Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

“J. Smits” nosūdz Baltvilku

‘Maisi vaļā’: ‘J. Smits’ nosūdz, ka Baltvilks neapdzejos 9. maiju; bijušais operas direktors Bomiks nekomentē

Bijušās PSRS VDK elektroniskajā datubāzē atrodami trīs atreferēti aģenta “J. Smits” ziņojumi. Tajos vēstīts gan par dzejnieka runāto Latvijas Komponistu savienībā, gan par baleta solistes neatgriešanos no viesizrādēm ārzemēs, gan par Ziemeļkorejas specdienestu interesi par PSRS Komponistu savienības delegātiem. VDK aģentu kartotēka liecina, ka aģents “J. Smits” ir muzikologs, kādreizējais operas direktors, pašreizējais Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komitejas vadītājs Arvīds Bomiks. Uz portāla “Delfi” jautājumiem par sadarbību ar čeku viņš atteicās atbildēt.

Datubāzē “Delta Latvija” atrodamie aģenta “J. Smits” ziņojumu atreferējumi balstīti ar 1985., 1987. un 1988. gadu datētos aģenta ziņojumos, taču aizvadītā gada decembrī publiskotajā Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvā atrodamā aģenta “J. Smits” kartīte liecina, ka viņš savervēts jau 1975. gadā. Ziņotāju savervējis VDK 5. daļas 2. nodaļas darbinieks Māris Dreijers. Kartītē lasāms, ka savervētais aģents ir 1940. gadā dzimušais Arvīds Bomiks, savervēšanas brīdī – laikraksta “Literatūra un Māksla” Mūzikas nodaļas vadītāja vietnieks. Aģenta “J. Smits” personiskās lietas numurs ir “15874”.

VDK 5. daļas atbildības joma bija cīņa pret ideoloģisko diversiju. Tās 2. nodaļa uzraudzīja radošo inteliģenci.

Portāls “Delfi” publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē “Delta”, to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma “Skrivanek”, un arī aģentu kartīšu attēlus.

Baltvilku vizīte čekā iedvesmo rakstīt: “Mazo zivi tikai drusku pabaidīja”

1981. gadā Bomiks kļuva par Mūzikas, teātra un kino nodaļas redakcijas vadītāju izdevniecībā “Liesma”, un, kā viņš pats 1988. gada nogalē stāstīja intervijā Amerikas latviešu laikrakstam “Laiks”, šis amats viņam ļāvis iepazīties ar daudziem mūziķiem un māksliniekiem.

Senākais no datubāzē “Delta” pieejamiem aģenta “J. Smits” ziņojumu atstāstiem datēts ar 1985. gada aprīli un saistīts ar Latvijas Komponistu savienības darbību. Tajā vēstīts, ka dzejnieks Jānis Baltvilks, piedaloties Komponistu savienības Bērnu un jauniešu sekcijas sanāksmē, paziņojis, ka bērniem nav vajadzīgas patriotiskas dziesmas ar politiskiem tekstiem un viņš šādus tekstus nerakstīs. “J. Smita” ziņojumā apgalvots, ka sanāksmē Baltvilks izteicis neizpratni, kādēļ gan “piektās klases skolēnam vajadzīga patriotiskā audzināšana un dziedāt par 1.maiju un Uzvaras dienu”. Pārējie klātesošie šādus uzskatus esot nosodījuši.

Dzejnieks Baltvilks nomira 2003. gadā. Viņa atraitne Dzintra Baltvilka pēc “J. Smita” ziņojuma izlasīšanas atzīst, ka vairs neatminas, vai Baltvilks viņai kādreiz stāstījis par šo sanāksmi. Tomēr viņa nešaubās, ka ziņojumā atstāstīti tieši Baltvilka izteikumi: “Tas ir Baltvilks, tādi bija viņa uzskati, un tos viņš nekad neslēpa.” Bomika vārds dzejnieka atraitnei neko neizsaka.

Dzintra Baltvilka stāsta, ka dzejnieks Jānis Baltvilks VDK uzmanības lokā bijis pastāvīgi. “To viņš izjuta un zināja, tāpēc ka visa viņa uzvedība un rīcība bija priekš šīs organizācijas diezgan provocējoša. Viņš rīkojās tā, kā rīkojās. Reizēm vieglprātīgi, bet tāds nu viņš bija.” Ģimenei gan Baltvilks izstāstījis tikai par dažām epizodēm, piemēram, mēģinājumu viņu savervēt.

“Bija tāda situācija, bija tāds Māris Ošs (1980. gadā izveidoja Jukuma Vācieša vārdā nosaukto Engures folkloras kopu, kas nonāca VDK redzeslokā, – red.). Tajos laikos viņš bija tāds zināmā mērā disidents. Viņš nebija Jānim draugs, bet viņi tikās, viņiem bija sarunas. Bija tāda reize, kad Jānis tika izsaukts uz čeku, viņam nolika priekšā papīrus, pastāstīja, kur un kā viņš ar to Ošu ir ticies, lika saprast, ka viņi tam Ošam seko un līdz ar to zina arī, ar ko viņš tiekas. Tad viņam draudēja, kad aicināja rakstīt pašam ziņojumus, un draudēja ar bērniem: “Jūs taču zināt, saprotat…”” Baltvilks no piedāvājuma kļūt par ziņotāju atteicies.

Viņa paziņu lokā, arī literātu lokā, visticamāk, bijuši vairāki VDK ziņotāji. Par to ģimene pārliecinājusies astoņdesmito gadu vidū, kad VDK aizturējusi Baltvilku “profilakses” nolūkos. “Pirms viena Rakstnieku savienības kongresa Jānis diezgan plaši izsacīja savu viedokli un to, ka kongresā viņš runās par nacionālo jautājumu, par valodu. Un tad agri no rīta Brīvības ielā, kur mēs toreiz dzīvojām, ieradās delegācija, savāca Jāni un uz to dienu viņu aizveda projām. Apcietināja vai aizturēja, tā laikam mēs to varam formulēt. Vakarā tad viņu izlaida, bet tas kongress jau bija beidzies. Viņš, gatavojoties uzstāties kongresā, bija sagatavojis diezgan asas tēzes, iepriekšējā vakarā kādā draugu lokā, kurā bija pietiekoši daudz cilvēku, bija izsacījies par plānoto runu, bet kāds bija padevis ziņu čekistiem,” atminas Baltvilka.

Pēc vienas no “vizītēm” VDK Baltvilks sarakstījis dzejoli “Lielā zive”. Plašu popularitāti šis dzejolis iemantoja 1985. gadā, kad tas pārtapa grupas “Eolika” dziesmā ar Borisa Rezņika mūziku. Patiesībā šis dzejolis ir ar politisku zemtekstu – tajā vēstīts gan par Latvijas un Padomju Savienības attiecībām, gan “ierindas pilsoņa” attiecībām ar PSRS represīvo aparātu. “To domu vajadzēja vārdos ietērpt tā, lai var izteikt un iznest, bet lielākoties tur visi saskatīja tikai dabas tēmu,” tā Baltvilka atraitne.

Balerīna aizbēg viesizrāžu pēdējā dienā

1988. gada rudenī Latvijas PSR ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Akadēmiskā operas un baleta teātra baleta trupa devās viesizrādēs uz Itāliju un Dienvidslāviju, kur tika izrādīta Čaikovska baleta “Riekstkodis” un divertismenta programma. Ar 12. oktobri datēto pavēli par komandējumā nosūtāmo viesizrāžu dalībnieku sarakstu parakstījis Bomiks, kurš tobrīd jau dažus mēnešus ieņēma operas direktora amatu. Datubāzē “Delta” “Delfi” uzgāja vienu ar 1988. gada novembri datētu dokumentu, kas tapis, atreferējot divu aģentu – aģenta “J. Smits” un aģenta “Mazais” – ziņojumus par 1988. gada 11. novembrī notikušu incidentu Itālijas galvaspilsētā Romā. VDK aģentūras kartotēkā atrodamā aģenta “Mazais” kartīte liecina, ka šis aģents ir baletdejotājs Artūrs Bluks. Viņu 1985. gada septembrī savervējis 5. daļas 2. nodaļas virsnieks Aivars Dombrovskis. Aģenta personiskās lietas numurs ir “22044”. Bluks ir bijis iekļauts 1988. gada viesizrādēs devušās baleta trupas sastāvā, liecina “Delfu” rīcībā esošā tā brīža operas direktora Bomika pavēle. Bluka pašreizējo atrašanās vietu un nodarbošanos noskaidrot neizdevās.

Datubāzē “Delta” atrodamajā dokumentā atreferēti aģentu “J. Smits” un “Mazais” ziņojumi, kuros vēstīts par baleta solistes Olgas Jaroslavcevas aizbēgšanu – viņa pēc ekskursijas neatgriezās autobusā, bet nedēļu vēlāk no ASV piezvanīja vecākiem un pavēstīja, ka “beidzot ir īstenojusi savas dzīves sapni”.

Jaroslavcevas aizbēgšanu labi atminas bijusī baleta soliste Lita Beiris. Par daudzsološu uzskatītā jaunā dejotāja pazudusi Romā notikušo viesizrāžu pēdējā dienā. “Kad atklājās, ka viņas nav, sacēlās diezgan pamatīga jezga. Laikam jau uzreiz visiem bija skaidrs, kas noticis,” stāsta Beiris.

Ziņojuma atreferējumā lasāms, ka īsi pirms aizbēgšanas Jaroslavceva savam partnerim Andrejam Rumjancevam pavēstījusi, ka drīzumā viņam nāksies meklēt sev jaunu partneri, kā arī izdalījusi savām draudzenēm pārtikas produktus. Rumjencevs aizgāja mūžībā 2015. gada novembrī. Beiris spriež, ka kāds no trupas noteikti bijis informēts par Jaroslavcevas plāniem, taču divas bijušās balerīnas, kuras kādreizējie kolēģi sauc par Jaroslavcevas tuvākajām draudzenēm baleta trupā, nevēlējās sniegt plašākus komentārus par trīsdesmit gadus vecajiem notikumiem.

“Olga vienkārši neatgriezās autobusā,” portālam “Delfi” sacīja bijusī balerīna Natālija Smirnova. Ziņojuma atreferējumā pieminēto epizodi ar produktu izdalīšanu viņa vairs neatminoties un pieļauj, ka viens no abiem aģentiem, kuru sniegtās ziņas atreferētas datubāzē “Delta” uzietajā ziņojumā, to varētu būt izdomājis.

Ar Mihailu Geršanoku, kurš ziņojumu atreferējumā minēts kā cilvēks, kas palīdzējis Jaroslavcevai aizbēgt, baletdejotāja, būdama jau ASV, apprecējās. 1989. gadā Jaroslavceva pievienojās Amerikas Baleta teātrim, kura mākslinieciskais direktors tolaik bija bijušais rīdzinieks Mihails Barišņikovs. Barišņikovs no Padomju Savienības aizbēga 1974. gadā – viesizrāžu laikā Kanādā. Bijusī rīdziniece Jaroslavceva Amerikas Baleta teātrī nodejoja vienpadsmit gadus.

Pēc dejotājas karjeras Jaroslavceva pievērsusies baleta tehnikas un horeogrāfijas pasniegšanai un strādā Grīnvičas baleta akadēmijā Ņujorkā. Uz vairākkārtējiem “Delfu” mēģinājumiem sazināties, lai uzzinātu viņas versiju par aģentu ziņojumu atreferējumā minētajiem faktiem, viņa nereaģēja.

Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāsta, ka viesizrāžu trupās iekļauto mākslinieku un pavadošā personāla saraksts apstiprināts trijās dažādās institūcijās – arodbiedrībā, Centrālās komitejas Izbraukšanas komisijā un Kultūras ministrijā. VDK bijušas tiesības teikt “galavārdu” par viesizrāžu dalībnieku galīgo sastāvu. “Nepaklausīgie”, kurus VDK kaut kādu iemeslu dēļ turēja aizdomās par nelojalitāti, izpelnījās “neizbraucošo” statusu, kas nozīmē, ka konkrētais mākslinieks viesizrāžu trupas sastāvā nemaz netika iekļauts. Savukārt tie, kam palaimējās tikt iekļautiem uz rietumvalstīm braucošo baleta trupu sastāvā, tika modri pieskatīti: viņus uzmanīja gan pašu kolēģi – VDK ziņotāji, gan VDK štata darbinieki.

Bijušais partijas sekretārs muzikologs Bomiks: “Es šobrīd nekomentēšu!”

Padomju pilsoņi, kas baudīja režīma uzticību, gan nešķita gana uzticami citiem līdzīgu režīmu specdienestiem. Vēl viens “Deltā” uziets aģenta “J. Smits” ziņojums vēsta par Ziemeļkorejas režīma “naidīgu rīcību” pret PSRS pilsoņiem. Aģents sūrojas, ka 1987. gada marta nogalē, kad viņš kopā ar citiem PSRS Komponistu savienības delegātiem uzturējies Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā, ziemeļkorejieši teju katru dienu slepus pārbaudījuši delegātu personiskās mantas, uzmanīgi vērojuši viņu savstarpējās attiecības un pārvietošanos, bet naktīs viņiem numuros atslēgti telefonsakari.

1980. gadu presē atrodamās publikācijas liecina, ka 80. gadu vidū Arvīds Bomiks ieņēma Latvijas Komponistu savienības partijas organizācijas sekretāra amatu. Viņa interešu lokā bijis gan pašdarbības kolektīvos notiekošais, gan draudzīgo sociālistisko valstu mūziķu viesošanās Padomju Latvijā. Bomiks mēdzis gremdēties pārdomās par jauniešu morālās stājas atbilstību sociālistiskās morāles normām. 1987. gada septembra sākumā vairāki tobrīd vadoši Padomju Latvijas laikraksti, tostarp “Cīņa” un “Rīgas Balss”, publicēja sarūgtinājuma pilnas Bomika pārdomas par jaunatnes samaitāšanu. Gan izvairoties tieši pieminēt pavisam nesen notikušo “Helsinku 86” organizēto ziedu nolikšanas akciju pie Brīvības pieminekļa, Bomiks šajā publikācijā norāda: “Es zinu, ka 23. augusta notikumi sapulcēja daudzus jauniešus, viņu vidū bija pat vēl tīrie bērni un pusaudži. Domāju, ka tikai nenobrieduši politiskie uzskati lika viņiem skandēt lozungus, kuros vēsture ir apgriezta ar kājām gaisā. Likumsakarīgi ir arī tas, ka izprovocētā akcija dažos gadījumos reducējās līdz huligāniskiem izlēcieniem, kuros bija iejaukti skolēni un arodskolu audzēkņi, tātad tie cilvēki, kuru apziņa un kultūra vēl ir veidošanās stadijā, bet sociālā morāle nestabila.”

Bijušais Latvijas Komponistu savienības partijas sekretārs un kādreizējais operas direktors Bomiks šobrīd ir Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komitejas vadītājs. “Es atturēšos komentēt, jo man ir citi plāni šajā sakarā, un tāpēc es šobrīd nekomentēšu. Neņemiet ļaunā. Man ir pašam savi plāni šajā sakarā,” atbildot uz “Delfu” piedāvājumu viņam izklāstīt savu notikumu versiju par sadarbību ar VDK intervijā “DELFI TV ar Jāni Domburu” ierakstā, intervijā portālam “Delfi” vai paša rakstiskā izklāstā, sacīja Bomiks.

Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, lūgts komentēt biedrības attieksmi pret tās amatpersonu saistību ar VDK, atzina, ka tā nav viennozīmīga – esot biedri, kas uzskata, ka ikvienam, kura vārds ir kartotēkā, būtu jānāk klajā ar paskaidrojumiem, bet kopēju nostāju Rīgas Latviešu biedrība vēl nav formulējusi.

“Mums šobrīd ir tāda nostāja, ka tas ir biedru ziņā – vai viņi to skaidro vai nē,” sacīja Gailītis. Bomiks Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas vadītāja amatā esot nonācis pēc tās iepriekšējā vadītāja – mūzikas vēsturnieka un komponista Oļgerta Grāvīša – rekomendācijas. Gailītis neņemas spriest, vai Bomika atrašanās “čekas maisos” nemet ēnu uz Rīgas Latviešu biedrību kopumā. “Attīrīšanās būtu vajadzīga, bet jautājums ir, vai mēs kā biedri varam kādu tā “izsūtīt”,” teica Gailītis.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami “Delta Latvija” datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā “DELFI TV ar Jāni Domburu”.

Savukārt “Delfi” šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK “mantojumu” informācijas sistēmā “Delta Latvija” – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par “maisiem”, nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

“Delta” ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – “Delfi” pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo “Delta Latvija” datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze “Delta Latvija” Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču “Delta Latvija” nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču “Delfi” centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem

 

November 8, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par notikumiem Limbažos 1941. gada 4. jūlijā

https://www.nacionalaapvieniba.lv/nodalu_raksti/velreiz-par-notikumiem-limbazos-1941-gada-4-julija/?fbclid=IwAR2y6wGRcFXv4H6Gz3dMJsPDcrooCBJM_vJIeom1iAj82tkOzUxq7UeEB_o


Sarkanās armijas vienības no Limbažiem aizbēga 1941. gada 24. jūnijā. Līdz 27. jūnijam pilsēta praktiski atradās vietējo sarkano aktīvistu un strādnieku gvardu pārvaldē. Šajā laikā notika vietējo iedzīvotāju aresti, uz aizdomu pamata par „vāciešu gaidīšanu” u.tml. Viens no apcietinātajiem bija Limbažu pareizticīgo draudzes priesteris Dmitrijs Okolovičs — nacionāli noskaņots cilvēks, kuru arestēja naktī uz 25. jūniju. Nākamajā dienā viņu atbrīvoja, jo miliči saņēma ziņas par „aizsargu uzbrukumiem”, un tobrīd nebija laika nodarboties ar apcietināto. Sava aresta iemeslu D. Okolovičs tā arī neuzzināja, jo 26. jūnijā, paklausot labvēlīgi noskaņota vietējā miliča Trēziņa brīdinājumam, steigšus atstāja Limbažus.

1941. gada 27. jūnijā Limbažos ieradās 30–45 miliči no Valmieras, kuri apvienojās ar vietējiem kolaborantiem, un izvietojās milicijas ēkā. Šajā laikā apcietināja vismaz 7 Limbažu iedzīvotājus, taču viņu vārdus nav izdevies noskaidrot.

Nākamajās dienās Limbažos ieradās 98. atsevišķā krasta artilērijas diviziona kolonna vairāk kā 400 jūrnieku sastāvā, kas bija atkāpies no Mangaļsalas caur Saulkrastiem un Skulti. Kolonnā bija vairākas kravas mašīnas ar pārtiku un munīciju, kā arī vairāki, lauciniekiem pa ceļam rekvizēti, zirgu pajūgi. Tajos veda ievainotos un slimos jūrniekus. Starp Jelgavkrastiem un Limbažiem karavīri saņēma ziņas no komunistiski noskaņotiem iedzīvotājiem, ka Stūrīšu pienotavā, iespējams, kāds slēpjas. Tuvojoties pienotavai, bija redzami bēgoši cilvēki, uz kuriem jūrnieki atklāja uguni, nogalinot pienotavas vadītāju Nikodemu Repši. Nav nekādu pierādījumu tam, ka šis cilvēks būtu partizāns. Jādomā, ka notika civiliedzīvotāja slepkavība — viena no daudzajām, kādas „iezīmēja” Sarkanās armijas un vietējo kolaborantu atkāpšanās ceļu Latvijas teritorijā…

Limbažos jūrnieki uzturējās dažas dienas, lai atpūstos un aprūpētu ievainotos. Pēc tam kolonna devās tālāk, ar mērķi sasniegt Pērnavu un tālāk arī Ļeņingradu.

Sākot ar 1941. gada 30. jūniju, Limbažu un apkārtējos pagastos sākās aktīva nacionālo partizānu darbība. Tūjas pagastā 30 jūnijā tika izdemolēta izpildkomiteja un nošauts vietējais milicis. Netālu no Vitrupes pagasta izpildkomitejas partizāni apšaudīja sarkanos gvardus, kuri smagajās mašīnās devās uz pagastu, lai tvarstītu „pretpadomju elementus”. Diemžēl sabojājās smagais ierocis (patšautene vai ložmetējs), un partizāniem nācās atkāpties. Strādnieku gvardes dalībnieki uz aizdomu pamata arestēja un Valmieras čekistiem nodeva 8 Tūjas un Vitrupes pagastu iedzīvotājus.

Apcietināšanas turpinājās arī citos pagastos, kā arī pašos Limbažos. Vismaz vienu arestēto partizāniem izdevās atbrīvot, sašaujot konvoja mašīnai riepas. Strādnieku gvardi mēģināja partizānus izsekot, taču neveiksmīgi. Vienlaikus starp Limbažiem un Valmieru tika pārtraukti telefona sakari, nozāģējot telefona stabus. Minētie notikumi risinājās laikā no 30. jūnija līdz 2. jūlijam, taču precīzs datums nav zināms.

1941. gada 2. jūlijā Limbažu miličus un strādnieku gvardus, ar fiktīvas informācijas palīdzību, izdevās „izmānīt” no pilsētas. Viņiem paziņoja, ka partizāni uzbrukuši Katvaru pagasta izpildkomitejai, taču tas neatbilda patiesībai. Īstenībā ieņemta bija Pociema pagasta izpildkomiteja, un apkārtnē bija izvietoti partizānu slēpņi. No tiem viņi uzbruka strādnieku gvardiem un miličiem, kuri, sapratuši, ka Katvaros „viss mierīgi”, devās Pociema virzienā. Tika sašauta sarkano automašīna, krita miliči Jānis Bērziņš un Viktors Rantiņš, bet strādnieku gvardu Oļģertu Feldmani ievainoja. Pārējie atkāpās uz Limbažiem.

Pilsētā joprojām „valdīja” padomju vara, un 4. jūlijā bija ieplānotas Pociema apkārtnē kritušo bēres. Taču 3. jūlijā Limbažu luterāņu kapsētā sāka pulcēties apkārtējo pagastu nacionālie partizāni, kuru skaits sasniedza 50 cilvēkus. Viņi gatavojās izlūkot pretinieka spēkus un uzsākt uzbrukumu pilsētai. Tomēr tik lielas ļaužu grupas koncentrēšanas vienā vietā nepalika nepamanīta. Tādēļ strādnieku gvards Semjonovs tika aizsūtīts uz kapsētu, lai noskaidrotu tur notiekošo. Partizāni viņu sagūstīja, taču Semjonovs mēģināja bēgt, un tika nošauts.

Vienlaikus 3. jūlijā Limbažos negaidīti atgriezās daļa jūrnieku, par kuriem minēts iepriekš. Ir divas versijas par to, kādēļ viņi šādi rīkojās. Pirmā: Limbažu izpildkomitejas priekšsēdētājai Zelmai Zvaigznei izdevās nosūtīt viņiem ziņu ar trauksmes signālu. Acīmredzot saistībā ar potenciālo partizānu uzbrukumu pilsētai. Otrā: jūrnieku kolonnu apšaudījuši partizāni, nogalinot vismaz vienu cilvēku, un tika pieņemts lēmums atgriezties pilsētā, lai atriebtos „fašistiem”.

Diemžēl nav zināms, kura no minētajām versijām ir pareizā. Taču rezultātā 1941. gada 3. jūlijā notika nežēlīga un absolūti nepamatota izrēķināšanās ar Limbažu un tās apkārtnes iedzīvotājiem. To pat nenoteica kādi politiski vai ideoloģiski apsvērumi, bet gan naids un atriebības kāre.

Bojā gāja:

  • Teodors Brīvulis — Limbažu skolotājs, kura mājā atrada aizsarga formas tērpu, kura īpašnieks bija cits cilvēks;
  • Jānis Ozoliņš — bijušais pilsētas nodokļu inspektors, kurš tobrīd viesojās T. Brīvuļa mājā, ar to pašu kļūdams par „aizdomās turamo”;
  • Ida Miķelsone — zemniece, kura nevēlējās atdod bēgošajiem sarkanajiem aktīvistiem sienu no sava šķūņa;
  • Pēteris Miķelsons — I. Miķelsones vīrs, kura „noziegums” bija identisks;
  • Jānis Pokers — strādnieks, kurš pretojās tam, ka viņam atņem zirgu armijas vajadzībām;
  • Ernests Gertners — nav zināms, kādēļ viņu nogalināja;
  • Arvīds Francis — Nabes pagasta iedzīvotājs, kura „noziegums” arī nav zināms.

Zemniekam Jānim Vītolam laimējās — viņu ievainoja kaklā un noturēja par mirušu. Rezultātā viņam izdevās palikt dzīvam un liecināt par sarkano pastrādātajiem noziegumiem.

Paveikusi bezjēdzīgās slepkavības, jūrnieku rota atkal aizgāja no Limbažiem un izvietojoties pilsētas apkārtnē.

No Rīgas 1941. gada 3. jūlijā uz Limbažiem izbrauca 2 smagās automašīnas ar 54 nacionālajiem partizāniem. Tie bija 24. Teritoriālā korpusa karavīri un virsnieki, kuri bija pārtraukuši dienestu Sarkanajā armijā, nevēlēdamies atkāpties uz PSRS vai karot padomju pusē. Šo grupu vadīja pulkvežleitnants Arvīds Reke. Pēc aculiecinieku stāstītā, pie mašīnām bija piestiprināti Latvijas karogi, un šo cīnītāju parādīšanās apdzīvotajās vietās tika uzņemta ar sajūsmu. Ceļā viņiem pievienojās daudzi brīvprātīgie, kā arī notika apvienošanās ar citiem nacionālajiem partizāniem. Piemēram, Liepupes pagastā viņi sastapās ar kapteiņa Lūša vadīto grupu, kuru veidoja Atsevišķā sakaru bataljona bijušie karavīri. Kaprāļa Smiltēna grupa ar vieglo tanketi ieradās palīgā no Krimuldas.

Nonākot pie Limbažiem, partizāni sadalījās divās grupās, un 1941. gada 4. jūlija pievakarē sāka uzbrukumu. Pilsētā vispirms iebrauca tankete, kurai sekoja 11 karavīri bijušā Jātnieku pulka virsleitnanta Jura Brunovska vadībā. Pie dzelzceļa stacijas grupa nokļuva krustugunīs, un J. Brunovskis krita. Smagi ievainoja kaprāli Zirni, bet vieglāk — kareivi Grīnbergu. Tomēr partizāniem izdevās nocietināties kādā ēkā. Atšaudoties viņi atkāpās un ieņēma pozīcijas Limbažu nomalē esošajos mazdārziņos.

Vienlaikus kapteiņa Lūša vadītā grupa intensīvi apšaudīja Limbažu milicijas ēku Jūras ielā 35, kurā atradās strādnieku gvardi un miliči. Ieeju sargāja divi jūrnieki ar patšautenēm, taču partizāni izmantoja savā rīcībā esošos mīnmetējus. Daļu pilsētas viņiem izdevās ieņemt, un virs Limbažu dzelzceļa stacijas tika pacelts Latvijas karogs. Apšaudē pie milicijas ēkas krita vairāk kā 20 miliči un strādnieku gvardi, bet ~10 tika ievainoti. Šajā vietā krita arī 2 jūrnieki.

Diemžēl pilsētai uzbruka jūrnieku vienības, kuras bija apvienojušās ar Sarkanās armijas majora Oļģerta Krastiņa vadīto robežsargu grupu, kas bija atkāpusies no Rīgas 30. jūnijā. Kauja norisinājās apmēram 2 stundas, un pēc tam partizāni atkāpās, jo viņiem trūka munīcijas. Tas daļēji izskaidrojams arī ar papildspēku ierašanos, jo daudzi vietējie iedzīvotāji bija slikti apbruņoti. Kaujas intensitātes mazināšanos izmantoja arī pretinieki, lai izsauktu no Limbažu slimnīcas ārstus ievainoto pārsiešanai. Savukārt pulkvežleitnants Reke steidzās uz Rīgu pēc papildus munīcijas un ieročiem. Naktī uz 5. jūliju partizāni saņēma 5 ložmetējus, 6 patšautenes, 1 kājnieku lielgabalu, 1 zenītložmetēju, ~200 šautenes un ~20 000 patronu. Kopā ar papildspēkiem partizānu skaits tobrīd sasniedza vismaz 220 cilvēkus.

5. jūlija rītā atsākās kaujas, un drīzumā pilsēta bija atbrīvota. Jūrnieki, strādnieku gvardi un miliči, kuriem bija izdevies palikt dzīviem kaujas laikā bēga no Limbažiem, izmantojot jebkuru pieejamo transportu. Viena smagā automašīna tika sasista netālu no pilsētas, jo ietriecās telefona stabā. Transporta „jautājumu” atrisināja, rekvizējot Limbažu ugunsdzēsēju automašīnu. Rezultātā lielākajai daļai komunistiskā režīma kolaborantu un militārpersonu izdevās aizbēgt.

Limbažu kaujā krita sekojoši nacionālie partizāni:

  • virsleitnants Juris Brunovskis;
  • leitnants Erhards Kondrāts;
  • virsnieka vietnieks un inženierzinātņu students Voldemārs Lauva;
  • virsnieka vietnieks Ignats Vidmonts;
  • Siguldas kājnieku pulka kaprālis Konrāds Dīckalis;
  • partizāns Artūrs–Oskars Ranne.

Ievainoti:

  • kapteinis Ķeselis;
  • leitnants Leimanis;
  • kaprālis Zirnis;
  • kareivis Andrejs Bērziņš;
  • kareivis Grīnbergs;
  • aizsargs Vilhelms Bodnieks.

Vairāki partizāni minēti kā „bez vēsts pazuduši kaujas laikā”:

  • kareivis Mucenieks;
  • kareivis Mednis;
  • kareivis Irbītis;
  • jaunkareivis Birnbaums;
  • jaunkareivis Stepanovs;
  • partizāns Melnalksnis.

Kauju laikā gāja bojā arī vairāki civiliedzīvotāji, kuri nokļuva apšaudē:

  • akmeņkalis Teodors Jansons;
  • strādniece Katrīne Krūmiņa;
  • strādniece Emīlija Pāvula.

Pretinieku puses zaudējumi tiek lēsti: ap 46 kritušo un apmēram tikpat daudz ievainoto. Iespējams, šie skaitļi nav absolūti precīzi, taču noteikti nav mazāki par partizānu zaudējumiem.

Kauja par Limbažiem bija latviešu mēģinājums juceklīgajā divu okupāciju maiņas brīdī pārņemt savu zemi savā varā. Diemžēl ne militārā, ne politiskā situācija to neļāva attīstīt tālāk. 10. jūlijā pilsētā ienāca vācu karaspēka vienības un tika izveidota vāciešiem pakļauta militārā komandantūra. Sapni par brīvību un savas valsts neatkarību latviešiem nācās noglabāt dziļi sirdī uz daudziem gadiem.

Mag. hist. Inese Dreimane, Okupācijas muzeja krājumu darbiniece

 

Izmantotie avoti:

LVA, 1986. fonds, 1. apr., 40001. lieta, 25.–27.lpp.

Tēvija”, 1941. gada 14. jūlijs (Nr.12), 6.lpp.

Tēvija”, 1941. gada 15. jūlijs (Nr.13), 6.lpp.

Pelkaus E. Cīņa un cerība, R., 2004, 122.– 126.lpp.

http://biographien.lv/B_nekro.html

http://biographien.lv/D_nekro.html

http://biographien.lv/L_nekro.html

http://biographien.lv/R_nekro.html

http://biographien.lv/V_nekro.html

October 30, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Komunistu bende sadiste Dora

“Latvijas Kareivis” Nr.268 (28.11.1925.)


(Iz pretizlūku priekšnieka Ustjinova piezīmēm. Atmiņas attiecas uz to momentu, kad Brīvprātīgo armija atbrīvoja dienvidus no lielinieku jūga).

Pretizlūku pārvaldes izziņā nāca ari komunistu bendes-sievietes Doras lieta. Masu apšaušanu un atsevišķu slepkavošanas gadījumu pa īso komunistu valdīšanas laiku dienvidos un jo sevišķi Odesā bij tūkstošiem. Visspilgtāk šo laikmetu tomēr raksturo „ārprātīgās” (tā tauta bij iesaukuši šo sadisti-bendi) Doras briesmu darbi. Dora dažos mēnešos noslepkavojusi 700 cilvēkus un cietuma sēdēdama izteica nožēlošanu ka tai nav izdevies noslepkavot vel vairāk.

Viņa bij vēl pajauna sieviete, diezgan glīta, bet izvirtība un nežēlība uz viņas sejas uzspiedušas Kaina zīmogu. Baigi bij raudzīties viņas šaurajās, jauni mirdzošas ačeles, kurās spīdēja sagūstīta ļauna zvēra naids.

Viņa atzinās, ka iznicinājusi cilvēku dzīvības tāpēc, ka tie saminuši viņas dzīvi… Pagātnē tai bijis romāns — mīla, ticība, un labas domas. Tagadnei atlikušies tikai naids, ļaunums, izmisums atriebības kāre… Kam? — Visiem, visai cilvēcei. „Es neintresējos par politiku, lieliniekus nicinu, bet eju ar viņiem kopā tāpēc, ka tie man dod brīvību iznīcināt, atriebties cilvēkiem, kurus es ienīstu”, paskaidroja Dora nopratināšanā.

Dora pastāvīgi mitinājusies čekā. Par ārpasauli neinteresējusies. Visu dienu tā nepacietībā staigājusi pa čekas istabām un koridoriem, gaidīdama vakaru. Bieži vien tā veselām dienām vārtījusies gultā, nemazgājusies, neizģērbusies. Viņas vienīgās domas bijušas — apreibināties ar nonāvēto asinīm, skatīties nošauto konvulsīvo raustišanos.

Pievakare tā atdzīvojusies un ķērusies pie tualetes uzkopšanas. Tērpusies dārgās drānās, lietojusi smaržas un beidzot — krietnu porciju kokaina… Tad devusies uz čekistu kopējo vakara mielastu, kurš noticis čekas sētā uz verandās. Bagātīgi klāts galds — dārgi uzkožamie, šampanietis, augļi. Tīri ka kāzu mielasts.

Dora dzērusi daudz, bet nereibusi un arvien vairāk tuvojamies „ekstāzes stāvoklim” . Acis tai kvēlo, līdzīgi oglēm. Nepacietībā dreb lūpas.

Beidzot iedunas automobiļa motors. Ierodas ar ložmetēju lentām apkāries čekists un paziņo, ka viss sagatavots.

Dora ieņem vēl porciju kokaina, ar vienu malku izdzer glāzi šampanieša, tad sasit glāzi un dodas darbā, kas reize ar to viņas sadistiskām tieksmēm dod baudu. Tikai vienu mirkli tā noraugās uz nāvei nolemto un tad steigšus nospiež gaili. Izvirtulei iestājās augstākais baudas moments, kad tā redz nošautā pēdējās konvulsīvās kustības, ož siltās asinis.

Pirmajam upurim seko otrs, trešs, ceturts un tā bez gala, līdz čekas nāvei nolemto pagrabs nav iztukšots.

Līdz ar pēdējo nošauto izzūd ari sadistes bendes uztrukums, un tā apātiski velkas projām.

Doru notiesāja uz nāvi caur pakāršanu. Tūkstoškārt pelnīto sodu tā saņēma aukstasinīgi un pati aplika sev cilpu ap kaklu.

September 20, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Aicina stāstīt par pretošanās kustību Latvijā pēc 1959. gada

Šajās dienās klajā nākusi pretošanās kustības dalībnieka Bruno Javoiša un vēsturnieka Ginta Zelmeņa grāmata “Nacionālā pretošanās kustība Latvijā. No 1959. līdz 1986. gadam”. Iecerēts, ka ar šo aizsāksies plašāka atmiņu vākšana par minēto nacionālās pretestības posmu. Informācijas vākšanas centra lomu uzņēmies Nacionālās apvienības (NA) birojs un NA jauniešu organizācija.

Izdevniecībā “Pētergailis” ar Valsts kultūrkapitāla fonda un NA atbalstu izdotajai 159 lappušu grāmatai ir divas daļas. Pirmā ir Latvijas Nacionālā arhīva vecākā eksperta Ginta Zelmeņa apkopotas, īsās biogrāfiskās ziņas par grāmatas nosaukumā minētajā laika periodā politiski represētajām 216 personām (no tām 185 bija latvieši).

Būtiska te ir informācija, par ko cilvēks ticis notiesāts, kādu sodu saņēmis, kad atbrīvots.

Kā ievadā norāda Zelmenis, šis uzskatījums papildina 1999. gadā izdoto darbu “No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940–1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs”.

Pirms 20 gadiem izdotajā darbā diemžēl atrodamas arī kļūdas un nepilnības, turklāt ziņas bijušas pārāk lakoniskas.

Informācija savākta no arhīva rīcībā esošajām Latvijas PSR VDK krimināllietām. Grāmatai pievienota Latvijas karte ar norādēm, no kuras apdzīvotas vietas represētais nācis, un atzīmi par nozīmīgākajām pretošanās kustības akcijām. Vēsturnieks atzīst, ka par kritērijiem, pēc kādiem cilvēki būtu iekļaujami pretošanās kustības dalībnieku sarakstā, var debatēt, tajā pašā laikā personas represēšanu politisku iemeslu dēļ nevar automātiski uzskatīt par iemeslu, lai ieskaitītu Latvijas pretošanās kustības dalībniekos.

Piemēram, 1959. gadā tika arestēts kāds pilsonis, kurš visur sūdzējās par PSRS valdošo nabadzību un PSRS Konstitūciju kā fikciju, taču tajā pašā laikā Rīgu sauca par “fašistisku” pilsētu un uzskatīja, ka Latvijā tiekot apspiesti krievi. Šīs grāmatas gadījumā viens no pamatkritērijiem ir, lai pretošanās akcija būtu bijusi apzināta, plānota.

Piemēram, Latvijas karogu izgatavošana un izkāršana, skrejlapiņu izgatavošana un izplatīšana.

1959. gada kā atskaites punkta izvēli noteicis apstāklis, ka šajā gadā Latvijas PSR sākās nacionālkomunistu atstādināšana no amatiem, savukārt ar 1986. gadu apraujas Latvijas Valsts arhīvā glabāto VDK krimināllietu fonds.

Grāmatas otro daļu veido pazīstamā pretošanās kustības dalībnieka Bruno Javoiša atmiņas. Jāatgādina, ka Javoišs 1963. gada 5. decembrī radiotorņa mastā pie Rīgas pilsētas kanāla pacēla Latvijas karogu, tika par to tiesāts pēc panta par “pretpadomju aģitāciju” un Mordovijas lēģeros pavadījis septiņus gadus. Pēc atbrīvošanas viņam tika liegts atgriezties Latvijā, tādēļ par varoņa otro dzimteni kļuva Igaunija.

Par daudziem grāmatā minētajiem cilvēkiem ir zināms ļoti maz. Tāpat saraksts nebūt nav uzskatāms par galīgu, jo “politiskos noziegumus” pret PSRS izmeklēja arī Latvijas PSR Prokuratūra, un šie gadījumi pagaidām palikuši ārpusē.

Nav izpētīts un aptverts arī citu padomju iestāžu dokumentu apjoms, kurā tāpat atrodamas ziņas par politiskajām represijām.

Zelmenis grāmatā uzsver: “Pretošanās kustība, politiskās represijas, šiem cilvēkiem piespriestie sodi un aģentūras vervēšana no viņu vidus ir jāturpina pētīt, lai būtu iespējams iekļaut šajā sarakstā to cilvēku vārdus, kuru trūkst, kā arī lai papildinātu un precizētu esošo informāciju.” Ideālā variantā nākotnē būtu nepieciešama politiski represēto un pretošanās kustības dalībnieku biogrāfiska vārdnīca.

Palīdzēt vākt ziņas par nacionālās pretošanās kustību un tās dalībniekiem laikā no 1959. līdz 1986. gadam uzņēmusies NA Jauniešu nodaļa. Atmiņu stāstus, fotoattēlus, jaunus faktus un informāciju no visiem Latvijas novadiem lūdz sūtīt projekta koordinatoram Kristapam Gulbim tālr. 29151295, e-pasts: kgulbislv@gmail.com, adrese: Nacionālās apvienības birojs, Torņa iela 4-1b, Rīga, LV–1050.

“Pie mums droši var vērsties ar šo grāmatu vai karti papildinošu informāciju, ar represēto cilvēku dzīvesstāstiem, kas nav atrodami arhīvos, ar papildu ziņām par viņu krimināllietām. Esam gatavi arī aizbraukt pie cilvēkiem un viņus uzklausīt, ja tiem ir kas stāstāms,” teic Kristaps Gulbis.

LA.lv

September 19, 2019 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Konference “Pēckara bruņotā pretošanās Baltijas valstīs un Polijā: Cīņa par brīvību”

https://www.facebook.com/events/2827897913921967/?notif_t=event_friend_going&notif_id=1568705606452893


19. septembrī Latvijas universitātes Mazajā aulā, Raiņa bulvārī 19 notiks starptautiska konference “Pēckara bruņotā pretošanās Baltijas valstīs un Polijā: Cīņa par brīvību”.

Konferenci rīko Latvijas Okupācijas muzejs, Polijas vēstniecība Latvijā, Igaunijas vēstniecība Latvijā, Lietuvas vēstniecība Latvijā, LU Latvijas vēstures institūts un valsts pētījumu programma “Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai”.

PROGRAMMA

9.30 Reģistrācija
10.00 Konferences atklāšana
Valters Nollendorfs, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis
Monika Mihališina (Monika Michaliszyn), Polijas vēstniece Latvijā
Arti Hilpus (Arti Hilpus), Igaunijas vēstnieks Latvijā
Artūrs Žurausks (Artūras Žurauskas), Lietuvas vēstnieks Latvijā
Guntis Zemītis, LU Latvijas vēstures institūta direktors

Pirmā sesija
Moderators: Dāvis Pumpuriņš, Valmieras muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs

10.30 “Polija meklē varoņus”
Kristofs Švagžiks (Krzysztof Szwagrzyk), Polijas Nacionālā piemiņas institūta priekšsēdētāja vietnieks un ekshumāciju eksperts.

11.20 “Polija meklē varoņus” (“Polska szuka bohaterów”),
Aleksandra Golebievska (Aleksander Gołębiewski) dokumentālā filma poļu valodā ar angļu subtitriem, 19 min.

11.45 Kafijas pauze

12.15 “Bruņotā pretošanās padomju varai Lietuvā 1944 – 1953”
Ramona Staveckaitė-Notari, Lietuvas Genocīda un pretošanās pētījumu centra
Vēstures pētījumu programmu vadītāja.

13.00 “Dod dzimtenei, kas tev jādod”
Alga Kuzmicka (Algis Kuzmickas) dokumentālā filma, lietuviski ar angļu subtitriem, 32 min.

13.30 Pusdienu pārtraukums

Otrā sesija
Moderators: Dāvis Pumpuriņš, Valmieras muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs
14.30 “Igauņu bruņotā pretestība: Bruņotā pretošanās apvienība kā piemēs1946–1949″
Martins Andrellers (Martin Andreller), Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta pētnieks kurators.
15.10 “Karš pēc kara” (“Sõda pärast sõda”)
Pētera Simma (Peeter Simm) dokumentālā filma, igauņu un krievu valodā ar angļu subtitriem, 52 min.

16.00 Kafijas pauze

16.30 “Bruņotā pretestība Latvijā 1944–1957″
Zigmārs Turčinskis, Latvijas vēstures institūta pētnieks
17.00 Raita Valtera dokumentālās filmas “Nesalauztie” fragments
17.30 Konferences kopsavilkums, diskusija
Konferences valoda – latviešu un angļu, būs nodrošināts sinhronais tulkojums.

///

International Conference
“Postwar Armed Resistance in the Baltic States and Poland:
Fight for Freedom”

Programme
9.30 Registration
10.00 Opening of the conference
Valters Nollendorfs, Chairman of the Executive Board, Occupation Museum Association of Latvia.
HE Monika Michaliszyn, Ambassador of the Republic of Poland in Latvia.
HE Arturas Žurauskas, Ambassador of the Republic of Lithuania in Latvia.
HE Arti Hilpus, Ambassador of the Republic of Estonia in Latvia.
Guntis Zemītis, Director of the Institute of Latvian History at the University of Latvia.

First session
Moderator: Dāvis Pumpuriņš, Valmiera Museum, Museum of the Occupation of Latvia

10.30 Krzysztof Szwagrzyk, “Poland is looking for Heroes”
Krzysztof Szwagrzyk is Deputy President of the Institute of National Remembrance, expert on exhumations

11.20 Documentary film: “Poland is Looking for Heroes” (“Polska szuka bohaterów”) by Aleksander Gołębiewski, 19 minutes, Polish with English subtitles
11.45 Coffee break
12.15 Ramona Staveckaitė-Notari, “Armed Anti-Soviet Resistance in Lithuania in 1944– 1953”
Ramona Staveckaitė-Notari is Head of Historical Research Programmes, Genocide and Resistance Research Center of Lithuania
13.00 Documentary film: “Give the Homeland what you have to” (“Atiduok Tėvynei ką
privalai”) by Algis Kuzmickas, 32 minutes, Lithuanian with English subtitles

13.30 Lunch break

Second session
Moderator: Dāvis Pumpuriņš, Valmiera Museum, Museum of the Occupation of Latvia
14.30 Martin Andreller, “Estonian armed resistance: Example of the Union of Armed Resistance 1946–1949”
Martin Andreller is Researcher-curator at the Estonian Institute of Historical Memory.
15.10 Documentary film: “The War after War” (2002) (“Sõda pärast sõda”) by Peeter Simm, 52 minutes
16.00 Coffee break

16.30 Zigmars Turčinskis, “Armed Resistance in Latvia 1944–1957” Zigmars Turčinskis is researcher at the Institute of Latvian History
17.00 Documentary film: “Unbroken Spirit”(2005) (“Nesalauztie”) by Raits Valters, Fragment, Latvian with English subtitles

17.30 CONCLUDING REMARKS
Valters Nollendorfs

Conference languages Latvian and English with simultaneous translation

September 17, 2019 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Interese par «čekas maisiem» pierimusi


ĪSUMĀ:

  • Sākumā “čekas maisus” internetā apskatīja 7000 cilvēku dienā, tagad ap 100.
  • Arī Nacionālajā arhīva lietu apskatīšanai uz vietas rindas neveidojas.
  • Arhīvā gan domā, ka rudenī apmeklētāju skaits atkal pieaugs.
  • Liela interese par datubāzi “Delta”, kur var izlasīt VDK aģentu ziņojumus.
  • Kopš “čekas maisu” atvēršanas 11 personas lūgušas sadarbošanās faktu vērtēt tiesā.
  • 9 no šīm lietām izskatītas – nevienā sadarbošanās fakts nav pierādīts.

Tikmēr vairākas personas pēc čekas aģentu kartotēkas publiskošanas vērsušās prokuratūrā, lai sadarbošanās faktu pārbaudītu tiesā.

Nacionālā arhīva lasītavā, kad tur viesojās LTV, bija bez apmeklētājiem, vienīgā persona, kas bija pieteikusies uz dokumentu apskati, pierakstu atcēlusi. Kopš tā dēvēto čekas maisu atvēršanas pagājušā gada nogalē iedzīvotāju interese par to saturu ievērojami mazinājusies.

Decembrī digitālo VDK aģentu kartotēku dienā aplūkoja vidēji 7000 lasītāju, tagad tie ir tikai 100 līdz 120 ieinteresēto ik dienas.

Tomēr šis rādītājs turas. Mazāka interese ir iepazīties ar dokumentiem, kas apskatāmi tikai arhīvā uz vietas. Tādas ir čekas operatīvās lietas, kurās vēl nav aizklāti trešo personu vārdi, un VDK aģentu ziņojumu datubāze “Delta”.

Klientiem Nacionālajā arhīvā atvēlētas piecas darba vietas. Pie trīs datoriem skatāmas operatīvās lietas, un tad vēl divas darbavietas atvēlētas datubāzes “Delta” pētīšanai.

Pilnā “Deltas” versija gan atrodama tikai vienā datorā un pieejama pētniekiem, žurnālistiem un tiem, kas vēlas iepazīties ar ziņojumiem par sevi.

Otrajā versijā izsekoto un trešo personu vārdi ir aizklāti.

Tā kā lasītājiem paredzēto vietu nav daudz, pirms vizītes arhīvā jāpierakstās, tomēr iepriekš plānotās rindas neveidojas.

Maijā lasītavu apmeklēja 14 lasītāju, katrs vidēji pa divām reizēm, jūnijā jau vairs tikai 10. Arhīvā gan domā, ka rudenī apmeklētāju skaits atkal pieaugs

“To arī lasītāji apgalvo, kad mācību iestādes sāks savu darbu, studenti sāks savu darbu, studenti kā pētnieki nāks, un interese atkal pieaugs,” prognozēja arhīva Dokumentu saglabāšanas nodaļas vecākais eksperts Mārcis Raudis.

Bez žurnālistiem un pētniekiem pārējos apmeklētājus visvairāk interesē datubāze “Delta”, kur var izlasīt VDK aģentu ziņojumus. Meklē gan par sevi, gan radiniekiem čekai stāstīto.

“Ziņojumā minēts konkrēts aģents ar konkrētu lietas numuru, ka viņš par viņu ir ziņojis, nu, piemēram, ka ir bijuši sakari ar trimdas latviešiem, ka ir pretvalstiski izteicies,” skaidroja Mārcis Raudis.

Lasīt ziņojumus nāk arī paši ziņotāji. Kopš tā dēvēto čekas maisu atvēršanas 11 personas vērsušās arī prokuratūrā, lūdzot sadarbošanās faktu vērtēt tiesā.

“Saņemot šo iesniegumu, prokurors vēršas dokumentēšanas centrā, saņem ziņas, tiek izsaukti liecinieki, viņi tiek nopratināti, sagatavots šis atzinums, pārbaudes lieta un nosūtīta uz tiesu,” skaidroja prokuratūras preses sekretāre  Laura Majevska.

9 no 11 lietām jau nosūtītas uz tiesu un arī izskatītas. Nevienā no tām sadarbošanās fakts nav pierādīts.

Tikmēr arhīva darbinieki strādā pie arvien jaunu dokumentu sagatavošanas interneta videi un katru vakaru, dodoties mājās, aizzīmogo aiz sevis arhīva telpu durvis.

KONTEKSTS:

Saeima 2018. gada 4. oktobrī atbalstīja likuma grozījumus, kas paredzēja Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē jau 2018. gadā publicēt vairākus bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentus jeb tā sauktos čekas maisus.

Jau 2014. gada maijā Saeima bija pieņēmusi likuma grozījumus, kas paredz pēc VDK izpētes komisijas darba beigām, tas ir, pēc 2018. gada 31. maija, publiskot VDK dokumentus, tiesa – Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apjomā. VDK zinātniskās izpētes komisija gan ne reizi vien norādījusi uz šķēršļiem, lai strādātu ar Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabātajiem “čekas maisiem”. Tikmēr valsts vadītāji «čekas maisu» pētniekiem pārmeta nesadarbošanos ar SAB.

20. decembrī interneta vietnē “kgb.arhivi.lv” publiskota daļa no VDK dokumentiem.

August 15, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ata Lejiņa gadu sarakste ar VDK aģentu Lešinski

“Te viss ir! Vārds vārdā, neviltots!”Ata Lejiņa 70. gadu sarakste ar VDK aģentu Lešinski



Imants Lešinskis un Uldis Ģērmanis preses konferencē Stokholmā 1982. gada 21. janvārī. Aizmugurē pirmais no kreisās Atis Lejiņš. Foto no trimdas laikraksta “Latvija”.
Imants Lešinskis un Uldis Ģērmanis preses konferencē Stokholmā 1982. gada 21. janvārī. Aizmugurē pirmais no kreisās Atis Lejiņš. Foto no trimdas laikraksta “Latvija”.

Septembrī Latvijas kinoteātri sāks demonstrēt režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālo filmu “Spiegs, kurš mans tēvs” – stāstu par Latvijas jaunlaiku vēsturei unikālu, joprojām noslēpumainu personību, PSRS VDK un rietumvalstu specdienestu dubultaģentu Imantu Lešinski (1931–1985). Reiz kādā publikācijā jau pēc Lešinska pārbēgšanas uz Rietumiem agrākais trimdas jaunatnes organizāciju līderis, tagad Saeimas deputāts Atis Lejiņš teicis: “Viņš bija viens īsts VDK aģents.”

Mēģinājumi savervēt

Lejiņš bija viens no tiem trimdiniekiem, kurus Lešinskis, būdams ar VDK cieši saistītās “Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem” priekšsēdis, 20. gadsimta 70. gados centās ietekmēt, faktiski savervēt. “Viņi uzskatīja mani par perspektīvu jaunieti. Mums bija sarakste, un Lešinskis mēģināja mani ietekmēt, lai es 2. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā (VLJK) Londonā uztaisītu vismaz neitrālu programmu.

Toreiz pret mani bija milzīgs spiediens arī no tā sauktajiem “jaunajiem kreisajiem” Eiropā, lai uz kongresu aicinātu pārstāvjus no Padomju Latvijas.

Tāpēc es nedrīkstēju nocirst. Un es centos. Tas bija kā spēle. Kā kaķis ar peli,” teic Lejiņš, dodot iespēju iepazīties ar to gadu korespondenci. Pēc čekas maisu atvēršanas daudzi sūdzējušies, ka kartotēka pati par sevi maz liecina par paša čekista darbu potenciālā ziņotāja apstrādē: “Bet te tas viss ir! Vārds vārdā, neviltots!”

Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem jeb Kultkoma, jeb vienkārši Komitejas un tās šefa Lešinska pastiprinātā interese par Ati Lejiņu sākās 1970. gada vasarā, kad trimdas jaunietis apmeklēja Latvijas PSR. Vizītes viens no pamatojumiem bija materiālu vākšana doktora disertācijai par 1905. gada revolūciju. Lejiņš tolaik dzīvoja te ASV, te Zviedrijā un bija 1972. gada 15.–21. augustā Londonā paredzētā 2. VLJK rīcības komitejas loceklis, trimdas Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) biedrs, tātad mēreni kreiss.

Okupētajā Latvijā satiktais VDK pulkvedis Lešinskis atstājis “labu, simpātisku un cilvēcisku iespaidu”.

Pateicoties pieredzējušajiem trimdiniekiem, tādiem kā Bruno Kalniņš, Uldis Ģērmanis un citi, gados jaunais Lejiņš tomēr bija jau sagatavots un labi apzinājās, ar ko darīšana. Interesanta detaļa – arī Lešinskis 1970. gadā, kad sākās sarakste, vairs neticēja padomju iekārtai un jau bija kļuvis par dubultaģentu, kas plāno bēgšanu uz Rietumiem. Lejiņš to, protams, nezināja. Tāpēc vēstulēs tiešām parādās divi, brīžiem diametrāli pretēji pasaules priekšstati – Lejiņa kā demokrātiski noskaņota, šķietami panaiva Rietumu jaunieša un godprātīgi savus uzdevumus pildošā padomju specdienesta funkcionāra Lešinska.

“Klimata uzlabošana”

Dokumentālās filmas “Spiegs, kurš mans tēvs” pirmizrāde Latvijā būs 5. septembrī. Filma ir tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes personiskais stāsts par viņas tēvu Imantu Lešinski– divu politisko lielvaru, ASV un PSRS, dubultaģentu aukstā kara laikā. (Amerikāņu sabiedrībai viņš bija vācu izcelsmes vēsturnieks Pīters Frīdrihs Dorns.) Dokumentālās filmas veidošanā piedalījušies arī notikumu aculiecinieki, bijušie ASV Federālās izlūkošanas biroja un Centrālās izlūkošanas pārvaldes, PSRS Valsts drošības komitejas darbinieki, izlūkdienestu vēstures eksperti.
Ekrānuzņēmums no filmas “Spiegs, kurš mans tēvs”

Atgriezies no padomju Rīgas, pirmajā vēstulē “biedram Lešinskim” 1970. gada 24. augustā jaunais Lejiņš no Upsalas raksta, ka Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība (ELJA) piekritusi uz saviem pasākumiem aicināt latviešus no LPSR. Pulkvedis ar atbildi iepauzē un 21. aprīlī atbild ar moži familiāru “Sveiks, Ati!”.

Jāpiebilst, visu saraksti pavadīja Latvijas PSR preses izdevumu un dažu skaņuplašu piesūtīšana potenciālajam ietekmes aģentam, kamēr Lejiņš pretim sūtīja trimdas periodiku. “Ja gribam rast bāzi auglīgai diskusijai un eventuālai klimata uzlabošanai, tad taču mums vienam otrs savstarpēji labāk jāiepazīst, un tas nav iespējams arī bez iespiesta vārda starpniecības,” tā Lešinskis.

Tālāk viņš raksta: “Pie mūsu Komitejas nodibinājusies jaunatnes sekcija, kur piedalās galvenokārt Rīgas augstskolu, mazākā mērā arī rūpnīcu un kolhozu jaunieši. Sekcijas darbības mērķis ir rast ceļus uz saprašanos ar latviešu jauniešiem ārpus Latvijas. Manuprāt, šis mērķis nav nereāls, ja vien abas puses parādīs izpratni, toleranci un godprātību.”

Lejiņa priekšlikumu uzaicināt Latvijas PSR jauniešus piedalīties tautiešu sanāksmēs ārzemēs Lešinskis tomēr uzņem ļoti piesardzīgi.

Tie “pelnot interesi”, taču vēl esot precizējami: “Grūti stādīties priekšā, ka mūsu jaunieši gribētu piekrist piedalīties sanāksmēs, kur, piemēram, nodarbojas ar “lielās politikas taisīšanu”, meklē “receptes” subversīvai (graujošai. – Aut.) iedarbībai uz tautu vai tās jaunatni dzimtenē, lielvalstu savstarpējo attiecību pasliktināšanai utt. Mūsu pusē, veidojot kultūras sakarus ar tautiešiem ārzemēs, neviens nevēlas jaukties, teiksim, ASV iekšpolitiskajā dzīvē, aicināt kādu uz nelojālu attieksmi pret Jūsu krastā pastāvošajām institūcijām.”

Vēstules saņēmējs atskārst, ka no inteliģentā spiega Lešinska patiešām jāuzmanās.

Cenšanās virzīt lietas VDK vajadzīgajā virzienā, reizē nodrošinoties pret padomju jaunatnei “postošo” Rietumu ietekmi, ir acīmredzama. Noteikumu uzstādīšanu pavada laipna apvaicāšanās par 1905. gada notikumu pētniecības gaitu un informēšana, ka Raimonda Paula plate jau ceļā.

Atbildi Lejiņš raksta 1971. gada 11. jūnijā. Viņš lūko kliedēt VDK funkcionāra bažas – trimdas jaunatnes organizācijas “subversīvai darbībai” pret PSRS neviens izmantot nepošoties: “ALJA (Amerikas Latviešu jaunatnes apvienība), un es varu droši teikt to pašu par ELJA, ir neatkarīga, demokrātiska organizācija, kas pati nosaka savu darbību. (..) Taču nedomāju, ka mēs gatavojamies izvērst kaut kādu Padomju Savienības apkarošanu.

Domāju, ka Jūsu bažas šajā jautājumā nav pamatotas.” Rietumu jaunieši paši mēdzot kritizēt nevēlamas parādības ASV, kāpēc gan aizliegt jauniešiem to pašu darīt attiecībā uz PSRS?

Lejiņš atkal uzsver, cik svarīgi būtu trimdas jauniešu kontakti ar vienaudžiem Latvijā, un skaidri jautā, kāda īsti ir Komitejas jaunatnes sekcijas nostāja pret ielūgumu apmeklēt kongresu Londonā.

Šoreiz Lešinska atbilde ir ātra. Vēstule ir tīrs padomju demagoģijas paraugs: “Pret demokrātisku kritiku nav nekā ko iebilst, arī mēs paši vaļsirdīgi kritizējam negatīvas parādības mūsu zemē un arī Rietumu pasaulē. Taču Padomju Savienībā nepastāv neviena organizācija, kas par savu mērķi izvirzītu pastāvošās iekārtas gāšanu, teiksim, Savienotajās Valstīs. (..) Būtu dabīgi sagaidīt tādu pašu pieeju arī no pretējās puses, taču ar nožēlu jākonstatē, ka ASV ir organizācijas, tai skaitā latviski iekrāsotas, kas pat savos statūtos ietvērušas subversīvus pretpadomju nodomus.”

Lejiņa piedāvājumus par Latvijas PSR jauniešu līdzdalību kongresā Londonā Lešinskis “torpedē” ar veselu virkni pretjautājumu, faktiski zondējot, kādas būtu delegācijas iespējas ietekmēt kongresa gaitu un gaisotni. Tiek arī jautāts: “Vai rīkotāji var garantēt, ka sanāksmē iepretim mūsu jauniešiem valdīs patiesa tolerance un viņiem nenāksies ciest kādus aizvainojumus?” Bet nobeigumā kā parasti “saldais ēdiens” – piedāvājums trimdiniekus iepazīstināt ar latviešu “kultūrfilmām”, kurās nebūtu “komunistu propagandas”.

Lešinskis zaudē interesi

“Tas spiediens no viņa… Viņš tiešām bija inteliģents, kaut vēlāk teica, ka jau toreiz sen pats tam visam nav ticējis, ko man toreiz stāstīja,” tagad atceras Lejiņš.

Atbildē 1971. gada 10. septembrī viņš priecīgi pauž, ka “Vella kalpus” un “Mērnieku laikus” gribētu gan. Tos varētu demonstrēt kongresa ietvaros. Organizētāji būtu gatavi no Latvijas uzņemt ap 10 jauniešu grupu, kurā būtu arī literāti un mūziķi. Delegātiem ļautu nolasīt 2–3 referātus, piedalīties diskusijās par kultūras jautājumiem un “problēmām, latviešu jaunietim augot divkultūru (vai vairāk) iespaidā”.

Taču: “Protams, jaunieši no Latvijas nevarēs piedalīties mūsu pilnsapulcēs un internās lietās. Visur citur – laipni sagaidām! Arī var apmeklēt politisku un vēsturisku raksturu referātus, bet ar to saprašanu, ka mūsu jauniešos arī valda patiesa tolerance. Tas punkts mums ir principiāls.”

Nu Lešinskis apklust uz vairākiem mēnešiem un tad nāk klajā ar jautājumiem, par kuriem droši vien pats saprata, ka otrai pusei tie būs nepieņemami.

Tā ir pulkveža pēdējā vēstule, datēta ar 1971. gada 22. decembri. Lešinskis acīmredzot sapratis, ka ietekmēt Lejiņu nevarēs. Viņš pēkšņi konstatē, ka Komitejas jaunatnes sekcijā viedokļi par Latvijas PSR jauniešu klātbūtni Londonas kongresā “daloties”. Briti tiešām izsniegšot delegātiem vīzas? Un ja nu viesi no Latvijas saposīšoties, bet “pūles izrādīsies veltīgas”? “Ja mūsu jaunieši Anglijā netiktu ielaisti, par to vareni priecātos tā reakcionārā emigrantu daļa, kurai laikam arī Jūs, Ati, negribētu tādu prieku sagādāt,” tā Lešinskis.

Var tikai minēt, kādu apsvērumu dēļ, taču, atsaucoties uz “viena otra no mūsu jaunatnes sekcijas locekļa” spriedumiem, viņš rosina trimdas un padomju jauniešu tikšanos rīkot nevis Londonā, bet “kādā citā Rietumeiropas zemē, kas ģeogrāfiski tuvāka Latvijai”: “Vai, piemēram, pirmajai tādas plašākas tikšanās reizei nebūtu labvēlīgs tas olimpiskais klimats, kas valdīs Minhenē? Cik zinu, daudzi kongresa dalībnieki plāno būt klāt olimpiskajās spēlēs. To pašu gatavojas darīt arī mūsu jaunieši.”

Mēģinājumi kavēt kongresu, liekot gaidīt uz neizlēmīgajiem “Latvijas viesiem”, kļūst nepārprotami.

Jādomā, galīgais lēmums nevienu nesūtīt uz Londonu VDK un Kultkoma kabinetos tika pieņemts 1972. gada janvārī. Tas izriet no netiešām norādēm – no toņa “tautiešiem” domātajā radioprogrammā “Dzintarkrasts” un publikācijām “Dzimtenes Balsī”.

23. februārī Lejiņš vēl raksta Lešinskim, paužot apbēdinājumu par viņa optimisma pēkšņo nomaiņu ar pesimismu un atgādina, ka “tagad viss atkarājas no Kultūras komitejas”. Priekšlikums pārcelt tikšanos uz citu vietu ārpus kongresa tiek noraidīts, jo Lejiņam nav pilnvaru ko tādu organizēt. 12. aprīlī, nesagaidījis reakciju, VLJK rīcības komitejas dalībnieks atgādina, ka gaida “konkrētas atbildes”, citādi nevarēs vairs rezervēt laiku Latvijas PSR pārstāvjiem kongresa programmā.

Bet Lešinskis ir zaudējis jebkādu interesi par pasākumu, kuru padomju dienesti nevarēs ievirzīt vēlamajās sliedēs.

“Dzimtenes Balss” pielikumā “Atziņas un pārdomas” parādās kāda A. Freiberga raksts “Demagoģiska kņada”, kurā Londonas kongresa organizētājiem ne vairāk, ne mazāk kā pārmesta ielūguma neatsūtīšana – ielūguma, kuru Kultkoms nekad neprasīja, jo “viesi” nemaz negrasījās braukt. Ērtāk bija aizbildināties ar “plānotās sanāksmes politisko, pretpadomju raksturu”.

“Padomju varai ir bailes ļaut saviem delegātiem piedalīties atklātās, brīvās un spontānās diskusijās ar dažādu uzskatu oponentiem – gluži vienkārši izgāšanās un varbūtējās negatīvās publicitātes dēļ,” Zviedrijā iznākošajā laikrakstā “Brīvība” 1972. gada 1. novembrī atzīmēja trimdas publicists Agnis Balodis (pseidonīms Pēteris Lapiņš).

“Propagandas cirvji”

Tā arī Lešinska atbildes nesagaidījis, pēdējo īso vēstuli Lejiņš viņam nosūta 1973. gada 2. janvārī no Zviedrijas. Interesanti, ka pēc tam saraksti pārņēma “Dzintarkrasta” redaktors Laimonis Zakss.

Acīmredzot VDK, par spīti visam, turpināja uzskatīja Lejiņu par daudzsološu.

Zakss kādā 1975. gadā vēstulē atzīmējis: “Tu tur esi zināms jauniešu aprindu līderis, tātad tāda kā uzticības persona un reizē arī ideologs.” Tomēr Zaksam uzkrītoši trūka tās izveicības, kāda piemita Lešinska tekstiem. No Zaksa vēstulēm vējo banāls padomisms, kurš Lešinska korespondencē bija daudz labāk maskēts.

“Izņemot Lešinski, visi pārējie tur bija cirvji, padomju propagandas cirvji,” tagad pasmejas Lejiņš.

Bet Lešinskis, jau pārbēdzis uz Rietumiem, priekšvārdā šīs grāmatas 1983. gada izdevumam zviedru valodā atzinis: “Maskavas iedibinātās komitejas uzdevums bija bremzēt un, ja iespējams, pilnīgi izjaukt un pārtraukt vairāk nekā 120 tūkstošu latviešu pretpadomju trimdinieku politiskās aktivitātes brīvajā pasaulē, panākt šķelšanos un naidu atsevišķu trimdinieku frakciju vidū, vienlaikus apzinot “derīgus elementus” Padomju Savienībai draudzīgu ārējās propagandas akciju īstenošanai trimdinieku un viņu mītnes zemes pamatiedzīvotāju vidū.

Tajā pašā laikā mans un manis vadītās komitejas darbinieku uzdevums bija arī no Latvijā iebraukušo ārzemju latviešu vidus izmeklēt piemērotas kandidatūras KGB slepeno aģentu necilajai karjerai rietumpasaulē.

Atis Lejiņš no pieminēto mērķu sasniegšanas viedokļa izrādījās visai ciets rieksts. Varbūt tieši tālab es viņam toreiz veltīju tik daudz uzmanības.”

August 14, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gulaga šausmas sievietes skatījumā

Raksts krievu valodā. (Gugles tulkotājs atrodams šeit)

Viss raksts: https://maxim-nm.livejournal.com/523244.html?fbclid=IwAR33s7Q7pOhACOUQ2ywg62V_qAH5uI_hFAKghMfSvpCNdWQMg3tgDNJJP9w

Ужасы ГУЛАГа глазами женщины.

newarrival_detail.jpg

В сегодняшнем посте я расскажу вам о Евфросинии Керсновской, узнице сталинских лагерей — о которой, к большому сожалению, сейчас практически никто не знает, хотя историю её жизни и её работы должен знать каждый, кто живёт в постсоветских странах. Судьба Евфросинии — это судьба мученицы красного тоталитарного режима, который решил уничтожить человека лишь за “неподходящее происхождение” — точно так же, как в другой стране другой такой же тиран уничтожал людей за “неподходящую национальность”.

Сегодня Евфросинию Керсновскую стараются вычеркнуть из всех учебников и официальных историографий — её дневники, рисунки и записи торчат бельмом в глазу неосталинистов, которые рассказывают сказки о “великой стране с лучшим в мире мороженым”. Это та правда, которая показывает весь ужас тоталитарного советского режима, который отличался от других тираний лишь способом избавления от тел — как писал Варлам Шаламов — “на Колыме не было газовых печей, трупы ждут в камне, в вечной мерзлоте”.

Итак, в сегодняшнем посте — рассказ о Евфросинии Керсновской и взгляд на ГУЛАГ её глазами. Обязательно заходите под кат, пишите ваше мнение в комментариях, ну и в друзья добавляться не забывайте. И на телеграм-канал тоже подписывайтесь.

Кто такая Евфросиния Керсновская.

Евфросиния Керсновская родилась 8 января 1908 года в Одессе, в семье юриста-криминолога и преподавательницы иностранных языков, происходила из интеллигенции — отец служил в Одесской судебной палате. После начала так называемой “Гражданской войны” (войны большевиков против собственного народа) семья Керсновских бежала в Бессарабию, которая в то время была частью Румынии. В Бессарабии Евфросиния окончила гимназию и ветеринарные курсы, а также выучила несколько европейских языков.

Отец Евфросинии совсем не занимался хозяйством, и им занялась сама Евфросиния — на 40 гектарах она выращивала виноград и зерно, а в свободное время увлекаласть конными и пешими путешествиями и любила велосипедные поездки к морю.

28 июня 1940 года СССР захватил Бессарабию, по совковой привычке назвав это “присоединением”, после чего там сразу же начались массовые репрессии и вывоз населения в концлагеря ГУЛАГа. Тактика совков мало чем отличалась от тактики гитлеровских нацистов — те уничтожали людей за принадлежность к “неподходящей” нации, а совки уничтожали людей за принадлежность к “неподходящему” классу. Единственным “преступлением” Евфросинии была принадлежность к интеллигентному дворянскому сословию — у неё конфисковали всё имущество и лишили всех прав, в том числе права на труд. Отныне она могла устроиться только сезонной работницей на заготовку дров. Она работала одна, так как НКВД, который постоянно разжигал ненависть к людям “не того сословия” — запретил другим людям работать вместе с Евфросинией под страхом арестов.

1 января 1941 года в Бессарабии состоялись советские депутатские “выборы”, на которые пришла и Евфросиния. Не имея доверия ни к одному из кандидатов (многие из которых были бывшими проститутками и прочим социальным “дном”), Евфросиния поставила на бюллетене один сплошной крест. Спустя некоторое время ночью за Евфросинией в её отсутствие пришли сотрудники НКВД — она отказалась скрываться и последовала в ссылку вместе с другими бессарабцами, которых в ту пору вывозили в сталинские концлагеря.

Евфросиния Керсновская в концлагерях ГУЛАГа.

Бессарабцы высылались в ГУЛАГ в товарных вагонах — точно так же, как примерно в те же времена совки выселяли чеченцевтатар и украинцев. Как правило, это были лучшие, неравнодушные работящие и инициативные люди, которые были не нужны и мешали большевикам. Во время высылки на этапе люди погибали прямо в вагонах. Однажды Еврофсиния, обманув конвоиров, смогла выбраться из вагона, чтобы набрать ведро воды для одной женщины, которая начала рожать прямо в поезде — за что Евфросинию посадили в карцер и поставили в личном деле пометку “склонна к побегу”.

Работала Евфросиния на лесозаготовках, в тяжелейших условиях. В лагерях Евфросинию постоянно старались обвинить в “антисоветской агитации и пропаганде” и в “клевете на жизнь трудящихся в СССР” — за то, что она смело говорила правду в глаза концлагерным начальникам. В 1943 году Евфросинию перевели на строительство военного завода под Новосибирском, где заключённые ГУЛАГа работали без применения строительных механизмов — где Евфросиния таскала тачки с раствором и материалами по трапам на пятый этаж.

Несмотря на то, что её постоянно пытались сломать — Евфросиния продолжала действовать прямодушно и открыто высказывать всё, о чём думала — в частности, заявляя, что фактически все “комсомольские и ударные стройки советских пятилеток” построены на самом деле бесправными узниками сталинских концлагерей. В 1944 году за эти высказывания ей увеличили срок ещё на 10 лет.

После смерти Сталина Евфросинию освободили. 30 января 1990 года прокуратура Новосибирской области признала приговоры Евфросинии Керсновской полностью необоснованными, а 13 августа 1990 года прокуратура Молдавской ССР признала необоснованной высылку Евфросинии — и её полностью реабилитировали.

Ужасы ГУЛАГа глазами женщины.

После лагерей и ссылок Евфросиния жила со свой мамой. После 18-летней разлуки. Евфросиния не оставляла больную маму, а в свободное время писала по памяти пейзажи или делала копии картин русских художников. Пока мама раскладывает пасьянс — Евфросиния находится рядом, рисует и рассказывает то, что ей довелось пережить. Мама просит её записать эту историю и берет слово, что дочь не бросит рисовать.

После смерти матери Евфросиния выполняет своё обещание — она покупает толстые тетради, краски и карандаши, и начинает рисовать всё то, через что прошла — с 1964 года она зарисовала наиболее яркие образы того, что с ней происходило с 1940 по 1960 год.

А теперь давайте посмотрим на рисунки и записи Евфросинии Керсновской.

Какой-то военный раза два обошел весь состав, вызывая какого-нибудь медика. Видя, что никто не отзывается, я сказала, что, будучи ветеринарным фельдшером, могу оказать помощь и человеку, если уж очень нужно. В соседнем вагоне был кошмар! Одних детей там было 18. И вот в этом кошмарном уголке ада родилась девочка. Тринадцатый ребенок несчастной, перепуганной женщины! Ее муж, жандарм, сбежал в Румынию, а все семьи таких невозвращенцев подлежат высылке.

Тщетно пыталась я остановить кровотечение… и никого на помощь! Только в кошмаре бывает такое: на полу – роженица, истекающая кровью. Ни пеленки, ни тряпки, ни воды. Огарок догорает. Кругом дети – испуганные, беспомощные. Людей много, но все они до того погружены каждый в свое горе, что никто не пытается помочь.

Разлучили семьи, отделив почти всех мужчин и часть женщин.

– Женщины! Туда, куда вас привезут, ничего не приготовлено для вашего удобства. Мужчины поедут вперед, прибудут раньше и встретят вас на месте. Это был, разумеется, обман. Но обман гениальный. С какой радостью кидались все к окнам, к щелям, если наш поезд проезжал мимо толпы людей, которых вели под конвоем!

– Наши мужья! Они идут нас встречать! – кричали женщины, теснясь у окон, и с надеждой смотрели на толпы мужчин. Увы! Каждый раз надежда оказывалась обманутой…

«Это, наверно, буровые вышки. Тут, должно быть, нефть ищут», – думала я. Пришло время, и я узнала, что значат эти вышки, бараки, ограды… Нет, тогда я была далека от мысли, что в XX веке возможно рабство! Так почему же сердце сжималось, как от недоброго предчувствия?

Прибытие в исправительно-трудовой лагерь оказалось кульминацией издевательства. Прежде всего, нас заставили раздеться догола и впихнули в какие-то дощатые кабины без крыши. Над головой сверкали звезды, под босыми ногами – засохшие экскременты. Сечение ящика – 1 квадратный метр. В каждом трое-четверо мужчин и женщин – голых, дрожащих, испуганных. Затем, открывая один за другим эти собачьи ящики, выводили голых людей и вели через двор – своего рода предбанник лагеря – в специальное здание, где оформляли документы и шмонали наши вещи.

Цель обыска заключалась в том, что лохмотья оставляли нам, а хорошие вещи: свитера, варежки, носки, шарфы, жилеты, хорошую обувь, – забирали себе. Десять грабителей бесстыдно обворовывали обездоленных, чуть живых людей. Исправительный должен делать нас лучше. Труд облагораживает, а лагерь? Это же не тюрьма. Так что же это происходит?!

В 10 часов — проверка. Все, кто работает на данном объекте собираются на дворе. Все. Даже тот, кто успел уже умереть. Впрочем — не сам. Его привозят на тачке и пристраивают к шеренге. Знай порядок!

Куриная слепота…

Странно! Солнце едва зашло. Еще светло. А вереница фитилей бредет, опираясь о стену и щупая палкой дорогу, к раздаточному окну – как в темноте!

Но для них и на самом деле темнота уже наступила. Это вид авитаминоза, известный под названием куриная слепота. У слепых вырабатывается способность ориентироваться в темноте. Но эти доходяги слепы лишь после заката солнца. Они оступаются и спотыкаются на каждом шагу, и поэтому, чтобы не пролить драгоценный черпак баланды, они спешат выпить ее через край, не отходя от раздаточного окошка.

Как раз тут, чаще всего, на них натыкается следующий и выбивает из рук драгоценную бурду. Потерпевший в отчаянии: он ползает по растоптанному снегу с опилками, собирает горстью и отправляет в рот опилки, пропитанные баландой.

После суда – БУР, барак усиленного режима. И работа: 12 часов стирать окровавленные маскировочные халаты в чуть теплой воде и почти без мыла.

Стирало нас двое: я и глухая от побоев финка. Остальные жучки из БУРа кровавого, заскорузлого белья с фронта не стирали. То мыло, что им давали (пилотка жидкого мыла), расходовали налево и зарабатывали “передком”, обслуживая охрану.

Больница.

Не отпускали умирать домой и тех, чей вид мог послужить «наглядным свидетельством» того, к чему приводит «исправительно-трудовой…» Девочка, едва вышедшая из детского возраста, лежала на клеёнке, по которой почти непрестанно скатывались на пол капли крови… «Тётя Фрося, скажите, только скажите всю правду: мама не очень испугается, когда увидит меня такой? Она помнит меня кудрявой, румяной… Нет, правда: я была очень красивая!»…

«Боже мой! Это была Вера Леонидовна! Но до чего же она не была похожа на ту стройную, ещё миловидную женщину, какой я её помнила! Лицо всё в коричневых пятнах, землистого цвета. Худые, узловатые конечности и резко выпирающий живот, туго обтянутый майкой и трусами… больше всего меня удивило, что здесь были и мужчины, и женщины в одном бараке…

Доктор Мардна уговорил Евфросинию работать в морге прозектором. Там трудились: заведующий Никишин, вольный (имевший пять лет поражения в правах), секретарь Дмоховский, вольный (записывал протоколы вскрытий) и два санитара, бытовика-уголовника.

Многое ей там нравилось. Например, изучать анатомию, читать книги из хорошей медицинской библиотеки и перенимать опыт у доктора Никишина. За время работы Евфросиния сделала 1640 вскрытий. Как это можно было выдержать, спрашивала она себя. И отвечала: тот ужас, который свойственно испытывать человеку при виде мертвеца, возможен, только когда тело не утратило человеческого облика. Но в подавляющем большинстве истощенные до предела заключенные еще при жизни выглядели как мертвецы.

Первое, что я увидела, войдя в 8-й барак, была душераздирающая сцена: молодая мать — почти девочка — билась в руках солдата, умоляя: «Дайте покормить его – в последний раз! В последний раз!». А дряхлая старушонка поспешно семенила прочь, унося маленького ребенка, завернутого в одеяльце. Присутствующие при этой сцене мамки ей завидовали: «Счастье, что у тебя есть бабушка… А мы?»

Этот ребенок еще с воли: мать только начала «разматывать свою катушку» – 10 лет…

Врач был мертвенно бледен и очень растерян с виду, но… Извини меня, мой брат-прозектор! Ты оказался человеком. И притом Человеком с большой буквы!

По мере того, как он мне диктовал, картина прояснялась, и не оставалось сомнения, что это было убийство. Убийство выстрелами в упор. Головы, разбитые прикладами… Грудная клетка, проломанная тупым предметом … Обожженные выстрелами лица.
– Гад! Фашист! – хрипел старшина, грозя кулаком. – Твое место там – в этой куче!

Слабое подобие улыбки тронуло бескровные губы врача.
– Знаю! Но вскрытие, пожалуй, сделаю не я…

Ты пристыдил меня, бесстрашный ученик Гиппократа! Ты знал, что тебе с клеймом 58-й статьи пощады не будет.

Без комментариев…

Память, зарастающая травой. Вместо эпилога.

Лично я считаю, что рисунки и судьба Евфросинии Керсновской должны изучаться во всех школах бывшего СССР — чтобы не допустить повторения всех этих ужасов. Именно по такому пути пошла послевоенная Германия — в рамках обязательной образовательной программы дети обязательно посещают музеи в бывших нацистских концлагерях, где учителя говорят им — “смотрите, все эти ужасы допустили наши деды, которые поверили в свою исключительность и в право убивать, единолично выбрали вождя и доверили ему всю власть. Не будьте такими! Не повторяйте этих ошибок!”.

Бывшие же сталинские лагеря сейчас зарастают травой. Они никому не интересны и не нужны в стране, которая объявила сталинские “скрепы” своим главным достижением. Где-то в тайге до сих пор стоят почерневшие от времени вышки конвойных и уже почти разрушенные концлагерные бараки, куда тоталитарный режим, обозвавший себя “родиной”, высылал лучших и неравнодушных. К большому сожалению — в основной массе выжили не они, а ковойные, которые с радостной улыбкой творили всё, о чём рассказала в своих тетрадях Евфросиния Керсновская.

Сейчас потомки конвойных снова поднимают на знамёна Сталина и кричат “можем повторить”…

Подписывайтесь на мой канал в telegram
Подписывайтесь на меня в facebook
На ютуб-канал тоже подписывайтесь:)
Подписывайтесь на мою страничку Вконтакте
Подписывайтесь на мой твиттер

________________________________________________________

Понравился пост? Обязательно расскажите друзьям про ужасы ГУЛАГа глазами женщины, нажав на кнопочку ниже:

35
PROMO MAXIM_NM august 1, 2012 15:32
Привет! Давайте знакомиться — меня зовут Максим Мирович, я топ-блогер “Живого Журнала”:) Уже несколько лет я веду блог maxim_nm на платформе Livejournal, который стал одним из самых популярных и посещаемых блогов рунета. Я пишу о путешествиях, индустриальном…

lj_frank_bot July 31st, 14:00

Здравствуйте!
Система категоризации Живого Журнала посчитала, что вашу запись можно отнести к категориям: ИсторияОбщество.
Если вы считаете, что система ошиблась — напишите об этом в ответе на этот комментарий. Ваша обратная связь поможет сделать систему точнее.
Фрэнк,
команда ЖЖ.

maxim_nm July 31st, 14:27

Точно.

sergiikarelin July 31st, 14:01

Ужас! СССР – настоящая Империя Зла!

Edited at 2019-07-31 02:02 pm (UTC)

magnetoplus July 31st, 14:16

Второй.

leonid_ilych July 31st, 14:02

Наконец то написал про Керсновскую

maxim_nm July 31st, 14:28

Как информацию собрал – так и написал.

magulbek July 31st, 14:03

Наградной список, за депортацию карачаевцев…..

Из них: Ордена Кутузова II степени — Гоглидзе С. А., Горбатюк И. М., Клепов С. А., Кривенко М. С., Леонтьев А. М., Мильштейн С. Р., Огольцов С. И., Покотило С. В., Ткаченко И. М. и Юхимович С. П. Ордена Красного Знамени — Вургафт А. А., Гагуа И. А., Горлинский Н. Д., Горностаев Я. Ф., Какучая В. А., Каранадзе Г. Т., Маркеев М. И., Рухадзе Н. М. и Эсаулов А. А. Ордена Красной Звезды — Аркадьев Д. В., Бочков В. М., Мамулов С. С.[72][73]

maxim_nm July 31st, 14:28

Мда…

barxanow July 31st, 14:04

Картинки в таком стиле уже публиковались раньше, на них в бараках бошки рубили, и еще всякие зверства были нарисованы. Хоть бы художника поменяли, что ли.

magnetoplus July 31st, 14:16

Аж срётесь – так непогрешимость Сралина доказать хочется.

shad_tkhom July 31st, 14:07

Руководители СССР избежали Нюрнберга, а жаль. То, что они творили сравнимо с преступлениями нацистов. И многие лагеря были пострашней Освенцима. И сравнимы по количеству жертв.

dmitriykrilov July 31st, 14:11

Некоторые не только сравнимы, но и превышают.

harmurak July 31st, 14:15

Первый!

magnetoplus July 31st, 14:16

Нет.

vasha_rasha2 July 31st, 14:15

уже не далеко осталось до новых гулагов.

magnetoplus July 31st, 14:16

Уже почти!

caustic_raider July 31st, 14:19

magnetoplus July 31st, 14:24

История СССР со времён динозавров.

adventurus2015 July 31st, 14:20

Ужасно читать это все
Как несчастные люди пережили вообще этот кошмар?
И находятся ведь гниды, оправдывающие все это
От этих гнид воняет тухлятиной
Они такие же как те упыри, издевающиеся над людьми

maxim_nm July 31st, 14:29

И сейчас таких много есть, даже тут в комментах много сталинистов увидите.

e_radomyslskaja July 31st, 14:22

Ну спасибо, удружил так удружил интереснейшим постом! Я-то давно слышала о ней, даже начинала когда-то читать, но забросила. Будет повод довести дело до конца… Я из мемуаров женщин-лагерниц в первую очередь вспоминаю “Крутой маршрут” Гинзбург и “Путь” Адамовой-Слиозберг, хотя их много вообще. Есть хороший сборник воспоминаний – двухтомник “Доднесь тяготеет” под редакцией С. Виленского

Edited at 2019-07-31 02:28 pm (UTC)

maxim_nm July 31st, 14:30

Да, пожалуйста.

oldowan July 31st, 14:24

В России с того времени ничего не изменилось.

magnetoplus July 31st, 14:25

+1000

ну про одну такую только из чехии недавно читал так их там человеченой кормили так она там звезда экрана и не только бред писать не надоело или ваша аудитория ясельная группа

e_radomyslskaja July 31st, 14:41

Запятые платные?

biboroda July 31st, 14:39

а кому-то все хочется возврата того времени, просто пусть представят что они на месте той женщины….

e_radomyslskaja July 31st, 14:45

Не хотят они просто задумываться над тем, что даже самые преданнейшие блюдолизы в определенный момент становились тирану ненужными, как Ежов

lx_photos July 31st, 14:40

Ужас.

maxim_nm July 31st, 15:14

Как есть…

bamymih July 31st, 14:41

Не страна, сплошной концлагерь!!!

dmitriykrilov July 31st, 15:06

Причём в прямом, а не переносном смысле. Вот карта ГУЛАГов:

winner_88 July 31st, 14:43

Это же как надо ненавидеть то людей чтобы такое творить!!!!

e_radomyslskaja July 31st, 14:50

Сталин ненавидел не только людей, но и лучшие человеческие качества, сколько раз так пытались следаки играть на родственных чувствах, а чего только стоил арест “за недонесение”…

karhu53 July 31st, 14:47

бедняжка, и как она выжила столько лет в таком аду Да еще и потом прожила довольно долго

barxanow July 31st, 14:56

Тоже поражаюсь. Может, насчет мук и голода – прибрехнуто?

ivanyuga_e July 31st, 15:10

Так любимый мировичем либерализм тоже пробивал себе дорогу через горы трупов. Тот образ жизни, который сейчас имеется в Европе и который славится мировичем как эталонный, является плодом долгого исторического процесса, сопровождавшимся массовым истреблением людей. Путь к всеобщему равенству, свободе предпринимательства начался с ужасов Реформации. Пусть мирович не поленится и почитает о реках крови, пролитых протестантской инквизицией. А это были первые приверженцы торгашеского идеала. Можно вспомнить ещё о Французской революции… Или мирович думает, что всеобщее равенство досталось французам просто так? Английский Кромвель в том же ряду. Пусть мирович всплакнет о зачищенных для американской мечты индейцах, о зверствах европейцев в колониях. Вот на чем строился так любимый мировичем “сверхэффективный” общественный строй, который он не устаёт славить, противопоставляя советскому строю. Советская власть уничтожала преступников и дегенератов, имела на это полное право. Сказки про посаженных “за колоски” слушать уже надоело. Тут много говорят о том, что нужно раскрыть все архивы, намекая на то, что власть скрывает истинную правду о масштабе репрессий. Непонятно только, зачем нынешним привластным буржуям скрывать правду про чуждый им советский строй? А архивы не раскрываются по одной причине – если их открыть, то все ваши моральные авторитеты, все Солженицыны, Жженовы, Керсновские полетят головой вниз со своих мученических пьедестальчиков, потому что все тогда увидят, за что эти ваши моральные авторитеты в действительности сидели. Лагерей и сейчас неплохо бы побольше – такую гниду, как Мирович, и всех прочих блядей гноить надо только там. А вообще, нет исторических процессов без крови, увы….

maxim_nm July 31st, 15:13

Да, прекрасно что вы всё это говорите, не тая в себе.

harmurak July 31st, 15:17

Вот про эти ужасы совка нужно рассказывать по ящику каждый день! И тыкать в них носом всех, кто это совершал! А не кричать “МОЖЕМ ПОВТОРИТЬ”!

navalnypresiden July 31st, 16:54

Надо повторить опыт американцев, которые сгоняли мирных немцев в Освенцим и заставляли перезахоранивать трупы узников

is_pavel July 31st, 15:18

А на слова Черчилля дадим ответить противнику большевиков меньшевику Мартынову, который писал: «Говорят, что «большевистская диктатура есть режим насилия меньшинства над большинством… Это неверно… Именно потому, что большевики глубоко опускали свой якорь в народную стихию, они нащупали в глубине ее такую гранитную опору для своей власти, какую совершенно бессильна была найти дряблая интеллигентская демократия в эпоху Керенского. Если судить о России по этой эпохе, то можно было бы прийти в отчаяние, можно было бы подумать, что вся Россия есть сплошная Обломовка и что рыхлость и безволие есть национальная черта русского народа. Заслуга большевиков заключалась, между прочим, в том, что они рассеяли это ложное представление о России: они показали, что в ней есть такие социальные пласты, которые более похожи на твердый, хотя и неотесанный гранит, чем на мягкое тесто, что политика зависела у нас не от национального характера народа, а от того, какой класс делал эту политику».

opiat_dvoika July 31st, 17:29

Самое удивительное в этом тексте, что он является словоблудием от первого до последнего слова. Такое нечасто встретишь.
Якорь они опустили в народную стихию. И якорь нащупал (!) гранит. На который решил опереться. Якорь. На гранит.
Боюсь даже представить, что у этого Мартынова было в голове.

rk10 July 31st, 15:24

Когда читаешь подобные вещи, то приходит понимание, что из РФ можно только свалить, если у человека есть хоть капля самоуважения и достоинства. Там никогда ничего не поменяется. Поменяется в лучшую сторону, возможно(!), в Украине и в РБ, через несколько десятков лет. В России никогда.

ivanyuga_e July 31st, 15:27

Ты уже?

Елена Кесиди July 31st, 15:32

Кошмар какой-то, даже не верится, что такое могло происходить

xor2xor July 31st, 15:53

разумеется.
у нас сейчас пропаганда совка и курс твердой руки. поэтому официально ничего такого не было.

shine_line July 31st, 15:52

Вот к чему приводят на практике безбожные левацкие идеологии.
А как сперва на словах все красиво стелили…

glavsnab July 31st, 18:15

понятно, любые подобные “разоблачения” заведомо правдивы

dizelek July 31st, 16:11

Не могу поверить, что и бульбаши в этом во всем участвовали!!!

August 1, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Neiburga kara poētika

Visu rakstu lasiet šeit: http://www.punctummagazine.lv/2019/03/20/neiburga-kara-poetika/

Ieva Garda-Rozenberga
20/03/2019


 

Par Ulda Neiburga grāmatu Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti (Latvijas Mediji, 2018)


 

Kad 2018. gada nogalē iznāca Dr. hist. Ulda Neiburga jaunākā grāmata Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti, sabiedrībā jau virmoja plašas diskusijas kā par atsevišķiem Otrā pasaules kara notikumiem, tā par tiem sekojošo padomju okupācijas laiku. Pretrunība un vērojamā sabiedrības šķelšanās, nespējot rast jelkādu vienprātību (piemēram, lidotāja kapteiņa Herberta Cukura darbības vērtējumā), liecina, ka publiskā vēsture Latvijā aizvien ir joma, kurā pētījumu un publikāciju ir nepietiekami. Neiburgs ir viens no tiem vēsturniekiem, kurš mērķtiecīgi tajā darbojas un sekmē sabiedrības zināšanas un izpratni par vēsturi.

Grāmatā ir 33 akadēmiskā pētniecībā balstīti populārzinātniski raksti – stāsti, izkārtoti piecās nodaļās, katram Otrā pasaules gadam veltot vienu no tām. Izvēli, šķiet, noteikusi vēsturnieka vēlme vēstīt par norisēm, kuras aizvien vedina uzdot jautājumus vai kuras plašākai sabiedrībai pat nav bijušas zināmas (Rēzeknes bombardēšana 1944. gada 6. aprīlī, poļu karagūstekņu traģēdija Podgajē 1945. gada 31. janvārī, Talsu apriņķa romu liktenis, Kurzemes krasta sardzes lietuviešu karavīru nošaušana Pāvilostā vai latviešu leģionāru iesaistīšana Štuthofas koncentrācijas nometnes evakuācijā u. c.). Atsevišķi stāsti veltīti personām, kuru ne tikai personīgās, bet nereti arī plašāku simbolisku jēgu guvušās kara laika traģēdijas mūsdienās ir nepelnīti piemirstas. Piemēram, leģiona majors Ernests Laumanis, kurš saviem karavīriem bijis „izcils varonības un drošsirdības paraugs” (375. lpp.); pulkvedis Kārlis Aperāts, kurš gāja bojā kaujā Latvijas–Krievijas pierobežā pie Mozuļiem 1944. gada 16. jūlijā, vai pulkvedis Rūdolfs Kandis, par kura nāves apstākļiem netālu no Krasnoje Selo Krievijā 1942. gada 28. maijā joprojām pastāv dažādas versijas, un citi.

Nav zināms, vai autora izvēli noteikusi arī notikumu ģeogrāfija, bet, kartējot grāmatā aprakstīto notikumu vietas, redzam, ka aptverta teju visa Latvijas teritorija. Notikumi risinājušies gan Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās, gan mazpilsētās un pierobežā, tā parādot, ka vēsturē nozīmīgas epizodes skārušas arī mazapdzīvotas vietas. Piemēram, kauja pie jau pieminētajiem Mozuļiem aizkavējusi Sarkanās armijas virzīšanos uz rietumiem un atvieglojusi citu vācu un latviešu vienību atkāpšanos. Grāmata izved arī ārpus Latvijas robežām – Štuthofu un Podgaji nacistu okupētajā Polijā, Piemaskavu Krievijā, kā arī Vāciju un Zviedriju, kur Otrā pasaules kara beigās nonāca latviešu bēgļi.

Pie Neiburga Otrā pasaules stāstu kartes varētu pakavēties, tomēr ģeogrāfiskie punkti tajā ir tikai sākums. Lielāks izaicinājums, citējot cilvēkģeogrāfi un kartogrāfi Mārgaritu Pīrsu (Margaret Pearce), ir saskatīt kartē „cilvēku pieredzes ģeogrāfiju”.1

Uldis Neiburgs rauga to darīt, veidojot t. s. stāstu kartes – piesaistot vietām ne tikai notikumus per se un to hronoloģiskās robežas, bet arī personiskos stāstījumus un atmiņas. Antropologs Gastons Gordillo (Gastón Gordillo) uzskata, ka visas atmiņas itin fundamentālā veidā ir saistītas ar noteiktām vietām,2 kuras pēcāk tiek izteiktas ar/caur piemiņas vietām un citiem kultūras atmiņas instrumentiem, bet jo īpaši ar stāstiem. Līdz ar to mēs patiesībā vairs nerunājam par izolētām vietām vai notikumiem, bet gan par Otrā pasaules kara ainavu kā nozīmju kopumu, kur mijas ģeogrāfiskais ar vēsturisko un personisko. Proti, nodaļās vēsturiskie fakti, gadskaitļi, dokumenti mijas ar personiskām atmiņām un liecībām, ļaujot visai precīzi uztvert un izprast notikumu ne tikai tolaik, bet arī tagad. Vienlaikus, kur vien tas bijis iespējams, autors analizē arī aprakstīto norišu piemiņas vietas (vai tās būtu latviešu, ebreju, romu vai padomju karavīru), skaidrojot to izveides apstākļus un nepieciešamību pēc tām mūsdienās.

Vēsturisko notikumu un pretrunīgās atmiņu politikas dēļ savstarpējās attieksmes starp iepriekš minētajām etniskajām grupām sabiedrībā veidojušās neviennozīmīgas. Izprast notikušā cēloņsakarības un pārvarēt robežšķirtni starp tām var, uzklausot citam citu. Un stāsti var kļūt par sarunas sākumu.

Neiburga stāsti lasāmi divējādi: aplūkojot gan notikumus, par kuriem stāstīts (narrated event), gan pašu stāstīšanas notikumu (narrative event). Kāpēc? Stāstu pamatā ir vairāk vai mazāk zināmi, vairāk vai mazāk pētīti vēstures notikumi, par kuriem izveidojušies jau noteikti, nereti pat vispārpieņemti naratīvi, tomēr pētnieks izmanto vairākus paņēmienus, kuri liecina, ka viņš neseko vispārpieņemtajiem priekšstatiem, bet, balstoties gan rakstītās, gan mutvārdu liecībās, veido akadēmiskus un tomēr vienlaikus personiskus vēstījumus. Proti, autors ne tikai atklāj savu personisko attieksmi pret notikušo, bet arī izmanto personiskus aculiecinieku stāstus – atmiņas, dzīvesstāstus, dienasgrāmatas, memuārliteratūru (nereti pat daiļliteratūru). Tie ļauj iejusties, līdzpārdzīvot un saprast, kāpēc vieniem pasaules skatījums un vērtības ir tādas, otriem – citādas, kāpēc cilvēki rīkojušies tā un ne citādi, kā veidojies viņu pasaules skatījums un vērtību sistēma, rīcībspēja. Piemēram, iekļaujot grāmatā arī bijušo sarkanarmiešu atmiņas, lasītājs uz dažādiem notikumiem var paraudzīties citām acīm. Tādas ir 91. strēlnieku divīzijas 503. pulka karavīra Sergeja Djomina atmiņas par Lielupes forsēšanu vēl pēc 1944. gada 31. jūlija vai Sarkanās armijas ložmetējnieka Vasīlija Romanova liecības, kuras atklāj, ka pretēji padomju laikā ideoloģizētajiem Jelgavas cīņu aprakstiem pašiem karavīriem šo kauju realitāte izrādījusies gaužām cita: „[..] mums bija lieli zaudējumi: atkāpjoties viņi [vācieši] ieņēma izdevīgas pozīcijas, iznīcināja mūsu ugunspozīcijas, nomētāja granātām. Atrodoties otrā upes krastā, mēs pazaudējām sakarus ar savējiem un būtībā bijām nāvei nolemti. Atgriezties atpakaļ nevarējām, nebija pavēles” (244. lpp.).

Kopumā grāmatā autors izmantojis vairāk nekā 120 cilvēku atmiņas. Šie avoti padara personiskākus Neiburga pētījumus, ievedot lasītājus ne tikai īstenā Otrā pasaules kara pieredzē, bet ļaujot arī izsekot līdzi, kā un kas tieši noticis tiklab ar karā iesaistītajiem, kā aculieciniekiem. Kā autors panāk klātbūtnes efektu? Tiek aprakstīta notikuma vieta, laiks, apstākļi, nekautrējoties ieslīgt detaļās un notikušā niansēs, nereti raisot ne tikai izpratni, bet arī līdzjūtību. Tāds ir arī Neiburga stāsts par latviešu strēlnieku cīņām 1941. gada decembrī pie Maskavas: „Karavīriem, līdz viduklim brienot pa sniegu, vajadzēja šķērsot klaju lauku puskilometra garumā, pāriet aizsalušo Naras upi un, triecienā ejot, rāpties Naras pretējā augstajā krastā, kas pirms tam bija noliets ar ūdeni un tāpēc pārvērties leduskalnā. Turklāt cīņas notika nežēlīgā aukstumā – gaisa temperatūra dienā bija mīnus 35, bet naktī sasniedza pat mīnus 42 grādus” (91. lpp.). Vai 1944. gada 7. aprīļa rīta apraksts pēc Rēzeknes bombardēšanas: „Austot rīta gaismai, visapkārt valdīja haoss, pilsētas ielas klāja ēku drupas, sagāzušies telefona stabi, izbiruši logu stikli, bumbu bedres un asiņaini cilvēku ķermeņi” (196. lpp.). Tikpat precīzi, līdz sīkumiem tiek raksturoti arī cilvēki (izceļams būtu latviešu leģiona pulkveža Kārļa Aperāta portrets).

Uldis Neiburgs, nenoliedzami, izprot laba stāsta veidošanas paņēmienus, jūt valodu un tās piedāvātās iespējas, tomēr nereti rodas vēlme meklēt grāmatā izmantoto avotu norādes. Lai arī grāmata ir populārzinātniska un šis žanrs „nepieprasa” izvērstu avotu sarakstu, kā mutvārdu vēstures pētnieci mani interesēja atmiņu un dzīvesstāstu pierakstītāji un tekstu glabāšanas vietas. Tāpat brīžiem nav noprotams, vai citētas rakstītās vai mutvārdu (piemēram, bijušā 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas majora Voldemāra Kalpiņa (87. lpp.) vai Rīgas Franču liceja audzēkņa Inta Vanadziņa (217. lpp.)) atmiņas. Arī noslēgumā rodamā bibliogrāfijas izlase par to ne vienmēr vieš skaidrību. Tas reizēm vedina domāt, vai grāmatā it visur novelkama skaidra robeža starp vēstures faktiem un autora Otrā pasaules kara norišu interpretācijām. Un tomēr – stāstīšana ir process, kurā stāstītājs pārrada notikumu, izsaka savu patību, apliecina vērtības, pauž vēlmes un cerības. Tā arī Neiburgs apliecina savas vērtības, veidojot stāstus sev vien raksturīgā poētikas manierē, kas dažkārt varbūt arī ir pretrunā akadēmiskās vēstures rakstīšanas principiem, taču lasītājam ir gaužām tīkama.

  1. Pearce M. W. Framing the days: Place and narrative in cartography. Cartography and Geographic Information Science, 35(1), 2018, p. 17.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Gordillo G. Landscapes of Devils: Tensions of Place and Memory in the Argentinean Chaco. Durham and London: Duke University Press, 2004, p. 4.  (atpakaļ uz rakstu)

July 15, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nāvessods desmit minūtēs

www.diena.lv

diena.lv

Egils Zirnis. Nāvessods desmit minūtēs

Ja kādā Krievijas pilsētā tiek uzstādīts Staļina piemineklis, tas nozīmē, ka pilsētu ieņēmuši sarkanie, saka Aleksejs Babijs (1954).

Krievijas biedrības Memoriāls Krasnojarskas nodaļas vadītājs 14. jūnijā bija īpašais viesis fonda Sibīrijas bērni rīkotajā konferencē Vēsturiskā atmiņa. Vairāk nekā pirms 32 gadiem Babijs sāka veidot arhīvu, tagad jau elektronisko, kas palīdz izsūtītajiem un viņu tuviniekiem, Latvijas iedzīvotājus ieskaitot, iegūt informāciju par ģimenes locekļiem, kuri nevarēja atgriezties mājās, kā arī atrast vietu, kur viņi bijuši izsūtīti. Līdz šim Babija vadītajam Krasnojarskas Memoriālam ir izdevies savākt ziņas par 200 000 represiju upuru likteni. Pēc profesijas programmētājs, Babijs ir arī vairāku grāmatu autors, rakstījis gan par tehnoloģiju ietekmi uz cilvēka dzīvi, par politisko represiju vēsturi Krasnojarskas apgabalā, gan prozu. Interneta adresē līdzās informācijai par Babiju var atrast arī viņa dokumentālos aprakstus un fotogrāfijas par dzīvi Padomju Savienībā, tie ātri atvēsinās tos padomju sauli neredzējušos, kuri saklausījušies pasakas par vispārējās vienlīdzības valsti un vēlētos tādā padzīvot.

Kad un kāpēc sākāt vākt informāciju par padomju režīma represiju upuriem?

Tas ir sens stāsts, sācies vairāk nekā pirms 32 gadiem. Pētīju savas ģimenes vēsturi. Manu vectēvu un vecomāti Novosibirskā 1937. gadā nošāva, kā tagad saprotu, tā sauktajā Harbinas lietā. Viņi abi strādāja KVŽD (Ķīnas–Austrumu dzelzceļš). Kad vēl cara laikā būvēja Transsibīrijas dzelzceļu, no Čitas uz Krievijas Tālajiem Austrumiem taisnāks ceļš veda caur Mongoliju, tāpēc Krievija nopirka koncesiju un uzbūvēja dzelzceļu tur. Dzelzceļu apkalpoja krievu darbinieki. Mani vecvecāki tur aizbrauca strādāt pēc kontrakta kā ģimnāzijas skolotāji.

Tajā dzelzceļa posmā izcēlās konflikti, pēc kāda laika, ap 1929. gadu, tur ienāca japāņi. Ģimene sašķēlās – vecvecmāmiņa kategoriski negribēja atgriezties Padomju Savienībā, bet vecvectēvs gribēja. Vecvecmāmiņa ar divām meitām aizbrauca uz Savienotajām Valstīm, uz Losandželosu, bet vecvectēvs ar pārējiem bērniem atgriezās PSRS. 1937. gadā PSRS notika tā sauktā Harbinas operācija –

ja cilvēks bija strādājis KVŽD un atgriezies Padomju Savienībā, viņš tika uzskatīts par Japānas spiegu. Viņus pat nesūtīja uz nometnēm, bet uzreiz nošāva.

Tātad tā manas ģimenes daļa, kas atgriezās, gāja bojā, bet otra Amerikā zēla un plauka, nesen uzzināju, ka mans tēvocis Jevgeņijs tur pārtapis par Jūdžinu, kļuvis par komponistu un sarakstījis daudzus gabalus, kas skan multiplikācijas filmās Toms un Džerijs.

Manai mātei 1937. gadā bija seši gadi. Kad arestēja vispirms manu vectēvu un tad arī vecomāti, manu māti kā karstu ogli mētāja no vieniem radiem pie citiem. Bīstami bija, “tautas ienaidnieka” meita galu galā. Kādu brīdi paturēja un tad kratījās no viņas vaļā, sūtīja pie citiem, un galu galā māte nonāca bērnunamā. Šo perturbāciju dēļ viņai palika tikai divas ģimenes fotogrāfijas un vēl no bērnu vijoles tā lupatiņa, ko klāj futlārī. Neko par savu ģimeni viņa nezināja. Es prasīju, kas bija viņas tētis, viņa teica: “Laikam diriģents, atceros, kā viņš stāvēja.” Bet māte? “Laikam skolotāja.”

Savukārt mana tēva vecāki bija aizbēguši no Ukrainas, lai izvairītos no represijām, kas kolektivizācijas laikā skāra tā sauktos kulakus. Kad viņi apjauta, uz ko lietas virzās, naktī savācās, visu pameta, paņēmuši tikai pašu nepieciešamāko, un paši devās uz Sibīriju.

Vai jūs ar savu vectēvu par to runājāt?

Runāju, bet viņš par šiem notikumiem neko daudz nemēdza stāstīt. No viņa skopajiem stāstiem sapratu, ka viņu būtu skārušas represijas pret kulakiem, tāpēc viņš no turienes aizbēdzis.

Vai tā varēja aizbēgt no represijām?

Ļoti daudzi aizbēga.

Vai tad čeka viņus nemeklēja?

Dažreiz arī meklēja, bet tajā laikā NKVD vēl nestrādāja tā kā 1937. gadā. Viņiem bija kulaku likvidācijas plāns, viņi to pildīja, bet, ja kāds aizbēga, uzreiz īpaši pēdas nedzina. Vēlāk, 1937. gadā, kad bija kulaku operācija, ķēra arī tos “izbēgušos kulakus”, kas bija paguvuši pat līdz Sahalīnai aizdoties. Vectēvs Krasnojarskas apgabalā sāka strādāt par vagonu pārraugu, bet drīz vien viņam nācās bēgt arī no turienes – vectēva darba pienākumos ietilpa vagonu bremžu sistēmu pārbaude, un viņš nepalaida vilciena sastāvu, konstatējis, ka dažas bremzes ir avārijas stāvoklī. Par to viņam sāka šūt lietu par sabotāžu, sauca pie izmeklētājiem. Ja vectēvs būtu palaidis to sastāvu un bremžu sistēma būtu aizdegusies, tā būtu diversija.

Tātad viņam bija jāizvēlas starp sabotāžu un diversiju?

Jā, tāpēc vectēvs rīkojās pēc pārbaudītas metodes, naktī visu iedzīvi pameta un ar ģimeni devās uz Blagoveščensku. Tur viņam izdevās pārlaist pat 1937. gadu.

Tātad manos senčos gan pa tēva, gan mātes līniju būtībā ir atrodama visa represiju vēsture, izņemot nacionālās deportācijas – nav man rados vāciešu, latviešu vai vēl kādas represijām pakļautas tautības pārstāvju.

Tātad 80. gadu sākumā jūs sākāt dzīt pēdas vispirms savas ģimenes vēsturei.

Jā. Arhīvos tad vēl netiku. Gāju vispirms uz Novosibirskas iekšlietu ministrijas arhīvu, bet būtu vajadzējis iet uz KGB arhīvu – tagad es zinu, kur vajag iet, bet tolaik nezināju. No iekšlietu ministrijas arhīva mani, protams, izdzina laukā. Tad apgabala arhīvā atradu personīgās lietas un noskaidroju, ka vectēvs – mātes tēvs – bija vadījis mūzikas sekciju Novosibirskas radiokomitejā, bet vecmāmiņa vadījusi bērnu radošo namu.

1987. gadā satikos ar Volodju Birgeru, Krasnojarskas Memoriāla dibinātāju. Tolaik Padomju Savienībā tika vākti paraksti represiju upuru pieminekļa uzstādīšanas atbalstam. To aizsāka Maskavas žurnālists Jurijs Ščekočihins un fiziķis Ļevs Ponomarjovs, tagad pazīstams cilvēktiesību aizstāvis. Memoriāli citās vietās radās līdzīgi kā mūsējais Krasnojarskā – Birgers sāka vākt parakstus. Es arī parakstījos, iesaistījos parakstu vākšanā, un, kad bijām sapazinušies, Birgers man prasīja: “Bet kā tev šķiet, cik vēl ir tādu represētu ģimeņu, par kurām neviens neko nezina? Par tām arī vajadzētu uzzināt.” Man nebija ko iebilst, un mēs sākām ar to nodarboties. Biedrību Memoriāls vispirms sauca Cilvēku likteņi, tā pārtapa Memoriālā 1988. gada oktobrī.

No parakstu vākšanas biedrība radās tāpēc, ka parakstu vākšana ir darbība, kas prasa organizētību. Jādrukā parakstu lapas – mūsu organizācijā bija daudzi programmētāji, tiem bija pieeja elektroniskajām skaitļošanas mašīnām.

Parakstītās lapas bija jāsavāc un ik pa laikam jāved uz Maskavu (sūtīt tās pa pastu mēs baidījāmies). Es izrādījos šim nolūkam noderīgs cilvēks, man reizi mēnesī bija darba komandējumi uz Maskavu. Tā es gan drukāju lapas, gan savācu, vedu uz Maskavu un nodevu Ponomarjovam. Tā tas bija visur – cilvēki, kuriem šī tēma nebija vienaldzīga, sāka kopā strādāt, veidojās protoorganizācijas, nākamais solis bija to apvienošana un strukturēšana. Radās Memoriāls. Lai gan es tobrīd patiesībā nemaz negribēju būt kādā organizācijā, biju sekmīgi izstājies no visām organizācijām un vēl mazāk gribēju organizāciju vadīt. Tad mēs ar Birgeru devāmies pie mūsu disidenta Volodjas Serotiņina un pierunājām viņu uzņemties vadību. Tā nu kopš 1988. gada 9. marta oficiāli strādājam. Sākumā mums, protams, trūka pieredzes un nebija arī tādu tehnisko iespēju, kādas ir tagad. Fotogrāfiju pārfotografēšana tolaik bija vesela problēma. Tagad mūsu arhīvs ir digitalizēts, atrodas mākonī.

Vai vēsturnieki iesaistījās jūsu darbā?

Nē, Krasnojarskas Memoriālā joprojām nav neviena profesionāla vēsturnieka. Viņus šī tēma nez kāpēc īpaši neinteresē. Esmu bijis spiests pārkvalificēties par vēsturnieku.

Sākumā, 80. gadu beigās, jums nebija pašreizējo tehnisko iespēju, toties bija vairāk dzīvu represiju liecinieku.

Jā. Visvairāk tad intervēja Birgers, vai katru vakaru gāja pie represētajiem vai viņu radiem, turklāt gāja pie kāda cilvēka nevis vienu reizi, bet vairākas, kamēr nebija no viņa izdabūjis visu, ko tas par represētajiem zina. Pirmoreiz nointervēja, atšifrēja, tā viņam radās papildu jautājumi, ar tiem viņš gāja atkal un atkal. Tagad, kad daudzi no tolaik intervētajiem jau miruši, šīs Birgera intervijas mums ļoti noder darbā, sastādot un precizējot represēto sarakstus. Birgers arī konsultēja represētos un viņu radiniekus, pieņēma un kopēja dokumentus un fotogrāfijas. Savukārt Serotiņins, pēc dabas izteikts ekstraverts, galvenokārt piedalījās ekspedīcijās, meklējot kādreizējās nometņu vietas, un rīkoja izstādes. Abi Volodjas bija mūsu organizācijas motors. Es sākumā biju, tā teikt, bekgraundā, procesa nodrošināšanā: telpas, tehnika, datori, naudas dabūšana ekspedīcijām. Es tolaik strādāju kooperatīvā, nauda bija. Mums palīdzēja daudzi cilvēki – kāda tēma kuram interesēja, ar to viņš nodarbojās.

 

Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 28. jūnija – 4. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

June 28, 2019 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: