Latviešu nīdēju murgi

Gapoņenko: NATO karaspēks Latvijā ievests, lai apspiestu antifašistus

Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets pirms nedēļas paziņoja, ka Krievija antifašistiem 16.marta pasākumu rīkošanai pārskaitījusi 25 000 eiro. Bija iecereta plaša konference, tomēr to sarīkot neizdevās. Tā vietā Tatjana Ždanoka un tā saucamie «antifašisti» sanāca Kara muzejā un uz pasēdēšanu Ždanokas partijas birojā. Viens otru pārliecināja, ka Latvijā atdzimst fašisms un ka to pierādot muzeja eksponāti, svētdienas vakarā vēstī raidījums «Nekā personīga» (NP).

Šogad viesnīcas atteica «antifašistiem» telpas konferences rīkošanai par nacisma atdzimšanu Latvijā. Tādēļ Josifs Korens un Tatjana Ždanoka nolēma vienkārši pastaigāties pa kara muzeju.

Abiem Latvijas antifaštu kustības veterāniem Ždanokai un Korenam piepulcējās Latvijas krievu kustību aktīvisti Viktors Guščins, Miroslavs Mitrofanovs un Vladimirs Buzajevs.

Par ekskurijas vadītāju bija izvēlēts Ždanokas partijas aktīvists filologs Aleksandrs Filejs. Viņš klātesošajiem izklāstīja, cik grūti latviešiem klājās savā zemē, kamēr tos no zviedru jūga neatbrīvoja Pēteris Pirmais. Latvieši arī neesot atbalstījuši savas valsts izveidošanu, bet 1918.gadā iestājušies par sarkanajiem strēlniekiem un Padomju savienību. Un visbeidzot – prezidenta Kārļa Ulmaņa prātīgākais lēmums esot bijis nepretoties Latvijas uzņemšanai Padomju Savienībā, kā to prasījuši strādnieki un zemnieki.

«Kad paziņoja par padomju varas iedibināšanu ar aktīvu strādnieku, zemnieku atbalstu – tad vairs nebija iespējams izturēt Ulmaņa diktatūru par zemajiem sociālajiem maksājumiem, par zemo sociālo nodrošinājumu, par psiholoģisko teroru Ulmanis pēc neilgām pārdomām piekrita ievest ierobežotu padomju armijas kontingentu,» saka Filejs.

Ždanoka izmantoja gadījumu pasūdzēties muzeja darbiniecēm, kadēļ viņai informācija par Latvijas vēsture jālasa latviešu valodā.

Stundiņu pastaigājuši pa kara muzeju un viens otru uzmundrinājuši vēstures sagrozīšanā, antifašisti pamazām izklīda, lai dotos uz nākamo konferences vietu – Krievu savienības Latvijā biroju.

NP: Korena kungs man jautājums, kāpēc tai muzejā staigājāt?
Korens: Tāpēc, ka Pabrika kungs rekomendēja.
NP: Viņš jums zvanīja un teica, lai nākat?
Korens: Viņš to savā tviterī nopublicēja.

Raidījumam gan neizdevās aprunāties ar Ždanoku, jo viņa norādīja, ka intervijas ir jāpiesaka zināmu laiku iepriekš.

Ždanokas birojā antifašitiem pievienojās Krievijas valsts naudas stipendiāts Aleksandrs Gapoņenko. Viņš izvirzīja teoriju, ka NATO valsts armijas vienības Latvijā ievestas, lai apspiestu antifašistus. Gapoņenko secina, ka Nacionālās apvienības politiķu plāni piedalīties 16.marta pasākumos liecina par to, ka viņi Latvijas valsti saredz kā nacistiskās Vācijas režīma turpinājumu.

«Šī tendence ir realizejusies Ukrainā un mūsu varas iestādes šo tendenci vēlas realizēt šeit Latvijā. Tieši tādēļ šeit ieradušies amerikāņu spēki un sarīkojuši šeit reālu NATO, lai iebiedētu šejienes iedzīvotāus, turētu paklausībā. Un uzbrukumi mums par mūsu darbību ir valsts gatavošanās trešajam pasaules karam politikas elements. Lai ieviestu nacionālās diktatūras režīmu, kas ļoti viegli pāries nacistiskajā,» uzskata Gapoņenko.

Kā ik gadu atifašistu kustība cenšas piesaistīt jaunus viesus. Šogad neesot varējuši atbraukt Ždanokas cīņubiedrs no Itālijas Džuljeto Kjeza, ne arī autobuss ar igauņu antifaštiem. Toties bija klāt kādas Itālijas interneta mājaslapas operators, maza ciematiņa mērs un austriešu kreisās kustības aktīvists.

http://goo.gl/iu15QJ

Ievainojumi sadzīs, apvainojumi joprojām sāp

Ievainojumi sadzīs, apvainojumi joprojām sāp. Saruna ar vēstures profesoru Pauli Lazdu

Viskonsinas universitātes vēstures profesors Paulis Lazda ik gadu janvārī ierodas Rīgā, lai izraudzītos, kuriem studentiem piešķirt ārstes Ainas Galējas stipendijas studijām ASV. Atbildi uz jautājumu, kas no Latvijā nupat pieredzētā īpaši iepriecinājis, profesors sāk ar stāstījumu par Operas apmeklējumu.

– Noskatījos operu “Nabuko”, kur pamatā ir stāsts par ebreju zemes okupāciju un tautas trimdu. Man ir teikts, ka Latvijā šo operu 50 gadus nerādīja tāpēc, ka tā bija politiski pārāk bīstama, jo līdzības ar norisēm Latvijas valsts dzīvē bija visiem ļoti saprotamas. Opera dažreiz ir ļoti politiska, un okupantiem uzmanīgi jāvērtē, kas ir rādāms un ko bīstami rādīt.

– Vasarā atbrauksiet atkal, lai nolasītu lekciju par ASV diplomātu Samneru Velsu. Kāpēc šogad ir svarīgi viņu atcerēties?

– 23. jūlijā apritēs 75 gadi kopš amerikāņu diplomāta Samnera Velsa doktrīnas. Viņš toreiz – 1940. gada jūlijā – pauda stingru nostāju un nosodīja padomju okupāciju, sakot, ka pēc cilvēcības un tiesiskajām mērauklām tas ir nepieņemami un neatšķiras no tā, ko dara nacistiskā Vācija, iebrūkot savās kaimiņvalstīs. Tas būtu jāzina un jāsaprot katram latvietim, ka šī ASV nostāja turēja Latviju pie politiskas dzīvības, jo atņēma PSRS tās rīcības leģitimitāti. Visai PSRS trūka tiesiska pamata, jo tā nebija normāla valsts, bet impērija. Vēsturiski arī Francija un Anglija bijušas impērijas, bet tas bija jau sen un nokārtots.

Nesen lasīju blogu no Krievijas, kur autors raksta, ka Baltijas valstu okupācija varēja būt bijusi Staļina lielākā kļūda, jo kopš tā laika PSRS leģitimitāte vienmēr tikusi apšaubīta. Zinām, ka pārmaiņas 80. gadu beigās sākās tieši ar šo jautājumu – vai tas ir tiesiski, pareizi un atbilstīgi civilizētām normām.

Tas ir viens no maniem pētnieciskiem tematiem. Diplomātiskā līmenī toreiz, Otrā pasaules kara laikā, norisa ārkārtīgi lielas cīņas. Samners Velss teica: par ko tad mēs cīnāmies? Par taisnību! Un Baltijas valstu gadījumā ir pieļauta netaisnība, ir pārkāptas normas.

Samnera Velsa doktrīnā paustais, kas daudzus gadus bija nolikts pie malas, tagad ir ļoti aktuāls. Daudzi politologi uzskata, ka tā šodien ir jāpiemēro Krimai. Neiesim tur ar tankiem, bet tā kartēs būs teritorija, kas būs apzīmēta īpaši, ne kā Krievijas daļa, un tāda pati būs attieksme diplomātijā.

– Vai, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, Latvijā redzat pārmaiņas?

– Ir augusi sabiedrības izpratne par politiku, par valstisko apziņu un par riskiem. Kopumā tā nostāja Rietumos, ko izsaka politologi, vēsturnieki un publicisti – Pols Goubls, Edvards Lūkass, Anna Eplbauma un it sevišķi Zbigņevs Bžežinskis –, atšķiras, tā ir stingrāka, un es ceru, ka Latvija arī panāks šo izpratni. Mēs tiešām dzīvojam uz naža asmens. Ideju cīņa sākās gandrīz jau ar neatkarības iegūšanu. Atcerēsimies, ka 1992. gadā Sergejs Karaganovs izteica tā saukto Karaganova doktrīnu – ka jāizmanto lielās krievu iedzīvotāju masas kaimiņvalstīs, lai tur destabilizētu situāciju.

Es to kā vēsturnieks uztveru ar lielām bažām, jo te jau mūsu kaimiņi pasaka, ko darīs. Taču mēs kaut kā to uztveram pārāk mierīgi – sak, viņi jau to nedomā nopietni. Bet Karaganova rakstos šī līnija ir arvien tikusi atkārtota. Un mēs diemžēl neesam spējuši to atspēkot vai pat neesam redzējuši iemeslu, lai atspēkotu mums adresētās apsūdzības.

Un tie, kas runā valsts vārdā, dažkārt pieļauj bīstamas kļūdas. Man vienmēr licies nesaprotami, kā var sacīt “nu jā, 1940. gadā okupēja Latviju – stratēģisku teritoriju”. Tas ir burtiski tas, ko saka Maskava: ka Baltijas valstis bija nepieciešamas, lai aizsargātos no potenciāliem apdraudējumiem. Iebildīšu, ka ikkatra zemes strēmele pasaulē ir stratēģiska.

Otrs jautājums, par kuru dažam varbūt šķistu nepieklājīgi runāt, ir lielā krievu iedzīvotāju kopiena Latvijā. Pastāvīgi pasaulei tiek teikts, ka pret krieviem esot “diskriminācija” un tamlīdzīgi. Bet mums skaidri jāpasaka: tie, kurus Latvijā iesūtīja Padomju Krievija, te nenonāca tiesiskā ceļā. Pirms okupācijas Latvijā bija krievu minoritāte, viņi baudīja visas tiesības, un arī pēc neatkarības atgūšanas viņiem un viņu pēctečiem ir visas pilsoņu tiesības. Bet cita situācija ir tiem krieviem, kuri tika pārvietoti, īstenojot kolonizācijas politiku. Ženēvas konvencijas 3. pantā ir skaidri teikts, ka okupējošā valsts nedrīkst ievest civiliedzīvotājus. Un tam nav noilguma, Ženēvas konvencija joprojām ir spēkā. Nevis tiesības, bet gan Latvijas pamatiedzīvotāju cilvēciskā attieksme ir pamats tam, ka visi krievi, kas vēlējušies, ieguvuši pilsonību naturalizējoties un krievi var mierīgi šeit dzīvot. Nav pamata runāt, ka pret viņiem tiktu pārkāptas kādas cilvēktiesības vai starptautiski likumi. Latviešu tautas iecietība, manuprāt, ir bezprecedenta gadījums, un latvieši ir pacietuši to ievainojumu, kas nāca ar okupāciju. Bet apvainojumus nevar paciest. Diemžēl latvieši nesaņem attieksmi “paldies par labvēlību”, tās vietā nāk apvainojumi. Ievainojums sadzīs, bet apvainojums, kas turpinās, nedzīs. Un tas ir galvenais šķērslis starp latviešiem un tiem krieviem, kas iebraukuši okupācijas laikā.

– Nereģistrēta organizācija t. s. Nepilsoņu kongress 17. jūnijā grasās atzīmēt “75. gadadienu, kopš Latvijā atjaunota padomju vara”.

– Tas ir vairāk nekā bezkaunīgi. Daudz runā par integrāciju, izlīgšanu un piedošanu. Nevaram piedot tam, kas neprasa piedošanu, bet turpina tevi apsūdzēt. Tā ir tāda ačgārna pasaule.

Jāatspēko arī apvainojumi, ka Latvija esot cīnījusies par nacismu. Totālas blēņas! Te ir jāšķir divi jēdzieni: latvieši un Latvija. Tie, kas karoja sarkanajā armijā, bija ar varu piespiesti (varbūt daži arī nebija), bet citi tāpat bija mobilizēti leģionā. Tie bija latvieši, bet viņiem nebija Latvijas valdības pavēles cīnīties. Vienīgā Latvijas valsts piedalīšanās karā bija, kad Latvijas sūtnis Amerikā Alfreds Bīlmanis ar savām pilnvarām uzdeva mūsu mazajai tirdzniecības flotei palīdzēt sabiedrotajiem. Taču visi okupācijas karaspēku mobilizētie bija iesaukti armijā nelegāli un iesaistīti karā piespiedu kārtā.

Es gribētu redzēt stingrāku valsts nostāju – noraidīt katru nepatiesu apgalvojumu, kas nāk no kādām nepilsoņu un līdzīgām organizācijām.

Rietumos un Amerikā neatlaidīgi darbojas Krievijas propaganda. Amerika kā imigrantu valsts uzsver, ka nedrīkst diskriminēt minoritātes, bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kā tā minoritāte Latvijā ienāca – ieradās šeit kā imigranti vai kā iekarotāji. Tā ir būtiska starpība. Latviešiem ir jāatgādina starptautiskajai sabiedrībai: mēs nerunājam par imigrantiem, tādi te pēc kara nevarēja būt.

Bet kolonisti nesaprot, cik viņiem bijusi privileģēta situācija un ka viņi nepiedzīvoja, piemēram, tādu likteni kā pēc kara vācieši Polijā vai vāciešu likteni Čehoslovākijā. Neviens viņus neaizskāra.

– Esmu te dzimis un 50 gadus nodzīvojis, kāpēc man kādam jālūdzas pilsonība! – tāds ir viens no biežāk lietotajiem nepilsoņu argumentiem.

– Bet vairākums Eiropas valstu tādas tiesības neatzīst. Piemēram, var piedzimt Somijā, bet, ja tev nav tiesību uz Somijas pilsonību, tu to neiegūsti; Norvēģijā tāpat. Latvijā var naturalizēties, un nekādu ierobežojumu nav.

– Pērn Nepilsoņu kongress bija spriedis – vajag noblefot, ka Latvijā iespējams Krimas scenārijs. Tad visi baidīsies…

– Jā, bija vilktas paralēlas starp Krimu un Latgali. Valdībā, Ārlietu ministrijā jābūt komandai, kas uz katru aplamu apgalvojumu skaidri atbild: “Tā ir aplamība, tie ir meli, tā ir propaganda.”

Mūsu armija ir maza. Esmu domājis par X stundu, un, ja notiktu tā, ka te ienāktu krievi ar tankiem, izšķirīgā diena būtu otrā. Jo tad, ja vienu dienu Latvija būtu noturējusies un otrajā kāds vēl pretotos un šautu pret tankiem, NATO nāktu palīgā. NATO neatkaros Latviju, bet karos par Latviju, ja Latvija pati karos.

Nekas nav par velti. Es neesmu asinskārs, bet atcerēsimies, ka mūsu Brīvības cīņas tomēr prasīja tūkstošiem upuru. Katrs upuris sāpēja viņu ģimenēm. Bet bez tiem nebūtu Latvijas neatkarības.

Man gadījās 1991. gada martā būt Maskavā kā tulkam piecu ASV senatoru tikšanās laikā ar Latvijas diplomātu Amerikas vēstniecībā. Viens no senatoriem toreiz vaicāja Latvijas diplomātam: “Cik tālu iesit ar savām demonstrācijām un prasībām?” Atbilde bija: “Līdz asinsizliešanai.” Senatora sejas izteiksme pauda vilšanos. Bija gaidīta cita atbilde. Tai vajadzēja būt: “Mēs cīnīsimies līdz neatkarībai. Mūsu mērķis ir brīvība.”

Rietumnieki ļoti augstu vērtē godu un cieņu, un to viņi sagaida no sadarbības partneriem.

Mums daudz vairāk vērības jāpievērš aizsardzības spēju stiprināšanai. Man prātā Somijas aptaujas rezultāti, kur uz jautājumu “Vai tu aizstāvēsi Somiju?” 80 procenti atbildēja: jā. Uz jautājumu “Vai tu cīnīsies par Somiju arī tad, ja cīņa būs bezcerīga?” 65 procenti teica: jā! Ar tādu apņēmību sabiedriskās domas noskaņojumā Somija ir pulka mazāk apdraudēta nekā mēs.

– Ko domājat par juristes Olsenas iesniegto prasību Satversmes tiesā? Viņa vēlas, lai tiktu atcelts pienākums valsts svētku un piemiņas dienās izkārt karogu. Daudzi domā, ka sēru dienu Latvijai esot par daudz.

– Nepiekrītu Olsenai. Var rīkot privātu ballīti, kad grib, bet jāsaprot, ka cilvēks ir daļa no sabiedrības un ir zināma disciplīna. Mums ir jāparāda cieņa tiem, kuri gāja bojā, un to darām, izkarot karogu ar sēru lenti. Un mums jāparāda citiem, ka te dzīvo tauta, kas ciena pati sevi.

Jā, ir par daudz sēru dienu, jo ir par daudz iemeslu sērām. Bet es domāju, ka vai nu abās dienās – 25. martā un 14. jūnijā – vai vismaz vienā vajadzētu būt tādam akcentam, ka valsts mērogā uz piecām minūtēm apstājas visas norises, kā arī ir slēgtas skolas un veikali.

– Nesen “LA” bija publicēts Annas Žīgures komentārs, kurā viņa izteica viedokli par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Ko jūs gaidāt no prezidenta, kurš tiks ievēlēts šovasar?

– Manuprāt, ļoti labs prezidents būtu Egils Levits – erudīts, nopietns cilvēks ar labām angļu un vācu valodas zināšanām. Viņu pazīst gan Latvijā, gan Rietumos.

Es piekrītu Annai, ka Saeimai Valsts prezidents jāievēl atklāti. Jo deputāts pārstāv tos, kuri viņu ievēlēja, un deputāta balsojums nav privāta lieta.

Balto krustu priekšā 2014.gadā

Guntis Kalme

1941.gada 26. jūnijā LPSR NKVD komisārs Simons Šustins parakstīja pavēli iznīcināt 98 Latvijas pilsoņus, ar sarkano izceļot pamatojumu: „Sociālās bīstamības  dēļ visus nošaut.” Viņu un citu čekas upuru kapu kopiņas 1941.gada 6. jūlijā izveidoja Balto krustu kapulauku Meža kapos. 1969.gadā vienā naktī tas tika nolīdzināts, virsū apbedījot citus. Atmodas gados tur tika uzstādīts liels balts krusts un kapulauks iespēju robežās atjaunots. Tas apliecināja, ka mums sava patiesā vēsture un tagadne ir svarīga.

Situācija sabiedrībā šobrīd sāk līdzināties pirmsatmodas laikam. Kāri tveram katru patiesāku vārdu, drosmīgākam sabiedriskam darbiniekam klusītēm pateicamies par latviešu nācijas interešu aizstāvēšanu. Bet atšķirība ir tā, ka nu pilsoniskajā drosmē, patiesīgumā mēs regresējam. Aizvien vairāk publiski runātajā jūt patiesības mazināšanos, noklusēšanu, pat klajus melus. Plašsaziņas līdzekļos ir tabuētās tēmas (banksterisms, civilokupācija uc), tapusi politkorektuma jaunvaloda, izstrādātas klišejas nevēlamo marģinalizēšanai („radikāļi”, „fundamentālisti”). Sabiedrība un indivīdi attīsta pašcenzūru.

Vai tās būtu pārdzīvotās sovjetizācijas tālejošās sekas, metastāzes? Režīms veica mērķtiecīgu negatīvo selekciju. Ilgstoši, konsekventi tika demonstrēts, ka ar to vien, ka esi cilvēks, pietiek, lai tiktu represēts, pat iznīcināts. Sākumā likvidēja nepakļāvīgos, citus represēja iebiedēšanai. Pārējie bija spiesti pielāgoties, izveidojot apziņas mehānismu „patiesība ir tur – ārā (aiz „dzelzs aizkara”, aiz dzeloņdrātīm – disidentos) un uz mani neattiecas”. No patiesības nācās norobežoties. Bija drošāk to neteikt bērniem (atstāstīs skolā!), neapspriest ar darbabiedriem (nostučīs), kur nu vēl sacīt vai rakstīt publiski. Mēs zinājām patiesību, bet, personiski neapliecināta, tā aizvien vairāk attālinājās no mums, eksistēja tikai virtuves režīmā. Apliecināšana prasīja drosmi, bet to bija saēduši kompromisi, uz kādiem nācās iziet izdzīvošanas labad. Pašcenzūra triumfēja izveidojoties sirdsapziņas dubultstandartiem. Lai gan drosmīgākie apguva Ēzopa valodu un prasmi rakstīt starp rindām, un mazāk uzņēmīgie – atstāstīt dzirdēto vai lasīto citiem, taču varas mehānisms darbojās kaut truli, bet efektīvi. Ja gribēji palikt dzīvs, un kur nu, ja vēl gribēji veidot karjeru, tad principā vajadzēja ne tikai novērsties no patiesības, izlikties, ka tās nav, bet arī radoši attīstīt orvelisko „jaunrunu” un pat „jaundomu.” Tā režīms pakāpeniski lielam vairumam sāka tapt par iekšējo vergturi.

Klausoties 14.jūnija deportācijai veltīto pasākumu runās izkristalizējās atziņa, ka veidojas kāda mūsu vēstures neosovjetiska mutācija, kuru raksturo notikumu mēroga samazinājums, abstrakta moralizēšana, atsacīšanās no vēsturiskā taisnīguma principa.

No deportāciju vēstures tiek ieteikts ņemt tikai individuālo ciešanu stāstu sāpes. Nav ieteicami runāt par cēloņiem, kas tās radīja, jo vairāk – par notikušā sekām latviešu tautai un valstij, īpaši par tām, kas joprojām ir nepārvarētas, bet nu jau tiek politkorekti noklusētas. Subjektīvās sajūtas, pārdzīvojumi tiek viegli relativizēti („krievi paši no režīma cieta visvairāk!”), radoši papildināti ar citiem iespaidiem („cik tur skaista daba un sirsnīgi cilvēki”). Tādējādi līdz būtiskiem vispārinājumiem mūsu vēsturei un secinājumiem šodienai, kam vajadzētu veidot rīcības vadlīnijas, tā arī netiek nonākts. Tas tiek panākts nomainot notikušā mērogu – tautas traģēdija ir pārtapusi galvenokārt par personisku atmiņu stāstu virkni.

Tiek izteikti moralizējoši pamudinājumi „mācīties no vēstures, lai tas vairsneatkārtotos!” un „esiet modri!”, bez jebkādiem paskaidrojumiem, ko tas reāli nozīmē. Kur lai lojālie pilsoņi vēršas redzot Krievijas 5.kolonas graujošo darbību, ja Drošības policija situāciju tikai „monitorē”, bet reāli neko nedara?

Slēpti vai atklāti tiek ieteikts nealkt pēc atmaksas. Parasti runas konteksts parāda, ka tā faktiski tiek signalizēts neprasīt vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Atriebība ir vēlme gūt gandarījumu, sagādājot pāridarītājam tādas pat ciešanas, bet prasība pēc taisnības ir nepieciešamība atjaunot Dieva iecelto morālo kārtību ar to, ka noziegums tiek nosodīts. Tikai tā ir reāli iespējams īstenot vēlmi „lai tas neatkārtotos!” Tāpēc tika veikta Vācijas denacifikācija. Ebreji, neskatoties cik gadu desmiti pagājuši kopš nacisma zvērībām, meklē vainīgos, pieprasa tos tiesāt. Viņiem nepiedāvā „neturēt aizvainojumu”, „nemeklēt atmaksu” utml.

Domās vai īstenībā stāvot Balto krustu kapulaukā guldīto priekšā tomēr varam sacīt, ka lielajā vēstures kopskatā mēs esam uzvarētājtauta. Pateicoties no iepriekšējām paaudzēm mantotajām Dievā balstītajām cilvēcības vērtībām mēs pārcietām, izturējām un pastāvam. Tagad jāmeklē un jārod ceļi un veidi, kā, atrodoties starp Krievijas imperiālismu no vienas un globālismu no otras puses, noturēt savu nacionālo identitāti un valstiskumu un no jauna uzplaukt – ar Dieva palīgu un Viņa svētību.

 

Igaunijai lojājie cittautieši: Mūs nevajag aizstāvēt!

http://www.la.lv/mus-nevajag-aizstavet/

Katru gadu Tallinā daļa Igaunijas krievu 9. maijā pulcējas Tallinas kara kapsētā pie bēdīgi slavenā “Bronzas Aļošas”, lai pieminētu karā kritušos, kā, piemēram, 2012. gadā. 2007. gada “Bronzas nakts” nemieru rīkotāji – organizācijas “Nakts sardze” prokremliskie aktīvisti joprojām piemin nemierus un uz tā rēķina pelna uzmanības dividendes Igaunijas krievvalodīgajā sabiedrībā. Tomēr viņu rīkotās akcijas par atbalstu Krievijai ir vāji apmeklētas, kaut arī aktīvisti ietilpst jaunizveidotajā Krievu aliansē, kurai ir prokrieviski mērķi un skatījums uz notikumiem Ukrainā. Ne visi Igaunijas cittautieši piekrīt alianses nostājai, reaģējot uz to, internetā izveidoja petīciju, kurā iestājas par neatkarīgu un brīvu Igauniju.

Ukrainā notikumu kontekstā reizēm starptautiskie analītiķi norāda uz krievvalodīgajiem Latvijā un Igaunijā kā potenciālo līdzekli Krievijas impērisko ideju īstenošanai. Latvijas Ministru prezidente Laimdota Straujuma intervijā “Latvijas Avīzei” sacījusi, ka valdība ir pasūtījusi pētījumu, lai noskaidrotu Latvijas krievu noskaņojumu. Bet kāda ir situācija kaimiņvalstī Igaunijā?

Izveido Krievu aliansi


Marta vidū (tātad jau pēc Krievijas īstenotās Krimas sagrābšanas) Igaunijā izveidota organizācija “Krievu alianse”, kuras galvenais mērķis ir krievu organizāciju savstarpējā koordinācija un kopīga problēmu risināšana. Organizācija savā manifestā apgalvo, ka Igaunijas “krievu kopiena” ir daļa no Igaunijas tautas, bet tā ir vienota ar “krievu pasauli”. Organizācija pieprasa, lai Igaunijā līdz pat augstskolai būtu iespēja izglītoties krievu valodā (tiek lietota arī Latvijā bieži dzirdētā iebilde “pret vardarbīgu krievu skolu igauniskošanu”), kā arī ieviests pilsonības “nulles variants”. Aliansē ietilpst arī bēdīgi slavenā organizācija “Nakts sardze”, kas bija saistīta ar 2007. gada aprīļa “Bronzas kareivja” nemieriem. Vēl ir tādas organizācijas kā Igaunijas krievu kopienas informācijas portāls “Baltija”, kura virsrakstos pašreizējā vara Ukrainā tiek dēvēta par “Kijevas huntu”. Tāpat aliansē ietilpst organizācijas “Jaunā Igaunija”, “Rezonanse”, “Igaunijas Krievu skola”, tiesību aizsardzības centrs “Kitež”, Krievu diskusiju klubs, Krievu zemstu padome un Igaunijas nepilsoņu savienība. Manifestu parakstījis arī “Baltija.eu” redaktors Aleksandrs Korņilovs. Jautāts, kurā pusē nostātos Igaunijas krievi, ja sāktos Krievijas agresija Igaunijā, viņš atbild izvairīgi: “Es ceru, ka lietas tik tālu neaizies. Ir NATO, un ir Krievija, un neviens no šāda scenārija nebūs ieguvējs.” Pats viņš arī neatbild, kurā pusē nostātos. Jautāts par Baltijas valstu sabiedroto – ASV militāristu – klātbūtni Igaunijā, viņš atbild: “Neredzu tam jēgu. Lai kārtējo reizi pakaitinātu Krieviju? Tas nav vajadzīgs. Man nav pārliecības, ka viņi mūs izglābtu. Igaunijas valsts ie­stādes veido neauglīgu un nedraudzīgu politiku ar Krieviju. Vajadzētu to darīt kā Somijai, balstoties uz pragmatismu.” Viņš arī sūkstās, ka laiks labu attiecību uzturēšanai ar Krieviju Igaunijai esot zaudēts.

Igaunijas valstij lojālākas vēsmas manāmas lielākoties krievu apdzīvotās Narvas interneta portāla “Viru Prospekt” administratora Vasīlija Kuškova teiktajā. “Dzīve pie mums Narvā ir labāka nekā Krievijā, tādēļ nedomāju, ka vietējie krievi nostātos Krievijas pusē. Igaunija ir mana dzimtene,” saka V. Kuškovs. Jautāts par Igaunijas aizstāvēšanu iespējamā militārā konflikta gadījumā, viņš saka, ka zvērestu nav devis nevienam, bet, ja tāda situācija teorētiski izveidosies, viņš nostāsies Igaunijas pusē. V. Kuškovs ir dzimis Igaunijā un padomju laikos studējis Sanktpēterburgā. “Ziniet, ja man tiešām tur viss būtu paticis, es būtu izvēlējies palikt Sanktpēterburgā, tādēļ jautājums par jūtām pret etnisko dzimteni ir nevietā,” saka 
V. Kuškovs.

Atbildes reakcija – 
petīcija


Reaģējot uz prokremliski noskaņoto Igaunijas krievu izteikumiem sakarā ar Ukrainas krīzi un valsts iekšpolitiku, dažādu valstī dzīvojošo tautību pārstāvji interneta vietnē “petitsioon.ee” izveidojuši petīciju, kurā pausts skaidrs atbalsts neatkarīgai Igaunijai. Līdz šim atbalstu petīcijai pauduši gandrīz 800 parakstītāju, starp kuriem atrodami arī krieviski uzvārdi. Viena no iniciatorēm bija portāla “Etnoweb.ee” vadītāja Nataļja Kitama, kurā plūst gan grieķu, gan igauņu asinis. Pēc viņas vārdiem, petīcijas veidošana bijusi nepieciešama, lai stātos pretim marginālām krievvalodīgo organizācijām, kas uzdrošinās runāt visu Igaunijas krieviski runājošo pilsoņu vārdā. Viņa stāsta, ka dažas no šīm organizācijām darbojoties kā nereģistrētas, turklāt esot arī tādas, ko finansējot Kremlis. “Mums bija viena doma, veidojot un parakstot petīciju, – iestājamies par neatkarīgu Igauniju un negaidām trešo valstu iejaukšanos. Krimas scenārijs ne­strādās nedz Latvijā, nedz Igaunijā. Mūs mēģina nobiedēt. Ikdienas dzīve Krievijā ir krietni sliktāka nekā Igaunijā. Es nerunāju par Sanktpēterburgu, bet mazākām Krievijas pilsētām,” saka N. Kitama. Viņa atzīst, ka pašlaik Igaunijā kā postpadomju sabiedrībā trūkst dialoga starp dažādām nacionalitātēm, kā tālāk veidot savu valsti, taču viņa cer, ka petīcija būs kā atspēriena punkts, kas šo diskusiju ierosinās. “Mums bija skaidri jāpasaka, ka Igaunija ir mūsu dzimtene un ka ar savām lietām paši tiksim galā, bez citu atbalsta,” piebilst N. Kitama. Starp petīcijas parak­stītājiem ir pazīstami Igaunijas sabiedriskie aktīvisti, no kuriem lielu daļu N. Kitama sauc par krieviski runājošiem eiropiešiem. Bez N. Kitamas petīcijas iniciatori ir arī Igaunijas Atvērtās sabiedrības fonda pārstāve Jeļena Katsuba, Tallinas Tonismegi Zinātņu skolas direktors Igors Kazlausks un Igaunijas Bezpeļņas organizāciju tīkla koordinators Ivans Lavrentjevs. Starp parakstītājiem ir, piemēram, Rīgikogu deputāte Olga Sotnika no Tallinas mēra Edgara Savisāra vadītās Centra partijas, kā arī bijušais Zaļās partijas politiķis biologs Aleksejs Lotmans. Viņa tēvs savulaik bija pazīstams zinātnieks, kas nodarbojās ar semiotiku jeb zinātni, kas pēta zīmes. Alekseja radi nāk no Sanktpēterburgas, un savulaik viņi pārcēlušies uz Igauniju. A. Lotmana dzimtā valoda ir krievu, viņš ir precējies ar igaunieti un ģimenē runā igauniski. Biologs savās atbildēs ir lakonisks un tiešs – viņš parakstījis petīciju, jo ir Igaunijas iedzīvotājs un patriots. Jautāts, cik lielā mērā krievi ir integrējušies Igaunijas sabiedrībā, viņš atbild, ka integrācijas pakāpe starp dažādiem cilvēkiem ir atšķirīga. Uz jautājumu, kā viņš vērtē iespējamos draudus Igaunijai no Krievijas puses, viņš atbild, ka nav “nedz pravietis, nedz orākuls”, taču, ja Krievijas agresija sāktos, viņš aizstāvētu Igauniju, jo tas ir katra pilsoņa pienākums. Savukārt ASV bruņoto spēku klātbūtni Igaunijā viņš pašreizējā situācijā atbalsta.

“Jūt līdzi tiem, 
kam pie krūtīm 
ir Georga lentīte”


Notikumus Krimā un Austrumu Ukrainā A. Lotmans vērtē kā tiešu agresiju no Krievijas puses. Izvairīgs atbildē par notiekošo Krimā un Ukrainas austrumos ir Aleksandrs Korņilovs. “Krievi jūt līdzi tiem, kam pie krūtīm ir Georga lentīte,” viņš saka. Tikmēr V. Kuškovs teic, ka nevarot uzticēties nedz Krievijas, nedz Ukrainas medijiem, jo abas puses melojot par notikumiem Ukrainā. N. Kitama uzsver, ka notikumus Krimā petīcijas parakstījušie neuzskata par “brīnišķīgiem” un noraida tā saukto “referendumu” leģitimitāti, kā arī pauž uzskatu, ka integrācijai par labu nāks uz sabiedrisko mediju pamatiem veidots Baltijas kanāls krievvalodīgai auditorijai.

Ukrainas notikumus steidza izmantot Igaunijas krievu radikālis Jurijs Žuravļovs, arī viens no “Bronzas nakts” nemieru dalībniekiem, kurš 14. aprīlī bija sarīkojis Tallinā pie Krievijas vēstniecības mītiņu “Krievija – mēs esam kopā ar tevi”. Pirms mītiņa viņš interneta portālā “Baltija.eu” publicēja mītiņa lozungus, starp kuriem bija tādi kā “NATO agresorus ārā no mūsu valsts”, “Slava Berkutam!” vai arī “Pirmās uzvaras: Krimas, Doņeckas un Harkovas republikas!” un “Krievu Ukraina uz mūžiem ar Krieviju!”. Mītiņā piedalījušies 40 cilvēki, un viņiem tika dalītas Georga lentītes un izkliegti prokrieviski saukļi, kā arī mītiņā parādījies sarkans karogs ar sirpi un āmuru. Savukārt 26. aprīlī, “pieminot” “Bronzas nakts” notikumus, Tallinā notika divi prokrieviski mītiņi, kas bija mazapmeklēti.

Uzziņa


“Krievu alianses” manifests


1. Igaunijas krievu kopiena ir daļa no Igaunijas tautas un veido vienotu veselumu ar krievu pasauli.

2. Mēs iestājamies par:

2.1. krievu valodas un kultūras saglabāšanu republikas teritorijā;

2.2. iespēju iegūt izglītību Igaunijas Republikā krievu valodā pat līdz augstākās izglītības līmenim;

2.3. savstarpēju cieņu starp Igaunijas tautām;

2.4. vienlīdzīgas vēršanās principa ievērošanu kā no valsts iestāžu puses, tā arī no privātpersonām;

2.5. tiesību atjaunošanu uz brīvu izvēli un Igaunijas pilsonības iegūšanu tām personām un viņu radiniekiem, kam bija liegta šī iespēja 1991. gadā.

3. Mēs esam pret:

3.1. vardarbīgu krievu skolu igauniskošanu;

3.2. krievu valodas izstumšanu no visām dzīves jomām;

3.3. valsts īstenoto krievu nacionālās minoritātes masu diskriminācijas politiku;

3.4. Igaunijas krievu kopienas aktīvistu vajāšanu un attiecībā uz viņiem un viņu tuviniekiem īstenotām represīvām darbībām;

3.5. nacistisko noziedznieku heroizāciju un Otrā pasaules kara iznākuma pārskatīšanu.

Interneta petīcija “Memorandum 14″ pilsoniskās līdzdalības portālā “petitsioon.ee”

* “Mēs, zemāk parakstījušies Igaunijas iedzīvotāji – kā Igaunijas Republikas pilsoņi, tā arī citu valstu pilsoņi un nepilsoņi, šeit pastāvīgi dzīvojošie – ar sāpēm un satraukumu vērojam notikumus Ukrainā.

* Ar savu atbildību vēlamies paziņot, ka visas Igaunijas sabiedrībā pastāvošās problēmas mēs vēlamies risināt kopīgi ar likumīgajiem Igaunijas Republikas varas pārstāvjiem. Mūs nevajag aizstāvēt no ārpuses, mēs uzskatām par nepieņemamu trešo valstu iejaukšanos Igaunijas iekšpolitikā. Mēs neatbal­stām separātiskos noskaņojumus un paziņojumus, kas izteikti no krievvalodīgās Igaunijas kopienas. Jebkuri jautājumi, kas attiecas uz mūsu sabiedrības attīstību, ieskaitot politiku izglītības, pilsonības un valodas jomā, jārisina, balstoties uz valsts suverenitātes principu.

* Vairākums no tiem, kas dzīvo šeit, neatkarīgi no dzimtās valodas un nacionālās piederības uzskata Igauniju par savu valsti. Mēs uzskatām par lielu vērtību faktu, ka, kaut arī mēs dzīvē varam stāvēt dažādās ideoloģisko barikāžu pusēs, tomēr kopā mēs vienādi uzskatām par savu pienākumu paziņot: mūsu mājas ir neatkarīga un brīva Igaunija!”

 

Vai pirms 1990.gada – pelēka senvēsture?

Kā es veidotu izstādi par Latvijas patiešām nozīmīgākajiem notikumiem

Gunārs Nāgels 19.maijs 2014

„Gatavojoties Latvijas prezidentūrai ES, aicina apkopot mūsu valsts neatkarības gadu nozīmīgākos notikumus” – tā teikts virsrakstā Saeimas Preses dienesta paziņojumam medijiem 12.maijā. Ceļojošā fotoizstāde izstāstīšot Latvijas stāstu citām Eiropas valstīm. Ikviens ir aicināts izteikties, „kuri būs tie notikumi, par kuriem stāstīsim Eiropai”, nosūtot Saeimas sabiedrisko attiecību birojam līdz 30.maijam „savu redzējumu par nozīmīgākajiem notikumiem, kuri veidojuši mūsdienu Latviju”.

Ja esam jau sākuši domāt par neatkarības pasludināšanu 1918.gadā, tad to pilnīgi izslēdz jautājums: „Kas ir bijušas Latvijas lielākās uzvaras, sāpīgākie zaudējumi un krasākie pagrieziena punkti ceturtdaļgadsimtu garajā ceļā kopš neatkarības atjaunošanas?”

Kāpēc tāds ierobežojums? Šāda ceļojoša izstāde liks saprast, ka „mūsdienu Latviju” sāka veidot tikai 1990.gada 4.maijā, bet pirms tam bija tikai kāda pelēka pagātne, kurai šodien vairs nav nozīmes.

Tā nemaz nav. Par to, ka gandrīz trīsreiz tik seni notikumi ir ļoti nozīmīgi mūsdienu Latvijai, varēja pārliecināties 9.maijā, kad liela Latvijas daļa izrādīja pārliecību, ka mūsu valsts vēsture sākas ar 1945.gadu, un savukārt viss pirms TĀ datuma ir nenozīmīga senvēsture.

Bet Latvija kā neatkarīga valsts pastāv jau 95 gadus, un nepārtrauktības princips daudz ko noteica, īpaši pilsoņu kopumu – tie paši, kas bija pilsoņi pirms padomju okupācijas (un viņu pēcnācēji), neatkarīgi no tautības. Izstāde veltīta tieši un tikai otrajam neatkarības periodam liek to atdalīt no valsts kontinuitātes.

Manā skatījumā nozīmīgākos notikumus, kas veidojoši mūsdienu Latviju, var sakārtot pēc rādītājiem.

Pirmais šodienas rādītājs ir tas, ka Latvija ir neatkarīga valsts. Ar šo saistīti zīmīgi notikumi: Neatkarības pasludināšana 1918.gadā; Cēsu kaujas; Latvijas uzvara pār Vāciju 1919.gadā (t.i., pret Vācijas valsti – vienīgais gadījums, kad Latvija būtu pieteikusi karu kādai citai valstij), Latvijas-Krievijas miera līgums; Sabiedroto de jure Latvijas atzīšana; Hitlera-Staļina līgums ar tā slepeno protokolu; Latvijas okupācija 1940.gadā; Padomju Savienības uzvara pār Vāciju; „Helsinki-86″ un 14.jūnijs 1987.gadā; Tautas frontes dibināšana; 4.maijs 1990.gadā; barikādes; pučs Padomju savienībā.

Otrais šodienas rādītājs ir demogrāfiskā situācija. Ar šo saistīti zīmīgi notikumi: Vācbaltu izbraukšana 1939.-1940.gados; 1940./1941.gada padomju terors, kas lika 200 000 latviešiem pamest Latviju 1944.gadā, kad Sarkanarmija atgriezās; holokausts Latvijā 1941.gadā; deportācijas 1949.gadā; iebraucēju iepludināšana 1960.gados, ar programmu visus pārtaisīt par „krievvalodīgiem padomju pilsoņiem”, neatkarīgi no tautības; lēmums atļaut okupācijas armijas virsniekiem palikt ar ģimenēm Latvijā; lēmums bez nosacījumiem izsniegt uzturēšanās atļaujas visiem, kas Sarkanarmijas tanku aizsegā pārcēlušies uz dzīvi Latvijā; pasaules ekonomiskā krīze, kas lika daudziem izbraukt no Latvijas.

Bez šiem abiem „rāmjiem” vēl ir saimnieciskie un kulturālie rādītāji, starp kuriem varam atrast visādus nozīmīgus un pozitīvus notikumus.

Es iesaku darīt vienu no divām lietām. Vai nu veltīt izstādi patiešām nozīmīgākajiem notikumiem no neatkarības pasludināšanas līdz šai dienai, vai arī ierobežot to uz jaunākiem 20 gadiem, lai neizceltu 1990.gadu kā sākumu, kurš tas arī nebija.

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors Austrālijā

http://goo.gl/yLFsav

Latvijas iedzīvotāji bija Otrā pasaules kara ķīlnieki

Vēsturnieki: Latvijas iedzīvotāji bija Otrā pasaules kara ķīlnieki, Krievija to tagad izmanto

  Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds. 2014. gada 7. maijs

Jāturpina darbs, lai demonstrētu vienlīdz lielu ne tikai nacisma, bet arī komunisma izvērtējumu un nosodījumu. Jāsekmē atgriešanās no uzvaras svinībām pie kritušo piemiņas karavīru un sabiedrības vēsturiskās samierināšanās ietvarā, uzsvēra Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis, uzstājoties seminārā Padomju Savienības tēls Baltijā Otrā pasaules kara laikā, kas  norisinājās Latvijas Okupācijas muzejā.

Latvijas iedzīvotājiem kara gados nebija izvēles savas armijas sastāvā vērsties pret vienu vai otru totalitāro varu un tādējādi saglabāt neatkarīgu valsti. Alternatīvas var izskatīt tikai tagad, raugoties no mūsdienu viedokļa. Situācijā starp divām karojošām lielvalstīm Baltijas valstīm tolaik nebija iespējas izdzīvot, norādīja Krievijas vēsturnieks, literatūrzinātnieks, daudzu grāmatu autors un publicists Boriss Sokolovs, kurš uz dažām dienām ieradies Rīgā un arī uzstājās seminārā.

“Savulaik Latvija kļuva par divu karaspēku savstarpējās karadarbības arēnu. Totalitārās lielvalstis abas ierobežoja cilvēku izvēli. Latvijas neatkarības zaudēšanas brīdī tautai netika paziņotas nekādas vadlīnijas, kā tālāk rīkoties okupācijas apstākļos. Līdz ar to iedzīvotāji rīkojās, kā saprata, kā uzskatīja par vajadzīgu un iespējamu ārkārtīgi nelabvēlīgajā un bīstamajā situācijā,” skaidroja Lerhis. Viņš atgādināja, ka, sākoties Vācijas – PSRS karam, daļa Latvijas iedzīvotāju nonāca karojošo lielvalstu militārajos formējumos, no viņu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.

“Karojošo lielvalstu propagandas ietekmes un objektīvas informācijas trūkuma dēļ Latvijas iedzīvotājiem bija sarežģīti izšķirties par lēmumiem. To ietekmēja arī fakts, ka tikai viena okupācijas gada laikā PSRS tēls iedzīvotāju acīs strauji pasliktinājās, kopš okupācijas PSRS veikto politisko, sociālekonomisko un represīvo darbību dēļ. Daļa iedzīvotāju saskatīja politisku tuvredzību pat īslaicīgā sadarbībā ar jebkuru no svešajām varām. Krievija izturas divkosīgi, tagad šos aspektus neņemot vērā, izmanto pretrunīgo un sarežģīto situāciju, lai apvainotu Latvijas iedzīvotājus fašisma atbalstīšanā,” norādīja Lerhis.

“Mēs demokrātiskas valsts apstākļos tik ļoti baidāmies no vēstures politizācijas, bet mums pretī darbojas režīms, kur notiek vēstures falsifikācija. Te ir jautājums – kā noturēties pretī tādos nevienlīdzīgos apstākļos? Un, kā pie šāda spiediena panākt vēsturisko samierināšanos?” aktuālos jautājumus uzsver vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda valdes loceklis Guntis Zemītis.

Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda valdes priekšsēdētājs, LU Vēstures un filozofijas fakultātes Rietumeiropas un ASV jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, profesors Inesis Feldmanis skaidroja, ka Krievijā un lielā mērā arī Latvijā turpina dominēt uzvarētāju un atbrīvotāju mīts. Taču reti kurš Eiropas vēsturnieks padomju karaspēku uzskata par atbrīvotājiem. Ciešanas, ko sagādāja gan nacistiskais, gan padomju režīms, Austrumeiropā šādu traktējumu padara par pilnīgi izslēgtu. Šie jautājumi Krievijā tiek uzkurināti, lai uzvarētāju un atbrīvotāju mītu uzturētu spēkā. Šis mīts pārņemts no militārās propagandas un padomju historiogrāfijas, kad tam bija savs uzdevums, piemēram, motivēt padomju karavīrus mirt par savu dzimteni, norādīja vēsturnieks.

Mēs nevaram izprast vēsturi, ja turamies pie skatījuma, ka bijis tikai viens ļaunums. Tie tomēr bija divi – gan nacistiskā, gan padomju okupācija. Diez vai uzvaru Otrajā pasaules karā varam uzskatīt par labā uzvaru par ļauno. Tur tomēr bija arī daudz kā ļoti nepatīkama, kas varētu būt apskatāms kara noziegumu kontekstā. Neviens ar baltiem cimdiem tur nedarbojās. Zaudējumi bija ļoti lieli. Gāja bojā liels skaits civiliedzīvotāju, sacīja Feldmanis.

Par karu ir jārunā kā par traģēdiju un jāpiemin upuri. Diemžēl cīņa par vienas armijas sakāvi, veicināja otras iekarojumus. Cīnoties citu valstu armijās, attiecīgi – pret otru totalitāro režīmu, gribot negribot sanāca cīnīties par šo valstu interesēm – šādā veidā Latvijas neatkarību nebija iespējams atgūt. Abās armijās pusēs karojošie latvieši bija kara upuri un ķīlnieki. Tāpēc viņi jāpiemin 8. maijā, kā to dara pārējā Eiropā, uzsvēra Lerhis.

Dāvana skolām – Staļina noziegumus attaisnojoša grāmata

Latvijas Krievu savienības politiķis Valērijs Buhvalovs sastādījis brošūru krievu valodā “и время ставит обелиски” (“Un laiks liek obeliskus”). Tajā attaisnoti Staļina noziegumi, tostarp Latvijas okupācija.

Zinot V. Buhvalova līdzšinējo politisko darbību, par to nebūtu jābrīnās. Pārsteidz nekaunība, ka šis izdevums paredzēts dāvināšanai skolām. Izglītības kvalitātes valsts dienestā (IKVD) nonākušas ziņas, ka brošūra jau nodota vairāku Latvijas pašvaldību izglītības pārvaldēm, kā arī skolām Jelgavā un Rēzeknē. To veikusi biedrība “Veče”, kur V. Buhvalovs ir vicedirektors.

Brošūrā tiek attaisnota Molotova–Ribentropa pakta slēgšana, apgalvojot, ka nekādas ietekmes zonas tajā netika dalītas. PSRS nodoms neesot bijis anektēt vai okupēt citas Austrumeiropas valstis, taču to nācies darīt, lai pasargātu Eiropu no hitlerisma eskalācijas. Izdevumā arī secināts, ka pašā Krievijā Staļina laikā masveida represijas nav notikušas. Daudz vairāk grāmatas teksta veltīts 30. gadu aktīvās kultūras dzīves slavināšanai.

Izdevumā ir nodaļa “Pēdējie nelieši”, kurā pārmests tiem, kuri uzskata, ka pie Otrā pasaules kara uzsākšanas vainojams ne tikai Hitlers, bet arī Staļins. Šie nelieši gribot, lai Krievija kā PSRS mantiniece uzņemtos kādu atbildību par Otrā pasaules kara notikumiem, bet Krievija ne pie kā neesot vainīga. Patiesībā līdzatbildība par šo karu esot jāuzņemas Francijai, Anglijai un ASV, kuras esot atteikušās veidot antihitlerisko koalīciju ar PSRS.

Pēc IKVD lūguma Valsts izglītības satura centrs (VISC) izvērtēja, vai V. Buhvalova izperinātā brošūra izmantojama skolās. Konstatēts, ka tā neatbilst ne vispārējās izglītības saturam, ne valsts izglītības standartiem. VISC atzinis, ka “faktiski tiek attaisnota un atzīta par pareizu Latvijas okupācija”. Tāpat skolās nosūtītajos materiālos ietvertie skaidrojumi ir pretrunā ar Deklarāciju par neatkarības atjaunošanu, Deklarāciju par Latvijas okupāciju un Deklarāciju par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu.

Jāpiebilst, ka agrāk, kad “Latvijas Avīze” interesējās, kādi mācību materiāli tiek izmantoti skolās, VISC atrunājās, ka vērtē tikai tās grāmatas, kuras pretendē uz to, lai tās pirktu par valsts un pašvaldību līdzekļiem. To, ko skolām dāvina vai ko pērk par citiem līdzekļiem, nevērtē.

Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete teic, ka šai nostājai jāmainās. Viņa sola, ka “bezzobainas attieksmes šoreiz nebūs”. Tāpēc arī ministre lūdz Iekšlietu ministriju izvērtēt šī materiāla atbilstību tiesību aktu normām.

IKVD nosūtījis vēstuli visām pašvaldībām, kurā norāda, ka V. Buhvalova sagatavoto materiālu izmantošana mācību un audzināšanas procesā nav pieļaujama. IKVD pārstāvji gan atzīst, ka izkontrolēt, kas ar šo izdevumu skolā notiks, patlaban nav iespējams.

V. Buhvalovs pats toties uzsver, ka izdevums nemaz nav bijis paredzēts kā mācību līdzeklis, bet tikai “skolotāju redzesloka paplašināšanai”. Nodrukātas 300 brošūras (teksts gan pie­ejams arī internetā), tās dotas visiem, kas lūguši. Viņš apgalvo, ka grāmatas pretī ņēmuši ne tikai krievu, bet arī latviešu skolu skolotāji.

Kas finansējis šādas “dāvanas” tapšanu? V. Buhvalovs apgalvo, ka neviens, viņš esot izdevis brošūru par saviem līdzekļiem.

http://goo.gl/B2JyxH

 

Pagātnes pārvarēšana

Pagātnes pārvarēšana
Pārpublicējam ieskatu žurnāla „Tīrraksts” 1. nr. publicētajā Rudītes Kalpiņas sarunā ar Eiropas Savienības tiesas tiesnesi Dr. h. c. Egilu Levitu par padomju perioda izvērtēšanas jautājumiem, kas aktualizējušies Latvijas sabiedrībā.

RK: Kādēļ demokrātiskās valstīs būtu jāizvērtē iepriekšējie nedemokrātiskie režīmi?
EL: Pirmkārt, mēs varam sabiedrību mainīt tikai tad, ja zinām, kas ar mums ir noticis. Tāpat kā cilvēks, kurš negadījuma rezultātā zaudējot atmiņu nevar adekvāti orientēties, mērķtiecīgi rīkoties, arī sabiedrība, kura ir zaudējusi savu kolektīvo atmiņu, nespēj mērķtiecīgi rīkoties, attīstīties.
Otrkārt, demokrātiska sabiedrība ir viens no sabiedrības modeļiem, kas radikāli atšķiras no autoritārām un jo sevišķi totalitārām sabiedrībām. Tās pamatā ir cita, tikai demokrātijai raksturīga publiska morāle. Ikdienā cilvēki par to maz domā. Šī publiskās morāles sistēma parasti nonāk plašākas sabiedrības apziņā tieši sabiedrības modeļa maiņas gadījumos. Tādēļ, lai labāk izprastu šodienas demokrātiskās sabiedrības publiskās morāles sistēmu, mums ir jāizvērtē iepriekšējais, totalitāras sabiedrības modelis. Lai varētu skaidri atšķirt šodienas sistēmu no vakardienas sistēmas – lai mēs šodien rīkotos atbilstoši šodienas, un nevis vakardienas loģikai.
Treškārt, tas ir vajadzīgs taisnīguma dēļ. Lai arī to reāli nav iespējams nodrošināt visos gadījumos, taču demokrātiska sabiedrība principā ir taisnīga. Netaisnība ir apkarojams izņēmums. Turpretim autoritāri un jo sevišķi totalitāri režīmi principā ir netaisnības režīmi (Unrechtsstaat). Ļoti daudziem ir nodarīta netaisnība. Ja demokrātiska sabiedrība to nemēģina labot, tad tas kā kauna traips vienmēr paliek uz tās sirdsapziņas.
Nesenās pagātnes netaisnību izvērtēšana un attiecīgo secinājumu izdarīšana ir jaunas demokrātijas garīgās higiēnas jautājums.
RK: Kādi ir šādas iepriekšējo netaisnības režīmu izvērtēšanas politikas galvenie virzieni?
EL: Ir četri galvenie virzieni, kas visi principā ir piemērojami vienlaicīgi, taču katram ir savi mērķi. Tie ir: 1) vēsturiskas patiesības atklāšana, 2) juridiska izmeklēšana un noziedznieku sodīšana, 3) upuru reabilitācija un kompensācijas piešķiršana, un 4) publisko amatpersonu lustrācija un liegums bijušajiem režīma funkcionāriem strādāt demokrātiskās valsts pārvaldes amatos. Dažādās valstīs tos dažādi kombinē, atkarībā no sabiedrības nostājas un varas attiecībām, t. i., cik spēcīgi jaunajā demokrātijā joprojām ir bijušā režīma reprezentanti. Bez tam ciešā saistībā ar pagātnes izvērtēšanu jāmin demokrātiskā izglītība un atmiņu politika.
RK: Kādiem paņēmieniem iespējams atklāt iepriekšējā režīma netaisnīgo būtību?
EL: Autoritāriem un jo sevišķi totalitāriem režīmiem ir raksturīga patiesības slēpšana. Par to, kā darbojās sistēma kopumā, cilvēki parasti zina ļoti maz. Tādēļ pirmais un svarīgākais uzdevums ir izzināt, rekonstruēt, aptvert, saprast to, kā šī sistēma funkcionēja. Kā funkcionēja tās varas mehānisms, kā funkcionēja tās apspiešanas mehānisms, cilvēku audzināšanas, ietekmēšanas, apmānīšanas, pielabināšanas mehānismi.
To visu visefektīvāk var veikt institucionālā ietvarā, tam nepieciešami līdzekļi un kompetents personāls. Taču secinājumi attiecībā uz savu pasaules uzskatu un savu rīcību katram atbildīgam pilsonim ir jāizdara pašam.
RK: Kāds ir šis institucionālais ietvars? Vai tam atbilst arī t. s. Patiesības komisijas?
EL: Jā, Patiesības komisijas ir plaši izplatīts institucionāls veids, kā atklāt patiesību. Pirmā Patiesības komisija tika izveidota 1994. gadā Dienvidāfrikā, vēlāk pēc tās parauga tādas tika izveidotas Gvatemalā, Čīlē, Salvadorā, Brazīlijā un citās valstīs.
Jāuzsver, ka Patiesības komisiju galvenais uzdevums ir noskaidrot patiesību tieši individuālā gadījumā – kas konkrēti īstenībā notika ar mani, maniem tuviniekiem, kuri cilvēki mani nodeva, kuri režīma kalpi mani pratināja, kuri izšķīra manu likteni…
Dažu Patiesību komisiju papildu uzdevums ir arī mēģināt panākt atvainošanos, varbūt pat izlīgumu starp upuri un viņa vajātāju.
RK: Arī pie mums dažkārt runā par “izlīgumu”. Kā tu uz to raugies?
EL: Gan individuālā, gan kolektīvā līmenī izlīgums kā sociālpsiholoģiska kategorija iespējams tikai un vienīgi tad, ja tieši šādā secībā tiek veikti sekojoši seši soļi: 1) patiesības noskaidrošana, 2) nodarījuma atzīšana, 3) nodarījuma nožēlošana, 4) nodarījuma izpirkšana ar kādu pozitīvu rīcību, piemēram, zaudējuma atlīdzināšana, 5) piedošana, 6) izlīgšana.
Pirmais solis jāveic gan upurim, gan nodarītājam. Otrais, trešais un ceturtais – nodarītājam. Piektais (bet tikai tad, ja viņš to grib, var un spēj) – upurim, un sestais – abiem kopā.
Ja kāds no šiem soļiem iztrūkst, tad izlīgums nav iespējams. Nedz individuāli, nedz kolektīvi.  Un pseidoizlīgumi ir nejēdzība. Tie nekad nedarbojas.
RK: Arī Vidus- un Austrumeiropā pastāv dažādas institūcijas, kas izvērtē iepriekšējos režīmus, un pārvalda to arhīvus, jo sevišķi drošības iestāžu arhīvus. Kāds ir to darbības mērķis?
EL: Totalitārā komunistiskā režīma izzināšana prasa dziļāku tā struktūru un ietekmes izpēti. Ar to nodarbojas kā specifiskas iestādes, tā universitātes un nevalstiskas organizācijas. Gan šai pētniecībai, gan jebkuram pilsonim ir svarīga pieeja režīma arhīviem, tajā skaitā represīvo iestāžu arhīviem. Tur pilsonis bieži var rekonstruēt savu gadījumu, atklāt savus vajātājus un nodevējus. Ne visiem, bet daudziem upuriem tas nepieciešams dvēseles mieram, jo dzīvot neziņā ir grūti. Šo institūciju uzdevumus ir arī nodrošināt šīs upuru vajadzības.
Šķiet, vienīgais, kurš bija ieskatījies savos Latvijas čekas izsekošanas aktos un pēc tam tos zinātniski aprakstījis, bija jurists Dītrihs Andrejs Lēbers.
Šīm iestādēm ir arī vēl citi uzdevumi, sevišķi valsts atmiņu politikas līdzveidošanā, tai skaitā demokrātiskās izglītības ietvaros izdot literatūru, mācību vielu skolām un augstskolām u. tml.
RK: Vai vari minēt dažas šādas iestādes? Kā tās strādā?
EL: Tās demokrātiskās nācijas, kas aptvērušas problēmas būtību un dziļumu, ir ierīkojušas ar attiecīgām pilnvarām, līdzekļiem un kompetentu personālu apgādātas, sabiedrībā plaši akceptētas iestādes, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Tās kopā ar citām ieinteresētām institūcijām un organizācijām veido savu starptautisko tīklu.
Piemēram, Vācijas Federālais komisārs “Stasi” dokumentu jautājumos (Bundesbeauftragter für Stasi-Unterlagen). Iestādē strādā 1800 līdzstrādnieki. Tās pirmais un ilggadīgais vadītājs Joahims Gauks (Joachim Gauck) kopš 2012. gada ir Vācijas valsts prezidents.
Polijā attiecīgā iestāde ir Nacionālās Piemiņas institūts (Instytut Pamięci Narodowej). Tajā, ieskaitot reģionālās filiāles, strādā ap 2000 darbinieku. Aptverto darba lauku labi atklāj tā struktūra: Institūta galvenās struktūrvienības ir 1) Pret Poļu nāciju vērsto noziegumu izmeklēšanas komisija, 2) Arhīvu saglabāšanas un pieejamības nodrošināšanas birojs, 3) Publiskās izglītības birojs un 4) Lustrācijas birojs.
RK: Iepriekšējā netaisnības režīma līderu un pakalpiņu krimināltiesiska sodīšana tomēr ir reti izņēmumi gadījumi. Kādēļ tas tā?
EL: Viņus sargā tiesiskas valsts principi, kas nepieļauj sodīšanu ar atpakaļejošu spēku, t. i., sodīt par nodarījumu, kas formāli nebija sodāms tā izdarīšanas brīdī.
RK: Vai tas pats par sevi nav netaisnīgi?
EL: Demokrātiska tiesiska valsts nevar pati nolaisties līdz savu pretinieku līmenim. Tas to diskreditētu. Tādēļ tas, ka vairums to, kuri iepriekš, netaisnības režīma sargāti, pastrādāja noziegumus un palika krimināltiesiski nesodīti, ir mazākais ļaunums. Bet var saprast režīma upuru sajūtas, kuras vislabāk ir izteikusi austrumvācu pilsoņu tiesību cīnītāja Barbela Boleja (Bärbel Bohley): “Mēs gribējām taisnību, bet saņēmām tiesisku valsti…”
RK: Tomēr ir piemēri, kad iepriekšējā režīma vadoņi ir tikuši notiesāti. Piemēram, bijušais Austrumvācijas prezidents un komunistu partijas līderis Krencs (Egon Krenz) vai bijušais Argentīnas diktators Videla (Jorge Rafael Videla).
EL: Jā, ja konkrētā gadījumā ir iespējams piemērot kādu toreiz spēkā esošu kriminālkodeksa normu vai ja runa ir par starptautisku kriminālnoziegumu.
Krenca precedents šajā sakarā ir ļoti nozīmīgs. 2001. gadā biju Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešu sastāvā, kas skatīja viņa lietu. Viņa atbildības laikā uz Iekšvācijas robežas tika nošauti vairāk bēgļi. Vācijas Federālā tiesa viņu bija notiesājusi par šaušanas pavēles spēkā uzturēšanu. Tā bija piemērojusi Austrumvācijas kriminālkodeksu, kurā paredzēta atbildība par cilvēka nogalināšanu. Taču toreizējās Austrumvācijas tiesību sistēmas interpretācijā šī norma, protams, neattiecās uz šaušanas pavēli pret bēgļiem, kuri pāri robežai bēg no savas valsts. Un tieši tā bija Krenca aizsardzība: viņa notiesāšana esot pretrunā ar tiesiskas valsts principu, ka noziegumam jābūt sodāmam tā izdarīšanas brīdī. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā spriedumā Krenca atbildību tomēr apstiprināja.
Es toreiz kā tiesnesis šim spriedumam pievienoju savu skaidrojošo viedokli, kurā attīstīju doktrīnu par to, ka demokrātiskai un tiesiskai valstij, piemērojot kādu tiesību normu, kas pieņemta nedemokrātiskā valstī (šajā gadījumā – Austrumvācijā), tā ir jāpiemēro atbilstoši savai, tātad tiesiskas valsts tiesību interpretācijas metodoloģijai, un nevis atbilstoši nedemokrātiskas valsts tiesību interpretācijai. Pamatā bija doma, ka katrai politiskai iekārtai ir sava tiesību interpretācijas metodoloģija. Tas nozīmē, ka tas pats tiesību teksts – kā šajā gadījumā – krimināllikuma norma, kas paredz sodu par cilvēka nogalināšanu – demokrātiskā sistēmā tiek interpretēts ar vienu rezultātu, bet autoritārā vai totalitārā sistēmā ar citu rezultātu. Taču šī mana doktrīna noteica, ka demokrātiska valsts drīkst piemērot tikai savu interpretāciju, arī ja tā noved pie tāda nodarījuma sodāmības, kas tobrīd nedemokrātiskā valstī sodīts netika.
Pēc tam uz šo manu doktrīnu atsaucās Čehijas Konstitucionālā tiesa savā pamatspriedumā par lustrāciju, un tās piemēram sekoja vēl citas tiesas. Tas pavēra ceļu zināmai fleksiblākai pieejai iepriekšējā režīma pārstāvju sodāmībai un lustrācijai, un līdz ar to taisnīguma īstenošanai. Piemēram, Argentīnas bijušais diktators Videla 2010. gadā tika notiesāts par saviem līdz 1983. gadam pastrādātajiem noziegumiem, neraugoties uz to, ka “viņa” toreizējā tiesību sistēma par tiem nesodīja.
Manuprāt, šī doktrīna ir arī brīdinājums visādiem lielākiem un mazākiem politiskajiem bandītiem: pastāv zināma iespēja, ka jūs tomēr – un atbilstoši tiesiskas valsts principiem – vēlāk nepaliksiet nesodīti!
RK: Ko pēc Otrā pasaules kara deva Vācijas denacifikācijas process, lai arī tas bija uzvarētāju uzspiests un dažkārt formāls?
EL: Denacifikācijai trijās Rietumu sabiedroto okupācijas zonās tika pakļauti apmēram 2,5 miljoni cilvēku, t. i., apmēram 4% Vācijas iedzīvotāju. No tiem notiesāti tika vien apmēram 5000 cilvēki, tajā skaitā 800 cilvēkiem tika piespriests nāves sods (un pusei no tiem izpildīts). Denacifikācijas mērķis bija attīrīt vācu eliti no nacistiem, lai tādā veidā nodrošinātu demokrātisku Vācijas pēckara attīstību.
Jāatšķir tiešās un netiešās sekas. Tiešās sekas bija tādas, ka tie nacistiskās Vācijas vadoņi, kas atradās pašās varas virsotnēs, tika notiesāti. Tomēr vispārējā lustrācija bija visai “caurumota”: jau otrā un trešā ranga barveži, sīknacisti, līdzskrējēji, varēja bez īpašām problēmām pārsakņoties jaunās demokrātiskās Vācijas elitē.
Manuprāt, nozīmīgākas bija netiešās, intelektuālās sekas – un ne tikai Vācijai, bet visai pasaulei. Denacifikācija pirmo reizi ieviesa un daļēji īstenoja trīs līdz tam laikam nebijušas (vismaz ne tik skaidri formulētas) varas uztveres un vērtēšanas kategorijas: 1) pastāv universālas humānas pamatvērtības, un visu cilvēku pienākums ir tās respektēt; 2) ja kāds šīs pamatvērtības nerespektē, tad viņš par to – vismaz principā – var tikt saukts pie atbildības. Atsaukšanās uz priekšniecības pavēli vai sabiedrības vairākuma nostāju nav attaisnojums. Ikvienam cilvēkam arī nelabvēlīgos, naidīgos apstākļos ir jāsaglabā zināms humanitātes minimums; 3) pie atbildības var tikt saukti arī netaisnības režīma vadoņi.
RK: Taču šie uzstādījumi gan starptautiskā, gan nacionālā līmenī tiek īstenoti ļoti nepilnīgi. Vai tā nav pretruna?
EL: Tie vispirms ir morāli, intelektuāli uzstādījumi, kuru īstenošana politiskajā un tiesiskajā praksē ir grūta un prasa gadu desmitus. Taču tādēļ nedrīkst krist izmisumā un no šīm kategorijām atteikties, arī ja to īstenošana ir tālu no ideālā. Jo virziens tomēr ir viennozīmīgs.
Tas redzams arī Latvijas debatēs par okupācijas perioda izvērtējumu: lai kā daži šo jautājumu gribētu “norakt”, ir skaidrs, ka mēs nevaram un nevarēsim no tā izvairīties.
RK: Vai 90. gadu sākumā Latvijā nevajadzēja veikt konsekventu “desovjetizāciju”?
EL: Zināma desovjetizācija tomēr notika. Tie, kas bija varas pašās virsotnēs pirms 1988.-1990. gada, atjaunotajā Latvijā pie varas vairs netika. Ar vienu īslaicīgu izņēmumu – Gorbunovu. Viņu vietā nāca gan cilvēki, kas vispār nebija iesaistīti okupācijas varas sistēmā, gan tie, kas bija iesaistīti, taču zemākās pakāpēs – virkne vidēja ranga komunistu funkcionāri, daudzi sīkkomunisti. Ar laiku bijušo komunistu īpatsvars samazinājās.
Lustrācijas jomā tika ieviests arī formāls aizliegums čekistiem, “stukačiem” un tiem, kas Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā vērsās pret Latvijas valsti, ieņemt valsts pārvaldes amatus. Bija arī atsevišķas tiesas prāvas pret okupantu režīma reprezentantiem, pazīstamākās – Rubika un Novika prāvas. Atzīmējams arī fakts, ka 90. gadu pirmajā pusē uz Krieviju izbrauca apmēram 50 000 bijušās PSRS pilsoņi, kuri nevēlējās dzīvot atjaunotajā Latvijā (aktīvās militārpersonas neskaitot).
RK: Tomēr šī desovjetizācija bija nekonsekventa, “caurumota”.
EL: Šai ziņā to kaut kādā mērā var salīdzināt ar denacifikāciju Vācijā. Tomēr jāņem vērā, ka denacifikāciju pēc kara īstenoja uzvarētāji okupētā zemē. Tas bija vieglāk, nekā īstenot tai salīdzināmo desovjetizāciju Latvijā, kur tā bija jāveic pašiem. Tāpat kā denacifikācijas gadījumā daudzi vidējie un sīkie nacisti un viņu līdzskrējēji “pārsakņojās” demokrātiskajā Vācijā, tāpat daudzi vidējie un sīkie komunisti un viņu līdzskrējēji pārsakņojās atjaunotajā Latvijā.
RK: Arī tagad vēl ir atsevišķas augstas valsts amatpersonas un politiskie līderi, kuri okupācijas periodā bija vidēja ranga funkcionāri un tātad tos var uzskatīt par kolaboracionistiem. Viens atrodas augstākajā valsts amatā, cits ir bagātākās pašvaldības mērs, vēl cits Saeimas frakcijas vadītājs…
EL: Te ir runa par to, ko publiciste Sanita Upleja sauc par šādu cilvēku “biogrāfijas iztrūkstošo daļu”, par kuru kaunīgi nerunā, un kura sabiedrībā – pagaidām! – vēl netiek problematizēta. Bet arī Vācijā valsts prezidents, kurš šo amatu ieņēma vēl 90. gadu sākumā, savā laikā ir bijis diezgan augsts nacistu diplomāts. 40 gadus pēc kara viņš gan vēl varēja kļūt par valsts prezidentu, taču šis fakts sabiedrībā jau tika pamanīts un problematizēts. Apziņas sensibilizācijas process plašā sabiedrībā attiecībā uz šādām morālām hipotēkām prasa diezgan ilgu laiku.
RK: Vai vidējo un sīko komunistu pārsakņošanās atjaunotās Latvijas varas un ekonomiskajā elitē ir ietekmējusi Latvijas politikas virzību?
EL: Šie cilvēki vairumā visai gludi iekļāvās jaunajā elitē, politiskajās partijās, valsts pārvaldē bez tā, ka viņi būtu acīmredzami mēģinājuši to ietekmēt, balstoties uz komunistu partijas idejām vai darbojoties kā okupācijas varas atklāti vai slēpti aģenti. Daudzi pat visai krasi norobežojās no komunistiskajām idejām un okupantiem, lai viņiem to nevarētu pārmest. Tādēļ visā visumā šo bijušo sīkkomunistu pārsakņošanās jaunajā elitē reālo valsts politiku – valsts atgriešanos demokrātijā un tirgus saimniecībā, virzību uz Eiropas Savienību un NATO – neietekmēja vai tikai minimāli ietekmēja vecā okupācijas režīma garā.
Tomēr svarīgs izņēmums bija tieši tas jautājums, par ko mēs šeit runājam – likumdošana, kas šo pārsakņošanos vairāk ierobežotu vai pat aizliegtu, tātad jautājums, kas konkrēti skartu viņus pašus. Šie cilvēki veidoja vienotu fronti pret šādiem ierobežojumiem. Šīs cīņas rezultāts ir tas, ka formālā “desovjetizācija”, neraugoties uz šo pretestību, mums tomēr ir notikusi, taču tā ir bijusi visai “caurumota”.
RK: Šī gludā pārsakņošanās atjaunotās Latvijas elitē lielā sabiedrības daļā radīja arī rūgtumu un neuzticību.
EL: Šiem cilvēkiem bija cilvēkvadības, retorikas un citas iemaņas (kas savukārt nebija daudziem godīgiem okupācijas režīma pretiniekiem), kas bija vajadzīgas arī jaunajā demokrātiskajā sistēmā, un tādēļ viņiem bija priekšrocības salīdzinājumā ar tiem cilvēkiem, kuri okupācijas režīmā bija stāvējuši tālu no varas, un nebija “sasmērējušies”. Šīs priekšrocības vēl pastiprināja apstāklis, ka viņi veidoja savā veidā dabisku “draugu un paziņu” tīklojumu, un viņi bija citiem priekšā arī informācijas ziņā – tas bija ļoti “noderīgi” it sevišķi 90. gadu “pri(h)vatizācijā”.
Un tieši tas plašā sabiedrības daļā radīja rūgtuma un neuzticības sajūtu pret jaunās sistēmas eliti: sabiedrība redzēja, ka daudziem sīkkomunistiem klājās labi gan toreiz, gan tagad, kamēr lielākā daļa cilvēku atradās sociāli neizdevīgākā situācijā gan pie okupantiem, gan tagad jau brīvajā Latvijā.
Sevišķu rūgtumu un netaisnības sajūtu tas radīja daudzajos godprātīgajos cilvēkos, kuri apzināti bija dzīvojuši no okupācijas režīma distancētu dzīvi, nebija iesaistījušies kolaborācijā, un nebija apguvuši tās iemaņas, kas tiem tagad palīdzētu tikt uz augšu arī jaunajā, demokrātiskajā iekārtā. Visrūgtākā atziņa ir tā, ka šo netaisnību pret šiem cilvēkiem nav iespējams labot…
RK: Vai dzīvi padomju iekārtā gandrīz pusgadsimta garumā var vērtēt kolaboracionisma kategorijās? Daudzi cilvēki domā: vispirms bija viena vara, tad otra. Daudzi piedzima un nomira “pie padomju varas”. Un bija taču jādzīvo un jāiekārtojas tajā sistēmā, kādā nu bija lemts dzīvot savu vienīgo dzīvi….
EL: Šāda argumentācija aizmiglo īstenību. Jebkura sabiedrības iekārta ir cilvēku veidota, nevis dabas dota. Un to veido nevis viens vienīgs vadonis – Hitlers, Staļins, Brežņevs vai kāds cits, bet gan liels skaits cilvēku, kuri iesaistās varas sistēmā. Varas sistēmas piederīgie un šai sistēmai nepiederīgie – tā ir pirmā lielā robežsķirtne starp divām sabiedrības grupām. Pie tam padomju totalitārā iekārta šo sākotnējo robežšķirtni bija novilkusi gana precīzi: vienā pusē bija PSKP biedri (apmēram 7% iedzīvotāju), kuri ieņēma gandrīz visas politiski un sociāli augstākās pozīcijas sabiedrībā, otrā pusē – tautas lielais vairums (93%).
RK: Noteiktas aprindas izplata viedokli, ka toreiz “mēs visi” kolaborējām ar režīmu. Bet tu tātad uzskati, ka ir iespējams nodalīt tos, kurus varētu uzskatīt par kolaboracionistiem, no tautas lielā vairuma, kuri tādi nebija?
EL: Jā, noteikti. Absolūti lielākai daļai latviešu šai ziņā bija noteikta iekšēja “aizture”. Daudzi deva priekšroku savā profesionālajā un sociālajā izaugsmē palikt zemākā “pakāpē”, nekā vismaz formāli pietuvoties okupācijas režīmam. Daudziem no viņiem, kā jau teicu, šodien ir zināms sarūgtinājums par šo dzīves netaisnību, kuru vairs nav iespējams izlabot. Mūsu pienākums šodien būtu izrādīt cieņu pret šiem cilvēkiem.
Vairums šo distanci uzturēja savā ziņā “instinktīvi”, sirds dziļumos apzinoties režīma prettiesiskumu, tā ļaundabīgumu, lai arī nerēķinājās ar tā galu vēl savas dzīves laikā. Bija pat varas jomas, kur latvieši praktiski “nelīda iekšā”. Piemēram, padomju armijā brīvprātīgi kalpojošo latviešu procents bija daudzas reizes zemāks kā latviešu īpatsvars PSRS iedzīvotāju kopskaitā.
Lielākā daļa latviešu pat pusgadsimtu kopš okupācijas sākuma nebija zaudējuši distanci pret režīmu. Viņu “morālais kompass” savā veidā turpināja darboties. Tas ir apbrīnojami, un tas ir jānovērtē. Šis bija tas “veselīgais” politiskais potenciāls, kas, līdzko apstākļi to pieļāva, pirms ceturtdaļgadsimta pārauga varenā tautas kustībā par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanu.
RK: Cilvēki toreiz atradās morālas dilemmas priekšā.
EL: Totalitāra režīma ļaundabīgums izpaužas arī tādējādi, ka cilvēki tiek nostādīti morālas dilemmas priekšā: kļūt par netaisnības sistēmas sastāvdaļu vai atteikties no dabiskās tieksmes pēc “labas dzīves”? Šī izvēle bija īpaši grūta jauniem, aktīviem, inteliģentiem, talantīgiem cilvēkiem, jo tieši tādus cilvēkus režīms aktīvi mēģināja sev piesaistīt – gan lai uzlabotu savu efektivitāti, gan lai vājinātu pretestību. Viena no iespējām bija “labo dzīvi” definēt kā iekšēju vērtību pasauli, kas nav atkarīga no ārējās pasaules. Tādēļ “iekšējā emigrācija” bija plaši izplatīta parādība. Mums būtu pienācīgi jānovērtē arī viena no demokrātiskas sabiedrības priekšrocībām – tur cilvēkam šī dilemma principā tiek aiztaupīta.
RK: Tomēr aktīvu pretestību izrādīja tikai nedaudzi.
EL: No cilvēka nevar prasīt varonību. Varonība ir apbrīnas vērta un tā ir jāciena, taču to nevar prasīt.
Taču, ja ņem vērā toreizējo gandrīz pilnīgi bezcerīgo situāciju, tad aktīvas pretestības bija pat pārsteidzoši daudz – mežabrāļi līdz pat 1956. gadam, pilsoņu tiesību cīnītāji (kurus toreiz sauca par “disidentiem”), pasīvās pretestības izpausmes, kurās vienā vai otrā veidā piedalījās daudzi cilvēki.
Starp citu, nodrošināt šīs pretestības sistemātisku izpēti un piemiņas uzturēšanu būtu viens no konsekventas pagātnes izvērtēšanas politikas uzdevumiem. Piemēram, Lietuvā jau kopš 1992. gada darbojas ievērojams valsts finansēts Genocīda un Pretestības pētniecības centrs (Lietuvos gyventojų genocido ir rezistencijos tyrimo centras), kam uzticēts šis uzdevums. Kopš 2011. gada tas pārvalda arī čekas arhīvus.
RK: Un kā būtu vērtējama dalība Komunistiskajā partijā?
EL: Iestāšanās Komunistiskajā partijā bija apzināts solis. Cilvēks tika oficiāli uzņemts okupācijas varas priviliģēto kārtā. Ar to viņš vismaz potenciāli iesaistījās okupācijas varas sistēmā, vismaz simboliski pārgāja tautas pretinieka pusē. Ja viņam bija sirdsapziņa, tad tā tika apklusināta vai ar dažādiem argumentiem pielabināta (“es jau neko sliktu nedarīšu” u. tml.).
RK: Kā vērtēt tos, kuri okupācijas režīmā tomēr kāpa pa karjeras kāpnēm, kamēr citi izvēlējās to nedarīt, lai uzturētu distanci pret režīmu?
EL: Kolaboracionisms ir nosodāms kā tāds. Taču primārā problēma bija okupācija, kamēr kolaboracionisms bija sekundārs – ja nebūtu bijusi okupācija, nebūtu arī kolaboracionisma.
Es atturētos visus sīkkomunistus automātiski kvalificēt par kolaboracionistiem. Šeit vietā būtu diferencētāka pieeja.
Kāpšana pa sociālās karjeras kāpnēm praktiski visās jomās un profesijās padomju totalitārajā iekārtā bija saistīta ar līdzdalību komunistiskajā partijā. Piemēram, ja zinātnieks, inženieris vai ārsts gribēja “kāpt” pa karjeras kāpnēm, tam parasti vajadzēja kļūt par Komunistiskās partijas biedru. Šo cilvēku individuālais pienesums varas stiprināšanā nebija pārāk liels. Tie bija vienkārši karjeristi. Un, ja viņu līdzdalība partijā drīzāk bija viņu profesionālās darbības nepatīkams, bet nepieciešams “blakuspienākums”, un šī līdzdalība bija pasīva, tad diez vai var viņiem to ļoti pārmest. Šķiet, latviešu komunistu lielākā daļa drīzāk ir pieskaitāma šai karjeristu kategorijai.
Bet bija arī citas latviešu komunistu grupas, kurām pienāktos īpaši vērtējumi. Vispirms tas sakāms par 50. gadu nacionālkomunistiem. Tāpat arī par tiem cilvēkiem, kuri iestājās partijā 1986.-1989. gadā, cerību gaisotnē, ar nodomu graut šo okupantu varas balstu no iekšienes. Savukārt pilnīgi cits vērtējums pienāktos aktīvo pēckara sovjetizatoru – pārkrievoto Krievijas latviešu komunistu grupas darbībai, kuri noturējās pie varas līdz pat pēdējam brīdim (Voss, Pugo, Rubenis u. c.).
Turpretim viennozīmīgi par kolaboracionistiem būtu jāuzskata tie komunisti, funkcionāri, kuri ieņēma pozīcijas varas aparāta centrā. Šo cilvēku identificēšanu atvieglo padomju varas nomenklatūras sistēma. Tas ir varas “atslēgas pozīciju” saraksts, kuras drīkstēja ieņemt tikai pārbaudīti un uzticami “kadri”. Tieši šie cilvēki veidoja okupācijas varas sistēmas mugurkaulu.
Tātad starp tiem 7% Latvijas iedzīvotāju, kuri kā priviliģēti komunisti stāvēja okupācijas varas pusē (starp latviešiem – 5%, starp krieviem – 9%), attiecībā uz vainojamību kolaboracionismā atrodams visai plašs “toņu” spektrs – no samērā viegli pelēka līdz nakts melnam.
RK: Nesen Saeima “čekas maisus” aizslepenoja vēl uz 30 gadiem. Vai tos vajadzētu atvērt?
EL: “Čekas maisi” ir tikai neliela daļa no visa pagātnes izvērtēšanas kompleksa. Skaidrs, ka tur nav uzskaitīti visi čekas slepenie ziņotāji, un varbūt arī ne visi, kas tur ir uzskaitīti, tādi patiešām bija. Taču jebkurā gadījumā tos nobēdzināt ir bērnišķīgi. Necienīgi. Piekrītu vēsturniekam Ritvaram Jansonam, ka to saturu vajag publicēt kopā ar kompetentu zinātnisku komentāru.
RK: Ko vajadzētu darīt, lai sabiedrība ar šo nesenās pagātnes nastu tiktu galā?
EL: Vēsture neinteresē visus, bet tā skar visus. Okupācijas režīma joprojām iedarbīgā mantojuma izzināšana un izvērtēšana ļaus labāk saprast mūsu šodienas problēmas un veidot nākotni.
Līdzīgi kā vairumā Vidus- un Austrumeiropas valstīs, arī Latvijai nepieciešama sava mērķtiecīga un konsekventa vēstures izpētes, apgūšanas un atmiņu politika. Mēs nevaram palikt pēdējais mankurtu bastions Eiropā. Ir jāizveido Okupācijas pētniecības institūts, kas nodarbotos ar abu Latvijā ienākušo – vācu un padomju – netaisnības režīmu izpēti un dokumentāciju. Tā uzdevumos ir jāiekļauj arī izglītības un piemiņas saglabāšanas programmas. Pētniecības programmā papildus jāiesaista arī jau pastāvošās zinātniskās institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas.
Būtu jāpublicē ne tikai “čekas maisos” atrodamie vārdi, bet vēl jo svarīgāk – visu okupācijas varas struktūru darbinieku – nomenklatūras – vārdi. Tas jo īpaši attiecas uz Latvijas komunistiskās partijas vadību, profesionālajiem partijas funkcionāriem, čekas darbiniekiem.
Un galvenais: ir jāiniciē izglītības pasākumi, kas pētnieku darba rezultātus darītu zināmus plašai sabiedrībai ar mērķi saprast savu neseno vēsturi visā tās daudzšķautņainībā, lai varētu to izvērtēt no nobriedušas demokrātiskas sabiedrības pozīcijām. Un izdarīt adekvātus secinājumus.
Pilns intervijas teksts lasāms žurnāla „Tīrraksts” 1. numurā.

Strausa politika sevi ir izsmēlusi

Šnore: Strausa politika sevi ir izsmēlusi. Jābeidz spēlēt integrācijas teātris

Edvīns Šnore

Nesenais Krievijas iebrukums Ukrainā daudziem nāca kā zibens spēriens. Pasaulē tas izraisīja apjukumu, bet Latvijā – līdz tam nepieredzētas iekšpolitiskas pārvērtības. Burtiski pāris dienu laikā gandrīz visi latviešu politiķi ieņēma tādu nostāju pret Krieviju un Saskaņas centru, kāda līdz tam bija raksturīga tikai tiem, ko mēdza dēvēt par nacionālradikāļiem. Arī politiķi, kas savulaik apdāvināja Putinu ar sporta inventāru un teicās nesaprotam, kāpēc lielvalstu līderi nebrauc uz Sočiem, pēkšņi visu saprata un atzina, ka Kremļa politika attiecībā pret kaimiņvalstīm ir imperiālistiska, naidīga un agresīva.

Ja attiecībā uz Krieviju apskaidrība nupat ir nākusi, tad attiecībā uz «mūsu krievu cilvēkiem» daudziem tāda vēl ir priekšā. 20 gadus latvieši ir baroti ar mītiem par Latvijas iedzīvotāju lielo vienotību, par krievvalodīgo milzīgo atbalstu Latvijas neatkarībai atmodas laikā, par PSRS iebraucēju alkām integrēties latviskajā vidē utt. Latvijas valsts ir tērējusi miljonus, lai uz šo leģendu pamata veidotu saticīgu un funkcionējošu sabiedrību. Taču tā kā šie apgalvojumi ir balstīti uz meliem, cerētais rezultāts nav sasniegts. Vieni 250 000 «mūsu krievu cilvēku» aizgāja un nobalsoja par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa likvidāciju. Un tas notika pēc 20 gadu intensīvas integrācijas. Un visi balsotāji bija Latvijas pilsoņi! Savukārt 300 000 nebalsojušo savu attieksmi pret šo valsti pauda jau ar sevis izvēlēto nepilsoņa statusu. Plus vēl ir Krievijas pilsoņi, kuru skaitu Latvijā Krievija nez’ kādēļ tur noslēpumā un visbeidzot Latvijā palikušie PSRS atvaļinātie virsnieki, kurus pilnā ekipējumā (pagaidām bez ieročiem) redzam ik gadu 9.maijā Rīgā.

«Mūsu krievu cilvēku» lielas daļas iespējamā nelojalitāte Latvijai līdz šim ir bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deokupācijas vai dekolonizācijas pieminēšana. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis pēdējais brīdis strausa politiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievvalodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstāvība bija galvenais Kremļa agresijas iegansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu – «otrās šķiras pilsoņu» stāvoklis Krievijas medijos tiek attēlots, kā viskliedzošākais visā bijušajā PSRS.

Interesanti atzīmēt, ka šodien tik ierastā Latvijas krievvalodīgo gaušanās par apspiešanu, krievu valodas diskrimināciju utt. nebūt nav radusies kā sekas Latvijas realizētajai politikai šajās jomās. Tā radās kā reakcija uz pašu Latvijas neatkarības atjaunošanas faktu. 411 374 Latvijas iedzīvotāji 1991.gadā balsoja pret to. Nospiedošais vairums krievvalodīgo Latvijas neatkarību tolaik neatbalstīja. Viens otrs šodien ir ticis tam pāri, taču daudzi savu nostāju nav mainījuši un vēl ar vien ar aizdomām raugās uz šo «limitrofo» veidojumu. To spilgti parāda gan Latvijas krievu preses raksti, gan komentāri pie tiem, gan Latvijas krievu TV5, sevišķi skatītāju aptaujas rezultāti par Latvijas atjaunošanas «kļūdainumu».

Integrācija Latvijā nav izdevusies. Un nevis tāpēc, ka būtu pieļautas kādas milzīgas kļūdas un ka, darot savādāk, viss būtu izdevies, nē. Vienkārši ir lietas, kuras nav iespējamas. Nav iespējams, piemēram, pārkrāsot Baltijas jūru zaļā krāsā, izlejot tajā pudelīti ‘zeļonkas’. Tāpat Latvijā nebija iespējams integrēt krievus latviskā vidē, ņemot vērā milzīgo krievu īpatsvaru un to, ka PSRS kolonizācijas rezultātā daudzviet krievi/krievvalodīgie ir pat vairāk nekā latvieši, piemēram Rīgā.

Vienīgā jēgpilnā darbība šādā situācijā bija veicināt daļas krievvalodīgo aizbraukšanu, tā lai krievu īpatsvars samazinātos. Tas arī tika paredzēts Valsts programmā «Sabiedrības integrācija Latvijā» (2001). Nekas no tur minētā gan nav īstenots. Rezultātā mēs šodien esam situācijā, kad, piemēram, CNN, stāstot par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kā nākamo loģisko Putina mērķi min Latviju, jo arī tur esot visi tie paši priekšnoteikumi, proti, liels īpatsvars neapmierinātu krievu, kurus PSRS tur savulaik nometinājusi.

Ņemot vērā Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu, es aicinu Latvijas valdību un parlamentu beidzot nopietni pievērsties pasākumiem, kuri atrunāti Saeimas deklarācijā par okupāciju un augstāk minētajā integrācijas dokumentā, proti, ar Rietumu partneru palīdzību strādāt pie tā, lai Latvija pakāpeniski tiktu vaļā no tiem PSRS krievvalodīgajiem iebraucējiem, kuri Latvijā tā arī nav spējuši iedzīvoties un kuri jūtas diskriminēti savas valodas un etniskās piederības pēc. Otra iespēja ir gaidīt, kad šie cilvēki uzaicinās sev palīgā Putinu. Visas citas iespējas Latvija jau ir izmēģinājusi.

Pēc Putina pēdējām aktivitātēm jēdziens krievvalodīgie (līdzīgi kā savulaik «Volksdeutsche») ieguvis jaunu – Eiropas drošības dimensiju. Rietumos sāk saprast, ka līdzšinējais Latvijas integrācijas teātris (jeb drīzāk «Pasaka par kailo karali») galu galā var slikti beigties ne tikai pašai Latvijai, bet arī visai NATO. Tādēļ Latvijas kolonizācijas seku risināšana ir ieguvusi jaunu starptautisku aktualitāti. Latvijas valdībai būtu vienreiz jāmet biklums pie malas un jāsāk par šiem jautājumiem runāt ar mūsu Rietumu partneriem. Mūs sapratīs.

 

Guntis Kalme: Politiskais déjà vu

Dr. Guntis Kalme, Lutera akadēmijas docents. 2014. gada 15. marts 

Par déjà vu (jau redzēts – franču val.) sauc sajūtu, ka notikums ir piedzīvots jau agrāk, neatkarīgi, vai tas ir bijis, vai nē.

Putina veiktā Krimas okupācija, aizbildinoties ar etnisko krievu aizsargāšanu, un gatavotā Ukrainas teritorijas pievienošana Krievijai rada déjà vu – esam to jau redzējuši! Nav tālu jāmeklē. Sudeti 1938. gads. Hitlers paziņo, ka viņam jāaizstāv etniskie vācieši Čehoslovākijā. Tā bija prelūdija 2.pasaules karam, kas atnesa milzu ciešanas pasaulei un galu pašam tirānam. Savukārt Miloševičs uzņēmās aizsargāt etniskos serbus ārpus Serbijas. Tas beidzās ar Dienvidslāvijas kariem 1991.-1999.gados, genocīdu, starptautisko tribunālu un diktatora nāvi. Putins, tapdams par prezidentu 2000.gadā, mantoja iesākto 2. Čečenijas karu, kuru nav pabeidzis. Sekoja 2008.gada karš ar Gruziju, viņam iestājoties par dienvidosetīniem un abhāziem. Asaras un asinis. Tagad Krimas konflikts, „rūpējoties” par turienes krieviem. Kā šī konfrontācija beigsies Ukrainai, Moldovai, Baltijai, Polijai, pasaulei un pašam Putinam, varam tikai minēt. Cerēsim uz labāko. Labāko normāliem cilvēkiem. Bet déjà vu sajūta – esam to jau piedzīvojuši – nepamet.

Šī sajūta pastiprinās, ja raugāmies Padomju Savienības un Krievijas vēsturē. Nemitīga ekspansija un agresija. Čērčilam ir teiciens, ka Krievija ir mīkla, ietīta mistērijā, kas atrodas noslēpumā, kuru viņš nespēja atminēt. Krievu disidentei Valērijai Novodvorskai (Новодво́рская, dz. 1950) tā nesagādāja grūtības. Viņa, viesojoties Rīgā 2012.gada februārī, runāja par krievu impērisko mentalitāti. Referente sacīja, ka vēsturiski to izveidoja mantotais tatāru ekspansionisms un Bizantijas varas vertikāle. Rezultāts ir pastāvīga agresija apvienota ar principiālu necieņu pret cilvēku.

Skatoties Krimas konflikta videoklipos pārsteidz prokrievisko pārstāvju trulā bezkaunība. Gadu desmitu zombēšana nav palikusi bez sekām. Informatīvā intoksikācija vai, viekārši sakot, tautas muļķošana ir sasniegusi augstu pakāpi. Krievu publicists Mihails Goldenkovs (Голденков, dz.1962) grāmatas Impērijas dzimšana noslēgumā saka, ka krieviem, ieejot liberālisma un brīvības posmā, “jāatbrīvojas no valdītāju viņiem uzspiestā stereotipa par viņiem kā pašu varenāko, labestīgāko, bet daudzo ienaidnieku (viltīgie Rietumi) dēļ nelaimīgo tautu. Krieviem jāzina, ka viņu valsts bieži pati rādīja agresijas un cietsirdības piemēru attiecībā pret citām nācijām. Ne Rietumi uzbruka Krievijai, bet tā viņiem, tāpēc arī palielinājās līdz pašai lielākajai valstij pasaulē. Ja Krievija patiesi būtu tik ļoti naidnieku ielenkta, tad viņi to galu galā būtu iekarojuši.”

Uzskaitīt visus gan PSRS, gan Krievijas lauztos līgumus un vienošanās aizņemtu pārāk daudz vietas. Ukrainai svarīgākais ir 1994. gada Budapeštas memorands, kas garantē tās teritoriālo vienotību apmaiņā pret atteikšanos no kodolieročiem. 1.martā Krievijas Domes augšpalāta 100% sastāvā nobalsoja par invāziju Krimā. Jautājumu par jaunu teritoriju pievienošanu Krievijai vienkāršotā kārtībā Valsts dome izskatīs pēc 16.marta referenduma, par kura rezultātiem nav šaubu jau tagad. Vai kādam vēl ir neskaidrības par kaimiņa agresivitāti?

Tas neattiecas tikai uz Ukrainu. Internetā ir pieejama mājaslapa, kurā aicina parakstīties par Latvijas un Klaipēdas pievienošanos Krievijai. Pēdējā rindkopā gan minēts, ka tas ir joks, bet atcerēsimies, ka par aicinājumu gāzt likumīgo valdību draud kriminālatbildība. Mīkstās varas (plašsaziņas līdzekļu izmantošana klajos propagandas mērķos) kara apstākļos tas ir „gājiens ar zirdziņu”: ja savāksies daudz piekritēju, tas būs precedents nopietnākai rīcībai, ja čiks, tad tas ir bijis tikai joks. Bet uz to, ka nopietnāka rīcība var sekot, norāda aptauja, ka 1/3 daļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta Krimas okupāciju. Nav minēta viņu nacionālā piederība, bet domāju, ka tas tāpat ir skaidrs.

Vēsturē ir parametri, kas atkārtojas. Tāpēc no tiem ir iespējams mācīties. Vēstures mācība Krievijai ir tā, ka netaisnībai ir bumeranga efekts – reiz veikta tā atgriežas pie nodarītāja. Ir padomju sakāmvārds, kas skan tikai krieviski: serp i molot – smertj i golod! (sirpis un āmurs – nāve un bads! – krievu val.) Maksa par tā īstenošanu ir pasakāma ar Putina vārdiem, ka PSRS sabrukums bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Savukārt vēstures mācība mums ir, ka pakļaušanās okupantam nepalīdz pret represijām un pazemojumiem.

Kāda vēsturnieka kabinetā redzēju ironisku plakātu: Palieciet savās vietās. За вами придут (pēc jums atnāks – krievu val.). Labi zinām, kas notika ar K.Ulmani un mums pēc tam. Mēs maksājām lielu cenu par to, ka armija nebija apmācīta partizānu cīņai un tauta nebija gatavota nevardarbīgai pretestībai.

Apustulis Pāvils par identitātes un piederības saikni saka: “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam” (Rom 14, 8). Sekojot šim principam, varam sacīt, ka Latvija būs tik latviska, cik latviski būs tās iedzīvotāji. Tās iedzīvotāji būs tik latviski, cik lielā mērā to iekšējā telpa būs piepildīta ar latviskumu. Viņu iekšējā telpa būs tik lielā mērā pildīta ar latviskumu, cik lielā mērā viņi piederēs Latvijai.

Tātad Latvija sākas un beidzas ar mūsu katra iekšējās telpas piepildītību vai tukšumu. Un šodien mīkstās varas izraisītā nemilitārā cīņa – informatīvā, psiholoģiskā, vērtību un propagandas – ir karš par to, kas notiek mūsu dvēselēs. Ne velti Dostojevskis sacīja, ka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks. Tātad par Latviju ir jācīnās jau iekšēji. Šim karam ir garīgs raksturs, jo tas iesākas ar ikviena dvēseles saturu. Tāpēc cīņa par Latviju nozīmē ar savu dvēseles spēku atgrūzt un izslēgt to, kas ārda latviskumu, atspēkot to, kas ir pretniecīgs kristīgām vērtībām. Mīkstais karš tiek vērsts pret latviešiem kā tautu un valstnāciju, pret tās garīgajiem pamatiem – latviskajām un kristīgajām vērtībām.

Tāds ir šodienas konteksts, kādā jāskata Leģiona atceres dienas nozīme. Mēs pieminam tos, kuri cīnījās pret sarkano mēri, pret Baigā gada atkārtošanos. Kritušo priekšā noliecam galvas un pateicamies dzīvajiem. Tā bija grūta cīņa – ne tikai fiziski un militāri, bet arī morāli, jo nācās karot viena okupanta formas tērpos pret citu iebrucēju. Bet tā bija vienīgā iespēju cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Mums kā tautai ir svarīgs šis cīņas fakts pats par sevi. Tas nozīmē, ka bijām ko iemācījušies. Vairs nepalikām savās vietās, lai pēc mums atnāktu, bet devāmies karā. Mēs vairs neļāvāmies būt upuri, kaujamie jēri, bet no jauna tapām par savas brīvības cīnītājiem.

Platons reiz sacīja, ka, lai sagrautu valsti, pietiek tikai zaimot tās svētumus. Mēs teiktu – nacionālos simbolus. Mums grib atņemt mūsu varoņus. Tā ir garīga aplaupīšana. Mums grib piespiest kaunēties par to, par ko mums ir iemesls lepoties. Tikai orveliskajā antipasaulē – brīvība ir verdzība, lepnums ir kauns. Déjà vu.

Krievijas mīkstā vara grauj Latvijas valsti ar visiem tai pieejamiem nemilitāriem līdzekļiem (tās primārā darbība notiek ekonomiskajā, informatīvajā un kultūras jomā, militārā darbība pēc Krimas scenārija tikai noslēdz telpas ieņemšanu). Namu var sagraut, to sašaujot ar artilēriju, bet var arī tam līdzās izrakt bedri, un nams, zaudējot pamatus, sabruks pats. Vai ļausim 5.kolonnai rakt bedri pie mūsu valsts nama pamatiem? Mīkstā vara iedarbojas efektīvi, ja tai iepretim ir mīksta valstiska pašapziņa, korumpēta un nekompetenta valsts pārvalde, t.i., – varas impotence.

Noliegt leģionārus nozīmē konsekvencē noliegt savus tuviniekus, piederīgos, tātad – savu cilvēcību. Kāpēc lai es aizmirstu savu vectēvu, 19. divīzijas majora Laumaņa bataljona rotas komandieri? Kāpēc lai citi tautieši aizmirstu savus tuviniekus? Krievijas agresīvās propagandas dēļ? Valdošo gļēvuma dēļ? Pārējās pasaules vienaldzības vai aprobežotības dēļ?

2000.gada 16.martā arhibīskaps Jānis Vanags par to sacīja: “Šķiet, Latviešu leģions pasaulē tiek minēts biežāk un plašāk nekā jebkura cita karaspēka vienība, kas piedalījās 2. pasaules karā. Diemžēl parasti tas notiek sagrozīti un tendenciozi, cenšoties likt vienādības zīmi starp mūsu karavīriem un nacistiem, kas cīnījās par Hitleru un Trešo reihu vai esesiešiem, kuri izdarīja brutālus kara noziegumus. Tā nav taisnība. Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija — par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, kuru ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas pietiekami nepazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem — lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”

16.marts sava cīņas gara dēļ kā nacionāla vērtība ir pielīdzināms 18. un 11.novembrim. Leģionāri mums nozīmē tikpat daudz, cik citas mūsu tautas gara mantas – tautas dziesmas, dziesmu svētki un mūsu kultūra. Ko vērti būtu mūsu sasniegumi, ja nebūtu vīru, kas gribēja un spēja tos aizstāvēt? Viņi cīnījās par mūsu brīvību mīlošās tautas godu. Leģiona, no viņiem radušos partizānu un vēlākās nevardarbīgās cīņas patriotisms bija tik liels, ka izvilka mūsu tautu līdz 1991.gadam.

Tātad noliegt leģionārus nozīmētu noliegt sevi. Tā būtu ne tikai muļķība, tuvredzība, sevis necieņa, bet nodevība. Protams, tie, kas ved mīksto karu pret mums, grib, lai latviešu tauta sairst vienaldzīgos indivīdos. Viņi vēlas mūsu amnēziju īstermiņā un morālo degradāciju ilgtermiņā.

16. marta jautājums ir – kādam cilvēku tipam mēs gribam piederēt?

Šodienas globalizētajā pasaulē, kā teica vācu filosofs, sociologs un psihologs Ērihs Froms (Fromm, 1900 – 1980), notiek orientācija uz “tirgus personu” –  mietpilsonisku, bezmugurkaulainu, bezidentitātes kosmopolītu, kura galvenā vēlme ir nodrošināties ar ērtībām. Patiesību aizstāj politkorektums, vai vienkārši sakot, izdabāšana valdošo viedoklim, konjunktūrai.

Gļēvuļu un mietpilsoņu rīcība un uzskati neiedvesmo, pieminekļus viņiem neceļ. Ja klanīsimies, tad sacīs, ka nepietiekoši zemu un vienmēr atradīs iemeslu, lai pazemotu aizvien vairāk. Ja stāvēsim stalti, tad apsaukās par nacionālistiem, labējiem, radikāļiem utml., bet respektēs.

Katrai nākamai paaudzei ir jābūt iepriekšējās vērtai. Mēs tādi būsim tad, ja spēsim un gribēsim mantot savu priekšgājēju cīņas garu.

Lai katrs pats sevi izmeklē un izvēlas savu attieksmi.