Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

neatkariga.nra.lv

neatkariga.nra.lv
https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/384520-1941-gada-22-junija-aizsaktais-vacijas-un-psrs-kars-nebija-musu-kars-musejais-bija-latviesu-partizanu-kars-pret-jebkuru-okupantu?utm_source=newsletter&utm_medium=email&utm_campaign=neatkarigaSodien

1941. gada 22. jūnijā aizsāktais Vācijas un PSRS karš nebija mūsu karš. Mūsējais bija latviešu partizānu karš pret jebkuru okupantu

16. jūnijā LR saņēma PSRS ultimātu, kurā pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka ielaišanu Latvijas teritorijā – neierobežotā skaitā. 17. jūnijā Latvijā ienāca sarkanarmijas 121. un 126. strēlnieku divīzija un tanku brigādes.

Vienos dienā tanki sasniedza Rīgu. Latvijā ienāca deviņas divīzijas ar 90 tūkstošiem sarkanarmiešu. Baltijas valstis pārpludināja 435 tūkstoši krievu okupantu. Okupācija tika pabeigta.

Pretestība okupantu varai sākās ne uzreiz, jo cilvēki paklausīja aicinājumiem ievērot mieru, kaut arī skaidrības bija maz. Bet tad sāka izplatīties ziņas par represētajiem, izsūtītajiem un pazudušajiem. 1940./41. gadā Latvijā arestēja, nogalināja un represēja 26 000 Latvijas iedzīvotāju. Masveida slepkavības, ko organizēja krievu okupanti, notika Baltezerā, Stopiņos, Katlakalnā, Dreiliņos, Rīgas Centrālcietumā… Litenē nogalināja daudzus Latvijas armijas virsniekus un karavīrus.

„Politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem sākās uzreiz pēc 17. jūnija,” savulaik rakstīja vēsturnieks Uldis Neiburgs. Krievu okupācijas vara Latvijā apcietināja 3353 cilvēkus, lielākoties tās bija LR amatpersonas. Absurdās apsūdzības balstījās uz KPFSR kriminālkodeksa 58. pantu, paredzot sodus par „kontrrevolucionāriem noziegumiem” un „dzimtenes nodevību”. Acīmredzot krievu okupanti par „dzimteni” jau izsenis uzskatīja arī Latvijas Republiku…

Līdztekus notika privātīpašuma nacionalizācija (lasi – laupīšana), bez atlīdzības atsavinot rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus, bankas, namīpašumus, viesnīcas, slimnīcas, aptiekas. Nacionalizāciju (izlaupīšanu) krievu okupanti pabeidza 1941. gada sākumā.

Pretošanās kustība 1940./41. gadā veidojās spontāni, un tai piemita ne tikai individuālas, bet arī organizētas izpausmes. Tolaik abi režīmi (Staļina un Hitlera) – nomainot viens otru – īpaši nežēlīgi vērsās pret tiem, kuri mēģināja tiem pretoties.

Uldis Neiburgs rakstīja (IR): „Pretošanās kustībā aktīvi iesaistījās skolu jaunatne. 1941. gada 13. maijā notika kopēja skolu jaunatnes organizēta akcija, kad vienlaikus Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Bauskā un citās pilsētās izplatīja ap 5000 pretpadomju uzsaukumu. Nelegālās darbības pieredzes trūkuma un padomju drošības iestāžu metožu efektivitātes dēļ lielāko daļu pretošanās kustības dalībnieku apcietināja un sodīja ar nāvi vai vairākiem gadiem ieslodzījuma nometnēs PSRS attālos rajonos, no turienes dzimtenē atgriezās tikai nedaudzi.

Šī laika posma pretošanās kustības vēsture līdz šim dziļāk pētīta atsevišķu nelegālo pagrīdes organizāciju (Latvijas nacionālais leģions, „Tēvijas sargi” u.c.) darbības kontekstā un ir aktualizēta, arī apzinot 1940.-1941. gada padomju represiju upurus, taču sabiedrības plašākā apziņā šo pirmo pretošanās kustības dalībnieku vārdi ir zināmi nepietiekami.

Šis fakts acīmredzot kalpo par pamatu tam, ka mūsdienu vēstures pētniecībā un sabiedrības kolektīvajā atmiņā 1941. gada vasarā norisinājušās nacionālo partizānu cīņas nav pietiekami novērtētas un nereti kļūdaini tiek jauktas ar pašaizsardzības vienību darbību, kuru mērķi, uzdevumi un aktivitātes bija atšķirīgas.”

Gada laikā pēc krievu okupācijas sākuma izveidojās nacionālās pretošanās kustība ar vairākām organizācijām, to darbības ieroči bija okupācijas varas rīkojumu sabotēšana, nelegālu uzsaukumu izplatīšana un visaptveroša gatavošanās bruņotai cīņai par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tādu organizāciju veidošanās pamatā bija tautas vairākuma nepatika pret padomju varu, tās meliem un nežēlību.

Latviešu partizānu vienības, pirms vēl sarkanarmija 1941. gada jūnijā atkāpās uz PSRS, uzsāka kaujas ar krieviem, cenšoties aizkavēt Latvijas iedzīvotāju deportācijas, materiālo un mākslas vērtību izvešanu uz PSRS. Partizānu karš prasīja vairāku simtu cīnītāju dzīvības, taču latviešu partizāni paguva iznīcināt ap 800 krievu armijas karavīru un paņemt gūstā ap 1500 okupantu bruņoto formējumu dalībnieku, tostarp – kolaborantu.

Šodien, 22. jūnijā, mēs atceramies latviešu pretošanās kustības dalībniekus, kuri pirmie stājās pretim krievu okupantiem 1941. gadā. Pretošanās kustība, kas sāka veidoties 22. jūnijā un turpinājās pēc tam – pēc Vācijas un PSRS kara sākuma, ir svarīgākais notikums, ko der atzīmēt. Jo divu totalitāru varu karš nav mūsu karš. Mūsējais ir tas, ko uzsāka nacionālie spēki, pretojoties vispirms krievu varai, pēc tam – vācu varai.

READER

June 23, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Deportēto karte

https://deportetie.kartes.lv/lv/c___56.949466-24.103452-8

June 15, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Izsūtīto brīvība ir mana brīvība

neatkariga.nra.lv

neatkariga.nra.lv

Ik gadu brīnos par radošumu, kas balstīts vēsturē, un līdz asarām izjūtu jauniešu patieso interesi un līdzjušanu, stāstot par ciešanām, kas piemeklēja latviešus, no konkrētās dzimtas vēstures ejot uz lielo vispārinājumu – uz tautas vēsturi.

Katrs gads atnes jaunus deportāciju stāstus, kurus rūpīgi izlasām, un es ticu, ka tie audzina savas zemes un valsts patriotus. Šis gads ir īpašs, jo smags: fašistiskā Krievija ir iebrukusi Ukrainā, un jaunieši saskata baisas līdzības un vēsturiskas paralēles, vērtējot Krievijas nelietību toreiz un tagad.

Pateicos kinorežisorei un vēstures pētniecei Dzintrai Gekai, kura jau daudzus gadus organizē skolēnu sacerējumu un zīmējumu konkursu, kura tēma ir traģiska, skumja un neaizmirstama. Tās ir Latvijas iedzīvotāju deportācijas, sākot no 1941. gada 14. jūnija. Šodien publicējam fragmentus no skolēnu sacerējumiem, pievienojot arī vizuālos materiālus – zīmējumus.

Medinika Denīze Marta

Vecums: 17 gadu

Jelgavas Valsts ģimnāzija

Vēsture atkārtojas

Esmu Marta. Mana klases audzinātāja, kuras vectētiņš Arvīds pēc kara nokļuva filtrācijas nometnē un pēc tam divus gadus vergoja Krievijas ogļu raktuvēs, pastāstīja un parādīja latviešu tautas sāpju ceļus padomju okupācijas laikā. Apraudājos, kad ieraudzīju foto grāmatā „Baigais gads” – skati tieši tādi paši kā mūsdienu Ukrainā Bučas pilsētā. Šobrīd vārdi „vēsture atkārtojas” manās domās skan pavisam sāpīgi.

Skolotāja teica, ka ikvienam bērnam jāzina par savu senču dzīves gaitām. Un es nolēmu par savējiem uzzināt vairāk par frāzi „mani senči ir bijuši Sibīrijā”.

Manu priekšteču ģimeņu stāsti ir skaudrām notīm caurvīti. Vecvecmammu uz Sibīriju izsūtīja teju no skolas sola. Arī mana vectēva ģimenes locekļi piespiedu kārtā devās uz Sibīriju, tikai diemžēl nav vairs neviena, kam pajautāt: esmu nokavējusi. Lai Sibīrijas stāsti saglabātos, apciemoju savus radus un pierakstīju viņu stāstus, kuri tagad tiks saglabāti ģimenes arhīvā.

Ome stāsta

Memmi, manu mammu, izsūtīja 10 gadu vecumā kopā ar māsu, kam bija pieci gadi, brāli un vecākiem no Jelgavas apriņķa, Garozes pagasta Ģildu mājām uz Omskas apgabala Drobiševas rajonu. Atgriezās Latvijā viņi visi, izņemot memmes tēvu Jēkabu, kas nomira izsūtījumā. Kaut arī viņš apglabāts Sibīrijā, kapiņos Latvijā ir viņam piemiņas vietiņa.

Memme ļoti reti atcerējās izsūtījumu, un, ja nu tomēr to pieminēja, tad bez žēluma. Kad viņu izsūtīja, viņa vienā klasē mācījās trīs gadus, lai apgūtu krievu valodu. Memme rādīja savas burtnīcas, kurās bija rakstīts teju vai kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvaskātu. Pēc katra uzdevuma gozējās ar sarkanu tinti uzvilkts piecinieks. Zīmējumi un veiktie pieraksti bija ļoti detalizēti un teju vai fotogrāfiski precīzi.

Kad pienāca mans laiks stāties pionieros un komjaunatnē, memme ļoti iedrošināja un mudināja to darīt. Es nesapratu tos bērnus, kam vecāki neļāva pievienoties pionieru un komjauniešu rindām. Ilgu laiku nemaz nezināju, ka cilvēki svin Ziemassvētkus un 18. novembri, jo mājās par to nerunāja. Tikai ar laiku sapratu, ka tā vecāki centās mūs pasargāt no represijām un sarežģītām situācijām. Mēs svinējām tikai jauno gadu. Mums nāca Salavecis, nevis Ziemassvētku vecītis.

Kad memme atgriezās no Sibīrijas, viņa nevarēja dzīvot dzimtajās mājās, jo tur jau bija iemitināti citi cilvēki. Sākumā viņa dzīvoja pie svešiem ļaudīm. Atgriezusies gribēja mācīties par medicīnas darbinieku, taču atklājās, ka viņai ir tuberkuloze, kas liedza viņai būt par mediķi.

Lai arī bija pagājuši jau daudzi gadi kopš atgriešanās Latvijā, memme ikvienu svešinieku, kas ienāca mūsu pagalmā, sagaidīja ar trauksmi un bažām, jo nevarēja zināt, ar kādiem nolūkiem šis cilvēks ir nācis.

Omes māsīca

Manai mammai izsūtīšanas brīdī bija pieci gadi. Senākos laikos mamma kaut ko mums stāstīja, taču tagad vairs nevēlas par šo tēmu runāt.

No mammas atmiņu stāstiem atceros, ka viņiem ir bijis diezgan grūti ar iztikšanu. Bieži vien vakariņās ēdiena pieticis tikai bērniem. Vecāki palikuši neēduši. Mana mamma, kad viņai bija astoņi gadi, pieskatīja citus bērnus. Kad viņa ieradās Sibīrijā, viņa krievu valodu nav mācējusi. Vietējie viņu saukājuši par fašistēnu. Toties tad, kad atgriezās Latvijā, viņu uzskatīja par krievēnu.

Atceros, ka man skolā bija mājas darbs, kurā bija jāraksta, ko mana ģimene dara vakaros. Aprakstīju visu, ko mēs darām – mamma ada, tētis lasa grāmatas, un arī runājam par Sībīriju. Mamma, to izlasījusi, lika man ņemt jaunu burtnīcu un pārrakstīt mājas darbu, nestāstot par Sibīriju, un piekodināja: „Nevienam nestāsti par Sibīriju!”

Omes brālēns

Mans tēvs stāstīja, ka, ierodoties Drobiševā, viņus visus sadzina barakās. Lai izdzīvotu, mainījuši līdzi paņemtās drēbes pret pārtiku. Vietējiem iedzīvotājiem bija diezgan noraidoša attieksme pret iebraucējiem. Vispirms latvieši sākuši būvēt kūtis. Vietējie brīnījušies, kāpēc latviešu mājām tik mazi lodziņi, jo nav sapratuši, ka būvē kūtis. Vietējie bijuši ļoti izbrīnīti, ka latvieši neprata iejūgt buļļus. Tajā reģionā buļļus izmantoja darbos kā pie mums zirgus. Mans tēvs Sibīrijā strādāja par traktoristu.

Tēvs apprecējās Sibīrījā, un tur ir dzimis mans brālis, kas bija diezgan slimīgs. Slimo plaušu dēļ viņam lika dzert kazas pienu.

Pārdomas

Šķiet, ka Latvijā ir maz tādu ģimeņu, kuras nav skārušas deportāciju šausmas. Atradu sarakstu, kurā manas omes mamma un ģimene ir paši pirmie.

1940. gada 17. jūnijs, 1941. gada 14. jūnijs, 1945. gada 8. maijs, 1949. gada 25. marts, 1990. gada 4. maijs, 2004. gada 29. marts, 2004. gada 1. maijs, 2022. gada 24. februāris.

Kāds mans vienaudzis, iespējams, šos datumus vienaldzīgi apskata un pat nesaprot, kas aiz tiem slēpjas. Man, kas no senčiem dzirdējusi, kā nedrīkst par kaut ko runāt, kā nevar iegūt sapņu darbu, kā nevar ceļot, kā veikalā nevar nopirkt labas preces, kā jāuztraucas, vai no Afganistānas dēls pārnāks dzīvs, kā jāizliekas, ka patīk padomju vara… – man šie datumi ir svarīgi.

Man 17. jūnijs ir nepiedodams krievu iebrukums manā tēvzemē, 14. jūnijs un 25. marts brutālas deportācijas, 4. maijs Neatkarības deklarācija, 29. marts droša militāra aizsardzība, 1. maijs Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

24. februāris manas ģimenes un klases atmiņā paliks kā baiļu un neziņas datums. Nepiedodams krievu iebrukums ukraiņu zemē. Vai atkal būs iebrukums arī Latvijā un pēc tam Sibīrija? Vai atkal tie daudzie „nedrīkst”? Vai atkal nāves un sakropļoti likteņi? Vai atkal tautas dvēseles saglabāšanās tikai teātrī, mūzikā un dzejā, un klusos sapņos? Vai atkal karogu un sirdsapziņas maiņa? Vai mūsu klasei var draudēt tas pats, kas 1941. un 1949. gada skolēniem, un mēs varam kļūt par Sibīrijas bērniem? Baisi!

Reiz brīnījos, uzzinājusi, ka kādam manam radiniekam skapī stāv Sibīrijas maiss. Pavisam parasts maiss ar zābaku pāri, zeķēm, veļu, siltu kamzoli, sērkociņiem un vēl šo un to. Viņš to nevienam neļāva aiztikt vai, nedod, Dievs, pavasara tīrīšanas laikā izmest. Un šogad arī es, noskatījusies aizsardzības ministra instrukciju, sakrāmēju savu „Sibīrijas maisu”. Ceru, ka to nekad nevajadzēs izmantot. Un otra liela mana cerība – ka uz krievu zemes plašumiem aizvestie ukraiņu bērni drīz tiks atpakaļ dzimtenē. Un viskarstāk vēlos, lai turpmākos tūkstoš gadus un vēl ilgāk nevienam bērnam nevajadzētu stāstīt savu Sibīrijas stāstu.

Slava Ukrainai! Varoņiem slava! Paldies manas nācijas ļaudīm par 4. maiju un drosmi!

***

Elīza Kurcalte

Vecums: 13 gadu

Pļaviņu vidusskola

Viņu brīvība ir mana brīvība

1949. gads manas ģimenes vēsturē iekrāsots melnos toņos. 1949. gada 25. martā manus vecvecākus izsūtīja uz Amūras apgabalu.

25. marta rītā Madonas apriņķa Kusas pagasta „Lodē” ārā ir ziema. Nakts salto klusumu piepeši pārtrauc zaldātu ielaušanās mājā. Seko pavēle kravāties. Tad brauciens zirga ratos uz pagastmāju, kur tiek sapulcināti visi izsūtāmie. Pēc tam ratos uz Madonas dzelzceļa staciju. Visus sadzen lopu vagonos. Vizmas vecākais brālis Jānis, kuru zaldāti aizturējuši Madonā, atrodas citviet. Vagonā, kurā iedzīta Eglīšu ģimene, ir tumšs un drēgns. Pie sienām – dažas koka lāviņas, kur gulēt. Pie durvīm – spainis vajadzību nokārtošanai. Viens spainis uz 30 cilvēkiem.

Tā sākās 18 dienas garais ceļš uz Tālajiem austrumiem. 8000 kilometru cauri visai Padomju savienībai.

Visi pārtiek no tā, ko paguvuši paņemt līdzi. Kāds kaimiņš paņēmis līdzi 30 litru piena kannu. Pēc kāda laika piens šausmīgi saskābst, bet vienalga šķiet gards. Apstājoties kādā stacijā, vagonā tiek iecelts spainis ar sutinātiem graudiem.

Brauciens turpinās, līdz 12. aprīļa pēcpusdienā vilciens iebrauc Muhino stacijā Šimanovskas rajonā. Vagons, kurā atrodas Eglīšu ģimene, tiek atkabināts. Visi izkāpj. Sibīrijā ziema barga – mīnus 40 grādi. Uz staciju atbraukušie kolhozu priekšsēdētāji noskata sev darbaspēku.

Eglīši nonāk Komūnas sādžā un strādā kolhozā. Sādžā ir japāņu kara laikā celtās, pamestās mājas. Kolhozā sievietes slauc govis un baro teļus, bet vīrieši iet meža darbos. Īsajās, karstajās vasarās Sibīrijas saulē izauga lieli tomāti, sulīgi arbūzi un saldas mellenes, ko savos lauciņos iesēja strādīgie latvieši.

Pēc Staļina nāves bija jāgaida līdz 1957. gadam, kad beidzot pienāca ziņa, ka Eglīšu ģimene ir reabilitēta. Prieks, ka atkal varēs redzēt mājas. Bet vēl viņiem jāgaida, vēl nekur nevar doties, jo jāsakrāj nauda vilciena biļetēm.

Stāsts ir no manas vecmammas Vizmas, kura ir vienīgā dzīvā radiniece no 12 izsūtītajiem. Šis stāsts manī rada nekad nepiedzīvotas skumjas. Skumjas, ka neesmu pazinusi nevienu no pārējiem izsūtītajiem ģimenes locekļiem. Un tomēr manī ir sajūta, ka viņi ir man līdzās. Viņi turpina dzīvot manā sirdī. Un tā tas būs līdz manam pēdējam elpas vilcienam. Es viņus nekad neaizmirsīšu, jo tas, kam viņi izgāja cauri ceļā uz brīvību, parāda, ka brīvība nav par velti. Viņu brīvība ir mana brīvība.

***

Rēzija Romanovska

Vecums: 13 gadu

Druvas vidusskola

Nekur nav tik labi kā mājās

1941. gada 14. jūnijs… Pirmo reizi tika izsūtīti Latvijas iedzīvotāji no Latvijas uz Sibīriju. To bija vairāk nekā 15 400.

Man bija tikai 12 gadi, un todien mūsu mājās ienāca sveši karavīri ar ieročiem un lika sakravāt mantas. Mums nebija ne jausmas, kas notiek, tāpēc es darīju visu, ko mamma lika. Arī mamma nezināja, kāpēc viņi tā dara, vai arī man vienkārši nestāstīja. Vēlāk mēs un daudzi citi cilvēki nonācām pie vilciena vagoniem, tajos visi tikām sadzīti un saspiesti. Mēs nesapratām, kas notiek, bet vēlāk jau bija skaidrs, ka mēs braucam. Uz kurieni, neviens nezināja.

Manuprāt, bija pagājušas vairākas stundas, bet nekas nemainījās. Vienmuļi un dobji klaudzēja vilciena riteņi. Jau no paša sākuma bija saprotams, ka nekas labs nevarētu būt. Pagāja diena, vilciens tikai dažas reizes apstājās, lai cilvēki varētu nokārtoties. Tad otrā diena, joprojām baisi un biedējoši. Tāpat pagāja arī trešā un ceturtā diena.

Piektajā dienā notika pats šausmīgākais, kas, manuprāt, varēja notikt. Nomira kāds mazulis, visticamāk no bada un slāpēm. Tas bija ļoti šokējoši, viņš būtu varējis vēl dzīvot ilgi un ilgi. Tomēr tur vairs neko nevarēja darīt. Kad vilciens apstājās, viņa tuvākie cilvēki izkāpa ārā un apraka viņu, atstāja viņu vienu svešā zemē. Jo ilgāk braucām, jo biežāk kāds bija jāgulda svešajā zemē.

Godīgi sakot, man nav ne jausmas, cik ilgi mēs tā braucām, varbūt nedēļu, varbūt divas, varbūt vairāk… es nezinu. Man liekas, daudzi cilvēki sajuka prātā, vienkārši nevarēja vairs izturēt.

Kādā dienā vilciens apstājās un izlaida mūs ārā, drīzāk piespieda mūs izkāpt. Tur, tur nebija nekā, N-E-K-Ā. Liels, plašs zemes gabals, kaut kādi koki tālumā, neviena cilvēka, neviena kaimiņa, nevienas dzīvības. Kas tā vispār par vietu? Vēlāk no kāda gudra kunga dzirdēju, ka tā ir Sibīrija un ka mēs esam Krievijā.

Protams, kurp gan citur viņi mūs būtu sūtījuši, te, kur ir plaši lauki, meži, ir jāsāk dzīve no jauna. Bet kāpēc? Man pašai ir sava zeme, tik mīļa, tik tuva, tik pazīstama. Vai tad, kad mēs būsim te jau dzīvojuši pietiekami ilgi, vai viņi mūs atkal ieliks vilcienā un aizsūtīs kaut kur tālāk, kur arī nav nekā? Es nezinu. Ja gribēji izdzīvot, bija kaut kas jādara, nevarēji vienkārši sēdēt un gaidīt, kas notiks.

Cilvēki savāca zarus, uzkurināja vairākus ugunskurus. Daži gāja meklēt, vai ir iespējams salasīt kaut kādas zināmas ogas, vai ir kādi dzīvnieki, no kuriem var iegūt gaļu. Citi meklēja materiālus, no kuriem var uztaisīt vietu, kur patverties. Kāds kaut ko atrada, kāds ne.

Visa dzīve bija jāsāk no jauna, pavisam no jauna. Lai nesajuktu prātā, bija jānodarbina prāts un ķermenis. Nākamajās dienās visapkārt notika liela rosība, visi kaut ko meklēja, darīja dažādus darbus. Es palīdzēju mammai atrast ogas vai ēdienu, vēlāk arī noderīgus materiālus. Vīrieši cirta zarus un kokus ar asiem, atrastiem akmeņiem un citām asām lietām. Palēnām sāka slieties mājiņas. Līdz ziemai vajadzēja vietu, kur patverties. Bija dzirdēts, ka ziemas te ir ļoti bargas un nežēlīgas.

Laiks gāja, pienāca ziema un tad pavasaris, tad vasara un atkal rudens, un tā tas turpinājās… Tiklīdz varēja sākt strādāt, cilvēki sāka būvēt vēl mājiņas, sāka strādāt lauku darbus, un tādā veidā attīstījās mūsu ciems. Tā tas notika visu laiku, jau vairākus gadus. Cilvēki pierada pie šīs dzīves, bet sirds un prāts ne mirkli nepārstāja domāt par mājām. Vai būs iespējams atgriezties, vai varēšu vēl kādreiz iegrimt Latvijas pieneņu pļavās?

Pēc šādiem astoņiem gadiem mūsu ciematā atkal piestāja vilciens un no tā izkāpa cilvēki, latvieši. Izrādās, ka tika izsūtīti latvieši no Latvijas uz Sibīriju, atkal tika salauztas un izpostītas tūkstošiem ģimenes. Protams, arī viņi sāka visu savu dzīvi no jauna. Mēs viņiem palīdzējām, jo zinājām, kas viņus sagaida.

Tā dzīvojām vairākus gadus. Vēlāk daži dabūja savas pases un atgriezās Latvijā, tajā skaitā arī es un mana ģimene. Ne visiem bija iespēja atgriezties. Daudzi palika, jo tur jau bija izveidojuši ģimeni, māju, un viņiem bija viss vajadzīgais, lai dzīvotu. Tomēr mēs braucām atpakaļ, jo nekur nav tik labi kā mājās.

READER

June 14, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1.maijs, 1993.g. Rīgā

Sadusmoto sovjetu masu demonstrācija.

Nemontēts video materiāls (Raw footage)

Filmēja Ingvars Leitis

May 1, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1.Maijs, 1989.g. Rīgā.

https://www.youtube.com/watch?v=XdRhwYHufl8

Nemontēts materiāls/Raw footage
Filmēja Ingvars Leitis un Zigurds Strīķis

April 30, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Leģionāri. Godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt

neatkariga.nra.lv


https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/375424-legionari-godu-nevar-atnemt-to-var-tikai-pazaudet

Nu Visvaldis Lācis ir viņsaulē. Gandrīz divus gadus. Viņš aizgāja sirdsredzīgs un apgaismots, ne mirkli nepiekāpdamies uzbāzīgi valdošajam viedoklim par latviešu leģionāru “nepareizību”. Šodien, 16. martā, Visvaldis Lācis noteikti būtu satiekams pie Brīvības pieminekļa, pieminot latviešus, kuri cīnījās pret sarkano mēri.

1998. gadā Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, un tajā tika skaidrota latviešu leģiona dibināšanas vēsture un aizstāvēti leģionāri. Deklarācijā bija arī rakstīts, ka Latvijas pienākums ir “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Taču deklarāciju, kas, starp citu, nav atcelta, mūsu politiskā elite nodevīgi “aizmirsa”.

Kādreizējais Francijas prezidents Šarls de Golls savulaik teica: “Katras tautas diženumu nosaka tas, kā tā izturas pret saviem karu zaudējušajiem karavīriem.” Tas, kā pret latviešu leģionāru piemiņu izturējās Saeimas vairākums, bija un ir pazemojums.

Ne tikai Saeima vien: bijusī valdības vadītāja Laimdota Straujuma (V) 2014. gadā atlaida ministru Eināru Cilinski (NA), kurš – pretēji Straujumas aizliegumam – nolēma piedalīties tradicionālajā leģionāru piemiņas gājienā līdz Brīvības piemineklim. Atlaišanu Straujuma pamatoja ar to, ka “draugi Rietumos” mūs “nesapratīs”, jo uzskatīs, ka tāds pasākums saistāms ar nacisma atdzimšanu Latvijā. Nez kāpēc šī “dziesma” bija vienā toņkārtā ar Krievijas gaudošanu par “nacistiem Latvijā”.

Bet Visvaldim Lācim bija savs sakāmais par šo visu: “Īstenība ir tāda, ka mūsu draugi un arī nedraugi visā pasaulē jau sen zina, ka latviešu leģionāri cīnījās pret komunistisko Krieviju kā lielāko draudu Latvijai un bija gatavi vērsties arī pret nacistisko Vāciju, ja tāda iespēja rastos un būtu nepieciešama Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai.”

Protams, Latvija, kurā bija salīdzinoši neliels iedzīvotāju skaits, ne visai bieži tiek pieminēta pasaules vēsturnieku darbos, kuros ir pētīts Otrais pasaules karš. Taču ir divi amerikāņu vēsturnieki – Benders un Teilors, piecu sējumu autori, kuri pētījuši ieroču SS vienības. No šiem pieciem sējumiem viens ir veltīts latviešu leģionāriem. Abi autori pierādīja vāciešu regulāros melus par latviešiem kā “freiwilligen” (brīvprātīgie). Tādu patiesi nebija daudz. Taču visi – gan brīvprātīgie, gan piespiedu kārtā iesauktie – cīnījās pret sarkanarmiju, no kuras nekādu žēlastību nevarēja gaidīt, jo tā bija okupantu armija. Īsteno okupantu armija.

Un tikai 1946. gada 4. februārī Lielbritānijas Ārlietu ministrija nosūtīja ziņojumu britu bruņoto spēku komandieriem okupētajā Vācijā: “Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem.”

Taču tas viss, protams, nav “interesanti” tiem, kuri uzstāj uz leģionāru piederību nacistiem. Bet šī uzstājība tiek producēta jau gadiem, kamēr mūsu vietējie politikāņi nedara neko vai gandrīz neko, lai šo situāciju mainītu. Īpaši pretīgi šī nedarīšana izskatās tagad, fašistiskās Krievijas izraisītā kara laikā.

Bet tas viss ir tik ierasti. Mēs, protams, pieminējām un pieminēsim leģionārus. Savukārt 16. marta pretnostatīšana 9. maijam ir jau sens kremlinu uzdevums, lai pazemotu un šķeltu latviešus. Taču jebkurš normāli domājošs cilvēks zina, ka 16. marts ir cīņās pret sarkano armiju kritušo latviešu leģionāru piemiņas diena, kamēr 9. maijs pie Pārdaugavas nepareizi nodrāztā zīmuļa ir okupantu orģiju diena.

Iespējams, nepamatoti, tomēr ceru, ka Rīgas dome – varbūt pat sakabē ar LR likumdevējiem un valdību – aizliegs jebkādas 9. maija “uzvaras svētku” aktivitātes pie minētā zīmuļa. Bet, lai spertu šādu soli, protams, ir jābūt drosmei.

“Godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,” teica Visvaldis Lācis. Varbūt, lai saglabātu pēdējās goda paliekas, mūsu valdīkļi beidzot saņemsies drosmi un patiešām to izdarīs, jo orku plātīšanās būtu sevišķi amorāls pasākums, ņemot vērā ārprātīgā Putina asiņaino karu Ukrainā.

March 16, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atbrīvošanās kustība nāca no tautas

lvportals.lv
https://lvportals.lv/viedokli/336476-atbrivosanas-kustiba-naca-no-tautas-2022?fbclid=IwAR1s9ptVMbyLAtI4bNyaCIy6HD1R3awck2N7UuIjCW4KukA_4sv4hBa88Dg

Raksturojot laiku, kad Gunārs Astra nolasīja savu pēdējo vārdu, rakstāt, ka 1983. gadā padomju drošības struktūras sāka jaunu represiju vilni pret iekšējo opozīciju Latvijā. Kāpēc tieši tad, kāds bija politiskais fons?

Atskatoties uz norisēm Latvijā, mums ir raksturīgi uz tām raudzīties, kā uz kaut ko izolētu, atrautu no ārpasaules, tomēr okupētā Latvija bija dziļi integrēta Padomju Savienības pārvaldes sistēmā. Tas, kas šeit notika, nereti bija saistīts gan ar norisēm Padomju Savienības mērogā, gan arī – starptautisko politiku. Tas redzams arī Gunāra Astras dzīves gājumā, jo abi cietumsodi, ko viņš saņēma, sakrita ar lielu saspīlējumu Padomju Savienības un ASV, Rietumvalstu attiecībās.

1961. gads, kad Kara tribunāls Gunāram Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā par dzimtenes nodevību, sakrīt ar Berlīnes krīzi. Brieda Kubas raķešu krīze. Tolaik Astra pēc savas iniciatīvas jau trīs gadus bija uzturējis ciešus kontaktus ar amerikāņu diplomātiem. Izmeklēšanas materiālos parādās atsauces arī uz spiegošanas motīvu. Astram esot bijis nodoms kļūt par amerikāņu speciālo dienestu aģentu, par ko it kā liecina otrs līdzapsūdzētais cilvēks. Tas ir laiks, kad abas lielvaras faktiski tuvojas jauna pasaules kara – kodolkara – slieksnim.

1983. gadā bija vēl viens ārkārtīgi liels militārais un politiskais saspīlējums starp Padomju Savienību un ASV. Amerikā tobrīd pie varas bija nākusi republikāņu administrācija prezidenta Reigana vadībā, kas uzturēja diezgan agresīvu retoriku par ļaunuma impēriju un daudz ko citu, tas radīja paniku Padomju Savienības vadībā. Ir liecības un pētījumi, ka 1983. gada rudenī tiešām tika gaidīts Rietumu valstu uzbrukums Padomju Savienībai. PSRS gatavojās kodolkaram. Diezgan raksturīgi, ka šādos apstākļos totalitāri režīmi neizbēgami cenšas pastiprināt disciplīnu un neitralizēt visus iekšējos oponentus.

Tā teikt, preventīvi piegriezt skrūves jebkādai iekšējai pretestībai. Tomēr ir zināms, ka Gunārs Astra jau pirms vairākiem gadiem bija saņēmis oficiālu brīdinājumu neturpināt savas darbības. Varbūt tik barga reakcija 1983. gadā tomēr bija negaidīta?

Jāņem vērā arī tas, ka Padomju Savienības mērogā disidentu kustība, ar uzsvaru – disidentu, nevis pretošanās kustība, – bija krietni aktīvāka nekā Latvijā. Represijas pret padomju sistēmas kritiķiem, oponentiem vai pretiniekiem notika gan Krievijā, gan Ukrainā, gan Kaukāzā. 1960. gados un 1970. gadu vidū ārpus Latvijas notika daudz politisko prāvu. Tika represēta Maskavas Helsinku grupa, Ukrainas Helsinku grupa, arī Armēnijas Helsinku grupa.

Latvijā situācija varbūt pat nebija tik asa. Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka Latvijā nebija tāda mēroga intelektuālo līderu kā Andrejs Saharovs un citi. Pie mums pretošanās kustība nāca no sabiedrības vidējo, zemāko slāņu pārstāvju vidus. Tā nāca no tautas, nevis no elites, politiķiem, valstsvīriem vai intelektuāļiem, un tā nebija tik izteikta.

Piemēram, 1970. gadu beigās pēc lietuviešu iniciatīvas tika veidota Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galvenā komiteja. Lai gan VDK šīs organizācijas noformēšanos sekmīgi izjauca, tomēr 1979. gadā radās baltiešu memorands, kuru parakstīja 45 cilvēki. To vidū, šķiet, bija tikai pieci latvieši. Gunārs Astra piedalījās šī memoranda tulkošanā no krievu uz latviešu valodu, kas bija viens no viņa vajāšanas ieganstiem.

Represijas Latvijā lielā mērā bija saistītas arī ar politiskās vadības maiņu Padomju Savienībā. Pēc Leonīda Brežņeva nāves pie varas nāca ilggadējais Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Jurijs Andropovs, kurš uzsāka tādu kā disciplinēšanas kampaņu. Viņš pieprasīja darba disciplīnu, centās ierobežot jebkādu brīvdomību, notika skrūvju pievilkšana visa režīma ietvaros. Protams, tas saistīts arī ar starptautiskās gaisotnes saspīlējuma pieaugumu, Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā. Represijas notika visas Padomju Savienības mērogā un okupēto Latviju skāra relatīvi vēlā fāzē. Es teiktu, ka tobrīd vienkārši bija pienākusi Latvijas kārta.

1961. gadā piespriesto sodu Gunārs Astra izcieta pilnībā, garajos ieslodzījuma gados iepazīstoties ar daudziem padomju režīma pretiniekiem no Baltijas valstīm un dažādām PSRS daļām. Komentāros minat, ka šī pieredze nostiprināja ne tikai viņa antikomunistisko pārliecību, bet arī priekšstatu par fundamentālām atšķirībām starp Baltijas tautu pretošanās kustību un padomju disidentiem. Kāda tā bija?

Baltijas valstu pretošanās kustības cīnītāji, nonākot kontaktā ar Krievijas, Ukrainas vai citu Padomju Savienības republiku disidentiem, sevi identificēja citādi. Gunārs Astra uzsvēra, ka viņš nav disidents. To pašu Gunāra Astras piemiņas konferencē akcentēja viņa cīņas biedrs Bruno Javoišs. Šie cilvēki sevi neuzskatīja par disidentiem, kas tikai kritizē padomju sistēmas un totalitārisma defektus. Viņi noliedza padomju sistēmu kopumā. Kaut ko tādu mēs varētu teikt par Berklavu un nacionālkomunistiem, kas gribēja pārmaiņas režīma ietvaros, nosargājot zināmu okupētās padomju Latvijas autonomiju – ierobežot migrāciju un novērst rusifikāciju –, bet viņu nolūks nebija gāzt padomju okupācijas varu. Pretošanās kustības cīnītāji, savukārt, bija principiālā opozīcijā padomju sistēmai. Viņi uzskatīja, ka mērķis ir nacionāla atbrīvošanās.

Mēs pārāk daudz un vispārīgi runājam par pretošanās kustību, nespējot definēt šī jēdziena saturu. Kur beidzās kurnēšana un sākās protests? Kur beidzās protests un sākās aktīva pretošanās sistēmai? No šāda skatpunkta, manuprāt, to varētu saukt arī par nacionālās atbrīvošanās kustību. Gunārs Astra savā pēdējā vārdā skar jautājumus par latviešu tautas izdzīvošanu, latviešu valodas un identitātes saglabāšanu un Latvijas neatkarības atjaunošanu kā ideālo veidu, lai šos mērķus sasniegtu. Tāpēc nekautrējos lietot mūsdienās nepopulāru vārdu – nacionālists. Pēdējā vārda saturs liecina, ka Gunārs Astra bija latviešu nacionālists. Protams, tur atrodamas atsauces uz cilvēktiesībām un demokrātiju, taču vismaz pēdējā vārdā tas ir pamatojums, kāpēc latviešu tautai pienākas pašnoteikšanās, tiesības atjaunot savu patstāvību un nodrošināt savu izdzīvošanu. Astram galvenais bija tauta, nevis universālas vērtības vai pat valsts.

Vai 1983. gada represiju vilnis sasniedza mērķi vai, gluži otrādi, kļuva par tādu kā palaidējmehānismu tautas atmodai?

Es neredzu tiešu saikni ar tā saucamās Trešās atmodas procesa sākumu. Pēc 1983. gada prāvām sabiedrībā fundamentālas pārmaiņas nesākās, nebija pat viļņošanās.

Par Gunāra Astras pēdējo vārdu ziņoja “Amerikas Balss”, “Radio Brīvā Eiropa”, taču šeit tas ieguva nozīmi tad, kad atmodas process jau bija sācies. Tas notika ar pirmajām lielajām demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, ko rosināja grupa “Helsinki 86”. Tad arvien vairāk cilvēku uzzināja par Gunāru Astru, kurš pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1988. gadā kļuva par vienu no simboliskajām figūrām.

Diemžēl viņš ātri mira. Es personiski ticu teorijai, ka Gunārs Astra tika noindēts, lai gan tam nav nekādu dokumentālu pierādījumu. Ir skaidrs, ka viņam bija potenciāls kļūt par liela mēroga līderi, bet tam nebija lemts notikt. Tomēr arī viņa nāve kļuva par vēl vienu iespēju tautai demonstrēt savu attieksmi pret padomju varu un ticību mērķim, uz kuru ir jāiet, – neatkarīgai Latvijai. Tādā ziņā tas ir svarīgs pagrieziena punkts mūsu vēsturē.

Vai un kāda bija reakcija pēc pēdējā vārda nolasīšanas tepat Latvijā?

Pēc runas nolasīšanas reakcija nebija liela. Tajā brīdī Gunāra Astras pēdējais vārds Latvijas sabiedrībā nebija plaši apspriests un zināms. Tiesas zālē bija vairāki desmiti cilvēku, kuri klausījās viņa pēdējo vārdu, bet sabiedrība par to uzzināja tikai vēlāk no Rietumu radiostaciju pārraidēm. Pēdējais vārds kļuva plašāk zināms pēc tā publicēšanas laikrakstā “Atmoda” 1989. gadā.

Te svarīgi vēlreiz piebilst – Latvijas inteliģence, intelektuālā elite, rakstnieki, mākslinieki un zinātnieki 1983. gadā neuzņēmās ne cīnītāju, ne protestētāju lomu. To uzņēmās sabiedrībā mazpazīstams cilvēks, kurš nāca no vidējiem slāņiem, tāpēc viņa runai uzreiz nebija un nevarēja būt tādas rezonanses, kā tad, ja to būtu paveicis kāds ar slavenāku vārdu. Taču Latvijā pirms atmodas sākuma nebija tādu cilvēku kā Vaclavs Havels vai Andrejs Saharovs.

Esat domājis, kāpēc nebija?

Jautājums laikam ir par to, kā un cik sekmīgi padomju sistēma korumpēja latviešu inteliģenci. Vēl vajadzētu pētīt, arī ar laikabiedru liecībām –, kāds bija ienākumu līmenis Rakstnieku savienības, Mākslinieku savienības biedriem, vadošajiem zinātniekiem dažādos Zinātņu akadēmijas institūtos un augstskolās. Varbūt pietiks piebilst, ka tas krietni pārsniedza vidējā cilvēka ienākumu līmeni. Šiem izcilajiem intelektuāļiem bija pieejami ārzemju komandējumi, radošie nami, kuros rakstīt dzeju vai gleznot, viņiem bija pieejamas sanatorijas, daudz kā tāda, par ko citi varēja tikai sapņot. Latviešu inteliģences korumpēšanas tēma, manuprāt, nākotnē tomēr būtu jāatsedz.

Jūs lietojat vārdu “korupcija”, nevis “kolaborācija”. Tas skan pat vēl sliktāk…

Tas ir viens no kolaborācijas aspektiem. Par kolaborācijas tēmu pēdējā laikā ir daudz rakstījusi vēsturniece Daina Bleiere. Piemēram, Latvijas vēsturnieku komisijas 29. rakstu krājumā publicēts ļoti apjomīgs viņas raksts.1 Tomēr es nevaru pilnībā piekrist kolēģei, ka kolaborācija, kas notiek izdzīvošanas nolūkā, ir akceptējama un pat nepieciešama. Gunārs Astra sava materiālā labuma dēļ negāja ne uz kādu sadarbību ar padomju režīmu – viņš nebija ar mieru stāties Komunistiskajā partijā, pieņemt tās ideoloģiju un atteicās sadarboties ar izmeklētājiem. Viņš nebija ar mieru lūgt apžēlošanu, jo sevi neuzskatīja par vainīgu. Tieši tas viņu padara par simbolu. Viņš bija viens no retajiem, kuram bija tāda stāja.

Lielākā daļa sabiedrības, protams, kaut kādā mērā kolaborēja, bet jautājums ir –, vai cilvēka personiskās materiālās intereses ir pietiekams attaisnojums sadarbībai ar totalitāro okupācijas varu? Vai cilvēkam var pārmest individuālu izvēli gribēt labāk dzīvot? Protams, ka nevar. Bet jautājumu var pavērst citādāk –, vai no viena cilvēka kolaborācijas citiem ir cēlies ļaunums? Runa nav tikai par ieslodzījumu vai izsūtījumu. Bet arī par to, ka aktīvie kolaboracionisti baudīja lielas privilēģijas uz citu cilvēku rēķina. Protams, šāda saruna kaut kādā ziņā var kaitēt politiskajai stabilitātei, kurā mēs vēlamies dzīvot. Tas ir būtisks jautājums plašākai nākotnes diskusijai.

Gunāra Astras rīcība izmeklēšanas un tiesas laikā atšķīrās no citiem apsūdzētajiem. Kā tas izpaudās?

Gunārs Astra bija vienīgais, kurš atteicās izmeklēšanas laikā un pratināšanās atbildēt uz jautājumiem par savu un citu cilvēku rīcību. Viņš nedeva liecības. Viņš izmantoja savas tiesības uz pēdējo vārdu, lai teiktu runu, kurā skaidri postulēja savus politiskos uzskatus un pateica slaveno frāzi, kas iegājusi Latvijas vēsturē. Par ticību tam, ka “šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”. 1970. vai 1980. gados Latvijā to neizdarīja neviens cits.

Kā tiesas zālē, kurā procesu vadīja un uzraudzīja padomju varai lojāli cilvēki, varēja tikt pieļauta šādas runas nolasīšana, kas tika arī ierakstīta mikromagnetafonā?

Tas ir ļoti labs jautājums, jo tad ejam vēl dziļāk sarunā par kolaborāciju un kolaboracionismu. Joprojām ir diezgan grūti savākt informāciju par visiem tiem cilvēkiem, kuri bija iesaistīti Gunāra Astras vajāšanā. Viens no tiem bija tiesnesis Aivars Krūmiņš, kurš viņam piesprieda smago sodu (7 gadus sevišķā režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā), bet vienlaikus arī ļāva pabeigt savu runu.

Par Aivara Krūmiņa dzīves gaitām vēlāk zināms ļoti maz. Informācija tiešām nekur nav pieejama, daudzi cilvēki to ir meklējuši, ieskaitot mani. Vēl 1980. gadu beigās, piecus gadus pēc Gunāra Astras tiesas prāvas, Krūmiņš strādāja par Augstākās Padomes Juridiskās nodaļas vadītāju. Viņš pieļāva, ka Latvijas Nacionālās neatkarības kustība tika reģistrēta kā sabiedriska organizācija un ieguva legālu statusu. Tajā brīdī viņam bija, varētu teikt, pozitīva loma. Vēlāk Aivars Krūmiņš kļuva par Latvijas Republikas tieslietu ministra vietnieku. Īsu brīdi, 1990.—1991. gadā, viņš atradās augstā valsts amatā. Ja mēs salīdzinātu visu šo cilvēku – padomju tiesnešu, prokuroru, tiesas piesēdētāju, VDK izmeklētāju – likteņus, tad, jā, šajā ziņā Aivars Krūmiņš varbūt ir smagi samaksājis par to, ka viņam krita nepateicīgā loma kļūt tieši par Gunāra Astras tiesnesi. Daudzi citi, kas 1983. gada prāvās tiesāja citus cīnītājus, nav saņēmuši tādu nosodījumu. Šī cilvēka karjera, kas sekmīgi sākās Latvijas Republikā, tādā veidā arī, manuprāt, pārtrūka. Vai viņš bija sliktāks par citiem padomju tiesnešiem? Nedomāju. Jā, viņš ir iegājis vēsturē ar savu bargo lēmumu, taču vienlaikus viņš pieļāva Gunāra Astras pēdējo vārdu, lai gan varēja to nedarīt.

Šodien protests pret pastāvošo sistēmu, vismaz vārdos, nav nekas neparasts. Ko jūs teiktu par tiem, kas attiecina Gunāra Astras slavenos vārdus uz pašreizējo situāciju, kad sabiedrība saskaras ar dažādiem ierobežojumiem?

Cilvēki 30 gadus ir dzīvojuši plašas personiskās brīvības apstākļos, tāpēc ir saprotams, ka tās sašaurinājums rada protestu. Turpretī Gunārs Astra bija 30 gadus dzīvojis represīva režīma apstākļos. Tāpēc nevar salīdzināt viņa sacelšanos un pēdējo vārdu tiesā ar protestu un personīga viedokļa paušanu šodien. Viņa risks bija daudz lielāks, nekā jebkādas nepatikšanas šodien.

Neaizmirsīsim, ka Gunārs Astra centās runāt visas tautas vārdā un interesēs. Viņš mēģināja pateikt to, ko citi neuzņēmās. Tas nebija par sevi, savām interesēm, vēlmēm vai materiālo labumu. Savā pēdējā vārdā viņš runā par sāpēm un pazemojumu, kā tiek apspiesta latviešu tauta un valoda. Viņš to nedarīja sevis dēļ. Tur bija klāt ļoti spilgts apzinātas upurēšanās motīvs.

Gunārs Astra pēdējā vārdā sacīja: “Esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt — latvietis.” Vai šajā kontekstā būtu svarīgi pieminēt, ka viņa tēvs pēc tautības nebija latvietis?

Gunāra Astras gadījumā svarīgi ir tas, ka viņš izvēlējās būt par latvieti. Ne tikai tas, ka viņš dzima Rīgā, ka viņa dzimtā valoda bija latviešu valoda, bet arī tas, ka viņš apzināti gribēja būt latvietis. Reizēm dzīvē tā gadās, ka cilvēki, kuriem identitāte ir izvēles jautājums, par to iestājas spēcīgāk nekā citi.

1 Bleiere, D. Collaboration and Resistance: Definitions, Classification and their Application in Research on the Soviet and Nazi Occupations in Latvia. // The impossible resistance: Latvia between two totalitarian regimes. 1940–1991. Symposium of the Commission of the Historians of Latvia. Volume 29. P. 16.—49.

January 6, 2022 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Jānis Rožkalns: Pārsteidza tikai viena kartīte

aprinkis.lv
Viss raksts: http://www.aprinkis.lv/index.php/sabiedriba/dzive-un-ticiba/5640-janis-rozkalns-parsteidza-tikai-viena-kartite?fbclid=IwAR1nRRrio6aNUtzXjOtAMqAiHuXHHhPZTkMI-8VW-HwyErEMdmsvYxfqGJ4
Sarunā ar Jāni Rožkalnu «Kodols» vēlējās noskaidrot, kā viņš vērtē tā dēvēto čekas maisu atvēršanu un kādām konsekvencēm būtu jāseko pēc šīs informācijas publiskošanas.

– Vai pats esat skatījies un pētījis šobrīd publiski pieejamo informāciju par čekas ziņotāju kartotēku? Ja esat lasījis, ar kādām domām un sajūtām?

– Īsumā pārskatīju kartīšu kolekciju un dažus paziņas atradu. Kopējais iespaids? Ir skaidrs, ka šo publiskošanu nav veikuši cilvēki, kas mīl savu tautu. Tas ir smalka aprēķina brutāls solis no Valsts prezidenta Vējoņa un tā grupējuma, kas stāv aiz viņa, puses. Paskaidrošu, kādēļ.

1940.gadā Latvijā, plaukstošā Eiropas valstī, iebruka krievu armija, kam sekoja genocīds pret latviešiem, valsti izlaupīja un pārplūdināja ar krievu migrantiem, lai tā pazustu uz visiem laikiem. Bēdīgākais, ka visus 50 okupācijas gadus atradās simtiem latviešu, kas, nododot savu tautu un valsti, pārgāja okupantu pusē un strādāja par viņu pakalpiņiem visos līmeņos.

Atmodas laikā šie nodevēji apmeta kūleni vēlreiz un, neko nenožēlojot, izmantoja okupantu struktūras, lai saglabātu varu arī turpmāk, bet jau zem it kā brīvās Latvijas karoga. Tā šie komunisti turpina valdīt līdz šodienai: Brigmanis, Ameriks, Lembergs, Reirs, Dūklavs, Bērziņš, Dolgopolovs un citi. Pat Latvijas PSR Komunistiskās partijas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs veikli pārslīdēja Saeimas priekšsēža krēslā un 1995. gadā bija priecīgs saņemt Triju Zvaigžņu ordeni augstākajā – lielvirsnieka – pakāpē. Tādēļ jājautā: mīļie latvieši, kas tagad te notiek? Tie, kuri izdarīja kriminālnoziegumu – nodeva savu valsti –, joprojām saņem godu, slavu, pārticību un neaizskaramību, bet visnesvarīgākajiem, par kuru nodarījumiem vispār nekas konkrēts nav zināms, nu tiek uzlikta visa atbildība un viss kauns par sadarbību ar okupācijas varu, tas ir, ar tiem pirmajiem, kuri joprojām valda!

Kremļa varu okupētajā Latvijā 50 gadus īstenoja partijas augstākā ešelona cilvēki – Padomju Savienības Komunistiskās partijas nomenklatūra, nevis tie, kuri redzami internetā izbērtajos maisos. Šie nomenklatūras cilvēki ne tikai atskaitījās Maskavai un realizēja komunistu ideoloģiju pie mums, bet arī komandēja Valsts drošības komiteju jeb VDK. Tātad čekai uzdevumus deva tieši A. Gorbunovs un Latvijas Komunistiskās partijas struktūras darbinieki, tieši viņiem VDK ziņoja savu informāciju, lai tie varētu vadīt procesu gaitu, bet kartītēs atrodamie ir šīs struktūras pašā apakšā. Gorbunovam – ordenis, bet viņa vismazākie palīgi – pie kauna staba. Par vienu un to pašu! Vieniem – valsts uzslava, otriem – lāsts.

– Vai kāds uzvārds čekas maisos jūs pārsteidza?

– Pārsteidza tikai viena kartīte, kas ir uz kāda latviešu patriota vārda. Viņš VDK soda nometnēs bija ieslodzīts ļoti ilgus gadus. Bet mēs zinām, ka viņš nenodeva savus draugus ne tur, ne 1987. gada vasaras trauksmainajos notikumos, kad bija kopā ar mums pie Brīvības pieminekļa. Tas tikai parāda, cik sarežģīti ir latviešu likteņi, izejot cauri 50 krievu okupācijas un genocīda gadiem un vēl pēdējos 30 gadus, kad pār mums turpina valdīt tie paši komunisti kopā ar saviem sirdsdraugiem, Sorosa apmaksātajiem neoliberāļiem.

– Vai bijušo komunistu un to cilvēku, kuri atklāti kalpoja okupācijas režīmam, darbības izvērtējums nav vēl sarežģītāks nekā kartotēkā atrodamo personu darbība?

– Nekādā ziņā! Vajadzīga tikai griba to darīt un godprātīgi ļaudis prokuratūrā un tiesās. Jo viss kompartijas arhīvs pilnā apjomā ir saglabāts! Cita lieta, ka tiesu iestādes un Jāņa Maizīša vadītais Satversmes aizsardzības birojs nekādus pētītājus tiem maisiem klāt nelaidīs un publicēt neko neļaus. Kā to risināt – nezinu.

Būtu jāpublicē arī 5. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas dokumenti, kas glabājas Saeimas telpās. Tie, cita starpā, satur arī informāciju par VDK un armijas pensiju saņēmējiem, VDK amatpersonu liecības un VDK darbinieku ziņas.

– Čekas maisi nu ir publiskoti. Kādām sekām un rīcībai, jūsuprāt, būtu jāseko vispirms jau no to cilvēku puses, kuru vārdi tur ir atrodami?
– Kādreiz mūsu tauta labi zināja, ka īstu piedošanu var saņem vien tad, ja nodarījums ir atzīts, nožēlots, apsolot nekad dzīvē vairs līdzīgi nerīkoties. Tā ir viena no pamatvērtībām, ļoti svarīgs dzīves princips, ko sabiedrībai skaidrot. Tas būtu garīdznieku uzdevums. Un nešaubos, ka viņi to darīs, ja vien Baznīca izdomās nojaukt sienu, kas to atdala no savas tautas.

Nevajadzētu arī aizmirst, ka drīz sekos nākamās publikācijas – žurnāli ar 22 953 ierakstiem un ziņojumu datu bāze «Delta». Žurnāli papildinās informatoru vārdu sarakstu, kuri nav kartītēs.

 Kartotēkā ir vismaz 15 cilvēki, kuri saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni. Vai viņiem tagad vajadzētu kaut kā rīkoties?
– Katrs pats skaidri zina, vai kādus nodarījumus pret saviem līdzcilvēkiem ir veicis. Ja tādi ir, tas būtu pamats nopietnām pārdomām, ko darīt ar apbalvojumu. Grūti iedomāties, kā cilvēks jūtas, paliekot ar tautas pasniegtu balvu un vienlaikus slapstoties no cietušo acu skatieniem.

– Vai un kā būtu jāreaģē sabiedrībai pēc čekas maisu atvēršanas?

– Reakcija ir plaša – gan avīžu rakstos, gan sociālo mediju komentāros. Tikai – vai šī viļņošanās novedīs pie kādiem konkrētiem secinājumiem un kādas rīcības? Tā kā mūsu tauta ir bezcerīgi sašķelta, jaunie trakumi parasti aizskalo iepriekšējos. Un tas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība nevis mācāmies no savām kļūdām un augam, bet brienam aizvien dziļāk purvā.

– Vai ir pamats uzskatīt, ka pēc čekas maisu publiskošanas sabiedrība izies tā saukto lustrācijas procesu?

– Manuprāt, pagaidām vēl nekas par to neliecina.

– Pirms čekas kartotēkas publiskošanas viens no bieži piesauktajiem argumentiem bija, ka nedrīkst atklāt aģentu vārdus, jo, iespējams, viņi turpina darboties, piemēram, SAB interesēs. Vai jūs piekrītat šādam argumentam? Cik ticami tas ir?

– Pirmajā laikā pēc neatkarības atgūšanas tā bija pat vispārēja prakse. Piemēram, VDK izmeklētājs kapteinis Andris Strautmanis, kurš 1983. gadā vadīja čekas tiesas procesus pret mūsu pretošanās grupu, arī pret Gunāru Astru, vēlāk bija Drošības policijas priekšnieka vietnieks. Vai arī notikušais ar Pauli Kļaviņu un viņa izveidoto pirmo Drošības dienestu, kas ļoti nepatika Auseklim Pļaviņam, bijušajam Padomju Savienības Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU pulkvedim, kurš Aizsardzības ministrijā darbojās kā vispārējās informācijas dienesta vadītājs un vēlējās turpināt GRU garā, proti, izspiegot savas valsts augstākos ierēdņus un iestādes. Kad Paulis atteicās šos rīkojumus pildīt, ieradās toreizējā aizsardzības ministra Valda Pavlovska sūtņi un uz vietas atlaida gan viņu, gan vēl 13 darbiniekus. Viena no šo «bijušo» rūpēm bija, lai valsts struktūrās nebūtu patriotisku latviešu.

Tagad jau laiks ievieš savas korekcijas, vairākums dzīvi esošo cilvēku, kuru vārds atrodams kartītēs, jau ir pensionāri un savas aktīvās darba gaitas beiguši. Bet, redzot, ka daudzi no čekas cilvēkiem joprojām turpina ieņemt stratēģiski ietekmīgus amatus, ir pamatots jautājums, kāda vispār ir Satversmes aizsardzības biroja izpratne par notiekošo.

– Kā jūs vērtējat iespējas tomēr saņemt pilnu čekas arhīvu materiālu no Krievijas? Vai čekas kartotēkas publiskošana Latvijā šo procesu varētu paātrināt vai tieši otrādi – atvirzīt uz vēl tālāku nākotni?

– Šobrīd tam nebūtu lielas cerības, jo mūsu attiecības ar Putina Krieviju tikai pasliktinās. Te gan var notikt arī citādi – ja Kremļa stratēģiem liksies, ka izvesto arhīvu atdošana varētu mūsu sabiedrību sašķelt vēl dziļāk, tad izvesto materiālu fragmenti var brīnumainos ceļos sākt uzpeldēt mūsu pusē. Un, protams, to izdarīt viņiem nebūs grūti, jo Rīgā taču mudž no Krievijas aģentiem.

– Vai Krievijā atrodamo arhīvu publiskošanu palīdzētu izprast okupācijas varu un tās nodarītās sekas mūsu valstij?

– Protams, ka palīdzētu, tomēr tas, manuprāt, nav būtiski. Jo, ja latviešu sabiedrība kādreiz patiešām vēlēsies izprast krievu okupācijas laika nelietības, tad, kā jau minēju, kompartijas arhīvs gaida pilnā komplektā. Ar to arī jāsāk.

– Un visbeidzot – kā vērtējat Kārļa Kangera vadītās VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu?

– Komisijas darbs izskatījās vājš un pāragri tika pārtraukts. Ko komisija darīja divus gadus, ja tagad publicē plikas kartītes bez kādiem izmeklēšanas materiāliem par to, cik tās ņemamas nopietni un ko tad katrs parakstītājs darījis?! Bet man grūti spriest, jo komisijas darbam nemitīgi tika likti šķēršļi un īstos iemeslus es nesaprotu.READER

A Labs project from your friends at

January 3, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Spēle ar velnu

Viss raksts: https://ir.lv/2019/11/13/spele-ar-velnu/

Austrieti Ingrīdu viņš pazīst līdz šai baltai dienai. Tieši viņas vārdu Ingrid čekas kurators ieteica izvēlēties par segvārdu tolaik jaunajam Tilžas skolotājam Jurim Cibulim, tagad pazīstamam ābeču kolekcionāram un bijušajam Augstākās Padomes deputātam, kurš 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ingrīda bija viņa pirmā vēstuļu biedre no «kapitālisma valsts», kad Cibulis vēlējās iegūt papildu materiālus angļu valodas studijām. 

Pērn decembrī publiskoto Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu alfabētisko un statistisko kartotēku Krievijas vēsturnieks un totalitārisma noziegumus pētošās organizācijas Memorial priekšsēža vietnieks Ņikita Petrovs uzskata par vērtīgu akadēmiskās pētniecības avotu — daudzi no tajā esošajiem var sniegt skaidrojumu sabiedrībai, kā notika viņu savervēšana.

Tik lielā apjomā šāda VDK slepeno aģentu kartotēka atklātībā ir nonākusi pirmo reizi, uzsver vēsturnieks. Tā parāda, kādus cilvēkus no kuriem sabiedrības slāņiem VDK izvēlējās par slepenajiem informētājiem.

Petrovs Ir norāda, ka VDK aģentus vervēja padomju varai «operatīvi nozīmīgos» objektos un nozarēs. Vietās, kur uzturējās ārzemnieki, aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, ostās un dzelzceļā kā svarīgos transporta mezglos. Tāpat čeku interesēja zinātnieki, radošā inteliģence, augstskolas. Un, protams, padomju varai nelabvēlīgi noskaņotā vide — par politiskiem noziegumiem sodītie, jaunas sabiedriskās organizācijas. 

Petrovs no sarunām ar VDK darbiniekiem Krievijā secinājis, ka apuveni 70% čekas aģentu tikuši savervēti uz šos cilvēkus kompromitējošu materiālu pamata vai izdarot uz viņiem spiedienu. Pārējie piekrituši merkantilu apsvērumu dēļ — cerībā, ka čeka palīdzēs virzīties pa karjeras kāpnēm vai kā citādi izsisties dzīvē. Paša cilvēka aizrautīgu paziņojumu par vēlmi sadarboties čekisti uzņēma labvēlīgi, taču, pirms sākt slepeno sadarbību, jebkuru cilvēku rūpīgi pārbaudīja.

Vētot čekas maisus un uzklausot savervēto stāstus, arvien vairāk kļūst skaidrs, ka nejaušību tajos nav, bet notikusi mērķtiecīga VDK atlase.

Aģentūras revīzija

VDK aģents ir padomju vai ārvalstu pilsonis vai cilvēks bez pilsonības, kas slepeni sadarbojas ar VDK un pilda tās uzdevumus, lai nodrošinātu PSRS drošību. Tā čekas aģents definēts 1983. gada 4. jūlijā Maskavā VDK izdotajā slepenajā nolikumā. Ar vēlākiem grozījumiem tas bija spēkā līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā.

Aģentūras darbs stingri balstījās kompartijas noteiktajās nostādnēs. Aģentūras aparātam jābūt kvalitatīvi augstvērtīgam un skaitliski nelielam — «aģentu nepieciešams tik, cik vajag konkrētu uzdevumu veikšanai konkrētā operatīvās darbības iecirknī». Stingri jāievēro konspirācija. Dokumentā uzsvērts, ka darbs ar aģentūru un uzticamības personām ir «radošs un sarežģīts darbs», kam jābalstās «padziļinātās zināšanās par pretinieka graujošās darbības formām un metodēm».

Pēc Nacionālā arhīva vietnē publicētās informācijas, LPSR valsts drošības orgānos no 1953. gada 6. marta līdz 1987. gada 12. janvārim kopskaitā bijuši savervēti 22 926 aģenti. Tas aprēķināts, analizējot aģentu personīgo lietu un darba lietu reģistrācijas žurnālu 53 sējumu datus. Aģentus, kuri bija zaudējuši operatīvās pozīcijas vai kļuvuši nederīgi citu iemeslu dēļ, no aģentūras aparāta izslēdza.

Izsekojot, kā dažādos laika periodos mainījās drošības orgānu uzdevumi un arī aģentu skaits, var gūt apliecinājumu Petrova secinājumam, ka čeka lieku balastu aģentūrā ilgstoši neturēja. Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte aplēsis, ka no 1941. gada līdz kompartijas vadoņa Staļina nāvei 1953. gada martā LPSR valsts drošības orgānos skaitījās no 8000 līdz 12 000 aģentu. 1952. gada sākumā PSRS izdota pavēle par aģentūras samazinājumu vismaz 2—3 reizes, jo kara laikā un masveida ziņošanas kampaņās tā nesamērīgi uzblīdusi un kļuvusi neefektīva. 1953. gada martā visi aģenti pārreģistrēti un lielākā daļa kara laika aģentu izslēgti — aktīvajā uzskaitē Latvijā palikušas 4428 personas. Savukārt no 1953. gada līdz 1991. gada augustam kopumā savervēti ap 24 000 aģentu. 1991. gada augustā, kad tika pārņemti VDK dokumenti, čekas aktīvajā aģentūrā skaitījās apmēram 4500, no kuriem gandrīz 600 bija informatori ar iepriekšēju pieredzi ideoloģiskajā pretizlūkošanā.

Jāatzīmē, ka 1967. gadā padomju kompartija nolēma izveidot jaunu specializētu VDK 5. pārvaldi, kuras galvenais uzdevums bija cīņa ar «PSRS naidīgo valstu izlūkdienestu un aizrobežu pretpadomju centru rīkotām ideoloģiskām diversijām». Mainoties kompartijas nostādnēm, 1989. gada augustā šī ideoloģiskās pretizlūkošanas daļa tika likvidēta, uz tās bāzes izveidoja padomju konstitucionālās iekārtas aizsardzības jeb Z daļu. Tā darbojās līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā.

Ārpus vervēšanas

VDK aģentus vervēja no visiem Latvijas sabiedrības slāņiem, sākot ar vienkāršiem strādniekiem un kolhozniekiem, beidzot ar ievērojamiem kultūras un zinātnes darbiniekiem. Latvijas VDK aģentu skaitā, pēc Zālītes sniegtās statistikas, pārsvarā bijuši latvieši — 52%. Sekojuši krievi, ukraiņi, ebreji, baltkrievi, poļi un citas tautības. VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas pārstāvis vēsturnieks Ojārs Stepens gan secinājis, ka latviešu skaits bijis lielāks, tuvu pie 60%. Šādu rezultātu aplēsa arī Ir, jo publiskotajā kartotēkā latviešu tautība ir norādīta 4301 aģentam.   Gandrīz 27% aģentu bijusi augstākā izglītība. Vairums aģentu — 60% — bijuši bezpartejiskie, aprēķinājis Zālīte. Komunistiskajā partijā bijuši 15%, vēl 8% — komjaunieši, bet 16% partijas piederība nav norādīta.

VDK bija kompartijas slepenais ierocis, saka Petrovs. Partija izvirzīja un arī apstiprināja VDK vadošos darbiniekus, noteica čekas struktūru, represīvās darbības virzienus un pavēļu projektus. Latvijā VDK darbojās dubultpakļautībā — pildīja Maskavas pavēles un ziņoja arī Latvijas kompartijas politbirojam. Piemēram, lai 70. vai 80. gados kādu arestētu par «pretpadomju aģitāciju un propagandu», VDK par katru gadījumu bija jāprasa atļauja partijas orgāniem, norāda Petrovs.

Jau minētajā 1983. gada pavēlē arī tika uzskaitītas padomju nomenklatūras personas, kuras VDK nedrīkstēja vervēt kā aģentus — partijas biroju locekļus, partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sekretārus, aparāta darbiniekus partijā, komjaunatnē, armijā un visu līmeņu vēlētajās deputātu padomēs, kā arī arodbiedrībās, tiesās un prokuratūrā. Vēsturnieks Petrovs uzsver, ka tieši Komunistiskā partija ir atbildīga par VDK darbību un čekistu veiktajām nelietībām.

Padomju varai «naidīgā vidē»

Daudzi tagad klusē vai sakās nezinām, kā viņa vārds varēja nokļūt VDK aģentu kartotēkā. Taču dokumenti liecina, ka represīvā organizācija veica skrupulozu aģentu reģistrāciju, bet vairs nevajadzīgos aģentus un viņu dokumentus iznīcināja.

Lai uzzinātu, kā viņi iekļuvuši VDK aģentu kartotēkā, Ir intervēja astoņus bijušos Augstākās Padomes deputātus. Kopumā VDK aģentu kartotēkā atradām 17 deputātu vārdus, no tiem 15 ir balsojuši par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā, bet divi — Eduards Āboltiņš un Vjačeslavs Gerasimovs — balsojumā nepiedalījās. Tikai astoņi no 15 uzrunātajiem deputātiem piekrita runāt ar Ir. Ivars Godmanis, Normunds Beļskis un Igors Movels atteicās no intervijas, Jānis Gulbis vispār neatbildēja, bet Mavriks Vulfsons, Jānis Biezais un Indulis Strazdiņš ir miruši.

Jau intervēto mikroizlase parāda, cik plašs bijis čekas interešu loks: ārsts, žurnālists, tulkotājs, skolotājs, elektriķis, Vides aizsardzības kluba līderis, pretošanās kustības dalībnieks, kas padomju lēģeros pavadījis 19 gadus, un pēdējais — vervēšanas brīdī arodskolēns, čekas nagos iekritis saistībā ar dalību organizācijā Latvijas atbrīvošanai no komunisma. 

Lai parādītu, kādus aģentus vervēja čeka, izmantosim 1966. gada decembrī izdoto aktīvās aģentūras kartotēkas tematisko uzskaitījumu, kurā aģenti klasificēti 19 punktos. Čekai bija svarīgi aģenti, kas sadarbojušies ar ārvalstu izlūkdienestiem, ilgu laiku dzīvojuši kapitālistiskajās valstīs vai bieži turp braukuši komandējumos. Aģenti vervēti arī repatriantu un reemigrantu vidū, tāpat starp tiem, kuru radi dzīvoja kapitālistiskajās valstīs un kuri paši strādāja ārzemju pārstāvniecībās, institūtos, policijas struktūrās un militārajās iestādēs, tūrisma firmās. Vervēja arī ārzemju pretpadomju formējumu dalībniekus. Pēckara gados svarīgi bija aģenti, kurus varēja izmantot izmeklēšanas vai atpazīšanas pasākumos lietās pret Arāja komandas un citiem vācu okupācijas laika organizāciju dalībniekiem.

VDK sevišķa interese bija par cilvēkiem ar labām svešvalodu zināšanām, jo viņi bija noderīgi gan informācijas iegūšanai, gan kontaktiem ar PSRS iebraukušajiem ārzemniekiem. Ir intervētais Aleksejs Grigorjevs pēc universitātes Svešvalodu fakultātes pabeigšanas negribēja doties strādāt uz Iecavu par angļu valodas skolotāju, bet gan atgriezties dzimtajā Ventspilī, kur tolaik PSRS kopā ar ASV kompāniju Occidental Petroleum cēla Pieostas rūpnīcu, kuru tagad zinām kā Ventamonjaku. Rūpnīcā bija VDK kūrēta tulku nodaļa, kurā strādāja Grigorjevs. Tā sākās viņa sadarbība ar VDK. 

Cits stāsts ir bijušajam AP deputātam Jurim Cibulim, kurš pēc svešvalodu studijām kļuva par skolotāju Tilžā. Viņš bija kaislīgs kolekcionārs, kura krājumā tagad ir vairāk nekā 8600 ābeču no 217 valstīm 1060 valodās. Cibulis jau skolas laikā sāka sarakstīties ar ārzemju vēstuļu draugiem un tā nonāca VDK redzeslokā, jo tā kontrolēja gan saraksti, gan saņemto literatūru no ārzemēm. Tagad viņš pats atzīst — čeka dažkārt pievērusi acis uz to, kādas grāmatas no ārzemēm viņš saņēmis. Kolekcionāri, filatēlisti un radioamatieri bija čekas īpašā uzmanības lokā.

Čekai bija aģenti arī zinātnes institūtos, Zinātņu akadēmijā, augstākajās mācību iestādēs, arī svarīgos rūpniecības objektos, piemēram, VEF, Popova radiorūpnīcā un citos. Bez VDK uzmanības nevarēja palikt arī svarīgi dzelzceļa, ūdenstransporta iecirkņi, lidostas. Vienu gadījumu no iztiesātas lietas par sadarbības fakta konstatāciju ar VDK savā pētījumā apraksta tiesnesis un VDK dokumentu izpētes komisijas loceklis Juris Stukāns. Cilvēks strādājis lidostā, un tās priekšnieka vietnieks licis viņam pievērst īpašu uzmanību ārzemju pasažieriem reisos uz Maskavu vai no tās. Par visiem neordināriem gadījumiem bijis jāziņo priekšnieka vietniekam un jāparaksta arī instrukcija, kā rīkoties, ja lidmašīnā notiek kas ārkārtējs. Bijušais priekšnieka vietnieks, kurš tiesā piedalījies kā liecinieks, apstiprinājis — viņš no 1983. līdz 1991.gadam strādājis VDK nodaļā, kas nodarbojās ar pretizlūkošanu aviācijas transporta sfērā.

Taču dažkārt čekai aģents bija vajadzīgs, lai novērotu kādu rūpniecības objektu vai transporta mezglu, atzīmē vēsturnieks Stepens. Pētot kartotēku, viņš secinājis — ja šķiet neskaidrs, kāpēc aģents ir savervēts un kādu pienesumu varēja dot čekai, jāanalizē cilvēka dzīvesvietas vai darbavietas adrese. Daži no aģentiem dzīvojuši svarīgu objektu tiešā tuvumā un tātad varēja sniegt čeku interesējošas ziņas.

VDK izmantoja arī šantāžu. Parasti stāsts ir par homoseksuāliem cilvēkiem, kurus čeka varēja piespiest sadarboties, jo PSRS citāda seksuālā orientācija bija krimināli sodāma. Taču tas nebija vienīgais veids, reizēm draudēja ar karjeras apraušanu. Stukāns piemin kādu 2008. gadā izskatītu sadarbības fakta konstatēšanas lietu — kāda sieviete savervēta, jo citādi nebūtu varējusi turpināt darbu Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Vēl citā lietā atklājies, kā VDK piespieduši sadarboties kādu studenti, kam bijuši kontakti ar Dienvidslāvijas pilsoni — pretējā gadījumā darbu būtu zaudējusi gan viņa pati, gan tēvs, kas ieņēmis augstu amatu.

Inteliģence, politieslodzītie

Īpaša interese VDK bija par inteliģenci — zinātniekiem, māksliniekiem, mediķiem, žurnālistiem, sportistiem, inženieriem, arī studentiem. Zīmīgi, ka kartotēkā atrodas Latvijas lielākās mācību iestādes — Latvijas Universitātes — rektoru vārdi: Juris Zaķis, Ivars Lācis, Mārcis Auziņš, Indriķis Muižnieks. Viņi kā zinātnieki ilgāku vai īsāku laiku strādājuši ārvalstu zinātniskajos centros.

Gandrīz vai hrestomātisks ir bijušā ārlietu ministra Georga Andrejeva piemērs, kurš pēc 5. Saeimas vēlēšanām bija starp pirmajiem pieciem deputātiem, kuru vārdi atklājās VDK aģentūrā. Atkāpjoties no amata, 1994. gadā atklātā vēstulē laikrakstā Diena viņš skaidroja, kā notikusi vervēšana. Andrejevam bija 30 gadu, viņš bija anesteziologs un piedalījās mediķu konferencēs ārzemēs, bet čeku interesēja tolaik jaunās medicīnas nozares atklājumi. «Lēmumu pieņēmu smagu — piekrist dot ierobežotu informāciju savā specialitātē, bet tajā pašā laikā izmantot to savā labā un pretdarboties iespēju robežās,» Andrejevs skaidroja atklātajā vēstulē.

Otrs «čekas piecīšos» iekļuvušais deputāts bija Cietvielu fizikas institūta darbinieks Andrejs Siliņš, kurš ar segvārdu Kalns savervēts 1972. gadā. Tas noticis pirms brauciena uz Kanādu, kur Siliņš no 1973. līdz 1974. gadam darbojās universitātē. 

Kā izpētījis vēsturnieks Jānis Taurēns, Siliņu savervējušais VDK darbinieks Aleksandrs Dmitrijevs vēl pat 1994. gadā strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidijā par galveno speciālistu ārvalstu sakaros. Kad Siliņš vērsās tiesā, lai pierādītu, ka nav sadarbojies ar VDK, Dmitrijevs sniedza liecības, ka zinātnieki rakstīja atskaites, nezinot, ka tās «automātiski nonākušas VDK rokās» un tam var sekot VDK aģenta uzskaites kartītes noformēšana. Tas kļuva par argumentu tiesā arī citās reizēs.

Čeka no saviem nagiem neizlaida arī tos, kas bija jau izcietuši ieslodzījumu par valsts noziegumiem. Tāds ir AP deputāts Ints Cālītis, kurš balsoja par neatkarību 1990. gada 4. maijā. Viņš padomju varas gados par pretvalstisku darbošanos bijis ieslodzīts trīs reizes un kopumā lēģeros pavadījis 19 gadus. Sadarbības faktu Cālītis noliedz un to sauc par čekas virsnieka manipulāciju — kartīte ar segvārdu Žanis viņam reģistrēta 1983. gadā. Cālīša gadījumā lieta ir interesanta ar to, ka čekas kartotēkā ir arī viņa sievas Ināras Serdānes vārds. Turklāt pretošanās kustības dalībnieku lietās atklājas, ka čekas savervētie aģenti snieguši ziņojumus cits par citu, tā vēl papildus uzmanot cits citu.

Čeka savus aģentus vervēja un iefiltrēja visās jaunajās organizācijās, kas sapņoja par Latvijas neatkarību, — kartotēkā atrodas gan viens no LNNK dibinātājiem Valts Titavs ar segvārdu Māris, gan savulaik pirmā neatkarīgā žurnāla Auseklis veidotājs Ivars Žukovskis ar segvārdu Pols. Tāpat tur atrodams viens no Helsinki-86 dibinātājiem, vēlāk no organizācijas atšķēlušās Rīgas grupas vadītājs Juris Ziemelis ar segvārdu Roberts. Arī viņam ir iespaidīga padomju lēģeru pieredze. Aģentu sarakstos atrodas arī Latvijas Tautas frontes vadība — Ivars Godmanis, kurš vēlāk kļuva par pirmās neatkarīgās valdības vadītāju, bet Romualds Ražuks VDK aģentu kartotēkā parādās kā vervēšanas kandidāts bez segvārda, pēc pētnieku domām, viņš varēja nezināt par šo iekļaušanu.

1977. gadā savervēts vēlākais Vides aizsardzības kluba līderis Arvīds Ulme, liecina kartīte ar segvārdu Zāle. Sava vārda atrašanos čekas maisos Ulme Ir skaidroja ar pretdarbību padomju varai. Labāk bijis skaidrot čekai savu pozīciju, pēc tam VDK runāto atstāstot draugiem un domubiedriem. Ulmes paziņa dziesminieks Valdis Atāls jeb īstajā vārdā Vladimirs Šatrovskis čekas nagos nokļuvis, izciešot sodu īpaša režīma labošanas darbu nometnē Tālajos Austrumos. Ar segvārdu Nominatīvs viņš savervēts 1980. gadā.

VDK aģentu kartotēkā atrodami arī žurnālisti, to skaitā visi padomju gados pazīstamākie politiskie komentētāji, sākot ar Mavriku Vulfsonu un Voldemāru Hermani, beidzot ar jaunākās paaudzes pārstāvjiem Edvīnu Inkēnu un Jāni Gavaru. Liels bija sabiedrības pārsteigums, kad čekas maisos atradās 1990. gada janvāra barikāžu upura, pazīstamā kinooperatora Andra Slapiņa vārds.

Tāpat kartītes ir par māksliniekiem, mūziķiem, literatūrzinātniekiem un daudziem citiem. Visus šos cilvēkus vieno interese par ārzemēm vai komandējumi uz čeku saistošajām kapitālistiskajām valstīm.

Īpaša grupa bija garīdznieki, kurus VDK kartotēkā pētnieki saskaitījuši pat 77, sākot ar katoļu baznīcas kardinālu Juliānu Vaivodu un Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskapu metropolītu Aleksandru Kudrjašovu.

Izvēle — nesadarboties

Vai bija iespēja nesadarboties ar VDK? Bija. Vēsturnieks Petrovs teic, ka cilvēki varēja atteikties sadarboties ar čeku vai pārtraukt sadarbību vēlāk. «Un viņi turklāt ne ar ko neriskēja,» apgalvo vēsturnieks. Ja nu vienīgi karjera ciestu — netiktu paaugstināti amatā vai VDK neļautu izbraukt ārpus PSRS. Karjeras apsvērumus uzsver arī daži savervētie. «Nedabūtu to darbu Ostas rūpnīcā, aizbrauktu strādāt uz skolu Iecavā. Šaubos, vai būtu ticis strādāt LU un pēc tam aspirantūrā Maskavas Universitātē. Karjeras izaugsmes iespējas man drīzāk būtu bloķētas,» intervijā Ir min Grigorjevs. «Būtu strādājis skolā līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, tas ir, līdz 36 gadu vecumam. Būtu nodzēries, iespējams.»

VDK pētnieki apstiprina, ka čekas uzrunātajiem pārsvarā bija izvēles iespējas, tajā skaitā arī pārtraukt sadarbību vēlāk un nesniegt informāciju. Tāds piemērs, kas atrodams čekas kartotēkā, ir kinorežisors Rolands Kalniņš. Viņam dots segvārds Dzelme, savervēts 1975. gadā, bet 1978. gadā izslēgts no aģentūras «par atteikšanos sadarboties». Viņa darba lieta iznīcināta. 

VDK darbību pētījušais Indulis Zālīte žurnālā Rīgas Laiks 2018. gada janvārī publicētā rakstā norādījis, ka no visiem VDK aģentiem aptuveni 30% bijis neaktīvs «balasts», kas bijis nepieciešams, lai «uz papīra» uzlabotu darba rādītājus. Tā Zālītem stāstījis VDK vadītājs Edmunds Johansons. Bet 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers pat apgalvojis, ka tikai trešā daļa aģentu devuši noderīgu informāciju, savukārt divas trešdaļas bijušas balasts.

«Mirušo dvēseļu» nebija

Visbeidzot, divi svarīgi jautājumi — vai VDK darbinieki varēja «pierakstīt» aģentus, lai veidotu sev labvēlīgu statistiku, un vai tiešām VDK vervēja aģentus vēl Atmodas gados?

Pirmais apgalvojums parādās ne tikai pašu čekas kartotēkā esošo skaidrojumos tiesā un medijos, bet arī VDK darbinieki izplata šo apgalvojumu, sniedzot liecības tiesās. Tas parādās arī gadījumos ar zinātniekiem, kuriem bija jāsniedz pārskati par saviem komandējumiem ārzemēs.

Vēsturnieks Petrovs teic, ka savā izpētē Krievijā nav atradis nevienu tādu gadījumu, kad VDK darbinieki būtu «pierakstījuši» aģentu. «Par vervēšanu operatīvais darbinieks rakstīja ziņojumu, katram aģentam tika sākta gan darba, gan personiskā lieta, un, ja aģents nesniedza nekādu informāciju, viņu no tīkla izslēdza. Neko nedarošos neturēja aģentūrā, tas ir, tur nebija «mirušo dvēseļu». Tie, kuri šodien apgalvo, ka neko nezina, melo,» saka Petrovs.

Citādās domās par čekas darbību perestroikaslaikā Latvijā ir Zālīte, kurš apgalvo, ka «vajadzības gadījumā operatīvajā kontaktā iesaistīto personu aizmuguriski varēja noformēt par VDK aģentu».

Petrovs noraida arī versiju, ka jaunajos atklātības apstākļos pēc 1988. gada VDK bijis grūtāk vervēt aģentus ar klasiskajām metodēm, tāpēc čekisti ar cilvēkiem tikai parunājušies, bet viņu teikto ierakstījuši atskaitēs. Savukārt Zālīte norāda, ka čekisti sarunas parasti veikuši neformālā atmosfērā, «darbinieks tās varēja slēpti ierakstīt diktofonā un izmantot lietā kā operatīvo informāciju». Tas, viņaprāt, parāda — bijuši gadījumi, kad cilvēks varēja nezināt, kā saruna ar čekistu tiks izmantota.

VDK kartotēkā ir gana daudz savervēto laikā, kad Latvija jau bija uz neatkarības ceļa — pēc 1988. gada. Piemēram, toreizējais televīzijas darbinieks Ojārs Rubenis, Universitātes skaitļošanas centra līdzstrādnieks Guntis Bārzdiņš un Cietvielu fizikas institūta līdzstrādnieks Ivars Godmanis savervēti 1988. gadā, tāpat kā laikraksta Sovetskaja Latvija korespondente Tatjana Čaladze, bet režisore Dzintra Geka — 1990. gadā, bijusī diplomātiskā dienesta darbiniece Aija Odiņa — pat 1991. gadā.

Petrovs uzskata, ka čeka vervējot ņēmusi vērā jaunos apstākļus valstī. Piemēram, kādi cilvēki simpatizēja Interfrontei un gribēja cīnīties pret nacionālistiem, bet citi gribēja gluži pretējo — Latvijas neatkarību, un abos gadījumos VDK šo motivāciju varēja izmantot kā instrumentu. Vēsturnieks atgādina, ka čekisti spēja izlikties par pārmaiņu atbalstītājiem un draugiem, bet citiem varēja piedāvāt slepenu sadarbību kā spēku apvienošanu, lai «normalizētu dzīvi», attīstītu biznesu. Jauns laiks un jauni čekas triki, rezumē Petrovs.

Objektīvi un pilnīgi noskaidrot šīs pretrunas šobrīd nav iespējams, jo VDK operatīvo uzskaišu lietas no Latvijas tika izvestas uz Krieviju, bet citus dokumentus čeka pēc iekšējas pavēles iznīcināja — Latvijā nav saglabājušās ne aģentu darba lietas, ne viņu pašu rakstīti vai parakstīti dokumenti. Ir palikusi karotēka un aģentu reģistrācijas žurnāli — kopumā 53 sējumi par laiku no 1952. līdz 1987. gadam. Tiesa, trūkst pēdējā žurnāla, kurā reģistrēti čekas aģenti līdz VDK darbības izbeigšanai 1991. gadā, tāpēc nav iespējams pārbaudīt, vai aģentu kartītes ar vervēšanas datumu starp 1987. un 1991. gadu tikušas reģistrētas žurnālā. Petrovs pieļauj, ka šis žurnāls, tāpat kā aģentu personas un darba lietas, tika izvests uz Krieviju.

Šo stāstu gribu noslēgt ar atklātāko Ir interviju par sadarbību ar VDK — Alekseja Grigorjevanosauktajiem trim punktiem, kāpēc viņš izlēmis runāt par savu sadarbību ar čeku. Viņš jūt pienākumu pats izstāstīt visu, kā to atceras un saredz. Tas ir arī pienākums pret sabiedrību, jo «mēs ne individuāli, ne kā sabiedrība, ne kā nācija neesam vēl izrunājuši un apjēguši mūsu dzīvi padomju sistēmas apstākļos». Un trešais, Grigorjevam varbūt pats svarīgākais, apsvērums ir saistīts ar kristīgo ticību. «Kurš ir tas grēks, kas man jānožēlo? Tas grēks laikam bijis lepnība —  doma, ka drīkst spēlēties ar velnu un ka velnu var apmānīt. Jā, mēs subjektīvi centāmies nedarīt nevienam sliktu, bet mēs nezinājām, kā esam tikuši izmantoti,» saka Grigorjevs. «Es runāju ar cerību, ka runās arī citi un to laiku dzīve savās īstajās aprisēs kļūs mums un nākamajām paaudzēm saprotamāka. Tad tai būs jēga. Ar savu stāstu vēlējos arī citus aicināt stāstīt, kā bija. Vēsturnieki, izņemot atsevišķus, ar šo darbu nav tikuši galā. Tāpēc tas jādara mums — to laiku lieciniekiem, norišu dalībniekiem. Un arī žurnālistiem.»

No 17 Augstākās Padomes deputātiem, kuru vārdi atrodami aģentu kartotēkā, izdevās nointervēt astoņus


«[Čekists teica tā] — mēs esam organizācija, kurai ir jāseko un jāzina tās problēmas, kas mūs interesē, kas notiek pasaulē,» Georgs Andrejevs, segvārds Ziedonis, savervēts 1963. gadā.


«Esmu rakstījis arī par tiem, ar ko sarakstījos [ārzemēs]. Rakstīju tāpēc, ka bija jāraksta. Apzināti neesmu nevienu apmelojis, ne kaut ko izdomājis,» Juris Cibulis, segvārds Ingrid, savervēts 1978. gadā.


«Es pat nezināju, ka tur [VDK aģentu kartotēkā] esmu. Man draugi zvanīja un teica, ka [kartītē] ierakstīta kaut kāda izlūkošana vai kas,» Jānis Gavars, segvārds Juris, savervēts 1987. gadā.


«Mēs bijām tuvcīņā. Un šajā tuvcīņā ir tuvcīņas likumi. Viņiem bija labi, ka savāc informāciju, mums labi, ka zinājām, kādus jautājumus viņi uzdod,» Arvīds Ulme, segvārds Zāle, savervēts 1977. gadā.


«1989. gada 22. novembrī man ir noformēta [VDK aģenta] kartīte. Fenomenāli! Viss jūk jau no 1987. gada, strauji iet uz grunti ar visām čekām un Padomju Savienību, bet Mucenieks paprasījies uz čeku par aģentu!» Visvaldis Mucenieks, segvārds Varis, savervēts 1989. gadā.


«Biju ļoti izbrīnīts, kad atbraucu no kārtējā ieslodzījuma atpakaļ Rīgā, ka esmu reģistrēts kā ziņotājs,» Ints Cālītis, segvārds Žanis, savervēts 1983. gadā.


«Es nekad neesmu aicināts ziņot. Čekā ir tikai mani paskaidrojumi un nopratināšanas protokoli,» Juris Celmiņš, segvārds Jūrnieks, savervēts 1968. gadā.

Foto — Māra Miķelsone un LETA

December 27, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Skandalozākais pēdējo desmitgažu Ziemassvētku sprediķis Latvijā: sātans Reigans – debesīs, eņģelis Gorbačovs – uz zemes

Viss raksts: https://jauns.lv/raksts/9viri/478192-skandalozakais-pedejo-desmitgazu-ziemassvetku-spredikis-latvija-satans-reigans-debesis-engelis-gorbacovs-uz-zemes?fbclid=IwAR1Z1Fh1SEytpx8G9bkg4GI2y7O6y0Un6QGhCAmhTAB59RQNgsDAJG7SzKI

Joprojām ļaužu atmiņā ir 1987. gada 24. decembra svētvakarā LELB arhibīskapa no 1986. līdz 1989. gadam Ērika Mestera sacītais no jaunās Ģertrūdes kanceles. Tolaik jau “Helsinki 86” vadībā bija notikušas pirmās lielās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, gaisā sāka virmot trešās Atmodas ierosinātās alkas pēc neatkarības, cilvēki vairs nebaidījās iet uz dievnamiem un ticēt Dievam. Šādā emocionāla garīga pacēluma un brīvības cerību gaisotnē 1987. gada Ziemassvētkos pulcējās cilvēku simti jaunajā Ģertrūdes baznīcā, kuri tā vietā, lai gūtu morālu uzmundrinājumu, saņēma prastu politinformāciju.

Sprediķa vietā “svētā” politinformācija

Tumsas valdnieka un Dieva eņģeļa samits – ASV prezidents Ronalds Reigans (no kreisās) un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Vismaz arhibīskaps Ēriks Mesters bija pārliecināts, ka 1985. gadā notikusi divu naidīgo pasauļu valdnieku satikšanās. (Foto: Vida Press)

Arhibīskapu Ēriku Mesteru ne velti dēvē par padomju varas ielikteni, kurš ar savu pārcentīgo kolaboracionismu sagādājis raizes pat saviem darba devējiem. To, kas 1987. gada Ziemassvētkos notika jaunās Ģertrūdes baznīcā sīki apraksta tā laika latviešu trimdas laikraksti. Un ne tikai apraksta, bet arī sniedz aculiecinieku stāstus. Tā, piemēram, šo dievkalpojumu savas tēvzemes vizītes laikā bija apmeklējis arī Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis Juris Bļodnieks, raksta Kanādā iznākošais laikraksts “Latvija Amerikā” (30.01.88). Tā kā reportāžas no šī leģendārā dievkalpojuma nav kaut kur no gaisa pagrābtas.

“Latvija Amerikā” atreferē Bļodnieka teikto: “Arhibīskaps Mesters pateicies Dievam, ka eņģelis Gorbačovs nesis gaismu rietumniekiem”. Izsmeļošākos aprakstus par tovakar jaunajā Ģertrūdē sniedz avīžraksti – “Dīvains notikums baznīcā” (ASV iznākošais “Laiks”, 24.02.88) un  “Dīvains sprediķis Rīgā” (Rietumvācijā drukātā “Brīvā Latvija”, 18.01.88). Lūk, ko tolaik rakstīja par Ziemassvētku draudzes piedzīvotājiem “brīnumiem”:

Dīvainā padomju Latvijas teoloģija

“Dīvains notikums baznīcā” (ASV iznākošais latviešu laikraksts “Laiks”, 24.02.88). (Foto: periodika.lv)

Laikraksts “Laiks”: “Arhibīskaps Mesters teicis sprediķi, ka Sātans esot debesīs, ar to domādams prezidentu Reiganu, kurš plāno ASV aizsardzības sistēmas novietošanu “debesīs” kā nodrošinājumu pret padomju raķetēm. Tālāk Mesters sprediķojis, ka eņģelis ir šeit pat zemes virsū, un tas ir Gorbačovs.

Dievlūdzēji šādam politiskās pausmes sprediķim nav gribējuši pievienoties, daži protestējuši un gājuši ārā no baznīcas. Pēc dievkalpojuma apmēram 200 draudzes locekļu parakstījuši protestu pret Mestera politisko sprediķi un iesūtījuši to konsistorijai.

Ar to Mestera problēmas nav beigušās, jo viņa prestižs, kas nekad nav bijis augsts, tagad noslīdējis uz pazemes līmeni. Latvijā runā, ka Mestera arhibīskapa dienas skaitītas, jo viņš ir sakompromitējies un neder arī vairāk padomju “miera un draudzības” akcijām. Tāpēc var sagaidīt, ka partija dos norādījumu, ka jāsasauc ģenerālā sinode”.

“Dīvains sprediķis Rīgā” (Rietumvācijā drukātā “Brīvā Latvija”, 18.01.88). (Foto: periodika.lv)

Laikraksts “Brīvā Latvija: “Šī sprediķa galvenā doma bijusi tāda, ka tagad gaismas eņģelis un jaunais mesija esot Mihails Sergejevičs Gorbačovs, ka tumsības spēku bāze esot Amerikā, bet gaismas eņģelim esot izdevies tos uzvarēt un bruņošanās jautājumos tumsa tikusi pārspēta.

Šāds sprediķis baznīcēniem licies skandalozs – daudzi tā laikā atstājuši dievnamu, atskanējuši arī starpsaucieni (!). Pēc šī notikuma jaunās svētās Ģertrūdes draudze sākusi vākt parakstus protesta rakstam Konsistorijai. Iesniegumā minēts, ka svētvakara dievkalpojums bijis pārpildīts kā vēl nekad. Atzīmēts, ka šis dievnams pilda arī arhibīskapa katedrāles funkcijas. Bet arhibīskapa svētruna 24. decembrī vairāk atgādinājusi politisku referātu, nevis “prieka vēsts pasludinājumu mūsu Baznīcas gaišākajos svētkos”.

Draudzes locekļus mēģinājis nomierināt draudzes mācītājs Uldis Saveļjevs, sakot, ka šī svētruna atspoguļojot tikai arhibīskapa personīgo viedokli, Bet draudzes iesniegumā pateikts: “Taču vienā ziņā mēs gribam būt konservatīvi: dievnamā mēs gribam dzirdēt tikai Dieva vārdus un to skaidrojumu…” Tāpēc draudze cerot, ka Baznīcas Konsistorija turpmāk gādās, “ka ticīgs cilvēks drīkst meklēt dvēseles mieru dievnamā nebīstoties tikt traucēts no pasaules kņadas””.

Leģendāro sprediķi ķidā zinātniskajos referātos

LELB arhibīskapa katedrālē – Rīgas jaunajā svētās Ģertrūdes baznīcā 1987. gada Ziemassvētkos daudzi dievlūdzēji sprediķi nespēja noklausīties līdz galam. Tajā Ēriks Mesters runāja par sātaniskajām Amerikas Savienotajām Valstīm. (Foto: Zane Bitere/LETA)

Drīz vien pēc sprediķa teksta parādīšanās Rietumu pasaulē to savos referātos sāka ķidāt latvieši visā plašajā pasaulē, arī okeāna viņā pusē – ASV: piemēram, Vašingtonas latviešu draudzes mācītājs Kristaps Valters draudzes saietā un redzamais trimdas sabiedriskais darbinieks Dainis Rudzītis “Daugavas Vanagu” sanāksmē Grandrapidos. ASV iznākošajā latviešu kultūras žurnālā “Treji Vārti” (nr. 122, 1988. g.) Rudzītis raksta: “Okupētās Latvijas arhibīskapa Mestera Ziemassvētku vakarā teiktais sprediķis, kurā viņš Gorbačovu nosaucis par jauno Mesiju, ir apvainojums visiem ticīgajiem”.

Pašlaik šis Mestera sprediķis izpelnās ievērību arī Latvijas reliģijas pētnieku vidū. Piemēram, Latvijas Universitātes docents praktiskajā teoloģijā, Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Dr. theol. Linards Rozentāls to pieminējis savā pērn publicētajā apjomīgajā pētījumā par ar valdošo varu neapmierināto mācītāju kustību pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados “Atdzimšana un atjaunošanās”:

“Kad arhibīskaps Mesters 1987.gada Ziemassvētku dievkalpojumā jaunajā Ģertrūdes baznīcā sprediķī stāstīja par “Dievam tīkamajām PSRS miera iniciatīvām iepretī ASV sātaniskumam” daudzi dievnamu pameta un ap 200 draudzes locekļi parakstīja protesta vēstuli”.

Nerātnās tautasdziesmas par arhibīskapu

Padomju Latvijas mācītājs Ēriks Mesters savulaik izdarīja “ģeniālu” teoloģisku atklājumu – jaunais Mesija esot PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. (Foto: LETA)

Šis sprediķis ir sava veida padomju laika folklora, kas ir palicis tautas “mutvārdu daiļradē”. Tāpat kā savulaik no mutes mutē ceļojošās ironiskās peršas par Mesteru. Jā, tolaik “komunālajās virtuvēs” ne tikai smējās par Čapajevu un Brežņevu, bet arī par Mesteru. Lūk, dažas “padomju dainas” par padomisko arhibīskapu:

Ar lielu pompu kancelē Viņš saka runu “svētu”. Tās saturs tāds kā avīzē,
Pauž propagandu lētu.Bet velnu ceļ viņš kosmosā,
Lai attaisnot to spētu Un šīspasaules ļaunumā
Lai Dievu apsūdzētu.

Bet ko lai saka ticīgie Par tādu draudžu ganu?
Tiem jālūdz Dievs, lai sūtītu Viņš drīzu pestīšanu.

December 24, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: