Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” (LPRA) Interneta vietne

Biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” (LPRA) Interneta vietnes adrese: http://www.represetie.lv

October 26, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Saistībā ar padomju okupāciju Latvijā vienmēr urdīs doma – vai varēja būt citādāk

Novērst Latvijas okupāciju nebūtu bijis iespējams arī tad, ja Latvija būtu bijusi demokrātiska valsts, bet tā, iespējams, būtu bijusi citādāka – pastāvētu brīva prese, brīvi viedokļi, cilvēki būtu informētāki. Būtu kļūda par notikušo vainot Kārli Ulmani, taču ir situācijas, kuras arī viņš varēja risināt citādāk, Latvijas Radio raidījumā “Brīvības bulvāris” vērtēja vēstures profesors Aivars Stranga, norādot, ka šis jautājums – vai varēja būt citādāk – allaž nodarbinās vēsturnieku prātus.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/sarunas/vesturnieks-saistiba-ar-padomju-okupaciju-latvija-vienmer-urdis-doma–vai-vareja-but-citadak.a472977/?fbclid=IwAR1O-x7FZL03eBPStQtMk41woV5TSlV5fXBEXUyFXXb39AhBk1eeNiqMX4I

September 30, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

lr1.lsm.lv

Patiesība var izmainīt vēstures gaitu. Saruna ar Aivaru Strangu par vēstures variantiem

Latvijas Radio
https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/brivibas-bulvaris/patiesiba-var-izmainit-verstures-gaitu.-saruna-ar-aivaru-strangu.a165471/?fbclid=IwAR3q3Qi4jG2P76-Od_jH9WYA7wVavQ7-4Fdq_ovwylHit2PiRfWrTOX9jSM
Patiesība var izmainīt vēstures gaitu. Saruna ar Aivaru Strangu par vēstures variantiem29:30

Latvijas Universitātes vēstures profesors Aivars Stranga  savā jaunākajā grāmatā “Latvija: Neatkarības pēdējais cēliens.1939.gada 23. augusts – 1940. gada 17. jūnijs” pēta  Latvijas neitralitāti 30.gadu beigās, savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS un notikumus, kuri sagatavoja un veidoja Latvijas okupāciju.

Vēsture mācot, kā vajag teikt patiesību, jo tad varbūt vēstures gaita būtu savādāka. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Aivaru Strangu par vēstures variantiem.

Ja Latvija būtu 1940. gadā bijusi demokrātiska valsts, vai Latvijas okupācija būtu bijusi citāda, vai un kāda ir Kārļa Ulmaņa atbildība okupācijas procesā, kāpēc Somijas liktenis Otrā pasaules karā bija atšķirīgs, vai pēc pieminekļa nojaukšanas Uzvaras parkā noticis vēstures pagrieziens?

Politiķi Uzvaras pieminekļa demontāžu nosauc par vēstures laikmeta beigām. Kādā ziņā mēs varam domāt par to, ka šādi notikumi ir laikam ir kaut kādas laikmeta beigas, cita laikmeta sākums. Kā vēsturnieks var zināt, ka laikmets beidzas vai sākas?

Aivars Stranga: Tur laikam būtu jābūt ļoti uzmanīgiem, jo vienu reizi mēs jau iekritām ar Frensisu Fukujamu un “vēstures galu” un ar liberālisma triumfu. Izrādījās, ka ne vēsturei pienāca gals, ne liberālisms tā triumfēja pat Amerikā ar Donaldu Trampu. Tā kā ar vēstures galu būtu jābūt uzmanīgām, bet kopumā tas ir ļoti nozīmīgs notikums, jo ļoti daudz ko mēs uztveram caur simboliem. 

Kas man visvairāk patika šajā notikumā, ka mēs spējām pieņemt lēmumu un spējām, neskatoties uz visiem iebildumiem, kas tur nāks, no Krievijas būs sankcijas, naftu nepārdos vai gāzi, mēs spējām un ļoti lielā vienprātībā spējām to ātri un labi realizēt. Es domāju, ka rīcības spēja kopš 24. februāra, kopš šī noziedzīgā uzbrukuma Ukrainai, mūsu politiķu rīcības spēja ir pieaugusi pozitīvā nozīme. To es vērtēju ļoti pozitīvi. Vai tas ir vēstures gals, to mēs nezinām, bet kāds ļoti nozīmīgs, ļoti pozitīvs posma gals gan ir.

Ir tāds uzskats, ka katrai vēsturnieku paaudzei it kā ir jāpārraksta vēsture no jauna. Kas, jūsuprāt, ir tas šodienas jautājumu loks, kādēļ šo posmu jums ir interesanti pētīt vai kādēļ to ir svarīgi pētīt vispār tieši šobrīd?

Aivars Stranga: Pēc Otrā pasaules karā trimdā, nometnēs Vācijā, Arveds Švābe rīkoju tādu Pirmo trimdas vēsturnieku kongresu. Un viņš teica, ka visi mūsu ceļi galu galā vedīs uz to, kāda bija mūsu valsts un kā mēs šo valsti zaudējām – mūsu valsts uzplaukums un zaudējums. Un tāpēc es domāju, ka šī tēma būs vienmēr ir ļoti aktuāla, jo vienmēr mūs vilinās viens jautājums, vai nevarēja būt citādāk. Nu varbūt mēs kaut ko nepareizi izdarījām, varbūt mēs varējām kaut kā izglābties? Jo tik īss, tik spožs un tik brīnišķīgs bija šis neatkarības [laiks] 20 gadi un tad tik strauji un tik pēkšņi tā bojāeja, ka šie jautājumi par alternatīvām, par to, ko mēs neizdarījām, mēs varējām darīt citādāk, viņi nodarbina visus lielos latviešu vēsturniekus. (..) Es domāju, ka šiem jautājumiem mēs pievērsīsimies nepārtraukti, tas ir nenovēršams jautājums.

Cik lielā mērā jums ir lietderīgi nodarboties ar vēstures variantiem, ja vēstures gaita būtu bijusi savādāka.

Aivars Stranga: Skaidrs, ka novērst bojā eju pēc tam, kad divi tirāni, visspēcīgākās kontinenta valstis vienojās par mūsu bojāeju, novērst mēs nevarējām. 

Kādreiz mēs, arī pats, kad biju jaunāks, daudz rakstījām, ja mēs būtu demokrātija, mēs aizietu bojā citādāk. Mēs aizietu bojā, bet droši vien citādāk, ar citādiem cilvēkiem, mēs šodien nevaram iedomāties, kas tie būtu kolaboracionisti, bet tagad droši vien tiktu atrasti. Dažreiz mēs domājam, ja mēs būtu stiprāki turējušies Tautas Savienības, varbūt tas mums būtu līdzējis, Diemžēl, lai cik solīda nebija šī organizācija, viņi neizglāba nevienu valsti. Somija izglābās ne tāpēc, ka viņa turējās Tautas Savienības, bet viņi fanātiski karoja un viņiem bija dabā milzīgs spēks – daba.

(..) es domāju, ka katrā paaudze, paies 20 gadi un kāds jauns vēsturnieks atkal rakstīs un rakstīs par šo laiku, kā mēs piedzīvojām tādu neatkarības mijkrēsli, kā mēs aizgājām bojā, vai varējām kaut ko citādāku izdarīt.

Piemēram, Dunsdorfs [Edgars] kādreiz sarakstīja tā: “Ja laupītājs iebrūk jūsu mājās, jums vismaz jākliedz.”  Ulmanim būtu bijis vismaz jākliedz 39. gadā. Ja kliedziens ne vienmēr izglābj no laupītāja vardarbībām, bet nu visumā mēs arī nekliedzām.

Jūs iepriekšējā grāmatā “Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika no 1934. līdz 1940. gadam” it kā dekonstruēja šo Ulmaņa zelta laiku mītu. Kādā ziņā nu jaunā monogrāfija par par 1939./ 40. gadu ir kā savā ziņā ne tikai hronoloģiski, bet arī tāds loģisks turpinājums. Ja nebūtu bijis šis autoritārais režīms, kas tieši būtu bijis savādāk šajā posmā.

Aivars Stranga: Iedomājieties, būtu Saeima, būtu partijas. Visticamāk, viss notiktu tāpat kā viņš līdz tam notika – Krievijas izvirzītu mums savas prasības, aicinātu mūsu delegāciju. Viena lieta, kas noteikti būtu, mēs būtu garīgajā ziņā vairāk sagatavoti tai traģēdijai. Proti, brīva prese, pastāvētu brīvi viedokļi. Piemēram, Rīgā bija viens no labākajiem krievu laikrakstiem visām pasaulē “Segodnja”, kas bija demokrātisks laikraksts un ļoti kritiski pret komunistisko Krieviju. Nav iedomājams, ka, ja nebūtu Ulmaņa apvērsums, ka “Segodnja” tā vienkārši sagremotu to, aicina mūsu ministru, ka uzspiež mums bāzu līgumu. Bet 1939. gadā “Segodnja” jau bija nacionalizēts un neko nevarēja rakstīt. Visticamāk, būtu viedokļu apmaiņa, domu apmaiņa, strīdu apmaiņa, ļoti karstu strīdu apmaiņa. Vismaz garīgi būtu vairāk sagatavoti, lai arī, godīgi sakot, sagatavoti kam, nu būtu vairāk sagatavoti bojā ejai.

Jūs arī esat kādreiz teicis, ka Ulmanis nekādi nevarēja novērst okupāciju, nevajadzētu mums arī viņu apsūdzēt par to.

Aivars Stranga: Tā būtu vislielākā kļūda šodien mesties un teikt, ka viņš ir pie kaut kā vainīgs. Viņš nav vainīgs, viņš okupāciju nevarēja novērst, bet viņš varēja, teiksim, vairāk teikt tautai patiesību. Viņš varēja sasaukt parlamentu, kas apgrūtinātu krieviem šo darbību un, protams, vislielākie pārmetumi viņam attiecas uz 17. jūniju. Īpaši uz šo skandalozi neveiklo un nožēlojamo runu, ka mūsu valstī ienāk draudzīgās valsts karaspēks, un es lūdzu šo draudzīgas valsts karaspēku, uzskatīt par draugiem.

Vēstures profesors Aivars Stranga ir dzimis 1954. gadā Rēzeknē studējis, vēsturi Latvijas Valsts universitātē, kopš 1992. gada ir bēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures katedras profesors. 2019. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju un 20 grāmatu autors un līdzautors. Savos darbos analizējis gan ebreju kultūru Baltijā, gan Latvijas ārpolitika 20. gadsimtā, gan Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu un Latvijas okupāciju.

READER

A Labs project from your friends at

September 8, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

neatkariga.nra.lv

neatkariga.nra.lv
https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/384520-1941-gada-22-junija-aizsaktais-vacijas-un-psrs-kars-nebija-musu-kars-musejais-bija-latviesu-partizanu-kars-pret-jebkuru-okupantu?utm_source=newsletter&utm_medium=email&utm_campaign=neatkarigaSodien

1941. gada 22. jūnijā aizsāktais Vācijas un PSRS karš nebija mūsu karš. Mūsējais bija latviešu partizānu karš pret jebkuru okupantu

16. jūnijā LR saņēma PSRS ultimātu, kurā pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka ielaišanu Latvijas teritorijā – neierobežotā skaitā. 17. jūnijā Latvijā ienāca sarkanarmijas 121. un 126. strēlnieku divīzija un tanku brigādes.

Vienos dienā tanki sasniedza Rīgu. Latvijā ienāca deviņas divīzijas ar 90 tūkstošiem sarkanarmiešu. Baltijas valstis pārpludināja 435 tūkstoši krievu okupantu. Okupācija tika pabeigta.

Pretestība okupantu varai sākās ne uzreiz, jo cilvēki paklausīja aicinājumiem ievērot mieru, kaut arī skaidrības bija maz. Bet tad sāka izplatīties ziņas par represētajiem, izsūtītajiem un pazudušajiem. 1940./41. gadā Latvijā arestēja, nogalināja un represēja 26 000 Latvijas iedzīvotāju. Masveida slepkavības, ko organizēja krievu okupanti, notika Baltezerā, Stopiņos, Katlakalnā, Dreiliņos, Rīgas Centrālcietumā… Litenē nogalināja daudzus Latvijas armijas virsniekus un karavīrus.

„Politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem sākās uzreiz pēc 17. jūnija,” savulaik rakstīja vēsturnieks Uldis Neiburgs. Krievu okupācijas vara Latvijā apcietināja 3353 cilvēkus, lielākoties tās bija LR amatpersonas. Absurdās apsūdzības balstījās uz KPFSR kriminālkodeksa 58. pantu, paredzot sodus par „kontrrevolucionāriem noziegumiem” un „dzimtenes nodevību”. Acīmredzot krievu okupanti par „dzimteni” jau izsenis uzskatīja arī Latvijas Republiku…

Līdztekus notika privātīpašuma nacionalizācija (lasi – laupīšana), bez atlīdzības atsavinot rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus, bankas, namīpašumus, viesnīcas, slimnīcas, aptiekas. Nacionalizāciju (izlaupīšanu) krievu okupanti pabeidza 1941. gada sākumā.

Pretošanās kustība 1940./41. gadā veidojās spontāni, un tai piemita ne tikai individuālas, bet arī organizētas izpausmes. Tolaik abi režīmi (Staļina un Hitlera) – nomainot viens otru – īpaši nežēlīgi vērsās pret tiem, kuri mēģināja tiem pretoties.

Uldis Neiburgs rakstīja (IR): „Pretošanās kustībā aktīvi iesaistījās skolu jaunatne. 1941. gada 13. maijā notika kopēja skolu jaunatnes organizēta akcija, kad vienlaikus Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Bauskā un citās pilsētās izplatīja ap 5000 pretpadomju uzsaukumu. Nelegālās darbības pieredzes trūkuma un padomju drošības iestāžu metožu efektivitātes dēļ lielāko daļu pretošanās kustības dalībnieku apcietināja un sodīja ar nāvi vai vairākiem gadiem ieslodzījuma nometnēs PSRS attālos rajonos, no turienes dzimtenē atgriezās tikai nedaudzi.

Šī laika posma pretošanās kustības vēsture līdz šim dziļāk pētīta atsevišķu nelegālo pagrīdes organizāciju (Latvijas nacionālais leģions, „Tēvijas sargi” u.c.) darbības kontekstā un ir aktualizēta, arī apzinot 1940.-1941. gada padomju represiju upurus, taču sabiedrības plašākā apziņā šo pirmo pretošanās kustības dalībnieku vārdi ir zināmi nepietiekami.

Šis fakts acīmredzot kalpo par pamatu tam, ka mūsdienu vēstures pētniecībā un sabiedrības kolektīvajā atmiņā 1941. gada vasarā norisinājušās nacionālo partizānu cīņas nav pietiekami novērtētas un nereti kļūdaini tiek jauktas ar pašaizsardzības vienību darbību, kuru mērķi, uzdevumi un aktivitātes bija atšķirīgas.”

Gada laikā pēc krievu okupācijas sākuma izveidojās nacionālās pretošanās kustība ar vairākām organizācijām, to darbības ieroči bija okupācijas varas rīkojumu sabotēšana, nelegālu uzsaukumu izplatīšana un visaptveroša gatavošanās bruņotai cīņai par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tādu organizāciju veidošanās pamatā bija tautas vairākuma nepatika pret padomju varu, tās meliem un nežēlību.

Latviešu partizānu vienības, pirms vēl sarkanarmija 1941. gada jūnijā atkāpās uz PSRS, uzsāka kaujas ar krieviem, cenšoties aizkavēt Latvijas iedzīvotāju deportācijas, materiālo un mākslas vērtību izvešanu uz PSRS. Partizānu karš prasīja vairāku simtu cīnītāju dzīvības, taču latviešu partizāni paguva iznīcināt ap 800 krievu armijas karavīru un paņemt gūstā ap 1500 okupantu bruņoto formējumu dalībnieku, tostarp – kolaborantu.

Šodien, 22. jūnijā, mēs atceramies latviešu pretošanās kustības dalībniekus, kuri pirmie stājās pretim krievu okupantiem 1941. gadā. Pretošanās kustība, kas sāka veidoties 22. jūnijā un turpinājās pēc tam – pēc Vācijas un PSRS kara sākuma, ir svarīgākais notikums, ko der atzīmēt. Jo divu totalitāru varu karš nav mūsu karš. Mūsējais ir tas, ko uzsāka nacionālie spēki, pretojoties vispirms krievu varai, pēc tam – vācu varai.

READER

June 23, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Deportēto karte

https://deportetie.kartes.lv/lv/c___56.949466-24.103452-8

June 15, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Izsūtīto brīvība ir mana brīvība

neatkariga.nra.lv

neatkariga.nra.lv

Ik gadu brīnos par radošumu, kas balstīts vēsturē, un līdz asarām izjūtu jauniešu patieso interesi un līdzjušanu, stāstot par ciešanām, kas piemeklēja latviešus, no konkrētās dzimtas vēstures ejot uz lielo vispārinājumu – uz tautas vēsturi.

Katrs gads atnes jaunus deportāciju stāstus, kurus rūpīgi izlasām, un es ticu, ka tie audzina savas zemes un valsts patriotus. Šis gads ir īpašs, jo smags: fašistiskā Krievija ir iebrukusi Ukrainā, un jaunieši saskata baisas līdzības un vēsturiskas paralēles, vērtējot Krievijas nelietību toreiz un tagad.

Pateicos kinorežisorei un vēstures pētniecei Dzintrai Gekai, kura jau daudzus gadus organizē skolēnu sacerējumu un zīmējumu konkursu, kura tēma ir traģiska, skumja un neaizmirstama. Tās ir Latvijas iedzīvotāju deportācijas, sākot no 1941. gada 14. jūnija. Šodien publicējam fragmentus no skolēnu sacerējumiem, pievienojot arī vizuālos materiālus – zīmējumus.

Medinika Denīze Marta

Vecums: 17 gadu

Jelgavas Valsts ģimnāzija

Vēsture atkārtojas

Esmu Marta. Mana klases audzinātāja, kuras vectētiņš Arvīds pēc kara nokļuva filtrācijas nometnē un pēc tam divus gadus vergoja Krievijas ogļu raktuvēs, pastāstīja un parādīja latviešu tautas sāpju ceļus padomju okupācijas laikā. Apraudājos, kad ieraudzīju foto grāmatā „Baigais gads” – skati tieši tādi paši kā mūsdienu Ukrainā Bučas pilsētā. Šobrīd vārdi „vēsture atkārtojas” manās domās skan pavisam sāpīgi.

Skolotāja teica, ka ikvienam bērnam jāzina par savu senču dzīves gaitām. Un es nolēmu par savējiem uzzināt vairāk par frāzi „mani senči ir bijuši Sibīrijā”.

Manu priekšteču ģimeņu stāsti ir skaudrām notīm caurvīti. Vecvecmammu uz Sibīriju izsūtīja teju no skolas sola. Arī mana vectēva ģimenes locekļi piespiedu kārtā devās uz Sibīriju, tikai diemžēl nav vairs neviena, kam pajautāt: esmu nokavējusi. Lai Sibīrijas stāsti saglabātos, apciemoju savus radus un pierakstīju viņu stāstus, kuri tagad tiks saglabāti ģimenes arhīvā.

Ome stāsta

Memmi, manu mammu, izsūtīja 10 gadu vecumā kopā ar māsu, kam bija pieci gadi, brāli un vecākiem no Jelgavas apriņķa, Garozes pagasta Ģildu mājām uz Omskas apgabala Drobiševas rajonu. Atgriezās Latvijā viņi visi, izņemot memmes tēvu Jēkabu, kas nomira izsūtījumā. Kaut arī viņš apglabāts Sibīrijā, kapiņos Latvijā ir viņam piemiņas vietiņa.

Memme ļoti reti atcerējās izsūtījumu, un, ja nu tomēr to pieminēja, tad bez žēluma. Kad viņu izsūtīja, viņa vienā klasē mācījās trīs gadus, lai apgūtu krievu valodu. Memme rādīja savas burtnīcas, kurās bija rakstīts teju vai kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvaskātu. Pēc katra uzdevuma gozējās ar sarkanu tinti uzvilkts piecinieks. Zīmējumi un veiktie pieraksti bija ļoti detalizēti un teju vai fotogrāfiski precīzi.

Kad pienāca mans laiks stāties pionieros un komjaunatnē, memme ļoti iedrošināja un mudināja to darīt. Es nesapratu tos bērnus, kam vecāki neļāva pievienoties pionieru un komjauniešu rindām. Ilgu laiku nemaz nezināju, ka cilvēki svin Ziemassvētkus un 18. novembri, jo mājās par to nerunāja. Tikai ar laiku sapratu, ka tā vecāki centās mūs pasargāt no represijām un sarežģītām situācijām. Mēs svinējām tikai jauno gadu. Mums nāca Salavecis, nevis Ziemassvētku vecītis.

Kad memme atgriezās no Sibīrijas, viņa nevarēja dzīvot dzimtajās mājās, jo tur jau bija iemitināti citi cilvēki. Sākumā viņa dzīvoja pie svešiem ļaudīm. Atgriezusies gribēja mācīties par medicīnas darbinieku, taču atklājās, ka viņai ir tuberkuloze, kas liedza viņai būt par mediķi.

Lai arī bija pagājuši jau daudzi gadi kopš atgriešanās Latvijā, memme ikvienu svešinieku, kas ienāca mūsu pagalmā, sagaidīja ar trauksmi un bažām, jo nevarēja zināt, ar kādiem nolūkiem šis cilvēks ir nācis.

Omes māsīca

Manai mammai izsūtīšanas brīdī bija pieci gadi. Senākos laikos mamma kaut ko mums stāstīja, taču tagad vairs nevēlas par šo tēmu runāt.

No mammas atmiņu stāstiem atceros, ka viņiem ir bijis diezgan grūti ar iztikšanu. Bieži vien vakariņās ēdiena pieticis tikai bērniem. Vecāki palikuši neēduši. Mana mamma, kad viņai bija astoņi gadi, pieskatīja citus bērnus. Kad viņa ieradās Sibīrijā, viņa krievu valodu nav mācējusi. Vietējie viņu saukājuši par fašistēnu. Toties tad, kad atgriezās Latvijā, viņu uzskatīja par krievēnu.

Atceros, ka man skolā bija mājas darbs, kurā bija jāraksta, ko mana ģimene dara vakaros. Aprakstīju visu, ko mēs darām – mamma ada, tētis lasa grāmatas, un arī runājam par Sībīriju. Mamma, to izlasījusi, lika man ņemt jaunu burtnīcu un pārrakstīt mājas darbu, nestāstot par Sibīriju, un piekodināja: „Nevienam nestāsti par Sibīriju!”

Omes brālēns

Mans tēvs stāstīja, ka, ierodoties Drobiševā, viņus visus sadzina barakās. Lai izdzīvotu, mainījuši līdzi paņemtās drēbes pret pārtiku. Vietējiem iedzīvotājiem bija diezgan noraidoša attieksme pret iebraucējiem. Vispirms latvieši sākuši būvēt kūtis. Vietējie brīnījušies, kāpēc latviešu mājām tik mazi lodziņi, jo nav sapratuši, ka būvē kūtis. Vietējie bijuši ļoti izbrīnīti, ka latvieši neprata iejūgt buļļus. Tajā reģionā buļļus izmantoja darbos kā pie mums zirgus. Mans tēvs Sibīrijā strādāja par traktoristu.

Tēvs apprecējās Sibīrījā, un tur ir dzimis mans brālis, kas bija diezgan slimīgs. Slimo plaušu dēļ viņam lika dzert kazas pienu.

Pārdomas

Šķiet, ka Latvijā ir maz tādu ģimeņu, kuras nav skārušas deportāciju šausmas. Atradu sarakstu, kurā manas omes mamma un ģimene ir paši pirmie.

1940. gada 17. jūnijs, 1941. gada 14. jūnijs, 1945. gada 8. maijs, 1949. gada 25. marts, 1990. gada 4. maijs, 2004. gada 29. marts, 2004. gada 1. maijs, 2022. gada 24. februāris.

Kāds mans vienaudzis, iespējams, šos datumus vienaldzīgi apskata un pat nesaprot, kas aiz tiem slēpjas. Man, kas no senčiem dzirdējusi, kā nedrīkst par kaut ko runāt, kā nevar iegūt sapņu darbu, kā nevar ceļot, kā veikalā nevar nopirkt labas preces, kā jāuztraucas, vai no Afganistānas dēls pārnāks dzīvs, kā jāizliekas, ka patīk padomju vara… – man šie datumi ir svarīgi.

Man 17. jūnijs ir nepiedodams krievu iebrukums manā tēvzemē, 14. jūnijs un 25. marts brutālas deportācijas, 4. maijs Neatkarības deklarācija, 29. marts droša militāra aizsardzība, 1. maijs Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

24. februāris manas ģimenes un klases atmiņā paliks kā baiļu un neziņas datums. Nepiedodams krievu iebrukums ukraiņu zemē. Vai atkal būs iebrukums arī Latvijā un pēc tam Sibīrija? Vai atkal tie daudzie „nedrīkst”? Vai atkal nāves un sakropļoti likteņi? Vai atkal tautas dvēseles saglabāšanās tikai teātrī, mūzikā un dzejā, un klusos sapņos? Vai atkal karogu un sirdsapziņas maiņa? Vai mūsu klasei var draudēt tas pats, kas 1941. un 1949. gada skolēniem, un mēs varam kļūt par Sibīrijas bērniem? Baisi!

Reiz brīnījos, uzzinājusi, ka kādam manam radiniekam skapī stāv Sibīrijas maiss. Pavisam parasts maiss ar zābaku pāri, zeķēm, veļu, siltu kamzoli, sērkociņiem un vēl šo un to. Viņš to nevienam neļāva aiztikt vai, nedod, Dievs, pavasara tīrīšanas laikā izmest. Un šogad arī es, noskatījusies aizsardzības ministra instrukciju, sakrāmēju savu „Sibīrijas maisu”. Ceru, ka to nekad nevajadzēs izmantot. Un otra liela mana cerība – ka uz krievu zemes plašumiem aizvestie ukraiņu bērni drīz tiks atpakaļ dzimtenē. Un viskarstāk vēlos, lai turpmākos tūkstoš gadus un vēl ilgāk nevienam bērnam nevajadzētu stāstīt savu Sibīrijas stāstu.

Slava Ukrainai! Varoņiem slava! Paldies manas nācijas ļaudīm par 4. maiju un drosmi!

***

Elīza Kurcalte

Vecums: 13 gadu

Pļaviņu vidusskola

Viņu brīvība ir mana brīvība

1949. gads manas ģimenes vēsturē iekrāsots melnos toņos. 1949. gada 25. martā manus vecvecākus izsūtīja uz Amūras apgabalu.

25. marta rītā Madonas apriņķa Kusas pagasta „Lodē” ārā ir ziema. Nakts salto klusumu piepeši pārtrauc zaldātu ielaušanās mājā. Seko pavēle kravāties. Tad brauciens zirga ratos uz pagastmāju, kur tiek sapulcināti visi izsūtāmie. Pēc tam ratos uz Madonas dzelzceļa staciju. Visus sadzen lopu vagonos. Vizmas vecākais brālis Jānis, kuru zaldāti aizturējuši Madonā, atrodas citviet. Vagonā, kurā iedzīta Eglīšu ģimene, ir tumšs un drēgns. Pie sienām – dažas koka lāviņas, kur gulēt. Pie durvīm – spainis vajadzību nokārtošanai. Viens spainis uz 30 cilvēkiem.

Tā sākās 18 dienas garais ceļš uz Tālajiem austrumiem. 8000 kilometru cauri visai Padomju savienībai.

Visi pārtiek no tā, ko paguvuši paņemt līdzi. Kāds kaimiņš paņēmis līdzi 30 litru piena kannu. Pēc kāda laika piens šausmīgi saskābst, bet vienalga šķiet gards. Apstājoties kādā stacijā, vagonā tiek iecelts spainis ar sutinātiem graudiem.

Brauciens turpinās, līdz 12. aprīļa pēcpusdienā vilciens iebrauc Muhino stacijā Šimanovskas rajonā. Vagons, kurā atrodas Eglīšu ģimene, tiek atkabināts. Visi izkāpj. Sibīrijā ziema barga – mīnus 40 grādi. Uz staciju atbraukušie kolhozu priekšsēdētāji noskata sev darbaspēku.

Eglīši nonāk Komūnas sādžā un strādā kolhozā. Sādžā ir japāņu kara laikā celtās, pamestās mājas. Kolhozā sievietes slauc govis un baro teļus, bet vīrieši iet meža darbos. Īsajās, karstajās vasarās Sibīrijas saulē izauga lieli tomāti, sulīgi arbūzi un saldas mellenes, ko savos lauciņos iesēja strādīgie latvieši.

Pēc Staļina nāves bija jāgaida līdz 1957. gadam, kad beidzot pienāca ziņa, ka Eglīšu ģimene ir reabilitēta. Prieks, ka atkal varēs redzēt mājas. Bet vēl viņiem jāgaida, vēl nekur nevar doties, jo jāsakrāj nauda vilciena biļetēm.

Stāsts ir no manas vecmammas Vizmas, kura ir vienīgā dzīvā radiniece no 12 izsūtītajiem. Šis stāsts manī rada nekad nepiedzīvotas skumjas. Skumjas, ka neesmu pazinusi nevienu no pārējiem izsūtītajiem ģimenes locekļiem. Un tomēr manī ir sajūta, ka viņi ir man līdzās. Viņi turpina dzīvot manā sirdī. Un tā tas būs līdz manam pēdējam elpas vilcienam. Es viņus nekad neaizmirsīšu, jo tas, kam viņi izgāja cauri ceļā uz brīvību, parāda, ka brīvība nav par velti. Viņu brīvība ir mana brīvība.

***

Rēzija Romanovska

Vecums: 13 gadu

Druvas vidusskola

Nekur nav tik labi kā mājās

1941. gada 14. jūnijs… Pirmo reizi tika izsūtīti Latvijas iedzīvotāji no Latvijas uz Sibīriju. To bija vairāk nekā 15 400.

Man bija tikai 12 gadi, un todien mūsu mājās ienāca sveši karavīri ar ieročiem un lika sakravāt mantas. Mums nebija ne jausmas, kas notiek, tāpēc es darīju visu, ko mamma lika. Arī mamma nezināja, kāpēc viņi tā dara, vai arī man vienkārši nestāstīja. Vēlāk mēs un daudzi citi cilvēki nonācām pie vilciena vagoniem, tajos visi tikām sadzīti un saspiesti. Mēs nesapratām, kas notiek, bet vēlāk jau bija skaidrs, ka mēs braucam. Uz kurieni, neviens nezināja.

Manuprāt, bija pagājušas vairākas stundas, bet nekas nemainījās. Vienmuļi un dobji klaudzēja vilciena riteņi. Jau no paša sākuma bija saprotams, ka nekas labs nevarētu būt. Pagāja diena, vilciens tikai dažas reizes apstājās, lai cilvēki varētu nokārtoties. Tad otrā diena, joprojām baisi un biedējoši. Tāpat pagāja arī trešā un ceturtā diena.

Piektajā dienā notika pats šausmīgākais, kas, manuprāt, varēja notikt. Nomira kāds mazulis, visticamāk no bada un slāpēm. Tas bija ļoti šokējoši, viņš būtu varējis vēl dzīvot ilgi un ilgi. Tomēr tur vairs neko nevarēja darīt. Kad vilciens apstājās, viņa tuvākie cilvēki izkāpa ārā un apraka viņu, atstāja viņu vienu svešā zemē. Jo ilgāk braucām, jo biežāk kāds bija jāgulda svešajā zemē.

Godīgi sakot, man nav ne jausmas, cik ilgi mēs tā braucām, varbūt nedēļu, varbūt divas, varbūt vairāk… es nezinu. Man liekas, daudzi cilvēki sajuka prātā, vienkārši nevarēja vairs izturēt.

Kādā dienā vilciens apstājās un izlaida mūs ārā, drīzāk piespieda mūs izkāpt. Tur, tur nebija nekā, N-E-K-Ā. Liels, plašs zemes gabals, kaut kādi koki tālumā, neviena cilvēka, neviena kaimiņa, nevienas dzīvības. Kas tā vispār par vietu? Vēlāk no kāda gudra kunga dzirdēju, ka tā ir Sibīrija un ka mēs esam Krievijā.

Protams, kurp gan citur viņi mūs būtu sūtījuši, te, kur ir plaši lauki, meži, ir jāsāk dzīve no jauna. Bet kāpēc? Man pašai ir sava zeme, tik mīļa, tik tuva, tik pazīstama. Vai tad, kad mēs būsim te jau dzīvojuši pietiekami ilgi, vai viņi mūs atkal ieliks vilcienā un aizsūtīs kaut kur tālāk, kur arī nav nekā? Es nezinu. Ja gribēji izdzīvot, bija kaut kas jādara, nevarēji vienkārši sēdēt un gaidīt, kas notiks.

Cilvēki savāca zarus, uzkurināja vairākus ugunskurus. Daži gāja meklēt, vai ir iespējams salasīt kaut kādas zināmas ogas, vai ir kādi dzīvnieki, no kuriem var iegūt gaļu. Citi meklēja materiālus, no kuriem var uztaisīt vietu, kur patverties. Kāds kaut ko atrada, kāds ne.

Visa dzīve bija jāsāk no jauna, pavisam no jauna. Lai nesajuktu prātā, bija jānodarbina prāts un ķermenis. Nākamajās dienās visapkārt notika liela rosība, visi kaut ko meklēja, darīja dažādus darbus. Es palīdzēju mammai atrast ogas vai ēdienu, vēlāk arī noderīgus materiālus. Vīrieši cirta zarus un kokus ar asiem, atrastiem akmeņiem un citām asām lietām. Palēnām sāka slieties mājiņas. Līdz ziemai vajadzēja vietu, kur patverties. Bija dzirdēts, ka ziemas te ir ļoti bargas un nežēlīgas.

Laiks gāja, pienāca ziema un tad pavasaris, tad vasara un atkal rudens, un tā tas turpinājās… Tiklīdz varēja sākt strādāt, cilvēki sāka būvēt vēl mājiņas, sāka strādāt lauku darbus, un tādā veidā attīstījās mūsu ciems. Tā tas notika visu laiku, jau vairākus gadus. Cilvēki pierada pie šīs dzīves, bet sirds un prāts ne mirkli nepārstāja domāt par mājām. Vai būs iespējams atgriezties, vai varēšu vēl kādreiz iegrimt Latvijas pieneņu pļavās?

Pēc šādiem astoņiem gadiem mūsu ciematā atkal piestāja vilciens un no tā izkāpa cilvēki, latvieši. Izrādās, ka tika izsūtīti latvieši no Latvijas uz Sibīriju, atkal tika salauztas un izpostītas tūkstošiem ģimenes. Protams, arī viņi sāka visu savu dzīvi no jauna. Mēs viņiem palīdzējām, jo zinājām, kas viņus sagaida.

Tā dzīvojām vairākus gadus. Vēlāk daži dabūja savas pases un atgriezās Latvijā, tajā skaitā arī es un mana ģimene. Ne visiem bija iespēja atgriezties. Daudzi palika, jo tur jau bija izveidojuši ģimeni, māju, un viņiem bija viss vajadzīgais, lai dzīvotu. Tomēr mēs braucām atpakaļ, jo nekur nav tik labi kā mājās.

READER

June 14, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1.maijs, 1993.g. Rīgā

Sadusmoto sovjetu masu demonstrācija.

Nemontēts video materiāls (Raw footage)

Filmēja Ingvars Leitis

May 1, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1.Maijs, 1989.g. Rīgā.

https://www.youtube.com/watch?v=XdRhwYHufl8

Nemontēts materiāls/Raw footage
Filmēja Ingvars Leitis un Zigurds Strīķis

April 30, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Leģionāri. Godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt

neatkariga.nra.lv


https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/375424-legionari-godu-nevar-atnemt-to-var-tikai-pazaudet

Nu Visvaldis Lācis ir viņsaulē. Gandrīz divus gadus. Viņš aizgāja sirdsredzīgs un apgaismots, ne mirkli nepiekāpdamies uzbāzīgi valdošajam viedoklim par latviešu leģionāru “nepareizību”. Šodien, 16. martā, Visvaldis Lācis noteikti būtu satiekams pie Brīvības pieminekļa, pieminot latviešus, kuri cīnījās pret sarkano mēri.

1998. gadā Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, un tajā tika skaidrota latviešu leģiona dibināšanas vēsture un aizstāvēti leģionāri. Deklarācijā bija arī rakstīts, ka Latvijas pienākums ir “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Taču deklarāciju, kas, starp citu, nav atcelta, mūsu politiskā elite nodevīgi “aizmirsa”.

Kādreizējais Francijas prezidents Šarls de Golls savulaik teica: “Katras tautas diženumu nosaka tas, kā tā izturas pret saviem karu zaudējušajiem karavīriem.” Tas, kā pret latviešu leģionāru piemiņu izturējās Saeimas vairākums, bija un ir pazemojums.

Ne tikai Saeima vien: bijusī valdības vadītāja Laimdota Straujuma (V) 2014. gadā atlaida ministru Eināru Cilinski (NA), kurš – pretēji Straujumas aizliegumam – nolēma piedalīties tradicionālajā leģionāru piemiņas gājienā līdz Brīvības piemineklim. Atlaišanu Straujuma pamatoja ar to, ka “draugi Rietumos” mūs “nesapratīs”, jo uzskatīs, ka tāds pasākums saistāms ar nacisma atdzimšanu Latvijā. Nez kāpēc šī “dziesma” bija vienā toņkārtā ar Krievijas gaudošanu par “nacistiem Latvijā”.

Bet Visvaldim Lācim bija savs sakāmais par šo visu: “Īstenība ir tāda, ka mūsu draugi un arī nedraugi visā pasaulē jau sen zina, ka latviešu leģionāri cīnījās pret komunistisko Krieviju kā lielāko draudu Latvijai un bija gatavi vērsties arī pret nacistisko Vāciju, ja tāda iespēja rastos un būtu nepieciešama Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai.”

Protams, Latvija, kurā bija salīdzinoši neliels iedzīvotāju skaits, ne visai bieži tiek pieminēta pasaules vēsturnieku darbos, kuros ir pētīts Otrais pasaules karš. Taču ir divi amerikāņu vēsturnieki – Benders un Teilors, piecu sējumu autori, kuri pētījuši ieroču SS vienības. No šiem pieciem sējumiem viens ir veltīts latviešu leģionāriem. Abi autori pierādīja vāciešu regulāros melus par latviešiem kā “freiwilligen” (brīvprātīgie). Tādu patiesi nebija daudz. Taču visi – gan brīvprātīgie, gan piespiedu kārtā iesauktie – cīnījās pret sarkanarmiju, no kuras nekādu žēlastību nevarēja gaidīt, jo tā bija okupantu armija. Īsteno okupantu armija.

Un tikai 1946. gada 4. februārī Lielbritānijas Ārlietu ministrija nosūtīja ziņojumu britu bruņoto spēku komandieriem okupētajā Vācijā: “Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem.”

Taču tas viss, protams, nav “interesanti” tiem, kuri uzstāj uz leģionāru piederību nacistiem. Bet šī uzstājība tiek producēta jau gadiem, kamēr mūsu vietējie politikāņi nedara neko vai gandrīz neko, lai šo situāciju mainītu. Īpaši pretīgi šī nedarīšana izskatās tagad, fašistiskās Krievijas izraisītā kara laikā.

Bet tas viss ir tik ierasti. Mēs, protams, pieminējām un pieminēsim leģionārus. Savukārt 16. marta pretnostatīšana 9. maijam ir jau sens kremlinu uzdevums, lai pazemotu un šķeltu latviešus. Taču jebkurš normāli domājošs cilvēks zina, ka 16. marts ir cīņās pret sarkano armiju kritušo latviešu leģionāru piemiņas diena, kamēr 9. maijs pie Pārdaugavas nepareizi nodrāztā zīmuļa ir okupantu orģiju diena.

Iespējams, nepamatoti, tomēr ceru, ka Rīgas dome – varbūt pat sakabē ar LR likumdevējiem un valdību – aizliegs jebkādas 9. maija “uzvaras svētku” aktivitātes pie minētā zīmuļa. Bet, lai spertu šādu soli, protams, ir jābūt drosmei.

“Godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,” teica Visvaldis Lācis. Varbūt, lai saglabātu pēdējās goda paliekas, mūsu valdīkļi beidzot saņemsies drosmi un patiešām to izdarīs, jo orku plātīšanās būtu sevišķi amorāls pasākums, ņemot vērā ārprātīgā Putina asiņaino karu Ukrainā.

March 16, 2022 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atbrīvošanās kustība nāca no tautas

lvportals.lv
https://lvportals.lv/viedokli/336476-atbrivosanas-kustiba-naca-no-tautas-2022?fbclid=IwAR1s9ptVMbyLAtI4bNyaCIy6HD1R3awck2N7UuIjCW4KukA_4sv4hBa88Dg

Raksturojot laiku, kad Gunārs Astra nolasīja savu pēdējo vārdu, rakstāt, ka 1983. gadā padomju drošības struktūras sāka jaunu represiju vilni pret iekšējo opozīciju Latvijā. Kāpēc tieši tad, kāds bija politiskais fons?

Atskatoties uz norisēm Latvijā, mums ir raksturīgi uz tām raudzīties, kā uz kaut ko izolētu, atrautu no ārpasaules, tomēr okupētā Latvija bija dziļi integrēta Padomju Savienības pārvaldes sistēmā. Tas, kas šeit notika, nereti bija saistīts gan ar norisēm Padomju Savienības mērogā, gan arī – starptautisko politiku. Tas redzams arī Gunāra Astras dzīves gājumā, jo abi cietumsodi, ko viņš saņēma, sakrita ar lielu saspīlējumu Padomju Savienības un ASV, Rietumvalstu attiecībās.

1961. gads, kad Kara tribunāls Gunāram Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā par dzimtenes nodevību, sakrīt ar Berlīnes krīzi. Brieda Kubas raķešu krīze. Tolaik Astra pēc savas iniciatīvas jau trīs gadus bija uzturējis ciešus kontaktus ar amerikāņu diplomātiem. Izmeklēšanas materiālos parādās atsauces arī uz spiegošanas motīvu. Astram esot bijis nodoms kļūt par amerikāņu speciālo dienestu aģentu, par ko it kā liecina otrs līdzapsūdzētais cilvēks. Tas ir laiks, kad abas lielvaras faktiski tuvojas jauna pasaules kara – kodolkara – slieksnim.

1983. gadā bija vēl viens ārkārtīgi liels militārais un politiskais saspīlējums starp Padomju Savienību un ASV. Amerikā tobrīd pie varas bija nākusi republikāņu administrācija prezidenta Reigana vadībā, kas uzturēja diezgan agresīvu retoriku par ļaunuma impēriju un daudz ko citu, tas radīja paniku Padomju Savienības vadībā. Ir liecības un pētījumi, ka 1983. gada rudenī tiešām tika gaidīts Rietumu valstu uzbrukums Padomju Savienībai. PSRS gatavojās kodolkaram. Diezgan raksturīgi, ka šādos apstākļos totalitāri režīmi neizbēgami cenšas pastiprināt disciplīnu un neitralizēt visus iekšējos oponentus.

Tā teikt, preventīvi piegriezt skrūves jebkādai iekšējai pretestībai. Tomēr ir zināms, ka Gunārs Astra jau pirms vairākiem gadiem bija saņēmis oficiālu brīdinājumu neturpināt savas darbības. Varbūt tik barga reakcija 1983. gadā tomēr bija negaidīta?

Jāņem vērā arī tas, ka Padomju Savienības mērogā disidentu kustība, ar uzsvaru – disidentu, nevis pretošanās kustība, – bija krietni aktīvāka nekā Latvijā. Represijas pret padomju sistēmas kritiķiem, oponentiem vai pretiniekiem notika gan Krievijā, gan Ukrainā, gan Kaukāzā. 1960. gados un 1970. gadu vidū ārpus Latvijas notika daudz politisko prāvu. Tika represēta Maskavas Helsinku grupa, Ukrainas Helsinku grupa, arī Armēnijas Helsinku grupa.

Latvijā situācija varbūt pat nebija tik asa. Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka Latvijā nebija tāda mēroga intelektuālo līderu kā Andrejs Saharovs un citi. Pie mums pretošanās kustība nāca no sabiedrības vidējo, zemāko slāņu pārstāvju vidus. Tā nāca no tautas, nevis no elites, politiķiem, valstsvīriem vai intelektuāļiem, un tā nebija tik izteikta.

Piemēram, 1970. gadu beigās pēc lietuviešu iniciatīvas tika veidota Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galvenā komiteja. Lai gan VDK šīs organizācijas noformēšanos sekmīgi izjauca, tomēr 1979. gadā radās baltiešu memorands, kuru parakstīja 45 cilvēki. To vidū, šķiet, bija tikai pieci latvieši. Gunārs Astra piedalījās šī memoranda tulkošanā no krievu uz latviešu valodu, kas bija viens no viņa vajāšanas ieganstiem.

Represijas Latvijā lielā mērā bija saistītas arī ar politiskās vadības maiņu Padomju Savienībā. Pēc Leonīda Brežņeva nāves pie varas nāca ilggadējais Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Jurijs Andropovs, kurš uzsāka tādu kā disciplinēšanas kampaņu. Viņš pieprasīja darba disciplīnu, centās ierobežot jebkādu brīvdomību, notika skrūvju pievilkšana visa režīma ietvaros. Protams, tas saistīts arī ar starptautiskās gaisotnes saspīlējuma pieaugumu, Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā. Represijas notika visas Padomju Savienības mērogā un okupēto Latviju skāra relatīvi vēlā fāzē. Es teiktu, ka tobrīd vienkārši bija pienākusi Latvijas kārta.

1961. gadā piespriesto sodu Gunārs Astra izcieta pilnībā, garajos ieslodzījuma gados iepazīstoties ar daudziem padomju režīma pretiniekiem no Baltijas valstīm un dažādām PSRS daļām. Komentāros minat, ka šī pieredze nostiprināja ne tikai viņa antikomunistisko pārliecību, bet arī priekšstatu par fundamentālām atšķirībām starp Baltijas tautu pretošanās kustību un padomju disidentiem. Kāda tā bija?

Baltijas valstu pretošanās kustības cīnītāji, nonākot kontaktā ar Krievijas, Ukrainas vai citu Padomju Savienības republiku disidentiem, sevi identificēja citādi. Gunārs Astra uzsvēra, ka viņš nav disidents. To pašu Gunāra Astras piemiņas konferencē akcentēja viņa cīņas biedrs Bruno Javoišs. Šie cilvēki sevi neuzskatīja par disidentiem, kas tikai kritizē padomju sistēmas un totalitārisma defektus. Viņi noliedza padomju sistēmu kopumā. Kaut ko tādu mēs varētu teikt par Berklavu un nacionālkomunistiem, kas gribēja pārmaiņas režīma ietvaros, nosargājot zināmu okupētās padomju Latvijas autonomiju – ierobežot migrāciju un novērst rusifikāciju –, bet viņu nolūks nebija gāzt padomju okupācijas varu. Pretošanās kustības cīnītāji, savukārt, bija principiālā opozīcijā padomju sistēmai. Viņi uzskatīja, ka mērķis ir nacionāla atbrīvošanās.

Mēs pārāk daudz un vispārīgi runājam par pretošanās kustību, nespējot definēt šī jēdziena saturu. Kur beidzās kurnēšana un sākās protests? Kur beidzās protests un sākās aktīva pretošanās sistēmai? No šāda skatpunkta, manuprāt, to varētu saukt arī par nacionālās atbrīvošanās kustību. Gunārs Astra savā pēdējā vārdā skar jautājumus par latviešu tautas izdzīvošanu, latviešu valodas un identitātes saglabāšanu un Latvijas neatkarības atjaunošanu kā ideālo veidu, lai šos mērķus sasniegtu. Tāpēc nekautrējos lietot mūsdienās nepopulāru vārdu – nacionālists. Pēdējā vārda saturs liecina, ka Gunārs Astra bija latviešu nacionālists. Protams, tur atrodamas atsauces uz cilvēktiesībām un demokrātiju, taču vismaz pēdējā vārdā tas ir pamatojums, kāpēc latviešu tautai pienākas pašnoteikšanās, tiesības atjaunot savu patstāvību un nodrošināt savu izdzīvošanu. Astram galvenais bija tauta, nevis universālas vērtības vai pat valsts.

Vai 1983. gada represiju vilnis sasniedza mērķi vai, gluži otrādi, kļuva par tādu kā palaidējmehānismu tautas atmodai?

Es neredzu tiešu saikni ar tā saucamās Trešās atmodas procesa sākumu. Pēc 1983. gada prāvām sabiedrībā fundamentālas pārmaiņas nesākās, nebija pat viļņošanās.

Par Gunāra Astras pēdējo vārdu ziņoja “Amerikas Balss”, “Radio Brīvā Eiropa”, taču šeit tas ieguva nozīmi tad, kad atmodas process jau bija sācies. Tas notika ar pirmajām lielajām demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, ko rosināja grupa “Helsinki 86”. Tad arvien vairāk cilvēku uzzināja par Gunāru Astru, kurš pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1988. gadā kļuva par vienu no simboliskajām figūrām.

Diemžēl viņš ātri mira. Es personiski ticu teorijai, ka Gunārs Astra tika noindēts, lai gan tam nav nekādu dokumentālu pierādījumu. Ir skaidrs, ka viņam bija potenciāls kļūt par liela mēroga līderi, bet tam nebija lemts notikt. Tomēr arī viņa nāve kļuva par vēl vienu iespēju tautai demonstrēt savu attieksmi pret padomju varu un ticību mērķim, uz kuru ir jāiet, – neatkarīgai Latvijai. Tādā ziņā tas ir svarīgs pagrieziena punkts mūsu vēsturē.

Vai un kāda bija reakcija pēc pēdējā vārda nolasīšanas tepat Latvijā?

Pēc runas nolasīšanas reakcija nebija liela. Tajā brīdī Gunāra Astras pēdējais vārds Latvijas sabiedrībā nebija plaši apspriests un zināms. Tiesas zālē bija vairāki desmiti cilvēku, kuri klausījās viņa pēdējo vārdu, bet sabiedrība par to uzzināja tikai vēlāk no Rietumu radiostaciju pārraidēm. Pēdējais vārds kļuva plašāk zināms pēc tā publicēšanas laikrakstā “Atmoda” 1989. gadā.

Te svarīgi vēlreiz piebilst – Latvijas inteliģence, intelektuālā elite, rakstnieki, mākslinieki un zinātnieki 1983. gadā neuzņēmās ne cīnītāju, ne protestētāju lomu. To uzņēmās sabiedrībā mazpazīstams cilvēks, kurš nāca no vidējiem slāņiem, tāpēc viņa runai uzreiz nebija un nevarēja būt tādas rezonanses, kā tad, ja to būtu paveicis kāds ar slavenāku vārdu. Taču Latvijā pirms atmodas sākuma nebija tādu cilvēku kā Vaclavs Havels vai Andrejs Saharovs.

Esat domājis, kāpēc nebija?

Jautājums laikam ir par to, kā un cik sekmīgi padomju sistēma korumpēja latviešu inteliģenci. Vēl vajadzētu pētīt, arī ar laikabiedru liecībām –, kāds bija ienākumu līmenis Rakstnieku savienības, Mākslinieku savienības biedriem, vadošajiem zinātniekiem dažādos Zinātņu akadēmijas institūtos un augstskolās. Varbūt pietiks piebilst, ka tas krietni pārsniedza vidējā cilvēka ienākumu līmeni. Šiem izcilajiem intelektuāļiem bija pieejami ārzemju komandējumi, radošie nami, kuros rakstīt dzeju vai gleznot, viņiem bija pieejamas sanatorijas, daudz kā tāda, par ko citi varēja tikai sapņot. Latviešu inteliģences korumpēšanas tēma, manuprāt, nākotnē tomēr būtu jāatsedz.

Jūs lietojat vārdu “korupcija”, nevis “kolaborācija”. Tas skan pat vēl sliktāk…

Tas ir viens no kolaborācijas aspektiem. Par kolaborācijas tēmu pēdējā laikā ir daudz rakstījusi vēsturniece Daina Bleiere. Piemēram, Latvijas vēsturnieku komisijas 29. rakstu krājumā publicēts ļoti apjomīgs viņas raksts.1 Tomēr es nevaru pilnībā piekrist kolēģei, ka kolaborācija, kas notiek izdzīvošanas nolūkā, ir akceptējama un pat nepieciešama. Gunārs Astra sava materiālā labuma dēļ negāja ne uz kādu sadarbību ar padomju režīmu – viņš nebija ar mieru stāties Komunistiskajā partijā, pieņemt tās ideoloģiju un atteicās sadarboties ar izmeklētājiem. Viņš nebija ar mieru lūgt apžēlošanu, jo sevi neuzskatīja par vainīgu. Tieši tas viņu padara par simbolu. Viņš bija viens no retajiem, kuram bija tāda stāja.

Lielākā daļa sabiedrības, protams, kaut kādā mērā kolaborēja, bet jautājums ir –, vai cilvēka personiskās materiālās intereses ir pietiekams attaisnojums sadarbībai ar totalitāro okupācijas varu? Vai cilvēkam var pārmest individuālu izvēli gribēt labāk dzīvot? Protams, ka nevar. Bet jautājumu var pavērst citādāk –, vai no viena cilvēka kolaborācijas citiem ir cēlies ļaunums? Runa nav tikai par ieslodzījumu vai izsūtījumu. Bet arī par to, ka aktīvie kolaboracionisti baudīja lielas privilēģijas uz citu cilvēku rēķina. Protams, šāda saruna kaut kādā ziņā var kaitēt politiskajai stabilitātei, kurā mēs vēlamies dzīvot. Tas ir būtisks jautājums plašākai nākotnes diskusijai.

Gunāra Astras rīcība izmeklēšanas un tiesas laikā atšķīrās no citiem apsūdzētajiem. Kā tas izpaudās?

Gunārs Astra bija vienīgais, kurš atteicās izmeklēšanas laikā un pratināšanās atbildēt uz jautājumiem par savu un citu cilvēku rīcību. Viņš nedeva liecības. Viņš izmantoja savas tiesības uz pēdējo vārdu, lai teiktu runu, kurā skaidri postulēja savus politiskos uzskatus un pateica slaveno frāzi, kas iegājusi Latvijas vēsturē. Par ticību tam, ka “šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”. 1970. vai 1980. gados Latvijā to neizdarīja neviens cits.

Kā tiesas zālē, kurā procesu vadīja un uzraudzīja padomju varai lojāli cilvēki, varēja tikt pieļauta šādas runas nolasīšana, kas tika arī ierakstīta mikromagnetafonā?

Tas ir ļoti labs jautājums, jo tad ejam vēl dziļāk sarunā par kolaborāciju un kolaboracionismu. Joprojām ir diezgan grūti savākt informāciju par visiem tiem cilvēkiem, kuri bija iesaistīti Gunāra Astras vajāšanā. Viens no tiem bija tiesnesis Aivars Krūmiņš, kurš viņam piesprieda smago sodu (7 gadus sevišķā režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā), bet vienlaikus arī ļāva pabeigt savu runu.

Par Aivara Krūmiņa dzīves gaitām vēlāk zināms ļoti maz. Informācija tiešām nekur nav pieejama, daudzi cilvēki to ir meklējuši, ieskaitot mani. Vēl 1980. gadu beigās, piecus gadus pēc Gunāra Astras tiesas prāvas, Krūmiņš strādāja par Augstākās Padomes Juridiskās nodaļas vadītāju. Viņš pieļāva, ka Latvijas Nacionālās neatkarības kustība tika reģistrēta kā sabiedriska organizācija un ieguva legālu statusu. Tajā brīdī viņam bija, varētu teikt, pozitīva loma. Vēlāk Aivars Krūmiņš kļuva par Latvijas Republikas tieslietu ministra vietnieku. Īsu brīdi, 1990.—1991. gadā, viņš atradās augstā valsts amatā. Ja mēs salīdzinātu visu šo cilvēku – padomju tiesnešu, prokuroru, tiesas piesēdētāju, VDK izmeklētāju – likteņus, tad, jā, šajā ziņā Aivars Krūmiņš varbūt ir smagi samaksājis par to, ka viņam krita nepateicīgā loma kļūt tieši par Gunāra Astras tiesnesi. Daudzi citi, kas 1983. gada prāvās tiesāja citus cīnītājus, nav saņēmuši tādu nosodījumu. Šī cilvēka karjera, kas sekmīgi sākās Latvijas Republikā, tādā veidā arī, manuprāt, pārtrūka. Vai viņš bija sliktāks par citiem padomju tiesnešiem? Nedomāju. Jā, viņš ir iegājis vēsturē ar savu bargo lēmumu, taču vienlaikus viņš pieļāva Gunāra Astras pēdējo vārdu, lai gan varēja to nedarīt.

Šodien protests pret pastāvošo sistēmu, vismaz vārdos, nav nekas neparasts. Ko jūs teiktu par tiem, kas attiecina Gunāra Astras slavenos vārdus uz pašreizējo situāciju, kad sabiedrība saskaras ar dažādiem ierobežojumiem?

Cilvēki 30 gadus ir dzīvojuši plašas personiskās brīvības apstākļos, tāpēc ir saprotams, ka tās sašaurinājums rada protestu. Turpretī Gunārs Astra bija 30 gadus dzīvojis represīva režīma apstākļos. Tāpēc nevar salīdzināt viņa sacelšanos un pēdējo vārdu tiesā ar protestu un personīga viedokļa paušanu šodien. Viņa risks bija daudz lielāks, nekā jebkādas nepatikšanas šodien.

Neaizmirsīsim, ka Gunārs Astra centās runāt visas tautas vārdā un interesēs. Viņš mēģināja pateikt to, ko citi neuzņēmās. Tas nebija par sevi, savām interesēm, vēlmēm vai materiālo labumu. Savā pēdējā vārdā viņš runā par sāpēm un pazemojumu, kā tiek apspiesta latviešu tauta un valoda. Viņš to nedarīja sevis dēļ. Tur bija klāt ļoti spilgts apzinātas upurēšanās motīvs.

Gunārs Astra pēdējā vārdā sacīja: “Esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt — latvietis.” Vai šajā kontekstā būtu svarīgi pieminēt, ka viņa tēvs pēc tautības nebija latvietis?

Gunāra Astras gadījumā svarīgi ir tas, ka viņš izvēlējās būt par latvieti. Ne tikai tas, ka viņš dzima Rīgā, ka viņa dzimtā valoda bija latviešu valoda, bet arī tas, ka viņš apzināti gribēja būt latvietis. Reizēm dzīvē tā gadās, ka cilvēki, kuriem identitāte ir izvēles jautājums, par to iestājas spēcīgāk nekā citi.

1 Bleiere, D. Collaboration and Resistance: Definitions, Classification and their Application in Research on the Soviet and Nazi Occupations in Latvia. // The impossible resistance: Latvia between two totalitarian regimes. 1940–1991. Symposium of the Commission of the Historians of Latvia. Volume 29. P. 16.—49.

January 6, 2022 Posted by | Vēsture | 1 Comment

%d bloggers like this: