Vai Baltijas valstsvīrus gaida Krievijas cietumi?
Āris Jansons, “Jauna Nedēļa”
Pērn Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, atbildot uz jautājumu par Latvijas prezidenta Maskavas vizītes iespēju, pauda, ka “lai noteiktu konkrētus vizītes datumu, jābūt pareizam politiski informatīvajam fonam.” Kremlim vēlamais fons ne pagājušā gada beigās, ne šā gada pirmajos piecos mēnešos neparādījās. Svaigākās ziņas no Maskavas liecina, ka “pareizais politiski informatīvais fons” tās izpratnē pārredzamā nākotnē Latvijā nav prognozējams.
19.maijā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs parakstīja 549. dekrētu “Par Krievijas Federācijas prezidenta komisiju pretdarbībai mēģinājumiem falsificēt vēsturi pretēji Krievijas interesēm”. Šī komisija, kas nepavisam neatgādina vēsturnieku diskusiju klubu vēsturiskās patiesības noskaidrošanai, lems, vai konkrēta tēze vai secinājums par vēsturi nekaitē Krievijas Federācijas prestižam un atbilst tās interesēm. Spriežot pēc jaunveidojuma sastāva, kur līderlomās nominēti Federālais Valsts Drošības Dienests (FSB) un Ārējās Izlūkošanas Dienests (SVR), nevar nepiekrist Krievijas ZA Vispārējās vēstures institūta direktoram Aleksandram Čubarjanam, kurš atzinis, ka komisija „nepretendē uz zinātniskas iestādes statusu”. Izriet secinājums, ka prezidenta administrācijas šefa Sergeja Nariškina vadītās komisijas uzdevums būs vēstures politizācija oficiālā līmenī – „vienīgās patiesības” sargāšana, kas acīmredzami balstīsies uz padomju laiku mītiem, jo cita ideoloģiski piesātināta vēstures interpretāciju bāze Krievijā nav radīta.
Pēc PSRS sabrukuma Borisa Jeļcina vadītajā Krievijā vēsturiskās patiesības noskaidrošana nozīmēja slepeno arhīvu atvēršanu un daudzos gadu desmitos falsificētās vēstures atklāšanu. Valsts līmenī izskanēja PSRS un Vācijas slepeno nolīgumu fakta un poļu virsnieku masu slepkavību atzīšana, tika atsegta padomju karavadoņu organizētā nobendēšana pirms Otrā pasaules kara, izgaismota patiesība par Kremļa kļūdām tā priekšvakarā un kara laikā. Tagad oficiālā līmenī secina, ka tas viss kaitējis Krievijas prestižam, lai gan citos gadījumos Maskava atbild, ka mūsdienu Krievija nav atbildīga par PSRS gados pieļautām kļūdām.
Krievijas Valsts Domē top Kriminālkodeksa labojumi, saskaņā ar kuriem vēstures viltotājiem var piespriest naudas sodu līdz 500 000 rubļiem vai brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. Paredzēts, ka pie atbildības sauks arī ārzemniekus, ja noziegums būs pastrādāts Krievijas teritorijā. Par vēstures interpretēšanu pretēji Maskavas viedoklim likumdevēji iesaka rīkot ekonomiskas sankcijas un diplomātisku spiedienu, piemēram, vēstnieku izraidīšanu un pat diplomātisko attiecību saraušanu.
Lai gan Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs savam Rīgas kolēģim vēl pērnruden apliecināja, ka Latvijas vēsturniekiem Maskava nelikšot šķēršļus piekļūt pie viņus interesējošiem arhīvu materiāliem, solījums nu acīmredzot ir jāaizmirst. Krievzemes ārlietu resora galva nevēlēsies nonākt Kremļa nostādņu pārkāpēja lomā, sekmējot noslepenotās pagātnes faktu pētīšanu, kas varētu beigties ar lielvalstij nepatīkamiem secinājumiem.
Acīmredzot sarežģījumi piemeklēs šā gada vidū iecerēto kopīgo konferenci par tā saukto Molotova un Ribentropa paktu. Krievijas pētniekus, kuri šādā forumā nepaustu oficiālo Maskavas nostāju, pēc atgriešanās mājās gaidītu krietnas nepatikšanas, bet oficiālo secinājumu robotizēta atkārtošana krievu vēsturnieku izpildījumā saietam norautu zinātniskuma plīvuru.
Politologs Andris Sprūds pērnā gada nogalē lēsa, ka Latvijas prezidentam pareizi būtu pārtraukt gatavošanos iespējamai vizītei Maskavā – viņam ir “jānokāpj no čemodāniem”. Tagad var piebilst, čemodānu saiņošana krietni jāapdomā, jo nevar galvot, ka jaunā Kremļa komisija mūsu valsts galvas izteikumos par Latvijas likteņgaitām nesaskata kādu Krievijas varas elitei netīkamu secinājumu.
Ar klaji lielvalstnieciskajiem uzskatiem pazīstamais Krievijas Valsts Domes NVS un tautiešu lietu komitejas vicepriekšsēdis Konstantīns Zatuļins, kurš arī iekļauts jaunajā komisijā, jau piedraudējis, ka ukraiņu nacionālo karavīru glorificēšana novedīšot pie Ukrainas prezidentam Viktoram Juščenko noteikta iebraukuma aizlieguma Krievijā. Prezidents Juščenko sarakstījis priekšvārdu albūmam par Ukrainas sacelšanās armiju (UPA).
Pretošanās latgaliešu garā
Antons Rancāns, koktēlnieks, mag. art. Runa nolasīta Okupācijas muzeja pērn rīkotajā simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā, kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai
Latgaliešus mēdz aplami uzskatīt par reliģioziem cilvēkiem. Atskaitot atsevišķus ticīgus cilvēkus, kādi ir atrodami jebkurā sabiedrībā, latgalieši ne ar ko neatšķiras, izņemot lielāku aizrautību vai pat zināmu fanātismu, kas izpaužas visdažādākajā veidā, arī negatīvi. Par to uzskatāmi pārliecināmies Alfona Novika un visu pārējo VDK Latgales izcelsmes vadītāju darbībā.
Runājot par Latgali, mēdz aizmirst arī tās vēstures īpatnības. Minēsim kaut vai tā saucamo drukas aizliegumu, kad, sākot ar 1865.gadu Krievijas patvaldība aizliedza latgaliešiem lietot latīņu burtus grāmatu iespiešanā. Aizliegums darbojās 40 gadu, un tauta, nepieņemot kirilicu, būtu palikusi bez gara gaismas, ja vien Nautrēnu pagasta Korklinīku sādžas zemnieks Andrivs Jūrdžs ar apskaužamu fanātismu nebūtu uzņēmies skalu gaismā ar roku pārrakstīt latviski izdotās grāmatas — kopumā 25 sējumus. Par to rakstu tāpēc, ka Jūrdžu dzimtas fanātisms atspoguļojās turpmākajās paaudzēs padomju okupācijas gados gan tautai par labu, gan arī gluži pretēji.
Pēc otrreizējās padomju okupācijas latviešu tauta visā Latvijā un arī Latgalē dzīvoja ar atlikušo brīvās Latvijas kultūras mantojumu: lasīja brīvvalsts laika žurnālus, dziedāja tā laika dziesmas un bērni lasīt mācījās no Ulmaņa laiku ābecēm. Tad nāca 1949.gada deportācijas, kas iznīcināja un izkaisīja Latgales inteliģenci un līdz ar to izputināja arī kultūras vērtības. Zināma atgūšanās no pārdzīvotā šoka sākās tikai pēc Staļina nāves pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, kad no Sibīrijas nāves nometnēm atgriezās notiesātie un izsūtītie un iekārtojās uz dzīvi dzimtenē. Tā bijušais ieslodzītais Andriva Jūrdža mazdēls Jānis Cibuļskis no Nautrēnu pagasta Degteriem, atgriezies mājās, kuru vairs nebija, devās uz Rīgu un, iekārtojies darbā, sāka būvēt māju Rīgas nomalē. Viņa kaimiņš nautrēnietis Antons Veļikans un kārsavietis Bērtulis Buļs, kuri daudzus gadus bija kopā lauzuši rūdu Džezkazganas raktuvēs, atgriezušies Latvijā, devās novadniekam palīgā. Nejauši šajā kompānijā parādījās arī padomju represijām izsprukušais nautrēnietis Jānis Pujāts, kurš tajā laikā jau bija pabeidzis Latvijas Universitātes divas fakultātes un ieguvis gan jurista, gan mākslas zinātnieka diplomu. Acīmredzot tā bija Pujāta ideja, ka viņš Ļeņina monumentālās propagandas plānu, ar kuru tika slavināti padomju laika darboņi, pārvērta savā Latgales ievērojamu kultūras darbinieku slavināšanas plānā. Laikam ejot, šī četrotne sadalīja darbības jomas, iekārtoja Jāņa Cibuļska mājas dārzā akmens kalšanas darbnīcu, un ar to darbs pie plāna īstenošanas varēja sākties.
Grūti pateikt, kas šos četrus vīrus stimulēja uzņemties darbu, kas nenesa peļņu, nesagādāja tūlītēju slavu, gluži otrādi — par to varēja saņemt kārtējās represijas. Un tomēr viņi strādāja, lai celtu tautas pašapziņu un netieši mazinātu padomju propagandas ietekmi. Vai viņu stimuls bija neremdināms naids pret pastāvošo iekārtu vai neizmērojamas ilgas pēc zaudētās brīvās Latvijas? Ieskatīsimies viņu dzīves gājumos.
Latgales folkloras un leksikas krājējs Jānis Cibuļskis dzimis 1911.gadā Nautrēnu pagasta Degteros, beidzis Aglonas katoļu ģimnāziju, pēc tam Skolotāju institūtu un strādājis par skolotāju. Kopā ar Vladislavu Loci nodibinājuši Latgaļu izdevniecību. 1949.gadā arestēts un notiesāts uz 25 gadiem katorgas darbos. 1955.gadā atbrīvots, apmeties Rīgā, uzcēlis māju un sadarbībā ar Bērtuli Buļu un Antonu Veļikanu iekārtojis akmens kalšanas darbnīcu. Viņa māja kļuva par pastāvīgu pulcēšanās vietu visiem Latvijas okupācijas laika kultūras, mākslas darbiniekiem, rakstniekiem un literatūrzinātniekiem.
Antons Veļikans dzimis 1921.gadā Nautrēnu pagasta Degteros. Turpat blakus Cibuļskim. Brīvvalsts laikā bijis aktīvs nacionālās kustības dalībnieks, vācu okupācijas laikā strādājis palīgpolicijas C grupā. 1949.gadā arestēts un notiesāts uz 25 gadiem spaidu darbos Džezkazganas raktuvēs. 1956.gadā atbrīvots, ieradies Rīgā un iekārtojies darbā celtniecībā par santehniķi, līdztekus brīvajā laikā izglītojies akmens tēlniecībā vairākās studijās. Kopš 1969.gada kopā ar tēlnieku Bērtuli Buļu veidojuši virkni akmens pieminekļu ievērojamākajiem Latgales kultūras darbiniekiem, garīdzniekiem un politiķiem.
Bērtulis Buļs dzimis 1923.gadā Kārsavas pagastā. No 1942.līdz 1945.gadam B.Buļs dienējis vācu leģionā, 1949.gadā apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem spaidu darbos Džezkazganas šahtās. Buļa aizraušanās ar tēlniecību bijusi tik neatvairāma, ka pat trūcīgās pārtikas apstākļos no maizes drupačām veidojis mazas skulptūriņas un rādījis tās savam ieslodzījuma biedram Antonam Veļikanam. 1956.gadā atbrīvots un sācis strādāt kādā rūpnīcā Rīgā. 1969.gadā kopā ar A.Veļikanu J.Pujāta vadībā sākuši kalt pieminekļus Latgales kultūras darbiniekiem.
Jānis Pujāts dzimis Rēzeknes apriņķa Nautrēnu pagasta Pujatos 1925.gadā. Māte skolotāja, tēvs pazudis čekas moku kambaros. Mākslas zinātnieks. Līdz nacionālkomunistu krišanai nežēlastībā bijis pasniedzējs Latvijas Universitātē un Mākslas akadēmijā. Pujāts, būdams tā laika kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa labs paziņa un domubiedrs, piedalījies vērienīgo Latgales kultūras nedēļas pasākumu organizēšanā, veidojis Latgales Mākslas izstādi Rīgā 1958.gadā un rosinājis nodibināt Rēzeknē mākslas skolu, novadpētniecības muzeju un Raiņa muzeju Jasmuižā. Pēc Latvijas nacionālkomunistu padzīšanas no amatiem J.Pujātam nācās šķirties no darba augstskolās un tika aizliegts publicēties, kā arī uzstādies publiskos masu pasākumos. Šis aizliegums netika atcelts veselus trīsdesmit gadus un faktiski darbojās līdz pat mākslas zinātnieka nāvei 1988.gadā. J.Pujāts visu mūžu balstījis un attīstījis Latgales keramiku. Darbīgajai četrotnei Pildas ielā Rīgā ideju netrūka, enerģijas — arī. Darba smagāko daļu — tēla veidošanu un kalšanu akmenī — veica Džezkazganas raktuvēs rūdītie A.Veļikans un B.Buļs. J.Pujāts izvēlējās tēmas un mākslinieciski koriģēja to realizāciju, kā arī organizēja pieminekļu novietošanu kapos. Tā bija vienīgā vieta, kur padomju okupācijas vara atturējās iejaukties ar saviem norādījumiem. Tādēļ, lai izvairītos no VDK kontroles, J.Pujāts nodrošinājās ar popularizējamās personas radinieku klātbūtni. Tika stāstīts, ka radinieki pasūtījuši šo pieminekli par saviem līdzekļiem, lai gan patiesībā naudu gādāja Jānis Cibuļskis un tā nāca no patriotiski noskaņotiem katoļu priesteriem, bet dažreiz arī no emigrācijas latviešiem.
Pirmais piemiņas akmens tika uzstādīts katoļu priesterim un politiķim Francim Trasunam Rēzeknes miera kapos. J.Pujāts paziņu lokā nebeidza lielīties, ka viņam izdevies piemiņas plāksnē iekalt epitetu “tautas vadonis”. Nākamais, ko četrotne izloloja, bija piemineklis ar nosaukumu Prometejs, kas veltīts izcilajam Korklinīku grāmatu pārrakstītājam Andrivam Jūrdžam. Uz pieminekļa atklāšanu Nautrēnu pagasta Desetnieku kapsētā pulcējās vairāki simti nautrēniešu, un gandrīz visi pēc svinīgā pasākuma pārcēlās pie bagāti klātiem galdiem Nautrēnu vidusskolas aktu zālē, kur turpinājās svinīgas un pacilājošas runas par Latgales izcilākajiem tautas dēliem. Nepatīkamu incidentu sagādāja Andriva Jūrdža mazmazdēls komunistu līdzskrējējs Andrejs Jūrdžs, kurš pieprasīja, lai no zāles izraida radinieku Andriva Jūrdža mazdēlu Jāni Cibuļski kā tautas ienaidnieku. Organizatoriskās grūtības, kas radās pirmo pieminekļu uzstādīšanas gaitā, pamazām kļuva retākas, jo J.Pujāts, būdams arī jurists un veikls demagogs, turpmāk atklāt pasākumus aicināja partijas un valdības vietējos pārstāvjus.
No 1969.gada līdz pat atmodas sākumam minētā četrotne radīja pieminekļus garīdzniekam un politiķim Francim Trasunam, latgalisko grāmatu pārrakstītājam Andrivam Jūrdžam, brāļiem Skrindām — Kazimiram, Antonam, Benediktam, pedagoģei Valerijai Seilei, visu laiku izglītotākajam katoļu garīdzniekam Aloizijam Brokam, rakstniekam Antonam Rupainim, zemnieku tiesību aizstāvim Pīteram Miglinīkam, Latgaļu izdevniecības vadītājam Vladislavam Locim, Latgales vēstures pētniekam Miķelim Bukšam, bibliofilam Steponam Seilim, kuram ir īpaša vieta ne tikai Latgales kultūras vēsturē, bet viņš ir unikāla parādība Latvijas mērogā.
Stepons Seiļs dzimis 1909.gadā Makašānu pagasta Kļovūs, strādājis par skolotāju, vēlāk arī par direktoru Kļovu skolā, rakstnieks, publicists, ievērojams latgaliskās literatūras, periodikas un sarakstes krājējs. S.Seiļa krājumos atrodami visi Latgales skolotāju kongresu, konferenču un sapulču protokoli, kā arī citi reti dokumenti par Latgali, kas nav atrodami pat tik lielā krātuvē, kāda ir Saltikova Ščedrina Publiskā bibliotēka Sanktpēterburgā, kura lepojas ar bagātīgu latgaliskās literatūras krājumu. Seiļa krājumos ir arī plaša personīgā sarakste ar daudziem desmitiem Latgales sabiedrisko darbinieku, rakstnieku un valodnieku.
S.Seiļs bija nenogurdināms Latgales patriots, un 1974.gadā viņam radās ideja atzīmēt “drukas aizlieguma” simtdesmitgadi. Tāpēc viņš rakstīja oficiālas vēstules visu instanču padomju varas struktūrām ar pieprasījumu organizēt svinības. Tas tomēr nepatika varai, un kādu nakti S.Seiļa mājās iebrauca VDK vīri ar kravas mašīnām un visus krājumus konfiscēja. Vēlāk izrādījās, ka starp pārējiem vēsturiskajiem materiāliem rokrakstā atrodamas gan mūsdienu dzejnieku pretpadomju vārsmas, gan paša S.Seiļa nelegāli izdotais žurnāls Straume.
Arī man saistībā ar S.Seiļa krājumiem gadījās nokļūt neīstajā vietā un nepareizajā laikā, kādēļ tiku izsaukts uz Rīgu pie sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja, lai liecinātu par atrastajiem pretpadomju satura dzejoļiem. Saņēmis pavēsti, satikos ar J.Pujātu, kurš arī tika aicināts uz pratināšanu pie tā paša izmeklētāja. Abi saskaņojām liecības, lai nepateiktu neko lieku, kas varētu kaitēt gan mums, gan S.Seiļam.
Analizējot minēto Latgales kultūras darbinieku ieguldījumu, jānovērtē šo pašaizliedzīgo pūliņu nozīme tautas pašapziņas celšanā, Latgales kultūras, literatūras (rokrakstu formā) un mākslas attīstīšanā, kas turpinājās, sākot ar pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām līdz pat atmodas sākumam.
http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/pretosanas-latgaliesu-gara
Baltija triju lielvalstu šaha spēlē
Tieši pirms 70 gadiem iesākās Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības sarunas par “lielās alianses” izveidi pret nacistisko Vāciju. Tās turpinājās no 1939. gada pavasara līdz 23. augustam un beidzās nesekmīgi. PSRS deva priekšroku Vācijai, parakstot ar to bēdīgi slaveno Molotova–Ribentropa paktu. Kā ieganstu trīspusējo sarunu novilcināšanai un izjaukšanai Maskava izmantoja jautājumu par garantijām Baltijas valstīm.
Sākoties sarunām, visas trīs lielvalstis neatradās vienlīdzīgā situācijā. 1939. gada martā, kad nacistiskā Vācija, rupji pārkāpjot nacionālo principu, iznīcināja Čehoslovākijas valstisko patstāvību, Londona bija izšķīrusies par “garantiju politiku”. Jau 31. martā premjers Nevils Čemberlens paziņoja, ka briti ir gatavi agresijas gadījumā sniegt palīdzību Polijai. Vēlāk Lielbritānijas un Francijas vienpusīgās garantijas ieguva arī Rumānija, Grieķija un Turcija. Padomju Savienība pret minētajām valstīm turpretī nebija uzņēmusies šādas saistības.
Dodot garantijas Polijai un citām valstīm, Čemberlens patiesībā sevi iespēlēja padomju diktatora Josifa Staļina rokās. Šis solis faktiski nostiprināja Padomju Savienības drošību pret iespējamu vācu agresiju, atzinis latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks Edgars Andersons. Patiesi – vācu uzbrukums PSRS bija iedomājams tikai caur garantēto valstu – Polijas un Rumānijas – teritoriju. Ja Berlīne par to izšķirtos, tai vajadzētu karot divās frontēs.
Britu un franču garantijas 1939. gada pavasarī nesaņēma Baltijas valstis, kurām (izņemot Lietuvu) bija tieša robeža ar PSRS. Taču Baltijas koridors bija pārlieku šaurs, lai caur to vien Vācija varētu nopietni apdraudēt Padomju Savienību. Pavisam šādu iespēju izslēdza vācu zemju sašķeltība (tā sauktais poļu koridors atdalīja Austrumprūsiju no pārējās Vācijas).
Briti spiesti piekāpties
Sarunu sākumā briti nevēlējās pieņemt Maskavas jau 17. aprīlī izteikto piedāvājumu noslēgt ar to savstarpējās palīdzības paktu. Čemberlens baidījās, ka priekšlaicīga alianse varētu “ielenkto” Vāciju izprovocēt uz karu, kam Londona militāri nebija gatava. Viņš bija pārliecināts, ka pietiks ar britu, franču un krievu politikas saskaņošanu, lai pārliecinātu nacistus par kara bezcerīgumu.
PSRS un Vācijas kontaktu aktivizēšanās 1939. gada pavasarī piespieda Londonu mainīt nostāju. 24. maijā britu kabinets izlēma, ka “alianse ar PSRS ir mazāks ļaunums nekā karš ar Vāciju”, un piekrita slēgt ar Maskavu savstarpējās palīdzības paktu. Pēc trim dienām viņi iesniedza padomju ārlietu tautas komisāram Vjačeslavam Molotovam vienošanās projektu. Tas paredzēja, ka agresijas gadījumā trīs lielvalstis sniegs palīdzību arī Baltijas valstīm, bet ar svarīgu piebildi – ja tās to prasīs. Maskava šo projektu demonstratīvi noraidīja. Tā iestājās par automātiskām trīs lielvalstu garantijām visām valstīm (Polija, Latvija, Igaunija un Somija, Beļģija, Grieķija, Turcija, Rumānija), kam tās paredzētas, neatkarīgi, vai tās to lūgs. Šādi Padomju Savienība centās sarežģīt sarunas un demonstrēja savu īpašo ieinteresētību Baltijā.
Lielbritānijas vēstnieks Vācijā Nevils Hendersons uzskatīja, ka Padomju Savienība rīkojas izteikti divkosīgi un destruktīvi. “Krievi grib sakūdīt Vāciju ar Angliju, Franciju un Poliju, paši turēties nomaļus un galu galā būt galvenie ieguvēji,” 1939. gada 14. jūnijā viņš izteicās sarunā ar Latvijas sūtni Berlīnē Edgaru Krieviņu.
Maskava turpina spēli
1939. gada jūnija vidū Maskavā sākās lielvalstu politiskās sarunas, kas turpinājās līdz 2. augustam. No krievu puses tajās piedalījās ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un viņa vietnieks Vladimirs Potjomkins. Britus pārstāvēja Ārlietu ministrijas Centrālās Eiropas nodaļas vadītājs Viljams Strengs un vēstnieks Maskavā Viljams Sīdss, bet frančus – vēstnieks Maskavā Pols Emīls Nadžiārs.
Lai attaisnotu savu sarunu izjaukšanas taktiku, Molotovs vienmēr un visur nepamatoti apgalvoja, ka Lielbritānija un Francija izturoties pret krieviem kā muļķiem un vientiešiem. Vislabāk sarunu norisi tomēr raksturoja Strengs. 1939. gada 7. augustā, tiekoties ar Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Mārtiņu Nukšu, viņš izteicās: “Sarunas ir ļoti īpatnējas: runā kā pret mūri.”
Lielbritānijas un Francijas pārstāvji, kas no paša sākuma “padomju puses priekšā uzstājās kā lūdzēji” (Nadžiāra formulējums), Maskavā nepārtraukti piekāpās PSRS prasībām, mēģinot gan pieturēties arī pie savas izraudzītās taktikas – vest sarunas lēnām, nesteidzoties. Padomju puse turpretī ieņēma nepiekāpīgu pozīciju un izvirzīja arvien jaunus nosacījumus.
Lielbritānija un Francija būtiski piekāpās krieviem arī Baltijas jautājumā. 1939. gada 1. jūlijā abu valstu pārstāvji iesniedza Molotovam priekšlikumus, kas skaidri un gaiši apliecināja britu un franču gatavību tiešas agresijas gadījumā kopā ar PSRS sniegt palīdzību vienpadsmit (arī Baltijas) valstīm. Rietumu lielvalstis turklāt atteicās no iepriekš izvirzītā galvenā nosacījuma – nepieļaut PSRS palīdzību cietušai valstij bez tās piekrišanas. Tagad tās atzina, ka garantijas uzbrukuma gadījumā var sākties automātiski.
“Netiešā agresija! Uz priekšu!”
Lai cik dīvaini arī būtu, padomju puse nepiekrita šiem priekšlikumiem. Molotovs iebilda pret Luksemburgas, Holandes un Šveices iekļaušanu garantējamo valstu sarakstā. Viņš arī pārmeta britiem un frančiem, ka viņu projekts neparedz tā saukto netiešo agresiju.
1939. gada 3. jūlijā padomju puse sarunu partneriem iesniedza jaunu vienošanās projektu. Tajā bija runa par trīs lielvalstu saistībām, ja kādu no tām ieraus konfliktā ar citu Eiropas valsti. Tiešas vai netiešas agresijas gadījumā tās sniegtu palīdzību ikvienai no astoņām Eiropas valstīm (arī Latvijai, Igaunijai un Somijai), kuras neatkarību vai neitralitāti viena no līgumslēdzējpusēm atzītu par obligāti aizsargājamu.
Ko nozīmē dīvainais jēdziens “netiešā agresija”? Minētajā projektā ar to saprata “iekšēju apvērsumu” vai pavērsienu garantējamās valsts politikā par labu agresoram.
Franču avīze “Jour” šajā sakarā rakstīja, ka trīs lielvalstu sarunas pārvēršas par komēdiju. Maskavu neesot iespējams iesaistīt miera piekritēju nometnē, jo tā vēlas, lai visi citi, izņemot Padomju Savienību, nonāktu kara stāvoklī.
Pēc nedēļas krievi mainīja savu netiešās agresijas izpratni. Tagad viņi ar to saprata tādu citas lielvalsts (domāta – Vācija) rīcību (draudot lietot spēku vai arī to nedarot), kam kāda no garantēt paredzētajām valstīm (arī Latvija, Igaunija un Somija) piekrīt, un kas izraisa šīs valsts neatkarības zaudēšanu vai atteikšanos no neitralitātes.
Kas notiktu, pieņemot padomju puses ierosināto netiešās agresijas formulu? Maskavai tad rastos iespējas iejaukties valstu iekšējās lietās, izmantojot kā ieganstu, piemēram, pārmaiņas to valdību sastāvos. Briti un franči bija pārliecināti, ka Maskava meklē vienīgi juridisku ieganstu, lai Londonas un Parīzes aizsegā īstenotu savus agresīvos plānus Baltijas valstīs. Pieminētā franču avīze “Jour” ironizēja, ka padomju izvirzītā netiešās agresijas formula, ieraugot Rīgas vai Tallinas ielās nacistu formā tērptu cilvēku, dod iespēju kliegt: “Netiešā agresija! Uz priekšu!”
1939. gada 17. jūlijā Lielbritānija un Francija apliecināja gatavību dot garantijas Baltijas valstīm tiešas un arī netiešas agresijas gadījumā, tomēr tās formula tā arī palika nesaskaņota. Briti tad vēl nevēlējās Baltijas valstis pilnīgi pamest likteņa varā un tās “uz paplātes” pasniegt Padomju Savienībai.
Vācu briesmas – mazākas nekā krievu
Latvijas ārpolitiskā vadība uzmanīgi un piesardzīgi vēroja situāciju lielvalstu sarunās. Molotova neatlaidīgo prasību attiecināt garantijas uz Baltijas valstīm tā uztvēra kā bēru zvanu Latvijas neatkarībai. Nebija šaubu, ka tās ir vien iegansts Maskavas izplānotajai Baltijas valstu sagrābšanai. Fakts, ka bija paredzētas trīs lielvalstu, nevis vienas valsts garantijas, neko īpašu nemainīja. Kāpēc? Dosim vārdu Latvijas sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam! “Padomju Savienības nolūks bija pārāk skaidrs. Veltas ir pūles to slēpt ar miera un citu tautu drošības mīļotājas masku; ja izceltos karš ar Vāciju, divas Baltijas valstu neitralitātes garantētājas – Anglija un Francija – būtu atgrieztas no iespējas piekļūt Baltijas valstīm, lai sniegtu palīdzību. Paliktu tikai viens garantētājs – Padomju Savienība, kas izšķirtu, kad Baltijas valstis apdraudētas, kad un kādā veidā sniedzama palīdzība, īsi sakot – Padomju Savienībai būtu pilnvaras okupēt Somiju, Igauniju un Latviju pēc ieskatiem. Šis Molotova nolūks, pie kura viņš tik stūrgalvīgi turējās, bija nepārprotams Baltijas valstu valdībām, un tādēļ tās nepiekāpīgi pretojās garantiju uzspiešanai,” viņš raksta 1976. gadā publicētajā grāmatā “1939. Lielo notikumu priekšvakarā”.
1939. gada vasarā starptautiskā situācija bija tāda, ka jūtami pieauga Baltijas valstu bailes nevis no vācu, bet gan no krievu agresijas. To sūtņi Maskavā 6. jūlijā vienojās, ka, izceļoties karam, vācu briesmas būtu mazākas nekā krievu briesmas. Viņi secināja: “Ja ielaidīs krievu uti kažokā, to ārā vairs nedabūs, jo Baltiju krievi uzskata par savu dzīves telpu.”
Oficiālo Latvijas nostāju pauda ārlietu ministrs Vilhelms Munters 1939. gada 7. jūlijā intervijā britu avīzei “The Times”. Viņš uzsvēra, ka Latvija nevēlas garantijas savai neatkarībai, jo tā ir politisks fakts, kas nav apšaubāms. Ja šādu garantiju dotu un vēlāk atsauktu, tas nozīmētu Latvijas neatkarības sašaurināšanu. Viņš arī uzsvēra, ka Latvija necenšas panākt savu robežu garantēšanu, jo tās nosaka līgumi, kas slēgti brīvās sarunās.
Muntera skatījumā Latvijas vienīgais ceļš bija stingra neitralitāte. Viņš uzskatīja, ka varētu apsvērt neitralitātes garantiju, ja to sniegtu ne tikai Padomju Savienība, Francija un Lielbritānija, bet arī Vācija. (Latvija nevēlējās, un tas ir saprotami, pasludināt sevi par Vācijas ienaidnieku.) Taču saņemt šādu garantiju toreizējos apstākļos nebija iespējams.
Latvijas nostāju var apstrīdēt, tomēr tā bija visai loģiska. Tās neatkarību lielā mērā nodrošināja tieši Vācijas, Padomju Savienības un Polijas interešu savīšanās Baltijas reģionā. Baltijas valstīm bija liela nozīme spēka līdzsvara uzturēšanā starp minētajām lielvalstīm. Latvijas, Igaunijas un Somijas piesliešanās kādai no lielvalstīm izjauktu šo līdzsvaru un apgrūtinātu status quo saglabāšanu reģionā.
Vairāk nekā dīvains ir vairāku latviešu vēsturnieku (Edgars Andersons, Tālavs Jundzis) viedoklis, ka Latvijai 1939. gada vasarā noteikti vajadzēja pieņemt trīs lielvalstu garantijas. Jājautā – vai tad Latvijai šādas garantijas oficiāli piedāvāja? Protams, ka ne, jo lielvalstis taču nevienojās par garantiju piešķiršanas nosacījumiem. Nekādu līgumu neparakstīja!
Ja Lielbritānija, Francija un Padomju Savienība 1939. gada vasarā būtu panākušas vienošanos, tad Latvijai tai nevēlamās garantijas gluži vienkārši uzspiestu. Mūsu valsts nostājai šajā ziņā varēja būt vienīgi pakārtota nozīme.
• Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības sarunās 1939. gada pavasarī un vasarā par Baltijas valstīm sauca Latviju, Igauniju un Somiju.
• No 1939. gada 12. līdz 23. augustam Maskavā notika britu, franču un padomju militārās sarunas.
• 1939. gada 31. jūlijā britu parlamentā notika debates par ārpolitiskajiem jautājumiem, kurās apsprieda valdības nostāju Maskavas sarunās. Visi runātāji, izņemot vienu, uzsvēra, ka Baltijas valstu integritāte un neitralitāte ir respektējama.
• Vinstons Čērčils savos memuāros, kas sarakstīti pēc Otrā pasaules kara, mēģināja pierādīt (bet ne visai pārliecinoši), ka Lielbritānijai vajadzēja uzreiz pieņemt padomju puses 1939. gada 17. aprīlī izvirzītos priekšlikumus.
• Atšķirībā no Lielbritānijas Vācija 1939. gada vasarā bija gatava iztirgot Baltijas valstis Padomju Savienībai. Maskava izšķīrās par sadarbību ar Berlīni.
Krievijai garantēta pagātne…
России гарантировано прошлое
– Krievijai garantēta pagātne, vēsta virsraksts laikrakstā “Komersant”, vērtējot Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva rīkojumu izveidot komisiju, kas aizstāvētu Krieviju pret vēstures “viltojumiem”.
Tā ir atgriešanās padomju laikos, kad netika ciesta citāda domāšana, raksta Krievijas mediji.
Mediji kritizē komisijas izveidi, un biznesa laikraksts “Vedomosti” norāda, ka tas piespiedīs politizēt diskusijas.
28 locekļu vēstures vērtēšanas komisijā, ko vada Medvedeva administrācijas vadītājs Sergejs Nariškins, iekļauti Kremli atbalstoši likumdevēji un polittehnologi, kā arī bruņoto spēku un Federālā drošības dienesta (FDD) amatpersonas.
“Komisijā ir tikai trīs vēsturnieki, un pat tie nav atzīti profesionāļu vidū,” laikrakstam “Kommersant” teicis pazīstamais vēsturnieks Rojs Medvedevs. “Baidos, ka komisija tiks izmantota raganu medībām un rēķinu kārtošanai,” savā laikraksta komentārā piebilst kara vēsturnieks Aleksejs Isajevs.
Krievijas mediji norāda, ka tas ir mēģinājums nepieļaut Krievijas padomju pagātnes kritiku. “Ja mēs atgriežamies tajos laikos, cerības uz Medvedevu kā liberāli, kura vārdā komisija tiek dibināta, ir diezgan nepamatotas,” Maskavas Kārnegī centra analītiķis Aleksejs Malašenko teica laikrakstam “Ņezavisimaja gazeta”.
Krievija uztver savu lomu karā kā varonīgu un ārpus jebkādiem pārmetumiem stāvošu, ņemot vērā padomju karaspēka milzīgos dzīvā spēka zaudējumus, atsitot nacistiskās Vācijas uzbrukumu.
Pēdējos gados kara laika pretpadomju pretošanās kustību slavēšana Ukrainā un Baltijas valstīs izraisījusi sašutumu Kremlī, kas apgalvo, ka pretošanās kustību kaujinieki esot sadarbojušies ar fašistisko Vāciju.
Šā mēneša sākumā Medvedevs kritizēja “ļaunos un agresīvos” mēģinājumus apšaubīt krievu tautas “varoņdarbu” kara laikā.
Valdība arī ierosinājusi pretrunīgi vērtētu likumprojektu, kas atzītu par kriminālnoziegumu, kas sodāms ar ieslodzījumu cietumā līdz trim gadiem, “nacisma reabilitāciju”, noliedzot Padomju Savienības lomu uzvarā pār Vāciju.
Latvijai nacisti meta līkumu
Latvijas varas iestādes satraucās par nacistiskās Vācijas varasvīru vizītēm kaimiņos
Melīgi apgalvot, ka Latvija pirms Otrā pasaules kara esot simpatizējusi nacistiskajai Vācijai un pastāvējusi iespēja, ka vācieši varētu pirmie bez pretestības iesoļot Latvijā, tādēļ padomju okupanti jutušies spiesti pasteigties. Augstas Vācijas amatpersonas Latvijā bija nevēlamas un katru to vizīti pat kaimiņos Rīgā uzlūkoja ar aizdomām.
Parasti kādas pasaules lielvalsts augstāko varasvīru vizītes tiek uztvertas kā savdabīgs politisks žests, kas liecina par attiecīgās valsts nozīmību kādu plānu realizācijā vai arī par kādiem citiem nodomiem attiecībā uz apciemojamo zemi. Pirms Otrā pasaules kara Baltijas reģiona valstis gan neatradās nacistiskās Vācijas uzmanības centrā, taču interesi raisīja. Ne velti Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodami dokumenti, kas apliecina Vācijas armijas izlūkdienesta jeb abvēra vadītāja admirāļa Vilhelma Kanarisa vizīti mūsu kaimiņzemēs Lietuvā, Igaunijā un Somijā 1939. gada vasarā. Kaut arī daudziem vēstures interesentiem Kanarisa personība droši vien pazīstama, tomēr pirms iepriekšminētās vizītes apraksta jāsniedz ieskats viņa biogrāfijā.
Vilhelms Kanariss piedzima 1887. gadā grieķu izcelsmes rūpnieka ģimenē. 1905. gadā viņš uzsāka dienēt vācu flotē, bet Pirmā pasaules kara laikā bija kreisera “Drēzdene” komandiera palīgs. Kad minēto kuģi pie Čīles krastiem ielenca daudz spēcīgākā britu flote, “Drēzdeni” tika pavēlēts nogremdēt. Komandu internēja, taču Kanariss parādīja izcilas spējas pretinieku maldināšanā un atgriezās Vācijā ar tirdzniecības kuģi caur Lielbritāniju. Kanarisa perfektās valodu zināšanas un neordinārās spējas novērtēja vācu izlūkdienests. Tādēļ 1916. – 1918. gadā viņš piedalījās Vācijas izlūkdienesta operācijās Spānijā un Itālijā. Laika posmā no 1935. līdz 1944. gadam Kanarisam uzticēja vadīt Vācijas militāro izlūkdienestu, līdz Hitlers 1944. gada februārī Kanarisu atstādināja no abvēra vadītāja amata, jo sāka šaubīties par viņa lojalitāti nacistu režīmam. Admirālis atbalstīja vācu armijā pastāvošo opozīciju pret Hitleru un bija informēts par sazvērnieku plāniem nogalināt fīreru. Kara beigu posmā viņa vadītais izlūkdienests zondēja iespēju nodibināt kontaktus ar angļu specdienestu, lai mēģinātu uzsākt sarunas par miera noslēgšanu starp Vāciju un rietumvalstīm.
Kanarisu apcietināja trīs dienas pēc 1944. gada 20. jūlijā vācu virsnieku organizētā atentāta pret Hitleru un operācijas “Valkīra” neveiksmes. Pēc Hitlera pavēles bijušo abvēra šefu sodīja ar nāvi 1945. gada 9. aprīlī, jo nacistu rokās bija nonākusi Kanarisa slepenā dienasgrāmata, kas atklāja viņa patieso noskaņojumu.
Aizdomīgā vizīte
1939. gada sākumā Kārļa Ulmaņa valdība nacistisko Vāciju uzskatīja par Latvijas valsts iespējamāko ienaidnieku. Latvijas varas iestāžu interesi par Vācijas aktivitātēm Baltijas jūras austrumu piekrastes valstīs bija pastiprinājuši 1939. gada pavasara notikumi, kad Vācija Lietuvai atņēma Klaipēdas novadu un izrādīja pastiprinātu tieksmi pēc pilnīgas kontroles pār eksteritoriālo Dancigas (Gdaņskas) ostu. Tādēļ nav jābrīnās par Latvijas Ārlietu ministrijas vadības reakciju uz ziņām par abvēra vadītāja Kanarisa Somijas, Igaunijas un Lietuvas apmeklējumu 1939. gada jūnijā, jo tas vairoja bažas par iespējamo vācu karaspēka iebrukumu Latvijā. Starptautiskā pieredze mācīja, ka parasti pirms militāra iebrukuma kādā valstī vērojama agresorvalsts izlūkdienesta darbības aktivizācija. Ņemot vērā šo apstākli, Latvijas diplomātiem Somijā, Igaunijā un Lietuvā uzdeva ievākt pēc iespējas detalizētāku informāciju par Kanarisa vizītes gaitu un tās mērķiem.
Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis Nikolajs Āboltiņš pēc Lietuvas Ārlietu ministrijas atbildes saņemšanas nekavējoties sniedza informāciju, ka Kanariss Lietuvā atradies 24. vai 25. jūnijā, kad ar Berlīnes vilcienu iebraucis Kauņā, bet vēlāk devies uz Tallinu. Šajā laikā viņš ticies ar Vācijas militāro pārstāvi Justu. Savukārt ar Lietuvas oficiālajām iestādēm nav ticies.
Mūsdienās, salīdzinot un analizējot Latvijas Ārlietu ministrijai piesūtītās diplomātu ziņas, jāsecina, ka tās bija ļoti vispārīgas, tomēr apstiprināja abvēra šefa vizīti minētajās valstīs. Latvijas sūtnis Somijā Jānis Tepfers noskaidrojis, ka Kanariss, kurš ziņojumā kļūdaini nosaukts par “Kandariss”, interesējies par PSRS jūras spēkiem. Ņemot vērā padomju flotes bāzes Kronštatē tuvumu, tāda rakstura informācijas ievākšanai vāciešiem Igaunija, jo sevišķi Somija, bija ļoti piemērotas.
Latvijas diplomāti ziņas par vizīti ievāca arī no citu valstu diplomātiem. Polijas sūtnis Somijā Sokolnickis Latvijas kolēģim ieteica
Kanarisa apciemojumam nepievērst pārāk liela nozīmi un to pielīdzināja drīzāk tādiem pašiem armijas informācijas dienesta virsnieku braucieniem, kā tie, kas notika starp somu un igauņu, latviešu un arī poļu štābiem. Kas attiecās uz somu un vācu politisko sadarbību, arī Tepfers atzina, ka tāda sadarbība nebūtu pārvērtējama. Zināmas garantijas pret to dodot jau somu valdības sastāvs. Situācija gan varot mainīties, ja PSRS pieprasītu Somijai pieņemt tās drošības garantijas. Tādā gadījumā tas varētu kalpot kā “spēcīgs grūdiens uz Vācijas pusi”. Jāatgādina, ka Pirmā pasaules kara laikā somu brīvprātīgie cīnījās vācu pusē un daudzi no viņiem piedalījās cīņās Rīgas tuvumā. Šī vēsture veicināja somu un vācu militārpersonu sadarbību pēc kara.
Izvairīgie somi
Latvijas sūtnis Somijā Tepfers 1939. gada vasarā signalizēja uz Rīgu, ka Somijā laikā no 29. jūnija līdz 3. jūlijam viesojies arī Vācijas armijas ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālis Francis Halders. Ņemot vērā apstākli, ka Somijas kara ministrs atradās atvaļinājumā, viņa vietā vācu vizītes uzņemšanu vadīja ārlietu ministrs Eljass Erko. Viņš arī rīkoja oficiālo dineju par godu viesim. Savā runā Erko pēc dažām laipnības frāzēm no jauna pasvītroja Somijas neitralitāti un nodomu par katru cenu to uzturēt. Ģenerālis atbildē paziņoja, ka ne tikai vācu karavīri, bet arī visa tauta skatoties uz Somijas ieņemto nostāju ar vislielāko simpātiju.
Haldera uzņemšana bija noritējusi diezgan klusi un arī presē netika plaši reklamēta. Somijā, kaut demokrātiskā valstī, tomēr attiecībā uz lietām, kas saistījās ar valsts drošību, presē visatļautība nevaldīja. Publicētā informācija bija skopa un delikāta, lai pēc iespējas mazinātu citu lielvalstu neapmierinātību ar šo vizīti. Ģenerālis tika vests uz Vīborgu un apmeklēja karavīru apmācības Perkjarvi, bet pēc tam lidmašīnā devās uz Kemi pie Botnijas līča netālu no Zviedrijas robežas, kur arī uzturējās lielāko daļu savas vizītes laika. Somu avīzes tikmēr atreferēja informāciju par britu parlamenta reakciju uz vācu militāristu vizīti. Britu Ārlietu ministrijas pārstāvis Rebs Batlers pat paziņoja, ka Londona šo vizīti ņēmusi vērā un angļu karakuģi tuvākajā nākotnē Baltijas jūras zemes neapmeklēšot. Savukārt somu labā spārna laikraksti ar sašutumu vaicāja, vai tad angļi esot aizmirsuši britu ģenerāļa Kirkē apciemojumu, kas Somijā noritējis tikpat laipnā garā.
Uz Latvijas sūtņa jautājumu Somijas Ārlietu ministrijā atbildēja, ka Haldera vizītei bijis “vienīgi pieklājības saturs” un ka tā ir atbilde uz Somijas armijas komandiera ģenerāļa Estermana vizīti pagājušajā gadā Berlīnē. Nenoliedzot ģenerāļa Haldera viesošanos, somi tomēr Latvijas pārstāvjiem nesniedza ziņas par Kanarisa Somijas apmeklējumu.
Jāuzsver, ka Latvijas specdienestu attiecības ar Vācijas izlūkdienestu bija atturīgas. Protams, nacistu lielvalsts Latvijā pati bija izvērtusi aģentūras tīklu, ar kura palīdzību ieguva visdažādāko informāciju. Šajā darbībā vācu pusei ievērojamu atbalstu sniedza pret Latvijas valsti naidīgi noskaņotie vācu minoritātes pārstāvji. Latvijas augstāko varas struktūru bažas par starptautiskās situācijas pasliktināšanos Austrumeiropā bija pamatotas. Tas prasīja pastiprinātu informācijas vākšanu par PSRS un Vācijas izlūkdienestu aktivitātēm ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs. Vēl vairāk situācija pasliktinājās 1939. gada rudenī, kad Eiropas austrumdaļas valstis nonāca sarežģītā politiskajā situācijā, jo vajadzēja manevrēt starp divām agresīvām lielvalstīm – Vāciju un PSRS. Latvijas oficiālo varas pārstāvju manevra iespējas turklāt apgrūtināja latviešu sabiedrības vairākuma naidīgā attieksme pret Vāciju. Arī Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos vara jutās spiesta rēķināties ar iedzīvotāju vairākuma viedokli, ja vien vēlējās nodrošināt iekšpolitisko stabilitāti.
Latviešu aizspriedumiem pret vāciešiem bija gadsimtus ilga vēsture. Neskatoties uz to, gan padomju laikā, gan mūsdienu Krievijā sastopami apgalvojumi, ka Latvijas valsts iecietīgi izturējusies pret nacistu specdienesta darbību valsts teritorijā un koķetējusi ar Berlīni. Tiek ignorēts, kā jau minēts, ka Rīgā nacistisko Vāciju uzskatīja par Latvijas iespējamo ienaidnieku. Varētu šos nesenās pagātnes faktus arī nepieminēt, ja vien laiku pa laikam mūsdienās nebūtu vērojama tendence vienpusīgi attēlot pagājušā gadsimta 30. – 40. gadu vēsturiskos notikumus Eiropā.
Krievija izveido komisiju cīņai pret “vēstures falsificēšanu”
Krievijas prezidents parakstījis rīkojumu, ar kuru tiek izveidota komisija “cīņai pret mēģinājumiem falsificēt vēsturi, kaitējot Krievijas interesēm”, otrdien vēsta “RIA Novosti”.
Medvedevs vairākkārt norādījis uz vēstures falsifikācijas nepieļaujamību un uzskata, ka šādi mēģinājumi “kļūst arvien stingrāki, ļaunāki un agresīvāki”.
Krievijas Ārlietu ministrija regulāri pievērš uzmanību mēģinājumiem “pārskatīt vēsturi” vairākās bijušās PSRS dalībvalstīs, ieskaitot Latviju un Igauniju.
Šogad janvārī, uzstājoties komitejā, kas bija izveidota Lielā Tēvijas kara uzvaras 65. gadadienas svinību organizēšanai, Medvedvs sacīja, ka ir nepieciešams stingrāk noteikt Krievijas pozīciju vēstures falsifikācijas problēmā, kā arī tieši runāt ar partneriem jautājumos, kas saistīti ar “fašisma reabilitāciju un slavēšanu”.
Pagaidām gan nav zināms, vai komisija nodarbosies ar zinātnisko polemiku vai iegūs pilnvaras sodīt tos, kurus uzskatīs par falsifikatoriem. Tāpat nav skaidrs, vai komisijas darbība būs ierobežota Otrā pasaules kara rāmjos vai pievērsīsies arī citiem Krievijai neizdevīgiem strīdīgo notikumu traktējumiem.
Krievijas rīcība apdraud vēsturnieku sadarbību
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=54484
Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva parakstītais rīkojumu, kas paredz īpašas prezidenta administrācijas komisijas izveidošanu, lai ”pretdarbotos mēģinājumiem falsificēt vēsturi Krievijas interesēm par sliktu”, var pilnībā izslēgt jebkādu baltiešu un Krievijas vēsturnieku sadarbību.
Spriežot pēc Krievijas masu informācijas līdzekļos ziņotā par šīs komisijas raksturu un dalībniekiem, tā nelīdzināsies ne Latvijas prezidenta Valda Zatlera paspārnē pastāvošajai starptautiskajai Latvijas Vēsturnieku komisijai, kas pastāv jau kopš 1998. gada, ne arī tai līdzīgām institūcijām Lietuvā un Igaunijā. Šīs komisijas uzdevums būs ”informācijas vākšana un analizēšana par vēsturisko faktu falsificēšanu ar mērķi mazināt Krievijas prestižu”. Baltijā valstiskā līmenī uzturēto vēsturnieku komisiju uzdevums ir akadēmiskā līmenī noskaidrot vēstures ”baltos plankumus” un pretrunīgās lappuses, ieskaitot pašiem baltiešiem neērtās epizodes, taču Krievijas gadījumā ir runa par vēsturisko notikumu traktēšanu tikai un vienīgi Krievijai par labu. Par kopējo virzību liecina fakts, ka Medvedeva komisijas vadībā nebūs vēsturnieku. Institūcijas priekšgalā likts Krievijas prezidenta administrācijas šefs Sergejs Nariškins. Par komisijas paveikto viņš ziņos tieši Krievijas prezidentam. Nariškina vietnieki būs izglītības un zinātnes ministra vietnieks Īzaks Kaļina un Nariškina palīgs Igors Sirošs. Savukārt atbildīgā sekretāra amats uzticēts Krievijas prezidenta administrācijas Iekšpolitiskā departamenta priekšniekam Ivanam Demidovam. Kopumā komisijā būs 28 locekļi, kas absolūtā vairākumā pārstāvēs dažādas valdības iestādes un pat spēka struktūras: Ārlietu ministriju, Federālo drošības dienestu (FSB), Ārējo izlūkdienestu (SVR), Drošības padomi, Reģionālās attīstības ministriju, Tieslietu ministriju, Kultūras ministriju, Sabiedrisko palātu, Valsts domi. Tie pārsvarā ir polittehnologi, juristi, militāristi un analītiķi.
Krievijas Arhīvu pārvaldei un Zinātņu akadēmijai atvēlēta vien margināla loma. Krievijas mediji atgādina, ka Medvedevs pirms 9. maija savā videoblogā internetā sūdzējies, ka ”vēstures falsifikācijas kļūst aizvien nesaudzīgākas, ļaunākas, agresīvākas”, un uzvēris: ”Mēs nevienam neļausim apšaubīt mūsu tautas varoņdarbu.”
”Ceru, ka ne man, ne Latvijas Vēsturnieku komisijai nebūs darīšana ar šo komisiju,” lūgts komentēt kaimiņvalstī notiekošo, atzīmēja Vēsturnieku komisijas loceklis un prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda. Pēc profesora domām, šādas komisijas nodibināšana droši vien pilnībā pārvilks svītru sadarbībai starp Krievijas un baltiešu vēsturniekiem, kas līdz šim, kaut minimāli, taču pastāvēja. Tāds Kremļa solis faktiski padara neiespējamu arī jūlija sākumā paredzēto Latvijas vēsturnieku Zundas un profesora Ineša Feldmaņa līdzdalību Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta Maskavā rīkotajā starptautiskajā konferencē, kas veltīta 70. gadadienai kopš Otrā pasaules kara sākuma. ”Agrāk es domāju, ka nekas tāds 21. gadsimtā vairs nav iespējams! Kādi vairs zinātnieku strīdi, ja jautājumus nostāda administratīvā, pat tiesu formā!” sašutumu un pārsteigumu neslēpa Latvijas prezidenta padomnieks.
Medvedeva lēmums jāskata kontekstā ar Krievijas Valsts domes gatavošanos tuvākajā laikā skatīt likumprojektu, kas paredz kriminālatbildību par ”nacisma reabilitāciju” un ”Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu”. Likuma ierosinātāji – valdošā partija ”Vienotā Krievija” – atklāti deklarē, ka tam jāvēršas pret ”vēstures pārrakstīšanas mēģinājumiem” Baltijā un Ukrainā. Likumam jāizslēdz arī iespēja kritizēt un izvērtēt sarkanās armijas un padomju drošības struktūru noziedzīgās darbības. Zunda norāda, ka tamlīdzīgu metožu lietošana liecina par Krievijas nespēju atspēkot to, ko visa pasaule jau zina par padomju totalitārā režīma noziegumiem un arī Baltijas valstu okupāciju: ”Tas rāda, ka vēsturniekiem argumentu nav un jāķeras pie citām metodēm.”
Juščenko: Ukrainai laiks atbrīvoties no visiem padomju laika pieminekļiem
http://www.delfi.ua/news/daily/news/article.php?id=422141
Ukraiņu tauta pagājušajā gadsimtā kļuva par divu totalitāru režīmu – komunisma un fašisma – cīņas ķīlnieci, un tai pienācis laiks beidzot pilnīgi atbrīvoties no komunisma laiku simboliem, svētdien paziņojis prezidents Viktors Juščenko, runādams gadskārtējā politisko represiju upuru piemiņas dienai veltītā ceremonijā.
Šie režīmi “bija līdzvērtīgi gan pēc savas cilvēknīstošās būtības, gan pēc nepieredzētajiem masu slepkavību mērogiem,” norādījis Ukrainas valsts vadītājs.
“Ukrainai pilnīgi un galīgi jāatbrīvojas no šā miljonus nevainīgu cilvēku iznīcinājušā režīma simboliem,” viņš uzsvēra piemiņas ceremonijā Bikovņas memoriālā mežā pie Kijevas, kur laikā no 1937. līdz 1941.gadam toreizējā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki nogalināja un apraka desmitiem tūkstošiem cilvēku. Šos upurus Ukraina piemin ik gadus maija trešajā svētdienā.
“Tie nav mūsu vēstures simboli, kā daži ciniski mēģina apgalvot. Tie ir daļa no komunistiskās sistēmas. Tie ir slepkavību simboli,” norādīja prezidents.
Pēc Juščenko teiktā, beidzamā gada laikā Ukrainā demontēti vairāk nekā 400 pieminekļi kādreizējā padomju režīma amatpersonām.
Ющенко: “ЗА” Сталина? Ты на стороне черных сил
http://www.delfi.ua/news/daily/news/article.php?id=422047&l=fplead
Президент Виктор Ющенко считает, что “те, кто отрицает голодомор и политические репрессии, оправдывает Сталина… обречены и сознательно становятся на сторону одной из самых черных сил, которую знала история. Об этом он сказал, выступая во время митинга, посвященного памяти жертв политических репрессий, который состоялся в Быковнянском лесу под Киевом.
Также он подчеркнул необходимость решения вопроса о “достойной социальной защите бывших политических заключенных и репрессированных”. “В парламенте до сих пор не рассмотрены внесенные мною законопроекты о правовом статусе борцов за независимость Украины… Меня очень часто возмущает равнодушие и отрешенность, которую демонстрируют некоторые наши политики и чиновники”, – отметил Ющенко, пишет www.president.gov.ua.
“Они боятся этой темы, они хотели бы властвовать в Украине без украинской культуры, без украинского языка, без украинцев. Их мечта – это губерния, где они были бы безраздельными хозяевами. Как следствие, мы свидетели попыток реванша”, – сказал он.
В своем выступлении Ющенко поблагодарил СБУ “за работу, благодаря которой в последнее время удалось установить фамилии 14191 человека, похороненных в Быковне”. Он отметил, что “рассекречены и опубликованы документы о депортации крымских татар в 1944 году”. “В понедельник крымскотатарским лидерам будут переданы материалы относительно репрессий в 20-30-х годах”, – сказал глава государства.
Также он поблагодарил Институт Национальной памяти и другие организации. “Восстановление правды о политических репрессиях и достойное чествование их жертв – это не просто символ, это признак, что наша душа жива, что наша жизнь неистребима, что наш народ победил и зло и смерть”, – считает он.
Ющенко отметил, что “украинская нация стала заложником двух тоталитарных режимов – коммунистического и фашистского”. “Быковня, как Бабий Яр, как Освенцим, как Соловки, как Бухенвальд, как Катынь – это страшные символы мученичества и страшных жертв тоталитарного террора”.
“На развалинах советской империи восстала Украина – это общая и большая победа всего украинского народа, это победа нашего поколения, победа тех, кто боролся за свободу Родины, победа тех, кто пал жертвой террора и репрессий. Мы победили, и наша победа вечная”, – подчеркнул Ющенко.
Вместе с президентом в мероприятиях приняли участие секретарь СНБО Раиса Богатырева, вице-премьер Иван Васюнык, глава Киевской ОГА Вера Ульянченко, мэр Киева Леонид Черновецкий, народные депутаты и другие общественные деятели.
Ющенко возложил цветы к монументу политзаключенного при въезде к заповеднику и Памятному Кресту. Глава государства также принял участие в скорбном шествии к Памятному Кресту и выступил с речью.
Piešķir piecus miljonus rubļu Kononova aizstāvībai pret Latviju
Maskavas valdība nolēmusi piešķirt piecus miljonus rubļu Latvijā par kara noziegumiem notiesātā Vasilija Kononova tiesiskai aizstāvībai lietā “Kononovs pret Latviju”, kuru skatīs Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielajā palātā, ziņo “NEWSru.com”. http://newsru.com/russia/12may2009/kononov.html
ECT Lielā palāta lietu skatīs 20. maijā, liecina tiesas Interneta vietnē pieejamā informācija.
ECT 2008. gada 24. jūlijā tikai ar vienas balss pārsvaru pieņēma Latvijai nelabvēlīgu spriedumu Kononova lietā. Latvijai tika uzdots maksāt 30 000 eiro morālo kompensāciju Latvijā par kara noziegumiem notiesātajam Kononovam.
ECT savā spriedumā atzina, ka Latvija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantu, kas noteic, ka nav pieļaujama sodīšana bez tiesas.
Latvija iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu, un ECT nolēma lietu nodot izskatīšanai tiesas Lielajā palātā.
Kononovs pieteikumu tiesā iesniedza 2004. gadā, sūdzoties par vairāku Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pantu iespējamo pārkāpumu. Prasības iesniedzējs uzskata, ka ir ticis notiesāts par nodarījumiem, kuriem to izdarīšanas brīdī nebija paredzēta kriminālatbildība ne starptautiskajos, ne nacionālajos tiesību aktos. Tomēr ECT Latvijas valdību lūdza sniegt komentārus tikai par iespējamo konvencijas 7. panta pārkāpumu.
Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2004. gada 30. aprīlī atzina Kononovu par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā – viņa vadītā partizānu grupa 1944. gadā Mazo Batu ciemā nežēlīgi nogalināja vairākus civiliedzīvotājus un nodedzināja viņu mājas.
Partizāni viņa vadībā nogalināja Krupņiku ģimeni – Mihailu un viņa sievu Teklu, kura bija grūtniecības pēdējā mēnesī, kā arī Mihaila māti Veroniku. Šos cilvēkus dzīvus sadedzināja pašu mājā. Tekla bija mēģinājusi bēgt, taču partizāni viņu panākuši un pa logu iesvieduši degošajā mājā. Uzbrukumā nogalināti vēl vairāki cilvēki.
Kononovs tika arestēts 1998. gadā un atradās apcietinājumā līdz 2000.gadam, kad notiesāts, piespriežot pusotru gadu ilgu cietumsodu. Pēc sprieduma pasludināšanas viņš atbrīvots, jo piespriesto soda termiņu bija jau izcietis pirmstiesas apcietinājuma laikā. Pēc atbrīvošanas Kononovs pieņēma Krievijas pilsonību.
2001. gadā Latvijas tiesa, atkārtoti izskatot Kononova lietu, atzina viņu par vainīgu kara noziegumos un piesprieda sešus gadus cietumā. Kononovs spriedumu pārsūdzēja, un lieta nosūtīta prokuratūrai papildu izmeklēšanai, viņu pašu atbrīvojot no ieslodzījuma saistībā ar slikto veselību.
2003. gadā Latgales apgabaltiesa Kononovam izvirzīto apsūdzību pārkvalificēja, atzīstot viņu par vainīgu bandītismā un atbrīvojot no piespriestā soda izciešanas saistībā ar noilguma iestāšanos.
Spriedumu pārsūdzēja prokurors, un Latvijas Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija atzina viņu par vainīgu kara noziegumos, piespriežot gadu un astoņus mēnešus ilgu cietumsodu. Izskatot Kononova lietu kasācijas kārtībā, Augstākās tiesas Senāts 2004. gada 28. septembrī spriedumu atstāja negrozītu.
NEWSru.com par Kononovu:
Страсбургский суд по иску Латвии отправил на пересмотр дело ветерана Василия Кононова
“Издевательскую” компенсацию ветеран Кононов потратит на написание книги о войне с бандитами в Латвии
Бывший партизан Кононов отсудил у Латвии 30 тысяч евро в Страсбурге
Латвийский МИД: партизан Кононов не выиграл у Латвии в Евросуде, просто его адвокат “что-то курит или ест грибы”
Латвия ничего не знает о выигрыше иска ветерана войны Кононова в ЕСПЧ
Страсбургский суд рассмотрел дело по иску ветерана Кононова к Латвии
9. maiju atceroties
Šī bilde kā ilustrācija Ed. Liniņa Latvijas Radio 1 (mms://lr1w.latvijasradio.lv/pppy?20090511A130600140000) (raidījums Krustpunkti, 2. daļa) teiktajam sakarā ar 2009. 9. maija ļaužu pulcēšanos Rīgā, Uzvaras laukumā:
… šī nianse ar Krievijas trīskrāsainiem karogiem, kas tur visai lielā skaitā tika pacelti. Zem šiem karogiem Otrajā pasaules karā cīnījās krievu karavīri, tikai ne tie karavīri, kuri cēlās uzbrukumā ar saukli “Za Roģinu, za Staļina”, bet tie krievu karavīri, kuri tāpat kā latviešu leģionāri, deva zvērastu Hitleram. Un viņu bija daudz. (…)
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 