1945. gada 8. maijā netālu no Kabiles majors Ernests Laumanis nostādīja ierindā 19. latviešu ieroču-SS divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonu un paziņoja saviem vīriem, ka karš viņiem ir beidzies. Kurzemes lielkauju laikā laumanieši bija izpelnījušies t. s. frontes ugunsdzēsēju reputāciju, jo tika raidīti cīņās vissmagākajos kauju iecirkņos, kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums. Ernests Laumanis bija izcils varonības un drošsirdības paraugs saviem karavīriem. Dzimtenes mīlestība un nelokāma uzticība saviem ideāliem ļāva E. Laumanim palikt garā nesalauztam arī ieslodzījumā padomju soda nometnēs Vorkutā un Mordvijā, kur viņš pavadīja 20 garus gadus un bija spilgta autoritāte citu politieslodzīto vidū.
Bērnība un jaunības gadi Liepājā
Ernests Laumanis piedzima 1908. gada 8. maijā Liepājā Drāšu fabrikas strādnieka Krista un mājkalpotājas Minnas Laumaņu ģimenē. Ernestam jau no sešu gadu vecuma pa dienu nācās būt galvenajam atbildīgajam par mājas darbiem, t. sk., rūpēties par jaunāko brāli Frici. Pirmo izglītību Ernests ieguva Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā absolvēja Valsts Liepājas tehnikumu. Abu brāļu aizraušanās ar futbolu it īpaši sekmējās par pāris gadiem jaunākajam Fricim, kurš kļuva par vienu no labākajiem Latvijas futbola izlases aizsargiem un vairākkārtējās valsts čempionvienības Liepājas “Olimpijas” balstiem. Jau vēlāk, kad Ernests kā leģiona virsnieks cīnījās Kurzemes frontē, viņu ģimene piedzīvoja lielu traģēdiju. Rietumu sabiedroto aviācijas uzlidojumā Gotas pilsētai 1945. gada 6. februārī gāja bojā ap simts Liepājas dzelzceļa darbnīcu strādnieku, kuri ar ģimenēm bija evakuēti uz Vāciju. Nogalināto vidū bija arī Ernesta vecāki un vecākā māsa Anna ar vīru. Laimīgā kārtā dzīvs palika Fricis, kurš bija to latviešu bēgļu vidū, kas tobrīd atradās primitīvi izbūvētās bumbu patversmes daļā – to aviācijas mestās bumbas neskāra. Pēc kara Fricis spēlēja futbolu Augsburgas bēgļu nometnes komandā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Filadelfijā, ASV. Savu vecāko brāli viņš vairs nekad nesatika, tomēr centās viņam palīdzēt, sūtot Ernestam zāles, kad viņš bija atgriezies Liepājā no pirmā ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē.
Pēc Vācijas–PSRS kara sākumaPēc okupācijas varu maiņas Liepājā 1941. gada 29. jūnijā E. Laumanis sekoja aicinājumam pieteikties latviešu pašaizsardzības spēkos un kļuva par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības (tajā pieteicās daudzi Drāšu fabrikas (“Liepājas metalurgs”) strādnieki) komandieri. Šī bija viena no četrām pilsētā izveidotām vienībām, kuras dalībnieki (kopskaitā ap 70 cilvēku) sākotnēji nēsāja pazīšanās zīmi – baltu rokas apsēju ar zaļu ugunskrustu un, bruņoti ar padomju parauga šautenēm, veica militāri svarīgu objektu apsargāšanu un kārtības nodrošināšanu. Kā zināms, 1972. – 1974. gadā notika t. s. padomju paraugprāva pret 21. (Liepājas) policijas bataljona dalībniekiem, apsūdzot viņus ebreju iznīcināšanā 1941. gada septembrī un decembrī Liepājā un Šķēdes kāpās. Kaut arī 21. latviešu policijas bataljonā acīmredzot iekļāvās arī daļa šo noziegumu līdzdalībnieku, līdz šim nav izdevies konstatēt kādas liecības par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības dalībnieku dalību šajās soda akcijās, un čekas pēckara pratināšanās to ir noliedzis arī pats E. Laumanis. Viņš bija to brīvprātīgo vidū, kuri, ietērpti Latvijas armijas formastērpos un svinīgi no Liepājas pavadīti, 21. latviešu policijas bataljona sastāvā 589 vīru stiprumā pa dzelzceļu 1942. gada 1. aprīlī sasniedza Krasnoje Selo. Vēl nepilnīgi apbruņotu, bez pietiekama skaita automātisko ieroču, bataljonu drīz vien iesaistīja cīņās pret sarkano armiju Ļeņingradas frontē. Īpaši smagas kaujas pret skaitliski lielāku pārspēku notika 1942. gada 20. – 22. jūlijā, kad sarkanarmiešu uzbrukumus ievadīja stundām ilga artilērijas un mīnmetēju uguns, un tajos piedalījās pat smagie tanki un lidmašīnas. Virsleitnants E. Laumanis bija starp tiem 34 karavīriem, kurus par izrādīto varonību izvirzīja apbalvošanai, un viņš tika iecelts par rotas komandieri.Latviešu leģionā
Pēc latviešu leģiona izveidošanas 1943. gada pavasarī 21. bataljonu iekļāva leģiona 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 30. aprīlī pa dzelzceļu nosūtīja uz Dolgovo staciju Volhovas frontē. Tur 1943. gada jūlijā kapteini E. Laumani ievaino, bet mēnesi vēlāk apbalvo ar kaujās godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzs krustu. Jau pēc 2. latviešu ieroču-SS brigādes pārveidošanas par 19. divīziju un atkāpšanās uz Latviju 1944. gada 1. maijā Piebalgas Zosēnos tiek izveidots 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – trieciena) bataljons, un par tā komandieri kļūst E. Laumanis. Par prasmīgu bataljona vadību Daļģu–Aizkūju kaujās Vidzemē E. Laumani 1944. gada augustā apbalvo ar I šķiras Dzelzs krustu. Pēc atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada oktobrī un vēlāk sekojošās cīņās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes E. Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar kaujas nopelniem un vairākām pārdrošām akcijām sarkanās armijas aizmugurē. Savu karavīru atmiņā E. Laumanis ir palicis kā ļoti stingrs komandieris, kurš prasījis pienākumu izpildi katram, sākot no karavīra un beidzot ar virsnieku. Kauju uzdevumus izskaidrojis vienkārši un labi saprotami, bez kādas garas runāšanas, bet vienlaikus bijis pretimnākošs un rūpējies par saviem padotajiem. E. Laumaņa triecienbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka kopā ar citiem leģionāriem pirmoreiz ierodoties bataljona štābā, tā komandieris skaidri pateicis, ka viņam ir vajadzīgi drošsirdīgi vīri, uz kuriem var paļauties un kuri saprot, ka cīņas ir smagas un prasīs arī upurus, aicinot tos, kuri tam nav gatavi, doties uz kādu citu vienību. Visi jaunpienācēji tomēr palikuši uz vietas un bataljona komandieris licis savam ziņnesim ieliet katram glāzi vīna. Nav noslēpums, ka tikpat pamatīgi kā kaujas laukā, E. Laumanis centās pavadīt laiku arī kauju starplaikos, kad viņa komandpunktā tika dzerts uz nebēdu, sekojot sauklim “baudi karu, jo miers būs briesmīgs”.
19. divīzijas triecienbataljonā gandrīz pusotru mēnesi dienēja arī leitnants Arturs Vīdners, kurš, stāstot par cīņām pie Vamžiem, vēlāk atcerējās, ka “mēs kā parasti gājām divas grupas 22 vīru sastāvā un tās mājas ieņēmām, bet pretinieks tās ieņēma ar 200 vīriem. Tas notika vairākkārtīgi, viņi mūs no rīta izsita ārā, mēs vakarā tikām atpakaļ. Krievi ar dzīvā spēka palīdzību tikai varēja ko panākt. Mēs parasti gājām vīnogu ķekara veidā uz priekšu, vispirms komandieris, tad 1., 2., 3. numurs un tā tālāk, komandiera vietnieks palika aizmugurē, gājām izklaidus, lai var šaut no visām pusēm. Bet pretinieks gāja slēgtā līnijā viļņveidīgā ķēdē pāri. Vecie, kas mēs jau bijām bijuši frontē, zinājām, kā jāuzvedas, bet jaunajiem dažreiz nervi neizturēja. Tikko tās ķēdes iznāca, jau sāka šaut, atklāja jau sevi, bet drīkstēja šaut tikai tad, kad rotas vai vada komandieris deva komandu, mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā”.
1945. gada februārī E. Laumani paaugstināja par majoru un 5. martā apbalvoja ar ierakstu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos. Tāpat kā vairākums latviešu leģionāru viņš nebija nekāds lielais vācu draugs, bet uztvēra viņus kā tā brīža vienīgos reālos “sabiedrotos”. Kā raksta J. Zvirbulis, kad E. Laumanis saviem karavīriem paziņojis par Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera nāvi 1945. gada 30. aprīlī, kāds no viņiem paskaļi teicis: “Paldies Dievam.” Bataljona komandieris pretēji reglamentam tam nav pievērsis nekādu uzmanību, vien teicis: “Tavu uzvārdu es neprasīšu.” Jau pēc 1945. gada 8. maija E. Laumaņa bataljona virsnieki izolētā ložmetēja kastē salika dažādus dokumentus un apbalvojumus un apraka Rendas ūdensdzirnavu katlumājā. Neraugoties uz daudzajiem mēģinājumiem, līdz šim tos nevienam tā arī nav izdevies atrast.
Desmit gadi Vorkutā
Pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas E. Laumanis kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Liktenīgs viņam tomēr izrādījās 1945. gada 18. jūnijs, kad, tērpušies civilās drēbēs, kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi viņi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas. Vairākās pratināšanās čekas ieslodzījumā un slēgtajā tiesas sēdē, kas norisinājās 1946. gada 2. martā Liepājā, E. Laumanis neslēpa savu nacionālo pārliecību. Apsūdzēts dzimtenes nodevībā, viņš savu vainu neatzina un arī pēdējā vārdā tiesā paziņoja, ka ir karojis pret sarkano armiju par patstāvīgu Latviju. LPSR IeTK Kara tribunāls 1946. gada 2. martā notiesāja viņu uz 20 gadiem katorgas darbos. Atšķirībā no daudziem citiem E. Laumanis nekad nelūdza savu sodu mīkstināt vai sevi apžēlot. Ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja desmit garus gadus, kad tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju. Par E. Laumaņa pārdzīvojumiem, pēc 10 gadiem atgriežoties dzimtenē, spilgti liecina ieraksti viņa dienasgrāmatā 1955./1956. gada mijā: “Rīgā pirmais gājiens pie Brīvības pieminekļa. Zelta zvaigznes vēl mirdz. Tas arī ir vienīgais, kas norāda, ka Rīga ir latviešu pilsēta. Bez vārdnīcas Rīgā latvietis netiek cauri. [..] Aizmigt nevaru. Izkāpjot Liepājā aizmirstu brilles. Tomēr nervi. [..] Un tad pirmā vizīte jūrai! Neaprakstāma sajūta! Tā šodien ir īsti balta. Sveicinot viņu, noņemu cepuri un vējš plosa manus plānos matus. [..] Apciemoju savu meitu. Dīvaina sajūta. Asiņu balss tomēr runā. Viņa ļoti satraukta un kautrīga. Prieks tomēr liels! Ceru, ka paliksim labi draugi.”
Politieslodzīto nometnē Mordvijā
Tā kā E. Laumanis bija atklāts izteikumos, kas neglaimoja okupācijas varai, viņu pēc kādas denunciācijas 1957. gada 16. martā apcietināja atkārtoti. Kopā ar Vorkutas ieslodzījuma biedriem Sigismundu Zemzaru un Andreju Macpānu viņu apsūdzēja pretpadomju sacerējumu sarakstīšanā un izplatīšanā. E. Laumanis tiesas sēdē atteicās no advokāta un paskaidroja, ka neuzskata sevi par vainīgu pretpadomju aģitācijā, jo savas piezīmes rakstījis tikai paša vajadzībām. Kādā no stenografētām esejām viņš izteica pārliecību, ka “mūsu pienākums pret saviem priekštečiem un nākošajām paaudzēm ir pielikt visas pūles, lai latviešu tauta neaizietu bojā pašreizējā krīzes periodā. Daudzos aspektos mūsu cīņai ir jānotiek daudz grūtākos apstākļos nekā iepriekšējām paaudzēm. Tomēr vienā aspektā tā ir nesalīdzināmi vieglāka. Mums pagātnē ir patstāvīga Latvijas valsts. Tā parāda, ka latviešu tauta ir spējīga būt brīva un neatkarīga, un mēs esam vairāk spējīgi, lai to izcīnītu vēlreiz”. 1957. gada 18. jūnijā LPSR Augstākā tiesa notiesāja viņu uz pieciem gadiem ieslodzījumā, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā, un izsūtīja uz Potmas nometni Mordvijā. Tur E. Laumanis nopietni nodarbojās ar filozofijas studijām, pārtulkoja no sanskrista latviski “Bhagavadgītu” (“Dievišķo dziesmu”), uzrakstīja savu dzīves “Credo”. Viņš bija autoritāte un paraugs citiem politieslodzītajiem, tolaik vēl gados jauno Gunāru Astru ieskaitot. Daudzu atmiņā E. Laumanis ir palicis kā personība ar īpašu auru, kas prasīja stāju, ar viņu runājot. Cilvēks, kas pieskaitāms tai nelielajai gulaga lēģeru iemītnieku kategorijai, kas nevis tikai rūpējās par savu fizisko eksistenci, bet stāvēja pāri grūtajai ikdienai un dzīvoja pēc principa, ka cilvēka gars nav nedz ieslogāms, nedz iznīcināms. “Viņš interesējās par literatūru, bet es aktīvi turpināju rakstīt. Mēs šad un tad aprunājamies. Viņš daudz tulkoja, bija nopietns kritiķis arī manai dzejai. Viņš teica, ka manā dzejā ir par maz pozitīvā momenta, kas mani toreiz ļoti izbrīnīja. Tikai vēlāk sapratu, ko viņš ar to domā, un piekritu – tā tas ir,” tādu E. Laumani vēl šodien atceras dzejnieks Knuts Skujenieks. Pašu E. Laumani ieslodzījumā Mordvijā stiprināja sarakste ar meitu Brigitu, kura savu tēvu pirmoreiz bija ieraudzījusi divu, otrreiz jau 14 gadu vecumā un pēc īslaicīgas tikšanās viņu kā cilvēku tagad iepazina ar vēstuļu starpniecību. Arī no Mordvijas 1962. gada 1. decembrī nosūtītajā vēstulē savai mūža mīlestībai – Brigitas mātei Domicellai (viņi iepazinās kara laikā kādā no frontes atvaļinājumiem) Ernests rakstīja: “Esmu Tev pateicīgs par lielo laimi, kuru Tu man esi devusi – mūsu meitu [..] Esmu Tevi pa otram lāgam iemīlējis: kā es varu nemīlēt tevi, ja tik ļoti mīlu Brigitu, viņa taču ir daļa no Tevis [..] Es vairāk nekā Dievam nelūdzu, lai tikai viņa būtu laimīga, lai viņas dzīve būtu skaistāka nekā mana.”
Mūža pēdējie gadi Latvijā
Pēc soda izciešanas 1966. gada 17. novembrī E. Laumanis atgriezās dzimtenē jau ar sabojātu veselību, jo sirga ar kuņģa jēlumu un sirds vājumu. Tā kā oficiāli viņam bija aizliegts apmesties Latvijā, par savu galamērķi viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni). Tomēr draugi viņam nopirka lidmašīnas biļeti no Maskavas uz Rīgu, kur viņu tūlīt pat aizveda uz Stradiņa slimnīcu, lai tur uzlabotu veselību. Kādu laiku E. Laumanis dzīvoja pie kapteiņa Pūpola netālu no Brīvdabas muzeja, bet tad Ganību dambī pie Mordvijas nometnes ieslodzījuma biedra Gunāra Stefana. Lai izvairītos no čekas pārlieku lielās uzmanības, E. Laumanis ar kara biedru palīdzību atrada mitekli “Rubeņu” mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, kur sākotnēji uzraudzīja meža ugunsdrošību, bet vēlāk strādāja Jelgavas cukurfabrikā. “Visos valsts un leģiona svētkos, atceres dienās grupa viņam uzticīgu cilvēku pulcējāmies otrā stāva mazajā istabiņā. Biežs viesis bija arī Eduards Rozenštrauhs. Nenotika lielas pļēgurošanas, jo majors slimoja ar hronisko dizentēriju, vairāk cienīja čefīru, bet, kad paņēma kādu stiprāku malku, tad abi ar sajūsmu nodziedāja “Tur, kur Rauna…”,” tā E. Laumani vēl šodien atceras bijušais leģionārs Aldis Hartmanis. Diemžēl E. Laumanim tā arī vairs neizdevās atgriezties dzimtajā Liepājā. Kad 1968. gada aprīlī pasaulē nāca viņa mazdēls Zigmunds, čekisti piedāvāja E. Laumanim parakstīt dokumentu, ka viņš atsakās no savas pārliecības, un tad drīkstēs apciemot mazdēlu, taču to izdarīt E. Laumanis nespēja.
G. Stefans stāsta, ka E. Laumanis arī pēc atgriešanās no Mordvijas palicis garā nesalauzts, stingrs un spēcīgs vīrs, kurš nav mīlējis daudz runāt par izbijušām cīņām frontē, bet gan mudinājis domāt par Latvijas brīvību nākotnē. Neraugoties uz skarbo frontes pieredzi, E. Laumanis esot bijis ļoti jūtīgs cilvēks un, klausoties Friča Bārdas dzeju, viņam acīs riesušās asaras. E. Laumaņa došanās mūžībā 1968. gada 13. decembrī ir bijis nepatīkams pārsteigums, jo tikai divas dienas iepriekš abi strādājuši pie malkas sagatavošanas, dzēruši kafiju un nekas neesot liecinājis par ko sliktu. Aizdomīga tolaik likusies arī E. Laumaņa draudzība ar Jelgavas psihiatriskās slimnīcas bijušā direktora meitu, kas, iespējams, iepazinusies ar viņu padomju drošības iestāžu uzdevumā. Pat E. Laumaņa izvadīšana pēdējā gaitā Rīgas Meža kapos nenotika bez čekistu klātbūtnes, kuri centās nofotografēt bērēs notiekošo. Neraugoties uz okupācijas varas pūlēm to nepieļaut, arī vēlāk katru gadu 8. maijā pie E. Laumaņa kapa vietas pulcējās bijušie kara un lēģera biedri. Kā liecina kāda čekas aģenta ziņojums, tad arī 1976. gadā “pēc G. Astras iniciatīvas personu grupa, kas agrāk tiesātas par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, sapulcējās pie Ernesta Laumaņa kapa I Meža kapos, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu”. Šī tradīcija turpinājās arī atmodas laikā, bet mūsdienās šo vietu rotā 2008. gadā atklātais kapu piemineklis, kurā iekalts leģiona vairodziņš un ozollapām apvīts zobens, tā simbolizējot E. Laumaņa karavīra mūžu.
Kā mēs labi zinām, katru gadu 16. martā ir “īpaši bīstami apstākļi”, kas katru gadu šo dienu padara par “īpašu izņēmumu”, kurā “šoreiz gan” labāk neiet. Es šo tēzi mainītu – katru gadu 16. marta gājienā ir jāpiedalās neatkarīgi no biedēšanas un “īpašajiem apstākļiem’’. Kāpēc?
Jo mums ir jāatzīst reģiona un savas tautas vēsture. Ne ar pārākuma apziņu, ne ar kauna sajūtu, nevis tiesājot, bet drosmīgi jāpieņem sava pagātne, jo tikai tā mēs varam dzīvot tālāk. Pagātnes noliegšana noved pie lielākiem zaudējumiem ilgtermiņā nekā “īpašo apstākļu” faktori. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka komunisma sekas un joprojām ietekmīgie čekisti Krievijā ir faktors, kas var radīt draudus, bet tagad mēs visi par to maksājam ar neostaļinista Putina karu pret Austrumeiropu. Jau ceturtdaļgadsimtu daudzi noliedza, ka rusifikācijas un kolonizācijas sekas Latvijā radīs iekšējos draudus, bet šobrīd iekšējo draudu līmenis ir augstāks nekā uzreiz pēc PSRS sabrukuma. Ja mēs būsim patiesi, nevis ”labsirdīgi” pret rupekļiem un agresoriem, tad būsim tikai ieguvēji.
Jo mums ir jāatbrīvojas no dzimtcilvēka, no kolhoznieka un verga sevī pašā. 16. marts nevar būt tikai nacionālistu pulcēšanās diena – šī diena ir tests ikvienam, kas sevi sauc par patiesi brīvu cilvēku. Jo patiesi brīvs cilvēks neslēpsies kaut kur kapos tikai tāpēc, ka cilvēkiem aiz žoga var kaut kas nepatikt. Cilvēkiem aiz žoga, kurus finansē naidīga valsts, kuri aizstāv režīmu, kas veicis noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un cilvēci, kuri klaigā uz leģionāriem, kas savukārt ir okupācijas upuri, Hāgas konvencijas pārkāpumu upuri, nevar dot ne mazāko ticību tam, ka viņu pusē ir kaut mazumiņš taisnības. Ja mēs dodam iemeslu ticēt tam, ka svinēt 9. maiju viņiem ir lielākas tiesības nekā mums pieminēt savus karavīrus, tad mēs paši sevi nostādām dzimtcilvēka un verga lomā – nekaitināsim kungus, nekaitināsim “dižāko no PSRS tautām”, tad varbūt mūs sitīs mazāk. Slima nebrīvu cilvēku loģika, kuru mums mēģina parādīt kā pragmatisku un gudru.
Jo mums ir jāveido saikne ar savu senču piedzīvoto, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Tāpēc ir jāpiedalās maksimāli daudz atceres pasākumos – 17. martā, 25. martā, 14. jūnijā, Rīgā, Lestenē, Morē, Sērmūkšos, Īlē… Tā nav pelnu apraudāšana, bet gan dzīvās uguns uzturēšana, paņemot no senčiem viņu svētumus, kas ir arī mūsu svētumi, viņu spēku, kas jāatmodina mūsos pašos. Lai mēs novērtētu, ka, salīdzinot ar leģionāriem vai nacionālajiem partizāniem, mēs dzīvojam milzīgu iespēju laikā un šīs iespējas ir nevis jāizmanto īstermiņa komfortam, bet gan valstij, kas patiesībā ir tik trausla, kad aizmirstam to sargāt.
Jo mums ir jāņem piemērs no saviem varoņiem. Daudz runājam par “notikumiem” Ukrainā, ko tie, kas nemelo sev un citiem, sauc par karu. Kā jau karā, realitāte diktē savus noteikumus – tautas izdzīvošana beigu beigās nav atkarīga no dažādu gudro sarunām un “bažām”, bet gan no pašas tautas vēlmes izdzīvot. Bez brīvprātīgo bataljoniem, bez tiem miljoniem pilsoņu, kuri apgādā ukraiņu brīvprātīgos ar viņiem nepieciešamo, bez šiem varoņiem “pragmatiskie” un “gudrie” šobrīd “paustu bažas” par Krievijas spēku tuvošanos Polijas robežai. Jo šādā karā vienīgais, kas var apturēt agresoru, ir pietiekami lielu zaudējumu nodarīšana, lai katrs nākamais solis liktu apdomāties, vai tas vēl spēs turpināt. Lai arī latviešu leģionāru vairums nebija brīvprātīgie, viņiem bija ļoti spēcīga motivācija – ar ieroču spēku mēģināt apturēt agresoru, kas bija nodarījis Latvijai postu 1940. gadā un izsūtījis uz Sibīriju daudzu leģionāru tuviniekus. Glābt tos, kuri bēga no jaunām deportācijām, un nodarīt maksimālus zaudējumus komunistu spēkiem, lai Staļins nekad neiedomātos, ka latvieši tāpat vien atdeva savu valsti. Tā bija realitātes diktētā prasība, kamēr “gudrie” un “pragmatiskie” Rietumos atdeva Baltiju Staļinam. Mums ir jāņem vērā šīs mācības un jāskatās ne tik ļoti uz citu garantijām, kā uz pašu godprātīgo gatavību aizstāvēt sevi, savus tuviniekus un valsti, lai nekādas ārējās garantijas nemaz nebūtu vajadzīgas. Ja agresors zinās, ka viņš var ciest nopietnus zaudējumus, tad viņš labi padomās, pirms spert kādus tālākus soļus. Ja agresors zinās, ka mēs tāpat vien neatdosim savas ”nepareizās” piemiņas dienas, tad viņš sapratīs, ka mēs vēl neesam zaudējuši vēlmi aizstāvēt savus svētumus un neķersies tālāk pie citām piemiņas dienām.
Grāmata, kas uzmanības gaismā izceļ pēckara nacionālo pretestību
Rudīte Kalpiņa
Nesen ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu publicētā folkloristes Sanitas Reinsones dokumentālās prozas grāmata Meža meitas: 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā ļauj izdzirdēt līdz šim publiskajā telpā reti skanējušas balsis – savus dzīvesstāstus tajā atklāj sievietes, kas pēc Otrā pasaules kara vēl kā bērni kopā ar vecākiem vai patstāvīgi nonāca pie nacionālajiem partizāniem mežos un padomju jurisdikcijas izpratnē kļuva par bandītēm. Lai arī katra no viņām iegāja mežā individuālu iemeslu dēļ, šis pavērsiens viņu dzīvē notika laikmeta lielo norišu iespaidā.
Par pārdzīvotajām šausmām, sāpēm, ciešanām un pazemojumiem izmeklēšanas laikā VDK un vēlāk ieslodzījuma vietās sievietes izsakās aprauti. Ilgas desmitgades par to publiski vispār nevarēja runāt, arī atjaunotajā Latvijā padomju represijas pārdzīvojušie ne uzreiz noticēja varas maiņas iemiesotājiem – un pamatoti. Tāpēc liela daļa šo cilvēku stāstu, tiem aizejot mūžībā, palika neizstāstīti.
Divpadsmit sieviešu atklātais raksturo ne tikai dzīvi patvēruma vietā, bet arī laikmeta kopainu. Gūstam priekšstatu par to, kādi cilvēki, apstākļu spiesti un pārliecības dēļ, atradās mežā, kā tika organizēta ikdienas dzīve. Grāmata kliedē savulaik padomju propagandas radītos un ilgi spēkā uzturētos mītus, kuru nolūks bija diskreditēt nacionālo pretestības kustību. Atainojot tās dalībniekus kā sabiedrības padibenes – nacistu noziegumu līdzdalībniekus, asinskārus, atriebes pilnus bandītus, slepkavas un «vilkačus» -, pilnīgā aizmirstības purvā to tomēr neizdevās nogremdēt, lai arī jaunākās latviešu paaudzes par to zināja aizvien mazāk.
Padomiskajā pasaules tvērumā Latvijas Republikas vienkārši nebija, tātad nebija arī iemesla runāt par nacionālajiem partizāniem un viņu pretošanās motivāciju. Mīta ietvaros nekādas nopietnas nacionālās pretestības padomju varai nemaz nevarēja būt. Kurš saprātīgs cilvēks vispār uzdrīkstējās pretoties padomju varai – gan toreiz, tūlīt pēc kara, gan «civilizētajos» 20.gadsimta 60.-80.gados?
Pēckara nacionālās pretestības noklusēšana izrādījās efektīva, sabiedrībā vēl 90.gados dominēja pārliecība, ka latvieši gļēvi padevās 1940.gadā un ātri samierinājās ar padomju reokupāciju Otrā pasaules kara beigās. Tas, protams, nestiprināja nācijas pārliecību par savām spējām. Vēsturnieku pētījumi par šo tēmu lielākoties zināmi profesionāļu lokā, vairumam mūsdienu latviešu paliekot neziņā par to, cik liels un organizēts militārs pretspēks padomju varai izveidojās Latvijas mežos un cik plašu atbalstu tas saņēma no lauku iedzīvotājiem, un ka to uzveica tikai ar ievērojamu, lielākoties no PSRS ievesto iekšlietu, drošības dienesta un armijas pārspēku.
Sieviešu dzīve šī par «nezināmo» dēvētā kara laikā ne militārajā, ne represiju vēsturē iepriekš nav tikusi aplūkota. Tai tiešām piemita sava specifika – jaunajām sievietēm mežos pat dzima bērni… Viņas gandrīz nekad nepiedalījās militārajās operācijas, rūpējās par sadzīvi, ārstēja ievainotos un saslimušos. Viņu dzīve, tāpat kā vīriešu dzīve, bija neziņas un briesmu pilna, jo padomju likums viņas tiesāja ar visu bardzību.
Eleonora Poļisadova par piecām pie partizāniem pavadītām dienām tika notiesāta uz 25 gadiem. Dzidrai Bukātei pirmā meita piedzima mežā, otrā – Rīgas Centrālcietumā. Annu Šmiti bērna gaidībās astotajā mēnesī čekisti veda uz mežu un imitēja viņas pakāršanu, pēc tam apšaudīja. Leontīni Slucku čekā sita tā, ka viņa varēja turēt rokas tikai pāri galvai un skaitīt lūgšanas. Lidija Kalcenava iegāja mežā 1946.gada augustā un iznāca 1955.gada augustā.
Sieviešu dzīvesstāsti neapraujas ar tiesas spriedumu, bet ataino gan ieslodzījuma periodu, gan viņu vēlāko dzīvi Padomju Latvijā (bija, kas mājās no soda vietām atgriezās tikai 70.gados). Protams, viņas tika uzraudzītas, tām bieži vien bija liegts iegūt augstāko izglītību, nācās saskarties ar citiem ierobežojumiem līdz pat 90.gadu sākumam. Domājams, arī atjaunotajā Latvijā īstu vēsturiskā taisnīguma piepildīšanās sajūtu «meža meitas» nepiedzīvoja. Tāpēc svarīgi, ka grāmata izceļ uzmanības gaismā to joprojām nenovērtēto mūsu tautas daļu, kurai nepastāvēja dilemma – sadarboties ar okupācijas režīmu «tikai mazliet» vai pilnībā.
Apkopotos dzīvesstāstus papildina vēsturnieces Ineses Dreimanes precizējošie komentāri un ietilpīgais, uz arhīvu dokumentiem un citiem avotiem balstītais pētījums Latvijas sievietes – nacionālās partizānes un nelegālistes 20.gs. 40.-50.gados, kas publicēts pēcvārdā. Tāpat kā prasmīgi atlasītās fotogrāfijas, tas piešķir grāmatai būtisku papildvērtību.
«Kāpēc visu laiku jākuļ tas, cik mums ir slikti? Man ir gandrīz 90 gadu, es maz ko varu izdarīt, bet es varu Dievu lūgt, lai reiz beidzam vaimanāt, žēloties, sūkstīties un kurnēt. Ko mēs kurnot sagaidīsim? Kurnēšana ir gandrīz vai modē – no apakšas līdz augšai. Vajag dot, ne prasīt» saka latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina. Šajā vasarā viņai apritēs 90 gadu, bet 14 gadus no savas dzīves viņa pavadījusi nebrīvē – cietumos un lēģeros kā politieslodzītā.– Gadu mijā daudzi izvērtē un pārdomā iepriekšējo gadu, kaļ plānus nākamajam. Par ko jūs domājāt šajā laikā?
– Pagājušais, tāpat kā visi citi gadi, man bija ļoti labs. Pats galvenais ir – Latvija ir brīva, un mūs neved uz Sibīriju. Tam, kas tur ir bijis, ar to vien pietiek. Īpašu plānu jaunajam gadam man nav. Gribu godīgi dzīvot, nemelot un darīt labu, domāju ikvienam cilvēkam varētu būt līdzīgi plāni.
Man rit jau deviņdesmitais gads, ir trīs mazbērni, seši mazmazbērni. Gaidu, ka vēl kāds būs. Manuprāt, jo lielāks bars, jo patīkamāk. Vasarā esam visi kopā pie manas meitas un znota Sārnatē. Viņi dzīvo Sārnates muižas kalpotāju mājā, kas, šķiet, viņiem drīz uzbruks uz galvas, un jauno māju ceļ jau kādus 20 gadus, bet visi ir priecīgi un laimīgi, ka kopā var dzīvot. No Latvijas neviens prom nebrauc, un ar šo faktu lepojos, lai gan man tur nekādu nopelnu nav. Dažreiz kāds aizjož uz Zviedriju, kur ir mana brāļa ģimene, ar kuru mums izveidojusies tāda kā palīdzības apmaiņa.
– Ģimenē izdevusies izcila patriotiskā audzināšana.
– Tajā man nav nopelnu, tā man ir kā Dieva svētība, kā itin viss manā dzīvē. Mazbērni jau varētu arī aizbraukt prom, jo nekādu liegumu nav, bet, protams, esmu priecīga, ka viņi ir šeit. Mūsu ģimene reizēm ir bijusi patiešām spiedīgos apstākļos, bet doma par prombraukšanu mums nekad nav bijusi. Savulaik, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Zviedrija man bija piešķīrusi politisko patvērumu, bet, protams, čekisti man par to neteica, un es par to nezināju, jo tobrīd atrados lēģerī Mordovijā.
– Ja būtu zinājusi, būtu emigrējusi?
– Droši vien, jo var jau atbraukt atpakaļ. No pēdējā izsūtījuma atgriezos 1987. gada maija beigās, īsi pirms Helsinku grupa gāja nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā. Tolaik mana brāļa ģimene mani aicināja uz Zviedriju, un tikai tad, kad aizbraucu turp, uzzināju, ka man ir piešķirts šis patvērums. Starp savējiem pagrozījos kādus trīs mēnešus, tad braucu atpakaļ.
– Vai 1987. gadā, pēc tik ilga laika atgriežoties Latvijā, varēja sajust, ka kaut kas mainās, ka kaut kas briest?
– To varēja sajust jau lēģerī. Čekisti regulāri mūs brauca audzināt, un reiz atbrauca viens no Maskavas un teica: «Jūs mums vairs neesat vajadzīgas, rakstiet iesniegumu par apžēlošanu, un tad jūs laidīsim mājās.» Mēs spītējāmies, jo ne jau apžēlošanu mums vajadzēja – mēs neko sliktu nebijām darījušas.
– Cik gadu spītība jums izmaksāja?
– Neko daudz, spītība vispār neko nemaksā. Daudz vairāk maksāja tie, kas padevās propagandai, viņus pierunāja uzstāties televīzijā, nosodīt pūstošo kapitālismu un tās idejas, kas ievedušas viņus ļaunumā, kuru dēļ viņiem jāsēž cietumā. Pēc tam bija kauns par to.
– Parasti cilvēks, kad apdedzinās, pēcāk piesargās, bet jūs čeka apcietināja trīs reizes, pēdējo reizi jau astoņdesmitajos gados, īsi pirms perestroikas.
– Vai man bija teikt, ka Latvija nav okupēta, ka cilvēki nav izsūtīti uz Sibīriju? Un kāpēc man būtu jāklusē par to? Vai nelasīt grāmatas, kas kādam šķiet pretvalstiskas?
Es piedzimu brīvā valstī, un 1940. gadā, kad Latvija tika okupēta, man bija 15 gadi, es jau biju kaut ko sapratusi šajā dzīvē. Es nevarēju pieņemt to varu, kas izpostīja valsti, kurā es biju uzaugusi. Man jau bija 16 gadi, kad 1941. gadā izveda manus skolas biedrus un skolotājus, manu brālēnu – kā kaut ko tādu var pieņemt? Kā gan es varēju stāties komjaunatnē, slavināt jauno valdību? Protams, briesmas notika, cilvēkiem bija bail, un neteikšu, ka man nebija bail. Bet tāds man ir liktenis.
– Vai visas trīs reizes, kas beidzās ar cietumu, jums sākās Stūra mājā?
– Visas trīs. Pirmā reize bija 1946. gada nogalē «par palīdzību bandītiem» jeb mežabrāļiem, tad man iedeva «piecus plus trīs gadus», tas nozīmē – ieslodzījumā pieci gadi, bet trīs gadi – tiesību ierobežojums, bez iespējas atgriezties Latvijā. Man pat lika parakstīties, ka palikšu Vorkutā uz mūžu, bet nomira Staļins, un Hruščova laikā mūs atbrīvoja. Otrā reize bija 1970. gadā par samizdata lasīšanu, jo tolaik jau bija Hruščova laiks, gulagieši jau bija palaisti ārā, un mēs lasījām viņu darbus, toreiz man piesprieda divus gadus, tos es biju ieslodzījumā tepat, Rīgā. Trešā – 1983. gadā par aģitāciju un propagandu atkal man iedeva «piecus plus trīs gadus», tiesnesis vēl pasmējās, ka man, jau pensionārei, nedos vairāk kā jaunībā. Kopumā 14 gadus esmu pavadījusi nebrīvē.
Protams, katram cilvēkam gribas dzīvot tā, kā viņš ir iedomājies, bet – ja nevar? Tad jau mums visiem tagad arī jāpriecājas, ka daļa Ukrainas ir okupēta, ka pārkāpti visi līgumi un likumi. Ar tādiem uzskatiem pasaulē nevar dzīvot. Tas nav sarežģīti – ja jācieš, tad jāpacieš. Es mīlēju un mīlu savu dzimteni, un mīlestība nav vienkārša, tā prasa ciešanas, un tas ir dabiski. Mēs taču arī bijām okupēti, bet neviens mūsu okupantus pie atbildības nesauca, par mums neiestājās un neteica, ka nevar cilvēkus tā vienkārši vest uz Sibīriju. Vai tad citas valstis to neredzēja? Mans prāts ir par vāju, lai to saprastu. Tad labāk grūžu prom no sevis to ļaunumu un sēžu cietumā, jo tā ir vieglāk, vismaz morāli, nekā tīšām melot par sliktu savai ģimenei, savam biedram, citam cilvēkam.
– Jūs domājat, ka rietumvalstis varēja kaut ko darīt?
– Nezinu, vai varēja darīt, bet viņi zināja. Un varēja iestāties. Un stājai ir milzīga nozīme.
– Vai šobrīd varat saprast rietumvalstu nostāju Ukrainas jautājumā?
– Kurš tad var saprast? Vēsturi veido kaut kas augstāks par mūsu ikdienišķo saprašanu. Lielā vēsture, lielie pasaules notikumi nav mūsu ziņā. Nezinu, kāpēc izceļas kari. Bībelē rakstīts, ka no iekāres, no ļaunuma. Un tā tas arī ir. Dievs mūs ir radījis no vienām asinīm, katram devis savu vietu, kur dzīvot pasaulē, savu valodu, kurā runāt un kuru mīlēt, kopt un sargāt. Es nezinu, uz ko cilvēku var piespiest spīdzināšana, es neesmu fiziski spīdzināta. Jā, morāls spiediens ir bijis, bet kaut kā to esmu izturējusi.
– Jums nav nožēlas par to, ka dzīvē tā arī nerealizējāt savu sapni – kļūt par ārsti?
– Es jau nezinu, kā būtu bijis, ja es nebūtu nokļuvusi lēģerī, varbūt būtu bijis kas ļaunāks. Varbūt ar šiem notikumiem Dievs mani sargāja no kā cita. Nekas ļauns jau nav noticis. Apcietinājumā taču arī cilvēks dzīvo tāds, kāds viņš ir, cilvēks pats taču nav iznīcināts. Ar jūtām, ilgām, cerībām, pārliecību, tikai – nebrīvē, viņš jau nav miris. Pēdējā laikā lēģerī mēs dzīvojām tā kā brīvībā – pa pastu varējām izrakstīt grāmatas, žurnālus. Bijām desmit politiski ieslodzītās, katra pasūtīja citu žurnālu, turklāt tur jau bija laba bibliotēka, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējām ieslodzītajām. Mēs lasījām, apspriedām izlasīto. Vai tie trīs cietumi man ir tikai ļaunu darījuši? Domāju, ka tie man arī daudz laba darījuši.
– Ko tieši?
– Pacietību. Un pieņemt to, kā ir. Ko Kristus atbildētu, ja viņam pavaicātu, ko viņš domā par tiem gudrajiem, kas viņu sita krustā? Domāju, viņš teiktu: «Piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.» Un viņi tiešām neapzinās, ka tas, ko dara, ir ļaunums.
– Jums nav dusmas, aizvainojuma vai pāridarījuma sajūtas pret tiem cilvēkiem, kas par jums ziņoja, kuru dēļ nokļuvāt lēģerī?
– Nē. Es ticu Dievam, un es ticu, ka tā bija viņa roka. Droši vien viņš mani mācīja tajā laikā. Un Dievs man liek vēl joprojām dzīvot un vēl joprojām liek mācīties, jo es esmu tikai nabaga cilvēks.
Dievs tur man neļāva nomirt ar tuberkulozi. Tikai viens mirklis manā dzīvē ir bijis tāds, kad, ieraudzījusi skursteņslauķa virvi pie sienas, es iedomājos to izmantot, un, ja tā nebūtu bijusi tik netīra, es to būtu palikusi sev zem zoda. Toreiz es tiešām padomāju par to, ka varētu izbeigt dzīvi. Dīvaini, ja Dievs cilvēku sargā, tad viņš ir pasargāts, un es esmu pasargāta, jo esmu izglābta no tām šausmām.
– Pērn apskatei tika atklāta Stūra māja. Jūs tur arī aizgājāt?
– Protams, daudzas reizes, kopā ar saviem draugiem un paziņām. Nekā patīkama jau tur nav, tomēr – tā bija, tā ir realitāte, ko nevar aizstumt prom. Lietuviešiem analoģiskā vietā – bijušajā VDK ēkā – ir ierīkots lielisks muzejs, būtu labi, ja Latvijā būtu līdzīgi.
– Daudzi saka, ka 25 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas mēs īsti neesam apjautuši, ko un kā darīt savā valstī.
– Vai tad kāds nesaprot, ka nevajag zagt un melot? Mēs tik daudz ar pirkstu rādām uz citiem, lai gan vajadzētu palūkoties uz sevi un padomāt, kā iznīdēt ļaunumu sevī. Jo lielākā cīņa ir pašam ar sevi. Tīri fiziski mums šajā valstī nepietrūkst nekā, mēs vienkārši gribam ļoti daudz, šausmīgi daudz kārojam. Mums vajag, vajag un vajag arvien vairāk, labāk, labāk un labāk, un tā, kā mēs katrs gribam. Bet tā jau nekad nenotiek. Nevajag kurnēt, bet darīt labu. Un dzīvot tā, kā Dievs licis – darīt otram tā, kā gribētu, lai dara tev. Un viss.
– Tik vienkārši?
– Tas nav tik vienkārši. Nedarīt otram to, ko negribu, lai dara man, ir vienkārši, bet darīt otram to, ko gribētu, lai dara man, nav vienkārši. Domāju, mēs pārāk daudz spriežam, bet nedarām. Man ir paziņas starp sociāliem darbiniekiem, un viņi ir atzinuši, ka daudzi tikai pārtiek no sociālās palīdzības un nemaz nedomā paši strādāt. Atceros, ka manā bērnībā cilvēks katrs pats sevi, kā tagad saka, atražoja – jau no piecu gadu vecuma vismaz pīles ganīja, visi strādāja un valdība palīdzēja ar lētiem kredītiem zemniekiem.
– Ik pa laikam uzpeld runas par čekas maisu atvēršanu. 1994. gadā, kad tikāt apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, atteicāties to saņemt, pamatojot savu lēmumu ar to, ka kopā ar jums to saņemšot vairāki VDK aģenti. Savulaik jūs arī aktīvi darbojāties Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Kāds ir jūsu viedoklis – vai vēl nav nokavēts, vai čekas maisi beidzot ir jāatver?
– Es jau no paša sākuma teicu, ka tie jāpublisko. Un savu Trīs Zvaigžņu ordeni atdevu, lai notiktu saruna par to, ko mēs darīsim ar tiem maisiem. Lai ik pēc desmit gadiem tie nebūtu jāceļ augšā, jāmeklē un jāpēta… Un jāpiedzīvo kārtējais tiesas process, kurā kāds atkal prasīs atzīt viņa nevainīgumu. Protams, tiesa atzīs par nevainīgiem, jo neviena tiesa nesoda par morāliem pārkāpumiem. Vai nodevība ir morāls pārkāpums? Vai kāds mums notiesāts par nodevību? Vajadzēja vērt vaļā čekas maisus un publicēt, lai savā tautā varētu izrunāt, kā dzīvot tālāk. Ja cilvēki būtu atzinuši, kā viņus savervēja, lai izgaismojas tā šausmīgā sistēma, kurā bijām dzīvojuši, un lai tauta spētu turpmāk nepakļauties šādai sistēmai, tad mēs vismaz varētu izrunāt un piedot. Vēl tagad nav nokavēts to darīt. Man bija ļoti žēl, ka es nedabūju izrunāties ar savu nodevēju, jo viņš vienkārši nomira. Tikai tad, kad atšifrēja datu bāzi, es uzzināju, kurš viņš ir. Izrādījās mūsu ģimenei tuvs cilvēks. Starp citu, viņš atnāca uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un atzinās, es pierakstīju viņa stāstīto par to, kur un kā viņu savervēja, tikai viņam nebija drosmes pateikt, ka viņš ir ziņojis par mani. Viņš dziedāja nacionālos koros, bija izglītots un inteliģents cilvēks.
– Vai mūsu prezidentam vajadzētu braukt uz 9. maija svinībām Maskavā?
– Tā ir pilnīgi viņa darīšana, lai viņš dara, ko viņš grib. Nezinu, kāpēc viņam vajadzētu braukt uz Maskavu. Es, protams, nebrauktu, bet es jau neesmu valstsvīrs. Viņam, augšā sēžot, iespējams, ir citas domas un pozīcija.
– Ja jums būtu iespējams Latvijā ieviest, mainīt un veicināt trīs lietas, kādas tās būtu?
– Es varu būt tikai pilsonis, valdīt es nemāku. Es teiktu – mīlēsim viens otru, paliksim savā zemē un pacietīsimies, un strādāsim, cik vien spējam. Mūsu tiesības ir vaiga sviedros strādāt.
“16. marts katru gadu būs karstais jautājums”. Saruna ar mācītāju Gunti Kalmi
Teoloģijas doktors, mācītājs Guntis Kalme ik gadu 16. martā ir gājis leģionāru piemiņas gājiena priekšgalā pie Brīvības pieminekļa. Tieši tāpēc G. Kalmes viedokli par mūsdienu aktualitātēm vēlējās uzzināt Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.
V. Krustiņš: – Pēc neilga laika visā pasaulē atzīmēs 70 gadus kopš Otrā pasaules kara beigām. Ziņots, ka Krievijā jau 120 pilsētas ir vienojušās par lielu pasākumu, ko sauks “Nemirstīgā pulka gājiens”. Krievija savus uzvaras svētkus svinēs diženi. Krievu prese jau domā, kā tā izskatīsies Rīgā.
Karu pieredzējušo palicis vairs ļoti maz – tiem, kam kara beigās bija 18, tagad ir 88 gadi. Tāpēc, par leģionāru piemiņas dienu domājot, var rasties retorisks jautājums – cik ilgi gājieni pie Brīvības pieminekļa vēl notiks? Ir personas, kas norāda, ka tas jau būtu jābeidz un ka tā it kā esot tikai leģionāru lieta, un ka viņu jau esot tik maz. Bet, lūk, paliekot tie jaunie līdzgājēji blakus. Un te nu ir jautājuma būtība – vai tas, ka gājieni turpināsies arī bez vecajiem cīnītājiem, ir pareizi, vajadzīgi un kam būtu jārūpējas, lai tā notiek, jeb – vai, cik labi, visi nu viņi ir prom, mēs viņus cienījām; ja vēl kāds cienāt, tad ejiet uz kapiem.
Vai šī kara piemiņa ir jāturpina?
Viens krievu pulkvedis kara vēsturnieks Sergejs Buldigins Pēterburgā nupat ir izdevis grāmatu “Nakanuņe” – par to, kā Latvijas armija tika iznīcināta, pirms Otrais pasaules karš sākās Latvijas teritorijā, kā to padomju režīms izdarīja. Un otrā viņa grāmatā “Istorija Pribaltijskih teritoriaļnih strelkovih korpusov” – ir visu represēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju virsnieku saraksts: vārdi un datumi, kad arestēti un kad nošauti. Kā būs ar viņu piemiņu?
G. Kalme: – Minētais autors citē PSRS GRU (galvenās izlūkpārvaldes) ziņojumu: “kara laikā Latvijas armija morālā ziņā būs paraugs buržuāziskās Latvijas aizsardzībai”. Tātad Latvijas armijas kaujas gars tika novērtēts augsti. Bet 1940. gadā Latvijas armija piedzīvoja kaunu, ko neaizmirsa nekad, – savas zemes atdošanu bez pretošanās. 1943. gadā, kad tika izveidots Latviešu leģions, latviešiem bija izvēle – pasīvi gaidīt, kad atkārtosies Baigais gads, vai arī cīnīties pret vismaz vienu no ienaidniekiem. Latviešu leģions parādīja, ka tā cīnītāji ierakstās kopējā lielajā latviešu tautas brīvības cīnītāju ķēdē. Leģiona vēstures mācības stunda latviešu vēsturei ir šāda: latvieši vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos – ir patrioti un cīnītāji. To apliecina arī fakts, ka pēc kara četri tūkstoši leģionāru turpināja cīņu kā nacionālie partizāni. Vēlāk cīņa turpinājās kā nevardarbīga pretošanās, ko veica skolu jaunatne, inteliģence, brīvības cīnītāji utt., līdz visi kopā sagaidījām atmodu. Leģionāru gars – kā vēlme cīnīties pat neiespējamos apstākļos – ir ārkārtīgi svarīga.
Šodienas informatīvajā karā mums tiek radīts priekšstats, ka esam “failed state” (no angļu val. – nestabila jeb caurkritusi valsts), par kuru nav vērts cīnīties. Raivis Dzintars formulēja, ka 16. marts ir ne tikai latviešu karavīru atceres diena, bet arī nacionālās pretestības simbols: “Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību brīvības cīnītāju piemiņai.” Ne tikai piemiņai, bet arī viņu ideālam – brīvai, neatkarīgai Latvijai. Un par to ir jācīnās vienmēr – labos, sliktos un neiespējamos apstākļos. Par savu zemi līdz galam cīnīsimies tikai un vienīgi mēs paši. Citiem tā būs interešu vai tirgus objekts. Leģionāri, kas cīnījās morāli ļoti grūtos apstākļos, ir paraugs, ka var nākties cīnīties ne tikai savās formās, zem saviem karogiem, bet arī morāli sliktos apstākļos (vācu okupācijas laikā) – arī zem sveša karoga, lai tikai cīnītos pret Baigā gada atkārtošanos. Leģionāri cīnījās cerībā, ka atkārtosies 1919. gads. Ilgus gadus šī cerība tika izsmieta kā naiva. Tagad vēsturnieki atklājuši, ka sabiedrotajiem patiešām bija militāri plāni trešajam pasaules karam, bet viņu politiķi nolēma to nedarīt. Ja tas būtu noticis, tad Kurzemē esošā 19. divīzija pievienotos sabiedrotajiem. Nacionālo partizānu cerības bija liktas tieši uz to. Mēs nezinājām, ka 1943. gadā Teherānas konferencē Rūzvelts jokojot sacījis Staļinam, ka par Baltijas valstīm viņš negrasās karot ar Padomju Savienību. Mēs paļāvāmies uz Atlantijas hartu un saglabājām savu cīņas garu. Leģions tad arī reprezentē šo cīņas gara saglabāšanu par spīti un neatkarīgi no apstākļiem, kad neskatāmies uz tiem, bet uz savu ideālu.
– Tādā gadījumā būtu loģiski, ja neviens nepārmestu jauniešiem, kuri ar karogiem iet kopā ar leģionāriem, arī tad, ja viņi turpinātu iet nākotnē, pēc pēdējiem leģionāriem. Ir dažas amatpersonas, kuras uzskata, ka tāda rīcība būtu, mazākais, kļūda, misēšanās, no kādas jāatrunā.
– Ja tiek apelēts pie tautas patriotisma, tas ir jādara pareizi, konsekventi un godīgi. Šobrīd, no vienas puses, 11. un 18. novembrī vara vēršas pie tautas patriotisma, aicina kopā svinēt svētkus, atcerēties savus cīnītājus u. tml. Bet, kad par šīm pašām vērtībām tauta vēlas iet 16. martā, piepeši tas nav ieteicami un nav politkorekti. Valsts nav morāli tiesīga pārmest jauniešiem, kuri 16. martā iet apliecināt savu piederību tiem pašiem ideāliem, par kuriem viņi tiek uzslavēti 11. un 18. novembrī. Nevienam taču nav noslēpums, ka 16. marta jautājuma rakstura patiesais iemesls ir meklējams aktuālajā politiskajā kontekstā. Mums neviens nepārmet cīņas pret krievu karavīriem bermontiādes laikā, jo Bermonts–Avalovs ir jau sen kā ārpus politiskā diskursa, bet ar leģionāriem ir citādi – ienaidnieki, pret kuriem tie karoja, piektās kolonnas veidā joprojām atrodas mūsu zemē un valsts, pret kuru viņi cīnījās, joprojām aktīvi mums (un ne tikai mums) uzbrūk – ekonomiskajā, politiskajā, kultūras un informācijas telpā. Bieži vien šādiem pārmetumiem ir arī iracionāls raksturs, jo to pamatā ir bailes no godīguma, ka cilvēki kaut ko var darīt tikai savas sirdsapziņas un patiesības dēļ.
Profesors Inesis Feldmanis sacīja, ka Otrajā pasaules karā pat lielvalstis nevarēja izveidot alianses, sekojot saviem morālajiem principiem, bet tikai īslaicīgām politiskām un militārām interesēm. Izveidojās tā sauktā dīvainā savienība starp Angliju, ASV un Padomju Savienību, kas, iesākoties aukstajam karam, protams, sabruka. Tad kāpēc kaut kas tiek pārmests mums, kas nesākām šo karu, negribējām to un no tā tikai guvām milzu ciešanas? Lietas jātver lielajos kontekstos. Leģionāri nav pārejošs lielums. Jā, mirst cīnītājs, patiesības vai idejas nesējs, bet nemirst patiesība, vērtība un ideja pati par sevi. Ir ļoti svarīgi, lai šo stafeti kāds pārtver. 16. marts parāda, ka tautā ir izdzīvojis un pastāv spontāns patriotisms – varas neleģitimizēts, par ko varas elite un amatpersonas jūtas neērti. To, kas šodien ir palicis pāri no patriotisma, varētu saukt par bezsasniegumu jeb tikai piederības patriotismu. Agrāk pamatoti varējām lepoties ar valsts mēroga panākumiem, bet tagad to vairs nav. Lai vara nemāna ar veiksmes stāstiem, cilvēki diemžēl joprojām brauc prom. Tāpēc patriotisms ir atdūries pret pamatu, no kura tālāk vairs nav kur atkāpties. Kad nav vairs ar ko lepoties, jo ekonomiskajā, politiskajā jomā un informatīvajā karā esam ļoti izpostīti, paliek tikai mana piederības sajūta zemei, tautai, valstij. Tas ir tas, ko nevar atņemt un ko nedrīkst atļaut sev izvilt, izmuļķot. Ja esam Latvijas valstij piederīgi, tad mums ir jāprot par to pastāvēt un jāgrib to darīt. Tāpēc mēs nedrīkstam atteikties no cīnītājiem, kas par to ir lējuši savas asinis. Ja mēs to izdarīsim, tā būs nodevība pret viņiem un nākamreiz mums spiedīs atteikties vēl no kaut kā.
Tāpēc 16. marts ir un katru gadu būs karstais jautājums. Pret to vajadzētu izveidot konsekventi godīgu attieksmi. Mēs kā nākamajā gadā ES prezidējošā valsts nedrīkstētu laist garām unikālu iespēju Eiropai izstāstīt patieso leģiona un latviešu tautas traģikas vēsturi Otrajā pasaules karā. Tā būtu arī iespēja NATO ģenerālsekretāram svinēt savu dzimšanas dienu starp sirmajiem karavīriem. Tāpēc cerēsim, ka piepeši nenotiks remontdarbi Doma baznīcā vai netiks pārrakta Kaļķu iela, vai ap Brīvības pieminekli netiks uzslieta sēta. Ja tā tomēr notiks, atcerēsimies, ka esam to jau piedzīvojuši – ar riteņbraucēju sacensībām 1987. gadā un žogu 2006. gadā. Tam nevajadzētu mūs nobiedēt.
Tādēļ valstij vajadzētu atcerēties, ko pati ir oficiāli paudusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrā pasaules kara laikā: “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskaršanas novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Tas būtu tikai godīgi un krietni – pret šiem cilvēkiem izturēties ar to cieņu, kādu viņi ir pelnījuši un kādu valsts minētājā deklarācijā viņiem ir solījusi. Ja valsts vara ir piemirsusi pašas solīto, ir labi, ja tauta, un īpaši jaunieši, to atgādina.
– Vai baznīca ir gatava atbalstīt šādu notikumu virzību, attieksmi, proti – neaizmirsīsim savu pagātni un būsim patrioti?
– Arhibīskaps Jānis Vanags vēstījumā konferencei “Latviešu leģions Latvijas vēsturē” 2000. gada 11. jūnijā un sprediķī Rīgas Domā 2001. gada 16. martā sacīja: “Leģionāri būtībā cīnījās par to pašu, par ko antihitleriskā koalīcija – par brīvību, par demokrātiju, par savām mājām un ģimenēm, par savu mīļo dzīvībām. Tikai mūsu tautas grūtais liktenis lika latviešu vīriem par šīm cilvēcīgajām un dievišķīgajām vērtībām cīnīties uniformā, ko ienīst visa pasaule. Taču tā ir viņu traģēdija, nevis viņu vaina. Viņi cīnījās par demokrātisku Latviju Eiropā. Vispirms tas jāpasaka latviešiem, kas nepietiekami pazīst Latvijas vēsturi. Tas jāpastāsta Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem – lai neviens viņus nekūdītu ar stāstiem par fašisma atdzimšanu. Visbeidzot tas jāpasaka visplašākajai sabiedrībai pasaulē, lai neviens to nemaldinātu ar stāstiem par esesiešu maršiem Rīgā.”
– Mums cilvēki vēstulēs raksta: ja tagad ir bīstama situācija, tad, lūdzu, pierobežas rajonos dodiet zemessargiem ieročus turēšanai mājās.
– Kā saprotu, pēc 7. oktobrī rīkotās konferences “Vai zemessardze spētu stāties pretī ienaidnieka agresijai?” un 15. oktobra Nacionālo bruņoto spēku konferences spēkā ir kārtība, ka bataljona komandieris izlemj, kam viņš atļauj ieroci glabāt mājās. Tas saskaņā ar aizsardzības ministra teikto ir saistīts ar attiecīgu apmācības līmeni vai atrašanos paaugstinātas gatavības apakšvienības sastāvā. Tiks vēl precizēts, kāda valsts apdraudējuma līmenī ekipējums būs jāizsniedz visiem zemessargiem. Zemessardzes spēks ir tās decentralizētībā un spējā ātri mobilizēties.
– Sarunā redakcijā aizsardzības ministram jautāju, vai zemessardze organizatoriski tiks ietilpināta jēdzienā “pašvaldība”? Vai vietējo cilvēku vads, rota vai bataljons tiks iesaistīti savas teritorijas kontrolē un aizsargāšanā? Ulmaņa laikā bija aizsargi, uz katru apriņķi – pulks. Bet tagad no tā vairāmies, jo tas nozīmē organizēties.
– 2018. gadā plānots izveidot 14 paaugstinātas gatavības vada apakšvienības ar pretgaisa aizsardzības, prettanku, snaiperu un inženieru spējām.
– Ja, piemēram, tiktu saņemta ziņa, ka Ludzā atgriezušies trīs cilvēki no tā sauktās Jaunkrievijas un ar viņiem kopā mežos ir vēl 30 cilvēki, kas gatavi “atbrīvot Latviju”, kas notiktu tālāk? Kuram tādā gadījumā būtu jārīkojas? Kura specializētā rota turp lidos? Ja zemessardzei tur teikšana, tad vismaz tā gādātu, lai tie no meža neiet uz Rīgas pusi un nesavāc vēl kādus klāt.
– Ja zemessardze veidota pēc teritoriālā principa, tad teorētiski gadījums ir vienkāršs: vietējās zemessardzes vienības aplenc attiecīgo apgabalu, izliek kontrolposteņus uz ceļiem un neļauj pārvietoties tālāk, līdz ierodas vienība, kas izķemmē mežus un spēj ar tiem tikt galā.
Atcerēsimies Šveici, kas, būdama mazāka par Latviju, joprojām savu neitralitāti sargā ar efektīviem bruņotajiem spēkiem. Katrs fiziski vesels vīrietis ir vienlaikus savas zemes karavīrs, kam mājās ir ierocis. Tas nozīmē – tauta pati ir spēcīga, grib un var sevi aizsargāt. Profesionālie NBS nozīmē, ka ir neliels, augsti profesionāls bruņots spēks, par kura gatavību, ekipējumu mēs kā valsts u. tml. rūpējamies. Tikai ir jautājums, vai šis viens spēks, respektīvi, 5000 cilvēku, spēs atrisināt militāros uzdevumus, kas varētu rasties valsts okupācijas gadījumā? Oficiālais uzstādījums ir aizsargāt teritoriju tik ilgi, līdz ieradīsies sabiedroto papildspēki. Šādā uzstādījumā zemessardzes loma ir īpaši nozīmīga.
Nākot uz redakciju, Rīgas ielās diemžēl neredzēju nevienu plakātu, kas aicinātu latviešus stāties zemessardzē. Kādreiz jūsu pieminētajā aizsargu organizācijā bija 68 000. Atcerēsimies Somijas pieredzi – tā sauktajās lotās, paramilitārajā organizācijā, līdz 1944. gadam bija apvienoti 242 000 somu sieviešu. Tajā laikā tā bija pasaulē lielākā militārā palīgorganizācija. Un gods kam gods, kopā ar varonīgo Somijas armiju tā spēja nosargāt savas valsts un nācijas godu. Bet vienmēr jāatceras, ka par to ir jāspēj maksāt un pirmām kārtām tas ir jādara valdībai, kas reāli pārstāv savu tautu un reprezentē savas tautas vērtības.
– Aizsardzības ministrs saka – nevaram organizēt labu zemessardzi, ja to neapmāca. Kas traucē, vaicāju. Uzņēmēji arī pretojoties, nelaižot uz mācībām. Valstij ir visas iespējas noteikt, ka reizi gadā atlaižami uz mācībām! Bet izskatās, ka tā nav politikas sastāvdaļa.
– Zemessardzē ir 8000 cilvēku, bet cik no viņiem ir valstī, cik apmeklē mācības un cik reāli ir kaujasspējīgi? Šajā ziņā zemessardzei kā brīvprātīgai organizācijai ir līdzība ar draudzi. Zinu, cik man ir draudzes locekļu uz papīra un cik svētdienās dievkalpojumos ir aktīvu kristiešu, un šie cipari diezgan būtiski atšķiras.
– Vairs nerunā par to, kāpēc mums vispār ir radušās problēmas. Tāpēc, ka Latvija bija okupēta un okupācijas laikā Latvijā tika iepludināti daudzi cilvēki no citurienes. Bet vara par to vairs nevēlas dzirdēt.
– Ir notikusi diskursa nomaiņa – no deokupācijas un okupācijas seku pārvarēšanas uz integrāciju. Bet integrācija ir izgāzusies. Acīmredzot Latvijas valsts šķelšana un faktiski divkopienu valsts savstarpējā rīdīšana ir tā sauktās piektās kolonnas darbs, kas tiek vadīts no Krievijas. Lūk, ko lasām A. Gapoņenko vadībā izdotās grāmatas “Etniskie konflikti Baltijas valstīs: pēcpadomju periods”: “Sākumā pēc PSRS sabrukuma Krievija praktiski neizrādīja atbalstu ārpus tās dzīvojošiem tautiešiem, jo bija aizņemta ar savu iekšējo problēmu noregulēšanu. Ar 2000. gada sākumu tā sāka izrādīt aktīvu politiku krievu valodas saglabāšanas, izglītības un kultūras, aiz robežām dzīvojošo tautiešu etnisko tiesību saglabāšanas jomās. Tika izveidoti atbalsta finanšu fondi, pie Krievijas vēstniecībām izveidotas tautiešu koordinācijas padomes. Krievijas ĀM darba kārtībā ienāca jautājumi par cīņu ar tautiešu masveida bezpilsonību un diskrimināciju Baltijas valstīs.” Ja neliekamies zinis par to, tad dzīvojam savā ilūziju pasaulītē. Lūk, ko krievu ģeopolitiķa S. Karaganova doktrīna vēl 1992. gadā vēstīja: “Krievvalodīgie iedzīvotāji ir .. varens Krievijas aktīvs. .. jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. .. mums jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. .. tas jādara zem vispārējā cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu aizstāvības lozunga.” Ja nespējam tikt galā ar piekto kolonnu, tad secinājumi par savu valsts drošību ir jāizdara pašiem.
– Sarunā ar jauno izglītības ministri teicu – redzu, ka skolotāji cīnās par savām algām, bet neredzu, ka cīnītos par mācību un audzināšanas vērtībām. Vai tad mūsu skolas galvenais uzdevums nav audzināt piederības sajūtu valstij – valstisko jeb pilsonisko piederību? Jo pēc skolas to neviens nedara, jo nav jādara. Vai varam nodrošināt valsts aizsardzību, ja pedagoģiski tā nav nodrošināta?
– Esam iegājuši jaunā civilizācijas attīstības posmā, kas nozīmē, ka arī starpvalstu konflikti tiek risināti citādi nekā iepriekš. Tie vairs nenotiek tikai militāri. Ceturtās paaudzes jeb tā sauktajā hibrīdkarā valsts tiek apdraudēta visupirms citos veidos, un militārais ir noslēdzošais. Valsts drošība neiet pa ārējo nocietinājumu līniju, bet pa izglītību, vērtībām, iekšējo drošību, informatīvo un virtuālo telpu, kiberdrošību utt. Šajā cīņā morālās un garīgās vērtības ir ārkārtīgi būtiska aizsardzības līnija. Ja audzinām no vērtībām brīvus liberālās sabiedrības cilvēkus, tad reāli izaudzinām egoistiskus mietpilsoņus jeb tā sauktos postmodernās sabiedrības homo oeconomicus, kurus interesē tikai paša vēders un maks. Ja izglītības sistēmā audzinām valsts ideālos neieinteresētu cilvēku, nevajag iedomāties, ka vienā brīdī kā pieaudzis valsts pilsonis viņš kļūs arī patriots. Tā diemžēl nenotiek. Tāpēc audzināšanā ir jābūt valstiskai attieksmei no paša sākuma, viscaur un konsekventai visos jautājumos.
Mums ir pēdējais laiks nopietni ķerties pie savas nacionālās ideoloģijas izveides. Paldies tiem, kas izcīnīja Satversmes preambulu. Tas ir aizmetnis mūsu nacionālajai ideoloģijai. Vēl nepilnīgs un aizsākuma stadijā, bet vismaz kaut kas.
– Profesors Stradiņš ar to vēl joprojām nebija apmierināts.
– Es arī. Bet labāk kaut kas nekā nekas.
– Bet no kura lai sagaidām šo produktīvo darbību?
– Sāksim no lielā konteksta. Kas notiek, kad civilizācija sāk aiziet projām no sava radošā avota, proti, no Dieva? Kristīgās civilizācijas gadījumā Kristū kopā ir Dieva mīlestība un patiesība. Bet mēs, attālinoties no Dieva, gribam no Kristus vairs pārņemt tikai mīlestību: lai viņš akceptē mūs, kādi esam, un ļauj mums darīt visu, kas mums ienāk prātā. Tā mēs norobežojamies no būtiskas Dieva atklāsmes daļas – Viņa patiesības. Ar to sākas destrukcija, jo civilizācija zaudē savu garīgā un morālā spēka avotu. Kas notiek pēc tam? ASV nupat ir uzbūvējusi Džeralda Forda vārdā nosauktu milzīgu aviācijas bāzes kuģi, kas maksājis 17 miljardus dolāru. Kā šis jaunais aviācijas bāzes kuģis spēj atrisināt Ukrainas karu? Nekā. Pirmkārt, tas ir nepiemērots hibrīdkaram, otrkārt, ja nav morālā spēka lietot bruņojumu, tad tas nepalīdz. Tāpēc atcerēsimies, ka mums arvien no jauna ir jāapliecina tās vērtības, kas ir mūsu civilizācijas pamatā. Tikai apliecinot tās, mēs gūstam no tām šodien tik deficīto spēku, vīrišķību un drosmi.
– Pēdējā ekumeniskajā dievkalpojumā redzēju visu vadošo sabiedrību.
– Ekumenika ir vērtīgs pasākums. Vienmēr jāatceras, ka tas, kas vieno kristiešus, ir daudz svarīgāks un nozīmīgāks nekā tas, kas šķir. Tāpēc šis būtu īstais brīdis Latvijas kā Eiropas Savienības prezidējošās valsts vismaz lielākajām konfesijām kopīgā balsī iestāties par preambulā minētajām kristīgajām vērtībām. Ne tikai abstrakti, bet visnotaļ konkrēti, piemēram, ceturto bausli “Godā savu tēvu un māti!” attiecinot arī uz latviešu leģionāriem un viņu piemiņu.
Rietumos uzskata, ka totalitārais PSRS komunistu režīms bijis kaut kas labs – tas cīnījies par gaišāku nākotni, par visu cilvēku vienlīdzību un laimi. Padomju Savienības Komunistiskā Partija (PSKP jeb kompartija) un Valsts Drošības Komiteja (VDK jeb čeka) Rietumos tiek vērtētas, nezinot patiesību par šo organizāciju briesmu darbiem. Tas ir tāpat kā spriest par tīģeri pēc tā pūkainā astes gala, kas redzams gar stūri. Taču tīģeris aiz stūra ir veicis briesmu darbus. Šis režīms nav bijis ne pūkains, ne saudzīgs. PSKP un VDK bija noziedznieku diktatūra, kas slepkavoja savas tautas piederīgos. To piekritēji vēl šodien nav rimušies un negrib rimties. Viņi sauc pēc revanša, pēc Krievijas impērijas atjaunošanas tās bijušās robežās un vēl vairāk. Tāpēc ir aktuāli šo režīmu pazīt visā pilnībā, zināt tā šausmu darbus. Šis režīms iznīcināja, nomocīja, deportēja uz nāves nometņu tīklu plašajā Krievijas GULAG’a sistēmā ievērojami vairāk cilvēku par fašistisko nacionālsociālistu režīmu. Ja fašistu režīms ir nosodīts, tad totalitārais komunistu režīms Padomju Savienībā un citās šāda režīma valstīs vēl joprojām bauda nepelnītu iecietību.
Teiktā pamatojumam minēšu tikai mazu mazu daļiņu no masveida šausmu sērijas – tikai savu personīgi piedzīvoto šajā režīmā. Mani kā juristu PSKP – VDK 1978. gadā nevarēja droši tiesāt atklātā tiesas sēdē par manu „pretpadomju darbību”, par aicinājumiem izbeigt Latvijas okupāciju, pārkrievošanu, garīgo apspiestību un izolāciju aiz dzelzs priekškara. Jau 1969. gadā es tiku izslēgts no Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas gan par nestāšanos kompartijā, gan par “brīvdomību”. Un tad vēl ap 25 tūkstošiem skrejlapu izplatīšanu vairāku gadu laikā gan Latvijā, gan Maskavā. Prasību un režīma atmaskojumu teksti bija sastādīti atbilstoši toreizējai konstitūcijai, kas it kā atļāva izteikt domas, prasīt Latvijas izstāšanos no PSRS. Tad nu tiesai būtu grūtības atklātā procesā pamatot apsūdzības pretpadomju darbībā. Bet izrēķināties vajadzēja. VDK pasūtīja, lai psihiatri Zinaidas Sočņevas vadībā atzītu mani par psihiski slimu, jo pret režīmu vesels cilvēks nevarot iebilst. Divreiz nebija jāsaka. Prieks pakalpot! Tā es tiku nodēvēts par psihiski slimu ar šizofrēniju reformu murgos. Tiesas sēde ilga vairākas dienas dažādās vietās slepenības nodrošināšanai. Par tās gaitu liecina 33 krimināllietas sējumi. Sēdes laikā man bija jāsēž kamerā, lai gan kriminālprocess atļāva tiesai uzaicināt uz tiesas sēdi pat garīgi neveselu tiesājamo. Tomēr Augstākās tiesas tiesnesis U. Krastiņš ar piesēdētājiem M. Bērziņu un E. Bukovu mani uz tiesas sēdi neaicināja, un pēc VDK izvirzītās apsūdzības, to negrozot, 1979. gada 31. maijā slēgtā sēdē pieņēma lēmumu mani nosūtīt piespiedu ārstēšanai bez termiņa noteikšanas – tātad uz mūža ieslodzījumu starp psihiski slimajiem ar cerību, ka tie mani “piebeigs”. Man nepaziņoja, kāds ir tiesas nolēmums. Bija pilnīga neziņa, arī cerības, bet Centrālcietuma kameras biedrs, kas nākošā naktī izdarīja pašnāvību, pravietiski pateica, ka cerību nav, jo “tie nav cilvēki, tie ir slepkavas, nosūtīs tevi uz Krieviju, un beigas”. Tas man likās visdrausmīgākais – es taču rīkojos tikai saskaņā ar konstitūciju, bet, lūk, arī to, nedrīkstēja, jo, kā teica izmeklētājs Bērziņš: “Tas tikai tā rakstīts.” Zīmīgi teikts. Vispirms mani no Centrālcietuma 1979. gada 13. jūlijā etapēja uz Ļeņingradu (tagad Sanktpeterburgu) un ieveda specpsihiatriskajā slēgtajā slimnīcā – piespiedu kārtā noskuva matus, ievietoja slimnieku pārpildītā kamerā, kur uzreiz man pievērsās interesenti, kā jau tas raksturīgi garīgi slimajiem, nekā patīkama. Nākošā dienā un turpmāk vajadzēja līmēt kastītes, un atkal nebija iespējams izvairīties no uzmācības. Glābos ar draudzīgu runāšanu, sacīju, ka esmu skolotājs. Tas palīdzēja. Un tad sāka ārstēt, dot zāles, to skaitā aminozīnu, haloperidolu un citas. Personāla barbariska attieksme – pret tevi izturas kā pret lopiņu, kas neko nesaprot un kam neko nevajag saprast. Jutos pavisam nelāgi. Radās stingums, sajūta kā biezā eļļas krāsā iestigušam. “Kolēģi” kā nu kurš – citi gulēja, citi spēlējās ar mantiņām, rāpoja pa grīdu, citi draudēja, vispār “kā jau trako mājā”. Veda arī masveidā pastaigāties pagalmā kā mūra akas dibenā. Tur kāds igaunis man pateica, ka viņš par pretpadomju aģitāciju šajā ellē ir jau 17 gadus, un cerību nekādu uz atbrīvošanos. Tas mani pavisam satrieca. Bezizeja. Pēc pāris mēnešiem mani izsauca uz prombraukšanu. Cerību stariņš. Bet velti. Sākās etaps pa Krievzemes cietumiem. Uz peroniem bija ilgi jāgaida vagonu piebraukšana. Suņu rejas uz ceļiem tupošiem simtiem “zeku” (ieslodzīto). Bruņotu apsargu uzkliedzieni, draudi, sitieni. Atkal kārtējais cietums. Kamerā pa 90 “zekiem” svītrainos tērpos, tātad “kritņiki” ( sevišķi smagu noziegumu izdarījušie , slepkavas, bandīti). Alumīnija krūzēs vāra “čefiru” (melno tēju) priekš “kaifošanas”, smēķē riebīgu mahorku. Karsēšanai izmanto “fakel” (lāpas) no citiem atņemtiem krekliem. Vārgulīgākos sit. Dūmos viens otru pat saskatīt nevar. Un tā visu dienu, tikai nakts melnumā pierimst jezga. No rīta skaļruņi pilnā jaudā uzmācas ar valsts himnu. Nāk “sanitāri”, ar ūdens šļūtenēm viņi no “zeku” kājapakšas pa durvīm ārā izskalo mēslus un urīnu, jo tualetes nav. Koka lāvas piemirkušas, smirdīgas. Tā vairākas dienas, pat nedēļas, kamēr nokomplektē kārtējo etapu. Atkal perons, gaidīšana, vagonā viens pie otra saspiesti atsevišķos būros ar atslēgām priekšā lielā karstumā. Pārtikā katram izsniedz pa pāris sālītām brētliņām uz avīzes strēmeles un riecienu miklas rupjmaizes no pārceptas “ķieģeļmaizes”. Esmu skolotājs. Pret mani izturas zināmā mērā ar cieņu, jo, lūk, arī “zauč” (mācību daļas vadītājs, skolotājs) ir savējais – zaglis. Uz kurieni mani ved, nekādas informācijas. Tu neesi nekas. No Ļeņingradas prom, jo ārzemju cilvēktiesību cīnītāji bija uzzinājuši par manu atrašanās vietu, sākuši interesēties. Paldies manam kolēģim Jurim Ziemelim par paziņošanu uz ārzemēm! Beidzot 1978. gada 10. novembrī mani un citus ieved Volgogradas apgabala Kamišinas rajona Dvorjanskā – klajas stepes vidū esošā dzeloņdrāšu ieskautā baraku kompleksā. Sargtorņos sargi ar automātiem. Dubulti žogi ar noecētām smilšu joslām starp tiem. Koncentrācijas nometne. Visīstākā. Ne slimnīca. Vismaz tūkstoš cilvēkiem. Atkal tās pašas procedūras. Bezcerība. Uz mūžu. Vienstāva barakas ar lēzeniem melni darvotiem jumtiem, telpās svelme kā cepeškrāsnī, ziemā auksts. Te nesastopu nevienu politisko, visi kriminālie. Pārrunas ar galveno ārsti Davidovu. Balts ķitelis, automāts pa ķērienam, ienāk. Nu kā? Čem ploha sovetskaja vlastj? A? ( Ar ko ta slikta padomju vara? A?). Vairākas pārrunas. Stāstu viņai par konstitūciju, tiesībām, lapiņām. Lūdzu, lai nesaka nevienam, ka esmu jurists, mani nositīs. Esmu skolotājs. Tā leģenda iet man līdzi pa visu etapu. Paldies ārstei Davidovai. Nesaka arī. Norīko mani virtuvē par strādnieku. Uzticas. Strādāju arī teritorijas uzpošanā, stādu un laistu puķes (kliņģerītes) gar celiņiem. Iegūstu cieņu visu kalpotāju kolektīvā. Saka, viņš taču nav slims. Bet formāli kāds laiks te esot jāpavada līdz izrakstīšanai. Iedarbīgās zāles man nedod. Citiem tās dod piespiedu kārtā, bet tiem, kuri izvairās, zāles injicē piespiedu kārtā ar sanitāru fizisku līdzdalību. Un tās tad nu padara nepaklausīgo rāmu un paklausīgu. Ja vairāki dumpojas, injicē visiem, un visa kamera-palāta guļ. Ārzemēs jau zina par mani. Uz mājām sievai Veltai sūta paciņas ar palīdzību. Viņa tās neņem, jo ņemšana tiktu no varas uzskatīta par sadarbību ar ārzemju “algotņiem”. No Veltas saņemu paciņas ar padomju produktiem. Ar tiem varu atpirkties no sanitāru vardarbības. Slimie mani respektē kā maizes devēju no virtuves. Psiholoģija. Kaut arī pārtika ir briesmīga, tomēr to ēd. Citas nav. Ar zirgu pieved zaļus skābētus tomātus no skābbarības bedrēm, iedakšotus mucās ar dakšām. Tāpat kāpostus. Dažreiz ir makaronu zupa, un pavisam reti – svētkos ir saigaka (stepju dzīvnieka) gaļas gabaliņš. Piedevām var ēst formas rupjmaizi – miklu un pārceptu no veikalos nepārdotās formas maizes. Šī maize ir ļoti sāļa un skāba, slimie to ēd daudz, jo visa cita ir maz. Tad nu nevar vien beigt sūdzēties par vēdera kaitēm. Slimo un mirst. Sanitāri ir notiesātie kriminālnoziedznieki. Īsta ārpusreglamenta atmosfēra. Savas varas parādīšana slimajiem. Slimie visi ir izdarījuši smagus noziegumus, viņi jāpārmāca, tā uzskata noziedznieki-sanitāri. Slimos, kas sevišķi nepatīk sanitāriem, tad nu dauza katru dienu. Es uzkopju arī telpas. Atrodu pa nakti nosistu slimo. Formāli atbrauc prokuratūras darbinieks, konstatē, ka miris slimības dēļ, tuviniekiem paziņo, ka aprakts nometnes teritorijā. Un viss. Var turpināties visa jezga no jauna. Kāds slimais, piemēram, dabūjis nolauzt ūdensvada cauruli un vicinās ar to pret kalpotājiem. Telefonisks rīkojums no Volgogradas – nošaut. Slimais tiek nošauts. To es pats esmu piedzīvojis kā murgainā sapnī. Paldies Dievam, tikai laimīgas sakritības dēļ es ieguvu cieņu specslimnīcas personāla vidū, un galvenā ārste Davidova beidzot vienā no izrakstīšanas komisijām, kas brauca pāris reizes gadā no Maskavas, ierosināja mani izrakstīt uz vispārējas slimnīcas režīmu. Un paldies tiem labajiem Cilvēkiem (īpaši paldies Paulim Kļaviņam u.c.), kas aktīvi un iedarbīgi protestēja Bonnā, Londonā un citur pret Maskavas režīmu par to, ka tas pārkāpj cilvēktiesības. Tā nu es 1981. gada 23. novembrī tiku atkal etapēts pa Krievzemes cietumiem šoreiz jau atpakaļ uz Rīgu, vispirms uz Centrālcietumu, tad uz slimnīcu Tvaika ielā. Tur es sabiju līdz 1982. gada 17. maijam, mani nezāļoja. Tad mani izrakstīja, nosakot ambulatoro uzraudzību dzīves vietā Tukumā. Bet tā bija tikai vairs formalitāte vien.
Izplatīto skrejlapiņu saturs:
VĒLĒTĀJU PRASĪBA LATVIJAS PSR AP DEPUTĀTIEM PAZIŅOJUMS PATSTĀVĪGA REFERENDUMA SARĪKOŠANAI Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974.g.l.jūl. un par Latv. sociāldemokrātu partijas radīšanu. Mūsdienās, kad nācijas visā pasaulē ieguvušas patstāvību, ir neciešami, ja kāda nācija vēl vada otru, Latvijā centralizētā vadīšana NENO¬LIEDZAMI izriet no Maskavas CAUR kompartijas orgāniem ar visa krieviskā pārmērīgu uzbāzību… Tāpēc latviskā iniciatīva apsīkst, valda apātija, pieaug alkoholisms, zūd ticība taisnības ideāliem, pasliktinās tikumi… Ar latviešu potenciālo čaklumu, ar savas rietumkultūras mīlestību, ar atteikšanos no nesaimnieciskuma, no milz. bruņošanās u.e. nelietder. izdevumiem, ar iniciatīvu privātsaimniecībās, brīvos sakaros ar citām valstīm… Latvija, paturot vērtīgu no patreizējās iekārtas, ātri sa¬sniegs daudz augstāku labklājību. Tā kā kompartija tautas noskaņojuma uzzināšanai aptaujas nerīko un, protams, arī Latvijas izstāšanās ideju nosauks par atsevišķa garā slimā murgu, tad, pierādot pretējo, turpmāk ikviens savu gribu izstāties no P5RS (lai reāli iegūtu uzskatu publicēšanas, brīvas ceļoš., privātsaimniekošanas, dep. kandidātu izvēles tiesības, brīvi iekļautos rietumkultūras saimē) izteiks ar zīmi L kā emblēmu un ar latviskas nozīmītes nēsāšanu. Ja šu zīmju daudzums neapšaubāmi apliecinās minēto prasību masveidību, mūsu kopa ar to iegūs tautas pilnvarojumu un, ja kompartija kavēs Latvijas izstāšanos, kļūs par tautas pārstāvniecību un veiks sevišķi efektīvus pasā¬kumus – pat nelikumīgi, tāpēc kopai vēl jāpaliek slepenai. Pavairot, izplatīt! Konstitucionāli. Būt patiesiem, nenomāktiem! Ja KP uzsāks cīņu pret šeit teikto, tauta savu atbalstu šeit teiktam izsacīs, ieslēdzot maksimālu elektrības patērēšanu Maskavas teleraidījuma¬ «Laiks» sākumā. Atbildīga par sekām – KP, jo tauta izvēlas līdzekļus sevis aizstāvēšanai pret mazākumu – KP. 1973.gada nov. RĪGĀ
Par disidentu indēšanu.
Lūk, šis raksts, ko 2006.gadā nepublicēja Starptautiskā Cilvēktiesību Organizācija (ISHR) Frankfurtē pie Mainas savā žurnālā “Menschenrechte”, lai gan man pasūtīja aprakstīt, kā mani VDK gribēja noindēt 1990.gadā. Nepublicēja, domājams, tāpēc, ka rakstā bija frāze par to, ka komunistu režīms ir briesmīgāks par fašistisko Hitlera režīmu.
“Tikai fakti no manis paša piedzīvotā. 1990.gadā mani kā pazīstamu cīnītāju pret diktatorisko komunistu režīmu ievēlēja Tukuma rajona padomē, bet pēc dažiem mēnešiem mani ievēlēja par Augstākās Padomes deputātu. Latvija vēl bija komunistiska ar stipru Maskavas varu. Kompartija tēloja, ka valstī ir demokrātija. Vajadzēja glābt komunistu režīmu no patiesiem patriotiem un demokrātiem. Es jau biju cīnītājs-veterāns, komunistu skatījumā pieredzējis un bīstams. Tādus bija jāiznīcina, bet tikai ne atklāti. Lai viņi paši nomirst. To palīdzēt pieteicās, kā jau vienmēr, pakalpīgi ļautiņi. Tad nu reiz pusdienlaikā pie manis ienāca sabiedriska būtne un uzaicināja pusdienās aprunāties par dienesta lietām. Pēc nedēļas es jau biju paralizēts. Ārsti mani aizveda uz toreizējo Linezera specslimnīcu. Pēc trim mēnešiem varēju jau mazliet paieties. VDK roka līdz humānajiem ārstiem nesniedzās. Ārsti nekādi nevarēja noteikt diagnozi. Manī bija nokļuvuši kaut kādi enterovīrusi, kas iznīcina kustības nervu galotnes. Tādi varēja nokļūt manī tikai ar pārtiku. It kā meningīta pazīmes, bet ne tieši. Dīvaini. Un te nu ārste, simpatizējot man par manu cīnītāja rīcību, pateica, ka ar tādu pašu diagnozi tai pašā laikā slimnīcā nonācis arī bijušais kompartijas sekretārs A.G., kurš ļoti ietekmīgi nostājies tautas pusē. Viņu izglāba no nāves ārsti Maskavā. Es paliku sakropļots, jo nokavēju stāšanos slimnīcā. Līdz tam biju vesels, nebija arī nekādu ērču. Es zinu, kas mani centās noindēt un kādos apstākļos, bet veltīgi būtu to pierādīt. Pienesot man pusdienas, ēdienam tika pievienota vajadzīgā indeve, ko es zemapziņā tikai vēlāk atskārtu. Tāds, lūk, bija manis indēšanas mehānisms.
Šajā pašā laikā komunisti nepavisam negribēja atdot varu tautai, kompartija pat sastādīja to demokrātu-patriotu sarakstus, kurus būs jālikvidē pēc komunistu varas atgūšanas. Tam tika veltītas lielas pūles. Tādos apstākļos mēs organizējām monolītās kompartijas sašķelšanu, veidojot tā saukto tautas kompartiju. Tas bija pakāpenisku pasākumu solis. Sekmīgi veidojās Tautas kompartija. Tas Maskavai un ortodoksāliem komunistiem bija sevišķi bīstami. Kompartijas šķēlējus likvidēt! Bet atkal ne jau atklāti. Noindēt! Mans draugs un cīņu biedrs Aivars Znatnajs bija īsts iniciators šķeltniecībai. Turklāt viņš bija ievēlēts par Zemessargu 42.bataljona komandieri. Nu, lūk, tas jau ir par daudz! Aivaru Znatnaju saindēja VDK aģenti. Viņš nomira 1991.gada 8.novembrī 52 gadu vecumā sēžu zālē. Līdz tam viņš bija spirgts un vesels, bet pāris nedēļu laikā kļuva arvien bālāks. Ārstu ekspertīze atzinumā teikts: “Nāves cēloni nav iespējams noteikt.” Nav nekādu šaubu par tīšu slepkavību, jo radiniekiem pa nakti tika zvanīts ar izrēķināšanos, ja tiks mēģināts noskaidrot nāves cēloni. Tā nu acīmredzamas slepkavības izmeklēšana noklusa – pārāk iebiedēti mēs bijām 50 okupācijas gados zem totalitārā komunistu režīma.
Te minēti tikai pāris faktu, ko esmu personīgi piedzīvojis. Taču tādu faktu par PSKP un VDK varmācību ir tūkstošiem un tūkstošiem. Tā vien gribas aicināt godīgos cilvēkus visā pasaulē – neticiet arī šodien skaistajiem vārdiem, kas nāk no PSKP-VDK nometnes puses! Šādu noziedznieku rokraksts nemainās…
PSRS ignorē savus likumus
Daudzi jo daudzi Rietumos tic, ka PSRS impērijā valdīja skaisti un humāni likumi, jo tikai tos viņi ir lasījuši, bet patieso dzīvi komunistiskajā režīmā nav ne tuvu redzējuši aiz dzelzs priekškara. Viņi tic, ka tāpat kā Rietumos, PSRS rakstītie likumi tikuši ievēroti, jo citādi taču nevar būt. Kā anekdotē – uz stāstījumu, ka cilvēki deportēti uz Sibīriju, naiva klausītāja atjautā: “Bet vai ta` tā drīkst?” Padomju Savienībā drīkstēja. Un ne tikai to vien. Manā gadījumā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs apakšpulkvedis E.Bērziņš uz manu argumentu klāstu, ka konstitūcija atļauj Latvijai izstāties no PSRS, ka to prasīt nav noziegums, atbildēja pavisam atklāti: “Tas tikai tā ir rakstīts.” Uz manu iebildumu, ka VDK nelikumīga rīcība kaitēs PSR Savienības prestižam pasaulē, sekoja atbilde: “Mēs esam gana stipri, mums tas nekaitēs.” Tātad totalitārā komunistu režīma nelikumīga un nehumāna rīcība tika balstīta uz PSRS impērijas varenību. Es kā jurists naivi ticēju tiesiskās sistēmas stabilitātei un likumu ievērošanas principam. No ieslodzījuma kameras 1978.gada 12.novembrī rakstīju LPSR Prokuroram:
“Pašreiz atrodos LPSR VDK izolatorā kā aizdomās turētais pēc KK panta “Pretpadomju propaganda un aģitācija”. Tā kā šodien izlemjams jautājums par manis atbrīvošanu vai apcietināšanu, uzskatu par nepieciešamu vērst Jūsu uzmanību uz šādiem apstākļiem, kas saskaņā ar pastāvošo likumdošanu nepieļauj manis apcietināšanu… Lapiņu saturu sastādot, esmu sekojis tam, lai teksts nesaturētu nekādus apmelojošus izdomājumus vai pretpadomju aģitāciju…PSRS Konstitūcija garantē Latvijas PSR izstāšanos no PSRS, tātad to drīkst organizēt paši vēlētāji… neesmu izdarījis neko antikonstitucionālu… Otrs arguments ir tas, ka PSKP 25.kongresam drīkstēja iesniegt priekšlikumus un nebija aizliegts šādus priekšlikumus iesniegt lapiņu veidā. Tas apstāklis, ka pievērsu uzmanību latviešu kultūras un tautiskās vienības attīstības jautājumiem un problēmām sakarā ar cittautībnieku atrašanos Latvijā, arī nav uzskatāms par noziegumu, jo PSRS Konstitūcija garantē visām tautībām vienādas tiesības, bet latviešu tautai tiesības ir ierobežotas, jo krievi te var nezināt latviešu valodu, bet latviešiem jārunā krieviski un lietvedība jākārto iedzīvotāju vairākuma valodā, bet vairākums, piemēram, Rīgā ir cittautībnieki. Tās ir problēmas, par kurām nav aizliegts runāt…Trešais arguments – Konstitūcija garantē tautas gribas uzzināšanu referendumos, un neviens normatīvs akts neaizliedz rīkot tautas aptauju, bet ja tā, tad nav noziegums, ja ar lapiņām tiek aicināts izteikt kādu nostāju… Ceturtais arguments – lapiņās neesmu aicinājis uz vardarbību, bet tieši otrādi – esmu aicinājis neizdarīt nekādu vardarbību pret pastāvošo iekārtu. Piektais arguments – Krievijā, piemēram, Saharovs ievērojami asāk vēršas pret trūkumiem, bet viņa rīcība netiek vērtēta kā noziegums. Likumi taču nosaka, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā… Ja mani apcietina, tad šis padomju likums tiek pārkāpts. Uzskatu, ka padomju tiesa pie šādiem un vēl citiem apstākļiem, kas var atklāties tiesā, nevarēs mani notiesāt, ja tiesa vadīsies tikai pēc padomju likumiem…”
Īsuma labad šeit nav iespējams uzskaitīt visus režīma pārkāptos likumus. Piebildīšu tikai, ka krimināli nedrīkstēja nevienu notiesāt, ja apsūdzība balstījās tikai uz tiesājamā paša atzīšanos vien bez citiem to apstiprinošiem pierādījumiem. Vispārpildāms princips. Bet ne komunistu impērijā. Mani apsūdzēja un nodeva tiesai arī par “sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu”, jo, saudzējot tipogrāfijas darbinieku, kas man iedeva burtus skrejlapām, pateicu, ka es pats tos paņēmu fabrikā “Tehnoinform”, kurā es strādāju par direktora palīgu juridiskajos jautājumos. Neviena cita pierādījuma! Nopietni apsūdzēja. Zaglis. Birka klāt. Tāds jāliek cietumā tāpēc jau vien. Bet vēl jau vajag noķengāt ar kaut ko. Kā par bēdu, pie zvejniekiem strādājot, biju ticis pie pornogrāfiskiem žurnāliem no ārzemēm. Atbildība bija noteikta krimināllikumā par pornogrāfijas izplatīšanu. Pierādījumu par izplatīšanu nebija. Bet čekistiem pietika ar to pašu, ka man tā bija paša interesei. Apsūdzēja pavisam nopietni pēc panta par pornogrāfijas izplatīšanu. Nu jau pamatīgi jāsēž! Bet vēl nebija gana. Atrada sporta šaušanas mazkalibra patroniņas, kas tīri nevainīgi bija pie manis pēc šautuves apmeklējuma. Nu ir ķēriens! “Par ieroču un munīcijas glabāšanu” u.t.t.! Šī panta dēļ mani nelaida pastaigās Krievzemes cietumos etapa laikā, jo pāri visam pavadlietas vākam bija uzrakstīts, ka esmu bīstams pēc panta par ieročiem un munīciju. Ja čekistiem nevajadzētu ar mani izrēķināties, šie niecīgie nodarījumi ietilptu labi ja toreizējās biedru tiesas izskatīšanā. Bet viņiem bija svarīgi mani padarīt par nelieti, bīstamu un izolējamu. Tāda bija viņu taktika un metode – apmelot, pazemot, iznīcināt kā personību. Un tur nu neko nevarēja par labu vērst… Tādi bija un ir totalitārie komunisti un viņu režīmi. Indivīds bezpalīdzīgs lielās mašinērijas priekšā.
Cilvēku zombēšana, turēšana paklausībā ar bailēm.
Totalitārais komunistu režīms jau no paša sākuma ir iedvesis bailes no nežēlīgām un netaisnīgām represijām pat par nepakļaušanās mazāko mēģinājumu. Velti būtu cerēt uz likumu un tiesu labvēlību. Visu noteica pavēles, norādījumi vai pat tikai mājieni no kompartijas centrālās komitejas. Padevīgie iebaidītie ļaudis centās iztapt priekšniecībai pat neaicināti. Partijas sekretāru vārds bija likums. VDK bija bubulis baidīšanai ar nosūtīšanu uz Sibīriju. Mācījos Pāvilostas skolas 5. klasē. Pavilku avīzi “Pionieris” uz savu pusi no sola biedra uzliktā elkoņa tai, papīrs pārplīsa tieši pāri Staļina ģīmetnei. Direktore Kotova to kvalificēja kā politisku diversiju, izsauca māti pie robežsargu valsts drošības dienesta, kur sekoja bargs piedraudējums nosūtīt mūs aiz Urāliem. Tikai mātes asaras un teikšana, ka tas bija nejauši, pasargāja mūs no draudu izpildes. Tas bija 1950.gadā – gadu pēc masveida izvešanas. Tiku izslēgts no skolas. Nācās turpināt mācības Apriķu pamatskolā ar divnieku uzvedībā…
Septiņdesmitie gadi. Manas skrejlapas pastkastītēs, iestādēs… Kāda reakcija? Tas ir ļoti pamācoši. Tūkstošiem skrejlapu Grobiņā, Liepājā, Aizputē, Ogrē, Jūrmalā, Tukumā, Jelgavā, Rīgā… Atsaucības nekādas. It kā apspiestie ļaudis dzīvotu lielā laimē un pārticībā. Nekāda atbalsta izteikt protestu pret okupāciju ar vienkāršu burtu L uz sienas, žoga, staba, uz autobusa sāniem vai ar elektrības tērēšanu Maskavas ziņu laikā televīzijā. “Ka tik kas nenotiek ar mani… Lai tie citi, es nē…” Toties iztapšana gāja vaļā ar atrasto skrejlapu nodošanu un zīmēšanos čekas kantoros, izpildkomitejās! Lūk, tikai daži izraksti no vairāku simtu liecinieku liecībām manā krimināllietā:
Aizputē I.P. : “Pretpadomju lapiņas tūlīt pēc atrašanas nodevu VDK darbiniekam 10.03.77. Secināju, ka lapiņās apmelota mūsu komunistiskā partija, tās internacionālā politika…” (Paraksts, 12.sēj.42.lapa). I.Š.,komunists, Aizputē: “…skolnieks A. raudot iedeva lapiņas, …piezvanīju uz VDK daļu Liepājā…” (Paraksts, 14.sēj. 4.lapa). Tukumā PSKP biedrs J.P.: “…Atrasto lapiņu es atdevu LPSR MP VDK priekšniekam tajā pašā dienā, 1976.gada 2.februārī apmēram plkst.12.30 (Paraksts, 6.sēj.88.lapa ). Vēl Tukumā. Pavāre V.F.: “… Lapiņas es atdevu VDK 02.02.76. apmēram pēc 15 minūtēm pēc to atrašanas pasta kastītē…” (Paraksts, 6.sējums, 160.-162.lapa).
Un tā joprojām, pilna lieta ar lapiņām un bailīgiem nodevējiem, no lapiņām attīrīta vide, veltīgs mans darbs. Tikai Kauguros uz viena no elektrības betona stabiem es atradu ar zīmuli uzvilktu maziņu L burtu. Tikai manis paša ar aerosola krāsu uzkrāsotie lielie burti Jelgavā, Torņakalnā… visiem redzamā vietā. ( Tos tajā pašā dienā pakalpiņi aizkrāsoja, nokrāsojot visu būvi). Atkāpe humoram – ja tajā laikā kāds privātais gribēja nokrāsot savu māju vai žogu un ja pietika drosmes, vajadzēja tikai uzkrāsot lielu L vai V un lieta darīta, pašam nevajadzēja krāsot). Bet ja nopietni, tad bija vai jāraud par tautas bailēm. Saprata taču cilvēki savu apspiestību, bet piecieta un kaut kā dzīvoja nebrīvībā. Tiešām tautas pacietība ir neizmērojama. Tāpat kā bailes.
Taču starp iebaidītajiem atradās arī drosmīgi patrioti. 1977.gada 19. martā R.M., G.Z. un G.V. Ezerē pavairoja vienu lapiņu un, kā rakstīts lietā, “kaitīgo lapiņu izplatīja Ezeres centrā”. ( 15.sēj. 1.lapā ). Ak, Dievs, kāds grēks! Veselu vienu lapiņu! Izplatīja dažas lapiņas arī Rīgā 1973.gada decembrī Dz.B. un I.M. (15.sēj. 85.lapa ). Daugavpils pasta darbiniece N.P. lapiņas parādījusi vienai personai B.G., par ko saņēmusi priekšnieka disciplinārsodu – stingro rājienu ( 3.sēj.184.lp). Par to vien! Andrejs Lihtenbergs ar ansambli “Selga” dziedāja patriotiskas dziesmas, viņu brīdināja, aizliedza viņam uzstāties, viņš turpināja dziedāt, viņu noslepkavoja 1979.gada sākumā, kad VDK uzskatīja, ka viņš ir saistīts arī ar mani skrejlapu izplatīšanā.
Pētera Lazdas runa Kopenhāgenas Universitātē sakarā ar Brīvības balvas piešķiršanu 1990.g. 20. decembrī
Cienījamās dāmas un godājamie kungi!
Dievs ir radījis dažādas tautas. Tām ir dabiskas tiesības pastāvēt. Tautu sapludināšanas un vienādošanas teoriju paudēji bija un ir komunisti-bezdievji. Kādreiz pirms 50 gadiem latviešu un dāņu tautas gāja līdzās, un tas bija dabiski, kopš 1940.gada jūnija Igaunija, Latvija, Lietuva ir PSRS okupētas. Mūsu dzīvi sapostīja komunistu lielmanība un neprasme saimniekot. Dānija nevarēja palīdzēt lāča ķetnās nokļuvušai „Latvijai”. Latvija tika nogremdēta gan morāli, gan saimnieciski līdz ar lielo Krievzemi nabadzībā un beztiesībā.
Latviešu tauta mēģināja labi strādāt pat okupācijas apstākļos. Latvija bija un ir pat tagad vēl ar augstāku dzīves labklājības līmeni, nekā Krievzeme, un tas ir nācis par sliktu mūsu tautai, jo Latvijā saplūduši vieglākas dzīves tīkotāji, kas Latvijā nerunā latviski un nerūpējas par tās skaistumu. Tagad esam nabagi un pazemoti. Mēs to atzīstam, mums nav pamata tēlot lepnību, jo mēs nekad neesam bijuši augstprātīgi. Lūk, šāda pazemojuma brīdī nāk Dāni¬ja, mazā skaistā Dānija nāk palīgā, uzdrošinās dibināt savu kultūras institūtu Rīgā, nāk Lauritcena kungs ar saviem cilvēkiem, nāk izteikt un parādīt atzinība vajātiem cīnītājiem par taisnību. Nāk tad, kad nenāk lielās, varenās tautas palīgā. Lūk, mīļā mazā Dānija, cik tu esi lielāka par visām lielvalstīm! Lūk, tā ir uzdrīkstēšanās un palīdzība īstā brīdī, kad mums ir parādījušās cerības tomēr izdzīvot kā tautai šajā pasaulē. Lielās tautas pašreiz sūta pārtikas un citas preces pat bez maksas uz PSRS, tur tās nonāk galvenokārt to pašu komunistisko funkcionāru rokās, kuri valdīja un atrodas amatos arī vēl šodien. Viņi šīs dāvanas slēpj no tautas, jo cer, ka drīz viņi atkal atgriezīsies pie varas un tad varēs kā labdari saziedoto trūkumcietējiem izdalīt. Lielvalstis sūta Maskavai, nesūta Rīgai, nesūta tautai uzticamiem. Dānija sniedz roku Latvijai ne caur Maskavu. Dānija ārstē sāpošo vietu. Paldies jums – gudriem, labiem cilvēkiem. Ar jūsu palīdzību mēs celsimies. Jo ceļas tas, kurš tiek garīgi stiprināts. Mēs šo stiprinājumu īpaši augstu vērtējam brīdī, kad to gaidām un kad tas mums ļoti nepieciešams. Vēlreiz paldies Lauritcena kungam par materiālo un morālo atbalstu, paldies Dānijas valdībai par šo skaisto brīdi, paldies Dānijas tautai, kurai mēs ļoti vēlāmies iet blakus sakoptā pasaulē.
Aprīļa izskaņā Usmas pagasta “Tīrukšos”, uz kādreizējo Talsu un Ventspils apriņķu robežas, piemineklis atklāts 1945.-1956.gada nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem – nacionālajiem partizāniem.
Piemineklis veidots akmenī un konkrētā tā atrašanās vieta – Usmas pagasts – izraudzīta, jo pēc Otrā pasaules kara brīvības cīnītāju vienības visvairāk koncentrējušās tieši toreizējos Ventspils un Talsu apriņķos, pastāstīja Talsu pašvaldības pārstāve Inga Priede.
Apzinot Latvijas brīvības ciņu vietas, Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, kopš 1993. gada ir uzstādījusi vairāk nekā 300 piemiņas zīmes kritušajiem brīvības cīnītājiem.
Svinīgajā notikumā piedalījās arī Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis, Saeimas deputāts Raivis Dzintars, atvaļinātais brigādes ģenerālis Juris Vectirāns, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Stefans, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs Edgars Skreija, Ventspils novada domes priekšsēdētājs Aivars Mucenieks, Zemessardzes un Jaunsardzes pārstāvji, Otrā pasaules kara cīņu biedri un citi interesenti.
Aizsardzības ministrs savā uzrunā atcerējās Otrā pasaules kara notikumus un Latvijas valsts lomu tajā, kad totalitārā režīma situācijā, pretējās frontes pusēs nācās karot brālim pret brāli un tēvam pret dēlu. Nacionālie partizāni bija tie, kas cīnījās pret padomju okupācijas režīma pārspēku, domājot par mūsu nākotni un brīvu valsti. R.Vējonis atgādināja, ka šos cilvēkus nedrīkst aizmirst, un šis piemineklis ir kā apliecinājums mūsu tautas spēkam, mūsu cīņai par valsts neatkarību.
AWikipedia: A is the first letter and vowel in the ISO basic Latin alphabet. It is similar to the Ancient Greek letter alpha, from which it derives. The upper-case version consists of two more or less vertical lines, joined at the top, and crossed in their middle by a horizontal bar. →
Okupācijas muzejā prezentēs Kurta Grīnupa grāmatu “Cauri komunistu ellei”
15.04.2014
Ceturtdien, 17. aprīlī plkst. 16.00 Latvijas Okupācijas muzejā Raiņa bulvārī 7 notiks Kurta Grīnupa grāmatas „Cauri komunistu ellei” otrā izdevuma atvēršana.
„Saglabāt dzīvo spēku nākamajām paaudzēm!” – tā bija Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Kurta Grīnupa devīze. Viņš bija pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes radiosakaru ar Zviedriju veicinātājs nacistu okupācijas gados. Leģendārs viņš kļuva izgatavojot viltotus dokumentus kureliešiem un pēc Otrā pasaules kara nacionālajiem partizāniem Kurzemē. Tas daudzus cilvēkus paglāba no okupācijas režīma represijām. Neskatoties uz ieslodzījuma gadiem Sibīrijā, K.Grīnups palika nesalauzts un jau atjaunotajā Latvijā rūpējās par nacionālo partizānu piemiņas iemūžināšanu.
Pasākumā vēsturnieki – Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas kurators Ritvars Jansons un vēsturnieks Edvīns Šnore atskatīsies tā laika notikumos un diskutēs par spēcīgu Latvijas vēstures varoņu nozīmi mūsdienās. Tiks demonstrēti fragmenti no dokumentālajām filmām ar K. Grīnupa piedalīšanos.
Attēlā: Kurta Grīnupa darinātie viltotie zīmogi, kurus izmantoja dokumentos, lai paglābtu cilvēkus no represijām
Pagājuši jau 65 gadi kopš Kārļa Kraujas vadītā latviešu – lietuviešu nacionālo partizānu grupa izcīnīja savu pēdējo kauju ar čekas karaspēku 1949.gada 17.martā pie Īles bunkura. Nevienlīdzīgā kaujā pret 24 partizāniem, kas tobrīd atradās bunkurā un no kuriem deviņi bija lietuvieši, cīnījās 760 čekas karavīri. Šajā kaujā krita 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.
Godinot kaujā kritušos un izsūtītos partizānus, pirmdien, 17.martā, notika atjaunotā Īles bunkura iesvētīšanas un piemiņas pasākums, kurā piedalījās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis un viņa kolēģis no Lietuvas Juozs Oleks, kā arī Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.
Pasākumā piedalījās arī Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts, Lietuvas Sauszemes spēku komandieris ģenerālmajors Almants Leika, 1.Zemessardzes novada komandieris pulkvedis Jānis Gailis un Zemessardzes 51.kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Andris Kniploks, kā ar Latvijas un Lietuvas Nacionālo partizānu apvienības, Daugavas Vanagu centrālās valdes, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” pārstāvji.
Īles nacionālais partizānu bunkurs ar „Latvijas Valsts meži” gādību tika atjaunots 2013.gada rudenī. Traģisko notikumu atceres pasākumā to iesvētīja bruņoto spēku kapelāns kapteinis Raimonds Krasinskis un mācītājs Valdis Berts.
Ar uzrunu un pēdējās kaujas rekonstrukcijas pieteikumu pasākumu noslēdza biedrības „Latviešu karavīrs” valdes priekšsēdētājs Normunds Jērums.
Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Zebrenes pagasta Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga).
Bunkura durvis apmeklētājiem ir atvērtas katru dienu, var apskatīt arī bunkura iekārtojumu un iejusties tā laika apstākļos. Iekšpusē redzama krāsniņa, galds, šauras lāviņas, uz kurām gulējuši partizāni. Pie bunkura jau 90. gados tika uzstādīts Baltais krusts, piemiņas akmens un granīta stēla.
В Прибалтике отметили годовщину уничтожения организации «Лесные братья».
Попытки оправдания и героизации фашизма не ослабевают в странах Балтии. На литовско-латвийской границе разыграли странную реконструкцию событий 65-ти летней давности. В марте 49-го там была уничтожена крупнейшая группировка националистической организации «Лесные братья». Сотрудники народного комиссариата Внутренних дел обнаружили бункер, в котором находились 30-ть нацистов. Но во время постановочного боя «Лесные братья» были представлены, как герои. Однако, достоверно известно, что во время Великой Отечественной войны «Лесные братья» сотрудничали с фашистской Германией и совершали диверсии против Советской власти в послевоенные годы.
На литовско-латвийской границе разыграли странную реконструкцию событий 65-ти летней давности. Во время постановочного боя «Лесные братья» были представлены как герои.
“Neesmu ātri nokaitināms, taču katram cilvēkam ir tāds brīdis, tāda robeža, kad rīcība pakļaujas emocijām. Un tā situācija izraisīja manī tieši šādu reakciju,” saka rīdzinieks Dainis Rūtenbergs, kurš pirmdien partijas “PCTVL” jeb Latvijas Krievu savienības organizētā piketa “Krimas atbalstam” laikā sabojāja Krievijas karoga kātu.
Tas gan nebijis vīrieša mērķis, viņš vēlējies Krievijas simbolu izraut no rokām un to aizvākt, tomēr karoga kāts izrādījies tik trausls, ka satverot pārlūzis. Uz piketu viņš negājis speciāli – pūli sastapis pa ceļam uz mājām. Redzot ainu, kad bars piketētāju ar Krievijas karogiem rokās nemitīgi izkliedz saukli “Rossija, Rossija!”, nesavaldījies un spontāni ļāvies emocijām. “Man nav jāklausās šādi saukļi un jāpieņem Krievijas karogu un Georga lentīšu vicinātāji! Diemžēl Rīgas dome atbalsta šo cirku un visatļautību Rīgas ielās,” strikts ir Dainis, kurš ir Kremļa ideoloģijas pretinieks un uzskata, ka piketētāji uzvedušies pārmēru bravūrīgi. “Tāda pati bija krievu uzvedība Krimā un, brīvi pieļaudami to arī Latvijā, mēs ļaujam viņiem iedurt dunci sev mugurā,” viņš spriež. Rīdzinieks ir vīlies Latvijas amatpersonu attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā. “No vienas puses, viņi sakās esam pret, taču, no otras – nogaida ārpasaules reakciju un tad tai pieslienas. Daudzos gadījumos es būtu vēlējies daudz krasāku, konkrētāku viedokli un arī rīcību,” Dainis skaidro un uzteic Lietuvas prezidenti.
Valsts policija pret vīrieti sākusi kriminālprocesu par huligānismu, kas saistīts ar mantas tīšu bojāšanu. Policijas pārstāvis Toms Sadovskis norāda, ka tas uzsākts pēc Krimināllikuma 231. panta 2. daļas, kurā par minētajiem pārkāpumiem iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods un policijas kontrole uz laiku līdz trim gadiem.
Dienās pēc piketa gan no saviem draugiem, gan cilvēkiem sociālajos tīklos Dainis saņēmis uzteikumus par drosmi. Viņaprāt, ar savu rīcību iedrošinās cilvēkus nebūt vienaldzīgiem pret šādiem izgājieniem, kā arī nekautrēties izteikt un parādīt savu nostāju. Tomēr daži arī nosodījuši rīdzinieka rīcību, dēvējot to par huligānisku, pat nelīdzsvarotu. Dainis nenožēlojot izdarīto, taču guvis mācību, kā citreiz rīkoties šādā situācijā, lai nepārkāptu likumu.
Dainis bija arī nesen notikušajā piketā pie Izglītības un zinātnes ministrijas par atbalstu izglītībai krievu valodā. Tur viņš aizgājis intereses pēc, lai redzētu sejā tos cilvēkus, kas iestājas par krievu skolām Latvijā, un dzirdētu viņu argumentus: “Neesmu jau krievu valodas nīdējs, taču neatzīstu uzskatu, ka tai ir jānosaka kādas privilēģijas Latvijā.”