Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Deputāts Jansons cer, ka pēc čekas maisu publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks

Deputāts Jansons cer, ka pēc “čekas maisu” publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks


Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, intervijā apgalvoja Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata.

Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā.

“Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka,” uzskaitīja Jansons.

Viņš skaidroja, ka tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK.

Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti.

“Sakarā ar “čekas maisiem” sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā,” stāstīja Jansons.

Viņš atzina, ka VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, – “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet “stukaču” nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture, ir pārliecināts Jansons.

Vienlaikus Jansons uzsver, ka personas vārda atrašanās “čekas maisos” pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.

Tāpat viņš piebilda, ka dokumenti, kuros parādās VDK darbinieku un informatoru vārdi, tautība, darba vieta, dalība Kompartijā vai arodbiedrībā netiek aizsargāti ar Personas datu aizsardzības regulu.

Jansons uz jautājumu, vai ar VDK dokumentiem, kas neskar viņu personīgi varēs iepazīties jebkurš, atbildēja, ka aizejot uz Latvijas Nacionālo arhīvu (LNA) pēc 2019.gada 1.maija, būs jāaizpilda iesniegums par vēlmi iepazīties ar VDK informatoru kartotēku, un interesents varēs ar to elektroniski iepazīties.




Jansons paļaujas, ka pēc “čekas maisu” publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks


https://www.facebook.com/lustracijalatvija/posts/1876392202478696?__tn__=K-R

Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, intervijā aģentūrai LETA izteicās Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata. Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Vienlaikus Jansons atzīst, ka personas vārda atrašanās “čekas maisos” pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.
Likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” Saeima pieņēma 1994.gadā. Kāpēc tas netika pilnā mērā realizēts un Saeimai nesen bija jāķeras pie tā grozīšanas?

Likums tika realizēts tādā redakcijā, kādā 1994.gadā tika pieņemts, bet 2014.gadā tika pieņemti šī likuma grozījumi, ar kuriem tika noteikts, ka tiek izveidota starpdisciplināra zinātniskā komisija, kas pēta VDK dokumentus. Komisijai līdz 2018.gada 31.maijam bija jāsniedz informācija Ministru kabinetam, kuram savukārt līdz 31.oktobrim bija jāizstrādā noteikumi par VDK dokumentu pieejamības kārtību. Tā kā Saeima pati ir iestrādājusi likumā kārtību, kādā publiskojami un publicējami VDK dokumenti, pieņemt atsevišķus MK noteikumus nav nepieciešams.

Ko būtisku ar nesen pieņemtajiem grozījumiem Saeima mainīja likumā?

Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā. Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka.

Vai tie ir tā saucamie “čekas ziņotāji”?

Tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK. Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti. Šajā aspektā klasisks piemērs ir vācbaltu jurista Dītriha Andreja Lēbera lieta, kur ļoti skaidri vairākos sējumos ir redzams, kā šis cilvēks, tikko iebraucot Latvijā, tiek izsekots un nepārtraukti novērots, kādus ziņojumus par viņu sniedz VDK informatori. Sākumā tika mēģināts Lēberu iztēlot par ārzemju spiegu, bet tas neizdevās, jo vācbaltietis nenodarbojās ne ar kādu spiegošanu. Lēbers ir zinātnieks un arī Latviju viņš apmeklēja pētnieciskos nolūkos. Tad VDK mēģināja “pāraudzināt” Lēberu, uzspiest viņam padomju juristu un vēsturnieku pasaules uzskatu, lai viņš varētu sadarboties ar VDK un slavēt padomju režīmu. Arī tas neizdevās. Pēc tam VDK Lēbera lietu slēdza, jo atzina to par bezperspektīvu. Lēbera lieta parāda, kā VDK novēroja un izsekoja personas, mēģināja tās iespaidot un savervēt. Tiks publicēti arī iznīcinātāju bataljonu dokumenti. Tas bija Staļina laiks, kad notika aktīva izrēķināšanās ar nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, ar nacionālajiem partizāniem, ko realizēja drošības iestādēm pakļauti iznīcinātāju bataljoni.

Publicējamo dokumentu apjoms ir ļoti liels. Vai lasītāji spēs tajos orientēties?

Būtībā publicējamo VDK materiālu apjoms ir ierobežots konkrētās summās, ko valsts ir piešķīrusi to izpētei. Viena no publicējamo materiālu grupām ir VDK sarakste ar Latvijas Kompartijas Centrālo komiteju (LKP CK), kur ļoti skaidri atklājas šīs sadarbības sistēma. Izlasot to, cilvēki varēs pietiekami skaidri uzzināt, kā strādāja totalitārais režīms padomju okupācijas laikā Latvijā. Ir padomāts par to, lai publicēti tiktu ne tikai pliki dokumenti, bet lai tie tiktu komentēti. Šos komentārus gatavo LNA darbinieki, kuri ir pētījuši padomju okupācijas laika represīvās iestādes un to dokumentus. Pētnieku vidū ir vēstures zinātņu doktors Ainārs Bambals, Gints Zelmenis un citi vēsturnieki, kuriem ir attiecīgā kvalifikācija un iestrādes, kas veiktas Kārļa Kangera vadītajā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā. Nacionālā arhīva interneta vietnē VDK dokumenti tiks publicēti kopā ar paskaidrojumiem.

Vai publikācijā VDK ziņotāju vārdi tiks atklāti pilnībā, vai arī tiks publiskoti tikai viņu pseidonīmi?

Likums nosaka, ka VDK darbinieku, informatoru un ar tās darbību saistīto amatpersonu dati, to skaitā tie, kas norāda uz etnisko izcelsmi, piederību politiskajai organizācijai, arodbiedrībai un reliģisko pārliecību, ir publicējami pilnībā. LNA bez ierobežojuma būs pieejami dokumenti, kas nesatur informāciju par cietušajiem un trešajām personām, kuras nav darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītās amatpersonas. Publicējot dokumentus, kuros minēti darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītās amatpersonas, arhīvam zinātniskajos komentāros un skaidrojumos būs jāsniedz tā rīcībā esošā papildu informācija par personas notiesāšanu vai attaisnojošu spriedumu, vai apsūdzību lietās par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret valsti.

Vai tiem, kas vēlēsies iepazīties ar VDK dokumentiem, kas neskar viņus personīgi, būs jāreģistrējas, jāpamato sava interese?

Aizejot uz LNA pēc 2019.gada 1.maija, būs jāaizpilda iesniegums par vēlmi iepazīties ar VDK informatoru kartotēku, un interesents varēs ar to elektroniski iepazīties. Tas attieksies arī, piemēram, uz VDK darbinieku telefona grāmatu. Dokumenti, kuros parādās VDK darbinieku un informatoru vārdi, tautība, darba vieta, dalība Kompartijā vai arodbiedrībā netiek aizsargāti ar Personas datu aizsardzības regulu. Otrs variants – jau no šā gada decembra būs pieejama VDK informatoru kartotēka internetā. Iepazīties ar to varēs arī no sava datora, autorizējoties Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā. Ar pārējiem VDK dokumentiem, piemēram, operatīvās izstrādes lietām, kurās arī ir sensitīvi dati par personas ģimenes stāvokli, adopciju, veselības stāvokli, pētnieki, norādot motivāciju, varēs iepazīties bez problēmām. Tas ir solis uz priekšu, salīdzinot ar iepriekšējo likumdošanu. Agrāk tika prasīts zinātniskais doktora grāds vai zinātniskās institūcijas pilnvarojums, lai pētnieks varētu iepazīties ar VDK dokumentiem. Šobrīd likums paredz, ka žurnālists, literāts, pētnieks, vienalga – jurists vai vēsturnieks, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs, varēs iepazīties un strādāt ar VDK dokumentiem, kuriem agrāk netika klāt, jo tie glabājās SAB telpās. Tas ir liels solis uz priekšu VDK materiālu pētniecībā, un es ceru, ka pētnieki arī informēs sabiedrību par saviem pētījumu rezultātiem, un sabiedrība uzzinās daudzas lietas par padomju totalitāro režīmu.

Informatoru statistiskajā kartotēkā parādīsies vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki. Kopumā kartotēkā ir apmēram 4800 personas. Katrs interesents, ja vēlēsies, varēs pats iepazīties ar šo sarakstu. Pētnieki jau decembrī varēs sākt detalizēti pētīt VDK ziņotāju un aģentu kartotēku un konfrontēt to ar šo personu pašu stāstīto. Vairāku “čekas maisos” esošo cilvēku stāsti jau ir publiskoti, piemēram, Georga Andrejeva, Inta Cālīša, Valda Atāla, Dzintras Gekas u.c. Likums nosaka, ka atrašanās “čekas maisos” pati par sevi nerada tiesiskas sekas. 1994.gadā noteiktā tiesiskā kārtība, kas paredz, ka sadarbības faktu ar VDK konstatē tikai tiesa, joprojām paliek spēkā. Tas, ka personas vārds atrodas “čekas maisos”, pats par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, to var pierādīt tikai tiesa. Tiks sniegta arī informācija par tām personām, kuras tiesas procesos ir pierādījušas, ka nav sadarbojušās ar VDK, kā arī par tiem padsmit tiesas procesu, kuros viņu sadarbība ar VDK ir pierādīta. Tiks publiskotas apsūdzības konkrētiem aģentiem par darbību Staļina laika periodā, kas celtas par noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, bet šīs personas ir mirušas un nav līdz savai tiesai nodzīvojušas. Būs arī informācija par tiem VDK darbiniekiem, kā Alfons Noviks un citi čekisti, kuri ir notiesāti par noziegumiem pret cilvēci, galvenokārt tās ir deportācijas gan 1941. gan 1949.gadā. VDK darbinieku sarakstā parādīsies informācija, ka šie cilvēki ir notiesāti par noziegumiem pret cilvēci.

VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris ir paudis viedokli, ka likuma 14.pantā noteiktā kārtība padara faktiski neiespējamu sadarbības ar VDK konstatēšanu tiesā, un tas būtu jāsvītro no likuma.

Tas ir diskutējams jautājums. Iespējams, līdz tam kaut kad nākotnē arī nonāksim. Tajā darba posmā, kas šogad bija Saeimā, juridiskas diskusijas par šo jautājumu nebija. Likumā joprojām ir noteikts, ka sadarbības faktu ar VDK var konstatēt tikai tiesa. Iespējams, ka tādi tiesas procesi būs arī sakarā ar VDK dokumentu publicēšanu, bet nedomāju, ka tie būs masveidīgi. Ja mēs parlamentā būtu iestiguši juridiskās diskusijās par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu tiesā, šī likuma grozījumi, 12.Saeimas laikā, visticamāk, netiktu pieņemti. Iespējams, Saeima nākotnē pie šīs problēmas atgriezīsies.

Kāpēc tik ilgi neizdevās pieņemt likuma grozījumus par “čekas maisu” atvēršanu? Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šo likumprojektu divas reizes atmeta Saeimai atpakaļ, Valdis Zatlers teica, ka ir par vēlu pieņemt šādu lēmumu.

Es nevaru izskaidrot, kāpēc Latvijā ar VDK dokumentiem nerīkojās tā kā, piemēram, Lietuvā un Igaunijā. Arī Latvijā varēja rīkoties līdzīgi – noteikt, ka persona, kura savulaik ir sadarbojusies ar VDK, pati var informēt par to, kādos apstākļos “čeka” viņu savervēja, kādus ziņojumus viņš sniedza. Tad valsts viņu aizsargā apdraudējuma gadījumā un viņa vārdu nepublicē. To VDK ziņotāju vārdus, kuri neizgāja lustrāciju, Lietuvā un Igaunijā publicēja. 2017.gada nogalē es runāju ar SAB priekšnieku Jāni Maizīti, vai arī Latvijā būtu iespējama lustrācija. Maizītis apgalvoja, ka “tas viss jau ir nokavēts”. Politiķiem nekas cits neatlika kā gatavot likuma grozījumus, paredzot VDK dokumentu nodošanu Nacionālajam arhīvam un to publicēšanu internetā.

Jāatzīst, ka bija pietiekoši liela drošības dienestu ietekme gan Vīķes-Freibergas, gan Zatlera laikā, kuri bija satraukti par iespēju, ka vienlaikus varētu tikt atklāti arī drošības dienestu informatori, kuri sadarbību bija sākuši jau padomju gados un sadarbojušies arī ar Latvijas Republikas drošības iestādēm, tas varētu likt apšaubīt uzticību valsts drošības iestādēm un būšot grūti nodrošināt informatoru tīklu šodienas Latvijas drošības iestādēm. Šie argumenti, manuprāt, neiztur kritiku, jo nevar salīdzināt demokrātiskas un totalitāras valsts drošības iestādes. Zinot, cik trauslas ir attiecības starp drošības dienestu informatoriem un darbiniekiem, gribu uzsvērt, ka katrs gadījums jāvērtē individuāli. Ne jau bijušo VDK informatoru vārdu publicēšana izsauks neuzticību Latvijas Republikas drošības iestādēm. Tie, kuri gribēs sadarboties, sadarbosies, tie, kas negribēs, nesadarbosies ne par kādu cenu.

Cik, pēc jūsu domām, ticama ir neoficiālā informācija par tiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri padomju gados esot bijuši VDK aģenti?

Sakarā ar “čekas maisiem” sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā. VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, – “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet “stukaču” nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture. Protams, publiskojamajā VDK informatoru sarakstā būs vairāki pazīstami LTF dalībnieku vārdi, bet viņu nebija tik daudz, lai viņi varētu ietekmēt vairāk nekā simts tūkstošus lielo LTF, kurā saplūda daudz un dažādi sabiedrības strāvojumi. Protams, informators varēja sniegt ziņas, varēja ietekmēt kādu nelielu cilvēku loku, bet nevis ietekmēt simtus tūkstošu kustību, kas noveda pie Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas un bija kļuvusi par nekontrolējamu spēku, kuru nevarēja iegrožot ne LKP, ne VDK. Sabiedrības spriedze “čekas maisu” sakarā bija gan pirms lēmuma tos publicēt, gan pēc lēmuma publiskot VDK ziņotāju vārdus. Austrumeiropas pieredze rāda, ka nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši. Lietuvā parunāja par aktiera Donata Baņoņa sadarbību ar VDK, Polijā – par Lehu Valensu, par kura saistību ar komunistisko drošības dienestu bija dažādas versijas, un tas arī viss. Galvenais ir tikt pagātnei pāri un izrunāt visu. Jāpanāk apziņa, ka tādā veidā nekas nevar atkārtoties, un ir jāiet tālāk.

Publicēta: 14.11.2018 01:59
Emīlija Kozule, LETA

November 15, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Diskusija “Noklusēt, aizmirst vai atzīt”

Screenshot_3


“Čekas maisi”, politiķi, garīdznieki un pazīstami Atmodas aktīvisti, kuru vārdi iespējams ir šajos dokumentos, tiesas process par vārda “kolaboracionists” attiecināšanu uz kādu cilvēku – šie un līdzīgi fakti un notikumi pēdējos gados ir nonākuši mediju uzmanības lokā. Tā ir neērta tēma, jo spiež mūs atzīt, ka pagātnē mēs, latvieši, krievi un citi, esam bijuši ne tikai apspiestie un vajātie, esam pretojušies svešai varai, bet arī slavinājuši to un pat nodevuši savus līdzcilvēkus. Vienlaikus daudziem cilvēkiem kompromisi ar sevi nozīmēja iespēju ceļot, strādāt iemīļotā profesijā, pat glābt sevi un tuvākos.

Bet ko nozīmē sadarboties ar totalitāro režīmu? Kur ir robeža starp ētiski pieļaujamo un nepieļaujamo? Kā pavilkt svītru baumām un apsūdzībām? Kāda varētu būt reliģijas loma samierināšanās procesā? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem meklēsim atbildes 22. novembrī 18.00 Anglikāņu baznīcā (Anglikāņu ielā 2a) kopā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci, VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli Solveigu Krūmiņu-Koņkovu, sabiedrisko attiecību speciālistu Jurģi Liepnieku, vēsturnieku Gati Liepiņu un trimdas publicistu Ojāru J. Rozīti. Diskusiju moderēs Sv. Pestītāja anglikāņu draudzes administrātors Ņikita Andrejevs.

Telefons informācijai: +37124429814

November 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ilmārs Knaģis “Ne mēs tos laikus izdomājām“


Ilmārs Knaģis “Ne mēs tos laikus izdomājām“


Ilmārs Knaģis ir leģendārs vīrs, kuram nu jau aprit 92. gadi. Interesanta un vērtīga ir grāmatas pirmā daļa par 20. gs. 30. gadiem Latvijas mazpilsētā Jēkabpilī, par mazā zēna piedzīvojumiem pirmās brīvvalsts laikā. Grāmatas otrā daļa vēsta par Sibīrijas periodu. Trešā nodaļa atgriežas mūsdienās, kad Latvija atkal ir brīva. Ilmārs apraksta savas un likteņbiedru sajūtas, ko papildina ar informāciju par politisko, ekonomisko un kultūras situāciju valstī.
Grāmata būs vērtīgs ieguvums visām paaudzēm. Visi, kas pasūtīs papīra grāmatu, saņems grāmatu arī PDF formātā.


Uz grāmatu fondu

November 14, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Ermanbriks: Mans vārds ir VDK aģentu kartotēkā

Viss raksts: https://apollo.tvnet.lv/6451153/muzikis-ermanbriks-mans-vards-ir-vdk-agentu-kartoteka?utm_medium=social&utm_source=twitter.com

 

Mūziķis Ermanbriks: Mans vārds ir VDK aģentu kartotēkā

Mūzikas žurnālists Aldis Ermanbriks. FOTO: Edijs Pālens/LETA

Īsi pirms savu pilnvaru beigām 12. Saeima pieņēma lēmumu atvērt okupācijas laika atstāto mantojumu – čekas maisus. Jau pēc mēneša internetā būs izlasāmi Latvijā labi pazīstamu zinātnieku, kinorežisoru, žurnālistu un mākslinieku vārdi, par kuriem ir liecības kā Valsts drošības komitejas ziņotājiem 70. un 80. gados, taču iztrūks komentārs par būtiskāko – kāds bija kartotēkā atrodamo aģentu nodarījums un ko viņi ziņoja, vēsta TV3 raidījums Nekā Personīga.


Par VDK vervēšanas metodēm, bailēm un to, kā viņu izpratnē izpaudās šī sadarbošanās, dokumentālajā filmā “Lustrum” stāsta vairākas sabiedrībā zināmas personas. Filmai interviju sniedza arī žurnālists un mūziķis Aldis Ermanbriks, kuru atceras kā padomju gados populārā raidījuma “Varavīksne” veidotāju.

Žurnālista un saksofonista Alda Ermanbrika veidotie mūzikas raidījumi padomju režīmā stingri uzraudzītajā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā bija patīkams izņēmums ar saturu nelutinātajam padomju cilvēkam.

Legāli iegūt rietumu ierakstus tolaik nevarēja. Ermanbriks atrada izeju: viņš izmantoja savus privātos sakarus, lai Latvijas Radio skanētu Šarla Aznavūra balss un skatītāji beidzot iepazītu Rietumvācijā bāzēto grupu Boney M.

No 1971. gada ēterā demonstrētā “Varavīksne” ilgu laiku bija vienīgais Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri iepazīstināja ar jaunākajiem ārzemju videoklipiem.

Mūziķu aprindās Ermanbriku cienīja, un viņš bija ar māksliniekiem kopā koncertos, ierakstos un intervēja savos raidījumos. Čeka viņu vervēja jau 60. gados, lai ziņotu par studiju biedriem dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Otrreiz, kad Ermanbriks apņēma par sievu kāda itāļa meitu, tomēr abas reizes mūzikas žurnālists sadarbību noraidīja.

83. gadā Ermanbriks bija savas karjeras virsotnē. Tagad VDK viņu vervēja trešo reizi. Mūzikas žurnālists neatklāj, kāpēc šoreiz piekrita kontaktiem ar 5. daļas 2. nodaļu, kas novēroja radošo inteliģenci.

“Kauns atzīties, neko sliktu neesmu darījis, bet tieši otrādi. Es atceros grupai “Ornaments” bija paredzēts tāds brauciens, man liekas uz Apvienoto Arābu Emirātiem, un man vienā sarunā prasīja, vai var šo grupu laist, vai kāds no viņiem neaizbēgs, kādi ir viņi, vai viņi ir morāli un politiski nobrieduši, vai viņus var laist,” atceras Ermanbriks.

“Bet es taču nezinu, ko viņi domā, kas viņu galvās ir. Es pat nevaru… es savu galvu nevaru likt ķīlā. Un es domāju, nu labi, nu, ja kāds no viņiem aizbēgs, vai tad man par to kaut kas būs? Protams, ka nebūs. Un es teicu visu to labāko par grupu “Ornaments”, un es teicu – jā, es viņus pazīstu, viņi ir… viņi ir godīgi, pareizi, un tā tālāk, lai viņi aizbrauc,” teic bijušais radio žurnālists.

Otra spilgta epizode VDK sakarā Ermanbrikam saistās ar kādu “Varavīksnē” demonstrētu videoklipu. Lainoela Ričija dziesmas videoversijā kopā ar britu aktrisi Helēnu Mirenu filmējās teātra baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš trupas viesturnejas laikā Kanādā pārbēga un vēlāk dzīvoja ASV.

Ermanbriks stāsta: “Šī dziesma ar visu Barišņikovu ir no tādas pie mums nelabas filmas – “Baltās Naktis”. Aizliegtas, protams. Nu, es biju līdz ar to sagrēkojies pamatīgi un tad mani uzaicināja un es uzrakstīju, un es mazliet biju nosvīdis, un, ko, ko tad man teikt? […] uzrakstīju, ka es visus tos materiālus esmu dabūjis Maskavā, un es zināju, kā ir Maskavā, un kas tur ir, un tur faktiski nekā tāda nav, nebija toreiz,” atminas Ermanbriks.

“Bet es to nozagu no satelītiem. Tallinā tas notika. Videoinženieri  tur no Somijas, savulaik pa gaisu mēs ierakstījām. Ja es būtu atzinies, kur es dabūju, tad šis ceļš būtu noteikti slēgts. Un tas bija nelegāls ceļš, katrā ziņā. Šādā ceļā varēja daudzus dažādus materiālus dabūt no kapitālistiskām valstīm, pa tiešo no interneta. Ne no interneta, bet ar satelīta palīdzību. Tātad, tas būtu ciet un tad arī šis raidījums, tā „Varavīksne“, kuru visi, tik ļoti daudzi skatījās, nu tad arī būtu šo raidījumu jālikvidē.”

Ermanbrika teikto vārdu patiesumu varētu pārbaudīt ar viņa pašrocīgi rakstītajiem ziņojumiem, taču VDK arhīvā to nav. VDK žurnāla izraksts liecina, ka viņa darba un personīgās lietas 90. gada beigās un 91. gada sākumā iznīcinātas. Pēc neoficiālām ziņām, daļa darba lietu tomēr nesadedzināja, bet aizveda uz Krieviju. Aģenta “Māra” ziņoto vēl varētu noprast no operatīvajām lietām daļēji atjaunotajā elektroniskajā datu bāzē Delta , bet arī tur nav ne Ermanbrika ziņotais, ne par viņu rakstītais.

Saglabājusies vienīgi Ermanbrika aģenta uzskaites kartīte. Tajā ir viņa segvārds, Ermanbrika vervētāja Aivara Dombrovska un VDK 5. daļas priekšnieka vietnieka virsnieka Frīdriha Straubes-Strausa vārds. Ermanbriks negrasās sev kaisīt pelnus uz galvas, bet ir pateicīgs, ka savu stāstu var izstāstīt. Viņš apzinās, ka ne visi viņam noticēs.

“Mani tracina visvairāk tas, ka šie aģenti… nu tie bija… tie bija viss… varbūt vismaznozīmīgākie visā šajā Padomju Savienības murgā, kas toreiz bija un kurā mums bija jādzīvo, jo galvenie jau bija šie čekas virsnieki, darbinieki, profesionālie darbinieki, bet atkal, tas jau bija tas zobens, kas cirta galvu, bet roka bija Komunistiskā partija,” teic mūzikas žurnālists.

“Un ikdienā galvenā redaktora vietnieks bija partijas dāma, arī krieviete pēc tautības. Viņa vienmēr mani sunīja, kāpēc tu to dari un teica arī konkrēti – to drīkst rādīt un to nedrīkst rādīt. Un mums bija jāņem arī kaut ko ārā no šiem te raidījumiem pēc tam, kad mēs nodevām skatīšanai,” atceras Ermanbriks.

“Skaidrs, ka to gan es apzinājos, ka tas īsti labi nav. Es nejutos īpaši ne drosmīgs vai kaut kāds. Es  diezgan… biju diezgan nelaimīgs, jo bija grūti, šo ikdienas kritiku no šiem partijas darbiniekiem… tie, kas vadīja, faktiski… šo ideoloģisko darbu… to bija diezgan grūti izturēt, jo tā bija nervu slodze.”

80. gadu beigās Ermanbrika pārstāvētā Rīgas skaņu ierakstu Studija izdeva plati un kaseti “Dziesmas brīvai Latvijai”. Tajā uz vāka bija Brīvības piemineklis un ierakstā dzirdamas līdz šim aizliegtas dziesmas, tajā skaitā brīvās Latvijas valsts himna.

Viņš stāsta, ka 80. gadu beigās aģentūras loma bija mazinājusies, vajadzīgo informāciju partija un čeka ieguva no tādām organizācijām kā rakstnieku un komponistu savienības, kurām bija ievērojama loma atmodas procesos.

Ermanbriks nebaidās no ģimenes nosodījuma, jo ar viņiem sen izrunājies. Viņš iedrošina citus aģentus stāstīt par neērto, bet piedzīvoto Latvijas vēsturi – vēsta TV3 raidījums Nekā Personīga.

November 12, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Palmira Lāce katru gadu piemin Masļenkos kritušos robežsargus

Aizmirst nedrīkst. Palmira Lāce katru gadu piemin Masļenkos kritušos robežsargus

Katru gadu 17.jūnijā bijusī politiķe Palmira Lāce organizē braucienu uz Aizgāršas robežpunktu Goliševā. Kopā ar domubiedriem viņa ved ozollapu vainagus, lai pieminētu 1940.gadā naktī no 14. uz 15.jūniju Masļenkos nogalinātos. Tonakt padomju NKVD uzbruka Latvijas robežsardzei, nošāva trīs robežsargus un divas civilpersonas, kā arī nodedzināja sardzes ēku. Tagad Masļenkiem vairs nevar piekļūt, jo šī vieta atrodas Krievijā. Vistuvāk ir Goliševa, bet Ludzas upe plūst garām kādreizējai Masļenku sardzei, tādēl straumē iemestie piemiņas vainagi aizpeld līdz traģēdijas vietai.

Ir auksta februāra diena, kad LTV dokumentālās filmas “Sargāj’ savu tēvu zemi” veidotājus Lāce uzņem savās mājās Durbes novadā. Silti smaržo malkas krāsns. Pie tās aizmidzis balts runcis gluži kā no Kārļa Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas.” Uz palodzes binoklis, ar kuru Palmira pa istabas logu vēro gulbjus uz aizsalušā ezera. Tur neviena netraucēti atpūšas desmitiem gulbju. Reiz viņa saskaitījusi pat 120 putnus! Bet uz galda vēstures grāmatas. Arī tantes, dzejnieces Broņislavas Mārtuževas, reiz Ziemassvētkos sūtīta apsveikuma kartīte.

Pēc dzejas rindu nolasīšanas Palmira piebilst: “Viņai ļoti patika, ka es braucu uz robežu un pieminu robežsargus. Viņi sargāja mūsu robežu. Es pazinu robežsargu Jāni Birzi. Mēs 1992. – 1993.gadā vēl braucām, un tad viņš rādīja visas tās robežsargu mītņu vietas. Es atceros, kā vienu vakaru mēs sēdējām ezera krastā. Viņš 18 gadus bijis izsūtījumā Noriļskā, un viņš stāstīja, kā tas bija. 1940.gadā robežsargi redzēja, kā krievi ienāk. Robežsargi nomīnēja robežu, bet viņiem piezvanīja un pateica, ka ir jāatmīnē. Viņi atmīnēja, nodziedāja himnu un raudāja.”

Palmiras kundze rāda fotogrāfijas, kas atsauc atmiņā 1990.gada 23.augustu. Todien viņa kopā ar domubiedriem pirmo reizi aizbrauca uz Masļenkiem. Pēdējos pāris kilometrus līdz kādreizējam robežpunktam 80 cilvēku devās krusta gājienā. Sievietes bija tautastērpos un ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Traģēdijas vietā uzstādīja lielu ozolkoka krustu.

Palmira Lāce stāsta: “Braucām uz Šmaiļiem, un tad mēs satikām vienu krievu tanti un onkuli. Kad viņi ieraudzīja mūs tautas tērpos, viņi teica: “Mi vas 50 ļet ždaļi. (*Mēs jūs 50 gadus gaidījām).”

“Es tai tantei teicu, ka mums ir liels krusts un ka man ir doma krustu ierakt vietā, kur robežsargi bija nošauti; kur salikti gulēja. Tad viņa mums izstāstīja, kur. Viņa, tolaik jauna meitene, bija aizgājusi un redzējusi, ka tajā vietā viņi, nošautie, gulēja. Mēs tur krustu uzlikām. Mans kolēģis Jānis Lasmanis un viņam vēl kāds palīdzēja, es neatceros uzvārdu, uztaisīja lielu ozolkoka krustu. No Šmaiļiem līdz Masļenkiem mēs gājām kājām, jo es tā biju iedomājusies, ka tas būs krusta ceļš. Vīri lielo krustu nesa uz pleciem no Šmaiļiem līdz Masļenkiem. Tad mēs to ierakām. Arī tie krievu čekisti jau bija klāt,” stāsta Lāce.

“Mēs noskaitījām tēvreizi un himnu nodziedājām. Apraudājāmies. Mācītājs Miķelsons iesvētīja krustu. Un pēc tam braucām uz Abreni. Tā tante Šmaiļos vēl stāstīja, ka tad, kad nocirta to krustu, viņa esot raudājusi. Padomju gados visas baznīcas Krievijas pierobežā bija iznīcinātas, un tās vietējās tantes bija gājušas un Dievu lūgušas pie tā  krusta. Tik mēnesi vien viņas dabūja Dievu palūgt pie krusta. Ticīgiem cilvēkiem tas kaut ko nozīmēja,” stāsta Lāce.

Kā stāsta Palmira, atceres brīdi Masļenkos un Abrenē uzmanīja krievu miliči, kuri pēc piemiņas brīža pavēlēja visiem sakāpt autobusos un pavadīja līdz pat Viļakai. Mēnesi vēlāk, tā pašā 1990.gada septembrī, Lāce vēlreiz aizbrauca uz Masļenkiem un ieraudzīja, ka krusts ir nocirsts un sadedzināts. Pāri palikušo koka gabalu viņa aizveda uz Latvijas Okupācijas muzeju.Palmira: “..mēs iebraucām Šmaiļos pie Annas tantes. Viņa teica, ka viens šoferis bija pazaudējis tiesības dzērumā, un viņam pateica – ja viņš to krustu nocirtīs, viņš dabūs tās tiesības atpakaļ. Un tad viņš to krustu bija nocirtis. Mēs, protams, pārdzīvojām, ka tā noticis. 1990. gada 5.oktobrī mēs, 10 cilvēki, vēl aizbraucām uz Masļenkiem. Sakopām, sastādījām rozes ap krusta vietu. 1992.gadā, kad Latvijā vēl bija Krievijas karaspēks un vēl viss nebija brīvs, izdomāju, ka kaut kā ir jāgodina robežsargi. Izdomāju, ka braukšu uz Goliševu, jo tur Ludzas upe tek garām un arī Masļenkiem tā garām tek. Piezvanīju Maijai Cālītei. Teicu, ka vienai pašai ne īpaši omulīgi braukt, jo tur vēl nebija robežpunkts iekārtots,” saka Lāce.

“Aizbraucām abas. Iebridām upē. Cālīte spēlēja kokli un nodziedāja tautas dziesmas robežsargiem par godu. Vainagu ielaidām. Tad nodomāju, ka tā mēs varētu pieminēt katru gadu. Jo, ja mēs katru gadu tā darīsim, tad jaunā paaudze neaizmirsīs tos robežsargus. Man ir šausmīgas dusmas. Visi saka, ka mēs nepretojāmies (*padomju karaspēkam iebrūkot 1940. gadā). Nu kā tad nepretojās? Mūsu robežsargi gāja pretī viņiem un krita. To nedrīkst tā novienkāršot, sakot, ka nepretojās. Viņi ir jāpiemin, un mēs katru gadu braucam.”

 

Katru gadu 17. jūnijā, dienā, kad PSRS okupēja Latviju, Palmira Lāce kopā ar leģionāriem, nacionālajiem partizāniem, jaunsargiem, draugiem, bērniem un mazbērniem brauc uz Latvijas robežu. Arī šogad. Ap dienas vidu Goliševā pie Aizgāršas robežkontroles punkta pieripoja autobuss un vieglie auto. No bagāžniekiem tika izceltas rudzu vārpas un margrietiņas no Latvijas laukiem un ozollapu vainagi.

Palmira Lāce  apģērbusi balto Abrenes tautas tērpu. Starp atbraucējiem arī Aija Cālīte. Viņas kokle un tautas dziesmas atkal plūdīs pāri upei, aiz kuras rokas stiepiena attālumā jau ir Krievija. Pieminēt robežsargus atbrauca arī ievērojamā disidente Lidija Doroņina-Lasmane. Mācītāji, Nacionālo karavīru biedrības un Ordeņa brālības pārstāvji. Aizgāršas baltais un aprīkotais robežpunkts kontrastē ar otrā pusē redzamo. Latvijas puse sakopta. Krievijas pusē ēkas nav. No meža rēgojas vien robežstabs ar Krievijas ģerboni. Uz Krieviju ved tilts, bet tas ir slēgts.

Piemiņas brīža dalībniekus sagaidīja Aizgāršas robežkontroles punkta priekšnieks Edgars Rancāns, un visi devās pāri ziedošai pļavai uz upmalu. Soļi bija jāsper uzmanīgi, lai neuzkāptu uz “pēdu joslas” – uzartas un nolīdzinātas zemes joslas uz valsts robežas, lai robežsargi var redzēt vai no pretējās puses Latvijā nav ienācis kāds robežpārkāpējs. Robežsargi sagādājuši krēslus, lai cilvēki varētu apsēsties upmalā. Vēsturnieks Ainārs Bambāls atgādināja par 1940. gada 15. jūnija rītausmā notikušo uzbrukumu Latvijas robežsargiem. Mācītāji Guntis Kalme un Andris Vasiļevskis noturēja svētbrīdi. Bet Palmira Lāce runāja par dzimtenes mīlestību. Viņa apņēmusies rīkot piemiņas brīžus Aizgāršā tik ilgi, cik spēs.

“Tā kā mūžs iet uz norietu, es domāju, ka  piesaistīšu jauniešus. Man mazmeitas ar vainagiem bija un citi bērni. Būs tā, kā Dievs ir paredzējis. Un Dievs ir paredzējis mums būt brīviem. Un ir jāgrib būt brīviem, jo brīvība nav pati par sevi saprotama lieta. Tā ir kā trausls zieds, kas ir jākopj un par kuru jārūpējas. Ja mēs to nedarīsim, tad kas to darīs mūsu vietā? Esmu centusies saglabāt šo tradīciju, un es to nodošu jaunajai paaudzei, lai mēs tos robežsargus nekad neaizmirstam. To, kas bijis, nedrīkst aizmirst,” intervijā LTV filmēšanas grupai uzsvēra bijusī deputāte un Masļenku krusta akcijas iniciatore.

Ilgstošā sausuma dēļ Ludzas upe šovasar ir maza un sekla. Upei pa vidu stiepjas Latvijas un Krievijas robeža, kuru šķērsot nedrīkst. Tāpēc tālu brist nevarēja. Robežsargi Krievijas pusē nebija redzami. Taču nevienam nebija šaubu, ka otrā pusē netrūkst acu, kas vēro notiekošo pie upes. Lai vainagi iekļūtu straumē un aizpeldētu līdz Masļenkiem, Palmira, nesaudzējot tautas tērpu un veselību, brida dzestrajā ūdenī. Skanot dziesmai, vainagi rāmi peldēja aizvien tālāk un tālāk, un drīz tie bija jau Krievijas pusē.

LTV dokumentālās filmas “Sargāj’ savu tēvu zemi” pirmizrāde 16.novembrī plkst.21.15. Filmas autori: režisore Dace Slavinska, žurnāliste Judīte Čunka, operatori Uvis Burjāns un Armands Rudzītis.

November 10, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Spriedze, čekas maisus neatverot, tikai pieaugtu

12. Saeima neilgi pirms tās pilnvaru beigām pieņēma ilgi muļļāto likumu par tā saukto čekas maisu atvēršanu. Kā tiks organizēta to satura publiskošana un skaidrošana, vai nesāksies raganu medības, vai tieši otrādi – tiks sperts solis uz priekšu nācijas apziņas un piedošanas virzienā, Neatkarīgā sarunājās ar Latvijas Nacionālā arhīva (turpmāk – Arhīva) ekspertu, vēstures doktoru un čekas maisu zinātniskās izpētes komisijas pētnieku Aināru Bambalu un vēsturnieku, likumprojekta Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu izstrādes vadītāju, Saeimas deputātu Ritvaru Jansonu (Nacionālā apvienība).


Neatkarīgā: – Likums paģēr līdz šā gada beigām Arhīva mājaslapā publicēt aģentu kartotēkas, kuras Arhīvam nodos Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Kā tas notiks, un vai pirmos datus sabiedrība ieraudzīs internetā jau pirms Ziemassvētkiem?

Ainārs Bambals: – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) skenē kartotēkas, ko līdz 3. decembrim pdf formātā nodos Arhīvam, kuram līdz gada beigām kartotēka jāpublisko. Pie tā strādā darba grupa, mūsu IT speciālisti, un, domāju, publicēsim, kā to prasa likums, līdz 31. decembrim.

Ritvars Jansons: – TSDC atrodas vairākas kartotēkas – gan informatoru, gan VDK ārštata darbinieku kartītes, gan VDK 1988. gada telefongrāmatas. Tiks arī publicēti Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (KP CK) 101. fonda jeb kompartijas vadošās institūcijas lietu apraksti, lai parādītu šīs institūcijas saikni ar VDK, bet šie dokumenti tiks publiskoti no 2019. gada 1. maija.

November 9, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Gints Grūbe: ”Lustrum” ir stipras nācijas psihoterapija simtgadē

Anda Burve-Rozīte 

Gints Grūbe: ”Lustrum” ir stipras nācijas psihoterapija simtgadē

Gints Grūbe vienā no agrākās čekas kamerām.

 


Kad pirms četriem gadiem režisors Gints Grūbe kopā ar pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica žurnālisti Sanitu Jembergu sāka veidot filmu Lustrum, viņam bija pārliecība, ka Saeima nenonāks līdz lēmumam par čekas maisu publiskošanu. Intervijā Ir Grūbe atklāj, ka vēlējās sarežģīto un, pēc viņa domām, politiski ietekmēto procesu dokumentēt, dodot vārdu Atmodas līderiem, radošajai inteliģencei un VDK virsniekiem, vērtējot to kā stipras nācijas psihoterapiju. Dokumentālās filmas Lustrum pirmizrāde notiek 8.novembrī kinofestivālā Lielais Kristaps, pēcāk tā būs redzama kinoteātros visā Latvijā.


Cik gadu tev bija, kad sākās Atmodas process?
Četrpadsmit, piecpadsmit. Gāju vidusskolā. Bet attiecībā uz notikumiem, ar kuriem sākas filmas stāsts – augusta puču, varu pateikt pavisam konkrēti: man ir astoņpadsmit gadu, esmu tobrīd tikko iestājies Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē. Manas klasesbiedrenes brālis strādā laikrakstā Atmoda. Kāds viņu kolēģis iet atvaļinājumā un man piedāvā 1991.gada augustā viņu aizvietot.

Mans pirmais darba mēnesis bija laiks, kad sākās augusta pučs. Bija skaidrs, ka visi notikumi var pavērsties savādāk. Mani vecāki bija diezgan pārbijušies par to, kur strādāju tajā brīdī. Es, kā jau astoņpadsmit gadīgs jaunietis, kā tāds Bertoluči sapņotājs, ne par ko nebiju pārbijies. Man pēc tam bieži bija sapnis – tulkoju to baiļu kontekstā – ka es pavisam konkrēti apcietinu Rubiku. Tieši, kā dokumentālajos kadros no arhīva, kas tagad redzami Lustrum.

Kad vēlāk studēju politoloģiju, mana pētniecības tēma bija Politiskā kultūra pārejas laika sabiedrībās, postkomunistiskais reģions. Es beidzu ar šo tēmu nodarboties brīdī, kad likās, tēma vairs nav aktuāla. Tas bija laiks, kad [Alvis] Hermanis pateica, ka Latvija pārvēsrtusies par garlaicīgo Dāniju. Tad man arī likās, ka sabiedriskos notikumus šeit vairs nav iespējams analizēt ar postkomunistiskiem argumentiem, postkomunistiskām vērtībām, ka mūsu sociālā dzīve, mūsu vērtību maiņa ir notikusi neatgriezeniski un mēs esam vesternizēta demokrātija. Laba vai slikta, bet esam.

Bija kādi konkrēti apstākļi Latvijas politikā, kas lika tev tā domāt?
Man likās, ka politika kļuvusi par samērā garlaicīgu, prognozējamu. Jā, bija ekonomiskā krīze, bet tie šķita iekšpolitiski procesi, kas ir risināmi. Pēc Latvijas iestāšanās ES, NATO bija sajūta, ka integrējamies eiroatlantiskajās struktūrās un nekas mūsu skaisto integrāciju neapturēs. Tad sākās procesi Polijā, Ungārijā – populisma vilnis. Tas iezīmējās arī Latvijā. Tas nenāk no Donalda Trampa, kā nereti domājam. Saknes, kāpēc tā augsne ir dzīva, ir tieši postsovjetiskajā pagātnē. Ar to iespējams operēt, no vienas puses, ar antikomunistiskiem saukļiem un argumentiem, bet no otras – apelējot pie cilvēku instinktiem attiecībā uz komunistisko pagātni. Tajā brīdī es sapratu, ka tēma ir būtiska un nenotikušais lustrācijas process vēl aizvien svarīgs.

Kad Saeima 2014.gadā pieņēma lēmumu sākt VDK arhīvu izpēti un to, ka 2018.gadā šie arhīvi, iespējams, tiks publicēti, es tam neticēju. Tāpēc nolēmu metodiski vākt kopā, arhivēt, kā šis jautājums tiek risināts un muļļāts. Mana intuīcija bija pareiza: redzēju, kā vēsturnieku komisijai neļauj  strādāt – nedod naudu, maina atbildību. To var norakstīt uz politisko rutīnu, ltaču bija redzams, ka tas ir politiski ietekmēts process.

Komisijas atbildību procesa vilcināšanā tu redzi?
Kaut kādā ziņā, jā. Esmu par to, ka šādai komisijai nebija jābeidz darbs, bet tas ir nākamais jautājums. Es negaidīju, ka Saeimā tiks pieņemts lēmums par arhīvu publiskošanu, manuprāt, šādu lēmumu noteica vēlēšanu situācija. Tam ir divas sliktas blaknes. Proti, mums nebūs institūcijas, kas dos kontekstu, kad tiks palaisti publicēšanai 4000 cilvēku vārdi. Ja nebūs institūcijas, kas analizē, reflektē, iedod kontekstu, mēs varam nonākt ļoti netīrā raganu medību procesā. Netaisīsim jau Lustrum 2lai runātu ar nākamajiem [VDK arhīvā atrodamajiem] varoņiem. Otra svarīga un bīstama blakne: redzu tendenci vājināt sabiedriskos medijus, mediju vidi kopumā. Sabiedriskie mediji ir tie, kuriem būtu jānosaka dienaskārtība šādos jautājumos. Mediji ir tie, kuriem pēc maisu publiskošanas diskusija kvalitatīvā līmenī būtu jāturpina un jāpārņem. Ja tie apzināti tiek vājināti, ir liels risks, ka tēmas virzība būs bīstama.

Kā tu vērtē komisijas darbu?
Izdarītā apjoms ir ļoti liels, ņemot vērā, ka viņiem tika liegta pieeja visiem arhīviem. Viņiem var pārmest haotiskumu attiecībā uz tēmu izvēli un pieeju, bet procesā, kā šai komisijai bija jāstrādā, savādāku risinājumu nemaz nevaru iztēloties.

Filmu veidojot, mēs sapratām, ka bija cilvēki, kuri devās uz komisiju runāt, gribēja stāstīt, kā viņus vervēja, kas notika, bet komisija nebija gribējusi viņus uzklausīt.

Mani filma nolika tajā pozīcijā, kā kādreiz, veidojot Vakara intervijas – ka dziļa cilvēciska saruna reizēm var būt kas līdzīgs terapeitiskam procesam. Tāpēc augstu vērtēju cilvēkus, kuri ar mums runāja, uzticējās. Mana pārliecība, kāpēc arī dažus pierunājām runāt – ja nerunās, pēc [VDK arhīva] publiskošanas informāciju varēs iztulkot visādi. Iespējams, kad tie 4000 uzvārdi parādīsies, mēs nebūsim tam visam gatavi.

Cik grūti bija pierunāt cilvēkus atklāt savu stāstu?
Bija cilvēki, teiksim, Jānis Stradiņš, viens no tiem cilvēkiem, kuru dēļ Lidija Lasmane–Doroņina acīmredzot nolika Triju Zvaigžņu ordeni. Mēs mēģinājām vairākas reizes ar viņu sazināties. Sākumā viņš teica, ka veselība neatļauj, pēc tam vairs necēla telefonu. Vismaz Lidijas Doroņinas–Lasmanes atstāstā ir skaidrs, ka viņa ziņojumi čekas maisos ir saglabājušies. Tā ir viņa izvēle par to nerunāt. Ir arī cilvēki, kuri mums filmā saka, nav zinājuši, ka ir tur iekšā, kaut gan mēs zinājām – viņi gājuši pārbaudīt sevi [VDK arhīva materiālos]. Mēs ļāvām katram… melot būtu pārāk skaļš vārds, bet runāt par šiem jautājumiem tādā veidā, kādā viņi to grib.

Viena no filmas vērtībām ir, ka tā niansēti fiksē izbailes, kaunu, sarūgtinājumu vaibstos. Visu, ko verbāli ļoti grūti vai pat neiespējami atklāt.
90.gadu vidū es studēju Bonnā, Vācijā, pēc tam Berlīnē. Tajā laikā Vācija ļoti plaši tika konfrontēta ar Stasi (VDR Valsts drošības ministriju – red.). Tur bija simtiem tūkstošu neoficiālo Stasi līdzstrādnieku. Atšķirība ar Latvijas situāciju fundamentāla: viņi bija neoficiālie līdzstrādnieki drošības struktūrā, kas bija pašu valsts izveidota. Pašu austrumvāciešu radīta valsts ar pašu drošības dienestu. Latvija turpretī bija okupēta valsts un VDK bija okupācijas varas drošības dienests, kas vervēja cilvēkus sadarboties.

Mēs smējāmies, ka mūsu studija ir kā Grinčs, kas grasās valstij sabojāt Ziemassvētkus. Tikko mums iznāca filma Tēvs Nakts, kas kaut kādā ziņā skar latviešu antisemītisma jautājumus. Tagad lustrācija. Man tie nodomi nav grinčiski, drīzāk cēli – lai esam spēcīga nācija, kas nevienu jautājumu negrib pagrūst zem tepiķa.

Iespējams, pats labākais veids, kā svinēt simtgadi – izvelkot no paklājapakšas smagos jautājumus.
Man ir labs piemērs par vēstures pārstrādi sabiedrībā. Vācijā bija ļoti liels šoks, kad 1993.gadā atklājās, ka Krista Volfa, VDR nācijas sirdsapziņa un augsta līmeņa rakstniece, 60.gadu sākumā trīs gadus bijusi Stasi savervēta ar segvārdu Margrēta. Sabiedrības reakcija bija ārkārtīgi negatīva. Krista Volfa nonāca depresijā. Intelektuālā līmenī viņai bija ļoti grūti atrast attieksmi pret sevi ar segvārdu Margrēta, kas darbojās tajā 1963.gadā. Ja domājam šodien, kā latviešu aģents Pīlādzis, vai aģents Kristians, vai aģente Laime jutās tajā laikā, kad ziņoja, tas ir ļoti interesants jautājums. Zināmā mērā man atbildi sniedza Māra Zālīte, kad runājām par viņas vervēšanas faktu. Viņa citēja Česlavu Milošu, kurš teicis, ka cilvēkiem, kuri dzimuši brīvībā, nav tiesību nosodīt tos, kuri dzimuši nebrīvē.

Tu piekrīti?
Es piekrītu. Šis nav jautājums par nosodīšanu. Es, un arī mūsu filma, nenosoda nevienu. Lustrācijai ir jēga, ja ir iespēja ar cilvēkiem runāt par piedzīvoto, parādīt jaunajām paaudzēm padomju laika kontekstu. Mums ir izaugusi paaudze, kurai padomju okupācijas režīms, čeka un tās atstātais mantojums ir abstrakcija. Esmu ar to saskāries, strādājot ar jaunākās paaudzes scenāristiem pie dokumentālajām filmām par 90.gadu sākumu. Viņi būvē scenārijus, balstoties avīžu driskās. Nav nepastarpinātas pieredzes un nav arī sabiedrībā notikusi saruna par to. Viņi nav uzauguši kultūrā, kurā par notikušo runā. Vācu jaunieši, piemēram, ir uzauguši kultūrā, kurā par kolaborāciju ar nacistu režīmu runā jau no bērna kājas.

Vēl par vāciešiem gribēju pateikt: 2006.gadā iznāca filma Citu dzīve par Stasi darbinieku, kurš noklausījās jauno dramaturgu ballītes un sarunas. To filmu, atšķirībā no Good bye, Lenin!, nepaņēma tā gada kinofestivāla programmā, jo uzskatīja par pārāk vienkāršu. Beigās tā dabūja Oskaru kā labākā ārzemju filma. Šī filma izraisīja diskusiju, ka pēc Stasi arhīva atvēršanas, Berlīnes mūra krišanas pirmie kultūras artefakti, kas nāca ārā par šo vēstures periodu, bija komēdijas par nostaļģiju. Tas bija veids, kā pārvarēt traumu. Mums Latvijā jau vēl nekas tāds nav uzradīts. Runājoties ar filmas Lustrum varoņiem – tur ir tāds materiāls filmām, romāniem! Ja kāds neierakstīs n–tās sarunas ar Jāni Peteru, tas būs noziegums pret Latvijas vēsturi. Tās ir fundamentālas atmiņas. Peters pats saka, vienā pusē viņu uzskatīja par čekas aģentu, otrā pusē – par CIP aģentu.

Ko es esmu domājis par Jāni Peteru un citiem tā laika varoņiem – viņi nevarēja nesadarboties ar varas dienestiem, bet viņu loma valsts neatkarības atjaunošanā ir ārkārtīgi nozīmīga. Mēs varam skatīties arī, vai viņi kaut kādā ziņā padomju sistēmu ar visu čeku neapspēlēja. Šie cilvēki, lielāka daļa, nebija brīvprātīgi aģenti. Viņi, tāpat kā leģionā, netika iesaukti brīvprātīgi. Viņi tika šantažēti ar konkrētām metodēm. Izņemot tos, kuri sadarbojās, jo gribēja braukt uz ārzemēm.

Tu gribi šo cilvēku motivācijā saskatīt kādu augstāku mērķi, kas viņiem bijis: izpētīt un aprakstīt sistēmu, kā teica Rokpelnis, vai sadarboties, lai apspēlētu?
Bet tā ir mana valsts! Es esmu ļoti ideālistisks tajos 16–18 gados, kad notika Atmoda. Man tas viss bija pa īstam. Kā teicis kurš tur no filozofiem: muļķis tu būsi ar ticību un muļķis bez ticības. Tad labāk esmu tas muļķis ar ticību. Man bija būtiski, filmu taisot, nevis viņus atmaskot un dzīt sienā, bet ticēt viņiem, no [arhīvu] materiāliem zinot, ka viņi nestāsta visu. Pirmoreiz ar to saskāros, kad taisīju Vakara interviju ar Mavriku VulfsonuTā bija ļoti gara saruna, no kuras ēterā nokļuva tikai viena daļa. Viņam toreiz bija daudz, daudz smagāk par šiem jautājumiem runāt kā jebkuram no cilvēkiem filmā Lustrum šodien.

Tu kā Atmodas laika bērns gribi ticēt, ka radošajā inteliģencē tajā laikā bija cilvēki, kuri valsts neatkarības atgūšanas dēļ bija gatavi riskēt ar visu, bija pietiekami bezbailīgi, nevis ka tā bija tikai fasāde, un tur bija arī nodevība, bailes?
Viņi bija okupācijas varas par aģentiem padarīti. Savā dziļākajā būtībā viņi neviens nekalpoja, lai maksimāli ilgi tiktu saglabāta PSRS, vai, lai PSRS mantojums pēc sabrukšanas tiktu pēc iespējas labāk sadalīts VDK virsnieku vidū.

Ir skaidrs, ka Atmodas procesi bez sadarbības ar VDK nav notikuši. Ja varam ticēt čekas virsniekiem, viņi saka, ka bija konkrēta nodaļa, kurai bija jāatbild par TV raidījumu Labvakar!, Tautas fronti. Aģentiem bija uzdevums stāties Tautas frontē. Mēs ierakstījām arī sarunu ar Daini Īvānu, kas filmā neiegāja. Īvāns saka, ka bija ticies ar [VDK ģenerālmajoru Edmundu] Johansonu, kurš Augstākajā padomē reiz ierāvis un teicis, ka Tautas frontē ir viņa cilvēki, bet LNNK to ir vēl vairāk. Tas jau vispārzināms, ka drošības dienesti parasti savās interesēs izmanto tieši radikālākos spārnus.

Vai vari ienirt savā sešpadsmitgadnieka dzīves izjūtā un pateikt, kā tolaik saprati Atmodas procesu un kā tagad vērtē – ko tolaik pārprati visvairāk?
Ļoti labi spēju ienirt. Man ir 16 gadi, Cēsīs ierodas Rīgas Kinostudijas kastinga grupa un Cēsu kultūras darbinieki grib piespēlēt viņiem mani – jāfilmējas Vara lomā Pieša filmā Maija un Paija. Man zvanās uz mājām, bet es neatbildu. Tajā brīdī Latvijā viss notiek, esmu jauns cilvēks, kurš lasa laikrakstu Atmoda, pasūta Ļiteraturnaja gazeta, seko līdzi visiem politiskajiem procesiem un man liekas pazemojoši skriet uz kaut kādu pasaku filmas kastingu.

Man liekas, mēs bijām paaudze, kas ir iesaukta vēsturisko notikumu dienestā. Pēkšņi vairs nebija vēstures mācību grāmatu, pēc kurām mācīties – pēdējā no tām ir CK sekretāra Aleksandra Drīzuļa redakcijā, kuru vairs neizmanto, bet jaunas vēl nav sarakstītas. Ar skolas autobusu braucam uz tautas manifestācijām Rīgā. Es atceros visas tās sajūtas. Likās, visu laiku būs interesanti. Visu laiku būs notikumi. Protams, bija zināma naivitāte, bet esmu tajās pašās pozīcijās, kā Ivars Godmanis filmā Lustrum – mums ir izdevusies valsts. Mēs to paveicām.

Kad ar Dāvi Sīmani pabeidzām filmu Tēvs Nakts, uz pirmizrādi uzaicinājām Marģeri Vestermani teikt atklāšanas runu. Viņš iznāca priekšā un teica: tajā brīdī, kad mūsu valsts nacionālais varonis būs Žanis Lipke un nevis Herberts Cukurs, mēs varēsim teikt, ka Latvija ir pa īstam demokrātiska valsts. Tas, man liekas, ir ļoti svarīgi – ka tu ar savām darbībām neveic destrukciju pret savu valsti, bet esi atbildīgs.

Es jūtos atbildīgs. Jaunā filma Lustrum ir žurnālistisks darbs. Tā robeža, kad žurnālistikā esi kritisks un esi destruktīvs, ir ļoti tuva. Kā atrast balansu, lai tu ar savu darbību neiznīcini sapni, kas tev bija 16 – 18 gadu vecumā [Atmodas laikā] un kuram tici aizvien?

Kas ir tie ‘’mēs’’, kuriem izdevās atjaunot Latviju?
Mēs nevaram, protams, apgalvot, ka VDK ar visu tās aģentu tīklu atjaunoja Latvijas valsti. Bet kāpēc mēs to nevaram apgalvot? Tikai tapēc, ka vienā brīdī brīvības process kļuva neapturams. Ja to gribēja apturēt, tam bija jābeidzas ar masu slepkavošanu. Tādā ziņā ‘’mēs’’ – tie ir tie tūkstoši, kas ticēja ideāliem un 18.novembrī šogad ar lielu prieku ies skatīties Latvijas simtgades desmitreiz dārgāko uguņošanu, kāda bijusi citos gados.

Vai tavu filmu var uztvert kā Atmodas laika līderu nocelšanu no pjedestāla, parādot, ka viņi bija tikai cilvēki – ar bailēm, gļēvumu? Baiļu atmosfēra aizvien ir klātesoša tajā laikā, bet mēs to nejutām manifestācijās, kurās stāvējām, Tautas frontes kongresā, raidījumā Labvakar un tā tālāk.
Es ļoti augtsu vērtēju, ka cilvēki par to ir gatavi runāt. Zinu, kādas bija šīs sarunas [arī aizkadrā], kādas bija sarunas ar viņiem pēc tam, kad bija kameru priekšā runājuši. Viņi baidās aizvien.

No kā?
Ka uz viņiem rādīs ar pirkstu – čekisti, neiedziļinoties kontekstā, kā tika šantažēti un piespiesti, vai vispār tikai formāli ierakstīti, lai tiktu uz ārzemēm. Tur ir n–tie aspekti. Tāpēc saku: ja nav komisijas, kas katram cilvēkam un viņa stāstam dod kontekstu, tad publiskošana ir ļoti bīstama. Baidos, ka sabiedrisko mediju, žurnāla IrLatvijas AvīzesDelfu un kas mums vēl ir normālie mediji slejām un ēteram nepietiks vietas, lai četri tūkstoši cilvēku savus vervēšanas stāstus izstāstītu.

Savulaik, kad taisījām filmu par Rīgas geto ar Lilitu Eglīti un Lindu Olti, atradām cilvēkus, kuri bija dzīvojuši Rīgas geto teritorijā. Kad nāca iekšā vācieši un lika atbrīvot mājas, viņiem bija jāizvācas. Šie cilvēki negribēja ar mums runāt – vienu dienu teica jā, otru dienu nē, trešo dienu – atkal, jā. Man beigās pieleca, ka viņiem ir bail. Bailes iedzītas tajā laikā vēl kā bērniem.

Tas ir viens baiļu līmenis. Otrs: cilvēki baidās, ka neviens viņu stāstā neiedziļināsies. Ka viņiem vienkārši piekārs birkas. To teica arī Ivars Lācis, LU rektors, kurš publiski izstāstīja savu sadarbības faktu ar čeku jau sen. Viņš teica, ka baidās, kā tas atsauksies uz viņa bērniem un mazbērniem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šo [atklāšanas] procesu veicam gudri.

Šobrīd paralēli pabeidzu darbu pie filmas, kas angliski saucas My father, the spy. Tas ir stāsts par Imantu Lešinski un viņa ģimeni. Stāsts par to, ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē. Mūsu rīcībā nonāca vairāki līdz šim neredzēti videomateriāli, kas netika izmantoti filmai par viņu, bet bija interesanti Lustrum kontekstāImanta Lešinska apgalvojumi nekad nav tikuši konfrontēti ar cilvēkiem, par kuriem viņš runā. Mums bija iespēja par to runāt. Piemēram, kad Jānis Peters runā par šantažēšanu, viņš domā, ka tieši Imants Lešinskis bija viens no organizatoriem. Ir ļoti būtiski, ka Lešinskis pasaka: Kultūras sakaru komiteja bija VDK apakšstruktūra. Kaut gan Kultūras sakaru komitejas darbinieki, ar kuriem esmu runājis, visi kā viens apgalvo, ka par to nezināja. Jautājums, ko izdevās ar šiem kultūras sakariem izdarīt – to mums stāstīja Vaira Vīķe–Freiberga (filmā nav iekļauts – red.). Liels materiāls, ko nākotnē pētīt, ir par trimdu. Proti, latviešu kultūras darbinieku sūtīšana uz ārzemēm tika izmantota, lai sašķeltu trimdu. Pirms tam trimda bija vienota. Protams, tur bija konservatīvie un sociāldemokrāti, viss spektrs, bet nekad nebija radies fundamentāls konflikts – ka tas un tas sadarbojies ar čeku. Čekai tā bija iespēja radīt konfliktu trimdā, apgrūtināt cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Piemēram, dzejniece Velta Toma Kanādā tika norieta par to, ka brauca uz Latviju, Kultūras sakaru komitejas uzaicināta. No Lešinska ir saprotams, ka šīs komitejas arhīvi Maskavā ir pieejami. Paša Lešinska lieta gan noslepenota.

Kā tev šķita, runājot ar cilvēkiem filmā Lustrum, vai viņi ir tikuši galā ar to savu identitātes daļu, kas savulaik tā vai citādi sadarbojās ar čeku?
Tas, ko izdarīja Rokpelnis – viņš [grāmatā Muzejs] savu sadarbību padarīja par literāru faktu. Tas ir pozitīvākais, kas var būt no lustrācijas – ka to pārstrādā mākslas darbos. Man, piemēram, nekad nebija ienācis prātā, ka Māras Zālītes saruna ar čekas vervētāju ir daļa no rokoperas Lāčplēsislibreta.

Ko lai šie cilvēki dara ar savu kaunu, kas filmā redzams viņu sejās?
Filozofs Mamardašvili reiz rakstīja, ka prāta mati aug uz iekšu, nevis uz āru. Varoņiem, ar kuriem mēs runājām, tie prāta mati aug uz āru. Dažiem no viņiem nav jāmudžinās, domājot neparastus rakursus, kā stāstīt par notikušo. Viņi ar kaut ko sevī tikuši galā, pieņemot lēmumu atklāti runāt. Kaut kādā ziņā lustrācija ir psihoterapijas veids Latvijas simtgadē. Protams, ir bīstamība. Mēs redzējām literārās vides reakciju uz Rokpelni. Viņš palika tomēr nesaprasts. Tas norāda, ka šādai publiskai sarunai vēl neesam līdz galam gatavi.

Ko darīt ar vilšanos, kas tomēr rodas, uzzinot, ka daļa Atmodas varoņu ir čekas maisos?
Mums tāds īsts stukačs filmā ir tikai viens – Taškovs, kurš to atzīst. Viņš nav saistīts ar radošo inteliģenci, ir darbonis neformālā vides aizsardzības organizācijā. Pārējie… Tas ir jautājums par kolaborācijas dažādiem līmeņiem. Ir labi, ka mēs par to atklāti runājam, nevis postpadomiskums mūsos izpaužas, izdarot izvēli vēlēšanās, kas balstīta uz absurdiem populistiskiem apgalvojumiem. Ir labi, ka tie prāta mati šajā gadījumā aug uz āru. Radošā inteliģence spēlēja ļoti būtisku lomu Atmodas laika politiskās kultūras formēšanā. Protams, ka viņi tika izmantoti, bija centieni pakļaut.

Tu vairāk viņus redzi upura lomā?
Jā. Es domāju, ka, neskatoties uz to, viņi izdarīja ļoti daudz. Ja nebūtu Jāņa Petera, Māras Zālītes un daudzu citu darbu, nekāda Atmoda nebūtu notikusi. Viņu pienesums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir daudz lielāks, kā viņu līdz galam nepierādītais sadarbības fakts. Mēs nevaram teikt, ka Petera, vai Zālītes zemtekstus dzejā [kas uzjundīja tautas masas] pasūtīja VDK. Svarīgi ir arī tas, ka viņi filma runā atklāti, atšķirībā no VDK darbiniekiem, kuri gandrīz visi vēlējās palikt anonīmi. Bija čekas virsnieki, kuri mūs pasūtīja tālāk. Mūsu filma sākas ar čekista jautājumu, cik mēs būtu gatavi maksāt par to, ka viņš runā. Tātad, par tirgus vērtību. (Smejas.)

Jaunā paaudze saka – liekam čekas maisu jautājumu nost, mums tas nav aktuāli! Ko tu domā par to?
Protams, būtu bijis daudz labāk, ja tas viss notiktu 1988.gadā, kad Jānis Rukšāns Tautas Frontes valdes sēdē ierosināja – vajag lustrāciju sākt. Mēs šodien būtu pavisam citā situācijā.

Kādā nozīmē citā?
Daudz mazāk saskaldīta nācija. Ar mazāku savstarpēju aizdomīgumu. Mēs būtu paspējuši trīsdesmit gados šo traumatismu pārvērst mākslas artefaktos. Saku, jo zinu Melānijas hronikas terapeitisko funkciju [par citu traumatisku vēstures pieredzi].

Man liekas, būtu ļoti bīstami saistībā ar kolaborācijas faktu, ja tas radītu ļaunuma eskalāciju attiecībā uz cilvekiem, kuri ir čekas maisos. Ja katrs savā personīgajā neapmierinātībā ar valsts ekonomiskajiem  un politiskajiem procesiem sāktu notiekošo novelt uz VDK atstāto mantojumu Latvijā. Tam nav nekāda pamata. Neviens no šiem [čekas] cilvēkiem nav ievēlēts Saeimā. Iepriekšējā Saeimā bija – Arvīds Ulme. Protams, Krievijai ir savi specdienesti, tie šeit strādā. Kā Johansons filmā vēl pirms nāves saka, viņu aģentūra jau bija tikai ‘’viena no’’. Bija arī militārā aģentūra un citas.

Uz cik stingra pamata uzbūvēta Latvijas neatkarība?
Man ir viennozīmīgi skaidrs, ka mūsu drošības garantija ir investīcijas labā izglītībā. Tai skaitā cilvēku mūžizglītībā, politiskā izglītotībā. Milzīga nozīme ir mediju kvalitātei, jo arī viņi daļēji veic izglītības funkciju. Un vēl nozīme ir labvēlīgam liktenim. Savulaik par to runājām ar kinozinātnieci Valentīnu Freimani. Viņa teica, ka Latvijai vēsturē tieši liktenis bieži bijis nelabvēlīgs. Ir lietas, ko nevaram ietekmēt, bet saglabāt sevi kā demokrātisku valsti mēs varam. To var izdarīt izglītoti, atbildīgi cilvēki visās paaudzēs. Mums jau tas izdodas. Man nav sajūtas, ka esam neizdevusies valsts. Arī filma Lustrum to apliecina. Tā parāda, ka esam spēcīga nācija, kas spēj atklāti par sadarbību ar VDK runāt.

November 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Režisors Gints Grūbe: Vai būsim empātiski, vai būsim augstsirdīgi?

nra.lv Viss raksts: https://nra.lv/kultura/263122-rezisors-gints-grube-vai-busim-empatiski-vai-busim-augstsirdigi.htm

Līga Rušeniece, nra.lv

Režisors Gints Grūbe: Vai būsim empātiski, vai būsim augstsirdīgi?

8. novembrī Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps ietvaros pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma Lustrum – par čekas/VDK atstāto mantojumu. Filma veidota programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. «Atslēgu filmai man iedeva saruna ar Māru Zālīti, kurā viņa atsaucās uz Česlava Miloša teikto, ka nevienam cilvēkam, kurš ir piedzimis, uzaudzis un dzīvojis brīvībā, nav tiesību tiesāt tos cilvēkus, kuri dzīvojuši nebrīvē,» saka filmas režisors Gints Grūbe.

1991. gadā puča laikā tika pārņemta daļa no VDK arhīviem Latvijā, tai skaitā arī 4300 aktīvo aģentu kartotēka. Čekas maisu atvēršana tika vilcināta turpat trīsdesmit gadu garumā, līdz beidzot politiķi pirms četriem gadiem pieņēma lēmumu veikt arhīvu izpēti līdz

2018. gadam un, iespējams, tos publiskot. Filma Lustrum stāsta par VDK darbības metodēm 80. gados un 90. gadu sākumā, ļaujot izprast padomju totalitāro sistēmu. Liecības par Latvijas neseno pagātni un VDK darba metodēm Latvijā un ārpus Latvijas sniedz Vaira Vīķe-Freiberga, Lidija Doroņina-Lasmane, Māra Zālīte, Jānis Peters, Ojārs Rubenis, Jānis Šipkēvics, Georgs Andrejevs, Jānis Rokpelnis, Ivars Seleckis, Dzintra Geka, Ivars Godmanis, Linards Muciņš, Jānis Rukšāns, Jānis Pujāts, bijušie VDK virsnieki un darbinieki. Darbs pie dokumentālās filmas Lustrum sākts pirms četriem gadiem, kad ar Saeimas lēmumu tika uzsākta VDK arhīvu pētniecība un atklāts bija jautājums, ar ko šī pētniecība


GINTS GRŪBE: «2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta un apskatei tika plānots atvērt čekas māju, mākslinieks Kristaps Ģelzis piedāvāja to nokrāsot sarkanu. Valsts nekustamie īpašumi nepiekrita šādam vizualizācijas risinājumam, un kā alternatīvu Kristaps piedāvāja ēku krāsot melnu. Protams, šī ideja nerealizējās. Bet neviens jau 2014. gadā neparedzēja, ka būs Krimas notikumi. Tajā gadā to vien darīju, kā stāvēju pie čekas mājas un ārzemju televīzijām stāstīju par mūsu vēsturi. Pēc tam Valsts nekustamie īpašumi čekas māju nokrāsoja smuki pelēku. Simboliski, vai ne?» Mārtiņš Zilgalvis, F64 Photo Agency

2018. gadā beigsies – vai VDK arhīvi tiks atvērti un kāds statuss būs VDK atstātiem arhīviem pēc 27 gadiem, kad tie nonāca Latvijas Republikas Saeimas rīcībā. 2018. gada 4. oktobrī Saeima pieņēma lēmumu, ka arhīvi jāpublisko internetā līdz 2018. gada beigām. Uzreiz pēc pirmizrādes, filma būs skatāma kinoteātros visā Latvijā, kur kopā ar filmas reģionālajām pirmizrādēm notiks arī sarunas par kolaborāciju un VDK atstāto mantojumu dažādās Latvijas vietās.

– Pirmā sastapšanās ar čekas maisiem tev esot bijusi deviņdesmito gadu sākumā, kad strādāji laikrakstā Atmoda – uzradies cilvēks, kurš piedāvājis redakcijai iegādāties tā saukto čekas maisos atrodamo personu sarakstus.

– Tajā laikā tā sauktie čekas maisi salīdzinājumā ar augusta puču nebija nekas eksistenciāli būtisks. Šim notikumam nebija lielas nozīmes, tas vienkārši bija tā laika konteksts. Vēlāk šajos maisos minētie vārdi un uzvārdi apauga ar leģendām un teiksmām, un tam bija tikai viens iemesls – lustrācija nenotika uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas.

November 8, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Latvijas inteliģences pārstāvji bija bandinieki čekas spēlē

Viss raksts: http://www.delfi.lv/kultura/news/screen/gints-grube-latvijas-inteligences-parstavji-bija-bandinieki-cekas-spele.d?id=50551401&fbclid=IwAR26jU9G_s3uBsqfdTtW9Q8xvFTfIJNB8cw8Kwm0Th2LPWefKj-JQG4qs8M

Gints Grūbe: Latvijas inteliģences pārstāvji bija bandinieki čekas spēlē

Sabīne Košeļeva, kultūras žurnāliste


Ceturtdien, 8. novembrī, Nacionālā kino centra programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” un kinofestivāla “Lielais Kristaps” ietvaros pirmizrādi piedzīvos Ginta Grūbes dokumentālā filma “Lustrum”, kas atklāj Valsts drošības komitejas (VDK) darbības metodes, tādējādi veidojot dziļāku izpratni par totalitāro sistēmu, kurā Latvijas inteliģences pārstāvjiem bija jāatrod kompromiss starp despotisko varu un savu sirdsapziņu.

Filma, kas kopumā tapusi četrus gadus, gluži kā naglai uz galvas trāpījusi brīdī, kad Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludinājis likumu par čekas maisu publiskošanu, ar jaunu sparu uzjundījot diskusiju, kas daļā iedveš bailes, bet citos modina teju kaujiniecisku garu.

“Lustrum” kadros iemūžināti cilvēki, kuriem bijusi nozīmīga loma Latvijas nesenajā vēsturē un kuri arvien vēl veido abstrakto vienumu “nācijas sirdsapziņa”, – Vaira Vīķe-Freiberga, Lidija Doroņina-Lasmane, Māra Zālīte, Jānis Peters, Ojārs Rubenis, Jānis Šipkēvics, Jānis Rokpelnis, Ivars Seleckis, kardināls Jānis Pujats un citi inteliģences pārstāvji –, kā arī bijušie VDK virsnieki un darbinieki, kuri atklāj, kā totalitārās varas mehānisms manipulēja ar sabiedrību.

Par filmas veidošanu, mūsu sabiedrības garīgās veselības stāvokli un vēstures notikumu (un arīdzan cilvēku dabas) pretrunīgumu sarunājos ar tās režisoru un scenārija autoru Gintu Grūbi.


Kur šai filmai aug kājas? Vai tas ir ar Stūra mājas atklāšanu saistīts “blakusprodukts”, vai arī attīstījies neatkarīgi no izstādes?

Laikā, kad atklāja Stūra māju, kas bija iecerēta kā laikmetīgs muzejs sociālās atmiņas konstruēšanai, un es strādāju kā kurators pie “Rīga 2014” programmas tematiskās līnijas “Brīvības iela”, Saeima pieņēma likumu, ka ir jāatver VDK arhīvi. Tas bija arī gads, kad notika Krimas okupācija, kas vēsturisko kontekstu un fonu padarīja daudz aktuālāku un spilgtāku. Rezultātā sabiedrības interese par Stūra mājas ekspozīciju bija ļoti liela, kas man bija pārsteigums. Es tiešām negaidīju, ka tas kļūs par vienu no galvenajiem 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas punktiem, pierādot, ka sabiedrībai šī tēma ir nozīmīga.

Filmai ir arīdzan ļoti konkrēta saistība ar manu pagātni žurnālistikā, proti, es sāku strādāt 1991. gada augustā puča laikā. Tāpēc arī tā sākas ar attiecīgajiem notikumiem, kad, manuprāt, drosmīgi politiķi un cilvēki ielauzās Stūra mājā un ieguva šo kartotēku. Tas ir izejas punkts. Tālāk savukārt jau ir stāsts par valsti, kas ir turpinājums tai, kas izveidojās 1918. gadā. Jautājums par to, kā mums izdevās to atjaunot, man kā jaunam cilvēkam, kurš tikko bija sācis strādāt žurnālistikā, kas tobrīd arī bija jauna, bija interesants un svarīgs. Un vēl aizvien ir, jo es nevaru skaidri uz to atbildēt. Filma ir mēģinājums tikt galā ar to, kas ar mums notika šajā starpposmā.

Tas būtu bijis arī mans nākamais jautājums, proti, vai filma ir apzināts mēģinājums aizpildīt kādu vēsturisku tukšumu mūsu valsts vēsturē?

Jā. Mani neinteresē, kuri cilvēki ir čekas maisos, mani neinteresē uzvārdi. Tam nav tik lielas nozīmes. Svarīgi ir lielāki procesi. Savas izglītības dēļ vienmēr esmu bijis nosacīts germanofils, proti, esmu sekojis līdzi tam, kas notiek Vācijā. Ir ļoti interesanti vērot, kā vairāku paaudžu garumā tika apstrādāts nacisms, proti, kā sagremoja pagātnes traumu līdz pat 1968. gada paaudzei – gan politiskā, gan sociālā līmenī. Otrs vilnis bija deviņdesmito gadu sākumā, kad tika atvērti Valsts Drošības ministrijas jeb Stasi arhīvi. Vāciešiem tā bija viņu valsts, tie bija viņu pašu 100 tūkstoši neoficiālo līdzstrādnieku. Latvija savukārt bija okupēta valsts, kur maksimāli mēģināja izmantot zināmu cilvēku loku un radīt sistēmu, kuras uzdevums bija visus turēt īsā saitītē.

Kas par šo īso saitīti ir jāzina cilvēkiem, kuri iet skatīties jūsu filmu?

Pirmkārt, ir jāzina, ka Latvija bija okupēta un Valsts drošības komiteja bija okupētās varas drošības dienests, kura mērķis bija nodrošināt, lai nenotiek nekāda veida diversijas akti attiecībā uz šo okupēto teritoriju. Filma ir stāsts par vispārējo noskaņojumu, kuru vairāk vai mazāk nodrošināja radošā inteliģence, kas palīdzēja saglabāt Latvijas kodu un 1991. gadā atjaunot valsti. Šis kods bija nonācis līdz zemtekstiem dzejā, literatūrā un teātrī, līdz poētiskajam kino latviešu kinematogrāfā. Tas bija apslēpts un darbojās tālāk arī uz nākamajām paaudzēm. Savukārt īsās saitītes mērķis bija panākt, lai šie cilvēki būtu kontrolēti un neizpaustos. Taču, manuprāt, VDK tomēr līdz galam nespēja ar viņiem tikt galā. Vienu daļu, protams, salauza, bet, skatoties no šodienas skatpunkta uz kopainu, viņi tomēr nepadevās.

Īsās saitītes turēšana izpaudās arī tādā veidā, ka gan radošajās savienībās, gan citās nozīmīgās institūcijās – televīzijā, kinostudijā, augstākās izglītības iestādēs – VDK pārstāvji bija oficiāli štata darbinieki, kuri šo sistēmu pārraudzīja.

Filmā es mēģinu parādīt, ka šī sistēma ir pietiekami komplicēta un sarežģīta. Nav tā, ka kādu savervē un viņš iet stukačot. Nebūt ne! Tie bija atsevišķi gadījumi. Runa ir par to, ka šādā veidā mēģināja aplauzt spārnus jebkāda veida brīvdomībai, cilvēkus pakļaujot un izmantojot.

Tas ir jāzina, kad mēs runājam par totalitāru sabiedrību, kurā valda bailes. Ļoti maz no šiem cilvēkiem, ar kuriem mēs runājām, ir piekrituši sadarbībai brīvprātīgi. Ļoti bieži ir šantāžas gadījumi.

Atsevišķs stāsts ir Kultūras sakaru komiteja (KSK), ko VDK izveidoja septiņdesmito gadu vidū, lai veidotu sakarus ar ārvalstīm. Šiem kultūras sakariem it kā bija ļoti nevainīgs fons, bet tur tika iesaistīti ļoti daudzi inteliģences pārstāvji. Viņi tikās ar trimdas latviešu literātiem, māksliniekiem un mūziķiem, kuri brauca uz Latviju, savukārt latvieši brauca ar izrādēm, dzejas lasījumiem un filmām uz Ameriku, Angliju, Vāciju, Zviedriju. Veidojot filmu un runājot ar Vairu Vīķi-Freibergu, atklājās, ka šiem kultūras sakariem izdevās sašķelt trimdu, kas pirms tam bija vienots jēdziens, proti, viņu vērtības bija vienādas – visas trimdas latviešu darbības, neskatoties uz katra individuālo politisko nostāju, bija vērstas uz valstiskās neatkarības atjaunošanu kaut kad nākotnē. Un tajā brīdī, kad sākās šie čekas organizētie kultūras sakari, trimda sašķēlās un tos, kuri sadarbojās, sāka uzskatīt par kolaborantiem.

Vai tobrīd KSK cilvēki apzinājās, ka darbojas VDK labā?

Es esmu runājis ar cilvēkiem, kuri brauca uz ārzemēm, un viņi tādā veidā to neuztver. Esmu runājis arī ar KSK darbiniekiem, kuri apgalvoja, ka, atrodoties ēkā, kur šobrīd ir Kultūras ministrija, nebija tiešā veidā saistīti ar VDK, varbūt tikai atsevišķi personāži. Vai tas tā bija vai nē – par to man grūti spriest. Bet to arī Johansons (pēdējais Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons – aut.) filmā apgalvo, ka VDK šo institūciju izmantoja savā labā, un to arī Lešinskis (KSK vadītājs, padomju un ASV specdienestu dubultaģents – aut.) plaši apraksta savā grāmatā. Te gan, manuprāt, jautājums ir nevis par to, cik daudz šie cilvēki tika izmantoti kā aģenti, bet gan drīzāk par to, kāds bija padomju izlūkdienestu darbības process kopumā.

Kā notika “Lustrum” varoņu atlase? Vai visi uzreiz bija ar mieru runāt?

Bija daudz cilvēku, kuri atteicās, bet tie, kuri piekrita, atklāj sistēmas kontekstu, proti, parāda, kādā veidā sistēma viņus izmantoja, kā viņi kļuva par sistēmas upuriem vai arī bija daļa no šīs sistēmas. Tas, manuprāt, ir vērtīgākais, turklāt tie ir jautājumi, par kuriem viņi visi kā viens iepriekš bija domājuši. Mēs nevienu nepārsteidzām. Interesantākais, manuprāt, bija veids, kā katrs no viņiem bija izdomājis par to runāt.

Bija skaidrs, ka filmā jābūt radošajai inteliģencei, kas totalitārās valstīs ļoti bieži tiek izmantots kā mērķa grupa no drošības komiteju puses. To darīja arī Stasi Vācijā. Radošā inteliģence ir publiska morālā koda nesēja. Tas ir arī iemesls, kāpēc padomju laikā dzeja iznāca tūkstošu tirāžās, bet mūsdienās var izspiest knapi 500 eksemplāru. Vienkārši tie bija citi laiki, cits konteksts, nevis tāpēc, ka Kārlis Vērdiņš būtu sliktāks dzejnieks. Dzejai tolaik bija terapeitisks uzdevums, un tāds savā ziņā ir arī filmai. Kā teica Lidija Doroņina-Lasmane – nav būtiski šobrīd norādīt ar pirkstu, kurš ir vai nav čekists.

Jebkādas traumas dziedēšanas pirmais nosacījums ir tās atzīšana un apzināšanās. Jautājums – vai mūsu sabiedrība kam tādam ir gatava? Proti, vai tā ir gana vieda un aizaudzējusi savas jēlās brūces, lai nebūtu sāpīgi pa tām tagad ar pirkstiem bakstīt?

Man liekas, ka īsti gatava vēl nav. Man, piemēram, bija pārsteigums par literātu šūmēšanos ap Rokpelni. Tās reakcijas, kas pēc tam bija sociālajos medijos, norādīja, ka tēma ir būtiska. Literātiem gan ir vissmagāk, jo viņi patiešām bija kā tāds placdarms šajos procesos, tostarp Atmodas aizsākumam.

Bet kas notiks ar latvisko kodu, kad atklātībā nāks to vārdi, kuri ir piedalījušies, piemēram, valsts neatkarības atjaunošanā? Mūsu varoņi pēkšņi vairs nebūs tie varoņi, par kuriem viņus līdz šim uzskatījām.

Bet tas jau nemaina faktu, ka viņi atjaunoja valsti. Runājot par mūsu filmas varoņiem, kuri piedalījās valsts atjaunošanā, – ja kādu no viņiem savervēja vai piespieda sadarboties okupācijas vardarbīgās struktūras, ir jautājums, vai viņi gāja pret savu sirdsapziņu. Jo, kā filmā saka Lidija Doroņina-Lasmane, – arī padomju laikā bija iespējams būt godīgam. Vai godīgs varēja būt arī VDK aģents? Es domāju, ka jā. Kāpēc ne? Daļu no viņiem patiešām šantažēja, bet vai viņi nodeva Latvijas valsts ideālus? Es esmu pārliecināts, ka nē, jo viņu loma, atjaunojot Latvijas valsti, bija tik redzama, ka apstrīdēt viņu godaprātu, ja viņu vārds uzpeldētu VDK kartotēkā, šobrīd būtu negodīgi.

Bet ir svarīgi, ka šie cilvēki runā par kontekstu, kāpēc viņu vārds tur parādās, jo tas, manuprāt, var tikai nostiprināt uzticamību tam darbam, ko viņi veica Atmodas procesā vai nācijas sirdsapziņas veidošanā.

Ja cilvēks ir bijis aģenta statusā, tas vēl neko nenozīmē. Okupācijas vara ļoti daudzus piespieda ar šantāžu.

Filmā viņi atklāj metodoloģiju, kādā veidā viņus mēģināja piespiest vai piespieda sadarboties. Un šī metodoloģija ir vienāda – ievākt ziņas par taviem vecākiem un vecvecākiem, vai tavi radi bijuši leģionā, vai tev ir radi ārzemēs, vai tu esi melojis par šiem faktiem, stājoties universitātē vai piesakoties darbā. Grūtākais visā būs izskaidrošanas darbs paaudzei, kurai zināšanas par šo padomju periodu līdz 1991. gadam ir teorētiskas. Saprast to baiļu atmosfēru, manuprāt, ir ļoti grūti, ja nav nepastarpinātas pieredzes, kā arī nav bijis vēstures pārstrādāšanas procesa ne izglītības, ne kultūras faktu līmenī.

Mums nav tapuši spilgti mākslas darbi, spēlfilmas un romāni par padomju periodu, tāpēc iztēloties, kāda bija dzīve Latvijā septiņdesmito gadu vidū, ko nozīmēja būt par dzejnieku, kinorežisoru vai žurnālistu, ir diezgan grūti.

Bet šo traumu jau neizārstēs vienkārša paaudžu nomaiņa. Tā velkas nopakaļus un traucē, liekot neapzināti uzvesties konkrētā manierē un pieņemt reizēm varbūt ne pārāk saprātīgus lēmumus.

Jā, bet, ja mēs paanalizējam, kas ir tā saucamā 1968. gada paaudze, proti, kas ir, piemēram, vācu “zaļie” un savā ziņā arī sociāldemokrāti, – viņi reaģē uz to, ko darīja viņu vecāki nacisma laikā. Bija nepieciešams pieaugt vienai paaudzei. Mēs no politiskās kultūras viedokļa šobrīd tikai esam tās nākamās paaudzes līmenī. Kopš Latvijā aktīvi beidza darboties VDK, ir pagājusi tikai viena paaudze. Tas nozīmē, ka nākamā paaudze var par to tikai tagad sākt runāt un mēģināt saprast, kā arī uzsākt dialogu ar iepriekšējo paaudzi.

Var protestēt, nosaukt viņus par kolaborantiem un nosodīt, bet var arī veidot sarunu un mēģināt saprast.

Mēs ļoti ātri izveidojām vesternizētu modeli, bet, izrādās, neizrunājot pagātnes lietas, šo jauno modeli nemaz nevaram tā īsti iedzīvināt. Neizrunātās lietas nekur nepazūd, tās gruzd un izpaužas dažādos citos veidos. Piemēram, pēkšņi mēs nesaprotam, kāpēc mūsu sabiedrībai sāk masveidā patikt populistiskas vērtības. Iemesls tam, manuprāt, ir jāmeklē padomju periodā.

Bet kāpēc tas arvien vēl netiek darīts? Bailes? Neapzināšanās?

Es domāju, ka viss kopā. Gan transformējušās bailes, gan grūtības formulēt attieksmi pret sevi pašu, proti, kas tu esi bijis tai sistēmā. Jo kaut kādā līmenī visi cilvēki, kuri dzīvoja tajā laikā, bija kolaboranti. Nebija jau obligāti jābūt VDK aģentiem vai komunistiem. Tas bija izdzīvošanas jautājums, lai tu nenonāktu pa taisno cietumā. Tas nav tik vienkārši, tu nevari vienkārši publicēt cilvēku sarakstu. Katram ir absolūti individuāls gadījums, iemesls un veids, kādā viņš nonācis šajā kartotēkā.

Vai nav vienkāršāk to visu sadedzināt?

Jā, tas arī ir loģisks scenārijs, jo šie maisi ir nepilnīgi un rediģēti, bet, manuprāt, cilvēki, kurus tas skars, ir pietiekami inteliģenti, lai varētu par to runāt publiski un skaidrot. Es domāju, ka latviešu nācija nav tik stulba, lai to nesaprastu.

Man gan nav īstas pārliecības, ka cilvēki tiešām gribēs saprast, ka aiz katra vārda ir n-tie iemesli un apstākļi, kāpēc viņi tur atrodas.

Es ceru, ka filma nostrādās kā vispārinājums, pasakot, ka ar faktu, ka kāda cilvēka vārds ir atrodams šajā kartotēkā, vien ir par maz. Mēs nevienu nevaram ne nosodīt, ne slavēt.

Šī gada sākumā Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu konsīlijā, kas diskutēja par VDK maisu atvēršanu, mediju eksperts Mārtiņš Kaprāns, atsaucoties uz 2017. gada februārī veiktu sociālās atmiņas monitoringa pētījumu, atklāja, ka lielu daļu sabiedrības čekas maisu atvēršana nemaz neinteresē, savukārt režisors Jānis Streičs izteicās, ka, “tiekoties ar tautu, neviens nekad par čekas maisiem prasījis nav” un uzskats, ka sabiedrība šī jautājuma apspriešanas procesā tiek šķelta, esot pārlieku pārspīlēts un sabiedrība “ir veselāka, nekā mums šķiet”.

Ja reiz sabiedrību tas neinteresē, tad kāpēc tā metas apmeklēt Stūra māju? Tā gan ir tēma, kuru ir ļoti viegli pakļaut sensācijai, virsrakstu līmenī paziņojot, ka viens vai otrs cilvēks ir bijis čekas aģents. Svarīgākais ir atrodams tālāk ziņas tekstā, kur cilvēks izvērstākā veidā skaidro. Tā daļa sabiedrības, kura lasa tālāk un dziļāk par virsrakstiem, ir gana vesela, lai šo informāciju sagremotu. Savukārt tā sabiedrības daļa, kura paliks virsrakstu līmenī…

Jebkurā gadījumā lustrācija ir ilgtermiņa process. Tas nav viena gada jautājums, nevienā valstī nav bijis. Es ceru, ka mūsu literāti uz šīs bāzes spēs radīt romānus par šo tēmu. Tendence jau ir – “Mēs. Latvija, XX gadsimts” šo potenciālu iezīmē, un to vajadzētu turpināt.

Ja mēs uzskatām, ka Latvijas valstij ir 100 gadu, tad rēķinām iekšā arī to, kas ir pa vidu. Un bez šī vidus nav valsts.

November 7, 2018 Posted by | Vēsture | 1 Comment

Čekas maisu atvēršana. Ko publiskos decembrī?

Viss raksts: https://lvportals.lv/norises/299831-cekas-maisu-atversana-ko-publiskos-decembri-2018

Guntars Laganovskis

Čekas maisu atvēršana. Ko publiskos decembrī?

VDK dokumentu nodošanai atklātībai, ko paredz grozījumi likumā, vajadzētu būt tikai pirmajam solim ceļā uz tajā izvirzītā mērķa sasniegšanu – veicināt sabiedrības izpratni par Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu. Bez zinātniskiem komentāriem un skaidrojumiem šo dokumentu publiskošana vien draud radīt maldinošu vēstures izpratni.

Šogad decembrī publiskojama pirmā daļa no atklātībai nododamiem Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, kas pazīstami kā čekas maisi un satur vairākas kartotēkas, kā arī daļu no kompartijas vadības atstātajām liecībām. LV portāls skaidro, kāda rakstura dokumenti un kādā apjomā nonāks atklātībā.

VDK dokumentu nodošanu atklātībai paredz 17. oktobrī spēkā stājušies grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Vispirms – kartotēkas jeb čekas maisi

Saskaņā ar likuma 7.pantu līdz šī gada 31. decembrim Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļvietnē digitalizēti publicējami šādi līdz šim Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) un Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) rīcībā esoši dokumentu veidi:

  • VDK aģentūras alfabētiskās uzskaites kartotēka (10 612 kartītes). Aģenti kartotēkā sakārtoti alfabēta kārtībā. Kartotēkā ir ziņas par VDK darbojošos aģentūru, vervēšanas kandidātu uzskaiti, izslēgto aģentūru, kuras lietas glabājās arhīvā vai tikušas iznīcinātas (kartotēka daļēji izņemta pirms tās nodošanas Latvijas Republikai). Tāpat kartotēkā fiksētas ziņas par VDK 1. daļas (nodarbojās ar izlūkošanu) aģentūru, kura gatavojās izbraukt uz ārzemēm vai darbojās PSRS teritorijā, kā arī par vervēšanas kandidātiem īpašajam periodam – kara vai citam neparedzētam gadījumam.
  • VDK aģentūras statistiskās uzskaites kartotēka (4141 kartīte). Kartotēkā uzskaitīti darbojošies aģenti, sakārtoti pēc darbības jomām un VDK teritoriālajām apakšvienībām. Šo kartotēku galvenokārt izmantoja statistisko atskaišu veidošanai par aģentūras aparātu.

Abās minētajās kartotēkās kartītes, kā skaidro TSDC vadītāja Zinta Ābola, ir identiskas, atšķirīgs ir tikai to kārtošanas veids. Alfabētiskajā kartotēkā kartītes ir sakārtotas alfabētiskā kārtībā, statistiskajā – atbilstoši VDK struktūrvienībām.

Aģentu alfabētiskajās un statistiskajās uzskaites kartītēs ir minēts personas vārds, tēvavārds, dzimšanas gads un vieta, adrese, darbavieta un ieņemamais amats, kā arī viņa vervētāja uzvārds, amats, daļa un daļas vai nodaļas priekšnieka uzvārds, kurš apstiprinājis vervēšanu, vervēšanas datums, atzīmes par aģenta izslēgšanu.

  • VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka (75 kartītes). VDK ārštata darbinieks ir persona, kas uz sabiedriskiem pamatiem sniedz palīdzību drošības orgāniem pretizlūkošanas darbā rūpniecības un transporta, kā arī atsevišķās Aizsardzības ministrijas iestādēs un objektos. Viņu uzdevums  strādāt aģentiem un uzticības personām. Kartotēkā norādītas aģentūras uzskaites kartītēm analoģiskas ziņas, izņemot to, ka ārštata darbiniekiem nav segvārdu, taču ir lietas numurs un abreviatūra, kas veidota no vārda, uzvārda un tēva vārda pirmajiem burtiem.

Minētajās kartotēkās fiksēts ap četrarpus tūkstošiem VDK aģentu. Taču precīzu skaitu varēs noskaidrot tikai pēc šo dokumentu digitalizācijas, jo viena un tā pati persona varēja būt iekļauta vairākās kartotēkās, skaidro TSDC.

  • Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva fonda PA-101 “Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja” apraksti pilnā apjomā (69 apraksti, 11 589 lietas). Šie dokumenti, kas aptver laikposmu no 1946. līdz 1991. gadam, satur LKP CK saraksti ar citām institūcijām, sēžu protokolus un stenogrammas, kā arī 2026 personas lietas, kurās apkopota informācija par LKP CK darbinieku karjeru, skaidro LNA direktore Māra Sprūdža. Šie apraksti, vairums no kuriem jau šobrīd pieejams tīmeklī, ir uzziņas līdzeklis, kuru parasti izmanto LKP CK dokumentu meklēšanai un pētīšanai.
  • VDK darbinieku telefongrāmata (SAB rīcībā ir 1988. gada VDK darbinieku telefongrāmata). Tajā, neminot ieņemamo amatu, norādīti darbinieku vārdi, uzvārdi, kā arī dienesta un mājas tālruņa numuri. Arī attiecībā uz čekas vadītājiem telefongrāmatā nav norādīts konkrētā darbinieka ieņemamais amats, taču viņa vārds iekļauts sadaļā “Руководство” jeb “Vadība”.

Decembrī publiskojamo VDK dokumentu ieskenētas kopijas internetā būs pieejamas PDF formātā ar ierobežotām meklēšanas iespējām.

Ar kompartijas vadību saistītie dokumenti – nākamgad

Sākot ar 2019. gada 1. maiju, Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļvietnē publiskos arī citus tā glabāšanā nodotos digitalizētos VDK dokumentus un netieši ar VDK saistītus dokumentus:

  • LPSR VDK operatīvās lietas un operatīvo lietu materiālus, kartotēkas un citus VDK dokumentus;
  • LPSR VDK un tās priekšteču (Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas un Iekšlietu ministrijas) saraksti ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju un LPSR Ministru padomi;
  • Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūrā iekļauto VDK un tās priekšteču darbinieku personas lietas un personas dokumentus;
  • Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas nomenklatūrā iekļauto ar VDK saistīto Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Latvijas Komunistiskās partijas, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonu personas lietas, kā arī Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas amatpersonu personas lietas;
  • LPSR VDK un tās priekšteču iznīcinātāju bataljonu darbību atspoguļojošos nozīmīgākos dokumentus;
  • Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības dokumentus un ar šīm organizācijām saistītās lietas.

Likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” uzdod LNA nodrošināt VDK dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu, pieejamību un iespēju personām tos izmantot savām vajadzībām, ievērojot šā likuma noteikumus.

Nosakot turpmāko VDK dokumentu glabāšanas un izmantošanas kārtību, grozījumi likumā paredz, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā bez ierobežojuma būs pieejami tie VDK dokumenti, kuri nesatur informāciju par cietušajiem un trešajām personām, proti, personām, kuras nav VDK darbinieki, informatori un ar VDK darbību saistītas personas. Savukārt VDK darbinieku, informatoru un ar VDK darbību saistīto amatpersonu dati, tajā skaitā tādi sensitīvi personas dati, kas norāda uz etnisko izcelsmi, piederību pie politiskās organizācijas, arodbiedrības un reliģisko pārliecību, ir publicējami pilnībā, paredz likums.

Publiskošana prasīs skaidrojumus un gadus

Likuma grozījumu mērķis ir nodot Latvijas valsts rīcībā esošos VDK dokumentus atklātībā, tādējādi radot iespēju informēt sabiedrību par Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu, totālo sabiedrības kontroli, šī režīma darbības mehānismu un instrumentiem, kā arī veicināt sabiedrības spēju atpazīt šā režīma sekas, tās pārvarēt un turpināt Latvijas kā demokrātijas valsts attīstību.

Vienlaikus, kā, izsludinot likuma grozījumus, norādīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis, šogad publiskojamās VDK kartotēkās atrodamo personu vārdi vēl nesniegs informāciju par konkrētu cilvēku darīto. “Pirms steigties ar secinājumiem, būtiski sagaidīt un iepazīties ar papildu informāciju. Pārsteidzīgi izdarot secinājumus, riskējam radīt maldīgu vēstures izpratni, nevis labāk izprast Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu, tā darbības mehānismus un totālo sabiedrības kontroli,” uzsvēra R. Vējonis.

Saskaņā ar likuma grozījumiem līdztekus VDK dokumentu publicēšanai speciāli izveidotā tīmekļvietnē LNA minētās dokumentu publikācijas arī papildina ar zinātniskiem komentāriem un skaidrojumiem. Kopumā, kā atzīst M. Sprūdža, šis process, ieskaitot dokumentu digitalizēšanu lietotājiem ērtā veidā, varētu aizņemt gados mērāmu laiku.

November 1, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: