Atbrīvošanās kustība nāca no tautas

lvportals.lv
https://lvportals.lv/viedokli/336476-atbrivosanas-kustiba-naca-no-tautas-2022?fbclid=IwAR1s9ptVMbyLAtI4bNyaCIy6HD1R3awck2N7UuIjCW4KukA_4sv4hBa88Dg

Raksturojot laiku, kad Gunārs Astra nolasīja savu pēdējo vārdu, rakstāt, ka 1983. gadā padomju drošības struktūras sāka jaunu represiju vilni pret iekšējo opozīciju Latvijā. Kāpēc tieši tad, kāds bija politiskais fons?

Atskatoties uz norisēm Latvijā, mums ir raksturīgi uz tām raudzīties, kā uz kaut ko izolētu, atrautu no ārpasaules, tomēr okupētā Latvija bija dziļi integrēta Padomju Savienības pārvaldes sistēmā. Tas, kas šeit notika, nereti bija saistīts gan ar norisēm Padomju Savienības mērogā, gan arī – starptautisko politiku. Tas redzams arī Gunāra Astras dzīves gājumā, jo abi cietumsodi, ko viņš saņēma, sakrita ar lielu saspīlējumu Padomju Savienības un ASV, Rietumvalstu attiecībās.

1961. gads, kad Kara tribunāls Gunāram Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā par dzimtenes nodevību, sakrīt ar Berlīnes krīzi. Brieda Kubas raķešu krīze. Tolaik Astra pēc savas iniciatīvas jau trīs gadus bija uzturējis ciešus kontaktus ar amerikāņu diplomātiem. Izmeklēšanas materiālos parādās atsauces arī uz spiegošanas motīvu. Astram esot bijis nodoms kļūt par amerikāņu speciālo dienestu aģentu, par ko it kā liecina otrs līdzapsūdzētais cilvēks. Tas ir laiks, kad abas lielvaras faktiski tuvojas jauna pasaules kara – kodolkara – slieksnim.

1983. gadā bija vēl viens ārkārtīgi liels militārais un politiskais saspīlējums starp Padomju Savienību un ASV. Amerikā tobrīd pie varas bija nākusi republikāņu administrācija prezidenta Reigana vadībā, kas uzturēja diezgan agresīvu retoriku par ļaunuma impēriju un daudz ko citu, tas radīja paniku Padomju Savienības vadībā. Ir liecības un pētījumi, ka 1983. gada rudenī tiešām tika gaidīts Rietumu valstu uzbrukums Padomju Savienībai. PSRS gatavojās kodolkaram. Diezgan raksturīgi, ka šādos apstākļos totalitāri režīmi neizbēgami cenšas pastiprināt disciplīnu un neitralizēt visus iekšējos oponentus.

Tā teikt, preventīvi piegriezt skrūves jebkādai iekšējai pretestībai. Tomēr ir zināms, ka Gunārs Astra jau pirms vairākiem gadiem bija saņēmis oficiālu brīdinājumu neturpināt savas darbības. Varbūt tik barga reakcija 1983. gadā tomēr bija negaidīta?

Jāņem vērā arī tas, ka Padomju Savienības mērogā disidentu kustība, ar uzsvaru – disidentu, nevis pretošanās kustība, – bija krietni aktīvāka nekā Latvijā. Represijas pret padomju sistēmas kritiķiem, oponentiem vai pretiniekiem notika gan Krievijā, gan Ukrainā, gan Kaukāzā. 1960. gados un 1970. gadu vidū ārpus Latvijas notika daudz politisko prāvu. Tika represēta Maskavas Helsinku grupa, Ukrainas Helsinku grupa, arī Armēnijas Helsinku grupa.

Latvijā situācija varbūt pat nebija tik asa. Viens izskaidrojums varētu būt tāds, ka Latvijā nebija tāda mēroga intelektuālo līderu kā Andrejs Saharovs un citi. Pie mums pretošanās kustība nāca no sabiedrības vidējo, zemāko slāņu pārstāvju vidus. Tā nāca no tautas, nevis no elites, politiķiem, valstsvīriem vai intelektuāļiem, un tā nebija tik izteikta.

Piemēram, 1970. gadu beigās pēc lietuviešu iniciatīvas tika veidota Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galvenā komiteja. Lai gan VDK šīs organizācijas noformēšanos sekmīgi izjauca, tomēr 1979. gadā radās baltiešu memorands, kuru parakstīja 45 cilvēki. To vidū, šķiet, bija tikai pieci latvieši. Gunārs Astra piedalījās šī memoranda tulkošanā no krievu uz latviešu valodu, kas bija viens no viņa vajāšanas ieganstiem.

Represijas Latvijā lielā mērā bija saistītas arī ar politiskās vadības maiņu Padomju Savienībā. Pēc Leonīda Brežņeva nāves pie varas nāca ilggadējais Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Jurijs Andropovs, kurš uzsāka tādu kā disciplinēšanas kampaņu. Viņš pieprasīja darba disciplīnu, centās ierobežot jebkādu brīvdomību, notika skrūvju pievilkšana visa režīma ietvaros. Protams, tas saistīts arī ar starptautiskās gaisotnes saspīlējuma pieaugumu, Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā. Represijas notika visas Padomju Savienības mērogā un okupēto Latviju skāra relatīvi vēlā fāzē. Es teiktu, ka tobrīd vienkārši bija pienākusi Latvijas kārta.

1961. gadā piespriesto sodu Gunārs Astra izcieta pilnībā, garajos ieslodzījuma gados iepazīstoties ar daudziem padomju režīma pretiniekiem no Baltijas valstīm un dažādām PSRS daļām. Komentāros minat, ka šī pieredze nostiprināja ne tikai viņa antikomunistisko pārliecību, bet arī priekšstatu par fundamentālām atšķirībām starp Baltijas tautu pretošanās kustību un padomju disidentiem. Kāda tā bija?

Baltijas valstu pretošanās kustības cīnītāji, nonākot kontaktā ar Krievijas, Ukrainas vai citu Padomju Savienības republiku disidentiem, sevi identificēja citādi. Gunārs Astra uzsvēra, ka viņš nav disidents. To pašu Gunāra Astras piemiņas konferencē akcentēja viņa cīņas biedrs Bruno Javoišs. Šie cilvēki sevi neuzskatīja par disidentiem, kas tikai kritizē padomju sistēmas un totalitārisma defektus. Viņi noliedza padomju sistēmu kopumā. Kaut ko tādu mēs varētu teikt par Berklavu un nacionālkomunistiem, kas gribēja pārmaiņas režīma ietvaros, nosargājot zināmu okupētās padomju Latvijas autonomiju – ierobežot migrāciju un novērst rusifikāciju –, bet viņu nolūks nebija gāzt padomju okupācijas varu. Pretošanās kustības cīnītāji, savukārt, bija principiālā opozīcijā padomju sistēmai. Viņi uzskatīja, ka mērķis ir nacionāla atbrīvošanās.

Mēs pārāk daudz un vispārīgi runājam par pretošanās kustību, nespējot definēt šī jēdziena saturu. Kur beidzās kurnēšana un sākās protests? Kur beidzās protests un sākās aktīva pretošanās sistēmai? No šāda skatpunkta, manuprāt, to varētu saukt arī par nacionālās atbrīvošanās kustību. Gunārs Astra savā pēdējā vārdā skar jautājumus par latviešu tautas izdzīvošanu, latviešu valodas un identitātes saglabāšanu un Latvijas neatkarības atjaunošanu kā ideālo veidu, lai šos mērķus sasniegtu. Tāpēc nekautrējos lietot mūsdienās nepopulāru vārdu – nacionālists. Pēdējā vārda saturs liecina, ka Gunārs Astra bija latviešu nacionālists. Protams, tur atrodamas atsauces uz cilvēktiesībām un demokrātiju, taču vismaz pēdējā vārdā tas ir pamatojums, kāpēc latviešu tautai pienākas pašnoteikšanās, tiesības atjaunot savu patstāvību un nodrošināt savu izdzīvošanu. Astram galvenais bija tauta, nevis universālas vērtības vai pat valsts.

Vai 1983. gada represiju vilnis sasniedza mērķi vai, gluži otrādi, kļuva par tādu kā palaidējmehānismu tautas atmodai?

Es neredzu tiešu saikni ar tā saucamās Trešās atmodas procesa sākumu. Pēc 1983. gada prāvām sabiedrībā fundamentālas pārmaiņas nesākās, nebija pat viļņošanās.

Par Gunāra Astras pēdējo vārdu ziņoja “Amerikas Balss”, “Radio Brīvā Eiropa”, taču šeit tas ieguva nozīmi tad, kad atmodas process jau bija sācies. Tas notika ar pirmajām lielajām demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, ko rosināja grupa “Helsinki 86”. Tad arvien vairāk cilvēku uzzināja par Gunāru Astru, kurš pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1988. gadā kļuva par vienu no simboliskajām figūrām.

Diemžēl viņš ātri mira. Es personiski ticu teorijai, ka Gunārs Astra tika noindēts, lai gan tam nav nekādu dokumentālu pierādījumu. Ir skaidrs, ka viņam bija potenciāls kļūt par liela mēroga līderi, bet tam nebija lemts notikt. Tomēr arī viņa nāve kļuva par vēl vienu iespēju tautai demonstrēt savu attieksmi pret padomju varu un ticību mērķim, uz kuru ir jāiet, – neatkarīgai Latvijai. Tādā ziņā tas ir svarīgs pagrieziena punkts mūsu vēsturē.

Vai un kāda bija reakcija pēc pēdējā vārda nolasīšanas tepat Latvijā?

Pēc runas nolasīšanas reakcija nebija liela. Tajā brīdī Gunāra Astras pēdējais vārds Latvijas sabiedrībā nebija plaši apspriests un zināms. Tiesas zālē bija vairāki desmiti cilvēku, kuri klausījās viņa pēdējo vārdu, bet sabiedrība par to uzzināja tikai vēlāk no Rietumu radiostaciju pārraidēm. Pēdējais vārds kļuva plašāk zināms pēc tā publicēšanas laikrakstā “Atmoda” 1989. gadā.

Te svarīgi vēlreiz piebilst – Latvijas inteliģence, intelektuālā elite, rakstnieki, mākslinieki un zinātnieki 1983. gadā neuzņēmās ne cīnītāju, ne protestētāju lomu. To uzņēmās sabiedrībā mazpazīstams cilvēks, kurš nāca no vidējiem slāņiem, tāpēc viņa runai uzreiz nebija un nevarēja būt tādas rezonanses, kā tad, ja to būtu paveicis kāds ar slavenāku vārdu. Taču Latvijā pirms atmodas sākuma nebija tādu cilvēku kā Vaclavs Havels vai Andrejs Saharovs.

Esat domājis, kāpēc nebija?

Jautājums laikam ir par to, kā un cik sekmīgi padomju sistēma korumpēja latviešu inteliģenci. Vēl vajadzētu pētīt, arī ar laikabiedru liecībām –, kāds bija ienākumu līmenis Rakstnieku savienības, Mākslinieku savienības biedriem, vadošajiem zinātniekiem dažādos Zinātņu akadēmijas institūtos un augstskolās. Varbūt pietiks piebilst, ka tas krietni pārsniedza vidējā cilvēka ienākumu līmeni. Šiem izcilajiem intelektuāļiem bija pieejami ārzemju komandējumi, radošie nami, kuros rakstīt dzeju vai gleznot, viņiem bija pieejamas sanatorijas, daudz kā tāda, par ko citi varēja tikai sapņot. Latviešu inteliģences korumpēšanas tēma, manuprāt, nākotnē tomēr būtu jāatsedz.

Jūs lietojat vārdu “korupcija”, nevis “kolaborācija”. Tas skan pat vēl sliktāk…

Tas ir viens no kolaborācijas aspektiem. Par kolaborācijas tēmu pēdējā laikā ir daudz rakstījusi vēsturniece Daina Bleiere. Piemēram, Latvijas vēsturnieku komisijas 29. rakstu krājumā publicēts ļoti apjomīgs viņas raksts.1 Tomēr es nevaru pilnībā piekrist kolēģei, ka kolaborācija, kas notiek izdzīvošanas nolūkā, ir akceptējama un pat nepieciešama. Gunārs Astra sava materiālā labuma dēļ negāja ne uz kādu sadarbību ar padomju režīmu – viņš nebija ar mieru stāties Komunistiskajā partijā, pieņemt tās ideoloģiju un atteicās sadarboties ar izmeklētājiem. Viņš nebija ar mieru lūgt apžēlošanu, jo sevi neuzskatīja par vainīgu. Tieši tas viņu padara par simbolu. Viņš bija viens no retajiem, kuram bija tāda stāja.

Lielākā daļa sabiedrības, protams, kaut kādā mērā kolaborēja, bet jautājums ir –, vai cilvēka personiskās materiālās intereses ir pietiekams attaisnojums sadarbībai ar totalitāro okupācijas varu? Vai cilvēkam var pārmest individuālu izvēli gribēt labāk dzīvot? Protams, ka nevar. Bet jautājumu var pavērst citādāk –, vai no viena cilvēka kolaborācijas citiem ir cēlies ļaunums? Runa nav tikai par ieslodzījumu vai izsūtījumu. Bet arī par to, ka aktīvie kolaboracionisti baudīja lielas privilēģijas uz citu cilvēku rēķina. Protams, šāda saruna kaut kādā ziņā var kaitēt politiskajai stabilitātei, kurā mēs vēlamies dzīvot. Tas ir būtisks jautājums plašākai nākotnes diskusijai.

Gunāra Astras rīcība izmeklēšanas un tiesas laikā atšķīrās no citiem apsūdzētajiem. Kā tas izpaudās?

Gunārs Astra bija vienīgais, kurš atteicās izmeklēšanas laikā un pratināšanās atbildēt uz jautājumiem par savu un citu cilvēku rīcību. Viņš nedeva liecības. Viņš izmantoja savas tiesības uz pēdējo vārdu, lai teiktu runu, kurā skaidri postulēja savus politiskos uzskatus un pateica slaveno frāzi, kas iegājusi Latvijas vēsturē. Par ticību tam, ka “šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs”. 1970. vai 1980. gados Latvijā to neizdarīja neviens cits.

Kā tiesas zālē, kurā procesu vadīja un uzraudzīja padomju varai lojāli cilvēki, varēja tikt pieļauta šādas runas nolasīšana, kas tika arī ierakstīta mikromagnetafonā?

Tas ir ļoti labs jautājums, jo tad ejam vēl dziļāk sarunā par kolaborāciju un kolaboracionismu. Joprojām ir diezgan grūti savākt informāciju par visiem tiem cilvēkiem, kuri bija iesaistīti Gunāra Astras vajāšanā. Viens no tiem bija tiesnesis Aivars Krūmiņš, kurš viņam piesprieda smago sodu (7 gadus sevišķā režīma kolonijā un piecus gadus nometinājumā), bet vienlaikus arī ļāva pabeigt savu runu.

Par Aivara Krūmiņa dzīves gaitām vēlāk zināms ļoti maz. Informācija tiešām nekur nav pieejama, daudzi cilvēki to ir meklējuši, ieskaitot mani. Vēl 1980. gadu beigās, piecus gadus pēc Gunāra Astras tiesas prāvas, Krūmiņš strādāja par Augstākās Padomes Juridiskās nodaļas vadītāju. Viņš pieļāva, ka Latvijas Nacionālās neatkarības kustība tika reģistrēta kā sabiedriska organizācija un ieguva legālu statusu. Tajā brīdī viņam bija, varētu teikt, pozitīva loma. Vēlāk Aivars Krūmiņš kļuva par Latvijas Republikas tieslietu ministra vietnieku. Īsu brīdi, 1990.—1991. gadā, viņš atradās augstā valsts amatā. Ja mēs salīdzinātu visu šo cilvēku – padomju tiesnešu, prokuroru, tiesas piesēdētāju, VDK izmeklētāju – likteņus, tad, jā, šajā ziņā Aivars Krūmiņš varbūt ir smagi samaksājis par to, ka viņam krita nepateicīgā loma kļūt tieši par Gunāra Astras tiesnesi. Daudzi citi, kas 1983. gada prāvās tiesāja citus cīnītājus, nav saņēmuši tādu nosodījumu. Šī cilvēka karjera, kas sekmīgi sākās Latvijas Republikā, tādā veidā arī, manuprāt, pārtrūka. Vai viņš bija sliktāks par citiem padomju tiesnešiem? Nedomāju. Jā, viņš ir iegājis vēsturē ar savu bargo lēmumu, taču vienlaikus viņš pieļāva Gunāra Astras pēdējo vārdu, lai gan varēja to nedarīt.

Šodien protests pret pastāvošo sistēmu, vismaz vārdos, nav nekas neparasts. Ko jūs teiktu par tiem, kas attiecina Gunāra Astras slavenos vārdus uz pašreizējo situāciju, kad sabiedrība saskaras ar dažādiem ierobežojumiem?

Cilvēki 30 gadus ir dzīvojuši plašas personiskās brīvības apstākļos, tāpēc ir saprotams, ka tās sašaurinājums rada protestu. Turpretī Gunārs Astra bija 30 gadus dzīvojis represīva režīma apstākļos. Tāpēc nevar salīdzināt viņa sacelšanos un pēdējo vārdu tiesā ar protestu un personīga viedokļa paušanu šodien. Viņa risks bija daudz lielāks, nekā jebkādas nepatikšanas šodien.

Neaizmirsīsim, ka Gunārs Astra centās runāt visas tautas vārdā un interesēs. Viņš mēģināja pateikt to, ko citi neuzņēmās. Tas nebija par sevi, savām interesēm, vēlmēm vai materiālo labumu. Savā pēdējā vārdā viņš runā par sāpēm un pazemojumu, kā tiek apspiesta latviešu tauta un valoda. Viņš to nedarīja sevis dēļ. Tur bija klāt ļoti spilgts apzinātas upurēšanās motīvs.

Gunārs Astra pēdējā vārdā sacīja: “Esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt — latvietis.” Vai šajā kontekstā būtu svarīgi pieminēt, ka viņa tēvs pēc tautības nebija latvietis?

Gunāra Astras gadījumā svarīgi ir tas, ka viņš izvēlējās būt par latvieti. Ne tikai tas, ka viņš dzima Rīgā, ka viņa dzimtā valoda bija latviešu valoda, bet arī tas, ka viņš apzināti gribēja būt latvietis. Reizēm dzīvē tā gadās, ka cilvēki, kuriem identitāte ir izvēles jautājums, par to iestājas spēcīgāk nekā citi.

1 Bleiere, D. Collaboration and Resistance: Definitions, Classification and their Application in Research on the Soviet and Nazi Occupations in Latvia. // The impossible resistance: Latvia between two totalitarian regimes. 1940–1991. Symposium of the Commission of the Historians of Latvia. Volume 29. P. 16.—49.

Jānis Rožkalns: Pārsteidza tikai viena kartīte

aprinkis.lv
Viss raksts: http://www.aprinkis.lv/index.php/sabiedriba/dzive-un-ticiba/5640-janis-rozkalns-parsteidza-tikai-viena-kartite?fbclid=IwAR1nRRrio6aNUtzXjOtAMqAiHuXHHhPZTkMI-8VW-HwyErEMdmsvYxfqGJ4

Sarunā ar Jāni Rožkalnu «Kodols» vēlējās noskaidrot, kā viņš vērtē tā dēvēto čekas maisu atvēršanu un kādām konsekvencēm būtu jāseko pēc šīs informācijas publiskošanas.

– Vai pats esat skatījies un pētījis šobrīd publiski pieejamo informāciju par čekas ziņotāju kartotēku? Ja esat lasījis, ar kādām domām un sajūtām?

– Īsumā pārskatīju kartīšu kolekciju un dažus paziņas atradu. Kopējais iespaids? Ir skaidrs, ka šo publiskošanu nav veikuši cilvēki, kas mīl savu tautu. Tas ir smalka aprēķina brutāls solis no Valsts prezidenta Vējoņa un tā grupējuma, kas stāv aiz viņa, puses. Paskaidrošu, kādēļ.

1940.gadā Latvijā, plaukstošā Eiropas valstī, iebruka krievu armija, kam sekoja genocīds pret latviešiem, valsti izlaupīja un pārplūdināja ar krievu migrantiem, lai tā pazustu uz visiem laikiem. Bēdīgākais, ka visus 50 okupācijas gadus atradās simtiem latviešu, kas, nododot savu tautu un valsti, pārgāja okupantu pusē un strādāja par viņu pakalpiņiem visos līmeņos.

Atmodas laikā šie nodevēji apmeta kūleni vēlreiz un, neko nenožēlojot, izmantoja okupantu struktūras, lai saglabātu varu arī turpmāk, bet jau zem it kā brīvās Latvijas karoga. Tā šie komunisti turpina valdīt līdz šodienai: Brigmanis, Ameriks, Lembergs, Reirs, Dūklavs, Bērziņš, Dolgopolovs un citi. Pat Latvijas PSR Komunistiskās partijas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs veikli pārslīdēja Saeimas priekšsēža krēslā un 1995. gadā bija priecīgs saņemt Triju Zvaigžņu ordeni augstākajā – lielvirsnieka – pakāpē. Tādēļ jājautā: mīļie latvieši, kas tagad te notiek? Tie, kuri izdarīja kriminālnoziegumu – nodeva savu valsti –, joprojām saņem godu, slavu, pārticību un neaizskaramību, bet visnesvarīgākajiem, par kuru nodarījumiem vispār nekas konkrēts nav zināms, nu tiek uzlikta visa atbildība un viss kauns par sadarbību ar okupācijas varu, tas ir, ar tiem pirmajiem, kuri joprojām valda!

Kremļa varu okupētajā Latvijā 50 gadus īstenoja partijas augstākā ešelona cilvēki – Padomju Savienības Komunistiskās partijas nomenklatūra, nevis tie, kuri redzami internetā izbērtajos maisos. Šie nomenklatūras cilvēki ne tikai atskaitījās Maskavai un realizēja komunistu ideoloģiju pie mums, bet arī komandēja Valsts drošības komiteju jeb VDK. Tātad čekai uzdevumus deva tieši A. Gorbunovs un Latvijas Komunistiskās partijas struktūras darbinieki, tieši viņiem VDK ziņoja savu informāciju, lai tie varētu vadīt procesu gaitu, bet kartītēs atrodamie ir šīs struktūras pašā apakšā. Gorbunovam – ordenis, bet viņa vismazākie palīgi – pie kauna staba. Par vienu un to pašu! Vieniem – valsts uzslava, otriem – lāsts.

– Vai kāds uzvārds čekas maisos jūs pārsteidza?

– Pārsteidza tikai viena kartīte, kas ir uz kāda latviešu patriota vārda. Viņš VDK soda nometnēs bija ieslodzīts ļoti ilgus gadus. Bet mēs zinām, ka viņš nenodeva savus draugus ne tur, ne 1987. gada vasaras trauksmainajos notikumos, kad bija kopā ar mums pie Brīvības pieminekļa. Tas tikai parāda, cik sarežģīti ir latviešu likteņi, izejot cauri 50 krievu okupācijas un genocīda gadiem un vēl pēdējos 30 gadus, kad pār mums turpina valdīt tie paši komunisti kopā ar saviem sirdsdraugiem, Sorosa apmaksātajiem neoliberāļiem.

– Vai bijušo komunistu un to cilvēku, kuri atklāti kalpoja okupācijas režīmam, darbības izvērtējums nav vēl sarežģītāks nekā kartotēkā atrodamo personu darbība?

– Nekādā ziņā! Vajadzīga tikai griba to darīt un godprātīgi ļaudis prokuratūrā un tiesās. Jo viss kompartijas arhīvs pilnā apjomā ir saglabāts! Cita lieta, ka tiesu iestādes un Jāņa Maizīša vadītais Satversmes aizsardzības birojs nekādus pētītājus tiem maisiem klāt nelaidīs un publicēt neko neļaus. Kā to risināt – nezinu.

Būtu jāpublicē arī 5. Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas dokumenti, kas glabājas Saeimas telpās. Tie, cita starpā, satur arī informāciju par VDK un armijas pensiju saņēmējiem, VDK amatpersonu liecības un VDK darbinieku ziņas.

– Čekas maisi nu ir publiskoti. Kādām sekām un rīcībai, jūsuprāt, būtu jāseko vispirms jau no to cilvēku puses, kuru vārdi tur ir atrodami?
– Kādreiz mūsu tauta labi zināja, ka īstu piedošanu var saņem vien tad, ja nodarījums ir atzīts, nožēlots, apsolot nekad dzīvē vairs līdzīgi nerīkoties. Tā ir viena no pamatvērtībām, ļoti svarīgs dzīves princips, ko sabiedrībai skaidrot. Tas būtu garīdznieku uzdevums. Un nešaubos, ka viņi to darīs, ja vien Baznīca izdomās nojaukt sienu, kas to atdala no savas tautas.

Nevajadzētu arī aizmirst, ka drīz sekos nākamās publikācijas – žurnāli ar 22 953 ierakstiem un ziņojumu datu bāze «Delta». Žurnāli papildinās informatoru vārdu sarakstu, kuri nav kartītēs.

– Kartotēkā ir vismaz 15 cilvēki, kuri saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni. Vai viņiem tagad vajadzētu kaut kā rīkoties?
– Katrs pats skaidri zina, vai kādus nodarījumus pret saviem līdzcilvēkiem ir veicis. Ja tādi ir, tas būtu pamats nopietnām pārdomām, ko darīt ar apbalvojumu. Grūti iedomāties, kā cilvēks jūtas, paliekot ar tautas pasniegtu balvu un vienlaikus slapstoties no cietušo acu skatieniem.

– Vai un kā būtu jāreaģē sabiedrībai pēc čekas maisu atvēršanas?

– Reakcija ir plaša – gan avīžu rakstos, gan sociālo mediju komentāros. Tikai – vai šī viļņošanās novedīs pie kādiem konkrētiem secinājumiem un kādas rīcības? Tā kā mūsu tauta ir bezcerīgi sašķelta, jaunie trakumi parasti aizskalo iepriekšējos. Un tas nozīmē, ka mēs kā sabiedrība nevis mācāmies no savām kļūdām un augam, bet brienam aizvien dziļāk purvā.

– Vai ir pamats uzskatīt, ka pēc čekas maisu publiskošanas sabiedrība izies tā saukto lustrācijas procesu?

– Manuprāt, pagaidām vēl nekas par to neliecina.

– Pirms čekas kartotēkas publiskošanas viens no bieži piesauktajiem argumentiem bija, ka nedrīkst atklāt aģentu vārdus, jo, iespējams, viņi turpina darboties, piemēram, SAB interesēs. Vai jūs piekrītat šādam argumentam? Cik ticami tas ir?

– Pirmajā laikā pēc neatkarības atgūšanas tā bija pat vispārēja prakse. Piemēram, VDK izmeklētājs kapteinis Andris Strautmanis, kurš 1983. gadā vadīja čekas tiesas procesus pret mūsu pretošanās grupu, arī pret Gunāru Astru, vēlāk bija Drošības policijas priekšnieka vietnieks. Vai arī notikušais ar Pauli Kļaviņu un viņa izveidoto pirmo Drošības dienestu, kas ļoti nepatika Auseklim Pļaviņam, bijušajam Padomju Savienības Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU pulkvedim, kurš Aizsardzības ministrijā darbojās kā vispārējās informācijas dienesta vadītājs un vēlējās turpināt GRU garā, proti, izspiegot savas valsts augstākos ierēdņus un iestādes. Kad Paulis atteicās šos rīkojumus pildīt, ieradās toreizējā aizsardzības ministra Valda Pavlovska sūtņi un uz vietas atlaida gan viņu, gan vēl 13 darbiniekus. Viena no šo «bijušo» rūpēm bija, lai valsts struktūrās nebūtu patriotisku latviešu.

Tagad jau laiks ievieš savas korekcijas, vairākums dzīvi esošo cilvēku, kuru vārds atrodams kartītēs, jau ir pensionāri un savas aktīvās darba gaitas beiguši. Bet, redzot, ka daudzi no čekas cilvēkiem joprojām turpina ieņemt stratēģiski ietekmīgus amatus, ir pamatots jautājums, kāda vispār ir Satversmes aizsardzības biroja izpratne par notiekošo.

– Kā jūs vērtējat iespējas tomēr saņemt pilnu čekas arhīvu materiālu no Krievijas? Vai čekas kartotēkas publiskošana Latvijā šo procesu varētu paātrināt vai tieši otrādi – atvirzīt uz vēl tālāku nākotni?

– Šobrīd tam nebūtu lielas cerības, jo mūsu attiecības ar Putina Krieviju tikai pasliktinās. Te gan var notikt arī citādi – ja Kremļa stratēģiem liksies, ka izvesto arhīvu atdošana varētu mūsu sabiedrību sašķelt vēl dziļāk, tad izvesto materiālu fragmenti var brīnumainos ceļos sākt uzpeldēt mūsu pusē. Un, protams, to izdarīt viņiem nebūs grūti, jo Rīgā taču mudž no Krievijas aģentiem.

– Vai Krievijā atrodamo arhīvu publiskošanu palīdzētu izprast okupācijas varu un tās nodarītās sekas mūsu valstij?

– Protams, ka palīdzētu, tomēr tas, manuprāt, nav būtiski. Jo, ja latviešu sabiedrība kādreiz patiešām vēlēsies izprast krievu okupācijas laika nelietības, tad, kā jau minēju, kompartijas arhīvs gaida pilnā komplektā. Ar to arī jāsāk.

– Un visbeidzot – kā vērtējat Kārļa Kangera vadītās VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu?

– Komisijas darbs izskatījās vājš un pāragri tika pārtraukts. Ko komisija darīja divus gadus, ja tagad publicē plikas kartītes bez kādiem izmeklēšanas materiāliem par to, cik tās ņemamas nopietni un ko tad katrs parakstītājs darījis?! Bet man grūti spriest, jo komisijas darbam nemitīgi tika likti šķēršļi un īstos iemeslus es nesaprotu.READER

A Labs project from your friends at