Politikā iejauc pat vendus

Notikumi pirms 1000 gadiem itkā nebūtu attiecināmi uz gulagiem, kas ir 20. gadsimta tēma. Taču senatni izmantot savā labā cenšas okupantu ideoloģijas tālāknesēji. Tiem ir nepārvarama tieksme klāstīt, ka viņi ir bijuši pirmie jebkur, un tā ir sen zināma diagnoze. Īpaši ciniskā veidā tā tiek pausta vietnē http://rodina.lv/ – “… šī ir mūsu zeme, mēs šeit esam dzīvojuši tūkstošiem gadu”.

Gunta Zemīša raksts (Latvijas Avīzē): 

Laiku pa laikam dažādos krievvalodīgos medijos tiek cilāts jautājums par vienu no 13. gadsimta vēstures avotos pieminētajām Latvijas maztautām – vendiem, apgalvojot, ka vendi ir slāvi. Šo spekulatīvo apgalvojumu parasti piesauc politisku mērķu labad, lai pamatotu, ka krievi bijuši Latvijas pirmtautu skaitā.

Tamlīdzīga satura raksti tiek pasniegti ar kliedzošiem virsrakstiem, piemēram, “Kādu vēsturi no mums slēpj?”. Autoriem pieticība nepiemīt – Livonijas Indriķa hronikās un pāvesta Inocenta III bullā 1208. gadā pieminētie vendi esot izveidojuši Rīgu; ar vendiem saistāms Daugmales pilskalns un kapu uzkalniņi pie Gaujas; Ventas vārds ir slāvu; sarkanbaltsarkanais karogs arī slāvu. Nav grūti pamanīt, ka rakstītājiem vienalga, vai runa par rietumslāviem vai austrumslāviem, pie kuriem pieder krievi. Galvenais, ka slāvi.

Par vendiem

Akadēmiskā līmenī par vendiem runāts diezgan, un diezin vai vērts recenzēt katru dzeltenās un tai līdzīgas preses murgu, tomēr, tā kā šī tauta Latvijas krievvalodīgajos medijos tiek piesaukta regulāri, gribu darīt zināmu, uz kādiem pierādījumiem balstās vendu slāviskuma teorija un ko mēs par viņiem īsti zinām no vēstures avotiem.

Etnonīmam “vendi” ir fonētiska līdzība ar etnonīmu “venedi”, ar kuru pirmā gadu tūkstoša avotos apzīmēja slāvus. Par Ventlandi (Wentlande) 13. gadsimtā sauca rietumslāvu venedu (obodrītu, ļutiču, pomorjanu u. c.) zemes Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Laikā no 12. līdz 17. gadsimtam venedu ciltis pārvācoja.

Stāsts par Indriķa hronikā pieminētajiem vendiem ir cits. Līdz 12. gadsimta beigām vendi dzīvojuši pie Ventas Kurzemē. Uz dienvidiem no tiem dzīvoja kurši, uz ziemeļiem – Baltijas somi, domājams – lībieši. 12. gadsimta beigās vai 13. gadsimta sākumā vendi Kurzemi pameta un pārcēlās pie letiem (latgaļiem) Cēsu Riekstukalnā. Daži valodnieki uzskata, ka Ventas upes vārds ir slāviskas cilmes, taču par vārda izcelsmi nav vienprātības. Ir bijuši mēģinājumi šo hidronīmu atvasināt gan no lībiešu, gan kuršu, gan rietumslāvu valodas. Etnonīmu “vendi” un “venedi” līdzība jau 19. gadsimtā pamudināja krievu zinātniekus izteikt hipotēzi par to, ka vendi varētu būt slāvi. Taču pierādīt to bija grūti. Vēl bijuši mēģinājumi pamatot, ka vendi ir zemgaļi, kurši, lībieši vai voti. Spriežot pēc materiālās kultūras, vendi bijuši tuvi Kurzemes lībiešiem.

Ar vendiem saista līdzeno kapulauku Cēsīs, kur mirušie lielākoties apbedīti nesadedzināti. Šis kapulauks pēc apbedīšanas tradīcijām un mirušajiem līdzi dotajām senlietām līdzinās lībiešu kultūrai ar latgaļu kultūras elementiem. Jau 1930. gadā arheoloģe Elvīra Šnore nešaubījās, ka kapulauks attiecināms uz vendiem, kas padzīti no Kurzemes. To nav apšaubījuši arī Ēvalds Mugurēvičs un Roberts Spirģis, kuri vēlāk rakstīja par šo kapulauku.

Sedova teorijas

Nedomāju, ka tie, kas presē izmanto vendu jautājumu saviem mērķiem, rūpīgi studējuši vēsturnieku vai valodnieku darbus. Parasti par pamatu, šķiet, tiek ņemtas krievu arheologa Valentīna Sedova 1994. un 1995. gadā Maskavā izdotās grāmatas par austrumslāviem – “Slavjaņe v drevnostķe” (“Slāvi senatnē”) un “Slavjaņe v raņem sredņevekove” (“Slāvi agrīnajos viduslaikos”). Valentīns Sedovs (1924 – 2004) patiesi bija izcils krievu zinātnieks, kurš pētījis galvenokārt slāvu, baltu un somugru izcelsmes un senākās vēstures jautājumus. Sedovs bija tipisks padomju arheologu skolas pārstāvis, kura pētniecības metodes balstījās uz vācu arheologa Gustava Kossinnas 1911. gadā pausto, ka stingri norobežoti arheoloģisko kultūru apgabali visos laikos atbilst konkrētai tautai vai ciltij. Krievu zinātnieki pēc šāda principa centās sameklēt arī slāvu vēsturiskās saknes. Tomēr padomju laikā Sedova darbi nebūt neizraisīja krievu arheologu sajūsmu, jo disertācijā par slāviem Dņepras augštecē viņš pamatoja domu par baltiem kā senākajiem šī apgabala iedzīvotājiem, slāvus uzskatot par vēlākiem ienācējiem. Sedova pētījumi rādīja, ka pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus un laikā līdz 5. – 7. gadsimtam baltu apdzīvotā teritorija sniegusies no Daugavas līdz Okai, Desnai un Vislai. Tad slāvu ekspansijas dēļ tā pakāpeniski samazinājās, bet izolētas baltu saliņas – piemēram, senkrievu hronikās minētie Protvas galindi – saglabājās vēl 12. gadsimtā.

Sedovs cieši sadarbojās ar latviešu arheologiem. Viņa grāmata “Balti senatnē” 1992. un 2004. gadā izdota latviešu valodā. Ņemot vērā Sedova patiesi lielos nopelnus, viņš tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. Tomēr pēc PSRS sabrukuma cienījamais krievu zinātnieks sāka krasi mainīt savus uzskatus. Grūti spriest, kas pamudināja sirmo arheologu tā rīkoties – bailes par savu vietu, nespēja samierināties ar Baltijas neatkarību, vispārējais nacionālisma vilnis Krievijā vai kas cits.

Kā Sedovs pamatojis savu teoriju par, viņa ieskatā, slāvu cilts – vendu – nokļūšanu Latvijā? Pēc arheologa domām, 6. gadsimtā Mazūru ezera rajonā, kur līdz tam dzīvojuši rietumbalti, ienākušas jaunas ciltis, starp kurām bijuši arī slāvi. Pēdējos Sedovs nosaka pēc loka jeb pirkstveidīgajām saktām arheoloģiskajos izrakumos iegūtajā materiālā. Lai gan ienācējus rietumbalti asimilēja, kāda slāvu grupa turpinājusi virzīties uz ziemeļiem un nonāca kuršu teritorijā. To pierādot divas slāviem raksturīgas loka saktas, kas atrastas Nemunas lejteces rajonā, un viena Vārves Strīķos, Ventas lejtecē. Vēl viena sakta atrasta sēļu teritorijā Ābeļu Boķu kapulaukā pie Daugavas.

Atskaitot šīs dažas saktas, nav nekā cita, kas pamatotu apgalvojumu, ka saktu lietotāji minētajos apvidos būtu piederējuši kādai īpašai kultūrai. Nav ne citu atradumu, ne kultūrai raksturīgas dzīvesvietas vai apbedīšanas veida. Toties, lai argumenti šķistu pārliecinošāki, Sedovs paziņoja, ka kurši 8. gadsimtā pārgājuši uz mirušo sadedzināšanu it kā slāvu iespaidā.

Divu saktu dēļ

Sedova versiju pamatoti kritizējis arheologs Andrejs Vasks. Pirmkārt, tas, ka minētās saktas saistāmas ar slāviem, ir tikai pieņēmums. Otrkārt, divu saktu atrašana Latvijas teritorijā, turklāt divās dažādās vietās – pie kuršiem un sēļiem – drīzāk liecina par maiņas sakariem. Treškārt, izmaiņas apbedīšanas veidā ir raksturīga iezīme 6. – 7. gadsimtā visā Austrumbaltijā.

Ja sekotu Sedova loģikai, tad būtu jārunā arī par skandināvu migrāciju Kurzemē pie Abavas un gar Daugavu, jo šeit taču atrastas skandināviem raksturīgās bruņurupuču saktas! Vai arī par baltu migrāciju uz Gotlandi, jo tur, sevišķi starp 10. gadsimta atradumiem, ir daudz baltiem raksturīgo pakavsaktu. Tā varētu turpināt bez gala.

Nekas no tā, ko apgalvojis Sedovs, nav bijis zināms arī Livonijas hronikas autoram Indriķim, kurš labi pazina Livonijā dzīvojošās tautas. Lūk, rindas, kuras hronikā viņš velta vendiem. Runa ir par 1206./1207. gadu: “Vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi. Padzīti no Ventas, kas ir upe Kursā, viņi dzīvoja Senajā kalnā (Monte Antiquo), kuram līdzās tagad uzcelta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal padzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie aizbēga pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat un priecājās par priesteru ierašanos.” 13. gadsimta beigu notikumus aprakstošajā “Atskaņu hronikā” vendi kā tautība jau vairs nav minēta. Palicis tikai vietas apzīmējums “Venden” (Cēsis). Jādomā, gadsimta laikā nelielo tautiņu pilnībā asimilēja senlatvieši – leti.

Tas, ko no pieminētajām hronikas rindām izsecina Sedovs, ir šokējoši. Proti, vendi esot dzīvojuši Rīgā, pirms bīskaps Alberts tai 1201. gadā piešķīra pilsētas tiesības. To it kā apliecinot daži slāviem raksturīgi priekšmeti, starp tiem koka dievu attēlojumi. Tiešām – šādus dievu attēlus tradicionāli saista ar dievu Sventovitu, bet līdzīgs dieva tēls zināms arī Skandināvijā. Rīgā kā tirdzniecības vietā šādu priekšmetu atradums nekādu izbrīnu nerada. Gar Daugavu taču uzieta arī virkne kristietības simbolu – gan pareizticīgo, gan Romas kristietībai atbilstošu. Tāpat Indriķa Livonijas hronikā ir ziņas, ka paši lībieši griezuši no koka tēlus, kurus uzskatīja par dievu atveidu.

Vendiem Sedovs pieraksta arī lībiešu uzkalniņu kapulaukus Gaujas baseinā. Pēc viņa domām, “īstajiem” lībiešiem esot raksturīgi līdzenie kapulauki, kādi sastopami Daugavas lejtecē. Jāatzīmē, ka Daugavas lejtecē sastopami arī uzkalniņkapi no tā paša 10. – 13. gadsimta perioda. Gan līdzenie, gan uzkalniņkapi ir tāpat Gaujas lībiešu teritorijā. Apbedīšanas tradīcijas un kapa inventārs abu tipu kapulaukos ir līdzīgs. Sedovs to dīvainā kārtā izskaidro ar materiālās kultūras vienādošanos, abām tautām ilgstoši dzīvojot kopā. Bet, ja jau kultūru nivelēšanās sasniegusi tādu pakāpi, tad jājautā, vai šādi apstākļi neliecina, ka notikusi asimilācija? Lībiešu kultūra ar savu specifiku iezīmē noteiktu kultūras apgabalu, kas arī sakrīt ar rakstīto avotu ziņām. Neviens 12. – 13. gadsimta avots nemin divus etnosus pie Gaujas lībiešiem. Pat pats Sedovs savā darbā par baltiem un somugriem viduslaikos 1987. gadā nešaubījās par pieminēto kapu piederību lībiešiem. Turklāt – ja reiz, pēc Sedova domām, vendiem raksturīgi uzkalniņkapi, tad kā lai izskaidro to, ka vienīgajā nešaubīgi ar vendiem saistāmajā kapulaukā pie Cēsīm mirušie apbedīti līdzenajā kapulaukā?

Absurda ir arī doma Rīgas Seno kalnu meklēt Daugmales pilskalnā, kas atrodas apmēram 30 km no Daugavas ietekas jūrā. Daugmales pilskalns ir apdzīvots kopš 2. gadsimta pirms Kristus. Sākotnēji tur dzīvojuši zemgaļi un viņu senči, bet kopš 11. gadsimta pārsvaru ieguvuši lībieši. Senais kalns jeb Rīgas kalns atradās tagadējās Esplanādes vietā. No Kurzemes padzītie vendi tajā varēja dzīvot no 12. gadsimta vidus vai nedaudz agrāk.

Ja paskatās uz visu “pierādījumu” ķēdi, tad redzams, ka vendu slāviskuma teorija balstās vien uz dažu saktu atradumiem, turklāt pat šo saktu piederība slāviem ir apšaubāma. Būtībā ir runa par klasisku demagoģijas shēmu – vispirms aplama ziņa, tad seko jau atsaukšanās uz šo ziņu kā avotu. Ja Valentīns Sedovs būtu dzīvs, varētu, protams, ar viņu diskutēt kādā zinātniskā konferencē. Cita lieta, ja uz tādām liela zinātnieka vājuma brīdī tapušām hipotēzēm veido politiku. Tās vēstījums ir: mēs, slāvi, jums esam nesuši kultūru, viss te ir mūsu, bet jūs nezin kāpēc mūs pametāt, aizmukāt pie rietumniekiem! Sarkanbaltsarkanais karogs, pat tas ir slāvu, jo pirmo reizi minēts “Atskaņu hronikā” 1279. gadā, kad letu karaspēka vienība ar to no Cēsīm (Vendenes) devās uz Rīgu. Rau, ja Cēsīs dzīvoja vendi un vendi ir slāvi, tātad arī karogs – slāvu!

Nav šaubu, ka vēl ilgi mums līdzās būs tādi, kuri nespēs samierināties ar impērijas sabrukumu. Vienmēr tiks meklēti kaut kādi argumenti, izvirzītas “teorijas”, kas pamatos Latvijas vēsturisko piederību Krievijai. Bet jājautā arī cik stundas skolā tiek veltītas senlatviešu tautībām?