1944. gadā Rīgai bija iespēja kļūt par lielu ”staļingradu”

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze

”Varonīgais” amfībiju reids pāri Ķīšezeram un izfantazētas cīņas ”par katru namu” pilsētā, lai piešķirtu militārā ziņā necilajai ”Rīgas atbrīvošanai no fašistiskajiem iebrucējiem” cienījamu tēlu, – padomju gados fantāzija netika žēlota.

65 gadus vecie notikumi pie Rīgas ir tikai sīka Otrā pasaules kara epizode, taču, pat tajā ielūkojoties, var redzēt, kā padomju gados tika konstruēts mīts par ”Lielo Tēvijas karu”, kurā patiesībai nav nekādas nozīmes un visu nosaka ideoloģijas un propagandas normas. Ja vajadzēja, uzvaras varēja izdomāt, patiesi asiņainas kaujas atstāt neievērotas, bet neveiksmes noklusēt. Iegribām pakļāva pat   notikumu datumus. Gadiem ilgi un joprojām tiek apgalvots, ka padomju armija Rīgu ieņēmusi 1944. gada 13. oktobrī. Taču tas neatbilst patiesībai. Minētajā oktobra dienā sarkanarmieši tikai pamazām ”apguva” Latgales priekšpilsētu un Mežaparku, kur 12. oktobra vakarā pēc Ķīšezera šķērsošanas amfībijās bija izcēlies viens bataljons. Literārajiem izpušķojumiem, ka desanta operācija notikusi zem ”fašistu ložu krusas”, maigi sakot, nav pamata, jo vāciešu Mežaparkā nebija.

Salūtam ir jāatskan

Vāciešus 13. oktobrī būtu bijis grūti atrast pat visā Daugavas labā krasta Rīgas daļā, jo pēdējās vācu sedzējvienības pārcēlās uz Pārdaugavu agrā rītā, pirms tam paspējot uzspridzināt tiltus, krastmalu, nodedzināt pasta un telegrāfa ēku, sapostīt pilsētas dzīvei svarīgās komunikācijas. Vāciešiem nebija nekādas vēlmes aizkavēties nevajadzīgās ielu kaujās, jo galvenais uzdevums bija atkāpties uz Kurzemi, izvedot no iespējamā ielenkuma pēc iespējas vairāk karavīru un tehnikas. Kam pieder Rīga, šajā situācijā bija otrās vai pat trešās šķiras jautājums. Bet padomju skolu mācību grāmatās tā rakstīt nozīmēja ”noniecināt uzvaru”, tādēļ epizode ar Ķīšezeru un amfībijām vēlāk tika iecelta ”Rīgas atbrīvošanas” mīta centrā. To kā varonības stāstu pasniedza pionieriem, jo nekā cita vērā ņemama, pie kā pieķerties, nebija. ”Rīgas ieņemšana bija tikai ģeogrāfisks mērķis galvenā uzdevuma – vācu armijas grupas ”Ziemeļi” iznīcināšanas – paveikšanā. Tomēr Rīgas ieņemšanas aprakstīšanā bija nepieciešama ”odziņa”. Desantoperācija tādai derēja, kaut nebija nekas unikāls. Vienīgā ”problēma”, ka nekādas kaujas tur nenotika,” norāda Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins.  Vēsturnieks uzsver, ka Rīga sarkanās armijas rokās pilnībā nonāca tikai 15. oktobrī ap pusdienlaiku, kad pēdējās vācu vienības atstāja Pārdaugavu.

Kādēļ tad oficiāli par pilsētas ”atbrīvošanas” dienu pasludināja 13. oktobri? Izrādās, tā bijusi Staļina ideja. 2. Baltijas frontes štāba priekšnieks Leonīds Sandalovs savos 1965. gada memuāros ”Grūtās robežas” (”Трудные рубежи”) atstāsta telefonsarunu ar PSRS bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka vietnieku ģenerāli Alekseju Antonovu. Tas viņam minētajā dienā skaidrā tekstā pavēstījis: ”Dažu apsvērumu dēļ ”Augstākais” [Staļins] ir nolēmis šodien pavēlē paziņot par Rīgas atbrīvošanu.” Sandalova iebildes, ka puse pilsētas vēl ir pretinieka rokās, netika ņemtas vērā. Staļina vārds bija likums. Dienas noslēgumā Maskavā bija jāskan lielgabalu salūtam par godu Rīgas ieņemšanai. Un tas skanēja.

Vācieši tomēr izspruka

Rīgas ieņemšana faktiski bija tikai maznozīmīga epizode septembra vidū padomju virspavēlniecības uzsāktajā tā sauktajā Baltijas operācijā. Šīs bija patiesi asiņainas un sīvas kaujas, kur likme bija vācu armiju grupas ”Ziemeļi” liktenis. Un, lai arī padomju vēstures grāmatās Latvijas galvaspilsētas ”atbrīvošanu” cildināja kā lielu panākumu, Baltijas operāciju kopumā varēja uzskatīt par neveiksmīgu, jo vācu karaspēku Igaunijā un Vidzemē ielenkt un iznīcināt, kā bija plānots,  neizdevās. Izrādījās, ka karaspēka grupas ”Ziemeļi” komandieris, ģenerālis Ferdinands Šerners ir atskārtis padomju nodomus un spēja īstenot tik ātru un organizētu atkāpšanos no Ziemeļigaunijas, ka uzbrucēji tam nespēja izsekot. Jāpiebilst, ka tas arī bija iemesls, kādēļ igauņu patriotiem izdevās uz dažām dienām saņemt varu Tallinā, izmantojot brīdi, kad vācieši jau bija izvākušies, bet padomju karaspēks vēl nebija ieradies.

Valdis Kuzmins norāda, ka vāciešiem nepastāvēja plāns aizstāvēt Rīgu līdz pēdējam vīram, kā padomju laikā nereti tika apgalvots. Varbūt Hitlers arī būtu vēlējies padarīt pilsētu par ”cietoksni”, taču ģenerālis Šerners lieliski saprata, ka galvenais uzdevums ir izglābt armiju no ielenkuma, un attiecīgi rīkojās. Tiesa, Rīga neizvairījās no piefrontes pilsētas statusa, kur dzīvi noteica kara likumi.  Līdz ar to bija civiliedzīvotāju tvarstīšana un piespiedu evakuācija uz Vāciju, kā arī svarīgāko objektu iznīcināšana, kas, par laimi, ne vienmēr ritēja vāciešiem sekmīgi.

Laužoties pilsētas virzienā, sarkanā armija lielākos panākums sākotnēji guva pie Bauskas, kur 1. Baltijas frontes karaspēks nokļuva līdz Iecavai un dažas tanku vienības izrāvās jau gandrīz pie Daugavas. ”Tur Rīga bija ar roku aizsniedzama. Tas arī bija viss, jo sekoja vācu pretuzbrukumi,” situāciju īsi pirms Rīgas krišanas apraksta kara vēsturnieks Kuzmins. Tādējādi niknākās kaujas par Latvijas galvaspilsētu notika ne jau pie Ķīšezera, bet gan pie Meņģeles, Ķekavas, Baldones, Vecumnieku un Bauskas šosejas apkaimē, kur septembra otrajā pusē sarkanā armija lauzās uz priekšu cerībā nogriezt vāciešiem atkāpšanās ceļu no Vidzemes. Sākotnēji uzbrucējiem bija dotas trīs četras dienas, lai no Bauskas nonāktu Pārdaugavā, ieņemtu tiltus un ”iebāztu maisā” visas vācu vienības uz austrumiem no Daugavas. Rīgai par laimi, tas neizdevās, jo virzīšanos uz priekšu aizkavēja vācu pretuzbrukumi pie Dobeles 1944. gada 16. – 19. septembrī. Tie izjauca arī plānoto padomju uzbrukumu Ķemeru virzienā. Kad 23./24. septembrī sarkanās armijas vadība konstatēja, ka notiek plānveidīga grupas ”Ziemeļi” atkāpšanās, tā turpmāk visiem spēkiem centās vāciešiem sekot un tos ”pārķert”. Šīs kustības sekas bija arī slavenās Mores kaujas.

To, ko padomju virspavēlniecība neiespēja pie Rīgas, nedaudz vēlāk,
5. oktobrī, tā tomēr īstenoja pie Klaipēdas, kur triecienā no Šauļiem tika sasniegta Baltijas jūra un līdz ar to izveidojās ”Kurzemes cietoksnis” vai ”katls”. Rīgas ieņemšana šajā gadījumā bija otršķirīga lieta.

Laimīgā Rīga

1944. gada rudens Rīgai tomēr bija veiksmīgs, jo liktenis pilsētu pasargāja no postošas karadarbības. Jau pieminētais ģenerālis Sandalovs memuāros prāto, ka pareizāk būtu bijis oktobra sākumā dot galveno triecienu no Zemgales puses, taču Staļins esot uzstājis, ka galvenajam triecienam jāiet caur Vidzemi, un tādējādi vāciešus ”izlaidis”. Uzbrukums no Zemgales gan tika plānots un spēki tam jau savākti, taču vācieši padomju ieceri izjauca ar triecieniem citās frontes vietās. Sarkanajai armijai nācās savāktos tankus un karavīrus atkal izkliedēt, lai vācu uzmākšanos atsistu. ”Ja padomju uzbrukums būtu īstenojies, Ķemeri uz rietumiem no Lielupes sasniegti, tad Rīga kļūtu par lielu Staļingradu, un tagad mēs dzīvotu pilsētā, kas līdzīga mūsdienu Kaļiņingradai,” spriež Kara muzeja vēsturnieks.

Labi, ka tāpat iestrēga padomju virspavēlniecības plāns izvērst plašu uzbrukumu Daugavas kreisajā krastā cauri Olaines purviem, lai no jauna nogrieztu vāciešiem atkāpšanās ceļus no Rīgas. Pretinieks  bija paredzējis arī tādu variantu un atsita uzbrukumu ar koncentrētu artilērijas uguni. ”Artilērijas blīvums tur vāciešiem bija divas reizes lielāks nekā parasti. Līdz ar to padomju 10. un 43. gvardes armiju uzbrukums ar 130. latviešu strēlnieku korpusu sastāvā izvērtās neizbēgami asiņains, jo vācieši atkāpšanās manevru bija ļoti labi izplānojuši,” stāsta Kuzmins. Ja padomju uzbrukums būtu  sekmīgs, Rīgu gaidītu katastrofa. Vācu artilēristi, tajā skaitā 15. latviešu leģiona artilērijas pulks, kartēs jau bija iezīmējuši potenciālos sarkanās armijas koncentrēšanās kvadrātus, pa kuriem atklājama uguns, lai kavētu uzbrukumu. ”Tajās kartēs Vecrīga ir viens liels kvadrāts, pa kuru šautu apmēram 300 lielgabalu stobru. Centru vienkārši nolīdzinātu un Rīgas vietā mums būtu Jelgava  ”nr.2”,” atzīst vēsturnieks.

Aizvainotie strēlnieki

Nav skaidras atbildes, kādēļ gods pirmajām sasniegt Rīgas pievārti 1944. gada 13. oktobrī netika dots latviešu strēlnieku daļām, kas būtu nozīmīgi no ideoloģiskā viedokļa. Agrākais 308. latviešu strēlnieku divīzijas virsnieks Igors Briežkalns nesen iznākušajā atmiņu grāmatā ”No Narofominskas līdz Imulai” ar rūgtumu raksta: ”Strēlnieki bija noskaņoti enerģiski uzbrukt Rīgas virzienā. Tomēr 12. oktobrī 130. latviešu strēlnieku korpuss, atrodoties dažus kilometrus no Ķekavas, pavisam negaidīti tika pagriezts Olaines virzienā. Daudzi vēl šodien lauza galvas par to, kāpēc tas tā notika, kāpēc latviešu strēlnieki, kas ar cīņām nāca uz Rīgu no Maskavas, tagad pēkšņi tika triekti Olaines purvos. Varbūt tāpēc, lai viņi tur uz ilgāku laiku iestrēgtu mežainajā un purvainajā apvidū un viņiem netiktu Rīgas atbrīvotāju slava. Varbūt, lai pārgrieztu vācu atkāpšanās ceļu Jelgavas un Kalnciema virzienā. Bet varbūt tāpēc, lai strēlnieki neuzzinātu, ka ienaidnieks jau Rīgu atstājis un netraucētu pamestās Rīgas ieņemšanu izbazūnēt par milzīgu padomju armijas uzvaru.” Valdis Kuzmins gan apšauba, vai bijusi kāda ”sazvērestība”: ”Kad padomju augstākā virspavēlniecība deva pavēli armijai, kuras sastāvā bija arī 130. korpuss, pārcelties uz Daugavas kreiso krastu, pēdējais, par ko viņi domāja, bija: vai tur nav latviešu korpusa un kā tas izskatīsies. Tas vienkārši bija kaujas uzdevums. Tikai, kad 12./13. oktobrī kļuva skaidrs, ka vāciešu atkāpšanās pie Klaipēdas ir nogriezta, sāka domāt, kā attiecīgi ”noformēt” Rīgas ieņemšanu.”  Tad arī strēlniekus  pēc Olaines kaujām atvilka atpakaļ uz Daugavas labo krastu, kur tie, atpūtušies un saposti, varēja 16. oktobrī svinīgi iesoļot Rīgā divās kolonnās pa Brīvības ielu un Jelgavas šoseju.

Savdabīgi, bet līdz šim neviens nav sarēķinājis, cik padomju karavīru krita Rīgas ieņemšanas laikā. Ja ņem vērā, ka praktiski vienīgā karadarbība pilsētā bija savstarpējās apšaudes pāri Daugavai, kaujas zaudējumi drīzāk izrādītos tik niecīgi, ka ”Rīgas atbrīvošanas” mītam tie nestu drīzāk kaitējumu, ne apstiprinājumu. Pēc Krievijas militāro vēsturnieku apkopotajiem datiem, visā Baltijas operācijas laikā 1944. septembrī – novembrī krita vai tika ievainoti 280 tūkstoši cīnītāju.  Tās ir ziņas par kaujām Igaunijā, Latvijā, Lietuvā. Konkrētas Rīgas ieņemšanas statistikas nav. To varētu konstatēt vienīgi Krievijas bruņoto spēku arhīvā Podoļskā, kur vēsturniekus, Latvijas pilsoņus, neviens nelaiž.

---

UZZIŅA

Baltijas uzbrukuma operācija, kuras ietvaros padomju karaspēks ieņēma Rīgu, sākās 1944. gada 14. septembrī. Padomju pusē tajā piedalījās 1.; 2.; 3. Baltijas frontes un Ļeņingradas fronte. Vācu pusē – armiju grupas ”Ziemeļi” 16. un 18. armijas, kā arī armiju grupas ”Centrs” 3. tanku armija.

Sarkanās armijas uzdevums: ar koncentrētiem uzbrukumiem no Bauskas, Ērgļu un Valkas puses Rīgas virzienā izlauzties līdz jūrai, ielenkt vācu karaspēka grupu ”Ziemeļi” Igaunijas un Vidzemes teritorijā un to iznīcināt, neļaujot izlauzties Lietuvas un Austrumprūsijas virzienā.

Vācu karaspēku armijas grupas ”Ziemeļi” uzdevums: izvairīties no aplenkuma.