāta demonstrācija ar svētbildēm un cara portretiem, kam sekoja ebreju, sociāldemokrātu un inteliģentu piekaušana un nogalināšana, viņu veikalu un dzīvokļu izlaupīšana un izdemolēšana, bet pēc oficiālajām ziņām, šie grautiņi bija krievu reakcija uz sociāldemokrātu bruņoto vienību laupīšanām un uzbrukumiem varas pārstāvjiem. Pavisam sadursmēs tika nogalināti ap 4000, bet ievainoti ap 10 000 cilvēku – gan sociāldemokrātu atbalstītāji, gan patvaldības piekritēji, gan arī sievietes un bērni. Patvaldības, pareizticības un krieviskuma aizstāvjus, bet vēlāk – visus savus ideoloģiskos pretiniekus sociāldemokrāti sauca par melno sotņu jeb simtu. Šādi 17. gadsimtā dēvēja Krievijas pilsētu un lauku zemāko slāņu pašpārvaldes iecirkņus un zemessardzes vienības. Monarhistiski noskaņotās organizācijas tikai 1906. gada gaitā šo sociāldemokrātu lamuvārdu pieņēma kā savu goda nosaukumu. Nepamatotas baumas par “melnās sotņas” briesmu darbiem spēlēja izšķirošo lomu bruņoto sacelšanos izraisīšanā Latvijā.

Neeksistējošie ļaundari
Viena no plašākajām bruņotajām sadursmēm ar karaspēku Latvijā 29. novembrī – 1. decembrī notika Tukuma pilsētā. Padomju vēstures literatūrā par šo sadursmi teikts, ka vairāk nekā 2000 revolucionāri noskaņotu, bruņotu zemnieku un kalpu no plašas apkārtnes Tukumā sapulcējušies, atsaucoties uz sociāldemokrātu Tukuma komitejas izplatīto uzsaukumu ”Ar aukstiem un karstiem ieročiem uz Tukumu!”. Arhīvos un bibliotēkās šādu uzsaukumu nav izdevies atrast. Ja tāds arī ticis izdots, visticamāk, šie pāris vārdi bija adresēti sociāldemokrātu lauku šūniņu biedriem un kalpojuši kā bruņotās sacelšanās signāls, bet zemnieku mobilizēšanu apkārtnē vajadzēja veikt pašiem lauku sociāldemokrātiem. Jāšaubās, vai zemnieki, kuru vairums nezināja par sociāldemokrātu plāniem, būtu bruņojušies un devušies uz Tukumu nezinot, ar ko un kāpēc ir jācīnās. Pētot dokumentus un laikabiedru atmiņas, ir noskaidrots, ka zemnieki bruņojās un devās uz Tukumu baumu par ”melnās sotņas” uzbrukumu ietekmēti.

  1. gada novembra nogalē visā Kurzemē un Vidzemē vienlaikus tika izplatītas baumas par ”melno sotņu” kā mistisku laupītāju un slepkavu bandu, ko neviens nekad netika redzējis.

Pirmā nosaukuma ”melnā sotņa” pielietošana fiksēta saistībā ar ebreju grautiņu mēģinājumu 23. oktobrī Rīgā, Maskavas priekšpilsētā. Saskaņā ar preses ziņām, to izprovocējuši paši ebreji, kuru pašaizsardzības vienības apvienojās ar latviešu sociāldemokrātiem un veica reidu pa priekšpilsētu. Viena no šādām vienībām Mazā Kalna ielā nogalināja Krievijas – Baltijas vagonu fabrikas strādnieku un dienestmeitu. 24. oktobrī Jaroslavļas ielā sociālisti uzbruka krievu strādnieku demonstrācijai, kas nesa cara portretu. Uz demonstrantiem un karavīriem, kas tos apsargāja, tika šauts no māju logiem. Izcēlās kauja, kurā vairāki cilvēki tika nogalināti un ievainoti. Vēlāk daži ebreji šāva uz kareivju patruļu, kas atbildēja un divus no tiem nošāva. Pēc tam sadusmoti vecticībnieki uzbruka latviešiem un ebrejiem. Ja pie kāda no tiem atrada ieročus, sociālisti tika piekauti, bet daži arī nogalināti. Pavisam šinī dienā tika nogalināti 10 un ievainoti 30 cilvēki. Pilsētā izplatījās baumas, ka tas ir ”pogroms (grautiņš)”, ko turklāt organizē nevis ebreji, krievi vai latvieši, bet gan vācieši.

Lai atrisinātu radušos situāciju, 24. oktobrī Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja mītiņu. Tajā tika paziņots, ka ”melnās sotņas” parādīšanās sociāldemokrātu federatīvajai komitejai ir likusi pārtraukt ģenerālstreiku, tomēr sociāldemokrātu bruņotās patruļas darbosies arī turpmāk, lai nodrošinātu kārtību. Pēc ilgākām debatēm par ”melno sotņu” sapulce nosūtīja valsts domnieku un uzņēmēju delegāciju pie Vidzemes gubernatora pēc atļaujas strādnieku patruļām pašaizsardzības nolūkos nēsāt ieročus. Gubernators tomēr atbildēja, ka viņš nevar atļaut daļai pilsoņu apbruņoties. Šīs ir pirmās ziņas, kur apzīmējums ”melnā sotņa” attiecināts uz revolucionāru pretiniekiem.

Pilnīgi cita rakstura baumas par ”melno sotņu” tika izplatītas Baltijas guberņu laukos. 23. novembrī Igaunijā, Tērbatas apriņķa Karoles pagastā naktī ieradās kaimiņu pagasta ļaudis ar zīmīti: ”Melnā sotņa nāk. Nākat mums palīgā un dodat šo ziņu tālāk.” Visi vīrieši apbruņojās un sapulcējās pie pagasta nama, tomēr izrādījās, ka kaimiņu pagastā nekāda melnā sotņa nav bijusi. Ap 28. novembri šādas baumas izplatījās arī Vidzemē un Kurzemē. Sapulcējušies vīri pēc labākās sirdsapziņas, lai novērstu briesmas savām ģimenēm un mantai, meklēja un konfiscēja ieročus, ar ko aizstāvēties pret laupītājiem, kā arī iestājās sociāldemokrātu veidotajā tautas milicijā.

Baumas tika izplatītas organizēti un pēc vienas shēmas: pagastos un pilsētās pēkšņi parādījās sveši jātnieki, kas sauca, ka ”melnā sotņa” jau atrodas kaut kur tuvumā, visnežēlīgākajos veidos slepkavo visus pēc kārtas, laupa un dedzina. Jātnieki, izliekoties par bēgļiem no vietām, kur sotņa bija pastrādājusi savus briesmu darbus, aicināja ļaudis bruņoties, pulcēties un doties cīņā pret to. Neviens no baumu izplatītājiem nevarēja paskaidrot, kas īsti ir ”melnās sotņas” dalībnieki, turklāt netika teikts, ka tie būtu valdības karaspēks vai policija. Baumas bija visfantastiskākās: Kandavas apkārtnē, Zemītē kāda sieva stāstījusi, ka ieradusies melnā sotņa – lieli, melni vīri ar garām astēm, kuri iešot pa mājām laupīdami un apšaudami iedzīvotājus.

Kandavas apkārtnē, Zantē pret ”melno sotņu” sapulcējušies un apbruņojušies vīri esot devušies uz Zemīti; kad tur ”sotņu” nav sastapuši, tie aizvesti uz Tukumu. Tukuma apkārtnē, Slampē baumas par ”melno sotņu”, kas dedzinot un laupot, sacēlušas paniku pagastā, bet neviens nezināja, kas tā ir. Sēmē izplatījās baumas par ”sotņu”, kas nākot no Rīgas uz Tukumu vai no Ventspils uz Talsiem. Sēmes muižas vagars sapulcinājis vīrus un teicis, ka jāiet uz Tukumu gaidīt ”melno sotņu”; tad visi pie pagastnama sapulcējušies devušies uz Tukumu.

Pēc zemnieku sapulcēšanās un apbruņošanās zemnieku nodaļas devās uz vietu, kuru, saskaņā ar baumām, postīja ”sotņa”, un pārliecinājās, ka nekādi laupītāji tur nav iebrukuši. Tālāk pastāvēja divas iespējas: zemnieki devās mājās, vai arī sociāldemokrātu līderi uzņēmās komandēšanu un izmantoja zemniekus uzbrukumiem karaspēkam pilsētās, muižām, karaspēka nodaļām un muižnieku pašaizsardzības vienībām laukos.

Melnās sotņas bubulim ticēja ne tikai zemnieki, bet arī muižnieki un valdības pārstāvji. Baumu par ”sotņas” tuvošanos ietekmē Jaunpils muižā patvērušies muižnieki 29. novembrī pieņēma lēmumu doties uz Tukumu kopā ar dragūnu vadu, kam bija pavēlēts pārvietoties uz pilsētu, jo muižnieki negribēja palikt karavīru neapsargātā pilī. Sabilē policija iedzīvotājiem izsniedza konfiscētos ieročus, lai varētu pretoties ”sotņai”. Talsos muižnieki un namnieki izveidoja pašaizsardzības nodaļu, lai aizstāvētu pilsētu pret laupītājiem. Baumu ticamību veicināja apstāklis, ka dzelzceļnieku, pasta un telegrāfa darbinieku streika dēļ provinces pilsētas un pagasti 1905. gada novembrī bija izolēti no ārpasaules.

Arī Tukumā cilvēki sauca ”Melnā sotņa nāk!” un drudžaini bruņojās, taču nevienam nebija priekšstata, kas tā īsti ir. Pilsētā izplatījās baumas par muižnieku uzpirktu 300 – 500 huligānu bandas nākšanu uz Tukumu. Ārkārtas tautas sapulcē Viesīgās biedrības namā 29. novembra vakarā šīs baumas tika apstiprinātas.

Kam baumas izdevīgas?
Tā sauktajā Tukuma prāvā Rīgas kara tiesā 1906.g. beigās – 1907.g. sākumā skolotājs Justins Grots un garīdznieks Jānis Ārents apgalvoja, ka baumas par ”melno sotņu” apzināti izplatīja revolucionāri, lai šī iemesla dēļ organizētu savas patruļas, piemānītu varas iestādes un tādā veidā sagrābtu pilsētu. Izanalizējot situāciju, jāsecina, ka šādas baumas visizdevīgākās bija tieši sociāldemokrātiem. Tikai šādu baumu iespaidā bija iespējams mobilizēt pie mierīgas dzīves radušos zemniekus, kam nebija skaidri revolucionāru mērķi, un kuriem nebija vēlēšanās pretoties valdības orgāniem un karaspēkam. Pēc zemnieku sapulcēšanas sociāldemokrāti, kuru darbībai šķietamu likumību piešķīra rīcības padomju vēlēšanas, varēja turpināt manipulācijas ar ”tautu” jau ar citiem līdzekļiem.

Par to, ka minēto baumu uzturēšana notika sociāldemokrātu interesēs, liecina daudzi notikumi Kurzemē. Kandavas mācītājs A. Bernevics rakstīja, ka 29. novembrī baumas par ”melnās sotņas” tuvošanos sacēla vispārējas šausmas. Šajā dienā kāds sabilietis atgriezās Sabilē no Kandavas, un tur sastapa daudz ļaužu, kas bija gatavi doties pretī ”melnajai sotņai”, jo Kandava un muižas esot izlaupītas un degot, bet banda tagad tuvojoties Sabilei. Braucējs centās paskaidrot, ka Kandavā viss ir mierīgi, bet par to Sabiles sociālistu vadoņi viņu arestēja. Par sodu viņam iedeva šauteni un lika iet sargāt Sabili pret ”melno sotņu”.

  1. novembrī ziņa posties cīņā pret ”melno sotņu” pāršalca Durbes novadu. Četru pagastu zemnieki, bruņojušies ar visiem iespējamiem ieročiem un rīcības komiteju locekļu vadīti, devās uz Embūti. Pie Embūtes baznīcas kroga runu teica sociāldemokrāts Švarcs, kurš uzsvēra, ka tagad pirmais spēcīgais trieciens jādod pašai muižniecībai: ”Mums jāiznīcina šī melnā sotņa!” Sapulcei beidzoties, vairāki simti zemnieku devās vajāt bēgošos muižniekus. Neilgi pēc tam pie Eņķu kroga atdrāzās jātnieks – Nodegu muižas kalps, kurš stāstīja, ka Nodegu muižā iebrukusi melnā sotņa, kas laupa un slepkavo visā apkārtnē. Noskaidrojās, ka ”sotņa” nav laupītāji, bet bēgošie muižnieki – paša Nodegu muižas īpašnieka un dažu citu muižnieku ģimenes, kā arī dragūnu nodaļa, tomēr sociāldemokrāti nolēma uzbrukt muižai. Izraisījās apšaude, kuras laikā muižniekiem un karavīriem izdevās atstāt muižu.
  2. novembrī uz Talsiem pa Tukuma ceļu auļoja jātnieks: ”Viņa zirgs putās. Ja satiek vai redz kādu cilvēku, tad kliedz ”melnā sotņa nāk!” Un dodas tālāk, nekā tuvāki nepaskaidrodams, bet dažās vietās piemetinādams: ”kauj lopus, šauj, cērt, dur!”” Talsos jātnieks sauca, ka melnā sotņa šauj, dur un laupa jau šaipus Kandavai, un ka viņš pats ir no Strazdes muižas. Ziņnesis arī teicis: ”Tik steidzoši nāk, ka es atstāju nokautu cūku pussvilinātu, un metos zirgam mugurā, lai jūs pie laika glābjaties.”

Talsinieki tam noticēja, un jau divos pēcpusdienā ielas bija tukšas, visi paslēpās namos. Pašaizsardzības iniciatīvu Talsos tomēr pārņēma nevis sociāldemokrāti, bet pilsētnieki. Brandmeistars Žanis Beķers un ugunsdzēsēju priekšnieks barons Štrombergs nolēma pūst ugunsdzēsēju tauri, lai sapulcētu ugunsdzēsējus un sūtītu tos sotņai pretī. Štrombergs sociāldemokrātiem lika priekšā kopīgi veidot pašaizsardzības spēkus, lai pasargātu pilsētu no ”melnās sotņas”. Sākotnēji mēģināja veidot ”balto” namnieku gvardi un ”sarkanos” miličus, taču pie ”sarkanajiem” neviens negāja. Sociāldemokrāti nodalījās no oficiālās apsardzības un organizēja to paši. Talsu namīpašnieki ļoti nopietni gatavojās aizsardzībai – lika noslēgt pagalmu vārtus, izlika sargus, lika iedzīvotājiem turēt gatavībā verdošu ūdeni, cirvjus, dakšas un citus aukstos ieročus. Naktī uz ielām dežurēja ar šautenēm bruņoti vīrieši. Gaidītie laupītāji tomēr neieradās nedz Talsos, nedz citās apdzīvotās vietās.

Zināmi arī gadījumi, kad sociāldemokrāti pēc varas sagrābšanas vērsās pret saviem pretiniekiem, mēģinot piekarināt tiem ”melnās sotņas” birku. 2. decembrī Kuldīgas rātslaukumā sociāldemokrāti sasauca tautas sapulci, kur publiski tiesāja kontrrevolucionārus – gorodovojus Lēmani un Jansonu, miesniekus Reiski, Prenclavu un Strazdiņu. Prenclavs un Strazdiņš tika apsūdzēti ”melnās sotņas” – pilsoniskās pašaizsardzības organizēšanā. Kontrrevolucionāri tika apžēloti, jo apsūdzības neviens nespēja pierādīt.

Zemnieku varmācīgā mobilizēšana
Daudzos gadījumos revolucionāri, pulcējot zemniekus, pielietoja ne tikai baumas, bet arī fiziskas izrēķināšanās draudus. Sevišķi daudz šādu gadījumu fiksēts sakarā ar zemnieku iesaistīšanu Tukuma kaujās.

  1. gadā kara tiesai tika nodoti Pienavas pagasta zemnieks R. Bitenieks un Praviņu pagasta zemnieks A. Kuģenieks par to, ka 1905. gada novembra beigās, būdami bruņoti, viņi ar varu piespieduši Praviņu muižas kalpus doties uz uzbrukumu karaspēkam Tukumā. Zemnieks Jēkabs Krišjānis kara tiesai liecināja, ka Vānes muižas strādniekus revolucionāri ar draudiem piespieduši doties uz Tukumu. Kādā vakarā pirms sacelšanās pie zemnieka D. Riekstiņa ieradušies bruņoti Pūres muižas kalpi un saimniekdēls Graudiņš. Piedraudot ar ieročiem, tie likuši viņam doties uz Kaivi un tur paziņot, ka nākamajā dienā visiem jādodas uz Tukumu.

Jaunpils “Grebu” māju kalps M. Vecsils kara tiesā liecināja, ka K. Strautmanis jājis pa Jaunpils mājām un aicinājis visus uz karu Tukumā; kādu karu – to viņš nav paskaidrojis. Dažus kalpus Strautmanis draudējis nošaut, ja tie neies uz karu.

Daudzi Tukuma prāvā apsūdzētie liecināja, ka uz cīņu gājuši spiesti vai baumu iespaidā. Apsūdzētie Oto Grīnfelds no Degoles un Rūdolfs Krepliņš no Vecmokām liecināja, ka uz Tukumu piespiesti iet ar varu. Pie Grīnfelda ieradies nepazīstams cilvēks un paziņojis, ka “melnā sotņa“ laupa Ozolmuižu. Viņš devies uz turieni, bet Ozolmuižā nekādas “sotņas“ nav bijis. Atpakaļceļā Grīnfelds sastapis ap 100 cilvēku lielu bruņotu pūli, kas viņu piespieda iet uz Tukumu. Jānis Millers un Fricis Jankevičs liecināja, ka Vecmokās ieradās 30 – 40 cilvēku liels pūlis, kas viņus piespiedis iet uz Tukumu, kur esot “melnā sotņa“. Apsūdzētie Matīss Pampe, Jānis Apse, Ansis Cīrulis un Roberts Osis no Lestenes pagasta liecināja, ka pagasta rīcības komitejas locekļi Žanis Biezais, Jānis Grīnbergs, Kreicbergs un Grosbergs viņiem izsnieguši ieročus un piespieduši iet uz Tukumu, sakot, ka tur ieradušies laupītāji.

Apsūdzētais Eduards Neidorfs apgalvija, ka par to, ka cīņa notiek nevis ar laupītājiem, bet karavīriem, uzzinājis tikai Tukumā, kad zaldāti jau bijuši apšauti. Marija Upmane liecināja, ka 1. decembrī pie viņas atnācis paziņa E. Neidorfs un teicis, ka ieradies Tukumā, jo saņēmis ziņu, ka pilsētai uzbrukuši kaut kādi laupītāji. Ja viņš būtu zinājis, ka tiek gatavots kaut kas pret karavīriem, neparko neietu uz Tukumu.

Tukumniekam Miķelim Daibem 30. novembrī lika nākt līdzi bruņotu ļaužu pūlis, lielākoties laucinieki. Viņš aizvests uz policijas pārvaldes pagalmu, kur viņam iedota bise, tad aizvests uz Raudas ielu, kur stāvēja bruņotu ļaužu bars. Viņš bisi nometis, bet tās vietā iedots revolveris. Tad visu nakti kopā ar pūli viņš stāvējis uz ielas. Nākamajā dienā pēc lielgabalu šāvieniem nobijies un aizskrējis uz Viesīgo biedrību, kur nemiernieki Bērziņš un Anskalns aplūkojuši viņa pistoli un teikuši, ka viņš neesot šāvis un esot spiegs, tāpēc arestēts un atlaists tikai pēc miera noslēgšanas ar karaspēku. Atgriežoties mājās, no pārdzīvojumiem viņš zaudējis prātu.

No minētajiem apsūdzētajiem kara tiesa piesprieda piecus gadus spaidu darbu Miķelim Daibem, bet pārējiem – četrus gadus, vienīgi E. Neidorfs tika attaisnots. Tādēļ var apgalvot, ka revolucionāru pielietotā dezinformācija un varmācība ne tikai ierāva cilvēkus viņiem nevēlamu notikumu virpulī, bet arī izpostīja viņu nākotni.

December 10, 2020 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Par ceļu uz brīvību, kas bija ilgs un smags

https://www.vestnesis.lv/ta/id/96818?s=03

Francijas Kultūras centrā līdz 12.decembrim ir atvērta izstāde “Franču grupa un Kurts Fridrihsons”. Tā tapusi sadarbībā ar Okupācijas muzeju, kura fondos glabājas mākslinieka gleznas, zīmējumi un rokraksti, pavisam 1500 vienību. Kopā ar muzeja speciālistiem izstādi veidojusi jaunā mākslas zinātniece Ieva Grantiņa, kas Kurta Fridrihsona personības un jaunrades pētniecībai veltījusi savu mākslas maģistra darbu un pašlaik veic mākslinieka darbu kataloģizēšanu.

Viņi paši sevi nekad netika saukuši par franču grupu. Šis nosaukums pirmo reizi parādījās čekas nopratināšanas protokolos. Sākot ar 1951.gada 4.janvāri, tika apcietināti un vēlāk nosūtīti uz Vorkutas, Taišetas, Intas, Omskas un citām gulaga nometnēm 13 cilvēki, kuru vienīgā vaina bija interese par franču kultūru. Viņus tiesāja par “dzimtenes nodevību” un “kontrrevolucionāru darbību”. Apsūdzības galvenais iegansts tika atrasts 1946.gada kultūras dzīves notikumos, tā sauktajās literārajās pēcpusdienās. Aktieru Irīnas un Arnolda Stubauu dzīvoklī uz tām pulcējās literāti, mākslinieki un citi kultūras cilvēki, kas garīgo badu pēckara Rīgā pārdzīvoja smagāk par maizes badu. Viņi bija iepazinuši demokrātiju, toleranci un eiropeiskās kultūras vērtības, labi orientējās pasaules literatūrā. Kad padomju okupācijas režīms noteica stingrus ierobežojumus ne vien informācijai no Rietumiem, bet arī visam Eiropas kultūras mantojumam, kas radies pēc 1917.gada, viņi sajuta cilvēcisku vēlēšanos dalīties savā iepriekšējā kultūras pieredzē. Tie bija ceļojumu iespaidi, stāsti par satiktajiem cilvēkiem, dzirdēto mūziku, redzētajām izstādēm un lasītajām grāmatām.
 

TANTUKI.PNG (117929 bytes)
Kurts Fridrihsons.
Skaistais variants
 Man acīs līgojas vēl egles augstās
Un sejā sitas sasalušais sniegs,
Neviens te, jutu, roku nepasniegs,
Bet atceroties sirds vēl sāpēs raustās.Elza Stērste. No dzejoļa “Likteņa ceļi”

Izstādes mērķis ir vēlreiz atgādināt šo cilvēku vārdus, vēsturisko situāciju un notikumu gaitu. Viņi bija trīspadsmit: Kurts Fridrihsons (1911–1991) – mākslinieks, Elza Stērste (1885–1976) – dzejniece, dramaturģe un tulkotāja, Ieva Lase (1916–2002) – tulkotāja, Maija Silmale (1924–1973) – tulkotāja, Milda Grīnfelde (1909–2000) – tulkotāja, Eleonora Sausne (1910–1969) – skolotāja, Alfrēds Sausne (1900–1994) – literāts, bibliofils, Irīna Stubaus (1908–1999) – aktrise, Arnolds Stubaus (1910–1958) – aktieris, Skaidrīte Sirsone (1920–1998) – literatūras kritiķe, Mirdza Ersa (1924) – jaunībā aktrise, vēlāk tulkotāja, Miervaldis Ozoliņš (1922–1999) – aktieris, un Gustavs Bērziņš – jurists un literāts, dzimis 1910. gadā, tuvāku ziņu par viņu pašlaik nav.
Kurtam Fridrihsonam, ko nosauca par grupas organizētāju, tāpat Elzai Stērstei un Ievai Lasei tika piespriesti 25 gadi, Mirdzai Ersai – 7 gadi, pārējiem – 10 gadi labošanas darbu nometnē. Amnestija, kas nāca pēc Staļina nāves, soda ilgumu samazināja, un pēc pieciem nometnē pavadītiem gadiem viņi visi dzīvi atgriezās Latvijā. Protams, ar dažādām veselības problēmām, ierobežotām darba iespējām un citiem sarežģījumiem. Bet – bez naida sirdī. Par to stāsta arī ekspozīcija. Kurts Fridrihsons 1954.gadā vēstulē dzīvesbiedrei raksta: “Nevienam nav tik lielu spēju, lai pārbaudītu Patiesības vajadzību. Es negribu atrast dārgakmeņus citur kā savās gleznās.” Un sarunā 1991.gadā: “Es nezinu, vai izsūtījumā bija grūti. Varbūt tur bija dzīves akadēmija. Cietums – varmācības un izturības augstskola.”
Maija Silmale 1954.gadā vēstulē māsai Austrai: “Ceļš uz brīvību ir ilgs un smags. Mēs visi tiecamies uz vienu gaismu. Taču mēs katrs nākam no savas tumsas.”
Veiksmīgo sadarbību ar Latvijas Okupācijas muzeju šīs emocionālās ekspozīcijas izveidošanā atzinīgi novērtēja Francijas vēstnieks Mišels Fušē:
“Izstāde ceļ godā cilvēkus, kas mīlējuši Francijas kultūru, aizstāvējuši eiropeiskas vērtības un tikuši par to sodīti. Viņu vārdi būtu jāzina arī francūžiem.”
Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele uzsvēra, ka tieši tas arī ir muzeja aicinājums un misija – likt cilvēkiem atminēties, pieminēt un atgādināt. Ja daudzi tomēr nesadzird, neizprot, ir jāatgādina dziļāk. Un izstāde to spēj.
Ekspozīciju ievada kadri no 1994.gadā uzņemtās dokumentālās filmas “Sods par sapni”, kuras scenārija autori ir Inta Geile un Andris Rozenbergs. Izstādītas fotogrāfijas un piemiņas lietas no privātiem arhīviem, izsūtījuma laikā rakstītās vēstules, dzejoļi un piezīmes no Latvijas Valsts arhīva, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondiem. Šajā kontekstā īpašu gaismu izstaro Kurta Fridrihsona akvareļi un zīmējumi. Tie atspoguļo to garīgo atmosfēru, ko izsūtījumā spēja uzburt atmiņas par Franciju, ceļojumiem, kādreiz skatītiem mākslas darbiem.
Annai Žīgurei vārds tika dots kā Okupācijas muzeja fonda padomes priekšsēdētājai. Viņa nolasīja divus savas vecmāmiņas Elzas Stērstes dzejoļus, kas sacerēti 1953.gadā Sibīrijā. “Likteņa ceļi” un “Marselīne” – tā savu dzīvesbiedri mēdza saukt Edvarts Virza. Tā ir skumja, dziļi traģiska un garā stipra dzeja.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

December 7, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturiskā akcija Tereškovas ielā

“Miliči dzina no dzīvokļiem, filmējām un kasetes vedām uz “Labvakar!” Vēsturiskā akcija Tereškovas ielā, par ko rakstīja pat “The Wall Street Journal”

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”


Akcijas pirmajā dienā 1989. gada 18. februārī pie nama Tereškovas ielā 25. Fotogrāfijas autors nav zināms, taču tas bijis kāds no studentiem.
Akcijas pirmajā dienā 1989. gada 18. februārī pie nama Tereškovas ielā 25. Fotogrāfijas autors nav zināms, taču tas bijis kāds no studentiem.

1989. gadā par šo notikumu rakstīja “The Wall Street Journal”, par to runāja no Latvijas Augstākās padomes tribīnes un, pats par sevi saprotams, sabiedrībā.

Proti, 1989. gada 18. februārī bariņš apņēmīgu Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes studentu ieņēma tikko uzbūvēto deviņstāvu dzīvojamo namu Rīgā, Tereškovas ielā 25 (tagad Buļļu iela) un

nama 53 dzīvokļos izmitināja 76 cilvēkus, kas līdz tam bija dzīvojuši nožēlojamos apstākļos avārijas stāvoklī esošās ēkās, komunālajos dzīvokļos vai ārkārtīgā saspiestībā.

Saskaņā ar tolaik avīzēs ziņoto, studenti namā iemetināja 14 ģimenes ar bērniem, 18 inteliģences pārstāvjus, 22 strādniekus, 7 studentus, 2 Afganistānas kara veterānus, 3 Lielā Tēvijas kara dalībniekus, 10 invalīdus.

Nams bija domāts no plašās PSRS nesen Latvijā ieceļojušajiem padomju celtniekiem migrantiem, taču, atmodas sākuma noskaņojuma iedvesmoti, “mati” bija izšķīrušies par netaisnības apkarošanu ar šādām metodēm – cīnīties ar nelikumību pret nelikumību, jo likumīgi nekas nebija panākams, kā to toreiz traktēja.

Akcija turpinājās līdz 1989. gada 4. maijam, kad miliči dumpiniekus no nama burtiski iznesa.

Laika ritumā Tereškovas ielas akcija nez kāpēc pagaisusi no atmodas hronikām, daudz iespaidīgāku notikumu un manifestāciju aizēnota. Iespējams, pie vainas bija akcijas izteikti patvarīgais raksturs, kas to darīja nedaudz neērtu.

Tomēr 1989. gada sākumā šim notikumam bija liela rezonanse un tas deva ieguldījumu sabiedrības sapurināšanā un pilsoniskās nepakļaušanās gara modināšanā. Aigars Dudelis bija viens no Tereškovas ielas “dumpja” dalībniekiem no pirmās līdz pēdējai dienai. Diemžēl sarunā neizdevās iesaistīt vairākus viņa tā laika līdzbiedrus – Covid-19 apstākļi diktē savu.

Kā nonācāt līdz tādai, īpaši padomju apstākļos, pārgalvīgai idejai?

Aigars Dudelis: “Uzskatu, ka rezultāts mūsu akcijai, ņemot vērā, ka rīkojāmies uz dullo, bija pat ļoti labs.”

A. Dudelis: Par pirmo impulsu man grūti pateikt. Pirms nākt uz redakciju, parunāju ar savu tā laika līdzbiedru Ģirtu Kaivēnu. Arī viņam šķiet, ka visa sākums bija mūsu pasniedzējs, Matemātikas katedras docents Oļģerts Dzenītis.

Viņš bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedrs. Šķiet, viņš mūs arī uzkūdīja. Kādam bija arī sakari ar Latvijas Valsts televīzijas žurnālisti Brigitu Zeltkalni. Viņa bija populāra, jo televīzijā atspoguļoja dzīvokļu trūkuma un migrantu problēmas. Zeltkalne mums toreiz piespēlēja pirmo duci, ko iemitināt Tereškovas ielas mājā.

Viņai bija savs saraksts ar tādiem cilvēkiem, kas dzīvoja šausmīgos apstākļos. 1989. gada 18. februāris bija sestdiena. Ap plkst. 10 no rīta pie mājas vienlaikus piebrauca 12 taksometri, kas atveda cilvēkus un viņu iedzīvi. Man vēl saglabājušies saraksti, kurš students uz kuru adresi brauc, kuru ģimeni atved un kurā dzīvoklī tā jāiemitina. Katrai ģimenei bija “piestiprināts” viens students. Pirmajā dienā iemitinājām, ja nemaldos, 12 dzīvokļos.

Presē rakstīja, ka akciju organizējis “Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Kopmītņu studentu klubs”.

Nu, “klubs” jau radās pēc tam, kad akcija bija sākusies. Vienkārši mums kaut kā vajadzēja sevi nosaukt, lai varētu pie kāda vērsties un piedalīties Rīgas pilsētas izpildkomitejas sēdēs.

“Fizmatu” kopmītnes jau atradās turpat līdzās – Tereškovas ielā 5. Tur starpā bija kādi 200–300 metru. Cik mēs kā darītāji bijām? To tagad grūti pateikt, bet jau pirmajā dienā vismaz kādi 40 vai vairāk. Starp mums bija arī pasniedzēji.

Un kā reaģēja vara?

Miliči un kaut kādi čekisti privātā apģērbā atbrauca jau pirmajā dienā. Stāvēja pa gabalu bariņā un runājās. Bet viņi nezināja ko darīt. Bija dzirdēts, ka kaut kas tāds mēdz notikt Rietumos, bet ne PSRS. Pēc tam vēlāk pilsētas izpildkomitejas sēdēs Alfrēds Rubiks teica, ka “milicija neatradās vajadzīgajā līmenī”.

Bet tad bija tā, ka cilvēki padzirdēja, ka šeit dod dzīvokļus jaunā mājā, un, es tiešām nezinu, kā viņi to padzirdēja, taču cilvēki sāka nākt, un svētdienas vakarā mums bija pilni jau gandrīz visi dzīvokļi!

Cilvēki, lielākoties vecāka gadagājuma, nāca, stāstīja savu dzīvesgājumu un grūtos apstākļus, kādos jādzīvo. Mēs tā paskatījāmies viņu godīgajās acīs, iedevām atslēgas un teicām: “Nu, jums uz tādu un tādu dzīvokli.” Dzīvokļu aizņemšana ātri aizgāja pašplūsmā.

Bet kā iekļuvāt ēkā? Kā tikāt pie atslēgām?

Bija tā, ka vispirms gājām pie sētnieces, kas tur jau savā būcenī dzīvoja. Bijām uztaisījuši no universitātes studentu arodbiedrības pēc būtības fiktīvu izziņu ar zīmogu, ka šajā mājā jāizsniedz dzīvokļi desmit, es vairs neatceros, studentiem vai kam. Protams, sētniece tādai lapiņai neuzticējās. Viņai vajadzēja “zvanu no augšas”.

Atslēgas viņa mums nedeva. Bet starp mums bija arī tādi ar prasmīgām rokām – prata durvis ar lauznīti smuki izcelt no eņģēm. Slēdzenes mums bija sapirktas. Tā mēs visai mājai nomainījām atslēgas. Šķiet, sētniece pēc tam nobijās un aizgāja.

Pa dienu mēs, tāds bariņš, dežurējām pie durvīm. Atbrauca miliči, paskatījās, aizbrauca. Naktī durvis slēdzām ciet. Dežu­rējām pa trim. Sēdējām turpat kāpņu pirmajā laukumiņā un sitām zoli. Tā tas no 1989. gada februāra līdz maijam arī turpinājās.

Uz apsargāšanu vēl palīgā nāca Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas un Fizkultūras institūta studenti. Viņi bija par Tereškovas ielas akciju padzirdējuši, un dažiem no mūsējiem bija kontakti ar citām augstskolām no studentu celtnieku vienību laikiem. Vajadzēja tomēr palielu baru, lai varētu nodrošināt nakts dežūras un lai izskatītos, ka esam daudz.

Tiem cilvēkiem, kas bija gatavi iemitināties šajā ēkā, vajadzēja būt psiholoģiski gataviem jebkādam scenārijam un, šķiet, arī galīgi izmisušiem.

Jā, bet viņi šai akcijai noticēja. Brigita Zeltkalne taču bija ļoti populāra! Tā bija cīņa par sociālo taisnīgumu, cīņa pret migrantiem. Tas bija netaisnīgi, ka dzīvokļus nedabū vietējie, bet dabū nesen atbraukuši celtnieki. Bija jau arī starp tiem, kas iemitinājās, tādi jauni kā mēs, studenti, vai tikko pabeiguši, kam tajos apstākļos īsti nebija pamata pretendēt uz dzīvokli. Gadījās arī tā, ka vieni nobijās un izvācās, bet citi nāca vietā.

Skatos, Tereškovas 25 iemītnieku sarakstā vienā dzīvoklī ierakstīts “vēstures zinātņu kandidāts un pasniedzējs Mārtiņš Virsis”, vēlākais vēsturnieks un diplomāts. Pie viņa vārda ir atzīme “dzīvokļu rindā nav”.

Ideja, ar kuru toreiz sākām, arī bija tāda, ka jaunajiem speciālistiem pēc augstskolas beigšanas Rīgā īsti vairs nav kur dzīvot. Viņi varētu palikt aspirantūrā, bet… Kopmītnēs tāds palikt nedrīkst, bet sava dzīvokļa nav. Dzīvokļu rindas taču bija bezgalīgi garas, un tajās vēl bija jātiek.

Tajā pašā laikā jaunuzbūvētie dzīvokļi biezā slānī tika migrantiem – celtniekiem un tā tālāk. Tereškovas ielas 25. nams arī bija domāta kā celtnieku kopmītne. Kad mēs māju ieņēmām, viņi bija ļoti dusmīgi un nāca skaidroties. Kautiņa nebija, bet riktīgas pārrunas gan. Viņi, starp citu, pēc tam bija tīri laimīgi, jo saņēma labākus dzīvokļus Zolitūdē.

Studentu pārstāvjus aicināja uz Rīgas pilsētas izpildkomitejas sēdēm, kur risināja jautājumu par likumīgiem dzīvokļiem tiem cilvēkiem, kurus bijāt izmitinājuši Tereškovas ielā?

Ne nu gluži aicināja. Gājām, jo baidījāmies, ka viņi vecākos cilvēkus vienkārši apmuļķos – sasolīs un nekā nedos. Gājām, lai būtu vismaz liecinieki. Tās sēdes bija diezgan mokošas. Runāja par katru cilvēku. Un, jā, vienus uzņēma dzīvokļu rindā, citiem iedeva pagaidu platību. Kaut ko jau mūsu akcija panāca.

Skandāla dēļ viņi beidzot dabūja sākt ko darīt lietas labā. Nu, skaidrs, kā Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks uz to visu reaģēja.

Kad Ģirts Kaivēns vienā no sēdēm nolasīja tādu kā referātu par Tereškovas ielu un izklāstīja mūsu prasības, Rubiks sacīja: “Ģirt, dēliņ, ko tur runā, kas tevi audzināja!” un vēl tamlīdzīgi. Es tās frāzes blociņā pierakstīju.

“Ģetskij protest” (“Bērnu protests”), “U stroiteļei boļ­še uma čem u vas, stuģentov” (“Celtniekiem prāta vairāk nekā jums, studentiem”). Universitātes rektors Juris Zaķis bija riktīgs partijnieks. Viņš bija ļoti sašutis par to, ko mēs darījām. Taču universitātē daudzi mūs arī atbalstīja, nāca pretim – pasniedzēji, fakultātes dekāns Andris Broks.

Tolaik prese negatīvā kontekstā bieži minēja Rīgas pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka dzīvokļu lietās Andra Meikališa vārdu.

Viņš bija diezgan latviski noskaņots. No Rubika puses Meikališs, šķiet, tika norīkots tikt galā ar šo konfliktu. Un viņš tajā diezgan iedziļinājās. Domāju, par to, ka daudzi no Tereškovas ielā iemitinātajiem dabūja dzīvokļus un šī lieta vispār pavirzījās, jāpateicas viņam. Ja par to visu būtu iespēja lemt Rubikam, neviens neko nedabūtu.

VEF ēdināšanas kombināts un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi studentiem uz Tereškovas ielu esot veduši ēdienu, cilvēki nesušu kafiju – gluži kā 1991. gada janvāra barikādēs!

Jā! Tas bija fantastiski! Tas sākās jau svētdien, otrajā akcijas dienā. Uzputeņi un vēl nezin kas. Vietējās tantiņas bija ļoti dāsnas. Neatceros, vai bija arī kāda nauda. Iespējams, jo dzīvošanai un visam pārējam sametāmies paši. Bet šķiet, mēs neņēmām naudu. Tas bija tāds altruisma laiks. Galvenā bija ideja. Kā saka, “kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”!

Galu galā jūs, dumpīgos studentus, tomēr izlika.

Pirmais mēģinājums bija aprīļa beigās. Toreiz viņiem nekas neiznāca. Šķiet, mēs bijām aizslēguši durvis, un viņu pašu arī nebija daudz. Laiki bija tādi, ka miliči paši nezināja, ko darīt. Un tad nāca 4. maijs. Tobrīd mājā bija palikuši aizņemti vēl tikai daži dzīvokļi. Pārējie bija vai nu kaut kā to dzīvokļa jautājumu nokārtojuši, vai sabijušies un aizgājuši paši.

Bija milicijas ultimāts, un mēs tajā dienā, kādi 50, vienkārši sasēdāmies uz trepēm līdz otrajam stāvam. Miliči nāca un stiepa studentus prom. Iekrāmēja piecus, septiņus tajā dzeltenajā milicijas mikroautobusiņā – “citronā” – un veda uz iecirkni Daugavgrīvas ielā, pie baznīcas.

Nekādas pretošanās nebija. Mēs daži no augšas filmējām. Pēc tam uzskrējām augšā balkonā un noslēpāmies. Kaseti ar uzfilmēto laikus caur pirmo stāvu atdevām citiem, lai aiznes uz televīziju “Labvakar!”. Mūs tā arī neatrada. Kad viss noklusa, paši aizbraucām uz to milicijas iecirkni. Tur mums iznāca riktīgs “tusiņš” – smējāmies, dziedājām. Pēc kādām divām trim stundām visus tā arī atlaida.

Bet jums bija vēl viena akcija…

Jā, nākamajā dienā es ar vēl vienu studentu – Ivaru Litavnieku – izdomājām ar vienu no kundzēm, kura tad bija izlikta no Tereškovas ielas mājas, uztaisīt simbolisku akciju pie Preses nama. Šķiet, viņas uzvārds bija Buša. Bija māte un meita, kas dzīvojušas avārijas mājā Rucavas ielā, taču kurām pēc tā laika likumiem nekas vietā nepienācās.

Uzcēlām zālienā iepretim Preses namam telti un izlikām plakātu “No rīta vēl Tereškovas 25”. Iznāca milicis – sieviete. Skatījās, bet nesaprata, kas uz plakāta rakstīts, jo latviski nemācēja. Tad atbrauca dzeltenais busiņš un mūs savāca. Aizveda uz tagadējo Prokuratūras ēku pie stacijas. Tur bija īslaicīgās aizturēšanas izolators.

Nosēdējām divas diennaktis, līdz mūs izpestīja An­dris Teikmanis – toreiz, ja nemaldos, viņš bija Latvijas Tautas frontes jurists. Tā tas viss pēc tam arī noklusa.

It kā pret mums bija ierosināta krimināllieta, sauca uz pārrunām, gribēja zināt, kurš mūs uz Tereškovas ielas akciju uzkūdījis, taču laikus bijām vienojušies, ka neko nestāstīsim, teiksim, ka visu paši. Esmu no Valmieras puses, un mamma man vēlāk teica, ka viņi bija braukuši turp un interesējušies, kas es tāds. Taču nekāds sods mani ne universitātē, ne kā citādi neķēra.

Gadu pēc notikušā, 1990. gada martā, jūs, vairāki akcijas dalībnieki, tikāties “Padomju Jaunatnes” redakcijā un stāstījāt, ka galvenais mērķis esot bijis pievērst sabiedrības uzmanību problēmai, izkustināt ierēdņus. Mūsdienās, atmodas kontekstā, Tereškovas ielas akcijas jēga gan šķiet dziļāka.

Teorētiski tāda tā doma jau toreiz bija – ka jaunajiem speciālistiem pēc augstskolas beigšanas nav kur dzīvot. Tādas vispārējas frāzes. Taču bija arī politiskā doma, par kuru tā laika avīzēs vēl daudz rakstīt nevarēja. Tas bija Tautas frontes laiks. Es darbojos Vides aizsardzības klubā, piedalījos visādās manifestācijās un gājienos.

Toreiz politiskā aktivitāte bija tik liela, ka studentiem tikai vajadzēja piespēlēt ideju, un viss notika. Protams, apakšā visam bija cīņa pret iebraucēju privilēģijām, pret migrantiem. Tas pats, kas “Metro nav draugs” gadījumā.

Dzīvokļu jautājums bija ļoti sasāpējis – ka vietējiem, latviešiem, nav kur dzīvot. Tur Brigita Zeltkalne daudz iedvesmoja. Viņa toreiz pie mums atsūtīja arī ārzemju korespondentus. Paši jau mēs neko nereklamējamies. Bet uzskatu, ka rezultāts mūsu akcijai, ņemot vērā, ka rīkojāmies uz dullo, bija pat ļoti labs.Saistītie raksti

“Padomju Jaunatne” toreiz rakstīja: “Skaitļos izteikti akcijas rezultāti ir šādi: saņemti divdesmit dzīvokļi jaunajās mājās, piešķirtas piecas pagaidu dzīvojamās platības, divi dzīvokļi – senāk celtās ēkās bez labierīcībām. Par vairākiem informācijas nav. Bet divus dzīvokļus – Tereškovas ielā – vēl aizvien apdzīvo akcijas dalībnieki.”

Kā domājat, vai čeka ar savu ziņotāju palīdzību jūsu operāciju toreiz uzmanīja?

Droši vien. Pieņemu, to varēja izdarīt vēlāk, kad jau bijām liels bars. Bet to gan var teikt, ka viņi to situāciju nekontrolēja. Klāt netika un, ko darīt, nezināja. Visus divarpus mēnešus. Katrā gadījumā informācija par to, ko grasāmies uzsākt, nebija noplūdusi. Tas nozīmē, ka ziņotāju nebija.

December 7, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: