Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atbrīvošanās kustība nāca no tautas

lvportals.lv
https://lvportals.lv/viedokli/336476-atbrivosanas-kustiba-naca-no-tautas-2022?fbclid=IwAR1s9ptVMbyLAtI4bNyaCIy6HD1R3awck2N7UuIjCW4KukA_4sv4hBa88Dg

Raksturojot laiku, kad Gunārs Astra nolasīja savu pēdējo vārdu, rakstāt, ka 1983. gadā padomju drošības struktūras sāka jaunu represiju vilni pret iekšējo opozīciju Latvijā. Kāpēc tieši tad, kāds bija politiskais fons?

Atskatoties uz norisēm Latvijā, mums ir raksturīgi uz tām raudzīties, kā uz kaut ko izolētu, atrautu no ārpasaules, tomēr okupētā Latvija bija dziļi integrēta Padomju Savienības pārvaldes sistēmā. Tas, kas šeit notika, nereti bija saistīts gan ar norisēm Padomju Savienības mērogā, gan arī – starptautisko politiku. Tas redzams arī Gunāra Astras dzīves gājumā, jo abi cietumsodi, ko viņš saņēma, sakrita ar lielu saspīlējumu Padomju Savienības un ASV, Rietumvalstu attiecībās.

1961. gads, kad Kara tribunāls Gunāram Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā par dzimtenes nodevību, sakrīt ar Berlīnes krīzi. Brieda Kubas raķešu krīze. Tolaik Astra pēc savas iniciatīvas jau trīs gadus bija uzturējis ciešus kontaktus ar amerikāņu diplomātiem. Izmeklēšanas materiālos parādās atsauces arī uz spiegošanas motīvu. Astram esot bijis nodoms kļūt par amerikāņu speciālo dienestu aģentu, par ko it kā liecina otrs līdzapsūdzētais cilvēks. Tas ir laiks, kad abas lielvaras faktiski tuvojas jauna pasaules kara – kodolkara – slieksnim.

1983. gadā bija vēl viens ārkārtīgi liels militārais un politiskais saspīlējums starp Padomju Savienību un ASV. Amerikā tobrīd pie varas bija nākusi republikāņu administrācija prezidenta Reigana vadībā, kas uzturēja diezgan agresīvu retoriku par ļaunuma impēriju un daudz ko citu, tas radīja paniku Padomju Savienības vadībā. Ir liecības un pētījumi, ka 1983. gada rudenī tiešām tika gaidīts Rietumu valstu uzbrukums Padomju Savienībai. PSRS gatavojās kodolkaram. Diezgan raksturīgi, ka šādos apstākļos totalitāri režīmi neizbēgami cenšas pastiprināt disciplīnu un neitralizēt visus iekšējos oponentus.

Tā teikt, preventīvi piegriezt skrūves jebkādai iekšējai pretestībai. Tomēr ir zināms, ka Gunārs Astra jau pirms vairākiem gadiem bija saņēmis oficiālu brīdinājumu neturpināt savas darbības. Varbūt tik barga reakcija 1983. gadā tomēr bija negaidīta?

Jāņem vērā arī tas, ka Padomju Savienības mērogā disidentu kustība, ar uzsvaru – disidentu, nevis pretošanās kustība, – bija krietni aktīvāka nekā Latvijā. Represijas pret padomju sistēmas kritiķiem, oponentiem vai pretiniekiem notika gan Krievijā, gan Ukrainā, gan Kaukāzā. 1960. gados un 1970. gadu vidū ārpus Latvijas notika daudz politisko prāvu. Tika represēta Maskavas Helsinku grupa, Ukrainas Helsinku grupa, arī Armēnijas Helsinku grupa.

Latvijā situācija varbūt pat nebija tik asa. Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka Latvijā nebija tāda mēroga intelektuālo līderu kā Andrejs Saharovs un citi. Pie mums pretošanās kustība nāca no sabiedrības vidējo, zemāko slāņu pārstāvju vidus. Tā nāca no tautas, nevis no elites, politiķiem, valstsvīriem vai intelektuāļiem, un tā nebija tik izteikta.

Piemēram, 1970. gadu beigās pēc lietuviešu iniciatīvas tika veidota Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galvenā komiteja. Lai gan VDK šīs organizācijas noformēšanos sekmīgi izjauca, tomēr 1979. gadā radās baltiešu memorands, kuru parakstīja 45 cilvēki. To vidū, šķiet, bija tikai pieci latvieši. Gunārs Astra piedalījās šī memoranda tulkošanā no krievu uz latviešu valodu, kas bija viens no viņa vajāšanas ieganstiem.

Represijas Latvijā lielā mērā bija saistītas arī ar politiskās vadības maiņu Padomju Savienībā. Pēc Leonīda Brežņeva nāves pie varas nāca ilggadējais Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Jurijs Andropovs, kurš uzsāka tādu kā disciplinēšanas kampaņu. Viņš pieprasīja darba disciplīnu, centās ierobežot jebkādu brīvdomību, notika skrūvju pievilkšana visa režīma ietvaros. Protams, tas saistīts arī ar starptautiskās gaisotnes saspīlējuma pieaugumu, Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā. Represijas notika visas Padomju Savienības mērogā un okupēto Latviju skāra relatīvi vēlā fāzē. Es teiktu, ka tobrīd vienkārši bija pienākusi Latvijas kārta.

1961. gadā piespriesto sodu Gunārs Astra izcieta pilnībā, garajos ieslodzījuma gados iepazīstoties ar daudziem padomju režīma pretiniekiem no Baltijas valstīm un dažādām PSRS daļām. Komentāros minat, ka šī pieredze nostiprināja ne tikai viņa antikomunistisko pārliecību, bet arī priekšstatu par fundamentālām atšķirībām starp Baltijas tautu pretošanās kustību un padomju disidentiem. Kāda tā bija?

Baltijas valstu pretošanās kustības cīnītāji, nonākot kontaktā ar Krievijas, Ukrainas vai citu Padomju Savienības republiku disidentiem, sevi identificēja citādi. Gunārs Astra uzsvēra, ka viņš nav disidents. To pašu Gunāra Astras piemiņas konferencē akcentēja viņa cīņas biedrs Bruno Javoišs. Šie cilvēki sevi neuzskatīja par disidentiem, kas tikai kritizē padomju sistēmas un totalitārisma defektus. Viņi noliedza padomju sistēmu kopumā. Kaut ko tādu mēs varētu teikt par Berklavu un nacionālkomunistiem, kas gribēja pārmaiņas režīma ietvaros, nosargājot zināmu okupētās padomju Latvijas autonomiju – ierobežot migrāciju un novērst rusifikāciju –, bet viņu nolūks nebija gāzt padomju okupācijas varu. Pretošanās kustības cīnītāji, savukārt, bija principiālā opozīcijā padomju sistēmai. Viņi uzskatīja, ka mērķis ir nacionāla atbrīvošanās.

Mēs pārāk daudz un vispārīgi runājam par pretošanās kustību, nespējot definēt šī jēdziena saturu. Kur beidzās kurnēšana un sākās protests? Kur beidzās protests un sākās aktīva pretošanās sistēmai? No šāda skatpunkta, manuprāt, to varētu saukt arī par nacionālās atbrīvošanās kustību. Gunārs Astra savā pēdējā vārdā skar jautājumus par latviešu tautas izdzīvošanu, latviešu valodas un identitātes saglabāšanu un Latvijas neatkarības atjaunošanu kā ideālo veidu, lai šos mērķus sasniegtu. Tāpēc nekautrējos lietot mūsdienās nepopulāru vārdu – nacionālists. Pēdējā vārda saturs liecina, ka Gunārs Astra bija latviešu nacionālists. Protams, tur atrodamas atsauces uz cilvēktiesībām un demokrātiju, taču vismaz pēdējā vārdā tas ir pamatojums, kāpēc latviešu tautai pienākas pašnoteikšanās, tiesības atjaunot savu patstāvību un nodrošināt savu izdzīvošanu. Astram galvenais bija tauta, nevis universālas vērtības vai pat valsts.

Vai 1983. gada represiju vilnis sasniedza mērķi vai, gluži otrādi, kļuva par tādu kā palaidējmehānismu tautas atmodai?

Es neredzu tiešu saikni ar tā saucamās Trešās atmodas procesa sākumu. Pēc 1983. gada prāvām sabiedrībā fundamentālas pārmaiņas nesākās, nebija pat viļņošanās.

Par Gunāra Astras pēdējo vārdu ziņoja “Amerikas Balss”, “Radio Brīvā Eiropa”, taču šeit tas ieguva nozīmi tad, kad atmodas process jau bija sācies. Tas notika ar pirmajām lielajām demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, ko rosināja grupa “Helsinki 86”. Tad arvien vairāk cilvēku uzzināja par Gunāru Astru, kurš pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1988. gadā kļuva par vienu no simboliskajām figūrām.

Diemžēl viņš ātri mira. Es personiski ticu teorijai, ka Gunārs Astra tika noindēts, lai gan tam nav nekādu dokumentālu pierādījumu. Ir skaidrs, ka viņam bija potenciāls kļūt par liela mēroga līderi, bet tam nebija lemts notikt. Tomēr arī viņa nāve kļuva par vēl vienu iespēju tautai demonstrēt savu attieksmi pret padomju varu un ticību mērķim, uz kuru ir jāiet, – neatkarīgai Latvijai. Tādā ziņā tas ir svarīgs pagrieziena punkts mūsu vēsturē.

Vai un kāda bija reakcija pēc pēdējā vārda nolasīšanas tepat Latvijā?

Pēc runas nolasīšanas reakcija nebija liela. Tajā brīdī Gunāra Astras pēdējais vārds Latvijas sabiedrībā nebija plaši apspriests un zināms. Tiesas zālē bija vairāki desmiti cilvēku, kuri klausījās viņa pēdējo vārdu, bet sabiedrība par to uzzināja tikai vēlāk no Rietumu radiostaciju pārraidēm. Pēdējais vārds kļuva plašāk zināms pēc tā publicēšanas laikrakstā “Atmoda” 1989. gadā.

Te svarīgi vēlreiz piebilst – Latvijas inteliģence, intelektuālā elite, rakstnieki, mākslinieki un zinātnieki 1983. gadā neuzņēmās ne cīnītāju, ne protestētāju lomu. To uzņēmās sabiedrībā mazpazīstams cilvēks, kurš nāca no vidējiem slāņiem, tāpēc viņa runai uzreiz nebija un nevarēja būt tādas rezonanses, kā tad, ja to būtu paveicis kāds ar slavenāku vārdu. Taču Latvijā pirms atmodas sākuma nebija tādu cilvēku kā Vaclavs Havels vai Andrejs Saharovs.

Esat domājis, kāpēc nebija?

Jautājums laikam ir par to, kā un cik sekmīgi padomju sistēma korumpēja latviešu inteliģenci. Vēl vajadzētu pētīt, arī ar laikabiedru liecībām –, kāds bija ienākumu līmenis Rakstnieku savienības, Mākslinieku savienības biedriem, vadošajiem zinātniekiem dažādos Zinātņu akadēmijas institūtos un augstskolās. Varbūt pietiks piebilst, ka tas krietni pārsniedza vidējā cilvēka ienākumu līmeni. Šiem izcilajiem intelektuāļiem bija pieejami ārzemju komandējumi, radošie nami, kuros rakstīt dzeju vai gleznot, viņiem bija pieejamas sanatorijas, daudz kā tāda, par ko citi varēja tikai sapņot. Latviešu inteliģences korumpēšanas tēma, manuprāt, nākotnē tomēr būtu jāatsedz.

Jūs lietojat vārdu “korupcija”, nevis “kolaborācija”. Tas skan pat vēl sliktāk…

Tas ir viens no kolaborācijas aspektiem. Par kolaborācijas tēmu pēdējā laikā ir daudz rakstījusi vēsturniece Daina Bleiere. Piemēram, Latvijas vēsturnieku komisijas 29. rakstu krājumā publicēts ļoti apjomīgs viņas raksts.1 Tomēr es nevaru pilnībā piekrist kolēģei, ka kolaborācija, kas notiek izdzīvošanas nolūkā, ir akceptējama un pat nepieciešama. Gunārs Astra sava materiālā labuma dēļ negāja ne uz kādu sadarbību ar padomju režīmu – viņš nebija ar mieru stāties Komunistiskajā partijā, pieņemt tās ideoloģiju un atteicās sadarboties ar izmeklētājiem. Viņš nebija ar mieru lūgt apžēlošanu, jo sevi neuzskatīja par vainīgu. Tieši tas viņu padara par simbolu. Viņš bija viens no retajiem, kuram bija tāda stāja.

Lielākā daļa sabiedrības, protams, kaut kādā mērā kolaborēja, bet jautājums ir –, vai cilvēka personiskās materiālās intereses ir pietiekams attaisnojums sadarbībai ar totalitāro okupācijas varu? Vai cilvēkam var pārmest individuālu izvēli gribēt labāk dzīvot? Protams, ka nevar. Bet jautājumu var pavērst citādāk –, vai no viena cilvēka kolaborācijas citiem ir cēlies ļaunums? Runa nav tikai par ieslodzījumu vai izsūtījumu. Bet arī par to, ka aktīvie kolaboracionisti baudīja lielas privilēģijas uz citu cilvēku rēķina. Protams, šāda saruna kaut kādā ziņā var kaitēt politiskajai stabilitātei, kurā mēs vēlamies dzīvot. Tas ir būtisks jautājums plašākai nākotnes diskusijai.

Gunāra Astras rīcība izmeklēšanas un tiesas laikā atšķīrās no citiem apsūdzētajiem. Kā tas izpaudās?

Gunārs Astra bija vienīgais, kurš atteicās izmeklēšanas laikā un pratināšanās atbildēt uz jautājumiem par savu un citu cilvēku rīcību. Viņš nedeva liecības. Viņš izmantoja savas tiesības uz pēdējo vārdu, lai teiktu runu, kurā skaidri postulēja savus politiskos uzskatus un pateica slaveno frāzi, kas iegājusi Latvijas vēsturē. Par ticību tam, ka “šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”. 1970. vai 1980. gados Latvijā to neizdarīja neviens cits.

Kā tiesas zālē, kurā procesu vadīja un uzraudzīja padomju varai lojāli cilvēki, varēja tikt pieļauta šādas runas nolasīšana, kas tika arī ierakstīta mikromagnetafonā?

Tas ir ļoti labs jautājums, jo tad ejam vēl dziļāk sarunā par kolaborāciju un kolaboracionismu. Joprojām ir diezgan grūti savākt informāciju par visiem tiem cilvēkiem, kuri bija iesaistīti Gunāra Astras vajāšanā. Viens no tiem bija tiesnesis Aivars Krūmiņš, kurš viņam piesprieda smago sodu (7 gadus sevišķā režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā), bet vienlaikus arī ļāva pabeigt savu runu.

Par Aivara Krūmiņa dzīves gaitām vēlāk zināms ļoti maz. Informācija tiešām nekur nav pieejama, daudzi cilvēki to ir meklējuši, ieskaitot mani. Vēl 1980. gadu beigās, piecus gadus pēc Gunāra Astras tiesas prāvas, Krūmiņš strādāja par Augstākās Padomes Juridiskās nodaļas vadītāju. Viņš pieļāva, ka Latvijas Nacionālās neatkarības kustība tika reģistrēta kā sabiedriska organizācija un ieguva legālu statusu. Tajā brīdī viņam bija, varētu teikt, pozitīva loma. Vēlāk Aivars Krūmiņš kļuva par Latvijas Republikas tieslietu ministra vietnieku. Īsu brīdi, 1990.—1991. gadā, viņš atradās augstā valsts amatā. Ja mēs salīdzinātu visu šo cilvēku – padomju tiesnešu, prokuroru, tiesas piesēdētāju, VDK izmeklētāju – likteņus, tad, jā, šajā ziņā Aivars Krūmiņš varbūt ir smagi samaksājis par to, ka viņam krita nepateicīgā loma kļūt tieši par Gunāra Astras tiesnesi. Daudzi citi, kas 1983. gada prāvās tiesāja citus cīnītājus, nav saņēmuši tādu nosodījumu. Šī cilvēka karjera, kas sekmīgi sākās Latvijas Republikā, tādā veidā arī, manuprāt, pārtrūka. Vai viņš bija sliktāks par citiem padomju tiesnešiem? Nedomāju. Jā, viņš ir iegājis vēsturē ar savu bargo lēmumu, taču vienlaikus viņš pieļāva Gunāra Astras pēdējo vārdu, lai gan varēja to nedarīt.

Šodien protests pret pastāvošo sistēmu, vismaz vārdos, nav nekas neparasts. Ko jūs teiktu par tiem, kas attiecina Gunāra Astras slavenos vārdus uz pašreizējo situāciju, kad sabiedrība saskaras ar dažādiem ierobežojumiem?

Cilvēki 30 gadus ir dzīvojuši plašas personiskās brīvības apstākļos, tāpēc ir saprotams, ka tās sašaurinājums rada protestu. Turpretī Gunārs Astra bija 30 gadus dzīvojis represīva režīma apstākļos. Tāpēc nevar salīdzināt viņa sacelšanos un pēdējo vārdu tiesā ar protestu un personīga viedokļa paušanu šodien. Viņa risks bija daudz lielāks, nekā jebkādas nepatikšanas šodien.

Neaizmirsīsim, ka Gunārs Astra centās runāt visas tautas vārdā un interesēs. Viņš mēģināja pateikt to, ko citi neuzņēmās. Tas nebija par sevi, savām interesēm, vēlmēm vai materiālo labumu. Savā pēdējā vārdā viņš runā par sāpēm un pazemojumu, kā tiek apspiesta latviešu tauta un valoda. Viņš to nedarīja sevis dēļ. Tur bija klāt ļoti spilgts apzinātas upurēšanās motīvs.

Gunārs Astra pēdējā vārdā sacīja: “Esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt — latvietis.” Vai šajā kontekstā būtu svarīgi pieminēt, ka viņa tēvs pēc tautības nebija latvietis?

Gunāra Astras gadījumā svarīgi ir tas, ka viņš izvēlējās būt par latvieti. Ne tikai tas, ka viņš dzima Rīgā, ka viņa dzimtā valoda bija latviešu valoda, bet arī tas, ka viņš apzināti gribēja būt latvietis. Reizēm dzīvē tā gadās, ka cilvēki, kuriem identitāte ir izvēles jautājums, par to iestājas spēcīgāk nekā citi.

1 Bleiere, D. Collaboration and Resistance: Definitions, Classification and their Application in Research on the Soviet and Nazi Occupations in Latvia. // The impossible resistance: Latvia between two totalitarian regimes. 1940–1991. Symposium of the Commission of the Historians of Latvia. Volume 29. P. 16.—49.

January 6, 2022 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Jānis Rožkalns: Pārsteidza tikai viena kartīte

aprinkis.lv
Viss raksts: http://www.aprinkis.lv/index.php/sabiedriba/dzive-un-ticiba/5640-janis-rozkalns-parsteidza-tikai-viena-kartite?fbclid=IwAR1nRRrio6aNUtzXjOtAMqAiHuXHHhPZTkMI-8VW-HwyErEMdmsvYxfqGJ4
Sarunā ar Jāni Rožkalnu «Kodols» vēlējās noskaidrot, kā viņš vērtē tā dēvēto čekas maisu atvēršanu un kādām konsekvencēm būtu jāseko pēc šīs informācijas publiskošanas.

– Vai pats esat skatījies un pētījis šobrīd publiski pieejamo informāciju par čekas ziņotāju kartotēku? Ja esat lasījis, ar kādām domām un sajūtām?

– Īsumā pārskatīju kartīšu kolekciju un dažus paziņas atradu. Kopējais iespaids? Ir skaidrs, ka šo publiskošanu nav veikuši cilvēki, kas mīl savu tautu. Tas ir smalka aprēķina brutāls solis no Valsts prezidenta Vējoņa un tā grupējuma, kas stāv aiz viņa, puses. Paskaidrošu, kādēļ.

1940.gadā Latvijā, plaukstošā Eiropas valstī, iebruka krievu armija, kam sekoja genocīds pret latviešiem, valsti izlaupīja un pārplūdināja ar krievu migrantiem, lai tā pazustu uz visiem laikiem. Bēdīgākais, ka visus 50 okupācijas gadus atradās simtiem latviešu, kas, nododot savu tautu un valsti, pārgāja okupantu pusē un strādāja par viņu pakalpiņiem visos līmeņos.

Atmodas laikā šie nodevēji apmeta kūleni vēlreiz un, neko nenožēlojot, izmantoja okupantu struktūras, lai saglabātu varu arī turpmāk, bet jau zem it kā brīvās Latvijas karoga. Tā šie komunisti turpina valdīt līdz šodienai: Brigmanis, Ameriks, Lembergs, Reirs, Dūklavs, Bērziņš, Dolgopolovs un citi. Pat Latvijas PSR Komunistiskās partijas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs veikli pārslīdēja Saeimas priekšsēža krēslā un 1995. gadā bija priecīgs saņemt Triju Zvaigžņu ordeni augstākajā – lielvirsnieka – pakāpē. Tādēļ jājautā: mīļie latvieši, kas tagad te notiek? Tie, kuri izdarīja kriminālnoziegumu – nodeva savu valsti –, joprojām saņem godu, slavu, pārticību un neaizskaramību, bet visnesvarīgākajiem, par kuru nodarījumiem vispār nekas konkrēts nav zināms, nu tiek uzlikta visa atbildība un viss kauns par sadarbību ar okupācijas varu, tas ir, ar tiem pirmajiem, kuri joprojām valda!

Kremļa varu okupētajā Latvijā 50 gadus īstenoja partijas augstākā ešelona cilvēki – Padomju Savienības Komunistiskās partijas nomenklatūra, nevis tie, kuri redzami internetā izbērtajos maisos. Šie nomenklatūras cilvēki ne tikai atskaitījās Maskavai un realizēja komunistu ideoloģiju pie mums, bet arī komandēja Valsts drošības komiteju jeb VDK. Tātad čekai uzdevumus deva tieši A. Gorbunovs un Latvijas Komunistiskās partijas struktūras darbinieki, tieši viņiem VDK ziņoja savu informāciju, lai tie varētu vadīt procesu gaitu, bet kartītēs atrodamie ir šīs struktūras pašā apakšā. Gorbunovam – ordenis, bet viņa vismazākie palīgi – pie kauna staba. Par vienu un to pašu! Vieniem – valsts uzslava, otriem – lāsts.

– Vai kāds uzvārds čekas maisos jūs pārsteidza?

– Pārsteidza tikai viena kartīte, kas ir uz kāda latviešu patriota vārda. Viņš VDK soda nometnēs bija ieslodzīts ļoti ilgus gadus. Bet mēs zinām, ka viņš nenodeva savus draugus ne tur, ne 1987. gada vasaras trauksmainajos notikumos, kad bija kopā ar mums pie Brīvības pieminekļa. Tas tikai parāda, cik sarežģīti ir latviešu likteņi, izejot cauri 50 krievu okupācijas un genocīda gadiem un vēl pēdējos 30 gadus, kad pār mums turpina valdīt tie paši komunisti kopā ar saviem sirdsdraugiem, Sorosa apmaksātajiem neoliberāļiem.

– Vai bijušo komunistu un to cilvēku, kuri atklāti kalpoja okupācijas režīmam, darbības izvērtējums nav vēl sarežģītāks nekā kartotēkā atrodamo personu darbība?

– Nekādā ziņā! Vajadzīga tikai griba to darīt un godprātīgi ļaudis prokuratūrā un tiesās. Jo viss kompartijas arhīvs pilnā apjomā ir saglabāts! Cita lieta, ka tiesu iestādes un Jāņa Maizīša vadītais Satversmes aizsardzības birojs nekādus pētītājus tiem maisiem klāt nelaidīs un publicēt neko neļaus. Kā to risināt – nezinu.

Būtu jāpublicē arī 5. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas dokumenti, kas glabājas Saeimas telpās. Tie, cita starpā, satur arī informāciju par VDK un armijas pensiju saņēmējiem, VDK amatpersonu liecības un VDK darbinieku ziņas.

– Čekas maisi nu ir publiskoti. Kādām sekām un rīcībai, jūsuprāt, būtu jāseko vispirms jau no to cilvēku puses, kuru vārdi tur ir atrodami?
– Kādreiz mūsu tauta labi zināja, ka īstu piedošanu var saņem vien tad, ja nodarījums ir atzīts, nožēlots, apsolot nekad dzīvē vairs līdzīgi nerīkoties. Tā ir viena no pamatvērtībām, ļoti svarīgs dzīves princips, ko sabiedrībai skaidrot. Tas būtu garīdznieku uzdevums. Un nešaubos, ka viņi to darīs, ja vien Baznīca izdomās nojaukt sienu, kas to atdala no savas tautas.

Nevajadzētu arī aizmirst, ka drīz sekos nākamās publikācijas – žurnāli ar 22 953 ierakstiem un ziņojumu datu bāze «Delta». Žurnāli papildinās informatoru vārdu sarakstu, kuri nav kartītēs.

 Kartotēkā ir vismaz 15 cilvēki, kuri saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni. Vai viņiem tagad vajadzētu kaut kā rīkoties?
– Katrs pats skaidri zina, vai kādus nodarījumus pret saviem līdzcilvēkiem ir veicis. Ja tādi ir, tas būtu pamats nopietnām pārdomām, ko darīt ar apbalvojumu. Grūti iedomāties, kā cilvēks jūtas, paliekot ar tautas pasniegtu balvu un vienlaikus slapstoties no cietušo acu skatieniem.

– Vai un kā būtu jāreaģē sabiedrībai pēc čekas maisu atvēršanas?

– Reakcija ir plaša – gan avīžu rakstos, gan sociālo mediju komentāros. Tikai – vai šī viļņošanās novedīs pie kādiem konkrētiem secinājumiem un kādas rīcības? Tā kā mūsu tauta ir bezcerīgi sašķelta, jaunie trakumi parasti aizskalo iepriekšējos. Un tas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība nevis mācāmies no savām kļūdām un augam, bet brienam aizvien dziļāk purvā.

– Vai ir pamats uzskatīt, ka pēc čekas maisu publiskošanas sabiedrība izies tā saukto lustrācijas procesu?

– Manuprāt, pagaidām vēl nekas par to neliecina.

– Pirms čekas kartotēkas publiskošanas viens no bieži piesauktajiem argumentiem bija, ka nedrīkst atklāt aģentu vārdus, jo, iespējams, viņi turpina darboties, piemēram, SAB interesēs. Vai jūs piekrītat šādam argumentam? Cik ticami tas ir?

– Pirmajā laikā pēc neatkarības atgūšanas tā bija pat vispārēja prakse. Piemēram, VDK izmeklētājs kapteinis Andris Strautmanis, kurš 1983. gadā vadīja čekas tiesas procesus pret mūsu pretošanās grupu, arī pret Gunāru Astru, vēlāk bija Drošības policijas priekšnieka vietnieks. Vai arī notikušais ar Pauli Kļaviņu un viņa izveidoto pirmo Drošības dienestu, kas ļoti nepatika Auseklim Pļaviņam, bijušajam Padomju Savienības Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU pulkvedim, kurš Aizsardzības ministrijā darbojās kā vispārējās informācijas dienesta vadītājs un vēlējās turpināt GRU garā, proti, izspiegot savas valsts augstākos ierēdņus un iestādes. Kad Paulis atteicās šos rīkojumus pildīt, ieradās toreizējā aizsardzības ministra Valda Pavlovska sūtņi un uz vietas atlaida gan viņu, gan vēl 13 darbiniekus. Viena no šo «bijušo» rūpēm bija, lai valsts struktūrās nebūtu patriotisku latviešu.

Tagad jau laiks ievieš savas korekcijas, vairākums dzīvi esošo cilvēku, kuru vārds atrodams kartītēs, jau ir pensionāri un savas aktīvās darba gaitas beiguši. Bet, redzot, ka daudzi no čekas cilvēkiem joprojām turpina ieņemt stratēģiski ietekmīgus amatus, ir pamatots jautājums, kāda vispār ir Satversmes aizsardzības biroja izpratne par notiekošo.

– Kā jūs vērtējat iespējas tomēr saņemt pilnu čekas arhīvu materiālu no Krievijas? Vai čekas kartotēkas publiskošana Latvijā šo procesu varētu paātrināt vai tieši otrādi – atvirzīt uz vēl tālāku nākotni?

– Šobrīd tam nebūtu lielas cerības, jo mūsu attiecības ar Putina Krieviju tikai pasliktinās. Te gan var notikt arī citādi – ja Kremļa stratēģiem liksies, ka izvesto arhīvu atdošana varētu mūsu sabiedrību sašķelt vēl dziļāk, tad izvesto materiālu fragmenti var brīnumainos ceļos sākt uzpeldēt mūsu pusē. Un, protams, to izdarīt viņiem nebūs grūti, jo Rīgā taču mudž no Krievijas aģentiem.

– Vai Krievijā atrodamo arhīvu publiskošanu palīdzētu izprast okupācijas varu un tās nodarītās sekas mūsu valstij?

– Protams, ka palīdzētu, tomēr tas, manuprāt, nav būtiski. Jo, ja latviešu sabiedrība kādreiz patiešām vēlēsies izprast krievu okupācijas laika nelietības, tad, kā jau minēju, kompartijas arhīvs gaida pilnā komplektā. Ar to arī jāsāk.

– Un visbeidzot – kā vērtējat Kārļa Kangera vadītās VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu?

– Komisijas darbs izskatījās vājš un pāragri tika pārtraukts. Ko komisija darīja divus gadus, ja tagad publicē plikas kartītes bez kādiem izmeklēšanas materiāliem par to, cik tās ņemamas nopietni un ko tad katrs parakstītājs darījis?! Bet man grūti spriest, jo komisijas darbam nemitīgi tika likti šķēršļi un īstos iemeslus es nesaprotu.READER

A Labs project from your friends at

January 3, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Spēle ar velnu

Viss raksts: https://ir.lv/2019/11/13/spele-ar-velnu/

Austrieti Ingrīdu viņš pazīst līdz šai baltai dienai. Tieši viņas vārdu Ingrid čekas kurators ieteica izvēlēties par segvārdu tolaik jaunajam Tilžas skolotājam Jurim Cibulim, tagad pazīstamam ābeču kolekcionāram un bijušajam Augstākās Padomes deputātam, kurš 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ingrīda bija viņa pirmā vēstuļu biedre no «kapitālisma valsts», kad Cibulis vēlējās iegūt papildu materiālus angļu valodas studijām. 

Pērn decembrī publiskoto Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu alfabētisko un statistisko kartotēku Krievijas vēsturnieks un totalitārisma noziegumus pētošās organizācijas Memorial priekšsēža vietnieks Ņikita Petrovs uzskata par vērtīgu akadēmiskās pētniecības avotu — daudzi no tajā esošajiem var sniegt skaidrojumu sabiedrībai, kā notika viņu savervēšana.

Tik lielā apjomā šāda VDK slepeno aģentu kartotēka atklātībā ir nonākusi pirmo reizi, uzsver vēsturnieks. Tā parāda, kādus cilvēkus no kuriem sabiedrības slāņiem VDK izvēlējās par slepenajiem informētājiem.

Petrovs Ir norāda, ka VDK aģentus vervēja padomju varai «operatīvi nozīmīgos» objektos un nozarēs. Vietās, kur uzturējās ārzemnieki, aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, ostās un dzelzceļā kā svarīgos transporta mezglos. Tāpat čeku interesēja zinātnieki, radošā inteliģence, augstskolas. Un, protams, padomju varai nelabvēlīgi noskaņotā vide — par politiskiem noziegumiem sodītie, jaunas sabiedriskās organizācijas. 

Petrovs no sarunām ar VDK darbiniekiem Krievijā secinājis, ka apuveni 70% čekas aģentu tikuši savervēti uz šos cilvēkus kompromitējošu materiālu pamata vai izdarot uz viņiem spiedienu. Pārējie piekrituši merkantilu apsvērumu dēļ — cerībā, ka čeka palīdzēs virzīties pa karjeras kāpnēm vai kā citādi izsisties dzīvē. Paša cilvēka aizrautīgu paziņojumu par vēlmi sadarboties čekisti uzņēma labvēlīgi, taču, pirms sākt slepeno sadarbību, jebkuru cilvēku rūpīgi pārbaudīja.

Vētot čekas maisus un uzklausot savervēto stāstus, arvien vairāk kļūst skaidrs, ka nejaušību tajos nav, bet notikusi mērķtiecīga VDK atlase.

Aģentūras revīzija

VDK aģents ir padomju vai ārvalstu pilsonis vai cilvēks bez pilsonības, kas slepeni sadarbojas ar VDK un pilda tās uzdevumus, lai nodrošinātu PSRS drošību. Tā čekas aģents definēts 1983. gada 4. jūlijā Maskavā VDK izdotajā slepenajā nolikumā. Ar vēlākiem grozījumiem tas bija spēkā līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā.

Aģentūras darbs stingri balstījās kompartijas noteiktajās nostādnēs. Aģentūras aparātam jābūt kvalitatīvi augstvērtīgam un skaitliski nelielam — «aģentu nepieciešams tik, cik vajag konkrētu uzdevumu veikšanai konkrētā operatīvās darbības iecirknī». Stingri jāievēro konspirācija. Dokumentā uzsvērts, ka darbs ar aģentūru un uzticamības personām ir «radošs un sarežģīts darbs», kam jābalstās «padziļinātās zināšanās par pretinieka graujošās darbības formām un metodēm».

Pēc Nacionālā arhīva vietnē publicētās informācijas, LPSR valsts drošības orgānos no 1953. gada 6. marta līdz 1987. gada 12. janvārim kopskaitā bijuši savervēti 22 926 aģenti. Tas aprēķināts, analizējot aģentu personīgo lietu un darba lietu reģistrācijas žurnālu 53 sējumu datus. Aģentus, kuri bija zaudējuši operatīvās pozīcijas vai kļuvuši nederīgi citu iemeslu dēļ, no aģentūras aparāta izslēdza.

Izsekojot, kā dažādos laika periodos mainījās drošības orgānu uzdevumi un arī aģentu skaits, var gūt apliecinājumu Petrova secinājumam, ka čeka lieku balastu aģentūrā ilgstoši neturēja. Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte aplēsis, ka no 1941. gada līdz kompartijas vadoņa Staļina nāvei 1953. gada martā LPSR valsts drošības orgānos skaitījās no 8000 līdz 12 000 aģentu. 1952. gada sākumā PSRS izdota pavēle par aģentūras samazinājumu vismaz 2—3 reizes, jo kara laikā un masveida ziņošanas kampaņās tā nesamērīgi uzblīdusi un kļuvusi neefektīva. 1953. gada martā visi aģenti pārreģistrēti un lielākā daļa kara laika aģentu izslēgti — aktīvajā uzskaitē Latvijā palikušas 4428 personas. Savukārt no 1953. gada līdz 1991. gada augustam kopumā savervēti ap 24 000 aģentu. 1991. gada augustā, kad tika pārņemti VDK dokumenti, čekas aktīvajā aģentūrā skaitījās apmēram 4500, no kuriem gandrīz 600 bija informatori ar iepriekšēju pieredzi ideoloģiskajā pretizlūkošanā.

Jāatzīmē, ka 1967. gadā padomju kompartija nolēma izveidot jaunu specializētu VDK 5. pārvaldi, kuras galvenais uzdevums bija cīņa ar «PSRS naidīgo valstu izlūkdienestu un aizrobežu pretpadomju centru rīkotām ideoloģiskām diversijām». Mainoties kompartijas nostādnēm, 1989. gada augustā šī ideoloģiskās pretizlūkošanas daļa tika likvidēta, uz tās bāzes izveidoja padomju konstitucionālās iekārtas aizsardzības jeb Z daļu. Tā darbojās līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā.

Ārpus vervēšanas

VDK aģentus vervēja no visiem Latvijas sabiedrības slāņiem, sākot ar vienkāršiem strādniekiem un kolhozniekiem, beidzot ar ievērojamiem kultūras un zinātnes darbiniekiem. Latvijas VDK aģentu skaitā, pēc Zālītes sniegtās statistikas, pārsvarā bijuši latvieši — 52%. Sekojuši krievi, ukraiņi, ebreji, baltkrievi, poļi un citas tautības. VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas pārstāvis vēsturnieks Ojārs Stepens gan secinājis, ka latviešu skaits bijis lielāks, tuvu pie 60%. Šādu rezultātu aplēsa arī Ir, jo publiskotajā kartotēkā latviešu tautība ir norādīta 4301 aģentam.   Gandrīz 27% aģentu bijusi augstākā izglītība. Vairums aģentu — 60% — bijuši bezpartejiskie, aprēķinājis Zālīte. Komunistiskajā partijā bijuši 15%, vēl 8% — komjaunieši, bet 16% partijas piederība nav norādīta.

VDK bija kompartijas slepenais ierocis, saka Petrovs. Partija izvirzīja un arī apstiprināja VDK vadošos darbiniekus, noteica čekas struktūru, represīvās darbības virzienus un pavēļu projektus. Latvijā VDK darbojās dubultpakļautībā — pildīja Maskavas pavēles un ziņoja arī Latvijas kompartijas politbirojam. Piemēram, lai 70. vai 80. gados kādu arestētu par «pretpadomju aģitāciju un propagandu», VDK par katru gadījumu bija jāprasa atļauja partijas orgāniem, norāda Petrovs.

Jau minētajā 1983. gada pavēlē arī tika uzskaitītas padomju nomenklatūras personas, kuras VDK nedrīkstēja vervēt kā aģentus — partijas biroju locekļus, partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sekretārus, aparāta darbiniekus partijā, komjaunatnē, armijā un visu līmeņu vēlētajās deputātu padomēs, kā arī arodbiedrībās, tiesās un prokuratūrā. Vēsturnieks Petrovs uzsver, ka tieši Komunistiskā partija ir atbildīga par VDK darbību un čekistu veiktajām nelietībām.

Padomju varai «naidīgā vidē»

Daudzi tagad klusē vai sakās nezinām, kā viņa vārds varēja nokļūt VDK aģentu kartotēkā. Taču dokumenti liecina, ka represīvā organizācija veica skrupulozu aģentu reģistrāciju, bet vairs nevajadzīgos aģentus un viņu dokumentus iznīcināja.

Lai uzzinātu, kā viņi iekļuvuši VDK aģentu kartotēkā, Ir intervēja astoņus bijušos Augstākās Padomes deputātus. Kopumā VDK aģentu kartotēkā atradām 17 deputātu vārdus, no tiem 15 ir balsojuši par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā, bet divi — Eduards Āboltiņš un Vjačeslavs Gerasimovs — balsojumā nepiedalījās. Tikai astoņi no 15 uzrunātajiem deputātiem piekrita runāt ar Ir. Ivars Godmanis, Normunds Beļskis un Igors Movels atteicās no intervijas, Jānis Gulbis vispār neatbildēja, bet Mavriks Vulfsons, Jānis Biezais un Indulis Strazdiņš ir miruši.

Jau intervēto mikroizlase parāda, cik plašs bijis čekas interešu loks: ārsts, žurnālists, tulkotājs, skolotājs, elektriķis, Vides aizsardzības kluba līderis, pretošanās kustības dalībnieks, kas padomju lēģeros pavadījis 19 gadus, un pēdējais — vervēšanas brīdī arodskolēns, čekas nagos iekritis saistībā ar dalību organizācijā Latvijas atbrīvošanai no komunisma. 

Lai parādītu, kādus aģentus vervēja čeka, izmantosim 1966. gada decembrī izdoto aktīvās aģentūras kartotēkas tematisko uzskaitījumu, kurā aģenti klasificēti 19 punktos. Čekai bija svarīgi aģenti, kas sadarbojušies ar ārvalstu izlūkdienestiem, ilgu laiku dzīvojuši kapitālistiskajās valstīs vai bieži turp braukuši komandējumos. Aģenti vervēti arī repatriantu un reemigrantu vidū, tāpat starp tiem, kuru radi dzīvoja kapitālistiskajās valstīs un kuri paši strādāja ārzemju pārstāvniecībās, institūtos, policijas struktūrās un militārajās iestādēs, tūrisma firmās. Vervēja arī ārzemju pretpadomju formējumu dalībniekus. Pēckara gados svarīgi bija aģenti, kurus varēja izmantot izmeklēšanas vai atpazīšanas pasākumos lietās pret Arāja komandas un citiem vācu okupācijas laika organizāciju dalībniekiem.

VDK sevišķa interese bija par cilvēkiem ar labām svešvalodu zināšanām, jo viņi bija noderīgi gan informācijas iegūšanai, gan kontaktiem ar PSRS iebraukušajiem ārzemniekiem. Ir intervētais Aleksejs Grigorjevs pēc universitātes Svešvalodu fakultātes pabeigšanas negribēja doties strādāt uz Iecavu par angļu valodas skolotāju, bet gan atgriezties dzimtajā Ventspilī, kur tolaik PSRS kopā ar ASV kompāniju Occidental Petroleum cēla Pieostas rūpnīcu, kuru tagad zinām kā Ventamonjaku. Rūpnīcā bija VDK kūrēta tulku nodaļa, kurā strādāja Grigorjevs. Tā sākās viņa sadarbība ar VDK. 

Cits stāsts ir bijušajam AP deputātam Jurim Cibulim, kurš pēc svešvalodu studijām kļuva par skolotāju Tilžā. Viņš bija kaislīgs kolekcionārs, kura krājumā tagad ir vairāk nekā 8600 ābeču no 217 valstīm 1060 valodās. Cibulis jau skolas laikā sāka sarakstīties ar ārzemju vēstuļu draugiem un tā nonāca VDK redzeslokā, jo tā kontrolēja gan saraksti, gan saņemto literatūru no ārzemēm. Tagad viņš pats atzīst — čeka dažkārt pievērusi acis uz to, kādas grāmatas no ārzemēm viņš saņēmis. Kolekcionāri, filatēlisti un radioamatieri bija čekas īpašā uzmanības lokā.

Čekai bija aģenti arī zinātnes institūtos, Zinātņu akadēmijā, augstākajās mācību iestādēs, arī svarīgos rūpniecības objektos, piemēram, VEF, Popova radiorūpnīcā un citos. Bez VDK uzmanības nevarēja palikt arī svarīgi dzelzceļa, ūdenstransporta iecirkņi, lidostas. Vienu gadījumu no iztiesātas lietas par sadarbības fakta konstatāciju ar VDK savā pētījumā apraksta tiesnesis un VDK dokumentu izpētes komisijas loceklis Juris Stukāns. Cilvēks strādājis lidostā, un tās priekšnieka vietnieks licis viņam pievērst īpašu uzmanību ārzemju pasažieriem reisos uz Maskavu vai no tās. Par visiem neordināriem gadījumiem bijis jāziņo priekšnieka vietniekam un jāparaksta arī instrukcija, kā rīkoties, ja lidmašīnā notiek kas ārkārtējs. Bijušais priekšnieka vietnieks, kurš tiesā piedalījies kā liecinieks, apstiprinājis — viņš no 1983. līdz 1991.gadam strādājis VDK nodaļā, kas nodarbojās ar pretizlūkošanu aviācijas transporta sfērā.

Taču dažkārt čekai aģents bija vajadzīgs, lai novērotu kādu rūpniecības objektu vai transporta mezglu, atzīmē vēsturnieks Stepens. Pētot kartotēku, viņš secinājis — ja šķiet neskaidrs, kāpēc aģents ir savervēts un kādu pienesumu varēja dot čekai, jāanalizē cilvēka dzīvesvietas vai darbavietas adrese. Daži no aģentiem dzīvojuši svarīgu objektu tiešā tuvumā un tātad varēja sniegt čeku interesējošas ziņas.

VDK izmantoja arī šantāžu. Parasti stāsts ir par homoseksuāliem cilvēkiem, kurus čeka varēja piespiest sadarboties, jo PSRS citāda seksuālā orientācija bija krimināli sodāma. Taču tas nebija vienīgais veids, reizēm draudēja ar karjeras apraušanu. Stukāns piemin kādu 2008. gadā izskatītu sadarbības fakta konstatēšanas lietu — kāda sieviete savervēta, jo citādi nebūtu varējusi turpināt darbu Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Vēl citā lietā atklājies, kā VDK piespieduši sadarboties kādu studenti, kam bijuši kontakti ar Dienvidslāvijas pilsoni — pretējā gadījumā darbu būtu zaudējusi gan viņa pati, gan tēvs, kas ieņēmis augstu amatu.

Inteliģence, politieslodzītie

Īpaša interese VDK bija par inteliģenci — zinātniekiem, māksliniekiem, mediķiem, žurnālistiem, sportistiem, inženieriem, arī studentiem. Zīmīgi, ka kartotēkā atrodas Latvijas lielākās mācību iestādes — Latvijas Universitātes — rektoru vārdi: Juris Zaķis, Ivars Lācis, Mārcis Auziņš, Indriķis Muižnieks. Viņi kā zinātnieki ilgāku vai īsāku laiku strādājuši ārvalstu zinātniskajos centros.

Gandrīz vai hrestomātisks ir bijušā ārlietu ministra Georga Andrejeva piemērs, kurš pēc 5. Saeimas vēlēšanām bija starp pirmajiem pieciem deputātiem, kuru vārdi atklājās VDK aģentūrā. Atkāpjoties no amata, 1994. gadā atklātā vēstulē laikrakstā Diena viņš skaidroja, kā notikusi vervēšana. Andrejevam bija 30 gadu, viņš bija anesteziologs un piedalījās mediķu konferencēs ārzemēs, bet čeku interesēja tolaik jaunās medicīnas nozares atklājumi. «Lēmumu pieņēmu smagu — piekrist dot ierobežotu informāciju savā specialitātē, bet tajā pašā laikā izmantot to savā labā un pretdarboties iespēju robežās,» Andrejevs skaidroja atklātajā vēstulē.

Otrs «čekas piecīšos» iekļuvušais deputāts bija Cietvielu fizikas institūta darbinieks Andrejs Siliņš, kurš ar segvārdu Kalns savervēts 1972. gadā. Tas noticis pirms brauciena uz Kanādu, kur Siliņš no 1973. līdz 1974. gadam darbojās universitātē. 

Kā izpētījis vēsturnieks Jānis Taurēns, Siliņu savervējušais VDK darbinieks Aleksandrs Dmitrijevs vēl pat 1994. gadā strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidijā par galveno speciālistu ārvalstu sakaros. Kad Siliņš vērsās tiesā, lai pierādītu, ka nav sadarbojies ar VDK, Dmitrijevs sniedza liecības, ka zinātnieki rakstīja atskaites, nezinot, ka tās «automātiski nonākušas VDK rokās» un tam var sekot VDK aģenta uzskaites kartītes noformēšana. Tas kļuva par argumentu tiesā arī citās reizēs.

Čeka no saviem nagiem neizlaida arī tos, kas bija jau izcietuši ieslodzījumu par valsts noziegumiem. Tāds ir AP deputāts Ints Cālītis, kurš balsoja par neatkarību 1990. gada 4. maijā. Viņš padomju varas gados par pretvalstisku darbošanos bijis ieslodzīts trīs reizes un kopumā lēģeros pavadījis 19 gadus. Sadarbības faktu Cālītis noliedz un to sauc par čekas virsnieka manipulāciju — kartīte ar segvārdu Žanis viņam reģistrēta 1983. gadā. Cālīša gadījumā lieta ir interesanta ar to, ka čekas kartotēkā ir arī viņa sievas Ināras Serdānes vārds. Turklāt pretošanās kustības dalībnieku lietās atklājas, ka čekas savervētie aģenti snieguši ziņojumus cits par citu, tā vēl papildus uzmanot cits citu.

Čeka savus aģentus vervēja un iefiltrēja visās jaunajās organizācijās, kas sapņoja par Latvijas neatkarību, — kartotēkā atrodas gan viens no LNNK dibinātājiem Valts Titavs ar segvārdu Māris, gan savulaik pirmā neatkarīgā žurnāla Auseklis veidotājs Ivars Žukovskis ar segvārdu Pols. Tāpat tur atrodams viens no Helsinki-86 dibinātājiem, vēlāk no organizācijas atšķēlušās Rīgas grupas vadītājs Juris Ziemelis ar segvārdu Roberts. Arī viņam ir iespaidīga padomju lēģeru pieredze. Aģentu sarakstos atrodas arī Latvijas Tautas frontes vadība — Ivars Godmanis, kurš vēlāk kļuva par pirmās neatkarīgās valdības vadītāju, bet Romualds Ražuks VDK aģentu kartotēkā parādās kā vervēšanas kandidāts bez segvārda, pēc pētnieku domām, viņš varēja nezināt par šo iekļaušanu.

1977. gadā savervēts vēlākais Vides aizsardzības kluba līderis Arvīds Ulme, liecina kartīte ar segvārdu Zāle. Sava vārda atrašanos čekas maisos Ulme Ir skaidroja ar pretdarbību padomju varai. Labāk bijis skaidrot čekai savu pozīciju, pēc tam VDK runāto atstāstot draugiem un domubiedriem. Ulmes paziņa dziesminieks Valdis Atāls jeb īstajā vārdā Vladimirs Šatrovskis čekas nagos nokļuvis, izciešot sodu īpaša režīma labošanas darbu nometnē Tālajos Austrumos. Ar segvārdu Nominatīvs viņš savervēts 1980. gadā.

VDK aģentu kartotēkā atrodami arī žurnālisti, to skaitā visi padomju gados pazīstamākie politiskie komentētāji, sākot ar Mavriku Vulfsonu un Voldemāru Hermani, beidzot ar jaunākās paaudzes pārstāvjiem Edvīnu Inkēnu un Jāni Gavaru. Liels bija sabiedrības pārsteigums, kad čekas maisos atradās 1990. gada janvāra barikāžu upura, pazīstamā kinooperatora Andra Slapiņa vārds.

Tāpat kartītes ir par māksliniekiem, mūziķiem, literatūrzinātniekiem un daudziem citiem. Visus šos cilvēkus vieno interese par ārzemēm vai komandējumi uz čeku saistošajām kapitālistiskajām valstīm.

Īpaša grupa bija garīdznieki, kurus VDK kartotēkā pētnieki saskaitījuši pat 77, sākot ar katoļu baznīcas kardinālu Juliānu Vaivodu un Latvijas Pareizticīgās baznīcas arhibīskapu metropolītu Aleksandru Kudrjašovu.

Izvēle — nesadarboties

Vai bija iespēja nesadarboties ar VDK? Bija. Vēsturnieks Petrovs teic, ka cilvēki varēja atteikties sadarboties ar čeku vai pārtraukt sadarbību vēlāk. «Un viņi turklāt ne ar ko neriskēja,» apgalvo vēsturnieks. Ja nu vienīgi karjera ciestu — netiktu paaugstināti amatā vai VDK neļautu izbraukt ārpus PSRS. Karjeras apsvērumus uzsver arī daži savervētie. «Nedabūtu to darbu Ostas rūpnīcā, aizbrauktu strādāt uz skolu Iecavā. Šaubos, vai būtu ticis strādāt LU un pēc tam aspirantūrā Maskavas Universitātē. Karjeras izaugsmes iespējas man drīzāk būtu bloķētas,» intervijā Ir min Grigorjevs. «Būtu strādājis skolā līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, tas ir, līdz 36 gadu vecumam. Būtu nodzēries, iespējams.»

VDK pētnieki apstiprina, ka čekas uzrunātajiem pārsvarā bija izvēles iespējas, tajā skaitā arī pārtraukt sadarbību vēlāk un nesniegt informāciju. Tāds piemērs, kas atrodams čekas kartotēkā, ir kinorežisors Rolands Kalniņš. Viņam dots segvārds Dzelme, savervēts 1975. gadā, bet 1978. gadā izslēgts no aģentūras «par atteikšanos sadarboties». Viņa darba lieta iznīcināta. 

VDK darbību pētījušais Indulis Zālīte žurnālā Rīgas Laiks 2018. gada janvārī publicētā rakstā norādījis, ka no visiem VDK aģentiem aptuveni 30% bijis neaktīvs «balasts», kas bijis nepieciešams, lai «uz papīra» uzlabotu darba rādītājus. Tā Zālītem stāstījis VDK vadītājs Edmunds Johansons. Bet 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers pat apgalvojis, ka tikai trešā daļa aģentu devuši noderīgu informāciju, savukārt divas trešdaļas bijušas balasts.

«Mirušo dvēseļu» nebija

Visbeidzot, divi svarīgi jautājumi — vai VDK darbinieki varēja «pierakstīt» aģentus, lai veidotu sev labvēlīgu statistiku, un vai tiešām VDK vervēja aģentus vēl Atmodas gados?

Pirmais apgalvojums parādās ne tikai pašu čekas kartotēkā esošo skaidrojumos tiesā un medijos, bet arī VDK darbinieki izplata šo apgalvojumu, sniedzot liecības tiesās. Tas parādās arī gadījumos ar zinātniekiem, kuriem bija jāsniedz pārskati par saviem komandējumiem ārzemēs.

Vēsturnieks Petrovs teic, ka savā izpētē Krievijā nav atradis nevienu tādu gadījumu, kad VDK darbinieki būtu «pierakstījuši» aģentu. «Par vervēšanu operatīvais darbinieks rakstīja ziņojumu, katram aģentam tika sākta gan darba, gan personiskā lieta, un, ja aģents nesniedza nekādu informāciju, viņu no tīkla izslēdza. Neko nedarošos neturēja aģentūrā, tas ir, tur nebija «mirušo dvēseļu». Tie, kuri šodien apgalvo, ka neko nezina, melo,» saka Petrovs.

Citādās domās par čekas darbību perestroikaslaikā Latvijā ir Zālīte, kurš apgalvo, ka «vajadzības gadījumā operatīvajā kontaktā iesaistīto personu aizmuguriski varēja noformēt par VDK aģentu».

Petrovs noraida arī versiju, ka jaunajos atklātības apstākļos pēc 1988. gada VDK bijis grūtāk vervēt aģentus ar klasiskajām metodēm, tāpēc čekisti ar cilvēkiem tikai parunājušies, bet viņu teikto ierakstījuši atskaitēs. Savukārt Zālīte norāda, ka čekisti sarunas parasti veikuši neformālā atmosfērā, «darbinieks tās varēja slēpti ierakstīt diktofonā un izmantot lietā kā operatīvo informāciju». Tas, viņaprāt, parāda — bijuši gadījumi, kad cilvēks varēja nezināt, kā saruna ar čekistu tiks izmantota.

VDK kartotēkā ir gana daudz savervēto laikā, kad Latvija jau bija uz neatkarības ceļa — pēc 1988. gada. Piemēram, toreizējais televīzijas darbinieks Ojārs Rubenis, Universitātes skaitļošanas centra līdzstrādnieks Guntis Bārzdiņš un Cietvielu fizikas institūta līdzstrādnieks Ivars Godmanis savervēti 1988. gadā, tāpat kā laikraksta Sovetskaja Latvija korespondente Tatjana Čaladze, bet režisore Dzintra Geka — 1990. gadā, bijusī diplomātiskā dienesta darbiniece Aija Odiņa — pat 1991. gadā.

Petrovs uzskata, ka čeka vervējot ņēmusi vērā jaunos apstākļus valstī. Piemēram, kādi cilvēki simpatizēja Interfrontei un gribēja cīnīties pret nacionālistiem, bet citi gribēja gluži pretējo — Latvijas neatkarību, un abos gadījumos VDK šo motivāciju varēja izmantot kā instrumentu. Vēsturnieks atgādina, ka čekisti spēja izlikties par pārmaiņu atbalstītājiem un draugiem, bet citiem varēja piedāvāt slepenu sadarbību kā spēku apvienošanu, lai «normalizētu dzīvi», attīstītu biznesu. Jauns laiks un jauni čekas triki, rezumē Petrovs.

Objektīvi un pilnīgi noskaidrot šīs pretrunas šobrīd nav iespējams, jo VDK operatīvo uzskaišu lietas no Latvijas tika izvestas uz Krieviju, bet citus dokumentus čeka pēc iekšējas pavēles iznīcināja — Latvijā nav saglabājušās ne aģentu darba lietas, ne viņu pašu rakstīti vai parakstīti dokumenti. Ir palikusi karotēka un aģentu reģistrācijas žurnāli — kopumā 53 sējumi par laiku no 1952. līdz 1987. gadam. Tiesa, trūkst pēdējā žurnāla, kurā reģistrēti čekas aģenti līdz VDK darbības izbeigšanai 1991. gadā, tāpēc nav iespējams pārbaudīt, vai aģentu kartītes ar vervēšanas datumu starp 1987. un 1991. gadu tikušas reģistrētas žurnālā. Petrovs pieļauj, ka šis žurnāls, tāpat kā aģentu personas un darba lietas, tika izvests uz Krieviju.

Šo stāstu gribu noslēgt ar atklātāko Ir interviju par sadarbību ar VDK — Alekseja Grigorjevanosauktajiem trim punktiem, kāpēc viņš izlēmis runāt par savu sadarbību ar čeku. Viņš jūt pienākumu pats izstāstīt visu, kā to atceras un saredz. Tas ir arī pienākums pret sabiedrību, jo «mēs ne individuāli, ne kā sabiedrība, ne kā nācija neesam vēl izrunājuši un apjēguši mūsu dzīvi padomju sistēmas apstākļos». Un trešais, Grigorjevam varbūt pats svarīgākais, apsvērums ir saistīts ar kristīgo ticību. «Kurš ir tas grēks, kas man jānožēlo? Tas grēks laikam bijis lepnība —  doma, ka drīkst spēlēties ar velnu un ka velnu var apmānīt. Jā, mēs subjektīvi centāmies nedarīt nevienam sliktu, bet mēs nezinājām, kā esam tikuši izmantoti,» saka Grigorjevs. «Es runāju ar cerību, ka runās arī citi un to laiku dzīve savās īstajās aprisēs kļūs mums un nākamajām paaudzēm saprotamāka. Tad tai būs jēga. Ar savu stāstu vēlējos arī citus aicināt stāstīt, kā bija. Vēsturnieki, izņemot atsevišķus, ar šo darbu nav tikuši galā. Tāpēc tas jādara mums — to laiku lieciniekiem, norišu dalībniekiem. Un arī žurnālistiem.»

No 17 Augstākās Padomes deputātiem, kuru vārdi atrodami aģentu kartotēkā, izdevās nointervēt astoņus


«[Čekists teica tā] — mēs esam organizācija, kurai ir jāseko un jāzina tās problēmas, kas mūs interesē, kas notiek pasaulē,» Georgs Andrejevs, segvārds Ziedonis, savervēts 1963. gadā.


«Esmu rakstījis arī par tiem, ar ko sarakstījos [ārzemēs]. Rakstīju tāpēc, ka bija jāraksta. Apzināti neesmu nevienu apmelojis, ne kaut ko izdomājis,» Juris Cibulis, segvārds Ingrid, savervēts 1978. gadā.


«Es pat nezināju, ka tur [VDK aģentu kartotēkā] esmu. Man draugi zvanīja un teica, ka [kartītē] ierakstīta kaut kāda izlūkošana vai kas,» Jānis Gavars, segvārds Juris, savervēts 1987. gadā.


«Mēs bijām tuvcīņā. Un šajā tuvcīņā ir tuvcīņas likumi. Viņiem bija labi, ka savāc informāciju, mums labi, ka zinājām, kādus jautājumus viņi uzdod,» Arvīds Ulme, segvārds Zāle, savervēts 1977. gadā.


«1989. gada 22. novembrī man ir noformēta [VDK aģenta] kartīte. Fenomenāli! Viss jūk jau no 1987. gada, strauji iet uz grunti ar visām čekām un Padomju Savienību, bet Mucenieks paprasījies uz čeku par aģentu!» Visvaldis Mucenieks, segvārds Varis, savervēts 1989. gadā.


«Biju ļoti izbrīnīts, kad atbraucu no kārtējā ieslodzījuma atpakaļ Rīgā, ka esmu reģistrēts kā ziņotājs,» Ints Cālītis, segvārds Žanis, savervēts 1983. gadā.


«Es nekad neesmu aicināts ziņot. Čekā ir tikai mani paskaidrojumi un nopratināšanas protokoli,» Juris Celmiņš, segvārds Jūrnieks, savervēts 1968. gadā.

Foto — Māra Miķelsone un LETA

December 27, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Skandalozākais pēdējo desmitgažu Ziemassvētku sprediķis Latvijā: sātans Reigans – debesīs, eņģelis Gorbačovs – uz zemes

Viss raksts: https://jauns.lv/raksts/9viri/478192-skandalozakais-pedejo-desmitgazu-ziemassvetku-spredikis-latvija-satans-reigans-debesis-engelis-gorbacovs-uz-zemes?fbclid=IwAR1Z1Fh1SEytpx8G9bkg4GI2y7O6y0Un6QGhCAmhTAB59RQNgsDAJG7SzKI

Joprojām ļaužu atmiņā ir 1987. gada 24. decembra svētvakarā LELB arhibīskapa no 1986. līdz 1989. gadam Ērika Mestera sacītais no jaunās Ģertrūdes kanceles. Tolaik jau “Helsinki 86” vadībā bija notikušas pirmās lielās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, gaisā sāka virmot trešās Atmodas ierosinātās alkas pēc neatkarības, cilvēki vairs nebaidījās iet uz dievnamiem un ticēt Dievam. Šādā emocionāla garīga pacēluma un brīvības cerību gaisotnē 1987. gada Ziemassvētkos pulcējās cilvēku simti jaunajā Ģertrūdes baznīcā, kuri tā vietā, lai gūtu morālu uzmundrinājumu, saņēma prastu politinformāciju.

Sprediķa vietā “svētā” politinformācija

Tumsas valdnieka un Dieva eņģeļa samits – ASV prezidents Ronalds Reigans (no kreisās) un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Vismaz arhibīskaps Ēriks Mesters bija pārliecināts, ka 1985. gadā notikusi divu naidīgo pasauļu valdnieku satikšanās. (Foto: Vida Press)

Arhibīskapu Ēriku Mesteru ne velti dēvē par padomju varas ielikteni, kurš ar savu pārcentīgo kolaboracionismu sagādājis raizes pat saviem darba devējiem. To, kas 1987. gada Ziemassvētkos notika jaunās Ģertrūdes baznīcā sīki apraksta tā laika latviešu trimdas laikraksti. Un ne tikai apraksta, bet arī sniedz aculiecinieku stāstus. Tā, piemēram, šo dievkalpojumu savas tēvzemes vizītes laikā bija apmeklējis arī Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis Juris Bļodnieks, raksta Kanādā iznākošais laikraksts “Latvija Amerikā” (30.01.88). Tā kā reportāžas no šī leģendārā dievkalpojuma nav kaut kur no gaisa pagrābtas.

“Latvija Amerikā” atreferē Bļodnieka teikto: “Arhibīskaps Mesters pateicies Dievam, ka eņģelis Gorbačovs nesis gaismu rietumniekiem”. Izsmeļošākos aprakstus par tovakar jaunajā Ģertrūdē sniedz avīžraksti – “Dīvains notikums baznīcā” (ASV iznākošais “Laiks”, 24.02.88) un  “Dīvains sprediķis Rīgā” (Rietumvācijā drukātā “Brīvā Latvija”, 18.01.88). Lūk, ko tolaik rakstīja par Ziemassvētku draudzes piedzīvotājiem “brīnumiem”:

Dīvainā padomju Latvijas teoloģija

“Dīvains notikums baznīcā” (ASV iznākošais latviešu laikraksts “Laiks”, 24.02.88). (Foto: periodika.lv)

Laikraksts “Laiks”: “Arhibīskaps Mesters teicis sprediķi, ka Sātans esot debesīs, ar to domādams prezidentu Reiganu, kurš plāno ASV aizsardzības sistēmas novietošanu “debesīs” kā nodrošinājumu pret padomju raķetēm. Tālāk Mesters sprediķojis, ka eņģelis ir šeit pat zemes virsū, un tas ir Gorbačovs.

Dievlūdzēji šādam politiskās pausmes sprediķim nav gribējuši pievienoties, daži protestējuši un gājuši ārā no baznīcas. Pēc dievkalpojuma apmēram 200 draudzes locekļu parakstījuši protestu pret Mestera politisko sprediķi un iesūtījuši to konsistorijai.

Ar to Mestera problēmas nav beigušās, jo viņa prestižs, kas nekad nav bijis augsts, tagad noslīdējis uz pazemes līmeni. Latvijā runā, ka Mestera arhibīskapa dienas skaitītas, jo viņš ir sakompromitējies un neder arī vairāk padomju “miera un draudzības” akcijām. Tāpēc var sagaidīt, ka partija dos norādījumu, ka jāsasauc ģenerālā sinode”.

“Dīvains sprediķis Rīgā” (Rietumvācijā drukātā “Brīvā Latvija”, 18.01.88). (Foto: periodika.lv)

Laikraksts “Brīvā Latvija: “Šī sprediķa galvenā doma bijusi tāda, ka tagad gaismas eņģelis un jaunais mesija esot Mihails Sergejevičs Gorbačovs, ka tumsības spēku bāze esot Amerikā, bet gaismas eņģelim esot izdevies tos uzvarēt un bruņošanās jautājumos tumsa tikusi pārspēta.

Šāds sprediķis baznīcēniem licies skandalozs – daudzi tā laikā atstājuši dievnamu, atskanējuši arī starpsaucieni (!). Pēc šī notikuma jaunās svētās Ģertrūdes draudze sākusi vākt parakstus protesta rakstam Konsistorijai. Iesniegumā minēts, ka svētvakara dievkalpojums bijis pārpildīts kā vēl nekad. Atzīmēts, ka šis dievnams pilda arī arhibīskapa katedrāles funkcijas. Bet arhibīskapa svētruna 24. decembrī vairāk atgādinājusi politisku referātu, nevis “prieka vēsts pasludinājumu mūsu Baznīcas gaišākajos svētkos”.

Draudzes locekļus mēģinājis nomierināt draudzes mācītājs Uldis Saveļjevs, sakot, ka šī svētruna atspoguļojot tikai arhibīskapa personīgo viedokli, Bet draudzes iesniegumā pateikts: “Taču vienā ziņā mēs gribam būt konservatīvi: dievnamā mēs gribam dzirdēt tikai Dieva vārdus un to skaidrojumu…” Tāpēc draudze cerot, ka Baznīcas Konsistorija turpmāk gādās, “ka ticīgs cilvēks drīkst meklēt dvēseles mieru dievnamā nebīstoties tikt traucēts no pasaules kņadas””.

Leģendāro sprediķi ķidā zinātniskajos referātos

LELB arhibīskapa katedrālē – Rīgas jaunajā svētās Ģertrūdes baznīcā 1987. gada Ziemassvētkos daudzi dievlūdzēji sprediķi nespēja noklausīties līdz galam. Tajā Ēriks Mesters runāja par sātaniskajām Amerikas Savienotajām Valstīm. (Foto: Zane Bitere/LETA)

Drīz vien pēc sprediķa teksta parādīšanās Rietumu pasaulē to savos referātos sāka ķidāt latvieši visā plašajā pasaulē, arī okeāna viņā pusē – ASV: piemēram, Vašingtonas latviešu draudzes mācītājs Kristaps Valters draudzes saietā un redzamais trimdas sabiedriskais darbinieks Dainis Rudzītis “Daugavas Vanagu” sanāksmē Grandrapidos. ASV iznākošajā latviešu kultūras žurnālā “Treji Vārti” (nr. 122, 1988. g.) Rudzītis raksta: “Okupētās Latvijas arhibīskapa Mestera Ziemassvētku vakarā teiktais sprediķis, kurā viņš Gorbačovu nosaucis par jauno Mesiju, ir apvainojums visiem ticīgajiem”.

Pašlaik šis Mestera sprediķis izpelnās ievērību arī Latvijas reliģijas pētnieku vidū. Piemēram, Latvijas Universitātes docents praktiskajā teoloģijā, Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Dr. theol. Linards Rozentāls to pieminējis savā pērn publicētajā apjomīgajā pētījumā par ar valdošo varu neapmierināto mācītāju kustību pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados “Atdzimšana un atjaunošanās”:

“Kad arhibīskaps Mesters 1987.gada Ziemassvētku dievkalpojumā jaunajā Ģertrūdes baznīcā sprediķī stāstīja par “Dievam tīkamajām PSRS miera iniciatīvām iepretī ASV sātaniskumam” daudzi dievnamu pameta un ap 200 draudzes locekļi parakstīja protesta vēstuli”.

Nerātnās tautasdziesmas par arhibīskapu

Padomju Latvijas mācītājs Ēriks Mesters savulaik izdarīja “ģeniālu” teoloģisku atklājumu – jaunais Mesija esot PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. (Foto: LETA)

Šis sprediķis ir sava veida padomju laika folklora, kas ir palicis tautas “mutvārdu daiļradē”. Tāpat kā savulaik no mutes mutē ceļojošās ironiskās peršas par Mesteru. Jā, tolaik “komunālajās virtuvēs” ne tikai smējās par Čapajevu un Brežņevu, bet arī par Mesteru. Lūk, dažas “padomju dainas” par padomisko arhibīskapu:

Ar lielu pompu kancelē Viņš saka runu “svētu”. Tās saturs tāds kā avīzē,
Pauž propagandu lētu.Bet velnu ceļ viņš kosmosā,
Lai attaisnot to spētu Un šīspasaules ļaunumā
Lai Dievu apsūdzētu.

Bet ko lai saka ticīgie Par tādu draudžu ganu?
Tiem jālūdz Dievs, lai sūtītu Viņš drīzu pestīšanu.

December 24, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kādēļ godāt valsts un tautas ienaidnieku?



Manuprāt. Kādēļ godāt valsts un tautas ienaidnieku?

Viss raksts: https://m.staburags.lv/viedokli-komentari/manuprat-kadel-godat-valsts-un-tautas-ienaidnieku-176309?from-full&fbclid=IwAR3f3681pew4PEIhvz6hUFsnp3VXH4TYgmjC5ULRiVIQ3SpbBMeHCnDdDd4

Guntis Libeks, Aizkraukles novada domes deputāts 

Savulaik Pēteris Stučka viņu nosauca par Latvijas komunisma dvēseli. Viņš ir Andrejs Upīts. Rīgā darbojas valsts uzturēts Andreja Upīša memoriālais muzejs ar filiāli Skrīveros. Viņa vārdā nosaukta Skrīveru vidusskola, Skrīveru bibliotēka un iela Skrīveros. Rīgā, Kronvalda parkā, atrodas Upītim veltīts piemineklis. Tēlnieces L. Davidovas-Medenes veidotie krūšutēli ir no­­vietoti Skrīveros pie vidusskolas un muzeja. Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē. Mācījās Skrīveru pagastskolā pie skolotāja un rakstnieka Purapuķes, pēc tam izglītojās pašmācības ceļā. Strādāja par skolotāju, tulkotāju, bija aktīvs sabiedriskais darbinieks. 

Noziedzīgā Stučkas režīma līdzdalībnieks

Upīts 1905. gada revolūcijas iespaidā pievērsās marksisma idejām. Pēc februāra revolūcijas 1917. gadā viņu ievēlēja Rīgas Strādnieku deputātu padomē, 1917.—1918. gada ziemā vācu okupācijas vara Upīti apcietināja. 1919. gadā Andrejs Upīts bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs, bet tā gada maijā viņš evakuējās uz Maskavu. 

Upīts vēlējās atgriezties Latvijā, taču valsts iestādes to viņam liedza. Pēc nelegālas atgriešanās Latvijā no Padomju Krievijas 1920. gadā divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods. Zvērināts advokāts Gustavs Zemgals un akadēmiķis Vilhelms Purvītis iesniedza galvojumu par Upīti, uz kā pamata viņu atbrīvoja no apcietinājuma un pēc Saeimas 1920. gada 19. augusta amnestijas akta — arī no apsūdzības. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Rīgā un Skrīveros, no 1924. līdz 1930. gadam darbojās žurnālā “Domas”. 

Apsūdzības Upītim pamatojās viņa kā padomju valdības locekļa atbildībā par Stučkas režīma noziegumiem, režīma slavināšanu un propagandu. Izvērtējot Upīša rīcību, jāsecina, ka viņš nejutās līdzvainīgs un atbildīgs par boļševiku pastrādātajām represijām un zvērībām. Arī daļa sabiedrības uzskatīja, ka Izglītības komisariāts un rakstnieks neesot ņēmis tiešu dalību  terorā. Taču naivi domāt, ka Upīts, būdams komunistu valdības augsta amatpersona,  nezināja un neatbal­stīja “sarkano” teroru un nebija līdz­atbildīgs par pastrādātajiem noziegumiem. Vai ir jāvērtē, kurš atbildīgs par nevainīgu cilvēku slepkavošanu: pavēles devējs, šāvējs vai abu iepriekšējo slavinātājs un teorētiskais pamatotājs? Vienādi atbildīgi ir visi, jo, pretējā gadījumā, katrs atradīs sev attaisnojumu, un vainīgā nebūs!

Nedrīkst aizmirst, ka Pētera Stuč­kas uzskati par komunismu bija saistīti ar revolucionāro teroru. Pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē. Latvijā čekas vietā nodibināja Politisko nodaļu ar politiskajām apakšnodaļām katrā apriņķī, kas pakļāvās Iekšlietu komisariātam. Jaunās republikas konstitūcija noteica proletariāta diktatūru, buržuāzijai kā šķirai pat atņemot vēlēšanas tiesības. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Gulbenē nošāva vairākus simtus cilvēku. Rīgā slepkavošanas veica Biķernieku mežā. Rīgā nogalināja vismaz 1549 un pārējā Latvijā  2083 cilvēkus, kopā — 3632. Kopējo Stučkas režīma nošauto skaitu lēš tuvu 5000 cilvēkiem.

Par to, kas sagaidītu Latviju, ja komunistu vara būtu nostiprinājusies un palikusi, varam secināt no īslaicīgās Stučkas režīma darbības. Tā plānoja un piemēroja  visnecilvēciskāko politisko  represiju arsenālu. 1919. gada 19. februārī LSPR valdība apstiprināja iekšlietu komisāra Jāņa Lencmaņa iesniegto projektu par koncentrācijas nometnēm, kurā bija plānots izveidot trīs nometnes — Svētē, Kalna muižā un Stukmaņu stikla fabrikā. Paguva izveidot vienīgi Stukmaņu koncentrācijas nometni (tautā sauktu par “zvēru dārzu”). 1919. gada marta beigās uz nometnēm Zaķusalā un Sarkandaugavā pārvietoja vairākus tūkstošus Rīgas centra iedzīvotāju. Paspēja izveidot arī mazākas koncentrācijas nometnes Gulbenē un netālu no Valmieras Neilanda mācītājmuižā.

Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vācbaltiešu izraidīšanu uz Sibīriju. Zaķusalā izveidoja koncentrācijas nometni vāciešiem, mācītājiem un turīgo šķiru pārstāvjiem. Padomju varai krītot, no koncentrācijas nometnēm atbrīvoja 18 000 ieslodzīto. Stukmaņu nometnes 127 ieslodzītos kā ķīlniekus 1919. gada 30. maijā ar vilcienu pārveda uz Rēzekni un tālāk uz Krieviju tādēļ, ka kareivji atteicās tos nošaut uz vietas.

Pēc atgriešanās no Krievijas Upīts pats vairs apzināti kontaktus ar komunistiem nemeklēja, taču viņi rakstnieku sameklēja paši. Kad pēc Maskavas norādījumiem 1928. gadā tika dibināta Latvijas Neatkarīgo sociālistu partija, īsu brīdi tajā iesaistījās arī Upīts. Norādījumus par populāra rakstnieka iesaistīšanu deva Pēteris Stučka un citi Maskavas komunisti. Upīts piekrita strādāt partijas laikrakstā “Vārds”, kur tika ievēlēts redkolēģijā par līdzstrādnieku literatūras, mākslas un kultūras jautājumos. Šī partija izmantoja Upīša vārdu arī 1928. gada Saeimas vēlēšanās, iekļaujot viņu piecu apgabalu sarakstos.

Padomju iekārtas balsts un ideologs

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Upīts aktīvi iesaistījās Latvijas valsts kapraču pirmajās rindās. Tika ievēlēts  par Tautas Saeimas deputātu, balsoja par padomju varas nodibināšanu un Latvijas pievienošanu padomju Krievijai.  A. Kirhenšteina vadītās delegācijas rindās  veda  uz Maskavu “lūgumu” uzņemt Latviju Padomju Savienībā. LPSR Augstākajā padomē tika “vēlēts” līdz mūža beigām. Par cītīgo darbu neatkarīgās valsts iznīcināšanā, padomju iekārtas būvniecībā un boļševiku partijas politikas slavināšanā tika bagātīgi atalgots: 1943. gadā Andrejam Upītim piešķirts LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums, 1945. gadā — filoloģijas zinātņu doktora grāds, 1946. gadā — LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa nosaukums. No padomju valdības apbalvots ar pieciem Ļeņina un četriem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem, piešķirts Sociālistiskā darba varoņa nosaukums, Staļina prēmija un LPSR valsts prēmija. Bijis  LPSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, žurnāla “Karogs” atbildīgais redaktors, Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītājs un profesors.

Andreja Upīša padomju varas laika visa literārā darbība saistīta ar sociālistiskā reālisma iedzīvināšanu un attīstīšanu, boļševiku šķiru cīņas konceptu un proletariāta diktatūras slavināšanu. Kā LPSR Augstākās padomes prezidija loceklis viņš personīgi piedalījās padomju varas lēmumu pieņemšanā par okupācijas legalizāciju, kolonizāciju un pārkrievošanu. Būdams padomju komunistiskās iekārtas vadošs ideologs, slavinātājs un iedvesmotājs, Andrejs Upīts ir atbildīgs par padomju varas pastrādātajiem noziegumiem Latvijā: totālu visas tautas aplaupīšanu, tūkstošiem noslepkavoto un desmitiem tūkstošiem represēto, ieslodzīto un deportēto. Andrejs Upīts bija nežēlīgs un pārliecināts staļinists, un tas spilgti pierādījās viņa darbībā gan 1919. gadā, gan pēc 1940. gada Latvijas okupācijas. Šīs personas godināšana skolas, bibliotēkas un ielas nosaukumos, kā arī piemiņas sargāšana muzejos ir ņirgāšanās par tūkstošiem nogalinātajiem un badā nomērdētajiem Latvijas pilsoņiem komunistisko režīmu laikos. 

November 23, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Zinu, kas karogu uzvilka!

“Zinu, kas karogu uzvilka!” Egons Užkurelis atceras vēsturisko notikumu pusaudžu gados


Egons Užkurelis: “Ja Staļins nebūtu miris, tad es nezinu, kā būtu iznācis. Bet kaut kā dzīvs paliku.”
Egons Užkurelis: “Ja Staļins nebūtu miris, tad es nezinu, kā būtu iznācis. Bet kaut kā dzīvs paliku.”

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pilns raksts: https://www.la.lv/zinu-kas-karogu-uzvilka

Pēckara padomju okupācijas gados zināmi desmitiem gadījumu, kad Latvijas pilsētās, tuvojoties 18. novembra Latvijas valsts svētkiem, dažādās vietās, spītējot svešajai varai, tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Viens no šādiem gadījumiem notika Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī, kad 14 gadus vecais EGONS UŽKURELIS kopā ar gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra paštaisītu karogu Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī.

Dienu savai akcijai puikas bija izvēlējušies ar apdomu. 1952. gada 12. oktobrī, svētdienā, Pārliel­upē rīkoja Jelgavas meistarsacīkstes motobraukšanā. Skaidrs, ka uz sacensībām sanāks daudz ļaužu, kuri ieraudzīs karogu.

Jānis, Egons un viņa jaunākais brālis Laimonis vēl naktī ielavījušies baznīcas tornī. Tajā jau no kādiem agrākiem laikiem atradusies uzslieta karoga kārts, un atlika vien piestiprināt pie tās no gultas palaga pašrocīgi izgatavotu, ar ūdenskrāsām nokrāsotu Latvijas karogu.CITI ŠOBRĪD LASA

Lai aizkavētu noņemšanu, zēni pie kāta nolikuši čemodānu ar uzrakstu, ka tur “mīnēts”. Vēl pirms tam Jānis, Egons un vēl citi puikas savā Lielupes krasta “štābiņā” ar primitīviem līdzekļiem bija sākuši taisīt skrejlapiņas “Krievi, vācieties mājās!” un tamlīdzīgi. Tās naktīs kaisījuši Jelgavas ielās.

Dzīves ironija – Egona tēvs Longins dzīvokļa dēļ bija sācis strādāt Jelgavas čekā par šoferi, un Užkureļu ģimene dzīvoja vācu karagūstekņu celtā divstāvu mājā Brīvības bulvāra un Garozas ielas stūrī zem viena jumta ar čekas virsniekiem un cietumsargiem. “Mēs bijām vienīgā latviešu ģimene,” tagad atceras Egons Užkurelis.

Pēc tā, kā bija izgatavots karogs, čekisti nojautuši, ka vainīgie ir bērni un jāmeklē skolās.

Varbūt viss noklustu, ja vien Egonam negadītos strīds ar kādu skolasbiedru, kurš bija redzējis, kā top karogs.

Egonu Užkureli un Jāni Ģēģeri arestēja tā paša gada 20. oktobrī, dienu pirms Egona 15. dzimšanas dienas. Jaunāko brāli Laimoni neaiztika, jo viņam bija tikai 11 gadi. Tad nāca pratināšanas Jelgavā un LPSR Valsts drošības ministrijā Rīgas Stūra mājā.

Lietu 1953. gada 10. janvārī izskatīja Latvijas PSR Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija. Egonam piesprieda piecus, bet Jānim kā vecākajam 15 gadus. Par laimi, 1953. gada 5. martā nomira Staļins; sekoja amnestija, un nepilngadīgo Egonu Užkureli no Rīgas Centrālcietuma atbrīvoja tā paša gada 12. aprīlī. Nebrīvē bija pavadīti septiņi mēneši.

Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu jelgavniekam piešķīra 2013. gadā. Tagad 84 gadus vecais kungs intervijā “Latvijas Avīzei” teic, ka daudz kas no bērnības dienu notikumiem jau aizmirsies, taču ir ko atcerēties arī par citām interesantām lietām.

Jelgava 50. gadu sākumā bija vēl kara nolīdzināta. Karogu droši vien varēja labi redzēt?

E. Užkurelis: Visas mājas apkārt bija sabombardētas. Tikai tas tornis un vēl draudzes telpas drupas. Apkārt nekā nebija. Kad uztaisījām karogu, lai nepaliktu pēdas, ar laivu pa nakti aizbraucām līdz dzelzceļa tiltam un tad atpakaļ uz pilsētu. Izkāpām, uzvilkām to karogu un tad atkal laivā iekšā pa Driksu atpakaļ uz Ģēģera māju. Ģēģeri bija upes zvejnieki.

Tagad jau tur tornī skaisti, lifts ir, bet toreiz bija sapieru trepes no koka kārtīm. Šūpojās. Motosacīkstes notika pretim Jelgavas pilij, tajā laukumā. Tur bija drupas, kur ar močiem brauca un lēca.

Tā bija svētdienā. Kad sacīkstes beidzās, visi nāca kājām atpakaļ uz pilsētu. Rīta migla bija izklīdusi. Mēs jau turpat uz ceļa stāvējām un vērojām, kas būs. Cilvēki skatījās un rādīja uz baznīcas torni. Palags jau liels!

Tad mēs ar laivu braucām prom un ieraudzījām, ka ap baznīcu stāv krievu armijas “studbekeri” un kādi simt zaldāti un miliči. Ar suņiem. Mēs arī tai bariņā ielīdām, bet tad izdomājām, ka jālaižas prom, ka suņi nesaož.

Māte bija mājās, kad mani paņēma. No sākuma Jelgavā izmeklētājs bija latvietis. Mani uzreiz kamerā nelika. Trīs dienas sēdēju un gulēju gaitenī uz beņķīša. Kad noskaidroja, ka tēvs strādā čekā, tad ielika pagrabā. Un tad mūs gazikā veda uz Rīgu. Četri ar automātiem, bet mums bija jāsēžas uz grīdas. Kājas plati, nākamais priekšā, un man viņš bija jāapkampj un jātur.

Stabu ielas Stūra mājā mūs noveda lejā, izģērba galīgi plikus, izčamdīja. Tad mūs nošķīra. Es to kameru, kurā viens sēdēju, vēlāk ekskursijā Stūra mājā atradu. Varbūt kādus divus metrus gara un tikpat plata. Nu, brīnums, kā es tur varēju…

Guļamlāviņa bija piesprādzēta pie sienas. Pulksten sešos cēla augšā, bet vakarā ļāva nolaist. Bet, kā nolaiž lāviņu un taisies gulēt, tā sit pie lodziņa – jāiet uz pratināšanu. Un tā līdz rītam.

Pēc kādiem diviem trim mēnešiem, kad izmeklēšana beidzās, ielika kopīgajā kamerā. Puspagraba kameras logs bija uz Ļeņina (Brīvības) ielu. Varējām kājas redzēt, kā staigā pa ielu garām. Veda pagalmā staigāt uz riņķi. Sargs stāv uz trepītēm un skatās. Tur nekur nevarēja izmukt.

Izmeklēšanā čekisti pret mums neizturējās brutāli. Nebļāva. Nedauzīja. Mēģināja pārliecināt, ka padomju vara ir tā labākā un mēs esot cīnījušies par “nepareizo”. Un tad bija tiesa. Krievu valodā.

Tur tāds humors sanāca. Man prasīja, kur mēs karogu ņēmuši. Es teicu, paņēmām palagu, Jānis Ģēģeris krāsoja ar ūdenskrāsām no vienas puses, es no otras, pietrūka krāsas, vidus palika balts (smejas). Pēc tiesas aizveda uz Centrālcietumu. Tur bija citādi.

Skarbāk nekā čekā?

Iznāca tā, ka lielajā kamerā man bija dzelzs gultā jāguļ otrajā stāvā. Vakarā, kad nāca pārbaude, kā lēcu no gultas, tā gultas gals atsitās pret sienu un nokrita apmetuma gabals. Virsnieks pienāca klāt un iebāza tur zīmuli – izrādījās, ka tur caurums. Pateica, ka es esot to izurbis, lai sazinātos ar blakus kameru. Iedeva piecas diennaktis karcera.

Karcerī dzelzs gulta bez nekā. Ziemas laikā augšā lodziņš vaļā. Tāds aukstums! Es pieteicu badastreiku, ka neesmu vainīgs. Trīs diennaktis izturēju. Tad atļāva paņemt matraci. Bez segas. Pusi matrača liku apakšā, pusi sev pāri. Centrālcietumā nosēdēju vairākus mēnešus. Tad nomira Staļins un mani amnestēja. Gāju atkal skolā.

Kā skolā skatījās, ka politiskais cietumnieks atnācis?

Vakarskolā Mātera ielā skolotāji pret mani ļoti pozitīvi izturējās. Kā pret pieaugušu. Man bija 16 gadu. Redziet, ar mums kopā bija arī tādi, kam bija bijuši 18 gadi un kas bija uztaisījuši arī kādu organizāciju un nosaukuši sevi, ja nemaldos, par “Daugavas vanagiem”. Kad bija tiesa, viņiem kā pilngadīgiem automātiski iedeva 25 gadus un 5 gadus bez tiesībām. Viņus Krievijā bija salikuši vienā lēģerī ar kriminālajiem. Viņi strādāja šahtā.

Kriminālie pret politiskajiem izturējās ļoti brutāli. Bija sacelšanās, kriminālie ar politiskajiem sāka kauties savā starpā un no sargtorņiem šāva ar ložmetējiem, neskatoties, kam trāpa.

Atceros, viens bija Haralds Šmits. Viņam bija amputēta roka, nošauta. Kad man palika 16, māte aizveda uz cukurfabriku. Inženieris paskatījās, ka es augumā dūšīgs, un ielika mani par biešu mazgāšanas ceha brigadieri. Tad izmācījos par atslēdznieku. Vajadzēja remontēt visas tās iekārtas.

Jūsu tēvam droši vien bija krietnas nepatikšanas.

Jā. Viņu atlaida no darba ar tādu pantu, ka pateica: “Tu vairs nekur darbu nedabūsi!” Viņš gāja pie iekšlietu ministra, un tad viņam darba grāmatiņā visus iepriekšējos ierakstus aizkrāsoja ar melnu, ka nekā nav bijis. Un tad viņš varēja atkal iestāties darbā. Cukurfabrikā par šoferi.

Un ko tēvs par to visu teica?

Nebija jau kad parunāt, jo es biju arestēts. Vēlāk tēvs smējās līdzi. Bija draudzīgs. Vai tad es varu atcerēties – 70 gadi pagājuši! Kad mani atbrīvoja, māte aiz prieka raudāja.

Kur jums, vienā mājā ar čekistiem dzīvojot, toreiz tādas ķecerīgas domas varēja ienākt galvā?

Šodien es tā domāju, tas nāca no tām krievu filmām – “Jaunā gvarde” un pārējām. Kur gan citur mēs tādas idejas būtu noskatījušies? Tur jau tas viss bija. Cukurfabrikas pļavās es kā puika ganīju govis. Izrakām tur Lielupes krūmos bunkuru, ievilkām no Jāņa Ģēģera mājas elektrības fāzes vadu, otru galu ierakām zemē, un bija mums gaisma.

Pāri Liel­upei uz pilsētu veda vecais koka tilts. Katru pavasari palu laikā baidījās, ka aiznesīs to tiltu prom. Tāpēc bija lielie prožektori un krievu zaldāti, kad nāca liels ledus, dedzināja tola gabalus un svieda uz ledus, lai tas sašķīst un neaiznes tiltu. Daudzi tola gabali nesprāga. Mēs, puikas, tos savācām un, kad brauca garām krievu armija, taisījām troksni.

Apņēmāmies, ka katru dienu pa Jelgavu katram jāizkaisa 100 lapiņas “Krievi, brauciet mājās!” un tā tālāk. Un tad es sastrīdējos ar vienu skolasbiedru, Bataiķi Edgaru, un viņš skolas zālē, kur starpbrīžos bija jāstaigā uz riņķi, nobļāvās: “Es zinu, kas karogu uzvilka!”

Tas jūsu skolasbiedrs taču pats negāja uz čeku stāstīt?

Jā, viņš negāja. Bet kāds pa to baru bija dzirdējis un paziņoja. Viņu izsauca uz čeku nopratināt. Un ar to arī viss bija izteikts.

Droši vien tas “noziegums” ietekmēja jūsu turpmāko dzīvi?

Nē, 23 gados mani paņēma krievu armijā. Trīs gadus dienēju. Kad pārnācu no armijas kā šoferis, man vairs neviens neko.

Strādāju celtniecības trestā. Tur pie Jelgavas cietuma, pie stacijas. Neviens man nekādus šķēršļus nekur nelika. Bet 1968. gadā, kad Čehoslovākijā bija sacelšanās, mani paņēma. Man bija jauna mašīna – “ZIL-130”, un es braucu pa ielu, un mani paņēma ciet ar visu mašīnu un prom uz Svēti, kur bija padomju armijas daļa, sakarnieku bataljons.

Tās bija šausmas! Tur cilvēkus veda no visām malām – ņēma no restorāna, no peldētavas. Tur kādi seši vispār nemaz nebija armijā dienējuši un nezināja, ko tas nozīmē!

Sakrāmēja manu mašīnu pilnu ar granātām, ieročiem. Parasti, kad padomju armijā bija tā saucamie “sbori” (rezervistu iesaukums), deva vecas formas, bet tagad skatos – zaldāti nes iekšā kastes ar jaunām! Mums pateica, ka brauksim prom no Latvijas uz Poliju un tālāk. Trīs mēnešus Polijā nometnē biju, līdz slepenā daļa uzzināja, ka esmu politiski sodīts.SAISTĪTIE RAKSTI

Tad mani sūtīja atpakaļ uz Rīgu. Kopā ar virsniekiem, kas bija nogrēkojušies, jo apmaldījās un izpauda vietējiem daļu atrašanās vietas. Krievu daļas jau tad bija izkaisītas pa visu Poliju un varēja apmaldīties.

Toreiz meitenēm modē bija parādījušies minisvārciņi. Braucām reiz kolonnā Polijā, bet tur uz asa pagrieziena stāv tādas meitenes un māj ar roku. Tie skatās uz meitenēm un pagriezienā pa taisno kanālā iekšā! Trīs mašīnas tā iebrauca, un pēc tam vajadzēja vilkt ārā…

November 22, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kaut viens čekists atvainotos!

Politiski represētās Maijas Bergmanes dzīves stāsts

Maija Bergmane, kura ir arī aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa māte, ir politiski represētā. Pēc tam kad decembrī internetā tika publiskota daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb čekas maisiem, sabiedrībā tas raisīja lielu interesi un dažādas runas par aģentu kartītēs lasāmajiem uzvārdiem. Bet M. Bergmanei tas izraisīja pretrunīgas izjūtas. Viņa vēlējās dalīties pārdomās ar “Latvijas Avīzi”, ko VDK darbība un čekas maisi nozīmē represētajiem cilvēkiem.

Atrāva vaļā rētas
M. Bergmane: Ieslēdzu “Rīta panorāmu”, dzirdu – čekas maisi, ieslēdzu Latvijas Radio, lai noklausītos laika prognozi, bet man stāsta par čekas maisiem. Atveru internetu, bet tur atkal čekas maisi, paņemu avīzi – tas pats. Izsita mani no sliedēm. Esmu stipra sieviete, no stipras dzimtas, bet nevaru savākties. Dzeram ar dēlu Jāni kafiju, viņš ir neizpratnē: mammu, kas ar tevi notiek? Asaras birst. Vakarā apguļos, un man uzpeld atmiņā daudzas Sibīrijā, bet īpaši pēc atgriešanās Latvijā pārdzīvotās ainas. Manām abām draudzenēm, kuras arī ir represētās, tieši tas pats. To, ko es varu piedot, es nevaru aizmirst. Tās rētas mums jau bija aizdzijušas, bet atrāva to kreveli vaļā. Varbūt ne līdz galam, bet atrāva. Būtu aizveduši tos maisus uz mežu, sadedzinājuši un melnu krustu virsū.

Vēsturniekiem ir sava misija – viņi raksta vēsturi. Bet tā ir mūsu likteņu vēsture. Es saprotu, tā ir jāizgaismo, bet man personīgi tas neko nedod. Es nerunāju par jauniem cilvēkiem, kuriem ir jāzina mūsu vēsture, bet mums tas ir garām. Kaut vai viens čekists televīzijā mums atvainotos, vismaz tiem, kas vēl ir dzīvi. Par to, ka tomēr savu roku ir pielikuši pie tā, lai mēs nokļūtu Sibīrijā un pēc astoņiem gadiem, atgriežoties Latvijā, piedzīvotu pazemojumus, nicinājumu un visu pārējo naidīgo attieksmi, ko vien pret vienu kulaku ģimeni var paust. 1957. gadā, kad kopā ar mammu un vecmāmiņu atbraucu no Omskas apgabala, man bija tikai septiņpadsmit gadu.

Kad manu tēvu 1940. gadā aizveda no mājām Jēkabpilī un Krievijā nošāva, man bija tikai seši mēneši. Mēs aizbraucām dzīvot pie maniem vecvecākiem Ābeļu pagastā (pašreizējais Salas novads), un tad pienāca 1949. gads. Vecātēva mājā dzīvoja kāda sieviete, pie kuras regulāri piestaigāja kāds pielūdzējs. Mani vecvecāki to piecieta ar dziļu nepatiku, jo viņiem tāda morālā stāja nebija pieņemama. Kaut gan manai ģimenei nekādu pierādījumu nebija, bet, visticamāk, mēs kļuvām par viņu upuriem.

Vecaimātei bija 12 govis un divi zirgi, un ar to pietika, lai viņa nokļūtu izsūtāmo sarak­stā. Mūs cilvēki brīdināja. Mamma paņēma mani un brāli un devās pie vecāsmātes māsas. Arī tur mūs brīdināja, un, lai pārlaistu izsūtīšanas, mēs devāmies pie citiem labi pazīstamiem cilvēkiem. Mums pienesa ziņu, ka vecāmāte, kas palika savā lauku mājā, ir aizvesta uz dzelzceļa staciju, kur jau stāvēja lopu vagoni. Man bija deviņi gadi, un es labi atceros, kā mēs viņu meklējām pa tiem lopu vagoniem. Sasēdāmies vienā vagonā kopā – mana mamma, bērni un māte, un tā sākās mūsu likteņa hronika Sibīrijā.

Martā Daugava vēl bija aizsalusi, bet vēlāk, kad ledi izgāja, Ābeļu pagasta priekšsēdētājs Stērstiņš no pārdzīvojumiem, ka ir izsūtītas 30 ģimenes un viņu likteņi ir salauzti, ielēca Daugavā. Viņš taču bija parakstījies par šo cilvēku izvešanu.

Rektors taču lika to parakstu
Jāteic, ka es kā bērns izsūtījuma laiku neatceros ar šausmām, jo vecāki par mums ļoti rūpējās, bija ko ēst un mugurā vilkt, bija arī pašiem sava uzcelta māja un netrūka krievu cilvēku laipnības. Mana ciešanu hronika sākās, kad 1957. gadā atbraucu no Sibīrijas, jo tur man nebija jāpārcieš tas, ko nācās pārdzīvot atgriežoties, kad tev mugurā ir pufaika un jāsāk jauna dzīve Latvijā, bet mācoties krievu vidusskolā.

Iestājos Jēkabpils krievu vidusskolas 9. klasē, bet pēc tam Rīgas 4. medicīnas skolā krievu grupā. Nevienai represētajai audzēknei netika piešķirta kopmītne. Paldies manam fizkultūras skolotājam Vītolam, kurš man to izgādāja, jo es nodarbojos ar sportu.
Mūs neuzņēma žurnālistos, juristos un citur, bet izglītoties medicīnā bija iespējams.

Kāds no man pazīstamajiem studentiem slikti mācījās, dzerstījās, nenolika eksāmenu, viņu izsauca un savervēja, un viņš nodeva divus draugus. Tas ir reāls stāsts. Nu tad kā? Rektors taču lika to parak­stu. Es saprotu, ka tā bija sistēma un augstskolu rektoriem bija jāparakstās, jo viņus piespieda to darīt, ja grib palikt amatā. Bet rektoriem būtu jāpieceļas un jāatvainojas studentiem, kuriem viņi sabendēja dzīvi. Tagad mēs visu to palaidīsim, sak, nekas jau traks nav noticis. Latvijas Universitātes bijušais rektors Mārcis Auziņš izstāstīja savu stāstu, un es jums stāstu savējo. Jūs tagad esat tas dvēseles analītiķis. Mārcis ir rektors, bet kas tad es? Žēlsirdīgā māsiņa, kura izbridusi deviņus gadus gulagu. Mums katram ir savs dzīves stāsts.

Daudzi nodevuši savus tuvākos
Strādāju 1. bērnu poliklīnikā Rīgā par medicīnas māsu. Dakteris Peders, lai viņam vieglas smiltis, man sacīja: Maija, tev tomēr vajadzētu iestāties partijā. Medicīnas iestādēs ir subordinācija, un es, būdama māsiņa, vienmēr biju pakļauta ārstam. Partijas jautājumā, protams, ne, bet uzreiz bija skaidrs, ka man pieklājīgi jāatsakās. Kamēr domāju, kā to izdarīt, viņš mani atkal aicināja iestāties. Tad es saņēmos un vaicāju: vai jūs, dakter, vēlaties manu tiešu atbildi, kāpēc es nestāšos partijā? Un tā tiešā atbilde bija tāda, ka es nevaru nodot visdārgāko, kas man ir uz pasaules, – savu tēvu un māti. Mans tēvs 1940. gadā tika izsūtīts un nošauts, bet māte no Latvijas izvesta 1949. gadā. Kopš tā laika viņš nekad neteica, lai es stājos partijā, un pret mani izturējās ar lielu cieņu.

Ir daudzi, kas nodevuši savus tuvākos, jo sabiedrība jau nav viengabalaina – mēs esam dažādi savā būtībā, audzināšanā, mentalitātē…

Čekists noskūpstīja roku un aizgāja
Atmodas sākumā, kad cilvēki vēl nevarēja skaļi runāt to, ko domā, manas kolēģes medicīnas māsas nopirka puķes un aizgāja tās nolikt pie Brīvības pieminekļa. Viņas bija nofotografētas, izsekotas, un manam priekšniekam narkologam Jānim Strazdiņam (tajā laikā Maija Bergmane bija virsmāsa narkoloģijas ambulatorajā dispanserā, kur nostrādāja 21 gadu. – M. L.) piezvanīts. Pēc kāda laika dakteris Strazdiņš saka: nu ir ziepes! Būšot kolektīva sapulce, un tajā piedalīšoties arī VDK pārstāvis, kas pieskatīja mūsu iestādi. Es precīzi nevaru pateikt, kurš toreiz manā ie­stādē bija ziņotājs, bet Bērnu 1. poliklīnikā gan atceros – Mirdza Afanasjeva, Rīgas pasu galda priekšnieka sieva, kura tur strādāja par statistiķi.

Sapulcē, izņemot kadru daļas priekšnieci, neviens nezināja, ka esmu represētā, jo represētie par savu likteni parasti klusēja. Sapulcē cēlos kājās, jo man jau vairs nebija ko zaudēt, un skaidrā krievu valodā pateicu visu, kāpēc manas kolēģes nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Lai mani bērni un mazbērni nepiedzīvotu to, ko esmu piedzīvojusi. Vienai daļai bira asaras, viena daļa bija apjukusi, jo viņi pirmo reizi dzirdēja savu galveno māsu, kura pateica, kāpēc arī viņa iet un ies pie pieminekļa. Visi klusēja.
Kad pavadīju to čekistu, viņš man noskūpstīja roku un aizgāja.

Dzīvoju ar divām mentalitātēm
Manī bija izveidojušās divas mentalitātes – esmu piedzimusi kā latviete, bet daudz ieguvusi no krievu mentalitātes, jo es kā ­jauns cilvēks veidojos Krievijā. Tāpēc es varbūt daudz ko nesaprotu šeit. Kad manī uzdzirkstī latviešu mentalitāte, tad esmu patriote un cīnītāja. Bet, kad uzdzirkstī krievu mentalitāte, tad kļūstu arvien iejūtīgāka un cilvēciskāka.

Kad atbraucu uz Latviju, jutu, kā mani pārbauda, vai es varu vai nevaru to izturēt, vai mana mamma vēlreiz izturēs vai ne. Tur jau nebija ne likumu, nekā, tur bija tikai attieksme. Bet, ja esi mērķtiecīgs, ­stiprs un motivēts, tu spēj visu izturēt. Cik esi stiprs, tik vari tikt ar sevi galā. Bez šaubām, kādam jau vajadzēja to karjeru. Zinātnieki, mākslinieki, režisori, dejotāji… Visiem visu vajadzēja, bet žēlsirdīgajai māsai neko nevajadzēja.

Mūsu pienākums bija cīnīties, un mums joprojām ir jācīnās, jo dzimtene tāpat kā māte ir viena. Saviem bērniem un mazbērniem vienmēr saku: esiet tik laipni un ievērojiet 4. bausli: tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Esmu izaudzinājusi divus brīnišķīgus dēlus. Būs vecumdienās vismaz kas ūdens krūzi pasniedz. Kad LTV “Tautas panorāmā” klausos cienījama vecuma ļaužu sūkstīšanos, ka pie visa vainīgi citi, tad vienmēr gribas jautāt: kur ir jūsu bērni?

Pēc onkoloģiskās operācijas man bija nepieciešamas dārgas zāles, ko par savu pensiju nevarēju atļauties. Mani dēli, ne jau valdība, vilka mani ārā no tā purva. Kad man saka: tev jau laba dzīve, tu biji represētā, tev iedeva lielāku pensiju, tad gribas skaļi lamāties. Jārunā par mūsu likteņiem, nevis pensijām. Toreiz pēc atgriešanās no Sibīrijas mana, jaunas meitenes, psiholoģija bija tāda, ka visiem mani jāžēlo, bet es sastapos ar šausmīgu nežēlastību. Daudziem krievu cilvēkiem es varu pateikt paldies, jo viņi mūs, represētos, tālāk nerepresēja, ko diemžēl es nevaru teikt par daudziem latviešiem.

Kad visu šo sasummēju kopā un vakarā apgulstos, man tie čekas maisi nāk virsū kā sniega lavīna. Ja es spētu staigāt, uz to maisu kratīšanas laiku labprāt aizbrauktu projām no valsts, lai par tiem nebūtu jādzird un to saturs jāredz. Bet, tā kā uz savu sapņu zemi Japānu nevaru aizbraukt, jo jau deviņus gadus esmu ratiņkrēslā, bērni un mazbērni to man uzdāvināja Ziemassvētkos divās gleznās ar sakuras zariem un tempļiem.

October 18, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Liela daļa čekas aģentu kartīšu internetā nemaz nav publicētas

jauns.lv
https://jauns.lv/raksts/zinas/322788-petnieki-skaidro-kapec-liela-dala-cekas-agentu-kartisu-interneta-nemaz-nav-publicetas

Pētnieki skaidro, kāpēc liela daļa čekas aģentu kartīšu internetā nemaz nav publicētas

Bijušie VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieki, kas tagad apvienojušies Publiskās atmiņas centrā, pētot VDK sadarbības fakta konstatēšanas tiesu lietas, atklājuši tādas VDK aģentu kartītes, kuras nav starp internetā publicētajām. Pētnieki LNT Ziņām ļāva iepazīties ar divām šādām kartītēm, kuras atrodamas tikai šobrīd internetā nepublicētajā Aģentu uzskaites papildus kartotēkā.

“Ir virkne gadījumu, kur Latvijas Valsts arhīva 2745. fondā sadarbības fakta lietās patiešām ir tiesas nolēmums, prokuratūras nolēmums vai pat tiesas spriedums, kurā ir vai nav pierādīta sadarbība [ar VDK], un attiecīgā kartīte nav publicēta [internetā LNA mājaslapā], jo tā ir papildus uzskaites kartotēkas kartīte,” raidījumam norādīja Publiskās atmiņas centra pētnieks Didzis Šēnbergs.

Nepublicētajā kartotēkā ir aģenti, kurus čeka glabāja sadarbībai īpašam periodam. Vairāki aģenti no papildu kartotēkas ir arī paši atzinušies sadarbībā ar VDK. Līdz ar to izveidojusies absurda situācija – cilvēks pats ir atzinies sadarbībā, taču viņa kartīte starp internetā publicētajām nemaz nav atrodama. “Sadarbībā atzinušies ir gan tādi cilvēki, kas ir bijuši vienkārši “Intūrista” darbinieki, gan arī tādi cilvēki, kas ir bijuši prokurori. Vienam no prokuroriem ir bijusi papildus uzskaites kartīte un tā, manuprāt, šajā lietā ir nozīmīgs faktors viņa atzīšanās veicināšanai. Es pieļauju, ja mēs atrodam šādas personas, tad, iespējams, ir kaut kas cits. Par to [uzvārdu] skaļumu nemācēšu teikt,” teica Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētāja Kristīne Jarinovska.

Bijušais par likuma pieņemšanu atbildīgās komisijas vadītājs Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš turklāt pats savulaik strādājis Satversmes aizsardzības biroja (SAB) centrā, kurā glabājas čekas maisi, apgalvo, ka par šādu uzskaites papildus kartotēku neko nav zinājis. Viņš pieļauj, ka tagad jaunajā Saeimā kāds deputāts rosinās izmaiņas likumā, lai tiktu publicēta arī trešā kartotēka. Pie pašreizējās situācijas viņš vaino gan pētniekus, gan Satversmes aizsardzības biroju. “Deputāti vadījās no tām zināšanām, kas bija viņu rīcībā un ko viņiem tobrīd sniedza VDK zinātniskās izpētes komisija. Tā rekomendēja publicēt statistisko kartotēku, alfabētisko kartotēku, bet, ka ir vēl šāda papildu uzskaites kartotēka ar vairāk nekā 400 vārdiem tobrīd Saeimas deputātiem nebija zināms,” sacīja deputāts, norādot arī uz SAB atbildību, jo iestādes pārstāvji nav informējuši, ka viņu rīcībā ir arī šāda kartotēka.”Visi taču redzēja, ka spēlēju uz firmas ģitāras” – Aivars Hermanis par to, kāpēc čekas maisos ir viņa vārdsKrievijas lielākā sieviešu klostera priekšniece – igumene Sergija – atrasta Latvijas čekas maisos

Skrastiņš, Jarāns, Tjarve un citi sabiedrībā zināmi cilvēki beidzot skaidro savu vārdu čekas maisos

Satversmes aizsardzības birojā gan LNT Ziņām norādīja, ka Saeimas atbildīgās komisijas sēdē ir sniegta informācija par šādu kartotēku. Tāpat SAB pieļauj iespēju, taču minimālu, ka papildu kartotēkā ir tādu aģentu kartītes, kuras nav pārējās divās kartotēkās. Tātad – šobrīd nav publicētas internetā.

Tā kā visas kartotēkas pārklājas, taču varētu būt kartītes, kas ir tikai papildu kartotēkā, visus dokumentus šobrīd salīdzina Latvijas Nacionālais arhīvs. “Šobrīd mūsu speciālisti burtiskā nozīmē iet cauri visai tai kartotēkai un mēs salīdzinām gan vārdus, gan uzvārdus gan ar alfabētisko, gan ar statistisko kartotēku, [lai noskaidrotu], vai tiešām ir kāds cilvēks, kurš papildu kartotēkā parādās, bet pārējās kartotēkās neparādās. Izlases kārtībā pārbaudot, vairumā gadījumu mēs nekonstatējām šādas iespējas, bet, lai varētu pilnīgi precīzi pateikt, šobrīd mēs to visu pārbaudām,” skaidroja vēsturnieks, LNA vecākais eksperts Gints Zelmanis. Saskaņā ar arhīva mājaslapā publicēto informāciju papildus kartotēkā ir 447 kartītes. 

Jau tuvākajās nedēļās arhīvs vēlas publicēt tiesu nolēmumus “čekas” sadarbības lietās. Kā zināms, lielākajā daļā sadarbības fakts dokumentu trūkuma dēļ nav pierādīts. Vienlaikus ap 20% personu, kas rosinājušas sākt pārbaudes lietas, pēc iepazīšanās ar materiāliem pašas atzinušās, ka ir sadarbojušās ar VDK. Arhīvs sola publicēt arī šo informāciju. Paralēli tas gatavojas maijam, kad saskaņā ar likumu jāpublicē vēl virkne ar VDK darbību saistīti dokumenti un arī paši “čekas maisi” pētniekiem un žurnālistiem klātienē būs pieejami arhīva lasītavā.

Jau ziņots, ka decembrī interneta vietnē “kgb.arhivi.lv” publiskota daļa no VDK dokumentiem.Oltes negaidītā atziņa par kokaīna skandālu: “Visticamāk, es to darītu vēlreiz”

October 1, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kas bija gulaga ārsti?

lsm.lv
https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/kas-bija-gulaga-arsti-saruna-ar-britu-vesturnieku-denu-hiliju.a418831/

Kas bija gulaga ārsti? Saruna ar britu vēsturnieku Denu Hīliju

Inrervija ar vēsturnieku, Oksfordas universitātes profesoru Denu Hīliju
Sintija Ambote

Sintija Ambote: Pastāstiet par materiāliem  gulaga nometņu ārstu un medmāsu pierakstiem un memuāriem, kurus izmantojāt savā pētījumā.

Dens Hīlijs: Interese par gulaga medicīnas tēmu man radās jau pirms 15 gadiem. Sākotnēji es gribēju pētīt institūcijas, nevis cilvēkus, es gribēju saprast kādēļ nometņu iekšienē šāda medicīnas sistēma vispār eksistēja un kam tā bija domāta. Es sāku pētniecību, nevis pētot šo manas topošās grāmatas mugurkaulu – ārstu atmiņas, bet gan pētot Centrālās gulaga administrācijas arhīvus, kas Maskavā kļuva pieejami pētniekiem deviņdesmito gadu nogalē un transformēja veidu, kā mēs domājam par gulagu. Un vienlaikus kā tādu sekundāru pētījumu es tiešām biju domājis aizdoties arī uz pilsētām, kuras uzcēla gulaga ieslodzītie un pētīt vietējos muzejus, arhīvus, kā arī tur runāt ar iedzīvotājiem un vēsturniekiem par medicīnas lomu, veidojot viņu kopienas. Un tajā brīdī es atdūros pret to, ka patiesībā ārsti, medmāsas un paramediķi ir tā interesantākā šīs tēmas daļa.

Vēlāk, pētot savus materiālus, es atskārtu, ka visinteresantākās ir šīs gulaga ārstu atmiņas un dzīvesstāsti.

Tie pie manis nokļuva dažādās formās. Daļa ārstu paši ir rakstījuši savas autobiogrāfijas un atstājuši vēsturniekiem un gulagā izdzīvojušo kopienai, mums ir dažādi ieraksti, jo vietējie jau deviņdesmitajos gados bija veidojuši intervijas ar mediķiem, kas strādāja gulagā. Un tas apkopo lielu daļu personīgu un privātu materiālu, kas neiekļaujas oficiālajā valsts arhīva krājumā par gulaga administrāciju. Tas, ko esmu pētījis, ir ļoti bagātīga un neparasta arhīvu kolekcija.

Tad šie jūsu pētītie ārstu memuāri nav kas līdzīgs dienasgrāmatām vai piezīmēm tajā laikā, bet gan tās ir viņu rakstītās atmiņas krietnu laiku pēc darba gulaga nometnēs?

Jā, un to ir būtiski atzīmēt, jo rakstīt dienasgrāmatu bija neiespējami gulagā. Pirmkārt, ārsti, kas strādāja nometnēs, parakstīja konfidencialitātes līgumus ar NKVD (PSRS iekšlietu tautas komisariātu). Un šie ārsti zināja, ka, rakstot dienasgrāmatu par savām pārdomām, viņi sevi pakļauj aresta riskam. Savukārt ieslodzītie pilnīgi noteikti nevarēja veikt nekādus pierakstus. Tāpēc mums, pētniekiem, teju vispār nav dienasgrāmatu no gulaga, bet ir pierakstītās ārstu atmiņas jau pēc kāda laika nogriežņa, kad cilvēki tika atbrīvoti no šīm nometnēm un izdzīvojušie atgriezās kopējā padomju sabiedrībā. Tātad šie materiāli vienmēr ir skats pagātnē un rada jautājumus, cik daudz atceramies 10, 20, 30 un vairāk gadus pēc konkrētā notikuma, jo daudzi no manis pētītajiem ārstiem savas atmiņas nerakstīja līdz pat astoņdesmitajiem gadiem.

Pastāstiet vairāk par šiem ārstiem – kas viņi ir, kāds ir viņu portrets?

Tipisks gulaga nometņu ārsts bija kāds, kas tikko ir absolvējis Medicīnas institūtu un kuru izvēlējās absolventu komisijas, kas eksistēja Padomju Savienībā. Visiem, kas pabeidza medicīnas studijas, bija obligāti jākalpo valstij pāris gadus kādā vietā, kur valsts tos nosūtīja. Studentiem šajās komisiju sanāksmēs tika dotas pāris izvēles. Un liela daļa no viņiem paši izvēlējās doties uz gulaga nometnēm. Laikā no 1939. līdz 1952. gadam bija vairāk nekā 5000 ārstu, kas tika nosūtīti darbā uz gulaga nometnēm, un viņi visi bija jaunie ārsti.

Lielākā daļa no ārstiem – ap 75% – bija tieši jaunas sievietes, jo mediķa profesija Staļina laikā bija feminizēta, lai efektīvāk izmantotu nepietiekami izmantoto darbaspēku.

Tātad šīs sievietes bija apmācītas medicīnā un aizvestas uz gulaga nometnēm, kur bija milzīga ieslodzīto populācija – 1939. gadā ap 2 miljoni ieslodzīto nometnēs, kam nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tātad šie mediķi ir jauni un bieži viņi ir arī komjaunieši un ideoloģiski apņēmušies īstenot staļiniskā sociālisma būvniecības projektu. Var teikt, ka viņi ir arī nezinoši un naivi par veidu, kā patiesībā sociālisms tiek būvēts, izmantojot ieslodzīto darbu. Un tad, kad viņi nonāk šajās nometnēs, viņi lielākoties ir šokēti. Viņi ierauga patieso ieslodzīto stāvokli un saprot lielo atbildību – izglābt pēc iespējas vairāk ieslodzīto no nāves, kas gulstas turpmāk arī uz viņiem. Tad viņi iet cauri šai pieredzei un vai nu kaut kā samierinās ar šo šoku un tiek galā ar izaicinājumiem, kas viņus sagaida, vai lielā daļā gadījumu šiem ārstiem tas neizdodas un viņi izstājas no gulaga medicīnas dienesta, kad rodas tāda iespēja.

Kā saprotu, tad gulaga nometnēs nebija tikai šie brīvprātīgie ārsti, bet arī pašu ieslodzīto vidū bija cilvēki, kas kļuva par medicīnas personālu? Kas savukārt bija šie cilvēki, vai viņi arī bija kvalificējušies medicīnā?

Aptuveni 40% no medicīnas darbiniekiem gulaga darba nometnēs bija paši ieslodzītie. Viņi bieži bija mediķi pēc profesijas un, nonākot ieslodzījumā, viņi sazinājās ar tur esošajiem mediķiem un mēģināja dabūt darbu šajā jomā. Un šie ārsti savukārt lielākoties bija vīrieši, jo pirms kara gulaga nometnēs 90% ieslodzīto bija vīrieši. Tipiskākais stāsts ir, ka šie ieslodzītie – ārsti kļuva ļoti slimi smagā darba dēļ un tad viņus ievietoja nometnes slimnīcā, kur savukārt viņi piesaistīja galveno ārstu uzmanību, iespējams, tādēļ, ka viņi arī ir daļa no inteliģences un var apspriest kultūru, medicīnu un citas tēmas. Līdz ar to viņiem tika atrasta kāda darba vieta, lai mācītos un teju ēnotu ārstus.

Kādi bija šo mediķu pienākumi, jo tas šķiet ironiski runāt par kādu medicīnisku aprūpi nometnēs ar tik lielu ieslodzīto mirstību gadu garumā. Vai to var vispār dēvēt par aprūpi?

Tas ir labs jautājums, un tas mūs ved pie birokrātu valodas, kas iztēlojās šo sistēmu. Un viņi nekad nelietoja tādus vārdus kā veselības aprūpe vai medicīnisks. Viņi galvenokārt lietoja apzīmējumu sanitārā aprūpe. Viņi iztēlojās, ka tā ir sistēma, kas atbild par sanitārajām normām, un tad, kad ir tik liels cilvēku skaits mazā teritorijā, dažādu slimību un epidēmiju riski ir ļoti augsti un ir arī higiēnas problēmas. Un šim sanitārajam servisam gulagā bija vispirms jānodrošina šīs normas un arī jasaglabā ieslodzīto spēja strādāt.

Tātad tas nebija saistīts ar indivīdu veselību un labklājību, bet gan ar kolektīvo vajadzību ražot. Un ārstiem bija jāmēra tādas mērvienības kā darba kapacitāte konkrētā nometnē. Tas bija to ieslodzīto skaits, kas var darīt smagu, vidēju vai vieglāku darbu. Un, protams, starp šīm ieslodzīto kategorijām bija liela kustība, kad ieslodzīto veselība pasliktinājās un sanitārās daļas mediķu uzdevums bija dabūt viņus uz kājām, lai viņi atkal veiktu smagāko darbu.

Tā ir briesmīga sistēma. Mums ir jāsaprot, ka gulags nebija vieta, kur ieslodzītie kopumā tika uzlūkoti ar kādām humānām vērtībām, viņi bija padomju varas ienaidnieki.

Un birokrātiskā valodā dokumentos un komunikācijā tika darīts viss, lai šos cilvēkus padarītu par necilvēkiem. Viņus sauca par darba resursu. Un medicīniskā palīdzība darba nometnēs arī bija ierobežota. Tā nebija pieejama ļoti lielam ieslodzīto skaitam, kam tiešām to vajadzēja, jo šo palīdzību ierobežoja kvotas. Ārsts varēja atbrīvot no darba ļoti mazu procentu slimo ieslodzīto no viņa pārraudzībā esošās nometnes. Savukārt pārējie, kas pie nometnes klīnikas stāvēja rindās, bija jāsūta strādāt.

Šī tātad ir sistēmas perspektīva par to, kādai jābūt medicīnai gulaga nometnēs, bet kāds ir to ārstu un medmāsu skatījums, kas arī reāli strādāja šajās vietās un kuru atmiņas jūs pētījāt?

Šajos pierakstos ir redzamas visu veidu attieksmes pret ārsta darbu nometnēs, taču lielākoties šie ārsti savās nometnēs lepojās ar viņu darbu un centieniem palīdzēt tik daudziem ieslodzītajiem, cik tas bija ļauts. Un tieši tāpat bija daudzi ārsti un vecākie medicīnas birokrāti gulaga nometņu sistēmās, kas nebija humāni, bet gan nežēlīgi. Proti, nav svarīgi, cik daudz pārtikas ieslodzītajiem pietrūkst, bet šis papīrs apliecina, ka pārtikas pietiek un “vsjo” [“viss”], vairāk nebūs. Šie medicīnas darbinieki nerakstīja memuārus par darbu nometnēs, bet tie, kas pierakstīja atmiņas, tiecās pēc humānas rīcības, atceroties arī Hipokrāta zvērestu, kas padomju ārstu sabiedrībā bija noliegts 1920. gados.

Un šie gulaga ārsti zināja par šo buržuāzijas medicīnas mantojumu, par tiem humānajiem standartiem, bet vienlaikus viņi zināja savu pienākumu pret padomju varu – nodrošināt, lai ieslodzītie turpinātu strādāt nācijas labā. Tā ka tā ir tāda jaukta aina un nepavisam nav perfekta. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, strādājot ar šiem gulaga ārstu memuāriem, ir tas, ka tie lielākoties ir no ārstiem, kas lepojas ar savu ieguldījumu kopējās ieslodzīto veselības jomā. Tas, kas savukārt palīdz pētījumos, ir tas, ka šajās atmiņās ārsti bieži arī piemin tos kolēģus, ar kuriem viņi nonāca konfliktos. Parasti tie bija ar ārstiem, kas bija egoistiskāki, nežēlīgāki, korumpētāki utt. Rezultātā no šiem materiāliem veidojas interesanta aina par medicīnas birokrātiju gulaga nometnēs.

Vai šajās gulaga nometņu ārstu atmiņās ir arī kādas piezīmes par pamata pienākumiem, kāda bija viņu ikdiena darbā?

Tā bija ļoti smalka sistēma simtiem darba nometnēs visā Padomju Savienībā. Tajās nometnēs bija dažādas situācijas no mazām klīnikām ar divām gultām un vienu paramediķi līdz centrālām slimnīcām ar simtiem guļvietu, ar radioloģijas, ķirurģijas un infekciju nodaļām. Taču neticami daudz darba tika darīts šajās mazajās nometnēs ar mazajām klīnikām. Šo ārstu ikdiena bija no rīta uzņemt ieslodzītos, kas saslimuši pa nakti, un ārstiem bija jāizraksta vai jāatsaka atbrīvojums no darba. Tāpat viņiem vienlaikus bija jāsniedz neatliekamā palīdzība tiem ieslodzītajiem, kas cietuši kādos negadījumos. Dažkārt tas nozīmēja sūtīt šo cietušo uz advancētāku iestādi kādā centrālajā darba nometnē, un šim ieslodzītajam kopā ar sargu nereti bija jāmēro tāls ceļš ar vilcienu vai ar kājām, kas tam cietušajam varēja būt ļoti nepatīkams ceļš. Tāpat šiem mazo klīniku ārstiem bieži nebija vajadzīgā aprīkojuma un arī pietrūka jebkādu medikamentu. Bieži viņiem bija tikai aspirīns, nelieli C vitamīna krājumi. Gulaga nometnēs ieslodzītajiem bija ļoti liels vitamīnu trūkums, daudzi mira no kritiska B vitamīna trūkuma organismā, ko radīja ierobežotā diēta ieslodzījumā. Daudzas no šim gulaga nometnēm ir tālu aiz apdzīvotām vietām, tālu prom no vietām, kur vispār pārtiku var izaudzēt. Tas ir kā sūtīt cilvēkus ar ierobežotiem resursiem uz Mēnesi, un tad viss izbeidzas. Ieslodzītie ar kriminālu pagātni bieži zaga pārtiku un vēlāk tirgojās ar to.

Tāpat pārtiku mēdza zagt arī ārsti, jo tieši ēdiens bija viņu galvenais ārstniecības līdzeklis, lai uzlabotu ieslodzīto veselību, nevis kādas smalkas operācijas.

Tad vēl nometņu ārsti apsekoja teritoriju un inspicēja sanitārās normas, kas bija ļoti būtiski. Arī dzeramā ūdens nodrošināšana bija šo ārstu izaicinājums. Tātad kopumā šo mediķu uzdevumi vairāk saistīti ar ieslodzīto kopējo veselību līdzās kādu indivīdu ārstēšanai.

Pētot visas šīs ārstu piezīmes, kādus jautājumus jūs kā vēsturnieks esat izvirzījis par šo medicīnas sistēmu un kad gaidāma jūsu grāmata par izpētīto?

Aptuveni puse grāmatas ir pabeigta, un man vēl jāuzraksta kādas četras nodaļas. Es jau esmu grāmatā iekļāvis un pabeidzis nodaļas par brīvprātīgajiem ārstiem, par jauniem ārstiem, kurus apmāca profesori nometņu iekšienē, par medmāsām, par ieslodzīto sievieti Noriļskā, kas strādāja par anatomu morgā Centrālajā gulaga slimnīcā un kopumā veica vairāk nekā 500 autopsiju, jo viņai bija neliela veterinārmedicīnas pieredze. Tāpat būs sadaļa par ieslodzītajām mātēm un viņu bērniem, par ķirurgiem šajās nometnēs un vēl vairākām nodaļām ir nepieciešami uzlabojumi. Es domāju, grāmata būs pabeigta 2023. gadā.

Kāds būs grāmatas nosaukums?

Pašreizējais nosaukums ir “Gulaga slimnīca – medicīnas aprūpes paradokss Staļina piespiedu darba nometnēs”, bet es vairs negribu to saukt par “Gulaga slimnīcu”. Es domāju grāmatu jāsauc “Gulaga ārsti”, jo pētījuma laikā fokuss ir mainījies no slimnīcas kā institūcijas uz cilvēku.

September 1, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Neomarksistu mērķis ir tradicionālās pasaules pilnīga sagrāve

austsaule.lv

Harijs Tumans: neomarksistu cīņas mērķis ir tradicionālās pasaules pilnīga sagrāve

Edvarts Krusts intervē Hariju Tumanu – Vēstures zinātņu doktoru un LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru

Edvarts Krusts: Kā Jūs raksturotu to, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē? Kā nokļuvām šajā situācijā, kad notiek dažādu sabiedrisko organizāciju uzbrukumi tradicionālajām, kristīgajām vērtībām, atsevišķu tautu unikalitātes pārkausēšana multikulturālismā?

Harijs Tumans: Šis jautājums jāskata kopējā kontekstā. Šodien notiek pasaules transformācija, t.i., pāreja no vienas sistēmas uz citu. Daži runā par finanšu kapitālisma beigām, bet oficiāli tiek pasludināta ceturtā tehnoloģiskā revolūcija un pasaules pārveidošana kā Great Reset (Klauss Švābs), vai kā kārtējais Build Back Better saukļa pielietojums attiecībā uz pēckovida pasaules nākotni (Džo Baidens un citi). Lai kā to sauktu, ir skaidrs, ka mūs sagaida lielas pārmaiņas. Skatoties uz to, kādi procesi notiek pēdējos gados, kā arī klausoties politiķu un dažādu ekspertu runas, skaidri iezīmējas attīstības virziens: nacionālo valstu marginālizācija līdz pat pilnai likvidācijai, tautu sajaukšanās un arvien lielākas kontroles ieviešana pār sabiedrību un indivīdu. Domāju, ka visi būs pamanījuši, ka pēdējos gados pieaug visdažādāko atskaišu, normatīvu, priekšrakstu un prasību skaits, kā arī kontrolējošo institūciju aktivitātes. Kombinācijā ar modernajām tehnoloģijām tas var dot pārsteidzošu efektu, kuru jau šad un tad dēvē par elektronisko koncentrācijas nometni. Priekšzīmi šeit rāda Ķīna ar savu reitingu sistēmu un elektroniskās kontroles ierīcēm. Šķiet, ka tāda ir arī mūsu nākotne. Nemaz nerunājot par paša cilvēka elektroniskās pārveidošanas iespējam. Taču šādu tā saucamo progresu traucē nacionālas valsts piekritēji, kristieši un visi tradicionāli domājoši cilvēki, tādēļ, jo tuvāks kļūst “lielais restarts”, jo agresīvāk tiek apkaroti tie, kas tam traucē. Tas ir dabiski.

E.K.: Kopā ar šīm “lielā restarta idejām” dzirdam arī tādus vārdus kā “neomarksisms” un “liberālmarksisms”. Šķiet neiedomājami, ka pēc marksisma īstenošanas mēģinājumiem vēsturē vēl aizvien ir cilvēki, kas atbalsta šādas idejas. Protams, tagad upura lomā vairs nav strādnieki, bet gan dažādas sabiedrības minoritātes, piemēram, ASV “BLM” kustības kontekstā tie ir melnādainie, Eiropā – LGBT aktīvisti. Kas ir šis “neomarksisms” un kāda ir tā nākotne?

H.T.: Šis “neomarksisms” ir dīvains fenomens. Ar veco, klasisko marksismu to saista tikai galvenais impulss – cīnīties par vienlīdzību un taisnību atbilstoši pašu izpratnei. Toreiz tika apkarota sociālā nevienlīdzība, tagad tiek apkarotas visas citas, reālas un iedomātas nevienlīdzības, lai aizstāvētu visdažādākās minoritātes. Tādā veidā protesta enerģija, kas vienmēr uzkrājas sabiedrībā, īpaši jaunos cilvēkos, tiek kanalizēta un novadīta drošā gultnē, kur tā neapdraud pasaules varenos un dod lieliskas iespējas manipulācijām ar masām. No otras puses, viss, par ko un pret ko cīnās tagadējie kreisie marksisti, ir vērsts pret tradicionālo sabiedrību un tradicionālo cilvēku. Acīmredzot šīs cīņas tālejošais mērķis ir tradicionālās pasaules pilnīga sagrāve, lai attīrītu vietu jauna tipa posthumānajai pasaulei, kas atbilst tehnokrātiskās elites sapņiem. Citiem vārdiem sakot, neomarksisms ir tikai buldozers, kura uzdevums ir sagraut veco pasauli, lai uz tās drupām uzceltu kaut ko citu, mākslīgu. Visticamāk, šī jaunā pasaule tiks elektroniski kontrolēta un vadīta, un to apdzīvos pārveidotie “transhumānie” cilvēki, faktiski jau kiborgi.

E.K.: Kopā ar šīm globālajām pārmaiņām noteikti jāpievērš uzmanība arī izglītības sistēmai. Piemēram, Latvijā pakāpeniski tiek ieviesta kompetenču izglītība. Piesardzību rada vēstures un literatūras priekšmetu tēmu sašaurinājums. Kā bērns var iemīlēt savu zemi un tautu, ja skolā tam mācīs tikai 20.gs. vēsturi, bet literatūras stundās lasīs tikai laikrakstus? Bet kāds taču šo pieeju ir izstrādājis un atzinis par labu esam. Kāda nozīme vērtību jautājumos ir izglītības sistēmai kopumā?

H.T.: Izglītības sistēmai ir primāra nozīme, ja mēs domājam par nācijas labklājību un attīstību. Tā ir ābeces patiesība. Taču dzīvē mēs redzam, ka izglītība tiek sistemātiski degradēta. Visi redz: mainās valdības, ministri un rektori, bet nemainās attieksme pret izglītību. Visas runas par izglītības glābšanu izplēn tukšumā. Un tā nav nejaušība. Ja Eiropā arvien skaļāk tiek runāts, ka nacionālajām valstīm ir jāatmirst, tad ne par kādu nāciju attīstību nevar būt runas… Un vispār, kā zināms, izglītotus, domājušus cilvēkus ir grūti pārvaldīt un apstrādāt ar propagandu, tādēļ tagad ir pieprasīti muļķi, kuri nespēj patstāvīgi domāt un saprast lietas. Degradētā izglītības sistēma komplektā ar debilizējošo masu kultūru veido tieši šādus cilvēkus. Humanitārie priekšmeti māca gan domāt, gan mīlēt dzimteni, bet tas nav vajadzīgs, jo jaunajai sistēmai tas ir pat kaitīgi. Tas lielā mērā izskaidro to, kas tagad notiek izglītībā.

E.K.: Diemžēl kreisie spēki valsti uzskata par projektu, kas paredzēts tikai visa veida iegribu izpildei un materiāla labuma gūšanai, ignorējot jebkādu tautas interešu faktoru, jo, runājot to vārdiem “ir taču 21.gs., progress, citi laiki, citas vērtības, “sociālā realitāte”…”. Vai tas vispār var būt arguments politisko lēmumu pieņemšanā, proti, lēmumu pakārtošana “sociālajai realitātei”?

H.T.: Tas nav nekas jauns. “Tādi laiki” – vienmēr saka tie, kuri vēlas noņemt no sevis atbildību un attaisnot savu rīcību. Bet jāatzīst, ka esošā sistēma to veicina. Ir jau pierasts, ka politikā iet tie, kuri vēlas iedzīvoties. Diemžēl, tas ir kļuvis par normu, un daudziem valsts ir kļuvusi par sili. Taču katrs izvēlas pats, piedalīties šajā cūcībā vai nē, tā vienmēr ir individuāla izvēle.

E.K.: Vēlētos jautāt arī par aktuālo “atcelšanas” kultūru. Diskusiju telpā var novērot, ka tiek veidots atļauto un aizliegto tēmu, viedokļu saraksts. To dēvē par “politkorektumu”, bet faktiski tā ir cenzūra. Uzkrītoši, ka ierobežo tieši konservatīvo, kristiešu, balto vīriešu uzskatus. Vai nav neiedomājami, ka lēni atgriežamies situācijā, kāda bija padomju okupācijas gados?

Politkorektums savā būtībā ir ideoloģisko dogmu krājums, kaut kas līdzīgs marksisma ļeņinisma dogmatikai, jo tas nosaka, kā pilsoņiem pareizi domāt un runāt par vienu vai otru jautājumu. No pilsoņiem tiek sagaidīta pašcenzūra, bet, ja kāds to neievēro, tad iestājas arī cenzūra. Protams, šodien neeksistē cenzūra kā administratīva struktūra, bet tā pastāv kā nerakstīts rīcības protokols dažāda līmeņa lēmumu pieņēmējiem. Tādēļ cenzūra šodien izpaužas kā “kancelēšanas kultūra” – “nepareiziem” runātājiem nedod vārdu, viņus nelaiž ēterā, viņus nepublicē, bet “nepareizos” tekstus un video internetā izdzēš. Par nepareizu runāšanu atlaiž no darba. Tas nozīmē, ka notiek vērienīgs uzbrukums vārda brīvībai. Un tiešām, spēle notiek vienos vārtos: konservatīvais, tradicionālais domāšanas veids šodien de facto ir aizliegts un pat tiek vajāts. Jāatzīst, ka tie ir totalitāras sabiedrības simptomi. Un laikam visi ir pamanījuši, ka šī tendence īpaši pieaug pēdējā laikā. Tas rada bažas un liek mums nopietni pārdomāt lietas.

A Labs project from your friends at

August 31, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: