Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atvērs čekas operatīvās lietas

Viestura Sprūdes raksts LA


Viss raksts: http://www.la.lv/atvers-cekas-operativas-lietas


 Aizvadītā gada beigās vietnē “kgb.arhivi. lv” tika publicētas čekas aģentu uzskaites kartītes. Drīzumā, pēc 1. maija, šajā pašā vietnē varēs iepazīties arī ar citu VDK darbību ilustrējošo dokumentu pirmpublicējumiem.
Aizvadītā gada beigās vietnē “kgb.arhivi. lv” tika publicētas čekas aģentu uzskaites kartītes. Drīzumā, pēc 1. maija, šajā pašā vietnē varēs iepazīties arī ar citu VDK darbību ilustrējošo dokumentu pirmpublicējumiem.

Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) darbinieki šobrīd strādā pie to Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu atlases un digitalizācijas, kam saskaņā ar Saeimas lēmumu, sākot ar šā gada 1. maiju, jākļūst pieejamiem digitālajā lasītavā “kgb.arhivi.lv”. “Sākumā centīsimies, lai uz 1. maiju no katras likumā uzskaitītās dokumentu grupas būtu publicēta vismaz daļa. Pēc tam pakāpeniski liksim klāt,” teic LNA vecākais eksperts Gints Zelmenis.

Kā zināms, iepriekšējā VDK dokumentu publicēšana notika 2018. gada decembra beigās, kad brīvpieejā jau nonāca VDK aģentu kartotēkas (tā sauktie čekas maisi), VDK darbinieku tālruņu grāmata un vēl virkne PSRS VDK normatīvo dokumentu. Tā kā likumā paredzētais publicējamo dokumentu apjoms ir milzīgs, vienā paņēmienā izlikt vietnē “kgb.arhivi.lv” nav iespējams.

Vēsturnieki gan jau agrāk izteikušies, ka vismaz VDK aģentūras reģistrācijas žurnāli, kuru publicēšana gaidāma drīzumā, faktiski bijuši jāpublicē vienā reizē ar aģentu kartītēm. Šādu žurnālu ir 53, un tie aptver laika posmu starp 1953. gada martu un 1987. gada janvāri (jaunākie pēdējos PSRS pastāvēšanas gados tika aizvesti uz Krieviju).

Reģistrācijas žurnālos atzīmēja aģenta segvārdu, personas un darba lietas numuru, taču ne personas vārdu – tas atrodams kartotēkas kartītē. Zelmenis gan atgādina, ka reģistrācijas žurnālos kā VDK aģenti minēti 23 tūkstoši personu, kamēr Latvijas institūciju rīcībā esošajā kartotēkā ir tikai ap 4000 vārdu: “Segvārds ir, bet kas viņš tāds bija, ej nu izzīlē.”

Līdzīgi ir ar publicējamajām VDK operatīvajām lietām – Latvijā tādu atrodas ap 400, taču 22 tūkstošus LPSR VDK operatīvo lietu 80. gadu beigās aizveda uz Krieviju. No vēsturnieku viedokļa čekas operatīvās lietas varētu būt pats interesantākais materiāls. Latvijā palikušās lielākoties attiecas uz 20. gadsimta 70.–80. gadiem, taču ir arī vecākas.

Liels īpatsvars ir tām, kas liecina, kā VDK uzmanījusi padomju laika ēnu ekonomikas darboņus, tā sauktos “vaļutčikus”, “farcovščikus”, kontrabandistus un tamlīdzīgi. Zelmenis spriež, ka vēsturniekus varētu ieinteresēt, piemēram, ģenerāļa Roberta Kļaviņa (1885–1941) lieta.

Kļaviņš pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā tika ievēlēts tā saucamajā Tautas Saeimā un 1940. gada decembrī kļuva par 24. teritori­ālā korpusa, tas ir, padomju režīma pārveidotās un sarkanās armijas sastāvā iekļautās bijušās Latvijas armijas komandieri. Tomēr arī ģenerāli 1941. gada rudenī līdz ar citiem Latvijas augsta ranga virsniekiem un diplomātiem nošāva Piemaskavas Komunarkā.

“Padomju specdienesti viņu savervēja 1939. gadā. Tur dokumentos var izsekot, kā PSRS sūtniecība par viņu ievāca ziņas, kā notika vervēšanas tikšanās un sarunas. Lieta nav bieza, taču mehānismu tur varēs redzēt,” stāsta vēsturnieks. Viena no pirmajām tiks publiskota arī vācbaltu jurista un vēsturnieka Dītriha Andreja Lēbera (1923–2004) operatīvā lieta. Lēberu nevervēja, taču čekisti par viņu ļoti interesējās kā par Latvijas cilmes Vācijā pazīstamu juristu, kurš sadarbojās ar latviešu trimdas organizācijām un vairākkārt ieradās PSRS.

Jāatgādina, ka likums prasa, lai internetā publicējamās operatīvās lietas tiktu anonimizētas, tas ir, personas dati, uzvārdi, ja tie attieksies uz trešajām personām, tiks aizklāti. Zelmenis neslēpj, ka šis process arhīvistiem šobrīd prasa daudz laika un pūļu.

Kas attiecas uz VDK un tās priekštečinstitūciju darbinieku lietu un personas dokumentu atklāšanu, tad arhīvs sākumā publicēs visu par šo institūciju priekšsēdētājiem un iekšlietu tautas komisāriem, sākot ar Vikentiju Latkovski 1940. gadā, un viņu vietniekiem. Tās būs 36 personas. Vēlāk apjomu paplašinās līdz daļu priekšnieku līmenim.

Arhīvisti tāpat pošas drīzumā publicēt informāciju par tām personām, kas čekas labā strādāja 20.–30. gadu PSRS, bet pēc 1940. gada vai Otrā pasaules kara beigās tika atsūtītas uz Latviju saimnieciskos vai pārvaldes posteņos. Kā klasisku piemēru Zelmenis min Pēteri Valeskalnu (1899–1987). Ar čekista pagātni viņš ieņēma dažādus amatus Latvijas PSR, bet 60. gados bija Augstākās padomes priekšsēdētājs.

Ļoti ietilpīga grasās būt dokumentu grupa par VDK un tās priekšteču saraksti ar Latvijas kompartijas vadību un LPSR Ministru padomi, jo ziņojumu un pieprasījumu apmaiņa starp šīm iestādēm bija regulāra. Attiecībā uz iznīcinātāju bataljoniem, vispirms tiks publicētas būtiskākās pavēles un bataljonu komandieru dienesta gaitas.

Paredzams, ka vēl pirms 1. maija vietnē “kgb.arhivi.lv” publicēs rezultatīvās daļas 385 tiesas spriedumiem par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Aģentu darba lietu dokumentācijas trūkuma dēļ tiesas absolūtā vairākumā gadījumu nespēja pierādīt, ka attiecīgā persona apzināti sadarbojusies ar VDK. Zelmenis norāda, ka spriedumu formulējums mēdz variēt, bet biežāk lasāms “nav sadarbojies ar VDK”, “nav apzināti sadarbojies ar VDK”, “nav apzināti slepeni sadarbojies” vai “pieradījuma trūkuma dēļ tiesa sadarbības faktu ar VDK nekonstatē”.

Publicējamās dokumentu grupas

Sākot ar 2019. gada 1. maiju, saskaņā ar likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” publicējamas šādas dokumentu grupas:

* LPSR VDK aģentūras personas lietu un darba lietu reģistrācijas žurnāli

* no aģentūras aparāta izslēgto valsts drošības orgānu aģentu un rezidentu darba un arhīva lietas, nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāli

* LPSR VDK operatīvās lietas un operatīvo lietu materiāli, kartotēkas un citi VDK dokumenti

* LPSR VDK un tās priekšteču (Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas un Iekšlietu ministrijas) sarakste ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju un LPSR Ministru padomi;

* LKP CK nomenklatūrā ietilpstošo VDK un tās priekšteču darbinieku personas lietas un personas dokumenti

* LKP CK nomenklatūrā ietilpstošās ar VDK saistīto Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonu personas lietas, kā arī Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas amatpersonu personu lietas

* LPSR VDK un tās priekšteču iznīcinātāju bataljonu darbību atspoguļojošie nozīmīgākie dokumenti

* Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības dokumenti un ar šīm organizācijām saistītās lietas.

LA.lv

 

April 17, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ēriks Tomsons varonīgi veda bēgļus pāri jūrai – un tagad svin dzīves 100. gadu

1944.gadā vasarā, jaunekli, kurš Ainažu jūrskolā tikko bija izmācījies par kuģu mehāniķi, nosūtīja strādāt uz Mērsraga ostu. Bija vācu okupācijas laiks. Ēriks ar draugu Žani Fonzovu sprieduši, ka jātiek prom uz Gotlandi. Jau gatavojuši laivu. Līdz satikuši divus vīrus no Latvijas Centrālās padomes, kas cīnījās pret okupāciju. Vīri viņiem piedāvāja palīdzēt nogādāt bēgļus pāri jūrai. Tas bija bīstami. Vācieši uzmanīja, lai cilvēki nebēgtu.

“Motors neiet, jāvelk zēģele augšā. Zēģeli uzvilkt – tas ir kā baltais karogs jūrā. Nāk vācu karavāna ar kara kuģiem. Viens kara kuģis pagriež degunu pret mums. Visiem liek uzkāpt uz vācu kuģa. Un tad viņi iemet bumbu iekšā laivā. To nogremdē un mūs aizved uz Vāciju,” saka Tomsons.

Ēriks Tomsons ar bēgļiem pāri jūrai devās 8 reizes. Laivas bija pārpildītas.

“Koferi vesels kalns! Ūdens smeļas laivā. Mēs sakām – mēsli būs. Ko darām. Lai met koferus pāri. Bet braucēji vaimanā: “Man tur zelts, man tur sudrabs, visas manas bagātības! Kā es Zviedrijā dzīvošu?!” Mēs sakām: “Izvēlaties – vai nu tur jūras dibenā, vai tomēr nokļūstam līdz krastam,” stāsta Tomsons.

Arī viņš būtu palicis Zviedrijā. Taču 1946. gadā viņu pierunāja vēlreiz palīdzēt pretošanās kustības dalībniekiem. No Gotlandes uz padomju Latviju nogādāt rāciju un britu izlūkdienesta savervēto Rihardu Zandi.

“Naudas būs un kas tik viss. Nodrošinātas vecumdienas. Lai tik pārceļ uz Latviju raidstaciju. Es domāju.. Johaidī, baigais risks. Viss krasts bija ar krievu apsardzi,” atceras Tomsons.

“Žanītis saka, nekāp krastā! Lai Zande pats iet ar aparātu. Brauksim atpakaļ abi divi. Es nelāgi justos, ja es nebrauktu. Visu laiku braucis un ja tagad atteikšos. Brauks ar…” viņš rezumē.

“Izkāpu malā. Tā kā elektrība cauri, ka savu dzimto zemi 3 – 4 gadus nav bijis. Latvijas priedes! Kas būs… aiziet pie Zandes tēva mājās. Tēvs – kas tur? Rihards! Tu atbrauci! Kko tu dēls esi izdarījis? Vaimanāja. Mēs jau bijām paņemti uz āķa,” saka Tomsons.

Padomju čekisti zinājuši, ka krastā izsēdies ārzemju spiegu grupa. Bēgļu laivu satiksmi atbalstīja Zviedrijas izlūkdienests. Zviedru kara flotes sardzes komandieris Visbijā, kapteinis Arturs Johansons palīdzēja laivu apkalpēm, deva degvielu. Pretī saņemot savervēto personu ziņas no okupētās Latvijas. Bijuši divi raidītāji. Viens iedots Zandem un otrs – personai, kuru dēvējuši par hercoga Jēkabu. Tomēr vīriem radio sakarus nav izdevies nodibināt.

“Rīgā to seansu nevar taisīt.  Uztvērēji, ķērāji. Lezdiņam Jūrmalā vasarnīca. Aizbraucām uz vasarnīcu. Noteiktā laikā, pulksten četros viens otru izsauks. Bija tāda noruna. Es jau nebiju pie vadības, bet es sekoju līdzi tai lietai. Četros taisa to seansu Jūrmalā. Lezdiņa kundze uzreiz: vai, puiši, mājas aplenc. Pilna iela ar čekistiem, ar automātiem. Čekisti uz pareizo ielu, bet ar mugurām pret mums. Nebija trāpījuši pareizo māju. To māju aplenca. Mēs palikām neaplenkti. Portfeļos iekšā tos aparātus..  Bija smuki ādas portfeļi, kur  ielikt. Es paņēmu raidītāju, Zande antenas. Un vilcienā iekšā,” viņš atceras.

Zande esot vācis ziņas par ekonomisko stāvokli, par padomju armijas armijas ievietojumu, stāsta Tomsons:

“Prasīja vietējiem. Uzzināja par to Lodes lidlauku. Par to nebija zināms. Ka Lodē tāds lidlauks pie Cēsīm. Tie, kas bija pie Rīgas, tie bija jau zināmi. “Spilve”.

“Es nepiedalījos ziņojumos,” saka Tomsons.

Čekisti Tomsonu apcietināja Rīgā uz ielas 1947.gada rudenī.

“Bija sajūta, ka kurā katrā brīdī var apcietināt. Tas man bija neizbēgami. Netikām atpakaļ uz Zviedriju. Solīja braukt pakaļ, bet  nepiepildīja. Eju pa Elizabetes ielu, uz “Piena restorānu”. Man tāda jocīga sajūta, it kā man aiz muguras kaut kas būtu. Padzeru kefīru, maizīti noēdu, eju ārā. Kā eju ārā pa durvīm, divi puiši katrs pie savas rokas paņem ciet. Interesanti… viņi zināja, ko esmu runājis, ko darījis. Spiegi mums jau aiz muguras sēdēja. Viņi zināja visu, ko es runājis. Es biju pateicis, ka es dzīvs rokās nedošos čekai. Es to visu laiku skandināju. Tas nodevējs to zināja, ka es tāds stingrs vecis,” atceras Tomsons.

Aizveda uz VDK, Tā saukto Stūra māju Stabu ielā.

“Pa trepēm augšā 4. stāvā. Ieveda lielā skaistā istabā. Sēž viens džentlmenis man priekšā. Ar šlipsi, solīdi apģērbies. Gados ap 50. Tomsons? Jā, Tomsons. Ko jūs pazīstat? Nosauciet savas paziņas. Kalniņš, Ozoliņš, Bērziņš, Apinis, Apsītis. Šis redz, ka es cūkojos. Parāda ar pirkstu. Divi veči ārā, ierauj mani tādā istabā iekšā.  Bija kā 5 – 6. Interesanti, ka viņi jau zināja to visu manu, bet viņi mani nesita.”

“Labu laiku svaidīja, grūstīja. “Zande znaješ? Zande znaješ?” Es saku, nezinu, nezinu. Beigās man apnika –  znaju, znaju. Izlaida mani ārā atkal pie tā kunga. Pateica, ka man jāiet uz pratināšanu,” saka Tomsons.

“Apsūdzēja par spiegošanu. Ka spiegojis Zviedrijas labā. Angļu labā. Viņi zināja, ka Zviedrijā tā Juhansons… tas organizēja visu to braukšanu. Tas bija sakarā ar angļu Intelligence Service, to spiegu dienestu saistīts. Angļiem vajadzēja tās ziņas vairāk nekā zviedriem par to Krievijas stāvokli,” atceras Tomsons.

“Morzi zinu. Kaut kur sita pa radiatoriem. Un es sāku atbildēt. Notika saruna. Pateica, ka Roberts ir nodevējs.  Ka viss ir zināms. Lai es zinātu, ka ir nodevība, ka viss ir zināms čekai. To man pateica ar Morzes palīdzību.  Pēc tam es sāku stāstīt, kā bija,” viņš saka.

Zandi, Tomsonu un vēl 29 cilvēkus, kuri bija ar viņiem saistīti, tiesāja PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede. Arhīvos ir vairākas čekas lietas. Ērikam Tomsonam piesprieda 25 gadus stingra režīma nometnē Noriļskā. Pēc Staļina nāves, sodu samazināja par 10 gadiem un 1957. gadā atļāva atgriezties Latvijā.

Padomju režīms represēja visu Tomsonu ģimeni un radus. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņi dzīvoja kā zem palielināmā stikla. Bija jāuzmanās ko runāt, jo vienmēr blakus varēja būt čekas ziņotājs. Par savu dzīvi pirms Sibīrijas, Ēriks Tomsons ilgu laiku nestāstīja pat ģimenei.

“Es nedrīkstēju izlekt. Es biju maziņš un melns. Mutīte ciet un .. tikai sieva zināja, ka es biju bijis sliktais un biju izsūtīts Norilskā, meitenes izauga lielas un nezināja ko darījis. Ne Daiga, ne Dace nezināja, kas es biju. Tikai ka jūrnieks un braucu pa jūru. To, ka bēgļus cēla pāri – mutes bija vaļā, kad dabūja zināt,” saka Tomsons.

“Bērnu dienas pagāja neko nenojaušot. Kad biju pirmklasniece, šad un tad piebrauca “Volga” pie vārtiņiem. Izkāpa pāris vīrieši. Izsauca tēti. Mamma teica – jums nav jāskatās pa logu. Ejiet projām. Viņa zināja, kas tie par cilvēkiem. Čekas darbinieki. To es atceros, kā viņi izskatījās … Un tas jautājums –  Tomson, ko jūs darāt? Kā jums iet?” atceras viņa meita.

“Tikai kad man bija 20 gadi, vienu reizi man tētis bija atbraucis pretī uz akadēmiju Jelgavā. Kopā braucām mājās. Un nezinu, kas bija noticis, kādas čakras atvērušas, un tēvs sāka stāstīt. Un tās  2 – 3 stundas  līdz Valmierai tika izstāstīts .. no 25  līdz manai piedzimšanai. Tas bija 1980. – 1981. gads,” viņa stāsta.

Kad sākās Atmoda, ciemos ieradās kāds vīrs.

“Vīrietis no Austrālijas, kuru viņš kā mazu zēnu bija pārvedis. Viņš teica, ka bija nodomājis – ja viņš izdzīvos, tad viņš arī būs kapteinis. Bija nonācis Austrālijā un kļuva par rēderejas īpašnieku. No Melburnas uz Tasmāniju brauca tūristu kuģi viņam piederošie. Igors. Atgriezies no Austrālijas, apprecējās šeit ar latviešu sievieti. Dagniju. Bet viņš ir jau aizsaulē. Tā bija ārkārtīgi jauka, nesavtīga draudzība. Viņš nopirka tētim WW mašīnu. Vienmēr bija ielikta zāļu tiesa konvertē,” zina stāstīt viņa meita.

“Tas vienīgais, kas mani atbalstīja no tiem visiem pāri jūrai  pārceltajiem. Cik to veču nebija! Vai kāds atceras, kādi mēs jūrnieciņi bijām? Melni, izmirkuši. Vai kādam ienāk prātā – kā viņi ir tikuši pāri un kas viņus ir pārcēlis,” rezumē Tomsons.

April 14, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Guntis Kalme: Izsūtītie sevī nes mūsu tautas neseno vēsturi


Guntis Kalme
Guntis Kalme

1949. gada 25. marta deportācijas Latvijā komunistu režīmam bija vajadzīgas, lai apspiestu nacionāli domājošo inteliģenci, kā arī lai pakļautu Latvijas zemniecību, sadzenot to kolhozos. Šis komunistu saimniekošanas veids ļāva režīmam aplaupīt zemniekus, likvidējot viņu pašu saimniecības, kuras deva kaut nelielu, bet tomēr kādu ekonomisku neatkarību no režīma.

Tomēr ne viss notika, kā cerēja okupanti. Šai komunistu verdzības ieviešanai uz laukiem gana iedarbīgi traucēja mežabrāļu kustība.

Latvieši pret baiso komunistu režīmu izjuta šausmas, dusmas un riebumu, tāpēc tūlīt pēc kara partizānu karš aptvēra gandrīz visu Latviju.

Profesors H. Strods saka: “Nacionālie partizāni cīņās līdz 50. gadu beigām ierobežoja PSRS kolonizāciju un rusifikāciju demogrāfiski, ekonomiski un ideoloģiski. (..) …ierobežoja arī Latvijas kolonizāciju līdz 50. gadu vidum, jo kolonisti “nebrauca tur, kur šaudās”.” Mežabrāļu kustību varēja iznīcināt, izvedot viņu vietējos atbalstītājus.

Visam ir cēloņu un seku sakarība. Arī Ļaunuma impērijai. Tā nevarēja pastāvēt, nepazemojot, neapspiežot un nenogalinot. Bet tas radīja ne tikai režīmam vēlamo pakļaušanos un iebiedētību. Kā negribētais blakusprodukts nāca arī pretestība, naids un nepakļaušanās, kuru vajadzēja apspiest aizvien no jauna. Tā režīms, vairojot upurus, vairoja arī savus pretiniekus.

Mēdz sacīt, ka uz smiltīm nevar celt. Uz kauliem ne tik! PSRS bija gana spēcīga, lai atraisītu cēloņus – masveida nelietību un varmācības. Bet beigu beigās tā gāja bojā ne ārēja uzbrukuma dēļ, pret kuru PSRS nemitīgi gatavojās, bet Dievs tai lika pusgada laikā sabrukt no iekšienes, tā paironizējot par režīma pašslavinātajām “sociālisma priekšrocībām”.

Kāds gan visam šim sakars ar 1949. gada deportāciju? Vai represētie būtu līdzdalīgi pie režīma sagrāves mehānisma esības un darbības? Ko sirmgalvji, sievietes un bērni varēja nodarīt režīmam, kas tos izsūtīja no mājām un Dzimtenes, lai izsviestu tūkstošiem kilometru tālā taigā, mežos un sniegos nomiršanai vai vergu darbam?

Tas ir aziātiskais represiju veids – kolektīvais sods, kad iznīcina visu dzimtu, lai nepaliktu neviens, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto.

Tāpēc pret deportējamiem arī cīnījās kā pret ienaidniekiem. Bet ikviens no izsūtītajiem kā cilvēks sevī nesa un atgriezdamies pārveda Dzimtenei līdz ar sevi arī savu nesalauzto cilvēcību – to, ko režīms ienīda visvairāk. Režīma nelietība nebeidzās pēc izsūtīto atgriešanās. Viņus arī turpmāk gaidīja visādas likstas savas pagātnes dēļ. Tas tādēļ, ka tiem vairs nevarēja iestāstīt pasakas par padomju režīma humānismu.

Bet arī Dievam bija kāds nodoms pie viņiem. Dieva plānā izsūtīto saglabātā cilvēcība bija daļa no tās tūkstošdaļas aiz komata, kuru savos plānos režīms nespēja ierēķināt. Tur slēpās patiesa liecība par notikušo, kā arī mūsu tautas brīvības ilgas, vēlme atgūt savu valsti, atkal pašiem būt saimniekiem savā zemē, par kuru vēl dažus gadus cīnījās partizāni. Šīs alkas vēlāk pārņēma reliģiskie un politiskie pretestības kustības cīnītāji, skolēni, studenti, līdz kamēr mēs kā režīma nepakļauta tauta sagaidījām atmodu.

Kad, mācīdamies pirmajā klasē, pārnācu no skolas ar komunistu saukļiem, māte mani ātri atvēsināja, pastāstot, kad, kur un kā tika arestēts viņas tēvs, māte un brāļi. Līdzīgus stāstus dzirdēju arī no citiem klasesbiedriem. Tas ilgi nelika mieru, jo sāku redzēt pretrunas tam, ko mācīja skolā.

Reiz, kad par to uzrunāju kādu skolotāju, redzēju, ka viņai sariesās asaras un viņa nespēja parunāt. Tas, kā viņa klusēja, vēstīja vairāk par vārdiem.

Tādu, citas – neoficiālās pagātnes liecību uzplaiksnījumu manai paaudzei bija gana, lai saprastu, kādā melu pilnā, absurdā valstī dzīvojam. Ja jāupurē miljoniem cilvēku, lai saujiņa komunistiskās nomenklatūras senilu pensionāru dzīvotu pārpilnībā un terorizētu ar iespējamo atomkaru, bet tajā pašā laikā tauta, smagi strādājot, vadītu dzīvi rindās pēc pārtikas, dzīvokļiem utt., tad rodas daudzi sašutuma pilni jautājumi.

Toreiz pēc vēstures liecības nekur nevajadzēja doties, tā pārpilnībā dzīvoja tepat līdzās – vectēvi un vecāsmātes, krustvecāki, kaimiņi, vecākie darba kolēģi. Mēs redzējām, joprojām redzam un sastopam viņus (diemžēl aizvien mazāk), kuri to piedzīvoja un var liecināt. Tā ir liela privilēģija – būt viņiem līdzās, saņemot no viņiem to dziļo cilvēcību, kuru viņi ir iznesuši cauri Sibīrijas izsūtījumam. Ne tikai izturību, mērķtiecību, censonību, bet vārdos neizsakāmo, taču viņu klātbūtnē teju fiziski sajūtamo sirds siltumu, mīļumu, jaukumu. Izsūtītie sevī nes mūsu tautas neseno vēsturi. Tāpēc aicināsim viņus vairāk rakstīt, runāt, stāstīt, vēstīt.

Kardināls un filosofs Kūzas Nikolajs (1401.–1464.) reiz sacīja, ka Dievs vienlaikus ir vislielākais un vismazākais. Tātad, arī tik mazs, lai varētu ietekmēt vareno režīmu, darbojoties caur tādu it kā nenozīmīgu faktoru kā izsūtīto patiesības liecība. Šī senā domātāja garīgā atziņa bija palikusi neiepazīta kādreizējam teoloģijas semināristam Josifam Džugašvili, vēlākajam diktatoram Staļinam.

Bet izsūtītie un mēs to iepazinām. Viņu patiesības apliecināšana vārdos, stājā un darbos bija, ir un būs tas klints pamats, uz kura joprojām atrasties un turpināt celt savu namu un Dzimteni – Latvijas valsti.

LA.lv

2019.25.03

March 27, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

RAUD VĒSTURES SKOLOTĀJA. 1949. GADA 25. MARTS

Ja man būtu iespēja pagriezt atpakaļ atmiņu pulksteni par 36 816 480 minūtēm, tad es dzirdētu deportēto ešelona lokomotīves Auces stacijā pulksten 12.00 trīs žēli garus atvadu svilpienus. Ļoti garus. Mašīnists zināja, ko ved. Viņš deva atvadu zīmi visai apkārtnei. Viņš izdarīja visu, ko varēja. Un es arī, ko varēju – uzņēmu attēlā aizejošo deportēto vilcienu. Tieši pirms 70 gadiem…


IZVESANA 1949

Gunārs Janaitis. Deportācija. 1949. gada 25. marts

Baigu apjausmu, neziņas pilns, vēl neuzplaucis, atnāca četrdesmit devītā gada pavasaris. Auces stacijā, virzienā uz Sibiriju vairākas diennaktis stāvēja garš aizrestotu lopu vagonu sastāvs – padomju varas “ienaidniekiem” latviešiem. Ikviens, savā pagalmā sadzirdot svešus soļus, varēja sagaidīt arī neatlaidīgus ielaušanās sitienus pa durvīm. Ar dūri vai automāta laidi.

Man tolaik bija četrpadsmit gadu. Kopā ar saviem vienaudžiem mācījos septītajā klasē.

Lasīt visu rakstu

March 26, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Man ir veicies. Es izturēju.”

“Man ir veicies. Es izturēju.” Aprit 70 gadi kopš viena no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē

Viss raksts: https://www.la.lv/man-ir-veicies-es-iztureju?fbclid=IwAR0aqFQalSVxWvEOLgNfU5l3POahpICn-oIzfT8afjQyNBa42HRSbEnGNZM



Pēteris Simsons
Pēteris Simsons
Foto: Timurs Subhankulovs

Šogad aprit 70 gadi kopš viena no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē, kad padomju vara, staļiniskais režīms agrā rītā no mājām izrāva vairāk nekā 10 tūkstošus ģimeņu (42 tūkstošus cilvēku) un lopu vagonos aizveda tūkstošiem kilometru tālu uz Sibīriju. Pieminot 1949. gada deportāciju un komunistiskā genocīda upurus, Latvijā daudzviet notiks piemiņas pasākumi.

Rīgā atceres brīži un ziedu nolikšana šodien notiks pie Brīvības pieminekļa, Šķirotavas stacijā. Tajos piedalīsies arī ļaudis, kurus pirms 70 gadiem skāra skarbais liktenis. Vieni ir dzimuši izsūtījumā, citi – aizvesti kā pavisam mazi bērni. Viens no viņiem – arī Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, biedrības “4. maija Deklarācijas klubs” loceklis Pēteris Simsons.

1949. gada 5. martā Pēterim bija apritējis gadiņš; 25. martā viņu un māti deportēja no Latvijas. Vecāsmammas māsa brauca abiem līdzi brīvprātīgi. “No mūsu dzimtas izsūtījumā bijām astoņi cilvēki – vectēva Jāņa Dziesmas ģimene Omskas apgabalā, tēvs ar savu brāli Intā vergoja ogļraktuvēs, mēs ar māti un tanti kolhozā – specnometinājumā Tomskas apgabalā,” stāsta P. Simsons.

Pēteris par savu mūžu saka: “Man ir veicies. Jo tēva pirmajā ieslodzījuma vietā – Kolimas zeltraktuvēs – daudzi nomira, bet viņš atgriezās Latvijā 1947. gadā, un nākamajā gadā piedzimu es. Tikai gadu vecs, es būtu varējis neizdzīvot ceļā uz Sibīriju vai tur. Bet – izturēju.

Mans mērķis bija likvidēt padomju varu un atgūt savu valsti, un esmu piedalījies šajā procesā kā Augstākās Padomes deputāts.”

Ko jums tuvinieki stāstīja par izvešanas laiku?

P. Simsons: Mana dzimta ir no Ugāles puses, kur savulaik bija tāda apdzīvota vieta kā Zlēkstende. 1945. gadā pēc kara beigām tēvu paņēma filtrācijā un nosūtīja uz Kolimas zelta raktuvēm. No turienes viņš pārradās, būdams izdilis, kauli un āda vien. Vēlāk stāstīja, kā tur mirušos izveda sopkās un vienkārši izgāza zemē, jo sasalumā bedres izrakt nevarēja.

Tika atlaists mājās, tātad padomju varas ieskatā bija bez vainas. Tomēr 1948. gadā, kad mana māte bija gaidībās septītajā mēnesī, tēvu paņēma ciet pa otram lāgam un notiesāja pēc 58. panta “par dzimtenes nodevību” uz 25 gadiem. Tēvs uzmundrinot mātei teicis: “Nekreņķējies, gaidi, es pārnākšu!” Tēva brāli, Latvijas armijas virsnieku, notiesāja uz 10 gadiem. Abi brāļi nokļuva vienā nometnē Intā, un, viens otru balstīdami, izdzīvoja.

1949. gadā māte strādāja par apkopēju skolā un mani auklēja vecāsmātes māsa. Kad izvedēji atbrauca mums pakaļ, mēģināja sarunāt, ka bērnu atstās pie radiem. Bet viņai teica – padomju likumi esot humāni, neļaujot ģimeni šķirt…

Tantes dēls bija kritis Austrumu frontē 1943. gadā, vīrs miris, māsa ar ģimeni prom bēgļu gaitās. Tante bija palikusi viena, tāpēc brauca mums līdzi. Talsu čekas priekšnieks sūtīja ziņojumu priekšniecībai uz Rīgu, ka vēlēšanos labprātīgi braukt līdzi Mildai Simsonei un Pēterim izsaka sarakstos neesošā Ilze Padoma, un viņai tika ļauts braukt.

Kad nokļuvām galā Tomskas apgabala Asino stacijā un tikām aizvesti pāri Čulimai uz nometinājuma vietu – Vozņesenkas sādžu, biju stipri vārgs.

Vietējās večiņas apskatījušas – bērns vairs nekust, dzīvotājs nebūs. Taču jānokrista, lai neglabātu kā pagānu. Viena vietējā sieva nokristījusi. Es tomēr izdzīvoju.

Mūs, divas ģimenes, ielika mājā, kas bija piederējusi vietējai bodniecei, kura par iztrūkumu nonākusi cietumā. Jumts – tāds paplucis, bet salīdzinājumā ar citās sādžās nometinātiem, kam nācās rakt zemnīcas, mums bija miteklis mājā.

Māte strādāja fermā. Tante bija profesionāla šuvēja, un Sibīrijā viņa spēja nopelnīt iztiku arī man.

Pēteris Simsons (vidū) bērnībā ar vecākiem.
Foto no Pētera Simsona albuma

Kādas ir pirmās bērnības atmiņas?

Agrākās ir par ēdienu: visgaršīgākā toreiz bija rupja maluma rudzu miltu biezputra. Delikatese! Kolhozā par izstrādes dienām deva zirņus ar auzām. Auzas atdalīja, ar rokas dzirnaviņām samala, un, cik nu varēja, atvētīja sēnalas nost. Ūdenī vārīja auzu tumi. Bet palikušās sēnalas ķērās rīklē. Varēju būt gadus četrus vecs, kad domāju: vai man visu mūžu būs jāēd negaršīgā auzu tume?

Pie bleķa krāsniņas sāniem likām sagrieztus kartupeļus, tie izcepās, bija diezgan garšīgi. Izrādās, ka cilvēkam ir ne tikai redzes, dzirdes un motoriskā atmiņa, bet arī garšas atmiņa. Siera garšu iepazinu tikai tad, kad atgriezāmies Latvijā 1958. gadā. Sviesta bērnībā nebija, to lietot tā arī neesmu pieradis.

Kad man bija seši gadi, atnāca vietējā skolotāja, pārbaudīja, ko protu, un sacīja, ka varu sākt iet skolā. Tante mani jau piecgadīgu bija iemācījusi lasīt krievu ābeci, bet mamma – no Latvijas atsūtīto ābeci latviski. Uz augsta plaukta glabājās vienīgais zīmulis, ar kuru rakstīju burtnīcā, kas bija izgatavota no sagriezta cementa iesaiņojuma maisa brūnā papīra.

Skolā citi prasīja: “Kur tavs tēvs?” Atbildēju, ko māte bija sacījusi: “V lagere” (“nometnē”).

Attieksme no vietējiem krievu bērniem bija nicinoša: “Ti latiš, ti fašist!” (“Tu esi latvietis, tu esi fašists”).

Bet, no otras puses, ja tev regulāri to atgādina, tad nekad neaizmirsti, ka esi latvietis. Sādžā bijām izsūtītie latvieši, lietuvieši un moldāvi. Tante strikti noteica, ka latviešu bērniem savā starpā jārunā latviski.

Tēvu Ermani atbrīvoja no nometnes 1956. gadā un palaida pie ģimenes. Pēc kompartijas 20. kongresa cilvēki rakstīja iesniegumus, lai laiž mājās, un sūtīja gan uz Maskavu, gan Latviju. Mātei atnāca atbilde, ka sakarā ar to, ka Mildai Simsonei un Ilzei Padomai nav noziedzīgu nodarījumu, izsūtītas tikai saistībā ar ģimenes galvas notiesāšanu, viņu turpmāka palikšana specnometinājumā nav mērķtiecīga. Uz Latviju tikām 1958. gada pavasarī.

Kur Latvijā dzīvojāt? Visbiežāk deportētie savā mājā atgriezties nevarēja…

Vectēva māju bija pārņēmusi mežniecība un izmitinājusi tur mežstrādniekus. Labi, ka mātei bija Ugālē māsīca, kuras vīrs bija partijas cilvēks, brigadieris. Viņa jaunsaimniecība bija saglabāta, mēs tajā dabūjām vienu istabiņu visiem četriem.

Latvijā man bija piekļuve citai informācijai. Atceros, lasīju no tantes dēla skolas laikiem saglabājušos biezu grāmatu par Latvijas zemi un zemniekiem. Bija izdevumi par Rīgas vēsturi, kā arī par hercoga Jēkaba laikiem, tāpat vecas “Atpūtas”. Lasīju par Ministru prezidentu, Valsts prezidentu. Kas tie tādi? Jāprasa tēvam. Un viņš arī izstāstīja.

Man vidusskolas vecumā bija savs priekšstats par pasaules kārtību un par padomju varu. Šo priekšstatu bija veidojusi pirmskara literatūras lasīšana, tāpat tēva stāstītais par piedzīvoto Kolimā zelta raktuvēs un Intā ogļraktuvēs, par attiecībām starp kriminālajiem un politiskajiem ieslodzītajiem (kriminālistus izmantoja politisko iespaidošanai u.tml.). Nolēmu, ka jāstudē jurisprudence, jo, tikai zinot likumus, vari runāt pretī varai.

Politiski represētu personu toreiz uzņēma juristos?

Es tur ielavījos. Pēc vidusskolas gadu mācījos radiotehniku Politehniskā institūta vakara nodaļā un strādāju par krāvēju pastā. Tad nākamajā vasarā gāju uz universitāti pēdējās dokumentu pieņemšanas dienas pēdējā stundā. Mandātu komisija, kura juristiem pārbaudīja dokumentus pirms pielaišanas vai nepielaišanas pie eksāmeniem, bija jau aizgājusi mājās. Palikušie sačukstējās – ko darīsim?

Man bija gadu ilgs darba stāžs, krievu valodā perfekts raksturojums un ļoti labs atestāts, tāpēc nolēma: eh, viss kārtībā, lai viņš iet uz eksāmeniem.

1968. gadā, būdams otrkursnieks, Meža un Brāļu kapos piedalījos mirušo piemiņas dienas pasākumā. Tur čekisti mani noķēra, turpat kapu kantorī nopratināja: ko te dari, kāpēc esi atnācis un, cepuri noņēmis, stāvi pie pieminekļa. Es saku – zinu, kapos cepure jānoņem. Man prasīja: “Vai zini, kas tā par skulptūru?” “Māte Latvija.”

Tas notika novembrī. Jau decembrī istabas biedrs pateica, ka viņam uzdots man pasekot. Viņa brālis jūrnieks bija izkāpis Norvēģijas krastā, tāpēc pats nevarējis atteikties sadarboties. Janvārī pēc sesijas un brīvlaika atgriezos universitātē. Tikmēr man uz mājām bija nosūtīta pavēle par atskaitīšanu (“par padomju studenta necienīgu rīcību”), bet Ugālē to vēl nebiju saņēmis.

Gāju skaidroties, bet man prasīja, kā vispār esmu ticis universitātē un pārmeta, ka netiku norādījis biogrāfijā, ka tēvs bijis sodīts. Iebildumos, ka tēvam sodāmība noņemta, neviens neklausījās.

Pusgadu Rīgā dzīvoju kā bezpajumtnieks, jo uz laukiem braukt nevarēju – tur būs pavēste par iesaukšanu armijā. Rakstīju instancēm – Augstākās izglītības ministrijai, Iekšlietu ministrijai, gāju uz pārrunām uz Stūra māju. Prokuratūrā prokurors Buse, paņēmis manas ģimenes lietu, teica, ka, viņaprāt, tur kaut kas nav kārtībā, un solīja sūtīt uz Augstāko tiesu pārskatīt.

Patiešām, 1969. gadā Augstākā tiesa pārskatīja izsūtīšanas lietu un konstatēja, ka atbilstīgi tam 58. panta apakšpunktam, pēc kura tēvs notiesāts, ģimene nebija paredzēta izsūtīšanai un līdz ar to abas sievietes ir reabilitējamas. Tante jau bija mirusi. Mātei ierēķināja deviņus Sibīrijas kolhoza gadus darba stāžā, līdz ar to viņai bija lielāka pensija. Tēvam, protams, lēģera gadus darba stāžā neskaitīja. Viņš dabūja daļējo pensiju, kādus 45 rubļus.

1970. gadā es atkal stājos Juridiskajā fakultātē, šoreiz neklātienē, un, kā par brīnumu, mani pieņēma. 1972. gadā pēc četru gadu bēguļošanas tomēr iesauca armijā. Trešo reizi juristos iestājos 1985. un pabeidzu 1990. gadā.

Tēvs aizgāja mūžībā 1978. gada 18. novembrī, māte – neilgi pirms neatkarības atgūšanas, 1989. gadā.

Divas izsūtīto latviešu ģimenes Tomskas apgabalā izmitināja šajā mājā.
Foto no Pētera Simsona albuma

Vai uz Vozņesenku vēl kādreiz aizbraucāt?

1975. gadā apprecējos un nākamajā gadā aizvedu sievu parādīt savu izsūtījuma vietu. Viņai, kaut tēvs bijis leģionārs, iepriekš par šādu vēsturi un politiku nebija priekšstata. Tēvs neko nebija stāstījis.

Teicāt, ka esat laimīgs, jo piepildījās mērķis atgūt Latvijas valsti.

Minimālā laimes formula, manā izpratnē, ir – katru dienu paēdis un katru nakti siltā gultā. Savulaik man tā nebija. Kā indivīds es varu būt apmierināts; kā pilsonis – ne. Uzskatu, ka mums ir objektīva iespēja, un mani līdzpilsoņi būtu to pelnījuši – dzīvot daudz labvēlīgākos apstākļos, humānākā sabiedrībā un taisnīgākā valstī nekā tagad.

Iepriekš dzīvoju ilūzijās, ka visi latvieši grib savu valsti, neatkarību, ka visiem tā ir vērtība. Bet izrādās, ka nē; ja labklājība nenāk jau rīt uz brokastlaiku, tad valsts nešķiet vērtība.

Ja indivīds ir gatavs apšmaukt otru, ja gatavs ievēlēt par likumdevēju jebkuru, kas viņam patīk, un ne par ko neatbildēt… Vecajās demokrātijās pilsoņi vismaz pārzina elementāru politikas ābeci: ko dara parlaments, ko valdība, kāda ir ministra atbildība, cik jāmaksā speciālistiem, ka par likumdevējiem jāizraugās politologi, ekonomisti, juristi, kompetenti un godprātīgi politiķi.

Ja sabiedrība neatšķir likumdošanu no teātra, tā ir viena lieta. Otra ir ideoloģiskā, morālā bāze. Mums ir tradīcija, ka varu ieguvušai partijai jānodrošina saviem sponsoriem labvēlības režīms.

Man ir 71 gads. Esmu centies veidot tādu dzīves telpu un vidi, kādu uzskatu vairākumam par labu. Neesmu to sasniedzis, jo pa šo laiku izaugušas jaunas paaudzes, kas šo vidi izveidojušas pēc sava prāta, kas nenoslauka kājas, neaizver durvis un neizslēdz gaismu. Šobrīd varu realizē, kā es saku, pamperu paaudze, kura var taisīt biksēs bez kauna sajūtas. Tādi var būt jebkurā amatā, darīt jebkuras muļķības, rīkoties neloģiski vai savtīgi un ne par ko neatbildēt.

Iedomājieties, kā mēs dzīvotu, ja kopš neatkarības atgūšanas būtu sekojuši kristiešu desmit principiem: neiekāro svešu, neatrauj otram, neapšmauc viņu, nebāz savā ķešā to, kas pienākas citam utt.!

Politiski represēto apvienības konferencē izskanēja gandarījums, ka šogad maijā pirms Mātes dienas Likteņdārzā atklās pieminekli uz Sibīriju izsūtītajām mātēm.

Mēs nevaram uzcelt lielu pieminekli, tas nav mūsu spēkos. Bet Likteņdārzā būs šis piemiņas akmens un vieta, kurp varēs doties ikviens, kas vēlēsies atcerēties mūsu mātes, viņu pārciestās grūtības un rūpes par bērniem Sibīrijā. Varbūt arī citiem cilvēkiem no malas, kam nav nekāda priekšstata par šo mūsu māšu lomu, šī piemiņas vieta rosinās painteresēties un padomāt par savas tautas vēsturi.

LA.lv

March 25, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Sibīrija – Latvija. Divreiz turp un atpakaļ

Sibīrija – Latvija. Divreiz turp un atpakaļ. Zigrīdas Krūzes atmiņas par deportāciju


“Lai es tagad divdesmito reizi stāstu, kā mūs divreiz izveda uz Sibīriju? Ņemiet, tur viss uzrakstīts!” teic ošeniece Zigrīda Krūze, pastiepjot pretī trīs prāvas klades. Atmiņas. Laika pēdas gadsimta garumā. Pāršķirsti un saproti – būs jauna grāmata.
“Lai es tagad divdesmito reizi stāstu, kā mūs divreiz izveda uz Sibīriju? Ņemiet, tur viss uzrakstīts!” teic ošeniece Zigrīda Krūze, pastiepjot pretī trīs prāvas klades. Atmiņas. Laika pēdas gadsimta garumā. Pāršķirsti un saproti – būs jauna grāmata.
Foto un reprodukcijas: Arturs Nīmanis

“Lai es tagad divdesmito reizi stāstu, kā mūs divreiz izveda uz Sibīriju? Ņemiet, tur viss uzrakstīts!” teic Zigrīda Krūze no Ošeniekiem, pastiepjot pretī trīs prāvas klades. Atmiņas. Laika pēdas gadsimta garumā. Pāršķirsti un saproti – būs jauna grāmata. Bet tikmēr – par dzīvi, dzimtu, sīkstumu un dzīvesprieku. Jo šī mantas gan Zigrīdai, gan viņas meitai Ilgai ir gana.

Druvaskalni un Balandīni

“Mūsu dzimta sākas ar vectēvu Ernestu Druvaskalnu un vecmammu Annu (no “Kalējiem”). Viņiem bija septiņi bērni. Dēls Ernests (1898–1941) ieprecējās “Lejasjaunsētās”, apņemdams par sievu Krista un Lates Balandīnu smuko meitu Lavīzi (1890–1969), manu mammu,” stāstījumu iesāk Zigrīda Krūze, “Lejasjaunsētu” saimniece, kura maijā svinēs apaļus deviņdesmit.

Skaisto sarkano ķieģeļu māju vecais saimnieks Krists (1853–1937) uzcēlis 1908. gadā, vēlākajos gados to cītīgi labiekārtojot, iekopjot zemi un dārzus. Darbs dzina darbu, vecpaps jau krietnos gados, meita Ieva agri mirusi, dēls Krišs tautās… Jaunie Druvaskalni strādājuši sviedriem vaigā – i grāvji rakti, i līdumi līsti. Abas dzimtas un to atvases – kārtīgi lauksaimnieki – visiem mājas, saimniecības, zeme, lopi. Viens brālis, Kārlis, izskolojies par mežsargu, bet viņam bijuši septiņi bērni. Kuplās ģimenes dzimtai raksturīgas.

Ernestam ar Lavīzi – trīs meitas: Lidija Paulīne Klūga (1925), Aldona Ella Druvaskalns (1927–1998) un jaunākā – Zigrīda Alise Krūze (1929). Tik līdzīgas kā trejmeitiņas, dzimušas ar divu gadu divu mēnešu un divu dienu intervālu. Kara un represiju bērniem kuplas saimes nesanāca – māsām katrai pa vienai atvasei: Lidijai – Ilga (1957), Aldonai – Andris (1970), Zigrīdai – Ilga (1953); māsām meitas dzimušas izsūtījumā, abas tā ilgojušās pēc Dzimtenes, ka devušas vārdu Ilga. Zigrīdas meita pasmaida: “Man trīs bērni – meitas Ieva un Liene, dēls Matīss, četri mazbērni – Katrīna, Kaspars, Endijs, Patrīcija.”

Druvaskalnu dzimtu laika rats malis pamatīgi – dēlu Jāni, kurš saimniekojis “Kalējos”, vācieši ar visu ģimeni nobendējuši Salaspilī, bet Ernesta dzimta divreiz dabūjusi izbaudīt Sibīrijas plašumus.

Divas Sibīrijas

Liktenīgais 14. jūnijs uz mūžu sašķēlis Druvaskalnu ģimeni – tēvu Ernestu, māti Lavīzi un trīs meitas kā budžus un pretpadomju elementus izveda uz Krasnojarskas apgabalu. Tēvu no ģimenes atšķīra un aizsūtīja uz “Vjatlagu”, kur viņš 29. de­cembrī aizgāja mūžībā, nekad vairs nesatiekot savējos.

Zigrīda Latvijā atgriezās 1946. gadā – bijusi iespēja izvestajiem bāreņiem (nepilngadīgajiem) braukt mājās, Krasnojarskā saformēti divi bērnu vagoni līdz Maskavai, tad uz Rīgu.

Lai uz to tiktu, viņa kājām diennaktīm viena gājusi cauri taigai.

Latvijā apmetusies pie tēva māsas Ilzes pašu mājās, pēc mēneša atgriezusies māsa Aldona. “Viņai jau bija 19 gadu. Kad vilciens pirms Rīgas sāka bremzēt, viņa izlēca un aizbēga, negāja caur reģistratūru.” Vēl pēc gada pārbrauca māte un vecākā māsa. “Tā mēs te dzīvojām ar tanti, saspiedušies divās istabiņās, mājas otrā galā bija pilns ar citām ģimenēm.” Par spīti pēckara trūkumam, kolhozu dibināšanai, rekvizētajiem lopiem un tehnikai, ģimenei izdevies pārdot pēkšņi nevienam nevajadzīgo kuļmašīnu, un visas māsas reizē iesvētījušās – cēli, īpaši šūdinātās melnās kleitās.

Pienāca 1949. gads. Zigrīda stāsta: “25. martā tos, kas bija pret kolhoziem, aizveda. Bet jau 3. aprīlī Ošeniekos taisīja kolhozu. Mana vecākā māsa, gudra un apsviedīga, aizgāja un uzrakstīja iesniegumu – mēs arī stāsimies! Mūs paņēma, bet pēc laiciņa izmeta – kulaku meitas kolhozā uzņemt nedrīkst! Māsa izbraukāja Rīgu, lai mūs paņem atpakaļ. Paņēma, bet 1950. gadā izsūtīja otrreiz – vispirms aprīlī apcietināja, iemeta Kuldīgas cietumā, tad mūs atbrīvoja, bet mammu aizveda uz Ventspils cietumu, Aldona Ventspilī mācījās par mediķi, gāja viņu apciemot.

Un tad 17. jūnijā mūsu pagalmā atkal iebrauca smagā mašīna.

Vecākā māsa pie stenderes noģība, viņu vienkārši iemeta pāri bortam kravas kastē. Tā bija trešā reize, vairs vaļā nelaida. Nokļuvām vispirms Kuldīgā, tad Ventspilī, tad veda uz Rīgu – vagonos, kas sastāvēja no krātiņiem, kā zvērus. Uz cietumu gājām kolonnā pa četri. Sargi visās malās. Solis pa kreisi, solis pa labi… Tur bija ļoti daudz apcietināto pusaudžu un jauniešu – 15, 20 gadu… Prasījām – kāpēc? Nelikumīgi atbraukušas. To, ka mūs atveda oficiāli, neviens neņēma vērā. Visu vasaru rakstījām petīcijas, lai mums pievieno mammu, beidzot tas notika. Uz Sibīriju gāja pilns ešelons tādu noziedznieku kā mēs. 58. pants – Dzimtenes nodevība, valsts ienaidnieki… Galā, Molotova sovhozā, nonācām rudenī – tādi, kādi aizvesti. Ne vairs ko iesēt, ne izaudzēt. Savā dienasgrāmatā 4. septembrī esmu ierakstījusi “sliktāk vairs nevar būt”. Taču mēs nekad neraudājām. Darījām visu, ko spējām, lai izdzīvotu, bet neraudājām!”

Par to, ka latvieši…

Desmitiem un simtiem tūkstošu represēto un viņu tuvinieku izmisuma jautājums – kāpēc? – visticamāk, tā arī paliks neatbildēts. Tāpēc, ka tāds bija plāns. Tāpēc, ka vajadzēja iznīcināt turīgo, patstāvīgi domājošo un saimniekot spējīgo iedzīvotāju slāni. Tāpēc, ka vietā bija jāieplūdina lielās tautu draudzības produkti. Diemžēl – arī tāpēc, ka skauda. Kaimiņiem un nāburgiem.

“Mums līdz okupācijai bija 66 hektāri, 11 slaucamas govis, četras ķēves, lielais ērzelis, cūkas. Tēvam bija vieglā mašīna, smagā mašīna, kuļmašīna un tehnika. Puiši un meitas – neviens nesūdzējās. Kad aizliedza turēt darbiniekus, vecākā māsa gāja palīgā tantei pie lopiem, mēs – pie citiem darbiem. Tik un tā – mašīnas atņēma, zemi atdalīja, pašus aizveda. Bet visriņķī būdeļnieki – katram pieci hektāri, ar ko apstrādāt nav, un nemāk jau arī! Bet tēvs ik santīmu ieguldīja, lai attīstītu saimniecību, mums pašiem nebija nekādu greznību – staigājām vienkāršās drēbītēs, ne visiem logiem bija aizkari. Un tad tevi par budzi nosauc…” atceras Zigrīda. Meita Ilga papildina: “Tāpēc, ka bija ziņotāji, kas uzrakstīja – tā jau labs saimnieks, labi maksājot strādniekiem, tikai esot izteicies – šitā vara ilgi nevaldīs un drīz pazudīs.”

“Es visus Ošenieku komunistus zinu no galvas, daži jau zem zemes, viņu kapi ir iebrukuši, kamēr citu bērni iet vecāku pēdās,” dusmīgi noteic Zigrīda. “Zinu arī to, ka ziņotāja segvārds bija Vārpata. Nez, kā tos piešķīra? Iedomājieties tik – četri tūkstoši kartīšu! Tik nu visi tagad brēc – es jau neko, neko! Tur vēl brīnumlietas nāks laukā!.. Ne jau krievs vai Maskava sūtīja, paši vien – ziņoja un sūtīja. Manī nav naida ne pret Krieviju, ne krieviem, bet pret konkrētiem cilvēkiem – lai nu es vāros tais elles katlos, taču nekad nepiedošu ne tēva nāvi, ne to, ka mūs nosauca par dzimtenes nodevējiem. Ko es, divpadsmitgadīga meitene, 1941. gadā biju nodevusi?!”

“Es biju mammai puncī, kad 1953. gada martā nomira Staļins. Piedzimu oktobrī. Kārtojot politiski represētā dokumentus, sanāca, ka es, nedzimušais zīdainis, arī esmu bijis nodevējs un valsts ienaidnieks pēc 58. panta,” Ilga rūgti noteic.

Tādas lietas neaizmirst. Cilvēkam tiek atņemts viss – tuvinieki, dzimtene, mājas, gods, dokumenti.

Atbrīvojot palaiž ar vienu špargalku, uz kuras pamata saņemt pasi. Precoties neļauj ņemt vīra uzvārdu – ka nepazūd lieta. “Tikai tad, kad mūs atbrīvoja un palaida mājās, drīkstēju atkārtoti izņemt laulības apliecību – ar vīra uzvārdu, un no Druvaskalnes beidzot kļuvu par Krūzi.”

Liktenis nejoko, liktenis sit

Ar pirmo vīru rīdzinieku Jāni Krūzi Zigrīda Druvaskalne iepazinās Sibīrijā. Arī viņš kopā ar brāli un māsu bija izvests otro reizi. Tēvs – viens no 113 Baltezerā nošautajiem Baigā gada upuriem. Māte no bērniem atdalīta, aizsūtīta uz lēģeri Komi, kur mirusi. Trīs bērni izdzīvoja pirmo izvešanu, atgriezās un tika deportēti otrreiz.

“Apprecējāmies 1952. gadā, pēc gada piedzima Ilga, tad vīrs rakstīja uz Maskavu, lai beidzot pārskata mūsu lietas un reabilitē. 1956. gada 6. decembrī saņēmām atbildi, taču mājās tikām tikai 1957. gadā – kur tu ziemā no Sibīrijas, viss piesnidzis un aizsalis. Mamma atgriezās kopā ar mums, māsas ar ģimenēm – pēc gada. Apmetāmies uz dzīvi Vangažos, tolaik to sauca Oktjabrskij posjolok, tur cēla dzelzsbetona rūpnīcu, strādniekiem deva dzīvokļus… Uz savām mājām braukt nedrīkstējām, pat rādīties ne (mēs gan vairākkārt aizbraucām un pat nobildējāmies uz lieveņa un puķudārzā!) – tur bija iekārtots kolhoza kantoris, bibliotēka, vēlāk – dzīvokļi fermas darbiniekiem. Savā ziņā tāpēc māja izdzīvoja. Tante Ilze mums iedeva dažas mēbeles, vismaz kaut kas savs.”

Zigrīda Vangažos nostrādājusi 35 gadus – grants karjerā par noliktavas pārzini, viņas pārraudzībā bijis degvielas uzpildes sūknis. Jānis savukārt bijis jaunceļamā strādnieku ciemata komandants. Labi strādājuši, atzinīgi novērtēti – Zigrīda rāda milzīgu kaudzi ar diplomiem, goda rakstiem, piemiņas zīmēm un medaļām… “Pāraugušie valsts ienaidnieki čakli strādājuši!” viņa pasmīn.

Taču liktenim nepietika – Jānis no Sibīrijas atvedis motociklu. Trīs gadus dzimtenē sadzīvojuši, kad miglainā 1969. gada 23. oktobra naktī Jānis ar svaini Kārli, ar moci braukdami, pilnā gaitā ieskrēja uz ceļa stāvošā kravas mašīnā. “Uz vietas beigti. Glabājām reizē. Divi zārki platā bedrē.”

Pēc Jāņa nāves Zigrīda 14 gadus dzīvojusi viena – strādājusi, izaudzinājusi un izskolojusi meitu. Tad otrreiz apprecējās – ar pašu mājas kaimiņu, Jāņa darbabiedru Leonu Polkmani (1931–2013), kurš, sievas pamests, palicis viens. “Nodzīvojām 38 gadus, labi dzīvojām, kopā pārnācām dzimtas mājās. Nu jau sešus gadus opīts smilšu kalniņā.”

Toreiz par to nedomāja

Vaicāta, kā veidojusies viņas dzīve, Ilga teic – bērnību un skolas gadus atceroties kā bezrūpīgu laiku. “Mācījos labi, forši draugi, mammai darbs, omīte pie mums. Pēc astotās klases aizgāju uz Siguldas vidusskolu. Ar abu skolu klasesbiedriem vēl tagad tiekamies un draudzējamies, nesen bijām pie Jāņa Kinnas viņa ģimenes atpūtas bāzē Austrijā. Toreiz par tādām lietām nerunāja, tikai nesen uzzinājām, ka mūsu vidū bijuši četri represētie… Vēlāk aizgāju uz medskolu, izmācījos par vecmāti, kādu laiku strādāju profesijā. Agri apprecējos – 22 gados. Pirmais vīrs bija vetārsts. Kopā nodzīvojām 11 gadus, piedzima divas meitas – Ieva un Liene. Taču izrādījās, ka vīra darba stundas, medības un makšķerēšana slēpj ļoti aktīvu dzīves veidu, izšķīrāmies. Viņš drīz nodibināja jaunu ģimeni, kurā piedzima divi bērni.” Ilga pārcēlusies uz Jelgavu, iekārtojusies bērnu poliklīnikā, iepazinusies ar tāljūras zvejnieku, apprecējušies, piedzimis dēls Matīss, taču līdz ar krīzi zvejas industrijā laulātais saslimis ar slinkumkaiti, un atkal pēc 11 kopdzīves gadiem Ilga izšķīrusies.

Šobrīd viņa dzīvo viena savā mājiņā Elejā. Strādā Vilces pansionātā par garīgās aprūpes māsu. No tēva Jāņa Krūzes mantojusi trīs dzīvokļus. Viņa tēvs savulaik par dalību cīņās pret Bermontu apbalvots ar Lāčplēša ordeni un saņēmis zemi Latgalē, bet to pārdevis un 1938. gadā kopā ar partneri, juristu Volkovu (literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas tēvu), uzcēlis piecstāvu īres namu Rīgā, Šarlotes ielā. Ilga dzīvokļus atdevusi bērniem, lai rīkojas, kā uzskata par vajadzīgu. “Ar viņiem viss ir kārtībā – izskoloti, visi strādā, nodrošināti. Meita Ieva no visiem visradošākā.”

Pārnākšana jeb Ome rok grāvjus

Vairākus gadu desmitus Zigrīda ar tuviniekiem savas dzimtas mājas drīkstēja skatīt tikai pa gabalu – atbraukt, nobildēties, nošausmināties, cik nolaists un piedrazots, pilns ar svešajiem. Pēdīgi 1992. gadā sākuši kārtot dokumentus; 1993. gadā, atpērkot no valsts, atguvuši “Lejasjaunsētas” un nekavējoties ķērušies pie atjaunošanas un sakopšanas. Kravas atkritumu, bundžu un pudeļu… Blusu kalni, speķaini melnas sienas un griesti… Dienā, kad pēdējie nelūgtie īrnieki pārcēlušies uz dzīvokļiem Jaunmuižas centrā, opīts sācis graut aizmūrētās durvis un šķērssienas, lai māja atgūtu skatu. Nopirkuši “Stihl” zāģi, un Zigrīda kā terminators metusies retināt un zāģēt mežu. Viņa ir no tām fantastiskajām sievām, kurām nevar noteikt gadus un enerģijas tik, ka var griezt turbīnu.

“Sibīrijas rūdījums,” nosmaida. Kas tik nav darīts – koki zāģēti, graudi un kartupeļi audzēti lielās platībās, cūči turēti, jauni kociņi stādīti.

“Mamma taču te dzimusi, viņai viss – māja, mežs, taciņas – dod enerģiju,” teic Ilga.

Zigrīda tik pasmaida. Vai nu par velti diplomu kaudze? Par čaklu darbu – gan valsts labā, gan piemājas teritorijas kopšanu. Viņa negaida, kamēr kāds izčammāsies – ja atved malku, ome palēnām, četrās dienās to pārkrauj šķūnī. Vēl nesen pati pļāvusi visu piemājas teritoriju, tagad ļauj citiem. Toties nokritušu strazdu būri pa kluso pieriktē pati – uzkāpj kokā, piesienas ar šņori un pienaglo pie latiņas.

Trakākais bijis ar izpostītās pirmskara vannas istabas atjaunošanu – vajag šahtu caurulēm, gabals liels ~100 metri, sarunāts traktors. Ome gaida dienu, divas – nebrauc. Lāpstu rokās, un aiziet. Tīrs māls un akmeņi. Kad beidzot atbrauc racēji, vairāk nekā metru dziļa šahta no mājas līdz akai gatava.

Atmiņu grāmatas un Iedomu kaķis

Mūs gaidīdamas, Zigrīda un Ilga sakārtojušas uz galda dzimtas relikvijas – vēstules, ielūgumus, dažādu varu naudas, personu apliecības, apbalvojumus, apsveikuma kartītes, piezīmjblociņus un atmiņu klades. Gadsimts laika pēdu. Daudz materiālu atdots Saldus muzejam.

Īpašā vietā – vecākās māsas Lidijas dzejoļu klade. Viņai jau 93, dzīvo Dikļos, vairs neredz, bet prāts ass kā nazis. Dzejoļi atnāk paši, ar katru saistās kāds dzīves notikums, tā, braucot mājās no Sibīrijas, atnācis Sapņojums – par tēvu un pelēkiem tēliem, kas nāk laukā no purviem, taču aiziet atpakaļ…

Izrunājamies no sirds, aizrunājamies tik tālu, ka kundzes atklāj – gribētos šodienas acīm skatīt vietas, kur bijušas – Jercevu, Kuju. Tālu, jā. 700 km uz ziemeļiem pa Jeņiseju. Vai dzīvs vēl kāds no tā laika, to vietu draugiem? Ilga sūrojas – sakontaktējusies ar Dzintru Geku, taču par vēlu, kuģis jau aizpeldējis…

Kas ir Zigrīdas sīkstuma, dzīvesprieka un gaišuma avots? Pirmkārt, apziņa, ka visiem viss labi. Patīk lasīt, adīt un izšūt – tādi rokdarbi sadarināti (daži pat spēlējuši izrādē “Septiņi vakari”). Aizrāvusies ar fotografēšanu – albumi pilni pašas taisītām bildēm. Mūzika – joprojām uzspēlē veco akordeonu.

Bet visīpašākā saikne Zigrīdai ir ar Minceni, kuru kā mazuli atvedusi mazmeita Ieva un kura bijusi tik kautrīga un bailīga, ka, jaušot svešu, noslēpusies uz vairākām dienām, tāpēc iesaukta par Iedomu kaķi. Pret saimnieci, protams, cita attieksme – guļ uz krūtīm, murrā, ārstē aritmiju, bet nu, pēc nesenās vēdera operācijas, blakus, līkumiņā guļot, murrā Zigrīdas puncim – lai ātrāk sadzīst. Ilga smej: “Zvanu mammai, dzirdu – kaut kas burkšķ. Prasu – kas tur? Mums terapijas seanss!”

Galerijas nosaukums
LA.lv

March 25, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

“Maisi vaļā”: Ar okupācijas režīmu sadarboties nedrīkst, jo būs jākaunas

Kad tu lasīji to, kas ziņots par tevi, kāds radās priekšstats par šo ziņojumu satura kvalitāti? Abstrahējoties. Ziņotais atbilda patiesībai, bija baumas?

Viens ziņojums attiecas uz laiku, kad es strādāju par ugunsdzēsēju, – ka esot stāstījis, ka Latvija ir okupēta, par Latvijas vēsturi pirms okupācijas.

Tas atbilda patiesībai. Savukārt muļķīgākais ziņojums, ko esmu lasījis, bija aģenta “Nameja” ziņojums, ka tūlīt tiks izveidota avīze “Diena”, jo viņš šo informāciju bija ieguvis no televīzijas. Īsi sakot, ziņojumu saturs ir dažāds.

Tavas refleksijas par to, kā aģenti šodien komunicē (vai nekomunicē) par savas sadarbības tēmu? Iepriekšējā saruna bija ar filozofi Solveigu Krūmiņu-Koņkovu, kura pateica it kā pašsaprotamu, bet būtisku tēzi – lai kaut ko piedotu, ir jāsaprot, kas ir jāpiedod. Brīžiem liekas, ka paļaujas uz to, ka tēma noklusīs.

Noklusīs jau arī… Bet komunikācija ir dīvaina. Ne tik daudz no pašu aģentu, cik žurnālistu puses, kuri pieņem aģentu teikto. Rezultātā čeka tiek iztēlota par tādu ne pārāk gudru organizāciju, kuru gudrie aģenti ir visādi čakarējuši un apveduši ap stūri.

Visi tie stāsti, ka aģenti vienojušies ar cilvēkiem sev apkārt par to, ko viņi it kā ziņos, – muļķības! Liekulība un sevis attaisnošana.

Televīzijā bija sižets par Dzintru Geku, kura attiesājās, ka neesot aģente. Ko tad viņa esot izdarījusi? Nu neko taču! Esot atnākuši divi zēni no VDK un palūguši kādas jubilejas ierakstus, ko viņa filmējusi. Atdot kādā jubilejā safilmētu nemontētu materiālu – tas esot “nekas”? Ja Dzintra Geka izliekas, ka nesaprot, ko viņa ir atdevusi, tad tas ir nožēlojami.

Kā tev liktos jēdzīgi pētīt šīs tēmas?

Es domāju, ka, iespējams, kļūda bija tā, ka TSDC savulaik nonāca SAB pakļautībā. Manā skatījumā pareizāk būtu bijis, ja VDK dokumenti būtu uzreiz nodoti arhīvā – droši vien daļa slēgtos fondos, vai vēl kā citādi. Ļaut specdienestiem darboties ar šiem dokumentiem, ļaut lemt, ko atklāt un ko neatklāt, nav pareizi.

Un nu ir stāsti par pārvervētiem aģentiem, kuri tādēļ neesot atklājami. Ja mēs savulaik nolēmām, ka bijušie čekisti nedrīkst strādāt Latvijas valsts iekšlietu struktūrās, tad, es pieļauju, to nedrīkstētu darīt arī bijušie aģenti, jo tas slēpj sevī riskus.

Precizēšu jautājumu. Vēsturnieki saka – un tā ir taisnība –, ka viņu resurss neļauj tik ātru izpēti, kā varbūt sabiedrība vēlētos. No otras puses – bez šāda profesionālā filtra savukārt ir risks, cik adekvāti nespeciālisti saprastu izlasīto.

Tas nav jautājums par vēsturniekiem, tas ir politisks jautājums. Un politiskais jautājums ir – kā saprast totalitārās varas mehānismus, lai tas vairs neatkārtotos? Piemēram, ļoti būtiska mācība ir “es palikšu savā vietā, jūs paliekat savās”, vai, pareizāk sakot, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.

Savukārt, ja runa ir par argumentu, ka kāds neprofesionālis, izlasot VDK dokumentus bez komentāriem, kaut ko nepareizi sapratīs un sāks, teiksim, rakstīt komentārus internetā par kādu citu, tad gadiem ilgi “Delfu” komentāros mani saukāja par VDK aģentu.

Un man tas kaut kā netraucēja dzīvot. No otras puses, šie komentāri arī apliecina, ka tas neko nemaina – ir zinātnieku komentāri vai nav. Savukārt, ja tiek publicēta aģenta kartīte un pēc tam seko nepatīkami komentāri, tad, atvainojiet, tas ir sods par to, ko šis cilvēks ir darījis.

Ko šis cilvēks ir darījis” – tātad jautājums ir par to, kā jau pats ieminējies, kādas bija sekas ziņošanai. Manis jau piesauktā Solveiga Krūmiņa-Koņkova sarunā teica, ka četrdesmito gadu beigās–piecdesmito gadu sākumā ziņotājs nevarēja neapzināties, ka viņa rīcībai varēja būt ārkārtīgi smagas sekas. Astoņdesmito gadu otrajā puse – varēja iedragāt karjeru, kas vēl?

Nav tik vienkārši. Pēdējais vilnis, kad reāli sēdināja cietumā, bija vēl 1983. gadā. Tai skaitā pārdesmit disidentus no Latvijas.

Arī izsūtīšana no PSRS tomēr ir sods – ar visu ģimeni pamest dzimteni… Un pat karjeras iedragāšana nav tik sīka lieta, kā var likties. Ja mēs šodien sakām, ka mums trūkst talantīgu, kvalificētu cilvēku, tad varbūt viens no iemesliem ir tas – ja runājam par vecāko un vidējo paaudzi –, ka daudzi kaut kādu ziņojumu dēļ profesionāli sevi neīstenoja.

Bet es arī gribu teikt, ka astoņdesmito gadu nogalē aģentu lietas bija dažādas. LNNK pirmajā valdē bija divi VDK aģenti. Bet es esmu redzējis toreizējā VDK priekšnieka Staņislava Zukuļa zīmīti ar aptuveni šādu saturu: “Mums ir divi aģenti. Kāpēc mums nav informācijas?!” Un operatīvais darbinieks atbild, ka aģenti atsakās kontaktēties un sadarboties. Kā jau noprati, es galīgi neattaisnoju aģentus, bet tur bija dažādi gadījumi.

Vienus savervēja ar pīrādziņu, bet citus ar pātagu, un droši vien starp viņiem bija arī cilvēki, kuri jutās nelaimīgi. Cita lieta, ka arī piespiešana nav attaisnojums, jo pretējā gadījumā mēs varam attaisnot jebko.

March 25, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atvērta grāmata par skolas laiku Sibīrijā


Ar rezultātu ir apmierināta grāmatas veidotāja Dzintra Geka un Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Ar rezultātu ir apmierināta grāmatas veidotāja Dzintra Geka un Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
Foto: Timurs Subhankulovs

Šogad aprit 70 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām, un, pieminot šos traģiskos vēstures notikumus, Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) laidusi klajā grāmatu “Skola Sibīrijā”. To trešdien svinīgi atvēra Kara muzejā.

Izdevumā apkopotas daudzu represiju upuru atmiņas par skolas laiku Sibīrijā. Dažam skola bija turpat sādžā, citam ziemas salā vajadzēja iet piecus vai vairāk kilometrus uz skolu un atpakaļ, bieži trūkstot ziemas spelgonim piemērotam apģērbam un apaviem, un pusbadā, baidoties no vilku uzbrukuma, paciešot vietējo skolēnu apsaukāšanos “latiš, fašist”. Turklāt pirmajā gadā Sibīrijā, krievu valodu neprotot, bērniem bija jāiet zemākā klasītē nekā tikusi pabeigta Latvijā.

“Sibīrijas bērnus” intervējuši režisore Dzintra Geka un Aivars Lubānietis. Dzintra Geka sacīja, ka pašlaik, kad tiek runāts par mācībvalodu skolās, un to, vai ir vajadzīgas minoritāšu skolas, ir svarīgi pastāstīt, kādas bija skolas Sibīrijā.

LPRA vadītājs Ivars Kaļķis atminējās, ka septiņas klases pabeidzis Sibīrijā, un 8. klasē, mācoties jau Latvijā, viņa latviešu valodas diktātu burtnīcas lapas bija gluži sarkanas laboto kļūdu dēļ.

Ideja par grāmatas tapšanu radusies Pēterim Simsonam, kurš 1949. gadā tika deportēts no Latvijas uz Tomskas apgabalu tikai gadu vecs, un Sibīrijā gājis skolā trīs gadus. Viņš teica, ka, pirmkārt, sabiedrībai ir jāzina, kā viss toreiz notika.

Tas jāzina arī mūsu politiskajiem oponentiem, kas sūkstās, ka viņu bērniem – kuri kopš dzimšanas dzīvo Latvijā un dzird latviešu valodu – ir problēmas mācīties valsts valodā.

Otrkārt, svarīgi saviem mazbērniem atstāt zināšanas par vecvecāku paaudzes pieredzēto, lai viņi var salīdzināt, kā bija toreiz, un kā ir tagad.

P. Simsons rosināja nākotnē apkopot arī atmiņas par Sibīrijas maizi. Jo “maize” bija ne tikai kukulītis, bet viss, ko ēda, lai nenomirtu badā, piemēram slaucēju bērni reizēm fermā ķeksēja no govju silēm kādu lopbarības – sojas rauša – gabalu, kas šķitis ārkārtīgi garšīgs.

Fragmentus no izsūtīto atmiņām lasīja viņu mazbērni. Tā Māra Apine (Priedīte) spilgti atminējusies skolā dienu, kad nomiris Staļins: “Visi raudāja, bija jāstāv kājās – naš baķuška, naš otec…* tas bija drausmīgi… Es neraudāju.”

1937. gadā dzimušais Rolands Kreicbergs, 1953. gadā jau pusaudzis būdams, atceras: “Kad pasludināja, ka miris Staļins, mums bija briesmīgi … kā lai saka – prieks…Skolā bija garš koridors, ļoti garš, klases pa malām, un Staļina bilde visā augumā no grīdas līdz pat griestiem. Un tur bija bērniem, arī mums, jau jauniešiem, jāstāv pie Staļina goda sardzē katrā pusē. Nu un tad bija jānotur smiekli, bija jātēlo…”

Taču daži, kā Inese Cifersone, Staļina nāvi uztvēruši personiski: kas nu tagad būs. Visu laiku ticis runāts, ka Staļins ir bērnu draugs. Inese domājusi: “Varbūt tā ir bijusi kaut kāda kļūda, ka mēs esam izsūtīti, varbūt viņš tiešām ir bijis tas mūsu draugs.”

To, kāda izskatījās sādžas skola, savās atmiņās atainojusi Dagnija Liepiņa un klātesošajiem Kara muzejā pastāstīja viņas mazdēls Emīls: “Sādžā bija viena maza guļbaļķu mājiņa, tā bija skola, ar vienu skolotāju. Mēs pa četrām klasēm bijām deviņi skolnieki. Stundas notika visiem reizē. Skolotāja četrām klasēm pasniedza visus priekšmetus. Ceturtajā klasē mūsu sādža to skoliņu likvidēja, un bija jāiet uz piecus kilometrus attālo skolu Lomonosovā. Tas bija 1956. gads, mēs novembrī jau braucām mājās.”

Luterāņu mācītājs Guntis Kalme, kurš gādā par politiski represēto garīgo aprūpi, un arvien ir braucis kopā ar “Sibīrijas bērniem” tālajos ceļos, apmeklējot deportāciju vietas, sacīja, ka šī grāmata ir liecība par to, kā tauta saglabāja cilvēcību absolūti necilvēcīga režīma laikā.

*Naš batjuška, naš otec” – krievu val. “mūsu tētiņš, mūsu tēvs”.

March 24, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Slepenie nāvessodi

Slepenie nāvessodi…Saruna ar Okupācijas muzeja vēsturnieci Inesi Dreimani


Inese Dreimane: “Vienā brīdī sapratu, ka no šī uzdevuma nekur nesprukšu, jo neviens cits to nedarīs. Tas nav garlaicīgi, taču tas ir morāli nomācošs un ārprātīgi laikietilpīgs darbs.”
Inese Dreimane: “Vienā brīdī sapratu, ka no šī uzdevuma nekur nesprukšu, jo neviens cits to nedarīs. Tas nav garlaicīgi, taču tas ir morāli nomācošs un ārprātīgi laikietilpīgs darbs.”

Laikā no 1941. gada no janvāra līdz jūnija beigām Rīgā čekisti slepeni izpildīja nāvessodus vismaz 285 Latvijas pilsoņiem. Viņu mirstīgās atliekas vācu okupācijas laikā tika atrastas un ekshumētas masu kapos Baltezerā, Babītē, Dreiliņos, Ulbrokā un Centrālcietuma pagalmā.

Vairākums šo cilvēku tika identificēti praktiski uzreiz. Taču ne visi.

1944. gada 27. aprīlī Stopiņu pagastā Ulbrokas mežniecības apgaitā uzgāja četras bedres ar kopumā 23 nošautiem cilvēkiem. 11 no viņiem atpazina, jo nogalināto apģērbu kabatās atrada dokumentus vai salasāmus padomju “tiesas” spriedumu norakstus. 1944. gada jūlijā atpazina vēl četrus.

Visus nogalinātos apbedīja Rīgas Meža kapu Balto krustu kapulaukā (ģenerāli Kārli Gopperu – Brāļu kapos). Tomēr astoņu upuru personības toreiz palika tā arī nenoskaidrotas.

Ar padomju okupācijas varas 1941. gadā nogalināto identifikāciju, pētot izmeklēšanas lietas un dokumentus, nu jau vairākus gadus nodarbojas Okupācijas muzeja vēsturniece INESE DREIMANE. Pēc pusotra gada ilgas dokumentu pētīšanas beidzot izdevies atdot vārdus arī astoņiem Ulbrokas masu kapa “nezināmajiem”

Šķiet, Latvija tomēr nav tik liela, lai Ulbrokā aprakto personības tik ilgi paliktu noslēpumā. Kāpēc jau 1944. gadā to nevarēja noskaidrot? Tie nākamie 40 gadi, protams, neskaitās…

Jā, tos 40 izlaidīsim, jo tajos par 1940./1941. gadā pazudušu tēvu vai vectēvu bija labāk nepļāpāt. Bet vispār tā ir drusku mīkla. Es varu pateikt tikai par tiem trim, kas bija ebreji, – Efraims Gorons, Izraels Paļickis, Aleksandrs Veinbergs.

Pirmkārt, pat, ja varbūt arī viņu kabatās atrada spriedumu, tad vācu okupācijas laikā pašsaprotamu iemeslu dēļ to vienkārši neminēja. Vieglāk bija pateikt: “Nav atpazīts.” Otrkārt, nebija jau arī vairs tuvinieku, kas viņus varētu atpazīt. Piemēram, Paļicka sieva un meita jau bija deportētas 1941. gada 14. jūnijā kā “ar nāvi sodītas personas radinieki”. Viņi pat nekļuva par holokausta upuriem!

Bet ar padomju noslepkavoto ebreju identificēšanu vācu laikā vispār ir interesanti. Ir divi trīs tādi gadījumi. Viens ir Baltezerā – tur bija apglabāts Zāmuels Kognators, bet identifikācijas papīros viņu ierakstīja kā “Samuilu Kovnatovu”. Nezinu, apzināti vai neapzināti. Savukārt Dreiliņu bedrē apraktais Šajs Volfs Aleksanders identificēts kā “Volframs Aleksāns”. Ar tipisku Viļakas puses uzvārdu! Tāpēc man reizēm nācās spēlēties ar analoģijām.

Par pārējiem līdz šim neidentificētajiem – pieļauju, varbūt kādam arī neatrada kabatā to sprieduma dokumentu. Reizēm jau varēja būt arī tā, ka nebija tuvinieku: tie varbūt nebija uz vietas, varbūt bija deportēti. Jo, kā jau teicu, ja ģimenē bija kāds, kas sodīts ar nāvi, tas varēja kļūt par pamatu, lai pārējos pēc tam izsūtītu. Protams, tas attiecās uz agrīnajiem represētajiem, ne tiem, kurus nošāva, karam sākoties.

Spriedumi kabatās. Kāpēc tie tur atradās?

Precīzi to varētu pateikt tikai trīs personas – konvojnieks, komendants Jermolajevs, kurš izpildīja nāves spriedumu, un pats upuris. Tā būs tikai mana versija, taču, iespējams, viņi vienkārši turēja šo dokumentu kabatā kā papīru, kam cietumā ir saimnieciska vērtība. Cilvēku vakarā izsauca no kameras, nepasakot, kurp vedīs. Vakaros parasti pratināja un cilvēks gāja kā uz kārtējo nopratināšanu.

Mums nav tādu liecību, ka kāds būtu dzirdējis čekas gaiteņos saucam: “Mani aizved uz nošaušanu!” vai “Glābiet!”, vai ko tamlīdzīgu. Nojausma par to, kas sekos, upurim droši vien nāca tikai pašā pēdējā brīdī, kad sasēja rokas. Ir tikai viena persona – Staņislavs Belkovskis –, kam ekshumācijas fotogrāfijās redzams, ka viņam bijusi aizbāzta mute.

Šos cilvēkus, kurus vēlāk atrada bedrēs Baltezerā, Babītē, Dreiliņos un Ulbrokā, čekisti tur arī nošāva vai viņus tur tikai apraka?

Mēs, vēsturnieki, reizēm par to strīdamies, bet es sliecos noraidīt versiju, ka viņus tur arī nošāva. Tā nebija čekas darbības metode – kādu kaut kur vest, pievēršot sev lieku uzmanību. Čekas darbības pamatā bija slepenība. Turklāt, kā nodrošināt, lai upuri nemēģinātu bēgt vai vismaz kliegt? Ka tas notiek, to redzēja kaut vai Centrālcietumā, kur pat it kā nekur tālu nevajadzēja vest. Tur kara sākumā 99 cilvēkus nošāva un apraka 4. korpusa pagalmā.

Pēc ekshumāciju protokoliem redzams, ka viena daļa šo cilvēku bija pretojušies – vienam, Indriķim Stallītim, sašauta potīte, citiem bija sists pa seju. Tajā laikā arī Krustpils lidlauka teritorijā nogalināja vismaz astoņus cilvēkus, bet vismaz viens aizbēga. Un viņam netrāpīja.

Tā ka nogalināmos kaut kur vest vienmēr nozīmēja risku, ka kāds izbēgs. Turklāt atcerēsimies, kad Ulbrokā apbedītie tika nošauti. Tas ir 1941. gada februāris un marts. Ziema! Tur būtu ne tikai jāizrok bedre, ko varēja izdarīt arī pa dienu, bet vēl arī tumsā jātrāpa un jāuzmana, lai kāds neaizmūk.

Čekas izziņās par nāvessoda izpildi, kas ir pilnīgi visiem šo gadījumu cilvēkiem, ir norādīts, ka nāvessods izpildīts no plkst. 22 līdz 24 vakarā. Padomājiet, kāpēc tad Stūra mājā vajadzēja ierīkot to šautuvi, kuras sienās ir tik daudz ložu caurumu un kāpēc “Nacionālā sardze” tur salasīja 240 patronu čaulītes? Domājat, tur čekisti nervu nomierināšanai vienkārši šāva sienā?

Piespriestos nāvessodus izpildīja čekas Stūra mājā. Centrālcietumā notika beztiesas nošaušana pēc sarakstiem, jo bija jau sācies karš. Diemžēl nākamā okupācijas vara rādīja tikpat nelāgu piemēru. Tikai nacistiem bija cita filozofija – viņi tajā brīdī jutās tik ļoti nesodāmi, ka nebija problēmu pat dienas laikā vest uz mežu un nogalināt cilvēkus teju katras pilsētas vai ciema nomalē.

Bet par Baltezera vasarnīcu ir liecības, ka tur skanējuši šāvieni…

To ēku patiešām izmantoja padomju militārpersonas vai čekisti, tāpēc, iespējams, no turienes tiešām šad tad varēja dzirdēt atsevišķus šāvienus. Tajā pašā laikā tur nav atrastas ne patronu čaulītes, ne ložu caurumi.

Liecinieki bija redzējuši slēgtas vieglās automašīnas, kas tur kaut ko ieved. Vai tad tādās veda uz nošaušanu? Neviens netika dzirdējis troksni vai kliedzienus. Bet tie būtu, ja vien cilvēks nav sasiets kā mūmija un aizbāztu muti! Uz turieni gluži vienkārši veda aprakšanai čekā nošautos. Bet sabiedrībā vēl aizvien ir diezgan populārs mīts, ka Baltezerā un citās šajās vietās arī šauts.

Vai šīs vietas nošauto apbedīšanai – Baltezers, Babīte, Dreiliņi un Ulbroka – čekisti izvēlējās pēc kādas loģikas?

To es neesmu konstatējusi. Ja nu vienīgi Dreiliņi, jo Dreiliņos bija agrākais armijas šaujamlauks – tātad teritorija, ko varēja pārņemt padomju armija un dienesti, un kas jau pati par sevi bija norobežota no ārpuses.

Kur atdusas tie Ulbrokā apraktie cilvēki, kurus 1944. gadā ekshumēja?

Meža kapu Baltajos krustos, turpat, kur visi pārējie, kurus toreiz atrada. Vienīgi ģenerāli Kārli Gopperu, Latvijas skautu prezidentu, toreiz guldīja Brāļu kapos. Taču, tā kā 60. gados Baltos krustus nopostīja un teritorijā izdarīja virsapbedījumus, vairs nevar pateikt, kur katrs guļ. Viņu vārdi ir uz piemiņas akmeņiem un piemiņas stēlā. Tagad identificēto vārdu gan tur nebūs.

Vai var teikt, ka tagad ir atdoti vārdi visiem padomju terora gadā nošautajiem un masu kapos guldītajiem?

Visiem vēl ne. Visi ir zināmi Babītē un Ulbrokā. Baltezerā no 113 trūkst ap desmit. Dreiliņos no 39 šobrīd vārdi zināmi kādiem 35. Babītē visus 11 nogalinātos atpazina uzreiz, bet tur starp nošautajiem bija arī kāds jauns puisis Arvīds Levāns. Atpazīto sarakstā viņš nez kādēļ bija ierakstīts kā “M. Melnis”. Nezinu, kādēļ. Varbūt kādam “Levāns” izklausījās pēc ebrejiskā “Levins”…

Bet es viņu uzgāju pilnīgi nejauši, skatoties 1940. gada jūlijā – augustā arestēto lietas. 1940./1941. gadā arestēto vidū tāda “Meļņa”, kas varētu būt sodīts ar nāvi, vispār nav. Vienmēr jāpatur prātā, ka kaut kur kaut kas var būt saputrots, apzināti vai neapzināti nepateikts. Tās ir tās sīkās nianses, strādājot putekļainu papīra darbu.

Kas bija šie astoņi cilvēki, kuru vārdus tagad esat atdevusi?

Viens no galvenajiem pamatojumiem, kādēļ tolaik piesprieda nāvi, bija sadarbošanās ar Politpārvaldi, ar Latvijas izlūkdienestu, ar armijas Ģenerālštābu. Ņēma pirmkārt ciet tos, kas bija apkarojuši sarkanos. Eduards Verners Anerauds (1897) bija Politiskās policijas jeb Politpārvaldes darbinieks. Pēteris Ļaksa-Timinskis (1913), Jānis Arnolds Stālmanis (1913), Izraels Paļickis (1911) un Efraims Gorons (1910) bija Politpārvaldes aģenti, turklāt pēdējais bija nelegālās komjaunatnes vai kompartijas loceklis.

Pēteris Melbārdis (1892) bija angļu un amerikāņu izlūkdienestu aģents. Varētu sacīt – karjeras spiegs. Patiešām. Viņa lieta ir bieza un personas, kuras viņš tajā min, tajā skaitā citu valstu izlūkdienestu un vēstniecību darbiniekus, amatpersonas policijā, patiešām ir darbojušās. Pēc profesijas Melbārdis bija tirgotājs. Biznesā gan viņam īpaši labi neveicās, taču viņš braukāja apkārt, visus pazina un vāca informāciju.

Jāatceras, ka Latvija bija tuvākā un ērtākā vieta, kur vākt ziņas par PSRS, Skandināviju un tā tālāk. Jānis Priedītis (1897) bija agrākais sarkanās armijas lidotājs, kurš 1919. gada 9. maijā bija dezertējis un pēc tam kā lidotājs iznīcinātājs piedalījās kaujās pret sarkano armiju Anatola Līvena un Jāņa Baloža vienību sastāvā.

Savukārt ebrejs Aleksandrs Veinbergs (1884) bija Politpārvaldes fotokartotēkas darbinieks un angļu izlūkdienesta aģents kopš 1935. gada.

Tātad vismaz daļa šo cilvēku varēja arī nenonākt Ulbrokā, ja vien Politpārvaldes priekšnieks Jānis Fridrihsons-Skrauja, lūkodams glābt sevi, nebūtu izdevis aģentūru jaunajai varai?

To grūti pateikt, jo 1940. gada jūnijā arī šur tur reģionos slepenos dokumentus nepaguva iznīcināt. Šajā lietā tomēr trūkst pavedienu. Es tiešām nezinu, vai Fridrihsona-Skraujas rīcībā varēja būt tik perfekta informācija par Ventspils apriņķi, par Daugavpili, Liepāju, lai tur uzreiz sāktu arestus. Vai tomēr reģionos īsti nezināja, kā rīkoties un tur palika pietiekami daudz neiznīcinātas informācijas? Turklāt, būsim atklāti, liecības čekistiem sniedza visi arestētie Politpārvaldes rajonu priekšnieki. Arī ierindas aģenti. Kādam būtu pie šiem jautājumiem jāpiesēžas un tie jāpapēta.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 12. martā lietā par bijušo Lietuvas PSR VDK darbinieku Staņislovu Drelingu, kurš 1956. gadā piedalījās leģendārā lietuviešu nacionālo partizānu komandiera Ādolfa Ramanauska (Vanaga) aizturēšanā, ir atzinusi, ka padomju represijas pret Lietuvas partizāniem bijušas genocīds. Kāds secinājums no tā mums būtu jāizdara?

Es apsveicu lietuviešus un domāju, ka mums beidzot vajadzētu sākt priecāties, ka Eiropa mūs, baltiešus, dzird un saprot. Tā Eiropa, kurai gājis garām komunistiskais terors, bet kura labprāt plātās, cik ļoti viņi pretojušies nacistiskajam režīmam, īpaši pēc Parīzes atbrīvošanas 1944. gadā, un kam tik ļoti patīk pamācīt bijušās padomju okupētās zemes, “kā skatīties uz pagātni”, bet kura, man ir aizdomas, turētu muti vai dziedātu pavisam citu dziesmu, ja būtu toreiz kaut gadiņu padzīvojusi zem komunistu varas.

Nesaku, ka mums tagad jāskrien rīkoties tieši tāpat kā lietuviešiem, taču tas ir ļoti labs precedents, lai sāktu runāt par pagātni, neprasot, ko par to domā Eiropā, Maskavā vai vēl kaut kur.

LA.lv

March 24, 2019 Posted by | Vēsture | 1 Comment

“Domuzīmes” diskusija par čekas maisu mantojuma izvērtēšanu


Pēcvārds. ‘Domuzīmes’ diskusija par čekas maisu mantojuma izvērtēšanu


Viss raksts: https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/pecvards-domuzimes-diskusija-par-cekas-maisu-mantojuma-izvertesanu.d?id=50930439


Interneta platformā “Kgb.arhivi.lv” sākta LPSR VDK dokumentu arhīva veidošana. Tajā publicētas arī čekas aģentūras kartītes. Uz to Latvijas sabiedrība gaidīja 27 gadus. Kā rit smagā pagātnes mantojuma izvērtēšana?

Žurnālistes Aijas Cālītesvadītajā sarunā piedalās Ainārs Bambals, Dr. hist., Latvijas Nacionālā arhīva eksperts, bijušais Latvijas PSR VDK darbības zinātniskās izpētes komisijas loceklis; Bonifācijs Daukšts, Mg. hist., Latvijas PSR bijušais VDK darbības zinātniskās izpētes komisijas loceklis; Eva Eglāja-Kristsone, Dr. philol., LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece; Daina Bleiere, Dr. hist., LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece; Pēteris Krilovs, kino un teātra režisors, Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēks.

Kā raksturojami publiskotie dokumenti?

Ainārs Bambals.Atgādināšu, ka Latvijā atstātais PSRS okupācijas laika Valsts Drošības komitejas materiālu klāsts ir nepilnīgs. Turklāt 1991.—1992. gadā to sadalīja starp vairākām institūcijām, pārkāpjot arhivistikas provenanses principu, ka visiem vienas iestādes dokumentiem jāglabājas vienkopus. Lielākā daļa lietu par 58 000 filtrēto personu, 60 000 cilvēku izsūtīšanām tika nodotas Valsts arhīvam, IeM tika nodotas VDK pavēles un instrukcijas, Policijas akadēmijai — vispārējā bibliotēka, daļa materiālu nonāca Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijai, daļa — Augstākajā Padomē.

Lielu dokumentu daļu izveda uz Krievijas specializētajiem arhīviem: slepenās lietvedības lietas, aģentu personīgās un darba lietas nonāca Saratovā un Uļjanovskā. Tām trūkstot, Latvijas valsts nevar pierādīt personu nodarījumu, jo nav ziņojumu, pēc kuriem varētu spriest par vainas pakāpi. Krievija 90. gadu sākumā pat bija gatava tos atdot, bet ar noteikumu, ka tos noslepenos uz 75 gadiem. Augstākā Padome tam nepiekrita.

Vai pastāvēja viltojumu iespēja, it īpaši 80. gadu beigās? Daudzi tagad saka — neesot zinājuši, ka ieskaitīti aģentos, pauž izbrīnu par kartītes esamību un noliedz jebkādu sadarbību.

A. B. Vairāk nekā 4000 aģentu kartītes, kas tika publiskotas, ir aktīvā aģentūra, kura bija VDK rīcībā 1990.—1991. gadā. LPSR VDK aģentu personīgo un darba lietu 53 reģistrācijas žurnālos fiksētas ziņas par 24 000 aģentu laika posmā no 1953. gada līdz 1987. gadam. Domājams, visā padomju okupācijas laikā Latvijā fiksēto aģentu skaits ir daudz daudz reižu lielāks. Baltijas Kara apgabalam bija sava aģentūra, robežapsardzībai — sava, IeM — sava utt. Lietuvā bija ap 100 000 aģentu.

Dokumenti ir autentiski, un to saturs nav apšaubāms. Par aģenta vervēšanas faktu kartīti sastādīja operatīvais darbinieks, apstiprināja viņa tiešais attiecīgās daļas priekšnieks. Bet VDK priekšsēdētājs reizi divos gados pārbaudīja, cik perfekti šī sociālistiskās likumības procedūra tiek ievērota. Iestādē bija izveidots siets aiz sieta, filtrs aiz filtra. Un par falsifikācijām tur nevarēja būt runas.Pēdējos gados popularizētie pekstiņi un spekulācijas, ka čekai vajadzēja taisīt sociālistiskās sacensības plānu, safabricēt pierakstījumus, — tā nav taisnība. VDK bija ļoti nopietna iestāde, tur nepastāvēja tāda domāšana. Lai cilvēki vispirms izlasa PSRS VDK 1983. gada pavēles nr. 00140. un 00145, tas ļaus šo kārtību izprast.

Tad būs izprotamākas, piemēram, arī kartītes ar sarkanajām, diagonālajām svītrām — tas nozīmē, ka aģents ir rezervē «īpašajam gadījumam», ka viņa vervētājs, operatīvais darbinieks saskaņā ar instrukciju varēja dot ziņu: «Sveiks, tā stunda ir pienākusi, dzimtene tevi sauc!»

Un kas ir žurnāli, kurus piesauc saistībā ar aģentu kartotēkas kartītēm? Kāpēc ir cerības, ka tie viesīs lielāku skaidrību, apstiprinās sadarbību?

A. B. Žurnālos informāciju ierakstīja tikai tad, kad pats vervēšanas fakts bija noticis. Kad pēc maija tiks publiskoti aģentu lietu reģistrācijas žurnāli, tur būs fiksēts arī vervētāja paraksts. Var salīdzināt žurnāla ierakstu ar kartīti, pārliecināties. Sadarbības fakta ar VDK lietās ir redzams, ka bijušie savervētie pat prasījuši parakstu grafoloģisko ekspertīzi, SAB TSDC ir liela kolekcija ar autentiskajiem parakstiem.

Daina Bleiere. Viena doma man nedod mieru: kāpēc cilvēki, kuri saka, ka nav zinājuši par savu esamību šajā kartotēkā, ka nav piekrituši sadarbībai, nav paši mēģinājuši iesūdzēt tiesā čekas virsniekus, kuri par viņiem uzrakstījuši kartītes? Cilvēkam ir sabojāta reputācija, bet, ja viņš aiziet uz tiesu, lai pierādītu, ka nav sadarbojies ar VDK, dabū tikai apstiprinājumu tam, ka patiesībā neko nevar pierādīt… Bet varbūt citā situācijā, kad pats čekists būtu apsūdzēts, viņš tomēr kaut ko sāktu atcerēties?

Savervēšana 80. gadu beigās tiešām pārsteidz un rada šaubas, jo tad jau viss «esot bijis skaidrs».

D. B. 1990. gadā bija skaidrs, bet ne 1987. un 1988. gadā! Tolaik joprojām bija dažādi veidi, kā čekai cilvēkus paķert. Ja pie kāda atrada 10 dolārus, tas jau draudēja ar krimināllietu. No ārzemēm gribējās atvest mantas, bet oficiāli ārpus PSRS vairāk nekā 300 rubļu izvest nedrīkstēja. Bija arī citas lietas — videokasešu pavairošana un izrādīšana u. tml. Piespiešanas instrumentu netrūka, vajadzēja tikai gribēšanu kādu savervēt.

Pēteris Krilovs. 1990. gadā sāku cerēt, ka beidzot tikšu klāt pie arhīviem, pie sava tēva Osvalda Bileskalna lietas. Tolaik Latvijā pastāvēja divas prokuratūras — viena kalpoja jaunajai Latvijai, uz to bija pārgājuši ap 90% darbinieku, savukārt 10% turpināja darbību kā Maskavai pakļautā LPSR prokuratūra. Uzrakstīju lūgumu reabilitēt manu tēvu un cerēju, ka tas ļaus iepazīties ar tēva lietu, ko arī saņēmu. Kamēr Augstākās tiesas arhīvā to lietu lasīju, pienāca vēstule no LPSR prokuratūras, kurā bija teikts, ka tēvs nav reabilitējams, ka viņš ir notiesāts un nošauts 1951. gadā taisnīgi, ka lieta nav pārskatāma. Vēl pēc kādiem mēnešiem pienāca vēstule ar uzaicinājumu, lai parakstu dokumentu, ka man nav nekādu pretenziju, ka neuzskatu nevienu cilvēku par vainīgu tēva notiesāšanā un nošaušanā. Tas bija 1991. gads. Un tas viss notika paralēli! Anormāli!

Kad lasīju tēva lietas dokumentus, gāju arī pie lieciniekiem, kas vēl bija dzīvi, vai viņu radiniekiem, un man iznāca viņus konfrontēt ar to, ko viņi teikuši 1944., 1945., 1947. gadā un ko stāsta tagad. Tad sapratu: lai cik čekas dokumenti būtu «sausi», tendenciozi izteikti, saturā stipri rediģēti, vērīgi pētot, var diezgan skaidri rekonstruēt čekas manipulācijas, upuru psiholoģisko padošanos bailēm un šantāžai, latviešu pēckara sabiedrības ārkārtīgu tendenci kolaborēt ar okupācijas varu. Uz šā brīža situāciju pēc kartotēkas publicēšanas es mēģinu skatīties ļoti vispārīgi, jo man tas jau ir noiets etaps.

Eva Eglāja-Kristsone. Patlaban ir redzams, cik nevajadzīgs bijis šis noilgums, gadiem nepublicējot VDK dokumentus. Ir pagājis laiks, nomainījušās paaudzes. Visinteresantāk publicētās kartītes pētīt ir īpaši 50.—60. gados dzimušajiem, sastopot tur kolēģus, varbūt autoritātes, radus, kaimiņus. Ne velti Alvis Hermanis, kurš ir no 60. gados dzimušās paaudzes, Jaunajā Rīgas teātrī veidos izrādi par čekas maisu izpēti.

Varbūt noilgums bijis tieši tāpēc, lai šis jautājums «pārdegtu» un skartu aizvien mazāku sabiedrības daļu? Lai nebūtu jāatbild par savu rīcību un tai nebūtu nekādu seku?

D. B. Nedomāju, ka bija kāda ilgtermiņa stratēģija. Drīzāk bailes no tā, ka tas vēl vairāk sašķels mūsu jau tā sašķelto sabiedrību, destabilizēs situāciju. Protams, nevar izslēgt arī savtīgas intereses — pēc iespējas attālināt konkrētu cilvēku vārdu publiskošanu.

P. K. Ja uz šo «atklātības» manifestāciju skatās no egoistiska skatpunkta — vai mani tas skar, vai neskar? —, tad, jā! Bija vērts vilkt garumā, lai apkaunojums izbalētu. Bet no parādības vispārinājuma skatpunkta viss paliek spēkā — sabiedrības, nācijas, kolektīvās pašapziņas masveida kapitulācija naidīgas ideoloģijas priekšā.

A. B. Maisu saturs interesē piecdesmitgadniekus un vecāku paaudzi. Tie, kam ir 40, kaut cik tam pievērš uzmanību, savukārt cilvēkus pirms un pēc 30 gadu vecuma šis jautājums neinteresē.

E. E.-K. Ja es nebūtu pētniece, diez vai šī tēma saistītu arī mani, jau 70. gados dzimušo. Ir, protams, interesanti zināt, ko saka sabiedrībā pazīstamie cilvēki, kuru vārdi izlasāmi kartītēs. Vai izpētīt situāciju dzimtajā pusē. Es mācījos Valmierā, un mūsu fizkultūras skolotāja un vēstures skolotāja vārdi kartotēkā bija pārsteigums. No Valmieras tur ir vairāki, kas padomju laikā bija saistīti ar vēstures mācīšanu vai pētīšanu.

Tagad notiek mēģinājums šo informāciju ātri norīt un aizmirst. Bija ziņkāres bums, emocijas, varbūt daļēji mediju uzjundītas. Tomēr sabiedrības noskaņojums, šķiet, tulkojams kā vēlme ātri tam pāriet pāri, pat kaut kādā mērā attaisnot kartītēs esošos. Tomēr zinu, ka ir arī tā — ierauga cilvēku, kurš izrādījies kartotēkā, un pāriet uz otru ielas pusi.

Bet kā pret viņu vajadzētu izturēties?

P. K. Nekā īpaši! Vajag runāt, jautāt, saprast.

D. B. Katrs gadījums, kā cilvēks ir kļuvis par čekas aģentu, ir individuāls. Arī sadarbības līmenis un tās izpausmes varēja būt visai atšķirīgas. Tādēļ attieksmei pret viņiem ir jābūt individuālai, un tāda tā pārsvarā arī ir. Daudz atkarīgs no tā, kā cilvēks pats reaģē uz šo faktu — vai ir jūtama patiesa nožēla, vai tikai izlocīšanās un noliegums. Čekas aģenti ļoti bieži bija ne tikai sistēmas instruments, bet arī upuri. Taisnīgums prasītu par to neaizmirst, bet nedrīkst ignorēt arī to ļaunumu, ko viņi nodarīja.

Arī žurnāla “Domuzīme” autoru vidū izrādās savulaik VDK savervētie. Jāatzīst, ka pret viņiem dominē apjukuma, neveiklības sajūta. Šķietama tolerance pārsniedz jelkādas agrāk pašsaprotamas ētikas normas. Ja studiju laikā mēs atklātu, ka kāds ir stukačs, attieksme būtu skaidra. Mūs nesaraudinātu ar stāstiem «gribējās uz ārzemēm», «gribējās būt par farcovščiku».

A. B. Jāpagaida, kad arhīvā būs pieejama datubāzes “Delta” informācija. Tur ir ziņojumu kopsavilkums par konkrēto cilvēku. Latvijā bija palikuši ap simt optisko magnētisko disku, kurus čeka pēdējā brīdī nodzēsa. Bet Latvijas speciālistiem lielu daļu no “Deltas” informācijas izdevās atjaunot un pārnest informāciju uz modernākiem datu nesējiem.

“Delta” netiks izlikta internetā, kā tagad kartītes, bet būs pieejama arhīvā. Kad Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs nodos arhīvam dokumentus papīra formātā, pētnieki ar tiem varēs strādāt lasītavā. Nacionālais arhīvs nevar digitalizēt miljoniem lapu vienā mirklī, un tas arī nav nepieciešams. Svarīgi ir parādīt būtiskākos dokumentus, kas izgaismo totalitāro režīmu.

E. E.-K. To arhīvs darīs ļoti labi — sistemātiski publicēs dokumentus ar komentāriem. Otrs — dzīvesstāstu līmenis. Pat ja mēs pie ziņojumiem nekad netiksim, vajadzētu uzrunāt tos cilvēkus, kuri ir sapratuši, kurš par viņiem ir ziņojis. Domāju, ne vienu vien cilvēku, ieraugot ziņotāju vārdus, šobrīd pārņem visai skaidra apjausma, varbūt pat sakarību apjēgsme par to, kāpēc viņa dzīvē notika vai nenotika tas un tas. Ir nepieciešams, lai sāk runāt upuri. Bet kā to rosināt un sākt šādu procesu?

Bonifācijs Daukšts. Diemžēl sabiedrībā vēl joprojām mājo pagājušu laiku bailes. Krievija ir tuvu, pieredze liecina, ka tās specdienestiem rokas tomēr vēl ir garas un sāpīgas (Skripaļu gadījums). Tāpēc tie, kas ir cietuši no čekas, nereti atsaka iepriekš visai apņēmīgi, entuziastiski apsolītas intervijas. Kaut ko apgalvot par reālu kādas personas ļaundarīgu sadarbību ar čeku varēs TIKAI pēc “Deltas” ziņojumu apskatu publicēšanas šī gada maijā, JA vien tā informācija nebūs nocenzēta līdz bezjēgai.

P. K. Labāk gan vienu reizi no sevis spogulī tā īsti nobīties, nekā dzīvot ideālos priekšstatos, ka «ar mani tas nevar notikt».

Kas mūsu sabiedrībā un Latvijā būtu citādi, ja VDK dokumentu publiskošana būtu notikusi 90. gados?

A. B. Būtu noskaidrota patiesība. Mēs kā nācija būtu savstarpēji izlīguši, sāpīgā pagātne būtu izrunāta, un sācies atveseļošanās posms. Tie nav tikai tukši vārdi. Sabiedrība būtu taisnīgāka un vitālāka, varbūt nebūtu tik daudz aizbraucēju — tās sekas ir daudzas un dažādas.

2000. gada sākumā Jurim Vidiņam bija sakarīgs lustrācijas projekts, kuru toreizējā Saeima atsvieda atpakaļ. Arī tolaik varēja notikt lustrācija, vainīgie — nožēlot savus nodarījumus, izpirkt vainu.

P. K. Kas lustrēšanā par sevi jāatklāj?

A. B. Kā pie bikts — vervēšanas datums, apstākļi, motīvi utt. Ja cilvēks nonāca VDK uzmanības lokā saistībā ar vervēšanu, tad tika sastādīts vervēšanas plāns, piesūtīti citi aģenti, kas noskaidroja viņa paradumus, intereses, «sociālo portretu», tika vākta informācija no citiem avotiem, darbavietas, dzīvesvietas utt. Būtu jāizstāsta viss par šo viņam zināmais.

D. B. Lustrācijai, t. i., iespējai brīvprātīgi nožēlot grēkus vajadzēja būt visa šī procesa obligātai sastāvdaļai. Protams, tas būtu sāpīgs process, bet stimulētu morālu pašattīrīšanos. 90. gadu sākumā iesaistītajiem vēl nebija skaidrs, kā reaģēt, un gan čekisti, gan aģenti būtu runājuši daudz vairāk. Pašlaik visiem jau ir izstrādājusies sava aizsardzības taktika, nospraustas aizsardzības līnijas.

Kad publicēja kartotēku, es prātoju — kāpēc to tik ilgi turēja slepenībā? Tas ir nodarījis būtisku kaitējumu izpratnei par to, kā darbojās totalitārā sistēma, jo šo materiālu var analizēt, tas parāda, kā čeka darbojās, kas to interesēja, kas neinteresēja.

Arī diskusijas ap kartotēku parādīja skaidrāku ainu, lai gan neskaidrību joprojām ir daudz. Jau filmā “Lustrum” ietvertajās intervijās redzams, kā mēs pret šo smago mantojumu attiecamies un ka patiesībā negribam par to atklāti runāt. Tādēļ kartotēku publicēšana tikai daļēji risina pagātnes pārvarēšanas uzdevumu.

Tomēr vismaz vienā aspektā rezultāts ir pozitīvs: padomju gadu skartajām paaudzēm piemīt kaut kāda totalitārā paranoja. Jauni cilvēki to nesaprot — tās pastāvīgās sarunas kolēģu, studiju biedru, draugu lokā (protams, tādu, kam var uzticēties) — kurš no mums ir «stukačs»? Būtībā tā bija vispārējas savstarpējas neuzticēšanās un baiļu sistēma. Kartīšu publicēšana mums lielā mērā no šīs paranojas palīdz atbrīvoties, arī attīrīties.

P. K. Kultūras akadēmijā aktieriem uzdod tādu vingrinājumu — etīdes partnerim pateikt: «Es par tevi kaut ko uzzināju, bet pateikšu rīt!» Viss, tas cilvēks jau ir okupēts, sasaistīts, turklāt tā ir tik prasta lieta, ko spēj izdarīt katrs. Šo vienkāršo psihotehniku izmantoja arī čeka.

D. B. Paskatījos statistiskajā kartotēkā par savu dzimto Alūksnes rajonu. Tur savervēto ir salīdzinoši maz. Katrā kolhozā nemaz nesanāktu. Bet redzams, ka čeka darbojās ļoti mērķtiecīgi, bija skaidri virzieni, kurus tā kontrolēja. Viņu cilvēki bija «atslēgas vietās», kur varēja piekļūt pie tās informācijas, kas VDK interesēja.

A. B. Nevajadzēja nemaz katrā kolhozā kādam būt. Pietika ar vienu zootehniķi, kurš astoņus kolhozus apbraukāja, vai ar kioska pārdevēju dzelzceļa stacijā vai oficianti — lai modrās acis un ausis ir tur, kur cilvēki apgrozās.

Kāda bija hierarhija — vai VDK atradās komunistiskās partijas pakļautībā vai otrādi? Vai čeka bija izveidojusies par pašpietiekamu varas «homunkulu», kuras spēkos bija manipulācijas ar sabiedrību, tajā skaitā kompartiju?

A. B. Galvenais jeb vadošais spēks tomēr bija kompartija, čeka bija paklausīgs izpildītājs. Jau kopš 90. gadiem mediji pasniedz tā: briesmīgā čeka un, no otras puses, piemēram, pieklājīgais, izskatīgais, simpātiskais kompartijas sekretārs Anatolijs Gorbunovs, ar kura akceptu Bugaja vadītās Rīgas milicijas pārvaldes miliči un Rīgas Milicijas skolas kursanti 1987. gada 23. augustā iztrenkāja demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa. Vēl tā paša gada 18. novembrī lika nostādīt ap Brīvības pieminekli miliču un kārtības sargu ķēdi, lai neviens tam netiek klāt. Visi to labi atceras. Un arī to, kā Gorbunovs pēc gada kažoku apgrieza pilnīgi uz otru pusi. Lūk, par tiem, kas deva rīkojumus čekai, mēs nerunājam.

D. B. Pēdējā laikā bieži uzsver, ka Latvijas kompartija vadīja čeku. Bet tā mēs radām jaunu mītu cilvēkiem, kuri nezina un nevar iedomāties, kā, kādā līmenī un veidā partija vadīja. LKP un VDK attiecības bija komplicētākas, un tās nedrīkst atraut no visas Padomju Savienības konteksta. LPSR VDK bija koprepublikāniska institūcija, tās lielā priekšniecība — PSRS VDK — bija Maskavā. Turklāt lielās, politiskās nostādnes deva politbirojs Maskavā.

Staļina laikā aktuāla bija tēze, ka, pieaugot sociālisma panākumiem, pieaug arī pretestība, tātad jāiztīra visi šķiras ienaidnieki, un to neizdomāja vis Latvijas kompartijas vadītājs Kalnbērziņš, bet gan Staļins. Hruščova laikā radās teorija par to, ka «sociālisms ir uzvarējis» un tie, kas pretojas sociālismam, ir nonākuši maldos vai ir veco režīmu paliekas. Šādā nozīmē, protams, kompartija vadīja VDK. Čeka vadījās pēc vispārējām politiskām nostādnēm, un katrā republikā tās bija jārealizē. Latvijas kompartijas CK bija jākontrolē, kā tas notiek.

Bet vai VDK ikdienas darbs tika kontrolēts? Stipri šaubos. Kā un cik lielā mērā, vēl jāizpēta. Lai gan ir skaidrs, ka vismaz kopš 50. gadu vidus svarīgākajās politiskajās lietās čeka lēmumus un darbības saskaņoja ar LKP CK. Kompartijai vismaz teorētiski bija jākontrolē čekas kadru izvēle republikā un tās sekošana «partijas līnijai». Dažādu Maskavas (PSKP CK) ierosinātu kampaņu īstenošanā drīzāk var runāt par ciešu savstarpēju sadarbību un koordināciju.

Piemēram, 60. gados un 70. gadu sākumā bija «policijas bataljonu prāvas» — ikvienā republikā, kuras teritorija Otrā pasaules kara laikā bija atradusies vācu okupācijā, vajadzēja notikt paraugprāvām, kurās atkārtoti tiesāja garus sodus lēģeros jau izcietušos savulaik policijas bataljonā dienējušos vīrus. LKP CK rūpējās par propagandas nodrošinājumu, bet VDK par prāvu sagatavošanu. Vai spriedumi tika saskaņoti ar CK, nezinu, bet pieļauju, ka jā. Šo jautājumu nedrīkst vienkāršot. Kompartijas CK uzdevums bija kontrolēt VDK kadru politiku, bet čeka kaut kādā ziņā varēja kontrolēt kompartiju, tajā skaitā tās vadošos kadrus, jo varēja piegādāt CK kompromitējošas ziņas un tādējādi nobremzēt vai pārtraukt partijas vadošo darbinieku karjeru.

A. B. Turklāt partijas vadošie darbinieki piedalījās valsts īpašuma izzagšanā, veda no ārzemēm deficīta preces. Interesanti, ka VDK 7. nodaļas kartītes, kurās bija cilvēki, kas ziņoja par ekonomiskajiem noziegumiem, ir pilnībā izravētas, un mēs nezinām, kur tās palikušas.

Kāda bija VDK ietekme uz kultūras personībām, to skaitā trimdas latviešu sabiedrību?

E. E.-K. Domāju par to diedziņu, kurā joprojām tiek turēti cilvēki, kuri ir šajās kartītēs. Kad rakstīju grāmatu “Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti” un daudz pētīju 1964. gadā VDK izveidoto Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, runājos arī ar rakstnieku cunftei piederošo nu jau mirušo Jāni Aneraudu, kurš ļoti ilgus gadus bija tās sekretārs. Joprojām viņā bija jūtamas kaut kādas bailes un vēlme, lai nekas no viņa stāstītā nekur netiktu publiskots. Labprāt uzzinātu, kas notika ar viņa autobiogrāfiju un atmiņām, kuras viņš tobrīd rakstīja ar domu — lai ģimene zina, kā viss bija.

Šī piesardzība lika domāt, ka viņš bijis iesaistīts diezgan augstā līmenī. Tāpēc bija pārsteigums ieraudzīt viņa kartīti, jo viņš bijis tieši tāds pats aģents kā daudzi citi, piemēram, Žanis Zakenfelds, kurš pildīja dažādus amatus VDK piesegorganizācijās. Šķiet, literārajā vidē aģentu ir maz. Kartītēs ir Valdis Rūmnieks, Vladimirs Kaijaks, Viesturs Vecgrāvis, Andejs Grāpis, Andrejs Dripe… Savukārt tie, kurus es mēģinu grāmatā atklāt, aģentu kartotēkā nav. Jautājums: kur viņi ir? Māra Zālīte pirms dažiem gadiem teicās zinām, kuri trimdas latvieši bija VDK aģenti. Publiski viņa par to nav runājusi, cik zinu, tas palicis arī filmas “Lustrum” aizkadrā. Bet arī šie vārdi jāmeklē un ar viņiem jārunā.

A. B. Šīs aģentu kartotēkas mums nav pieejamas. Daļa iznīcināta vai aizvesta uz Maskavu. Padomju drošības dienestiem ārzemnieks bija sevišķi vērtīgs kumoss. Kā man stāstīja VDK dokumentu pārņēmēji, 1991. gadā vienā no pārņemamajām VDK ēkām bijis arī trimdas latviešu periodikas krājums — avīzes Laiks, Brīvā Eiropa, Austrālijas Latvietis —, un pie ziņām par trimdas tautiešiem maziem burtiņiem bijis pierakstīts: VDK 2. daļa, VDK 5. daļa… Visas avīžu ķīpas drīz vien pazuda. Bet tas, ka Latvijas PSR čeka sekoja visām trimdas aktivitātēm, ir skaidrs.

Kopš 50. gadiem spiegu lietās Maskava Latvijas čekai gan vairs neuzticējās. Ārējā izlūkošana pārgāja Maskavas pārraudzībā. Latvijas čeka bija pasūtījumu izpildītāja, pieslēdzās atsevišķu uzdevumu veikšanai.

Vai ar kalpošanu čekai daļa no tautas zieda — radošā inteliģence jeb šodien mēs teiktu «kultūras cilvēki» — varēja «nopirkt» sev labākus darba apstākļus, lielākas iespējas?

P. K. Vai tāda sadarbība varēja garantēt darbu? Tik tieši ne, jo kino ir jāprot taisīt un arī citās mākslās kaut ko ir jāspēj izdarīt. Nebija tā, ka kādu savervēja un viņš uzreiz sāka taisīt filmas. Bet reprezentēties — jā. Simboliskais gadījums — aktrisi Dzidru Ritenbergu 1957. gadā Venēcijas kinofestivālā apbalvo ar Volpi kausu, bet viņa neaizbrauc uz Venēciju, jo «nebija droša», tāpēc viņas vietā aizsūta kādu no Krievijas.
Esmu daudz domājis par šīm sakarībām savas jaunības, studiju gados un par šodienas reakcijām. Par padomju laikiem patlaban spriež un tos attēlo ārkārtīgi primitīvi un sekli.

Vistipiskākais, ko atceros, — visi it kā gribēja būt ļoti brīvi. Un kaut kā piemērojās… 60.—70. gados mēs zinājām, ka padomju režīms nomināli ir, bet teicām cits citam: paskaties, māksla tomēr ir lieliska, vai ne? Redz, viens aizbrauc uz ārzemēm parādīt filmu, otram izdod grāmatu… Visi taču zināja, ka šīs iespējas tiek pirktas par šo sadarbības likmi!

Man no tās kartotēkas tikai pāris cilvēku ir pārsteigums. Savā vidē mēs skaidri zinājām, ka, lai varētu filmēt Austrumvācijā vai Irānā, kolēģis ir piekritis sadarbībai. Pat ja viņu pieliek tikai par tulku kādai starptautiskai grupai vai delegācijai un notiek vienkārša profesionāla domu apmaiņa — viņam jau ir čekas ziņotāja ēna, pat ja piekrišana ir tādā «drusciņ» līmenī.

Par šo melīgo brīvības sajūtu tomēr vajadzēja maksāt augstu likmi, un vēlmi pēc tās brīnišķīgi varēja izmantot. Palasiet Imanta Lešinska grāmatu “Starp divām pasaulēm” — ar kādu garšu tur aprakstīts, kā dzejnieki viņam skrien šņabi pirkt un kā viņš, kājas sakrustojis, ar viņiem tērgā. Tur taču viss ir skaidri redzams, nekas vairāk arī nav jātēlo.

Galvenais, kas nenotika 90. gados pēc neatkarības atgūšanas, — nebija attīrīšanās. Sabiedrībā spontāni ieviesās kolektīvs viedoklis par padomju periodu: vispār, mēs jau tā tīri un godīgi dzīvojām, tagad vienu netīru vatenīti nometām, lai nu tas tur kaktā stāv — tas tāds kauns! Uzvilkām tīras drēbes, un pat pirtī nebija jāiet! Tā nospļāvāmies pār plecu — ai, cik «tajos» laikos viss bija stulbi! Un aizmirsām. Simboliskos rituālus izdarījām. Bet neviens nepateica, ka, vecīt, tu taisīji filmas, tu taisīji izrādes, tu brauci uz ASV, tu izstādījies Rietumeiropā… Tagad it kā vairs nezinām, kā attiekties pret to kartotēku. Bet principā taču viss ir skaidrs.

Man kāds žurnālists nesen jautāja: vai es zinājis, ka Rīgas kinostudijā tāds Jānis Veļičko bijis aģents? Protams, mēs visi zinājām, ka viņš ir tas cilvēks, kuru kā filmas direktora vietnieku pieliek pie grūtām filmām ar vienu funkciju: viņš bija TAS cilvēks. Viņa klātbūtnē reti dzēra šņabi, reti runāja… Viņš bija viens, drūms, zināja, ko no viņa prasa, bet viņš tur bija.

B. D. Šī pieejamā kartīšu kartotēka ir tāda «kalpu gala» kartotēka. Te vīd tikai čekas sistēmas gribīgi vai piespiedu kalpi, pakalpiņi un «sutkas» vai vagari — augstākajos gadījumos. Bet Latvijā, Baltijā darbojās arī tās, kā PSRS okupācijas kara bāzes, tēlaini izsakoties, «muižnieku kārtas» specdienesti. To vadošajā līmenī kāds latvietis vai «mazākumtautietis» faktiski bija izņēmums un retums. Virsnieku vide Baltijā robežapsardzē un raķešu karaspēkā bija īpaši «rasistiski» lielkrieviska. Bet viņiem tomēr bija sava, zemajā līmenī, stukaču, informatoru sistēma no «iedzimtajiem». Baltijas kara apgabala, GRU, robežapsardzības, raķešu bāzu apkaimes u. c. stukaču tīkli nepārklājās. Par tiem ir minimālas ziņas, arhīvi aizvākti uz austrumiem un nav pieejami. Bet dažam tas varēja būt «savs», primārais, gandrīz garantēti neuzejamais stukaču darbības tīkls. Šo personu vārdi un uzvārdi nebūs atrodami pat vispilnākajos VDK jeb KGB «maisos». Tie ir pavisam citās kartotēkās.

Reizēm publikācijās uzpeld arī nenoskaidrotais «3. Spēks», kas 1991.gada janvārī šāva no Bastejkalna. Arī te pagaidām pētniekiem rēgojas tikai melna bilde.

Vēl nedrīkst aizmirst, ka daļa 50.—60. gadu nacionālkomunistu bija cilvēki ar kriminālu pagātni. Bēdīgi slavenais vēsturnieks Jānis Dzintars, Atmodas trenkts, aizmuka uz Maskavu. Pie kā? Uz dzīvokli pie daždien apjūsmotā nacionālkomunistu ēras lauksaimniecības ministra Aleksandra Ņikonova. Pēc kara viņi kopā bija karojuši pret nacionālajiem partizāniem. Ņikonovs Daugavpils partijas nomenklatūrā vadoši bija atbildīgs par čekas aģentu infiltrāciju nacionālo partizānu kustībā un, jo sevišķi, katoļu baznīckungu vidē.

D. B. Kartotēka it kā ļauj norādīt, kuri ir tie «sliktie». Mēs visi pārējie esam «labie», mēs jau neko. Kaut kāda taisnība bija akadēmiķim Saharovam, kurš teica, ka ikviens cilvēks, kurš dzīvojis padomju sistēmā, ir līdzvainīgs. Varbūt ne pilnīgi visi, bet katrā ziņā vairums ar savu darbību uzturēja sistēmu.

E. E.-K. Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons strādājis «viskautkur» un bijis pakalpīgs dažādās jomās. Literatūras melnstrādnieks. Bet viņa vārda kartotēkā nav. Viņam tūlīt iznāks grāmata ar dažādiem dokumentāliem materiāliem. Bērsons tomēr bijis tik drosmīgs, ka grāmatā ielicis arī dažus ziņojumu melnrakstus. Tie rakstīti pēc viena ASV un viena Vācijas brauciena, tur varam gūt ieskatu… Un, varbūt mazliet pielabotu… Redzam, ar ko viņš ir ticies, ko darījis. Tātad viņš parakstījies, ka rakstīs šādas atskaites, bet nav aģents.

D. B. Tas, ka «atskaites rakstīja visi, kas brauca uz ārzemēm», arī ir mīts. Patiešām, atskaites bija jāraksta visiem, bet ne visi, kas brauca uz ārzemēm, bija aģenti. Aģentiem deva noteiktus uzdevumus, un viņu atskaites acīmredzot kvalitatīvi atšķīrās.Vaira Vīķe-Freiberga filmā “Lustrum” stāsta, ka pie viņas Kanādā trimdas laikos viesojušies trīs cilvēki, bet kā aģents ziņojumu rakstījis viens no viņiem. Bija dažādi. Man kolēģi stāstījuši, piemēram, baznīcas lietās — uz ārzemēm brauc trīs mācītāji, un viens par otru raksta ziņojumu. Varbūt zinātniekiem un kultūras darbiniekiem čeka uzticējās vairāk nekā mācītājiem.

P. K. Maskavā mācījos VGIK, kinoinstitūtā, kopā mācījāmies, dzērām šņabi un tad pēkšņi konstatējām, ka no 20 cilvēku kursa katru no čaļiem sauc uz specdaļu un aicina sadarboties. Man likās simptomātiski, ka mani nesauc. Kuri ir tie kritēriji, pēc kādiem izvēlas? Kad pēc kāda laika mums ar vienu pasniedzēju izvērtās tāds politisks strīdiņš un es, kā parasti, šo to ironiski izteicu, viņš sacīja: «Tu vispār klusē, mēs zinām, ko tu par mums domā!» Tā nu man nekad arī netika piedāvāta sadarbība.

B. D. Kad 70. gados studēju vēsturniekos, manā kopmītnē dzīvoja kāds visādi atraktīvs čoms. Šad tad kopā iedzērām, kā jau studentu vidē ierasts. Reiz viņš tādā vakarā atzinās, ka ir piespiedu stukačs. Kā Kestners rakstījis, viņa dzīvē sāka valdīt «tipiski slāviska atmosfēra — vodka, pašmocības un vīriešu asaras». Kursa biedri situāciju zināja. Atmoda viņu izglāba.

P. K. Teātrī daudz esmu strādājis ar Dostojevska tekstiem. Brīnišķīga epizode “Brāļos Karamazovos”, kurā pie Ivana, visneticīgākā no dēliem, bezdievības sludinātāja, atnāk Velns. Un izrādās — foršs cilvēks tas velns! Viņš runā ļoti draudzīgi, pat palīdz, saka godīgas un tīras lietas… Kad ar jaunajiem aktieriem to taisīju, likās — tas ir kaut kas, ko es gribu pastāstīt par šiem padomju gadiem. Tā ir šī neģēlība, jo rada tādu atkarību… Tu nevari psiholoģiski tam pretoties, jo velns ir kā okupants, viņš strādā tevī, tavā apziņā, ir gan maigs, gan zinošs…

Ir jāsaprot, ka aģenti un ziņotāji tomēr izjuta varu — varu pār citiem cilvēkiem. Un tagad viņiem grūti atzīties, ka patiesībā viņi paši tai varai ir bijuši tikai tādi «sešinieki». Un vēl ir arī apjausma par šo cilvēku pazemojumu, ka viņi paši no šīs varas ar šo vervēšanu tika pazemoti. Arī par to nerunā. Jo kauns.

Vai ir zināms, cik čeka aktīvi spietoja ap Tautas fronti?

A. B. LKP CK bija svarīgi kontrolēt procesus, vajadzēja zināt, kas tur notiek. Un drošības komiteja darīja savu darbu. Gorbačovam bija svarīgi vadāmi masu procesi, bet galu galā tie izgāja ārpus kontroles. Viņiem nebija tik daudz cilvēku, lai pilnīgi visu varētu kontrolēt. Latvijā tolaik bija tikai apmēram 430 operatīvo darbinieku, pārējie bija atbalsta dienests.

B. D. Bija tādi, kas domāja, ka izveidosies jauna, Latvijas Republikas labā, «baltā čeka» un varēs turpināt strādāt tai.

D. B. Edmunds Johansons, tālaika Latvijas PSR VDK vadītājs, līdz 1991. gada 24. augustam bija Godmaņa pirmās valdības [1990. gada 7. maijs—1991. gada 19. novembris] sastāvā, bet Rubika LKP CK biroja loceklis bija viņa vietnieks Trubiņš. Viena versija, kā to skaidro, — čeka bija sadalījusies divos grupējumos, viens bija par sadarbošanos ar nākamo Latvijas Republiku, otra palika promaskaviska. Bet, iespējams, tā bija tikai spēle, lai izrādītos gatavi jebkādam pavērsienam.

B. D. Tāda detaļa — 1992. gadā biju LR Ārlietu ministrijas eksperts Latvijas sarunās ar Krieviju par tās bruņoto spēku izvešanu. Pēkšņi sēdes laikā man saka: lejā pie caurlaides Johansons esot atnācis, piedzēries, ej paskaties, ko ar viņu darīt! Johansons — es gribu uz delegāciju! Atbildu viņam — jūs neesat mūsu delegācijas sarakstā! Viņš — bet es nāku uz to otru, uz krievu! Krievi viņu pieņēma kā savējo.

D. B. Atgriežoties pie aģentiem jāteic, ka, protams, katra cilvēka gadījums ir individuāls. Tāpēc būtiski, ja šis klusēšanas zvērests, šī omerta tomēr tiktu lauzta, jo ir ļoti svarīgi uzzināt un izprast, kā sistēma darbojās. To nevar bez tā, ka cilvēki stāstītu, kā tas aizsākās, kādi bija kontakti, kā viņi nonāca čekas redzeslokā… Cik saprotu, vervēšanas process bija pietiekami ilgs un nebija tā, ka uzreiz cilvēku «savāca». Šodien daudzi saka: jā, kaut kas tur bija, es kaut ko tur izdarīju, un mani saņēma un lika parakstīties. Visticamāk, tā nebija. Bet, lai mēs saprastu, kā tas darbojās un kaut kādā ziņā no tā visa varētu atbrīvoties, svarīgi, ka atrastos vairāk cilvēku, kuriem būtu drosme pastāstīt par sevi. Pat ja viņi nestāstīs visus simt procentus, arī 40—50% daudz dos.

A. B. Visi šeit atstātie VDK dokumenti ar laiku nonāks Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā un būs pieejami pētniekiem mūsu lasītavā. Aicinu cilvēkus, pirms klikšķināt internetā kartītes, izlasīt turpat publicētās VDK instrukcijas un citus dokumentus, tad daudz kas kartītēs kļūs skaidrs.

Maijā internetā būs pieejamas vēl citas apjomīgas dokumentu grupas: VDK ziņojumi LKP CK, VDM iznīcinātāju bataljonu kaujinieku lietas, vadošo čekas darbinieku kompartijas nomenklatūras lietas, visu ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrību un Intūrista, jaunatnes organizāciju dokumenti. Arī VDK aģentu personīgo un aģentu darba lietu reģistrācijas žurnāli. Jācer, ka nākamajos gados Nacionālais arhīvs internetā turpinās publicēt gan specziņojumus par nacionālajiem partizāniem, gan par pretpadomju grupu apkarošanu. Savukārt tiem, kas vēlas šos jautājumus pētīt un par tiem publiski komunicēt, arī žurnālistiem, paveras darba lauks arhīva lasītavās, lai prastu atšķirt graudus no pelavām.

Izskan, ka aģentu vieta un statuss totalitārajā mašinērijā bijusi zema, ka aģenti tādi sīkie gariņi vien bijuši. Sak, ko no tādiem prasīt, lielos lēmumus jau pieņēma citi un citur. Vai tomēr taisnība nav Uldim Ģērmanim, ka tieši uz sīkajiem ziņu pienesējiem balstījusies čekas pārraudzība pār sabiedrību un bez tiem tā būtu daudz nevarīgāka?

D. B. Sistēmas funkcionēšanā viņiem bija būtiska loma, jo viņi piegādāja čekai informāciju, piedalījās dezinformācijas izplatīšanā. Čeka gan informāciju ieguva arī no Kompartijas institūcijām un administratīvā aparāta. Taču aģenti deva iespēju čekai veikt konkrētas akcijas un iegūt tieši to informāciju, kas tai bija nepieciešama. Un viņiem bija ļoti svarīga loma, uzturot vispārēju baiļu un savstarpējas neuzticēšanās atmosfēru.

A. B. Jā, tieši «mazajiem» ikdienas cilvēkiem bija liela loma padomju totalitārisma sistēmā. Čekai nevajadzēja zināt visu par visiem, bet par konkrētām lietām un cilvēkiem. KP ar savu uzticamo VDK īstenoja totālu uzraudzību un kontroli. Un bijušās Latvijas PSR VDK un LKP dokumenti to apliecina.

P. K. No savas personīgās pieredzes varu skaidri apgalvot, ka, pēckara gados visai KGB taktikai un stratēģijai bija «asiņu» piegarša un cena — tie dalīja un reizināja cilvēku likteņus un pat dzīvības, savukārt 60.—80. gadu politikai bija padomju valsts kopskaņas, ideoloģiskā unisona stratēģija. Čeka gādāja, lai neviens pat mentāli «neizlec» no kopējās kompozīcijas, lai pat savās domās nejūtas autonoms, individuāls. Man pat ir aizdomas, ka bieži vien aģenti un kuratori mazliet azartiski spēlējās — «paskat, kā mēs viņus visus turam aiz…». Un gardi nosmējās.

March 23, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: