Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Kaut viens čekists atvainotos!

Politiski represētās Maijas Bergmanes dzīves stāsts

Maija Bergmane, kura ir arī aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa māte, ir politiski represētā. Pēc tam kad decembrī internetā tika publiskota daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb čekas maisiem, sabiedrībā tas raisīja lielu interesi un dažādas runas par aģentu kartītēs lasāmajiem uzvārdiem. Bet M. Bergmanei tas izraisīja pretrunīgas izjūtas. Viņa vēlējās dalīties pārdomās ar “Latvijas Avīzi”, ko VDK darbība un čekas maisi nozīmē represētajiem cilvēkiem.

Atrāva vaļā rētas
M. Bergmane: Ieslēdzu “Rīta panorāmu”, dzirdu – čekas maisi, ieslēdzu Latvijas Radio, lai noklausītos laika prognozi, bet man stāsta par čekas maisiem. Atveru internetu, bet tur atkal čekas maisi, paņemu avīzi – tas pats. Izsita mani no sliedēm. Esmu stipra sieviete, no stipras dzimtas, bet nevaru savākties. Dzeram ar dēlu Jāni kafiju, viņš ir neizpratnē: mammu, kas ar tevi notiek? Asaras birst. Vakarā apguļos, un man uzpeld atmiņā daudzas Sibīrijā, bet īpaši pēc atgriešanās Latvijā pārdzīvotās ainas. Manām abām draudzenēm, kuras arī ir represētās, tieši tas pats. To, ko es varu piedot, es nevaru aizmirst. Tās rētas mums jau bija aizdzijušas, bet atrāva to kreveli vaļā. Varbūt ne līdz galam, bet atrāva. Būtu aizveduši tos maisus uz mežu, sadedzinājuši un melnu krustu virsū.

Vēsturniekiem ir sava misija – viņi raksta vēsturi. Bet tā ir mūsu likteņu vēsture. Es saprotu, tā ir jāizgaismo, bet man personīgi tas neko nedod. Es nerunāju par jauniem cilvēkiem, kuriem ir jāzina mūsu vēsture, bet mums tas ir garām. Kaut vai viens čekists televīzijā mums atvainotos, vismaz tiem, kas vēl ir dzīvi. Par to, ka tomēr savu roku ir pielikuši pie tā, lai mēs nokļūtu Sibīrijā un pēc astoņiem gadiem, atgriežoties Latvijā, piedzīvotu pazemojumus, nicinājumu un visu pārējo naidīgo attieksmi, ko vien pret vienu kulaku ģimeni var paust. 1957. gadā, kad kopā ar mammu un vecmāmiņu atbraucu no Omskas apgabala, man bija tikai septiņpadsmit gadu.

Kad manu tēvu 1940. gadā aizveda no mājām Jēkabpilī un Krievijā nošāva, man bija tikai seši mēneši. Mēs aizbraucām dzīvot pie maniem vecvecākiem Ābeļu pagastā (pašreizējais Salas novads), un tad pienāca 1949. gads. Vecātēva mājā dzīvoja kāda sieviete, pie kuras regulāri piestaigāja kāds pielūdzējs. Mani vecvecāki to piecieta ar dziļu nepatiku, jo viņiem tāda morālā stāja nebija pieņemama. Kaut gan manai ģimenei nekādu pierādījumu nebija, bet, visticamāk, mēs kļuvām par viņu upuriem.

Vecaimātei bija 12 govis un divi zirgi, un ar to pietika, lai viņa nokļūtu izsūtāmo sarak­stā. Mūs cilvēki brīdināja. Mamma paņēma mani un brāli un devās pie vecāsmātes māsas. Arī tur mūs brīdināja, un, lai pārlaistu izsūtīšanas, mēs devāmies pie citiem labi pazīstamiem cilvēkiem. Mums pienesa ziņu, ka vecāmāte, kas palika savā lauku mājā, ir aizvesta uz dzelzceļa staciju, kur jau stāvēja lopu vagoni. Man bija deviņi gadi, un es labi atceros, kā mēs viņu meklējām pa tiem lopu vagoniem. Sasēdāmies vienā vagonā kopā – mana mamma, bērni un māte, un tā sākās mūsu likteņa hronika Sibīrijā.

Martā Daugava vēl bija aizsalusi, bet vēlāk, kad ledi izgāja, Ābeļu pagasta priekšsēdētājs Stērstiņš no pārdzīvojumiem, ka ir izsūtītas 30 ģimenes un viņu likteņi ir salauzti, ielēca Daugavā. Viņš taču bija parakstījies par šo cilvēku izvešanu.

Rektors taču lika to parakstu
Jāteic, ka es kā bērns izsūtījuma laiku neatceros ar šausmām, jo vecāki par mums ļoti rūpējās, bija ko ēst un mugurā vilkt, bija arī pašiem sava uzcelta māja un netrūka krievu cilvēku laipnības. Mana ciešanu hronika sākās, kad 1957. gadā atbraucu no Sibīrijas, jo tur man nebija jāpārcieš tas, ko nācās pārdzīvot atgriežoties, kad tev mugurā ir pufaika un jāsāk jauna dzīve Latvijā, bet mācoties krievu vidusskolā.

Iestājos Jēkabpils krievu vidusskolas 9. klasē, bet pēc tam Rīgas 4. medicīnas skolā krievu grupā. Nevienai represētajai audzēknei netika piešķirta kopmītne. Paldies manam fizkultūras skolotājam Vītolam, kurš man to izgādāja, jo es nodarbojos ar sportu.
Mūs neuzņēma žurnālistos, juristos un citur, bet izglītoties medicīnā bija iespējams.

Kāds no man pazīstamajiem studentiem slikti mācījās, dzerstījās, nenolika eksāmenu, viņu izsauca un savervēja, un viņš nodeva divus draugus. Tas ir reāls stāsts. Nu tad kā? Rektors taču lika to parak­stu. Es saprotu, ka tā bija sistēma un augstskolu rektoriem bija jāparakstās, jo viņus piespieda to darīt, ja grib palikt amatā. Bet rektoriem būtu jāpieceļas un jāatvainojas studentiem, kuriem viņi sabendēja dzīvi. Tagad mēs visu to palaidīsim, sak, nekas jau traks nav noticis. Latvijas Universitātes bijušais rektors Mārcis Auziņš izstāstīja savu stāstu, un es jums stāstu savējo. Jūs tagad esat tas dvēseles analītiķis. Mārcis ir rektors, bet kas tad es? Žēlsirdīgā māsiņa, kura izbridusi deviņus gadus gulagu. Mums katram ir savs dzīves stāsts.

Daudzi nodevuši savus tuvākos
Strādāju 1. bērnu poliklīnikā Rīgā par medicīnas māsu. Dakteris Peders, lai viņam vieglas smiltis, man sacīja: Maija, tev tomēr vajadzētu iestāties partijā. Medicīnas iestādēs ir subordinācija, un es, būdama māsiņa, vienmēr biju pakļauta ārstam. Partijas jautājumā, protams, ne, bet uzreiz bija skaidrs, ka man pieklājīgi jāatsakās. Kamēr domāju, kā to izdarīt, viņš mani atkal aicināja iestāties. Tad es saņēmos un vaicāju: vai jūs, dakter, vēlaties manu tiešu atbildi, kāpēc es nestāšos partijā? Un tā tiešā atbilde bija tāda, ka es nevaru nodot visdārgāko, kas man ir uz pasaules, – savu tēvu un māti. Mans tēvs 1940. gadā tika izsūtīts un nošauts, bet māte no Latvijas izvesta 1949. gadā. Kopš tā laika viņš nekad neteica, lai es stājos partijā, un pret mani izturējās ar lielu cieņu.

Ir daudzi, kas nodevuši savus tuvākos, jo sabiedrība jau nav viengabalaina – mēs esam dažādi savā būtībā, audzināšanā, mentalitātē…

Čekists noskūpstīja roku un aizgāja
Atmodas sākumā, kad cilvēki vēl nevarēja skaļi runāt to, ko domā, manas kolēģes medicīnas māsas nopirka puķes un aizgāja tās nolikt pie Brīvības pieminekļa. Viņas bija nofotografētas, izsekotas, un manam priekšniekam narkologam Jānim Strazdiņam (tajā laikā Maija Bergmane bija virsmāsa narkoloģijas ambulatorajā dispanserā, kur nostrādāja 21 gadu. – M. L.) piezvanīts. Pēc kāda laika dakteris Strazdiņš saka: nu ir ziepes! Būšot kolektīva sapulce, un tajā piedalīšoties arī VDK pārstāvis, kas pieskatīja mūsu iestādi. Es precīzi nevaru pateikt, kurš toreiz manā ie­stādē bija ziņotājs, bet Bērnu 1. poliklīnikā gan atceros – Mirdza Afanasjeva, Rīgas pasu galda priekšnieka sieva, kura tur strādāja par statistiķi.

Sapulcē, izņemot kadru daļas priekšnieci, neviens nezināja, ka esmu represētā, jo represētie par savu likteni parasti klusēja. Sapulcē cēlos kājās, jo man jau vairs nebija ko zaudēt, un skaidrā krievu valodā pateicu visu, kāpēc manas kolēģes nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Lai mani bērni un mazbērni nepiedzīvotu to, ko esmu piedzīvojusi. Vienai daļai bira asaras, viena daļa bija apjukusi, jo viņi pirmo reizi dzirdēja savu galveno māsu, kura pateica, kāpēc arī viņa iet un ies pie pieminekļa. Visi klusēja.
Kad pavadīju to čekistu, viņš man noskūpstīja roku un aizgāja.

Dzīvoju ar divām mentalitātēm
Manī bija izveidojušās divas mentalitātes – esmu piedzimusi kā latviete, bet daudz ieguvusi no krievu mentalitātes, jo es kā ­jauns cilvēks veidojos Krievijā. Tāpēc es varbūt daudz ko nesaprotu šeit. Kad manī uzdzirkstī latviešu mentalitāte, tad esmu patriote un cīnītāja. Bet, kad uzdzirkstī krievu mentalitāte, tad kļūstu arvien iejūtīgāka un cilvēciskāka.

Kad atbraucu uz Latviju, jutu, kā mani pārbauda, vai es varu vai nevaru to izturēt, vai mana mamma vēlreiz izturēs vai ne. Tur jau nebija ne likumu, nekā, tur bija tikai attieksme. Bet, ja esi mērķtiecīgs, ­stiprs un motivēts, tu spēj visu izturēt. Cik esi stiprs, tik vari tikt ar sevi galā. Bez šaubām, kādam jau vajadzēja to karjeru. Zinātnieki, mākslinieki, režisori, dejotāji… Visiem visu vajadzēja, bet žēlsirdīgajai māsai neko nevajadzēja.

Mūsu pienākums bija cīnīties, un mums joprojām ir jācīnās, jo dzimtene tāpat kā māte ir viena. Saviem bērniem un mazbērniem vienmēr saku: esiet tik laipni un ievērojiet 4. bausli: tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Esmu izaudzinājusi divus brīnišķīgus dēlus. Būs vecumdienās vismaz kas ūdens krūzi pasniedz. Kad LTV “Tautas panorāmā” klausos cienījama vecuma ļaužu sūkstīšanos, ka pie visa vainīgi citi, tad vienmēr gribas jautāt: kur ir jūsu bērni?

Pēc onkoloģiskās operācijas man bija nepieciešamas dārgas zāles, ko par savu pensiju nevarēju atļauties. Mani dēli, ne jau valdība, vilka mani ārā no tā purva. Kad man saka: tev jau laba dzīve, tu biji represētā, tev iedeva lielāku pensiju, tad gribas skaļi lamāties. Jārunā par mūsu likteņiem, nevis pensijām. Toreiz pēc atgriešanās no Sibīrijas mana, jaunas meitenes, psiholoģija bija tāda, ka visiem mani jāžēlo, bet es sastapos ar šausmīgu nežēlastību. Daudziem krievu cilvēkiem es varu pateikt paldies, jo viņi mūs, represētos, tālāk nerepresēja, ko diemžēl es nevaru teikt par daudziem latviešiem.

Kad visu šo sasummēju kopā un vakarā apgulstos, man tie čekas maisi nāk virsū kā sniega lavīna. Ja es spētu staigāt, uz to maisu kratīšanas laiku labprāt aizbrauktu projām no valsts, lai par tiem nebūtu jādzird un to saturs jāredz. Bet, tā kā uz savu sapņu zemi Japānu nevaru aizbraukt, jo jau deviņus gadus esmu ratiņkrēslā, bērni un mazbērni to man uzdāvināja Ziemassvētkos divās gleznās ar sakuras zariem un tempļiem.

October 18, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Liela daļa čekas aģentu kartīšu internetā nemaz nav publicētas

jauns.lv
https://jauns.lv/raksts/zinas/322788-petnieki-skaidro-kapec-liela-dala-cekas-agentu-kartisu-interneta-nemaz-nav-publicetas

Pētnieki skaidro, kāpēc liela daļa čekas aģentu kartīšu internetā nemaz nav publicētas

Bijušie VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieki, kas tagad apvienojušies Publiskās atmiņas centrā, pētot VDK sadarbības fakta konstatēšanas tiesu lietas, atklājuši tādas VDK aģentu kartītes, kuras nav starp internetā publicētajām. Pētnieki LNT Ziņām ļāva iepazīties ar divām šādām kartītēm, kuras atrodamas tikai šobrīd internetā nepublicētajā Aģentu uzskaites papildus kartotēkā.

“Ir virkne gadījumu, kur Latvijas Valsts arhīva 2745. fondā sadarbības fakta lietās patiešām ir tiesas nolēmums, prokuratūras nolēmums vai pat tiesas spriedums, kurā ir vai nav pierādīta sadarbība [ar VDK], un attiecīgā kartīte nav publicēta [internetā LNA mājaslapā], jo tā ir papildus uzskaites kartotēkas kartīte,” raidījumam norādīja Publiskās atmiņas centra pētnieks Didzis Šēnbergs.

Nepublicētajā kartotēkā ir aģenti, kurus čeka glabāja sadarbībai īpašam periodam. Vairāki aģenti no papildu kartotēkas ir arī paši atzinušies sadarbībā ar VDK. Līdz ar to izveidojusies absurda situācija – cilvēks pats ir atzinies sadarbībā, taču viņa kartīte starp internetā publicētajām nemaz nav atrodama. “Sadarbībā atzinušies ir gan tādi cilvēki, kas ir bijuši vienkārši “Intūrista” darbinieki, gan arī tādi cilvēki, kas ir bijuši prokurori. Vienam no prokuroriem ir bijusi papildus uzskaites kartīte un tā, manuprāt, šajā lietā ir nozīmīgs faktors viņa atzīšanās veicināšanai. Es pieļauju, ja mēs atrodam šādas personas, tad, iespējams, ir kaut kas cits. Par to [uzvārdu] skaļumu nemācēšu teikt,” teica Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētāja Kristīne Jarinovska.

Bijušais par likuma pieņemšanu atbildīgās komisijas vadītājs Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš turklāt pats savulaik strādājis Satversmes aizsardzības biroja (SAB) centrā, kurā glabājas čekas maisi, apgalvo, ka par šādu uzskaites papildus kartotēku neko nav zinājis. Viņš pieļauj, ka tagad jaunajā Saeimā kāds deputāts rosinās izmaiņas likumā, lai tiktu publicēta arī trešā kartotēka. Pie pašreizējās situācijas viņš vaino gan pētniekus, gan Satversmes aizsardzības biroju. “Deputāti vadījās no tām zināšanām, kas bija viņu rīcībā un ko viņiem tobrīd sniedza VDK zinātniskās izpētes komisija. Tā rekomendēja publicēt statistisko kartotēku, alfabētisko kartotēku, bet, ka ir vēl šāda papildu uzskaites kartotēka ar vairāk nekā 400 vārdiem tobrīd Saeimas deputātiem nebija zināms,” sacīja deputāts, norādot arī uz SAB atbildību, jo iestādes pārstāvji nav informējuši, ka viņu rīcībā ir arī šāda kartotēka.”Visi taču redzēja, ka spēlēju uz firmas ģitāras” – Aivars Hermanis par to, kāpēc čekas maisos ir viņa vārdsKrievijas lielākā sieviešu klostera priekšniece – igumene Sergija – atrasta Latvijas čekas maisos

Skrastiņš, Jarāns, Tjarve un citi sabiedrībā zināmi cilvēki beidzot skaidro savu vārdu čekas maisos

Satversmes aizsardzības birojā gan LNT Ziņām norādīja, ka Saeimas atbildīgās komisijas sēdē ir sniegta informācija par šādu kartotēku. Tāpat SAB pieļauj iespēju, taču minimālu, ka papildu kartotēkā ir tādu aģentu kartītes, kuras nav pārējās divās kartotēkās. Tātad – šobrīd nav publicētas internetā.

Tā kā visas kartotēkas pārklājas, taču varētu būt kartītes, kas ir tikai papildu kartotēkā, visus dokumentus šobrīd salīdzina Latvijas Nacionālais arhīvs. “Šobrīd mūsu speciālisti burtiskā nozīmē iet cauri visai tai kartotēkai un mēs salīdzinām gan vārdus, gan uzvārdus gan ar alfabētisko, gan ar statistisko kartotēku, [lai noskaidrotu], vai tiešām ir kāds cilvēks, kurš papildu kartotēkā parādās, bet pārējās kartotēkās neparādās. Izlases kārtībā pārbaudot, vairumā gadījumu mēs nekonstatējām šādas iespējas, bet, lai varētu pilnīgi precīzi pateikt, šobrīd mēs to visu pārbaudām,” skaidroja vēsturnieks, LNA vecākais eksperts Gints Zelmanis. Saskaņā ar arhīva mājaslapā publicēto informāciju papildus kartotēkā ir 447 kartītes. 

Jau tuvākajās nedēļās arhīvs vēlas publicēt tiesu nolēmumus “čekas” sadarbības lietās. Kā zināms, lielākajā daļā sadarbības fakts dokumentu trūkuma dēļ nav pierādīts. Vienlaikus ap 20% personu, kas rosinājušas sākt pārbaudes lietas, pēc iepazīšanās ar materiāliem pašas atzinušās, ka ir sadarbojušās ar VDK. Arhīvs sola publicēt arī šo informāciju. Paralēli tas gatavojas maijam, kad saskaņā ar likumu jāpublicē vēl virkne ar VDK darbību saistīti dokumenti un arī paši “čekas maisi” pētniekiem un žurnālistiem klātienē būs pieejami arhīva lasītavā.

Jau ziņots, ka decembrī interneta vietnē “kgb.arhivi.lv” publiskota daļa no VDK dokumentiem.Oltes negaidītā atziņa par kokaīna skandālu: “Visticamāk, es to darītu vēlreiz”

October 1, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kas bija gulaga ārsti?

lsm.lv
https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/kas-bija-gulaga-arsti-saruna-ar-britu-vesturnieku-denu-hiliju.a418831/

Kas bija gulaga ārsti? Saruna ar britu vēsturnieku Denu Hīliju

Inrervija ar vēsturnieku, Oksfordas universitātes profesoru Denu Hīliju
Sintija Ambote

Sintija Ambote: Pastāstiet par materiāliem  gulaga nometņu ārstu un medmāsu pierakstiem un memuāriem, kurus izmantojāt savā pētījumā.

Dens Hīlijs: Interese par gulaga medicīnas tēmu man radās jau pirms 15 gadiem. Sākotnēji es gribēju pētīt institūcijas, nevis cilvēkus, es gribēju saprast kādēļ nometņu iekšienē šāda medicīnas sistēma vispār eksistēja un kam tā bija domāta. Es sāku pētniecību, nevis pētot šo manas topošās grāmatas mugurkaulu – ārstu atmiņas, bet gan pētot Centrālās gulaga administrācijas arhīvus, kas Maskavā kļuva pieejami pētniekiem deviņdesmito gadu nogalē un transformēja veidu, kā mēs domājam par gulagu. Un vienlaikus kā tādu sekundāru pētījumu es tiešām biju domājis aizdoties arī uz pilsētām, kuras uzcēla gulaga ieslodzītie un pētīt vietējos muzejus, arhīvus, kā arī tur runāt ar iedzīvotājiem un vēsturniekiem par medicīnas lomu, veidojot viņu kopienas. Un tajā brīdī es atdūros pret to, ka patiesībā ārsti, medmāsas un paramediķi ir tā interesantākā šīs tēmas daļa.

Vēlāk, pētot savus materiālus, es atskārtu, ka visinteresantākās ir šīs gulaga ārstu atmiņas un dzīvesstāsti.

Tie pie manis nokļuva dažādās formās. Daļa ārstu paši ir rakstījuši savas autobiogrāfijas un atstājuši vēsturniekiem un gulagā izdzīvojušo kopienai, mums ir dažādi ieraksti, jo vietējie jau deviņdesmitajos gados bija veidojuši intervijas ar mediķiem, kas strādāja gulagā. Un tas apkopo lielu daļu personīgu un privātu materiālu, kas neiekļaujas oficiālajā valsts arhīva krājumā par gulaga administrāciju. Tas, ko esmu pētījis, ir ļoti bagātīga un neparasta arhīvu kolekcija.

Tad šie jūsu pētītie ārstu memuāri nav kas līdzīgs dienasgrāmatām vai piezīmēm tajā laikā, bet gan tās ir viņu rakstītās atmiņas krietnu laiku pēc darba gulaga nometnēs?

Jā, un to ir būtiski atzīmēt, jo rakstīt dienasgrāmatu bija neiespējami gulagā. Pirmkārt, ārsti, kas strādāja nometnēs, parakstīja konfidencialitātes līgumus ar NKVD (PSRS iekšlietu tautas komisariātu). Un šie ārsti zināja, ka, rakstot dienasgrāmatu par savām pārdomām, viņi sevi pakļauj aresta riskam. Savukārt ieslodzītie pilnīgi noteikti nevarēja veikt nekādus pierakstus. Tāpēc mums, pētniekiem, teju vispār nav dienasgrāmatu no gulaga, bet ir pierakstītās ārstu atmiņas jau pēc kāda laika nogriežņa, kad cilvēki tika atbrīvoti no šīm nometnēm un izdzīvojušie atgriezās kopējā padomju sabiedrībā. Tātad šie materiāli vienmēr ir skats pagātnē un rada jautājumus, cik daudz atceramies 10, 20, 30 un vairāk gadus pēc konkrētā notikuma, jo daudzi no manis pētītajiem ārstiem savas atmiņas nerakstīja līdz pat astoņdesmitajiem gadiem.

Pastāstiet vairāk par šiem ārstiem – kas viņi ir, kāds ir viņu portrets?

Tipisks gulaga nometņu ārsts bija kāds, kas tikko ir absolvējis Medicīnas institūtu un kuru izvēlējās absolventu komisijas, kas eksistēja Padomju Savienībā. Visiem, kas pabeidza medicīnas studijas, bija obligāti jākalpo valstij pāris gadus kādā vietā, kur valsts tos nosūtīja. Studentiem šajās komisiju sanāksmēs tika dotas pāris izvēles. Un liela daļa no viņiem paši izvēlējās doties uz gulaga nometnēm. Laikā no 1939. līdz 1952. gadam bija vairāk nekā 5000 ārstu, kas tika nosūtīti darbā uz gulaga nometnēm, un viņi visi bija jaunie ārsti.

Lielākā daļa no ārstiem – ap 75% – bija tieši jaunas sievietes, jo mediķa profesija Staļina laikā bija feminizēta, lai efektīvāk izmantotu nepietiekami izmantoto darbaspēku.

Tātad šīs sievietes bija apmācītas medicīnā un aizvestas uz gulaga nometnēm, kur bija milzīga ieslodzīto populācija – 1939. gadā ap 2 miljoni ieslodzīto nometnēs, kam nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tātad šie mediķi ir jauni un bieži viņi ir arī komjaunieši un ideoloģiski apņēmušies īstenot staļiniskā sociālisma būvniecības projektu. Var teikt, ka viņi ir arī nezinoši un naivi par veidu, kā patiesībā sociālisms tiek būvēts, izmantojot ieslodzīto darbu. Un tad, kad viņi nonāk šajās nometnēs, viņi lielākoties ir šokēti. Viņi ierauga patieso ieslodzīto stāvokli un saprot lielo atbildību – izglābt pēc iespējas vairāk ieslodzīto no nāves, kas gulstas turpmāk arī uz viņiem. Tad viņi iet cauri šai pieredzei un vai nu kaut kā samierinās ar šo šoku un tiek galā ar izaicinājumiem, kas viņus sagaida, vai lielā daļā gadījumu šiem ārstiem tas neizdodas un viņi izstājas no gulaga medicīnas dienesta, kad rodas tāda iespēja.

Kā saprotu, tad gulaga nometnēs nebija tikai šie brīvprātīgie ārsti, bet arī pašu ieslodzīto vidū bija cilvēki, kas kļuva par medicīnas personālu? Kas savukārt bija šie cilvēki, vai viņi arī bija kvalificējušies medicīnā?

Aptuveni 40% no medicīnas darbiniekiem gulaga darba nometnēs bija paši ieslodzītie. Viņi bieži bija mediķi pēc profesijas un, nonākot ieslodzījumā, viņi sazinājās ar tur esošajiem mediķiem un mēģināja dabūt darbu šajā jomā. Un šie ārsti savukārt lielākoties bija vīrieši, jo pirms kara gulaga nometnēs 90% ieslodzīto bija vīrieši. Tipiskākais stāsts ir, ka šie ieslodzītie – ārsti kļuva ļoti slimi smagā darba dēļ un tad viņus ievietoja nometnes slimnīcā, kur savukārt viņi piesaistīja galveno ārstu uzmanību, iespējams, tādēļ, ka viņi arī ir daļa no inteliģences un var apspriest kultūru, medicīnu un citas tēmas. Līdz ar to viņiem tika atrasta kāda darba vieta, lai mācītos un teju ēnotu ārstus.

Kādi bija šo mediķu pienākumi, jo tas šķiet ironiski runāt par kādu medicīnisku aprūpi nometnēs ar tik lielu ieslodzīto mirstību gadu garumā. Vai to var vispār dēvēt par aprūpi?

Tas ir labs jautājums, un tas mūs ved pie birokrātu valodas, kas iztēlojās šo sistēmu. Un viņi nekad nelietoja tādus vārdus kā veselības aprūpe vai medicīnisks. Viņi galvenokārt lietoja apzīmējumu sanitārā aprūpe. Viņi iztēlojās, ka tā ir sistēma, kas atbild par sanitārajām normām, un tad, kad ir tik liels cilvēku skaits mazā teritorijā, dažādu slimību un epidēmiju riski ir ļoti augsti un ir arī higiēnas problēmas. Un šim sanitārajam servisam gulagā bija vispirms jānodrošina šīs normas un arī jasaglabā ieslodzīto spēja strādāt.

Tātad tas nebija saistīts ar indivīdu veselību un labklājību, bet gan ar kolektīvo vajadzību ražot. Un ārstiem bija jāmēra tādas mērvienības kā darba kapacitāte konkrētā nometnē. Tas bija to ieslodzīto skaits, kas var darīt smagu, vidēju vai vieglāku darbu. Un, protams, starp šīm ieslodzīto kategorijām bija liela kustība, kad ieslodzīto veselība pasliktinājās un sanitārās daļas mediķu uzdevums bija dabūt viņus uz kājām, lai viņi atkal veiktu smagāko darbu.

Tā ir briesmīga sistēma. Mums ir jāsaprot, ka gulags nebija vieta, kur ieslodzītie kopumā tika uzlūkoti ar kādām humānām vērtībām, viņi bija padomju varas ienaidnieki.

Un birokrātiskā valodā dokumentos un komunikācijā tika darīts viss, lai šos cilvēkus padarītu par necilvēkiem. Viņus sauca par darba resursu. Un medicīniskā palīdzība darba nometnēs arī bija ierobežota. Tā nebija pieejama ļoti lielam ieslodzīto skaitam, kam tiešām to vajadzēja, jo šo palīdzību ierobežoja kvotas. Ārsts varēja atbrīvot no darba ļoti mazu procentu slimo ieslodzīto no viņa pārraudzībā esošās nometnes. Savukārt pārējie, kas pie nometnes klīnikas stāvēja rindās, bija jāsūta strādāt.

Šī tātad ir sistēmas perspektīva par to, kādai jābūt medicīnai gulaga nometnēs, bet kāds ir to ārstu un medmāsu skatījums, kas arī reāli strādāja šajās vietās un kuru atmiņas jūs pētījāt?

Šajos pierakstos ir redzamas visu veidu attieksmes pret ārsta darbu nometnēs, taču lielākoties šie ārsti savās nometnēs lepojās ar viņu darbu un centieniem palīdzēt tik daudziem ieslodzītajiem, cik tas bija ļauts. Un tieši tāpat bija daudzi ārsti un vecākie medicīnas birokrāti gulaga nometņu sistēmās, kas nebija humāni, bet gan nežēlīgi. Proti, nav svarīgi, cik daudz pārtikas ieslodzītajiem pietrūkst, bet šis papīrs apliecina, ka pārtikas pietiek un “vsjo” [“viss”], vairāk nebūs. Šie medicīnas darbinieki nerakstīja memuārus par darbu nometnēs, bet tie, kas pierakstīja atmiņas, tiecās pēc humānas rīcības, atceroties arī Hipokrāta zvērestu, kas padomju ārstu sabiedrībā bija noliegts 1920. gados.

Un šie gulaga ārsti zināja par šo buržuāzijas medicīnas mantojumu, par tiem humānajiem standartiem, bet vienlaikus viņi zināja savu pienākumu pret padomju varu – nodrošināt, lai ieslodzītie turpinātu strādāt nācijas labā. Tā ka tā ir tāda jaukta aina un nepavisam nav perfekta. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, strādājot ar šiem gulaga ārstu memuāriem, ir tas, ka tie lielākoties ir no ārstiem, kas lepojas ar savu ieguldījumu kopējās ieslodzīto veselības jomā. Tas, kas savukārt palīdz pētījumos, ir tas, ka šajās atmiņās ārsti bieži arī piemin tos kolēģus, ar kuriem viņi nonāca konfliktos. Parasti tie bija ar ārstiem, kas bija egoistiskāki, nežēlīgāki, korumpētāki utt. Rezultātā no šiem materiāliem veidojas interesanta aina par medicīnas birokrātiju gulaga nometnēs.

Vai šajās gulaga nometņu ārstu atmiņās ir arī kādas piezīmes par pamata pienākumiem, kāda bija viņu ikdiena darbā?

Tā bija ļoti smalka sistēma simtiem darba nometnēs visā Padomju Savienībā. Tajās nometnēs bija dažādas situācijas no mazām klīnikām ar divām gultām un vienu paramediķi līdz centrālām slimnīcām ar simtiem guļvietu, ar radioloģijas, ķirurģijas un infekciju nodaļām. Taču neticami daudz darba tika darīts šajās mazajās nometnēs ar mazajām klīnikām. Šo ārstu ikdiena bija no rīta uzņemt ieslodzītos, kas saslimuši pa nakti, un ārstiem bija jāizraksta vai jāatsaka atbrīvojums no darba. Tāpat viņiem vienlaikus bija jāsniedz neatliekamā palīdzība tiem ieslodzītajiem, kas cietuši kādos negadījumos. Dažkārt tas nozīmēja sūtīt šo cietušo uz advancētāku iestādi kādā centrālajā darba nometnē, un šim ieslodzītajam kopā ar sargu nereti bija jāmēro tāls ceļš ar vilcienu vai ar kājām, kas tam cietušajam varēja būt ļoti nepatīkams ceļš. Tāpat šiem mazo klīniku ārstiem bieži nebija vajadzīgā aprīkojuma un arī pietrūka jebkādu medikamentu. Bieži viņiem bija tikai aspirīns, nelieli C vitamīna krājumi. Gulaga nometnēs ieslodzītajiem bija ļoti liels vitamīnu trūkums, daudzi mira no kritiska B vitamīna trūkuma organismā, ko radīja ierobežotā diēta ieslodzījumā. Daudzas no šim gulaga nometnēm ir tālu aiz apdzīvotām vietām, tālu prom no vietām, kur vispār pārtiku var izaudzēt. Tas ir kā sūtīt cilvēkus ar ierobežotiem resursiem uz Mēnesi, un tad viss izbeidzas. Ieslodzītie ar kriminālu pagātni bieži zaga pārtiku un vēlāk tirgojās ar to.

Tāpat pārtiku mēdza zagt arī ārsti, jo tieši ēdiens bija viņu galvenais ārstniecības līdzeklis, lai uzlabotu ieslodzīto veselību, nevis kādas smalkas operācijas.

Tad vēl nometņu ārsti apsekoja teritoriju un inspicēja sanitārās normas, kas bija ļoti būtiski. Arī dzeramā ūdens nodrošināšana bija šo ārstu izaicinājums. Tātad kopumā šo mediķu uzdevumi vairāk saistīti ar ieslodzīto kopējo veselību līdzās kādu indivīdu ārstēšanai.

Pētot visas šīs ārstu piezīmes, kādus jautājumus jūs kā vēsturnieks esat izvirzījis par šo medicīnas sistēmu un kad gaidāma jūsu grāmata par izpētīto?

Aptuveni puse grāmatas ir pabeigta, un man vēl jāuzraksta kādas četras nodaļas. Es jau esmu grāmatā iekļāvis un pabeidzis nodaļas par brīvprātīgajiem ārstiem, par jauniem ārstiem, kurus apmāca profesori nometņu iekšienē, par medmāsām, par ieslodzīto sievieti Noriļskā, kas strādāja par anatomu morgā Centrālajā gulaga slimnīcā un kopumā veica vairāk nekā 500 autopsiju, jo viņai bija neliela veterinārmedicīnas pieredze. Tāpat būs sadaļa par ieslodzītajām mātēm un viņu bērniem, par ķirurgiem šajās nometnēs un vēl vairākām nodaļām ir nepieciešami uzlabojumi. Es domāju, grāmata būs pabeigta 2023. gadā.

Kāds būs grāmatas nosaukums?

Pašreizējais nosaukums ir “Gulaga slimnīca – medicīnas aprūpes paradokss Staļina piespiedu darba nometnēs”, bet es vairs negribu to saukt par “Gulaga slimnīcu”. Es domāju grāmatu jāsauc “Gulaga ārsti”, jo pētījuma laikā fokuss ir mainījies no slimnīcas kā institūcijas uz cilvēku.

September 1, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Neomarksistu mērķis ir tradicionālās pasaules pilnīga sagrāve

austsaule.lv

Harijs Tumans: neomarksistu cīņas mērķis ir tradicionālās pasaules pilnīga sagrāve

Edvarts Krusts intervē Hariju Tumanu – Vēstures zinātņu doktoru un LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru

Edvarts Krusts: Kā Jūs raksturotu to, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē? Kā nokļuvām šajā situācijā, kad notiek dažādu sabiedrisko organizāciju uzbrukumi tradicionālajām, kristīgajām vērtībām, atsevišķu tautu unikalitātes pārkausēšana multikulturālismā?

Harijs Tumans: Šis jautājums jāskata kopējā kontekstā. Šodien notiek pasaules transformācija, t.i., pāreja no vienas sistēmas uz citu. Daži runā par finanšu kapitālisma beigām, bet oficiāli tiek pasludināta ceturtā tehnoloģiskā revolūcija un pasaules pārveidošana kā Great Reset (Klauss Švābs), vai kā kārtējais Build Back Better saukļa pielietojums attiecībā uz pēckovida pasaules nākotni (Džo Baidens un citi). Lai kā to sauktu, ir skaidrs, ka mūs sagaida lielas pārmaiņas. Skatoties uz to, kādi procesi notiek pēdējos gados, kā arī klausoties politiķu un dažādu ekspertu runas, skaidri iezīmējas attīstības virziens: nacionālo valstu marginālizācija līdz pat pilnai likvidācijai, tautu sajaukšanās un arvien lielākas kontroles ieviešana pār sabiedrību un indivīdu. Domāju, ka visi būs pamanījuši, ka pēdējos gados pieaug visdažādāko atskaišu, normatīvu, priekšrakstu un prasību skaits, kā arī kontrolējošo institūciju aktivitātes. Kombinācijā ar modernajām tehnoloģijām tas var dot pārsteidzošu efektu, kuru jau šad un tad dēvē par elektronisko koncentrācijas nometni. Priekšzīmi šeit rāda Ķīna ar savu reitingu sistēmu un elektroniskās kontroles ierīcēm. Šķiet, ka tāda ir arī mūsu nākotne. Nemaz nerunājot par paša cilvēka elektroniskās pārveidošanas iespējam. Taču šādu tā saucamo progresu traucē nacionālas valsts piekritēji, kristieši un visi tradicionāli domājoši cilvēki, tādēļ, jo tuvāks kļūst “lielais restarts”, jo agresīvāk tiek apkaroti tie, kas tam traucē. Tas ir dabiski.

E.K.: Kopā ar šīm “lielā restarta idejām” dzirdam arī tādus vārdus kā “neomarksisms” un “liberālmarksisms”. Šķiet neiedomājami, ka pēc marksisma īstenošanas mēģinājumiem vēsturē vēl aizvien ir cilvēki, kas atbalsta šādas idejas. Protams, tagad upura lomā vairs nav strādnieki, bet gan dažādas sabiedrības minoritātes, piemēram, ASV “BLM” kustības kontekstā tie ir melnādainie, Eiropā – LGBT aktīvisti. Kas ir šis “neomarksisms” un kāda ir tā nākotne?

H.T.: Šis “neomarksisms” ir dīvains fenomens. Ar veco, klasisko marksismu to saista tikai galvenais impulss – cīnīties par vienlīdzību un taisnību atbilstoši pašu izpratnei. Toreiz tika apkarota sociālā nevienlīdzība, tagad tiek apkarotas visas citas, reālas un iedomātas nevienlīdzības, lai aizstāvētu visdažādākās minoritātes. Tādā veidā protesta enerģija, kas vienmēr uzkrājas sabiedrībā, īpaši jaunos cilvēkos, tiek kanalizēta un novadīta drošā gultnē, kur tā neapdraud pasaules varenos un dod lieliskas iespējas manipulācijām ar masām. No otras puses, viss, par ko un pret ko cīnās tagadējie kreisie marksisti, ir vērsts pret tradicionālo sabiedrību un tradicionālo cilvēku. Acīmredzot šīs cīņas tālejošais mērķis ir tradicionālās pasaules pilnīga sagrāve, lai attīrītu vietu jauna tipa posthumānajai pasaulei, kas atbilst tehnokrātiskās elites sapņiem. Citiem vārdiem sakot, neomarksisms ir tikai buldozers, kura uzdevums ir sagraut veco pasauli, lai uz tās drupām uzceltu kaut ko citu, mākslīgu. Visticamāk, šī jaunā pasaule tiks elektroniski kontrolēta un vadīta, un to apdzīvos pārveidotie “transhumānie” cilvēki, faktiski jau kiborgi.

E.K.: Kopā ar šīm globālajām pārmaiņām noteikti jāpievērš uzmanība arī izglītības sistēmai. Piemēram, Latvijā pakāpeniski tiek ieviesta kompetenču izglītība. Piesardzību rada vēstures un literatūras priekšmetu tēmu sašaurinājums. Kā bērns var iemīlēt savu zemi un tautu, ja skolā tam mācīs tikai 20.gs. vēsturi, bet literatūras stundās lasīs tikai laikrakstus? Bet kāds taču šo pieeju ir izstrādājis un atzinis par labu esam. Kāda nozīme vērtību jautājumos ir izglītības sistēmai kopumā?

H.T.: Izglītības sistēmai ir primāra nozīme, ja mēs domājam par nācijas labklājību un attīstību. Tā ir ābeces patiesība. Taču dzīvē mēs redzam, ka izglītība tiek sistemātiski degradēta. Visi redz: mainās valdības, ministri un rektori, bet nemainās attieksme pret izglītību. Visas runas par izglītības glābšanu izplēn tukšumā. Un tā nav nejaušība. Ja Eiropā arvien skaļāk tiek runāts, ka nacionālajām valstīm ir jāatmirst, tad ne par kādu nāciju attīstību nevar būt runas… Un vispār, kā zināms, izglītotus, domājušus cilvēkus ir grūti pārvaldīt un apstrādāt ar propagandu, tādēļ tagad ir pieprasīti muļķi, kuri nespēj patstāvīgi domāt un saprast lietas. Degradētā izglītības sistēma komplektā ar debilizējošo masu kultūru veido tieši šādus cilvēkus. Humanitārie priekšmeti māca gan domāt, gan mīlēt dzimteni, bet tas nav vajadzīgs, jo jaunajai sistēmai tas ir pat kaitīgi. Tas lielā mērā izskaidro to, kas tagad notiek izglītībā.

E.K.: Diemžēl kreisie spēki valsti uzskata par projektu, kas paredzēts tikai visa veida iegribu izpildei un materiāla labuma gūšanai, ignorējot jebkādu tautas interešu faktoru, jo, runājot to vārdiem “ir taču 21.gs., progress, citi laiki, citas vērtības, “sociālā realitāte”…”. Vai tas vispār var būt arguments politisko lēmumu pieņemšanā, proti, lēmumu pakārtošana “sociālajai realitātei”?

H.T.: Tas nav nekas jauns. “Tādi laiki” – vienmēr saka tie, kuri vēlas noņemt no sevis atbildību un attaisnot savu rīcību. Bet jāatzīst, ka esošā sistēma to veicina. Ir jau pierasts, ka politikā iet tie, kuri vēlas iedzīvoties. Diemžēl, tas ir kļuvis par normu, un daudziem valsts ir kļuvusi par sili. Taču katrs izvēlas pats, piedalīties šajā cūcībā vai nē, tā vienmēr ir individuāla izvēle.

E.K.: Vēlētos jautāt arī par aktuālo “atcelšanas” kultūru. Diskusiju telpā var novērot, ka tiek veidots atļauto un aizliegto tēmu, viedokļu saraksts. To dēvē par “politkorektumu”, bet faktiski tā ir cenzūra. Uzkrītoši, ka ierobežo tieši konservatīvo, kristiešu, balto vīriešu uzskatus. Vai nav neiedomājami, ka lēni atgriežamies situācijā, kāda bija padomju okupācijas gados?

Politkorektums savā būtībā ir ideoloģisko dogmu krājums, kaut kas līdzīgs marksisma ļeņinisma dogmatikai, jo tas nosaka, kā pilsoņiem pareizi domāt un runāt par vienu vai otru jautājumu. No pilsoņiem tiek sagaidīta pašcenzūra, bet, ja kāds to neievēro, tad iestājas arī cenzūra. Protams, šodien neeksistē cenzūra kā administratīva struktūra, bet tā pastāv kā nerakstīts rīcības protokols dažāda līmeņa lēmumu pieņēmējiem. Tādēļ cenzūra šodien izpaužas kā “kancelēšanas kultūra” – “nepareiziem” runātājiem nedod vārdu, viņus nelaiž ēterā, viņus nepublicē, bet “nepareizos” tekstus un video internetā izdzēš. Par nepareizu runāšanu atlaiž no darba. Tas nozīmē, ka notiek vērienīgs uzbrukums vārda brīvībai. Un tiešām, spēle notiek vienos vārtos: konservatīvais, tradicionālais domāšanas veids šodien de facto ir aizliegts un pat tiek vajāts. Jāatzīst, ka tie ir totalitāras sabiedrības simptomi. Un laikam visi ir pamanījuši, ka šī tendence īpaši pieaug pēdējā laikā. Tas rada bažas un liek mums nopietni pārdomāt lietas.

A Labs project from your friends at

August 31, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Baltā krusta Nr. 85 stāsts

www.la.lv

Atklājās šausmīgi skati – rindā uz dēļiem salikti sakropļoti cilvēki.” Baltā krusta Nr. 85 stāsts, balstīts aculiecinieces atmiņās
Viss raksts: https://www.la.lv/balta-krusta-nr-85-stasts


Baltais krusts Nr. 85. Olga Paulīne Lēvena pie čekas­ noslepkavotā sava vīra Evalda kapa.
Baltais krusts Nr. 85. Olga Paulīne Lēvena pie čekas­ noslepkavotā sava vīra Evalda kapa.

Ainārs Bambals, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Šogad aprit 80 gadi, kopš 1941. gada 6. jūlijā Meža kapos tika apbedīti Rīgas Centrālcietumā un vēlāk arī citās vietās atrastie čekas nogalinātie Latvijas iedzīvotāji.

“Latvijas Avīzes” lasītājiem piedāvāju Baltā krusta Nr. 85 stāstu, balstītu aculiecinieces Olgas Paulīnes Lēvenas atmiņās un 1990. gada jūnijā laikrakstam “Latvijas Jaunatne” nosūtītajā vēstulē (tā tiek publicēta, saglabājot rakstītājas stilu).

Olgas Paulīnes Lēvenas vēstule

I. 17 VI 90. Cienījamie “Latvijas Jaunatnes” redakcijas darbinieki un cienījamais redaktora kungs!CITI ŠOBRĪD LASA

Kā jau ziniet, 14. VI š. g. Rīgas Meža kapos tika iesvētīts no mācītāja Lielais Baltais krusts par pieminekli 1941. g. jūnija mēnesī Centrālcietumā briesmīgi nežēlīgi nomocītiem Latvijas dēliem. Starp tiem arī es atradu savu vīru Evaldu Lēvenu Jēkaba d. Un tamdēļ lūdzu atļaujiet ar avīzi izteikt lielu pateicību tiem godīgiem cilvēcīgiem cilvēkiem, kuri par to krusta uzcelšanu rūpējās.

1941. g. 23. VI naktī manu vīru sagūstīja bruņoti krievu zaldāti un aizrāva man nezinot, kur. Jūlija mēneša sākumā, kad okupanti bij izbēguši iz mūsu Rīgas.

II. Un kad jūlija sākumā no radio atskanēja cilvēcīga balss: “Latvieši, mums atkal ir Latvija!” un balsij sekoja no radio Latvijas himna: “Dievs, svētī Latviju!”, tad mēs, sievas un mātes, steidzāmies meklēt savējos. Čekā mūs vairs neielaida, jo tādi skati neesot sieviešiem jāredz, kuri liekot aiz šausmām ģībt.

Tad gājām uz Centrālcietumu, kur cietuma pagalmā bij atrasta liela kapa vieta. Viens vīrs teica: Jums būs grūti nomocītos apglabāt. Mēs viņus apglabāsim kā Latvijas labākos dēlus. Tā tika arī darīts. Kad ietikām cietuma pagalmā, tad tur atklājās šausmīgi skati – rindā uz dēļiem salikti sakropļoti cilvēki.

III. Trešā dienā atradu savu vīru. Pazinu no drēbēm. Drēbes mocekļiem noģērba un atlika zārka (ārpusē) galā. Mocekļus nomazgāja, noslaucīja un kā bērnus ietina baltā audeklā un ieguldīja baltos zārkos.

Nomocītiem nebija vairs ne pulksteņu, ne gredzenu, ne arī kādi dokumenti.

Viņus apzīmēja ar numuriem, kā izraka pēc kārtas, un tādu numuru uzlika uz krusta. Manam vīram bija 85 Nr. Visus nomocītos apglabāja Rīgas Meža kapos. Guldīja lielos garos kapos par desmitiem rindā. Katram tika pielikts liels balts krusts, uz kura bij atzīmēts numurs, ar kādu no lielā kapa bij izņemts.

IV. Arhibīskaps Grīnbergs teica atvadu svētrunu. Arī slavenais Reitera koris kuplināja sēru atvadas ar Poruka Jāņa dzejojumu.

Es zinu, kā roze plaukst:/ Klusi, klusi!/

Tā nosarkst un iemirdzas:/ Klusi, klusi!/

Es zinu, kā roze vīst:/ Klusi, klusi!/

Un rudens vēsma čukst:/ Dusi, dusi!/

Es zinu, kā mīlē sirds:/ Klusi, klusi!/

Tā sapņo un ilgojas:/ Klusi, klusi!/

Es zinu ar, sirds kā lūst:/ Klusi, klusi!/

Un kapsētā zvans kā skan:/ Dusi, dusi!

Ritēja baigie, staļiniskie gadi. Varas orgāni lika novākt baltos krustus. Nolaupīja arī tos dažus pieminekļus, kurus uzlika māte saviem dēliem un kāda sieva savam vīram leitnantam – vārdu neatceros, atceros pantu, kas bij piemineklī iekalts: “Šī dziesma nu ir izskanējusi, bet atbalss vēl skan…”

Aizsūtu arī savas bildītes, kur es esmu pie sava vīra baltā krusta. Lūdzu nobildējiet šos baltos krustus, lai arī Latvijas Jaunatne redz, kā reiz Meža kapos baloja mocekļu balto krustu birze.

Ar patiesu cieņu Jums visiem labu vēlēdama Olga Lēvena 83 g. v. I gr. invalīde

VI. Šķiroties no nomocītā vīra, kapu kalnā es viņam uzklāju savu brūtes šleijeru ar solījumu – citu nemīlēšu, un tā nu esmu viena. Mani apgādā un par mani rūpējas krustmeita, provizore, Laima Sakse. (Jo mana penzija ir 31 r. 4 k.)

Tur Latvijas ziemeļos Valkas apriņķī Omuļu pagastā bij mana tēva Indriķa Pauliša jaunsaimniecība, kuru pulciņā iestrādājām par ienesīgu saimniecību. Tad nāca baigais krievu gads un visu, visu nolaupīja, bet es arvien esmu lepna un bagāta, jo manā tēvu zemītē aug četri diž­ozoli un vairākas dižliepas, kurās ligzdo dižputni. Tos kokus es mīlu. Tie ir arvien manī.

Olga Paulīne Lēvena

Evalds Lēvens, Rīgas tramvaju parka konduktors. 20. gs. 30. gadu beigas.

Čekas mocekļa Evalda Lēvena liktenis

Rīgas tramvaju parka konduktors Lēvens Evalds Jēkaba d. Dzimis 1903. g. Bauskas apriņķa Panemunes pagasta Rupuļos. 1914. g. beidzis lauksaimniecības skolu, strādājis pie saimniekiem, arī tēva saimniecībā.

No 1924. līdz 1928. g. dienējis Latvijas armijas Sapieru pulkā, vēlāk kā seržants virsdienestā – Auto tanku pulkā. Pēc tam dienēja robežapsardzē Rītupē uz PSRS robežas. Pēc dienesta līdz 1934. gadam bijis piena vedējs Rīgā. Līdz arestam dzīvojis Rīgā, Dzirnavu ielā 15-4. 1940. gadā apprecējies ar Olgu Paulīni.

23. jūnijā ap pulksten četriem pēcpusdienā Lēvens devies mājās no tramvaju depo satikt sievu, kas bija atgriezusies no tēva apciemojuma Valkas apriņķa Omuļu pagastā. Līdztekus tiešajam darbam tramvaju parkā E. Lēvens piestrādāja arī dārzniecībā Pārdaugavā, Dārza ielā 1.

Liktenīgajā vakarā viņš turp devās ar sievu Olgu. Viņi bija nolēmuši pārnakšņot pie drauga Alfrēda Kraujas Pārdaugavas dārzniecībā, jo Rīgā bija noteikts karastāvoklis. 24. jūnijā divos naktī, sākoties gaisa trauksmei, Evalds no mājas izgājis pagalmā, tur viņu aizturējusi sarkanarmiešu patruļa un nogādājusi tuvākajā komandantūrā, vēlāk – Valsts drošības tautas komisariāta ēkā  – Stūra mājā.

Kā liecina E. Lēvena čekas lietā esošie pratināšanas protokoli, viņu izmeklētājs Šuļupovs ar tulka Makedonska starpniecību pratināja četras reizes 24. un 25. jūnijā. E. Lēvenu apsūdzēja sadarbībā ar Latvijas Politpārvaldi, par konspiratīvo darbību un darbību aizsargu organizācijā no 1931. līdz 1940. gadam, viņš arī esot nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju un propagandu, izpauzdams darbabiedriem latviešu virsnieku aresta faktu Gulbenē un Litenē.

Čekista Šuļupova un tulka Makedonska parakstītais protokols liecina, ka “izmeklēšana” pabeigta 25. jūnija vakarā. 26. jūnijā bija gatavs E. Lēvena apsūdzības slēdziens, apsūdzību uzrādot pēc KPFSR kriminālkodeksa (1926. gada redakcijā) pantiem 58-4, 58-10, 58-13 (palīdzības sniegšana starptautiskajai buržuāzijai, kontrrevolucionāra aģitācija un propaganda, aktīva cīņa pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību). Dokumentā bija arī norādīts:

“Apsūdzētais savu vainu atzīst daļēji, noliedz savu sadarbību ar politpārvaldi. Izmeklēšanas lietu E. Lēvena apsūdzībā nosūtīt izskatīšanai Revtribunālam.”

Par E. Lēvena nogalināšanas laiku Centrālcietumā liecina divi dokumenti: Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu biroja 1963. gada 9. oktobra miršanas akta ieraksts: “Lēvens Evalds Jēkaba dēls, dzimis 1903. gada 26. decembrī Panemūnes pagastā (..) miris 1941. gadā laikā no 27. – 29. jūnijam, nāves cēlonis – noslepkavošana ar šaujamiem ieročiem, aktu saņēmusi Olga Lēvena.”

Savukārt cits Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva dokuments – LPSR IeM Informācijas centra t. s. tiesāto un sodīto personu uzskaites kartotēkā esošā E. Lēvena uzskaites kartīte liecina, ka “LPSR IeTK cietumā Nr. 1 izpildīts ASM (augstākais soda mērs. – A. B.) 1941. g. 26.–27. jūnijā”.

Šis datums ir ticamāks. Evalds Lēvens tika nogalināts Centrālcietumā kopā ar citiem čekas upuriem un atdusas Balto krustu kapsētā, kurā apbedīti gan no Centrālcietuma, gan vēlāk arī no citām vietām atvestie – vairāk nekā 120 mocekļi.SAISTĪTIE RAKSTI

Par Olgas Lēvenas dzīvi pēc Otrā pasaules kara zināms maz, kādu laiku viņa strādājusi biedrībā “Padomju Latvijas biškopis”. Viņas 1990. gadā “Latvijas Jaunatnei” rakstītā vēstule ir vienlaikus vēstures liecība un apliecinājums mīlestībai mūža garumā…

Raksta sagatavošanā izmantoti Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva dokumenti.

Evalda Lēvena ­čekas krimināllieta.

READER

A Labs project from your friends at

July 8, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

AR PASĀKUMU “AIZVESTIE. NEAIZMIRSTIE” PIEMINĒS 1941. GADA DEPORTĀCIJU 80. GADADIENU

https://lnb.lv/lv/visa-pasaule-vienlaicigi-piemines-1941-gada-deportaciju-80-gadadienu?fbclid=IwAR0P52O7DUMWcOcsDDkGLzhB3b39-IxzYy7-4HlE7JTbZ2hP7KLWcg4BnGQ

June 10, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas noziegumi. Saruna ar Inesi Dreimani

https://www.austsaule.lv/podcast/15-cekas-noziegumi-saruna-ar-inesi-dreimani/

Raivis Zeltīts sarunājas ar vēsturnieci Inesi Dreimani par 1940. gadu, okupācijas režīma noziegumiem, slepkavām un upuriem, kā arī mūsu atbildību pret upuru piemiņu. Inese Dreimane pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. gadā, kā arī turpina 1941. gadā čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Tieši ar to pašu nodarbojas arī savā brīvajā laikā.

Grāmata “Vēstule ar pielikumu”:https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/172599-vestule_ar_pielikumu.html

June 8, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Upura tēlu kliedējot

https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/upura-telu-kliedejot-pretestiba-okupacijas-varam-latvija-joprojam-nav-isti-noverteta.d?id=53149815

Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta

Pretošanās kustība padomju un nacistu totalitārajiem režīmiem laikā no Latvijas okupācijas 1940. gadā līdz valstiskās suverenitātes faktiskai atgūšanai 1990./1991. gadā ir būtiska Latvijas jaunāko laiku vēstures sastāvdaļa. Nācijas pašnoteikšanās centieni pusgadsimtu ilgā okupācijas periodā izpaudās gan bruņotā, gan nevardarbīgā veidā, tomēr pretestība okupācijas varām līdz šim nav ieņēmusi pienācīgu vietu Latvijas sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Kopš Atmodas laika līdz pat mūsdienām, apzinot un pieminot padomju deportāciju vai nacistu holokausta upurus, laužot šķēpus par Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju svešu varu militārajos formējumos u. tml., priekšplānā drīzāk izvirzījies nācijas kā upura veidols.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu “Domuzīme”.

Arī pēc Latvijas teritorijas de facto nonākšanas divu svešu okupācijas režīmu pakļautībā Latvijas valsts de iure turpināja pastāvēt. Vēlmi atgūt valstisko neatkarību pauda spontāni un pakāpeniski izveidojusies nacionālā pretošanās kustība, kam piemita gan individuālas, gan organizētas izpausmes un formas. Īpaši aktīva tā bija pagājušā gadsimta 40.—50. gados, kad Staļina un Hitlera totalitārie režīmi visnežēlīgāk vērsās pret saviem politiskajiem pretiniekiem — pretošanās kustības dalībniekiem.

Pirmās pretestības organizācijas

1940.—1941. gadā Latvijā izveidojās vairākas nacionālās pretošanās organizācijas, kas izdeva nelegālus uzsaukumus, sabotēja okupācijas varas rīkojumus un gatavojās bruņotai cīņai par valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Pretošanās kustībā aktīvi iesaistījās skolu jaunatne. 1941. gada 13. maijā notika kopēja skolu jaunatnes organizēta akcija, kad vienlaikus Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Bauskā un citās pilsētās izplatīja ap 5000 pretpadomju uzsaukumu. Nelegālās darbības pieredzes trūkuma un padomju drošības iestāžu metožu efektivitātes dēļ lielāko daļu pretošanās kustības dalībnieku apcietināja un sodīja ar nāvi vai vairākiem gadiem ieslodzījuma nometnēs PSRS attālos rajonos, no turienes dzimtenē atgriezās tikai nedaudzi. Šī laika posma pretošanās kustības vēsture līdz šim dziļāk pētīta atsevišķu nelegālo pagrīdes organizāciju (Latvijas nacionālais leģions, Tēvijas sargi u. c.) darbības kontekstā un ir aktualizēta, arī apzinot 1940.—1941. gada padomju represiju upurus, taču sabiedrības plašākā apziņā šo pirmo pretošanās kustības dalībnieku vārdi ir zināmi nepietiekami.Raksts turpinās pēc reklāmas.

Sabiedrības vairākuma noraidošo attieksmi pret Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā un nacionālo nostāju demonstrēja arī pēc Vācijas un PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā spontāni radusies nacionālo partizānu kustība. Tās dalībnieki Smiltenes, Gulbenes, Madonas, Alūksnes, Limbažu, Tērvetes apkārtnē un citviet vērsās pret padomju militārajiem formējumiem un centās aizkavēt cilvēku un materiālo vērtību aizvešanu uz PSRS. Partizānu rindas veidoja bijušie Latvijas armijas virsnieki un karavīri, aizsargi, kā arī no 24. teritoriālā korpusa atvaļinātie vai dezertējošie karavīri.

Latviešu partizāniem vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas izdevās ieņemt vairākas apdzīvotās vietas un pārņemt varu piecās Rīgas priekšpilsētās, sešās apriņķa pilsētās, 13 mazpilsētās un daudzos pagastos. Šajā partizānu karā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, no kuriem 270 partizānu krita, bet tika iznīcināti ap 800 un saņemti gūstā ap 1500 padomju okupācijas varas bruņoto formējumu dalībnieku un vietējo kolaborantu. Vēlāk tikai daļa nacionālo partizānu turpināja dienestu latviešu pašaizsardzības vienībās, kuras tika pakļautas vācu okupācijas varas kontrolei, un daļa iesaistītas holokausta un citos noziegumos.

Šis fakts acīmredzot kalpo par pamatu tam, ka mūsdienu vēstures pētniecībā un sabiedrības kolektīvajā atmiņā 1941. gada vasarā norisinājušās nacionālo partizānu cīņas nav pietiekami novērtētas un nereti kļūdaini tiek jauktas ar pašaizsardzības vienību darbību, kuru uzdevumi un aktivitātes bija atšķirīgas.

Latvijas Centrālā padome

Nacistiskās okupācijas laikā par pretošanās kustības politisko centru centās kļūt 1943. gada 13. augustā Rīgā slepeni nodibinātā Latvijas Centrālā padome, ko veidoja pirmskara lielāko politisko partiju pārstāvji ar Konstantīnu Čaksti (1901—1945) priekšgalā. LCP iestājās par demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu, balstoties uz 1922. gada Satversmi, sagatavoja vairākus memorandus Rietumu valdībām un uzturēja kontaktus ar pārējo Baltijas valstu pretošanās kustībām un bijušo Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno (1886—1948). 1944. gada vasarā-rudenī, vienai okupācijas varai nomainot otru, LCP nespēja īstenot plānus par Latvijas pagaidu valdības izveidošanu un militārās sacelšanās organizēšanu. Pēc ģenerāļa Jāņa Kureļa (1882—1954) grupas galveno spēku apcietināšanas 1944. gada 14. novembrī Kurzemē bruņotu pretestību nacistiem izrādīja leitnanta Roberta Rubeņa (1917—1944) bataljona karavīri, kuri līdz 9. decembrim sekmīgi atsita vairākus vācu uzbrukumus, līdz dzīvi palikušie, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst.

Kritiski gan jāraugās uz mūsdienās nereti vērojamo tendenci likt vienādības zīmi starp LCP politiskajām aktivitātēm un visu vācu okupācijas laika pretošanās kustību Latvijā vai uzskatīt, ka LCP būtu vadījusi citas pretošanās kustības grupas un organizācijas. Kopumā pieņemams ir jaunākajā juridiskajā literatūrā izteiktais konstatējums, ka LCP paplašinātā vadība simbolizēja Latvijas Republikas varas nepārtrauktību un, darbojoties saskaņā ar valstiskās nepārtrauktības doktrīnu un Satversmi, LCP leģitīmi rīkojās Latvijas tautas vārdā, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Vienlaikus gan jājautā, vai valsts augstākā pārstāvniecība dod tikai tiesības, vai arī uzliek kādus pienākumus un atbildību Latvijas tautas priekšā (piemēram, iespējamais protests un pretestība Latvijas pilsoņu iznīcināšanai un iesaistīšanai holokausta noziegumos 1941. gadā, prettiesiskajai latviešu leģiona izveidošanai 1943. gadā u. c.)?

Nacionālo partizānu kustība

Jau 1944. gada rudenī Latvijā sāka veidoties bruņota pretošanās kustība, kas bija vērsta pret atkārtoto PSRS okupāciju. Par partizāniem kļuva cilvēki, kuri vēlējās atgūt Latvijas neatkarību vai kam draudēja represijas. Nozīmīgas nacionālo partizānu kaujas norisinājās 1945. gada martā Stompaku purvā Latgalē, 1945. gada decembrī Kabilē Kurzemē un daudzās citās vietās.

Savas darbības laikā nacionālie partizāni ieņēma vismaz 40 Latvijas pagastu centrus, uz laiku paralizējot to darbību. Sadursmēs vai no slēpņiem nogalināja 370 čekas karaspēka virsniekus un karavīrus, 735 iznīcinātājus, kā arī 1070 komunistu režīma kolaborantus. Kopumā mežabrāļu kustībā Latvijā, kas norisinājās līdz pat 1956.—1958. gadam, piedalījās 12 000—13 000 cilvēku. Līdz šim nepietiekami ir izvērtēti šīs bruņotās cīņas teorētiskie un juridiskie aspekti, kas ir svarīgi, lai veidotu konceptuālāku skatījumu par partizānu darbību gan no tautu pašnoteikšanās tiesību un Latvijas valsts tiesiskās nepārtrauktības, gan no starptautisko tiesību viedokļa.

Ja pieņem, ka mežabrāļiem bija likumīgas tiesības vērsties pret padomju okupācijas režīmu un tā atbalstītājiem, arī tos iznīcināt, tad robeža starp pretošanās kustības likumīgi veiktu kolaboracionistu sodīšanu un nelikumīgu noziegumu veikšanu realitātē, visticamāk, būs grūti nosakāma un veicinās dažādas interpretācijas.

Upura tēlu kliedējot. Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Ja partizānu karu izprot kā neizbēgamu vardarbības eskalāciju, kam raksturīga starptautisko konvenciju neievērošana no abām karojošajām pusēm, tad svarīgi būtu sniegt šīs komplicētās pēckara vēstures situācijas niansētāku izvērtējumu.

Ja pieslienas vispārinājumam, ka pēc kara nebija “labo” vai “slikto” partizānu, bet viņi visi ir uzskatāmi par Latvijas brīvības cīnītājiem neatkarīgi no to darbības rakstura un rezultātiem, tad jāatceras, ka arī šodien ir spēkā LPSR Augstākās Padomes izdotais likums par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju (1990). Tas nosaka, ka nav reabilitējamas personas, “kuras starptautiski tiesiskajā izpratnē vainīgas noziegumos pret mieru, genocīda noziegumos, noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un kriminālnoziegumos pret nekombatantiem”, bet Latvijas Republikas Saeimas pieņemtais likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu (1996) neattiecina to uz personām, kas “sodītas par tīšiem smagiem noziegumiem un nav reabilitētas”.

Tāpēc būtiski ir izvērtēt un attīstīt mūsdienu juridisko praksi (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi lietās “Vasiļausks pret Lietuvu” (2015), “Drelings pret Lietuvu” (2019)), kurā ar dažādiem panākumiem ir mēģināts sniegt padomju okupācijas režīma un pēckara bruņotās pretošanās kustības mijiedarbības tiesisku izvērtējumu, tajā skaitā traktēt PSRS veikto pēckara pretošanās kustības dalībnieku sistemātisku iznīcināšanu kā vienu no īstenotām genocīda formām.

Latviešu nacionālkomunisti

Neatņemama un savdabīga loma Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir t. s. latviešu nacionālkomunistu darbībai 1956.—1959. gadā. Ar Eduardu Berklavu (1914—2004) priekšgalā tie centās pretoties latviešu valodas diskriminācijai, forsētai industrializācijai un migrācijai, iestājoties par vietējo iedzīvotāju sadzīves apstākļu uzlabošanu un latviešu lomas palielināšanu padomju varas struktūrās.

Nacionālkomunistu darbība gan veicināja pretestību padomju okupācijas režīmam, tomēr tas bija pašu nacionālkomunistu politikas negribēts blakusefekts, nevis apzināta nacionālās pretošanās kustības vai disidentisma izpausme. Nacionālkomunistu mērķis nebija tautas brīvības atgūšana neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts formā, bet gan reformēta komunistiskā iekārta. To apstiprina arī vēl 1972. gadā slepeni uz ārzemēm nosūtītā 17 latviešu komunistu vēstule, kurā, vēršoties pie citu valstu komunistiskajām partijām, bija pausts protests pret marksisma-ļeņinisma nacionālās politikas izkropļojumiem.

Disidenti

60.— 70. gados PSRS attīstījās citādi domājošo — disidentu — kustība, kas bija pašā padomju likumdošanā (PSRS Konstitūcijā noteiktajos vārda, preses un pulcēšanās brīvības principos) balstīta miermīlīga cīņas metode, kas iestājās par vispārējo cilvēktiesību ievērošanu un lielāku demokrātisko brīvību ieviešanu. Svarīga loma šajā procesā bija 1975. gadā parakstītajam Helsinku aktam, ar ko aizsākās cilvēktiesību aizstāvēšanas ideju izplatīšana arī PSRS. Tās bruģēja ceļu uz komunisma sistēmas sabrukumu un dzelzs priekškara krišanu. Pazīstamākie latviešu disidenti un politieslodzītie Gunārs Astra (1931—1988), Ints Cālītis, Lidija Lasmane-Doroņina, Knuts Skujenieks un citi ieguva un propagandēja aizliegtu ārzemju literatūru un padomju disidentu darbus, pauda patiesību par Latvijas vēsturi un protestēja pret Latvijas okupāciju. 1983. gadā daļu no viņiem atkārtoti apcietināja un ieslodzīja soda nometnēs, bet citus šajos procesos iesaistītos brīdināja un pakļāva izsekošanai.

Šo disidentu un vienlaikus nacionālās pretošanās kustības dalībnieku ieguldījums Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā padomju režīma stagnācijas laikā, kad šķita — sabiedrība ir inerti pielāgojusies situācijai, ir neatsverams. Par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem tie saucami tāpēc, ka atšķirībā no disidentisma kustības PSRS, kas neparedzēja radikālas izmaiņas tās politiskajā iekārtā, viņu galvenais mērķis bija Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošana.

Pretpadomiski noskaņotie

Drosmīgākie patrioti arī padomju režīma stagnācijas gados turpināja paust latviešu tautas pašnoteikšanās centienus — izplatīja nacionāla satura proklamācijas, glabāja un popularizēja pirmskara Latvijā un Rietumos izdotās grāmatas un citas latviešu kultūras vērtības.

Protestējot pret pastāvošo režīmu, cilvēki norāva vai sabojāja PSRS un LPSR karogus, dažādās vietās parādījās pretpadomju uzraksti, jaunieši atteicās dienēt padomju armijā. Daudzi klausījās latviešu valodā skanošo “Amerikas Balsi”, Radio Brīvā Eiropa un citas Rietumu radiostacijas. Arvien masveidīgāka kļuva svecīšu nolikšana pie Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes kapa pieminekļa mirušo piemiņas dienā Rīgas Meža kapos un citur.

Jaunākie vēsturnieku pētījumi apstiprina, ka laikā no 1959. līdz 1986. gadam okupācijas režīms apsūdzēja un represēja vismaz 216 pretošanās kustības dalībniekus, bet to cilvēku skaits, kuri bija nacionālistiski un pretpadomiski noskaņoti, bija ievērojami lielāks. Pretošanās kustības aktivitāšu mērenuma pamatā bija Aukstā kara laikā nostabilizējusies starptautiskā situācija un no tā izrietošā dzīves realitāte. Par prioritāti kļuva izdzīvošana un pielāgošanās stāvoklim, kad iespējas atgūt valstisko neatkarību kļuva nereālas.

Neformāļi

Vairākus gadu desmitus atrodoties PSRS sastāvā, latvieši sadzīvoja ar uzspiesto komunistisko ideoloģiju, bet saglabāja nacionālo identitāti. Sociālistiskā saimniekošanas sistēma un masīvā padomju propaganda gan vairoja nekritiskus komunistiskās iekārtas atbalstītājus, gan veicināja dubultstandartu ievērošanu ikdienā. Vienlaikus kolektīvajā atmiņā no paaudzes paaudzē tomēr saglabājās pietāte pret zaudēto Latvijas valsti un iekšēja vēlme pēc brīvības atgūšanas. 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē Latvijā, līdzīgi kā citviet, komunistiskā režīma krīzi iezīmēja neformālu, ar padomju varas struktūrām nesaistītu, vairāk nekā 30 dažādu organizāciju un grupu aktivitātes.

1986. gadā izveidotā cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa “Helsinki-86” spēja kļūt par tautas pretestības gribas uzlādētāju, kaut arī sākotnēji, taktisku motīvu vadīta, pieprasīja realizēt LPSR Konstitūcijā paredzētās tiesības Latvijai izstāties no PSRS. Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā un gadu vēlāk Konstantīna Pupura (1964—2017) īstenotais Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga gājiens no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem praktiski un simboliski demonstrēja pretošanās kustības pāraugšanu visas tautas atbrīvošanās kustībā un noslēdzās ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1990./1991. gadā.

Neatbildēti jautājumi

Pretošanās kustība padomju un nacistu okupācijas režīmiem līdz šim tikai daļēji ir aktualizēta un pienācīgi novērtēta Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā. No 20. gadsimta 40. gadiem līdz mūsdienām tā ir piedzīvojusi vairākkārtējas maiņas, kuru būtība ir bijusi atkarīga no pastāvošās politiskās iekārtas, bet nianses — no attiecīgā laika posma ideoloģijas un propagandas, izglītības, zinātnes, kultūras un atmiņu politikas, masu mediju sniegtās informācijas un atsevišķu sociālo grupu aktivitātēm. Svarīga loma sabiedrības kolektīvās atmiņas un identitātes veidošanā un uzturēšanā ir bijusi arī kara laika paaudzes vēsturiskajai pieredzei un tās pārmantošanai nākamajās paaudzēs.

Jautājums, kāpēc pretestības kustība Latvijā nav kļuvusi par “varoņtēlu”, kā tas noticis vairākās citās okupētajās Eiropas valstīs (piemēram, Francijā, Polijā), bet ir ieņēmusi pat zināmu “pabērna” lomu šī perioda Latvijas vēsturē, ietver virkni atbilžu.

Vācu okupācijas laika pretošanās kustības nenovērtēšanu pēckara trimdā Rietumos noteica pretošanās kustības dalībnieku mazāks īpatsvars un to organizāciju sadrumstalotība, kā arī tas, ka viņu darbība varēja atklāt arī daudzas negatīvas iezīmes, kas liecinātu par latviešu sadarbību ar nacistiem. Šis apstāklis sadūrās ar trimdas vairākuma nevēlēšanos skart nepatīkamus vēstures jautājumus un vēlmi drīzāk koncentrēt spēkus galvenā politiskā mērķa — Latvijas neatkarības — panākšanai.

Padomju Savienības okupētajā Latvijā ne tikai pret nacistiem, bet arī pret komunistiem vērstā pretošanās tika pasniegta sagrozītā veidā ideoloģisku apsvērumu dēļ. Vienlaikus apzināti tika noklusēts vai mīkstināts priekšstats par represiju apjomu, kāds tika vērsts pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, un arī mākslīgi pretstatīti gandrīz vai tikai daži nacionāli noskaņotie “pretestībnieki” pret vairākiem tūkstošiem “padomju patriotu”, kas cīnījušies pret nacistiem komunistu vadībā.

Ir jānoraida arī savulaik padomju okupācijas režīma uzturētā tēze par masveidīgumu kā pretošanās kustības obligātu parādību. Pretestība parasti ir tik spēcīga, cik spēcīga ir tautas aktīvākā daļa, kam ir griba, drosme un iespējas pretestību izrādīt. Ir skaidrs, ka pretošanās kustības dalībnieki pārstāvēja sabiedrības aktīvāko un drosmīgāko, bet vienlaikus mazāko daļu, tāpēc viņu darbība, kas bieži vien bija ideālistisku motīvu vadīta un Latvijas neatkarības idejas vārdā neatzina kompromisus, atšķīrās no sabiedrības vairākuma rīcības, kas objektīvu apstākļu dēļ nevis cīnījās par “brīvu un neatkarīgu Latviju”, bet bija spiests pakļauties, pielāgoties un sadarboties, lai dzīvotu un izdzīvotu. Tas gan neliek šaubīties par tautas atbalstu kā svarīgu pretošanās kustības pastāvēšanas pamatelementu. Tomēr šis atbalsts svešas okupācijas apstākļos visbiežāk izpaužas ārēji slēptā un klusējošā formā un nav atklāti nolasāms tā laika publiskajā telpā, bet saglabājas katras nācijas iekšējā (mentālā) pretestībā okupācijas režīmam un uzticībā nacionālajām pamatvērtībām.

Neraugoties uz padomju ideoloģijas un propagandas ilglaicīgo izplatību sabiedrībā, atmiņai par savu valsti un tās neatkarības zaudēšanu piespiedu kārtā bija svarīga loma, sākoties tautas atmodai un padomju režīma likvidācijai 20. gadsimta 80.—90. gadu mijā. Pirmoreiz pēc pusgadsimta pārtraukuma Latvijā bija iespējams atklāti runāt par vēstures “baltajiem plankumiem”, pakāpeniski koriģējot un likvidējot pirms tam esošās pretrunas starp tautas vēsturisko atmiņu un oficiālo, akadēmiski pieņemto vēstures koncepciju. Vienlaikus jāatzīst, ka pretošanās kustība neieguva centrālo vietu tautas kolektīvajā atmiņā par padomju un nacistu okupācijas laikā notikušo. Objektīvu iemeslu dēļ tajā dominēja padomju represijas un to upuru piemiņa, latviešu leģionāru traģiskais liktenis un, vairāk gan ārējā spiediena rezultātā, holokausts un tā izpratne kā svarīgs elements Latvijas ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.

Šāda izpratne drīzāk ir izskaidrojama ar padomju represiju upuru lielāku īpatsvaru visu Latvijas iedzīvotāju vidū un pretošanās kustības aktivitāšu piezemētību 20. gadsimta 60.—80. gados. Arī stagnācijas posmā uzaugušo paaudžu pasīva pielāgošanās, nevis aktīva pretošanās konunistiskā totalitārisma un autoritārisma sistēmai vēl šodien daudziem Latvijā padomju okupācijas laiku asociē nevis ar pēckara skarbo staļinismu, bet gan vēlāko gadu desmitu brežņevisma normalitāti. Tā ir radījusi arī zināmu amnēziju attiecībā uz 40. gadiem, neapzinoties, ka tieši bruņotās un nevardarbīgās pretošanās kustības dalībnieki tobrīd centās īstenot tautas pašnoteikšanās tiesības, un Latvijas valsts tiesiskā skatījumā tieši viņiem, nevis padomju vai nacistu okupācijas varām un to kolaborantiem, bija likumīgas tiesības rīkoties Latvijas valsts un tautas vārdā.

Mūsdienu Latvijā zinātnes nepietiekamā finansējuma, kvalificētu pētnieku trūkuma u. c. iemeslu dēļ pretošanās kustības izpēte lielākoties ir konceptuāli un kontekstuāli sadrumstalota. Pretošanās kā rīcības brīvības izpausme tiek uzskatīta par pašsaprotamu un netiek pētīta kā darbība, ko veidoja un ietekmēja okupācijas varas klātbūtnes, arī kara un pēckara specifiskie apstākļi. Līdzšinējie pētījumi lielākoties ir aprakstoši un orientēti uz faktu noskaidrošanu un precizēšanu, nevis uz faktos balstītām interpretācijām un analītiskām zinātniskām inovācijām.

Bruņotā un nevardarbīgā pretošanās Latvijas vēsturē nereti tiek definēta ļoti plaši un bez pietiekami skaidriem kritērijiem. Trūkstošā konceptualizācija rada arī gatavu pieņēmumu, ka pretestība bija sadrumstalota un nekoordinēta, un neveicina tās tēla nostiprināšanu sabiedrības kolektīvajā atmiņā.

Pretošanās kustību ir svarīgi izprast nevis tikai kā no kopējā iekšpolitiskā un starptautiskā konteksta izrautu parādību, bet gan kā konceptuāli cieši ar kolaborāciju un pielāgošanos saistītu, bet morāli atšķirīgu Latvijas sabiedrības izdzīvošanas stratēģiju. Svarīgi būtu precīzāk nekā līdz šim noskaidrot arī virkni citu jautājumu, piemēram, kādi bija galvenie motīvi un faktori, kas iedrošināja vai atturēja no militārās un politiskās pretošanās pret padomju un nacistu okupācijas varu? Kāds bija pretošanās kustības dalībnieku individuālais un kolektīvais politiskais, sociāldemogrāfiskais un psiholoģiskais raksturojums? Cik lielas bija iespējas palikt neitrāliem un nesadarboties vai nepretoties nevienam no okupācijas režīmiem? Vai pielāgošanās vienam no tiem neizbēgami bija saistīta ar pretošanos vai kolaborāciju ar otru režīmu? Cik lielā mērā politiska un militāra pretošanās realitātē bija vērsta pret okupācijas režīmu, un cik daudz no tās ieguva vai cieta vietējie iedzīvotāji?

Upura tēlu kliedējot. Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta
Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs

Mūsdienu situācija

Tikai salīdzinoši nesen nacionālā pretošanās kā Latvijas tautas valstsgribas izpausme un valstiskās kontinuitātes sastāvdaļa ir atzīta atsevišķos valsts atmiņas politiku veidojošos dokumentos. 2014. gadā pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmes preambulā skaidri un politiski nepārprotami norādīts, ka “Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību”. Ir izskanējuši arī vairāki Valsts prezidenta Egila Levita paziņojumi par pretošanās kustības nozīmīgumu Latvijas valstsgribas uzturēšanā. Vienlaikus atšķirībā no Lietuvas, Igaunijas un Polijas, kur jau ir oficiāli noteiktas pretošanās kustības dalībnieku atceres dienas un ar valsts finansiālu atbalstu darbojas nacionālās atmiņas pētniecības centri, Latvijā valsts iesaistīšanās nācijas kolektīvās atmiņas stiprināšanā līdz šim ir bijusi krietni mazāka. Tikai pēdējos gados vairāki pēckara nacionālie partizāni ir apbalvoti ar Viestura ordeni. Lai gan pagājis jau 30 gadu kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas, Latvijā joprojām trūkst vienojošas un ar pretestību abām okupācijas varām saistītas nozīmīgas centrālas piemiņas vietas.

Šobrīd Ukrainā, Polijā, Čehijā, Bulgārijā ir notikusi vai tiek rosināta PSRS “atbrīvotājus” slavinošu pieminekļu demontāža. Tikmēr Latvijā publiskajā vidē tiek uzturēti un ar Krievijas Federācijas nozīmīgu finansiālu ieguldījumu atjaunoti padomju karavīru monumenti ar attiecīgu ideoloģisku slodzi, un daudzviet provincē, it īpaši Latgalē, dominē Sarkanās armijas Brāļu kapu kompleksi ar nereti padomju totalitārismu slavinošu vēstījumu un simboliku, nevis nacionālas nozīmes, t. sk. pretošanās kustībai veltīti pieminekļi. Lietuvas parlaments divus pēckara nacionālo partizānu komandierus ir atzinis par valsts augstākajiem vadītājiem (Jons Žemaitis-Vītauts (1909—1954) 1949.—1954. gadā un Ādolfs Ramanausks-Vanags (1918—1957) 1954.—1957. gadā), un viņu piemiņa arvien vairāk tiek nostiprināta lietuviešu kolektīvajā atmiņā. Latvijā pretošanās kustības dalībnieku piemiņas vietu joprojām ir salīdzinoši mazāk, un tās lielākoties tapušas kā privātas iniciatīvas, tikai ar daļēju valsts vai pašvaldības atbalstu. Leitnanta Rubeņa bataljona muzejs Ugālē un Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā, nacionālo partizānu kauju un apmetņu vietas Stompakos, Īlē, Melturos, Supes purvā un citviet ir spilgti piemēri šādam nesavtīgam un nereti fanātiskam darbam. Latvijā joprojām ir latviešu sarkanarmiešu komandieru vai viņu cīņu vietu vārdā nosauktas ielas, bet nav ielu vai laukumu, kas godinātu nacionālo partizānu piemiņu.

Kopējā atmiņa par pusgadsimtu ilgo okupācijas periodu Latvijā ir veidojusies, gan pārvarot padomju okupācijas laika aizliegumus un noklusējumus, gan sastopoties ar vēl mūsdienās pastāvošiem centieniem diskreditēt dažādas nacionālās pretošanās izpausmes, tā dezinformējot Latvijas un ārzemju sabiedrību. Nereti to ir ietekmējusi arī pārāk vienkāršota un “urrāpatriotiska” pretošanās kustības dalībnieku darbības nekritiska uztvere.

Apzinoties un izvērtējot pretošanās kustības tēlu mūsdienās, jāsaprot, ka pagātnes kolektīvā atmiņa ir dabisks process jebkurā sabiedrībā, jo tādējādi cilvēki veido attiecības ar aizgājušo laiku, kas simboliski vieno dažādus iedzīvotāju slāņus un paaudzes, veido solidaritāti un piederību. Taču iepretim vēsturei kā profesionālai disciplīnai kolektīvā atmiņa bieži vien vienkāršo un mitoloģizē pagātnes notikumus, padarot tos vairākumam saprotamus, bet vienlaikus atņemot šiem notikumiem sarežģītību. Citiem vārdiem runājot, šai atmiņai nākas ziedot pagātnes daudzkrāsainību kopējas izpratnes vārdā.

Tādēļ demokrātiskās sabiedrībās, arī Latvijā, vēsturnieku un citu jomu pārstāvju uzdevums ir veicināt cilvēku spēju kritiski paraudzīties uz kopējo pagātni visā tās daudzveidībā, tā sekmējot arī 20. gadsimta otrajā pusē notikušā iekļaušanu sabiedriskās atmiņas veidošanā un nostiprināšanā. Pretošanās kustība nav tikai viena no daudzām akadēmiskās vai publiskās vēstures tēmām, ar ko nodarbojas vēsturnieki, tai ir daudz lielāka un aptverošāka nozīme nācijas un tās valstiskuma stiprināšanā. Tāpēc svarīgi būtu panākt pastāvīgu valsts atbalstu nacionālās pretošanās kustības vēstures pētniecībai, piemiņas saglabāšanai, pilsoniskajai izglītošanai. Svarīgi par to domāt arī plašākā nākotnes kontekstā, kā šo pretestības garu un apziņu stiprināt. Vadmotīvam šajā darbā vajadzētu būt “vienot, nevis šķelt”, tā kalpojot par nozīmīgu nācijas vērtību orientieri nākotnē.

Pirmpublikācija žurnālā “Domuzīme”, 2021. gada 1. nr.

* Publikācija sagatavota pēcdoktorantūras projektā Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi: pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940—1953) (1.1.1.2/VIAA/4/20/738; 1.1.1.2/16/1/001; ERAF).

Uldis Neiburgs ir vēstures doktors, LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Zinātnisko monogrāfiju “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941—1945)” (2017) un “Aiz šiem vārtiem vaid zeme: Salaspils nometne, 1941—1944” (2016) autors un līdzautors. Pētnieciskās intereses — Latvijas Otrā pasaules kara vēsture, pretošanās un kolaborācija padomju un nacistu okupācijas laikā, sociālā atmiņa, publiskā vēsture.

May 1, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Dzeržinska mauzers

Viss raksts: https://www.latvijasdrosiba.lv/post/dzer%C5%BEinska-mauzers

Divi atšķirīgi skatījumi uz Krievijas vēsturi. Diakons Andrejs Kurajevs – godīgi. Vladimira Putina padomnieks Vladimirs Medinskis – gļēvi.

Šajā rakstā vēršu jūsu uzmanību uz diviem ļoti atšķirīgiem skatījumiem uz Krievijas vēsturi un vēsturi kā tādu. Vienu pauž Krievu pareizticīgās baznīcas diakons Andrejs Kurajevs, kurš plaši zināms kā pasniedzējs un pareizticīgais domātājs. Otra nostāja, ko pārstāv bijušais Krievijas kultūras ministrs, tagad Putina padomnieks Vladimirs Medinskis, kura ir ne tikai tipisks Kremļa vēstures propagandas piemērs, bet arī ataino Krievijas sabiedrības daļas cinismu.

Baznīcas varas nežēlastībā kritušais Kurajevs

Krievu pareizticīgās baznīcas diakons Andrejs Kurajevs 29. martā sniedza interviju radio “Eho Moskvi” raidījumā “Sevišķais viedoklis”. Žurnāliste Olga Bičkova uzdeva jautājumu par Denisu Karagodinu, kurš jau vairākus gadus Tomskā pēta sava vecvectēva NKVD nogalināšanas apstākļus, centīgi rokoties arhīvos. Viņa mērķis ir izpētīt vecvectēva nogalināšanas apstākļus, atrast vainīgos vecvectēva nāvē Staļina represiju laikā. Diakona Kurajeva atbilde (komentārs) mani nedaudz pozitīvi pārsteidza. Viņa viedoklis ir tik vērtīgs un ir tik reta parādība mūsdienu Krievijas medijos, ka izlēmu iztulkot un pārpublicēt salīdzinoši lielu fragmentu. A. Kurajevs: “Tas, kas notika Krievijā 20. gadsimtā tiek saukta par nacionālo katastrofu. Domāju, ka visi tam piekrīt. Ja katastrofai ir nacionāls mērogs, tad nācija kopumā ir vainīga. Tātad arī nospiedumu, seku novēršanai arī ir jābūt visas nācijas kopējai lietai. Un skolu mācību grāmatu līmenī, televizora, televīzijas propagandas līmenī prezidenta runu līmenī un vienkārši godīgas sarunai visos līmeņos. Godīga saruna ar dokumentiem, arhīviem utt.

Ja mūsdienu vara liedz pieeju pie OGPU-NKVD trīsdesmito gadu arhīviem, tad tā ir mūsdienu varas diagnoze. Tas nozīmē, ka tā uztver sevi kā identisku (tā laika varai – aut. papild.). Un tam ir liels skaits liecību. Gan Deržinska portreti, kas atgriezušies mūsdienu čekistu kabinetos. Jubileju svinības, piemēram, kādas no FSIN (Federālais sodu izpildes dienests) pārvaldes jubilejas svinības netiek svinētas no 1991. gada, bet sākot no 1920. Un tā tālāk. Citiem vārdiem, tā neizstāstīšana, mēģinājums atjaunot Padomju Savienību 2.0, pie tam ar tās represīvo vēsturi, ir tas, kas tēmē uz mūsu nākotni. Ne tikai pagātne, bet arī nākotne. [..] Pievienosim vēl Lielā tēvijas kara arhīvu aizvēršanu pēc aizsardzības ministra pavēles. Un kļūst skaidrs, ka šī pagātne, tieši šī ir pagātne, uz kuru vēlas balstīties mūsdienu varas elite. Bet tas jau tieši skar mūs visus.

[…] Cik var lepoties ar to, ka manam vectēvam bija mauzers, kuru viņam personīgi uzdāvināja biedrs Dzeržinskis. Ja ar to mauzeri viņš staigāja un galināja cilvēkus. Tātad no vienas puses pieprasa, lai jūs noteikti atrastu ar ko lepoties. Lūk, “nemirstīgais pulks”. Mans sencis bija karā. Lieliski! Bet, kur vēl bija mani senči? Citiem vārdiem, ļoti dīvaina attieksme pret vēsturi – tā ir oficiālā attieksme. Arī no baznīcas viedokļa, kad saku, ka kaut kas ir mans, lūk mana māja, tas nozīmē, ka atejas bedre arī ir mana šajā zemes gabalā. Jo tā ir mana māja. Ja tā ir mana māja, tad arī purvainā peļķe manu vārtu priekšā arī ir mana. Ja tā ir mana māja, un es pats to neesmu cēlis, esmu pārcēlies uz to, šai mājai ir vēsture, un šajā vēsturē, izrādās, ir bijušas dažādas epizodes. Varbūt šajā namā ir dzīvojis kāds gaišs cilvēks. Bet, varbūt, šo cilvēku kādu dienu aizveda tumšā automašīnā. Bet varbūt, šis nams pēc tam nonāca, atcerieties, tam personāžam, kurš… pagrabiņš, kur dzīvoja Meistars Bulgakova romānā. Tāds ziņotājs (стукачок), kuru Meistars uzskatīja par savu personīgo vienīgo draugu. Un lūk, izrādās, manas mājas vēsture ir sarežģīta. Un es nevaru teikt, ka rozes pie mana loga – tās ir manas. Bet atejas bedre nav nekādi saistīta ar mani.

Un tāpēc es runāju arī par attieksmi pret Pareizticīgo baznīcu. Ja esmu pareizticīgais, ja pieturos pie pareizticīgās tradīcijas, tātad pareizticīgie svētie ir mani. Tas ir ļoti patīkami. Bet arī pareizticīgie nelieši tad ir mani. Kā es varu no viņiem atteikties? Tas ir mans un tavs mantojums. Tā ir mūsu abu biogrāfija. Tas attiecas uz valsti, kurā Kungs mums deva piedzimt. Un arī šajā valstī ir bijis gan viens, gan otrs. Bija pilnīgi nelietīgi uzsākti plēsīgi kari. Bija cilvēku ar atšķirīgiem uzskatiem vajāšanas. Bija ciniska šo vajāšanu attaisnošana un ne mazāk ciniska paša fakta noliegšana. Ta’ ko jūs, mēs tak’ nekad nevienu neesam aiztikuši. Un paprasi kādam, kurš zina, ka gubernators Muravjovs pavēlēja pakārt deviņus katoļu priesterus Baltkrievijā. Cīņas ar ūniju ietvaros. Un Rietumkrievu apgabala (Западнорусского края) rusifikācija. Par to pie mums nav pieņemts runāt, atcerēties. Bet tikai jautā: bet mūs par ko? Nezin kāpēc pēkšņi pa perimetru mūs ne visai mīl. Bet kā mēs pret to izturējāmies? Citiem vārdiem sakot, lūk, bez šīs vēstures, tās skumjajām pusēm ir ļoti grūti saprast arī to mūsdienu atbalsis, mūsdienu reakcijas. Mēs it kā pie jums ar savu mīlestību, kāpēc jūs bēgat prom?”[1]

Kaut ko tādu no Kremli apkalpojošajiem TV kanālu raidījumiem nevar gaidīt. Vai Kurajevs nav Krievijas patriots? – Ir, tikai, atšķirībā no Putina padomnieka Vladimira Medinska, viņš ir godīgs un drosmīgs, jo spēj paskatīties uz savas zemes vēsturi, neattaisnojot slepkavas.

Medinska “pozitīvā” un “suverēnā” vēsture

Krievijas Izglītības ministrija nesen apstiprināja vēstures mācību grāmatu sēriju, kuras redaktors ir Putina padomnieks un Krievijas militārās vēstures biedrības priekšsēdētājs – Vladimirs Medinskis. Par grāmatu saturu vēl nevaram spriest, jo tās vēl tikai tiks publicētas aprīlī/maijā. Tomēr, varam izdarīt minējumu, ka redaktors Medinskis īpaši neatšķiras no Medinska – vēsturnieka, kurš ir ticis kritizēts no citu vēstures ekspertu puses. 2011. gadā Medinskis aizstāvēja disertāciju par XV-XVII gs. Krievijas vēstures atainošanu. Rietumu ceļotāju piezīmes par Krievijā redzēto neesot objektīvas. Biedrības “Dissernet” pārstāvji 2016. gadā iesniedza lūgumu anulēt Medinskim zinātnisko grādu, jo disertācijai neesot zinātniskās vērtības. Iesniegums netika atbalstīts.

Medinskis nosauca Staļina-Hitlera paktu par “PSRS diplomātisko triumfu”. Par Staļinu vēsturnieks un kultūras lietpratējs Medinskis izteicās, kā par “darbinieku (деятеле), kurš atbilda sava baisā un pretrunīgā laikmeta gigantiskajam mērogam”. Vēl kultūras ministrs nosauca 28 panfiloviešu varoņu stāstu par “svēto leģendu, kurai nedrīkst pieskarties”.[2] Kāpēc nedrīkst? – Jo ir vēlme paslēpt zem tepiķa to, ka jau 1948. gadā PSRS Galvenā prokuratūra izpētīja šo stāstu un atzina par avīzes “Krasnaja Zvezda” žurnālista izgudrojumu. Par to 2015. gadā sabiedrībai atgādināja arī KF Valsts arhīva direktors Sergejs Miroņenko. Kultūras ministrs Medinskis pavēstīja arhīva direktoram, ka sapratīs, ja viņš izlems atstāt amatu. 2016. gadā Miroņenko direktora amatu tiešām arī atstāja. Intervijā “Radio Svoboda” Miroņenko uzsvēra, ka stāsts par 28 panfiloviešiem ir nevis tikai mīts, bet falsifikācija, savukārt vēstures zinātne ir patiesības noskaidrošana.[3] Acīmredzot Medinskim ir cita izpratne par to, kādi ir vēstures pētniecības mērķi.

Intervijā “Eho Moskvi” pagājušā gada 26. novembrī Putina padomnieks Medinskis teica: “Ir jāvirza, jāstumj cauri (nado prodavļivatj), ar visiem pieejamiem maigās varas līdzekļiem aktīvi visur jāskaidro savu patieso (pravdivoje) skatījumu uz tiem vēsturiskajiem procesiem, kuri notika. Jo tas, kurš nosaka vēsturi, tas veido nākotni.”[4] Ak, vai! To esam jau dzirdējuši. Medinskis saka, ka 1991. gada pieeja – nojaukt visus padomju pieminekļus – esot bijusi nepareiza pieeja. Esot jāpieņem visa vēsture, kā sava. Bet te ir liela atšķirība, ko diakons Kurajevs, un ko Medinskis domā, kad saka, ka neko nevajag aizmirst. Medinskis teica, ka domājot par Staļina represijām, esot jāpēta represiju iemelsi. To galvenais iemesls esot nevis sliktais Staļins, bet gan sliktā sistēma, kas tika izveidota 1917. gadā. Medinskis pauda pārliecību, ka ja kāds Ivanovs, vai Sidorovs būtu bijis Staļina vietā, tad rezultāts būtu tas pats.

Tādējādi, kaut kāda abstrakta – no cilvēku gribas neatkarīga – “sistēma” tiek paaugstināta un indivīdu atbildība dzēsta. Nav brīnums, ka Putins iecēla par kultūras ministru tieši šādi domājošu cilvēku, kurš nav izņēmums krievu politiskās domas pamatstraumē. Ir viegli attaisnot jebko, sakot “tādi bija laiki”, “visi tā darīja”. Gan jau Kremļa saimnieki un siloviki arī tagad domā, ka “apstākļi spiež”, tāpēc jānogalina. Medinskis saka, ka nevarot vērtēt vēstures personāžus un viņu lēmumus no mūsdienu perspektīvas, jo mēs redzam, gala rezultātu. Bet te Medinskis nodod sevi, jo atbalsta vērtību relatīvismu. Jā, patiešām, cilvēku laicīgās vērtības mainās. Tiem, mainās, kuriem nav morāla kodola, kas saglabājas cauri gadsimtiem. Zagt un melot bija slikti Ivana Bargā un ir slikti arī Vladimira Melīgā, piedodiet, Vladimira Putina laikā. Neticība nekādām vērtībām ir viena no mūsdienu Krievijas elites tipiskām īpašībām. Tāpēc drīkst visu, ja “situācija spiež”, jo “laiki redz’ tādi”. Atceros, ka mana māte pirms daudziem gadiem teica – “Laiki” nav abstrakts jēdziens, laikus veidojam mēs paši.

Nobeigumā

Vēstures patiesību noskaidrošanai nav cita mērķa, kā patiesības noskaidrošana. Kremlī tā nedomā. Medinskis nāca klajā ar “Septiņām tēzēm par vēsturi”, kur ceturtā tēze skaidro, ka vēsturei ir jābūt pozitīvai.[5]Papildus tam, viņš runāja par “vēstures suverenitāti”, kas nozīmē, ka patieso Krievijas vēsturi skaidros tikai pati Krievija. Medinska un līdzīgu cilvēku dēļ, oficiālā Krievija lai negaida, ka kaimiņu tautas draudzīgi smaidīs klausoties un lasot, ko Krievijas vēstures propagandisti stāsta par savas un citu valstu pagātni. Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un citu valstu akadēmiskā vēsture nekad nevarēs akceptēt Medinska “pozitīvo vēsturi”, kas ir mūsdienu Kremļa mūsdienu mērķiem pakārtota propaganda, kurā ir vieta gan izdomājumam par 28 panfiloviešiem, gan Staļina-Hitlera paktam kā “PSRS izcilas diplomātijas” piemēram. Medinskī klausīties ir ne tikai skumji, bet baisi, jo kā norādīja diakons Kurajevs, mūsu attieksme pret pagātni iestiepjas nākotnē. Kādu nākotni vēlas Medinskis un viņa biedri? Krievijā ir daudz medinsku, bet labi, ka tomēr ir arī kurajevi, kuriem ir drosme paskatīties uz savas zemes gaišajām un tumšajām lappusēm, neiekrītot ne ekstāzē, ne depresijā.

[1] Андрей Кураев: Эта нераскаянность целится в наше будущее, 30 марта 2021,Эхо Москвы, https://echo.msk.ru/blog/partofair/2813276-echo/ [2] Министерство одобрило учебники истории под редакцией Мединского, 27 марта 2021, Svoboda.org, https://www.svoboda.org/a/31172870.html [3] Тяжелое расставание с мифом, 20 июля 2015, Svoboda.org, https://www.svoboda.org/a/27138620.html [4]Аля Пономарёва, “Флюгер, возомнивший себя ветром”. Блогеры об интервью Мединского, 27 ноября 2020, https://www.svoboda.org/a/30972034.html [5] Семь тезисов об истории, История.РФ, https://histrf.ru/biblioteka/b/siem-tiezisov-ob-istorii)https://histrf.ru/biblioteka/b/siem-tiezisov-ob-istorii

April 3, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

ANO mudina Latvijā atjaunot divvalodību

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja savos noslēguma secinājumos par Latvijas attīstību desmit gadu periodā ieteikusi atjaunot valsts izglītībā divvalodību. Tas ir skandāls. Starptautiski autoritatīvā organizācija nav pamanījusi, ka Latvijas valsts ir bijusi okupēta un krievu valodu kā valdošo ieviesa padomju okupācijas režīms, nevis vietējās etniskās minoritātes.

31.03.2021.IMANTS VĪKSNE https://neatkariga.nra.lv/izpete/343415-ano-mudina-latvija-atjaunot-divvalodibu?utm_source=newsletter&utm_medium=email&utm_campaign=neatkarigaSodien

Par Latviju neko nezinām. Bet zinām, kas jums jādara. Jūsu ANO ©Publicitātes foto

Okupanti atnāca un kopā ar pamatnāciju arī minoritātes izsūtīja uz Sibīriju, bet valstī ieviesa divvalodību. Turklāt tādu, kurā krievu valoda ir dominējošā, un šāda kārtība tika ieviesta skolās. Krievi mācījās atsevišķi, un tāpēc šobrīd Latvijā 10% iedzīvotāju atsakās no Latvijas valsts pilsonības. Viņi bauda Latvijas labumus, taču atsakās runāt latviešu valodā, atsakās dziedāt Latvijas himnu un atsakās latviešus respektēt kā Latvijas valsts pamatnāciju.

Ženēvā cieņā komunistu gaudas

Ceļā uz sabiedrības integrāciju nozīmīgs lēmums bija pāreja uz vispārējo izglītību valsts valodā. Arī krievu bērniem ir tiesības apgūt dzīvei nepieciešamās zināšanas valsts valodā. Taču tādi Kremļa ietekmes aģenti kā eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka un viņas sabiedrotie turpina cīņu pret Latvijas sabiedrības interesēm, izplata kaitniecisku un melīgu informāciju par Latviju dažādās starptautiskās organizācijās, un ANO komitejas pieņemtais paziņojums ir tam apliecinājums. Sūdzības par krievu diskrimināciju Latvijā iesniegušas trīs organizācijas vai interešu kopas ar šādiem nosaukumiem: “МФПЧ Латвийский комитет по правам человека”, “Межрегиональное общественное движение “За демократию и права человека”” un “Информационная группа по преступлениям против личности” .

Un tagad cilvēki, kam nav ne jausmas par Latvijas vēsturisko realitāti, dod padomus, kas Latvijas valstij kā organizācijas dalībvalstij ir jārespektē. Komitejas ziņojums nav tieši saistošs, bet par rekomendāciju ieviešanu nāksies atskaitīties, bet par neieviešanu – taisnoties. Turklāt starptautisko līgumu organizāciju ziņojumi tiek izmantoti iekšpolitiski, un to dara ne tikai Tatjanas Ždanokas vai Nila Ušakova pārstāvētais radikālais prokremlistu spārns, bet arī jaunkomunisti – “Progresīvie”, un viņu politiskie sabiedrotie.

Biedrenes Ždanoka un Levrence

Sociālajos tīklos viena no ietekmīgākajām “Progresīvo” biedrenēm Selma Teodora Levrence nesen izplatīja paziņojumu, ka neizprot, kādēļ krievu jauniešiem darba tirgū tiek pieprasītas latviešu valodas zināšanas. Ka tā ir diskriminācija. Vēlāk tvītu izdzēsa, jo “pārāk asi formulējusi”. Precīzāk gan būtu teikt – priekšlaicīgi izpļāpājusi partijas programmu. Jāatgādina, ka līdz šim Selma Teodora Levrence bija atbildīga par “Progresīvo” jaunatnes kustību, kā arī homoseksuāļu piesaisti partijas elektorātam. Taču tagad atklājies, ka viņa nodarbojas arī ar krievu auditorijas piesaisti, konkurējot vai gluži otrādi – sadarbojoties ar Kremļa ietekmes aģenti Tatjanu Ždanoku.

Un abu pārstāvētais viedoklis, šķiet, Ženēvā ir sadzirdēts labāk, nekā Latvijas valdības skaidrojums par 50 gadu okupāciju un tās sekām.

Kā vēsta Ārlietu ministrija, Latvija ziņojumu par ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijā 2008.-2017. gadā iesniedza 2019. gada aprīlī. Ziņojuma izskatīšana norisinājās 2021. gada 23.-25. februārī, savukārt 2021. gada 8. martā Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja publicēja savus noslēguma secinājumus par Latvijas ziņojumu.

Pilns rekomendāciju teksts latviešu valodā tiks publicēts aprīlī, kad būs pabeigts darbs pie oficiālā tulkojuma. Taču valdība ir ieguldījusi pusotru miljonu eiro tulkošanas rīka hugo.lv izveidē. Tas sniedz gana pietuvinātu nojausmu, par ko ir runa dokumentā.

Esot jāpārskata izglītības politika

Lūk, ko Latvijai rekomendē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja:

“Mazākumtautību valodas.

Ņemot vērā dalībvalstu delegācijas sniegto informāciju par atbalstu mazākumtautību un to valodu mācīšanai, Komiteja pauž bažas par to, ka pašreizējā valsts valodas politika var radīt diskriminējošu ietekmi uz mazākumtautībām, izmantojot viņu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, jo īpaši izglītības, nodarbinātības un pakalpojumu pieejamības jomā. Komiteja norāda uz Valsts puses delegācijas sniegtajiem paskaidrojumiem, ka pati izglītības reforma nav diskriminējoša. Komiteja tomēr joprojām pauž bažas, ka nesenie grozījumi Izglītības likumā un Ministru kabineta noteikumos Nr. 716 no 2018. gada 21. novembra ir ar diskriminējošu ietekmi uz minoritāšu grupām, un tie rada nepamatotus ierobežojumus izglītošanai mazākumtautību valodās un mazākumtautību valodu mācīšanai pirmskolā un pamatskolās gan valsts, gan privātskolās.

Komiteja iesaka valstij veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās valodu politika un likumi nerada tiešu vai netiešu minoritāšu grupām piederošu personu diskrimināciju, saistītu ar viņu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesībām, un ka tie nekavē šo personu spēju atrast darbu publiskajā un privātajā sektorā.

Tāpat Valsts pusei tiek rekomendēts apsvērt iespēju pārskatīt savu valodas politiku un likumus izglītībā, lai veicinātu mazākumtautību valodu mācīšanu un mācīšanu mazākumtautību valodās un nodrošinātu, ka likumi negatīvi neietekmē mazākumtautību grupām piederošo bērnu izglītojošo sniegumu.”

Īsumā – Latvijas izglītībā jāatjauno divvalodība.

Rekomendācija ar pavēles spēku

Atkarībā no tā, vai pieņemtie lēmumi labvēlīgi vai nelabvēlīgi, Apvienoto Nāciju Organizāciju mēdz dēvēt par ietekmīgu vai gluži otrādi – nespējīgu organizāciju. Šai gadījumā pieņemtais dokuments ir Latvijas interesēm kaitīgs, un to būtu lietderīgi ignorēt vai pasludināt par izpratnes trūkuma izraisītu kļūdu.

Neatkarīgā vaicāja Ārlietu ministrijai, cik lielā mērā saistošs ir šādas ANO struktūrvienības paziņojums Latvijas Republikai. Atbilde nav iepriecinoša – raksturs rekomendējošs, taču ignorēt nedrīkst:

“Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas noslēguma secinājumi ir ar rekomendējošu raksturu, tomēr šīs rekomendācijas tiek ņemtas vērā, izstrādājot normatīvo regulējumu un tiesību politikas plānošanas dokumentus. Tā, piemēram, uz saistībām, kas Latvijai izriet no ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakta, tiek veikta atsauce tiesību aktu projektu V Sadaļā “Citas starptautiskās saistības”, tādējādi pieprasot izvērtēt normatīvā akta atbilstību ne tikai pašai konvencijai, bet arī Komitejas sniegtajām rekomendācijām par Latvijas ziņojumu.”

Pēc četriem gadiem uz tepiķa

Protams, ja pie varas nāk prokremliski noskaņotie – biedrene Ždanoka kombinācijā ar biedreni Selmu Teodoru Levrenci, šīs rekomendācijas noteikti tiks izmantotas, lai Latvija atgrieztos pie divvalodības. Un iespējams, ne tikai skolās. Tāpat kā ideja par vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem. Tiem, kuri Latvijas vietā vēlas redzēt Padomju Savienību vai vismaz Krievijas Federāciju. Latviešu nācijai šāda lietu gaita būtu ļoti bīstama.

Kas notiks tālāk pēc ANO Komitejas atzinuma? Divu gadu laikā atbilstoši Komitejas lūgumam Latvija sniegs papildu informāciju par paveikto klimata jomā, nabadzības izskaušanā un veselības aprūpes pasākumiem Covid-19 apkarošanā. Par mazākumtautību diskrimināciju nekas papildus nav prasīts. Par to viņiem tur Ženēvā viss skaidrs. Nākamais ziņojums atbilstoši Komitejas norādēm Latvijai jāsagatavo un jāiesniedz līdz 2026. gadam.

Būs jāatskaitās par panākumiem divvalodības ieviešanā Latvijā.

March 31, 2021 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: