Kāpēc izčibēja sapnis par “Latvijas PSR bruņotajiem spēkiem”
Drēgns 1962. gada novembra rīts. Jauniesaucamo ešelons lēnām atstāja Rīgas staciju. Neviens no mums nezināja, kur paies trīs obligātā dienesta gadi. Viens bija pilnīgi skaidrs – kā Latvijas iedzīvotājus Latvijā dienēt mūs neatstās. Kāpēc gan Padomju Savienībā tika piekopta tāda prakse?
***
1944. gada janvāris. Fronte katru dienu aprija desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību. Kara turpināšanai cilvēkresursi PSRS bija ārkārtīgi nepieciešami. Tajās dienās pirmo reizi kara laikā Kremļa varasvīri Maskavā sasauca Vissavienības komunistiskās partijas centrālkomitejas (VK(b)P CK) plēnumu. Darba kārtība bija raiba, taču būtiskākais ir tas, ka tika atbalstīti likumprojekti par pilnvaru piešķiršanu savienotajām republikām ārējo sakaru jomā un republikānisko militāro formējumu izveidošanā. Likumprojekts par aizsardzības tautas komisariātu izveidošanu savienotajās republikās noteica, ka “savienotās republikas organizē republikāniskus karaspēka formējumus”, kā arī papildināja PSRS Konstitūcijas 18. pantu ar atzīmi: “Katrai savienotajai republikai ir savi karaspēka formējumi.” Likumprojektus 1944. gada 1. februārī pieņēma PSRS Augstākās padomes (AP) sesijā, un tie ieguva likuma spēku.
“Latvijas divīzija”
Minētajā plēnumā piedalījās arī Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LK(b)P CK) 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Viņam bija labi zināms, kā republiku karaspēka formējumu jautājums tika risināts jau 1940./1941. gadā un kas notika ar Latvijas armijas vietā izveidoto 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, kura daudzi virsnieki un kareivji kā padomju režīmam neuzticamas personas tika atvaļināti vai apcietināti. 24. strēlnieku korpusa paliekas kara sākumā izšķīda Ziemeļrietumu frontes nestabilajās pozīcijās.
Aptuveni tajā pašā laikā LK(b)P vadībā radās ideja organizēt jaunu karaspēka vienību. Pēc norunas ar sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieku Ļevu Mehlisu Kalnbērziņš sagatavoja VK(b)P CK lēmuma projektu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu. Tā kā stāvoklis sarkanajai armijai bija kritisks, priekšlikumu ātri pieņēma un 1941. gada 3. augustā PSRS Valsts aizsardzības komitejas (VAK) priekšsēdētājs Josifs Staļins parakstīja VAK lēmumu, kurš noteica: “Pieņemt Latvijas K(b)P CK priekšlikumu par Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu ar tās iekļaušanu Ziemeļrietumu frontes sastāvā. Uzdot Latvijas K(b)P CK un Latvijas PSR Tautas komisāru padomei kopā ar Ziemeļrietumu frontes štābu uzsākt Latvijas strēlnieku divīzijas formēšanu no bijušās strādnieku gvardes, milicijas, partijas – padomju darbinieku un citu Latvijas PSR pilsoņu sastāva, kuri evakuēti uz KPFSR teritoriju.”
Jaunās karaspēka daļas ar nosaukumu “Latvijas divīzija” formēšana notika Maskavas kara apgabala Gorohovecas nometnē. Nobažījušies par brīvprātīgo lēno pieplūdumu, LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un Jānis Kalnbērziņš 1941. gada 21. augustā PSRS aizsardzības tautas komisāra vietniekam Jefimam Ščadenko rakstīja: “Lūdzam Jūsu rīkojumu Jaroslavas, Ivanovas, Kirovas, Molotovas, Penzas, Gorkijas, Sverdlovskas, Omskas, Novosibirskas apgabalu un Tatārijas, Čuvašijas, Baškīrijas autonomo republiku un Altaja novada kara komisariātiem sniegt daudz aktīvāku palīdzību mūsu pilnvarotajiem par Latvijas PSR pilsoņu (ne tikai latviešu, bet arī krievu, ebreju un citu no Latvijas teritorijas), kā karaklausībai pakļauto, tā arī brīvprātīgo, kurus SZSA [Strādnieku – zemnieku sarkanās armijas] rindās savervējuši un atlasījuši K(b)P CK un Latvijas PSR TKP pilnvarotie, savākšanā un nosūtīšanā uz Latvijas divīzijas formēšanas vietu Gorkijā ne vēlāk par š. g. 25. augustu.” Līdz 1941. gada oktobra sākumam Latvijas divīzijā savāca 10 877 karavīrus.
Nāve no lodēm un bada
Asiņainajās kaujās Ziemeļrietumu frontē 201. latviešu strēlnieku divīzija, kā to nosauca, cieta ļoti lielus zaudējumus. Papildināt to ar Latvijas iedzīvotājiem nācās arvien grūtāk. 1943. gada 8. martā Kalnbērziņš un Lācis Ziemeļrietumu frontes pavēlniekam maršalam Semjonam Timošenko rakstīja: “Ar katru dienu papildināt latviešu divīziju mums kļūst arvien grūtāk, jo visi LPSR evakuētie pilsoņi, kuri derīgi kara dienestiem, atrodas divīzijā vai rezerves pulkā. Patlaban no 1. atsevišķā Latvijas rezerves strēlnieku pulka uz divīziju papildinājumam nosūtīti 3000 cilvēki, kuru vidū daudz citu Padomju Savienības tautību pārstāvju.” 1942. gada 21. maijā ziņojumā Kalnbērziņam divīzijas komandieris pulkvedis Jānis Veikins žēlojās: “Uzņemts pārāk straujš kurss uz divīzijas rusifikāciju. Cilvēki aizmirsuši, ka tā ir Latvijas divīzija. Sevišķi stipri tas ietekmē vadošo kadru izraudzīšanu.”
Tikai no 1942. gada 28. novembra līdz 16. decembrim vien 201. (no 1942. gada 5. oktobra – 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzija zaudēja 4000 kritušo un ievainoto. Tie nebija tikai kauju zaudējumi. LK(b)P CK sekretārs Žanis Spure kādā ziņojumā Kalnbērziņam un Lācim rakstīja: “Pēc ziņām, kuras ienākušas Ziemeļrietumu frontes Politpārvaldē, Latvijas strēlnieku divīzija ļoti nepietiekoši tiek apgādāta ar pārtiku. Divīzijas politiskās nodaļas vadītājs b. Zutis ziņojumos Politpārvaldei ziņo, ka no 1942. gada 23. līdz 30. maijam divīzijas medicīniskajā punktā reģistrēti 332 cilvēki ar diagnozi – stipra novājēšana. To skaitā 112 cilvēki pilnīgi bezspēcīgi un 18 no vājuma nomira. Katru dienu divīzijas medicīniskajā punktā tiek reģistrēti no 20 līdz 40 novājēšanas gadījumiem (aiz pārtikas trūkuma).”
Ar sarkanās armijas ģenerālštāba 1944. gada 30. maija direktīvu tika uzsākta 308. latviešu strēlnieku divīzijas formēšana. Uz šīs un 43. gvardes divīzijas pamata izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu. Kad sarkanā armija iebruka Latvijā 1944. gadā, aizsākās tās iedzīvotāju mobilizācija. Padomju Latvijas varasvīriem bija pamats uzskatīt, ka vietējā Aizsardzības tautas komisariāta izveidošanai nekādu šķēršļu nebūs. Šo jautājumu iekļāva LPSR AP sesijas darba kārtībā. Sesija 1944. gada 5. – 6. oktobrī notika Daugavpilī. Tās laikā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Lācis norādīja: “Šodien mums vairs nav viena divīzija vien, šodien plecu pie pleca kopā ar lielās krievu tautas un visu pārējo tautu dēliem Tēvijas kara frontēs cīnās vairākas latvju daļas. Sarkanās armijas rindās atrodas vairāk par desmit ģenerāļiem – latviešiem, liels skaits oficieru, kas savas zināšanas smēlušies staļiniskajā kauju skolā.”
Apmānītā republika
1944. gada 6. oktobrī LPSR AP vienprātībā pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Koprepublikāniskā Aizsardzības tautas komisariāta nodibināšanu” un papildināja republikas konstitūciju ar punktu: “Latvijas Padomju Sociālistiskai Republikai ir savas karaspēka daļas.” Par piemērotu pretendēšanai uz LPSR aizsardzības tautas komisāra posteni atzina ģenerālmajoru Jāni Dzenīti, kura personas lietā tieši šajā laikā parādījās dokuments “Piezīmes par kandidāta izpēti”. Tajās sacīts: “Pēc savām lietišķajām un politiskajām īpašībām piemērots Latvijas republikas aizsardzības tautas komisāra amatam. Latvijas K(b)P CK sekretārs b. Kalnbērziņš Dzenīša kandidatūrai piekrīt.”
Par LPSR aizsardzības tautas komisāru Dzenītis tomēr nekļuva. Iespējams, par kandidātu uzskatīja arī ģenerālpulkvedi Maksi Reiteru, kurš Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas 3. sējuma 148. lapā minēts kā LPSR aizsardzības tautas komisārs 1945. gadā. Šī informācija ir uzmanības vērta, jo šķirkļa autors bija agrākā 130. latviešu strēlnieku korpusa štāba priekšnieks, ģenerālmajors Pēteris Baumanis. Tomēr drīzāk minētais amats nemaz nav pastāvējis.
Ne Kremlis, ne PSRS militāristi lēmumu par republiku aizsardzības tautas komisariātiem un nacionālajām karaspēka daļām patiesībā nemaz nedomāja pildīt. PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija kādā sarunā ar maršalu Georgiju Žukovu izteicās, ka nacionālajām karaspēka daļām labākajā gadījumā būtu jābūt tikai militārajām parādēm domātām “dekorācijām”. Ja tām dotu ieročus un patstāvību, atzina sarunu biedri, PSRS gals būtu neizbēgams.
Karam beidzoties, PSRS milzīgā karaspēka masa no Latvijas nevis izvācās, bet notika pretējais. Jau 1945. gada jūnijā atjaunoja Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Iekšlietu tautas komisariāta un armijas daļu skaits Latvijā palielinājās ar katru dienu. PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvalde “Smerš” ķērās pie Latvijas iztīrīšanas no “vācu pakalpiņiem” un “pretpadomju elementiem”. Paciest sev blakus kaut kādu vietējo “aizsardzības komisariātu” PSRS militāristiem nenāca ne prātā. Karš bija beidzies, un vajadzība spēlēt “‘internacionālismu” atkrita. Tika izformēta 308. latviešu strēlnieku divīzija un 130. latviešu strēlnieku korpuss.
43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju pagaidām atstāja, bet ne kā nacionālo republikas karaspēka daļu, bet Baltijas kara apgabala apakšvienību. Viļa Lāča cerētos “latviešu tautības ģenerāļus” komandēja nevis uz Latviju, bet citiem PSRS reģioniem.
Izlems Maskavā…
1946. gada 26. martā LPSR AP prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins un AP prezidija sekretārs K. Prūže Lācim rakstīja: “Ar PSRS AP prezidija 1946. gada 25. februāra dekrētu PSRS Aizsardzības tautas komisariāts pārveidots par Bruņoto spēku tautas komisariātu (tagad – Bruņoto spēku ministriju). Bruņoto spēku ministrija ir koprepublikāniska (tekstā pasvītrots. – Aut.) ministrija, tāpēc nepieciešami attiecīgi pārveidot arī koprepublikānisko Latvijas PSR Aizsardzības tautas komisariātu (ministriju).” Uz dokumenta LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Lācis uzrakstīja rezolūciju: “Šarapovam (D. Šarapovs – LPSR Ministru padomes kara daļas priekšnieks. – Aut.). Kopā ar centrālkomitejas kara daļu triju dienu laikā sagatavot priekšlikumus par šo jautājumu.”
Šarapova atbilde 1946. gada 2. aprīlī: “Sakarā ar Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas jautājumu Latvijas K(b)P CK kara daļa izdarīja pieprasījumu VK(b)P CK militāro kadru daļā, no kurienes paskaidroja, ka sakarā ar PSRS Aizsardzības tautas komisariāta un PSRS Jūras karaflotes tautas komisariāta apvienošanu kā PSRS Bruņoto spēku ministrijā, tā visos kara apgabalos tiekot veikts liels organizatoriskais darbs. Jautājums par republiku bruņoto spēku ministriju organizēšanu esot atlikts uz nenoteiktu laiku. VK(b)P CK militāro kadru daļa rekomendēja no Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas organizēšanas praktiskiem pasākumiem uz laiku atturēties, kamēr šo jautājumu izlems Maskavā.”
Patiesībā jautājums par Latvijas PSR Bruņoto spēku ministrijas izveidi tika atlikts “uz visiem laikiem”. Vērā netika ņemtas ne latviešu cīņas sarkanās armijas sastāvā, ne milzīgie zaudējumi kara laukos. Pārlieku ilgs nebija arī 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas mūžs – piecdesmito gadu vidū to klusām izformēja. Iespējams, Gruzijas 1956. gada pavasara nemieru, Polijas un Ungārijas notikumu dēļ.
VK(b)P CK plēnuma un PSRS Augstākās padomes 1944. gada lēmumi par nacionālo republiku tiesībām turēt savas karaspēka daļas un veidot savas aizsardzības ministrijas formāli palika spēkā līdz pat jaunās PSRS Konstitūcijas pieņemšanai 1977. gadā. Tomēr nekad nevienam nebija ļauts šīs tiesības izmantot.
Eiropas Parlaments signalizē Maskavai
Krievijas grupai “Memoriāls” – Saharova demokrātijas balva Briselē, speciāli “Latvijas Avīzei”
Ar pārliecinošu balsu vairākumu gadskārtējā Eiropas Parlamenta balva cīņā par demokrātiju un cilvēktiesībām šogad ir piešķirta grupai “Memoriāls” no Krievijas.
Tās dalībnieki popularizē patiesību par Padomju Savienības politiskajām represijām un cīnās pret pašreizējiem cilvēktiesību pārkāpumiem bijušo padomju republiku teritorijās – Azerbaidžānā, Armēnijā, Gruzijā, Tadžikistānā, Moldovā, Ukrainā un citur. Jau kopš dibināšanas pirmsākumiem organizācija iestājas, lai izveidotu publiski pieejamu vēsturiskās izpētes arhīvu par totalitārisma represijām.
“Memoriāls” 2009. gada jūlijā bija spiests pārtraukt darbošanos cilvēktiesību jomā Čečenijā pēc tam, kad tika nolaupīta cilvēktiesību aktīviste Natālija Estemirova un viņas mirstīgās atliekas tika atrastas Ingušijā. “Memoriāla” izcilo darbu novērtējušas arī citas starptautiskās organizācijas. Organizācijai 2004. gadā piešķīra gan tā dēvēto alternatīvo Nobela prēmiju jeb Right Livelihood Award, gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos Nansena bēgļu balvu.
Neatstāt vienus
Simboliski, ka biedrības pirmais vadītājs bija pats Andrejs Saharovs, un tagad viņa vārdā nosauktā balva atgriežas pie Saharova paša reiz dibinātās un vadītās demokrātijas cīnītāju grupas. Šis fakts ir divkārt simbolisks arī tādēļ, ka šogad aprit divdesmit gadi kopš Andreja Saharova aiziešanas mūžībā. Patlaban “Memoriālu” vada savulaik Andreja Saharova labā roka cilvēktiesību aktīvists Sergejs Kovaļovs, kurš pazīstams jau kopš deviņdesmito gadu vidus Čečenijas kara dēļ. Kad Ziemeļkaukāzā sākās karadarbība, Kovaļovs organizēja parlamenta deputātu un sabiedrisko organizāciju misiju, kas visu kara laiku vāca un publiskoja materiālus par federālā karaspēka noziegumiem pret čečenu civiliedzīvotājiem.
Eiropas Parlamenta deputāts no Lietuvas, bijušais žurnālists un akadēmiķis Leonīds Donskis, kurš personiski pazīst Kovaļovu un pārzina grupas darbību, uzskata, ka īpaši tagad ir ļoti svarīgi sūtīt ziņu Maskavai par to, ka Eiropas Parlaments atbalsta Krievijas cilvēktiesību cīnītājus. “”Memoriāls” aptver ļoti plašu darbības lauku, un tajā darbojas ļoti drosmīgi un pašaizliedzīgi cilvēki, daži no viņiem ir zaudējuši pat dzīvību, kā, piemēram, Natālija Estemirova Čečenijā, citus iebiedējis Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova režīms, bet daudzi joprojām ir šajā kaujas laukā un cīnās par cilvēktiesībām Krievijā. Un tieši tādēļ viņus nedrīkst atstāt vienus. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs nosūtām viņiem vēstījumu, ka šie cīnītāji nav aizmirsti un vieni.”
Spītējot personiskajām sāpēm
Pērn Saharova balvu piešķīra ķīniešu disidentam Hu Jia. Šogad uz to pretendēja desmit kandidāti no Palestīnas, Indijas, Krievijas, Vjetnamas, Itālijas un citām valstīm. Kā trīs pēdējie finālisti tika izvirzīta grupa “Memoriāls”, ārsts, ginekologs Izeldins Abuelaišs ir Džabaljas – lielākās Gazas joslas bēgļu nometnes iemītnieks, kurš, savas izvēles un miera veicināšanas apsvērumu vadīts, praktizē abās robežas pusēs gan Izraēlā, gan Palestīnā. Visu pasauli ir apceļojuši attēli, kuros palestīniešu ārsts apraud savu trīs meitu bojāeju bombardēšanā, kas notika vien dažas stundas pirms 2009. gada janvārī noslēgtā pamiera. Par spīti personīgajai un ģimenes traģēdijai ārsts turpina cīņu par miera panākšanu starp izraēliešiem un palestīniešiem.
Par trešo pusfinālistu atzina eritrejiešu izcelsmes zviedru žurnālistu, rakstnieku un dramaturgu Davitu Īsāku, kurš cīnījies par savas valsts neatkarību, dibinot pirmo neatkarīgo laikrakstu un stāstot par situāciju pasaulē. Taču, uzliesmojot jauniem konfliktiem ar Etiopiju, Dāvids Īzāks, kurš bija paguvis atgriezties dzimtenē, agrā svētdienas rītā 2001. gada 23. septembrī tika saņemts gūstā un kopš aresta brīža tikpat kā nav redzēts.
Andreja Saharova balvu, kas ir 50 000 eiro liela prēmija, uzvarētājam piešķirs 10. decembrī svinīgā sēdē Strasbūrā, jo šajā datumā 1948. gadā tika parakstīta Apvienoto Nāciju Vispārējo cilvēktiesību deklarācija.
Viedokļi
EP priekšsēdētājs Ježijs Buzeks: “Piešķirot šā gada balvu “Memoriāla” pārstāvjiem Oļegam Orlovam, Sergejam Kovaļovam un Ludmilai Aleksejevai un pārējiem cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijā, mēs ceram palīdzēt pārraut baiļu un vardarbības loku ap cilvēktiesību aizstāvjiem Krievijas Federācijā un paust mūsu vēstījumu, ka pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem visā pasaulē jābūt brīviem īstenot viselementārākās tiesības – domas brīvību un izpausmes brīvību. Mums jābūt brīviem sekot mūsu domām – tas nepieciešams, lai tiktu līdz patiesībai. Ļaujiet man dalīties manā personiskajā gandarījumā par to, ka šodien varu paziņot šīs balvas ieguvēju kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs un kā cilvēks, kas nāk no “Solidaritātes” un ir redzējis Poliju cīnāmies par patiesību un visbeidzot iegūstam brīvību 80. gados.”
Inese Vaidere, Latvijas EP deputāte: “Krievijas biedrībai “Memoriāls” pašlaik klājas ļoti grūti. Atsevišķi tās biedri un aktīvisti ir nemitīgi pakļauti nāves briesmām. Tas ir reāls risks, jo šie cilvēki ir gatavi iestāties par cilvēktiesībām, nežēlojot savu dzīvību. Arī tādēļ esmu ārkārtīgi gandarīta par to, ka šai organizācijai tiks piešķirta ļoti vērtīgā Saharova balva.”
Ļeņina nāves cēlonis bija nevis insults, bet neirosifiliss
Ļeņins mira no neirosifilisa, nevis no insulta, vēsta «Daily Mail», atsaucoties uz britu vēsturnieci Helēnu Rappaportu. Dokumentos, kuri glabājās Kolumbijas universitātē Ņujorkā, viņa atklājusi norādes uz patieso Ļeņina slimību, kuras atstājis slavenais Krievijas zinātnieks Ivans Pavlovs. Pavlovs, Nobela prēmijas laureāts, kas zināms savu eksperimentu ar suņiem dēļ, sarunā ar kādu savu draugu reiz izteicies, ka «revolūciju uztaisīja trakais ar sifilisu smadzenēs».
Padomju vadība oficiāli dēveja Ļeņina slimības simptomus, ieskaitot krasas garastāvokļa maiņas un negaidītus dusmu uzliesmojumus, par arteriosklerozi – slimību, kuras daudzas izpausmes ir līdzīgaas neirosifilisam, sifilisa paveidam, kas iznīcina galvas smadzenes. Pēc Rappaportas vārdiem, «Pavlovs bija personiski pazīstams ar virkni slavenu zinātnieku, kurus uzaicināja izpētīt Ļeņina smadzees pēc viņa nāves 1924. gadā, un viņi visi piekrita šai diagnozei,» lai gan, protams, neviens no viņiem nerunāja par to publiski.
Vairāk informācijas: “Daily Mail” – http://www.dailymail.co.uk/news/article-1222209/Lenin-died-syphilis-NOT-stroke-claims-historian.html#ixzz0Uj578VLA
Vēsturnieki konferencē meklēs kolaborācijas un pretošanās kustību iemeslus
27.oktobrī, Gētes institūtā Latvijā sāksies Vēsturnieku komisijas rīkota divu dienu konference Okupācija, kolaboracionisms, pretošanās, kurā piedalīsies arī Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Konferencē piedalīsies vēsturnieki no Beļģijas un Francijas, Polijas un Ukrainas, Igaunijas un Latvijas, Vācijas un Krievijas, informē Gētes institūts. Viņi salīdzinās un kontrastēs vācu un padomju okupāciju blakusparādības – kolaboracionismu un pretošanos – attiecīgās vēstures pieredzes kontekstā.
Īpaša uzmanība tiks veltīta jēdzienu skaidrošanai, metodiskajai pieejai, kā arī kolaboracionisma un pretošanās uztveres pārvērtībai.
Okupācijas, kolaboracionisma un pretošanās uztvere Rietumu valstīs vairāk nekā 60 gadu garumā veikto pētījumu un diskusiju dēļ ir mainījusies, bet Eiropas austrumu daļā un arī Latvijā tikai kopš 1991.gada pavērās iespēja publiski runāt par dubulto diktatūras pieredzi. Šī pieredze Rietumos vēl ne tuvu visur nav akceptēta kā pašsaprotama Eiropas XX gadsimta vēstures daļa. «No oficiālās krievu atmiņas kultūras puses tā drīzāk tiek noliegta,» vēsta Gētes institūts.
«Lai novērstu šo atmiņu politisku instrumentalizēšanu un līdz ar to jaunu naida sēšanu starp nācijām, nepieciešama visu pušu gatavība dialogam un patiesa vēlme izprast un respektēt pārējo pušu atmiņas,» minēts konferences organizatoru vēstījumā par tās mērķiem.
Konferences pirmajā dienā par kolaborāciju kā īstermiņa un ilgtermiņa fenomenu referēs vācu pētnieks Hanss Lembergs no Mārburgas, savukārt Pētera Šteinbaha tēma būs Kolaborācija kā īstermiņa un ilgtermiņa fenomens.
Interesanta solās būt 27.oktobra konferences otrā sesija, kurā uzstāsies Olivjē Viviorka no Francijas un Pīters Lagrū no Beļģijas, analizējot okupācijas, kolaborācijas un pretošanās kustības Rietumeiropā.
28.oktobris būs veltīts Austrumeiropas un Baltijas vēsturei. Ar referātiem uzstāsies gan Latvijas vēsturnieks Inesis Feldmanis, gan igauņu, ukraiņu un poļu pētnieki.
Vēsturnieku diskusijas noslēgs prominentais vācu profesors, Baltijas vēstures speciālists un Vēsturnieku komisijas loceklis Ervīns Oberlenders.
Konferenci organizē Latvijas Vēsturnieku komisija, Latvijas Okupācijas muzejs, Latvijas Valsts arhīvs un Gētes institūts Rīgā.
Par vēstures domstarpībām bez lieka trokšņa
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=66009
Bez liekas reklāmas un preses klātbūtnes ceturtdienas pēcpusdienā ”Reval Hotel Latvia” notika Latvijas un Krievijas vēsturnieku un politologu apaļais galds ”Baltijas – Krievijas vēstures politika. Kā nonākt līdz saspīlējuma atslābumam?”.
Ar pašmāju politikas centra ”EuroCivitas” un Vācijas Fridriha Eberta fonda Latvijas nodaļas gādību rīkotais pasākums notika tā sauktajā out of record režīmā, kas nozīmē, ka žurnālisti tur nebija laipni lūgti, tāpat kā runātāju citēšana medijos. Kā liecina diskusijas dalībnieki, preses trūkums droši vien arī bija iemesls, kādēļ gan latviešu, gan krievu debatētāji uzstājās atklātāk nekā citās reizēs. Apaļā galda laikā nav bijis grūti vienoties par to, ka vēsturnieki patiesībā neko daudz politiķu noteiktajos virzienos nevar mainīt.
No Latvijas puses pasākumā piedalījās Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis, Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, vēsturnieki Ilgvars Butulis, Gustavs Strenga, Kārlis Daukšts, kā arī politologi Andris Sprūds un Nils Muižnieks.
”Tikšanās, protams, bija vērtīga, taču mēs tādas esam jau redzējuši,” atzinās Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Andris Sprūds. Politologs atzīmēja, ka tāda veida Krievijas–Latvijas apaļie galdi Latvijā tradicionāli notiek ”diezgan pieklājīgi” un tajos ”lielie asumi netiek aizskarti”. Ja Krievijas vēsturniekus nosacīti iedala ”zapadņikos” un ‘’slavofilos”, kur pirmie pārstāv rietumniecisku, bet otri – krieviski impērisku skatu uz Eiropas 20. gadsimta vēstures notikumiem, tad Rīgā pārsvarā bija ieradušies pirmajai nometnei piederīgie. Pēc Sprūda vārdiem, tas arī noteicis toni. Taču jāatceras, ka Krievijā pārsvars tomēr ir otrajiem un tieši impēristi dominē Krievijas publiskajā mediju telpā – televīzijā, presē. ”Nevar jau to vēsturi atraut no politiskajiem mērķiem un interesēm. Bet pašreizējā Krievijas interese ir nostiprināt savu ietekmi bijušajā padomju telpā, tāpēc arī tiek izmantota vēsture, stiprināts ”atbrīvotāja” tēls”,” aizrādīja politologs.
Pēc viņa kolēģa Nila Muižnieka novērojumiem, aktīvāk savu viedokli izteikuši demokrātiskā spārna pārstāvji, tādi kā vēstures profesors Boriss Sokolovs, radiostacijas ”Eho Moskvi” žurnālists Vitālijs Dimarskis un citi, kamēr Kremlim tuvākie pārsvarā klusējuši. Pie šiem pieskaitāmi vēstures žurnāla ”Rodina” galvenā redaktora vietniece Tatjana Fiļipova un aģentūras ”RIA Novosti” Baltijas valstu un NVS direkcijas vadītājs Alans Kasajevs.
”Bija interesanti, ka Krievijas delegāti sāka savā starpā strīdēties. Jāsaka, viņi bija ārkārtīgi kritiski noskaņoti par savas valsts attieksmi pret vēsturi, vēstures dokumentiem,” bilda Muižnieks.
Noskaņojums apaļā galda Krievijas pusē apliecinājis, ka arī Maskavā vairākums vēsturnieku, maigi sakot, nesimpatizē Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva administrācijas izveidotajai komisijai, kuras uzdevums ir it kā pretdarboties mēģinājumiem falsificēt vēsturi, bet patiesībā traktēt to tikai Krievijas interesēs. Nav jau noslēpums, ka Krievijas akadēmisko vēsturnieku aprindās neoficiāli viedoklis par 1940. gada notikumiem lielā mērā sakrīt ar Latvijā un citur Eiropā valdošo, taču atklāti atzīt okupāciju Maskavas vēsturniekiem nozīmētu sevi marginalizēt. Politisko apsvērumu dēļ tāds cilvēks tūdaļ tiktu nošķirts no uzskatu paušanas centrālajos medijos, bet viņa iespēja runāt publiski – samazināta.
Par Latviju – līdz pēdējam
Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=65887
Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Par vienu no viņiem – kapteini Miervaldi Ādamsonu – “Mājas Viesis” jau rakstīja šā gada 17. aprīļa numurā. Šoreiz stāsts par leitnantu ALFRĒDU RIEKSTIŅU. Drosmīgu karavīru un pēckara pretošanās kustības dalībnieku. Varoni, kurš gāja bojā nodevības dēļ čekas pārspēka ielenkumā.
1913. gada 30. janvāris Sabiles iedzīvotāju Marijas un Pauļa Riekstiņu dzīvē bija īpaša diena – pasaulē nāca viņu vidējais dēls Alfrēds, par kuru tad vēl neviens nenojauta, ka viņam būs lemts kļūt par varoni.
Viņa tēvs Paulis Riekstiņš bija karojis cariskās Krievijas armijas Galīcijas ulānu pulkā. Kad mazajam Alfrēdam bija seši gadi, tēvs piedalījās cīņās pret bermontiešiem pie Rīgas. Kara laikā mira viņa māte Marija. Turpmāk zēnu audzināja audžumāte Marianna Lagzdiņa. Alfrēds mācījās Sabiles pamatskolā. Kā daudzi vienaudži, zēna gados vasaras viņš pavadīja ganu gaitās. Vēlāk strādāja dažādus darbus – par grāvraci, kuļmašīnu meistaru, šindeļu (jumta dēlīšu) plēsēju un laukstrādnieku sava krusttēva Friča Lagzdiņa saimniecībā Matkules pagasta “Dreimaņos”.
Vēlāk, jau dienesta laikā Latvijas armijā, Alfrēds kļuva par dižkareivi 7. Siguldas kājnieku pulkā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš slēpās, kādu laiku pavadot arī mežā.
Lodes viņu neskāra
Sākoties Vācijas–PSRS karam, Alfrēds iestājas Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 1942. gada oktobrī viņš brīvprātīgi piesakās 24. (Talsu) latviešu kārtības dienesta bataljonā. Zināms, ka Riekstiņš piedalās cīņās pret padomju partizāniem Minskas apkārtnē un kaujās pret sarkano armiju pie Ļeņingradas. Pēc instruktoru kursu beigšanas Kingisepā Riekstiņu paaugstina par kaprāli.
1943. gada pavasarī viņa vienība jau kā Latviešu leģiona 2. brigādes 40. grenadieru pulka 1. bataljons cīnās Volhovas frontē. 1944. gada 8. augustā Riekstiņu ieceļ par vada komandieri leģendārajā majora Ernesta Laumaņa komandētajā 19. latviešu divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā.
Seko cīņas jau Latvijas teritorijā – Vidzemē: pie Cesvaines, Lubānas un Mores, kuru laikā Riekstiņš par izrādīto varonību saņem savu pirmo 2. šķiras Dzelzskrustu.
Pēc vācu armiju grupas “Nord” atkāpšanās uz Kurzemi un Rīgas krišanas latviešu leģionāri turpina cīņas pie Džūkstes, Lestenes un Anneniekiem. Jau pirmajās kauju dienās 1944. gada 16. oktobrī pretiniekam tomēr izdodas nostiprināties Nabadziņu mājās. Pretuzbrukumam norīkotā leģionāru grupa tās atgūst, turpinot vajāt bēgošos sarkanarmiešus. Bet tad pēkšņi tuvējā bērzu birzī atskan troksnis un lamāšanās krievu valodā. Klusi pielavoties šai vietai, atklājas amizants skats: tikai ar pistoli bruņotā kaprāļa Riekstiņa priekšā stāv vairāki gūstā padevušies sarkanarmieši ar paceltām rokām. Tikai vēlāk viņš ar sev raksturīgo ironisko smīnu sejā atzīs – tad, kad pretinieka karavīri pacēluši rokas gaisā, viņa pistoles aptvere jau bijusi tukša…
Cīņu biedri atceras, ka Alfrēds bijis ne tikai drošsirdības paraugs, vadot izlūkreidus un triecienus. Kaujās viņu vienmēr pavadījusi arī paļāvība Dievam. Riekstiņš nēsājis kaklā pakārtu sudraba krustiņu. Līdzi viņam vienmēr bijušas lapas no Bībeles un audžumātes ar roku rakstītām lūgšanām, kas viņu sargājušas visās kaujās. Tam var ticēt vai neticēt, bet atšķirībā no citiem 19. divīzijas veterāniem ne lodes, ne šķembas viņu kara laikā tā arī nopietni neskāra.
1945. gada 16. februārī Riekstiņu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzskrustu par cīņām pie Vamžiem. Tur viņš ar savu vadu apturējis kādu padomju triecienvienību, kas pa kaujas laukā radušos spraugu mēģinājusi nonākt latviešu pozīciju aizmugurē. No 136 vīriem Alfrēda rotā pēc kaujas dzīvi palikuši tikai 45, turklāt viņš pats stājies smagi ievainotā rotas komandiera vietā.
Vēlāk viņš kopā ar saviem vīriem naktīs dosies izlūkgājienos pāri frontei. Vējainās un lietainās pusnakts slēpti, Vēžu un Melngrāvju mājās viņi saņems gūstā veselu sarkanarmiešu rotu ar tās apreibušajiem virsniekiem priekšgalā.
“Zēni, neraustās!”
Tomēr galvenais frontes varoņdarbs viņam vēl priekšā. 1945. gada 16. martā vācu armijas izlūki konstatē lielu pretinieka spēku koncentrāciju pie Ķīpu mājām netālu no Remtes. 19. izlūkbataljona komandieris majors Laumanis norīko kaprāli Riekstiņu ar divpadsmit vīriem doties izlūkgājienā. Viņi ierauga, ka “Ķīpās” atrodas trīs krievu tanki un vairāki prettanku lielgabali. Tankisti savā nodabā bezrūpīgi pīpē un griež vaļā konservu kārbas, bet tuvējā mežā uzbrukumam gatavojas gandrīz tūkstotis sarkanarmiešu.
Apdraudētas bijušas ne tikai latviešu leģionāru pozīcijas, bet arī Remte, kur kara hospitālī atradušies vairāki simti ievainoto vācu un latviešu karavīru. Izvilcis no maksts dunci un aizbāzis aiz zābaku stulma, Riekstiņš nočukstējis: “Zēni, neraustās, ir ēsts vēl treknāks!” Viņa lēmums bijis visai riskants – pretinieka tanku un lielgabalu apkalpes vajadzēja uzveikt bez šaušanas, ar durkļiem un sapieru lāpstiņām vien… Vairāki leģionāri, kas pratuši karot ar tankiem, no tiem atklājuši uguni uz krievu galvenajiem spēkiem netālajā mežā, radot tajos visīstāko paniku. Riekstiņš licis nekavējoties ierīkot telefona sakaru līniju ar aizmuguri, informējot pulka štābu par notikušo. Pēc šiem notikumiem 1945. gada 5. aprīlī Alfrēds Riekstiņš kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieri. Reizē ar augsto apbalvojumu viņam piešķīra arī leitnanta dienesta pakāpi un nosūtīja uz rotas komandieru kursiem Pastendē.
Pašās kara beigās Riekstiņam ar vienu no pēdējām ātrlaivām kopā ar citiem vācu un latviešu karavīriem no Pāvilostas izdodas doties prom no Kurzemes krasta. Iespējams, tikt uz šīs laivas viņam palīdzēja kaklā pakārtais nesen saņemtais Bruņinieka krusts.
1945. gada 9. maijā Riekstiņš sasniedz Gotlandi, pēc tam nokļūstot Kalmāras ostā Olandē, Zviedrijā. Pārģērbjoties par civilpersonu, viņam izdodas izvairīties no internēšanas.
Vēlāk viņš piedalās organizācijas “Daugavas vanagi” nodaļu dibināšanā.
“Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks,” Riekstiņu atcerējās vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis.
Ar izpletni uz okupēto Latviju
Nebūdams mierā ar otrreizējo Latvijas okupāciju, 1951. gadā Riekstiņš atsaucas britu un amerikāņu slepeno dienestu uzaicinājumam, kuri meklē brīvprātīgos darbībai ienaidnieka aizmugurē. Kādu dienu viņš pēkšņi dodas prom no Zviedrijas, vien atstājot dokumentu saini un zīmīti, lai viņu nemeklē. Rietumu sabiedroto izlūkdienestu interesēs bija iegūt ziņas par militāro situāciju PSRS teritorijā, tāpēc tie meklēja nacionāli noskaņotus ideālistus, kas vēlējās atgūt savas dzimtenes brīvību. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Līdzās vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.
Riekstiņš diemžēl nezināja, ka šajā laikā Lielbritānijas un ASV izlūkdienestā jau bija iefiltrējušies vairāki PSRS aģenti, kas organizēja savu “spēli”, izveidojot viltus partizānu grupas. Tās sastāvēja no čekas darbiniekiem, kas uzturēja “slepenus” radiosakarus un pat devās uz Rietumiem, kur tikās ar ārzemju izlūkdienestu pārstāvjiem.
1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu “Imants” nonāk Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem – Edvīnu Ozoliņu (“Herbertu”) un Nikolaju Balodi (“Borisu”) – Priekules apkārtnē viņu desantē ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Pēdējo no viņiem vējš aiznes sānis, tāpēc “Boriss” nošķiras no pārējās grupas jau tūlīt pēc piezemēšanās.
“Imants” un “Herberts” naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām Dreimaņu mājām netālu no Sabiles. Diemžēl arī viņa ceļa biedrs bija Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts, jau Zviedrijā savervēts padomju aģents. “Herberts” bija speciāli pavirši paslēpis līdzpaņemto radioraidītāju, kartes, medikamentus, naudu, pie viena kartē atzīmējot Dreimaņu māju nosaukumu. Nav brīnums, ka jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas karaspēks.
“Pat mirušie paliek mūsu ziņā…”
Par Riekstiņa iekrišanu un bojāeju 1952. gada rudenī ir vairākas atšķirīgas versijas. Toreizējā kolhoza brigadieris Fricis Guds vēlāk stāstīja, ka notikusi kauja. Pēc tās Dreimaņu māju šķūnī iebraukusi automašīna, kurā iekrauti vairāki kritušie vai smagi ievainotie čekisti un arī Riekstiņš, kurš miris, pārkožot ciankālija ampulu.
Friča Lagzdiņa dēls Arvīds, kurš tajā laikā mācījās Valgales pamatskolā, atceras, ka, vakarā pārnākot mājās, šķūnī redzējis visapkārt izšautas patronas. Klons un salmi bijuši asiņaini, bet mājinieki kaut kur aizvesti. Cilvēki runājuši, ka apšaudē krituši septiņi čekisti. Alfrēds baltā kreklā un paceltām rokām iznācis no šķūņa un pie akas saļimis no ciankālija ampulas iedarbības.
Dreimaņu māju iemītniece Aina Pūpola, kura toreiz bija astoņpadsmit gadus veca, stāsta, ka mājas aplenktas, taču nekāda šaušana nav notikusi. Saprotot pretošanās bezjēdzīgumu, Riekstiņš iznācis un saļimis pie šķūņa. Dreimaņu mājas pēc notikušā izpostītas, to saimnieki – notiesāti un aizsūtīti uz Vorkutas apgabalu.
Čekisti vēl trīs mēnešus meklējuši trešo ar izpletni nomesto izlūku. “Ieradies mūsmājās pie vecmāmiņas un manas mātes, Alfrēdonkulis teica, ka devies šurp, lai tuvinātu Latvijas brīvības stundu, ka nevar ļaut krievu okupācijai būt Latvijā mūžīgi,” tādu Riekstiņu, kurš viņai bijis tēva vietā un mīļi saucis par draudziņu, atceras Aina Pūpola.
Alfrēda Riekstiņa mirstīgās atliekas aizveda uz čekas mītni Kandavā, Talsu ielā 9. Tur tās nācās atpazīt viņa tēvam Paulim. Viņa 39 gadus vecais dēls izskatījies kā dzīvs, tikai pēc smaga darba iemidzis. Kad tēvs izteicis vēlmi dēlu apglabāt, pretī saņēmis vien čekas priekšnieka rupju uzbļāvienu: “Klusē! Bandītus mēs neizdodam. Pat mirušie paliek mūsu ziņā, un nevienam nestāsti, kur esi bijis, ko esi redzējis!”
Nav izslēgts, ka Alfrēda Riekstiņa kapa vieta meklējama turpat kādā gravā netālu no Kandavas baznīcas un kapsētas, kur varētu būt aprakti arī citi čekas nošautie nacionālie partizāni.
***
Leitnants ALFRĒDS RIEKSTIŅŠ:
• Latviešu leģiona leitnants, 1944. – 1945. gadā apbalvots ar Vācijas armijas kājnieku trieciennozīmi sudrabā, 2. un 1. šķiras un Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.
• 1951. gadā piekritis sadarboties ar rietumu valstu izlūkdienestiem.
• Pēc speciālas apmācības Rietumvācijā 1952. gada 30. augustā ar izpletni nomests padomju okupētajā Latvijā.
• Kritis 1952. gada 11. septembrī pie Talsu rajona Abavas pagasta Dreimaņu mājām.
• 1992. gada 12. septembrī tur atklāta un iesvētīta viņa piemiņas vieta.
Izcils darbs par Krievijas vēsturi
Šogad Maskavā iznāca 42 autoru sarakstīta divsējumu grāmata “Krievija. 20.gadsimts.” Izdevuma atbildīgais redaktors ir Maskavas Starptautisko attiecību institūta (MGIMO) profesors Andrejs Zubovs. Tas ir faktiem un to skaidrojumiem fantastiski bagāts un, manuprāt, godīgi uzrakstīts, visu ļoti dziļi vērtējošs, gandrīz 2000 lappušu plašs darbs. To autori ir radījuši, balstoties uz plašu jaunāko vai labāko agrāk izdoto pētniecisko literatūru, vai notikumu liecinieku atmiņām.
Viņi ir strādājuši, uzmanīgi lasot viens otra uzrakstītās milzu grāmatas nodaļas un apakšnodaļas, atbildīgajam redaktoram uzņemoties atbildību par visām iespējām kļūdām un nepilnībām. Tas vien ir unikāls sasniegums, ka tik daudzi cilvēki ir atraduši kopēju viedokli par tik sarežģītām tēmām, centrā paturot tādu boļševisma ideoloģijas un prakses nosodījumu, kurā nevar saskatīt nekā pozitīvu, jo tā ir “dievu apkarojoša un cilvēku nīstoša vara.”
Autori ir “krievi” tādā nozīmē, kā tagad Krievijā teic “rossijane”, tas ir Krievijā dzīvojošie vai no tās galvenokārt pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma un pilsoņu kara emigrējušie dažādu tautību cilvēki. Vienīgais izņēmums viņu vidū ir īsts Latgalē dzimis un audzis latvietis profesors Leons Taivans, kurš Maskavā ir nodzīvojis 21 gadu, septiņus no tiem būdams Austrumpētniecības institūta zinātniskais sekretārs un labi iepazīdams no iekšienes par Padomju Savienību vardarbīgi pārveidoto Krieviju.
Kristietībā iedibināto ētisko vērtību aizstāvēšana uz staļinisko represiju drausmīgā fona ir aplūkojamā darba idejiskais mugurkauls. Dabīgi, ka šajā sakarībā tiek aplūkota arī Krievijas reliģiju vajāšana pēc 1917. gada boļševistiskā apvērsuma. Labs piemērs tai ir Staļina reakcija uz 1937. gada tautas skaitīšanas rezultātiem. Kad viņam kļuva zināms, ka 42% Krievijas iedzīvotāju, vecāku par 15 gadiem sevi atzina par kristiešiem un 13% par citu reliģiju piekritējiem, viņš kļuva īpaši nikns – tika arestēti 139,000 tūkstoši Krievijas garīdznieku un 85,000 no tiem nošauti. Šajā un nākamajā gadā miera laikā represijās aiz restēm nokļuva vairāk kā pusotra miljona cilvēku un 682, 000 no tiem gāja bojā, ieskaitot lielāko daļu augstākās virsniecības. Bet 1936. gadā jau pieņemta vēlāk represētā Buharina uzrakstītā tā dēvētā Staļina konstitūcija, kas ir pilna ar tā laika ideoloģijai raksturīgo melīgo cēlumu. Lielas vērības pievēršanu apziņas brīvībai nosaka arī darba ievirze, par ko galvenais redaktors priekšvārdā teic:
“Mēs visi sev stādījām priekšā pilnīgi noteiktu uzdevumu – pastāstīt patiesību par Krievijas tautu dzīvi un ceļiem divdesmitajā gadsimtā. Mūsu kopējā pārliecība ir arī, ka augstākā vērtība ir ne zeme, ne valsts, bet cilvēks, dzīva personība… Mēs centāmies rakstīt ļaužu, bet ne procesu un spēku vēsturi.”
Tas gan nenozīmē, ka izpaliek vēsturisko notikumu atspoguļojums. Bet ir skaidrs, ka autori sāpīgi jūt līdz upuriem, nemeklējot attaisnojuma, piemēram, Pirmā un Otrā pasaules kara uzsācējiem, slavē cilvēkus par varonību kaujās, bet bez žēlastības nosoda vainīgos par karu uzsākšanu. Par impērijas robežu nepārtrauktu paplašināšanu 17.-19. gadsimtā “tauta maksāja ļoti augstu cenu un no Krievijas milzīguma nesaņēma nekādu labumu. Krievu ļaudīm iestāstīja, ka viņi ir dižas valsts pilsoņi, ka viņi pārvalda daudzas tautas, ka viņu imperators – pasaules spēcīgākais valdnieks” (1. sēj., 57. lpp.). Pareizi tiek izvērsti attēlots, ķā Ļeņina un Staļina laikā šī pati ideja pārvērtās par virzību uz krievu vadītu visas pasaules proletariāta revolūciju, kas patiesībā nozīmēja kundzības iedibināšanu pār pasauli. Autori parāda, ka šī mērķa sasniegšanai iespējamo upuru miljoni neko nenozīmēja. Ar pamatīgu faktu uzskaitījumu tiek nosaukti Staļina valdības pasākumi, gatavojoties t.s. Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanai, kad sarunas ar vāciešiem veda pats Staļins. “Divu diktatoru vienošanās cena bija karš Eiropā, kas 1941. gada jūnijā uzgāzās Krievijai” (2. sēj. 11. lpp.). Tiek parādīts ar kādiem milzu spēkiem notika uzbrukums Somijai un cik varonīgi somi aizstāvejās. Apakšnodaļa sakarā arī ar Sarkanās Armijas ienākšanu pie mums 1940. gadā tiek nosaukta “Baltijas valstu, Besarābijas un Ziemeļu Bukovinas sagrābšana”.
Ja kāds to vēl nezināja, kļūst redzamas visas būtiskās detaļas par Staļina, Ruzvelta un Čērčila sarunām Otrā pasaules kara laikā, kuras beidzās ar gandrīz visu Staļina prasību izpildi, ieskaitot PSRS tiesības okupēt Mandžūriju pēc tās uzbrukuma Japānai, jo tā jau 1904. gada Krievijas kartēs parādījās kā Krievijas impērijas sastāvdaļa.
Darbā ir pieejami visi dati par PSRS nevaldāmo bruņošanos, sākot ar trīsdesmito gadu otro pusi, un atkal sākot ar 1946.-1948. gadu. Ne tikai par cilvēku, bet arī par valstīm ir runa pārstāstos par mēģinājumiem radīt neatkarīgas valstis Krievijā pēc 1917. gada “bandītu-boļševiku”, kā tie tiek nosaukti, apvērsuma.
Krievi nekādā ziņā netiek pacelti augstāk par citiem ļaudīm: viņu senči slāvi esot bijuši tik ļauni, ka savu cilšu ļaudis pārdevuši verdzībā, lai ietirgotu dārgus audumus, zeltu un dārglietas, no vārda “slāvs” esot cēlies nosaukums “vergs”, ka skan līdzīgi vairākās Eiropas valodās, krievu domas vēsturei esot raksturīgs “domas bezatbildīgums”, laikam gan šī apzīmējuma augstāk minētajā nozīmē, krievi ir vainīgi 1917. gada slepkavošanā, kad tika nonāvēti desmiti miljonu labāko cilvēku (to skaitā autori ietilpina arī milzīgos, neattaisnojamos dzīvību zaudējumus Otrajā pasaules karā). Varbūt tāpēc, ka latviešu upuri skaitliski nav milzīgi salīdzinājumā ar 25 miljoniem nošauto, gulagā un golodomorā mirušo Krievijā kopumā mūsu tautieši reti kad tiem minēti. Mākslīgi radītajā badā, zemniekiem atņemot labību, 1932.-1933. gadā Ukrainā vien no dzīves aizgāja 4 miljoni cilvēku. Latviešu sarkanie strēlnieki, nevēlēdamies atgriezties Latvijā un par to samaksādami ar dzīvību 1937. gadā taču arī bija un palika “krievi”. No grāmatā teiktā iznāk, ka pēdējā cara nošaušanā iesaistītie “latvieši” ir piederējuši citām tautībām. Daži skaitļi gan ir pietiekoši daiļrunīgi.
Piemēram, 1921. gadā no Čekā (Drošības komitejas priekšgājēja) nodarbināto skaita latviešu ir 3,5%. Vairāk tikai ir krievu un ebreju. Bet ir arī tāds fakts: kad astoņdesmito gadu vidū Gorbačovs sāka atbrīvot visus tā laika 2000 politieslodzītos viņu vidū latviešu bija 9, 34% . Atkal vairāk bija tikai ebreju un krievu.
Aplūkojamā divsējumu grāmatā varbūt nav daudz divdesmitā gadsimta Krievijas vēstures pētniekiem nezināmu faktu, taču viss ar to saistītais un kā ārzemēs, tā Krievijā jau publicētais tiek apvienots vienā veselumā. Man gan krievu autoru darbos nekad nebija gadījies izlasīt, cik liela loma Krievijas valsts iedibināšanā bija varjagiem (vikingiem) un Lietuvas valdniekiem, kuru karaspēks atbrīvoja no tatāru jūga visu Krievijas rietumu daļu, kas pati arī tika veidota ar lielu Lietuvas valdnieku līdzdalību. “Ne vien nākamā “pasaules proletariāta vadoņa”, bet arī ļoti daudzu krievu muižnieku asinīs nebija ne pilītes krievu asiņu. Tas nebūt viņiem netraucēja godīgi kalpot Krievijai”, atzīst autori (turpat, 127. lpp).
Sagatavojot grāmatas atkārtotu izdevumu, kas jau laikam ir iecerēts, zinātniekiem gribas novēlēt varbūt vairāk pastrādāt pie idejiskā apjukuma izpētes Krievijas vēstures pēdējos gadu desmitos. Man, piemēram, joprojām interesē atbilde uz jautājumu, kā visai reprezentatīvās aptaujās arī mūsdienās šajā zemē Staļins tiek pieskaitīts pie izcilākajām personībām vēsturē. Varbūt derētu, izmantojot jaunāko literatūru, konkrētāk parunāt par krievu tautas aizvēsturi. Šī tēma kļūst aktuāla, kā to rāda, piemēram, darbi, kuros tiek runāts par krievu un baltu kopēju izcelsmi. Gribas novēlēt, lai aplūkojamās lieliskās divas grāmatas vai vismaz to daļas līdz Staļina nāvei tiktu pēc iespējas ātrāk pārtulkotas latviski un izdotas. Tā būtu īpaši laba dāvana visām skolām ar krievu mācību valodu un varbūt arī derētu kādam no tiem, kam Vācijas valdības pamatīgi finansētais Ļeņins ir joprojām “dzīvāks par dzīvu.”
Saistītie:
http://russia-xx.livejournal.com/15359.html
Krievijas komunisti īpašā organizācijā aizstāvēs totalitārā režīma “godu”
Krievijas Komunistiskā partija izveidojusi jaunu sabiedrisko organizāciju “Uzvaras paaudze”, kuras mērķis ir aizstāvēt totalitārā režīma mantojumu.
Pirmās jaunizveidotās organizācijas iniciatīvas ir vēršanās Eiropas cilvēktiesību tiesā (ECT) pret Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), pieprasot astronomisku summu – 27 triljonus eiro (18,9 triljonus latu), kā arī prasība par “pretpadomju” darbībām un “ekstrēmismu” saukt pie atbildības kādreizējo disidentu un žurnālistu Aleksandru Podrabineku.
Jaunās organizācijas līderis – Valsts domes komunistu frakcijas loceklis Aleksejs Korņijenko – aģentūrai “Interfax” pavēstīja, ka ECT jau iesniegta sūdzība par EDSO Parlamentārās Asamblejas (PA) 3.jūlija rezolūciju, ar kuru 23.augusta pasludināts par komunisma un nacisma upuru piemiņas dienu.
“Uzvaras paaudzes” prasībā ECT apgalvots, ka rezolūcija “radījusi morālo kaitējumu Krievijas Federācijas pilsoņiem un valstiskajiem veidojumiem, kuri ir PSRS pilsoņu un valstisko veidojumu tiesību pārmantotāji”.
“Ņemot vērā to, ka Otrajā pasaules karā gāja bojā ne mazāk kā 27 miljoni padomju pilsoņu, mēs lūdzam starptautisko tiesu uzlikt EDSO PA par pienākumu izmaksāt par labu Krievijas Federācijai 27 triljonus eiro, lai kompensētu morālo kaitējumu veterāniem,” sacīja Korņijenko.
Bez tam līdz nedēļas beigām organizācija gatavojas iesniegt prasību pret Podrabineku, kurš esot aizskāris “padomju veterānu godu”, savā rakstā tos nosaucot par koncentrācijas nometņu “uzraugiem” un “bendēm”.
Vienlaikus Korņijenko uzsvēra, ka, atšķirībā no Kremļa finansētās jaunatnes organizācija “Naši” (“Mūsējie”), “Uzvaras paaudze” uzskata par nepieņemamu piketu rīkošanu pie Podrabineka mājas un draudu izteikšanu viņa ģimenes locekļiem.
Podrabineks septembrī analītiskajā portālā “ej.ru” publicēja rakstu, kurā asi uzbruka padomju veterāniem, paužot savu neapmierinātību par Maskavas amatpersonu spiedienu, kura dēļ tika novākta šašliku ēstuves “Antisovetskaja” (“Pretpadomju”) izkārtne.
Jau iepriekš prokuratūrā pret žurnālistu vērsusies neonacistiskā organizācija “Kustība pret nelegālo imigrāciju” (DPIN), pieprasot izvērtēt Podraboneka rakstu, lai noskaidrotu, vai tas nesatur “ekstrēmisma pazīmes”.
Lēmumu par jaunās sabiedriskās organizācijas izveidi komunisti pieņēma 16.oktobrī, un “Uzvaras padomes” dibināšanas kongress notika jau pirmdien.
http://kprf.ru/rus_soc/72230.html
http://lenta.ru/news/2009/10/19/generation/
Vēsturnieki sadusmojas
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=65680
“Spļāviens sejā” – par sociālo partneru septembra beigās sniegto zemo Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisijas darba novērtējumu saka šīs komisijas loceklis Antonijs Zunda.
“Ja cilvēks nav tik kompetents, tad varbūt nevajadzētu ar tādu balsojumu šajā krīzes laikā radīt citiem iespaidu, ka esam liekēži. Neesam iztērējuši ne miljonu, ne 100 tūkstošus!” sašutis prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Zunda. Kaut novērtējums tika publiskots septembra beigās, profesors atzinās, ka joprojām esot rūgtuma pārņemts un kolēģi mudinot viņu reaģēt.
Kā zināms, sociālie partneri, kas piedalījās valsts funkciju vērtējumā, bija Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Budžeta apspriešanas laikā sociālie partneri piecu ballu sistēmā vērtēja valsts institūciju, tostarp prezidenta kancelejas paspārnē esošo komisiju darbu nolūkā izstrādāt priekšlikumus turpmākajām strukturālajām reformām.
LPS un LBAS Vēsturnieku komisijai katra deva pa diviem punktiem, savukārt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera tikai vienu. Pēdējo Latvijas vēsturnieki uztvēruši kā pliķi, jo pārliecināti, ka LTRK nemaz nav kompetenta spriest par komisijas darbu. “Ja nezina, ko mēs darām, tad vismaz varēja likt korektāku atzīmi. Es taču nevērtēju rūpnieku darbību!” sarunā bilda vēsturnieks Aivars Stranga. Profesors Zunda informēja, ka komisija šogad pārdzīvojusi budžeta samazinājumu par vairāk nekā 60%. Gada vidū komisijas budžets bija 40 tūkstoši latu, kas otrajā gada pusē tika vēl samazināts. Zunda lēš, ka nākamajam gadam budžets varētu būt apmēram 20 tūkstoši latu un tā vēl ir optimistiskā versija.
Šajā gadā Vēsturnieku komisija izdevusi divus rakstu krājumus. Pavasarī izdotais jau izdalīts aptuveni 400 Latvijas skolām un ir pieprasīts vēstures skolotāju vidū. Kopumā savas pastāvēšanas laikā komisija izdevusi 25 rakstu krājumus, uz kuru bāzes izdotas arī aktuālās grāmatas “Latvijas vēsture. 20. gadsimts” un “Latvija Otrajā pasaules karā (1939 – 1945)”. “Ja tādu pētījumu nebūtu, dzīve neapstātos un pasaule nesabruktu, taču, ja domājam uz priekšu vairāk par nedēļu vai mēnesi, tad vēsture ir jāmāca, bet mācīt nebūs no kā, ja nebūs jaunu pētījumu, jaunu atziņu,” uzsvēra Zunda.
Viņš atgādināja, ka vēsture ir katras valsts, arī Latvijas, svarīga identitātes pazīme: “Neviens pasaulē nepētīs un nemācīs mūsu vēsturi, kā vien mēs paši.” Latvijas situāciju turklāt specifisku padara apstāklis, ka vēstures jautājumi attiecībās ar Krieviju faktiski ir starpvalstu attiecību lieta, bet komisijas paveiktais mītu un sagrozījumu kliedēšanā ir noderīgs arguments Ārlietu ministrijai diplomātiskajās cīņās. “Ja LTRK uzskata, ka tas nav vajadzīgs un svarīgāk ir pārdot Krievijai pārsimt šprotu kārbiņu vairāk, tad tas ir šo cilvēku viedoklis, kas stāsta par viņu vērtībām un arī mūsu valsts perspektīvām. Ja organizācija, kas absolūti nenodarbojas ar vēsturi, tik kategoriski paziņo, ka viss jāslēdz ciet, tad tas nav ne īsti cienīgi, ne korekti!” dusmojās vēsturnieks.
Igaunijā pieņem «bronzas nakts» likumprojektu
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/tuvplana/?doc=65730
Igaunijas parlaments pieņēmis likumprojektu paketi, kas tautā iegājusies ar tā dēvētās “bronzas nakts nemieru likuma” nosaukumu.
Tā paredz grozījumus Sodu kodeksā, likumā par ārvalstniekiem, kā arī likumā, kas attiecas uz valsts amatos strādājošajiem. Tajos ieviestas normas, kas paredz sodu par vardarbību, kas vērsta pret valsti, valsts nodevību un ārvalstnieku veiktiem pretvalstiskiem pasākumiem. Sods paredzēts arī par atbalstu karam pret Igaunijas Republiku, kā arī par falsifikāciju, kas vērsta pret Igaunijas valsti, ziņo Igaunijas mediji. Paredzēti arī sodi par pretvalstiskām darbībām pret Igaunijas policistiem un militārpersonām, masu nekārtību rīkošanu un aicinājumiem tajos piedalīties. Tiesa, sods tiek piemērots tikai tad, ja tiek nodarīti konkrēti materiāli zaudējumi.
Igaunijas cilvēktiesību eksperts un Tallinas Tehnoloģiju universitātes Juridiskās skolas profesors Evhens Cibuļenko uzsver: Igaunijas prezidents Henriks Ilvess likumprojektu vēl nav apstiprinājis, tomēr, tā kā parlaments ir ņēmis vērā visas prezidenta iebildes, maz ticams, ka prezidents to varētu neparakstīt.
E. Cibuļenko: – Likumprojekta pirmo variantu daudzi Igaunijā dēvēja par pārāk bargu, arī prezidents, norādot, ka tas pārkāpj iedzīvotāju demokrātiskās tiesības uz pulcēšanās brīvību un tiesības paust savu viedokli. Šīs tiesības ir nostiprinātas virknē starptautisku dokumentu, arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijā. Tomēr konvencijā un citos starptautiskajos likumos ir piebilde: šīs iedzīvotāju tiesības noteiktos gadījumos var arī ierobežot, piemēram, ja tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība. Taču šiem ierobežojumiem obligāti jābūt demokrātiskas sabiedrības interesēs, kā arī saskaņā ar likumu. Arī citās valstīs ir noteikta atbildība par masu nekārtību un grautiņu rīkošanu.
– Igaunijas prese ziņo, ka likums paredz sodu arī par falsifikāciju, kas vērsta pret Igauniju. Kas ar to domāts? Pēdējā laikā redzam, ka gan Latvijā, gan Igaunijā notiek aktīva Otrā pasaules kara vēstures falsifikācija, kas iet rokrokā ar Kremļa ieturēto vēstures interpretācijas līniju.
– Likumprojektā ir piebilde – par falsifikāciju varēs sodīt tikai tad, ja tas radījis konkrētus zaudējumus. Likumprojekta pirmajā versijā tādas nebija, un tas būtu ļāvis jēdzienu “falsifikācija” traktēt patiešām ļoti plaši.
Ja runā par vēsturi, tad ar to, kā saprotu, domāta dažādu vēsturisku dokumentu falsifikācija. Dokumentu falsifikācijai var precīzi izsekot līdzi: ir tāds dokuments bijis vai ne, ja bijis, tad tieši kas tajā noteikts, un tamlīdzīgi. Tomēr likums pie atbildības ļauj saukt tikai tad, ja ar šīs falsifikācijas palīdzību izprovocētas masu nekārtības un nodarīti konkrēti zaudējumi.
– Igaunijas sabiedrībā par šo likumprojektu debates bijušas ļoti karstas.
– Taisnība. Piemēram, tā sauktā Cilvēktiesību juridiskā centra vadītājs Aleksejs Semjonovs (Igaunijas drošības policija KaPo uzsver, ka centrs saņem finansējumu no Krievijas vēstniecības Igaunijā un darbojas Krievijas politikas interesēs. – I. M.) ar saviem domubiedriem to salīdzināja ar PSRS Kriminālkodeksa 58. pantu – par dzimtenes nodevību, pēc kura Padomju Savienībā tiesāja disidentus, par domas brīvību. Tomēr jāuzsver, ka sods paredzēts nevis par frāzēm, bet par reāliem nodarījumiem. Tomēr zīmīgi, ka pat parlamenta opozīcijas deputāti atzina, ka likums nepieciešams, jo tiesiski reglamentē situāciju. Vairākums parlamenta deputātu bija vienisprātis, ka likums vajadzīgs, diskusija galvenokārt bija par to, cik stingram tam jābūt.
Krievijā arestē vēsturnieku – Staļina deportēto vāciešu likteņu pētnieku
Krievijā pirms mēneša uz īsu brīdi bija arestēts vēsturnieks Mihails Supruns, kurš bija pētījis PSRS vadoņa Josifa Staļina Otrajā pasaules kara laikā deportēto, etnisko vāciešu likteņus, vēsta BBC.
Profesors atzinis, ka nedrīkst runāt par notikušo, jo tā viņam likuši drošības dienesti, kas vēsturniekam atņēmuši arī pētījumā jau iegūtos datus.
1941. gadā – laikā, kad nacistiskā Vācija uzbruka PSRS – tūkstošiem vāciešu bija izsūtīti uz valsts nostūriem Tālajos Ziemeļos. Tas notika par spīti tam, ka šie vācieši jau paaudzēm ilgi dzīvoja Dienvidkrievijā – Staļins tiem neuzticējās, norāda BBC.
Supruns savā pētījumā vēlējās noskaidrot izsūtīto, aptuveni 5000 vāciešu, likteņus. Viņš bija intervējis deportēto iedzīvotāju bērnus. Taču tagad viņa vairāk nekā 10 gadus vāktie materiāli un dators ar tur esošo informāciju ir konfiscēti.
Lai gan viņam ir liegts komentēt notikušo, Supruns pētījuma datu atņemšanu nosaucis par absurdu. Viņš piebildis, ka tādā veidā valsts cenšas nostiprināt savu interpretāciju par Otrā Pasaules kara notikumiem.
ФСБ раскручивает «дело историков» |
 |
Архангельск. Историк Михаил Супрун, работавший над книгой о репрессированных немцах, обвинен в разглашении их персональных данных
  |
Сотрудники ФСБ задержали профессора Поморского государственного университета (ПГУ) Михаила Супруна, допрашивали его аспирантку Надежду Шалыгину и начальника Информационного центра УВД Архангельской области полковника Александра Дударева, предоставившего исследователям доступ к архивным материалам. Они совместно работали над проектом по составлению «Книги памяти» репрессированных в сталинские времена российских немцев и выявлению судеб иностранных военнопленных, находившихся в северных лагерях. Такие «беседы» были проведены с преподавателями и студентами университета, активистами музея российских немцев.
Профессор Михаил Супрун (известный исследователь истории сталинских репрессий) рассказал «Новой», что 13 сентября его машину перехватили на шоссе между Архангельском и Северодвинском. После того как Супруна остановила милиция, сотрудник ФСБ усадил его в машину и отвез к следователю. Тот объяснил, что кто-то сообщил ФСБ о своем нежелании видеть в «Книге памяти» данные его родственников, и чекисты заподозрили ученого в распространении информации, носящей личный характер. По словам профессора Супруна, обыск у него дома и на работе был «беззастенчивым»:
— Мне сказали — скажите спасибо, что половицы не ломаем. Унесли, помимо прочего, мой архив — документы по истории России XX века, которые я привез из Америки, материалы Поморского научного фонда (в его руководство входили ректоры местных университетов, губернатор области), который я возглавлял и который был закрыт три года назад. Мой сын подавал заявки на гранты, его материалы тоже унесли. Унесли вообще все, что было написано на иностранных языках. При этом постановление суда о проведении обыска ни дома, ни на работе мне не показывали.
В минувшую среду Супруна вызвали на допрос в областную прокуратуру. После того как профессор отказался давать показания без адвоката, он был отпущен под обещание являться к следователю. По словам следователя прокуратуры Владимира Шевченко, который ведет дело, профессор подозревается в нарушении первой части статьи 137 УК («Разглашение личной информации») и подстрекательстве должностного лица, а полковник Александр Дударев — в нарушении первой части статьи 286 УК («Превышение служебных полномочий»), именно он давал указы поднимать архивные дела и разрешал их копировать.
По мнению Михаила Супруна, сотрудники ФСБ приблизительно за месяц до задержания начали оперативную разработку «дела историков»:
— Мои аспиранты и студенты предупреждали меня, что их вызывают на беседы, интересуются мной и проектом «Этнические немцы». Но никаких проблем это не предвещало: есть договор между начальником УВД Архангельской области и ректором Поморского университета, согласно которому я упомянут в числе исполнителей работы. Поэтому я успокаивал своих аспирантов и студентов, никому не рассказывал об этом.
Следователь Шевченко рассказал «Новой»:
— Разрабатывать дело начало ФСБ. Кто-то, по всей видимости, им сообщил, что происходят такие нехорошие дела. Они начали проводить проверку, а когда заметили состав преступления, передали дело в прокуратуру.
По словам следователя, Супрун скопировал полные анкетные данные переселенцев и передал их за границу. «Первая часть книги, содержащая информацию о двух тысячах переселенцев, была отправлена туда. Родственники против, они утверждают, что их согласия никто не спрашивал, и они не хотели бы, чтобы об их отце кто-то что-то узнал. Некоторые скрывали национальность, фамилию: из немецких или еврейских делали русские», — заявил Шевченко.
По мнению Шевченко, еще не прошло 75 лет, по истечении которых эту информацию можно разглашать. Сейчас ее можно использовать для исследовательских работ, но передавать куда-то личные данные без согласия родственников нельзя. Сам Супрун полагает, что заявления родственников — подлог:
— В соответствии с условиями договора сведения, которые мы собираем, строго конфиденциальны, никто о них не знает, а «Книга памяти» должна быть подготовлена только через два-три года. Как узнал этот человек, что мы ее составляем, непонятно — никто, кроме участников проекта, об этом не знал.
По словам профессора, в архив УВД мог иметь доступ только один человек, и обычно там работала аспирантка Надежда Шалыгина, готовящая диссертацию по этой теме. Что касается передачи информации за границу, то согласно договору, «Книга памяти» готовится совместно с Обществом российских немцев в Германии и Красным Крестом, с одной стороны, и начальником УВД и ректором ПГУ — с другой. Финансирует издание книги немецкая сторона, и в соответствии с договором российская сторона обязана была передать данные партнерам. В договоре упомянуто о необходимости соблюдать конфиденциальность и не передавать информацию третьим лицам. Супруна задержали как раз тогда, когда он собирался пересылать вторую часть книги. Это задержание выглядит еще более странным в свете российско-германского договора 2007 года, после которого руководство МВД России инициировало, например, создание базы данных репрессированных.
Сам Супрун предположил, что таким образом пытаются наказать начальника архива УВД Архангельской областиАлександра Дударева, который помогал составлять «Книгу памяти» репрессированных поляков. Впрочем, эта версия также выглядит странной: проект, инициированный архангельской прокуратурой, существует уже десять лет, опубликованы семь томов «Книг памяти». По словам сопредседателя правозащитного общества «Мемориал» историка Яна Рачинского, само по себе издание «Книг памяти» не может быть правонарушением:
— Эти сборники публикуются почти во всех регионах России. Издание предусматривается Законом о реабилитации, который прямо предписывает по мере накопления информации публиковать эти списки. В зависимости от региона разные структуры власти (в том числе МВД и ФСБ) участвуют в подготовке этих книг, но прокуратура — всегда непосредственный участник: согласно Закону о реабилитации, пересмотр всех архивных дел возложен на прокуратуру, она должна вести эту работу вне зависимости от наличия заявления от родственников.
По мнению Супруна, теперь действия прокуратуры и ФСБ могут создать неприятности в отношениях с другими государствами. Это коснется не только Германиии, но и Польши (недавно Дударев совместно с «Мемориалом» составил шеститомный индекс репрессированных поляков); также шла работа над созданием индекса репрессированных греков.
Узнать мнение ректора Поморского университета о «деле историков» нам пока не удалось.
02.10.2009
Автор: Admin | 30 сентября 2009 13:50 | Просмотров: 567
Михаил Супрун и полковник Дударев выступают исполнителями в совместном российско-немецком проекте «Этнические российские немцы, репрессированные в 40-е годы». В сентябре Михаил Супрун, его аспирантка и полковник Дударев были задержаны по обвинению в «сборе и распространении информации, носящей конфиденциальный, личный характер». ФСБ по Архангельской области провела обыски в их домах и на местах работы. «Понятно, что это абсурд. Такие книги памяти начали появляться еще в годы Перестройки и существуют практически в каждой области, причем их создание инициировалось, как правило, прокуратурой. Тогда прокуроров и всех, кто составлял эти «книги памяти», надо наказывать по этой статье», – сказал Супрун в интервью «Полит.ру». У ученого изъяли весь архив, все компьютеры и другие электронные носители, часть письменного архива, печатного архива, среди которых были документы по российской истории, которые Супрун вывез в 1999 году из архивов США и Европы. «Я думаю, что подобное произошло и с архивами других сотрудников, которые работали в этом проекте», – предположил историк, отметив общую нервозность обстановки. «Тридцатого сетнября я должен быть на допросе в Архангельске. Чем все это закончится, не знаю. Боюсь, что в связи с абсурдностью обвинений могут просто что-нибудь подкинуть»», – сказал он. Проект «Этнические российские немцы, репрессированные в 40-е годы» и его продолжение «Немецкие военнопленные на русском Севере» осуществляются на основе договора, подписанного председателем Красного Креста Германии, начальником УВД Архангельской области и ректором Поморского университета. В качестве исполнителей от каждой из сторон выступают соответственно председатель Общества российских немцев в Германии доктор Антон Бош, полковник Дударев и завкафедрой отечественной истории ГПУ Михаил Супрун. |
Завкафедрой отечественной истории Государственного Поморского Университета (ГПУ) Михаилу Супруну и полковнику УВД Архангельской области Дудареву, работающим по научному проекту, посвященному немецким военнопленным в России, предъявлено обвинение в «сборе и распространении информации, носящей конфиденциальный, личный характер» (ст. 137 УК). Очередной допрос по этому делу состоится 30 сентября, сообщил «Полит.ру» Михаил Супрун.Pakta sekas Eiropā dzīvas
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=65541
Molotova–Ribentropa pakts iedibināja padomju domāšanas veidu
Molotova–Ribentropa pakta atstātās sekas Eiropas politikā un sabiedrībā būs jūtamas vēl daudzus gadus – šāds vadmotīvs valdīja Eiropas Parlamentā (EP) Briselē sarīkotajā konferencē ”Eiropa 70 gadus pēc Molotova–Ribentropa pakta”.
Kā konferences organizētāji uzstājās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamenti, taču ideja nākusi no lietuviešiem. Par līmeni liecināja ne tikai lielais viesu skaits, bet arī EP prezidenta Ježija Buzeka, Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes un Lietuvas Seima priekšsēdētājas Irenas Degutienes klātbūtne. Daudze savā runā uzsvēra, ka, runājot par vēsturi, ”mēs izrādām cieņu tiem simtiem tūkstošu cilvēku, kuri tika nogalināti vai izsūtīti uz Sibīriju, mēs izrādām cieņu tiem, kuru ģimenes tika sašķeltas starp dažādām valstīm un kontinentiem”. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs norādīja, ka būtu nepieciešama Eiropas Savienības mēroga juridiska norma, kas paredzētu atbildību ne tikai par nacistiskā režīma, bet arī totalitārā komunisma izdarīto noziegumu noliegšanu vai attaisnošanu.
Konferences dalībniekiem neradās šaubas par hitlerisma un staļinisma radniecību. To atzina pat Eiropas Savienības (ES) prezidējošās valsts Zviedrijas premjera biroja valsts sekretāre ES lietās Marija Aseniusa: ”Mums ir dažāda pagātnes pieredze, bet kopīga nākotne.” ”Mums ir jāzina fakti, lai varētu izgaisināt mītus, kas joprojām saistās ar Eiropas vēsturi. Bez kopīgas vēstures izpratnes ES nevar virzīties uz priekšu gan morālā, gan ekonomikas attīstības jomā,” domu papildināja eirodeputāte Sandra Kalniete.
Visbiežāk Molotova–Ribentropa pakta seku sakarā runātāji norādīja uz Krievijas ārpolitiskajām tendencēm. ”Krievijas interešu zona faktiski ir Molotova–Ribentropa paktā noteiktā ietekmes sfēra, kurā joprojām atrodas arī Baltijas valstis. Padomju komunisma mentalitāte vēl ir dzīva. Tās pārstāvji joprojām cenšas pakļaut kaimiņu nācijas, runā par ”pēcpadomju telpu” un ”tuvajām ārzemēm”, kurās tiem esot īpašas tiesības diktēt noteikumus. Tāda situācija grauj Eiropas identitāti un vienotību. Es aicinu būt saprātīgiem un nepieļaut, lai visa Eiropa pārvēršas par ”tuvajām ārzemēm”,” vēršoties pie kolēģiem, sacīja EP deputāts Vītauts Landsberģis.
Līdzīgi izteicās Polijas Nacionālās piemiņas institūta pārstāvis Janušs Kurtika, kurš atgādināja par propagandas un melu vilni, kāds Krievijā sācies, tuvojoties pakta 70. gadadienai: ”Krievija nav atkāpusies no vēstures falsifikācijas savās interesēs. 2009. gadā tā izmanto pret Poliju to pašu retoriku, ko 1939. gadā Hitlers. Molotova–Ribentropa pakts iedibināja padomju domāšanas veidu.”
Vēsturniece Fransuāza Toma no Sorbonnas universitātes Francijā aizrādīja, ka Krievijā ir ļoti daudz 1939. gada 23. augusta pakta aizstāvju. Lai attaisnotu pakta slepenos papildprotokolus, ”neopadomiskie Putina vēsturnieki” mēģina to attēlot kā diplomātisku Staļina aizsardzības pasākumu, it kā lai aizkavētu karu, taču ”Molotova–Ribentropa pakts bija Staļina pirmais solis Rietumeiropas iekarošanā”. ”Viņš nebija nabadziņš, kam vajadzēja aizstāvēties, it kā visi rietumnieki būtu viņu pametuši,” uzsvēra Toma, atgādinot, ka 1940. gada rudenī diktatoram bijusi vēlme turpināt sadarbību ar Vāciju jau Irānas, Turcijas un Balkānu valstu sadalīšanā.
Vairākkārt izskanēja mudinājumi neklusēt par Padomju Savienības līdzatbildību Otrā pasaules kara izraisīšanā un arī rietumnieku divkosību pēc kara. Egberts Jāns, vēsturnieks no Manheimas universitātes Vācijā: ”Pakts un slepenie protokoli apsūdz Staļinu līdzdalībā Otrā pasaules kara izraisīšanā un arī Rietumu sabiedrotos par Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās 1945. gada Jaltas konferencē. Jalta faktiski akceptēja Molotova–Ribentropa noteiktās PSRS ietekmes sfēru robežas.”
Padomju stāsts atgriežas Eiropas Parlamentā
14. oktobrī (2009) Eiropas Parlamentā Briselē notiek vērienīga starptautiska konference Eiropa 70 gadus pēc Molotova-Ribentropa pakta. Pēc konferences rīkotāju lūguma EP deputāte no Latvijas Inese Vaidere (PS, ETP grupa) kopā ar bijušo EP deputātu Ģirtu Valdi Kristovski prezentēs Edvīna Šnores dokumentālo filmu Padomju stāsts, ziņo ETP grupas Latvijas preses padomnieks Ģirts Salmgriezis. Padomju stāsts tādējādi atgriežas EP, jo pērngada pavasarī filma tieši te piedzīvoja savu pirmizrādi.
Līdzās Eiropas Parlamenta prezidentam Ježijam Buzekam, Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem (ZZS) un Lietuvas Seima spīkerei Irēnai Degutienei šo Baltijas valstu parlamentāriešu pasākumu atklās arī EP deputāte I.Vaidere.
Konferencē notiks arī diskusijas par Molotova – Ribentropa pakta negatīvo ietekmi uz Eiropas vēsturi. Uzmanības centrā būs totalitārisma režīma izvērtējumi, Berlīnes mūra krišana jeb Eiropas atkalapvienošanās un vēl daudzi citi šodien aktuāli un līdz galam neizdiskutēti jautājumi.
Diskusijās kopā ar ekspertiem piedalīsies arī EP deputāte Sandra Kalniete (PS, ETP grupa). Deputāte pirms konferences uzsver, ka patlaban ir svarīgi veidot vēsturiskā taisnīguma izpratni Eiropā, un to ir svarīgi apzināties tieši finanšu krīzes laikā, kad Latvija un citas valstis no Eiropas sagaida solidāru un vienotu atbalstu ekonomikas atveseļošanai. Vēl no Latvijas konferencē piedalīsies vēsturnieks Aivars Stranga.
E.Šnores filma Padomju stāsts ir iekļauta ASV televīzijas staciju tīklā PBS (Public Broadcasting System) un tiek pārraidīta vairāk nekā 170 raidorganizāciju programmās visā ASV. Pērngada aprīlī filmas pirmizrāde notika Eiropas Parlamentā, un kopš tā laika ir raisījušās plašas starptautiskās sabiedrības debates par Otrā pasaules kara notikumiem un sekām.
1944. gadā Rīgai bija iespēja kļūt par lielu ‘’staļingradu”
”Varonīgais” amfībiju reids pāri Ķīšezeram un izfantazētas cīņas ”par katru namu” pilsētā, lai piešķirtu militārā ziņā necilajai ”Rīgas atbrīvošanai no fašistiskajiem iebrucējiem” cienījamu tēlu, – padomju gados fantāzija netika žēlota.
65 gadus vecie notikumi pie Rīgas ir tikai sīka Otrā pasaules kara epizode, taču, pat tajā ielūkojoties, var redzēt, kā padomju gados tika konstruēts mīts par ”Lielo Tēvijas karu”, kurā patiesībai nav nekādas nozīmes un visu nosaka ideoloģijas un propagandas normas. Ja vajadzēja, uzvaras varēja izdomāt, patiesi asiņainas kaujas atstāt neievērotas, bet neveiksmes noklusēt. Iegribām pakļāva pat notikumu datumus. Gadiem ilgi un joprojām tiek apgalvots, ka padomju armija Rīgu ieņēmusi 1944. gada 13. oktobrī. Taču tas neatbilst patiesībai. Minētajā oktobra dienā sarkanarmieši tikai pamazām ”apguva” Latgales priekšpilsētu un Mežaparku, kur 12. oktobra vakarā pēc Ķīšezera šķērsošanas amfībijās bija izcēlies viens bataljons. Literārajiem izpušķojumiem, ka desanta operācija notikusi zem ”fašistu ložu krusas”, maigi sakot, nav pamata, jo vāciešu Mežaparkā nebija.
Salūtam ir jāatskan
Vāciešus 13. oktobrī būtu bijis grūti atrast pat visā Daugavas labā krasta Rīgas daļā, jo pēdējās vācu sedzējvienības pārcēlās uz Pārdaugavu agrā rītā, pirms tam paspējot uzspridzināt tiltus, krastmalu, nodedzināt pasta un telegrāfa ēku, sapostīt pilsētas dzīvei svarīgās komunikācijas. Vāciešiem nebija nekādas vēlmes aizkavēties nevajadzīgās ielu kaujās, jo galvenais uzdevums bija atkāpties uz Kurzemi, izvedot no iespējamā ielenkuma pēc iespējas vairāk karavīru un tehnikas. Kam pieder Rīga, šajā situācijā bija otrās vai pat trešās šķiras jautājums. Bet padomju skolu mācību grāmatās tā rakstīt nozīmēja ”noniecināt uzvaru”, tādēļ epizode ar Ķīšezeru un amfībijām vēlāk tika iecelta ”Rīgas atbrīvošanas” mīta centrā. To kā varonības stāstu pasniedza pionieriem, jo nekā cita vērā ņemama, pie kā pieķerties, nebija. ”Rīgas ieņemšana bija tikai ģeogrāfisks mērķis galvenā uzdevuma – vācu armijas grupas ”Ziemeļi” iznīcināšanas – paveikšanā. Tomēr Rīgas ieņemšanas aprakstīšanā bija nepieciešama ”odziņa”. Desantoperācija tādai derēja, kaut nebija nekas unikāls. Vienīgā ”problēma”, ka nekādas kaujas tur nenotika,” norāda Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins. Vēsturnieks uzsver, ka Rīga sarkanās armijas rokās pilnībā nonāca tikai 15. oktobrī ap pusdienlaiku, kad pēdējās vācu vienības atstāja Pārdaugavu.
Kādēļ tad oficiāli par pilsētas ”atbrīvošanas” dienu pasludināja 13. oktobri? Izrādās, tā bijusi Staļina ideja. 2. Baltijas frontes štāba priekšnieks Leonīds Sandalovs savos 1965. gada memuāros ”Grūtās robežas” (”Трудные рубежи”) atstāsta telefonsarunu ar PSRS bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka vietnieku ģenerāli Alekseju Antonovu. Tas viņam minētajā dienā skaidrā tekstā pavēstījis: ”Dažu apsvērumu dēļ ”Augstākais” [Staļins] ir nolēmis šodien pavēlē paziņot par Rīgas atbrīvošanu.” Sandalova iebildes, ka puse pilsētas vēl ir pretinieka rokās, netika ņemtas vērā. Staļina vārds bija likums. Dienas noslēgumā Maskavā bija jāskan lielgabalu salūtam par godu Rīgas ieņemšanai. Un tas skanēja.
Vācieši tomēr izspruka
Rīgas ieņemšana faktiski bija tikai maznozīmīga epizode septembra vidū padomju virspavēlniecības uzsāktajā tā sauktajā Baltijas operācijā. Šīs bija patiesi asiņainas un sīvas kaujas, kur likme bija vācu armiju grupas ”Ziemeļi” liktenis. Un, lai arī padomju vēstures grāmatās Latvijas galvaspilsētas ”atbrīvošanu” cildināja kā lielu panākumu, Baltijas operāciju kopumā varēja uzskatīt par neveiksmīgu, jo vācu karaspēku Igaunijā un Vidzemē ielenkt un iznīcināt, kā bija plānots, neizdevās. Izrādījās, ka karaspēka grupas ”Ziemeļi” komandieris, ģenerālis Ferdinands Šerners ir atskārtis padomju nodomus un spēja īstenot tik ātru un organizētu atkāpšanos no Ziemeļigaunijas, ka uzbrucēji tam nespēja izsekot. Jāpiebilst, ka tas arī bija iemesls, kādēļ igauņu patriotiem izdevās uz dažām dienām saņemt varu Tallinā, izmantojot brīdi, kad vācieši jau bija izvākušies, bet padomju karaspēks vēl nebija ieradies.
Valdis Kuzmins norāda, ka vāciešiem nepastāvēja plāns aizstāvēt Rīgu līdz pēdējam vīram, kā padomju laikā nereti tika apgalvots. Varbūt Hitlers arī būtu vēlējies padarīt pilsētu par ”cietoksni”, taču ģenerālis Šerners lieliski saprata, ka galvenais uzdevums ir izglābt armiju no ielenkuma, un attiecīgi rīkojās. Tiesa, Rīga neizvairījās no piefrontes pilsētas statusa, kur dzīvi noteica kara likumi. Līdz ar to bija civiliedzīvotāju tvarstīšana un piespiedu evakuācija uz Vāciju, kā arī svarīgāko objektu iznīcināšana, kas, par laimi, ne vienmēr ritēja vāciešiem sekmīgi.
Laužoties pilsētas virzienā, sarkanā armija lielākos panākums sākotnēji guva pie Bauskas, kur 1. Baltijas frontes karaspēks nokļuva līdz Iecavai un dažas tanku vienības izrāvās jau gandrīz pie Daugavas. ”Tur Rīga bija ar roku aizsniedzama. Tas arī bija viss, jo sekoja vācu pretuzbrukumi,” situāciju īsi pirms Rīgas krišanas apraksta kara vēsturnieks Kuzmins. Tādējādi niknākās kaujas par Latvijas galvaspilsētu notika ne jau pie Ķīšezera, bet gan pie Meņģeles, Ķekavas, Baldones, Vecumnieku un Bauskas šosejas apkaimē, kur septembra otrajā pusē sarkanā armija lauzās uz priekšu cerībā nogriezt vāciešiem atkāpšanās ceļu no Vidzemes. Sākotnēji uzbrucējiem bija dotas trīs četras dienas, lai no Bauskas nonāktu Pārdaugavā, ieņemtu tiltus un ”iebāztu maisā” visas vācu vienības uz austrumiem no Daugavas. Rīgai par laimi, tas neizdevās, jo virzīšanos uz priekšu aizkavēja vācu pretuzbrukumi pie Dobeles 1944. gada 16. – 19. septembrī. Tie izjauca arī plānoto padomju uzbrukumu Ķemeru virzienā. Kad 23./24. septembrī sarkanās armijas vadība konstatēja, ka notiek plānveidīga grupas ”Ziemeļi” atkāpšanās, tā turpmāk visiem spēkiem centās vāciešiem sekot un tos ”pārķert”. Šīs kustības sekas bija arī slavenās Mores kaujas.
To, ko padomju virspavēlniecība neiespēja pie Rīgas, nedaudz vēlāk,
5. oktobrī, tā tomēr īstenoja pie Klaipēdas, kur triecienā no Šauļiem tika sasniegta Baltijas jūra un līdz ar to izveidojās ”Kurzemes cietoksnis” vai ”katls”. Rīgas ieņemšana šajā gadījumā bija otršķirīga lieta.
Laimīgā Rīga
1944. gada rudens Rīgai tomēr bija veiksmīgs, jo liktenis pilsētu pasargāja no postošas karadarbības. Jau pieminētais ģenerālis Sandalovs memuāros prāto, ka pareizāk būtu bijis oktobra sākumā dot galveno triecienu no Zemgales puses, taču Staļins esot uzstājis, ka galvenajam triecienam jāiet caur Vidzemi, un tādējādi vāciešus ”izlaidis”. Uzbrukums no Zemgales gan tika plānots un spēki tam jau savākti, taču vācieši padomju ieceri izjauca ar triecieniem citās frontes vietās. Sarkanajai armijai nācās savāktos tankus un karavīrus atkal izkliedēt, lai vācu uzmākšanos atsistu. ”Ja padomju uzbrukums būtu īstenojies, Ķemeri uz rietumiem no Lielupes sasniegti, tad Rīga kļūtu par lielu Staļingradu, un tagad mēs dzīvotu pilsētā, kas līdzīga mūsdienu Kaļiņingradai,” spriež Kara muzeja vēsturnieks.
Labi, ka tāpat iestrēga padomju virspavēlniecības plāns izvērst plašu uzbrukumu Daugavas kreisajā krastā cauri Olaines purviem, lai no jauna nogrieztu vāciešiem atkāpšanās ceļus no Rīgas. Pretinieks bija paredzējis arī tādu variantu un atsita uzbrukumu ar koncentrētu artilērijas uguni. ”Artilērijas blīvums tur vāciešiem bija divas reizes lielāks nekā parasti. Līdz ar to padomju 10. un 43. gvardes armiju uzbrukums ar 130. latviešu strēlnieku korpusu sastāvā izvērtās neizbēgami asiņains, jo vācieši atkāpšanās manevru bija ļoti labi izplānojuši,” stāsta Kuzmins. Ja padomju uzbrukums būtu sekmīgs, Rīgu gaidītu katastrofa. Vācu artilēristi, tajā skaitā 15. latviešu leģiona artilērijas pulks, kartēs jau bija iezīmējuši potenciālos sarkanās armijas koncentrēšanās kvadrātus, pa kuriem atklājama uguns, lai kavētu uzbrukumu. ”Tajās kartēs Vecrīga ir viens liels kvadrāts, pa kuru šautu apmēram 300 lielgabalu stobru. Centru vienkārši nolīdzinātu un Rīgas vietā mums būtu Jelgava ”nr.2”,” atzīst vēsturnieks.
Aizvainotie strēlnieki
Nav skaidras atbildes, kādēļ gods pirmajām sasniegt Rīgas pievārti 1944. gada 13. oktobrī netika dots latviešu strēlnieku daļām, kas būtu nozīmīgi no ideoloģiskā viedokļa. Agrākais 308. latviešu strēlnieku divīzijas virsnieks Igors Briežkalns nesen iznākušajā atmiņu grāmatā ”No Narofominskas līdz Imulai” ar rūgtumu raksta: ”Strēlnieki bija noskaņoti enerģiski uzbrukt Rīgas virzienā. Tomēr 12. oktobrī 130. latviešu strēlnieku korpuss, atrodoties dažus kilometrus no Ķekavas, pavisam negaidīti tika pagriezts Olaines virzienā. Daudzi vēl šodien lauza galvas par to, kāpēc tas tā notika, kāpēc latviešu strēlnieki, kas ar cīņām nāca uz Rīgu no Maskavas, tagad pēkšņi tika triekti Olaines purvos. Varbūt tāpēc, lai viņi tur uz ilgāku laiku iestrēgtu mežainajā un purvainajā apvidū un viņiem netiktu Rīgas atbrīvotāju slava. Varbūt, lai pārgrieztu vācu atkāpšanās ceļu Jelgavas un Kalnciema virzienā. Bet varbūt tāpēc, lai strēlnieki neuzzinātu, ka ienaidnieks jau Rīgu atstājis un netraucētu pamestās Rīgas ieņemšanu izbazūnēt par milzīgu padomju armijas uzvaru.” Valdis Kuzmins gan apšauba, vai bijusi kāda ‘’sazvērestība”: ”Kad padomju augstākā virspavēlniecība deva pavēli armijai, kuras sastāvā bija arī 130. korpuss, pārcelties uz Daugavas kreiso krastu, pēdējais, par ko viņi domāja, bija: vai tur nav latviešu korpusa un kā tas izskatīsies. Tas vienkārši bija kaujas uzdevums. Tikai, kad 12./13. oktobrī kļuva skaidrs, ka vāciešu atkāpšanās pie Klaipēdas ir nogriezta, sāka domāt, kā attiecīgi ”noformēt” Rīgas ieņemšanu.” Tad arī strēlniekus pēc Olaines kaujām atvilka atpakaļ uz Daugavas labo krastu, kur tie, atpūtušies un saposti, varēja 16. oktobrī svinīgi iesoļot Rīgā divās kolonnās pa Brīvības ielu un Jelgavas šoseju.
Savdabīgi, bet līdz šim neviens nav sarēķinājis, cik padomju karavīru krita Rīgas ieņemšanas laikā. Ja ņem vērā, ka praktiski vienīgā karadarbība pilsētā bija savstarpējās apšaudes pāri Daugavai, kaujas zaudējumi drīzāk izrādītos tik niecīgi, ka ”Rīgas atbrīvošanas” mītam tie nestu drīzāk kaitējumu, ne apstiprinājumu. Pēc Krievijas militāro vēsturnieku apkopotajiem datiem, visā Baltijas operācijas laikā 1944. septembrī – novembrī krita vai tika ievainoti 280 tūkstoši cīnītāju. Tās ir ziņas par kaujām Igaunijā, Latvijā, Lietuvā. Konkrētas Rīgas ieņemšanas statistikas nav. To varētu konstatēt vienīgi Krievijas bruņoto spēku arhīvā Podoļskā, kur vēsturniekus, Latvijas pilsoņus, neviens nelaiž.
UZZIŅA
Baltijas uzbrukuma operācija, kuras ietvaros padomju karaspēks ieņēma Rīgu, sākās 1944. gada 14. septembrī. Padomju pusē tajā piedalījās 1.; 2.; 3. Baltijas frontes un Ļeņingradas fronte. Vācu pusē – armiju grupas ”Ziemeļi” 16. un 18. armijas, kā arī armiju grupas ”Centrs” 3. tanku armija.
Sarkanās armijas uzdevums: ar koncentrētiem uzbrukumiem no Bauskas, Ērgļu un Valkas puses Rīgas virzienā izlauzties līdz jūrai, ielenkt vācu karaspēka grupu ”Ziemeļi” Igaunijas un Vidzemes teritorijā un to iznīcināt, neļaujot izlauzties Lietuvas un Austrumprūsijas virzienā.
Vācu karaspēku armijas grupas ”Ziemeļi” uzdevums: izvairīties no aplenkuma.
Juščenko: komunisma elkus vēstures mēslainē!
Ukrainas prezidents Viktors Juščenko aicina atjaunot vēsturisko patiesību par Staļina valdīšanas laiku.
Prezidents piedalījās pasākumā, kas bija veltīts 20. gadadienai kopš komunistiskā terora upuru pārapbedīšanas Ivanofrankovskas apgabala Demjanovlazā. Šeit 1941. gadā Sarkanai Armijai atkāpjoties, notika masu apšaušanas.
Savā runā Juščenku uzsvēra, ka atklāt patiesību par staļinisma noziegumiem ir svarīgi ne vien Ukrainai, bet arī Eiropai un pasaulei.
“Posttotalitārai, postkolonialai un postgenocīda Ukrainai patiesība ir nepieciešama kā zāles un kā gaiss”, paziņoja Juščenko.
Viņš atgādināja, ka pasaule ir jau uzzinājusi par 1932-1933 g. Golodomoru un 1940-50-to gadu represijām un ka ir pieejami arhivi par ukraiņu nacionālās atbrīvošanās kustību.
Juščenko uzskata, ka ir pienācis laiks, lai atbrīvotos no komunisma elkiem.
“Laiks atbrīvot mūsu zemi no šiem sātaniskajiem simboliem
un tos nogādāt vēsturies mēslainē!”
Viņš pateicās biedrībai “Memorials”, kas vēl padomju laikos atklāja Demjanovlazā izdarītos noziegumus.
Juščenko atklāja upuriem veltīto memoriālu. Šeit, kompleksa centrā iekārtots arī brīvības cīņu muzejs.
Президент Виктор Ющенко выступает за восстановление исторической правды о периоде правления лидера СССР Иосифа Сталина. Об этом сказано в сообщении пресс-службы президента со ссылкой на выступление Ющенко в урочище Демьянов Лаз в Ивано-Франковской области.
“Виктор Ющенко подчеркнул, что правда о сталинизме и его преступлениях нужна не только Украине, но и всей Европе и миру. Он напомнил об инициативе Европейского парламента объявить 23 августа Всеевропейским днем памяти жертв всех тоталитарных режимов”, – сказано в сообщении.
В Демьяновом Лазу президент принял участие в мероприятиях по случаю 20-летия перезахоронения жертв коммунистических репрессий, расстрелянных здесь в 1941 году при отступлении советской Красной армии.
Ющенко призвал к восстановлении правды о том периоде. “Посттоталитарной, постколониальной и постгеноцидной Украине правда жизненно необходима, как лекарство, как воздух”, – заявил президент.
Он напомнил, что мир уже узнал о Голодоморе 1932-1933 годов, репрессиях 1940-50-х годов, по поручению президента рассекречены архивные документы об украинском освободительном движении.
Ющенко считает, что настала пора освободиться от “идолов” коммунистических вождей. “Время лишить нашу землю этих сатанинских символов, окончательно отправить кумиров на свалку истории… Мы очистимся от скверны, мы возродим истину и восстановим справедливость”, – сказал, в частности, Ющенко.
Он выразил благодарность членам сообщества “Мемориал”, которые еще в советские времена раскрыли преступление советского режима в Демьяновом Лазу.
Также Ющенко открыл Мемориал жертвам коммунистических репрессий в урочище Демьянов Лаз в Ивано-Франковской области. Открытие Мемориала состоялось около 13:00 при участии представителей власти Ивано-Франковского городского совета и областной государственной администрации.
В середине комплекса расположен музей освободительных сражений Прикарпатского края. В музее выставлены экспонаты частей тела, одежды, вещей жертв коммунистических репрессий, также вывешены списки с фамилиями и именами жертв.
По словам директора музея Юлиана Куйбиды, 29 октября 1989 года были перепохоронены 524 человек. “При раскопках 21 сентября 1989 г. были обнаружены три могилы. Установлено, что в одной было похоронено 212 человек, во второй – 204 и в третьей – 108″, – сказал инициатор раскопок Роман Круцик.
Мемориал построен за средства областного совета. Общая стоимость – от 300 000 гривен.
Отношения Украины и России не могут быть простыми – в этом убежден Виктор Ющенко. По его мнению, все дело в том, что это отношения двух соседних государств, у которых слишком много взаимных претензий.
“Это попытки восстановления суверенной державы. Не ловить себя на том, что отношения могут быть легкими и простыми. Этого никогда не было и не будет. Во-первых потому, что это соседские связи, это сотни вопросов. Чем дальше соседи и державы, тем более просто формировать спектр отношений и переговоров”, – сказал Ющенко.
Avots:
http://www.delfi.ua/news/daily/news/yuschenko-idolov-kommunizma—na-svalku-istorii.d?id=553049
Demjanovlaza:
http://www.poshuk-lviv.org.ua/ru/pomnik/ifrank/dem_laz.htm
Dižķibelē noder PSRS genocīda upuru izdzīvošanas pieredze
Ilze Kalniņa, Druva
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/regionos/article.php?id=610981
Cēsnieki, kuri pārcietuši Gulaga ceļus, interesentiem, kuri vēlas garšīgi, bet taupīgi paēst, piedāvās ēdienu receptes internetā.
Cēsu rajona politiski represēto biedrības biedri kādā pēcpusdienā sēdās pie pašu klāta galda, daudzi baudāmie ēdieni bija gatavoti ļoti vienkārši. Sievas un vīri, kuri Sibīrijā pavadījuši bērnību, daži pusaudžu gadus un jaunību, skaidroja, ka tik prastu zupu, kāda ēsta Sibīrijā, – balandas ūdenī -, neviens neēdīšot, tāpēc viņi izdomājuši, kā Sibīrijas receptes uzlabot, bet tā, lai tomēr sanāk ļoti lēti.
“Man liekas, ka mana bērnība promesot bija saulaina, bet vecākiem vajadzēja iemācīties izdzīvot. Un latvietis to prata – zivi noķēra, pagatavoja sēnes. Zinu, ka latvieši ēda arī briedinātus zirņus. Bet liels gardums bija iztecinātie cūku tauki, čurksti, kurus ēda gardu muti,” sacīja Cēsu rajona politiski represēto biedrības priekšsēdētāja Dace Jurciņa un piebilda, ka arī tagad tas daudziem varētu būt garšīgs aizdars.
“Čurkstiem var pielikt ķiploku. Pavisam vienkārši,” sacīja Dace. Citi bijušie sibīrieši kopējam cienastam bija sanesuši marinētas sēnes, rupjmaizes grauzdiņus, cidoniju čipsus, sakot, ka ne jau viss no lētajiem un gardajiem labumiem bijis pieejams aiz Polārā loka, mūžīgajā sasalumā vai taigā, bet Sibīrijas bērni iemācījušies dzīvot taupīgi. Lai nerodas pārpratumi, viņi saka, ka pārdzīvojuši smagu laiku, cietuši badu, bet, kad iedzīvojušies, kad paši turējuši kazu un, gadījies, arī gotiņu, tad mammas un vecmammas no mazumiņa gatavojušas maltītes.
“Ēdām ļepjoškas. Tādus sēnalu plācenīšus, ko cepa uz plīts. Tagad tā vietā var cept kartupeļu pankūkas. Vajag tikai nedaudz eļļas un garšvielas,” sacīja Laimonis Jaukulis, bet Aina Liepiņa stāstīja, ka cepeškrāsnī labi padodas cepti kartupeļi ar visu mizu, un smējās, ka kādu gaļas gabaliņu cēsnieki varot nopirkt lielveikalos vai tirgū. Sibīrijā pusaugu puikas ķēruši baltos zaķus cilpās un šmorējuši, bet aiz Polārā loka, Dudinkā bijusi Ziemeļu okeāna zivju bagātība.
“Mums zivis bija jēlas, vārītas un kūpinātas. Zivis, maize un sāls. Zivis vecāki lika galertā,” stāstīja Alvis Jansons, un tieši tajā brīdī represētie cilvēki atcerējās, ka cūkgaļas galerts, pērkot cūkas pusgalvu, stilbiņus, arī šodien iznāk samērā lēts un garšīgs. Jānis Marauskis, vaicāts, kā bērni našķējās, teica, ka kūku un visādu saldumu, kādi tagad bērniem pieejami ik uz soļa, viņa bērnībā nav bijis.
“Salds bija burkāns, kālītis. Ja kādu laiku salds nav ēsts, tad liekas, ka burkāns ir ļoti salds,” sacīja Jānis, bet sievietēm kā no pārpilnības raga atkal bira lētu plātsmaižu receptes, kur vajadzīgi vien milti, rūgušpiens, drusku margarīna, oliņa un āboli vai rabarberi virskārtai.
“Uzcepu šim galdam arī kūku. Tādas Sibīrijā, protams, nebija, bet daudz ēdām ievogas, to, ko mežā varēja uzmeklēt. Šo kūku dekorēju ar aronijām un mežrozītēm no dārza. Tas tāpēc, ka kūkai arī jābūt veselīgai,” sacīja Dace Jurciņa, bet Aina Liepiņa ieteica paspēt salasīt cidonijas, sagriezt plānās šķēlītēs, pārbērt cukuru, lai sasulojas, iesūcas. Tad sīrupu noliet, bet cidonijas izkaltēt cepeškrāsnī. Tā sanākot veselīgākie našķi no pašu dārza.
Sibīrieši domā, ka interneta recepšu grāmatā ierakstīs arī nātru un balandu zupas uzlabotās receptes, apspēlēs miltu un putraimu ēdienus. Pašlaik recepšu grāmata neesot pārāk bieza. Sibīrieši uzrakstījuši 22 receptes, bet būšot vairāk. Jāatgādina, ka šī ideja radīt interesantas lietas ne tikai priekš sevis, bet arī sabiedrībai, radās, iesniedzot projektu un tā realizēšanai saņemot līdzfinansējumu no Cēsu novada domes. Projektam bija zīmīgs nosaukums “Dabas spēks mūs stiprina.”
“Tas taču būs interesanti, ja cilvēki varēs izlasīt, kā pagatavot ēdienu gandrīz no nekā. Tas šodien arī ir aktuāli,” sacīja biedrības biedre un projekta līdzautore Anda Opoļska un bija pārliecināta, ka jau pavisam drīz sibīriešu recepšu grāmata atradīs savu vietu Cēsu novada domes mājas lapā, kur ar sibīriešu pavārmākslu varēs iepazīties visi interesenti.
Baudot vienu un atkal citu ēdienu, paši represētie, daudz cietušie cilvēki teica, ka, gatavojot pēc viņu receptēm, nevajadzēšot skaitīt kalorijas un domāt par pārēšanos, smagu pakrūti. Viņi uzsvēra, ka bargajos gados Sibīrijā izdevies izdzīvot, ēdot daudz mazāk nekā tagad – brokastīs, pusdienās un vakariņās. Bet nu dzīve ritot rimti, siltā istabā, bet tad nācies salt, smagi strādāt. Tāpēc represētie uzsver, ka ir vērts taupīt, gatavojot mājās garšīgas, bet lētas maltītes. Un, ja kāds santīms paliekot pāri, tad to atdot dvēselei, gara spēkam.
Britu mediji sākuši Latvijas vēstures skaidrošanu. Zīle Lielbritānijā aizstāv Latviju.
Zīle Lielbritānijā aizstāv Latviju.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=64929
Eiroparlamentārietis Roberts Zīle (“TB”/LNNK) uzstājies Lielbritānijas konservatīvo partijas kongresā, atspēkojot leiboristu nepatiesos izteikumus par Latviju un savu partiju.
Toriju jeb britu konservatīvo partijas kongress ir vērienīgs pasākums, kas ilgst četras dienas un pulcējis apmēram 12 000 interesentu, partijas biedru, atbalstītāju un žurnālistu. R. Zīle turp aicināts kā toriju Eiropas Parlamenta sadarbības partneris no Eiropas konservatīvo un reformistu frakcijas, kurā apvienojušies astoņu valstu eiroparlamentārieši.
R. Zīle atzīst, ka žurnālistu interese par šo kongresa pasākumu bijusi ļoti liela un viņam “izdevās uzrunāt daudzskaitlīgu auditoriju”. Viņš atbildējis uz britu masu mediju jautājumiem par leiboristu ārlietu ministra Deivida Milibenda apgalvojumiem, ka britu konservatīvie sadarbojas ar Latvijas partiju, kas piedalās 16. marta atceres pasākumos un “slavina nacistus”. Britu laikraksts “The Independent” uzsver, ka R. Zīle runājis ļoti tieši: “Mani visvairāk pārsteidza tas, ka šādi uzbrukumi nāk tieši no rietumvalsts demokrātiskas partijas puses. Es drīzāk būtu gaidījis kaut ko tamlīdzīgu no Maskavas vai Kremļa, kā tas laiku pa laikam arī notiek.”
“Droši varu teikt, ka šajā auditorijā es tiku sadzirdēts, un man arī aplaudēja,” sarunā ar mani atzīst R. Zīle. Politiķis arī vērtē, ka šos uzbrukumus izraisījušas tikai un vienīgi Lielbritānijas iekšpolitikas norises: maijā gaidāmās vēlēšanas un leiboristu izmisīgie centieni diskreditēt torijus. “Nekā citādi kā vien ar ārpolitikas palīdzību tas nebija iespējams,” secina R. Zīle. Viņa vērtējumā te savu lomu spēlējušas D. Milibenda un britu sabiedrības “virspusējās vēstures zināšanas”.
Pat “The Guardian”, laikraksts, kas simpatizē leiboristiem, atzinis, ka šis “vēstures skandāls” tomēr esot pārāk izpūsts. Jāpiebilst, tajā nesen publicēts R. Zīles raksts “Ir absurdi saukt mūs par nacistu atbalstītājiem”, kurā viņš skaidro Latvijas vēsturi un sakauj Efraima Zurofa izteikumus par to, ka Latvijā it kā slavinot nacistus. “Zurofa izteiktie brīdinājumi par “Otrā pasaules kara vēstures pārrakstīšanas kampaņu” atgādina Krievijas propagandas klišejas, ar kurām kā vēsturisku nepieciešamību attaisno totalitārā režīma pastrādātos noziegumus,” raksta R. Zīle. Viņš piebilst, ka, strādājot pie raksta un gatavojoties toriju kongresa pasākumam, pārlasījis prezidenta paspārnē esošās Vēsturnieku komisijas rakstus un atklājis tur arī sev līdz šim mazāk zināmas lietas.
“Šādi augstu ārvalstu amatpersonu izteikumi var nodarīt lielu kaitējumu, un es te vairāk uztraucos par kaitējumu Latvijas valstij, mazāk – manai partijai. Līdz ar to man nav īsti saprotams, kāpēc šobrīd klusē citas Latvijas partijas, kuras sevi uzskata par nacionālām un kuru pārstāvji arī 16. martā noliek ziedus,” saka tēvzemietis.
Jau rakstījām, ka britu konservatīvā partija pieprasījusi, lai D. Milibends atvainotos par saviem izteikumiem, atzīstot, ka latviešu leģionāru dēvēšana par nacistiem ir “padomju propaganda”.
Britu mediji sākuši Latvijas vēstures skaidrošanu
Lielbritānijā, turpinoties priekšvēlēšanu politiskajām kaislībām par Latvijas partiju “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK), kurai piedēvēta nacistu glorificēšana, vairāki britu laikraksti pievērsušies Latvijas vēstures un leģionāru atceres dienas skaidrošanai.
Kā jau ziņots, Konservatīvo partija britu priekšvēlēšanu cīņu karstumā izpelnījusies virkni uzbrukumu par tās jaunajiem sabiedrotajiem Eiropas Parlamentā. Britu politiķu uzrunās Latvijas valdības koalīcijas partijai TB/LNNK piedēvēta nacistu glorificēšana saistībā ar piedalīšanos 16.marta latviešu leģionāru piemiņas pasākumos.
Britu biznesa laikraksts “The Financial Times” (FT) norāda, ka galu galā ir izrādījies, ka Latvijas 16.marta piemiņas pasākumi nav nekādi nacistu glorificēšanas saieti, bet karā kritušo piemiņas pasākumi, kas līdzinās pašu britu Kara veterānu piemiņas dienai.
“Lielbritānijas ārlietu ministrs Latvijas partiju “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK raksturoja kā labējos ekstrēmistus, kas godina nacistu SS. Patiesībā šī partija, kaut arī labējas ievirzes un nacionālistiska, Latvijas politikā ir pilnībā vidusmēra partija un ietilpst piecu partiju valdības koalīcijā, kas šobrīd cīnās ar valsts glābšanu no ekonomiskās krīzes,” skaidro FT Skandināvijas korespondents Endrū Vards.
“Partijas saknes meklējamas astoņdesmito gadu pretpadomju neatkarības kustībā, un tā ir vienīgā Latvijas partija, kas bijusi pārstāvēta ikvienā parlamentā kopš pirmajām pēcpadomju vēlēšanām 1993.gadā,” raksta Vards, leiboristu paustās apsūdzības skaidrojot ar partijas priekšvēlēšanu centieniem apkaunot konservatīvos.
FT arī publicējis Latvijas Universitātes politikas zinātnieka Daiņa Auera skaidrojumu par leģionāru piemiņas dienas pasākumiem.
Arī laikraksts “The Guardian” veltījis garu rakstu latviešu leģionāru tēmai un Latvijas sarežģītajai vēsturei.
Laikraksts norāda, ka leģionāri latviešiem ir varoņi un brīvības cīnītāji, kas iesaistījās bezcerīgā kaujā pret Sarkano armiju, mēģinot nepieļaut padomju okupāciju Baltijas valstīs.
Avīze arī norāda, ka TB/LNNK līderis Roberts Zīle uzskatāms par mērenu uzskatu cilvēku un ļoti spējīgu politiķi.
“The Guardian” korespondents Rīgā Ians Treinors ticies arī ar TB/LNNK ilggadīgo politiķi Juri Dobeli, kurš Lielbritānijas ārlietu ministra Deivida Milibenda izteikumus nodēvēja par nepatiesiem.
“Milibendam nav taisnība. Viņš nezina Latvijas vēsturi,” norādīja Dobelis, demonstrējot Lielbritānijas Ārlietu ministrijas un izlūkdienesta 1943. un 1946.gada ziņojumu par leģionāriem kopijas.
“Vai es esmu nacists? Tas ir smieklīgi,” piebilda Dobelis.
Savukārt Londonā studējošais latviešu vēsturnieks Gustavs Strenga laikrakstam paudis izbrīnu par to, ka Lielbritānijas medijos un politiskajās aprindās norit kaismīgi strīdi par Latvijas vēsturi.
Pēc viņa domām, šis strīds pilnībā vērtējams kā britu priekšvēlēšanu kampaņa, tomēr tas liek Latvijas valdībai nemitīgi attaisnoties.
Raksta noslēgumā “The Guardian” skaidro, ka 16.marts par leģionāru atceres dienu izraudzīts tādēļ, ka 1944.gada 16.martā vienīgo reizi kara laikā apvienojās Latvijas abas “Waffen SS” leģiona divīzijas, lai cīnītos pret padomju spēku iebrukumu.
“Kopš Padomju Savienības sabrukuma latviešu nacionālisti šo dienu svinējuši kā varoņu piemiņas dienu, bet Maskavas uzkurinātā krievvalodīgo minoritāte pret to protestējusi. Rīgas centrā piemiņas dienā notiek neonacistu un “skinhedu” sadursmes ar krievu aģitatoriem,” raksta avīze.
“Politiķi reti piedalās pasākumos Rīgā, bet parasti dodas uz leģionāru kapsētu Lestenē. Pēdējo desmitgadi ceremonijas izraisījušas niknu vārdu apmaiņu starp lielo Krieviju un mazo Latviju. Nacionālisti, diplomāti un vēsturnieki ir gaužām izbrīnīti, ka britu ārlietu ministrs pievienojies krievu nostājai,” norāda “The Guardian”.
“Latviešu leģionu veidoja divas “Waffen SS” divīzijas ar 65 000 vīriem, pārsvarā pusaudžiem, kurus nacisti ietērpa vācu uniformās. Leģiona vēsture parāda Hitlera un Staļina ļaunprātību, kas Latviju pārrāva uz pusēm. Krievi iebruka 1940.gadā, vācieši – 1941.gadā, krievi atgriezās 1944.gadā un palika līdz 1991.gadam. Krievi savās rindās iesauca aptuveni 75 000 latviešus, bet vācieši – aptuveni 150 000. Ģimenes tika nošķirtas, un tēvi un dēli nonāca pretējās karojošajās pusēs. Reti kuru ģimeni tas neskāra tieši,” raksta “The Guardian”.
Kā ziņots, Latvijas oficiālā pozīcija latviešu leģiona vērtējumā balstīta uz 1950.gada 12.septembra ASV pārvietoto personu komisijas secinājumu. “Baltijas ieroču SS vienības to mērķu, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību,” pausts šajā secinājumā.
www.DELFI.lv
“Padomju stāsts” iekaro Rietumu televīzijas
http://www.tvnet.lv/izklaide/fun/cinema_tv/article.php?id=545537
Sākot no 2009.g. oktobra Edvīna Šnores dokumentālā filma “Padomju Stāsts” (The Soviet Story) tiks izrādīta lielākajā ASV televīzijas tīklā PBS (Public Broadcasting System).
Filmas izdevējis, ASV uzņēmuma PSA pārstāvis Daris Dēliņš ziņo: “Esam sasnieguši vēl vienu nozīmīgu puntku filmas izplatīšanā. Caur PBS izdevēju NETA (National Educational Telecomunications Association) filma būs pieejama 172 raidorganizācijām NETAs tīklā, kas apkalpo 340 PBS televīzijas stacijas visā ASV. PBS ir ārkārtīgi izvēlīga attiecībā uz filmu atlasi. Tādējādi “The Soviet Story” pieņemšana izplatīšanai NETA PBS staciju tīklā ASV ir vērā ņemams atbalsts filmas izplatīšanai Rietumos.”
Pirmā PBS stacija kas filmu izrādīs būs WDSC Channel 15 Daytona Beach, 15.oktobrī. Citas PBS stacijas, kas jau pieprasījušas filmu izrādīšanai, ir KAET 8, Phoenix, Arizona; KPBS 15, San Diego, California; WEDU 13, Tampa, Florida; WTIU 30 Bloomington, Indiana; Iowa Public TV , Iowa; MPT (Maryland Public TV), Maryland; NHPTV (New Hampshire Public TV), New Hampshire, WHYY 12, Philadelphia, Pennsylvania, un WNED, Buffalo, New York.
“Padomju stāstu” jau demonstrējušas televīzijas Slovēnijā (RTV), Igaunijā (ETV), Lietuvā (LTV), Latvijā (LTV), Gruzijā (Rustavi-2), Polijā (BELSAT) un Ukrainā (Ukraina-1).
Pēdējos mēnešos filmu ir iegādājušās televīzijas stacijas Grieķijā (ERT), Itālijā (Fox TV Italy), Polijā (TVP) un Spānijā (History Channel). Zviedrijas nacionālā televīzija SVT filmu izrādīs š.g. 5.decembrī.
Šī gada nogalē iznāks jauns “Padomju stāsta” DVD izdevums, kurā būs iekļauti filmas subtitri jau 28 valodās. Filmas DVD var iegādāties gan Okupācijas muzejā Rīgā, gan internetā: www.sovietstory.com/buy-dvd
Interesanti, ka Eiropā “Padomju stāstu” izplata Lielbritānijas kompānija Mercury Media, kas savulaik izplatīja arī filmu “Putina sistēma”. “Padomju stāsta” autors Edvīns Šnore informēja, ka 2008. gadā ticies ar “Putina sistēmas” veidotājiem, kuri minējuši, ka filma izplatīta 50 valstīs un ka nekur, izņemot Latviju neesot radušies sarežģījumi ar filmas izrādīšanu. Jau ziņots, ka franču-britu kopražojuma dokumentālā filma “Putina sistēma”, kas kritiski aplūko Putina valdīšanu Krievijā, izraisīja skandālu Latvijā pēc tam, kad LTV atcēla tās sākotnēji plānoto izrādīšanu, motivējot to ar “bojātu horizontālo taimkodu”. Skandāla rezultātā no amata atkāpās LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins.
Krievijas specdienestu «atklājumi»
Vēl viens nekaunīgs, melu pilns uzbrukums pret Baltiju izvērstajā “vēstures karā”
Pirms dažām dienām Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Milibends paziņoja, ka viņam “šķebinot” konservatīvo Eiropas Parlamenta jaunie sabiedrotie, kas esot “ekstrēmi” un ik gadu piedaloties “Wafen SS” piemiņas pasākumos. Proti, Latvijas partijas “TB”/LNNK eiroparlamentārieši. D. Milibenda kungs izliekas nesaprotam, kas Latvijā notika 1940. gadā, un tīši ignorē ASV Pārvietoto personu komisijas 1950. gada lēmumu un britu Ārlietu ministrijas 1946. gadā konstatēto: baltiešu leģions jāuzskata par atsevišķām vienībām, kuras gan darbībā, gan ideoloģijā atšķiras no vācu SS, viņi nebija nacionālsociālistiskās partijas biedri un neizdarīja kara noziegumus.
Šis D. Milibenda skandalozais paziņojums uzkrītoši sasaucas ar nesen Maskavā izdotu un ceļu pie lasītājiem uzsākušu “dokumentu krājumu” “Baltija un ģeopolitika. 1935. – 1945. g. Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienesta atslepenotie dokumenti”, kas veltīts pirmskara un Otrā pasaules kara laika notikumiem. Grāmatas pieteikumā norādīts, ka tā veltīta “Krievijas un Baltijas valstu attiecību problemātikai. Lasītājs (..) uzzinās daudzu politisku jautājumu aizkulises, kas attiecas uz Eiropas teritorijas dalīšanu, ko veica tobrīd varenākās valstis – PSRS, ASV, Lielbritānija – par nacionālistu zvērībām “Trešā Reiha taisnīgās valdīšanas laikā”, detalizētāk par geto Latvijā, un par Baltijas iedzīvotāju cerībām pēc kara izraisīt jaunu karu, “kurā anglosakšu valstis uzvarēs PSRS, un Baltijas valstis atkal tiks nodotas fašistiem”".
Tomēr par objektīvu vēsturisku laikmeta izpēti to nevar dēvēt vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka šā dokumenta krājuma autors Ļ. Sockovs ir “ārējās izlūkošanas dienesta virsnieks, kurš daudzus gadus strādājis operatīvajā darbā ārvalstīs”, atvaļinājies jau kā ģenerālmajors. Otrkārt, grāmatas autortiesības pieder arī Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienestam SVR, kura “atslepenotie dokumenti” krājumā bagātīgi izmantoti. Laikā, kad Krievijas politikas spice pieteikusi karu Otrā pasaules kara vēstures “falsifikācijai”, jo sevišķi Baltijā, un šajā karā iesaistījusi tās specdienestus, grāmatā iekļautie “jaunatklājumi” jāuztver, mazākais, ar ārkārtīgi lielu piesardzību. Uzkrītoši arī tas, ka grāmatas autors nenodala mūsdienu Krievijas un PSRS intereses, par abām sakot – “mēs”, “mūsu”, “mūsu palīgi”.
Draudi. Bet no kurienes?
Pievēršoties pirmskara situācijai, Ļ. Sockovs centies uzsvērt, ka Otrajā pasaules karā PSRS bija nevis viena no kara izraisītājām un Eiropas teritorijas dalītājām, bet gan nevainīgs upuris, kas cīnījies antihitleriskās koalīcijas pusē. Tas “pamatots” ar apgalvojumu, ka pēc Baltijas valstu teritorijas tīkojusi Berlīne, lai tur izvērstu savu karaspēku nākamajā karā pret PSRS. Baltijas valstu politiskie vadītāji, tostarp Kārlis Ulmanis, kā apgalvo autors, bijuši “proģermāņu līnijas piekritēji”, “kāda izlūkdienesta specziņojumā norādīts, ka Igaunijas prezidents un [bruņoto spēku] virspavēlnieks pārliecināti, ka vācieši okupēs viņu valsti”.
Tajā pašā laikā autors tikai caur puķēm runā par PSRS vēlmi sagrābt Baltijas valstu teritoriju: “Nevar nepieminēt, ka 1939. gadā Munteru aicināja uz PSRS uz sarunām augstākajā līmenī, lai pārliecinātu par nepieciešamību veikt adekvātus pasākumus, jo bija radušies draudi zaudēt neatkarību”. Šie draudi, Ļ. Sockova uzskatā, nākuši no Vācijas. Ļ. Sockovam gan nav izdevīgi vēstīt par citos avotos minēto krievu spiedienu uz Munteru, lai Latvija piekristu savā teritorijā izvietot PSRS karabāzes. Pēc Sockova, uz konfidenciālām konsultācijām Maskavā aicināti arī visu trīs Baltijas valstu ģenerālštābu vadītāji, lai gan, kā apgalvo autors, saņemti izlūkdienesta ziņojumi, ka “vācu armijas iebrukuma gadījumā Baltijas valstīs šā reģiona militārie vadītāji un politiskā spice noskaņota kapitulēt”. PSRS “vienīgais iespējamais pašaizsardzības veids” bijis attālināt kara sākumu un noslēgt neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju 1939. gada 23. augustā jeb tā dēvēto Molotova–Ribentropa paktu. Zīmīgi, ka autors tā arī nepiemin šā pakta slepenos protokolus, ar kuriem Baltijas valstu teritoriju sev “iedalīja” PSRS.
Tendenciozi un izvairīgi autors apraksta to, kā PSRS “valsts robeža tika pārcelta uz rietumiem”, padomju okupāciju izvairoties pieminēt. Piebilsts arī, ka dažādu “iekšējo un ārējo faktoru spiediena ietekmē” Baltijas valstu vadītāji piekrituši parakstīt ar PSRS tā sauktos bāzu līgumus. Te nu lasītājam laikam būtu jāsaprot, ka demokrātiju Baltijai atnesa te iesoļojušās PSRS armijas daļas, jo “Demokrātiskas parlamenta vēlēšanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā kļuva iespējamas tikai 1940. gada vasarā” un tās pie varas esot ļāvušas nonākt “kreisā spārna politiķiem”, Latvijā tādiem kā Augusts Kirhenšteins un Vilis Lācis. “Lielajās pilsētās notika daudzskaitlīgi iedzīvotāju mītiņi, kuros tika izteikta prasība par Baltijas valstu uzņemšanu PSRS – republiku statusā,” raksta Ļ. Sockovs.
“Ja krievi grib Baltiju…”
Autors arī citē avotus, kas liek domāt, ka arī Rietumi atbalstījuši PSRS nostiprināšanos Baltijas valstu teritorijā. Tiek citēts 1942. gada Lielbritānijas ārlietu ministra Īdena memorands, kas nosūtīts britu valdības locekļiem: “No stratēģiskā viedokļa raugoties, mūsu interesēs ir, lai Krievija atkal nostiprinātos Baltijā, jo tad tā iegūst iespēju sacensties ar Vāciju par kundzību Baltijas jūrā.” No aģentūras ziņojumiem un citiem avotiem citēti arī rietumvalstu ietekmīgu politiķu sarunu fragmenti, kuros izskan apgalvojums, ka PSRS robežas pārvirzīšana uz rietumiem, citiem vārdiem – Baltijas valstu okupācija – netikšot apstrīdēta. Autors apgalvo, ka ASV prezidents Franklins Rūzvelts esot izteicies par to, ka nevajagot apstrīdēt PSRS tiesības uz Baltijas valstīm, Besarābiju, Bukovinu, Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju un ka Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils tam piekritis. Arī ietekmīgais ASV prezidenta padomnieks Hopkinss sacījis: “Ja krievi grib Baltiju, tad viņi to arī dabūs”, un piebildis, ka šajā sakarā ASV ar publiskiem paziņojumiem klajā nenākšot. Būtībā dokumentu krājuma zemtekstā mēģināts pierādīt, ka ASV un Lielbritānija ir vainīga Baltijas nokļūšanā PSRS ietekmes sfērā pēc Otrā pasaules kara.
Grāmatas autors izsaka pateicību arī “lieliskajam piecniekam” – PSRS pārvervētajiem augsta ranga britu valsts ierēdņiem un specdienestu darbiniekiem K. Filbijam, D. Maklīnam, G. Bērdžesam, E. Blaitam, Dž. Kērnkrosam), kuri padomju pusei milzīgos apjomos piegādāja dažādu dokumentu kopijas un informāciju. Jāpiebilst, ka viņu nodevību pret savu valsti un demokrātisko sistēmu plašāk un daudz objektīvāk aprakstījis britu specdienestu vēsturnieks Kristofers Endrjū un Vasilijs Mitrohins grāmatā “Mitrohina arhīvs” (angļu val.) un K. Endrjū kopdarbā ar Oļegu Gordijevski “KGB: ārpolitisko operāciju vēsture no Ļeņina līdz Gorbačovam” (ir tulkota arī krieviski).
Vācu laiks “atraisīja rokas”
Daudzas Ļ. Sockova grāmatas lappuses veltītas holokaustam un “nacionālistu”, īpaši – “latviešu nacionālistu zvērībām pret ebrejiem” vācu okupācijas laikā. Ļ. Sockovs centies radīt iespaidu, ka Latvijā tieši latvieši bijuši tie zvērīgākie ebreju šāvēji un mocītāji, bet okupētājvalsts – nacistiskās Vācijas – iestādēm ar to bijis attāls sakars. Vācu okupācija latviešiem šajā ziņā tikai atraisījusi rokas… Līdz šim gan neviens pasaules vēsturnieks un jurists nav pierādījis, ka latvieši ebreju iznīcināšanu būtu veikuši bez vācu pavēles. Vācu nacistiem kā galvenajiem ebreju šāvējiem Latvijā arī jāuzveļ galvenā atbildība.
Liecības par “latviešu zvērībām pret ebrejiem” balstās uz kādas “Rīgas ebrejietes” it kā rakstiskām liecībām. Un tas patiesi ir ļoti interesants dokuments. Pirmkārt, tā apjoms (grāmatā vairāk nekā 40 lappuses) un izteikumi it kā liecina, ka to rakstījis izglītots cilvēks. Lai gan dokuments it kā oriģinālā bijis vāciski, virkni latviešu nosaukumu un vārdu autore (?) uzrakstījusi ar gramatiskām kļūdām. Otrkārt, ja jau šī lieciniece tik bagātīgi pieminējusi “savu draugu un paziņu vārdus”, nav skaidrs, kāpēc pati izvēlējusies (un SVR tai ļāvis) palikt anonīmai. Vai gan atklātība te nebūtu vislabākais ierocis? Par to, ka šis dokuments ir kāda cita (vai citu) autoru sacerēts, varētu liecināt arī tajā iekļautā informācija. Piemēram, kas tika uzņemti “Arāja komandā” un ka tajā “bija tikai un vienīgi latvieši”. Jāvaicā, kur “vienkāršai Rīgas ebrejietei” tik sīkas ziņas par “Arāja komandu” un, piemēram, SD darbu (struktūra, kas tajā strādāja, u. tml.)? Par to vācu laika Latvijas avīzēs cenzūras dēļ nerakstīja… Kopumā dokuments rada iespaidu, ka tas ir safabricēts un tajā ieplūdināta specdienestu informācija. Neizpaliek arī politika. “Starptautiskais tribunāls atzinis SS, gestapo un SD par noziedzīgām organizācijām, tā ka uz tiem, kas šodien maršē pa Rīgas un Tallinas ielām, kā arī amatpersonām, kas dienasgaismā ceļ tumšo pagātni, būtībā attiecas Nirnbergas tribunāla lēmumi par kara noziegumiem,” raksta Ļ. Sockovs.
Atentāts pret Ulmani?
Lai attaisnotu PSRS okupāciju, liktas lietā arī baumas saistībā ar K. Ulmaņa veikto varas pārņemšanu. Proti, krājumā iekļauts arī kāds PSRS NKVD 1935. gada ziņojums: no Rīgas saņemtas ziņas, ka pret Ministru prezidentu K. Ulmani tiekot gatavots apvērsums. To it kā gatavojusi “prezidenta Kvieša grupa”, kuru esot atbalstījuši pērkonkrustieši. Tās sastāvā it kā bijis arī “kara ministrs Balodis” un, kā var noprast, Alberta Kvieša dēls. Viņš it kā bijis pērkonkrustietis un “savās mājās – prezidenta pilī – slēpa “Pērkonkrusta” tipogrāfiju”.
“Š. g. oktobrī tika atklāta sazvērestība pret Ulmani. To vadīja prezidents Kviesis un viņa grupa. (..) Š. g. 19. novembrī netālu no Ulmaņa dzīvokļa notika spēcīgs sprādziens. Sprādziena faktu un tā cēloņus Latvijas vara slēpj. Drīz vien Ulmaņa grupa, domājams, prezidentu Kviesi atstādinās un nosūtīs par vēstnieku uz ASV. Turpmāk, kā var nojaust, gatavojas apvienot prezidenta un premjerministra amatus un uz šo amatu kā Latvijas diktatoru izvirzīt Ulmani, līdzīgi kā Hitleru Vācijā. Darbībās pret prezidentu Kviesi liela loma ir vāciešiem, kuri pēdējā laikā ievērojami uzlabojuši savu stāvokli Latvijā ar Ulmaņa un ārlietu ministra Muntera palīdzību. Sakarā ar šādu lietu stāvokli un Ulmaņa ģermanofilisko politiku var novērot Latvijas valdības izvairīšanos no saišu nostiprināšanas ar PSRS un dažos gadījumos – no spiediena,” raksta Ļ. Sockovs. Te autors sapinas pretrunās, jo nav gan saprotams, kāpēc proģermānistiski noskaņotajam “Pērkoņkrustam” būtu vajadzīgs apkarot “ģermanofilisko K. Ulmani.”
Edgars Dunsdorfs grāmatā “Kārļa Ulmaņa dzīve” gan min, ka Lielbritānijas vēstniecība uz Londonu ziņojusi, ka amata pārņemšana notikusi bez kādas pretošanās no Kvieša vai viņa dēlu puses. Alberts Kviesis amatu atstājis, “ārēji neizrādot pretošanos vai neapmierinātību. Stāsta tomēr, ka viens no viņa dēliem (..) bijis par iemeslu pāris incidentiem, kas bijuši vērsti pret Dr. Ulmani un attieksmes starp aizejošo un nākošo prezidentu ļoti saspīlējuši”. E. Dunsdorfs to lūdzis komentēt Ērikam Kviesim un 1974. gadā no viņa saņēmis atbildi, ka “nekāda personīga kontakta vai simpātijas mums nebija, bet nekādu dramatisku norišu arī nebija. Rīgā kādu laiku baumoja par kādu personīgu sadursmi, pat sašaušanu. Tāda notikuma nebija, un šāda baumošana bija nepamatota”. Var pieņemt, ka Ē. Kvieša minētās baumas arī pārstāstītas minētajā NKVD ziņojumā.
Pasūtījuma darbs
Kopumā grāmata uzkrītoši atgādina savulaik Pauļa Ducmaņa pēc PSRS VDK pasūtījuma sarakstītās melu brošūras, kurās, vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa vērtējumā, ir “desmit procentu patiesības”, pārējais – meli. Šīs melu brošūras izdarīja milzīgu ļaunumu, jo tās Rietumos pēc kāda laika uztvēra kā patiesas un uz to pamata vēl 90. gados Kanādā par ebreju iznīcināšanu tika apsūdzēti bijušie Latvijas pašaizsardzības (vēlāk Palīgpolicijas) dalībnieki. Viņu vainu gan tiesā nepierādīja, un tikai tad pasaulē saprata, ka tā ir propaganda un meli. Jācer, ka attiecībā uz šo Ļ. Sockova un Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta kopdarbu tas tiks saprasts daudz ātrāk.
«Stasi» – Austrumvācijas «lielā auss»
Vācija svin 20 gadus kopš valsts atkalapvienošanās
Pagājušās nedēļas nogalē Vācijā svinēja 20 gadus kopš valsts atkalapvienošanās. Rietumvācijai un Austrumvācijai Austrumeiropas nometnes sašķelšanās ļāva apvienoties, taču bija cilvēki, kuri pret uzspiesto sociālismu un dzimtenes sadalīšanu cīnījās jau kopš Vācijas Demokrātiskās Republikas nodibināšanas. Pret viņiem savukārt karoja “Stasi” – VDR valsts drošības ministrija.
Par Austrumvācijas disidentiem un “Stasi” stāsta Karstens Dummels, kurš pats savulaik cietis no tā vajāšanām, bet tagad vada Konrāda Adenauera fonda mācību centru Hamburgā*.
39 miljoni kartīšu
“Stasi” nebija vienīgā tautas dotā iesauka šai ministrijai, to sauca arī par “Lielo ausi un lielo aci”, “Firmu”, “Lielo ausi un lielo ķepu”, “Puišiem no neredzamās frontes”.
“Stasi” savu darbu – līdzcilvēku novērošanu, ietekmēšanu un demoralizēšanu – sāka 1950. gadā. Pirms tam austrumvāciešus uzraudzīja VDR Iekšlietu ministrijas piektais departaments, kurš sadarbojās ar padomju slepeno dienestu NKVD.
Valsts drošības ministriju izveidoja ar īpašu likumu, taču tajā netika norādīti šīs ministrijas pienākumi, tiesības un atbildība. Juridiski tās netika noteiktas nekad.
“Stasi” galvenā ēka atradās Berlīnē, taču tai bija arī 15 filiāles citās VDR pilsētās, kuras savukārt bija izveidojušas nodaļas vēl 209 valsts apriņķa pilsētās. 1991. gadā ministrijā strādāja 91 015 štata un 173 200 ārštata darbinieku, taču visos 40 VDR gados par “Stasi” neoficiālajiem darbiniekiem bija kļuvuši vairāk nekā 600 000 cilvēku. Lielākoties šie cilvēki bija ziņotāji, kuri ikdienā strādāja savā profesijā, bet līdztekus tam vāca valsts drošības ministrijai noderīgu informāciju. Bieži vien viņi to darīja savā darbavietā.
Līdztekus štata darbiniekiem un ziņotājiem “Stasi” labā strādāja arī tā saucamie sabiedriskie līdzstrādnieki, kuri arī kalpoja kā informācijas pienesēji.
Vācu punktualitāte izpaudās arī “Stasi” darbā – tās darbības laikā tika sagatavoti 39 miljoni kartotēkas kartīšu (katram “Stasi” skartajam tika veltītas vairākas kartītes), ministrijas radītie dokumenti ir pat nomērīti un atklāts, ka tie sniegušies 180 kilometru garumā.
“Stasi” bija cieši saistīts ar VDR vienīgo valdošo partiju – Sociālistisko vienības partiju. “Stasi” galvenais uzdevums bija nodrošināt, lai partija paliktu pie varas un valdītu, ministrija tika uzskatīta par partijas vairogu un zobenu. Līdz ar to uzdevumus ministrija saņēma no partijas.
Kā izpostīt cilvēku dzīvi
Politiskos pretiniekus “Stasi” sauca par “naidīgām personām”. Tās tika iedalītas divās grupās: “naidīgās un negatīvās personas” un “īpaši naidīgās un negatīvās personas”. Pirmās tikai turēja aizdomās pret partiju vērstos nodarījumos, bet par otrajām aizdomas jau bija apstiprinājušās. “Īpaši naidīgās personas” tika uzskatītas par VDR zudušām.
Katra persona, kas kāda iemesla dēļ kļuva par “Stasi” mērķi, no tā paša brīža tika nodota kāda ministrijas “ierēdņa” ziņā. Viņš varēja lietot ne tikai likumiskas iespējas, bet arī nelegālas metodes, lai uzzinātu visu iespējamo par personas profesionālo un sabiedrisko, kā arī privāto un pat intīmo dzīvi.
Iemeslus pilsoņu novērošanai nebija grūti atrast – cilvēka izsekošanu varēja balstīt vien uz aizdomām par to, ka cilvēks varētu būt iesaistīts kādos politiskos pārkāpumos.
Lai aizdomas par pretpartijisku darbošanos pierādītu, tika lietotas dažādas metodes. Biežāk izmantotās izsekošanas metodes bija telefonsarunu noklausīšanās, fotografēšana, pilnīga vēstuļu un citu pasta sūtījumu kontrole. Novērojamo personu pārvietošanās iespējas tika ierobežotas, tika novēroti arī viņu tuvinieki, draugi, paziņas, pārmeklēti viņu dzīvokļi un darbavietas.
Tālākās iespējamās darbības jau bija apcietināšana, izolēšana, tūlītēja VDR pilsonības atņemšana, kas nozīmēja izsūtīšanu uz Rietumvāciju. Taču ne visus izraidīja, citiem bija jāpaliek VDR, kur “Stasi” turpināja viņus vajāt. Pat nepaturot personu apcietinājumā, “Stasi” spēja pilnīgi kontrolēt viņa dzīvi, panākt viņa izolēšanu no sabiedrības un to, ka cilvēks pats vairs nevarēja vadīt savu dzīvi. Tas varēja novest pie psihiskas saslimšanas vai pat pašnāvības. Piemēram, cilvēka izolētību varēja panākt, izplatot par viņu kādas nelāgas baumas, dezinformāciju. Ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem cilvēku varēja tik ļoti kompromitēt, ka daudzi no viņa novērsās. Kompromitējot cilvēku, visbiežāk tika izmantotas apsūdzības profesionālos pārkāpumos, homoseksualitātē, amorāla dzīvesveida un pornogrāfijas piekopšanā, laulības pārkāpšanā, naudas kārē, alkoholismā, kriminālās darbībās. “Stasi” organizēja anonīmus zvanus, vēstules, kas kādu personu apsūdzēja vai apvainoja.
Cilvēkus varēja ietekmēt, arī nosūtot viltus ziņojumus par viņiem policijai, kura savukārt veica pratināšanu vai pat kratīšanu, automašīnas vai citu mantu konfiskāciju. Bija gadījumi, kad “Stasi”, lai ietekmētu režīma pretiniekus, piedraudēja viņiem atņemt tiesības aprūpēt savus bērnus vai pat reāli tās atņēma.
Kaitēt “ienaidniekiem” “Stasi” varēja, arī inscenējot satiksmes negadījumus, laupīšanu, iebrukumu vai uzbrukumu, pat organizējot saindēšanos ar pārtikas produktiem.
Kā bojāt dzīvi režīma pretiniekiem ar psiholoģiskām metodēm, tika mācīts jau “Stasi” darbinieku augstskolā. Piemēram, bija īpaša metode “profesionāla neveiksme”, kas aģentu mācību materiālos bija aprakstīta tā: “Metode balstās uz to, ka aizdomās turamais, kurš ilgāku laiku un ar noteiktu intensitāti piedzīvo profesionālu vai sabiedrisku neveiksmi, psihiski tiek spēcīgi gremdēts un ietekmēts. Tas var visbeidzot novest pie satricinājuma vai pašapziņas zaudēšanas. Tad attiecīgai personai jāmeklē ceļš, kā pārvarēt personīgās grūtības. Risinot svarīgas konfliktsituācijas, aizdomās turamais ir aizņemts un tam vairs nav laika pretvalstiskām darbībām, kurām turklāt nu jau arī pietrūkst garīgā spēka.”
Praksē gan “Stasi” līdzstrādnieki tika aicināti izvairīties no shematiskas rīcības un katras situācijas risināšanai atrast oriģinālu, vispiemērotāko veidu.
“Atmaigšana”
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados “Stasi” centās strādāt ar maigākām metodēm. “Atmaigšana” notika arī ārpolitisku iemeslu dēļ – VDR rūpējās par savu tēlu.
Tajā pašā laikā tīkls izpletās vēl plašāks – “Stasi” radīja sev operatīvās sadarbības partnerus. Par aģentiem kļuva pat praktizējoši ārsti. Ministrijas ārštata darbinieki palīdzēja gūt sevišķi sīku informāciju par “naidīgajām personām”, kas īpaši labi noderēja šo personu psiholoģiskai ietekmēšanai.
Lai apjaustu drošības ministrijas darbības apjomu, der paskatīties kaut vai uz 1988. gada “Stasi” darbības bilanci – tika ierosinātas 7908 jaunas lietas, kopumā šajā gadā tā strādāja pie 19 169 lietām, bet pat 87,5 procentos gadījumu aizdomas par pretpartijisku darbību tomēr nebija apstiprinājušās. 1660 operatīvās lietas pēc pārtraukšanas tika uzsāktas no jauna.
* Raksta tapšanā izmantota K. Dummela runa Viļņā notikušajā Lietuvas Bundestāga stipendiātu biedrības organizētajā konferencē “Vai šodien varētu atkal notikt “Baltijas ceļš” un krist Berlīnes mūris?”
‘Stasi’ upurus joprojām vajā pagātne
Lai gan kopš Berlīnes mūra krišanas pagājuši jau 20 gadi, bijušās komunistiskās Austrumvācijas bēdīgi slavenā slepenā dienesta “Stasi” upuri saka, ka pagātnes rēgi viņus joprojām vajā katru dienu.
“Nepaiet ne diena, neatklājot mums pagātni,” stāsta 65 gadus vecais Karls Volfgangs Holcapfels, kuru komunistiskais režīms savulaik ieslodzīja par “noziegumiem pret valsti” un kurš līdz pat šai dienai nespēj uzturēties telpā ar aizvērtām durvīm.
Lai gan Holcapfels bija toreizējās Rietumvācijas pilsonis, saistībā ar savu politisko darbību viņš Austrumvācijā tika arestēts un nonāca cietumā. Vēlāk atbilstoši komunistiskā režīma iecienītajai praksei Bonnas valdība viņu izpirka apmaiņā pret “cieto valūtu”.
Pieci no atbalsta grupas sarunbiedriem, kas pulcējušies ap galdu, komunistu cietumos pavadījuši no 13 mēnešiem līdz astoņiem gadiem. Viņi tika notiesāti par tādiem “noziegumiem” kā “naidīgums pret režīmu”, “nelikumīga tirdzniecība”, “cīņa pret Vācijas Demokrātisko Republiku” un “spiegošana”.
“Es nevaru uzturēties mazā dzīvoklī, jo jūtu, ka smoku (..), un, kad skatos kādu filmu par tiem laikiem, mani nomāc atmiņas,” atzīst Holcapfels. “Izrunāšanās šeit palīdz. Mēs esam kopiena.”
Citi no “Stasi” upuru atbalsta grupas viņam piekrīt. Viens no viņiem norāda, ka “sabiedrība, kas vienkārši vēlas pāršķirt lapaspusi”, pēc Berlīnes mūra krišanas viņus pametusi.
Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990.gadā valdība atļāva “Stasi” upuriem iepazīties ar slepenā dienesta arhīva materiāliem, lai tādējādi viņi spētu zem pagātnes pavilkt svītru.
Taču daži noslēpumi, kurus atklāja “Stasi” lietas, stāvokli tikai padarīja vēl ļaunāku.
“Lielāko šoku saņēmu, lasot lietu,” atzīst 74 gadus vecā Edīte Fīdlere, kas 20 mēnešus bija spiesta pavadīt cietumā, pateicoties greizsirdīgās svaines apmelojumiem.
“Es to uzzināju tikai tad, kad izlasīju savu lietu,” stāsta Fīdlere, kuras deviņus gadus veco dēlu varas iestādes pēc mātes aresta ievietoja bērnunamā.
Savukārt tagad jau 41 gadu vecais Daniels Fīdlers atceras, kā viņam ticis melots, ka māte pēc autokatastrofas esot komā.
“”Stasi” atņēma manu dzīvi,” saka Daniels.
Arī 57 gadus vecā Tatjana Šterneberga, kura varasiestādēm tika denuncēta, jo gatavojās bēgt no Austrumvācijas kopā ar savu līgavaini – Itālijas pilsoni, cieš vēl šobaltdien.
“Cietumā man nedeva pietiekami dzert, man nebija pietiekami ēdiena, man deva psihoaktīvus medikamentus. Viņi ieģērba mani trako kreklā,” stāsta Šterneberga.
Gan viņa, gan viņas līgavainis cietumā pavadīja trīs gadus, pirms viņus izpirka Rietumvācijas valdība.
Taču pāris nespēja notikušajam tik pāri un 1996.gadā izšķīrās, bet Šterneberga nonāca slimnīcā ar depresiju.
“Mēs esam “Stasi” upuri, taču mums ir problēmas, [jo mums] neuzticas. Mums jāpierāda, ka esam cietuši,” atzīst Šterneberga.
“Mums nepieciešama šī atbalsta grupa, jo mēs viens uz otru varam paļauties,” viņai piebalso Fīdlere.
Abām sievietēm piekrīt arī 59 gadus vecais Ādams Laukss. Viņš savulaik bija precējies ar austrumvācieti un nonāca cietumā, pamatojoties uz apsūdzībām kontrabandā.
Šodien Lauksu vajā doma, ka viņu, iespējams, nodevusi bijusī sieva.
“Esmu par to pārliecināts, taču tam nav pierādījumu. Tas mani nogalina,” atzīst Laukss.
Vienīgais īstais “spiegs” pie galda ir 73 gadus vecais Verners Krīgers, kas cietumā pavadījis astoņus gadus un trīs mēnešus, pirms ticis apmainīts pret kādu komunistu spiegu.
“”Stasi” mani nespēja salauzt,” saka Krīgers. Pārējie uz to reaģē ar klusēšanu.
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
