gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Deportācijai nolemti, bet izglābušies

Deportācijai nolemti, bet izglābušies. Kas notika pēc tam?

Jānis Riekstiņš , LA  25. marts, 2017

Staļina parakstītajā PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra pilnīgi slepenajā lēmumā bija teikts, ka no Latvijas uz Sibīriju mūža nometinājumā izsūtāmas 13 000 ģimenes jeb kopā 39 000 cilvēki. Šis “plāns” 25. martā tika pārpildīts, tomēr dažādu apstākļu dēļ ne visas sarakstos esošās personas toreiz izdevās notvert un izsūtīt. Šos cilvēkus tvarstīja pēc tam un centās nosūtīt nopakaļ uz Sibīriju jau aizvestajiem radiniekiem.

Pēc “rezerves sarakstiem”

Deportāciju iesāka 1949. gada 25. martā un paredzēja pabeigt divās dienās. Tomēr process ievilkās un daudziem no izsūtīšanas izdevās izvairīties. Piemēram, Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (K(b)P) Rīgas apriņķa komiteja 1949. gada 31. marta ziņojumā 
LK(b)P Centrālajai komitejai norādīja: “Daudzi kulaki apriņķa pagastos jau agrāk zināja par gaidāmo izsūtīšanu, jo veselu nedēļu pirms tās pagastos uzturējās operatīvās grupas, kuras apmeklēja tikai izsūtīšanai paredzētās kulaku saimniecības, neievērojot pārdomātu konspirāciju, un tamdēļ vairāki kulaki ar ģimenēm paguva paslēpties.” Savukārt LPSR iekšlietu ministrs A. Eglītis 24. aprīļa dienesta ziņojumā PSRS iekšlietu ministram S. Kruglovam par izsūtīšanas rezultātiem rakstīja: “Tādu faktu, ka izsūtīšanai paredzētie jau pirms operācijas savu mantu aizveda un likvidēja, bet paši aizbēga, visos republikas apriņķos ir ļoti daudz. Daudzās mājās bija palikuši tikai vecīši, sievietes un bērni, bet ievērojama daļa darbaspējīgo vīriešu bija aizbēguši jau pirms operācijas. Piemēram, Rīgas apriņķī bija paslēpušies vairāk nekā 30% no izsūtīšanai paredzētā vīriešu skaita. Valkas apriņķī no ešelonā Nr. 97327 iekrautajiem izsūtāmajiem vīrieši bija tikai 26%, no kuriem 40% bija vecumā no 60 līdz 95 gadiem. Ludzas pilsētā aizbēga 20 no izsūtīšanai paredzētajām ģimenēm un daudz vieninieku – jauniešu. Tas noveda pie tā, ka operācija būtiski ievilkās. Tikai 4 ešelonus bija iespējams nosūtīt diennakts laikā kopš operācijas sākuma. Pārējie 28 ešeloni nostāvēja no 2 līdz 4 diennaktīm, jo Valsts drošības ministrija, nesavākusi noteikto “limitu” pēc galvenajiem sarakstiem, bija spiesta turpināt operāciju pēc rezerves sarakstiem un nodarboties ar aizbēgušo meklēšanu.”

Pēdējais papildvilciens – 33. ešelons – Rēzeknes staciju atstāja tikai 1949. gada 30. martā.

Neraugoties uz Valsts drošības ministrijas darbinieku centību, daudzus izsūtāmos šajā laikā tā arī neizdevās atrast. Sākumā VDM darbinieki par to īpaši neuztraucās, jo PSRS Ministru padomes lēmumā noteiktais izsūtāmo skaits bija savākts. Pēc Latvijas Valsts arhīva ziņām, 1949. gada 25. – 30. martā no Latvijas deportēja 42 125 cilvēkus. Maskavā noteiktais “limits” bija pat pārsniegts.

Jurjānu lieta

Kad LPSR VDM darbinieki uzsāka neizsūtīto meklēšanu, izrādījās, ka tagad viņus aizsūtīt uz Sibīriju nemaz nav tik vienkārši. Vajadzēja jaunus papildizsūtīšanas lēmumus, bet dažādu VDM iestāžu viedokļi par nepieciešamajiem dokumentiem bija atšķirīgi. Piemērs tam ir sarakste saistībā ar Alberta Jurjāna un viņa sievas papildizsūtīšanu. 1949. gada 12. novembrī PSRS VDM 2. Galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālleitnants Jedunovs LPSR valsts drošības ministram A. Novikam pilnīgi slepenā ziņojumā norāda: “Saskaņā ar PSRS Prokuratūrā saņemto Alberta Otto dēla, Jurjāna iesniegumu, Jūs no LPSR Alūksnes apriņķa Gaujienas pagasta esat izsūtījuši viņa bērnus: Otto Jurjānu, dzimušu 1930. gadā, uz Amūras apgabala Seriševskas rajonu un Bruno Jurjānu, dzimušu 1931. gadā, uz Tomskas apgabala Koževņikovas rajonu. Bet pats Jurjāns un viņa sieva palika dzīvot Latvijas PSR, kaut arī viņu bērni tika izsūtīti tamdēļ, ka Albertam Jurjānam bija kulaku saimniecība, bet viņa vecākais dēls Alberts 1948. gadā notiesāts pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-1a, 19-58-8 un 58-11. panta. Saskaņā ar PSRS Prokuratūras š. g. 3. novembra norādījumu lūdzu pieņemt mērus, lai kulaku Albertu Jurjānu un viņa sievu izsūtītu no Latvijas.”

1950. gada 6. janvāra atbildes ziņojumā Jedunovam LPSR valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis J. Vēvers raksta: “Norādījumu par kulaka Alberta Jurjāna un viņa sievas papildizsūtīšanu mēs nevaram izpildīt. Esošo vispārējo Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu par kulaku elementu izsūtīšanu no Latvijas praksē piemērot nav iespējams, jo par katru izsūtāmo Iekšlietu ministrijas pārsūtīšanas cietums pieprasa kāda tiesu orgānu vai Sevišķās apspriedes lēmumu. Bez minētajiem dokumentiem aizturētās personas etapam netiek pieņemtas. Vienlaikus paziņoju, ka A. Jurjāns, kurš iesniedzis iesniegumu par savu dēlu atgriešanu no izsūtījuma, kopā ar sievu no pastāvīgās dzīvesvietas tagad ir paslēpies un viņa atrašanās vieta nav zināma.”

1950. gada 21. janvārī Jedunovs Vēverim norāda: “Saskaņā ar instrukciju personas, kuras bija paredzētas izsūtīšanai, bet operācijas laikā uz vietas netika atrastas, ir jāsameklē un jāizsūta individuālā kārtā. Kulaku izsūtīšana notiek uz izraksta pamata no republikas Ministru padomes lēmuma, kurš Jums ir. Tātad Jurjāna izsūtīšanai nekādi tiesu instanču personālie lēmumi nav nepieciešami. Bez tam sakarā ar Jurjāna pāriešanu nelegālā stāvoklī viņu var arestēt kā nelegāli un pēc parastās izmeklēšanas izsūtīt pēc Sevišķās apspriedes lēmuma.” Patiesībā A. Jurjāns un viņa sieva nekādi “nelegāļi” nebija, jo dzīvoja un strādāja Rīgā. Neraugoties uz PSRS VDM vairākkārtējiem norādījumiem, viņus no Latvijas tā arī neizsūtīja.

Armija neglābj

Daudziem citiem neizsūtītajiem “paveicās” mazāk nekā Jurjāniem. Viņus sameklēja, apcietināja, VDM sagatavoja un apstiprināja izsūtīšanas dokumentus, kurus sankcionēja LPSR prokurors vai viņa vietnieks. Pēc tam aizturētos no Rīgas pārsūtīšanas cietuma pa etapu nosūtīja uz Sibīrijas specnometinājuma vietām. Tur viņus ņēma specnometināto uzskaitē un pasludināja “mūža nometinājumu”. Piemēram, LPSR iekšlietu ministra vietnieks Ļjakiševs apstiprināja šādu LPSR Iekšlietu ministrijas operatīvā pilnvarotā vecākā leitnanta Ivanova sagatavoto slēdzienu par Antona Oša izsūtīšanu: “1949. gada 25. martā (..) Iekšlietu ministrijas orgāni specnometinājumā kā kulaku izsūtīja 1892. gadā dzimušo Martu Ošu. M. Ošas vīrs Antons Ošs, dzimis 1890. gadā, lietas noformēšanas un izsūtīšanas laikā atradās ieslodzījumā par nodokļu nenomaksāšanu, kā rezultātā palika neizsūtīts. Lai izpildītu Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu, es ieteiktu Ošu Antonu, Jēkaba dēlu, aizturēt un no LPSR Iekšlietu ministrijas pārsūtīšanas cietuma etapēt IeM Tomskas apgabala pārvaldes rīcībā, lai apvienotos ar izsūtīto sievu.” A. Ošu 1953. gada 18. aprīlī izsūtīja uz Tomskas apgabala 
Koževņikovas rajonu.

Daudzus jauniešus, kuri 1949. gada martā bija izvairījušies no izsūtīšanas, vēlāk iesauca karadienestā. Taču pat tas viņus no papildizsūtīšanas nepaglāba. 1951. gada 1. novembrī Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks ģenerālmajors Zarelua ziņojumā LPSR valsts drošības ministra vietniekam pulkvedim J. Vēveram: “PSRS Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu demobilizēt no padomju armijas militārpersonas, kuras ir no Latvijas PSR izsūtīto kulaku un nacionālistu ģimenes locekļi. Nosūtām tādu 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas militārpersonu sarakstu, lai Jūs pieņemtu mērus pēc viņu demobilizācijas. Vienlaicīgi paziņojam, ka, lai novērstu kāda no viņiem aiziešanu nacionālistiskajās bandās, panākta vienošanās ar apgabala pavēlniecību – šo militārpersonu demobilizāciju veikt 2 – 3 dienas pirms viņu nosūtīšanas uz ģimenes specnometinājuma vietu.” Sarakstā minēti: 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas ierindnieki Jāzeps Rancāns un Arnolds Grīnbergs, 1090. atsevišķā zenītartilērijas diviziona ierindnieks Antons Gražulis un 285. gvardes artilērijas pulka ierindnieks Gunārs Beļickis. 1953. gada 14. aprīlī ģenerālmajors Zarelua ziņojumā Omskas apgabala Iekšlietu ministrijas “P” daļas priekšniekam rakstīja: “Jūsu rīcībā tiek nosūtīts Arnolds Eduarda dēls Grīnbergs, dzimis 1929. gadā, lai pievienotos viņa ģimenes locekļiem, kuri 1949. gada 25. martā ar ešelonu Nr. 97383 izsūtīti uz Omskas staciju.” 1953. gadā izsūtījumā pie vecākiem Omskas apgabalā tika nosūtīts arī Gunārs Beļickis, bet Jāzeps Rancāns un Antons Gražulis, šķiet, palikuši Latvijā.

Saskaņā ar Latvijas Valsts arhīva ziņām, pēc 1949. gada marta papildus izsūtīja 513 personas – 410 “kulakus” un 103 “nacionālistus”. 1953. gada rudenī PSRS augstākās varas struktūru nostāja attiecībā uz 1949. gada martā neizsūtītajiem tomēr mainījās. LPSR Iekšlietu ministrijas 1953. gada 9. oktobra izziņā par Alfrēda Brūdera neizsūtīšanu norādīts: “1949. gada martā saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu specnometinājumā uz Omskas apgabalu tika izsūtīta kulaka Pētera Jāņa dēla Brūdera ģimene. Tajā laikā izsūtīšanai paredzētais viņa dēls Alfrēds Pētera dēls Brūders atradās traktoristu kursos un izsūtīts netika. Tagad saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas 1953. gada 29. augusta vadošo norādījumu, kurā teikts, ka “PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumam, saskaņā ar kuru no LPSR tika veikta kulaku un nacionālistu ģimeņu izsūtīšana, bija vienreizēja darbība”, Alfrēds Pētera dēls Brūders nav jāizsūta.”

Personu lietas iznīcina

Pēc LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministra V. Sējas 1964. gada 27. jūnija norādījuma, tika izveidota LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas 1. specdaļas ekspertu komisija, kurai uzdeva atlasīt un iznīcināt to 1949. gada martā izsūtīšanai paredzēto personu lietas, kuras dažādu iemeslu dēļ no Latvijas netika izsūtītas. Tika pamatots, ka šīm lietām “nav zinātniski praktiskas nozīmes” un tās “zaudējušas savu praktisko nozīmi”. Par norādījuma izpildi LPSR Sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas vecāko operatīvo pilnvaroto – majora Sidorova un majora Oļeksena izziņā norādīts: “Uzskaites lietas – skaitā 2823 glabāšanas vienības, 1964. gada 9. septembrī iznīcinātas, tās pārstrādājot papīra kombinātā “Jugla”.”

March 28, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

«Latvijas klusie varoņi»: Kārlis Guļevskis

«Latvijas klusie varoņi»: Kārlis Guļevskis no 1949. gada izsūtījuma izglāba savu mazmeitu

Viss raksts:

http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/dzive/latvijas-klusie-varoni-karlis-gulevskis-no-1949.-gada-izsutijuma-izglaba-savu-mazmeitu.a229556/?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_button


Cilvēkstāsti

Latvijas Radio raidījumā “Īstenības izteiksme” šoreiz stāsts par valgalieti Kārli Guļevski, kurš 1949. gada 25. martā no izsūtīšanas paglāba savu mazmeitu. Pārējā ģimene nonāca Sibīrijā, no kurienes atgriezās 20. gadsimta piecdesmitajos gados – jau pēc PSRS vadoņa Josifa Staļina nāves.

Pagājušajā gadā Latvijas Radio veidoja vairākus stāstus par cilvēkiem, kuri mēģināja glābt represijām nolemtos – brīdināja, slēpa vai kā citādāk palīdzēja. Radio stāstīja par talsinieci Līgu Vronovsku, kurai izdevās paglābties no izsūtījuma, pateicoties kaimiņa pārliecināšanas spējām, par Antras Kriķes ģimeni, kas no izsūtīšanas slēpās pie radiem, leģendu par Edgara Kauliņa nopelniem savu kolhoznieku sargāšanā no represijām.

Šie stāsti ļauj vairāk apjaust, ka esam ne tikai cietuši vēstures griežos, bet spējuši arī pretoties nolemtībai. Kaut nedaudz, kaut mazliet, kaut vai mēģinot pasargāt kādu cilvēku no ciešanām.

Kad atceres dienās deportāciju upuri bija pieminēti un radio vairāki stāsti izskanējuši, pārtrūka pavedieni, kā turpināt stāstīt glābēju stāstu. Līdz kādu dienu sekoja patīkams pārsteigums – vēstule, kas uzrakstīta rūpīgā rokrakstā uz divām rūtiņu papīra lapām.

Rīdzinieces Taigas Gulītes vēstule

Vēstule bija no rīdzinieces Taigas Gulītes, un tā sākās šādi:

“2017.gada februārī. Labdien! Pa radio esmu dzirdējusi raidījumus, ka nav sevišķi daudz dokumentēts par cilvēkiem, kas palīdzējuši kādam izvairīties no deportācijām uz Sibīriju. Nesen apskatījos arhīvā mūsu ģimenes deportācijas lietu. Tas nebija viegli!”

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaigas Gulītes vēstule Latvijas Radio

Taiga Gulīte vēstulē uzsver, ka negrib rakstīt par sevi, bet gan pastāstīt par savu vectēvu no mammas puses Kārli Guļevski, viņa māsu Mariju Guļevsku un vecmammu Jūli Guļevsku.

Vēstulei pievienotas divas vecu fotogrāfiju kopijas. Uz vienas redzams stalts pusmūža kungs aizsarga formas tērpā ar kuplām, uzskrullētām ūsām. Otrā tas pats kungs ar kundzi, bet aizmugurē saulē piemiegusi acis stāv pusaugu meitene. Zem fotogrāfijas paraksts – māsa Zane Bērziņa, Jūle un Kārlis Guļevski 1949.g.vasaras beigās Latvijā.

Māsu izsvītro no deportējamo saraksta

Vēstules ieintriģēts, Latvijas Radio sazvana Taigu un uzaicina uz sarunu Latvijas Radio mājā Vecrīgā.

Jau no Taigas vēstules zināms, ka 1949. gada martā Taigas ģimeni deportēja uz Tomskas apgabalu no bijušā Talsu apriņķa Valgales pagasta “Rīgmaļu” mājām.

Ģimenē bija pieci bērni, Taiga pati jaunākā, nedaudz pāri trim gadiem. Tobrīd vecākā māsa Zane, kurai bija nepilni vienpadsmit, gulēja slima ar plaušu karsoni, temperatūra pie 40 grādiem. Kopā ar Taigas tēva brāli ģimeni vispirms aizveda uz Valgales pagastnamu, arī slimo māsu.

“Es atnesu izvešanas dokumenta kopiju. Te, kur rakstīts par mūsu ģimeni. Mēs pieci bērni. Es jaunākā. Un māsa Zane, viņai bija trīs vārdi – Zane Emīlija Baiba. Un tad viņa ir izstrīpota, šeit var redzēt.”

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaKopijas no Bērziņu ģimenes izvešanas lietas Latvijas Valsts arhīvā

Taiga uz sarunu ir atnākusi ar arhīva materiālu kopijām no ģimenes izvešanas lietas, fotogrāfijām un pierakstiem. Pētot līdzpaņemtos papīrus, Taiga sāka stāstīt, kā tas sanāca, ka slimo māsu izsvītroja no saraksta un uz Sibīriju neaizveda.

“Tad, kad bijām aizvesti uz to pagastnamu, tad vecaistēvs, kā uzzināja, uzreiz devās uz turieni. Pagastnamu stingri apsargāja, un iekšā viņš netika.

Bija atnākusi arī viņa māsa Marija, kura dzīvoja viena pati, viņa bija iedomājusies lūgt, lai viņai atstāj mani, jo es biju tā mazākā. Viņi abi stāvēja pie pagastnama un tie vietējie, izvedēju palīgi, gāja iekšā, ārā, vecaistēvs viņus uzrunāja, bet viņi neviens nereaģēja. Un tad vienā brīdī parādījās krievu virsnieks. Man vecaistēvs bija strēlniekos, viņš krievu valodu arī zināja, tad viņš virsnieku uzrunāja. Virsnieks ilgi domāja, beidzot atļāva uziet viņam augšā. (..) Nu, kam bija lielākā teikšana – priekšniekam. Bet viņa vārdu es nezinu,” stāsta Taiga.

Pa vidu stāstiem Taiga rāda ar fotogrāfijas – tajās redzami viņas vecāki, māsas un brāļi vēl pirms izsūtījuma.

Un tad jau Sibīrijas laiks bez māsas Zanes, kura, pateicoties vectēva drosmei un neatlaidībai, palika Valgalē.

Starp daudzajām fotogrāfijām ir arī viena ar pagastnamu, kurā risinājās 1949.gada notikumi.

“Un šitā ir tā pagastmāja, no kurienes mūs izveda. Un tur ir sastādītas liepas. Un vienu no tām liepām ir iestādījusi mana mamma. Bet viņa vēlāk, kad atgriezāmies, vairs neatcerējās, kura tad īsti bija viņas stādītā. Šeit var redzēt to galveno ieeju, bet vecaistēvs gāja apkārt, te no otras puses,” stāsta Taiga.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaValgales pagasta nams, 6 km no Sabiles. Nams celts 1926.-1929.g. uz Valgales muižas pamatiem. (Foto varētu būt no 1929.g. nama atklāšanas)

Valgalē, kur izšķīrās Taigas ģimenes liktenis

Latvijas Radio ar Taigu dodas uz Valgali, vietu, kur izšķīrās viņas māsas un ģimenes liktenis. Todien visu laiku līst un nomaļo, cilvēku pamesto Valgales apkārtni ir apsegusi migla.

Pagastnams ir laika un cilvēku apbružāts, bet vismaz no ārpuses izskatās tāpat kā Taigas rādītajās pirmskara fotogrāfijās. Taigai par katru tā stūrīti ir kāds stāsts.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaiga Gulīte pie bijušā Abavas (Valgales) pagasta nama ieejas durvīm

“Šeit ir tā vieta, kur vecamtēvam izdevās mums uz augšu uzsūtīt vecāsmātes ceptās pankūkas un tēju. Un kanniņa, kurā bija tā tēja, tā mums izceļoja līdzi uz Sibīriju, un mēs viņu atvedām atpakaļ. Un tā vēl tagad ir pie manis kā liecība par visiem tiem laikiem un notikumiem,” stāsta Taiga.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBijušā Abavas (Valgales) pagasta nama otra ieeja

Bibliotēka ir vienīgā, kas šajā valgaliešu pašu celtajā tautas namā vēl uztur dzīvību un pulcē vietējos ļaudis.

Tās saimniece, bibliotēkas vadītāja Ritma Vītola ir gatava viesmīlīgi izrādīt vietējās rokdarbnieces pieticīgo izstādi un aizvest arī uz lielo zāli, brauciena galveno mērķi.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBibliotēkas vadītāja Ritma Vītola

Māja ir drēgna, bez gaismas un smaržo pēc pamestības. Visapkārt manāmas pēdas no dažādos laikos veiktām pārbūvēm. Savulaik tur bijis gan kolhoza centrs, gan ciema padome, gan pasts, gan feldšerpunkts, gan muzejs. Katrs laiks te atstājis savas pēdas.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioBijušā Abavas (Valgales) pagasta nama lielā zāle, no kuras Kārlim Guļevskim izdevās izdabūt ārā savu mazmeitu

“1949.gada 25.martā šeit saveda izsūtāmos, starp tiem arī mēs visi. Šeit kaut kur uz grīdas gulēja māsa. Viņa bija ļoti slima, temperatūra pie 40. Tad, kad vecamtēvam izdevās tikt šeit uz otro stāvu, zālē, tad viņš bija vedis dažādus cilvēkus, lai nāk paskatīties uz slimo meiteni.

Tad vecamtēvam pēc neatlaidīgās runāšanas uz lūgšanās izdevās māsu dabūt no šejienes ārā un papīros viņa izstrīpota.

Un es domāju, ka tie dokumenti bija sastādīti jau marta sākumā, ģimenes jau sarakstītas, bet, tā kā māsu izstrīpoja no tā saraksta, tad nākamajā sarakstā kā mūsu ģimenes loceklis bija ierakstīts papa brālis. Līdz ar to mēs bijām atkal septiņi cilvēki. Un, ja jau mēs bijām šeit atvesti, tad jau viņiem vairs nebija laika meklēt vēl kādu. Tas izdevās tikai vecamtēvam, jo viņam bija [doma] – nu, kas būs, būs.

Viņš zaudēt nevar. Viņš var tikai vinnēt. Bet arī virsnieks riskēja, jo bez viņa ziņas neviens nevarētu iznest māsu ārā,” sprieda Taiga.

Par ģimeni rūpējās un cīnījās līdz pēdējam

Kārlis Guļevskis par izsūtītās meitas ģimeni rūpējās līdz pēdējam. Kad cilvēkus no pagastnama sāka vest uz Stendes staciju, ar māsas Marijas palīdzību izdevās slepus Taigas mammas kabatā ielikt stingri sarullētu naudas zīmi. Vēlāk Stendes stacijā, neskatoties uz brīdinājumiem, staigāja gar ešeloniem un sasauca Taigas mammu, un pa nelielu spraugu izdevās iedot drēbju sainīti.

Kad ģimene jau bija aizvesta, arī tad Kārlis Guļevskis nepadevās. Rakstīja aizstāvības vēstules gan uz LPSRS Augstāko padomi, gan uz Kremli Maskavā. Diemžēl nesekmīgi.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaKārlis Guļevskis (foto uzņemta 20.gs. trīsdesmitajos gados)

“Mamma to visu stāstīja. Viņš bija optimists.

Cits varbūt nobītos, bet viņš nepadevās. Viņš nečīkstēja. Strēlnieka gaitas viņu norūdīja. Un savas ūsas viņš līdz pašai pēdējai dienai turēja godā.

Pēdējos gadus viņš pie friziera vairs negāja. Un tad mans pienākums bija viņam nogriezt matus, kā tagad saka – uz nullīti, bet ūsas nekad nedrīkstēja aiztikt,” atzina Taiga.

Uzdāvina mazmeitai 20 dzīves gadus

Pēc pagasta nama apmeklēšanas Taiga ierosina aizbraukt uz vietējo kapsētu, kur ir arī viņas dzimtas kapi vairākās paaudzēs. Taiga stāsta, ka pēc izsūtījuma, ģimene jau vairs nebija tāda kā līdz tam. Kopības sajūta bija zudusi, katrs pašķīda uz savu pusi. Nu dzimtas kapos viņi pamazām ir atkal kopā.

  • Foto: No Taigas Gulītes personīgā arhīvaZane Bērziņa (pa labi) kopā ar draudzeni vidusskolas laikā

Turpina smdzināt pavasara lietus, un mazajā, nomaļajā lauku kapsētā neviena cita nav. Pa pērno lapu piebirušām takām Taiga aizved līdz dzimtas kapiem. Taiga no Rīgas ir atvedusi ziedus – sārtas tulpes un oranžas rozes. Tās viņa sadala tā, lai visām kapu kopiņām iznāktu pa pārim, bet vectēvam dubultā. Viņa dēļ šeit esam braukušas, skaidro Taiga.

  • Foto: Dace Krejere/Latvijas RadioTaigas Gulītes dzimtas kapi. Zane Bērziņa atdusas pa vidu saviem glābējiem, vecvecākiem.

“Un šitais ir vecaistēvs. Tā ir mana māsa Zane. Viņa sešdesmit devītajā gadā nomira ar tuberkulozi. Viņai 31 gads bija. Nu liktenīgi iznāca, ka māsa guļ starp vecotēvu un vecomāti,” saka Taiga.

Uz Zanes kapakmens rakstīts viņas vārds, dzimšanas un miršanas datums un uzraksts – “Kā gribējās dzīvot, mīlēt un smiet”.

Vai Zanes vectēva pūliņi bijuši veltīgi viņas pāragrās nāves dēļ? Viņa nepiedzīvoja bagātīgi piepildītu mūžu līdz sirmam vecumam, bet Taiga norāda:

“Nu viņš faktiski uzdāvināja viņai 20 dzīves gadus. Viņa nebūtu izturējusi tālāk par Stendi.

Tad, kad māsa nomira, tad jau vecaistēvs vēl bija dzīvs, viņš to neizrādīja, bet viņam bija ļoti skumji un sāpīgi, ka liktenis tā ir iegriezies,” atzina Taiga.

Vēl mājupceļā Latvijas Radio un šī stāsta stāstītāja Taiga Gulīte piestāj klaja lauka malā, kur nedaudz tālāk mana meža malu. Vietu, kurā atradušās viņa vectēva Kārļa Guļevska mājas. Tajās pie vecvecākiem uzauga Zane, kamēr viņas ģimene, brāļi un māsas bija izsūtījumā Sibīrijā. Šodien tur, kur bija vectēva māja, aug tikai koki, kuru vidū izceļas kāda īpaši stalta egle. To var pamanīt jau pa gabalu.

“Nu žēl, tur vairs nekā nav. Tur bija vēl lielāka egle, to egli divtūkstošo gadu sākumā vējš nolauza. Bet tā ir atkal izaugusi. Laikam tā tas ir lemts – ja nav viņa paša, tad aug liela egle.”

March 24, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai vara attaisno represēto gaidas?

Viktors Avotiņš, NRA
Pilns raksts: http://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/204775-vai-vara-attaisno-represeto-gaidas.htm


Divdesmit piektais marts un četrpadsmitais jūnijs ir valsts protokola pasākumi.

Tas nozīmē, ka šajās atceres dienās parasti tiek aicinātas piedalīties un piedalās valsts augstākās amatpersonas, diplomāti… Bet – Latvijas politiski represēto apvienība turklāt man šķiet viena no sabiedriski aktīvākajām organizācijām valstī. Pati LPRA, rezumējot savas darbības divdesmit gadus, atzina, ka nav diezgan ar to, ja «mūs vieno tikai drūmās pagātnes sūrums un saliedētību grauj represiju dažādības slāņi». Tādēļ apvienības darbībai jānotiek uz konkrētu ideju pamata. Tas manā uztverē nozīmē, ka apvienība vēlas domāt ne tikai par pagātni, ne tikai patērēt to, bet būt, cik iespējams, vērsta arī nākotnē. Vismaz domāt par to, vērtēt valsts izredzes uz labu nākotni. Represētie vai katrā savā konferencē un salidojumā ir pieņēmuši vismaz vienu valsts lietām, valsts politikai un stāvoklim (nevis sev) pievērstu rezolūciju.

Savukārt amatpersonas laikam taču pamatā uzskata, ka ir šajos pasākumos pagodinājušas represētos ar savu klātbūtni. Jo tas, ar ko represētie laika gaitā, vērtējot valsts politiku, ir apelējuši pie varas, lielā mērā ticis laists gar ausīm. Taču, runājot arī par pašiem represētajiem, ir vēl tādi cilvēki, kuriem represijas arvien turpinās. Vismaz viens no viņiem būs redzams šodien gājienā. Pirms dažiem gadiem (2014.) pat InterAsso (Starptautiskajai bijušo politieslodzīto un komunisma upuru asociācijai) nācās sava kongresa rezolūcijā ierakstīt, ka ir vēl vietas, kur «nacionalizācijas rezultātā prettiesiski atņemtie īpašumi nav tikuši atdoti». Turklāt man šķiet, ka arī uz mums savā ziņā attiecas tas, kas citā šī kongresa rezolūcijā prasīts no Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas un starptautiskajām organizācijām: atbalstīt «mūsu cīņu pret totalitārām tendencēm un par demokrātisko vērtību stiprināšanu, īpaši uz izplatošos autoritāru un totalitāru ideju fona». Es to saprotu kā aicinājumu uzmanīgi vērot arī savu valstu režīmus, lai tie nekādā veidā nerada augsni represēto piedzīvotā atkārtojumam.

Un arī tāpēc es ierosinātu valsts amatpersonām ja ne citādi, ja ne represēto konferencēs, tad vismaz savās runās pie pieminekļa šajos divos valsts protokola pasākumos godīgi atbildēt represētajiem uz to, ko viņi fiksējuši kā valsts varai, valsts politikai darāmu. Kas ir paveikts, kas ir ticis ieteikts aplam un nepamatoti, ko nav bijis iespējams paveikt un kāpēc? Ko tad represētie laika gaitā ir likuši varai pie sirds? Pamatā to, par ko mēs, kas domājam, esam domājuši, bet ko palaikam pat partijas nav vīžojušas vai gribējušas tik skaidri nodefinēt. «Valsts pārvaldi nodrošināt ar pieredzes bagātiem, zinošiem un valsts labā strādāt motivētiem ierēdņiem.» (16. salidojums, 2014.) «Risinot skolotāju atalgojuma jautājumu, pirmām kārtām palielināt atalgojumu par ārpusklases darbu ar patriotisku novirzienu.» (14. konference, 2002.) «Nepiedodamā vilcināšanās ar KNAB vadības darbības izvērtēšanu, kā arī daudziem ieilgušiem tiesvedību procesiem, norāda uz tiesu varas darbības neefektivitāti, kad darbība tiek imitēta, tikai rezultāts izpaliek.» (26. konference, 2015.) «Nodokļu politikā aicinām veikt izmaiņas, kas veicina biznesa attīstību un mazina plaisu starp bagātajiem un nabagajiem.» (16. salidojums, 2014.) «Lai izskaustu deputātu bezatbildību, Saeimas vēlēšanās ir jāpāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu.» (15. salidojums, 2013.)…

Ja represētie šīs atbildes saņems, tad varēs sākt domāt, ka arī valsts amatpersonām šie abi valsts protokola pasākumi nav tikai formalitāte, atrādīšanās un nodeva tai drūmajai pagātnei, kas tiem faktiski samērā vienaldzīga. Represētajiem ne šie pasākumi, ne tas, ko viņi ierosinājuši, nav formalitāte. Jo, kā viņi paši saka: «Mūsu dzīves jēga, kopā ar latviešu tautu, vienmēr bijusi par drošu, pārtikušu un pasaulē atzītu valsti.» Viņi neliekuļo. Bet vai tie, par kuriem represētie savulaik rakstīja: «…mēs ar cerībām raugāmies uz jauno politiķu paaudzi, kuri, nebūdami līdzdalīgi iepriekšējā režīma noziegumos, solīdami kalpot savai valstij un tautai pēc labākās sirdsapziņas, gandarīs iepriekšējo paaudžu varonību un ciešanas», attaisno viņu cerības?

«Aizejot viņsaulē, mums gribētos cerēt, ka nākošajām latviešu paaudzēm vairs nebūs jāzaudē sava valsts, nebūs jāatsakās no savas valodas, nebūs jāpiedzīvo ciešanas un pazemojumi badā un salā padzītiem no mājas un dzimtenes.» (16. konference, 2004.)

March 24, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Jana Palaha pašsadedzināšanās

Jana Palaha pašsadedzināšanās – tas bija protests pret PSRS

Foto - Čehijas Nacionālais muzejs/LNVM
Foto – Čehijas Nacionālais muzejs/LNVM. Jans Palahs (1948 – 1969) studiju gados Prāgā 1968. gadā

Izstāde vēsta par Prāgas Kārļa universitātes Filozofijas fakultātes studenta Jana Palaha pašsadedzināšanos Prāgas centrā 1969. gada 16. janvārī, paužot izmisīgu protestu pret PSRS un tās Austrumeiropas satelītvalstu karaspēka veikto Čehoslovākijas okupāciju un tā sauktā Prāgas pavasara apspiešanu.

“Tas bija pats redzamākais protests pret Čehoslovākijas okupāciju. Katrai nācijai ir savi simboli. Mums, čehiem, tāds simbols, īpaši jau totalitārā režīma periodā un tāpat tagad, ir Jans Palahs. Līdz komunistu sistēmas beigām 1989. gadā viņu pieminēja nelegāli, slepeni, taču regulāri,” Palaha personības nozīmi skaidro Čehijas vēstnieks Rīgā Miroslavs Koseks. Palahs bija pirmais un pazīstamākais PSRS uzturētā režīma pretinieks, kura pašsadedzināšanās kļuva zināma plašākai sabiedrībai. Viņam bija vairāki relatīvi mazāk zināmi sekotāji Čehoslovākijā, tāpat Polijā, Ungārijā, Ukrainā. Iedvesmojoties no Palaha, 1969. gada 13. aprīlī pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā mēģināja aizdedzināties Latvijas Valsts universitātes students Iļja (Elijahu) Ripss, bet 1972. gadā 14. maijā, protestējot pret Lietuvas okupāciju, Kauņā pašsadedzinājās strādnieks Roms Kalanta.

Palahs demonstratīvo pašnāvību īstenoja vairākus mēnešus pēc 1968. gada augusta, kad visi mēģinājumi liberalizēt pastāvošo režīmu (“Prāgas pavasaris”) jau apspiesti, Čehoslovākijā iedibināts okupācijas režīms un sabiedrības protestos, kas sākumā bija aktīvi, iestājās pagurums. Vienīgi augstskolu studentu aprindās vēl pastāvēja pretestības grupas. Palahs ar savu šokējošo rīcību cerēja mainīt situāciju, panākt, lai sabiedrība nenomierinātos un protesti turpinātos. Viņš nomira no apdegumiem trīs dienas pēc aizdedzināšanās. Palaha bēres izvērtās grandiozā tautas manifestācijā, tomēr tas kļuva par pēdējo 1968. gada notikumu akordu, jo propadomiskajiem Čehoslovākijas kompartijas funkcionāriem un okupācijas karaspēkam izdevās paturēt kontroli savās rokās. Atsevišķi protesti pret PSRS okupācijas karaspēka uzturēšanos valstī atsākās vien 70. gados, īpaši 1977. gadā, kad Vāclavs Havels un citi disidenti nodibināja kustību “Harta 77”. Tās ideoloģijā liela loma bija Palaha tēlam un viņa cīņai.

LNVM apskatāmo ceļojošo izstādi sagatavojis Čehijas Nacionālais muzejs. Ekspozīciju veido 24 planšetes ar fotogrāfiju reprodukcijām un tekstu latviešu un angļu valodā. Tajās detalizēts stāsts par 1968./1969. gada notikumiem Čehoslovākijā, Palaha personību, viņa gatavošanos akcijai, tās sekām un piemiņas iemūžināšana. Oriģināls eksponāts ir Jana Palaha pēcnāves maska, kas tika noņemta slepeni. Astoņas no planšetēm veltītas konkursam par Jana Palaha memoriālu viņa dzimtajā Všetatu pilsētiņā, ap 50 km no Prāgas. Memoriālu paredzēts atklāt 2018. gada augustā, un tas tiks uzbūvēts pie mājas, kurā varonis uzauga. Čehijas vēsturnieku sagatavoto ekspozīciju papildina jau pirms kāda laika Latvijas Valsts arhīva sagatavotā virtuālā izstāde “Prāgas pavasara un Hartas 77 atskaņas Latvijā/Baltijā”, kas pieejama interneta vidē, bet LNVM – uz ekrāna interaktīvā formā.

Čehijas vēstniecība arī turpmāk gatavojas iepazīstināt interesentus Latvijā ar zīmīgām valsts vēstures epizodēm.

March 11, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Staļina bēres filmā

http://www.rferl.org/a/manhoff-archive-part-one-stalins-funeral/28359561.html

Vienīgo neatkarīgi filmēto Staļina bēru kinomateriālu ieguva  ASV armijas  majors Martins Manhofs, filmējot no balkona.

From a balcony with a view to the Kremlin, Major Manhoff shot the only known independent footage of Stalin’s funeral

March 10, 2017 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Meklē ziņas par leģionāriem

 Kara muzejā piederīgie meklē ziņas par leģionāriem

  • LSM ziņās: http://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/92591/kara-muzeja-mekle-zinas-par-legionariem/

    Viena fotogrāfija un vēstule. Tas ir viss, kas palicis un atgādina par leģionāru, kurš aizgāja karot un neatgriezās. Piederīgie joprojām nezaudē cerību atrast kādas vēstis, kas kliedētu neziņu. Jau piekto gadu Latvijas Kara muzeja speciālisti rīko īpašu informācijas dienu visiem, kuri vēlas uzzināt par savu tuvinieku likteni Otrā pasaules kara laikā. Stāsta Judīte Čunka

March 10, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti?

Uldis Neiburgs: Vai esam gatavi aizstāvēt savu valsti?

Elita Veidemane, NRA     http://nra.lv/latvija/202407-uldis-neiburgs-vai-esam-gatavi-aizstavet-savu-valsti.htm


Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju, vēstures doktoru Uldi Neiburgu: par latviešu pretošanās kustības peripetijām, ilūzijām, nenotikušo neatkarību un kolaborāciju. Protams, arī par Ulda Neiburga jauno grāmatu Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945).
– Spriežot pēc karikatūras uz izdevuma vāka, grāmata ir par baltiešu naivumu, 20. gadsimta 40. gados gaidot palīdzību no Rietumiem: sers Vinstons Čērčils mīļi sola, ka palīdzēs Latvijai, Lietuvai un Igaunijai cīņā pret komunistiem, taču – rietumnieku draudzīgā roka kā neceļas, tā neceļas palīdzībai…


– Grāmatas vizuālais noformējums ir apzināti provokatīvs: tas ir nacistu propagandas 1942. gada plakāts Čērčils pie pasaku stāstīšanas. Naivums, vientiesība, ilūzijas – to mums šodien viegli teikt, bet toreiz situācija izskatījās citādi. Grāmata patiesībā ir par Latvijas pretošanās kustības sakariem ar Rietumiem vācu okupācijas laikā. Tās nosaukums un vāka ilustrācija ļoti labi iezīmē jēgu: draudi ir karte, uz ko Čērčils rāda, – Padomju Savienība; Rietumi ir Čērčila personā, bet trīs tautumeitas ir Baltijas valstis. Jāteic, ka nacistu propaganda šajā punktā atbilda īstenībai: nekāda reāla Rietumu atbalsta nebija, bet zīmējums parāda, ka sabiedrībā bija izplatīts prorietumniecisks noskaņojums. Pretējā gadījumā šādus plakātus nebūtu jēga izplatīt. Šī grāmata ir zinātniska monogrāfija, bet vāks «velk» uz kaut ko nezinātnisku. Taču tas piesaista uzmanību, un tematiski nav nekā labāka par tādu karikatūru. Pētījuma centrā ir Latvijas sabiedrība, kas dzīvo vācu okupācijas apstākļos, ir pārdzīvota pirmā – padomju – okupācija, un eksistē tās atkārtoti draudi, bet ir arī cerība.

– Jā, grāmata sākas visai liriski: ar Kārļa Skalbes dzejoli Pie jūras loga, kurā meitene, ciešot no austrumvēja, cerīgi gaida uz vakarvēja atnākšanu.

– Par šo dzejoli Kārli Skalbi 1942. gadā sauca uz vācu drošības policiju un pratināja. Viņš atbildēja, ka tas ir par mīlestību un jūru. Bet īstenībā tā meitene ir domāta Latvija, kuras vainagu – zaudēto brīvību – aiznesis austrumvējš, un viņa cer, ka rietumvējš atnesīs to atpakaļ. Grāmata noslēdzas ar pretpolu, kara beigās 1945. gadā populāru dziesmu Pēdējie Kurzemes leģionāri, kurā ir teksts: «Lai Staļins un Čērčils mūs pakar, Vienalga, kā kauliņi krīt.» Tā parāda, ka šīs cerības ir zudušas, kaut gan cilvēki bija cīnījušies līdz galam. Šis dramatisms ir raksturīgs tēmai, par kuru es rakstu, proti, par to, kas notika kara laikā – par pretošanās kustību, par Latvijas Centrālo padomi. Mums par to ir bijušas Leonīda Siliņa grāmatas un citi darbi, kas mani mudināja pievērsties šai tēmai vēl vairāk un iet dziļāk. Piemēram, LCP politiskās deklarācijas. Nereti priekšstats ir tāds, ka tām visām bija liela nozīme, jo tās tika iesniegats Rietumu valdībām. Es izsekoju, cik tālu aizgāja katrs no šiem dokumentiem, bija reakcija uz tiem vai nebija. Tāpat arī bēgļu laivu akcijas. Ja palūkojamies uz atmiņām, kas ir publicētas, tad redzam vien dažus teikumus par to, ka zviedri un amerikāņi tur arī piedalījušies. Zviedri tehniski un organizatoriski atbalstīja šīs akcijas, bet amerikāņi tās finansēja. Grāmatā visas šīs norises ir atklātas daudz niansētāk nekā līdz šim.

– Runājot par Latvijas Centrālo padomi… Ir arī tāds uzskats, ka tā ir bijusi tikai politiskās elites organizācija, bet tauta nemaz nav gribējusi piedalīties pretošanās kustībā.

– Daudziem ir arī priekšstats, ka, piemēram, Francijā, Polijā, Dienvidslāvijā katrs otrais vai trešais cilvēks ir bijis pretošanās kustības dalībnieks. Mūsdienu pētījumi šos mītus apgāž. Jāsaprot, ka pretestību jebkurā gadījumā izrāda tā aktīvākā sabiedrības daļa. Tāpat daudz kas atkarīgs no okupācijas režīma smaguma. Ja režīms ir tik neizturams, ka apdraud cilvēku izdzīvošanu, viņi ir spiesti pretoties – nav citu iespēju. Latvijas gadījumā daudz ko var izskaidrot ar to, ka vairumam cilvēku (protams, izņemot ebrejus un vēl citus) kara gados mazākais ļaunums šķita nacistiskā Vācija, bet lielākais – staļiniskā Padomju Savienība. Tāpēc pretestībai pret nacistiem lielākoties bija pasīvs raksturs, jo Vācijas armija bija vienīgais militārais spēks, kas varēja aizturēt sarkanās armijas atgriešanos. Un sadarboties ar mazāko ļaunumu tad bija labāk, nekā nedarīt neko vai sadarboties ar lielāko ļaunumu.

Arī daudzi leģionāri frontē uzskatīja, ja mēs nepretosimies komunistiem, kurš tad mūsu vietā to darīs? Tieši tāpēc bija arī sabiedrības pārstāvji, kas uzsāka sadarbību ar vāciešiem gan kara sākumā, piemēram, 1941. gada 11. jūlijā ņēma dalību latviešu sabiedrisko darbinieku sanāksmē Izglītības ministrijā vai pat vēl 1945. gada maijā piedalījās pulkveža Roberta Oša pagaidu valdības izveidē Liepājā: vēl tad pastāvēja kāda, kaut minimāla, cerība par separātu mieru starp Vāciju un Rietumiem un to vēršanos pret PSRS.

Bet, runājot par politisko eliti… Jautājums ir, ko mēs saprotam ar vārdiem – Latvijas Centrālā padome? Arī šogad 17. martā tiks atzīmēta pēc LCP iniciatīvas 1944. gada pavasarī tapušā Memoranda atcere, Saeimā notiks konference un ir plānoti vēl citi pasākumi. Jāatceras, tā bija uz ārzemēm vērsta tautas deklarācija ar vēlmi atjaunot valstisko neatkarību. Tomēr, ja gribam būt precīzi, LCP Memoranda 188 parakstītāju vidū bija tikai septiņi pēdējās Saeimas deputāti no LCP veidojošām četrām politiskajām partijām. Arī pati LCP drīzāk tika nodibināta pēc bijušā Latvijas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnā iniciatīvas. Jo bija svarīgi, ka ne tikai Latvijas diplomāti Rietumos, bet arī kāda politiska pārstāvniecība okupētajā Latvijā pauž tautas vēlmi atgūt valstisko neatkarību. Tagad visu laiku tiek uzsvērts politisko partiju ieguldījums, politiķu ieguldījums, viņu iestāšanās par 1922. gada Satversmi.

Bet, ja tā vērtējam LCP darbību, tad tas ir ļoti šauri. Manuprāt, lielākais LCP devums bija informācijas sniegšana Rietumiem un slepenās laivu akcijas, tā nodrošinot vairāk nekā puses no aptuveni 4500 latviešu bēgļiem nonākšanu Zviedrijā. Šo darbu paveica Ventspils sakaru grupa un laivu pārcēlāji, piemēram, Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns, Eduards Andersons, Pēteris Jansons un daudzi citi. Viņi nebija politiķi, bet darīja reālo pagrīdes darbu: organizēja un pārveda laivas, sagatavoja bēgļu pārcelšanās vietas, izmitināja, apgādāja ar pārtiku… Tie bija jauni cilvēki, 20 līdz 30 gadu veci. Viens no viņiem, Voldemārs Jurjaks, vēlāk stāstīja, ka rīkojušies nesavtīgi, palīdzot latviešiem izglābties, nedomājot, vai pieder tādai LCP vai nē. Tāpēc šī organizācija būtu jāvērtē plašāk. Bez Rīgas un Ventspils aktīvi bija arī LCP cilvēki Jelgavā, Lauksaimniecības universitātē, kur bija mācībspēki, kas arī parakstīja Memorandu, izdeva biļetenu Jaunā Latvija u. tml. Viens otrs saka: LCP vācu okupācijas laikā vadīja pretošanās kustību. Nē, nevadīja un pat nemēģināja to darīt. Vēl pirms LCP izveidošanas 1942. gadā ļoti aktīva bija Latviešu nacionālistu savienība ar nelegālo avīzi Tautas Balss, vēlāk arī daļa pērkoņkrustiešu ar Gustavu Celmiņu priekšgalā, kas izdeva nelegālo laikrakstu Brīvā Latvija. Latvju Raksti. Kā noskaidrojis vēsturnieks Kārlis Kangeris, pat nacistu okupācijas varas izveidotā t.s. latviešu pašpārvalde iesniedza vāciešiem vismaz 12 memorandu par Latvijas valsts statusu. Tas kopumā parāda Latvijas sabiedrības centienus pārdzīvot karu un okupācijas laiku, saglabājot uzticību Latvijas valsts idejai.

Pilnu interviju lasiet NRA.

March 2, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par masu slepkavām, kas apbedīti pie Kremļa sienas

Участник расстрела царской семьи, организаторы “чисток” и “сумасшедший” политрук: кто захоронен у Кремлевской стены

Участник расстрела царской семьи, организаторы чисток и сумасшедший политрук: кто захоронен у Кремлевской стены


Мавзолей Ленина – лишь часть могильного ансамбля у Кремлевской стены: На территории Красной площади несколько братских могил, более десятка одиночных и урны с прахом в стене между Спасской и Никольской башнями. Время от времени поднимается вопрос о переносе тела Ленина, но о перезахоронении других деятелей советского государства речь не идет. Это может показаться странным, если изучить биографию некоторых из них.

Братские могилы

По подсчетам историков, всего у стен Кремля покоятся останки 550 человек (включая Ленина). Среди них 422 человека находятся в братских могилах, точно известны имена 110. Первую братскую могилу заложили в 1917 году. Тогда было захоронено 247 гробов с погибшими в ходе Октябрьского вооруженного восстания. Траурные процессии растянулись на 11 городских районов. Новая власть знала, что столь масштабное шествие могло вызвать недовольство москвичей, и военно-революционный комитет, ответственный за проведение похорон, раздавал солдатам заряженные винтовки.


Одна из первых братских могил, 1917 год

В дальнейшем около Кремлевской стены появилось еще 15 братских могил борцов революции, практика массовых захоронений прекратилась только после 1927 года.

Идеолог “красного террора”

Первым, кого похоронили в отдельной могиле (еще до постройки Мавзолея), был Яков Свердлов. Прирожденный организатор и комбинатор, как говорил Троцкий, Свердлов с его “кожанками” был олицетворением революции.


Яков Свердлов

Свердлов считается инициатором так называемого “красного террора”, в ходе которого уничтожали неугодных режиму граждан. В 1918 году на V Съезде Советов Яков Свердлов выступил с докладом об угрозе контрреволюции и об активизации “врагов советской власти”. От имени народа он заявил, что “вся трудовая Россия отнесется с полным одобрением к такой мере, как расстрел контрреволюционных генералов и других врагов трудящихся”, и Съезд одобрил новую доктрину.

“Красный террор” формально стал ответом на убийство председателя Чрезвычайной комиссии Петрограда и на очередное покушение на Ленина. Через сутки после этих событий в городе расстреляли более 500 профессоров, учителей, бывших чиновников.

Крымские террористы

Хуже всего дела обстояли в Крыму. Идеологи “красного террора” здесь отличались особым рвением.

Сколько человек было расстреляно на полуострове, до сих пор точно неизвестно. По разным оценкам, от 12 000 до 120 000 за три года с 1918 по 1921.

“Сейчас в Крыму 300 000 буржуазии. Это источник будущей спекуляции, шпионства, всякой помощи капиталистам. Но мы их не боимся. Мы говорим, что возьмем их, распределим, подчиним, переварим”, – говорил Ленин на совещании в Москве в 1920 году.


Михаил Фрунзе проводит войсковой смотр

Ответственными за расстрелы считаются главнокомандующий красными войсками Михаил Фрунзе и Розалия Землячка. Именно Землячка в составе группы оперуполномоченных Крымского революционного комитета, главой которого был Бела Кун, привезла Фрунзе директивы из столицы, предписывающие организовывать карательные акции.


“Красная роза террора” – Розалия Землячка

Они были настолько массовыми и жестокими, что их не поддерживали даже инициаторы: “Бела Кун, один из тех работников, который нуждается в сдерживающем центре… Здесь он превратился в гения массового террора. Я лично тоже стою за проведение массового террора в Крыму, чтобы очистить полуостров от белогвардейщины. Но у нас от красного террора гибнут не только много случайного элемента, но и люди, оказывающие всяческую поддержку нашим подпольным работникам, спасавшим их от петли”, – писал в Москву Юрий Гавен, заместитель Белы Куна.

Михаила Фрунзе за заслуги похоронили в отдельной могиле возле Кремлевской стены. Прах Землячки находится в нише стены, прикрытый мемориальной табличкой.

“Герои” 30-х

В Кремлевском некрополе можно также найти захоронения тех, кто ставил подписи на расстрельных списках 30-х годов. Это Климент Ворошилов (185 списков, 18 000 человек) и Андрей Жданов (177 списков).


Клим Ворошилов на встрече со Сталиным

Ворошилов был большим поклонником увеличения “лимитов” – квот на количество репрессированных. Установленные приказом НКВД №00447 квоты на репрессии в отношении более 260 тысяч человек были превышены в несколько раз.


Телеграмма секретаря Иркутского обкома об увеличении лимита числа расстрелянных на 4 тысячи человек. Подпись Ворошилова – третья справа.

Превышение лимитов воспринималось местными властями как любое другое изменение плановых показателей, продовольственных или промышленных. Стахановские темпы поощрялись Политбюро. Неизвестны случаи, когда местные “тройки” боялись бы превысить квоты.

“Тройкой” назывался внесудебный орган, состоящий из начальника областного НКВД, секретаря обкома и прокурора области. Это придумка наркома внутренних дел Николая Ежова. Именно эти структуры выносили досудебные приговоры по “расстрельным спискам”. Их решения обжалованию не подлежали.

Самому Ежову не нашлось места ни у кирпичной стены, ни внутри нее, однако были деятели, которым “тройка” открыла путь к большой власти. Например, Александр Щербаков. Первый секретарь Московского обкома, начальник Главного политического управления Красной Армии в годы войны, Щербаков начинал свою политическую деятельность именно в качестве секретаря обкома в Донецке, а значит, и местной “тройки”.


Александр Щербаков (первый справа)

Урна с прахом Щербакова в стене сразу за Мавзолеем Ленина.

Искусство гособвинения

Прокуратура рьяно защищала сталинский режим от заговорщиков-троцкистов и правой оппозиции. Тому свидетельство – Московские процессы.


Андрей Вышинский по прозвищу “Ягуарович”

Прокурор СССР Андрей Вышинский был гособвинителем во всех трех делах, которые впоследствии были признаны сфальсифицированными. После смерти Вышинского кремировали, а урну поместили в Кремлевскую стену. Получил ли он такое поощрение за работу в комиссии НКВД СССР, которая рассматривала по 200-300 приговоров к расстрелу в день, или за работу министром иностранных дел – непонятно. Останки Вышинского, причастного к “Большому террору”, не думали переносить.

Гений фабрикации

Последний, третий московский процесс, ставил своей целью найти виновных в убийстве председателя ОГПУ СССР Вячеслава Менжинского.

Долго болевший в конце жизни, вынужденный проводить оперативные заседания лежа на диване, Менжинский до конца дней старался не отставать от своего предшественника Феликса Дзержинского.

Рекордсмен по длительности пребывания на посту главы спецслужб сталинской эпохи (8 лет), Менжинский известен всесторонним укреплением органов госбезопасности и успешным уничтожением идеологических противников Сталина.


Вячеслав Менжинский

К самым известным операциям Менжинского можно отнести “Дело Трудовой крестьянской партии”: за причастность к никогда не существовавшей партии осудили минимум 1296 человек по всему Союзу, чтобы компрометировать многих политических деятелей. Аналогичное “Дело Промпартии” лишило свободы более 2000 инженеров и техников, вызывало дефицит кадров на заводах. По “Шахтинскому делу” проходили 49 специалистов угольной промышленности.

“Все знают, что никакого саботажа не было. Весь шум имел целью свалить на чужую голову собственные ошибки и неудачи на промышленном фронте… Им нужен был козел отпущения, и они нашли его в куклах шахтинского процесса”, – написал в предсмертной записке член-корреспондент АН СССР Владимир Грум-Гржимайло.

Менжинский был кремирован, а его прах помещен в урну в Кремлевской стене.

Дипломат-убийца

“Революция должна быть жестокой к низверженным монархам”, – объяснял свое участие в расстреле царской семьи советский дипломат и член коллегии наркомата внешней торговли Петр Войков. В историю он вошел как один из участников карательной акции 17 июля 1918 года.


Петр Войков

Войков присутствовал при выполнении приговора в качестве делегата Уральского комитета партии. Комитет единогласно постановил расстрелять семью Николая II вопреки желанию московских властей.

“Войкову поручили также прочитать царскому семейству постановление о расстреле, с мотивировкой, состоявшей из нескольких строк, и он действительно разучивал это постановление наизусть, чтобы прочитать его возможно более торжественно, считая, что тем самым он войдет в историю, как одно из главных действующих лиц этой трагедии. Юровский, однако, желавший также “войти в историю”, опередил Войкова и, сказав несколько слов, начал стрелять… Войков рассказал мне, что это была ужасная картина. Трупы лежали на полу в кошмарных позах, с обезображенными от ужаса и крови лицами” – писал Григорий Беседовский, дипломат и товарищ Войкова.

Войкову также было поручено избавиться от трупов, для чего он использовал 11 литров соляной кислоты. Избавиться от трупов этим способом полностью не получилось, и возле шахты образовалась “громадная масса человеческих обрубков, рук, ног, туловищ и голов”. Их дожигали бензином еще двое суток.


Место расстрела, помещение дома Ипатьева в Екатеринбурге

В дальнейшем Войков пытался снять с себя прямую ответственность, обставив дело так, что Исполком Уральского областного Совета приказал ему выполнить предписанное. Войков был торжественно похоронен у кремлевской стены в Москве.

Военный Мефистофель

Главное политуправление Красной Армии, “клетку с бешеными собаками”, как позднее ее называл Хрущев, возглавлял Лев Мехлис. Этот человек, по утверждению Сталина, не подходил для “созидательных дел”: “Что-нибудь разрушить, разгромить, уничтожить – для этого он подходит”.

Именно Мехлис отвечал за разгром военного командования в годы сталинских чисток. В стране перед самой войной были ликвидированы трое из пяти маршалов, 13 из 15 командующих дивизиями, 57 из 85 командующих корпусами и 110 из 195 командиров дивизий, или, в общей сложности, девять из десяти генералов и восемь из десяти полковников.


Лев Мехлис

Это были люди, которые имели представление о боевых действиях. Многие из них прошли Гражданскую войну, другие принимали участие в Первой мировой. Во многом именно из-за этой чистки Советский Союз потерял столько людей в начале Великой Отечественной.

Но не только генералы и начальники пострадали от яростного рвения Мехлиса. В 1941-1942 годах перед полевым судом предстало около 1 миллиона солдат, 157 000 из них были приговорены к смерти. И это во время наступления противника.

Лев Мехлис стал “дирижером” Керченской наступательной катастрофы.

Кабинетный работник решил взять дело в свои руки, запретив солдатам копать окопы. “Каждый, кто предпочтет удобную позицию в 100 метрах от врага неудобной позиции в 30 метрах от врага”, будет считаться паникером – таково было мнение политначальника. В самые жаркие моменты операции он ездил на машине по линии фронта и стрелял по подчиненным. За 12 дней Красная Армия потеряла около 70% личного состава (176 тысяч человек убитыми и пленными), 350 танков и 400 самолетов. В итоге армия эвакуировалась с полуострова, потеряв контроль над Черным морем и открыв немцам путь на Северный Кавказ.

“Вы заняли странную позицию стороннего наблюдателя, который не несет ответственности за дела Крымфронта. Это удобная позиция, но она дурно пахнет. На Крымском фронте вы не сторонний наблюдатель, а (ответственный) представитель Ставки, отвечающий за все успехи и неуспехи фронта и обязанный исправлять на месте ошибки командования”, – обвинял Сталин пытавшегося переложить вину на Козлова Мехлиса.

Лев Мехлис предстал перед военным судом и был понижен в звании до корпусного комиссара, однако и после войны занимал высокие должности министра Госконтроля СССР и члена Президиума Совета министров СССР. За это время он показал себя как человек, по утверждению Хрущева, “сумасшедший, что выражалось в его мании видеть везде врагов и предателей”. Например, за аварию на нефтехимическом заводе в Саратове, которая привела к разливу нефти в Волгу, Мехлис казнил главу Саратовской “Главнефти” Браткина, директора завода Богданова и профессора Саратовского университета Орлова.

Такие же хозяйственные чистки проводились и в Ленинграде, Минске, Свердловской области. Часто в результате карательных операций и расследований “Мефистофеля” гибли случайные люди.

Мехлис скончался за несколько дней до смерти Сталина, ему отведено почетное место в нише Кремлевской стены.

February 21, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Edgara Kauliņa leģenda

Edgara Kauliņa leģenda jeb kā kolhoznieks ļaudis no deportācijām izglābis

Pilns raksts: http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/dzive/edgara-kaulina-legenda-jeb-ka-kolhoznieks-laudis-no-deportacijam-izglabis.a175047/?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_button

Meklējot deportāciju glābēju atstātās pēdas, par ko stāstīts iepriekšējā reizē, nemitīgi dzirdēts stāsts par Edgaru Kauliņu, kolhoza „Lāčplēsis” vadītāju. Leģenda vēsta – viņš nav pieļāvis, ka izved kādu no viņa cilvēkiem un teicis, lai ved viņu, jo viņam nav ko izvest. Cik tā ir leģenda, cik patiesība?

Par 1949.gada deportācijām ne vārda

Jau pirms tam arhīva pētniecei Aijai Kalnciemai ir pastāstīts, ka Latvijas Radio meklē kādus faktus, kas apliecinātu Edgara Kauliņa lomu 1949.gada deportāciju laikā. Pagaidām nekā daudz nav – cilvēku nostāsti, dažas publikācijas presē.

Tomēr Kalnciema šo to ir atradusi. „Šeit ir Kauliņa personas lieta. Viņas ir vairākas, bet es esmu paņēmusi divas no nomenklatūras kartotēkas. Viņš ir nomenklatūra, jo kolhoza priekšsēdētājus iecēla caur Ogres rajona partijas komiteju, tālāk apstiprina [Latvijas Komunistiskās partijas] Centrālā komiteja,” saka Kalnciema.

Tā ir padomju laika kartona mape, kurā iešūtas ar rakstāmmašīnu rakstītas atsauksmes, uzziņas, avīžraksti un citi dokumenti par Edgaru Kauliņu. Dokumenti pārsvarā krieviski. Bet tiem pa vidu arī paša Kauliņa rakstīta autobiogrāfija.

„Tā ir biogrāfija. Viņš bija sociāldemokrātiski noskaņots, tik nevar pateikt, kurš virziens,” paskaidro Kalnciema.

„Tā ir Edgara Kauliņa autobiogrāfija, ko viņš pats rakstījis ar savu roku. Parakstījis 1978. gada 6.janvārī. Autobiogrāfijā atrodu, ka viņš raksta, ka 1947.gadā traģiskā nāvē nomirst sieva Cecīlija, 1948 gadā tiek dibināts kolhozs „Lāčplēsis”. Nākamais ieraksts jau ir par 1950. gadu, kad viņš pabeidz sešu mēnešu kursu priekš vadītājiem pie Ogres lauksaimniecības nodaļas. Par 1949. gada notikumiem tur, protams, nav ne vārda,” stāsta Kalnciema.

 

Strādājis bez nodevām režīmam

Dodoties tālāk pa pēdām patiesībai par Edgara Kauliņa lomu lielvārdiešu pasargāšanā no represijām, jābrauc uz Andreja Pumpura muzeju Lielvārdē, kas pēta un glabā novada vēstures liecības. Muzeja galvenā krājumu glabātāja Zane Nemme ved rādīt Kauliņa darba krēslu.

Pārsteidz Edgara Kauliņa jeb Kauliņtēva, kā viņu šeit dēvē vēl šobaltdien, vienkāršā padomju laika darba krēsla izskats, pavisam nodilis un savā ziņā spilgti demonstrē bijušo īpašnieku, kas, šķiet, mantām īpašu nozīmi nav piešķīris. Pirms dažiem gadiem 110. jubilejā Kauliņam muzejā bija veltīta izstāde – ar dokumentiem, dažādiem priekšmetiem, vēstulēm.

Viņa loma 1949. gada deportācijās gan nav pētīta.

„Dokumentālu pierādījumu, kā tas Edgaram Kauliņam izdevās, tādu laikam tomēr nav vai arī līdz šim nav atrasti. Visticamāk, tas bija cilvēciskais faktors, kas nostrādāja kaut kādu iemeslu pēc,” pieļauj Nemme. „Lai arī nevienu neizveda, tomēr no vietējo cilvēku nostāstiem izriet, ka tomēr smagās kravas mašīnas tika gatavotas, tikai izmantotas citiem nolūkiem.

Tāpat ir atmiņas, kurās stāstīts, ka Kauliņš esot teicis, “vediet mani pirmo, jo neviena cita, ko izvest nav – visi ir atbildīgi kolhoznieki!”. Manuprāt, nostrādāja tieši Kauliņa personība. Tas, ka viņš bija ļoti pārliecināts par šo sistēmu, par veidu, kā viņš strādāja, lai gan 1949. gadā vēl nevarēja runāt par kaut kādiem saimnieciskajiem rezultātiem,” viņa stāsta.

Par Kauliņa personību var nojaust arī no ierakstiem, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Tos pārklausoties, atklājas neparasta aina – gandrīz visos pieejamajos ierakstos Kauliņš runā par kolhoza darbu un iecerēm, bet nav ne miņas no nodevām komunistu režīmam.

Kolhozā “Lāčplēsis” atpūtniekiem iznomā vasarnīcas / 1974. gads

Edgara Kauliņa apsveikums / 1977. gads

Pēdējā Edgara Kauliņa runa strādnieku jaungada sarīkojumā / 1978. gads

Saruna ar Edgaru Kauliņu par piemājas saimniecībām

Pat pēc visiem padomju standartiem rīkotajā svinīgajā pasākumā par godu kolhoza „Nākotne” 30. jubilejai, Kauliņš radio arhīva ierakstā ir sirsnīgs un vienkāršs – vispirms uzkāpis uz skatuves kādu brīdi meklē brilles, tad nolasa varbūt pat kāda cita uzrakstītu runu par vārpām, kas druvā dzied himnu darbam.

„Nu ko es zemnieku cilvēks, nu ko es tur varu pateikt!” tā Kauliņu atceras Anastasija jeb, kā Lielvārdē viņu dēvē, Asja Neretniece. Agrāk skolotāja, novada muzeja dibinātāja un vadītāja, tagad pensionāre un vietējās vēstures atmiņu glabātāja.

 

Iespējams, vietējo sargāšanā bijis sabiedrotais

Neretnieces stāsts apstiprina jau iepriekš arhīva materiālos lasīto Kauliņa biogrāfiju.

Kā var nojaust no personas lietu datiem, Kauliņa biogrāfija un apbalvojumi par dalību Otrajā pasaules karā bija labs politiskais alibi – karojis 43. latviešu strēlnieku divīzijas 123. pulkā, četras reizes ievainots.

„Pēc kara viņš ļoti gribēja palikt savā darbā Rīgā, bet viņu kā partijas biedru ar pavēli nosūtīja par “partorgu” [partijas darba organizatoru]. Šis darbs viņam, protams, bija svešs, bet trīs gadu laikā viņš ieguva ļoti lielu cilvēku uzticību, piemēram, kopīgās talkās viņš visur bija līdzi. Nekur nebija tā – „jūs strādājiet, es tagad te pakomandēšu!” kā dažkārt tā bija citās vietās, kur no pilsētas atbraukušie tā darīja,” saka Neretniece. „1948.gadā, kad dibinājās kolhozi, es tā domāju, iekšēji viņš nojauta, ka vēl daudz kas draud. Pēc tiem dokumentiem, kas nāca no centra, viņš saprata, ka būs tāda pati kārtība kā Krievijā, ka varētu būt izvešanas. Viņš sāka runāt ar šejienes ļaudīm, vai mēs arī nevarētu kaut ko darīt, lai mums mazāk nodokļu būtu, jo tiem saimniekiem tie bija lieli. Tā viņš 1948. gada Jāņos sāka par šo jautājumu runāt,” norāda novada muzeja dibinātāja un vadītāja.

Šis jautājums bija kolhoza dibināšana. „Lāčplēsi” nodibināja 1948. gada vasarā, Kauliņu vienbalsīgi ievēl par kolhoza priekšsēdētāju. Kauliņa prasme saimniekot pārliecināja vietējos stāties kolhozā, kas savukārt, iespējams, nāca par labu jau gadu vēlāk, sargājot vietējos no deportācijām.

Te gan Neretniece pieļauj, ka cilvēku sargāšana no deportācijām bija iespējama tikai ar toreizējā Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra, ar daudziem padomju ordeņiem apbalvotā bijušā kara lidotāja Kārļa Sebaha atbalstu.

„Viņi abi ļoti labi sapratās. Kad Kauliņu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju, pienāca pavēle sūtīt sarakstus, kuri būtu izsūtāmi. Kā stāstīja vēsturnieks Jānis Riekstiņš, ir atrasts saraksts, kurā bija divas personas,” stāsta Neretniece. „Bet tās personas – viena pie pašas Jumpravas robežas jau vairs tur nedzīvoja un otra bija nezināma persona. Sarakstu tātad nosūtīja, bet neviens no pagasta iedzīvotājiem tur tai sarakstā nebija. Piemēram, tāda epizode, ko stāstīja Hermīne, kolhozniece, kura redz Lielvārdes stacijā cilvēkus, kurus ved prom. Viņa drebēdama iet garām „Ūbeļiem”, un tur stāv Kauliņš. Viņa jautā, kas tagad notiks. Viņai vīrs – bijušais leģionārs, mājās pieci bērni. Kauliņš viņai pateicis – tu ej mierīgi mājās, nesatraucies, ar tevi nekas nenotiks. Un tā arī bija – neviens pie viņas naktī neatnāca,” saka Neretniece.

Pasargāja, iespējams, jau 1947.gadā

Arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš savulaik nedaudz interesējies par Kauliņa lomu 1949. represiju laikā. Savulaik arhīvā izpētot dokumentus, Riekstiņš secināja, ka no Lielvārdes 1949.gadā patiešām bija plānots izvest no divām mājām.

Tomēr arhīva dokumenti apliecina, ka no Lielvārdes neesot izsūtīts neviens cilvēks, kāpēc tā – tas šobrīd nav zināms.

Riekstiņš pieļauj, līdzīgi kā iepriekš Neretniece, ka Kauliņš cilvēkus nosargāja jau 1947.gadā.

„1947. gadā Latvijā pēc PSRS valdības rīkojuma sastādīja “kulaku” saimniecību sarakstus. Šie saraksti kalpoja par pamatu 1949. gada izvešanām, kad sākās kolektivizācija.

Es pieņemu, ka Kauliņa nopelns bijis tas, cik un vai vispār tajos sarakstos iekļuva cilvēki no Lielvārdes,” saka Riekstiņš. „Tas būtu jāpapēta atsevišķi, cik no Lielvārdes tajos sarakstos ieskaitīja. Jo tiem, kurus ieskaitīja, uzlika lielu lauksaimniecības nodokli, ja nevarēja samaksāt, ielika cietumā, citi aizbēga…

Cik tas saistās ar to viņa konkrēto ietekmi uz lielvārdiešu neizsūtīšanu, to neviens nezina. Kaut ko vairāk varētu uzzināt, ja papētītu Ogres apriņķa VDK daļas materiālus, kur taisīja tās lietas. Tas ir skaists mīts, bet tas nav slikts mīts. Tas ir pat ļoti labs,” nosaka vēsturnieks.

Riekstiņa pieminētā grāmata ir trīs sējumu biezais Valsts arhīva vēsturnieku 10 gadus gatavotais, Ilmāra Blumberga ilustrētais izdevums „Aizvestie”, kurā apkopoti vērtīgi dokumenti un izvesto saraksti 1941. un 1949. gadā.

Vēsturnieks Riekstiņš pieļauj, ka Kauliņa plānam par labu varēja nākt tas, ka tieši 1947.gadā izveidoja Ogres apriņķi, kurā bija Lielvārdes pagasts. Līdz ar to šajā pārmaiņu laikā vēl nebija izveidojušās visas struktūras un papīriem bija vieglāk noklīst. Bet, ja Kauliņam izdevās nosargāt cilvēkus no ielikšanas sarakstā, vai viņu vietā neizsūtīja kādu citu?

„Patiesi ir tas, ka varēja izsūtīt to vietā kādu citu. Kā ir konkrēti Edgara Kauliņa gadījumā? Es vēlreiz atgrieztos pie tā Lielvārdes pagasta un paskatītos Rīgas apriņķa neizsūtīto kulaku ģimenes sarakstu,” saka Riekstiņš. „Un tajos es varētu mēģināt soli pa solim likt, vai tā varēja būt, kas palika un kuri bija paredzēti. Tādu lietu mums nav, bet šādi saraksti mums ir. Dažas dienas rūpīga darba, paskatoties šo, un tad arī šis rezultāts, ko varēs pateikt, būs jau dziļāks un dokumentālāk pamatots, bet tas nenozīmē, ka vēl kas cits nevarēs atrasties,” atzīmē Riekstiņš.

Kauliņa ietekme paliek neapzināta

Vēl viena leģenda par Kauliņu ir tāda, ka viņš ņēma darbā arī tos, kuru biogrāfijas nav tik tīras.

Tie, kas pēc izsūtījuma Sibīrijā vairs nevarēja atgriezties dzimtajā pusē, atrada darbu „Lāčplēsī” – Kauliņš esot novērtējis bijušo saimnieku prasmi saimniekot.

Šos stāstus no vecajiem lielvādiešiem dzirdējis arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš. „Bet tas nav nofiksēts un tautas atmiņā ir bijuši un būs šie nostāsti. Bet, par Kauliņu nobeidzot, gribu teikt tā, ka tas mīts paliek, jo manā uztverē viņš to ir pelnījis. Būtu bijis tādu vairāk, dzīve būtu bijusi daudz labāka,” saka Riekstiņš.

Kā un kāpēc padomju amatpersona, totalitārā mehānisma sastāvdaļa – partorgs, kolhoza vadītājs – varēja ietekmēt notikumus, par kuriem lēma Maskavā? Tas ir jautājums, kas paliek neatbildēts.

Bet varbūt atbilde ir pavisam vienkārša – Kauliņtēvs godprātīgi un pašaizliedzīgi darīja savu darbu un nepildīja burtiski visu ko, kāds lika no augšas. Varbūt Kauliņtēvs rīkojās vienkārši cilvēcīgi, un cilvēki to vienkārši zināja.

„Tad kad viņš nomira, darbnīcas vīri, kuriem arī viņš vienam otram aiz auss plēsis par dzeršanu, visi vienojās, ka to zemi, kuru izraks, vedīs prom un atvedīs baltas jūrmalas smiltis. Apbērs Kauliņu ar baltām smiltīm. Ar rokām,” atminas Neretniece.

February 19, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Kas bija pretošanās kustības īstie varoņi?

Viss raksts:  http://www.irlv.lv/2017/2/17/kas-bija-pretosanas-kustibas-istie-varoni

Vēsturnieks Uldis Neiburgs atklāj iepriekš nepētītas detaļas par Latvijas pretošanos okupācijas varām Otrā pasaules kara laikā.

Let_14116594-media_large
Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs. Foto: Ieva Lūka, LETA.
Gunita Nagle 17.februāris 2017 

Nesen izdotā Ulda Neiburga grāmata Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941—1945) pārliecinoši pierāda, ka Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV bija daļa no pretošanās kustības. Tādi kā diplomātijas partizāni, kas kara gados nemitīgi atgādināja Rietumiem, ka Latvija ir okupēta. Dažkārt pat labi zinot, ka viņu nosūtītie dokumenti, deklarācijas un memorandi iegulst valstsvīru atvilktnēs bez īpašas vērības. Neiburgs uzskata, ka nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem — jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu — totalitāro lielvalsti PSRS.

Kas Otrajā pasaules karā Latvijā bija pretošanās kustība?

To jādefinē, ņemot vērā mazākā ļaunuma principu. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju mazākais ļaunums bija nacistiskā Vācija, lielākais — Padomju Savienība. PSRS bija pirmā, kas okupēja un likvidēja Latvijas valstiskumu. Sadarbība ar nacistiem daudzu uztverē bija sadarbība ar ienaidnieka ienaidnieku, ar otro okupantu. Mums nebija tādas skaidrības kā Rietumeiropā — sakausim nacistus un iegūsim brīvību. Visu laiku bija jāpatur prātā, ka draud otrreizēja padomju okupācija. Tāpēc mums lielākoties nebija aktīvas bruņotas pretošanās nacistiem. Nebija mērķa vājināt Vācijas militāro spēku, jo nebija neviena cita, kas varētu novērst PSRS armijas tuvošanos Latvijai. Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, kura darbība līdz šim nav pietiekami augstu novērtēta, rakstīja, ka «sadarbība ar nacistiem ir pieļaujama, cik tālu tas netraucē tautas vitālajām interesēm».

Otrkārt, okupācijas režīma smagums ietekmē pretdarbību. Ja režīms ir ļoti smags un neizturams, cilvēkiem nav izvēles iespēju — viņi pretojas. Nacistiskais režīms latviešiem asociējās ar kara apstākļiem, grūti panesamiem, bet — tajos bija iespējams izdzīvot. Turpretī padomju okupācija šķita briesmīgākais, kas iespējams. Tāpēc arī cilvēki nepretojās nacistiskajam režīmam tā, kā Rietumeiropā vai arī, piemēram, Polijā vai Baltkrievijā.

Ko jaunu šajā pētījumā atklājāt?

Esmu dziļāk un plašāk izpētījis faktus, kas līdz šim vēstures pētījumos pieminēti vienā teikumā, piemēram, ASV un Zviedrijas lomu bēgļu laivu organizēšanā. Līdz šim bija priekšstats, ka visi Latvijas Centrālās padomes politiskie dokumenti sasnieguši Rietumus un tam bijusi liela nozīme. Es esmu izsekojis, kur šie dokumenti nonāca, un atklāju, ka tam nebija izšķiroša nozīme jautājumā, atzīt vai neatzīt Latvijas otrreizējo okupāciju.

Ir arī dažas odziņas, piemēram, Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa pavēle jeb izraksts no Latvijas sūtniecības Vašingtonā pavēļu grāmatas par Ārkārtējo pilnvaru nesēja — Latvijas sūtņa Lielbritānijā Kārļa Zariņa atcelšanu no amata. Bīlmanis tā rīkojās, saņēmis ziņu, ka Anglijas valdība svītrojusi Zariņa vārdu no pilntiesīgo sūtņu saraksta. Bet patiesībā Zariņš turpināja savu darbu, tikai nedaudz citā statusā.

Otrs atradums ir Paula Kalniņa deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu. Tā parakstīta 1944. gada 8. septembrī Rīgā, kad notika pēdējā Latvijas Centrālās padomes (LCP) vadības sēde Rīgā. Ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš deklarāciju parakstīja kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Pēc kara trimdā neviens no sēdes dalībniekiem par šo dokumentu īpaši nav izteicies. Bet es kopā ar vēsturnieku Kārli Kangeri pirms diviem gadiem to atradu Zviedrijas Valsts arhīva filiālē. Mēs zinājām, ka šāds dokuments ir, jo LCP aktīva dalībnieka Leonida Siliņa arhīvā atradām tā norakstu.

Kāda bija šī dokumenta jēga, ja visi Latvijas Centrālās padomes vadītāji jau 1944. gada vasarā sāka emigrēt, kas liecina — bija mazas cerības uz neatkarības atjaunošanu?

Dokuments pierāda, ka LCP neuzskatīja sevi tikai par pretošanās kustību, tā sevi uzskatīja par Latvijas valsts leģitīmu pārstāvi. Arī Pauls Kalniņš nesekmīgi centās doties bēgļa gaitās uz Zviedriju, bet nonāca Vācijā. Bija doma sagrābt kādu teritoriju Kurzemē, noturēties kaut vai nedēļu, lai sagaidītu sabiedroto palīdzību. Tagad tas var šķist naivi un iluzori, bet Salnais ļoti aktīvi sazinājās ar dažādām Somijas un Zviedrijas institūcijām, lai mēģinātu iegūt latviešiem ieročus.

Jautājums — vai politiskā elite domāja par valsts vai savas dzīvības glābšanu? Grūti atbildēt. Jāpiekrīt Salnam, ka bija cilvēki, kuru dzīvības bija jāglābj, jo viņu pienesums pat trimdā neatkarības idejas uzturēšanā varēja būt lielāks nekā tad, ja viņus iesloga koncentrācijas nometnē vai aizved uz Sibīriju.

No otras puses, LCP vadītāji parakstīja memorandus un deklarācijas, bet kur viņi bija, kad Latvijā norisinājās holokausts vai mobilizācija leģionā? Kur tad bija tie Latvijas pārstāvji, kuri iestājās pret noziegumiem vai nelikumībām? Tāpēc es uzskatu, ka mums vairāk jārunā par reāliem darba darītājiem, ne tikai par tiem, kas parakstījuši vienu vai otru dokumentu. Slaveno LCP memorandu [kurā 1944. gada 17. martā tā 188 parakstītāji pieprasīja atjaunot Latvijas suverenitāti un izveidot Latvijas valdību] parakstījuši tikai mazāk nekā desmit no tiem LCP biedriem, kas pirms kara bija piederīgi kādai politiskajai partijai. Pēc LCP vadības arestiem 1944. gada aprīlī vienīgais, kurš nebaidījās kaut ko darīt, bija kapteinis Kristaps Upelnieks no LCP militārās komisijas. Daudz vairāk būtu jārunā arī par cilvēkiem, kuri strādāja Ventspils sakaru grupā: Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns. Viņi organizēja bēgļu pārvešanu, rīkojoties nesavtīgi.

Cik rūpīgi izpētīta bēgļu pārvešana uz Zviedriju?

Ir savāktas bēgļu liecības, kurās nav ne vārda par amerikāņu un zviedru iesaistīšanos šajā akcijā, jo bēgļi to nemaz nezināja. Nākotnē Latvijas Okupācijas muzejā būtu labi izveidot izstādi, kurā izteiksmīgi parādīti šo bēgļu pārcēlāju likteņi. Piemēram, Eduarda Andersona stāsts (pārvadāja bēgļus uz Gotlandi, līdz 1945. gada oktobrī padomju čeka viņu arestēja, 1947. gadā sodīja ar nāvi — red.). Arī Osvaldam Bileskalnam čeka piesprieda augstāko soda mēru. Vai cilvēkiem nav jāzina par Pēteri Jansonu, kurš, riskējot ar dzīvību, pārveda gandrīz 30 bēgļu laivas no Latvijas uz Zviedriju?

Vajadzētu salikt kopā informāciju no čekas krimināllietām, vācu un zviedru dokumentiem, trimdinieku un okupētajā Latvijā palikušo atmiņas. Tie bija jauni latviešu čaļi, kas ne no kā nebaidījās. Tāpat krastā bija cilvēki, kas strādāja, jo bēgļus vajadzēja kaut kur izmitināt un pabarot. Tas stāstu par 4500 bēgļiem, ko pārveda uz Zviedriju, padarītu cilvēcīgāku.

Mums ir diezgan daudz tādu varoņu, bet mēs pārlieku maz par viņiem esam runājuši. Viens no šiem glābējiem teica, ka bija jāizdomā, kas labāk — nošaut frontē vienu sarkanarmieti vai pārvest vienu latvieti uz Zviedriju. Šie cilvēki uzskatīja, ka labāk glābt, nevis atņemt dzīvības.

Vai Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV, kuri visus kara gadus mēģināja Rietumus pārliecināt par to, ka PSRS ir okupējusi Latviju un nepieciešama Latvijas valsts atjaunošana, nebija tādi kā diplomātijas partizāni? 

Es izvirzu tēzi, ka viņu rīcība, informējot par notikumiem okupētajā Latvijā Rietumvalstis un sūtot ziņas no Rietumiem uz Latviju, ir sava veida pretošanās kustība.

Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis un sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš bija oficiāli atzīti sūtņi un tā arī varēja strādāt, bet Salnais Stokholmā darbojās kā privātpersona, jo Latvijas sūtniecību bija pārņēmusi PSRS. Bet bez viņa nekas nenotiktu. Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotos saistīja Voldemārs Salnais. Viņam bija kontakti ar amerikāņu, britu, zviedru ārlietu resoru un izkūkdienestu darbiniekiem.

Pateicoties Salnm, LCP dokumenti nonāca ārzemēs. Viņš īstenībā arī ierosināja izveidot LCP. Vai viņu var nosaukt par partizānu? Varbūt drīzāk par tādu kā pionieri, kas strādāja pavisam citos apstākļos kā pirms kara. Diplomātu attieksme pret okupāciju bija atšķirīga. Piemēram, Bīlmanis un Zariņš kategoriski nosodīja sadarbošanos ar nacistisko režīmu. Salnais bija pielaidīgāks, viņš saprata, ka cilvēkiem Latvijā kaut kā nacistiskās okupācijas laiks jāpārdzīvo.

Mūsu sūtņi nepārtraukti informēja sabiedrotos par notikumiem Baltijā un, piemēram, ASV Valsts departamentam nosūtīja Baltijas valstu pretošanās kustību kopīgo deklarāciju. Vai tam bija jēga, ja — kā tagad zinām — , sabiedrotie negribēja saniknot Padomju Savienību?

Es grāmatā citēju Bīlmaņa vēstuli 1945. gada pavasarī, kurā viņš uzskaita visu, ko darījis — izklāsta, cik formālas bijušas atbildes, bet viņš arī uzsver, ka neredz citu ceļu kā tikai turpināt šādi strādāt, cerot uz ģeopolitiskām izmaiņām nākotnē. Bet mūsdienās, manuprāt, nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem un jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu, ar totalitāru lielvalsti PSRS. Nevajadzētu izvairīties to atzīt, tas ir vēstures fakts.

Kāpēc LCP memorandu par Latvijas suverenitātes atjaunošanu vajadzēja iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim?

Tāpēc, ka viņš bija okupācijas varas izveidotas struktūras pārstāvis, un okupācijas apstākļos kaut ko atklāti darīt bija mazāk bīstami nekā slepeni. Bangerskis dokumentu nepieņēma, jo nacisti jau bija piedraudējuši okupēto Baltijas valstu pašpārvalžu pārstāvjiem, ja tie izvirzīs politiskas prasības, tad sekos represijas. Bet memorands nebija iemesls, kāpēc arestēja Konstantīnu Čaksti un citus LCP locekļus. Jo memorandā nebija nekāda vēršanās ne pret Vāciju, ne pret Hitleru, tikai prasība atjaunot Latvijas valsts suverenitāti un izveidot valdību. Tas, ka latvieši to gribēja, vāciešiem nebija nekāds noslēpums.

Čaksti apcietināja tāpēc, ka Tallinā pārķēra lietuviešu kurjeru un atklāja, ka Baltijas valstu pretošanās kustībām bijušas kopīgas slepenas sanāksmes, turklāt noskaidroja, ka viņi uztur nelegālus sakarus ar ārzemēm. LCP dalībniekiem izvirzīja apsūdzības par neatļautu sakaru uzturēšanu ar ienaidnieka valstīm. Vēlāk arī pret ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu vērsās nevis tāpēc, ka tajā uzņēma leģiona dezertierus, bet par to, ka tā uzturēja radiosakarus ar Zviedrijas militāro izlūkošanas dienestu.

Zviedrijas valdības pārstāvji pieļāva bēgļu plūsmu no Baltijas valstīm, jo ar viņu palīdzību ieguva militāras nozīmes informāciju. Kāpēc ASV valdība finansēja bēgļu pārvešanu uz Zviedriju?

ASV bija izveidota Kara bēgļu padome, kuras darbības motīvi bija humāni — glābt nacistiskā režīma upurus. ASV vēstnieks Zviedrijā Heršels Džonsons 1944. gada pavasarī tikās ar Zviedrijas valdības pārstāvjiem un panāca, ka tā neliks šķēršļus politisko bēgļu uzņemšanai. Bet interesanti — ASV Kara bēgļu padomes pārstāvis Zviedrijā Ivers Olsens bija līdzjūtīgs un vēlējās palīdzēt kara upuriem, bet, tiklīdz Latvijā iegāja sarkanarmieši, atklāti pateica, ka finansiāla palīdzība tiek pārtraukta.

Kā vērtējat LCP Ārzemju komitejas lēmumu neatbalstīt nacionālo partizānu darbību Latvijā pēc kara?

Viņi pieņēma lēmumu, nezinot, ka Latvijā daudzi reāli bija spiesti kļūt par partizāniem. Ja viņi nepretotos, viņus tāpat nošautu vai izsūtītu uz Sibīriju. Jā, viņu darbība nodarīja latviešu tautai zaudējumus, bet, no otras puses, viņi bija tie, kas uzturēja dzīvu ideju par neatkarīgu Latvijas valsti. Mēs varam būt lepni, ka mums bija nacionālie partizāni. Viņi nenodarbojās ar politisko deklarāciju izstrādni, bet tāpat viņi cīnījās par savas tautas brīvību.

February 17, 2017 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: