Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Latvijas Okupācijas muzeja kompleksā sāk piemiņas memoriāla Vēstures taktīla izbūvi

Viss raksts: https://www.diena.lv/raksts/kd/zinas/latvijas-okupacijas-muzeja-kompleksa-sak-pieminas-memoriala-vestures-taktila-izbuvi-14250035?fbclid=IwAR1skaJ49IK52x6RVft1B946EGjVvpfWzf29fSPd_BJMcoU8CeIHcNN2NZ0

Piemiņas memoriāla Vēstures taktīla īstenošana notiek trīs posmos saskaņā ar SIA Taktila izstrādāto māksliniecisko koncepciju un būvprojektu. Pirmo un otro posmu īsteno būvuzņēmējs SIA Skonto būve, šo posmu ietvaros tiek izbūvēta pazemes daļa un piemiņas memoriāls. Savukārt 3. posmu – pieminekļa māksliniecisko apdari un audiovizuālo tehnoloģiju izbūvi realizē paši projekta autori SIA Taktila.

“Piemiņas memoriāls tiek veidots kā emocionāli iesaistoša vieta, radot cilvēkiem spēcīgu un dziļu līdzpārdzīvojumu. Sajūtu veidotas atmiņas cilvēku uztverē atstāj noturīgus nospiedumus. Tādēļ šī būs ne tikai vieta, lai atcerētos un pieminētu mūsu tautas skumjākos brīžus, šī būs vieta, kurā ar iekļaujošas skaņtelpas radīšanu tiks rosināta Padomju okupācijas upuru piemiņa,” atklāj SIA Taktila vadītāja Dagnija Balode.

Vērienīgais vides objekts 10 metru augstumā un 18 metru platumā piekļausies Okupācijas muzejam laukumā uz Daugavas pusi un būs kā simbolisks apliecinājums saiknei starp šodienu un mūsu tautas traģēdiju. Memoriāla izveide notiek vairākos posmos kopā ar Strēlnieku laukuma labiekārtojumu – šobrīd sagatavoti memoriāla pamati un tiek izgatavota memoriāla mākslinieciskā daļa. Par objekta māksliniecisko pabeigtību un atbilstību iecerei gādās mākslinieciskās idejas autori, kuru metu 2007. gadā par labāko atzina starptautiska žūrija.

“Ir pienācis mūsu ilgi gaidītais brīdis, kad ieraudzīsim šī nozīmīgā memoriāla aprises. Ar memoriāla izveidi valsts būs atdevusi savu parādu represiju upuriem un viņu ģimenēm, nodrošinot pienācīgu vietu un veidolu viņu piemiņas saglabāšanai,” norāda Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis.

Noslēgumam tuvojas arī Latvijas Okupācijas muzeja ēkas pārbūve. Tuvākajā laikā tiks veikta ēkas fasādes apšūšana ar granīta plāksnēm, kas pasūtītas no Somijas, no jauna projektētajā ēkas daļā jeb Nākotnes namā, to papildinot ar stiklotu fasāžu sistēmu Grēcinieku ielas pusē. Turpinās arī inženierkomunikāciju izbūve, ekspozīciju zālē pabeigta sienu apšūšana, turpinās telpu iekšējās apdares, kā arī durvju un logu montāžas darbi. Nelielu ietekmi uz darbu izpildi radījis materiālu piegādes kavējums fasādes stikla konstrukcijām un muzeja piebūves Nākotnes nama granīta apdarei. Tāpat ņemtas vērā arī ēkas lietotāja – Latvijas okupācijas muzeja papildu prasības saistībā ar ekspozīcijas izmaiņām un telpu funkciju pārplānošanu ēkas 1. stāvā, kas radās darbu gaitā.

“Līdz šim situācija valstī Covid-19 pandēmijas kontekstā radījusi tikai nebūtiskas izmaiņas projekta īstenošanā un  kopumā būvniecības darbi norit bez pārtraukumiem. Ja situācija valstī nemainīsies, tempu nemazināsim un esam apņēmības pilni projektu sekmīgi nodot sabiedrībai 2021. gada pavasarī. Kompleksa izveide un vēsturiskās ēkas pārbūve no būvniecības viedokļa ir tehnoloģiski un arhitektoniski sarežģīts projekts, tāpēc projektā būvuzraudzību ikdienā veicam arī iekšēji,” norāda Griškevičs.

Saskaņā ar arhitekta Gunāra Birkerta skicēm muzeja komplekss veido stāstu no tumšās pagātnes līdz apskaidrotai nākotnei – esošajai ēkai tiek saglabāta oriģinālā apdare tumšos toņos, simbolizējot pagātni, jaunā piebūve tiek veidota gaiša, simbolizējot tagadni, bet piebūve Grēcinieku ielas pusē noslēdzas ar stikla sienu, vēstot par apskaidrotu nākotni.

Kompleksa atjaunošanas darbu noslēguma posmā tiks pabeigts Latviešu strēlnieku laukuma teritorijas labiekārtojums, lietus ūdens novadīšanas un kanalizācijas sistēmas atjaunošana un būvdarbi laukuma atjaunošanai, ko VNĪ īsteno sadarbībā ar teritorijas īpašnieku – Rīgas domi. Latviešu strēlnieku laukuma sakārtošanai finansējumu 869 673 eiro apmērā piesaistījusi Kultūras ministrija no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF).

Latvijas Okupācijas muzeja likums nosaka Okupācijas muzeja un komunistiskā okupācijas režīma upuru piemiņas memoriāla kompleksa izveidošanu, veidojot arhitektonisku vienotu kompleksu Latviešu strēlnieku laukumā Rīgā, kurš vēstīs par Latvijas tautas represijām padomju okupācijas periodā. Kopumā Latvijas Okupācijas muzeja pārbūvei un padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa izveidei Kultūras ministrija piesaistījusi valsts budžeta finansējumu – 8,9 miljonus eiro. Būvdarbus veic SIA Skonto būve. Lai stiprinātu projektu uzraudzību, pasūtītāja pārliecību par būvdarbu izpildes gaitu un dokumentācijas kvalitāti VNĪ kopš 2018. gada vidus lielākajiem nacionālas nozīmes objektiem, tai skaitā Okupācijas muzeja kompleksam, būvuzraudzību veic paši.

February 16, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Uzsākts pētniecības projekts par pretošanos un kolaborāciju

03.02.2021
Uldis Neiburgs
https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/63223/

Goda sardze pie Brīvības pieminekļa pēc padomju okupācijas nomaiņas ar nacistu okupāciju. Rīga, 1941. gada 1. jūlijs. Vigo Raudas kolekcija / Latvijas Kara muzejs

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā uzsākts jauns Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts “Pārvērtējot bezvalstiskumu: Pretošanās un kolaborācija Latvijā Otrā pasaules kara laikā” (lzp-2020/2-0212).

Otrā pasaules kara sākums, kad nacistiskā Vācija un Padomju Savienība bija sabiedrotās, nesa lielu postu virknei Austrumeiropas valstu. Iznīcinot to suverenitāti, politiskās un sociālās elites, šīs zemes nokļuva t. s. bezvalstiskuma zonā un bieži vien atradās dubultās agresijas draudos. Arī Latvijas sabiedrība centās pārdzīvot divu okupācijas režīmu klātbūtni, pielāgojoties, pretojoties vai sadarbojoties.

Latvijas vēsturē līdz šim vairāk ir pētīti atsevišķi pretošanās un kolaborācijas teorētiskie, praktiskie un salīdzinošie aspekti, bet šajā projektā tās tiks izvērtētas kā divi konceptuāli savstarpēji saistīti, bet morāli atšķirīgi rīcībspējas virzieni. Līdztekus tiks analizēta arī Latvijas iedzīvotāju izdzīvošanas stratēģiju pieredzes diskursa attīstība mūsdienu sabiedrības biogrāfiskajā un kolektīvajā atmiņā pēc valstiskuma atjaunošanas 1990./1991. gadā. Tas sekmēs 20. gadsimta 40. gados notikušo politiskās, militārās un civilās pretošanās un kolaborācijas prakšu iekļaušanu sabiedriskās atmiņas veidošanā un nostiprināšanā mūsdienu demokrātisko vērtību sistēmā.

Pētījums ir starpdisciplinārs, tas apvieno vēstures un atmiņas studijas un izmanto socioloģijas metodes. Arhīvu pētījumu pamatā ir sinhronā pieeja, kas koncentrējas uz militāras/politiskas un brīvprātīgas/taktiskas pretošanās un kolaborācijas izpēti. Savukārt galveno 1940. gadu pretestības/sadarbības diskursu analīze mūsdienu sociālajā atmiņā balstās diahronā pieejā. Projektam noslēdzoties, Latvijas un starptautiskajai akadēmiskajai videi tiks piedāvāts konceptuāli inovatīvs skatījums uz Otrā pasaules kara vēsturi Latvijā.

Projekts tiek īstenots sadarbībā ar pētniekiem no LU Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra, Sociālo attiecību pētījumu institūta, Latvijas Kara muzeja, Nacionālās pretošanās kustības muzeja un citām institūcijām.

Pētniecības projekts norisinās no 2020. gada 1. decembra līdz 2021. gada 31. decembrim. Tā vadītājs ir LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs. Projektu finansē Latvijas Zinātnes padome.

February 3, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Megaslepkava Roberts Eihe

Viss raksts: https://jauns.lv/raksts/9viri/425624-latvietis-kurs-parvaldijis-lielako-teritoriju-noslepumainais-sibirijas-saimnieks-roberts-eihe

Dobeles apkaimē dzimušais fanātiskais komunists ar dzelzs dūri Roberts Eihe. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Sandra Metuzāla raksts

Diez vai ir vēl kāds latvietis, kurš jelkad pārvaldījis tik milzīgu teritoriju kā Roberts Eihe – viņa pārziņā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija visa Rietumsibīrija. Saimniekoja tur Dobeles apkaimē dzimušais fanātiskais komunists ar dzelzs dūri un pret proletariāta ienaidniekiem žēlastību nepazina.

Kā jau daudzi latvieši, kuri vēlāk veidoja galvu reibinošu karjeru padomju Krievijā, Eihe (tobrīd vēl uzvārdā Ēķis) revolucionārajai darbībai pievērsās 1905. gada notikumu laikā. Tobrīd viņam vēl nebija pat 18 gadu. Kā jau īstam revolucionāram pieklājas, Roberts iestājās sociāldemokrātu partijā. Revolūcijas izskaņā viņu gan arestēja policija, taču mazgadības dēļ Eihe cietumā pavadīja tikai pāris mēnešus.

Lai tiktu vaļā no policijas uzraudzības, 1908. gadā Eihe emigrēja uz Lielbritāniju, kur kā vienkāršs strādnieks pelnīja iztiku ar dažādiem darbiem – bija gan kurinātājs uz kuģa, gan arī ogļracis Skotijā. 1911. gadā atgriezās Rīgā, kur turpināja darboties nelegālajās revolucionāru šūniņās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tika izsūtīts uz Irkutskas guberņu, taču drīz vien no izsūtījuma aizbēga. Un, kad pienāca 1917. gada oktobra apvērsums, Eihe kā pārliecināts boļševiks bija jaunās kārtības ieviesēju pirmajās rindās.

Sākumā boļševiku partija viņu aizsūtīja būvēt padomju varu Latvijā – neilgajā Stučkas valdības pastāvēšanas laikā Eihe pildīja pārtikas tautas komisāra pienākumus. Bet, kad sarkanās Latvijas projekts izgāzās, biedru Eihi nosūtīja jaunā darbā – ieviest jauno varu Čeļabinskas apgabalā. Interesanti, ka tajā pašā laikā citviet Sibīrijā – Tālo Austrumu Republikā – jauno varu ieviesa arī Roberta brālēns Indriķis Eihe, kurš bija šā reģiona revolucionārās armijas komandieris. Vēlāk gan Indriķis pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja dažādos amatos ārējās tirdzniecības sistēmā.

Savukārt Robertam Eihem Sibīrija tā arī palika par galveno darba lauku. Divdesmito gadu vidū viņš jau bija uzkalpojies līdz Sibīrijas kompartijas šefa amatam, būtībā kļūstot par milzīgas teritorijas kungu un pavēlnieku.

Šis nebija tas gadījums, kad kungs un pavēlnieks ir lādzīgs un gādā par saviem pavalstniekiem. Eihe bija viens no nežēlīgākajiem kompartijas darboņiem, ko demonstrēja ne vienreiz vien. Trīsdesmito gadu sākumā viņš Sibīrijā veica kolektivizāciju un kulaku apspiešanu, un par Eihes barbariskajām darba metodēm bija sašutuši pat viņa līdzgaitnieki, kuri uzrakstīja Staļinam vēstuli, aicinot atcelt no amata nekompetento un brutālo Sibīrijas saimnieku. Taču Staļinam bija cits viedoklis – amatus zaudēja vēstules autori, savukārt Eihe pie frenča varēja piespraust kārtējo ordeni. Likteņa ironijas dēļ tūkstošiem uz ziemeļiem izsūtīto turīgo zemnieku vidū bija arī vairāki simti latviešu, kuri Sibīrijā dzīvoja vēl no 19. gadsimta beigām. Taču viņu liktenis tautieti Eihi neinteresēja: “Tādi budži ir sūtāmi uz ziemeļiem, uz Narimas un Turuhanskas nometnēm. Otru budžu daļu varēs izmantot darba kolonijās. Lai iet uz turieni budži, lai pastrādā dažus gadus, citus neizsūcot, bet pēc tam palūkosimies, kas būs no viena vai otra budža iznācis.” Tāds bija Eihes spriedums, kura dēļ daudzi kārtīgi zemnieki gāja bojā, jo visa viņu vaina bija tā, ka bija mācējuši saimniekot labāk nekā citi.

Tieši Eihe bija autors idejai par bēdīgi slaveno troiku ieviešanu, pateicoties tām, staļiniskās represijas 1937. gadā varēja izvērsties tik plaši. Proti, lai paātrinātu tautas ienaidnieku lietu izskatīšanu, Eihe ieteica sprieduma pieņemšanu uzticēt trim cilvēkiem – konkrētā apgabala partijas sekretāram, NKVD priekšniekam un prokuroram. Ja visi trīs bija par, tad apsūdzētajam bez tiesas varēja piespriest nošaušanu vai garu cietumsodu. Staļins šo ideju akceptēja, un pats Eihe kopā ar vēl kādu latvieti – ilggadēju čekistu un Baltkrievijas NKVD priekšnieku Leonīdu Zakovski (īstajā vārdā Heinrihs Štubis) – kļuva par pirmās troikas locekli. Eihes vadītās Rietumsibīrijas troikas asiņainā 1937. gada bilance bija iespaidīga: 16 553 notiesājoši spriedumi, no kuriem 4762 gadījumos apsūdzētajiem piespriests nāvessods. Kopumā Rietumsibīrijā Eihes vadībā tika represēti vairāk nekā 34 000 cilvēku, no kuriem lielu daļu nošāva. Staļinam Eihes iniciatīva tā iepatikās, ka drīz vien katrā apgabalā tika izveidota sava troika, un nāves dzirnavas sāka griezties ar jaunu sparu.

Karaliskais dzīvesveids

Kaut gan Eihe nenoliedzami bija idejisks komunists, viņa dzīvesveidu Rietumsibīrijā nekādi nevar saukt par askētisku un pieticīgu. Rietumsibīrijas galvenā čekista Sergeja Mironova sieva Eihes dzīvesveidu Novosibirskā trīsdesmitajos gados aprakstīja šādi: “Iedomājieties. Ziema. Sibīrija. Četrdesmit grādu aukstums, visapkārt mežs. Pilnīgs biezoknis un taiga, bet visam tam pa vidu nora, kurai apkārt sēta, bet aiz tās no augšas līdz apakšai izgaismota pils!

Eihe (centrā tribīnē) fizkultūriešu parādes laikā Novosibirskā 1935. gads. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Mēs uzkāpjam pa kāpnēm, mūs sagaida šveicars, paklanās, atver durvis, un mēs uzreiz nonākam siltumā. Mums klāt metas kalpi, palīdz atģērbties, jo ir silts kā vasarā. Milzīgs gaišs vestibils. Tieši pretī kāpnes ar mīkstu paklāju, bet abās pusēs uz katra pakāpiena podos dzīvas lilijas. Tādu greznību es vēl nekad nebiju redzējusi! Pat gubernatora villā nekā tāda nebija…

Ieejam zālē. Sienas apvilktas ar sarkanbrūnu zīdu, aizkari, bet galds… To nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt!

Mūs sagaida pats Eihe – garš, kalsns, seja ļoti stingra. Par viņu runāja, ka esot godīgs un kulturāls cilvēks, taču ar kundziskām manierēm.

Paspieda roku Serjožam, bet uz mani tikai paskatījās. Es biju apģērbusies labi un gaumīgi, taču viņš tikai uzmeta aci un nevērīgi sasveicinājās. Es šo nevērību uzreiz sajutu, vēl tagad nevaru aizmirst. Tiesa, pie galda viņš centās būt laipns, pasniedza ēdienkarti man pirmajai un pajautāja, ko izvēlēšos, jo biju apjukusi. Atzinos, ka nezinu. Bet viņš man saka maigi kā bērnam: “Bet es zinu. Pasūtiet teļa kājiņu frikasē…”

Vēlāk mēs ar Eihi satikāmies ne vienreiz vien. Viņam bija vēl viena vasarnīca, mazāka par pirmo, taču mājīgāka. Reiz mēs ar vīru uz šo vasarnīcu aizbraucam tikai divatā. Vasarnīcā bija tikai Eihe un viņa sieva (neskaitot apkalpojošo personālu)…”

No šīm rindām viegli var noprast, kādu iespaidu uz čekista sievu – bet viņas vīrs bija otra svarīgākā figūra Rietumsibīrijā aiz paša Eihes – atstāja latviešu komunista dzīves stils. Un viņa nudien bija redzējusi gana daudz – par to liecina apraksts, ko viņa atstājusi par pašas dzīvi pēc pārcelšanās uz Sibīriju: “Mums Novosibirskā piešķīra kādreizējo gubernatora villu. Pie tās vārtiem stāvēja milicis, apsargājot mūs. Tur bija liels dārzs, tajā estrāde, uz kuras reizēm uzstājās vietējie aktieri, kurus mēs uzaicinājām. Vēl bija atsevišķs namiņš ar biljarda zāli. Pašā villā mums ierīkoja kinozāli. Un es kā pilsētas pirmā dāma no saraksta izvēlējos, kādu filmu mēs šodien skatīsimies.

Gadījās, ka sēžam un skatāmies filmu, kalpi mums nes augļus un saldumus. Viņi mums centās visādi izpatikt un nolasīt visas vēlēšanās no acīm. Un zināt, kādi bija saldumi? Iekšā saldējums ar degošu spirtu, taču ēst tos varēja neapdedzinoties. Iedomājieties, tumšajā zālē tikai kūciņu uguntiņas. Tiesa, es gan tās ēdu reti, jo rūpējos par figūru, biežāk iztiku tikai ar apelsīniem.”

Eihes krišana

Staļina lielās tīrīšanas laikā Eihe kādu brīdi sarkanās varas olimpā pacēlās vēl augstāk un tika iecelts par PSRS zemkopības tautas komisāru. Savā ziņā tā, iespējams, bija Staļina pateicība fanātiskajam latvietim par represiju sākumposmā pausto atbalstu, jo 1936. gada decembra kompartijas centrālkomitejas plēnumā Eihe uzstājās ar runu, aicinot nežēlot režīma pretiniekus: “Biedri, kāda velna pēc mums šādus cilvēkus vajadzētu sūtīt izsūtījumā? Viņus vajag nošaut. Biedri Staļin, mēs rīkojamies pārāk maigi!” Var arī būt, ka iecelšana jaunā, it kā augstākā amatā bija tikai manevrs uzmanības novēršanai, līdzīgi Staļins izrīkojās ar daudziem padomju valstsvīriem, ko jau bija nolēmis iznīcināt.

Lai vai kā, Eihes dienas bija skaitītas. Represiju otrais vilnis skāra arī viņu pašu – 1938. gada aprīlī Eihi arestēja un apsūdzēja latviešu fašistu organizācijas veidošanā. Augsta ranga čekists Leonīds Baštakovs vēlāk liecināja, ka Eihes pratināšanu vadījis personīgi Lavrentijs Berija, un nesenais Sibīrijas saimnieks sists tik nežēlīgi, ka zaudējis aci. Kaut gan tam vairs nebija nekādas nozīmes – lai arī Eihe nekādos noziegumos neatzinās, 1940. gada februārī viņu nošāva. Staļinam no cietuma adresētā vēstulē Eihe rakstīja: “Nav lielāku moku, kā sēdēt cietumā iekārtā, par kuru vienmēr esmu cīnījies.” Starp citu, brālēnam Indriķim, kuru šīs pašas lietas sakarā arī apcietināja, izdevās tikt cauri vieglāk – viņš gan spīdzināšanas laikā zaudēja dzirdi ar vienu ausi, taču pēc dažiem lēģerī pavadītiem gadiem tika atbrīvots un nodzīvoja līdz pat 1968. gadam, kad Jūrmalā klusi nomira.

Kuģis, vārdā Eihe

1969. gadā Eihes vārdā nosauca arī Polijā būvēto traleri, kas bija pierakstīts Rīgas ostā. (Foto: Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvs)

Vēl dzīves laikā Roberta Eihes vārds par īpašiem nopelniem komunisma celtniecībā tika iemūžināts Novosibirskas dzelzceļa stacijas nosaukumā, viņa vārdā nosauca arī laukumu pie pilsētas izpildkomitejas. Kad Sibīrijas saimnieku arestēja, tad, protams, nosaukumus mainīja. Taču pēc Staļina nāves 1956. gadā Eihi reabilitēja, bet sešdesmitajos gados viņa vārdā nosauca ielu Rīgā, tagad tā ir Rušonu iela. 1969. gadā Eihes vārdā nosauca arī Polijā būvēto traleri, kas bija pierakstīts Rīgas ostā. 1991. gadā gan tam mainīja nosaukumu, un līdz pat sagriešanai lūžņos 1995. gadā tas saucās Pļavnieki.

January 30, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Agris Dzenis par marksistu inspirētiem 1905.gada notikumiem

No FB

Baumas un dezinformācija kā masveida iedarbības ierocis tika pielietotas jau 1905. gadā – ar tālejošām, taču ne konstruktīvām sekām.

  1. gada revolūcija Latvijā nebija visas tautas neapmierinātības ar cara varu izpausme, kā to ilgstoši skaidroja marksistiskā ideoloģija. Vismaz revolūcijas ekstrēmākās izpausmes: uzbrukumi karaspēkam un policijai, laupīšanas, muižu un iestāžu postīšanas bija nelielu, radikāli noskaņotu sociāldemokrātu grupiņu īstenotas. Lai iesaistītu kustībā pēc iespējas plašākas iedzīvotāju masas, sociāldemokrāti jau pirms 1905. gada izmantoja mērķtiecīgu aģitāciju, bet 1905. gada beigās, izmantojot informācijas vakuumu un satiksmes traucējumus, veiksmīgi pielietoja baumu un melu izplatīšanu, daudzus cilvēkus iesaistot traģiskos notikumos pret viņu pašu gribu.

Kā iesaistīt cīņā masas?
Apzīmējums ”melnā sotņa” latviešu vēsturiskajā atmiņā visbiežāk tiek attiecināts uz cara armijas daļām – soda ekspedīcijām. Tomēr šīs ekspedīcijas Latvijā ieradās tikai 1905. gada decembra vidū, bet baumas par ”melno sotņu” Baltijas guberņas pāršalca jau 28.-29. novembrī.
Kādi politiskie apstākļi Baltijas guberņās valdīja novembra nogalē? 17. oktobrī bija izdots cara manifests, kas garantēja domas, vārda un sapulču brīvību. Valdnieks bija apsolījis izveidot pirmo parlamentu Krievijas impērijā – Valsts Domi. Politiskās brīvības prasības no valdības puses bija izpildītas, taču radikālie sociāldemokrāti manifestu uzskatīja par cara varas vājuma pazīmi un nolēma gāzt patvaldību militāra apvērsuma ceļā. Tomēr trūka kaujinieku un ieroču, masās nebija revolucionāra noskaņojuma, bet revolucionārajā kustībā iesaistījās tikai neliela daļa sabiedrības. Vairumam zemnieku nebija saprotami sociāldemokrātu mērķi, turklāt arī veselais saprāts nemudināja uzbrukt likumīgās varas pārstāvjiem un labi bruņotajiem cara armijas karavīriem. Tādēļ sociāldemokrāti izmantoja mērķtiecīgi izplatītas baumas. Baumu izplatīšana tik lielā mērogā Latvijā notika pirmoreiz. Faktiski tas bija īsts dezinformācijas uzbrukums, kas pret savu gribu ierāva notikumu virpulī daudzus zemniekus un vēlāko kara tiesu skatījumā padarīja tos par valsts noziedzniekiem.

Baumu racionālais grauds bija sadursmes, kas Rietumkrievijas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsētās 18. oktobrī sākās starp pareizticības un cara atbalstītājiem no vienas, bet ebrejiem un sociāldemokrātiem – no otras puses. Pēc sociāldemokrātu ziņām, sadursmes ievadīja armijas un policijas apsargāta demonstrācija ar svētbildēm un cara portretiem, kam sekoja ebreju, sociāldemokrātu un inteliģentu piekaušana un nogalināšana, viņu veikalu un dzīvokļu izlaupīšana un izdemolēšana, bet pēc oficiālajām ziņām, šie grautiņi bija krievu reakcija uz sociāldemokrātu bruņoto vienību laupīšanām un uzbrukumiem varas pārstāvjiem. Pavisam sadursmēs tika nogalināti ap 4000, bet ievainoti ap 10 000 cilvēku – gan sociāldemokrātu atbalstītāji, gan patvaldības piekritēji, gan arī sievietes un bērni. Patvaldības, pareizticības un krieviskuma aizstāvjus, bet vēlāk – visus savus ideoloģiskos pretiniekus sociāldemokrāti sauca par melno sotņu jeb simtu. Šādi 17. gadsimtā dēvēja Krievijas pilsētu un lauku zemāko slāņu pašpārvaldes iecirkņus un zemessardzes vienības. Monarhistiski noskaņotās organizācijas tikai 1906. gada gaitā šo sociāldemokrātu lamuvārdu pieņēma kā savu goda nosaukumu. Nepamatotas baumas par “melnās sotņas” briesmu darbiem spēlēja izšķirošo lomu bruņoto sacelšanos izraisīšanā Latvijā.

Neeksistējošie ļaundari
Viena no plašākajām bruņotajām sadursmēm ar karaspēku Latvijā 29. novembrī – 1. decembrī notika Tukuma pilsētā. Padomju vēstures literatūrā par šo sadursmi teikts, ka vairāk nekā 2000 revolucionāri noskaņotu, bruņotu zemnieku un kalpu no plašas apkārtnes Tukumā sapulcējušies, atsaucoties uz sociāldemokrātu Tukuma komitejas izplatīto uzsaukumu ”Ar aukstiem un karstiem ieročiem uz Tukumu!”. Arhīvos un bibliotēkās šādu uzsaukumu nav izdevies atrast. Ja tāds arī ticis izdots, visticamāk, šie pāris vārdi bija adresēti sociāldemokrātu lauku šūniņu biedriem un kalpojuši kā bruņotās sacelšanās signāls, bet zemnieku mobilizēšanu apkārtnē vajadzēja veikt pašiem lauku sociāldemokrātiem. Jāšaubās, vai zemnieki, kuru vairums nezināja par sociāldemokrātu plāniem, būtu bruņojušies un devušies uz Tukumu nezinot, ar ko un kāpēc ir jācīnās. Pētot dokumentus un laikabiedru atmiņas, ir noskaidrots, ka zemnieki bruņojās un devās uz Tukumu baumu par ”melnās sotņas” uzbrukumu ietekmēti.

  1. gada novembra nogalē visā Kurzemē un Vidzemē vienlaikus tika izplatītas baumas par ”melno sotņu” kā mistisku laupītāju un slepkavu bandu, ko neviens nekad netika redzējis.

Pirmā nosaukuma ”melnā sotņa” pielietošana fiksēta saistībā ar ebreju grautiņu mēģinājumu 23. oktobrī Rīgā, Maskavas priekšpilsētā. Saskaņā ar preses ziņām, to izprovocējuši paši ebreji, kuru pašaizsardzības vienības apvienojās ar latviešu sociāldemokrātiem un veica reidu pa priekšpilsētu. Viena no šādām vienībām Mazā Kalna ielā nogalināja Krievijas – Baltijas vagonu fabrikas strādnieku un dienestmeitu. 24. oktobrī Jaroslavļas ielā sociālisti uzbruka krievu strādnieku demonstrācijai, kas nesa cara portretu. Uz demonstrantiem un karavīriem, kas tos apsargāja, tika šauts no māju logiem. Izcēlās kauja, kurā vairāki cilvēki tika nogalināti un ievainoti. Vēlāk daži ebreji šāva uz kareivju patruļu, kas atbildēja un divus no tiem nošāva. Pēc tam sadusmoti vecticībnieki uzbruka latviešiem un ebrejiem. Ja pie kāda no tiem atrada ieročus, sociālisti tika piekauti, bet daži arī nogalināti. Pavisam šinī dienā tika nogalināti 10 un ievainoti 30 cilvēki. Pilsētā izplatījās baumas, ka tas ir ”pogroms (grautiņš)”, ko turklāt organizē nevis ebreji, krievi vai latvieši, bet gan vācieši.

Lai atrisinātu radušos situāciju, 24. oktobrī Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja mītiņu. Tajā tika paziņots, ka ”melnās sotņas” parādīšanās sociāldemokrātu federatīvajai komitejai ir likusi pārtraukt ģenerālstreiku, tomēr sociāldemokrātu bruņotās patruļas darbosies arī turpmāk, lai nodrošinātu kārtību. Pēc ilgākām debatēm par ”melno sotņu” sapulce nosūtīja valsts domnieku un uzņēmēju delegāciju pie Vidzemes gubernatora pēc atļaujas strādnieku patruļām pašaizsardzības nolūkos nēsāt ieročus. Gubernators tomēr atbildēja, ka viņš nevar atļaut daļai pilsoņu apbruņoties. Šīs ir pirmās ziņas, kur apzīmējums ”melnā sotņa” attiecināts uz revolucionāru pretiniekiem.

Pilnīgi cita rakstura baumas par ”melno sotņu” tika izplatītas Baltijas guberņu laukos. 23. novembrī Igaunijā, Tērbatas apriņķa Karoles pagastā naktī ieradās kaimiņu pagasta ļaudis ar zīmīti: ”Melnā sotņa nāk. Nākat mums palīgā un dodat šo ziņu tālāk.” Visi vīrieši apbruņojās un sapulcējās pie pagasta nama, tomēr izrādījās, ka kaimiņu pagastā nekāda melnā sotņa nav bijusi. Ap 28. novembri šādas baumas izplatījās arī Vidzemē un Kurzemē. Sapulcējušies vīri pēc labākās sirdsapziņas, lai novērstu briesmas savām ģimenēm un mantai, meklēja un konfiscēja ieročus, ar ko aizstāvēties pret laupītājiem, kā arī iestājās sociāldemokrātu veidotajā tautas milicijā.

Baumas tika izplatītas organizēti un pēc vienas shēmas: pagastos un pilsētās pēkšņi parādījās sveši jātnieki, kas sauca, ka ”melnā sotņa” jau atrodas kaut kur tuvumā, visnežēlīgākajos veidos slepkavo visus pēc kārtas, laupa un dedzina. Jātnieki, izliekoties par bēgļiem no vietām, kur sotņa bija pastrādājusi savus briesmu darbus, aicināja ļaudis bruņoties, pulcēties un doties cīņā pret to. Neviens no baumu izplatītājiem nevarēja paskaidrot, kas īsti ir ”melnās sotņas” dalībnieki, turklāt netika teikts, ka tie būtu valdības karaspēks vai policija. Baumas bija visfantastiskākās: Kandavas apkārtnē, Zemītē kāda sieva stāstījusi, ka ieradusies melnā sotņa – lieli, melni vīri ar garām astēm, kuri iešot pa mājām laupīdami un apšaudami iedzīvotājus.

Kandavas apkārtnē, Zantē pret ”melno sotņu” sapulcējušies un apbruņojušies vīri esot devušies uz Zemīti; kad tur ”sotņu” nav sastapuši, tie aizvesti uz Tukumu. Tukuma apkārtnē, Slampē baumas par ”melno sotņu”, kas dedzinot un laupot, sacēlušas paniku pagastā, bet neviens nezināja, kas tā ir. Sēmē izplatījās baumas par ”sotņu”, kas nākot no Rīgas uz Tukumu vai no Ventspils uz Talsiem. Sēmes muižas vagars sapulcinājis vīrus un teicis, ka jāiet uz Tukumu gaidīt ”melno sotņu”; tad visi pie pagastnama sapulcējušies devušies uz Tukumu.

Pēc zemnieku sapulcēšanās un apbruņošanās zemnieku nodaļas devās uz vietu, kuru, saskaņā ar baumām, postīja ”sotņa”, un pārliecinājās, ka nekādi laupītāji tur nav iebrukuši. Tālāk pastāvēja divas iespējas: zemnieki devās mājās, vai arī sociāldemokrātu līderi uzņēmās komandēšanu un izmantoja zemniekus uzbrukumiem karaspēkam pilsētās, muižām, karaspēka nodaļām un muižnieku pašaizsardzības vienībām laukos.

Melnās sotņas bubulim ticēja ne tikai zemnieki, bet arī muižnieki un valdības pārstāvji. Baumu par ”sotņas” tuvošanos ietekmē Jaunpils muižā patvērušies muižnieki 29. novembrī pieņēma lēmumu doties uz Tukumu kopā ar dragūnu vadu, kam bija pavēlēts pārvietoties uz pilsētu, jo muižnieki negribēja palikt karavīru neapsargātā pilī. Sabilē policija iedzīvotājiem izsniedza konfiscētos ieročus, lai varētu pretoties ”sotņai”. Talsos muižnieki un namnieki izveidoja pašaizsardzības nodaļu, lai aizstāvētu pilsētu pret laupītājiem. Baumu ticamību veicināja apstāklis, ka dzelzceļnieku, pasta un telegrāfa darbinieku streika dēļ provinces pilsētas un pagasti 1905. gada novembrī bija izolēti no ārpasaules.

Arī Tukumā cilvēki sauca ”Melnā sotņa nāk!” un drudžaini bruņojās, taču nevienam nebija priekšstata, kas tā īsti ir. Pilsētā izplatījās baumas par muižnieku uzpirktu 300 – 500 huligānu bandas nākšanu uz Tukumu. Ārkārtas tautas sapulcē Viesīgās biedrības namā 29. novembra vakarā šīs baumas tika apstiprinātas.

Kam baumas izdevīgas?
Tā sauktajā Tukuma prāvā Rīgas kara tiesā 1906.g. beigās – 1907.g. sākumā skolotājs Justins Grots un garīdznieks Jānis Ārents apgalvoja, ka baumas par ”melno sotņu” apzināti izplatīja revolucionāri, lai šī iemesla dēļ organizētu savas patruļas, piemānītu varas iestādes un tādā veidā sagrābtu pilsētu. Izanalizējot situāciju, jāsecina, ka šādas baumas visizdevīgākās bija tieši sociāldemokrātiem. Tikai šādu baumu iespaidā bija iespējams mobilizēt pie mierīgas dzīves radušos zemniekus, kam nebija skaidri revolucionāru mērķi, un kuriem nebija vēlēšanās pretoties valdības orgāniem un karaspēkam. Pēc zemnieku sapulcēšanas sociāldemokrāti, kuru darbībai šķietamu likumību piešķīra rīcības padomju vēlēšanas, varēja turpināt manipulācijas ar ”tautu” jau ar citiem līdzekļiem.

Par to, ka minēto baumu uzturēšana notika sociāldemokrātu interesēs, liecina daudzi notikumi Kurzemē. Kandavas mācītājs A. Bernevics rakstīja, ka 29. novembrī baumas par ”melnās sotņas” tuvošanos sacēla vispārējas šausmas. Šajā dienā kāds sabilietis atgriezās Sabilē no Kandavas, un tur sastapa daudz ļaužu, kas bija gatavi doties pretī ”melnajai sotņai”, jo Kandava un muižas esot izlaupītas un degot, bet banda tagad tuvojoties Sabilei. Braucējs centās paskaidrot, ka Kandavā viss ir mierīgi, bet par to Sabiles sociālistu vadoņi viņu arestēja. Par sodu viņam iedeva šauteni un lika iet sargāt Sabili pret ”melno sotņu”.

  1. novembrī ziņa posties cīņā pret ”melno sotņu” pāršalca Durbes novadu. Četru pagastu zemnieki, bruņojušies ar visiem iespējamiem ieročiem un rīcības komiteju locekļu vadīti, devās uz Embūti. Pie Embūtes baznīcas kroga runu teica sociāldemokrāts Švarcs, kurš uzsvēra, ka tagad pirmais spēcīgais trieciens jādod pašai muižniecībai: ”Mums jāiznīcina šī melnā sotņa!” Sapulcei beidzoties, vairāki simti zemnieku devās vajāt bēgošos muižniekus. Neilgi pēc tam pie Eņķu kroga atdrāzās jātnieks – Nodegu muižas kalps, kurš stāstīja, ka Nodegu muižā iebrukusi melnā sotņa, kas laupa un slepkavo visā apkārtnē. Noskaidrojās, ka ”sotņa” nav laupītāji, bet bēgošie muižnieki – paša Nodegu muižas īpašnieka un dažu citu muižnieku ģimenes, kā arī dragūnu nodaļa, tomēr sociāldemokrāti nolēma uzbrukt muižai. Izraisījās apšaude, kuras laikā muižniekiem un karavīriem izdevās atstāt muižu.
  2. novembrī uz Talsiem pa Tukuma ceļu auļoja jātnieks: ”Viņa zirgs putās. Ja satiek vai redz kādu cilvēku, tad kliedz ”melnā sotņa nāk!” Un dodas tālāk, nekā tuvāki nepaskaidrodams, bet dažās vietās piemetinādams: ”kauj lopus, šauj, cērt, dur!”” Talsos jātnieks sauca, ka melnā sotņa šauj, dur un laupa jau šaipus Kandavai, un ka viņš pats ir no Strazdes muižas. Ziņnesis arī teicis: ”Tik steidzoši nāk, ka es atstāju nokautu cūku pussvilinātu, un metos zirgam mugurā, lai jūs pie laika glābjaties.”

Talsinieki tam noticēja, un jau divos pēcpusdienā ielas bija tukšas, visi paslēpās namos. Pašaizsardzības iniciatīvu Talsos tomēr pārņēma nevis sociāldemokrāti, bet pilsētnieki. Brandmeistars Žanis Beķers un ugunsdzēsēju priekšnieks barons Štrombergs nolēma pūst ugunsdzēsēju tauri, lai sapulcētu ugunsdzēsējus un sūtītu tos sotņai pretī. Štrombergs sociāldemokrātiem lika priekšā kopīgi veidot pašaizsardzības spēkus, lai pasargātu pilsētu no ”melnās sotņas”. Sākotnēji mēģināja veidot ”balto” namnieku gvardi un ”sarkanos” miličus, taču pie ”sarkanajiem” neviens negāja. Sociāldemokrāti nodalījās no oficiālās apsardzības un organizēja to paši. Talsu namīpašnieki ļoti nopietni gatavojās aizsardzībai – lika noslēgt pagalmu vārtus, izlika sargus, lika iedzīvotājiem turēt gatavībā verdošu ūdeni, cirvjus, dakšas un citus aukstos ieročus. Naktī uz ielām dežurēja ar šautenēm bruņoti vīrieši. Gaidītie laupītāji tomēr neieradās nedz Talsos, nedz citās apdzīvotās vietās.

Zināmi arī gadījumi, kad sociāldemokrāti pēc varas sagrābšanas vērsās pret saviem pretiniekiem, mēģinot piekarināt tiem ”melnās sotņas” birku. 2. decembrī Kuldīgas rātslaukumā sociāldemokrāti sasauca tautas sapulci, kur publiski tiesāja kontrrevolucionārus – gorodovojus Lēmani un Jansonu, miesniekus Reiski, Prenclavu un Strazdiņu. Prenclavs un Strazdiņš tika apsūdzēti ”melnās sotņas” – pilsoniskās pašaizsardzības organizēšanā. Kontrrevolucionāri tika apžēloti, jo apsūdzības neviens nespēja pierādīt.

Zemnieku varmācīgā mobilizēšana
Daudzos gadījumos revolucionāri, pulcējot zemniekus, pielietoja ne tikai baumas, bet arī fiziskas izrēķināšanās draudus. Sevišķi daudz šādu gadījumu fiksēts sakarā ar zemnieku iesaistīšanu Tukuma kaujās.

  1. gadā kara tiesai tika nodoti Pienavas pagasta zemnieks R. Bitenieks un Praviņu pagasta zemnieks A. Kuģenieks par to, ka 1905. gada novembra beigās, būdami bruņoti, viņi ar varu piespieduši Praviņu muižas kalpus doties uz uzbrukumu karaspēkam Tukumā. Zemnieks Jēkabs Krišjānis kara tiesai liecināja, ka Vānes muižas strādniekus revolucionāri ar draudiem piespieduši doties uz Tukumu. Kādā vakarā pirms sacelšanās pie zemnieka D. Riekstiņa ieradušies bruņoti Pūres muižas kalpi un saimniekdēls Graudiņš. Piedraudot ar ieročiem, tie likuši viņam doties uz Kaivi un tur paziņot, ka nākamajā dienā visiem jādodas uz Tukumu.

Jaunpils “Grebu” māju kalps M. Vecsils kara tiesā liecināja, ka K. Strautmanis jājis pa Jaunpils mājām un aicinājis visus uz karu Tukumā; kādu karu – to viņš nav paskaidrojis. Dažus kalpus Strautmanis draudējis nošaut, ja tie neies uz karu.

Daudzi Tukuma prāvā apsūdzētie liecināja, ka uz cīņu gājuši spiesti vai baumu iespaidā. Apsūdzētie Oto Grīnfelds no Degoles un Rūdolfs Krepliņš no Vecmokām liecināja, ka uz Tukumu piespiesti iet ar varu. Pie Grīnfelda ieradies nepazīstams cilvēks un paziņojis, ka “melnā sotņa“ laupa Ozolmuižu. Viņš devies uz turieni, bet Ozolmuižā nekādas “sotņas“ nav bijis. Atpakaļceļā Grīnfelds sastapis ap 100 cilvēku lielu bruņotu pūli, kas viņu piespieda iet uz Tukumu. Jānis Millers un Fricis Jankevičs liecināja, ka Vecmokās ieradās 30 – 40 cilvēku liels pūlis, kas viņus piespiedis iet uz Tukumu, kur esot “melnā sotņa“. Apsūdzētie Matīss Pampe, Jānis Apse, Ansis Cīrulis un Roberts Osis no Lestenes pagasta liecināja, ka pagasta rīcības komitejas locekļi Žanis Biezais, Jānis Grīnbergs, Kreicbergs un Grosbergs viņiem izsnieguši ieročus un piespieduši iet uz Tukumu, sakot, ka tur ieradušies laupītāji.

Apsūdzētais Eduards Neidorfs apgalvija, ka par to, ka cīņa notiek nevis ar laupītājiem, bet karavīriem, uzzinājis tikai Tukumā, kad zaldāti jau bijuši apšauti. Marija Upmane liecināja, ka 1. decembrī pie viņas atnācis paziņa E. Neidorfs un teicis, ka ieradies Tukumā, jo saņēmis ziņu, ka pilsētai uzbrukuši kaut kādi laupītāji. Ja viņš būtu zinājis, ka tiek gatavots kaut kas pret karavīriem, neparko neietu uz Tukumu.

Tukumniekam Miķelim Daibem 30. novembrī lika nākt līdzi bruņotu ļaužu pūlis, lielākoties laucinieki. Viņš aizvests uz policijas pārvaldes pagalmu, kur viņam iedota bise, tad aizvests uz Raudas ielu, kur stāvēja bruņotu ļaužu bars. Viņš bisi nometis, bet tās vietā iedots revolveris. Tad visu nakti kopā ar pūli viņš stāvējis uz ielas. Nākamajā dienā pēc lielgabalu šāvieniem nobijies un aizskrējis uz Viesīgo biedrību, kur nemiernieki Bērziņš un Anskalns aplūkojuši viņa pistoli un teikuši, ka viņš neesot šāvis un esot spiegs, tāpēc arestēts un atlaists tikai pēc miera noslēgšanas ar karaspēku. Atgriežoties mājās, no pārdzīvojumiem viņš zaudējis prātu.

No minētajiem apsūdzētajiem kara tiesa piesprieda piecus gadus spaidu darbu Miķelim Daibem, bet pārējiem – četrus gadus, vienīgi E. Neidorfs tika attaisnots. Tādēļ var apgalvot, ka revolucionāru pielietotā dezinformācija un varmācība ne tikai ierāva cilvēkus viņiem nevēlamu notikumu virpulī, bet arī izpostīja viņu nākotni.

December 10, 2020 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Par ceļu uz brīvību, kas bija ilgs un smags

https://www.vestnesis.lv/ta/id/96818?s=03

Francijas Kultūras centrā līdz 12.decembrim ir atvērta izstāde “Franču grupa un Kurts Fridrihsons”. Tā tapusi sadarbībā ar Okupācijas muzeju, kura fondos glabājas mākslinieka gleznas, zīmējumi un rokraksti, pavisam 1500 vienību. Kopā ar muzeja speciālistiem izstādi veidojusi jaunā mākslas zinātniece Ieva Grantiņa, kas Kurta Fridrihsona personības un jaunrades pētniecībai veltījusi savu mākslas maģistra darbu un pašlaik veic mākslinieka darbu kataloģizēšanu.

Viņi paši sevi nekad netika saukuši par franču grupu. Šis nosaukums pirmo reizi parādījās čekas nopratināšanas protokolos. Sākot ar 1951.gada 4.janvāri, tika apcietināti un vēlāk nosūtīti uz Vorkutas, Taišetas, Intas, Omskas un citām gulaga nometnēm 13 cilvēki, kuru vienīgā vaina bija interese par franču kultūru. Viņus tiesāja par “dzimtenes nodevību” un “kontrrevolucionāru darbību”. Apsūdzības galvenais iegansts tika atrasts 1946.gada kultūras dzīves notikumos, tā sauktajās literārajās pēcpusdienās. Aktieru Irīnas un Arnolda Stubauu dzīvoklī uz tām pulcējās literāti, mākslinieki un citi kultūras cilvēki, kas garīgo badu pēckara Rīgā pārdzīvoja smagāk par maizes badu. Viņi bija iepazinuši demokrātiju, toleranci un eiropeiskās kultūras vērtības, labi orientējās pasaules literatūrā. Kad padomju okupācijas režīms noteica stingrus ierobežojumus ne vien informācijai no Rietumiem, bet arī visam Eiropas kultūras mantojumam, kas radies pēc 1917.gada, viņi sajuta cilvēcisku vēlēšanos dalīties savā iepriekšējā kultūras pieredzē. Tie bija ceļojumu iespaidi, stāsti par satiktajiem cilvēkiem, dzirdēto mūziku, redzētajām izstādēm un lasītajām grāmatām.
 

TANTUKI.PNG (117929 bytes)
Kurts Fridrihsons.
Skaistais variants
 Man acīs līgojas vēl egles augstās
Un sejā sitas sasalušais sniegs,
Neviens te, jutu, roku nepasniegs,
Bet atceroties sirds vēl sāpēs raustās.Elza Stērste. No dzejoļa “Likteņa ceļi”

Izstādes mērķis ir vēlreiz atgādināt šo cilvēku vārdus, vēsturisko situāciju un notikumu gaitu. Viņi bija trīspadsmit: Kurts Fridrihsons (1911–1991) – mākslinieks, Elza Stērste (1885–1976) – dzejniece, dramaturģe un tulkotāja, Ieva Lase (1916–2002) – tulkotāja, Maija Silmale (1924–1973) – tulkotāja, Milda Grīnfelde (1909–2000) – tulkotāja, Eleonora Sausne (1910–1969) – skolotāja, Alfrēds Sausne (1900–1994) – literāts, bibliofils, Irīna Stubaus (1908–1999) – aktrise, Arnolds Stubaus (1910–1958) – aktieris, Skaidrīte Sirsone (1920–1998) – literatūras kritiķe, Mirdza Ersa (1924) – jaunībā aktrise, vēlāk tulkotāja, Miervaldis Ozoliņš (1922–1999) – aktieris, un Gustavs Bērziņš – jurists un literāts, dzimis 1910. gadā, tuvāku ziņu par viņu pašlaik nav.
Kurtam Fridrihsonam, ko nosauca par grupas organizētāju, tāpat Elzai Stērstei un Ievai Lasei tika piespriesti 25 gadi, Mirdzai Ersai – 7 gadi, pārējiem – 10 gadi labošanas darbu nometnē. Amnestija, kas nāca pēc Staļina nāves, soda ilgumu samazināja, un pēc pieciem nometnē pavadītiem gadiem viņi visi dzīvi atgriezās Latvijā. Protams, ar dažādām veselības problēmām, ierobežotām darba iespējām un citiem sarežģījumiem. Bet – bez naida sirdī. Par to stāsta arī ekspozīcija. Kurts Fridrihsons 1954.gadā vēstulē dzīvesbiedrei raksta: “Nevienam nav tik lielu spēju, lai pārbaudītu Patiesības vajadzību. Es negribu atrast dārgakmeņus citur kā savās gleznās.” Un sarunā 1991.gadā: “Es nezinu, vai izsūtījumā bija grūti. Varbūt tur bija dzīves akadēmija. Cietums – varmācības un izturības augstskola.”
Maija Silmale 1954.gadā vēstulē māsai Austrai: “Ceļš uz brīvību ir ilgs un smags. Mēs visi tiecamies uz vienu gaismu. Taču mēs katrs nākam no savas tumsas.”
Veiksmīgo sadarbību ar Latvijas Okupācijas muzeju šīs emocionālās ekspozīcijas izveidošanā atzinīgi novērtēja Francijas vēstnieks Mišels Fušē:
“Izstāde ceļ godā cilvēkus, kas mīlējuši Francijas kultūru, aizstāvējuši eiropeiskas vērtības un tikuši par to sodīti. Viņu vārdi būtu jāzina arī francūžiem.”
Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele uzsvēra, ka tieši tas arī ir muzeja aicinājums un misija – likt cilvēkiem atminēties, pieminēt un atgādināt. Ja daudzi tomēr nesadzird, neizprot, ir jāatgādina dziļāk. Un izstāde to spēj.
Ekspozīciju ievada kadri no 1994.gadā uzņemtās dokumentālās filmas “Sods par sapni”, kuras scenārija autori ir Inta Geile un Andris Rozenbergs. Izstādītas fotogrāfijas un piemiņas lietas no privātiem arhīviem, izsūtījuma laikā rakstītās vēstules, dzejoļi un piezīmes no Latvijas Valsts arhīva, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondiem. Šajā kontekstā īpašu gaismu izstaro Kurta Fridrihsona akvareļi un zīmējumi. Tie atspoguļo to garīgo atmosfēru, ko izsūtījumā spēja uzburt atmiņas par Franciju, ceļojumiem, kādreiz skatītiem mākslas darbiem.
Annai Žīgurei vārds tika dots kā Okupācijas muzeja fonda padomes priekšsēdētājai. Viņa nolasīja divus savas vecmāmiņas Elzas Stērstes dzejoļus, kas sacerēti 1953.gadā Sibīrijā. “Likteņa ceļi” un “Marselīne” – tā savu dzīvesbiedri mēdza saukt Edvarts Virza. Tā ir skumja, dziļi traģiska un garā stipra dzeja.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

December 7, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturiskā akcija Tereškovas ielā

“Miliči dzina no dzīvokļiem, filmējām un kasetes vedām uz “Labvakar!” Vēsturiskā akcija Tereškovas ielā, par ko rakstīja pat “The Wall Street Journal”

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”


Akcijas pirmajā dienā 1989. gada 18. februārī pie nama Tereškovas ielā 25. Fotogrāfijas autors nav zināms, taču tas bijis kāds no studentiem.
Akcijas pirmajā dienā 1989. gada 18. februārī pie nama Tereškovas ielā 25. Fotogrāfijas autors nav zināms, taču tas bijis kāds no studentiem.

1989. gadā par šo notikumu rakstīja “The Wall Street Journal”, par to runāja no Latvijas Augstākās padomes tribīnes un, pats par sevi saprotams, sabiedrībā.

Proti, 1989. gada 18. februārī bariņš apņēmīgu Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes studentu ieņēma tikko uzbūvēto deviņstāvu dzīvojamo namu Rīgā, Tereškovas ielā 25 (tagad Buļļu iela) un

nama 53 dzīvokļos izmitināja 76 cilvēkus, kas līdz tam bija dzīvojuši nožēlojamos apstākļos avārijas stāvoklī esošās ēkās, komunālajos dzīvokļos vai ārkārtīgā saspiestībā.

Saskaņā ar tolaik avīzēs ziņoto, studenti namā iemetināja 14 ģimenes ar bērniem, 18 inteliģences pārstāvjus, 22 strādniekus, 7 studentus, 2 Afganistānas kara veterānus, 3 Lielā Tēvijas kara dalībniekus, 10 invalīdus.

Nams bija domāts no plašās PSRS nesen Latvijā ieceļojušajiem padomju celtniekiem migrantiem, taču, atmodas sākuma noskaņojuma iedvesmoti, “mati” bija izšķīrušies par netaisnības apkarošanu ar šādām metodēm – cīnīties ar nelikumību pret nelikumību, jo likumīgi nekas nebija panākams, kā to toreiz traktēja.

Akcija turpinājās līdz 1989. gada 4. maijam, kad miliči dumpiniekus no nama burtiski iznesa.

Laika ritumā Tereškovas ielas akcija nez kāpēc pagaisusi no atmodas hronikām, daudz iespaidīgāku notikumu un manifestāciju aizēnota. Iespējams, pie vainas bija akcijas izteikti patvarīgais raksturs, kas to darīja nedaudz neērtu.

Tomēr 1989. gada sākumā šim notikumam bija liela rezonanse un tas deva ieguldījumu sabiedrības sapurināšanā un pilsoniskās nepakļaušanās gara modināšanā. Aigars Dudelis bija viens no Tereškovas ielas “dumpja” dalībniekiem no pirmās līdz pēdējai dienai. Diemžēl sarunā neizdevās iesaistīt vairākus viņa tā laika līdzbiedrus – Covid-19 apstākļi diktē savu.

Kā nonācāt līdz tādai, īpaši padomju apstākļos, pārgalvīgai idejai?

Aigars Dudelis: “Uzskatu, ka rezultāts mūsu akcijai, ņemot vērā, ka rīkojāmies uz dullo, bija pat ļoti labs.”

A. Dudelis: Par pirmo impulsu man grūti pateikt. Pirms nākt uz redakciju, parunāju ar savu tā laika līdzbiedru Ģirtu Kaivēnu. Arī viņam šķiet, ka visa sākums bija mūsu pasniedzējs, Matemātikas katedras docents Oļģerts Dzenītis.

Viņš bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedrs. Šķiet, viņš mūs arī uzkūdīja. Kādam bija arī sakari ar Latvijas Valsts televīzijas žurnālisti Brigitu Zeltkalni. Viņa bija populāra, jo televīzijā atspoguļoja dzīvokļu trūkuma un migrantu problēmas. Zeltkalne mums toreiz piespēlēja pirmo duci, ko iemitināt Tereškovas ielas mājā.

Viņai bija savs saraksts ar tādiem cilvēkiem, kas dzīvoja šausmīgos apstākļos. 1989. gada 18. februāris bija sestdiena. Ap plkst. 10 no rīta pie mājas vienlaikus piebrauca 12 taksometri, kas atveda cilvēkus un viņu iedzīvi. Man vēl saglabājušies saraksti, kurš students uz kuru adresi brauc, kuru ģimeni atved un kurā dzīvoklī tā jāiemitina. Katrai ģimenei bija “piestiprināts” viens students. Pirmajā dienā iemitinājām, ja nemaldos, 12 dzīvokļos.

Presē rakstīja, ka akciju organizējis “Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Kopmītņu studentu klubs”.

Nu, “klubs” jau radās pēc tam, kad akcija bija sākusies. Vienkārši mums kaut kā vajadzēja sevi nosaukt, lai varētu pie kāda vērsties un piedalīties Rīgas pilsētas izpildkomitejas sēdēs.

“Fizmatu” kopmītnes jau atradās turpat līdzās – Tereškovas ielā 5. Tur starpā bija kādi 200–300 metru. Cik mēs kā darītāji bijām? To tagad grūti pateikt, bet jau pirmajā dienā vismaz kādi 40 vai vairāk. Starp mums bija arī pasniedzēji.

Un kā reaģēja vara?

Miliči un kaut kādi čekisti privātā apģērbā atbrauca jau pirmajā dienā. Stāvēja pa gabalu bariņā un runājās. Bet viņi nezināja ko darīt. Bija dzirdēts, ka kaut kas tāds mēdz notikt Rietumos, bet ne PSRS. Pēc tam vēlāk pilsētas izpildkomitejas sēdēs Alfrēds Rubiks teica, ka “milicija neatradās vajadzīgajā līmenī”.

Bet tad bija tā, ka cilvēki padzirdēja, ka šeit dod dzīvokļus jaunā mājā, un, es tiešām nezinu, kā viņi to padzirdēja, taču cilvēki sāka nākt, un svētdienas vakarā mums bija pilni jau gandrīz visi dzīvokļi!

Cilvēki, lielākoties vecāka gadagājuma, nāca, stāstīja savu dzīvesgājumu un grūtos apstākļus, kādos jādzīvo. Mēs tā paskatījāmies viņu godīgajās acīs, iedevām atslēgas un teicām: “Nu, jums uz tādu un tādu dzīvokli.” Dzīvokļu aizņemšana ātri aizgāja pašplūsmā.

Bet kā iekļuvāt ēkā? Kā tikāt pie atslēgām?

Bija tā, ka vispirms gājām pie sētnieces, kas tur jau savā būcenī dzīvoja. Bijām uztaisījuši no universitātes studentu arodbiedrības pēc būtības fiktīvu izziņu ar zīmogu, ka šajā mājā jāizsniedz dzīvokļi desmit, es vairs neatceros, studentiem vai kam. Protams, sētniece tādai lapiņai neuzticējās. Viņai vajadzēja “zvanu no augšas”.

Atslēgas viņa mums nedeva. Bet starp mums bija arī tādi ar prasmīgām rokām – prata durvis ar lauznīti smuki izcelt no eņģēm. Slēdzenes mums bija sapirktas. Tā mēs visai mājai nomainījām atslēgas. Šķiet, sētniece pēc tam nobijās un aizgāja.

Pa dienu mēs, tāds bariņš, dežurējām pie durvīm. Atbrauca miliči, paskatījās, aizbrauca. Naktī durvis slēdzām ciet. Dežu­rējām pa trim. Sēdējām turpat kāpņu pirmajā laukumiņā un sitām zoli. Tā tas no 1989. gada februāra līdz maijam arī turpinājās.

Uz apsargāšanu vēl palīgā nāca Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas un Fizkultūras institūta studenti. Viņi bija par Tereškovas ielas akciju padzirdējuši, un dažiem no mūsējiem bija kontakti ar citām augstskolām no studentu celtnieku vienību laikiem. Vajadzēja tomēr palielu baru, lai varētu nodrošināt nakts dežūras un lai izskatītos, ka esam daudz.

Tiem cilvēkiem, kas bija gatavi iemitināties šajā ēkā, vajadzēja būt psiholoģiski gataviem jebkādam scenārijam un, šķiet, arī galīgi izmisušiem.

Jā, bet viņi šai akcijai noticēja. Brigita Zeltkalne taču bija ļoti populāra! Tā bija cīņa par sociālo taisnīgumu, cīņa pret migrantiem. Tas bija netaisnīgi, ka dzīvokļus nedabū vietējie, bet dabū nesen atbraukuši celtnieki. Bija jau arī starp tiem, kas iemitinājās, tādi jauni kā mēs, studenti, vai tikko pabeiguši, kam tajos apstākļos īsti nebija pamata pretendēt uz dzīvokli. Gadījās arī tā, ka vieni nobijās un izvācās, bet citi nāca vietā.

Skatos, Tereškovas 25 iemītnieku sarakstā vienā dzīvoklī ierakstīts “vēstures zinātņu kandidāts un pasniedzējs Mārtiņš Virsis”, vēlākais vēsturnieks un diplomāts. Pie viņa vārda ir atzīme “dzīvokļu rindā nav”.

Ideja, ar kuru toreiz sākām, arī bija tāda, ka jaunajiem speciālistiem pēc augstskolas beigšanas Rīgā īsti vairs nav kur dzīvot. Viņi varētu palikt aspirantūrā, bet… Kopmītnēs tāds palikt nedrīkst, bet sava dzīvokļa nav. Dzīvokļu rindas taču bija bezgalīgi garas, un tajās vēl bija jātiek.

Tajā pašā laikā jaunuzbūvētie dzīvokļi biezā slānī tika migrantiem – celtniekiem un tā tālāk. Tereškovas ielas 25. nams arī bija domāta kā celtnieku kopmītne. Kad mēs māju ieņēmām, viņi bija ļoti dusmīgi un nāca skaidroties. Kautiņa nebija, bet riktīgas pārrunas gan. Viņi, starp citu, pēc tam bija tīri laimīgi, jo saņēma labākus dzīvokļus Zolitūdē.

Studentu pārstāvjus aicināja uz Rīgas pilsētas izpildkomitejas sēdēm, kur risināja jautājumu par likumīgiem dzīvokļiem tiem cilvēkiem, kurus bijāt izmitinājuši Tereškovas ielā?

Ne nu gluži aicināja. Gājām, jo baidījāmies, ka viņi vecākos cilvēkus vienkārši apmuļķos – sasolīs un nekā nedos. Gājām, lai būtu vismaz liecinieki. Tās sēdes bija diezgan mokošas. Runāja par katru cilvēku. Un, jā, vienus uzņēma dzīvokļu rindā, citiem iedeva pagaidu platību. Kaut ko jau mūsu akcija panāca.

Skandāla dēļ viņi beidzot dabūja sākt ko darīt lietas labā. Nu, skaidrs, kā Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks uz to visu reaģēja.

Kad Ģirts Kaivēns vienā no sēdēm nolasīja tādu kā referātu par Tereškovas ielu un izklāstīja mūsu prasības, Rubiks sacīja: “Ģirt, dēliņ, ko tur runā, kas tevi audzināja!” un vēl tamlīdzīgi. Es tās frāzes blociņā pierakstīju.

“Ģetskij protest” (“Bērnu protests”), “U stroiteļei boļ­še uma čem u vas, stuģentov” (“Celtniekiem prāta vairāk nekā jums, studentiem”). Universitātes rektors Juris Zaķis bija riktīgs partijnieks. Viņš bija ļoti sašutis par to, ko mēs darījām. Taču universitātē daudzi mūs arī atbalstīja, nāca pretim – pasniedzēji, fakultātes dekāns Andris Broks.

Tolaik prese negatīvā kontekstā bieži minēja Rīgas pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka dzīvokļu lietās Andra Meikališa vārdu.

Viņš bija diezgan latviski noskaņots. No Rubika puses Meikališs, šķiet, tika norīkots tikt galā ar šo konfliktu. Un viņš tajā diezgan iedziļinājās. Domāju, par to, ka daudzi no Tereškovas ielā iemitinātajiem dabūja dzīvokļus un šī lieta vispār pavirzījās, jāpateicas viņam. Ja par to visu būtu iespēja lemt Rubikam, neviens neko nedabūtu.

VEF ēdināšanas kombināts un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi studentiem uz Tereškovas ielu esot veduši ēdienu, cilvēki nesušu kafiju – gluži kā 1991. gada janvāra barikādēs!

Jā! Tas bija fantastiski! Tas sākās jau svētdien, otrajā akcijas dienā. Uzputeņi un vēl nezin kas. Vietējās tantiņas bija ļoti dāsnas. Neatceros, vai bija arī kāda nauda. Iespējams, jo dzīvošanai un visam pārējam sametāmies paši. Bet šķiet, mēs neņēmām naudu. Tas bija tāds altruisma laiks. Galvenā bija ideja. Kā saka, “kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”!

Galu galā jūs, dumpīgos studentus, tomēr izlika.

Pirmais mēģinājums bija aprīļa beigās. Toreiz viņiem nekas neiznāca. Šķiet, mēs bijām aizslēguši durvis, un viņu pašu arī nebija daudz. Laiki bija tādi, ka miliči paši nezināja, ko darīt. Un tad nāca 4. maijs. Tobrīd mājā bija palikuši aizņemti vēl tikai daži dzīvokļi. Pārējie bija vai nu kaut kā to dzīvokļa jautājumu nokārtojuši, vai sabijušies un aizgājuši paši.

Bija milicijas ultimāts, un mēs tajā dienā, kādi 50, vienkārši sasēdāmies uz trepēm līdz otrajam stāvam. Miliči nāca un stiepa studentus prom. Iekrāmēja piecus, septiņus tajā dzeltenajā milicijas mikroautobusiņā – “citronā” – un veda uz iecirkni Daugavgrīvas ielā, pie baznīcas.

Nekādas pretošanās nebija. Mēs daži no augšas filmējām. Pēc tam uzskrējām augšā balkonā un noslēpāmies. Kaseti ar uzfilmēto laikus caur pirmo stāvu atdevām citiem, lai aiznes uz televīziju “Labvakar!”. Mūs tā arī neatrada. Kad viss noklusa, paši aizbraucām uz to milicijas iecirkni. Tur mums iznāca riktīgs “tusiņš” – smējāmies, dziedājām. Pēc kādām divām trim stundām visus tā arī atlaida.

Bet jums bija vēl viena akcija…

Jā, nākamajā dienā es ar vēl vienu studentu – Ivaru Litavnieku – izdomājām ar vienu no kundzēm, kura tad bija izlikta no Tereškovas ielas mājas, uztaisīt simbolisku akciju pie Preses nama. Šķiet, viņas uzvārds bija Buša. Bija māte un meita, kas dzīvojušas avārijas mājā Rucavas ielā, taču kurām pēc tā laika likumiem nekas vietā nepienācās.

Uzcēlām zālienā iepretim Preses namam telti un izlikām plakātu “No rīta vēl Tereškovas 25”. Iznāca milicis – sieviete. Skatījās, bet nesaprata, kas uz plakāta rakstīts, jo latviski nemācēja. Tad atbrauca dzeltenais busiņš un mūs savāca. Aizveda uz tagadējo Prokuratūras ēku pie stacijas. Tur bija īslaicīgās aizturēšanas izolators.

Nosēdējām divas diennaktis, līdz mūs izpestīja An­dris Teikmanis – toreiz, ja nemaldos, viņš bija Latvijas Tautas frontes jurists. Tā tas viss pēc tam arī noklusa.

It kā pret mums bija ierosināta krimināllieta, sauca uz pārrunām, gribēja zināt, kurš mūs uz Tereškovas ielas akciju uzkūdījis, taču laikus bijām vienojušies, ka neko nestāstīsim, teiksim, ka visu paši. Esmu no Valmieras puses, un mamma man vēlāk teica, ka viņi bija braukuši turp un interesējušies, kas es tāds. Taču nekāds sods mani ne universitātē, ne kā citādi neķēra.

Gadu pēc notikušā, 1990. gada martā, jūs, vairāki akcijas dalībnieki, tikāties “Padomju Jaunatnes” redakcijā un stāstījāt, ka galvenais mērķis esot bijis pievērst sabiedrības uzmanību problēmai, izkustināt ierēdņus. Mūsdienās, atmodas kontekstā, Tereškovas ielas akcijas jēga gan šķiet dziļāka.

Teorētiski tāda tā doma jau toreiz bija – ka jaunajiem speciālistiem pēc augstskolas beigšanas nav kur dzīvot. Tādas vispārējas frāzes. Taču bija arī politiskā doma, par kuru tā laika avīzēs vēl daudz rakstīt nevarēja. Tas bija Tautas frontes laiks. Es darbojos Vides aizsardzības klubā, piedalījos visādās manifestācijās un gājienos.

Toreiz politiskā aktivitāte bija tik liela, ka studentiem tikai vajadzēja piespēlēt ideju, un viss notika. Protams, apakšā visam bija cīņa pret iebraucēju privilēģijām, pret migrantiem. Tas pats, kas “Metro nav draugs” gadījumā.

Dzīvokļu jautājums bija ļoti sasāpējis – ka vietējiem, latviešiem, nav kur dzīvot. Tur Brigita Zeltkalne daudz iedvesmoja. Viņa toreiz pie mums atsūtīja arī ārzemju korespondentus. Paši jau mēs neko nereklamējamies. Bet uzskatu, ka rezultāts mūsu akcijai, ņemot vērā, ka rīkojāmies uz dullo, bija pat ļoti labs.Saistītie raksti

“Padomju Jaunatne” toreiz rakstīja: “Skaitļos izteikti akcijas rezultāti ir šādi: saņemti divdesmit dzīvokļi jaunajās mājās, piešķirtas piecas pagaidu dzīvojamās platības, divi dzīvokļi – senāk celtās ēkās bez labierīcībām. Par vairākiem informācijas nav. Bet divus dzīvokļus – Tereškovas ielā – vēl aizvien apdzīvo akcijas dalībnieki.”

Kā domājat, vai čeka ar savu ziņotāju palīdzību jūsu operāciju toreiz uzmanīja?

Droši vien. Pieņemu, to varēja izdarīt vēlāk, kad jau bijām liels bars. Bet to gan var teikt, ka viņi to situāciju nekontrolēja. Klāt netika un, ko darīt, nezināja. Visus divarpus mēnešus. Katrā gadījumā informācija par to, ko grasāmies uzsākt, nebija noplūdusi. Tas nozīmē, ka ziņotāju nebija.

December 7, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atklāta saruna ar Lidiju Lasmani

Viss raksts: https://www.apollo.lv/7098560/jus-nevarat-iedomaties-kadu-iespaidu-atstaj-50-verdzibas-gadi-atklata-saruna-ar-lidiju-lasmani

“Jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu atstāj 50 verdzības gadi.” Atklāta saruna ar Lidiju Lasmani

Labdien, Lidijas kundze! Paldies, ka uzņēmāt mūs, ielaidāt savās mājās.

Jūs esat daudz intervēta, par jūsu dzīves gājumu ir daudz rakstīts. Piemēram, Baibas Šābertes grāmata “Brīvības cena”, Andreja Verhoustinska filma “Lidija” – šajos darbos ar jūsu dzīves gājumu var iepazīties detalizētāk. Droši vien mēs salīdzinoši īsā raidījumā nevarēsim izrunāt jūsu biogrāfiju. Drīzāk aprunāsimies par to, kas ar jums notiek šobrīd. Kādas ir jūsu šodienas gaitas. Redz, nereti daudzi uz jums skatās kā uz mitoloģisku personu, kura ir gandrīz Olimpa augstumos, bet jūs esat tepat. Ko jūs darāt šobrīd, kā jūs dzīvojat, kā jūs pavadāt laiku un kas ums ir aktuāls?

Visbiežāk man liekas, ka es vienkārši skanu kā tukša muca un esmu tāds muzeja eksponāts, aizkavējies šai pasaulē. Brīžam ir grūti iedzīvoties. Bet pāri visam jau ir tas prieks, ka Latvija ir brīva un tas brīnums ir noticis. Jo tie 50 gadi, kas no simtgadīgās Latvijas ir pavadīti nebrīvē… Es nezinu, vai mēs tagad padomājam par viņiem – lielākā daļa mana gadagājuma cilvēku jau ir aizgājuši mūžībā.

Es vēl kaut kā esmu aizkavējusies šajā pasaulē. Un atliek tikai priecāties par visu, kas tagad notiek. Braucot cauri Latvijai, redzu visus tos jaunos jumtus mājām, to, ka kādreizējie dadžu lauki tiek apstrādāti – man liekas, ka tā Latvija ir, būs un pastāvēs. Tas lielākais prieks ir mūsu brīvība.

Vai jums ir šobrīd kādas savas omulīgas nodarbes, omulīgi rituāli?

Kas jūs harmonizē, dara mierīgu? Kāda ir jūsu dzīves gaita šobrīd?

Mostos ik brīdi ar prieku, ka esmu atkal pamodusies brīvā Latvijā. Jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu atstāj 50 verdzības gadi. Es izjūtu tos, it kā būtu visu šo laiku pavadījusi cietumā. Ja valsts būtu nomirusi, tā vairs nebūtu, es pat nezinu, par ko priecāties. Par to gaismu, ko es no rīta ieraugu? Par to omulību savā siltajā gultā, dzīvoklī un par to, ka es vēl esmu pietiekami vesela?

Es vakar biju “Gorā”, kādā brīnišķīgā koncertā. Cik skaista bija izrāde, cik skaists bija dievkalpojums šodien baznīcā. Es no rītiem sasveicinos ar Radītāju, tas vien jau man rada prieku. Jo man ir 95 gadi, un viņš to labi zina. (Pasmaida.) Un viņš man vēl dod prieku dzīvot un veselību. Un prieks ir par mums, ka mēs esam brīvi, ka mēs esam dzīvi. Skumjas ir, kad es ieslēdzu radio. Paklausos – angļu dziesmiņa skan, tad es pagriežu nākamo staciju – atkal tas pats.

Domāju, nu, tā okupācija vairs nav krievu valodā, bet angļu. Ka drusku par daudz tas notiek varbūt.

Koris “Kamēr” bija atbraucis ar koncertu, un viņi koncertēja vecā krievu armijas bunkuriņā bijušajā aizliegtajā zonā – tur ir tās raķešu vietas. Koris dzied vienā vecā raķešu bunkurā, un tur ir laba atskaņa. Mēs, visi apkārtējie iedzīvotāji, esam sabraukuši savu korīti “Kamēr” paklausīties.

Un te neviens nešauj tās bumbas, bet mēs dziedam savus “Pūt vējiņus”. 

Tik labi tur skan un tik brīnišķīgi – tas man rada prieku. Es vēl tagad priecājos to pieminot.

Jūs ieminējāties, ka sekojat koncertiem, ejat uz koncertiem, uz teātra izrādēm.

Es ievēroju, ka jūs arī braucat tikties ar cilvēkiem pa visu Latviju. Vai Jums ir kādi priekšlasījumi, vai tas tā metodiski notiek vai spontāni?

Varbūt bija jāsāk ar to, ka lielākais ir prieks, ka Latvija pati nāk man pretī, ka viņa mani mīl. Tos 50 gadus pa cietumiem to jau nevarēja just. Tad mani neviens neaicināja nekur.

No manis bija bail. Es atbraucu no Krievijas. Nebija kur dzīvot. Mūs izlika no mājām, tā kā es piederu tai iznīcināmajai grupai, tiem buržujiem, budžiem. Man nebija kur atgriezties.

Mājās es tiku tikai sešdesmitajā gadā. Bet tagad mana tauta draudzējas ar mani.

Tad mūsu mājā bija piebērta aka. Pat ūdeni nevarēja dabūt. Kolhozs tur dzīvoja. Nu labi, to es nepieminēšu. Tagad ir prieks, ja mani kaut kur aicina – es labprāt aizbraucu.

Man bija sagatavots šāds jautājums – cik bieži Jūs tiekaties ar jauniem cilvēkiem un kā jūs saprotaties?

Ir prieks tikties ar tagadējiem cilvēkiem, kas piedzimuši brīvībā. Ar jauniem ļaudīm. Un es viņus saprotu, jo es arī esmu brīvībā dzimusi. Un es zinu, ko tas nozīmē. Es dalos ar viņiem.

To es jūtu no sarunām. Viņiem tas laiks ir gājis garām. Es tajā laikā biju Ulmaņa audzēkne – liekas, ka mēs bijām patriotiskāki. Viņiem tas nav. Viņi visi jau no dzimšanas runā angliski. Un tā ir drusku tā atšķirība starp manu jaunatni un viņu jaunatni. Mēs vairāk cienījām visu latvisko – to es jūtu tagad mazāk.

Bet to pašu mīlestību pret Latviju, savu zemi, to es no viņiem jūtu.

Es izaugu ar to latviskumu. Man šķiet, ka valsts karogs acu priekšā ir bijis gandrīz vai no dzimšanas. Tas tagadējai trīsdesmitgadnieku paaudzei nav tik izteikts. Varbūt pat drusku mazāk. Deviņdesmitajā gadā dzimušajiem.

Tiesa, starp mums ir arī starpība. Toreiz Eiropa bija drusku tālāk, tagad tā mums ir tuvāk. Es vēl redzēju cilvēkus, kā dzīvoja bunkurā un cēla sev māju, jo vecās bija nopostītas pēc kara. Bija atgriezušies pēc kara, un nebija kur dzīvot. Lauzu celmus savām mājiņām, cirtu mežu, būvēju māju blakus. Un dzīvoja vesela ģimene ar bērniem. Dzīvoja zemnīcā pa ziemu, kamēr viņi uzcēla vienu ēku.

Kura ēka bija gatava pirmā, es vairs neatceros. Kaut kā ļoti draudzīgi jaunībā mēs dzīvojām. Gājām viens otram talkā, jo nebija tāda lauksaimniecība kā tagad – ar lieliem laukiem un mašīnām. Bija ļoti daudz tā roku darba 0 tas ir mainījies. Bet lielāks bija patriotisms.

Man ir palicis iespaids, ka ir tas patriotisma vilnis jaunatnē arī šobrīd!

Un turklāt viņi māk savienot to ar to pašu angļu valodu, ar pasaulīgām zināšanām. Un tas tā kā netraucē viņiem būt latviešiem. Kaut gan viena daļa pazūd diemžēl. Viena daļa izklīst pasaulē prom.

Nu toreiz jau arī tas pats bija. Cilvēki izglītojās un Ulmanis skolas cēla. Es vēl to no bērnības atceros. Mājās tika runāts par to. Lielie ļaudis sprieda: tas ir brīnišķīgi, ka viņš ceļ tās skolas. Un tāpat man draugi bija – Ieva bija man liela draudzene, kas arī bija ārzemēs bijusi. Un daudzi… Mums jau arī tas pats bija. Ulmanis pats bija mācījies Anglijā.

Jā! Arī Amerikā. Tā jau bija, tas viss bija. Tomēr – es esmu no laukiem, un man bija tikai piecpadsmit gadi, kad pirmo gadu mācījos Liepājas ģimnāzijā. Tad pēkšņi tajā laimīgajā zemē pāri robežai nāk, nošauj mūsu robežsargus…

Un vēl Dziesmu svētki notiek Latgalē un radio vēl mūsu mājā. Un vectēvs kaut kādas ziņas radio saklausījies. Viņš vienmēr sēdēja pie tā radio, jo vairs nevarēja strādāt. Iznācis uz sliekšņa, es atceros, sauca: “Krievi, krievi, krievi mums tuvojas, krievi nāk…” Kaut kādas ziņas bija saklausījies.

Nu un pēkšņi nāk pāri robežai “augšā puļķīts, apakšā muļķīts”, un mums tas jāpieņem. Jāsāk dziedāt svešas dziesmas. Mūsu ģimnāzijā atnāca jauns skolotājs, kurš ilgus gadus Liepājā strādāja kā mūzikas vadītājs. Mēs visas meitas viņā samīlējāmies un dziedājām viņam nepareizus vārdus.

Kaitinājām viņu. Un viņš lūdzās, nu, dziediet meitas pareizos vārdus. “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Mēs: “Vistai virsū klupām”.

Es skaidri atceros. Nevarēja neko labāku izgudrot. Nu lūk, un tas, izrādījās, nav nekāds joks. Smējāmies par to nabadzību, paši lepni dzīvodami. Iespējams, ka viņi tieši uz robežu dzina cilvēkus – nu tādus nekrievus, aziātus, kuri nekā nesaprata, kur viņiem jāiet, un zēni armijā iesaukti… Tādi apmulsuši viņi sanāca, slikti ģērbti. Mēs smējāmies par viņiem. Jaunībā nesaprata, ka tie cilvēki vienkārši ir… ka viņi vienkārši nezina, ka ar naktskreklu nevar iet uz virsnieku balli.

Es vienmēr domāju, vai tas ir kāds mīts ar tiem naktskrekliem vai tā reāli notika.

Tas tiešām nav joks. Es domāju, ka tagadējā mode to varētu ļoti labi saprast. Tagad jau naktskreklos var staigāt pa ielu arī. Nekāda nelaime nav. Tas ir tā. Tas tiešām tā bija.

Es dzīvoju virsnieku ģimenē. Man – kā no laukiem – kaut kur Liepājā bija jādzīvo, un es ar vienu virsnieka meiteni vienā solā sēdēju, un es arī dzīvoju pie viņiem. Viņas tēvs bija armijas kapteinis, un es redzēju, kāda ir mūsu armija un kāda armija mūs okupēja. Mums ar to draudzenīti, ar kuru mēs kopā dzīvojām, bija apsolīta kadetu balle.

Nu, tās “kundzes” atnāca, tā bija, viņi jau bija skaisti tie naktskrekli. Un ja cilvēks neko tādu nav redzējis, tad tur nav ko faktiski smieties. Tur jau bija grēks smieties.

Jā, man jau arī vienreiz sajuka, man meitiņai bija četri gadi, mēs aizgājām uz Vecrīgu, izstaigājāmies pa kafejnīcām, izrādās, es viņai naktskreklu biju uzvilcis. Tad mammīte aizrādīja, ka tā jau nu nevajadzēja – pa Rīgu ar naktskreklu staigāt.

Jā? Bet viņai patika, viņai bija skaisti.

Kādi Jums šobrīd ir tuvākie cilvēki, kādi cilvēki jums ir apkārtnē?

Nu, manējie jau, protams, savējie. Un apkārtnē man ir apmēram tādi cilvēki kā jūs – tagadējie kultūras cilvēki mani mīl. Tie senākie mani tā kā nemīlēja mani neko daudz. Viņi varbūt nemaz nedomāja par to, vai mani mīlēt vai nemīlēt. Viņi mani nemaz neredzēja.

Jūs domājat to, piemēram, Griguļa paaudzi?

Par Griguļa paaudzi noteikti nē – es jau no viņa vairījos.

No viņa arī rakstnieki vairījās.

Nu, rakstniekus bija vienkārši žēl tajā laikā.

Jā, daudzus salauza, Čaku, piemēram.

Vispār bija žēl cilvēku. Mūs jau lauza visus. Es nešķiroju, man jau nav bailes no tiem čekistiem nemaz.

No varmācības – jā, bet no cilvēkiem nē, jo es ticu Radīšanas stāstam. Un es ticu, ka visus cilvēkus ir radījis Dievs. Mēs patiešām neesam no pērtiķa cēlušies.

Un ja mani ir radījis Dievs, tad arī to manu ienaidnieku – čekistu – ir radījis Dievs. Jo visos mūsos ir sirdsapziņa, un tā jau nav no miesas. Tas ir gars.

Jūs domājat, ka Dievs ir arī čekistus radījis?

Jā. Bet var jau aiziet līdz ļaunumam, jo tas otrs spēks ir tik pat spēcīgs. Briesmīgāks, uzbrucējs, Dievs jau neuzbrūk. Tā gaisma ir tāda mierīga, bet to nevar nodzēst.

Ļaunums kādreiz uzbrūk kā viesulis un cilvēks apmulst. Es esmu to tā sajutusi cilvēkos. Nu kā bija tam manam izmeklētājam, kad mēs strīdējāmies par to grāmatu lasīšanu. (Smaida.) Par tām Anšlava Eglīša “Piecām dienām”. Viņam jau nebija, ko teikt, man viņa žēl palika. Un es teicu, ka es vairs neatbildēšu uz jautājumiem.

Viņš man lika piekrist, ka tā grāmata ir pretvalstiski un nepareizi uzrakstīta, ka Latvija nav okupēta, ka tie ir tīri meli.

Un par to, ka 1941. un 1949. gadā cilvēki tika izsūtīti – par to man bija jāsaka “it kā”. Mēs par to “it kā” sastrīdējāmies. Un es viņam teicu – kā mēs, divi latviešu cilvēki, viens otru pārliecināsim, ka tas “it kā” bija? Es taču jums vairāk neatbildēšu uz jautājumiem, atlaidiet mani.

Viņš smagi nopūtās un teica – tas ir labāk. Saprotiet, mēs bijām uz ceļiem abi, gan viņš, gan es. Nu ko tad lai cilvēks dara?

Viņam gan bija jāzina, uz kurieni viņš iet, kur viņš ir nonācis.

Man jau arī bija jāzina, es varēju nelasīt to grāmatu. Bet es nevarēju nelasīt.

Nu viens jauns cilvēks, pat manas paaudzes cilvēki nevar saprast, kas tur varētu mulsināt.

Bet tas interesantākais ir tas, ka es tās “Piecas dienas” izlasīju tikai tagad.

Mēs jau sākām runāt par jūsu tuvākajiem cilvēkiem. Kuri tie ir? Sākot ar jūsu dzimtu, ģimeni.

Es priecājos par savu ģimeni. Meitas znots, viņi vispār ir dizaineri. Meita dzīvo laukos, viņa glezno ikonas, un dzīvo diezgan nošķirti. Viņai ir trīs bērni. Man ir pieci mazbērni un septiņi mazmazbērni, un viņi visi dzīvo šeit. Un viņi visi ir tik jauki. Un mazbērni atkal ir mākslinieki, visādi citādi jauki, un viņi visi man dara prieku.

Mazmazbērni jau ir izauguši, mazbērni veci palikuši. Es pati esmu aizkavējusies dzīvē. Un paldies Dievam, tā nav mana vaina, man patīk dzīvot, jo Latvija ir brīva un mums iet labi. Un man tiešām patīk, kas notiek, kaut gan dažas lietas varētu notikt labāk.

Ir tādas tradīcijas, ka jūs visi sanākat kopā, vismaz vienreiz gadā? Paskatās, cik kurš garš izaudzis, iegriež robiņu stenderē…

Jā, mums ir Ziemas svinības, kad mēs svinam dzimšanas dienu manai meitai – tas ir janvārī. Un tad visiem apkārt ir tās ziemas dzimšanas dienas, tad mēs svinam kopā. Tad vasarā ap manu dzimšanas dienu jūlijā visi svinam kopā vasaras dzimšanas dienas. Tas notiek Sārnatē. Tad ir lielās lauku kūkas, ar vienu jau vairs nepietiek.

Tādas, uz kurām ar turziņu uzspiež treknas rozes?

Jā, jā, tā ar dzeltenām olām. Nu tas ir piekrastē, tur ir jauki cilvēki, tur Rupenheite tuvumā dzīvo, tad zviedru radi vēl ierodas. Un tad pēdējā laikā visa Latvija ir sākusi svinēt tās manas dzimšanas dienas.

Un tas jūs ir galīgi nogurdinājis.

Un tas nu ir par traku, tas vienreiz ir jābeidz.

Nu, tas pats Arnis nevar beigt.

Arnis tiešām ir ļoti aizrautīgs cilvēks, es nevaru savaldīt viņu vairāk.

Pateiksim skatītājiem, lasītājiem, ko jūs ar Arni Šablovski tagad veidojat.

Nē, nē, par mani nebūs vairāk, es to vairs nevaru. Es teicu, ka es aizbraukšu uz Igauniju. Tur gan es varu palikt, kamēr mana cietuma biedrene vēl ir dzīva.

Tas ir vēl viens jautājums – ir taču vēl kādi cilvēki, ar kuriem jūs gājāt cauri visām tām represijām? Ir šādi cilvēki, ar kuriem jūs turpināt komunicēt?

Jā, no pēdējā apcietinājuma ir igauniete Lagle Pareka. Ar viņu mēs kopā bijām apcietinājumā Mordovijā. Bija arī lietuviete Jadviga Beļauskiene, bet palicis dzīvs tikai viņas dēls, ar kuru mēs satiekamies, viņš Viļņā dara tādu pašu darbu kā mūsu bibliotēkas vadītājs Vilka kungs.

Lagle Pareka man ir palikusi sirdsdraudzene, mēs viena bez otras ilgi nevaram izturēt. Mēs braucam viena pie otras ciemos, viņa te bija pēdējoreiz tikai pirms divām dienām.

Man ir tāds paplašs jautājums. Jūs esat piedzīvojusi vai visu Latvijas valsts pastāvēšanas laiku. Vai jums ir vērojumi, kā mainījusies latviešu mentalitāte laika gaitā – kas ir pazaudēts, kas ir pozitīvs nācis klāt? Jūs, piemēram kādā intervijā devāt mājienu, ka ir iestājies mantas kults. Ka vispirms, nezinu, vajag ledusskapi, mašīnu māju, matu fēnu, un nebūtu slikti, ka būtu riktīga nauda kontā, un tad varētu par tiem bērniem domāt. Jūs arī esat teikusi, precīzi citējot: “Sabiedrībā jūtama nenormāla alkatība”.

Vai jūs redzat mentālas izmaiņas. Kas ir noticis ar latviešiem? Kas ir uz labu un kas uz sliktu?

Kā varētu mainīties tā alkatība – viņi pie tās pieradīs un viņiem tā apniks. Jo nepazūd arī tieksme pēc gara, tā arī pieaug, to arī nevar sadzīt papēžos. Tā arī vienmēr būs, un tā tieksme pēc mantas vienkārši apniks. Jo cilvēki arī tagad sāk bēgt no pilsētas, meklē laukus, meklē mieru. Un tā dzišanās uz pilsētu, mums vajadzētu tādu politiku, ka visa Latvija nevelkas ap Rīgu. Piemēra, Kultūras ministrija varētu mierīgi dzīvot brīnišķīgajās Cēsīs.

Tādas idejas ir bijušas, pārcelt kādu ministriju uz Daugavpili, kādu uz Rēzekni.

Nu, ja mēs mēs nebūvējam “Goram” līdzīgu iestādi Rīgā, tad tiešām jāpārceļas uz Latgali. Es to prieku nesen piedzīvoju – būt “Gorā”. Igaunijā ir drusku savādāk – viņi ir izkaisījuši savas ražotnes un savus cilvēkus pa visu valsti.

Un tomēr, par latviešu mentalitāti – vai viņi ir kļuvuši vājāki, vai viss varbūt ir kārtībā, vai ir lietas, ko pilnveidot?

Tā mentalitāte jau tik ātri nemainās. Tā ir kā mode, tā alkatība – pāries. Mēs ļoti ilgi esam bijuši tādā nabadzībā un no tā jau rodas tā alkatība.

Jūs 14 gadus esat dzīvojusi represijās un apcietinājumā. Sarunās parasti jūsu balsī nav niknuma, nav dzēlīguma, kaut gan pēc tā visa varētu būt. Bet redziet, turpinās jau, notiek tāda grūstīšanās – cilvēki baksta sev krūtīs, – “es, es esmu tas īstais letiņš, nevis tu”. Jūs esat gājusi nopietnām lietām cauri, bet nekad neesat sev bakstījusi ar pirkstu krūtīs – es, es esmu tā īstā latviete, tā īstā disidente. No kurienes jums nāk tā “Jā” elpa, tā kā miers? Tā ir ģenētika? Kurš tas stiprais bija jūsu dzimtā?

Manā dzimtā visi ir stipri. (Smejas.) Viņi visi ilgi dzīvo. Bet garīgā ziņā – esmu iemācīta ticēt Dievam un no bērnības pieņemt to, ko viņš cilvēkiem māca. Un savās cietuma “odisejās” esmu bijusi kopā ar daudziem cilvēkiem, kas mani ir iespaidojuši. Īpaši savā pirmajā apcietinājumā, kad es iegāju cietumā kā pavisam naiva meitene.

Tās divas okupācijas, tie divi ļaunumi, kas saskrējās manā acu priekšā 15 gadu veumā, tas kaut kā nostiprināja to bērnības saprašanu, kas nāca no Dieva, nāca no svētdienas skolas, no manas ticīgās ģimenes.

Es esmu īsts tāds labas, ticīgas ģimenes bērns.

Atceroties to laiku līdz 15 gadiem – tā bija Saule debesīs, māja meža ielokā, visi mani mīl, mana mīļā mamma, mīļais tētis, brālītis, māsiņa. Esmu kāvusies ar gaili un ganījusi vistas jau no sešiem gadiem tur. Un visi dzīvnieciņi ir mīļi vārdos nosaukti, un tu neko vairāk nezini kā to Sauli un debesis.

Svētdienās bija jābrauc uz baznīcu, iejūdza divus skaistus zirgus, visi mājinieki sasēda ratos un brauca uz baznīcu. Kādreiz, kad zirgi bija piekusuši, tēvs teica – nu, kas grib, tie var iet kājām, lai zirgi atpūšas, viņiem pirmdien atkal jāstrādā. Mēs skrējām ar kājām, es ar plikām – kurpītes rokā.

Pie baznīcas nomazgāju kājas, uzvilku savas baltās zeķītes, lielījos ar tām un onkuļa dāvinātām laķenītēm, tās jau nedrīkstēja bojāt.

Tās atmiņas. Tās jaukās. Skola. Pāvilosta. Zvejniecība bija, aizbrauca ar zirgu, atveda butes pilnus ratus no Pāvilostas. Laimes sajūta.

Jā, un pēkšņi sākās ārprāts. Es biju pirmo gadu ģimnāzijā Baigā gada laikā.

Jums bija tikai 21 gads, kad jūs 1946. gadā apcietināja. Tad Jūsu ģimene saskārās ar tām režīma manierēm. Jums tika par to, ka jūs medicīniski palīdzējāt nacionālajiem partizāniem – tolaik mācījāties medicīnu. Man jautājums – ja tas trakums nebūtu sācies, Jūs būtu aizgājusi pa “medicīnas līniju”?

Vai jums kā jaunai meitenei bija skaidri jau mērķi, ko jūs darītu, ja būtu iespējams? Kādus ceļus jūs gribējāt iet?

Es domāju, ka es būtu dakterīte, bet to īsti nevar zināt. Es varbūt arī kādu filozofiju būtu pastudējusi.

Jūs ieminējāties par Zviedrijas radiem. Jūs esat dzimusi Ulmales pagastā, nu, turpat ir Jūrkalne, Užava un citi miesti, no kuriem cilvēki bēga pāri uz Gotlandi. Cik saprotu, Jūsu radi aizbrauca. Kāpēc jūs neizbraucāt? Jūs taču arī bijāt piekrastes cilvēki.

Mēs gaidījām pēdējo laivu, kura neatnāca. Man tēvs bija tajā pēdējā vācu laikā pagasta vecākais neilgu laiciņu. Un tur jūrmalā bija viens lietuviešu bataljons, kuram bija jāapsargā jūra.

Tēvs aizveda speķi vāciešiem un citiem neēdušiem, un tad tie lietuvieši nemaz neskatījās, kas tur brauc pāri.

Bet daļu no tiem lietuviešiem tomēr vācieši nošāva Pāvilostā par pienākumu nepildīšanu.

Jā, tā nu bija. Mans brālis aizbrauca ar vienu Pāvilostas zvejnieku. Viņi devās it kā zvejot, un divi vācieši bija pavadībā līdz – tādi bija noteikumi. Un viņi visi četri aizbrauca pāri. Bet viens no tiem vāciešiem, ticēdams savam Hitleram, atgriezās atpakaļ, un tāpēc mēs uzzinājām uzreiz, ka brālis ir ticis pāri. Un tie divi tur palika.

Ja jūs atskatāties uz dzīvē pieredzēto, vai varat pastāstīt par dažiem skaistākajiem brīžiem, ko esat piedzīvojusi, ko esat izjutusi?

Jā, nu mūsu brīvība. Mūs brīvība. Nu daudzi, – daudzi jau to tagad ir aizmirsuši, padzīvojusi ārzemēs, skrējuši pakaļ lielām bagātībām un nezina, ko nozīmē brīvība. Un tā jau ir tā Dieva dāvana, to jau mēs paši nenopelnījām. Ne jau ar tām barikādēm vien. Tikai tas prieks bija, ka viņš tās barikādes atļāva. Tie jau nebija nekādi lielie ierakumi pret tādu pārspēku. Un nekas jau nav mūžīgs, tādas varas sabrūk vienkārši.

Jātur, kamēr Latvijai klājas tik labi, cik tai klājas.

Jūs tomēr pozitīvi vērtējat šo laiku?

Es jautāju par jūsu skaistākajiem brīžiem un sajūtām. Ko jūs novēlētu mūsu skatītājiem un lasītājiem, kur meklēt tos brīžus un tās sajūtas?

Man viņus dod Dievs. Mani viņš vienkārši apber ar labumiem. Viņš man dod to visu. Es domāju, viņš man liek mīlēt manu Latviju, un es jūtu, ka cilvēki atsaucas tai. Arī mani mīl. Ja Rimants mani nemīlētu, viņš nenāktu pie manis te runāties. (Smaida.) Es vienkārši to sajūtu un esmu priecīga par to.

Un es saku Dievam paldies, ka viņš mani ir ielicis visskaistākajā zemē, visjaukākajā tautā. Zemē un tautā, kuru es mīlu.

Sajūtu arī mīlestību no savas zemes un tautas. Tā ir neiedomājama sajūta, ka visa tauta svin manu dzimšanas dienu un mīl mani. Tas jau nāk no Dieva, tas vairs nav no cilvēka.

Paldies par sarunu, paldies par pozitīvu lādiņu!

Jūs mani aizvadījāt līdz tādai lietai, es par to nebūtu šodien domājusi. (Smejas.)

Lai jums visas lietas labi notiek!

November 18, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nacionālie partizāni. Blūma – Pārupa grupu aktivitātes

plavinas.simplesite.com
http://plavinas.simplesite.com/446749867?fbclid=IwAR2L80XQl4fALpy60SF8iT5gAnkK-QR5-5h1Ya7iLBm6bYto5D1ztDRviGc
Pļaviņas “Laime Saimē”

1945.gada pavasaris – Krustpils un Zīlānu staciju dzelzceļnieki dzirdēja baumas par iespējamo nosūtīšanu uz Krieviju atjaunot tur dzelzceļa satiksmi. 

1945. gada 12. jūnija vakars – Jānis Siliņš visus sapulcināja pie meža Namiķos. Savācās Ēvalds Asaris, Jānis Siliņš no Krustpils Namiķiem, Alfrēds (?) Zieds no Krustpils Catlakšiem (dzimis 1927. gadā), Pēteris Lazdēns no Krustpils Namiķiem, Arvīds Priednieks no Krustpils Namiķiem, Roberts Upīts (?) no Krustpils Zīlāniem, Jānis Ļovāns no Vīpes, Ēvalds Vēveris no Vīpes, Grantiņš Pēteris no Vīpes, R.Krauze no Krustpils dzelzceļa stacijas. Vēl divi bija no Trepes, pievienojas Doļickis. Siliņš un Lazdēns atnesa ieročus – rokas ložmetēju un sešas šautenes. Grupa apbruņojās un devās uz Vilku purvu.

1945. gada 23. – 24. jūnijs – Siliņš un Lazdēns devās uz mājām pēc produktiem. Ceļā sastapa citu grupu: Rihardu Stulpiņu un Oskaru Dedeli no Krustpils Stulpiņiem, Albertu Ķikauku no Krustpils Zīlānu dzelzceļa stacijas (iesauka Partinišs), Paulu Spuldi no Zīlāniem (mašīnists ar iesauku Mārtiņš), Ēriku Bērziņu no Zīlāniem (strādāja Krustpils dzelzceļa stacijā lokomotīvju depo par dežurantu), Kārli Blūmu, bijušo Latvijas armijas virsleitnantu (iesauka Misters). Abas grupas apvienojās. 

Ap 1945. gada 27. jūniju – Grupai pievienojās Eduards Slīps no Vīpes Dreimaņiem. Blūma grupā 1945. gada tad bija 14 cilvēku. Bruņojums – rokas ložmetējs, divi krievu un viens vācu automāts, četras krievu un četras vācu šautenes, sešas granātas, viena TT, viena Walter un viena Parabellum pistole. Blūms ieviesa militāru disciplīnu, apsprieda jautājumu par lielākas grupas izveidošanu.

1945. gada jūlija beigas – Rihards Pārups slepeni pārrodas no leģiona Kaķīšos.

1945. gada augusta sākums – Spuldis ierosināja šķelšanos. No grupas ar viņu aizgāja Ē.Bērziņš, Krauze, Zieds, Upītis, Priednieks, Lazdēns un Siliņš, kuri sāka darboties patstāvīgi. Daži slēpušies grupās pa divi trīs. Daži devās uz mājām un legalizējās.

1945. gada augusta vidus – Blūms uz apmetni atveda brāļus Počkeniekus no Vīpes Kūrāniem, Pēteri Kalniņu, Voldemāru Krūmiņu no Vīpes Plošiem, Pēteri Krūmiņu no Vīpes Kūrāniem, Edgaru Valontu no Vīpes Mežāres stacijas, Spodi no Līvānu pagasta, Puškobronu no Līvānu pagasta, Melānu no Rudzātu pagasta. Grupa slēpās turpat Vilku purvā jau 16 dalībnieku sastāvā.

1945. gada augusta beigas – Blūmu LTS(p)A vadība pārcēla uz štābu pie Jersikas. Viņa vietu ieņēma Pēteris Kalniņš no Vīpes Lukstukroga.

1945. gada septembris – Blūms uzturēja sakarus ar grupu no Līvānu pagasta, kas reizēm viesojās Vilku purvā. Tie bija – Vasaraudzis, Turkopols, Valants un citi.

1945. gada septembris – Rudzātu pagastā notika sapulce, kur no Vilku purva grupas bija Blūms, Ķikauka un Alberts Počkinieks. Piedalījās ap 100 dalībnieku.

1945. gada septembra beigas – Asars, Ķikauka un Rihards Stulpiņš ar grupas vadītāja atļauju devās uz Purniņiem pie paziņas Alberta Avotiņa

1945. gada oktobris – Ķemmēšanas laikā Vilku purva grupa iznīcināta. Slīps Eduards un Priedītis tika nogalināti. Pārējie aizbēga, daļa legalizējās.

1945. gada 13. oktobris – Uzbrukums Brīvzemnieku ciema padomei, kur notika aktīvistu sanāksme. Pieejot pie ēkas, Pārups iemeta pa logu divas granātas. Uzbrukumā nogalināja Aiviekstes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Spārnieku un smagi ievainoja Jēkabpils apriņķa komjaunatnes apriņķa komitejas 2. sekretāru Makarovu.

1945. gada 25. oktobris -Pārups, Ķikauka un Stulpiņš aizdomās par sadarbību ar ar IeTK 1 aizturēja 24 – 25 gadus veco Alīdu Grāvīti no Salassmaniem, kuru pēc nopratināšanas Pārups nošāva un apglabāja ierakumos netālu no Kaķīšiem.

1945. gada oktobra beigās – Četru dienu laikā mežā divus kilometrus no Kaķīšiem uzbūvēja bunkuru ziemošanai. Nosūtīja Rasmu Riciku kā sakarnieci pie Blūma. Pēc citiem datiem, būve notika oktobra sākumā.

1945. gada novembris – Sanāksme Riharda Stulpiņa mātes Almas Stulpiņas mājās Stulpiņos. Bez pārupiešiem 4. novembrī ieradās vēl pieci – vienam no viņiem bija pseidonīms “Rusiņš”, vēl divi – Blūma štāba pārstāvji, citi divi – Oskars Dedenis un Doļickis (agrāk strādāja par apgaitnieku Krustpils dzelzceļa stacijā). 6. novembrī ieradās Blūms. Vēl piedalījās Rasma Riciks, Velta Garais, Maiga Stulpiņa (Riharda Stulpiņa māsa) un Alvīne Stulpiņa (55 gadi) ̶ Blūma tante un Riharda Stulpiņa māte. Vēl bija kāds Arnolds, kas bija ieradies no Kurzemes katla un nebija stājies uzskaitē. Pēc sapulces Pārups piedāvāja uzbrukt Krustpils IeTK vietējai nodaļai, ko pārējie neatbalstīja iekrišanas riska dēļ.

1945. gada 9. – 10. novembris – Tikšanās ar Pārupa paziņu Irmu Upīti Leitānos, kur Pārups lūdza savest kopā ar grupām Medņu pagastā. Irma solīja pārupiešiem palīdzēt, jo esot viena grupa, kur uzticami cilvēki.

Ap 1945. gada 13. novembri – Pārups (pēc viņa priekšlikuma) un Ķikauka izveda no mājas un nošāva Ģībieti no Krustpils pagasta Krogu salas. Asars ar ar Stulpiņu stāvēja sardzē.

1945. gada 13. (vai 11.?) novembris – Apmainoties ar parolēm, iepazinās ar Alfredu Auziņu un Elmāru Kalniņu no Ezēniem. Pēc tikšanās devās uz Ezēniem pie Auziņa tēva – Pētera Auziņa.

1945. gada 17. – 18. (vai 12.) novembrī – Grupa mēģina atkārtotu uzbrukumu Medņu ciema padomei pēc iepriekš izstrādātā plāna. Kā “ēsmu” izmantoja kādu Cauni. Plāns nenostrādāja, tāpēc pagasta izpildkomiteju tikai apšaudītja, iemeta granātas, bet tās nesprāga. Tad uzbruka Medņu veikalam.

1945. gada novembra beigās – Pie Ezēniem uzbūvēja vēl vienu bunkuru. 1945. gada 3. decembris – Mēģinājums nogalināt Krustpils pagasta pilnvaroto Jāni Kalniņu no Rusuļiem.

1945. gada 5. decembris – Pārups un Ķiķauka 19:00 ar sakarnieces Rasmas Riciks (Zīlānu ciema padomes sekretāres) palīdzību uzbruka Zīlānu ciema padomei, kur tobrīd strādāja Jēkabpils apriņķa komisariāta iesaukšanas komisija. Nogalināja Zīlānu ciema padomes priekšsēdētāju Nilu Lozovski, komisijas locekļus ̶ apriņķa kara komisariāta 1. daļas priekšnieku vecāko leitnantu Nikolaju Daujenko, Pēteri Lejnieku no Zīlāniem, apriņķa kara komisariāta darbinieku Aleksandru Balodi un iznīcinātāju bataljona kaujinieku Jāni Ciniņu.

1945. gada 10. – 12 decembris – sešatā uzbruka Aiviekstes izpildkomitejai. Plāns bija iemest ēkā 2 – 3 granātas, pēc tam tur ielauzties un nošaut visus darbiniekus un iznīcinātājus, kas būs palikuši dzīvi. Taču tas neizdevās. Pie ēkas Pārups lika Asaram ar šautenes laidi izsist logu, ko viņš izdarīja. Tad Pārups un Ķikauka iemeta tur divas granātas, viena nesprāga. Pēc otras granātas sprādziena iznīcinātāji atklāja pret mežabrāļiem uguni no logiem. Ķiķauku viegli ievainoja kājā, mežabrāļi atkāpās no Aiviekstes izpildkomitejas. Stulpiņš kā grupas sanitārs Ķiķauku nogādāja bunkurā. Pārējie uzbruka Aiviekstes kooperatīva veikalam. Nogalināja padomes priekšsēdētāju, sekretāru un iznīcinātājus.

1945. gada 20. – 21. decembris – Pārupieši četratā uzbruka Medņu veikalam. Pa ceļam Pārups un Auziņš iegāja Rusuļos, kur apšaudīja iznīcinātāja Jāņa Kalniņa māju. 1945. gada Ziemassvētki – Stulpiņš, Pārups, Auziņš un Kalniņš svinēja Krustpils pagasta “Staģos” pie atbalstītāja Eglīša ģimenes. Ķikauka ievainojuma dēļ palika bunkurā. Pie Eglīšiem vēl bija Rasma Riciks, Velta Garais, Līvija Ozols, Eglīša māte.

1946. gada 1. janvāris – Jauno gadu mežabrāļi sagaidīja Alberta Avotiņa mājā Purniņos kopā ar Martu Avotiņu. Vēl tur bija Rasma Riciks, Velta Garais, Elvīra Kurziniks. Divos naktī pievienojās arī Gostiņu skolas skolotāja Vera Irbīte un astoņpadsmitgadīgā Velta Grīnfelde. Vera Irbīte un Pārups kaut ko esot pārsprieduši. Irbīte ar Pārupu bija saistīti sakarā ar Krustpils iznīcinātāju vada kaujinieku Nikolaju Dovičenko. Pārups Irbītei uzdeva drukāt uz vaskadrānas lapiņas, kuras mežabrāļi pavairoja, jo viņiem bija rotators. Pārupa sieva grupai ziņoja, ka kāds Ziķers – Zītars , kas dzīvo pie Madonas dzelzceļa, teicis, ka Kalsnavas grupa grib sazināties ar Pārupa grupu.

1946. gada 2. janvāris – Pārups, Stulpiņš, Auziņš un Kalniņš tikās ar Kalsnavas grupu.

1946. gada 5. – 6. janvāris – Pārupa sieva atveda no Kalsnavas grupas Pēteri Lāci (Maršals) un Pēteri Lazdānu (Jaunais) no Aiviekstes pagasta. Kopīgi izstrādāja plānu uzbrukumam Gostiņu pilsētas izpildkomitejai un citām pilsētas iestādēm.

1946. gada 6. janvāris – Astoņi mežabrāļi ar tumsas iestāšanos devās uz Aiviekstes pagastu, kur tikās ar Kalsnavas grupu. Ap 1000 vakarā mežabrāļi uz dzelzceļa netālu no Gostiņiem tikās ar vēl septiņiem kaujiniekiem, no kuriem 2 bija no Kalsnavas grupas: Jānis Līcis (Jefreitors), otrs – Vecais, četri Pļaviņu lauksaimniecības skolas audzēkņi, no kuriem divi ar pistolēm, bet divi bija neapbruņoti. Septītais bija Zīters, bruņots ar rokas ložmetēju. Pēc tam uzbruka Gostiņu izpildkomitejai, telegrāfam, un apšaudīja vairāku pilsētas padomju un partijas darbinieku dzīvokļus.

1946. gada 9. janvāris – Desmit mežabrāļi devās uz Medņiem, lai uzbruktu izpildkomitejai, pa ceļam iegriezās pie Bimšteina, lai iepazītos ar situāciju. Tad mežabrāļi devās uz izpildkomiteju. 200 metrus no tās atstāja pajūgu slēpnī, ko apsargāja Vecais. Asars paņēma tola kasti un visi devās pie izpildkomitejas ēkas. Tad Pārups pavēlēja Stulpiņam un Lazdiņam 100 metrus no ēkas Krustpils virzienā novietot ložmetēju ar uzdevumu, ja tuvosies iznīcinātāju papildspēki, apšaudīt tos no ložmetēja. Pārējie septiņi devās pie izpildkomitejas, kas izdevās, iznīcinātājiem neko nemanot. Apstājušies pie šķūņa, Pārups un Lācis piegāja pie izpildkomitejas durvīm, iemeta pa logu granātu istabā, kur pēc Auziņa tēva norādes bija iznīcinātāji. Tiklīdz granāta uzsprāga, Auziņš paņēma tola kasti, pienesa to pie loga, kur to bija paredzēts iemest. Kad tola kaste bija pie loga, Pārups aizdedza bikforda auklu, bet Auziņš iemeta to ēkā pa logu. Paši mežabrāļi aizbēga 200 – 300 metrus pa ceļu Sāvienas virzienā, tad apstājās un gaidīja sprādzienu. Pēc tam uzbruka un nodedzināja Medņu veikalu.

1946. gada 10. janvāris – Rasma Riciks Pārupa grupai pirka baterijas radioaparātam.

1946. gada janvāris – Iznīcinātāji nesekmīgi ķemmē Kaķīšu mežu.

1946. gada 17. – 18. janvāris – Grupai pievienojas atbalstītājs Avotiņš no Purniņiem.

1946. gada 18. janvāris – Arestēta Rasma Riciks. 1946. gada 21. janvāris – Iznīcinātāju uzbrukums Kaķīšu bunkuram. Mežabrāļi spēj izlauzties no aplenkuma, Pārupu ievaino.

Līdz 1945. gada 30. janvārim – Mežabrāļi slēpjas pie Bērziņa Kauperniekos, tad devās uz Ezēnu bunkuru. Pārupam sniedza medicīnisko palīdzību. Starp mediķiem minēti Ogriņš no Sāvienas, Melnbārde no Madonas un Audrings (Ogriņš?) no Medņiem. Grupa pārcēlās uz Kalsnavu, kur slēpās līdz 1946. gada maijam.

1946. gada 9. februāris – Čekas aģenta Jāņa Klimkāna specgrupa ieguva Pārupa sakarnieka uzticību.

1946. gada 25. februāris – Saikavas pagasta Dambīšos čekistu operācijas laikā nogalina Kārli Blūmu.

1946. gada 6. maijs – Nogalina iznīcinātāju Kalniņu no Rusuļiem. Iznīcinātājiem Zemīšiem no Medņiem pārupieši atņēma ieročus – vienu automātu, divas šautenes un ap 220 patronu

1946. gada 14. – 15. maijs – Pārups, Ēriks Jukna, Alberts Ķikauka, Elmārs Kalniņš, Pēteris Lācis, Knauers, Pēteris Lazdiņš, Ēriks Konvals devās uz Aiviekstes pagastu un nošāva Aiviekstes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Šteinbergu un vēl četrus padomju darbiniekus (no 9 cilvēku sastāva). Pēc uzbrukuma Aiviekstes ciema padomei nācās pie dzelzceļa atsist sarkanarmiešu uzbrukumu, nogalinot suni ar pavadoni. Tad grupa atkāpās mežā. Kalsnavas bunkurā Pārupa grupa palika līdz maija beigām.

1946. gada 20. maijs – Pārups, Auziņš, Ķikauka, Asars, Lazdāns, Konvals, Juhna, Vecais un viens no Lāčiem uzbruka veikalam un iznīcinātāju dzīvokļiem Vietalvā. Atņēma divas šautenes un automātu. Uzbrucēju grupa.

1946. gada 21. maijs – Uzbrukumā Vietalvas pagasta namam piedalījās Pārups, Auziņš, Asars, Lazdāns, Konvals, Juhna, Lāči.

1946. gada maija beigas – Pārupa grupa devās uz Ezēnu bunkuru, kur apvienojas ar Šmita grupu no Medņu pagasta Melderēm.

1946. gada 12. (15.?) jūnijs – Uzbrukumā Mētrienas pagastā sagrāva izpildkomiteju, klubu un sakaru mezglu. Nogalināja pilnvaroto Aleksandru Šipunovu un iznīcinātāju bataljona komandieri Mētrienas pagastā Andreju Kaufeldu, ievainoja Iekšlietu ministrijas kaujiniekus Ivanu Kļepcovu, Jāzepu Kucki, Andreju Utinānu un Madonas Iekšlietu ministrijas rajona nodaļas šoferi. Sagūstīto vidū bija kultūras nama vadītāja Jemeļjanova un Valdis Kaufelds, aplaupīja iznīcinātāju Vītolu, kam atņēma šauteni un pārtiku. Atņēma patronas un pārtiku vēl vienam iznīcinātājam. Pēc kāda laika sākās kauja ar septiņiem iznīcinātājiem, kur vairākus no viņiem ievainoja.

1946. gada 18. jūnijs – Pārups iecerēja veikt vairākus vērienīgus uzbrukumus, lai radītu lielāku prestižu mežabrāļu darbībai. Tādēļ grupu sadalīja. Akcijām Krustpils un Medņu pagastos izdalīja jaunu grupu adjutanta Auziņa vadībā.

1946. gada 20. – 21. jūnijs – Pārupa grupas 14 kaujinieki devās uz Madonas apriņķi, lai veiktu tur uzbrukumus.

1946. gada 21. jūnijs – Uzbrukums Kalsnavas veikalam un aptiekai.

1946. gada 1. – 2. jūlijs – Plānoja uzbrukumu Vesetnieku pagasta izpildkomitejai. Pārupiešus iznīcināja Nogalināja: Rihardu Pārupu, Rihardu Stulpiņu, Albertu Avotiņu, Pēteri Lāci, Jāni Lāci, Āboliņu Zigfrīdu Bimšteinu, Ēriku Juknu, Teodoru Šmitu un Uldi Šmitu. Aizbēga pieci: Nikolajs Ošiņš, Knauers Alberts Ķikauka (ievainots abās kājās), Ēriks Konvals (ievainots labajā rokā ar 3 lodēm un labajā krūšu pusē), Pēteris Lazdāns, ievainots kājā. Pie Ķikaukas, Konvala un Lazdāna pievienojās Rūrāns un Jānis Gulbis, slēpjoties Aiviekstes pagastā. Ošiņš, “Vecais” un Jānis Šmits slēpās Sāvienas pagastā. Sagraujot Pārupa grupu čekisti ieguva: trīs rokas ložmetējus, četrus automātus, deviņas dažādas šautenes, 27 rokas granātas un virs 8 tūkstoši dažādu patronu. Pārupa grupu naktī uz 2. jūliju ielenca kādā šķūnī Vietalvas pagastā. Pieciem mežabrāļiem esot izdevies izrauties no aplenkuma, pārējie esot kaujā krituši.

November 4, 2020 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Itas Kozakevičas sirds sadega par Latviju

neatkariga.nra.lv
https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/328274-itas-kozakevicas-sirds-sadega-par-latviju?utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect&utm_medium=site&utm_source=nra.lv
Itas dzīve un attieksme pret jēdzienu „brīvība” pierādīja, ka ir iespējama godīga, intuitīva, caur sirdi un saprātu ejoša politika – bez divkosības, bez „pirkšanas – pārdošanas” attiecībām, bez meliem un solījumu nepildīšanas. Bez tā visa, kas šodien ir politikas norma.

Tas, ko darīja Ita Kozakeviča, šodienas politiķu vairumam būtu pārsteigums: viņa, ievēlēta par Augstākās Padomes deputāti (viņa arī balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gada 4. maijā), regulāri brauca tikties ar saviem vēlētājiem. Un ne tikai tikties: Ita arī palīdzēja risināt viņu problēmas.

Bijušais tautfrontietis Armands Melnalksnis savā grāmatā „Zvaigznei tikai stunda. Itas Kozakevičas laiks” ievietojis arī Silvijas Šimfas atmiņas par Itu: „Es Itu apbrīnoju: rīta cēlienu nostrādājusi Augstākajā Padomē, pēc tam nobraukusi lielo ceļa gabalu līdz Jēkabpilij, viņa pieņēma un uzklausīja cilvēkus līdz vēlai nakts stundai. Turklāt situācijas un problēmas, ar kurām cilvēki nāca, bija sarežģītas un smagas, jo pats laiks toreiz (1990. gadā) bija grūts – naudas devalvācija, talonu sistēma, īpašumu dalīšanas epopeja, degvielas un kurināmā trūkums… Itas toreizējais fenomens sakņojās viņas cilvēciskajās īpašībās – tāpēc Ita bija pieņemama visdažādākajiem sabiedrības slāņiem – kā latviešiem, tā nelatviešiem, gan Rīgā, gan tālu ārpus tās, mazpilsētās un laukos.”

Ita, poliete pēc tautības, iedzīvināja Latvijā Polijas brīvības cīnītāja, Polijas nacionālā varoņa Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Andrzej Bonawentura Kościuszko) slaveno teicienu „Par jūsu un mūsu brīvību!”, skaidri pasakot, ka brīvība ir katras valsts un katras nācijas galvenā eksistences iespējamība un ka „mūsu brīvība” nevar būt svarīgāka par „jūsu brīvību” – tās abas ir vienlīdz nozīmīgas. Pat vairāk, tās ir cieši saistītas viena ar otru: bez jūsu brīvības arī mēs būsim nebrīvi… Ir skaidrs, ka tieši Ita Kozakeviča, kura kļuva par Latvijas Poļu savienības priekšsēdētāju, spēja pārliecināt ļoti daudzus cittautiešus nostāties LTF un brīvības pusē. Bijusī tautfrontiete, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete atzina, ka Ita 1989. gadā kļuva par pirmo diplomāti starp Latviju un Poliju, kaut arī Latvija tolaik vēl nebija atguvusi neatkarību.

Itas sirsnība un nesavtīgā kalpošana cilvēkiem rezultējās ar viņas iekļaušanu tautas aptaujā par goda nosaukumu – „Sieviete Latvija”. Tas notika 1990. gada jūnijā. Toreiz draudzīgā konkurencē kopā ar Itu piedalījās žurnāliste Aīda Prēdele, sabiedriskā darbiniece Inguna Ebela, šo rindu autore – laikraksta „Atmoda” galvenā redaktore, un… šķiet, vēl kādas sievietes. Vairs neatceros detaļas, bet konkursa noslēguma pasākums notika Cēsīs, un klātesošie citē manis teiktos vārdus aizkulisēs: „Tā var būt, tā būs tikai viņa. Tādi konkursi pie mums vairs nedrīkst notikt. Jo Ita ir vienīgā.” Tautas balsojumā tiešām uzvarēja Ita, un šādi konkursi pie mums vairs nekad nav notikuši. Jo Ita patiešām bija vienīgā.

Domāju, ka politiskā dzīve mūsu valstī būtu citādāka nekā tagad, vismaz cinisma un melu un būtu mazāk, ja starp mums dzīvotu un strādātu Ita Kozakeviča. Protams, ir grūti pateikt, kura partija no esošajām būtu Itai piemērota, visticamāk – viņa veidotu savu partiju. Tas būtu viņas ideālais skatījums uz lietu kārtību. Bet viņas tik sen vairs nav, un spēcīgais, skaidrais politiskā godīguma kritērijs ir zudis līdz ar Itu Kozakeviču.

… Kad 1990. gada 28. oktobrī „Atmodas” redakcijā uzzinājām par Itas pēkšņo nāvi Itālijā, Tirēnu jūras viļņos, pār mums nolaidās melns neizpratnes un sāpju plīvurs. Kāpēc?! Kāpēc tieši Ita? Kāpēc tieši gaišajiem, labajiem cilvēkiem jāaiziet pirmajiem? No telefonsarunām ar tiem, kuri bija kopā ar Itu viņas dzīves pēdējās minūtēs, uzzinājām, ka viņai nav izturējusi sirds… Iespējams, varbūt. Izmeklēšana nedeva nekādu skaidrību. Bet Itas izvadīšanas dienā Latvijas cilvēki atnesa tik daudz ziedu, ka tie runāja skaidru valodu: mēs tevi mīlam, Ita. Mēs zinām, ka tava sirds sadega par Latviju.

Itas Kozakevičas teiktais

  • Saglabājot ticību – nevis to virspusējo, kura izpaužas tikai kaut kādos simboliskos žestos, bet to dziļāko, mēs saglabājam milzīgu pārliecības spēku, labvēlīgās attieksmes spēku, kas mums ļoti palīdz. Man tas ļoti palīdz. Citkārt pārņem bailes vai nedrošība, un tieši tad dziļākā ticība dod cilvēkam tik lielu, pārliecības pilnu mieru, ko varētu tiešām novēlēt visiem. Tā ir liela spēka apziņa.
  • Es ticu vēstures gaitai un tās mācībai – visam pienāk reiz laiks. Haoss un nekārtība nevar būt mūžīga. Absurda dzīve nevar būt mūžīga. Beidzot ir jāizšķiļas kaut kam saprātīgam

October 28, 2020 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Izdota grāmata par politieslodzīto Gunāru Freimani

lsm.lv
Brīvs cilvēks nebrīvā valstī – izdota grāmata par politieslodzīto Gunāru Freimani

“Laikā, kad nebija nekādu cerību, viņš bija brīvs cilvēks nebrīvā valstī” – tā par Gunāru Freimani viņam veltītajā, tikko iznākušajā grāmatā saka literatūrzinātniece, politiķe Janīna Kursīte.

Brīvs cilvēks nebrīvā valstī – izdota grāmata par politieslodzīto Gunāru FreimaniBaiba Kušķe00:00 / 05:18

Gunāra Freimaņa vārds ir Latvijā nepelnīti maz zināms, kaut arī viņš visu mūžu bija dedzīgs, nesalaužams Latvijas brīvības cīnītājs, par ko viņš padomju cietumos kopumā pavadīja 17 gadus.

Gan viņa liecības par apcietinājumiem, gan viņa dzejoļi un prozas darbu fragmenti tagad apkopoti grāmatā “Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta”. Tajā lasāmas arī citu cilvēku atmiņas par Gunāru Freimani un publicēti fragmenti no čekas aģentu ziņojumiem par Gunāra Freimaņa tā saukto “pretvalstisko darbību”.

“Viņi devās pie viņa, bija šī pirmā kratīšana, un viņi atrada šīs grāmatas un šo ierakstu dienasgrāmatā “Sibīrija – latviešu tautas kaps”. Šis bija pirmais teikums, par ko viņš pats dabūja Kolimu un, teiksim, iespēju skalot zeltu. Tikai par šo vienu teikumu faktiski.” Grāmatas sakārtotāja un komentāru autora Arņa Šablovska stāstītais norisinājās 1946. gadā, kad Gunāram Freimanim bija tikai 18 gadu. Atbalstot savu skautu vadītāju, viņš nesa viņam uz cietumu paciņas un grāmatas no viņa mājas, čeka viņu izsekoja, “izošņāja” viņa dienasgrāmatu un viņam tika piespriesti 10 gadi apcietinājumā.

Otro reizi viņu apcietināja 1964. gadā par aizliegtu trimdas autoru darbu priekšā lasīšanu un režīmam nepieņemamu dzejoļu sacerēšanu un izplatīšanu jeb oficiālajā žargonā – par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Sods bija pieci gadi stingrā režīma nometnē.

Trešā reize bija 1983. gads. Arnis Šablovskis stāsta: “Trešā reize ir šī tiesa, kad viņu tiesā kopā ar Gunāru Astru. Tā ir viena lieta.

Un tiesā gan par to, ko viņš bija rakstījis, publiski lasījis, gan par trimdas grāmatu pavairošanu.

Būtībā tā bija arī daļa no Astras lietas, ka viņi pavairoja šos trimdas rakstnieku darbus.”

Grāmatā publicēti fragmenti no čekas aģentu ziņojumiem par Gunāru Freimani. Piemēram, 1975. gada martā aģents Tercis ziņo, ka Pērnavas ielas 23 dzīvoklī tiek plānota par pretpadomju darbību kādreiz sodīto tikšanās, kuras laikā iecerēts lasīt Gunāra Freimaņa, kā arī buržuāziskās Latvijas dzejnieku Breikša, Asara un citu ideoloģiski kaitīgus darbus.

Viena no iespaidīgākajām grāmatas daļām ir paša Gunāra Freimaņa prozas darbi – “Vēstījums par Kolimu”, “Nāves kuģis”, “Izmisuma saltā elpa” un citi, kuros viņš aprakstījis savu patiešām ļoti skaudro izsūtījumu pieredzi.

Pēc piedzīvotā gluži vai neticami, bet tas viņu nesalauza, kaut arī nolaupīja jaunību, veselību un pilnvērtīgu ģimenes dzīvi, kaut arī viņš ļoti mīlēja savu sievu Dainu un abas meitas.

“Mēs aizmirstam, ka viņi – pat Gunārs Astra, pat Lidija Lasmane un Gunārs Freimanis, bija dzīvi cilvēki,” atzīmē Arnis Šablovskis. “Viņi bija vienpatņi, no lielākās daļas sabiedrības uzskatīti par dīvaiņiem, trakiem, kas bojā savu dzīvi, savu līdzcilvēku dzīvi, jo tik un tā jau nekas nemainīsies, ko tad viņi tur tā ākstās… Protams, šis spiediens bija. Bet viņš totāli izvēlējās šo savu ceļu, viņš to izjuta kā savu aicinājumu. Ar domu – ja neviens neieguldīs, tad Latvijas nebūs, tad Latvijas idejas pat nebūs.

Tieši šī iemesla dēļ ir šī grāmata, lai atgādinātu par viņa personību, jo viņam ir sava vieta, savs ieguldījums, lai mēs atgūtu Latvijas valsti.”

Grāmatā aptaujātie cilvēki, kas Gunāru Freimani pazina tuvāk, raksturo viņu kā bezkompromisu cilvēku, absolūtu cīnītāju, kurš bija arī gatavs aiziet bojā par savu dzimteni.

Gunārs Freimanis mūžībā aizgāja 1993. gadā, un Latvijas Radio fonotēka glabā dažus viņa paša balss ierakstus, kur viņš stāsta, kas viņam palīdzēja izturēt Sibīrijas elli: “Kā es izturēju? Es priekšā sev redzēju tādu zvaigzni, it kā vadzvaigzni, un uz tās it kā bija rakstīts “brīva, neatkarīga Latvija”. Un es tos 40 gadus – pa nometnēm dzīvodams ar nelieliem pārtraukumiem –, šo zvaigzni redzēju un gāju uz to. Un tā ir tā mūža misija. Un tur pat nav, ko piebilst. Jo no citurienes nebija spēku kur smelt.”

Arnis Šablovskis arī uzsver, ka Gunāram Freimanim veltītā grāmata nav tikai atskats pagātnē, bet dziļu pārdomu vērts materiāls šodienai. Gunāram Freimanim, piemēram, bija alternatīvs skatījums uz 1990. gada 4. maiju, tā īstenošanas scenārijiem un arī uz tā dēvēto “gaišo” komunistu lietu.

Arī šodien viņa kritiskais viedoklis daudziem var nepatikt, bet nu jau ar laika distanci tajā var atrast arī daudz patiesības un pamudinājumu – beidzot izrunāt to, par ko tik ilgi klusēts.

Arnis Šablovskis spriež: “Būtībā te ir vieta nopietnai, profesionālai konferencei par Latvijas Komunistiskās partijas vietu pagātnē un ietekmi uz tagadni. Es domāju, ka mēs kā valsts esam nobrieduši, lai mēs šo lietu izrunātu. Lai saprastu, kas ar mums ir noticis.

Jo tā Latvija, pēc kuras alkst Lidija Lasmane, pēc kuras alka Gunārs Astra un Gunārs Freimanis, nav tapusi.

Mums tas ir jāatzīst, un jāuzdod racionāls jautājums – kāpēc? Kā mums pietrūkst? Mums pietrūkst garīgā mugurkaula. Šie deviņdesmitgadnieki, viņiem ir stāja, viņi ir iecentrēti. Un mums arī tagad vajag jau no mazotnes garīgi iecentrētus cilvēkus. Un par to Gunārs Freimanis un visi šie cilvēki iestājās.”

Grāmatas nosaukumam “Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta” izraudzītas Gunāra Freimaņa dzejas rindas. Viņa dzeja kopumā plaši pārstāvēta viņam veltītajā grāmatā, tajā ir arī bagātīgs fotomateriālu klāsts.

October 7, 2020 Posted by | Vēsture | 1 Comment

%d bloggers like this: