gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

NATO veidota filma par mežabrāļiem

NATO veidota filma par mežabrāļiem izraisa Krievijas amatpersonas apvainojumu plūdus

Viss raksts: http://www.delfi.lv/news/national/politics/nato-veidota-filma-par-mezabraliem-izraisa-krievijas-amatpersonas-apvainojumu-pludus.d?id=49043247&utm_source=draugiem.lv&utm_medium=top

Nacionālo ziņu nodaļas redaktore
NATO veidota filma par mežabrāļiem izraisa Krievijas amatpersonas apvainojumu plūdus

Foto: Kadrs no video
NATO veidotā filma “Mežabrāļi – cīņa par Baltiju”, kas šonedēļ publiskota “Youtube” kanālā, pamatīgi saniknojusi Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktori Mariju Zaharovu, kura vainojusi NATO vēstures falsificēšanā. Amatpersonas pausto vēsturnieks un Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs vērtē kā absurdu.

NATO publicētā dokumentālā īsfilma “Forest Brothers – Fight for the Baltics” astoņās minūtēs sniedz nelielu ieskatu nacionālo partizānu jeb mežabrāļu darbībā Baltijas valstu reģionā.

Īsfilmā ieskicēti Otrā pasaules kara beigu notikumi un laiks pēc tam, tajā vārds dots vēstures lieciniekiem – izdzīvojušajiem mežabrāļiem, kuri dalās savās atmiņās.

 Uz jautājumu, kāpēc šāds video veidots, Aizsardzības ministrijā (AM) portālam “Delfi” norādīja, ka ministrijā atbalsta partizānu kustības piemiņas saglabāšanu, atzīstot partizānu ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā. Savukārt video “Forest Brothers – Fight for the Baltics” ir NATO iniciatīva, tāpēc jautājumā par video izveides iemesliem būtu jāsazinās ar “NATOChannel TV”.

Portāla “Delfi” uzrunātā oficiālā NATO amatpersona norādīja, ka video publicēts par godu Latvijas armijas 10. jūlija izveidošanas gada dienai.

“NATO TV veido dažādus mediju un sociālo tīklu materiālus, un daži no tiem sabiedrībā raisa debates. Šis konkrētais video aplūko Baltijas valstu, to suverenitātes un drošības vēsturi. Video publicējām vienlaikus ar Latvijas bruņoto spēku jubilejas dienu 10. jūlijā,” sacīja organizācijas pārstāvis.

Krievijas amatpersona NATO pārmet vēstures falsificēšanu

Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova, kura 1989. gadā beigusi Krievijas ĀM Maskavas valsts starptautiskā institūta Starptautiskās informācijas fakultāti specialitātē “starptautiskais žurnālists”, kurai ir vēstures zinātņu kandidātes akadēmiskais grāds, par NATO veidoto video rullīti ir sašutusi un savas emocijas nav slēpusi savā kontā “Facebook”.

Viņa aicina “pārtraukt NATO mēģinājumus falsificēt vēsturi”, vēsta “rus.delfi.lv”.

Kas stāvēja aiz “mežabrāļiem” līdz pat 50. gadu vidum? Pareizi, Rietumu specdienesti.

Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova:Viņa raksta, ka mežabrāļu organizāciju pamatā veidojuši “līdz galam nenosistie fašisti” – pamatā tie, kas darbojušies vācu okupācijas varas pusē – policija, administrācijas darbinieki, latviešu SS formējumu karavīri un oficieri – un kas veikuši vairāk nekā 3000 diversijas, par kuru upuriem kļuvuši tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju.

“Kas stāvēja aiz “mežabrāļiem” līdz pat 50. gadu vidum? Pareizi, Rietumu specdienesti. Par to ir savākta virkne dokumentu. Un NATO par to zināms daudz labāk nekā jebkuram citam. Ir arī atslepenoti, lai arī “pierediģēti” Centrālās izlūkošanas pārvaldes materiāli par šo jautājumu,” raksta Zaharova. “Filmā “latviešu patrioti” cīnās ar kaut kādiem “padomju”. Tiem, kas nezina Rietumu propagandas vēsturi, “padomju” – tā ir kaut kāda kareivīga ārzemnieku kopiena, kas ieņēmusi Latviju. Taču nevienam prātā neienāk uzdot jautājumu – bet cik no šiem “padomju” bija latvieši?” raksta Krievijas ĀM pārstāve.

Ja tagad Bandera ir varonis un “mežabrāļi” – partizāni, kas izglābuši Baltiju, tad kas būs rīt? 

Krievijas Ārlietu ministrijas Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova“Militāri vēsturiskās biedrības, antifašistiskās organizācijas, vēsturnieki, sabiedriskie darbinieki, politologi, žurnālisti, pētnieki! Nepalieciet vienaldzīgi, šī ir vēstures kropļošana, ko apzināti īsteno NATO ar mērķi diskreditēt Nirnbergas vienošanās iznākumu, to vajag pārtraukt! Ja tagad Bandera ir varonis un “mežabrāļi” – partizāni, kas izglābuši Baltiju, tad kas būs rīt?” savā ierakstā vaicā Zaharova.

Ieraksta noslēgumā Krievijas ĀM amatpersona arī saista nacistu noziegumu izpildītājus ar mežabrāļiem.

Krievijas ĀM pārstāves teiktais ir absurds, vērtē vēsturnieks

Vēsturnieks un Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs portālam “Delfi” sacīja, ka iepriekšminētais “ir vienkārši absurds apgalvojums, kas balstās uz padomju mītiem vai propagandu. Visa pasaule domā citādi, un Krievija domā citādi. Tas ir visai tālu no patiesības”. Turklāt Krievijas ĀM pārstāve savā komentārā paudusi tādu pašu retoriku, kāda tā bijusi PSRS laikā.

Viņš akcentēja, ka ir jāsaprot, kas īsti ir nacionālie partizāni, kā to parāda gan viņu dokumentācija, gan dažādu partizānu organizāciju programmas un darbības iniciatīvas, gan nelegālie preses izdevumi, ka viņu mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana, vēršanās pret okupācijas spēkiem.

Vienkārši absurds apgalvojums, kas balstās uz padomju mītiem vai propagandu.

Vēsturnieks un Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs:“Daļa no viņiem, kas agrāk bija dienējuši leģionā vai citās vienībās, bija saistīti ar vācu varas struktūrām pirms savas darbības nacionālo partizānu rindās, tas bija vienkārši neizbēgami, jo Latvija Otrā pasaules kara laikā piedzīvoja gan padomju, gan Vācijas okupāciju, bet teikt, ka tāpēc viņus organizēja vācu okupācijas vara, ir diezgan absurdi. Ir vienkārši jāsaprot, kādi bija vācu okupācijas varas mērķi un kādi nacionālo partizānu mērķi, un arī to, kāda bija konkrētā darbība,” sacīja vēsturnieks.

Viņš arī kā absurdu apgalvojumu novērtēja izteikumu par to, ka Rietumu specdienesti būtu veidojuši un uzturējuši mežabrāļu darbību, atzīstot, ka vēlāk – četrdesmito gadu otrajā pusē un piecdesmito gadu sākumā – bija dažādi Rietumu mēģinājumi iesūtīt aģentus, kas bija savervēti Vācijā vai citur, lai viņi kaut kādā veidā uzņemtu sakarus ar okupēto Latviju.

Ja partizāni sadarbojās un daļa grupu cerēja uz Rietumu sabiedroto atbalstu, es tur neko kriminālu nesaskatu.

Vēsturnieks un Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs:“Tas jau absolūti nenozīmē, ka tas ir primārais, kas iniciēja partizānu kustību. Tā bija pilnīgi spontāni radusies,” sacīja Neiburgs, piebilstot, ka “tā vienkārši ir spekulācija: paņemt vienas nelielas epizodes no kopējās partizānu darbības un pasniegt, ka tas bija partizānu darbības pamatā vai galvenais”.

“Bet, no otras puses, ja partizāni sadarbojās un daļa grupu cerēja uz Rietumu sabiedroto atbalstu, es tur neko kriminālu nesaskatu. Tas noticis Aukstā kara apstākļos, kad tieši sabiedrotie un PSRS bija kļuvuši par pretiniekiem. Ir tikai loģiski, ka partizāni cerēja, ka [sabiedrotie] atbalstīs demokrātiskās pasaules valstis, kas varētu dot atbalstu brīvības centienu īstenošanā,” vērtēja vēsturnieks.

“Pret ko viņi [mežabrāļi] cīnījās? Pret totalitāro, staļinisko Padomju Savienību, okupācijas režīmu,” atzina Neiburgs.

Savukārt portāla “Delfi” uzrunātā oficiālā NATO amatpersona nekomentēja, vai organizācijas pārstāvji plāno Zaharovas komentāriem atbildēt.

Kas bija mežabrāļi

Par mežabrāļiem (lietuviski “miško broliai”, igauniski “metsavennad”) neoficiāli sauc bruņotus grupējumus, kas darbojās pagājušā gadsimta 40. un 50.gados Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijā. Šie veidojumi iestājās pret Krievijas varu un par šo republiku 1940. gadā līdz ar Baltijas pievienošanu PSRS zaudētās neatkarības atjaunošanu. Visplašāk šī kustība darbojās Lietuvā laikā no 1944 . līdz 1947. gadam.

Pēc Otrā pasaules kara atsevišķas okupēto Baltijas valstu mežabrāļu un partizānu grupas sazinājās ar ASV, Zviedrijas un britu specdienestiem, kas Baltijas valstu teritorijā pat īstenoja vairākas operācijas, iesūtot savus aģentus, kuru uzdevums bija apsekot pretestības apmērus okupēto valstu teritorijās, liecina atslepenotie dokumenti.

Tiesa gan, partizānu grupās bija iefiltrējušies arī PSRS iestāžu aģenti. 50. gadu vidū padomju prese plaši ziņoja par vairāku ārvalstu specdienestu aģentu sagūstīšanu Latvijas teritorijā, un padomju gados tika popularizēta nostāja, ka partizānu kustība bija ārvalstu specdienestu mākslīgi radīta. Šāda pārliecība tika nostiprināta arī populārajā kultūrā ar grāmatu “Kad lietus un vēji sitas logā”, kas vēlāk tika arī ekranizēta.

www.DELFI.lv


Filmas treileris:
https://twitter.com/NATO/status/884769177906675712

July 14, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latviešu leģions kā biedēklis latviešu politiskās elites acīs

Latviešu leģions kā biedēklis latviešu politiskās elites acīs


Visvaldis Lācis, 
Publicists, vēsturnieks, politiķis


Pirms vairākiem gadiem, 2014. gadā, apņēmība piedalīties 16. marta leģionāru atceres gājienā toreizējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram E. Cilinskim (VL-TB/LNNK) beidzās ar amata zaudēšanu – L. Straujuma (V) viņam palūdza atstāt ministra krēslu. Savu rīcību valdības vadītāja toreiz pamatoja ar teicienu, ka viņu satrauc, ko par ministra rīcību “domās mūsu ārzemju draugi”.

Pašreizējais Ministru prezidents M. Kučinskis pats nepiedalījās 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa un aicināja to nedarīt arī citus ministrus. Es uzskatu, ka Ministru prezidenta nostājas pamatojums arī meklējams viņa paša kritikā, ko par 16. marta pasākumu varētu izteikt Latvijas vēsturi un Latviešu leģiona vēsturi nezinoši Latvijas draugi ārpus Latvijas robežām.

Abi šie valdības vadītāji ir izrādījuši lielu necieņu daudzajiem profesionāliem Latvijas un ārvalstu vēsturniekiem, kuri Latvijas vēsturnieku komisijas līdz šim izdoto 28 sējumu rakstos ir snieguši patiesībai atbilstošus pētījumus un ziņas par Latviešu leģionu. Abu ministru prezidentu nevēlēšanās pašiem noskaidrot patiesu leģiona vēsturi, lai pēc tam paskaidrotu to gan Latvijas draugiem, gan nedraugiem ārzemēs, ir nosodāma.

Viņiem un Latvijas politiskās elites ļaudīm, kuri pauž savus uzskatus par Latviešu leģionu, es iesaku iepazīties ar maniem – Latviešu leģiona virsniekvietnieka un Kurzemes cietokšņa kauju dalībnieka – rakstiem un grāmatām par leģionu, kuros kopskaitā ir ne tikai simtiem, bet tūkstošiem atsauču uz Latvijas un ārzemju vēsturnieku publikācijām.

Šķiet, Latvijā mēs esam palikuši tikai daži simti, kas var dziedāt Viļa Plūdoņa “Daugavas Vanagu” dziesmu: “Še kopā mēs biedri, kam lemts nebij mirt.” Tieši tādēļ, rakstot šīs rindas, es sajutu, ka man jāatmet pieklājības normas, pieminot savus rakstu darbus, jo ir pienācis pēdējais brīdis norādīt uz pašiem latviešiem, kuri joprojām cenšas uzvelt vissmagākos klusēšanas akmeņus pieminekļiem un leģiona karavīru kapu un piemiņas vietām.

Lai pierādītu, ka atzīti un izcili cittautu vēsturnieki zina un izprot Latviešu leģiona būtību, autors šeit vispārējā stāstījumā dos tieši viņu vērtējumus atsevišķās tematiskās sadaļās. Šo vērtējumu daudzumu ierobežo tikai laikraksta ietilpīguma telpa.


Īstenība par Latviešu leģionu

Vācieši kā atbrīvotāji 1941. gada vasarā

Britu vēsturnieks Aberdīnas universitātes vadošais bibliogrāfs Deivids Litldžons (David Littlejohn) četros sējumos grāmatā “Foreign Legions of the Third Reich” ir aprakstījis dažādu tautību karavīrus, arī latviešus, kuri karojuši vāciešu pusē pret padomju karaspēku. Viņš raksta: “Nav jābrīnās, ka 1941. gada jūnijā vāciešu bruņoto spēku ierašanās daudziem vairāk šķita kā atbrīvošana, nevis kā iekarošana. Latvieši pēc pirmā padomju terora gada uzskatīja ikvienu, kurš ņēma rokā ieročus, lai cīnītos pret Staļina režīmu un pret tiem, kas šo režīmu aizstāvēja, ja ne par draugu, tad par karojošu sabiedroto.”

Roberts J. Veits (Robert J. Waite), ASV Tieslietu ministrijas Sevišķā izlūkošanas dienesta vēsturnieks, 2008. gadā Rīgā vēsturnieku konferencē raksturoja latviešu attieksmi pret vāciešu bruņotajiem spēkiem: daudzi latvieši uzskatīja šos bruņotos spēkus, vismaz pagaidām, kā atbrīvotājus, kas atbrīvojuši zemi no padomju varas represiju un brutālā terora perioda.

Latviešu bailes no atkārtotas padomju okupācijas

Zviedrijas politiskā mēnešraksta “Svensk Tidskrift” redaktors, parlamenta deputāts un augstskolas docents E. Hostads 1943. gada augustā rakstīja: “Krievijas nepārtrauktā vācu atspaidošana ir radījusi nāves briesmas mazajām Baltijas valstīm. To izredzes atgūt nacionālo patstāvību aptumšojas ar katru dienu vairāk. Kādu likteni krievi piešķirs Baltijas tautām? Vai varbūt tie pārplūdinās šīs zemes par labu krievu ieceļotājiem?”

Tieši tajā laikā 19. latviešu divīzija niknās un sekmīgās kaujās apturēja krievu virzīšanos uz Lubānu.

Divi ļaunumi, mazākais no diviem ļaunumiem

Londonas universitātes vēstures profesors Normans Deiviss grāmatā “Europe at War” iepazīstina lasītājus ar Staļina un Molotova 24 gadus veco tulku – poliglotu Vladimiru Berezkovu, kurš vienlaikus strādāja pie abiem komunistu vadoņiem. 1939. gadā Berezkovs kā tulks piedalījās Staļina–Hitlera pakta parakstīšanā, Staļina un Čērčila sarunās 1942. gadā un Teherānas konferencē. Pēc kara viņš aizbēga uz ASV un izdeva savu atmiņu grāmatu. Kad pirmoreiz ar Molotovu ieradies Berlīnē 1940. gada novembrī, viņš bijis ārkārtīgi pārsteigts, redzot, cik nacismam daudz kopīga ar komunismu.

Gadsimtus ilgā krievu un vācu varmācīgā cenšanās ar uguni un zobenu iekarot Latviju jau sen bija padarījusi abas šīs iekarotāju tautas par ļaunuma simboliem, vēstures laikmetiem mainoties.

1944. gada 10. aprīlī LKP 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš Maskavā no Sarkanās armijas Galvenās politiskās pārvaldes saņēma slepenu dokumentu “Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Padomju Savienību”. Politpārvalde informēja Latvijas komunistu vadību, ka “latvieši ir gatavi cīnīties kā pret krieviem, tā pret vāciešiem”.

ASV vēsturnieki H. P. Teilors (Taylor) un R. J. Benders, piecu sējumu autori, par nevācu ieroču SS vienībām, izskaidro, ka latvieši, salīdzinot abus okupantus – krievus un vāciešus –, uzskatījuši, ka vācieši ir mazākais ļaunums no šiem diviem ļaunumiem.

Tikai pirms dažiem gadiem ar grāmatām “Blood lands” un “The Black Earth” starptautiskā vēsturnieku elites apritē ienākušais amerikānis Timotijs Snaiders (T. Snyder), Jeilas Universitātes profesors, kurš doktora grādu ieguvis Oksfordas Universitātē, pirms tam Parīzē un Vīnē bijis universitāšu stipendiāts un pasaulslavenās Harvarda Universitātes zinātniskais stipendiāts, vairākkārt norādījis, ka padomju varas asiņainais 1940.–1941. gada terors vāciešiem deva Baltijas tautu labestīgu nostāju pret vācu okupāciju vismaz okupācijas sākuma posmā.

1945. gada 27. janvārī, īsi pirms kara beigām, 15. latviešu divīzijas virspulkvedis Akss priekšniecībai ziņoja – divīzijas latviešu karavīru politiskā attieksme ir šāda: vispirms viņi ir latvieši… kad viņiem atļāva izvēlēties vāciešus vai krievus, viņi izvēlējās vāciešus, jo viņi uzskatīja, ka pārstāv Rietumu civilizāciju. Vāciešu vara viņiem likās kā mazāks ļaunums no diviem ļaunumiem.

 

Ideoloģija – Latviešu leģiona cīņas jēga

Sudetijas apgabalā senā vācu muižnieku pilī bija vācu pusē karojošo dažādu tautību ieroču SS karavīru, kā arī pašu vāciešu virsnieku skola. Šīs skolas priekšnieks Rihards Šulce-Kossens (R. Schulze-Kossen) pēc kara Nirnburgas tribunāla nopratināšanā, iepriekš parakstījies zem zvēresta par sacītā taisnīgumu, liecināja: “Jāatzīmē, ka latvieši un igauņi (nākamie virsnieki – V. L.) īpaši neticēja nacionālistu ideoloģijai. Kā savu pirmo pienākumu viņi uzskatīja cīņu pret boļševikiem, kuri bija okupējuši viņu zemi, kuru viņi atkal gribēja redzēt brīvu.”

Sendherstas militārās akadēmijas mācībspēks, ievērojamu britu laikrakstu vēstures notikumu apskatnieks un autors daudzām grāmatām, kas tulkotas dažādās valodās, Džons Kīgens grāmatā “Waffen SS. Asfalta karavīri” uzsver, ka saprotama ir latviešu cīņas jēga karot vācu pusē, ņemot vērā tautas vēsturi un to, kā krievi daudzkārt apgājušies ar viņiem.

Latviešu leģiona cīņas jēga bija saskatāma cerībā, ka abi naidnieki Austrumu frontē nežēlīgās, masu asiņainās cīņās sabruks milzīgo zaudējumu dēļ. Iespējams, ka tā varētu notikt, ja ASV prezidents F. D. Rūzvelts, nebūtu iesaistījies ar t. s. Lendlīza atbalsta politiku Staļina pusē.

Cīņas mērķis – neatkarīgās valsts atjaunošana

Vācu vēsturnieks, Minhene: universitātes pētnieks Hanss Noilens (Neulen) grāmatā “An deutscher Seite” raksta, ka baltiešu un somu cīņas mērķis pret Padomju Savienību bija skaidri izteikts – savas valsts neatkarības atjaunošana.

Kāds cits vācu vēsturnieks K. G. Felders (Felder) grāmatā “Lettland im Zweiten Weltkrieg” arī ir nācis pie secinājuma, ka latviešu igauņu un rietumukraiņu leģionāru mērķis bija cīnīties par savas neatkarīgas valsts atjaunošanu.

Feldera vērtējumā 1941. gada vasarā Latvijā cīņa “Sarkanie pret baltiem”, kura asas sadursmes veidā norisinājās 1919. un 1920. gadā, tagad stāvēja nobeiguma fāzē un varētu beigties ar padomju imperiālisma iznīcināšanu uz visiem laikiem. Latviešu vienības turklāt būtu arī līdzeklis iespējamai nacionālās neatkarības atjaunošanai. Latviešu karavīru piedalīšanās karā vācu pusē vienlaicīgi bija ar stratēģisku mērķi galvenā politiskā mērķa sasniegšanā – Latvijas valstiskums.

Ne tik sen, 2003. gadā, Eiropas Parlamenta debatēs, apskatot kopīgo ar Krievijas pārstāvjiem Latviešu leģiona jautājumu, divu lielāko Eiropas Parlamenta grupu pārstāvis Mihails Gālens (Gahlen) sacīja: “Leģiona stāvoklis bija traģisks, jo viņi necīnījās par Vāciju, bet gan par Latvijas neatkarību.”

July 13, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Viļņā beatificē padomju varas nobendēto arhibīskapu

Viļņā 50 tūkstošu klātbūtnē beatificē padomju varas nobendēto arhibīskapu Teofilu Matuļoni

Beatifikācijas ceremoniju, kas Lietuvā notika pirmo reizi vēsturē, Romas pāvests Francisks bija uzdevis vadīt kardinālam Andželo Amato. Jau ziņots, ka pagājušā gada nogalē pāvests apstiprināja Svēto lietu kongregācijas dekrētu, kurā arhibīskaps Matuļonis atzīts par mocekli, paverot ceļu viņa pasludināšanai par svētīgu.Viļņas Katedrāles laukumā svētdien notika padomju totalitārā režīma upura Lietuvas arhibīskapa Teofila Matuļoņa (1873-1962) beatifikācijas ceremonija, kuru apmeklēja aptuveni 50 000 cilvēku.

“Šodien Viļņā apmēram 50 tūkstošu cilvēku klātbūtnē moceklis Arhibīskaps Teofils Matuļonis tika izsludināts par svētīgo,” svētdien vakarā tviterī ierakstījis Latvijas katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Teofils Matuļonis dzimis 1873. gadā tagadējā Molētu rajona Kudorišķu ciemā, mācījies Daugavpils ģimnāzijā un Pēterburgas garīgajā seminārā, 1900. gadā Pēterburgā iesvētīts garīdznieka kārtā, strādājis Latvijā – Varakļānu un Bikavas draudzēs, bet no 1910. gada – Pēterburgā.

 1923. gadā Krievijas komunistu varas iestādes Matuļoni apcietināja un notiesāja ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem. 1929.gadā toreizējā Ļeņingradā viņš tika slepeni iesvētīts bīskapa kārtā, bet tai pašā gadā atkal apcietināts un izsūtīts uz nometni Solovku salās.

1933. gadā Matuļonim izdevās atgriezties Lietuvā. 1934. gadā viņš apmeklēja Romu un tikās ar pāvestu Piju XI, no 1934. līdz 1936. gadam dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, no 1937. gada darbojās Kauņā, 1940. gada maijā un jūnijā bija Lietuvas armijas virskapelāns un no 1943. gada kļuva par Kaišadores bīskapu.

Matuļonis aktīvi pretojās padomju okupācijas režīmam, rakstveidā protestēja pret garīdznieku arestiem, pieprasīja atļaut skolās ticības mācību. 1946. gadā viņš tika arestēts un gadu vēlāk notiesāts ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem, 1953. gadā veselības stāvokļa dēļ nonāca Mordovijas invalīdu namā. 1956. gadā atgriezās Lietuvā, bet padomju vara neļāva viņam vadīt bīskapiju.

1962. gada februārī pāvests Jānis XXIII Matuļonim piešķīra arhibīskapa titulu, bet tā paša gada augustā drošības dienesti viņa dzīvoklī rīkoja kratīšanas un injicēja viņam nezināmus medikamentus, un trīs dienas vēlāk viņš mira.

Kā savulaik norādīts Lietuvas Bīskapu konferences paziņojumā, “Dieva kalps arhibīskaps Teofils Matuļonis palīdzēja visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu tautības – latviešiem, poļiem, baltkrieviem, lietuviešiem, viņš izcēlās ar īpašu uzticību Baznīcai, padomju laikā atteicās veidot nacionālo Lietuvas Katoļu baznīcu. Neraugoties uz nemitīgām vajāšanām un represijām, Dieva kalps Matuļonis paļāvās uz Dievu un stingri ievēroja apņemšanos pildīt Dieva gribu. Tas ir īsts kristīgās ticības paraugs ikvienam.”


June 27, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Polijā pieņem likumu par komunismu slavinošo pieminekļu nojaukšanu

Polijā pieņem likumu par komunismu slavinošo pieminekļu nojaukšanu


Polijas parlamenta apakšpalāta Seims ceturtdien atbalstīja grozījumus pērn pieņemtajā likumā, kas aizliedz komunisma vai citas totalitāras iekārtas propagandu ēku un objektu nosaukumos, vēsta interneta vietne Onet.pl, norādot, ka dokuments paredz nojaukt komunismu slavējošus pieminekļus, tostarp Sarkanās armijas memoriālus.

Grozījumus atbalstīja 408 deputāti, septiņi balsoja “pret”, bet 15 atturējās.

Pērnā gada aprīlī pieņemtais likums par komunisma propagandas aizliegumu neregulēja jautājumus par komunistiskā režīma laika pieminekļiem.Seima pieņemtajos grozījumos skaidrots, ka ar šādiem pieminekļiem un citiem līdzīgiem objektiem “nedrīkst pieminēt personas, organizācijas, notikumus vai datumus, kas simbolizē komunismu vai citu totalitāru iekārtu”.

Grozījumi gan neattiecas uz pieminekļiem, kas atrodas kapos vai citās apbedīšanas vietās, objektiem, kas nav izstādīti vispārējai apskatei, vai kas tiek demonstrēti zinātniskos nolūkos, mākslas radīšanai, kā arī pieminekļi, kas iekļauti arhitektūras pieminekļu reģistrā.

Visus memoriālus, kas neietilpst minētajās kategorijās, paredzēts demontēt 12 mēnešu laikā pēc grozījumu stāšanās spēkā.

Ekspertu aplēses liecina, ka Polijā atrodas vismaz 469 šādi objekti. 250 no tiem ir veltīti Sarkanajai armijai.

Likumprojekta pavadvēstulē norādīts, ka, “saglabājot nosaukumus iestādēm un pieminekļiem, kas godina notikumus un cilvēkus, kuriem bijusi noziedzīga ietekme uz Polijas vēsturi, tiek dota iespēja totalitārisma aizstāvjiem virzīt savus uzskatus, kam ir negatīva ietekme uz sabiedrību”.

Komunistiskā režīma laika pieminekļu nojaukšanu pērn rosināja Polijas Nacionālās piemiņas institūts (IPN). IPN direktors Lukašs Kaminskis toreiz norādīja, ka šādi pieminekļi simbolizē “komunistiskās sistēmas kundzību Polijā”. Tolaik Polijas mediji vēstīja par vairāk nekā 500 pieminekļiem, kas sabiedriskās vietās ierīkoti “pateicībā PSRS”. Tika ziņots, ka vairumā gadījumu pieminekļi uzstādīti Sarkanās armijas pārstāvjiem un nevis pašiem poļiem. Tika rosināts pēc demontāžas pieminekļus novietot muzejā.

June 26, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

17. jūnijā Baltijas ielās iebrauca sarkanie tanki

Juris Ciganovs, 17. jūnijs, 2017  Lasīt visu rakstu: http://www.la.lv/3000-tanku-pret-baltijas-valstim/

“Mierīgā” okupācija: 17. jūnijā Baltijas ielās iebrauca sarkanie tanki

Foto no Kara muzeja krājuma
Foto no Kara muzeja krājumaFoto no Kara muzeja krājuma
Padomju armijas tanki Daugavmalā 1940. gada 17. jūnijā.

Plānojot iebrukumu Baltijas valstīs, Maskavā ņēma vērā, ka militārā sadarbība starp Baltijas valstu armijām reāli nepastāv.

Latvijā 17. jūnijs – brīdis, kad 1940. gadā sarkanarmijas tanki parādījās mūsu valsts pilsētu ielās, – ir viena no kalendāra “sarežģītajām” dienām. Lai kā to arī sauktu un attaisnotu mūsu austrumu kaimiņvalstī un atsevišķi pašmāju darboņi, ir jārunā tieši par padomju puses gatavotu un 1940. gada vasarā īstenotu militāru Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iekarošanas operāciju.

Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā mūsdienās pārsvarā aplūko tikai kā politisko notikumu virkni, vien nedaudziem pētniekiem apskatot arī notikumu militāro pusi.

Gan 1939. gada rudens, gan 1940. gada jūnija notikumus Padomju Savienības politiskā un militārā vadībā bija plānojusi arī kā bruņota spēka akcijas un sarkanās armijas bruņotu invāziju gadījumā, ja “mierīgas” Baltijas valstu okupācijas plāni neīstenosies, kā tas bija noticis Somijā. To, ka PSRS gatavojās militāram iebrukumam Baltijas valstīs, grāmatā “Staļina garām palaistā iespēja” savulaik uzsvēra arī Krievijas vēsturnieks M. Meltjuhovs.

Tiesa, savos pēdējos darbos viņš uzskatus ir mainījis… Gatavošanos sarkanās armijas iebrukumam Latvijā, Lietuvā un Igaunijā min vēl vairāki Krievijas pētnieki, kuru publikācijas skar sarkanās armijas kara apgabalu un kaujas vienību struktūras, skaitliskā sastāva un kaujas nodrošinājuma pētīšanu.

“Baltijas protektorāts”

Pēc 1939. gada 23. augusta Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līguma un vēlāk parakstītās papildvienošanās noslēgšanas Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā.

Ko tas nozīmē, šīs valstis sāka just drīz pēc līguma parakstīšanas. Jau septembrī PSRS sāka sarunas ar Igauniju par padomju karaspēka izvietošanu, motivējot to ar nepieciešamību aizstāvēties pret varbūtēju ārvalstu agresiju.

Sarunas beidzās ar padomju bāzu un karaspēka kontingenta izvietošanu Igaunijas teritorijā. Līdzīgi līgumi tika uzspiesti Latvijai un Lietuvai. Rezultātā 1939. gada rudenī trijās Baltijas valstīs izvietoja padomju bāzes, kurās sarkanās armijas kopējais kontingents 1940. gada vasaras sākumā bija 67 000 vīru, 1065 tanki, 150 bruņumašīnas, 1630 lielgabalu un mīnmetēju, 526 lidmašīnas (šajā skaitā neietilpst padomju Baltijas kara flotes militārpersonas Igaunijā un Latvijā). Izvietotā sarkanās armijas kontingenta skaitliskais lielums aptuveni atbilda triju Baltijas valstu armiju kopskaitam, bet tehnikas ziņā bija pārāks.

Padomju bāzes Igaunijā izvietojās pārsvarā salās, Latvijā – Liepājā un Ventspilī un to apkārtnē, Lietuvā – gar Lietuvas–Vācijas jauno robežlīniju. Vēl pirms tam padomju militārā vadība bija saņēmusi uzdevumu plānot militārā spēka akcijas pret katru no valstīm – gadījumā, ja sarunas par bāzu izvietošanu nonāktu strupceļā. Padomju kaujas grupējumi un kaujas operāciju plāni 1939. gada rudenī tika veidoti pret katru no Baltijas valstīm atsevišķi, atkarībā no tā, ar kuru no valstīm Padomju Savienība tajā brīdī veda sarunas par bāzu izvietošanu.

No 1939. gada 28. septembra līdz oktobra beigām pret Baltijas valstīm bija koncentrēti šādi sarkanās armijas spēki: 437 230 vīru, 3635 lielgabali, 3052 tanki, 421 bruņumašīna, 21 919 automašīnas un 2601 lidmašīna. Jāpiemin, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nebija kopējo aizsardzības plānu pret varbūtējo agresiju ne no rietumiem, ne no austrumiem, nebija kopējas militārās stratēģijas, tāpat nebija atrunātas triju armiju varbūtējās kopējās darbības eventuālās karadarbības gadījumā.

Pēc padomju bāzu izvietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija palikušas par Padomju Savienības protektorātiem. Atlika gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana.

Trīs armiju iebrukums

Baltijas valstu “jautājumu” padomju puse sāka īstenot 1940. gada vasarā. Līdz ar diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.

1940. gada 3. jūnijā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra direktīvu līdz tam dažādās pakļautībās esošo padomju karaspēka kontingentu Baltijas valstīs apvienoja vienā grupējumā ar kopēju vadību, kuru uzticēja PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Aleksan­dram Loktionovam. Tajā pašā dienā izdeva PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu par trešā dienesta gada kareivju atvaļināšanas atlikšanu līdz 1941. gada 1. janvārim “sakarā ar sarežģīto starptautisko situāciju” un rezerves virsnieku atvaļināšanas atlikšanu “līdz īpašam rīkojumam”.

1940. gada 4. jūnijā Ļeņingradas kara apgabala, Kaļiņinas kara apgabala un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka daļās tika izsludināta trauksme un šo apgabalu karaspēku kaujas vienības sāka koncentrēties Baltijas valstu robežu tuvumā, kā ieganstu izmantojot kaujas mācības. Vienlaikus padomju garnizonos Baltijas valstīs izsludināja pilnīgu kaujas gatavību. 8. jūnijā Loktionovs saņēma pavēli sagatavot padomju karaspēka rīcībā esošos aerodromus Baltijas valstīs, pastiprināt to apsardzi un turēt padomju lidmašīnas kaujas gatavībā.

Jāatzīmē, ka līdzīgi kā pusgadu agrāk, arī 1940. gadā padomju puse neplānoja izveidot kādu vienotu štābu karaspēka vadīšanai eventuālās Baltijas militārās kampaņas laikā. Pret Baltijas valstīm vērsto padomju karaspēku var iedalīt trijās grupās: pirmkārt, tas ir pašās Baltijas valstīs izvietotais kontingents, otrkārt – Ļeņingradas kara apgabala karaspēka grupējums, treškārt – Kaļiņinas kara apgabals un Baltkrievijas īpašā kara apgabala karaspēka grupējums.

No Ļeņingradas kara apgabala izdalītajai 8. armijai ģenerālleitnanta Konstantīna Pjadiševa vadībā bija paredzēts darboties pret Igaunijas armiju, tās pretošanās gadījumā ieņemot Igaunijas teritoriju. Gadījumā, ja Igaunijas armijai palīgā nāktu Latvijas armija, padomju 8. armijai bija jāieņem arī Ziemeļlatvija. Pret Latviju un Lietuvu izvērsa padomju 3. un 11. armijas.

Analizējot padomju karaspēka izvietojumu gar Baltijas valstu robežām, var saprast, kādos virzienos bija jādarbojas šiem grupējumiem un kādi būtu galvenie uzbrukuma virzieni eventuālās karadarbības gadījumā. 8. armija, kā jau minēts, uzbruktu Igaunijai Narvas un Tartu virzienā, kā arī dotu triecienu Igaunijas un Latvijas armiju savienojuma rajonā uz abu valstu robežas virzienā uz Alūksni un Valku ar šādu uzdevumu – virzīties uz Rīgu.

Padomju 3. un 11. armija plašā frontē uzbruktu Lietuvai no dienvidiem, turklāt 3. armijai būtu uzdevums, iz­ejot cauri Lietuvas teritorijai, iebrukt Latvijā no dienvidiem, ieņemot Jelgavu un Daugavpili. 11. armijas uzdevumā ietilpa Kauņas, Šauļu un Palangas ieņemšana.

Vēlākā sarkanās armijas ienākšana Baltijas valstu teritorijās apstiprina šādu uzbrukuma virzienu plānošanu, jo Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā galvenie padomju karaspēka ienākšanas virzieni bija gar Rīgas–Pleskavas šoseju no austrumiem un pie Jonišķiem no dienvidiem.

Latvijas gadījumā dienvidu virziens, plānojot militāra spēka lietošanu pret mūsu valsts armiju, bija perspektīvāks, jo tādā gadījumā sarkanās armijas avangarda vienības ieietu dziļā Latvijas armijas aizmugurē. Padomju vadība ņēma vērā arī apstākli, ka starp Latvijas un Lietuvas karaspēkiem nepastāvēja sadarbība.

Pārņemt, bloķēt

Vienlaikus ar sarkanās armijas daļu ienākšanu Latvijas teritorijā 17. jūnija rītā Daugavas grīvā parādījās padomju karakuģi, bloķējot ieeju Rīgas līcī.

Kopējais pret Baltijas valstīm vērstais padomju karaspēka grupējuma skaitliskais sastāvs bija: ap 435 000 vīru, 8000 lielgabalu, vairāk nekā 3000 tanku, ap 2600 kaujas lidaparātu. Kā Baltkrievijas īpašā kara apgabala Kara padomei ziņoja 3. armijas komandieris: “Armijas apakšvienību personālsastāva politiski morālais stāvoklis ļoti labs. Karavīri ir pilni apņēmības izpildīt jebkuru partijas un valdības rīkojumu.” Laikabiedru atmiņas vēsta, ka pie Latvijas–Lietuvas robežas latviešu virsnieku uzrunātais padomju tanka komandieris teicis, ka viņš pilda kaujas pavēli.

Padomju puse neizslēdza, ka nāksies īstenot pilnvērtīgas kaujas darbības, tāpēc attiecīgo kara apgabalu vadībām tika dota pavēle sagatavot hospitāļus liela ievainoto skaita uzņemšanai. Saskaņā ar 1940. gada 8. jūnija armijas ģenerālštāba direktīvu kara hospitāļi šajos rajonos bija jāpalielina līdz kara laiku štatam un jātur pilnīgā gatavībā līdz turpmākajiem rīkojumiem. Vienlaikus līdz 16. jūnijam bija jāsagatavo sanitārie vilcieni un pārsienamie punkti kaujas vienībās.

Visiem šajos darbos mobilizētajiem bija jānorāda, ka medicīnisko līdzekļu un medicīniskā personāla mobilizācija notiek tikai kaujas apmācības vajadzībām. Tajā pašā laikā Baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlnieks izdeva pavēli par karagūstekņu apgādes normām un NKVD vietējās pārvaldes sāka gatavot karagūstekņu nometnes
60 000 – 70 000 karagūstekņu izvietošanai.

1940. gada 12. jūnijā sākās Baltijas valstu gaisa telpas blokāde. Tajā pašā datumā saskaņā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko pavēli padomju Baltijas Jūras kara flotei bija jābūt gatavai pilnībā bloķēt Tallinas, Paldisku un Liepājas ostas, kā arī pēc pirmās pavēles sagūstīt Lietuvas jūras kara floti Palangā un Latvijas un Igaunijas tirdzniecības flotes kuģus; pārtraukt jebkādus šo valstu sakarus ar trešajām valstīm; bloķēt Rīgas līci un Somu līci, slēdzot līčus visu veidu transporta kuģu satiksmei līdz turpmākajiem rīkojumiem; pārņemt savā kontrolē gaisa telpu virs jūras, lai nepieļautu Latvijas un Igaunijas aviācijas lidaparātu pārlidošanu uz Somiju vai Zviedriju; sagatavot un vajadzības gadījumā izsēdināt desantu Tallinā un Paldiskos; pēc Ļeņingradas Kara apgabala vadības pavēles ieņemt Tallinas ostu un būt gatavībā uzbrukt Igaunijas armijas krasta apsardzes baterijām.

Bija plānots, ka iespējamā kaujas operācijā piedalīsies 120 padomju kuģi, to skaitā viens līnijkuģis, viens kreiseris, viena lielgaballaiva, septiņi iznīcinātājkuģi, pieci sargkuģi, septiņi bāzes mīnu traleri, 18 smagie mīnu traleri, 17 zemūdenes un 10 torpēdlaivas, kā arī 137 lidmašīnas no Baltijas Jūras kara flotes Gaisa spēku sastāva.

Baltijas valstu valdības izšķīrās pakļauties padomju ultimātiem bez bruņotas pretestības izrādīšanas. 14. jūnijā padomju karaspēka daļas šķērsoja Lietuvas robežu, 17. jūnijā Latvijas, dienu vēlāk – Igaunijas robežu. Papildu jau izvietotajam sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas nodrošināja triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.

June 17, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

14.06.2017.

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda.

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var, protams, teikt, ka “Helsinkus 86” nodibināja agrāk, ka Krišjāņa Barona dzimšanas 150. jubilejas svinēšana 1985. gadā jau bija ar atmodas vēsmām gaisā. Taču tieši 14. jūnijā priekš trīsdesmit gadiem notika pirmie publiskie pretpadomju “kalendāra nemieri”.

Varētu ironiski brīnīties, nez kāpēc nemana plašu atmodas sākuma svinēšanu, kādu tāds notikums būtu pelnījis. Labi, ko izlikties ar “nez kāpēc”, skaidrs, ka šī ir neērta gadadiena, jo atmodu nesāka vis pašpasludinātie latviešu padomju inteliģences gaišie spēki, bet vienkārši latviešu tautas varoņi — Eva Biteniece, Rolands Silaraups un citi.

Tāpēc paldies tiem plašsaziņas līdzekļiem, kas gadadienu piemin, un visu cieņu Kaŗa mūzejam, kas šodien, 14. jūnijā 16.00 atklāj bezmaksas izstādi “Uzdrošināšanās” par cilvēkiem, kuŗi pirmie pēdējos komūnistiskā režīma gados uzdrošinājās mest izaicinājumu padomju okupācijas režīmam un sākt nevardarbīgu cīņu pret to.

June 14, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atgādinājums par kādu 1940. gada jūnija padomju dokumentu

Viesturs Sprūde: Atgādinājums par kādu 1940. gada jūnija padomju dokumentu

Katru gadu, tuvojoties 17. jūnijam, ko 1940. gada vasaras notikumu dēļ piemin kā Latvijas okupācijas dienu, krievvalodīgajos medijos parādās raksti, kuros tiek apšaubīta, noliegta Latvijas padomju okupācija un padomiskā garā spriedelēts par “darbaļaužu revolūciju”, kas gāzusi “izkurtējušo Ulmaņa režīmu” vai “brīvprātīgu pievienošanos”. Tiek izgudrotas dažādas konstrukcijas, piesaukti visdažādākie iemesli, lai tikai attaisnotu faktu, ka sarkanā armija toreiz militārā operācijā iznīcināja trīs neatkarīgas valstis – Latviju, Lietuva, Igauniju. Jā, tieši militārā operācijā, kaut padomju stila vēstures piekritēji un lielkrievu šovinisti gatavi skriet ar pieri sienā, atkārtojot, ka toreiz neviens neesot šāvis, viss ritējis mierīgi, un kas tad tā vispār par okupāciju, ja neviens nešauj.

Tomēr, kā mēdz teikt, vārdus no dziesmas neizrausi, tāpat kā no vēstures nevar izraut PSRS aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko un sarkanās armijas Ģenerālštāba priekšnieka maršala Šapošņikova 1940. gada 9. jūnija pavēli PSRS Baltijas jūras kara flotes komandierim viceadmirālim Tribucam. Minētā pavēle mūsdienās nav nekāds noslēpums. Tā ir pieejama internetā un iekļauta vairākos dokumentu krājumos.

Par šo dokumentu mums atgādina arī “Latvijas Avīzes” lasītājs Vecumnieka kungs. Ir pamats domāt, ka Krievijas arhīvu slepenajos plauktos slēpjas vēl citi tamlīdzīgi rīkojumi, taču, lai saprastu, kas 1940. jūnijā notika, pietiek arī ar šo gana daiļrunīgo. Tātad komisārs Timošenko un maršals Šapošņikovs pavēl Sarkankarogotajai Baltijas flotei ar 1940. gada 12. jūniju būt gatavai KAUJAS uzdevumu izpildei. Šie uzdevumi ir: “Pēc Ļeņingradas kara apgabala karaspēka komandiera rīkojuma, sagrābt Igaunijas un Latvijas kara flotu kuģus, kas atrodas bāzēs un reisos, sagrābt Lietuvas kara floti (Palangā); sagrābt Igaunijas un Latvijas tirdzniecības floti un peldlīdzekļus, pārraujot jūras sakarus starp šīm valstīm; sagatavot un organizēt desantu izsēšanos Paldiskos un Tallinā, pēc Ļeņingradas kara apgabala karaspēka komandiera rīkojuma, sagrābt Tallinas ostu un krasta baterijas Nargenas un Vulfa salā un būt gataviem sagrābt Surupas baterijas no sauszemes; slēgt Rīgas jūras līci un bloķēt Igaunijas un Latvijas krastus Somu jūras līcī un Baltijas jūrā, lai nepieļautu šo valstu valdību evakuāciju un karaspēka un īpašumu izvešanu; organizēt pastāvīgu un drošu sardžu dienestu Somu jūras līcī no Somijas puses un Baltijas jūrā no Zviedrijas un no dienvidiem; ciešā sadarbībā ar sauszemes karaspēku līdzdarboties Ļeņingradas kara apgabala karaspēka uzbrukumam Vezenbergai (Rakverei); ar iznīcinātājaviācijas darbību palīdzību nepieļaut Igaunijas un Latvijas aviācijas pārlidojumus uz Somiju un Zviedriju”. Pavēles noslēgumā norādīts, ka precīzu kaujas darbību sākumu dos Ļeņingradas kara apgabala karaspēka komandieris.

“Sagrābt”, “nepieļaut”, “pārraut” – ļoti miermīlīga retorika, vai ne? Žēl, ka vēsturnieku rīcībā vēl nav citu dokumentu, kas raksturotu padomju sauszemes karaspēka darbības. Tomēr zināms, ka iebrucēji rēķinājās ar baltiešu pretošanos un bija pat veikti priekšdarbi gūstekņu nometņu ierīkošanai. Tādas parasti nerīko, ja kādu pošas miermīlīgi atbrīvot.

June 13, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Filmas “Mēs atgriezāmies” pirmizrāde

Filmas “Mēs atgriezāmies” pirmizrāde

Bez pagātnes nav nākotnes.

14. jūnijā plkst. 14:00 Okupācijas muzejā (Raiņa bulvāris 7) tiks demonstrēta režisores Ingas Nesteres dokumentālā filma “Mēs atgriezāmies”.

IEEJA UZ FILMAS SEANSU IR BEZ MAKSAS


1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta naktīs Latvijā liktenis ievilka smagas rētas tūkstošiem cilvēku sirdī un dzīvē. Šajās divās naktīs daudzu māju durvis tika atvērtas ar čekistu zābaku spērieniem, un toreiz vēl mazus bērnus, kopā ar mātēm, tēviem, brāļiem, māsām un vecvecākiem, sasēdināja lopu vagonos un aizveda uz Sibīriju. Šo bērnu vidū bija arī četras meitenes – kurzemniece Gaida Kalniņa, latgaliete Beāta Ločmele, zemgaliete Brigita Kaukule un vidzemniece Nita Matvejeva. Viņas visas nonāca Sibīrijā, taču skarbajos apstākļos izdzīvoja un atgriezās, lai vēstītu par komunistisko genocīdu nākamajām paaudzēm.

Dokumentālā filma ir stāsts par katru no viņām un viņu ceļu uz Sibīriju un atgriešanos Latvijā. Tas ir stāsts par četru dzimtu mājām, kas tika zaudētas un atgūtas. Tas ir arī stāsts par to, kā varētu būt bijis kā uzplauktu un attīstītos šīs saimniecības un ģimenes, ja rupja sveša vara neiejauktos, visu izpostot. “Mēs atgriezāmies” vēsta par lielu mīlestību pret savu dzimto vietu, Latviju, un ģimeni, par spēju mīlēt un, par spīti visam, dzīvot tālāk ar gaišu skatu nākotnē.

Ieskats filmā “Mēs atgriezāmies”

June 12, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pirmā Baltijas jūras reģiona vēstures konference Rīgā

Latviešu debija pirms 80 gadiem, ko vērts neaizmirst

Pirmā Baltijas jūras reģiona vēstures konference Rīgā

Ilgvars Misāns 7.jūnijs 2017

Viss raksts un komentāri:  https://www.irlv.lv/2017/6/7/latviesu-debija-pirms-80-gadiem-ko-verts-neaizmirst


Apaļas gadskārtas mudina no mūsdienu viedokļa paraudzīties uz agrāk plašu rezonansi izraisījušiem, bet laika gaitā no sabiedrības atmiņas pagaisušiem pagātnes notikumiem. 1937.gada augustā Rīgā sarīkotā Pirmā Baltijas jūras reģiona vēsturnieku konference bija ne tikai dalībnieku skaita ziņā lielākais reģiona vēsturei veltītais zinātniskais forums, bet arī Latvijas vēstures institūta debija liela mēroga starptautiska pasākuma organizētāja lomā.

Augusts Tentelis uzrunā konferences atklāšanā 1937.gada 16.augustā teica: “Concilium historicorum, qui labores nostros viderent atque aestimarent, in urbe Riga convocare”. Tulkojumā no latīņu valodas: ”Sasaukt Rīgas pilsētā vēsturnieku sanāksmi, kam jāparāda un jādod novērtēt mūsu darbs.”
No 326 konferences dalībniekiem, un skaita ziņā tā ir pielīdzināma kongresam, 141 ieradās no ārzemēm – Zviedrijas, Polijas, Igaunijas, Vācijas, Dānijas, Lietuvas, Norvēģijas, Somijas, Francijas, Itālijas un Ungārijas. Konferencē nepiedalījās Baltijas jūras reģiona lielvalsts Krievija jeb Padomju Savienība, turpretī interesi par to izrādīja Francijas, Itālijas un Ungārijas pārstāvji, kaut gan šīs valstis no Baltijas jūras šķir simtiem kilometru.
Ideja par lielas starptautiskas konferences rīkošanu Rīgā radās drīz pēc Latvijas vēstures institūta dibināšanas 1936.gada janvārī. Tā paša gada maijā institūta vicedirektors, LU profesors Francis Balodis apmeklēja Stokholmu un iepazīstināja vietējās universitātes rektoru Svenu Tunbergu ar plānoto iniciatīvu, gūstot zviedru kolēģa atzinību un atbalstu. Institūta 1936.gada 5.septembra sēdē tika pieņemts oficiāls lēmums konferenci kopā ar Latvijas Universitāti rīkot 1937.gada augustā. Tika izveidota organizācijas komiteja ar Augustu Tenteli priekšsēdētāja un Franci Balodi ģenerālsekretāra amatā.
Tā bija akadēmiska, taču režīmam ļoti tuvu stāvoša un politiski angažēta institūcija, kas bija tieši pakļauta Izglītības ministrijai, turklāt institūta direktors Tentelis vienlaikus bija arī izglītības ministrs. Institūtu dibinot, režīms tiecās politiski ietekmēt vēstures zinātni kā latviešu tautas vienotību un nacionālo identitāti stiprinošu resursu. Saskaņā ar valsts politiskās vadības priekšstatiem vēstures procesa traktējuma centrā bija jāatrodas latviešu tautai.
Likumā par Latvijas vēstures institūtu bija teikts, ka tā “uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā”. Šis konceptuālais uzstādījums nebija domāts tikai iekšējai lietošanai. Organizējot 1937.gada konferenci, Latvijā valdošā autoritārā režīma un tai tuvu stāvošās vēsturnieku elites nolūks bija izmantot šo notikumu ne tikai zinātniskiem, bet arī vēstures politizācijas un politiskas propagandas mērķiem.
Iepazīstinot starptautisko sabiedrību ar latviešu pagātnes skatījumu, rīkotāji vēlējās demonstrēt jaunās nacionālās vēstures zinātnes sasniegumus.
Tāpēc latviešu referenti nepievērsās visu Baltijas jūras reģionu aptverošai problemātikai, bet saskaņā ar režīma nostādnēm uzstājās ar tēmām par latviešu tautas un lokālo vēsturi.
Konferences atklāšanas plenārsēde notika 16.augustā nesen uzceltajā Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tenteļa uzrunai latīņu valodā sekoja Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ievadruna. Ar politisku degsmi viņš atbalstīja nacionālās vēstures izpēti, norādot uz tautu kā vēstures veidotāju svarīgo nozīmi. Tieši skatījumam uz pagātni no tautas viedokļa, viņaprāt, būtu jākļūst par konceptuālo pamatu turpmākajiem pētījumiem, jo “ar tautas jēdziena palīdzību var gan izskaidrot katru parādību, kas līdz šim visos savos pamatos nebija izskaidrota”. Konstatējis, “ka vēl par daudz reti atsevišķas tautas izpratušas savu vēsturu kā tautas vēsturi”, Valsts prezidents prognozēja, “ka mācībai par tautām kā par vēstures pamatfaktoriem ir lemts ilgāks mūžs nekā vienai otrai, lai arī cik asprātīgai un pievilcīgai hipotēzei”. Pēc Ulmaņa domām, šādos pētījumos iegūti zinātniski rezultāti varētu iezīmēt “vadošas līnijas tagadnes un nākotnes izprašanai”.
Konferences darbs, ieskaitot divas ekskursiju dienas uz Raunu, Valmieru, Cēsīm un Siguldu, kā arī uz Talsiem, Kandavu un Jelgavu, turpinājās līdz 20.augustam plenārsēdēs un sekciju sēdēs, kur izskatīja aizvēsturi, vēstures, kultūras vēstures un kara vēstures tēmas. Bija padomāts par plašu kultūras programmu. Par godu konferencei Mākslas muzeja telpās notika izstāde “Senā Rīga”, ko atklāja Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš. Valsts Prezidenta pilī konferences dalībnieki apskatīja Pieminekļu valdes sarīkoto izstādi ar pēdējos gados Daugmales un Talsu pilskalnā atrastajām senlietām. Universitātē izlika vēsturisko dokumentu un ģeogrāfisko karšu ekspozīcijas. Operā konferences dalībnieki noskatījās baleta izrādi, lugas “Pūt, vējiņi” izrādi – Nacionālajā teātrī. Pieņemšanu konferences delegātiem sarīkoja ārlietu ministrs Vilhelms Munters, uz atvadu pēcpusdienas tēju ielūdza Valsts prezidents un konferences patrons Kārlis Ulmanis.
Vācu un franču valodā kopumā tika nolasīti 56 referāti, tai skaitā desmit latviešu vēsturnieku ziņojumi. Jau pēc gada iznāca nepilnas 600 lappuses biezs referātu manuskriptu krājums, kas pilnvērtīgi dokumentē konferences zinātniskos rezultātus. Tiesa, daļa referentu savus tekstus neiesniedza, taču krājumā tika iekļautas arī dažas publikācijas, kuru autori nebija referentu skaitā.
Referātu par plašām, visu Baltijas jūras reģionu aptverošām un politiski neitrālām vēstures tēmām nebija daudz. Par tādiem uzskatāmi tirdzniecības vēstures problemātikai veltītie ziņojumi. Uzlecošā somu vēstures zvaigzne Gunnars Mikvics analizēja tirdzniecības sakarus vēlīnajā Hanzas periodā, dānis Aksels Kristiansens vērtēja Zunda muitas reģistru kā avotu Baltijas jūras tirdzniecības izpētei.
Daudzos referātos slēptāk vai atklātāk bija jūtams politiskais konteksts un laikmeta elpa.
Ne tikai rīkotāji, bet arī citu valstu pārstāvji izmantoja konferences tribīni, lai uzturētu spēkā pretenzijas uz tā vai cita Baltijas jūras reģiona vēstures jautājuma traktējumu no savu nacionālo interešu viedokļa, tai skaitā saistot to ar politiskajām aktualitātēm. Paust šādu pozīciju savus vēsturniekus jau vairākus mēnešus pirms konferences sākuma 1937.gada maijā mudināja vācu prese – ”Danziger Vorposten” un ”Hildesheimer Beobachter”. Laikraksti sūkstījās, ka konferences organizācijas komitejā galvenokārt ir Baltijas un Skandināvijas valstu, kā arī Polijas pārstāvji, un pieprasīja, lai vācu vēsturnieki Rīgā parāda Vācu reiha plaukstošo spēku. Viņi tad arī centās, tā laika apskatnieka Jirgena fon Hēna vārdiem runājot, “parādīt pareizā gaismā vācu kolonizatora nozīmīgumu Baltijas jūras reģionā”. Vācu vēsturnieku referātos, kas bija veltīti galvenokārt viduslaiku tēmām, tika izmantoti ne tikai akadēmiski argumenti, bet ieskanējās arī tā laika propagandas retorika.
Mierīgākos toņos ieturēti bija zviedru zinātnieku ziņojumi. Arī viņu uzmanības lokā bija viduslaiku vēsture, bet visvairāk 17.gadsimts, kad Zviedrija izcēlās kā Baltijas jūras reģiona lielvara. Tika runāts gan par Gotlandes un Rīgas stāvokli Zviedrijas karaļvalstī, gan par Zviedrijas aizjūras provincēm Igauniju un Vidzemi, kam “zviedru laiki” esot bijuši sociālā taisnīguma un humānisma laikmets.
Aktuālā ģeopolitiskā situācija ietekmēja vairāku poļu vēsturnieku iztirzāto tēmu saturu. Lielākā daļa viņu referātu bija veltīti Baltijas jūras reģiona dienvidu piekrastes zemēm un to nozīmei Polijas politikā, īpaši izceļot šo teritoriju vēsturisko saistību ar Poliju.
Saprotamu iemeslu dēļ poļu pētnieki īpašu vērību veltīja tolaik no Polijas atšķeltajai Dancigai jeb Gdaņskai. Vienlaikus jāuzteic vairākos referātos atainotā padziļinātā Dancigas un Rīgas sakaru izpēte un inovatīvais abu nozīmīgo Baltijas jūras ostas pilsētu salīdzinājums. Nedz viena, nedz otra no šīm pētniecības līnijām nav guvušas pienācīgu turpinājumu līdz pat mūsu dienām.
Lietuvieši, līdzīgi latviešiem, lielākoties piedāvāja šauri lokālu tematiku. To pašu var teikt par igauņiem, gan ar vienu izņēmumu – programmatisko Tartu universitātes profesora un prorektora Hansa Krūsa referātu. Tā kā viņa pirms 80 gadiem paustās domas var būt noderīgas arī mūsdienās, ir vērts to iztirzāt mazliet detalizētāk.
Krūsa referāta saturs bija daudz plašāks par virsraksta tēmu “Cīņa par Baltijas jūru kā vēstures pētniecības uzdevums”.
Tā galvenā vērtība bija vairāki priekšlikumi par Baltijas jūras reģiona vēstures izpētes institucionālo organizāciju un koordināciju, lai panāktu tās sistemātiskumu nākotnē. Par ideālo kopīgās pētniecības mērķi, pēc Krūsa domām, bija jākļūst monumentālai visaptverošai Baltijas jūras reģiona vēsturei, lielam eposam, “kas būtu piemineklis ne tikai uzvarētājiem, bet arī uzvarētajiem, ne tikai lielajiem, bet arī mazajiem”. Lai sasniegtu rezultātu, nepieciešams, pirmkārt, pārdomāt, kā vislabāk sadalīt darbu pie atsevišķiem tematiem un laika periodiem Baltijas jūras reģiona vēsturnieku starpā, turklāt iesaistot ne tikai zinātniekus no valstīm, kas robežojas ar Baltijas jūru – Zviedriju, Dāniju, Vāciju, Poliju Lietuvu, Latviju, Igauniju, Krieviju un Somiju, bet arī pārstāvjus no agrākajām jūras lielvarām Holandes un Anglijas, kā arī no Francijas, kam bija cieši vēsturiski sakari ar Zviedriju, Dāniju un Krieviju.
Otrkārt, Krūss ierosināja nodibināt attiecīga profila starptautisku institūtu, kas būtu kopīgi jāfinansē visām Baltijas jūras reģiona valstīm. Institūtam jāaptver visi Baltijas jūras reģiona vēstures aspekti – gan politiskā, gan saimnieciskā, gan kultūras joma. Pētījumu rezultātu regulārai publicēšanai nepieciešams nodibināt jaunu zinātnisku izdevumu, jo esošā zinātniskā periodika, piemēram, poļu ”Baltic Countries” vai vācu ”Jomsburg”, pēc Krūsa domām, bija neobjektīva un pārāk ideoloģiski orientēta uz attiecīgo zemju interesēm. Par institūta uzdevumiem jākļūst arī bibliogrāfijas sagatavošanai un regulārai jauniznākušās literatūras recenzēšanai. Visbeidzot, centralizētajam institūtam būtu jāorganizē starptautiskas Baltijas jūras reģiona vēstures konferences.
Nav zināms, kādu atsaucību Krūsa priekšlikums izraisīja klausītāju vidū un vai rosināja tūlītēju domu apmaiņu.
Nedz vēlāk publicētajā referātu krājumā, nedz man zināmajos ziņojumos par konferences norisi sīkākas informācijas par to nav. Toties dažādu valstu apskatnieki neskopojās ar vērtējumiem par konferences politiskajiem un propagandas aspektiem.
Raksturīgs ir Zviedrijas delegācijas locekļa Karla Fridriha Palmstiernas teiktais laikrakstā ”Svenska Dagbladet”: ”Šī mēneša lielākais notikums ir pirmā Baltijas vēsturnieku konference, par kuru gādāja Latvijas vēstures institūts. Varu reiz par visām reizēm teikt – ja kāda valsts grib noorganizēt kultūras propagandu, tad tas jādara taisni tā, ka to darīja Latvija, un ne citādi…” Līdzīgus ieskatus laikrakstā ”Lietuvos Aidas” pauda Ignass Jonins no Lietuvas: “Latvieši, organizēdami Baltijas valstu vēsturnieku kongresu, vēlējušies ne tikai apmainīties ar zinātniskiem pētījumu rezultātiem, iztirzājot Baltijas valstu vēstures jautājumus, bet arī iepazīstināt ar neatkarīgās Latvijas sasniegumiem kultūras laukā. Šo mērķi kongress arī pilnīgi sasniedza.”
Haralds Jorgensens Kopenhāgenas ”Historisk Tidsskrift” kritizēja vācu referentu pūliņus ar vēsturiskiem argumentiem pamatot vācu kultūras misiju Baltijas jūras reģionā. Savukārt vācbaltiešu vēsturnieks Jirgens fon Hēns Rīgā iznākošajā izdevumā ”Baltische Monatshefte” rakstīja – lai gan, ņemot vērā norises vietu, konferences priekšplānā saprotamā kārtā bija izvirzītas vēsturiskās norises Latvijas un Igaunijas teritorijā, acīmredzama bija arī ap Baltijas jūru dzīvojošo tautu pagātnes kopība. Tā viņa ieskatā ietekmē arī mūsdienas, tai skaitā aktuālo politiku.
Tika nolemts, ka nākamajam Baltijas jūras reģiona vēsturnieku kongresam jānotiek 1941.gadā Zviedrijā. Otrais pasaules karš un Eiropas sadalīšana divos ideoloģiski naidīgos blokos pārvilka šiem plāniem svītru, un arī uz nākotni orientētie Hansa Krūsa priekšlikumi Baltijas jūras reģiona vēstures izpētes koordinācijā tā arī palika uz papīra. Laikam jau tie apsteidza savu laiku – pagājušā gadsimta 30.gados lielākā daļa vēsturnieku orientējās uz savu valstu vēstures izpēti to nacionālajos ietvaros.
Vēsturnieki nebija vēl raduši uzdot pagātnei kompleksus jautājumus un nodarboties ar plašām telpiskām struktūrām. Par labu nenāca arī ideoloģizācijas ēna – lielākajā daļā valstu vēstures zinātne bija pārāk pietuvināta politikai, un pēc pētījumiem par Baltijas jūras reģiona vēsturi no neitrālām pozīcijām, kas primāri balstītos uz zinātniskiem kritērijiem, pieprasījuma nebija.
Pēc 80 gadiem nav skaidras atbildes uz jautājumu, vai šāds pieprasījums vēl arvien eksistē mūsdienās.
Vai Hansa Krūsa organizatoriskās idejas viņa piedāvātajā vai kādā citā formā ir aktuālas? Ja tām būtu atbalsts, kādam būtu jābūt optimālajam ietvaram, lai saskaņotu dažādas vēstures izpētes iniciatīvas, kas jau pastāv zemēs ap Baltijas jūru? Pirmais koordinētas starptautiskas pētniecības sekmīgas attīstības priekšnoteikums ir patiesa vēsturnieku interese un vēlme paraudzīties uz Baltijas jūras reģionu kā uz kompleksu vēsturisku telpu, paceļoties pāri valstu politiskajām robežām.
Tikpat svarīgs ir finansiālais aspekts. Runa nav par laikā ierobežotu, piemēram, Eiropas Savienības finansētu projektu, bet par pastāvīgām pētnieku darba vietām. Tie, kam ir pieredze konkursos par finanšu līdzekļu piesaisti, zina, cik grūti panākt atbalstu ilglaicīgu starptautisku pasākumu finansēšanai no nacionālo valstu budžetiem. Jo īpaši, ja tie nav, kā tas bija 1937.gadā, primāri saistīti ar politiskiem, bet ir orientēti tikai un vienīgi uz zinātniskiem mērķiem.

Ilgvars Misāns ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

June 8, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ceru, kamēr elpoju

Uldis Neiburgs. Mājas Viesis, 6. jūnijs, 2017

Viss raksts: http://www.la.lv/ceru-kamer-elpojulatviesu-diplomats-ludvigs-seja-1885-1962-padomju-un-nacistu-cietumos-un-soda-nometnes/

Ceru, kamēr elpoju. Latviešu diplomāts padomju un nacistu cietumos un soda nometnēs


Lefortovas cietums ir varbūt bargākais un riebīgākais Eiropā, ja ne pasaulē. Režīma bardzības ziņā grūti kaut ko vēl nejaukāku izdomāt. Kameras bija šausmīgi mitras un neveselīgas. Ilgi tur nevarēja izturēt pat ļoti stiprs cilvēks.

“Dzimtajā zemē atgriezies, es pazīstu vairs tikai sevi,” tā savās atmiņās, pārfrāzējot norvēģu dramaturga Henrika Ibsena lugas “Brands” galvenā varoņa vārdus, savu ierašanos padomju okupētajā Latvijā 1958. gada 9. jūlijā attēlojis bijušais Latvijas ārlietu ministrs (no 1924. gada janvāra līdz decembrim), sūtnis un pilnvarotais ministrs ASV (līdz 1927. gada aprīlim), ģenerālkonsuls (vēlāk – pagaidu pilnvarotais lietvedis) Lielbritānijā (no 1927. līdz 1933. gadam) un sūtnis un pilnvarotais ministrs Lietuvā (1923, 1934 – 1940) Ludvigs Sēja.

Apgādā “Lauku Avīze” sagatavots unikāls izdevums, kurā pirmoreiz būs publicēta Ludviga Sējas pašrocīgi rakstīta dienasgrāmata par dzīvi vācu okupētajā Latvijā no 1941. gada 4. jūlija līdz 1944. gada 26. aprīlim un jau vēlāk sarakstītie memuāri par atrašanos nacistu un komunistu cietumos, soda nometnēs Latvijā, Polijā un Krievijā un nometinājumā Komi APSR līdz pat 1958. gada vasarai, kad L. Sējam radās iespēja pakāpeniski atgriezties uz pastāvīgu dzīvi savā dzimtenē.

Ludviga Sējas krimināllieta vēl joprojām glabājas bijušās PSRS Valsts drošības komitejas arhīvā (pašreizējā – Krievijas Federālā drošības dienesta Centrālajā arhīvā) Maskavā, bet viņa dienasgrāmata un atmiņas mūsdienās ir pieejamas ASV Hūvera institūta arhīvā Stenfordā, Kalifornijā. 2. jūnijā sagaidot L. Sējas 132. dzimšanas dienu, šajā “Mājas Viesa” numurā ir publicēti izvilkumi no L. Sējas atmiņām par dzīves apstākļiem ieslodzījumā Štuthofas koncentrācijas nometnē nacistu okupētajā Polijā un Lefortovas cietumā Padomju Savienībā, kā arī unikālas fotogrāfijas no L. Sējas privātā arhīva, ko vairāku gadu desmitu garumā ir saglabājuši viņa tuvinieki – Kalniņu dzimta. Tā ir viena no vērtīgākajām vēstures liecībām, kas nesen nonākusi Latvijas Okupācijas muzeja rīcībā.

Ludviga Sējas mūžs un pārdzīvojumi nacistu un padomju ieslodzījumā un piespiedu atšķirtība no ģimenes ir spilgta liecība Latvijas valsts un tautas traģiskajam liktenim divu noziedzīgu totalitāru režīmu – staļiniskās Padomju Savienības un hitleriskās Vācijas okupācijas varu pakļautībā un apliecinājums viņa nelokāmajai uzticībai brīvai un demokrātiskai Latvijas Republikai.
Divu okupāciju upuris

Pēc Baltijas valstu okupācijas 1940. gada jūnijā PSRS vardarbīgi pārtrauca arī Latvijas sūtniecības Lietuvā (Kauņā) darbību, un L. Sēja 23. augustā atgriezās Latvijā, bet oktobrī Augusta Kirhenšteina marionešu valdība viņu oficiāli atbrīvoja no ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra pienākumiem. L. Sējam nekas cits neatlika kā atgriezties pie savas sākotnējās profesijas – viņš strādāja par franču valodas pasniedzēju Latvijas Universitātē. Jau nacistu okupācijas apstākļos L. Sēja kļuva par 1943. gada 13. augustā slepeni Rīgā izveidotās Latvijas Centrālās padomes (LCP) ģenerālsekretāru, un viņa paraksts ar 50. kārtas numuru ir atrodams arī zem pēc LCP iniciatīvas 1944. gada 17. martā tapušā 188 Latvijas sabiedriski politisko darbinieku memoranda par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Diemžēl vācu drošības iestādēm pakāpeniski kļuva zināma LCP nelegālā darbība. Kā liecina mūsdienās apzinātie vēstures dokumenti, laika posmā no 1944. gada janvāra līdz aprīlim tieši Rīgā norisinājās vismaz trīs slepenas sanāksmes ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pretošanās kustību pārstāvju piedalīšanos. To aktīvs dalībnieks līdzās LCP priekšsēdim Konstantīnam Čakstem un viņa vietniekam Bruno Kalniņam bija tieši L. Sēja. Nacisti viņu apcietināja 1944. gada 25. maijā un sākotnēji ieslodzīja SD galvenajā mītnē Reimersa ielā un Rīgas Centrālcietumā. 1. septembrī L. Sēju pārveda uz Salaspils nometni, bet jau 10. septembrī 304 ieslodzīto kolonnā ar kājām aizdzina uz Rīgas ostu, lai ar tvaikoni “Celebes” aizvestu uz Dancigu, no kurienes pārvietoja uz koncentrācijas nometni Štuthofā. Saskaņā ar aculiecinieku stāstīto, šo pārbraucienu L. Sējam nācās pārvarēt smagi slimam, tāpēc, noguldīts uz lāviņas un apsegts ar biezu segu, viņš guļot vaidējis un miegā kaut ko nesakarīgi runājis. Ar ieslodzītā numuru 86186 L. Sējas vārds 1944. gada 14. septembrī ir reģistrēts arī Štuthofas koncentrācijas nometnes dokumentos. Te L. Sēja, B. Kalniņš un K. Čakste kā “goda ieslodzītie” (Ehrenhäftlinge) dzīvoja 11. blokā vienā barakā kopā ar lietuviešu inteliģences pārstāvjiem. Štuthofā L. Sēja uzturējās līdz 1945. gada 25. janvārim, bet pēc tās evakuācijas tā paša gada martā nonāca brīvībā, kas gan viņam bija lemta ne pārāk ilgu laiku.

Padomju cietumos

Atrodoties Polijā, L. Sējam izdevās uzzināt, ka viņa sieva Herta laimīgā kārtā ir pārcietusi Drēzdenes bombardēšanu (jau vēlāk viņa izceļoja pie meitas Mirdzas uz Kaliforniju ASV, bet viņu dēli Juris un Andris Sējas pēc kara nonāca Austrālijā). Polijā L. Sēja stājās kontaktos ar vairākiem diplomātiem, to skaitā – amerikāņu vēstnieku Varšavā Arturu Blisu Leinu, kurš 1936. – 1937. gadā bija ASV sūtnis Latvijā, un tagad mēģināja L. Sējam palīdzēt nokļūt Rietumeiropā. Latvijas konsuls Šveicē Jānis Kļaviņš-Elanskis jau bija izgatavojis L. Sējas ārzemju pasi, tomēr atrašanās sarkanās armijas okupētajā teritorijā izrādījās nepārvarams šķērslis, lai vēl kādreiz satiktos ar savu ģimeni. Pēc kaimiņu denunciācijas L. Sēju apcietināja padomju pretizlūkošanas dienesta “SMERŠ” darbinieki. Viņu apsūdzēja par to, ka pēc atbrīvošanas no nacistu ieslodzījuma viņš nav vēlējies atgriezties Latvijā, bet uzņēmis sakarus ar kapitālistisko valstu pārstāvjiem. 1946. gada jūlijā L. Sēju nosūtīja uz PSRS un ieslodzīja Lubjankas cietumā Maskavā. L. Sējas medicīniskajā izziņā 16. jūlijā bija konstatēts miokardīts, vēdera bruka, un tas, ka viņš derīgs tikai vieglam fiziskam darbam. Pēc trim mēnešiem L. Sēju pārveda uz Lefortovas cietumu, kas izcēlās ar īpaši bargu un cilvēku fiziski un garīgi nogurdinošu režīmu. Apsūdzībā L. Sējam nepamatoti inkriminēja dzimtenes nodevību, kalpošanu vāciešiem un spiegošanu pret Padomju Savienību ārzemju izlūkdienestu uzdevumā. Svarīgi uzsvērt, ka sākotnējais soda mērs – 25 gadi ieslodzījumā – L. Sējam tika samazināts uz ievērojami mazāku termiņu – pieciem gadiem, tomēr ņemot vērā viņa pretnacistisko darbību. Vārgās veselības dēļ 1954. gadā L. Sēju atbrīvoja, bet dzimtenē viņam ļāva atgriezties tikai 20. gadsimta 50. gadu beigās. Mūža nogalē viņš strādāja par valodu skolotāju un tulkotāju un mira 1962. gada 15. februārī Rīgā. L. Sēja ir apglabāts I Meža kapos netālu no Baltajiem krustiem – piemiņas vietas komunistiskā režīma upuriem.


Fragmenti no Ludviga Sējas atmiņām
“Vispārējie apstākļi nometnē bija šausmīgi. Vispirms jau bads un droša fiziska panīkšana, ja kāds nesaņēma palīdzību no brīvās pasaules. Tad mežonīgais režīms un absolūts beztiesības stāvoklis. Katrs vācietis varēja kuru katru ieslodzīto dauzīt pēc patikas, un nebija kam sūdzēties. Arī oficiāli nometnes priekšniecība nereti piesprieda miesas sodu par kaut kādiem pārkāpumiem. [..] Mirstība barakās bija liela. No rītiem pa nakti nomirušos salasīja un aizveda uz krematoriju. Bet 1944. gada decembra otrā pusē un nākamā gada janvārī šausmīgos apmēros izplatījās izsitumu tīfs. Ar utīm cīnīties bija ļoti grūti, pat mūsu privileģētajā sekcijā tās sāka parādīties. Visutainākā bija sieviešu nometne, un tur tad arī ar tīfu slimoja milzums cilvēku. Vienā barakā nesa tādas slimnieces, kuru stāvoklis bija bez cerības, un tur viņas nobeidzās bez kopšanas un ārstēšanas, kā apsētas ar utīm. [..] Sākās briesmīga mirstība. Dažu dienu mirušo skaits sasniedza 500! Un krematorijā varēja sadedzināt diennaktī tikai 240 līķus! Pārējie palika neaprakti un pie krematorijas kaudzē samesti. Kaudze auga ar katru dienu, un līķu skaits sasniedza pusotru tūkstoti. Tas bija tiešām atbaidošs, elles cienīgs skats. Līķi bija kaili, sasaluši, jo lielākā mirstība notika 1945. gada janvārī, un mēreni sala. Bet kuru katru dienu varēja uznākt atkusnis un bija kaut kas jādara, lai stāvokli glābtu. Tad nometnes priekšniecība ierīkoja improvizētu krematoriju kādu 300 metru attālumā no nometnes, taisni pretim stūrim, kur atradās mūsu baraka. Šī krematorija pastāvēja no kādu metru dziļas, metrus 30 – 40 garas un apmēram 3 metrus platas bedres, kuru piekrāva ar malku, aplejot to ar kādu degošu šķidrumu; pāri šai bedrei uzlika vecu dzelzceļa relsu gabalus, uz tiem līķus, un krematorija bija gatava. Pašiem nometniekiem vajadzēja vilkt ar līķiem piekrautus lielus ratus. To visu mēs skaidri redzējām no savas barakas. No improvizētās krematorijas puses sāka nākt šausmīga gruzdošas miesas smaka; drīz sāka krist balti pelni, jo vējš nāca no tās puses. Naktī šis lielais ugunskurs izskatījās sevišķi drausmīgs. Viņa gaismā varēja saskatīt ar dažus metrus garām kārtīm apbruņojušos kurinātājus, kuri visu laiku pūlējās aktivizēt uguni. Šī krematorija darbojās kādas 3 diennaktis, tad uz dažām dienām nodzisa. Bet līķi atkal sakrājās, atkal īstajā krematorijā nevarēja visus sadedzināt un atkal kūra sārtu meža malā. [..]

23. janvāra vakarā, kad viss bija gatavs aizbraukšanai, es vēl diezgan vēlu izgāju pastaigāties nometnes ielās. Barakā bija nemierīgi, vēl daudzi kravāja un šķiroja mantas, nāca apmeklētāji. Laukā turpretim bija jauki, jo pievakarē bija nokritis sniegs, kurš apklāja visu zemes un ēku neglītumu ar tīru, baltu segu. Sals nebija stiprs, tikai 5 – 6°. Pie debesīm mirdzēja daudzas spožas zvaigznes, aiz kādas ēkas slēpās mēness. Man prātā vijās šai atbaidošajā vietā pavadīto mēnešu atmiņas, un nu priekšā stāvēja jauni notikumi, kuri neizbēgami varēja būt labākā gadījumā smagi pārdzīvojumi, bet ļaunākā – fiziska bojāeja. Kaut ko labu cerēt nebija ne mazākā pamata. Bet vakars bija tik jauks, zvaigznes tik spožas, ka mans prāts pamazām nomierinājās, atmiņā uzpeldēja pievilcīgas pagātnes gleznas, es sāku staigāt kā sapnī. [..] Cik daudzus jaukus vakarus es tā biju staigājis, bet visbiežāk nevis viens, bet draugu, ģimenes locekļu, savu bērnu sabiedrībā. Man prātā nāca brīnišķīgi vasaras vakari, kad staigāju par smaržīgu, puķēm bagātu pļavu ar līgavu, savu vēlāko sievu, un viņa pēc smaržas uzminēja, kur tuvumā auga nakts vijolītes un mani sūtīja tās meklēt rasainajā zālē. Man nāsīs iesitās reibinoša smarža, mutē ieplūda salds, bet svaigs šķidrums, es apstājos un atmodos no šī sapņa… Dievs! Vai tiešām iespējami tādi gaiša prieka un tumša posta bezdibeņi vienā īsā dzīvē! Kur nu bija toreiz jaunā un laimīgā meitene? Viena svešā malā, no tuvākajiem un dārgākajiem cilvēkiem atrauta, padota visām kara briesmām, jau sirmojošiem, toreiz spoži melniem matiem, tagad izraudātām gaiši zilajām acīm! Mani pārņēma karsts, straujš izmisums, dvēselē uzliesmoja skaļš protests, bet tam nedrīkstēja padoties. Priekšā stāvēja varbūt vēl lielākas grūtības, briesmas un cīņas nekā aiz muguras.”
Ludvigs Sēja par ieslodzījumu Štuthofas koncentrācijas nometnē 1944. gada decembrī –1945. gada janvārī.

“Lefortovas cietums ir varbūt bargākais un riebīgākais Eiropā, ja ne pasaulē. Režīma bardzības ziņā grūti kaut ko vēl nejaukāku izdomāt. Kameras bija šausmīgi mitras un neveselīgas. Ilgi tur nevarēja izturēt pat ļoti stiprs cilvēks. Ēdināšana bija vēl trūcīgāka nekā Lubjankā, turklāt ēdiens bija slikti pagatavots. [..] Es biju pratināts kā reti kāds, īsti nezinu, cik reizes; ne mazāk par 80, varbūt 100 reizes, bieži 5 – 6 stundas ilgi; gandrīz vienmēr naktī. Pie manis roku bija izmēģinājuši daudzi čekisti – padomju juristi. Gluži bez sekām to neviens cilvēks nevarēja izturēt, es biju ārkārtīgi nogurdināts, zināmā mērā notrulināts, man tiešām bija nepieciešama atpūta. Bet par to nevarēja pat domāt, man bija jābūt gatavam uz jauniem pārdzīvojumiem, jaunām, droši vien, ilgstošām ciešanām. Bet pagāja viena nedēļa, pagāja otra, un nekas nenotika man par lielu izbrīnu. Pienāca skumji Ziemassvētki, skumjākie, kādus es esmu savā jau garajā mūžā piedzīvojis priekš vai pēc 1946. gada. Es Ziemassvētkus vēl tagad smagi pārdzīvoju, pat visas dienas pirms un pēc svētkiem: tad man kā sapnis par labākiem, laimīgākiem laikiem, ar pašu bērnību sākot, uzpeld apziņā tik daudzas, gaišas atmiņas, kuru kontrasts ar skumjo tagadni ir nepanesams, iznīcinošs. Bet ziemas svētki vienā no riebīgākajiem cietumiem pasaulē… Es jutu nāvi sirdī… O Death in life, the days that are no more. Es zināju arī bez mazākajām šaubām, ka tālā svešumā manu vientulību un postu smagi pārdzīvoja tie, kurus es visvairāk mīlēju, ka arī viņiem bija saindēts katrs svētlaimīgā laika brīdis, lai cik gaiši kaut kur spīdētu greznas eglītes sveces. [..] Bet es negribēju atstāt vienus tos, ko es mīlēju, I would not leave my love alone! Dvēseles dziļumos es spēcīgi ticēju, ka kādreiz būs vēl arī citādi Ziemassvētki. Vistumšākajos brīžos šī ticība mani nav atstājuse.

28. decembrī mani beidzot atkal izsauca; tomēr mani vairs neveda uz izmeklēšanas daļu, bet pa kāpnēm lejā un pa garu koridoru uz kādu svešu kabinetu. Tur kāds jauns kapteinis man nolasīja tā sauktās “sevišķās apspriedes” (osoboje soveščaņije) lēmumu manā lietā. Tātad mani netiesāja tribunāls! Par to es arī nebiju pārsteigts: viss materiāls pret mani bija pārāk šķidrs priekš kuras katras tiesas –… izņemot varbūt tiesas karikatūru. Saskaņā ar šīs “apspriedes” lēmumu man bija piespriesti 5 gadi nometnē. Faktiski tas bija administratīvā kārtā uzlikts sods, jo nevar taču uzskatīt par tiesu kaut kādu “apspriedi”, kura mani pat neredzēja, kuru es neredzēju, kuras priekšā man nebija dota iespēja aizstāvēties. Tā laika apstākļos 5 gadi bija mazākais sods politiskā lietā, norma bija 10 gadi. Daži apstākļi tātad bija ņemti vērā, visdrīzāk mocības, kādas es jau biju izcietis pie vāciešiem; katru reizi, kad maniem pratinātājiem nācās klausīties par vāciešu izturēšanos pret mani, viņi jutās manāmi neērti, kļuva rāmāki, mēģināja pārcelt sarunu uz citu lietu. Viņi izrādīja lielu ziņkārību par daudziem manas dzīves sīkumiem, bet par periodu vācu gūstā, t. i., cietumā un nometnēs neko negribēja zināt. [..] Es nu varēju atskatīties atpakaļ uz prāvu cietumu un nometņu skaitu. Savas neviesmīlīgās durvis man bija atvēruši cietumi Rīgā, Lauenburgā, Neištetinā, Legņicā (2 reizes), Lubjankā, Lefortovā; no nometnēm: Salaspilī, Štuthofā, Navicā, Hammeršteinā, Volovā. Un gals manai vazāšanai no cietuma uz nometni, no nometnes atkal uz cietumu, no viena cietuma uz otru vēl nebija ne mazākā mērā paredzams, man priekšā stāvēja vēl 5 gadi nometnēs, varbūt arī cietumos. Vai es varēju cerēt, ka izturēšu tik ilgas un dažādas mocības? Par to man bija iemesls šaubīties. Mani vairāk stiprināja cerība uz neparedzamiem notikumiem, uz iespējamām pārmaiņām, kuru raksturu es nevarēju pat apmēram noteikt. Spero, dum spiro – es ceru, kamēr vēl elpoju.”

June 7, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: