Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ordenis vēl sešiem partizāniem

Ordenis vēl sešiem partizāniem

Aizsardzības ministrija 2016. gada 21. novembrī Kara muzejā rīkoja svinīgu pieņemšanu Latvijas nacionālajiem partizāniem un partizānēm. Uzaicināto vidū bija arī Viestura ordenim toreiz izvirzītie – Jāzeps Logins, kurš apbalvojumu saņēma pērn 18. novembrī, kā arī Domicella Pundure, kurai ordenis tiks šopavasar.

Ordeņu kapituls šā gada 27. martā nolēmis par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Viestura ordeni vairākām militārpersonām, iekšlietu sistēmas darbiniekiem, kā arī sešiem Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, nacionālajiem partizāniem.

“Latvijas Avīze” pagājušā gada 1. novembrī rak­stā “Slavējams solis, kas rada jautājumus” rakstīja, ka Viestura ordeni pērn piešķīra astoņiem nacionālajiem partizāniem, taču citiem atlika gaidīt. Apbalvot ar Viestura ordeni 22 nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, kas ar ieročiem rokās cīnījušies pret padomju okupācijas varu, politiķu, vēsturnieku, žurnālistu un kultūras jomas pārstāvju iniciatīvas grupa rosināja 2017. gada martā.

Bijušajiem nacionālajiem partizāniem tradicionāli piešķir ordeņa V šķiru, kas pēc Valsts apbalvojumu likuma atbilst līmenim no leitnanta līdz kapteinim. Apbalvojamais tiek saukts par ordeņa kavalieri. Ordeni līdzīgi citiem valsts apbalvojumiem tradicionāli pasniedz valsts svētkos 4. maijā un 18. novembrī. 2017. gada 4. maijā to saņēma tikai divi pretošanās kustības dalībnieki – Arvīds Ēriks Blūzmanis un Regīna Tīliba. Ordeņa kapitula pārstāvji tad paskaidroja, ka pārējo lietas vēl jāizskata un nākamā apbalvošanas reize būs 18. novembrī. Tā arī notika, tomēr gaidīto pārdesmit vietā gods pērn valsts svētkos tika izrādīts astoņiem – Antoniņai Braslai, Dzidrai Bukātei, Monvidam Uldim Normundam Eltermanim, Arendam Jānim Lapiņam, Jāzepam Loginam, Pēterim Loginam, Hildai Miezītei, Ernestam Rudzrogam, vēl 12 atstājot aiz svītras. Tagad Ordeņu kapituls lēmis apbalvot vēl sešus nacionālās pretošanās kustības dalībniekus.

Kritēriji, pēc kādiem kapituls apbalvojamos izvēlas, sabiedrībai nav zināmi – pēc nolikuma, Ordeņu kapitula sēdes ir slēgtas un tajās notikušo debašu saturs nav izpaužams. Nacionālo partizānu kustības pētnieks Jānis Vasiļevskis pērn “LA” pauda izbrīnu, kāpēc ārpusē atstātas, piemēram, Mikalīna Supe un Domicella Pundure. 1923. gadā dzimusī Supes kundze, slavenā Latgales mežabrāļu komandiera Pētera Supes māsa, deviņus gadus kopā ar mežabrāļu grupu pavadījusi nelegālā stāvoklī Viļakas apkaimes mežos. Mikalīnu Supi arestēja 1954. gada vasarā un piesprieda 25 gadu ieslodzījumu, tomēr 1961. gadā atbrīvoja. “Politiski neuzticamās” zīmogs viņas dzīvi ietekmēja visus atlikušos padomju okupācijas gadus. Savukārt 1927. gadā dzimusī Domicella Pundure ir vienīgā vēl dzīvā leģendārās Stompaku kaujas dalībniece. Domicella Pundure tagad iekļauta apbalvojamo sarakstā.

Ordeņu kapitula kanc­lere Karina Pētersone “LA” pagājušā gada publikācijā teica: “Darbs vēl nav noslēdzies. No iesniegumiem vien secinājumus izdarīt nevar; vēl jāveic liels izziņas darbs, jāstrādā ar arhīviem, ar organizācijām, pašvaldībām. Mēs turpināsim ļoti rūpīgi pētīt [šo cilvēku biogrāfijas]. Tas nav tik vienkārši. Apbalvojumu piešķir tikai par nopelniem.”

Bruņotās nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, nacionālo partizānu grupu locekļi, kuru apbalvošana ar Viestura ordeni tika rosināta, taču pagaidām vēl nav apstiprināta: Valija Logina, Velta Nikolavska, Mikalīna Supe, Kazimirs Upenieks, Modris Zihmanis, Bruno Zvejnieks.

Kam piešķir Viestura ordeni 

Ar I šķiras Viestura ordeni apbalvos:

* bijušo Amerikas Savienoto Valstu Sauszemes spēku Eiropā komandieri, ģenerālleitnantu Frederiku Bendžaminu Hodžesu.

Ar IV šķiras Viestura ordeni apbalvos:

* Valsts robežsardzes Aviācijas pārvaldes lidojumu un operatīvās vadības nodaļas priekšnieku, majoru Juri Garjānu, Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecības Nacionālās aizsardzības akadēmijas ārvalstu mācību grupas klausītāju, majoru Uldi Gūtmani, Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības departamenta civilmilitārās sadarbības nodaļas vecāko referentu Arni Krišjāni, Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas un kartogrāfijas departamenta vecāko ekspertu, atvaļināto pulkvežleitnantu Aivaru Ratkeviču, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieku, Kriminālpolicijas biroja priekšnieku, pulkvežleitnantu Juri Staļģevicu, Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Personāla pārvaldes vadītāju, pulkvežleitnanti Solvitu Tocs-Macāni, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes biroja priekšnieku, pulkvežleitnantu Daini Voveru.

Ar V šķiras Viestura ordeni apbalvos:

* Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, nacionālo partizānu Ilmāru Adītāju, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes inspektoru, kapteini Kārli Banķieri, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, nacionālo partizānu Evaldu Baumani, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci, nacionālo partizāni Vilmu Biršu, Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku mīnu kuģu eskadras komandieri, kapteiņleitnantu Dmitriju Jankovu, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci, nacionālo partizāni Domicellu Punduri, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieci, nacionālo partizāni Annu Šmidti, Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, nacionālo partizānu Henrihu Vilcānu.

Ar Viestura ordeņa trešās pakāpes goda zīmi apbalvos:

* Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienības štāba sakaru nodaļas vecāko tehniķi, kaprāli Andri Ziemeli.

Kam piešķir Triju Zvaigžņu ordeni 

Ordeņu kapituls šā gada 27. martā nolēmis par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni 35 personām.

Izcilā latviešu vijolniece Baiba Skride saņems III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Foto - Evija Trifanova/LETAIzcilā latviešu vijolniece Baiba Skride saņems III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Foto – Evija Trifanova/LETA

Ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvos:

* ilggadējo valsts, pašvaldības un sabiedrisko darbinieku, biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētāju Andri Bērziņu, vijolnieci Baibu Skridi, bijušo NATO ģenerālsekretāra vietnieku Aleksandru Veršbovu.

Ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvos:

* komponistu Mārtiņu Braunu, Latvijas Olimpiskās vienības sporta ārstu Aldi Cīruli, SIA “Latvijas Mobilais telefons” viceprezidentu tehnoloģiskajos jautājumos, valdes locekli Gunāru Danbergu, komponistu Ēriku Ešenvaldu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta pirmo direktori, ilggadējo Latvijas Būvinženieru savienības valdes locekli Viju Gēmi, Latvijas Nacionālā baleta vadošo baleta solisti, baleta repetitori Viktoriju Jansoni, kontrtenoru Sergeju Jēgeru, bijušo šķēpmetēju, Olimpisko spēļu čempionu šķēpmešanā Daini Kūlu, Latvijas Nacionālā baleta vadošo baleta solistu, horeogrāfu Raimondu Martinovu, operdziedātāju Kārli Miesnieku, Latvijas Nacionālās operas orķestra galveno koncertmeistari, vijolnieci Svetlanu Okuņu, Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Braila raksta nodaļas Braila raksta grāmatu galveno redaktoru Ivaru Ozoliņu, tēlnieci, porcelāna mākslinieci Rimmu Pancehovsku, žurnālisti Veltu Puriņu, gleznotāju Līgu Purmali, arhitektu, sabiedrisko un kultūras darbinieku Vācijas Federatīvajā Republikā, ilggadējo Latviešu–vācbaltu centra “Domus Rigensis” biedru Verneru fon Zengbušu.

Ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvos:

* sabiedrisko darbinieci, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” valdes priekšsēdētāju Guntu Anču, ilggadējo jūrniecības darbinieku, Ventspils brīvostas pārvaldes ostas kapteini, tālbraucēju kapteini Arvīdu Juri Buku, ilggadējo Latvijas Televīzijas žurnālistu Edvīnu Dāvidsonu, ilggadējo volejbola treneri, Rīgas Volejbola skolas jauniešu izlases volejbola treneri Andri Vitautu Kļaviņu, literatūrzinātnieci, SIA “Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja” valdes locekli, direktori Andru Konsti, tekstilmākslinieci, Cēsu aušanas darbnīcas “Vēverīšas” vadītāju Dagniju Kupči, ilggadējo Rīgas Horeogrāfijas skolas klasiskās dejas pedagoģi Indru Lapšinu, ilggadējo triatlona treneri, Daugavpils pilsētas Bērnu un jauniešu centra “Jaunība” triatlona pulciņa skolotāju, Latvijas Triatlona federācijas valdes locekli un treneru padomes vadītāju Anatoliju Levšu, mākslinieku grafiķi un karikatūristu Imantu Melgaili, bijušo šosejas riteņbraucēju, Olimpiskās bronzas medaļas ieguvēju Daini Ozolu, keramiķi Jāni Seikstu, ilggadējo VSIA “Latvijas Nacionālā opera un balets” Biļešu realizācijas daļas vadītāju Elgu Skani, mūzikas pedagogu, kordiriģentu un virsdiriģentu Jāni Dzintaru Sprancmani, tēvu Benediktu, Viļānu Svētā Alberta Lielā Mariāņu klostera priekšnieku, Viļānu, Ostrones, Rikavas un Nagļu draudžu prāvestu Rinaldu Stankēviču, ilggadējo Latvijas Televīzijas žurnālisti Maiju Streiču (Maiju Miglu), ilggadējo Latvijas Televīzijas žurnālisti Mirdzu Tupiņu.

April 18, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Linards Muciņš pievēršas čekas noziegumu pētniecībai

Zvērinātais advokāts Linards Muciņš pievēršas čekas noziegumu pētniecībai

Viss raksts: http://nra.lv/latvija/242528-zverinatais-advokats-linards-mucins-pieversas-cekas-noziegumu-petniecibai.htm

 

Rūta Kalmuka/F64

Kremļa meli un izlocīšanās saistībā ar bijušā Krievijas dubultaģenta Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumu Lielbritānijā – tie ir tikai dabiski Krievijas diplomātiskās valodas izpaudumi, kas mūsdienās neizceļas ar pārlieku smalkumu un pieklājību. Daudz filigrānāka valoda bija britu sūtņa Maskavā Staforda Kripsa un PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova rakstiskajā dialogā 1941. gadā – dažas dienas pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Molotova meli ir smalki kā itāļu baroka mežģīnes – atšķirībā no šodienas Kremļa melu zirgadeķa raupjuma.

Runa ir par daudziem tūkstošiem Ukrainā, konkrēti Ļvovā, nogalināto bijušās Polijas pilsoņu – poļu, ukraiņu u.c. ieslodzīto, kurus pēc vācu iebrukuma čekisti nevēlējās vest līdzi uz austrumiem. Lai būtu mazāk rūpju, izeja bija viena un vienkārša: ieslodzītos nošaut. Līdzīgi zvērību akti notika arī Baltkrievijā, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Bet konkrētā vēstuļu apmaiņa bija par tēmu: Ļvova.

Lūk, ko 11. jūlijā rakstīja Kripss: «Dārgais Molotova kungs! Esmu saņēmis informāciju, saskaņā ar kuru Polijā un Anglijā klīst nopietnas baumas par to, ka, atkāpjoties krievu armijas daļām no Ļvovas, ļoti lielu skaitu poļu politisko gūstekņu, kas it kā atradušies cietumā «Brigitka», nošāvuši krievi, turklāt nošauto vidū bijis daudz Polijas dzīvē pazīstamu cilvēku. Es zinu, ka Jūs varat iedomāties, cik lielu ļaunumu šīs baumas var radīt simpātijām, kuras eksistē starp poļiem un jūsu tautu. Es gribētu praktiski kaut ko darīt, lai apgāztu šīs baumas gan Polijā, gan Londonā. Vai Jūs nebūtu tik laipns un nepiegādātu man nepieciešamos materiālus, iespējams, informācijas veidā – par to, kas notika ar gūstekņiem, kuri atradās šajā cietumā, ja viņi vispār tur bija. Vai arī Jūs atradīsiet kādu praktiskāku veidu pietiekamam atsaukuma pamatam, lai uzreiz sagrautu šīs naidīgās propagandas kaitīgo ietekmi. Patiesi Jūsu – Stafords Kripss.»

Nākamajā dienā Molotovs atbildēja: «Dārgais Kripsa kungs! Sakarā ar informāciju, kas saņemta no Jums (..), paziņoju, ka šīm baumām nav nekāda pamata un tās ir skaidri provokatīvas. Ļvovas cietumos, tostarp cietumā «Brigitka», padomju varas aiziešanas brīdī patiešām atradās kāda daļa ieslodzīto, un starp viņiem ne vairāk kā 150 poļu. Viņi tur bija palikuši tāpēc, ka toreizējos apstākļos nebija nekādu iespēju izvest viņus no cietuma bez draudiem dzīvībai. Bet, kā liecināja speciāla pārbaude, ko veica kompetentas padomju iestādes, neviens ieslodzītais netika pakļauts nedz represijām, nedz netaisnīgai attieksmei. Nav gan izslēgts, ka ar šiem ieslodzītajiem izrēķinājās vācieši, kuri tagad mēģina slēpt savu noziegumu un izplatīt provokatīvas baumas par padomu varas pārstāvjiem. Esmu pārliecināts, ka Jūs man piekritīsiet: kopš Ļvovas pāriešanas vācu rokās padomju varas pārstāvji nevar būt atbildīgi par Ļvovā palikušajiem ieslodzītajiem. Šī atbildība pilnībā jāpārliek uz vācu varas pārstāvjiem. Tieši tāpat esmu pārliecināts, ka Jūs no savas puses atradīsiet nepieciešamās iespējas, lai atmaskotu šos nelietīgos apmelojumus, kas nav nekas cits kā viens no naidīgās vācu fašistiskās propagandas veidiem, par kuru Jūs runājat man adresētajā vēstulē. Ar patiesu cieņu – Vjačeslavs Molotovs.»

Šodien – saruna ar Linardu Muciņu, zvērinātu advokātu un VDK dokumentu izpētes komisijas locekli: par melu anatomiju, par čekistu zvērībām, kuras viņi slēpa melos gan toreiz, gan tagad. Tā kā tuvojas 9. maijs, «uzvaras svētki», ir īstā vieta un laiks atgādināt par okupantu izdarībām, kuru «varonīgais» nimbs neizzudīs nekad.

– Jūs esat pētījis ieslodzīto nošaušanu kara sākumā Liepājas čekas mājā, kas tika dēvēta par «zilo brīnumu». Tādas pašas nošaušanas notika Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē, kā arī Lietuvā, Igaunijā un – kā noskaidrots – arī Ukrainā – Ļvovā un citur.

Pilnu interviju lasiet NRA http://nra.lv/latvija/242528-zverinatais-advokats-linards-mucins-pieversas-cekas-noziegumu-petniecibai.htm

April 18, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vēsturnieki uz “zinātniskās diplomātijas” takas

April 6, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Spiegu spēles Baltijā: Meklējot aģentu Krūmu

KGB un CIA slepenie arhīvi. Spiegu spēles Baltijā: Meklējot aģentu Krūmu

————————————————————————————-

Nesen publicētās LSM dokumentālo rakstu sērijas “CIP arhīvu noslēpumi” un “VDK arhīvu noslēpumi” par specdienestu operācijām Latvijā raisīja negaidītu atskaņu. Otrās sērijas autors, vēsturnieks Zigmārs Turčinskis saņēma vēstuli ar lūgumu palīdzēt noteikt britu izlūkdienesta aģenta identitāti. Viņš 1951.gadā gāja bojā apšaudē ar padomju robežsargiem, mēģinot izkāpt jūras krastā Igaunijā. Zināms bija tikai viņa uzvārds – Kreums. Krums? Krūms?!
Karš ir beidzies tikai tad, kad ir apglabāts pēdējais kritušais karavīrs.

To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Latvijai divdesmitā gadsimtā ir brāzušies pāri tik daudzi kari, ka zemē guļ tūkstošiem pazudušu un nezināmu gan svešu armiju, gan latviešu karavīru. Daudzi latviešu karavīri ir zaudējuši savas dzīvības citās zemēs. Ne visus kritušos izdosies atrast, ne visus – identificēt. Reizēm viņi vairs nav fiziski atrodami, un nākas meklēt tikai informāciju par šiem cilvēkiem, lai to iemūžinātu piemiņas vietās.

Pēc nesenās rakstu sērijas par Aukstā kara spiegu spēlēm Latvijā tika saņemts igauņu novadpētnieka Hugo Tīrsa (Hugo Tõrs) lūgumu palīdzēt noskaidrot viena šāda Igaunijā krituša karavīra, kurš pēc tautības varētu būt bijis latvietis, identitāti.

Kauja Igaunijas piekrastē  1951. gada 2.septembrī

1951. gada 2. septembra naktī Igaunijas ziemeļrietumu piekrastē, nomaļā vietā pie Nīvas ciema, notika kauja starp PSRS Robežapsardzības karaspēku un britu slepenā dienesta SIS sūtīto četru vīru lielo izlūku grupu.

Diemžēl SIS izlūki tika ievilināti lamatās.

Tajā naktī viņiem izsēšanās vietu krastā ar gaismas signāliem rādīja MGB aģents “Mur” – Endels Unts (Endel Unt). Savukārt paredzamajā izsēšanās vietā 6 – 7 kilometru platā krasta joslā bija sakoncentrēti ap 80 padomju robežsardzes karavīri. Izkāpjot liedagā, pret izlūkiem tika pavērsti gaismas prožektori.

Notika apšaude, kuras rezultātā gāja bojā visi četri izlūki –

Lembits Ustels (Lembit Ustel), Aksels Pors (Aksel Por), Frīdrihs Pīlds (Friedrich Põld) un Krums. No padomju puses tika nogalināts robežsardzes posteņa komandieris vecākais leitnants Mihails Kozlovs.

2014. gada septembrī, pateicoties igauņu novadpētniekam Hugo Tīrsam, kaujas vietā tika atklāts piemiņas akmens kritušajiem igauņu izlūkiem. Trīs vārdi un uzvārdi bija zināmi, bet ceturtais piemiņas akmenī iekalts kā Kreums. Esot sastopamas publikācijas, kur viņš minēts kā Krums vai Kreiss. Tātad, trīs dažādi iespējamie varianti – Krums, Kreums un Kreiss. Vārds “Krums” vedināja domāt, ka bojāgājušais varētu būt latvietis Krūms.

Krūma meklējumi

Vienīgā Latvijā pieejamā informācija par Krūmu ir internetā publicētā LPSR KGB 1986. gada 4. februārī sastādītā „Izziņa Nr. 5038 Pēc arhīva lietas „Lursen–S materiāliem (Latvijas PSR KGB operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu 1948. –1954. gadā)”.[1] Tur stāstā par čekas aģenta Vidvuda Šveica iefiltrēšanu Zviedrijā 1948. – 1949. gadā un britu SIS gatavotajā slepenajā misijā braucienam uz okupēto Baltiju, bija teikts:

“Kopā ar “APOGU” kursos mācījās LAUNAGS un igaunis KRŪMS (igauni 1951. gadā izsēdināja Igaunijas piekrastē un apšaudes laikā viņu nogalināja robežsargi).”[2]

Savukārt SAB TSDC arhīvā atradās iepriekšējās publikācijās pieminētās KGB ģenerālmajora Jāņa Lukašēviča piezīmes, kur par Krūmu teikts: “Nošauts uz robežas Ig. krastā nāca pie Šveica.”[3] Tātad pēc čekas ziņām Krūms, Šveics un Launags bija pazīstami. Mulsināja tikai apgalvojums, ka Krūms ir bijis igaunis.

Pateicoties internetā pieejamajiem atslepenotajiem CIA arhīvu materiāliem, šobrīd ir iespējams iepazīties ar informāciju, kāda Rietumos bija par Šveicu un Launagu, un mēģināt tajos atrast arī mistisko Krūmu.

Kādā 1957. gadā tapušā 25 lapušu garā CIA dokumentā tiek iztaujāti latviešu trimdinieki – gan par Vidvudu Šveicu, gan citām pazudušām un Latvijā palikušām personām un to likteņiem. Cita starpā kāds vecākais virsnieks (C.O.) Vašingtonā, iztaujājot CIA aģentu, uzdod jautājumu par Žaņa Krūma likteni.

Aģents to nezina, bet piezīmē, ka Krūms ticis nosūtīts slepenā misijā uz Latviju. Vecākais virsnieks uzskata, ka Ž.K. šādai misijai ir bijis pilnīgi nesagatavots. Aģents piebilst, ka Toronto dzīvojošais Elmārs Šķobe, kuru aģents apciemoja pirms došanās uz Vašingtonu, ir uzdevis tieši tādu pat jautājumu – par Ž. Krūmu.[4] Šķiet, ka abi runātāji – gan vecākais virsnieks, gan aģents ir latvieši. Viņi runā par cilvēku, kurš devies misijā uz okupēto Latviju un pazudis.

Tātad tā nav bijusi CIA, bet gan britu vai zviedru misija. Otrkārt, šī saruna dod virzienu tālākajiem meklējumiem – par Žani Krūmu interesējas Elmārs Šķobe. Viņš bija tas nacionālo partizānu komandieris, kurš 1945. gada 31. oktobrī ar savu 16 vīru lielo grupu zvejnieku laivā spēja pārkļūt pāri Baltijas jūrai uz Zviedrijai piederošo Gotlandes salu. Viens no E. Šķobes līdzbraucējiem bija arī nacionālo partizānu organizētājs Freds Launags.

Tātad tālākie meklējumi jāturpina šajā virzienā.

Par Fredu Launagu CIA arhīvos ir daudz informācijas. Viņš 1945. gadā bija viens no nacionālo partizānu kustības organizētājiem Kurzemes mežos. Lai meklētu palīdzību Rietumos, kopā ar E. Šķobes grupu devās uz Zviedriju. Tur nokļuvis, sadarbojās ar Zviedrijas un Lielbritānijas izlūkdienestiem ar segvārdu “Hāns” (Hahn). 1950. gadā uzsāka sadarbību ar ASV izlūkdienestu, un viņa kriptonīms bij AECOMBARO/1. 1951. gadā kopā ar Leonīdu Brombergu (AECOMBARO/2) tika pārcelts uz Vāciju CIA aģentu apmācībai, bet 1952. gadā kopā ar Brombergu pārcelts uz ASV.

Pēc ierašanās ASV F. Launags CIA sniedza plašu autobiogrāfiju, kurā sīki izklāstīja savu iepriekšējo dzīvi un cilvēkus, ar kuriem viņš bijis kontaktā, tajā skaitā Jāni Krūmu.[5] Par viņu minēts, ka trijatā

– F. Launags, Vidvuds Šveics un Jānis Krūms 1949. gada sākumā mācījušies britu organizētajos izlūku kursos braucienam uz okupēto Baltiju.

Līdz ar to, šī informācija sakrīt ar čekas informāciju par Krūmu. Vienīgi viņš izrādās latvietis, nevis igaunis.

Launags sniedz arī sīkākas ziņas par Jāni Krūmu – apmēram 30 gadus vecs. Dzimis Liepājas apriņķa Kalētu pagastā. Latviešu leģionārs, kurš ievainots kaujās Volhovas frontē.

Pēc Vācijas kapitulācijas devies mežos, lai turpinātu cīņu kā nacionālais partizāns. 1945. gada 31. oktobrī kopā ar E. Šķobes grupu laivā nokļuvis Zviedrijā.

1948. gada 11. oktobrī Zviedrijā ieradās padomju izlūkdienesta aģents “Apogs” – Vidvuds Šveics, kurš uzdevās par Latvijas pretošanās kustības pārstāvi.

1949. gada janvārī briti sāka gatavot aģentu iesūtīšanu Baltijā. Tai gatavojās astoņi vīri – trīs lietuvieši, divi igauņi un trīs latvieši – V. Šveics, F. Launags un J. Krūms.

Taču 1949. gada 30. aprīlī nezināmu iemeslu dēļ uz okupēto Baltiju nosūtīja tikai sešus vīrus. No latviešiem aizbrauca nodevējs V. Šveics, bet F. Launags un J. Krūms palika Zviedrijā. Pēc tam J. Krūms kādu laiku Zviedrijā strādājis par dārznieku un biškopi, bet visu laiku meklējis ceļus, kā atkal nokļūt okupētajā Latvijā, lai turpinātu cīņu. Tik tālu par J. Krūmu ir F. Launaga sniegtā informācija.

Par tālākajiem notikumiem un to iemesliem nav tiešu dokumentālu liecību, izņemot čekas ziņas, ka Krūms “nāca pie Šveica”. Bet ir pietiekoša izpratne par kopējo situāciju spiegu spēlēs.

1949. gada 1. novembrī Kurzemes krastā izsēdināja divus SIS aģentus – Vitoldu Berķi (“Krauju”) un Andreju Galdiņu (“Medni”).

Viņi nekavējoties iepinās padomju pretizlūkošanas izliktajās lamatās, kuras angļiem bija norādījis aģents “Apogs”. 1950. gada 13. maijā čeka abus britu aģentus pārveda uz Kurzemes mežiem un izvietoja viltus partizānu grupā, kura sastāvēja no diviem MGB operatīvajiem darbiniekiem un 5 aģentiem.

Abi britu aģenti čekas teātrim pilnībā noticēja. Rezultātā viņi darbojās padomju pretizlūkošanas kontrolē, un visa rietumos nonākošā informācija bija tikai un vienīgi dezinformācija.

Tā kā 1951. gada 2. septembrī J. Krūmu uz Baltiju sūtīja kopā ar igauņiem, bet ar uzdevumu tikties ar V. Šveicu, var pieņemt, ka J. Krūma uzdevums bija pārbaudīt “mežabrāļu” grupu kurā kopš 1950. gada maija Kurzemes mežos uzturējās abi britu aģenti – “Krauja” un “Mednis”. Varam secināt, ka V. Šveicam briti uzticējās pilnībā, bet par “mežabrāļiem” viņiem bija kaut kādas aizdomas. Tagad mēs zinām, ka tās visas bija padomju pretizlūkošanas lamatas – V. Šveics bija nodevējs un “mežabrāļi” – padomju specaģenti. Iespējams, tieši tāpēc gan J. Krūms, gan igauņi tika likvidēti.

Līdz ar to mums ir izdevies pavērt vēl vienu traģisku lappusi šajās Aukstā kara spiegu spēlēs un atklāt nezināmu cīnītāju, kurš gājis bojā šoreiz Igaunijas piekrastē.

Taču J. Krūma piemiņas iemūžināšanai piemiņas akmenī trūkst vēl dažu sīkāku biogrāfisku datu. Pārbaudot latviešu leģionāru sarakstus, ir atrodams viens Žanis un divi Jāņi Krūmi. Žani nākas atmest, jo viņš kā leģiona virsnieks ir arestēts un tiesāts 1947. gadā. Paliek tātad divi Jāņi Krūmi. Taču abiem ir nepilnīgas biogrāfijas – vienam trūkst gan dzimšanas datuma, gan vietas, bet otram trūkst norādes par dzimšanas vietu.

Tādēļ, izmantojot izdevību, vēlētos aicināt atsaukties kādus Jāņa Krūma radiniekus vai Kalētu puses novadpētniekus, kuri varētu palīdzēt noskaidrot viņa dzimšanas gadu un vietu.

Tad varētu minētās kaujas vietā uzstādītajā piemiņas akmenī iekalt īsto kritušā latviešu karavīra vārdu un dzimšanas datumu.

Lūgums iespējamās ziņas sūtīt uz e-pastu: zigmars.turcinskis@lu.lv

[1] https://www.historia.lv/dokumenti/arhiva-lieta-lursens-s-lpsr-vdk-operativa-spele-ar-anglu-izlukdienestu-no-1948gada-lidz

April 3, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Interesenti čekas maisos atradīs savus paziņas un sabiedrībā zināmus cilvēkus

VDK vēstures pētniece par “čekas maisiem”: interesenti tur atradīs savus paziņas un sabiedrībā zināmus cilvēkus

March 31, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Pēteris Simsons: Sarunas ar PSRS VDK mums izdevās

Pēteris Simsons: Sarunas ar PSRS VDK mums izdevās

Ritums Rozenbergs, Uldis DREIBLATS, NRA

Viss raksts: http://nra.lv/politika/240662-peteris-simsons-sarunas-ar-psrs-vdk-mums-izdevas.htm


 

Neatkarīgajai radās unikāla iespēja vienlaikus iztaujāt Latvijas Republikas Augstākās padomes (AP) deputātu Pēteri Simsonu, kurš vadīja AP Prezidija izveidoto komisiju sarunām ar PSRS VDK par Latvijas PSR VDK likvidāciju, un ilggadējo Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāju Induli Zālīti. Viens otru papildinot, abi stāsta par notikumiem ap čekas maisu pārņemšanu un glabāšanu, kā arī dalās pārdomās par morāles un ētikas aspektiem saistībā ar gaidāmo maisu satura publiskošanu.

– Pēdējais Latvijas PSR VDK priekšnieks ģenerālis Edmunds Johansons savā grāmatā Čekas ģenerāļa piezīmes raksta, ka Pēteris Simsons bija ieinteresēts, lai Latvijas Republika pēc iespējas vairāk saglabātu bijušās PSRS VDK mantu, ieskaitot dokumentus. Viņš arī norāda, ka Pēteris Simsons no visiem AP deputātiem esot bijis viens no vissakarīgākajiem un kompetentākajiem VDK jautājumos. Kā notika mantas, tajā skaitā dokumentu, pārņemšanas process?

Pēteris Simsons: – 1991. gada 24. augustā AP pieņēma lēmumu, ka VDK ir slikta iestāde, tā likvidējama, un nodibināja likvidēšanas procesu uzraugošo komisiju. 27. augustā AP konstatēja, ka, lai šo lēmumu realizētu, ir jāizveido komisija sarunām ar PSRS VDK.

Mani iecēla par šīs komisijas priekšsēdētāju, veikt konkrētu uzdevumu – īstenot sarunas ar PSRS VDK pilnvarotām personām par likvidācijas procedūru, atbilstoši 24. augustā pieņemtajam AP lēmumam. Tajā bija strikti noteikta Latvijas pozīcija. Divas dienas pie Johansona kabinetā mēs ar Maskavas pārstāvjiem diskutējām un jau 29. augustā nonācām pie protokola gala varianta. Lai nerastos priekšstats, ka mums tā vienkārši tur gāja un, kā teikts 1994. gada Saeimas tā dēvētās Mīlberga komisijas slēdzienā, ka esam izdarījuši visu, kā Maskava prasīja, es varu parādīt, kā izskatās mūsu darba dokumenti /rāda protokola projektus ar apjomīgiem Latvijas puses svītrojumiem un apjomīgām iebildēm un papildinājumiem PSRS VDK priekšlikumiem/.

– Ko vēlējās Latvijas Republika, un ko vēlējās PSRS VDK?

– P. S.: – Mūsu nostāja: LPSR VDK likvidējam un paturam sev visu to, ko Maskava nevar pierādīt, ka tas ir PSRS īpašums. Bija runa par bruņojumu, bruņojuma rezervēm, kuras atradās karaspēka daļās; par autotransportu, aprīkotu VDK vajadzībām; kustamo un nekustamo mantu, par visu dokumentāciju – arhīviem, bibliotēku utt. Tas izdevās.

Daļu no LPSR VDK autoparka sadalīja dažādām mūsu aizsardzības struktūrām. Daļu VDK ieroču pēc tam varēja redzēt AP deputāta Andreja Krastiņa kabinetā – sakrautus uz grīdas. Daļa no ieročiem nonāca AP apsardzes dienesta un daļa – Iekšlietu ministrijas rīcībā. Visi nekustamā īpašuma objekti tika sadalīti atbilstoši to pielietojamībai Latvijas valsts iestāžu vajadzībām. Olainē bija divi sakaru pārtveršanas objekti, kurus pirms šīs jezgas VDK veikli nodeva karaspēka daļām. Līdz ar to tiem mēs nevarējām pieķerties klāt. Mēs Maskavai atdevām tikai to, ko viņi ar dokumentiem varēja pierādīt, ka tā ir PSRS manta, kura nodota Latvijas PSR VDK lietošanā. Manas funkcijas līdz ar šo vienošanās protokola parakstīšanu beidzās. Šad tad vēl pilnvaras tika izmantotas saistībā ar VDK arhīvu atgūšanu no Krievijas Federācijas, taču oficiāli šo procedūru uzraudzīja jau cita – Viļa Selecka vadītā – komisija.

– Vai AP deputātu rīcībā bija informācija, ka jau 1990. gadā LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Červinskis organizēja aģentu lietu izvešanu uz Maskavu, izmantojot VDK kurjerpastu?

P. S.: – Neko tamlīdzīgu nezinu. Johansons vienreiz bija pie manis AP un ziņoja par kaut kādām VDK darbībām.

Indulis Zālīte: – Aģentu lietas un kadru personīgās lietas tika izvestas uz Maskavu jau 1987. gadā, jo jau toreiz situācija ar PSRS nākotni kļuva aizvien neskaidrāka. Operatīvie darbinieki atminējās, ka bijis diezgan neērti strādāt, jo dažas lietas viņiem ir uz vietas Rīgā, bet viss pārējais atradies Maskavā. Dokumenti bijuši jāliek speciālās mapēs un jāsūta uz Maskavu.

– Vai pēc 1991. gada augusta puča Maskava jaunajai varai piedāvāja sadarbību drošības jautājumos?

P. S.: – 1991. gada 5. septembrī mēs ar Johansonu bijām Maskavā tieši šā jautājuma dēļ. Tur tika izteikts piedāvājums, ko mēs, baltieši, protams, nepieņēmām.

– Kas tas bija par piedāvājumu?

P. S.: – Lai arī PSRS ir sabrukusi un katra republika ir atsevišķa valsts, tomēr drošības jomā mums varētu būt sadarbība kopēju interešu vārdā – cīņa pret terorismu, kopēja robežapsardze, muita. Šī pozīcija bija pretrunā ar mūsu pozīciju. Mēs tomēr esam patstāvīga valsts, un mēs zinājām, ka mums būs pašiem savas drošības struktūras.

I. Z.: – Johansons Maskavas piedāvājumu diplomātiski noformulēja kā palikšanu vienotā informatīvā telpā. Tas nozīmē, ka Latvija tāpat kā Vācijas Demokrātiskā republika vai Čehoslovākija vāc informāciju un dalās ar to ar saviem sociālisma nometnes brāļiem. Tajā brīdī PSRS VDK vairs neeksistēja. 29. augustā par Krievijas Federācijas drošības iestādes vadītāju tika iecelts /Vadims/ Bakatins. Viņš nāca no iekšlietu sistēmas, nevis no VDK vai kompartijas. Boriss Jeļcins viņu amatā iecēla tādēļ, lai viņš noārdītu PSRS VDK dienestu. Bakatina laiks – tas Latvijai varēja būt iespēju laiks.

– Tajā skaitā, lai Latvija iegūtu arī LPSR VDK arhīvu dokumentus?

P. S.: – Sarunās ar Maskavu viens no strīdus objektiem bija šī LPSR VDK kartotēka un dokumenti. Maskava atsaucās uz Lietuvas pieredzi. Lietuvieši bija likvidējuši visus dokumentus un neko sev nebija paturējuši. Mums vajagot darīt tāpat kā lietuviešiem – mēs iznīcinām kartotēku, un viņi pie sevis iznīcina aģentu lietas, un mēs draudzīgi šķiramies un viens par otru vairs neinteresējamies. Mēs tam nepiekritām.

– Kāpēc?

P. S.: – Mums bija tāda doma, ka šī informācija, kas mums ir – vienalga, vai tā ir pilnīga vai nepilnīga -, mums var noderēt.

– Kuram tāda doma ienāca prātā?

P. S.: – Valdīja pārliecība, ka viss, kas mums ir palicis, ir jāsaglabā nākotnei. Nākamais piedāvājums no viņu puses – to visu noglabājam 75 gadus. Tad radās piedāvājums par īsāku termiņu – uz 35 gadiem. Gala rezultātā vienojāmies, ka mēs to visu saglabājam, neveram vaļā, kamēr abas valstis nav pieņēmušas likumu par slepenās informācijas izmantošanu. Tādējādi šai kartotēkai vajadzēja glabāties Stūra mājā, vienalga aiz kādiem zīmogiem un atslēgām, līdz brīdim, kamēr abām pusēm taptu šis likums. Bet latvju zēni – mani kolēģīši – šo principu pārkāpa, domāju, labu mērķu mudināti (domāta AP deputāta Linarda Muciņa un citu negaidītā ierašanās LPSR VDK ēkā un kartotēku aizvešana uz AP ēku).

– Vai esat pārliecināts, ka labu mērķu vārdā, jebšu tomēr tur varēja būt kādi citi mērķi?

P. S.: – Dzirdējis esmu daudz ko. Ja nevaru pierādīt, nevaru apgalvot. Man ir zināmas aizdomas, ka varbūt dažiem zēniem bija īpašas intereses paskatīties, kas ir tajos maisos. Es pats šo kartotēku neesmu redzējis – ne maisos, ne koferos. Tas nebija manos pienākumos. Jutos apbēdināts, ka ar šo izņemšanu mēs devām pretiniekam casus belli (latīniski – iemesls karam, konfliktam) mums pārmest un pārtraukt attiecības konkrētu jautājumu risināšanā. Saņēmām Bakatina telegrammu ar pārmetumiem.

I. Z.: – Jau pēc divām dienām Gailišs /domāts LPSR VDK 10. daļas priekšnieks Leons Gailišs, kura pienākumos pēc puča ietilpa cita starpā uzraudzīt arī LPSR VDK dokumentus/ uzrakstīja ziņojumu, ka Latvija vienpusēji atnāca pēc kartotēkas un visu aiznesa.

– Vai kartotēkas izņēmēji līdz AP visu izņemto aiznesa pilnībā vai tikai aptuveni 98%?

I. Z.: – Diezgan droši, ka atnesa visus 100%. 1991. gada 28. augustā /Arnolds/ Bērzs, /Linards/ Muciņš un /Valērijs/ Rudāns, bijušais VDK 5. daļas darbinieks, kurš zināja, kur kas Stūra mājā atrodas, aizgāja uz turieni un aizzīmogoja telpas, kur atradās dokumenti, ar diviem dažādiem zīmogiem. Divi maisi ar aģentu kartītēm un divi diplomātu koferi bija apkarināti ar birkām un zīmogiem no vienas vietas. To visu taču ielika seifā, un pie tā pielika Iekšlietu ministrijas apsardzi. Seifu apsargāja arī VDK operatīvais darbinieks. Tas nozīmē, ka bija dubulta apsardze. Pēc trim mēnešiem – 27. novembrī – Muciņš un Bērzs aizbrauca uz Stūra māju un tos divus maisus, kuros alfabētiskā kartotēka bija sadalīta uz pusēm, paņēma. Statistiskā kartotēka jau bija ievietota divos diplomātu čemodānos. Statistiskā kartotēka – tā ir aģentūra, sakārtota pa struktūrvienībām – pirmā, otrā, trešā utt. Kopumā četras vienības – divus maisus un divus diplomāta koferus – atveda uz AP un ielika seifa istabā; to aizzīmogoja ar vairākiem zīmogiem, salipināja matus dažādās vietās un aizslēdza durvis ar divām dažādām atslēgām, kuras glabājās pie diviem dažādiem cilvēkiem, un uzlika Vectirāna /domāts AP apsardzes dienests/ apsardzi.

P. S.: – Nav šaubu par to, ka kartotēka tika noglabāta AP komisiju mājas seifa istabā. Bet mēs to nevaram zināt, vai nebija kāds, kurš apgāja atslēgas, zīmogus, marķējumus, – to mēs nevaram zināt. Šis jautājums nekad nav bijis bez uzmanības.

I. Z.: – Lai tajos maisos kaut ko varētu atrast, to saturs no sākuma bija jāsakārto. Tam vajadzēja vismaz pāris dienas.

P. S.: – Tu pats dzirdēji, ko /AP deputāts Ints/ Cālītis teica. Cālītim darba istaba AP bija tieši pretī seifu istabai. Viņš apgalvoja, ka savām acīm redzējis, ka /Saeimas deputāts Juris/ Dobelis ganījies tajā seifa istabā ilgas stundas vairākas dienas.

I. Z.: – Tas patiesi jājautā Dobelim. Tur bija postenis, tur taču bija arī /Saeimas Apsardzes dienesta priekšnieks Juris/ Vectirāns. Es nezinu, kādās attiecībās bija Dobelis ar Vectirānu.

P. S.: – Draudzīgās attiecībās.

I. Z.: – Bez Vectirāna pie šiem maisiem klāt netiktu. Tas ir skaidrs.

P. S.: – Es ne brīdi neapšaubu Dobeļa patriotismu.

– Kā noritēja čekas maisu nodošana Totalitārisma seku dokumentēšanas centram?

I. Z.: – Tas notika pēkšņi. Tādā situācijā mūs nostādīja AP. Tolaik Pauls Kļaviņš bija dokumentēšanas centra vadītājs. Mēs lūdzām AP atstāt mums pieeju seifa istabai, lai varētu veikt revīziju. Bet nē! Mums pateica – ņemiet un ejiet. Tā kā mēs šādam pavērsienam jau bijām gatavi, pirms tam vienojāmies ar /toreizējo Nacionālo bruņoto spēku komandieri Juri/ Eihmani par vienu militāro objektu Pārdaugavā – bunkuru. Visa mantība no AP bruņotas Zemessardzes pavadībā ar diviem mikroautobusiem RAF tika pārvesta. Mēs pa kluso maisus un koferus ielikām vienā RAF, bet otrā RAF tika sakrauti citi dokumenti. Pirmais RAF pa kluso aizbrauca uz iepriekšminēto vietu Pārdaugavā, otru RAF žurnālisti pamanīja, un tas devās uz citu vietu. Kad vaicāja, kur noglabāti čekas maisi, no mums skanēja atbilde – drošā vietā. Jaunajā vietā sākām visu skaitīt, un līdz otram rītam viss bija saskaitīts. Visi aprakstītie zīmogi bija neskarti. Zīmogu atbilstību pārbaudīja prokuratūras pārstāvji, kuriem šādās lietas bija kompetence.

– Tautā runā, ka, pārnēsājot čekas maisus no vienas vietas uz otru, kaut kas esot izbiris?

I. Z.: – Iznesot mantību no Stūra mājas, bira operatīvo lietu reģistrācijas kartotēka, jo tā bija metāla skapīšos, kurā atvilktnītes bija uz tādām sliedītēm. Kaut kā pavērās sliedīte, kaut kā atvilktne izbrauca ārā, un kaut kas izbira. Nekas traks – čaļi paņēma un atlika visu atpakaļ. Tam nebija nekāda sakara ar aģentūras kartotēku. Līdzīgi notika, nesot no AP ēkas uz transportlīdzekli. Nesot kastīte drusku sašķiebās, un laikam arī kaut kas izbira. Aģentu kartotēka jeb čekas maisi bija parasti kartupeļu maisi – no augšas aizšūti, no apakšas apzīmogoti – divas pekeles. Tie nebija smagi. Katru pie rokas varēja paņemt. Un tad vēl divi diplomātu čemodāni.

– Bet pēc tam taču uzradās kaut kādas aģentu kartīšu kopijas, kuras Pauls Kļaviņš iesniedza parlamenta Mandātu un iesniegumu komisijai. Varam atminēties tā saukto čekas piecīšu lietu?

I. Z.: – Starp tiem bija arī Aivars Kreituss. Viņš lepni paziņoja, ka viņam šo kartīti ir piedāvāts nopirkt. Sākumā summa netika minēta. Tagad Ilga Kreituse teica, ka tie esot bijuši 3000 ASV dolāru. Kurā laikā varēja tādas kartītes nopirkt, man nav skaidrs. Varbūt padomju laikā. Viņam varēja piedāvāt arī viltotas kartītes. 1993. gadā Andrejam Krastiņam tika piespēlētas aptuveni 60 /čekas aģentu/ kartīšu kopijas – nofotografētas uz fotofilmām. Kāds anonīmais zvanītājs pieprasīja tās tūlīt publiskot, citādi Andrejam Krastiņam būšot nepatikšanas. Andrejs Krastiņš tajā pašā vakarā uzstājās televīzijā, parādīja šīs 35 mm filmas un pēc tam tās nodeva dokumentēšanas centram. Mēs to visu pārbaudījām pēc reģistrācijas žurnāliem. Neviena no šīm kartītēm nebija «sistēmas kartīte». Tās visas bija prasmīgi uzzīmētas. Drošības policija veica izmeklēšanu. Viņi noskaidroja, kurš aiz tiem viltojumiem stāvēja. Tie bija acīm redzami viltojumi. Publiski viltojumi parādījās vēl vienu reizi – parādījās kartīte par Aivaru Lembergu, kura arī nebija «sistēmas kartīte», un arī tā neatbilda nekādiem VDK priekšrakstiem.

– No šodienas skatpunkta, kā būtu bijis pareizāk rīkoties ar čekas maisiem: varbūt vajadzēja toreiz krieviem piekrist un tos iznīcināt vai rast kādu citu risinājumu?

P. S.: – Toreiz mēs rīkojāmies pareizi. To materiālu varēja izmantot mūsu valsts drošības interesēs, un tas izrādījās vajadzīgs materiāls. Mans piedāvājums, kas izskanēja arī no parlamenta tribīnes, bija noteikt termiņu, kurā cilvēks, ja viņš jūtas, ka varētu būt šajā materiālā iekšā, var drošības iestādei pieteikties liecināt, un atkarībā no viņa nodarījuma, ja tam nav krimināla rakstura, ja pret viņu nevar kāds celt civilprasību par nodarīto kaitējumu, viņš var iegūt garantiju, ka viņa vārds netiks publiskots. Noteiktu brīdi cilvēks kalpojis tai iekārtai legāli likumīgi. Mums jāizvērtē, vai viņš kādam izdarījis kādu sliktumu, varbūt gluži otrādi – kādu labumu. Diemžēl nezinu, kādēļ likumdevēja vairākuma viedoklis ir tāds, ka šos cilvēkus vajag turēt īsā pavadā un, ej nu sazini, kurā brīdī pavilkt diegus un atgādināt par šo sadarbību /ar čeku/. Šobrīd daudz sarežģītākā situācijā ir tie cilvēki, par kuriem mums nav informācijas; kuru dokumenti ir savlaicīgi aizvesti projām uz Krievijas Federāciju. No turienes viņus var paraustīt jebkurā brīdī. Mēs joprojām neesam oficiāli pateikuši, vai tas, ka cilvēks sadarbojās ar okupācijas varu, ir labi vai slikti. Lielākā daļa no viņiem ir tādi, kuri vienkārši vēlējās dzīvot, sadzīvot, izdzīvot.

– Pēc maisu satura publicēšanas var sekot tiesvedības. Tās palīdzēs noskaidrot patiesību?

I. Z.: – Agrāk cilvēki, kuri vēlējās kandidēt vēlēšanās vai ieņemt valsts amatus, nāca uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru pēc izziņām par to, ir vai nav sadarbojušies ar VDK. Reiz atnāca kāds luterāņu mācītājs. Viņš vēlējās startēt vēlēšanās. Tajā laikā liegumi jau bija atcelti, vajadzēja tikai deklarēt sadarbību. Viņš deputāta kandidāta anketā tā arī uzrakstīja: es sadarbojos ar VDK. Partijas vadītājs viņam prasa: vai tev izziņa ir? Viņš atbild: «Nē, nav, kam man izziņa, es taču zinu, ka sadarbojos.» Mācītājs atnāca pie mums. Mēs izpētījām, ka nekā par viņu nav, un sniedzām viņam attiecīgu izziņu. Viņš saka: «Tā nav taisnība – jābūt!» Sākām atkal meklēt. Izrādījās – jā, savervēts, taču pēc pāris gadiem no aģentiem izslēgts, jo nebija pildījis to, kā dēļ savervēts. Viņš bija savervēts ar mērķi izdarīt izmaiņas garīgā semināra vadībā, jo tuvojās semināra vadības pārvēlēšanas. Ne viņš vien /šo vēlēšanu dēļ/ bija savervēts. Mācītājs, iekarsis cīņā par taisnību, atklāja, ka viņam mājās esot visu VDK adresēto ziņojumu kopijas. Viņi šo lietu jau esot mācītāju kolektīvā pārrunājuši. Lūdzu, lai padalās ar ziņojumu kopijām, kuru mums nav. Viņš vaicāja pēc garantijām, ka tos ziņojumus nenopublicēs avīzē. Es, atsaucoties uz likumu, skaidroju, ka mums nav tiesību izpaust. Tā mēs arī līdz tiem motīviem, kādēļ cilvēks savervējies, netikām. Pie mums pavisam ir nākuši aptuveni trīs tūkstoši cilvēku. Lielākai daļai no viņiem sadarbība ar VDK apstiprinājās. Pirms nākt un skaidroties, šie cilvēki jau zināja, ka viņiem kāda darīšana ar to visu ir bijusi, tikai viņi nezināja, kādā kvalitātē. Citi bija zaudējuši operatīvās iespējas – vai nu palikuši veci, citi sākuši dzert, vai pārcelti uz citu darbavietu un tādējādi zaudējuši operatīvo vidi, un tāpēc no aģentūras svītroti. Lielākā daļa, kuri saņēma apstiprinājumu savai sadarbībai, likumā noteiktos ierobežojumus ievēroja, nekandidēja vēlēšanās un nepretendēja uz amatiem valsts pārvaldē. No tiem aptuveni trīs simti nolēma tiesāties. Cik no šiem trijiem simtiem bija godprātīgas personas, mēs nevaram spriest. Mums jārespektē Latvijas tiesas spriedums.

March 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK datu bāzes ‘Delta’ anonimizēšana apgrūtina pētnieku darbu

VDK datu bāzes ‘Delta’ anonimizēšana apgrūtina pētnieku darbu, secina komisija

VDK datu bāzes 'Delta' anonimizēšana apgrūtina pētnieku darbu, secina komisija

Foto: LETA

Bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) slepenās datu bāzes “Delta”, kuru Satversmes aizsardzības birojs (SAB) digitalizēja pirms nodošanas Latvijas Nacionālajam arhīvam, anonimizēšana tādā mērā, kādā tas darīts līdz šim, apgrūtina pētnieku darbu, otrdien Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā sacīja LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārstāvis Ainārs Bambals.

Viņš Saeimas komisiju informēja, ka zinātnieku komisijas darbs tuvojas noslēgumam. Jau 10. martā komisija rīkojusi konferenci, kurā nosprausti tālākie galvenie punkti. Bambals skaidroja, ka patlaban top komisijas ziņojums, bet tā kā tās locekļi piekļuvi SAB dokumentiem ieguvuši vien 7. februārī, tad “tas viss ir diezgan novēloti”.

Vēl komisija pauda bažas par SAB Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā esošo datu bāzi “Delta”, kas nodota Nacionālajam arhīvam. Datu bāzē esošie dati esot anaonimizēti, bet tas darīts tādā veidā, ka praktiski dati pētniecībā nav izmantojami. Savukārt tas apgrūtina pētniecība.

Datu bāzē esošajiem materiāliem aizklāti ne tikai personu vārdi un uzvārdi, bet arī, piemēram, VDK darbinieku amatu nosaukumi un struktūrvienības. “Pētnieki uz rokas var saņemt anonimizētas izdrukas. Tādi dati pētniecībai rezultātu nedod,” pauda Bambals, piebilstot, ka pētnieki var skatīt VDK darbības veidus un virzienus, un galvenās apsūdzības, bet “patiesībā pētniecība ir apgrūtināta”. Vēlāk gan Bambals piebilda, ka anonimizēšanas veids gan no TSDC puses, gan Nacionālā arhīva puses noticis atbilstoši likumiem.

Bambals, runājot par dokumentu nodošanu Nacionālajam arhīvam, skaidroja, ka 1991. gadā tika pārkāpts provenances princips, līdz ar to izpētes komisijai no 2014. gada bijis diezgan apgrūtinoši dokumentus izmantot, jo tie atradušies gan SAB, gan iekšlietu ministrijā, gan Nacionālajā arhīvā. “Reāli var pētīt, ja dokumenti ir viena saimnieka rokā. Dokumenti visi ar laiku būtu nododami Nacionālajam arhīvam, un tikai tad pētniekiem būtu iespēja pilnvērtīgi pētīt šos dokumentus,” sacīja Bambals.

Pozitīvi zinātnieku komisija vērtē Tieslietu ministrijas spēju atrast finansējumu, lai uzlabotu un atjaunotu datu bāzi.

Komisiju veido 26 zinātnieki, no tiem 13 vēstures un citu zinātņu doktori, kuri kā politiski neatkarīgi vēstures eksperti ieteikti no Latvijas vēstures institūta, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Latvijas Nacionālā arhīva.

Iepriekš Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Maizītis informēja, ka pētnieki izpildījuši likuma prasības, saņēmuši pielaides darbam SAB telpās un parakstījušies par informācijas neizpaušanu, līdz ar to birojs netraucē viņiem veikt izpēti, taču viņu darba rezultāti nav SAB atbildība.

Tāpat ziņots, ka valsts drošības iestādē komisijas pārstāvji zinātnisko darbu veikuši februārī un martā.

Saskaņā ar vienošanos ar valsts drošības iestādi publiski netiks izpausts, kuri komisijas locekļi un citas personas pielaidi saņēmuši, kā arī kādas precīzi darbības notiek drošības iestādes telpās.

Atbilstoši ierobežojumiem, kas noteikti šajās telpās, šobrīd komisijas pārstāvji nepārvieto ārpus valsts drošības iestādes telpām nekāda veida informāciju digitālā formātā un tā plašākai sabiedrībai nebūs pieejama.

Atbilstoši pēdējā laikā publiski paustajām politiķu norādēm īpašu uzmanību pārstāvji velta LPSR VDK aģentu kartotēkām, kā arī uzskaites žurnāliem, kuros reģistrētas šo aģentu lietas.


http://www.delfi.lv/news/national/politics/jaaptur-likumprojekta-par-vdk-dokumentu-publiskosanu-virziba-aicina-cekas-maisu-komisija.d?id=49882505

March 27, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

1988. gada 25. martā. Beidzot ļauj pieminēt deportētos

Viss raksts: http://www.la.lv/1988-gada-25-marta-beidzot-lauj-pieminet-deportetos/

1988. gada 25. martā. Beidzot ļauj pieminēt deportētos

Pirms 30 gadiem Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi legāli varēja pieminēt 1949. gada marta staļinisko deportāciju upurus, dodoties nolikt ziedus pie Mātes Latvijas Brāļu kapos.

Dažas nedēļas pirms tam, 4. martā laikrakstā “Cīņa” pirmo reizi bija publicēts oficiālais toreiz aizvesto skaits – 43 231.

Uz kapiem, pieminēt izsūtītos, kopā ar tautu devās rakstnieki, mākslinieki, komponisti, mūziķi, arhitekti, teātra un kino darbinieki.

Piemiņas pasākumu pirmā iniciēja cilvēktiesību aizsardzības grupa “Helsinki 86” un Juris Vidiņš, kas vēlējās sarīkot mītiņu pie Brīvības pieminekļa, tomēr tā laika Rīgas izpildkomiteja un tautā cienītais Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Jānis Peters panāca, ka galvenie notikumi pārceļas uz gājienu Rīgas ielās un kapiem.

Oficiāli gājiena dalībnieku skaitu lēsa uz 3000, tajā pat laikā ļoti daudzi devās tieši uz Brāļu kapiem. Izvesto pieminētāji turp plūda visu dienu un kopējais piemiņas dienas dalībnieku skaits bija ap 26 tūkstoši.

Milicija sākotnēji neļāva likt ļaudīm ziedus pie Brīvības pieminekļa, bija vairāki aizturētie, taču represīvie orgāni vairs neuzvedās tik agresīvi kā 1987. gada “kalendāra nemieros”.

Bija iestājies zināms apjukums, un pievakarē atcerēties aizvestos ļāva arī pie Brīvības pieminekļa. Līdzīgi notikumi tajā pašā dienā tāpat bija risinājušies Igaunijā. Baltijas, pagaidām vēl padomju, republikas viena pēc otras 1988. gada gaitā pieņēma lēmumu atzīt 1949. gada deportācijas par nelikumīgām.

Pirmā to izdarīja Igaunija, tad Lietuva un oktobrī Latvijas PSR Ministru padome. Kaut piesardzīgi, tomēr sākās diskusijas arī par politiski jūtīgākajām 1941. gada 14. jūnija deportācijām.

March 25, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Bērna zīmējumi stāsta par deportāciju un dzīvi Sibīrijā

Atskats vēsturē: Bērna zīmējumi stāsta par deportāciju un dzīvi Sibīrijā

Atskats vēsturē: Bērna zīmējumi stāsta par deportāciju un dzīvi Sibīrijā

Foto: Latvijas Okupācijas muzeja krājums

Viena no vēsturiskajām liecībām par 1949. gada 25. marta izsūtīšanu ir tobrīd divpadsmit gadus vecās Benitas Plezeres-Eglītes zīmējumi, kas sūtīti no Omskas apgabala Krievijā uz Latviju. Ar bērna acīm ir iemūžināta gan cilvēku sēdināšana lopu vagonos, gan garais ceļš pār Urāliem un izsūtīto ikdienas dzīve tālā sādžā Krievijas stepē.

“1949. gadā mums todien bija pirmā skolas brīvdiena, es mācījos ceturtajā klasē. Bijām priecīgi izgulēties, bet pulksten četros no rīta mūs piecēla ar šautenēm bruņoti vīri. Deva trīsdesmit minūtes laika saģērbties,” tās dienas notikumus sarunā ar portālu “Delfi” atceras Plezere-Eglīte.

Viņas tēvs nācis no Dobeles apriņķa Anneniekiem, kur 205 hektārus lielajā saimniecībā “Tērces” uzauga arī Benita, viņas brālis un māsa. 1949. gada 25. martā Plezeru ģimeni izsūtīja uz Omskas apgabalu kā vienu no lielsaimnieku – “kulaku” – ģimenēm, kurām pirms kara piederēja vairāk nekā 30 hektāru zemes.

“Aizveda mūs uz Bikstu dzelzceļa staciju, salādēja lopu vagonos. Mēs vienā vagonā bijām kādi trīsdesmit. Vienai mammiņai – mūsu kaimiņienei – laikam bija jau 99 gadi. Guļoša jau bija, bet tāpat ienesa. Zīdainīši bija un bērni. Mēs bijām tādi desmit, vienpadsmitgadīgi trīs bērni. Un tēvs ar māti. Vienīgā laime, ka mūs neizšķīra tā kā 1941. gada deportācijās,” atceras sirmā kundze.

Kā uzsver Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājumu glabātāja Taiga Kokneviča, Plezeru ģimenei savā ziņā paveicās, ka tā tika izsūtīta kopā ar tēvu. “Krievijas sabiedrība ir centrēta uz vīrieti. Ja ģimenē ir vīrietis, šo ģimeni vairāk ciena, un izsūtījumā Sibīrijā tai bija lielāka iespēja izdzīvot. Vientuļām mātēm ar bērniem gāja krietni grūtāk. Svarīgi ir tas, ka šajā gadījumā ģimenē strādā divi pieaugušie, gan tēvs, gan māte, kā dēļ tai ir nedaudz vieglāki sadzīves apstākļi,” norāda muzeja pārstāve.

“Divas nedēļas bijām tajā lopu vagonā, tas bija šausmīgi – ne dzert, neko. Tad iedeva ūdeni, kaut kādu zupu. Grūti bija ļoti,” par braucienu uz Omskas apgabalu stāsta Benita Plezere-Eglīte. “Mēs bijām novietoti pie Kazahstānas robežas, kur ir absolūtā stepe – ne ūdeņu, ne koku, ne dārza. Nākamajā dienā jau lika vecākiem iet uz darbu. Tēvam bija jābrauc ar buļļiem. Zirgu nebija. Bija jābrauc tāli kilometri stepē pēc salmiem – lopiem, tie bija tādi vāji, izkāmējuši. Vietējie aizbrauca, atveda kaut ko mazliet, jo tās stepes jau bija ieputinātas, viņi tur nerakās. Bet tie latvieši jau apzinīgi strādāja, atraka sniegu un veda pa diviem reisiem, pārsaluši. Atceros, tēvs atnāca mājās galīgi zils nosalis.”

Plezeru ģimenei paveicies, ka tā nometināta salīdzinoši pārtikušā kolhozā ar vismaz minimālu infrastruktūru. “Mums palaimējās ar to, ka bijām rajona centrā, kur bija vidusskola, – varējām turpināt mācīties. Man ļoti patika mācīties, patika zīmēt. Bet nebija papīra, nebija rakstāmlietu, bet tomēr atradām kaut kādus zīmuļu galiņus, un es sāku pēc atmiņas zīmēt visu etapu – kā no rīta pamodāmies, kā tur bija tās smagās mašīnas un tad vilcieni un Urāli. Un pēc tam jau tā iegājās, ka katru vēstuli, ko sūtījām radiniekiem uz Latviju, vienmēr rakstījām uz kāda zīmējuma. Daudzi no tiem bija saglabājušies,” Plezere-Eglīte stāsta, kā sākusi zīmēt izsūtījumā pieredzēto.

Taujāta, cik viegli bija no izsūtījuma uz Latviju aizsūtīt vēstuli, viņa atceras, ka sākumā tas nebija ļauts: “Mums, izsūtītajiem, nebija tik bīstami kā šeit Latvijā saņēmējiem. Mums Latvijā bija palikušas mammas māsas un tēva māsa, viņa dzīvoja Madonā, mazā pilsētiņā. Tur jau visi bija uzskaitē, un viņu pazemināja darbā. Staļina laiki – baidījās, ka neaizsūta viņu ar’. Tāpēc jau arī neko bieži nerakstījām. Pēc kāda laika gan, tad jau pa laiciņam atsūtīja.”

Pēc septiņiem Sibīrijā pavadītiem gadiem, 1956. gadā, visa ģimene atgriezās Latvijā. Plezeres-Eglītes māte no Sibīrijas atgriezās kā otrās grupas invalīde, arī tēva veselība bija sabojāta. Pēc atgriešanās Latvijā darbu bijis grūtāk atrast tur, kur pie vadības bija latvieši, atceras sirmā kundze: “Kur bija latviešu priekšnieki, tur nekur nevirzīja. Tie visi bija bailīgi. Viena krieviete, galvenā inženiere, teica: “Nē, nu ko tu, es tevi bīdīšu.” Bet tas latvietis bija tiešais priekšnieks, ekonomists, viņš teica – nu, to nē.”

1949. gada 25. martā no Latvijas tika deportēti 42 125 cilvēki. Tās bija 13 248 ģimenes, 11 316 vīrieši, 19 822 sievietes un 10 987 bērni līdz 16 gadu vecumam. Ceļā un izsūtījumā dzimušie bērni – 211. Kopumā tika deportēti 2,2 procenti Latvijas iedzīvotāju. Vēlāk no nometinājuma atbrīvoti 38 902 cilvēki, izsūtījumā miris 5231, par 138 ziņu nav.

March 25, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

L.Muciņš: “Maisos” nekā netrūkst

www.irliepaja.lvirliepaja.lv

Muciņš: “Maisos” nekā netrūkst. Tie ir čekistu un muļķu meli!

Viss raksts: https://www.irliepaja.lv/lv/raksti/liepajnieki/mucins-maisos-neka-netrukst-tie-ir-cekistu-un-mulku-meli/

Zvērināts advokāts, RSU docētājs, liepājnieks Linards Muciņš izpētījis 1940.gada notikumus tā sauktajā Zilajā brīnumā un nesen iekļauts LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijā.

Portāls irliepaja.lv drīzumā publicēs Linarda Muciņa pētījumu par Liepājas Zilo brīnumu*, namu Republikas ielā 19, kurā 1941.gadā čekisti īstenoja zvērīgas slepkavības. Pirms tam – saruna ar pētījuma autoru ne tikai par Zilo brīnumu, bet arī – “čekas maisiem”, kuru izpētes komisijā dažādos statusos viņš darbojies kopš tās izveidošanas, taču nupat kļuvis par pilntiesīgu un oficiālu komisijas locekli.

Šobrīd aktuāla tēma – “čekas maisi”, tāpēc sāksim ar tiem. Kāda tev bija un ir saistība ar tiem?
Kopš februāra esmu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, jo komisija bija nolēmusi sākt ar Liepāju. Pirms tam biju pieaicināts gan kā eksperts, gan kā stipendiāts.

Tu biji arī starp tiem, kas “maisus”, respektīvi VDK aģentu un rezidentu kartotēkas, čekai atņēma. Pastāsti par to!
1991.gadā, kad sākās augusta pučs, mēs ar vēl vienu liepājnieku – vēsturnieku Arnoldu Bērzu – bijām LPSR Augstākās padomes deputāti un mums čekā bija savs aģents. Es gan tobrīd biju Liepājā, bet puča trešajā dienā aizbraucu uz Rīgu un uzrakstīju likumu par čekas likvidēšanu, ko Augstākā padome pieņēma, jo to, ko pirms tam bija uzrakstījis Juris Bojārs, bijušais VDK vecākais leitnants, nepieņēma. Tika izveidotas vairākas komisijas – čekas īpašumu pārņemšanas un citas. Mani pārņemšanas komisijā neiebalsoja – kāds jau bija pacenties. Bet Bērzs tur bija, un, neatceros kura diena tā bija, kad kopā ar ekspertiem aizsoļojām uz čeku. Teicām, ka gribam redzēt kartotēkas. Mums bija pateikts, ka papīru tur ir daudz un interesanti, bet tajos neko nevarēs saprast, ja nedabūs “atslēgu” – kartotēku. Ko līdz, ja tur būs rakstīts – “Krauklis ziņoja…”

Mūs aizveda uz tādām lielām istabām, un tur – atvilktnes, tūkstošiem kartiņu. Tieši tādas kā bibliotēkā.

“Te mums ir tie, kas noņemti no uzskaites, tos mēs vairs neizspiegojam…”

Istaba tāda ap 40 m2, un viena siena visa ar kartotēku. Lielākoties tie bija leģionāri – vairāki desmiti tūkstošu. Kāds tūkstotis kartotēkā bija tādi, kas nebija leģionāri. Taču, ja vajadzēja, jebkurā laikā atkal varēja izvilkt no arhīva ārā.

Strādāja tur kādas piecas, sešas sievietes, kas skatījās – ir vai nav cilvēks tajā kartotēkā, tātad ir vai nav čeka viņu kādreiz izspiegojusi, un deva citiem čekistiem ziņu.

Arhīvā bija tā sauktie “objekti”, cilvēki, kurus čeka agrāk bija izspiegojusi. Mazākā skapī savukārt atradās varbūt kāds tūkstotis kartiņu “šodienas objekti”, kurus uzmanīja un izspiegoja. Tie bija dažādi cilvēki, piemēram, tādi, kas nelikumīgi glabājuši ieročus, jo arī par tiem čeka interesējās.

Šīs telpas durvis mēs aizzīmogojām ar saviem zīmogiem, un prasījām, kur tad ir aģenti? Re, kur, te ir tā istabā, kur glabājās aģentu kartotēka, bet tās tur nav. Kāpēc nav? Tāpēc, ka ir manā seifā, arhīva priekšnieks Gailišs saka. Nu, tad ejam skatīties. Kad priekšnieks atslēdza seifu savā kabinetā, tur iekšā bija divi maisi un divi diplomāti. Katra kartiņa divos eksemplāros – viena kartotēka – 4600 kartiņas – bija alfabētiskā kārtībā, taču kartiņas bija izņemtas no kastītēm un sabērtas divos maisos. Otrā kartotēkā, kas atradās divos diplomātos, arī kartiņas bija saliktas alfabētiskā kārtībā, taču pa VDK iestādēm: Liepājas, Ogres, Daugavpils, Rīgas utt.

Seifu aizslēdzām, ar saviem zīmogiem aizzīmogojām un nolikām savu apsardzi. Čeka nolika savu apsardzi.

1991.gada novembrī aizbraucām uz Stabu ielu otrreiz, mums līdzi bija apbruņoti cilvēki no Augstākās padomes drošības dienesta un Valsts arhīva darbinieki. Kamēr “objektu” kartotēku nesa ārā, lai vestu uz arhīvu, atslēdzām seifu, drošības dienesta darbinieki savāca maisus un diplomātus, un mēs tos aizvedām uz Augstāko padomi, kur man jau bija sagatavota seifa istaba. Tur visu ieslēdzām, aizzīmogojām un nākamajā rītā noziņojām Gorbunovam, ka viss ir pārvests. Viņš, protams, bija nelaimīgs, jo Johansons jau bija paspējis atskriet pasūdzēties.

Vai taisnība, ka maisu pārņemšana notika tā, ka daļu dokumentu varēja izņemt? Bojārs pirms pāris gadiem intervijā teica: “Kad maiss bija Augstākajā padomē, tur izņēma vienas partijas biedrus un varbūt vēl kādus”.

Pēc 1991.gada 20.augusta neviens neko no maisiem ne oficiāli, ne neoficiāli nevarēja izņemt. Laikā no 1991.gada 20. augusta līdz novembrim, kad maisus pārveda uz Augstāko padomi, nekas nepazuda ne čekā, ne Augstākajā padomē, ne citur.

Totalitārisma centrs pārņēma kartotēku, inventarizēja, pārbaudīja katru kartiņu un tās NUMURU – katra kartiņa ir ar numuru, to salīdzināja ar ierakstu speciālā žurnālā un tur norādīto numuru. Saskaņā ar žurnāliem neviena kartiņa netrūka. Nekā netrūka! Tie ir čekas virsnieku, čekas aģentu un muļķu meli!!! Tos izplatīja jau no pirmās dienas, bet VDK kartiņa nav bibliotēkas kartiņa, ko alfabētiskā kārtībā ieliek kartotēkā un kuru tikpat viegli var izņemt, nekonstatējot tās zudumu. VDK kartiņas ir numurētas, kaut arī saliktas alfabētiskā kārtībā, numerācija nodrošina iespēju pārbaudīt katras kartiņas neesamību kartotēkā vai pārpalikumu, salīdzinot ar ierakstiem šo kartiņu hronoloģiskās un numerācijas uzskaites žurnālā.

No kartotēkas čekas darbības laikā oficiāli izņēma tikai tad, ja aģents bija miris, aizbraucis uz citu republiku vai apgabalu, vai pārstājis sadarboties. Piemēram, ja kāds būtu nomiris pirms puča, tad viņa kartiņu čeka oficiāli būtu izņēmusi. Taču ziņas par šo cilvēku palika žurnālā.

Sākot no kuras 1991.gada augusta dienas no maisiem nekas nevarēja pazust?

Nav svarīga ne tā diena, kad aizzīmogoja seifu, ne tā, kad maisus pārveda uz Augstāko padomi! Svarīga ir diena, kad čeka kartotēku sabēra maisos! Man stāstīja, ka todien kādi esot atskrējuši, lai viņu aģentus oficiāli noņem no uzskaites.Bet, kā jau teicu, tā nav bibliotēkas kartiņa, katra ir numurēta un ierakstīta žurnālā. Tāpēc – tiklīdz šīs 4600 kartiņas iebēra maisā, neko vairs nevarēja izmainīt.

Vai pats redzēji kāda aģenta kartiņu?

Nē. Tuvāk par diviem metriem klāt neesmu gājis. Bet daudzi jau ir zināmi – gandrīz katrā preses izdevumā kāds ir nosaukts. Veidemanei uz avīzi bija atnests čekas aģentu saraksts, kuri darbojās kultūras jomā, un viņa to publicēja, tikai aizklāja uzvārdus. Un nevajag aizmirst, ka arī tas aģents, kuru noņēma no uzskaites, jo viņu ievēlēja, piemēram, PSRS vai LPSR Augstākajā padomē, vai viņš kļuva par vadošu partijas darbinieku, tik un tā turpināja būt čekas uzticības persona un viņam bija pienākums ziņot. Tāpat, ja kļuva par Rakstnieku savienības, Zinātņu akadēmijas, Latvijas Universitātes vai citas institūcijas vadītāju… Kuras personas tad te visu laiku sitas pret aģentu publicēšanu?…

Vai, tavuprāt, čekas maisu saturs – uz 1991.gada 20.augustu eksistējošo, reālo, dzīvo čekas aģentu vārdi – jādara zināmi sabiedrībai?
Bez šaubām.

Bet daudzi saka, ka neko sliktu viņi nav darījuši…
Mākslinieki, zinātnieki, tie paši Universitātes rektori, kas visi bijuši čekas aģenti, to saka, bet čekai taču aiz robežas acis nebija, tikai aģenti varēja pastāstīt, ka tam, lūk, patīk meitenes, šim – iedzert, tas strādā kosmosa industrijai, bet šis – ar elektroniku. Un čeka zināja, ko tālāk ar šo cilvēku runāt. Turklāt aģents ne tikai sniedza kaut kādu informāciju, viņam arī čeka deva uzdevumus. Vecu čekistu grāmatās taču varam izlasīt – dakterim dod uzdevumu medicīniskās apskates laikā padomju varas ienaidniekam iespricēt indi…

Kad un kā nonāci pie tēmas par Zilo brīnumu? Vai Zilais brīnums atnāca pie tevis?
Jau bērnībā, mājās biju dzirdējis par to, ka Zilā brīnuma pagrabos krievi nošāvuši cilvēkus, un viens esot izglābies, kas visu redzējis un zina, ka tas nav vācu darbs, kā to tajā laikā “mutiskā daiļradē” mēģināja uzdot.

Veidojoties Tautas frontei Liepājā, pieslēdzos šai lietai. Rīgā Tautas frontei bija tāda vēstures sekcija, ko vadīja profesors Jānis Graudonis, tur es vairākkārt biju aizbraucis. Man prokuratūrā bija pazīstami sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji, kuri nodarbojās ar čekas priekšnieka Alfrēda Novika lietu, ar Litenes represiju lietu. Ar šo lietu izmeklēšanu nodarbojās bijušie liepājnieki sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji Juris Grīnvalds un Viktors Majaušķis. Uz to brīdi jau kaut ko par Zilo brīnumu biju savācis un “Komunistā” un jaunajā Tautas frontes avīzē “Liepājas Vārds” pie Štāla publicējis aprakstu un aicinājumu, lai tie, kas kaut ko zina pastāstīt, atsaucas. Kaut kādā veidā tiku arī klāt vācu laika “Kurzemes Vārdam”, izkopēju rakstus, uz kuriem arī tagad atsaucos, jo tur tomēr ir vispilnīgākā informācija, un kurus toreiz nodevu arī prokuratūrai. Pētot čekas priekšnieka Novika lietu, atradu, ka viņš notiesāts arī par slepkavībām Zilajā brīnumā. Tur gan teikts, ka tikuši nogalināti “ne mazāk kā 16” cilvēki, taču var uzskatīt, ka līdz zināmam galam lieta ir izmeklēta – cik nu pēc tam tos šāvējus varēja atrast, jo lielāko daļu no viņiem vācieši nošāva.

Atradu arī dažas personas, kas kaut ko varēja tieši pastāstīt – sievu kapteinim Kānam, kurš pats gan vēlāk kara laikā bija gājis bojā, bet sieva atcerējās, ko vīrs bija stāstījis. Vēl pāris upuriem sameklēju radiniekus, un beigās atradu arī līdz 1991.gadam vienīgo izdzīvojušo – Ādolfu Dzintarnieku. Pat noorganizēju, ka Rīgas kinostudija viņu nofilmēja. Tiesa, pēc tam nevienā filmā gan šo materiālu neesmu redzējis.

Septiņi no tiem 24, kurus bija paredzēts nošaut, palika nenošauti, bet divi no viņiem izlīda no Zilā brīnuma pagraba ārā nedaudz par ātru, un viņus nošāva vai nu uz ielas vai pagalmā. Arhīvos izskatot visus 1941.gadā vāciešu arestēto sarakstus, kas turēti Liepājas cietumā, “uzpeld” arī šāvēji. Vēstulē, ko cietuma administrācija rakstījusi prokuratūrai, var redzēt gan viņu vārdus, uzvārdus, gan adreses.

Arestēto sarakstos ir arī Dzintarnieks, kurš pirms kara padomju laikā bija milicis, lai gan tika atlaists vai izmests, jo acīmredzot komunistiem nebija derīgs. 1945.gadā viņš nebija notiesāts, bet paņemts ciet tā sauktajā “filtrēšanā” – tas redzams viņa lietā. Tas, ka viņu Zilajā brīnumā nenošāva vai speciāli šāva garām, varbūt bija saistīts ar to, ka viņš bija bijis milicis.

Visas šaušanas PSRS rietumu daļas cietumos, karam sākoties, notika diezgan sinhroni – 22.jūnijā atnāca pavēle nošaut tos, kam iepriekš bija piespriests nāves sods, neskatoties, vai viņš gaida apžēlošanu vai kasāciju. 23. jūnijā bija pavēle par visu cietumnieku evakuāciju, bet jau 24.jūnijā atnāca pavēle, ka jāevakuē tikai politiskie ieslodzītie, kuri ir svarīgi lietu tālākā izmeklēšanā, no kuriem kaut ko var “izsist”. Pārējos, tā kā visi cietumi austrumos ir pārpildīti, pavēlēts nošaut uz vietas. Nevajag aizmirst, ka okupētajā Latvijā un citur bija atsūtīti tieši “sitēji”, tie čekisti, kuri Krievijā ņēma dalību lielajā terorā 1937. – 1939.gadā.

Attiecīgi Rīgas centrālcietumā ar Šustina parakstu divās reizēs nošāva 99 ieslodzītos. Latvijā šāva visur, kur bija cietumi, – arī Rēzeknē, Daugavpilī. Pēc tam šāva arī Igaunijā – Tartu, piemēram. Ļvovā nošāva veselu cietumu – 4000 cilvēku.
Šāva dažreiz pat cietuma pagalmā un turpat arī raka, cerot, ka neatradīs.

Linards Muciņš par “čekas maisu” pārņemšanu LTV “Panorāmai”

*Ieskats pētījumā pērn publicēts portālā delfi.lv, kā arī vienā no “Liepājas Vēstuļu” numuriem, irliepaja.lv pētījumu publicēs pilnībā.

March 22, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: