Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijas sašutums par Lietuvas nacionālo partizānu komandiera pārapbedīšanu

Grībauskaite: Krievijas sašutums par Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu apliecina viņa nopelnus


Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite,
Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, Foto -LETA/BNS

Krievijas varasiestāžu paustais sašutums par gaidāmo Lietuvas nacionālo partizānu komandiera Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu Viļņas Antakalnes kapsētā tikai apliecina viņa varonīgos nopelnus Lietuvas brīvības labā, piektdien uzsvērusi Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, komentējot Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu šai jautājumā.

Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova ceturtdien paziņoja, ka Lietuva “turpina kursu uz nesenās vēstures pārskatīšanu” un cenšas iztēlot par varoņiem un mocekļiem “bandītisko formējumu dalībniekus, kuru rokas līdz elkoņiem notrieptas ar asinīm”.

Kā izteicās Zaharova, Lietuvas lēmums sestdien valsts bērēs pārapbedīt Ramanauska-Vanaga mirstīgās atliekas esot “īpaši cinisks”, jo viņa kaps Antakalnes kapsētā atradīsies netālu no vietas, kur apglabāti vairāk nekā pieci tūkstoši padomju karavīru, kuri krituši, atbrīvojot Viļņu no vācu okupantiem.

Lietuvas valsts vadītāji un sabiedrība piektdien godināja Ramanauska-Vanaga piemiņu Viļņas universitātes Sv.Jāņa baznīcā, kur novietots šķirsts ar viņa mirstīgajām atliekām, ko arheologi šogad atrada tā dēvētajos Viļņas Bāreņu kapos.

Kā norādījusi Grībauskaite, Ramanausks-Vanags “bija cilvēks, kurš okupantos raisīja lielu naidu, kas nav aprimis līdz šai dienai”.

“Pat mūsdienu Krievijā redzam šā naida uzplaiksnījumus, kas vērsti pret mums, pret brīvu, demokrātisku un neatkarīgu valsti. Tas vēlreiz pierāda, ka pat viens cilvēks valsts vēsturē var būt tik nozīmīgs un tik daudz paveikt,” žurnālistiem sacījusi prezidente. “Tas arī vēlreiz apliecina, ka mēs apglabāsim savu varoni, savu brīvības simbolu.”

Līdzīgu pārliecību izteicis arī premjerministrs Sauļus Skvernelis, kas Ramanauska-Vanaga pārapbedīšanu valsts bērēs vērtējis kā vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu.

“Kaimiņvalsts reakcija liecina, ka tas tiešām bija pareizs lēmums. (..) Domāju, ka tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts,” viņš piebildis.

Lietuvas Seima spīkers Viktors Pranckietis savukārt atzinis, ka Maskavas paziņojumi viņu nepārsteidz.

Vienlaikus viņš uzsvēris, ka no Ramanauska-Vanaga joprojām var mācīties “ideālismu un ticību”. “Tieši no tādu cilvēku ticības varēja atdzimt Lietuvas neatkarība,” piebildis parlamenta priekšsēdētājs.

Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks (1918-1957) partizānu kustībā iesaistījās 1945.gada pavasarī, sākoties otrajai padomju okupācijai. 1948.gadā viņš tika ievēlēts par Dienvidlietuvas partizānu apriņķa komandieri. 1949.gadā Ramanausks-Vanags kopā ar citiem partizānu kustības komandieriem parakstīja Lietuvas brīvības cīņas kustības padomes deklarāciju.

1956.gadā Ramanausks un viņa sieva Kauņā tika apcietināti un gadu vēlāk viņam 39 gadu vecumā tika izpildīts nāvessods. Cietuma mediķu rakstītie dokumenti liecina, ka jau drīz pēc aizturēšanas viņš nežēlīgi spīdzināts.

1998.gadā Ramanauskam-Vanagam pēc nāves piešķirta brigādes ģenerāļa pakāpe, bet gadu vēlāk – pirmās pakāpes Vīša krusta ordenis.

Pērn Lietuvas Seims nolēma pasludināt 2018.gadu par Ramanauska-Vanaga piemiņas gadu, pieminot 100.gadskārtu kopš viņa dzimšanas.

Nacionālo partizānu komandiera atdusas vieta tika meklēta desmitiem gadu, pārbaudot visas iespējamās versijas un katru pieejamo informāciju, līdz beidzot arheologi viņa mirstīgās atliekas atrada tā dēvētajos Viļņas Bāreņu kapos, kur apglabāti bezpajumtnieki, slimnīcās miruši cilvēki bez tuviniekiem un neatpazīti mirušie. Domājams, ka šajos kapos aprakti arī vairāki citi pazīstami nacionālo partizānu kustības dalībnieki.

LA.lv

October 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Saruna ar Arnoldu Klotiņu

Viesturs Sprūde

Tagad jau viegli runāt, bet toreiz VDK tiešām visam sekoja. Saruna ar Arnoldu Klotiņu


Arnolds Klotiņš
Arnolds Klotiņš


Šajās dienās aprit 30 gadi, kopš nodibināts viens no institucionāli nozīmīgākajiem Latvijas valstiskuma atgūšanas procesa dzinējspēkiem – Latvijas Tautas fronte (LTF). LTF kongress sākās 1988. gada 8. oktobrī, bet dienu pirms tam – 7. oktobrī – Mežaparka Lielajā estrādē notika manifestācijas jeb koncertmītiņš “Par tiesisku valsti Latvijā”.

Starp šā pasākuma organizētājiem bija vēlākais LTF valdes loceklis, muzikologs ARNOLDS KLOTIŅŠ. Viņa tēvu Ernestu Klotiņu (1905 – 1995), adventistu mācītāju, padomju režīma represīvie orgāni mēģināja savervēt par ziņotāju, bet, kad tas neizdevās, represēja. Par LTF kustības sākumiem un saskarsmi ar PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) ļaudīm šajā sarunā.

Kad 1988. gadā iesaistījāties LTF veidošanā, bijāt LPSR Komponistu savienības valdes sekretārs. Vai pievienošanās LTF notika gluži automātiski vai arī jūs kāds uzaicināja?

Vispirms, 1988. gada jūnijā, notika Latvijas PSR Radošo savienību plēnums. Es tajā piedalījos, ne Komponistu savienības deleģēts. Pēc kāda seansa vecajā kino “Blāzma” man “aiz pogas” paņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienības pirmais sekretārs Jānis Peters un teica apmēram tā: mums kaut kas jādara, lai atbalstītu Mihailu Gorbačovu un “pārbūves” garu, jo staļinisti gatavojot revanšu. Tad sarīkoja Radošo savienību plēnumu.

Jānis Peters jau nekādus norādījumus tur nedeva. Viņš dažas reizes pie sevis sasauca kādus desmit, piecpadsmit dažādu jomu ļaudis – tur bija arī vides speciālisti, ekonomisti, demogrāfi. Kad nodibināja LTF organizācijas grupu, sniedzām visādas rezolūcijas, gatavojām LTF dokumentus. Sanācām agrākajā Andreja Upīša kabinetā, Benjamiņu mājā (toreiz LPSR Rakstnieku savienības mājvieta) vai pie Džemmas Skulmes Mākslinieku savienībā.

Kad sāka gatavot 7. oktobra manifestāciju Mežaparkā, viens no organizatoriem, agrākais nacionālkomunists un Latvijas kompartijas Centrālkomitejas 2. sekretārs Vilis Krūmiņš man teica: “Tu esi Konservatoriju beidzis, tev jāsastāda krājums ar dziesmām, ko visi kopā dziedāsim.” Krūmiņš bija liels dziesmu mīļotājs.

Bet ko es, padomju Konservatoriju beidzis, tolaik zināju no latviešu patriotiskajām dziesmām? Par laimi, mājās bija šādi tādi veci izdevumi ar tēva aresta un kratīšanu dēļ izplēstām Latvijas valsts himnas lapām. Labi, ka iesaistījās arī dramaturgs Pēteris Pētersons.

Viņš bija dažus gadus vecāks un atcerējās daudz vairāk nekā es.

Tā mēs, Rakstnieku savienības gaiteņos prātodami, to dziesmu krājumu kopīgai dziedāšanai sastādījām. To nodrukāja Preses nama tipogrāfijā – ļoti vienkāršu, 100 tūkstošos eksemplāru.

Tur bija “Svēts mantojums”, “Nevis slinkojot un pūstot”, “Latvieti, mosties!”, “Manai dzimtenei” un tā tālāk – tāds zināms “kokteilis”, kas tomēr piestāvēja attiecīgajam momentam. Nebrīnieties, ka tur ir arī 1905. gada revolūcijas dziesmas, jo 1905. gads jau arī nebija ar pliku roku ņemams.

Par izdevumu atbildīgais Jānis Danoss vēlāk stāstīja, ka tad, kad grāmatiņu ķīpas vestas no Preses nama ārā, apsardze prasījusi, kas tajās ir. Viņš atbildējis: “Programmiņa bēru ceremonijai”…

Nu, bet, kad nodibināja LTF, tad jau gāja dažādi. Kontaktpersona starp mums un kompartijas Centrālkomiteju lielākoties bija Jānis Škapars. Viņš tomēr bija agrākais kompartijas instruktors.

Protams, kontaktpersona bija arī LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Viņa situācija bija ļoti divdomīga, jo Alfrēds Rubiks ar saviem piekritējiem kompartijas sēdēs lēca gaisā ikreiz, kad LTF bija izsludinājusi kādu jaunu rezolūciju. Arī Gorbunovs mēdza pakritizēt LTF valdi. Taču bija gadījumi, kad viņš mums nākamajā dienā zvanīja un atvainojās. Situācija bija ļoti nedroša.

Nav noslēpums, ka LTF un “frontes” citās republikās sākotnēji tika organizētas “no augšas”, lai atbalstītu Gorbačova pārbūvi. Maskavā tikai nevarēja iedomāties, ka tik ātri zaudēs kontroli. Kuri par LTF Latvijā ierunājās pirmie?

Akcepts LTF veidošanai Maskavā bija, tikai nezinu, cik stiprs. Pirmais tūlīt pēc Radošo savienību plēnuma izveidot LTF esot rosinājis Viktors Avotiņš. Jānis Peters arī, kaut pēc plēnuma viņš it kā pagāja malā.

Ļoti svarīgs procesā bija TV raidījums “Labvakar!”. Tolaik Radio un televīzijas komitejas priekšsēdis bija Jānis Leja. Viņš bija devis nerakstītu akceptu dažādām “Labvakar!” aktivitātēm. Un, pēc manām domām, šie raidījumi bija ļoti svarīgi, jo iedrošināja cilvēkus nākt un pievienoties LTF veidošanai. Benjamiņu nama kāpnes uz LTF koordinācijas centra 3. stāvu čīkstēja nepārtraukti.

Sava loma organizēšanās procesā bija dedzīgajam Valdim Šteinam, apdomīgajam Ilmāram Bišeram un citiem, bet LTF dibināšanas sagatavošanu lietpratīgi vadīja Jānis Škapars. Es gan vairs neatceros, kas mani uzaicināja piedalīties LTF organizēšanas grupā.

Daudziem aizmirsies, ka ticība neatkarības atjaunošanai toreiz nāca pakāpeniski.

Ja paskatīsities pirmo LTF programmu, tur būs ekonomiska patstāvība, arī sava nauda, valodas jautājums, demogrāfija, bet viss it kā Gorbačova politikas atbalstam. Pirmajā programmā neatkarību iekļaut nemaz nevarēja. Nu, tagad jau viegli runāt, bet toreiz VDK tiešām visam sekoja.

Dzirdēti apgalvojumi, ka LTF vispār esot bijusi “kompartijas un VDK” organizēta, ka tur komunisti vien bijuši…

Komunisti? Jā, viņi tur bija, bet ir vēsturnieki, kas aizrāda, ka ne katra kolaborācija ir tikai kolaborācija. Ir arī tāda kolaborācija, kas faktiski ir pretošanās. Turklāt cilvēks var mainīties. LKP CK sekretārs Ivars Ķezbers iestājās LTF kā privātpersona. Nav dzirdēts, ka viņš būtu tur kaut kā kaitējis. Diemžēl viņš agri nomira un mēs tur vairs neko neuzzināsim.

Ka centrālkomiteja būtu mums ko diktējusi? Absolūti izslēgts! Jā, saziņa ar kompartiju bija, jo bez tās kādu laiku jau nekas nevarēja notikt. Kaut kādi plāni, kā kontrolēt LTF, laikam pastāvēja.

Piemēram, kad sākās pieteikšanās, no Rīgas ostas, kur tolaik strādāja gandrīz tikai krievvalodīgie, atnāca viens cilvēks ar kādiem 200 – 300 parakstiem – šie cilvēki esot jāuzņem LTF! Ojārs Rubenis man stāstīja, ka tas, kurš sarakstu gribējis iesniegt, vēlāk stāstījis, ka viņam tas bijis jādara ar pavēli, citādi atlaidīšot no darba. Nu, tādi bija jāatšuj!

Lūzums iestājās 1989. gada 31. maijā, kad LTF valde aicināja LTF grupām apspriest cīņu par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. Pirms tam, 1989. gada maija vidū, mēs, grupa tautfrontiešu, bijām latviešu kultūras centrā Abrenes muižā Francijā. Tā bija pirmā LTF tikšanās ar trimdas organizācijām.

Tur bija arī Eduards Berklavs no LNNK. Mums kā lielākais teorētiķis līdzi bija sociologs Pēteris Laķis. Viņš tad bija LTF valdes priekšsēdētājs, un viņam bija jāiztur liels trimdas organizāciju spiediens: “Kāpēc neprasāt neatkarību uzreiz? Kāpēc laipojat?” Atpakaļ braucām ar vilcienu caur Parīzi un Varšavu. Varšavā naktī uz perona bija jāgaida nākamais vilciens, kas brauca uz Ļeņingradu caur Daugavpili.

Tad ķīmiķis Jānis Freimanis vēl naktī vilcienā mēģināja uzmest ko līdzīgu rezolūcijai.

Škapars gan apstrīd, ka Freimanis būtu pirmais sagatavojis uzmetumu 31. maija rezolūcijai, bet zinu, ka vilcienā viņš ko tādu rakstīja. Un Rīgu mēs toreiz sasniedzām faktiski jau kā Latvijas neatkarības idejas aizstāvji.

Laķis bija pirmais, no kura dzirdēju, ka LTF ir jāpieprasa pilna Latvijas neatkarība, “citādi mēs nekur tālu netiksim”. Tas notika vēl pirms Abrenes, ja nemaldos, aprīlī, LTF valdes izbraukuma sēdē Limbažu rajonā. Tur mums bija draudzīgs kolhoza priekšsēdētājs Jānis Lucāns, vēlāk viņš Augstākajā padomē balsoja par Latvijas neatkarību, kļuva par Saeimas deputātu.

Protams, visi par neatkarības ideju nemaz nebija tik drosmīgi noskaņoti. Piemēram, 1989. gada jūnijā Stokholmā, kur vienā sarīkojumā uzstājos ar referātu kā muzikologs, mani gaitenī viens pazīstams kriminālromānu rakstnieks paņēma aiz svārku stērbelēm: “Jūs esat traki! Jūs pazudināsiet visu mūsu lietu ar to neatkarību!”

Vai čekas ziņotāju vārdi – “čekas maisi” – būtu jāpublisko?

Atvērt vajag, bet tikai ar izpēti. Jānis Stradiņš ir skaidri un gaiši pateicis, ka tad, kad braucis uz ārzemēm, viņam prasīts rakstīt atskaites. Un viņš kā zinātnieks kaut ko arī rakstījis. Ja tādēļ tur ir viņa vārds, tad, domāju, tas nav vienlīdzīgi vērtējams ar daudziem citiem vārdiem tajos “maisos”. Tāpēc jau vajadzīga dokumentu izpēte.

Kad strādāju LZA Valodas un literatūras institūtā, man reiz pateica: “Jums jānoiet uz 1. daļu.” Nemaz nezināju, kas tā par daļu! Man pateica istabas numuru. Tur sēž viens no čekas. Jautā, ko mūziķi runājot un ko Uldis Stabulnieks stāstījis par braucienu uz Zviedriju.

Es neko no tā, kas viņus interesēja, protams, neteicu, bet, ja viņš tāpēc mani ielika kaut kādā sarakstā vai uzrakstīja, ka bijis ar mani kontaktā, tad arī mans vārds var izrādīties iekšā… Bet mana vārda tur acīmredzot nav, jo balotējos taču vēlēšanām Rīgas domē un pirms tam kandidātus pārbauda.

Tolaik, 80. gadu beigās, tautfrontiešu grupas diezgan bieži sāka braukt uz ārzemēm. Bija sajūta, ka kāds jūs novēro?

Nē. Kad biju Komponistu savienības valdes sekretārs, vēl pirms Radošo savienību plēnuma, varbūt 1988. gada sākumā, tad gan vienreiz zvanīja sekretāre un sacīja, ka mani meklē no VDK.

Priekšā bija tāds jauns cilvēks. Tā un tā – ziniet, jūs diezgan daudz sarakstāties ar ārzemēm, bet mēs nekādi nevaram uzzināt, kad viņiem tur sāksies un kur notiks ārzemju latviešu jauniešu kongress… Es tiešām daudz sarakstījos ar mūziķiem ārzemēs, jo interesējos par mūzikas vēsturi.

Saskarsmē ar VDK man bija maza, tomēr pieredze. Tēvu arestēja 1949. gadā, un arī man vairākas reizes bija jāiet uz “stūra māju”. Zināju, ka bez prokurora sankcijas viņi neko nevar pieprasīt. Pateicu, ka nesniegšu ziņas, nezinot, kā tās tiks izmantotas. Nu, ja jūs pārdomājat, viņš teica, tad kādreiz piezvaniet. Bet tā tas palika un vairāk man ar viņiem darīšanu nebija.

Jūsu tēvam viss bija daudz nopietnāk?

Viņu notiesāja uz desmit gadiem. Viņš bija garīdznieks, bet garīdzniekiem jau cilvēki mēdz uzticēt visādas lietas, tādēļ viņu gribēja padarīt par ziņotāju. Viņš atteicās, un viņam atrada ko “piesiet”.

Un tas apzīmogoja arī jūsu mūžu?

Tā tas bija. Par laimi, mani neaicināja stāties ne komjaunatnē, ne kompartijā. Domāju, tāpēc. Man vienīgās nepatikšanas bija, beidzot Konservatoriju, kad vajadzēja aizstāvēt diplomdarbu par Alfrēda Kalniņa klavierdarbiem. Vienkāršs temats, katedrā apstiprināts.

Pēc aizstāvēšanas sēžu vestibilā, gaidu rezultātus. Paiet stunda, divas. No kabineta neviens ārā nenāk. Beigās iznāk komponists Jānis Ivanovs galīgi sarkans un saka: “Nu, Klotiņ, tu esi izgāzts, bet priekš lielām būvēm tas ir sīkums!”

Otrajā dienā mani izsauca pie Konservatorijas kompartijas sekretāres, tāda Gintere bija – īsts plintnieces tips, no Krievijas latvietēm. “Ziniet, kas jums jādara,” viņa saka, “jums jāpārliecina tēvs, lai viņš atmet reliģiju, un jāstājas partijā.”

Nekas no tā neiznāca. Divus gadus vēlāk es Konservatoriju beidzu neklātienē ar to pašu diplomdarbu. Tēvs nomira, gandrīz sasniedzis 90 gadus. Viņš bija sirds cilvēks un no ticības neatstājās.

Atmodas laikā liela nozīme bija mūzikai un dziesmai. Kāpēc?

Dziesmām pārvērtību laikos vienmēr ir liela nozīme. Tādos brīžos cilvēkiem patīk dziedāt par dumpīgām tēmām. Dziesma pastarpināti izsaka emocijas, bet emocijām ir tendence pārsviesties tālāk. Pat padomju laikā pieprasīja vokālo mūziku. Kāpēc tad tai bija priekšroka? Tāpēc, ka tur ir vārdi. Instrumentālā mūzikā jau neko nevar parādīt.

Daudzi cilvēki dziedāja koros un piedalījās dziesmu svētkos. No vienas puses, protams, tur bija lozungi un kompartijas vadoņu portreti un arī par Staļinu bija jāpadzied. Bet no otras, ja cilvēks gāja uz kori, tad tur viņam mēģinājumos bija latviska vide, tur nebija mūžīgās politiskās strostēšanas, tur varēja dziedāt Jāzepa Vītola “Gaismas pili” un Emīlu Dārziņu.

“Lauztās priedes” 1948. gadā trimdas latviešu kori pirmoreiz dziedāja Bavārijas apgabala dziesmu dienā, bet 1950. gada dziesmu svētkos tās dziedāja šeit, Rīgā. Manuprāt, tie cilvēki dziedot domāja apmēram vienu un to pašu. Pulcēšanās koros bija vienīgā iespēja tajos ap­stākļos oficiāli apliecināt savus nacionālos centienus un vienotību.

Vēl bija tāda lieta kā folkloras kustība, kas visvairāk sākās ap 1981. gadu.

Zinātņu akadēmija ik gadu rīkoja folkloras ekspedīcijas, un tās krātuve bija faktiski vienīgā vieta, kur folklora eksistēja autentiskā veidā. Tā, dekoratīvi saskaistinātā, jau notika zem lozungiem; folkloras būtība tur bija noplicināta.

Režīms gribēja arī folkloru pataisīt par apliecinājumu “jaukai dzīvei”. Komisiju protokolos teikts, ka dejotājiem jālec “augstāk un enerģiskāk”. Tāpēc jau radās kustība, kas ņēma folkloru no avotiem, neapdarinātu. “Skandinieki” ļoti ātri kļuva par vadošo ansambli.

Latvijas PSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs viņus visādi “šimpēja” un vajāja – neļāva braukt uz ārzemēm un tā. Tas iepriekš pieminētais čekas cilvēks, kurš mani izsauca 1988. gadā, tajā pašā reizē man teica: “Ja jūs mums pastāstīsiet, tad “Skandinieki” varēs braukt uz ārzemēm…” Viņš taču zināja, ka es ar “Skandiniekiem” draudzējos un viņus atbalstu!

Un atcerēsimies, ka 1988. gada jūnijā/jūlijā Latvijā notika starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Atklāšanas ceremonijā baltiešu delegācijas taču bija slepeni ienesušas savus nacionālos karogus! “Skandinieki” Rubikam pāri pār galvu vicināja Latvijas karogu! Beigās Rubiks aizgāja prom.

LA.lv

October 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Deputāti pieņem likumu: VDK dokumentus publiskos internetā šogad

Deputāti pieņem likumu: VDK dokumentus publiskos internetā šogad

 VDK čekas pagrabi “Stūra mājā”. Arhīva foto.
VDK čekas pagrabi “Stūra mājā”. Arhīva foto.

Saeima 4.oktobrī galīgajā lasījumā pieņēma likumu par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu internetā šogad.

Par likuma izsludināšanu vēl jālemj Valsts prezidentam Raimondam Vējonim.

Pieņemtais likums nosaka publiskot aģentūras alfabētisko un statistisko kartotēku, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, kā arī VDK darbinieku telefongrāmatas, kuras satur informāciju par VDK štata darbiniekiem, un arhīvā pieejamos “Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas” (LKP CK) aprakstus.

Noteikts, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) līdz 3.decembrim nodod šos dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNC) publicēšanai tā mājaslapā līdz 31.decembrim.

Paredzēts, ka no 2019.gada 1.maija būs publiski pieejami arī vēl citi VDK dokumenti. Publicēšana notiks pēc to digitalizēšanas.

Noteikts, ka jāpublicē VDK aģentūras personas lietu un darba lietu reģistrācijas žurnāli, no aģentūras aparāta izslēgto valsts drošības orgānu aģentu un rezidentu darba un arhīva lietas un nenotikušo vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāls.

Paredzēts publicēt arī VDK operatīvās lietas, operatīvo lietu materiālus un citus VDK dokumentus, VDK un tās priekšteču (Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta, Valsts drošības ministrijas un Iekšlietu ministrijas) saraksti ar LKP CK un LPSR Ministru padomi.

Likumā ierakstīts, ka jāpublicē LKP CK nomenklatūrā ietilpstošo VDK un tās priekšteču darbinieku personas lietas un personas dokumentus, tās nomenklatūrā ietilpstošo ar VDK saistīto PSRS KP, LKP, PSRS, LPSR valsts un padomju institūciju amatpersonu personas lietas, kā arī Komjautnes CK amatpersonu personas lietas un LPSR VDK un tās priekšteču iznīcinātāju bataljonu darbību atspoguļojošos nozīmīgākos dokumentus.

Noteikts, ka jāpublisko arī Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības dokumentus un ar šīm organizācijām saistītās lietas.

No likuma izslēgta norma par to, ka VDK dokumenti pēc to zinātniskās izpētes ir publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Jautājums par tā dēvēto “čekas maisu” publiskošanu ir aktuāls vairākus gadus. Saskaņā ar 2014.gadā pieņemtajiem likuma grozījumiem tika izveidota zinātnieku komisija ar uzdevumu veikt VDK dokumentu izpēti. Saskaņā ar līdz šim spēkā esošo likuma redakciju, kas šodien no likuma tika izslēgta, pēc zinātniskās izpētes dokumenti būtu publiski pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Zinātniskā izpēte bija jāveic līdz 2018.gada 31.maijam. Tomēr pēc šī termiņa tika norādīts, ka zinātniskā komisija nav iesniegusi pilnu ziņojumu par paveikto. Daļa politiķu pauda neizpratni par VDK zinātniskās izpētes komisijas rīcību, prasot pagarināt komisijas darba termiņu un aicināja pēc iespējas ātrāk iesniegt gala ziņojumu.

Arī divi zinātniskās izpētes komisijas locekļi pauda neizpratni par komisijas darba rezultātiem un pieļāva, ka pētnieki “padarīti par bandiniekiem” politiskās spēlēs. Abi atzina, ka skaidru gala ziņojumu un rekomendācijas, ko darīt ar VDK dokumentiem, sabiedrība tā arī nav sagaidījusi, jo, iespējams, komisija Kārļa Kangera vadībā ievērojot subordināciju, ka tai jāatskaitās tikai Latvijas Universitātes (LU) priekšā, LU tālāk jāatskaitās Izglītības un zinātnes ministrijai, un tai tālāk Ministru kabinetam, kas šo ziņojumu virzīs tālāk.

Kangeris 8.jūnijā informēja aģentūru LETA, ka LU iesniedzis galaziņojumu jeb darbības pārskatu par VDK dokumentu publiskošanu.

Viņš norādīja, ka 145 lappušu biezajā gala redakcijā kopā ar pielikumiem apkopots viss sākotnēji no VDK izpētes komisijas pieprasītais.

Reaģējot arī uz neskaidrību ar komisijas darba rezultātu, vairāki koalīcijas politiķi Saeimā iesniedza savus grozījumus par VDK dokumentu publicēšanu. Likuma izmaiņu rosinātāji skaidroja, ka izmaiņas nepieciešamas, lai veicinātu Latvijas okupācijas perioda seku pārvarēšanu. Tāpat tās ir saskaņā ar Satversmes ievadā pausto, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Savukārt šī priekšlikuma oponenti, iniciatīvas grupa, kuras sastāvā ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas, garīgo konfesiju pārstāvji un bijušie iekšlietu struktūru darbinieki norādīja, ka VDK atstāto dokumentu krājumam ir tendenciozas atlases un selektīvi izvēlēta kārtojuma raksturs, tāpēc, lai izvairītos no “tendenciozi izraudzītas Latvijas pilsoņu grupas demonizācijas”, to saturs būtu jāatstāj drošības dienestu un zinātnieku izpētei.

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizīts iepriekš deputātiem uzsvēris, ka SAB iebilst VDK dokumentu publiskošanai internetā. “Jā, mēs visu laiku esam ieturējuši šādu pozīciju. Jāapzinās, ko nozīmē tīmeklis, internets, kā iespējams mainīt un dzēst publiskotu informāciju [..],” teica Maizītis.

“Mēs zinām, kas ir kiberuzbrukumi, kā iespējams manipulēt ar datiem, kas parādās publiski. To var izmantot arī mums nedraudzīgas valstis,” skaidroja Maizītis, piebilstot, ka ir visdažādākie veidi, kā to varētu izmantot – gan šantāža, gan vervēšana, izlūkošana, pretizlūkošana.

Maizīša ieskatā, dokumentu publiskošana internetā varētu graut uzticību drošības iestādēm, jo drošības iestādes, arī SAB, strādā ar slepeniem palīgiem.

Viņš norādīja, ka SAB iestājas par principu, kas tika iekļauts likumprojekta pirmajam lasījumam, ka kartotēka tiek digitalizēta, nodota Valsts arhīvam un pēc tam ar to iespējams iepazīties Valsts kārtībā atbilstošā likumā noteiktajā kārtībā.

Valsts prezidents, kuram būs jālemj par šī likuma izsludināšanu, aģentūrai LETA iepriekš norādīja, ka atbalsta VDK dokumentu publiskošanu jeb čekas maisu atvēršanu, un Saeima lēmumu par čekas maisu atvēršanu jau ir pieņēmusi iepriekš – 2014.gadā. “Šobrīd būtisks ir jautājums par veidu, kādā tas tiks darīts. Svarīgi, lai sabiedrībai sniegtā informācija un veids, kādā tā tiek publiskota, ir korekta un kalpo sabiedrības kopējām interesēm,” norādīja Vējonis.

LA.lv


 

 

October 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

«Terora ceļā…» — Komunistiskā genocīda simtgade

«Terora ceļā…» — Komunistiskā genocīda simtgade

Īsfilma, kas stāsta par komunistiskā režīma genocīda noziegumiem, pastrādātiem pret krievu tautu, kā arī pret citām Krievijas tautām.

Šo īsfilmu Krievu pilsoniskās sabiedrības veicināšanas un krievu emigrantu atbalsta asociācija (AREM) sagatavoja 2018.gada 5.septembrim, Sarkanā terora dekrēta simtgadei.

Filmai ir subtitri latviešu valodā.

Filmas vietne: https://arem.lv/lv/terora-cela/

 

October 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lietuvas nacionālo partizānu komandieri pārapbedīs valsts līmeņa bērēs

Viss raksts: https://www.la.lv/lietuvas-nacionalo-partizanu-komandieri-parapbedis-valsts-limena-beres

Lietuvas nacionālo partizānu komandieri pārapbedīs valsts līmeņa bērēs


Ādolfs Ramanausks
Ādolfs Ramanausks
Foto no Lietuvas Aizsardzības ministrijas mājaslapas

Viļņas Universitātes Sv. Jāņa baznīcā piektdien visu dienu un sestdien līdz plkst. 12 notiks tautas atvadīšanās no leģendārā lietuviešu nacionālo partizānu komandiera Ādolfa Ramanauska “Vanaga” (1918 – 1957) pīšļiem, kurus sestdien, 6. oktobrī, ar militāru godu valsts bērēs pārapbedīs Lietuvas galvaspilsētas Antakalna kapsētā.
“Lietuvieši valstiskā līmenī pauž lepnumu par savu pretošanos padomju okupācijai,” šo notikumu komentē LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks, nacionālo partizānu vēstures speciālists Zigmārs Turčinskis.

Ādolfs Ramanausks, pēdējais Lietuvas nacionālo partizānu kustības komandieris ar segvārdu “Vanags”, pirmskara neatkarīgās Lietuvas valstī bija skolotājs, kurš īsi pirms padomju okupācijas ieguva Lietuvas armijas rezerves leitnanta pakāpi.

Izvirzās vadībā

Pieslējies bruņotās pretošanās kustībai 1945. gada sākumā, Ramanausks – Vanags vispirms bija partizānu vienības komandieris, bet dažu gadu laikā kļuva par vienu no visas pretošanās kustības līderiem.

Viņa organizatora spēju, drosmes un arī inteliģences dēļ (Ramanausks pastāvīgi darbojās kā publicists nelegālajos izdevumos) “Vanagu” 1949. gada februārī apstiprināja par visas Lietuvas Brīvības cīnītāju savienības (LLKS) padomes prezidija priekšsēdētāja, tas ir visas Lietuvas nacionālo partizānu apvienoto spēku komandiera Jona Žemaiča vietnieku.

1951. gadā viņš stājās Žemaiča vietā. 1952. gadā, redzot, ka atklāta bruņota cīņa prasa pārāk lielus upurus un pretestības vēriens mazinās, “Vanags” pieņēma lēmumu pāriet uz pasīvo pretošanos un uzsāka dzīvi, izmantojot viltotus dokumentus un identitāti. Četrus gadus čekisti viņu intensīvi meklēja.

Nodots un spīdzināts

Tikai 1956. gadā radās nodevējs, kas izdeva “Vanagu”. Ramanausku arestēja, zvēriski spīdzināja, sakropļoja, līdz 1957. gadā piesprieda nāvessodu nošaujot, ko izpildīja tā paša gada 29. novembrī. Tautas atmiņā viņš jau bija ieguvis nacionālo varoņa statusu.

Pēc 1990. gada tas dažādos veidos tika apstiprināts oficiāli. Viņam pēc nāves piešķīra brigādes ģenerāļa pakāpi un apbalvoja ar Vīta Krusta ordeni. Tajā pat laikā “Vanaga” kapa vieta ilgu laiku palika nezināma.

Tikai pagājušajā gadā parādījās pavediens, ka čekisti varētu būt viņu aprakuši Viļņas Bāreņu kapos, kas ir Antakalna kapsētas daļa. Padomju okupācijas laikā tur parasti apglabāja ar nāvi sodītos, cilvēkus bez piederīgajiem un neidentificētos.

Šī gada sākumā veiktajā ekshumācijā tika atrasts galvaskauss un skeleta daļas, kuru DNS un antropoloģiskā analīze apstiprināja, ka atrastais tiešām ir lietuviešu pretošanās kustības simbols – komandieris “Vanags”.

Sestdien zārku ar nacionālā partizāna pīšļiem nogādās Viļņas katedrālē, kur notiks bēru dievkalpojums. Pēc tam procesija ar valsts amatpersonu līdzdalību dosies uz Antakalna kapsētas sektoru, kur parasti apbedī valsts mēroga personības.

Lietuvieši prot godāt

Vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) norāda, ka šis gads Lietuvā pasludināts par Ādolfa Ramanauska “Vanaga” gadu.

“Lietuvas nacionālo partizānu kustības atcere atjaunotajā Lietuvā arī visos iepriekšējos gados bijusi goda vietā. Lietuvieši vairāk nekā 10 gadu ilgo partizānu karu pret okupācijas režīmu uztver kā Lietuvas armijas cīņu okupācijas apstākļos. Lietuviešu partizāni cīnījās lielākās militārās vienībās, kas atgādināja armiju, nekā Latvijā, kur lielās partizānu apvienības darbojās tikai 1945.-1946.gadā. Tas daļēji izskaidro lietuviešu lielo cieņu pret nacionālajiem partizāniem,” skaidro Jansons.

Savukārt vēsturnieks Zigmārs Turčinskis uzsver, ka lietuvieši ar šādiem pasākumiem veido “savu pozitīvo mītu par pagātni”, par ilgstošo cīņu pret padomju okupāciju: “Viņi saka – mēs bijām cīnītāju tauta, kura pretojās un cīnījās. Bija okupācija, bija represijas, ciešanas un zaudējumi, bija kolaborācija un nodevība. Bet mēs pretojāmies un ar to lepojamies. Un šis lepnums tiek pausts valstiskā līmenī. Līdz ar to tas aiziet tālāk kā nacionālais mīts. Mēs esam tādi, kādus mēs sevi uztveram un pasniedzam gan pasaulei, gan mūsu jaunatnei. Un lietuvieši prot pasniegt sevi un savu vēsturi.”

Ritvars Jansons atgādina, ka Latvijā nacionālo partizānu Brāļu kapu sektori ir arī Kuldīgas un Aknīstes kapos: “Tie gaida brīdi, kad Latvijā būs pārvarētās okupācijas sekas – bailes godināt nacionālo partizānu kustību visaugstākajā valstiskā līmenī.”

LA.lv

October 3, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Nevēlas vērtēt reabilitācijas lietas

Viss raksts: https://www.la.lv/psrs-soditi-latvijas-aizmirsti-nevelas-vertet-reabilitacijas-lietas

PSRS sodīti, Latvijas aizmirsti. Nevēlas vērtēt reabilitācijas lietas

Ģirts Zvirbulis

Vēlēšanu priekšvakarā Saeima attapusies, ka pat 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas virkne padomju režīma represēto un nogalināto cilvēku joprojām nav reabilitēti.

Pieņemt nepieciešamos likuma grozījumus gan šis sasaukums vairs nepagūs, tādēļ risinājums būs jāmeklē jaunajam parlamentam.

“Pašreizējais likums “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” pieņemts 1990. gada 3. augustā, kad mūsu teritorijā vēl atradās padomju armijas daļas un darbojās VDK struktūrvienības. Tādēļ likumā nebija iespējams iekļaut virkni personu, kuras normālā demokrātiskā režīmā būtu pelnījušas reabilitāciju,” skaidroja deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA). Tādēļ viņš kopā ar kolēģiem no citām frakcijām piedāvā grozīt šo likumu, paplašinot to personu loku, kuriem pienāktos reabilitācija.

Saskaņā ar grozījumiem reabilitācija pienāktos dažādu okupācijas armijas militāro veidojumu tribunālos notiesātajām personām, kā arī Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas pilsoņiem, kas tika represēti Latvijas teritorijā vai par Latvijā nodarītiem pārkāpumiem un šo personu pēcnācējiem. Tāpat reabilitētas tiktu personas, kas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tika atkārtoti sodītas par kara noziegumiem, kuros tās nemaz nevarēja būt vainīgas, kā arī cilvēki, kuri sodīti par “noziegumiem”, kas pēc okupācijas fakta atzīšanas nemaz nav noziegumi (piemēram, par padomju dzimtenes nodevību).

Pēc likumprojekta autoru aplēsēm, šie grozījumi ļaus reabilitēt aptuveni 2200 cilvēku. Dzīvo vidū gan šobrīd varētu būt atlikuši vien daži desmiti, jo liela daļa sodīta ar nāvessodu, citi miruši dabīgā ceļā, tā arī nesagaidot reabilitāciju.

“Šis skaitlis, protams, nav liels, bet vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas nolūkā ikviena nelikumīgi represēta persona ir jāattaisno,” pēc iepazīšanās ar likumprojektu atzina Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA).

Saeimas juristi un tiesību eksperti gan brīdināja par vairākiem trūkumiem Kiršteina piedāvātajos grozījumos. Piemēram, pārmērīgi aizraujoties ar reabilitāciju, varētu tikt attaisnoti arī parasti bandīti un kriminālnoziedznieki. Tāpat arī nav skaidrs, kura institūcija nodarbotos ar reabilitācijas prasību izvērtējumu.

Agrāk to darīja Ģenerālprokuratūra, kur pat šādām lietām bija īpašs prokurora amats, bet šobrīd prokuratūra nevēloties atgriezties pie šā pienākuma. Uz komisijas sēdi aicinātais Ģenerālprokuratūras pārstāvis deputātiem par sašutumu tā arī nebija ieradies.

Otrs variants būtu, ka reabilitācijas prasības izvērtē Augstākā tiesa, bet arī tā nav sajūsmināta par šādu papildu uzdevumu. Kritiķi arī aizrāda, ka likumprojektā nav aprēķināta ietekme uz budžetu, jo līdzekļi šim mērķim būs nepieciešami – gan ekspertu algošanai, gan vēlāk iespējamai pabalstu izmaksai.

Reabilitācijas apliecības saņemšana pati par sevi tās saņēmējiem nekādu labumu nesniedz, bet ļauj pretendēt uz politiski represētās personas statusu ar visiem tām pieejamajiem pabalstiem un atvieglojumiem.

Neskatoties uz ekspertu iebildumiem, Saeimas Cilvēktiesību komisija nolēma likumu virzīt uz skatīšanu pirmajā lasījumā. Vienlaikus gan deputāti vienojās, ka šeit būs nepieciešams veidot darba grupu, kura izvērtētu likumprojekta strīdīgos aspektus. Līdz ar to skaidrs, ka pašreizējā sasaukuma laikā reabilitācijas likums netiks grozīts.

LA.lv

 

October 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vējonis vēl nav izlēmis, vai izsludinās likumu par VDK dokumentu publiskošanu

Valsts prezidents Raimonds Vējonis par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanas likuma izsludināšanu vai neizsludināšanu lems pēc tam, kad gala lēmumu par likumprojektu būs pieņēmusi Saeima un būs pieejams tā teksts, aģentūrai LETA norādīja Valsts prezidenta kancelejā.

 

Kancelejā skaidroja, ka Valsts prezidents atbalsta VDK dokumentu publiskošanu jeb čekas maisu atvēršanu, un Saeima lēmumu par čekas maisu atvēršanu jau ir pieņēmusi iepriekš – 2014. gadā.

“Šobrīd būtisks ir jautājums par veidu, kādā tas tiks darīts. Svarīgi, lai sabiedrībai sniegtā informācija un veids, kādā tā tiek publiskota, ir korekta un kalpo sabiedrības kopējām interesēm,” norādīja Vējonis.

Jau vēstīts, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija izskatīšanai galīgajā lasījumā atbalstījusi likumprojektu par VDK dokumentu publiskošanu internetā šogad.

Paredzēts publiskot aģentūras kartotēkas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, kā arī VDK darbinieku telefongrāmatas, kuras satur informāciju par VDK štata darbiniekiem. Plānots noteikt, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) līdz 3.decembrim nodod dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNC) publicēšanai tā mājaslapā līdz 31. decembrim.

No 2019. gada 1. maija paredzēts publicēt arī vēl citus VDK dokumentus.

Saeima par likumprojektu galīgajā lasījumā varētu lemt ceturtdien.

Jautājums par tā dēvēto “čekas maisu” publiskošanu ir aktuāls vairākus gadus un par šo soli ir izskanējuši pretēji viedokļi.

 

October 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas maisi – spilvens varas komfortam

Čekas maisi – spilvens varas komfortam
Viss raksts: https://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/259068-cekas-maisi-spilvens-varas-komfortam.htm

©F64


Juris Putriņš atrakstīja man vēstulīti: «Sveiks, Viktor! Nupat notiekošais man kārtējo reizi atgādināja par tā saucamo nevēlamo personāliju sarakstu. Atceros, ka pirms Agenda21 likvidācijas runāju ar vairākiem Rīgas domes komiteju vadītājiem. Veseli divi no viņiem man lika saprast, ka esmu iekļauts nevēlamo personāliju sarakstā.

Tāpat bija ar Arvīdu Ulmi – par to man jautrā prātā pirms gadiem 15 izstāstīja viens no tā laika prokuroriem. Bet pats neticamākais, ka tas turpinās arī tagad. Un te šonedēļ mani īpaši pārsteidza nacionāļi, kas vienbalsīgi nobalsoja pret Arvīdu. Manuprāt, tas vienkārši ir gļēvums, un godīgi: man kauns par nacionāļiem – viņi apkauno ne tikai sevi. Ko teiksi, Viktor?»

Laiks ar patiesību un atklātību nogriezt nabas saiti ar veco režīmu

Ko es teikšu, Juri? To, ka mani bezmaz vai skumji sasmīdināja nupat paustais Drošības policijas (DP) priekšnieka Normunda Mežvieta apgalvojums, ka VDK kartotēkas publiskošana «var radīt zināmus riskus nacionālajai drošībai». Tāpat kā SAB priekšnieka Jāņa Maizīša vēstījums, ka šo publicēšanu «var izmantot nedraudzīgās valstis». Sasmīdināja tāpēc, ka šāds refrēns atkārtojas jau gandrīz 30 gadus. Savu pirmo tekstu, ka čekas maisu saturam jātop atklātam, es publicēju kaut kad deviņdesmito gadu sākumā. Un mani pilnīgi nesatrauca tas, vai es esmu tajos maisos vai neesmu. Jo, neraugoties uz saviem «pareizajiem» darbiem, neesmu ne stučījis, nedz arī līgts stučīšanai. No tādiem darbiņiem mani atradināja mana institūta puikas, un viens no maniem garīgajiem skolotājiem, jau 1940. gadā uz lēģeriem aizsūtītais, nekad savu vainu neatzinušais Latvijas vecticībnieks – mans sievastēvs, kuri (un nevis kāds latvietis) mani apgaismoja, kas bijusi čeka un kas noticis ar Baltijas valstīm. Arī tāpēc 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas arvien noslepenotie čekas maisi man šķiet tik vien kā politisku vājinieku uzturēts resurss, grūstoties ap varu. «Riskus valsts drošībai» šodien var radīt nevis čekas maisu satura publiskošana, bet gan manipulēšana ar šo teju trīsdesmit gadus neatkarīgā valstī noslepenoto okupācijas režīma faktu. Ak, to izmantos mūsu nelabvēļi! Uz priekšu! Tā viņi atmaskos tikai paši sevi. Savu piekritību noteiktai uzskatu, cilvēku uztveres sistēmai, savu iesprūšanu pagātnē. Šai pagātnes slimībai, līdz ar vēl dažām līdzīgām, ir jātop reiz izslimotai.

Es neteicu, ka šai maisu atvēršanai būtu jāuzliek cilvēkam kāds publisks zīmogs. Jā, būtu labi, ja tur klāt būtu arī zinātnisks komentārs. Bet – atkal jautājums, kas tad liedza atbilstošām institūcijām (VDK dokumentu izpētes komisijai, SAB…) to visai ilgajā pastāvēšanas laikā šādu komentāru radīt? Bet pats publicēšanas fakts nav iemesls kādiem cilvēka ierobežojumiem. Ja DP par kādu no šiem cilvēkiem ir sakāms kas vairāk, lai dara savu darbu. Nevis, abstrahēti runājot par valsts drošību, faktiski piesedz kādus, kurus politiskajai konjunktūrai šajos maisos nav vēlams atsegt.

Uzzinājis to, ko tagad melš par Arvīdu Ulmi, Valdi Atālu vai Jāni Rokpelni vai ko viņi paši melš, nesākšu viņus mazāk cienīt. Juris savā grāmatā Zem šo debesu smaguma (2016.) citē Arvīda atbildes vēstuli tā laika Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kurā teikts: «Atbildot uz Jūsu vēstuli, paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.» Juris grāmatā raksta, ka «tad, kad uzpeld tādas satraucošas tēmas kā čekas maisi, pedofilija u.tml., kas izraisa sabiedrības lielākās daļas patiesu sašutumu, politiskās un ekonomiskās varas aizkulisēs tiek veikti pārkārtojumi, no kuriem sabiedrības uzmanība jānovērš. Dažas dienas pēc čekas maisu uzpeldēšanas Latvijas valdība lauza igauņiem doto solījumu par vienotu nostāju Krievijas armijas virsnieku statusa jautājumā, noslēdzot ar Krieviju cita satura vienošanos, nekā solīts. Tas toreiz palika nepamanīts.» Un šis «triks» joprojām ir viena no mūsu priekšvēlēšanu «tehnoloģijām».

Diemžēl – ne Arvīda situācija, ne apiešanās ar maisiem kopumā man nav vienīgie avoti, kas pieļauj domu, ka valstī pastāv savdabīga vecā režīma «resursu» izmantošana šodienas varas ērtību nodrošināšanai. Čekas maisi un to nepublicēšana šajā sistēmā ir tikai viens elements. No vairāk nekā divdesmit gadu laikā man sūtītām cilvēku vēstulēm, dokumentiem, kuri vai nu saistībā ar pašu autoru, vai viņu piederīgo likteņiem skāruši līdzīgas tēmas, es varētu salikt grāmatu. Un pēdējais teikums tajā varētu būt: Latvijas vara joprojām nav spējīga godīgi un atklāti pašdefinēties, nav spējīga ar patiesību un atklātību nogriezt nabas saiti, kas to tur pagātnē.

 

 

October 2, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Brūvers: Čekas maisu publiskošana saduļķos gaisu

Brūvers: Čekas maisu publiskošana saduļķos gaisu
VARĒTU IZRUNĀT. «To personu, kuras atrodas čekas maisos, nav nemaz tik daudz, un tas nozīmē, ka būtu iespējams ar katru izrunāt – vai tu esi bijis, vai tu neesi bijis ziņotājs,» uzskata Pāvils Brūvers ©Mārtiņš Zilgalvis, F64 Photo Agency

2018. gada pavasarī, ņemot vērā čekas maisu tēmas aktualitāti, sabiedriskā organizācija Latvija pasaulē (LP) ar Zinātņu akadēmijas līdzdalību izveidoja darba grupu, lai izvērtētu bijušās LPSR Valsts drošības komitejas dokumentu autentiskumu, aģentūras saraksta publicēšanas lietderību, veiktu juridisko pretrunu analīzi un modelētu procesa sociālos riskus un sekas.

Pagarā vēstule ar izpētes secinājumiem tika publicēta 2018. gada 16. augustā, un galvenais tajā paustais aicinājums bija šāds: aģentūras sarakstus nepublicēt. Tas izsauca sabiedrības daļas sašutumu, kaut arī darba grupas sastāvā bija godājami cilvēki – Ojārs Spārītis, Indulis Zālīte, Aloizs Vaznis, Jānis Vanags, Pāvils Brūvers, Jānis Streičs un citi. Darba grupas vadītājs bija LP valdes priekšsēdētājs Andris Ruģēns, kurš savulaik bija LPSR Iekšlietu ministrijas štāba ārštata darbinieks, faktiski – OBHSS (otdel borbi s hisčeņijem sociaļističeskoj sobstvennosti – nodaļa cīņai pret sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu – no krievu val.) operatīvais darbinieks ar savu aģentūru.

Ruģēns izskaidroja darba grupas nostāju. Komentāru un pārdomu sesijā piedalījās darba grupas loceklis, bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, agrāk – žurnālists radiostacijā Brīvā Eiropa.

Andris Ruģēns par čekas maisiem

Latvijas teritorijā bija četras PSRS slepeno dienestu struktūras – divas PSRS VDK tiešās pakļautības, kuras neatskaitījās LPSR Ministru padomei un LKP CK – tās bija PSRS VDK militārā pretizlūkošana un PSRS VDK Robežapsardzības karaspēka izlūkošana un pretizlūkošana, viena PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenā izlūkošanas pārvaldes (GRU) struktūra, kuru pārstāvēja Baltijas Kara apgabala politpārvalde (daļēji), un LPSR VDK, kura operatīvi un strukturāli pakļāvās PSRS VDK. Katrai no tām bija savs aģentu tīkls.

No pirmajām trim mums nav neviena dokumenta vai uzvārda, nevienas personīgās vai operatīvās lietas. Pēc čekistu informācijas, kas saskan ar mūsu sabiedroto informāciju, vislielākā un bīstamākā bija GRU aģentūra. Laika posmā no 1970. līdz 1991. gadam LPSR VDK aģentūrā bija aptuveni 25 000 aģentu (plus nezināms skaits tā dēvēto uzticamības personu, kuras zināja tikai operatīvais darbinieks un kuras netika reģistrētas). Aģentu skaits bija milzīgs. Liela daļa GRU aģentu un PSRS VDK abu tiešo struktūru aģentu ir pametuši Latviju (militāristi), daudzi jau miruši. Robežsardzes aģentūrā bija gandrīz visi robežzonā dzīvojošie, kuriem bija pienākums ziņot par jebkuru svešinieku vai aizdomīgu personu.

Tad kas mums ir? Ir «nejauši atstāta» apmēram piektā daļa no LPSR VDK aģentu uzskaites kartītēm – ap 4800 cilvēku uzskaites kartītes (katram divas – viena alfabētiskā, viena attiecas uz nodaļu, kurai piesaistīts aģents; kartītē ir personas dati, darbavieta, adrese, segvārds; paraksta nav). Ir reģistrācijas žurnāls, kur atzīmēts segvārds un datums, uzvārda, vārda un paraksta nav. Ir elektroniskā datu bāze DELTA, kurā ir vairāk nekā 7000 aģentu ziņojumu un nepilni 2000 informatīvo signālu. Kā minimums ir 1,2 miljoni ziņojumu. Nav neviena ar aģenta roku rakstīta dokumenta, paraksta par sadarbību, naudas saņemšanu, ziņojuma. Nav nevienas personīgās lietas. Ir zināms, ka astoņdesmito gadu beigās un 90. gadu sākumā trūkstošās 20 000 kartītes un visas personīgās lietas tika izvestas uz Jaroslavļu, bet daļa Latvijā – iznīcināta. Skaidrs, ka tā mazā dokumentu daļa, kas atrodas Latvijā, atstāta ar nolūku.

Kā tika vervēti aģenti? Katram operatīvajam darbiniekam bija jāsavervē noteikts aģentu skaits – gan milicijā, gan VDK. Bija situācijas, kad atnāca cilvēks, deva informāciju, bet ar noteikumu, ka viņa vārds nefigurēs. Priekšniecība par tādiem anonīmiem ziņojumiem galvu rāva nost, tādēļ dažkārt formēja fiktīvos aģentus: ņēma kāda paziņas datus, noformēja uz viņu kartīti, uzrakstīja viņa vārdā ziņojumu, pat dažkārt izmaksāja naudu, kuru izmantoja operatīviem nolūkiem. Kartīti vēlāk parasti iznīcināja un aģentu atskaitīja. Bet kā to pārbaudīt? Turklāt 80. gados VDK instrukcija Nr. 00140 noteica, ka aģentu var vervēt bez viņa paraksta un pat aizmuguriski. Divas kartītes uz konkrēta vārda un piešķirtā segvārda ieraksts reģistrācijas žurnālā nevienā pasaules tiesā, atskaitot vietējo revolucionāro tribunālu, nav pierādījums!

Savulaik uz Rīgu no Vācijas atbrauca Gauks, kurš veica STAZI dokumentu pārbaudi, un teica: nerādiet nevienam. Ar šiem pierādījumiem jūs neko nepierādīsiet!

Par to, kas ir kartotēkā. Cilvēki domā, ka viņi uzzinās stukaču vārdus un darbus. Naivie! Kartotēkā ir aptuveni 380 pēckara aģentu kartīšu, starp kurām ap 80 ir tā dēvētie aģenti kaujinieki, kuri slepkavoja mežabrāļus, savukārt, uzdodoties par partizāniem, slepkavoja iedzīvotājus. Pārējie lielākoties ir cilvēki, kuri bija saistīti vai nu ar infrastruktūras apsargāšanu (HES, lidostas, ostas, gāzes un naftas vadi), vai nu aģenti, kuri tika iefiltrēti organizētās noziedzības grupās. Ar disidentu un ideoloģisko izsekošanu nodarbojās tikai daļa no aģentiem, turklāt mazākā. Ideoloģiskajā daļā lielākoties ir zinātnieki, mākslinieki, garīdznieki, kuri brauca ārzemju komandējumos, cilvēki, kuri brauca ciemos pie radiem uz ārzemēm. Vai viņi ko ziņoja un ko viņi ziņoja – to neviens nezina: par to nav ne mazākās informācijas.

No 1982. gada, kad pie varas nāca Jurijs Andropovs, VDK oficiāli izveidoja nodaļu cīņai pret korupciju un ekonomiskajiem noziegumiem, līdz tam ar to nodarbojās citas, arī 5. – ideoloģiskā, bet neafišējot, jo tas bija Iekšlietu ministrijas OBHSS uzdevums. Kartotēkā ir vairākas grupas – ekonomiskie aģenti; aģenti, kuri nebija saistīti ar ideoloģiju; aģenti, kuru vienīgais grēks ir atskaite darbavietā par ārzemju braucienu (visi jūrnieki, kuriem bija pirmā vīza, bija aģentūrā); aģenti, kuri pat nezina, ka tur ieskaitīti; aģenti, kuri strādāja Rietumu specdienestu uzdevumā vai bija iesūtīti no partizāniem; aģenti, kuri bija reāli stukači, un jau minētie 380 pēckara aģenti.

Bez papildu informācijas nav iespējams noteikt, vai cilvēks ir pelnījis tiesu un sodu vai vismaz morālu nosodījumu, vai varbūt tautas pateicību. Apmēram 403 ir tiesā pierādījuši, ka nav sadarbojušies. Apmēram divarpus procentiem no 4800 ir tiesas ceļā pierādīts, ka viņi bijuši reāli stukači. Plus vēl minētie 380. Kādi 500 ir atzinuši sadarbības faktu paši. Kādi 100 sadarbojas ar DP un SAB. Varbūt publicēt visus kopā? Attiesātie caur ECT pieprasīs atvainošanos un naudas kompensāciju (teorētiski līdz 300 000 katrs) un 100% vinnēs. Tie, kuri sadarbojas ar DP un SAB, iespļaus Mežvietam un Maizītim acīs, un neviens pie pilna prāta vairs ar tādām struktūrām nesadarbosies. Un ko ar tiem, kuri tur ieskaitīti aizmuguriski? Un tiem, kuri miruši un savu nevainību nevar pierādīt?

Ko mēs iegūsim? Vēl vienu «sarkano līniju» sabiedrībā? Vinnēs tie, kuru kartītes izņemtas un par kuru noziegumiem maksās tie, kuri ir nevainīgi. Vinnēs Krievija, kura būs sašķēlusi jau tā sašķelto Latvijas sabiedrību, sagrāvusi daudz no tā, ko izdarījuši mūsu drošības orgāni, desakralizējusi Atmodu – kartotēkā ir dažs labs tā laika vadonis un disidents.

Kāpēc tika atstātas šīs 4800 kartītes? 380 ir ar atzīmi – «glabāt mūžīgi». Par pārējām domas dalās. Johansons atzinās, ka Godmanis viņam uzdevis organizēt Latvijas VDK, un tāpēc atlasīti tie, par kuriem bijusi pārliecība, ka viņi ir lojāli Latvijas Republikai. Protams, iepludinot tur dažus, kuri būs lojāli tam, kurš sēž Kremlī… Jebkurā gadījumā: publicēt šādu sarakstu būtu noziegums pret tautu, konkrētiem cilvēkiem un valsti. Es piedāvāju deputātei Laizānei, lai publicē tos 380 plus tos 2,5%, kuri atzīti ar tiesas lēmumu par vainīgiem, un lai vēsturnieki rokas dokumentos, un publicējam visu tad, ja ir pierādījumi. Nē, tas, lūk, esot par ilgu!

Pāvils Brūvers par čekas maisiem

– Brūvera kungs, jūs parakstījāt augšminēto vēstuli, atbalstot rosinājumu nepublicēt čekas maisu saturu. Kāpēc?

– Kādreiz es biju pārliecināts, ka čekas maisu saturs jāpublisko. Tomēr darba grupā runātais mani pārliecināja, ka to nedrīkst darīt. Es sev pajautāju: vai publicēšana dotu kādu pozitīvu rezultātu? Nē, nedotu. Tikai saduļķotu gaisu. Man bija tāda sajūta, ka šie čekas maisi ir tāda kā speciāli iedēta un jau sabojājusies ola. Atceros no savas bērnības: bijām ar klasi aizgājuši ekskursijā uz inkubatoru, un tur es ieraudzīju olu, kas bija lielāka par pārējām. Skolotāja teica: tikai nepieskaries! Es nebiju apturams: ar kāju pabakstīju olu, un tā saplīsa! Kā viss pēc tam smirdēja… Tieši tāpat ir ar šo čekas maisu «olu» – tā ir veca, nostāvējusies, un, ja tā saplīsīs, smirdēs ilgi un baisi. Protams, no tās jātiek vaļā, bet to vajadzētu darīt prātīgi un lēnām. Man pat bija priekšlikums…

– Kāds?

Pilna intervija lasāma 1.oktobra Neatkarīgajā Rīta Avīzē

 

October 1, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Lidija Doroņina-Lasmane: Neviens taču šodien Latvijā necieš badu

Viss raksts: https://nra.lv/latvija/258850-lidija-doronina-lasmane-neviens-tacu-sodien-latvija-necies-badu.htm

Lidija Doroņina-Lasmane: Neviens taču šodien Latvijā necieš badu

«Man ir zaļais aizkars,» Lidija norāda uz kokiem, kas vēl vasarīgi šalc aiz loga, norobežojot viņas dzīvokli no ielas. Lidija aiz «zaļā aizkara» dzīvo glītā, gaišā miteklī, kurā lielu ikdienišķās esības laukumu aizņem grāmatas. Iespējams, tāda gaiša norobežošanās pasargā Lidiju no liekiem satricinājumiem, kuru viņas mūžā ir bijis jau pārlieku daudz.

Lidija šo pasauli skata jau 94. gadu. Viņa piedzima baptistu Lasmaņu ģimenē Aizputes apriņķa Ulmales pagastā. Pēc kara Lidija uzsāka mācības Rīgā, medmāsu skolā. 1946. gadā viņu pirmoreiz apcietināja par medikamentu un pārsienamo materiālu piegādi mežabrāļiem: ieslodzīja uz pieciem gadiem. Lidiju aizsūtīja uz labošanas darbu koloniju Sverdlovskas apgabalā. Pēc nometinājuma Vorkutā viņa atgriezās Latvijā.

1970. gadā Lidiju arestēja otrreiz – par aizliegtās literatūras lasīšanu un norakstu izplatīšanu.

Par padomju valsts diskreditāciju – Iļģuciema cietums. Trešo reizi Lidiju arestēja Andropova represiju laikā 1983. gadā – par «pretpadomju aģitāciju un propagandu». Toreiz tieši par tādiem pašiem «noziegumiem» apcietināja arī Jāni Rožkalnu, Gunāru Astru un Jāni Vēveru. Rezultāts: Lidijai pieci gadi Mordovijas nometnēs. Lidiju atbrīvoja 1987. gadā, un viņa atgriezās Latvijā, kur sāka strādāt Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC).

Šodien mēs pazīstam Lidiju Doroņinu-Lasmani kā pretošanās kustības dalībnieci, kura 14 gadu pavadījusi padomju cietumos un gulagos, taču palikusi nesalauzta un saglabājusi sevī gaišumu, taisnības izjūtu un dzimtenes mīlestību. Kā viņa izjūt vēsturi, kas tik tieši ir skārusi pašas dzīvi? Kā viņa redz šodienas Latviju? Kā Lidija reaģē uz vēsti par izvirzīšanu Nobela Miera prēmijai?

Lidija Doroņina-Lasmane: – 1945. gadā es dzīvoju Kurzemes katlā. Visi Kurzemes puiši, kuri nepacēla padošanās karogu, sabēga mežā. Arī mūsu māja bija pilna ar viņiem. Vai tad tu savējos dzīsi ārā? Mājās palika «karsti», un es devos uz māsu skolu Rīgā. Tur mani 1946. gadā apcietināja…

 

September 28, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: