Vai Baltijas valstsvīrus gaida Krievijas cietumi?
Āris Jansons, “Jauna Nedēļa”
Pērn Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, atbildot uz jautājumu par Latvijas prezidenta Maskavas vizītes iespēju, pauda, ka “lai noteiktu konkrētus vizītes datumu, jābūt pareizam politiski informatīvajam fonam.” Kremlim vēlamais fons ne pagājušā gada beigās, ne šā gada pirmajos piecos mēnešos neparādījās. Svaigākās ziņas no Maskavas liecina, ka “pareizais politiski informatīvais fons” tās izpratnē pārredzamā nākotnē Latvijā nav prognozējams.
19.maijā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs parakstīja 549. dekrētu “Par Krievijas Federācijas prezidenta komisiju pretdarbībai mēģinājumiem falsificēt vēsturi pretēji Krievijas interesēm”. Šī komisija, kas nepavisam neatgādina vēsturnieku diskusiju klubu vēsturiskās patiesības noskaidrošanai, lems, vai konkrēta tēze vai secinājums par vēsturi nekaitē Krievijas Federācijas prestižam un atbilst tās interesēm. Spriežot pēc jaunveidojuma sastāva, kur līderlomās nominēti Federālais Valsts Drošības Dienests (FSB) un Ārējās Izlūkošanas Dienests (SVR), nevar nepiekrist Krievijas ZA Vispārējās vēstures institūta direktoram Aleksandram Čubarjanam, kurš atzinis, ka komisija „nepretendē uz zinātniskas iestādes statusu”. Izriet secinājums, ka prezidenta administrācijas šefa Sergeja Nariškina vadītās komisijas uzdevums būs vēstures politizācija oficiālā līmenī – „vienīgās patiesības” sargāšana, kas acīmredzami balstīsies uz padomju laiku mītiem, jo cita ideoloģiski piesātināta vēstures interpretāciju bāze Krievijā nav radīta.
Pēc PSRS sabrukuma Borisa Jeļcina vadītajā Krievijā vēsturiskās patiesības noskaidrošana nozīmēja slepeno arhīvu atvēršanu un daudzos gadu desmitos falsificētās vēstures atklāšanu. Valsts līmenī izskanēja PSRS un Vācijas slepeno nolīgumu fakta un poļu virsnieku masu slepkavību atzīšana, tika atsegta padomju karavadoņu organizētā nobendēšana pirms Otrā pasaules kara, izgaismota patiesība par Kremļa kļūdām tā priekšvakarā un kara laikā. Tagad oficiālā līmenī secina, ka tas viss kaitējis Krievijas prestižam, lai gan citos gadījumos Maskava atbild, ka mūsdienu Krievija nav atbildīga par PSRS gados pieļautām kļūdām.
Krievijas Valsts Domē top Kriminālkodeksa labojumi, saskaņā ar kuriem vēstures viltotājiem var piespriest naudas sodu līdz 500 000 rubļiem vai brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. Paredzēts, ka pie atbildības sauks arī ārzemniekus, ja noziegums būs pastrādāts Krievijas teritorijā. Par vēstures interpretēšanu pretēji Maskavas viedoklim likumdevēji iesaka rīkot ekonomiskas sankcijas un diplomātisku spiedienu, piemēram, vēstnieku izraidīšanu un pat diplomātisko attiecību saraušanu.
Lai gan Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs savam Rīgas kolēģim vēl pērnruden apliecināja, ka Latvijas vēsturniekiem Maskava nelikšot šķēršļus piekļūt pie viņus interesējošiem arhīvu materiāliem, solījums nu acīmredzot ir jāaizmirst. Krievzemes ārlietu resora galva nevēlēsies nonākt Kremļa nostādņu pārkāpēja lomā, sekmējot noslepenotās pagātnes faktu pētīšanu, kas varētu beigties ar lielvalstij nepatīkamiem secinājumiem.
Acīmredzot sarežģījumi piemeklēs šā gada vidū iecerēto kopīgo konferenci par tā saukto Molotova un Ribentropa paktu. Krievijas pētniekus, kuri šādā forumā nepaustu oficiālo Maskavas nostāju, pēc atgriešanās mājās gaidītu krietnas nepatikšanas, bet oficiālo secinājumu robotizēta atkārtošana krievu vēsturnieku izpildījumā saietam norautu zinātniskuma plīvuru.
Politologs Andris Sprūds pērnā gada nogalē lēsa, ka Latvijas prezidentam pareizi būtu pārtraukt gatavošanos iespējamai vizītei Maskavā – viņam ir “jānokāpj no čemodāniem”. Tagad var piebilst, čemodānu saiņošana krietni jāapdomā, jo nevar galvot, ka jaunā Kremļa komisija mūsu valsts galvas izteikumos par Latvijas likteņgaitām nesaskata kādu Krievijas varas elitei netīkamu secinājumu.
Ar klaji lielvalstnieciskajiem uzskatiem pazīstamais Krievijas Valsts Domes NVS un tautiešu lietu komitejas vicepriekšsēdis Konstantīns Zatuļins, kurš arī iekļauts jaunajā komisijā, jau piedraudējis, ka ukraiņu nacionālo karavīru glorificēšana novedīšot pie Ukrainas prezidentam Viktoram Juščenko noteikta iebraukuma aizlieguma Krievijā. Prezidents Juščenko sarakstījis priekšvārdu albūmam par Ukrainas sacelšanās armiju (UPA).
Pretošanās latgaliešu garā
Antons Rancāns, koktēlnieks, mag. art. Runa nolasīta Okupācijas muzeja pērn rīkotajā simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā, kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai
Latgaliešus mēdz aplami uzskatīt par reliģioziem cilvēkiem. Atskaitot atsevišķus ticīgus cilvēkus, kādi ir atrodami jebkurā sabiedrībā, latgalieši ne ar ko neatšķiras, izņemot lielāku aizrautību vai pat zināmu fanātismu, kas izpaužas visdažādākajā veidā, arī negatīvi. Par to uzskatāmi pārliecināmies Alfona Novika un visu pārējo VDK Latgales izcelsmes vadītāju darbībā.
Runājot par Latgali, mēdz aizmirst arī tās vēstures īpatnības. Minēsim kaut vai tā saucamo drukas aizliegumu, kad, sākot ar 1865.gadu Krievijas patvaldība aizliedza latgaliešiem lietot latīņu burtus grāmatu iespiešanā. Aizliegums darbojās 40 gadu, un tauta, nepieņemot kirilicu, būtu palikusi bez gara gaismas, ja vien Nautrēnu pagasta Korklinīku sādžas zemnieks Andrivs Jūrdžs ar apskaužamu fanātismu nebūtu uzņēmies skalu gaismā ar roku pārrakstīt latviski izdotās grāmatas — kopumā 25 sējumus. Par to rakstu tāpēc, ka Jūrdžu dzimtas fanātisms atspoguļojās turpmākajās paaudzēs padomju okupācijas gados gan tautai par labu, gan arī gluži pretēji.
Pēc otrreizējās padomju okupācijas latviešu tauta visā Latvijā un arī Latgalē dzīvoja ar atlikušo brīvās Latvijas kultūras mantojumu: lasīja brīvvalsts laika žurnālus, dziedāja tā laika dziesmas un bērni lasīt mācījās no Ulmaņa laiku ābecēm. Tad nāca 1949.gada deportācijas, kas iznīcināja un izkaisīja Latgales inteliģenci un līdz ar to izputināja arī kultūras vērtības. Zināma atgūšanās no pārdzīvotā šoka sākās tikai pēc Staļina nāves pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, kad no Sibīrijas nāves nometnēm atgriezās notiesātie un izsūtītie un iekārtojās uz dzīvi dzimtenē. Tā bijušais ieslodzītais Andriva Jūrdža mazdēls Jānis Cibuļskis no Nautrēnu pagasta Degteriem, atgriezies mājās, kuru vairs nebija, devās uz Rīgu un, iekārtojies darbā, sāka būvēt māju Rīgas nomalē. Viņa kaimiņš nautrēnietis Antons Veļikans un kārsavietis Bērtulis Buļs, kuri daudzus gadus bija kopā lauzuši rūdu Džezkazganas raktuvēs, atgriezušies Latvijā, devās novadniekam palīgā. Nejauši šajā kompānijā parādījās arī padomju represijām izsprukušais nautrēnietis Jānis Pujāts, kurš tajā laikā jau bija pabeidzis Latvijas Universitātes divas fakultātes un ieguvis gan jurista, gan mākslas zinātnieka diplomu. Acīmredzot tā bija Pujāta ideja, ka viņš Ļeņina monumentālās propagandas plānu, ar kuru tika slavināti padomju laika darboņi, pārvērta savā Latgales ievērojamu kultūras darbinieku slavināšanas plānā. Laikam ejot, šī četrotne sadalīja darbības jomas, iekārtoja Jāņa Cibuļska mājas dārzā akmens kalšanas darbnīcu, un ar to darbs pie plāna īstenošanas varēja sākties.
Grūti pateikt, kas šos četrus vīrus stimulēja uzņemties darbu, kas nenesa peļņu, nesagādāja tūlītēju slavu, gluži otrādi — par to varēja saņemt kārtējās represijas. Un tomēr viņi strādāja, lai celtu tautas pašapziņu un netieši mazinātu padomju propagandas ietekmi. Vai viņu stimuls bija neremdināms naids pret pastāvošo iekārtu vai neizmērojamas ilgas pēc zaudētās brīvās Latvijas? Ieskatīsimies viņu dzīves gājumos.
Latgales folkloras un leksikas krājējs Jānis Cibuļskis dzimis 1911.gadā Nautrēnu pagasta Degteros, beidzis Aglonas katoļu ģimnāziju, pēc tam Skolotāju institūtu un strādājis par skolotāju. Kopā ar Vladislavu Loci nodibinājuši Latgaļu izdevniecību. 1949.gadā arestēts un notiesāts uz 25 gadiem katorgas darbos. 1955.gadā atbrīvots, apmeties Rīgā, uzcēlis māju un sadarbībā ar Bērtuli Buļu un Antonu Veļikanu iekārtojis akmens kalšanas darbnīcu. Viņa māja kļuva par pastāvīgu pulcēšanās vietu visiem Latvijas okupācijas laika kultūras, mākslas darbiniekiem, rakstniekiem un literatūrzinātniekiem.
Antons Veļikans dzimis 1921.gadā Nautrēnu pagasta Degteros. Turpat blakus Cibuļskim. Brīvvalsts laikā bijis aktīvs nacionālās kustības dalībnieks, vācu okupācijas laikā strādājis palīgpolicijas C grupā. 1949.gadā arestēts un notiesāts uz 25 gadiem spaidu darbos Džezkazganas raktuvēs. 1956.gadā atbrīvots, ieradies Rīgā un iekārtojies darbā celtniecībā par santehniķi, līdztekus brīvajā laikā izglītojies akmens tēlniecībā vairākās studijās. Kopš 1969.gada kopā ar tēlnieku Bērtuli Buļu veidojuši virkni akmens pieminekļu ievērojamākajiem Latgales kultūras darbiniekiem, garīdzniekiem un politiķiem.
Bērtulis Buļs dzimis 1923.gadā Kārsavas pagastā. No 1942.līdz 1945.gadam B.Buļs dienējis vācu leģionā, 1949.gadā apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem spaidu darbos Džezkazganas šahtās. Buļa aizraušanās ar tēlniecību bijusi tik neatvairāma, ka pat trūcīgās pārtikas apstākļos no maizes drupačām veidojis mazas skulptūriņas un rādījis tās savam ieslodzījuma biedram Antonam Veļikanam. 1956.gadā atbrīvots un sācis strādāt kādā rūpnīcā Rīgā. 1969.gadā kopā ar A.Veļikanu J.Pujāta vadībā sākuši kalt pieminekļus Latgales kultūras darbiniekiem.
Jānis Pujāts dzimis Rēzeknes apriņķa Nautrēnu pagasta Pujatos 1925.gadā. Māte skolotāja, tēvs pazudis čekas moku kambaros. Mākslas zinātnieks. Līdz nacionālkomunistu krišanai nežēlastībā bijis pasniedzējs Latvijas Universitātē un Mākslas akadēmijā. Pujāts, būdams tā laika kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa labs paziņa un domubiedrs, piedalījies vērienīgo Latgales kultūras nedēļas pasākumu organizēšanā, veidojis Latgales Mākslas izstādi Rīgā 1958.gadā un rosinājis nodibināt Rēzeknē mākslas skolu, novadpētniecības muzeju un Raiņa muzeju Jasmuižā. Pēc Latvijas nacionālkomunistu padzīšanas no amatiem J.Pujātam nācās šķirties no darba augstskolās un tika aizliegts publicēties, kā arī uzstādies publiskos masu pasākumos. Šis aizliegums netika atcelts veselus trīsdesmit gadus un faktiski darbojās līdz pat mākslas zinātnieka nāvei 1988.gadā. J.Pujāts visu mūžu balstījis un attīstījis Latgales keramiku. Darbīgajai četrotnei Pildas ielā Rīgā ideju netrūka, enerģijas — arī. Darba smagāko daļu — tēla veidošanu un kalšanu akmenī — veica Džezkazganas raktuvēs rūdītie A.Veļikans un B.Buļs. J.Pujāts izvēlējās tēmas un mākslinieciski koriģēja to realizāciju, kā arī organizēja pieminekļu novietošanu kapos. Tā bija vienīgā vieta, kur padomju okupācijas vara atturējās iejaukties ar saviem norādījumiem. Tādēļ, lai izvairītos no VDK kontroles, J.Pujāts nodrošinājās ar popularizējamās personas radinieku klātbūtni. Tika stāstīts, ka radinieki pasūtījuši šo pieminekli par saviem līdzekļiem, lai gan patiesībā naudu gādāja Jānis Cibuļskis un tā nāca no patriotiski noskaņotiem katoļu priesteriem, bet dažreiz arī no emigrācijas latviešiem.
Pirmais piemiņas akmens tika uzstādīts katoļu priesterim un politiķim Francim Trasunam Rēzeknes miera kapos. J.Pujāts paziņu lokā nebeidza lielīties, ka viņam izdevies piemiņas plāksnē iekalt epitetu “tautas vadonis”. Nākamais, ko četrotne izloloja, bija piemineklis ar nosaukumu Prometejs, kas veltīts izcilajam Korklinīku grāmatu pārrakstītājam Andrivam Jūrdžam. Uz pieminekļa atklāšanu Nautrēnu pagasta Desetnieku kapsētā pulcējās vairāki simti nautrēniešu, un gandrīz visi pēc svinīgā pasākuma pārcēlās pie bagāti klātiem galdiem Nautrēnu vidusskolas aktu zālē, kur turpinājās svinīgas un pacilājošas runas par Latgales izcilākajiem tautas dēliem. Nepatīkamu incidentu sagādāja Andriva Jūrdža mazmazdēls komunistu līdzskrējējs Andrejs Jūrdžs, kurš pieprasīja, lai no zāles izraida radinieku Andriva Jūrdža mazdēlu Jāni Cibuļski kā tautas ienaidnieku. Organizatoriskās grūtības, kas radās pirmo pieminekļu uzstādīšanas gaitā, pamazām kļuva retākas, jo J.Pujāts, būdams arī jurists un veikls demagogs, turpmāk atklāt pasākumus aicināja partijas un valdības vietējos pārstāvjus.
No 1969.gada līdz pat atmodas sākumam minētā četrotne radīja pieminekļus garīdzniekam un politiķim Francim Trasunam, latgalisko grāmatu pārrakstītājam Andrivam Jūrdžam, brāļiem Skrindām — Kazimiram, Antonam, Benediktam, pedagoģei Valerijai Seilei, visu laiku izglītotākajam katoļu garīdzniekam Aloizijam Brokam, rakstniekam Antonam Rupainim, zemnieku tiesību aizstāvim Pīteram Miglinīkam, Latgaļu izdevniecības vadītājam Vladislavam Locim, Latgales vēstures pētniekam Miķelim Bukšam, bibliofilam Steponam Seilim, kuram ir īpaša vieta ne tikai Latgales kultūras vēsturē, bet viņš ir unikāla parādība Latvijas mērogā.
Stepons Seiļs dzimis 1909.gadā Makašānu pagasta Kļovūs, strādājis par skolotāju, vēlāk arī par direktoru Kļovu skolā, rakstnieks, publicists, ievērojams latgaliskās literatūras, periodikas un sarakstes krājējs. S.Seiļa krājumos atrodami visi Latgales skolotāju kongresu, konferenču un sapulču protokoli, kā arī citi reti dokumenti par Latgali, kas nav atrodami pat tik lielā krātuvē, kāda ir Saltikova Ščedrina Publiskā bibliotēka Sanktpēterburgā, kura lepojas ar bagātīgu latgaliskās literatūras krājumu. Seiļa krājumos ir arī plaša personīgā sarakste ar daudziem desmitiem Latgales sabiedrisko darbinieku, rakstnieku un valodnieku.
S.Seiļs bija nenogurdināms Latgales patriots, un 1974.gadā viņam radās ideja atzīmēt “drukas aizlieguma” simtdesmitgadi. Tāpēc viņš rakstīja oficiālas vēstules visu instanču padomju varas struktūrām ar pieprasījumu organizēt svinības. Tas tomēr nepatika varai, un kādu nakti S.Seiļa mājās iebrauca VDK vīri ar kravas mašīnām un visus krājumus konfiscēja. Vēlāk izrādījās, ka starp pārējiem vēsturiskajiem materiāliem rokrakstā atrodamas gan mūsdienu dzejnieku pretpadomju vārsmas, gan paša S.Seiļa nelegāli izdotais žurnāls Straume.
Arī man saistībā ar S.Seiļa krājumiem gadījās nokļūt neīstajā vietā un nepareizajā laikā, kādēļ tiku izsaukts uz Rīgu pie sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja, lai liecinātu par atrastajiem pretpadomju satura dzejoļiem. Saņēmis pavēsti, satikos ar J.Pujātu, kurš arī tika aicināts uz pratināšanu pie tā paša izmeklētāja. Abi saskaņojām liecības, lai nepateiktu neko lieku, kas varētu kaitēt gan mums, gan S.Seiļam.
Analizējot minēto Latgales kultūras darbinieku ieguldījumu, jānovērtē šo pašaizliedzīgo pūliņu nozīme tautas pašapziņas celšanā, Latgales kultūras, literatūras (rokrakstu formā) un mākslas attīstīšanā, kas turpinājās, sākot ar pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām līdz pat atmodas sākumam.
http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/pretosanas-latgaliesu-gara
Baltija triju lielvalstu šaha spēlē
Tieši pirms 70 gadiem iesākās Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības sarunas par “lielās alianses” izveidi pret nacistisko Vāciju. Tās turpinājās no 1939. gada pavasara līdz 23. augustam un beidzās nesekmīgi. PSRS deva priekšroku Vācijai, parakstot ar to bēdīgi slaveno Molotova–Ribentropa paktu. Kā ieganstu trīspusējo sarunu novilcināšanai un izjaukšanai Maskava izmantoja jautājumu par garantijām Baltijas valstīm.
Sākoties sarunām, visas trīs lielvalstis neatradās vienlīdzīgā situācijā. 1939. gada martā, kad nacistiskā Vācija, rupji pārkāpjot nacionālo principu, iznīcināja Čehoslovākijas valstisko patstāvību, Londona bija izšķīrusies par “garantiju politiku”. Jau 31. martā premjers Nevils Čemberlens paziņoja, ka briti ir gatavi agresijas gadījumā sniegt palīdzību Polijai. Vēlāk Lielbritānijas un Francijas vienpusīgās garantijas ieguva arī Rumānija, Grieķija un Turcija. Padomju Savienība pret minētajām valstīm turpretī nebija uzņēmusies šādas saistības.
Dodot garantijas Polijai un citām valstīm, Čemberlens patiesībā sevi iespēlēja padomju diktatora Josifa Staļina rokās. Šis solis faktiski nostiprināja Padomju Savienības drošību pret iespējamu vācu agresiju, atzinis latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks Edgars Andersons. Patiesi – vācu uzbrukums PSRS bija iedomājams tikai caur garantēto valstu – Polijas un Rumānijas – teritoriju. Ja Berlīne par to izšķirtos, tai vajadzētu karot divās frontēs.
Britu un franču garantijas 1939. gada pavasarī nesaņēma Baltijas valstis, kurām (izņemot Lietuvu) bija tieša robeža ar PSRS. Taču Baltijas koridors bija pārlieku šaurs, lai caur to vien Vācija varētu nopietni apdraudēt Padomju Savienību. Pavisam šādu iespēju izslēdza vācu zemju sašķeltība (tā sauktais poļu koridors atdalīja Austrumprūsiju no pārējās Vācijas).
Briti spiesti piekāpties
Sarunu sākumā briti nevēlējās pieņemt Maskavas jau 17. aprīlī izteikto piedāvājumu noslēgt ar to savstarpējās palīdzības paktu. Čemberlens baidījās, ka priekšlaicīga alianse varētu “ielenkto” Vāciju izprovocēt uz karu, kam Londona militāri nebija gatava. Viņš bija pārliecināts, ka pietiks ar britu, franču un krievu politikas saskaņošanu, lai pārliecinātu nacistus par kara bezcerīgumu.
PSRS un Vācijas kontaktu aktivizēšanās 1939. gada pavasarī piespieda Londonu mainīt nostāju. 24. maijā britu kabinets izlēma, ka “alianse ar PSRS ir mazāks ļaunums nekā karš ar Vāciju”, un piekrita slēgt ar Maskavu savstarpējās palīdzības paktu. Pēc trim dienām viņi iesniedza padomju ārlietu tautas komisāram Vjačeslavam Molotovam vienošanās projektu. Tas paredzēja, ka agresijas gadījumā trīs lielvalstis sniegs palīdzību arī Baltijas valstīm, bet ar svarīgu piebildi – ja tās to prasīs. Maskava šo projektu demonstratīvi noraidīja. Tā iestājās par automātiskām trīs lielvalstu garantijām visām valstīm (Polija, Latvija, Igaunija un Somija, Beļģija, Grieķija, Turcija, Rumānija), kam tās paredzētas, neatkarīgi, vai tās to lūgs. Šādi Padomju Savienība centās sarežģīt sarunas un demonstrēja savu īpašo ieinteresētību Baltijā.
Lielbritānijas vēstnieks Vācijā Nevils Hendersons uzskatīja, ka Padomju Savienība rīkojas izteikti divkosīgi un destruktīvi. “Krievi grib sakūdīt Vāciju ar Angliju, Franciju un Poliju, paši turēties nomaļus un galu galā būt galvenie ieguvēji,” 1939. gada 14. jūnijā viņš izteicās sarunā ar Latvijas sūtni Berlīnē Edgaru Krieviņu.
Maskava turpina spēli
1939. gada jūnija vidū Maskavā sākās lielvalstu politiskās sarunas, kas turpinājās līdz 2. augustam. No krievu puses tajās piedalījās ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un viņa vietnieks Vladimirs Potjomkins. Britus pārstāvēja Ārlietu ministrijas Centrālās Eiropas nodaļas vadītājs Viljams Strengs un vēstnieks Maskavā Viljams Sīdss, bet frančus – vēstnieks Maskavā Pols Emīls Nadžiārs.
Lai attaisnotu savu sarunu izjaukšanas taktiku, Molotovs vienmēr un visur nepamatoti apgalvoja, ka Lielbritānija un Francija izturoties pret krieviem kā muļķiem un vientiešiem. Vislabāk sarunu norisi tomēr raksturoja Strengs. 1939. gada 7. augustā, tiekoties ar Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Mārtiņu Nukšu, viņš izteicās: “Sarunas ir ļoti īpatnējas: runā kā pret mūri.”
Lielbritānijas un Francijas pārstāvji, kas no paša sākuma “padomju puses priekšā uzstājās kā lūdzēji” (Nadžiāra formulējums), Maskavā nepārtraukti piekāpās PSRS prasībām, mēģinot gan pieturēties arī pie savas izraudzītās taktikas – vest sarunas lēnām, nesteidzoties. Padomju puse turpretī ieņēma nepiekāpīgu pozīciju un izvirzīja arvien jaunus nosacījumus.
Lielbritānija un Francija būtiski piekāpās krieviem arī Baltijas jautājumā. 1939. gada 1. jūlijā abu valstu pārstāvji iesniedza Molotovam priekšlikumus, kas skaidri un gaiši apliecināja britu un franču gatavību tiešas agresijas gadījumā kopā ar PSRS sniegt palīdzību vienpadsmit (arī Baltijas) valstīm. Rietumu lielvalstis turklāt atteicās no iepriekš izvirzītā galvenā nosacījuma – nepieļaut PSRS palīdzību cietušai valstij bez tās piekrišanas. Tagad tās atzina, ka garantijas uzbrukuma gadījumā var sākties automātiski.
“Netiešā agresija! Uz priekšu!”
Lai cik dīvaini arī būtu, padomju puse nepiekrita šiem priekšlikumiem. Molotovs iebilda pret Luksemburgas, Holandes un Šveices iekļaušanu garantējamo valstu sarakstā. Viņš arī pārmeta britiem un frančiem, ka viņu projekts neparedz tā saukto netiešo agresiju.
1939. gada 3. jūlijā padomju puse sarunu partneriem iesniedza jaunu vienošanās projektu. Tajā bija runa par trīs lielvalstu saistībām, ja kādu no tām ieraus konfliktā ar citu Eiropas valsti. Tiešas vai netiešas agresijas gadījumā tās sniegtu palīdzību ikvienai no astoņām Eiropas valstīm (arī Latvijai, Igaunijai un Somijai), kuras neatkarību vai neitralitāti viena no līgumslēdzējpusēm atzītu par obligāti aizsargājamu.
Ko nozīmē dīvainais jēdziens “netiešā agresija”? Minētajā projektā ar to saprata “iekšēju apvērsumu” vai pavērsienu garantējamās valsts politikā par labu agresoram.
Franču avīze “Jour” šajā sakarā rakstīja, ka trīs lielvalstu sarunas pārvēršas par komēdiju. Maskavu neesot iespējams iesaistīt miera piekritēju nometnē, jo tā vēlas, lai visi citi, izņemot Padomju Savienību, nonāktu kara stāvoklī.
Pēc nedēļas krievi mainīja savu netiešās agresijas izpratni. Tagad viņi ar to saprata tādu citas lielvalsts (domāta – Vācija) rīcību (draudot lietot spēku vai arī to nedarot), kam kāda no garantēt paredzētajām valstīm (arī Latvija, Igaunija un Somija) piekrīt, un kas izraisa šīs valsts neatkarības zaudēšanu vai atteikšanos no neitralitātes.
Kas notiktu, pieņemot padomju puses ierosināto netiešās agresijas formulu? Maskavai tad rastos iespējas iejaukties valstu iekšējās lietās, izmantojot kā ieganstu, piemēram, pārmaiņas to valdību sastāvos. Briti un franči bija pārliecināti, ka Maskava meklē vienīgi juridisku ieganstu, lai Londonas un Parīzes aizsegā īstenotu savus agresīvos plānus Baltijas valstīs. Pieminētā franču avīze “Jour” ironizēja, ka padomju izvirzītā netiešās agresijas formula, ieraugot Rīgas vai Tallinas ielās nacistu formā tērptu cilvēku, dod iespēju kliegt: “Netiešā agresija! Uz priekšu!”
1939. gada 17. jūlijā Lielbritānija un Francija apliecināja gatavību dot garantijas Baltijas valstīm tiešas un arī netiešas agresijas gadījumā, tomēr tās formula tā arī palika nesaskaņota. Briti tad vēl nevēlējās Baltijas valstis pilnīgi pamest likteņa varā un tās “uz paplātes” pasniegt Padomju Savienībai.
Vācu briesmas – mazākas nekā krievu
Latvijas ārpolitiskā vadība uzmanīgi un piesardzīgi vēroja situāciju lielvalstu sarunās. Molotova neatlaidīgo prasību attiecināt garantijas uz Baltijas valstīm tā uztvēra kā bēru zvanu Latvijas neatkarībai. Nebija šaubu, ka tās ir vien iegansts Maskavas izplānotajai Baltijas valstu sagrābšanai. Fakts, ka bija paredzētas trīs lielvalstu, nevis vienas valsts garantijas, neko īpašu nemainīja. Kāpēc? Dosim vārdu Latvijas sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam! “Padomju Savienības nolūks bija pārāk skaidrs. Veltas ir pūles to slēpt ar miera un citu tautu drošības mīļotājas masku; ja izceltos karš ar Vāciju, divas Baltijas valstu neitralitātes garantētājas – Anglija un Francija – būtu atgrieztas no iespējas piekļūt Baltijas valstīm, lai sniegtu palīdzību. Paliktu tikai viens garantētājs – Padomju Savienība, kas izšķirtu, kad Baltijas valstis apdraudētas, kad un kādā veidā sniedzama palīdzība, īsi sakot – Padomju Savienībai būtu pilnvaras okupēt Somiju, Igauniju un Latviju pēc ieskatiem. Šis Molotova nolūks, pie kura viņš tik stūrgalvīgi turējās, bija nepārprotams Baltijas valstu valdībām, un tādēļ tās nepiekāpīgi pretojās garantiju uzspiešanai,” viņš raksta 1976. gadā publicētajā grāmatā “1939. Lielo notikumu priekšvakarā”.
1939. gada vasarā starptautiskā situācija bija tāda, ka jūtami pieauga Baltijas valstu bailes nevis no vācu, bet gan no krievu agresijas. To sūtņi Maskavā 6. jūlijā vienojās, ka, izceļoties karam, vācu briesmas būtu mazākas nekā krievu briesmas. Viņi secināja: “Ja ielaidīs krievu uti kažokā, to ārā vairs nedabūs, jo Baltiju krievi uzskata par savu dzīves telpu.”
Oficiālo Latvijas nostāju pauda ārlietu ministrs Vilhelms Munters 1939. gada 7. jūlijā intervijā britu avīzei “The Times”. Viņš uzsvēra, ka Latvija nevēlas garantijas savai neatkarībai, jo tā ir politisks fakts, kas nav apšaubāms. Ja šādu garantiju dotu un vēlāk atsauktu, tas nozīmētu Latvijas neatkarības sašaurināšanu. Viņš arī uzsvēra, ka Latvija necenšas panākt savu robežu garantēšanu, jo tās nosaka līgumi, kas slēgti brīvās sarunās.
Muntera skatījumā Latvijas vienīgais ceļš bija stingra neitralitāte. Viņš uzskatīja, ka varētu apsvērt neitralitātes garantiju, ja to sniegtu ne tikai Padomju Savienība, Francija un Lielbritānija, bet arī Vācija. (Latvija nevēlējās, un tas ir saprotami, pasludināt sevi par Vācijas ienaidnieku.) Taču saņemt šādu garantiju toreizējos apstākļos nebija iespējams.
Latvijas nostāju var apstrīdēt, tomēr tā bija visai loģiska. Tās neatkarību lielā mērā nodrošināja tieši Vācijas, Padomju Savienības un Polijas interešu savīšanās Baltijas reģionā. Baltijas valstīm bija liela nozīme spēka līdzsvara uzturēšanā starp minētajām lielvalstīm. Latvijas, Igaunijas un Somijas piesliešanās kādai no lielvalstīm izjauktu šo līdzsvaru un apgrūtinātu status quo saglabāšanu reģionā.
Vairāk nekā dīvains ir vairāku latviešu vēsturnieku (Edgars Andersons, Tālavs Jundzis) viedoklis, ka Latvijai 1939. gada vasarā noteikti vajadzēja pieņemt trīs lielvalstu garantijas. Jājautā – vai tad Latvijai šādas garantijas oficiāli piedāvāja? Protams, ka ne, jo lielvalstis taču nevienojās par garantiju piešķiršanas nosacījumiem. Nekādu līgumu neparakstīja!
Ja Lielbritānija, Francija un Padomju Savienība 1939. gada vasarā būtu panākušas vienošanos, tad Latvijai tai nevēlamās garantijas gluži vienkārši uzspiestu. Mūsu valsts nostājai šajā ziņā varēja būt vienīgi pakārtota nozīme.
• Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības sarunās 1939. gada pavasarī un vasarā par Baltijas valstīm sauca Latviju, Igauniju un Somiju.
• No 1939. gada 12. līdz 23. augustam Maskavā notika britu, franču un padomju militārās sarunas.
• 1939. gada 31. jūlijā britu parlamentā notika debates par ārpolitiskajiem jautājumiem, kurās apsprieda valdības nostāju Maskavas sarunās. Visi runātāji, izņemot vienu, uzsvēra, ka Baltijas valstu integritāte un neitralitāte ir respektējama.
• Vinstons Čērčils savos memuāros, kas sarakstīti pēc Otrā pasaules kara, mēģināja pierādīt (bet ne visai pārliecinoši), ka Lielbritānijai vajadzēja uzreiz pieņemt padomju puses 1939. gada 17. aprīlī izvirzītos priekšlikumus.
• Atšķirībā no Lielbritānijas Vācija 1939. gada vasarā bija gatava iztirgot Baltijas valstis Padomju Savienībai. Maskava izšķīrās par sadarbību ar Berlīni.
Krievijai garantēta pagātne…
России гарантировано прошлое
- Krievijai garantēta pagātne, vēsta virsraksts laikrakstā “Komersant”, vērtējot Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva rīkojumu izveidot komisiju, kas aizstāvētu Krieviju pret vēstures “viltojumiem”.
Tā ir atgriešanās padomju laikos, kad netika ciesta citāda domāšana, raksta Krievijas mediji.
Mediji kritizē komisijas izveidi, un biznesa laikraksts “Vedomosti” norāda, ka tas piespiedīs politizēt diskusijas.
28 locekļu vēstures vērtēšanas komisijā, ko vada Medvedeva administrācijas vadītājs Sergejs Nariškins, iekļauti Kremli atbalstoši likumdevēji un polittehnologi, kā arī bruņoto spēku un Federālā drošības dienesta (FDD) amatpersonas.
“Komisijā ir tikai trīs vēsturnieki, un pat tie nav atzīti profesionāļu vidū,” laikrakstam “Kommersant” teicis pazīstamais vēsturnieks Rojs Medvedevs. “Baidos, ka komisija tiks izmantota raganu medībām un rēķinu kārtošanai,” savā laikraksta komentārā piebilst kara vēsturnieks Aleksejs Isajevs.
Krievijas mediji norāda, ka tas ir mēģinājums nepieļaut Krievijas padomju pagātnes kritiku. “Ja mēs atgriežamies tajos laikos, cerības uz Medvedevu kā liberāli, kura vārdā komisija tiek dibināta, ir diezgan nepamatotas,” Maskavas Kārnegī centra analītiķis Aleksejs Malašenko teica laikrakstam “Ņezavisimaja gazeta”.
Krievija uztver savu lomu karā kā varonīgu un ārpus jebkādiem pārmetumiem stāvošu, ņemot vērā padomju karaspēka milzīgos dzīvā spēka zaudējumus, atsitot nacistiskās Vācijas uzbrukumu.
Pēdējos gados kara laika pretpadomju pretošanās kustību slavēšana Ukrainā un Baltijas valstīs izraisījusi sašutumu Kremlī, kas apgalvo, ka pretošanās kustību kaujinieki esot sadarbojušies ar fašistisko Vāciju.
Šā mēneša sākumā Medvedevs kritizēja “ļaunos un agresīvos” mēģinājumus apšaubīt krievu tautas “varoņdarbu” kara laikā.
Valdība arī ierosinājusi pretrunīgi vērtētu likumprojektu, kas atzītu par kriminālnoziegumu, kas sodāms ar ieslodzījumu cietumā līdz trim gadiem, “nacisma reabilitāciju”, noliedzot Padomju Savienības lomu uzvarā pār Vāciju.
Latvijai nacisti meta līkumu
Latvijas varas iestādes satraucās par nacistiskās Vācijas varasvīru vizītēm kaimiņos
Melīgi apgalvot, ka Latvija pirms Otrā pasaules kara esot simpatizējusi nacistiskajai Vācijai un pastāvējusi iespēja, ka vācieši varētu pirmie bez pretestības iesoļot Latvijā, tādēļ padomju okupanti jutušies spiesti pasteigties. Augstas Vācijas amatpersonas Latvijā bija nevēlamas un katru to vizīti pat kaimiņos Rīgā uzlūkoja ar aizdomām.
Parasti kādas pasaules lielvalsts augstāko varasvīru vizītes tiek uztvertas kā savdabīgs politisks žests, kas liecina par attiecīgās valsts nozīmību kādu plānu realizācijā vai arī par kādiem citiem nodomiem attiecībā uz apciemojamo zemi. Pirms Otrā pasaules kara Baltijas reģiona valstis gan neatradās nacistiskās Vācijas uzmanības centrā, taču interesi raisīja. Ne velti Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodami dokumenti, kas apliecina Vācijas armijas izlūkdienesta jeb abvēra vadītāja admirāļa Vilhelma Kanarisa vizīti mūsu kaimiņzemēs Lietuvā, Igaunijā un Somijā 1939. gada vasarā. Kaut arī daudziem vēstures interesentiem Kanarisa personība droši vien pazīstama, tomēr pirms iepriekšminētās vizītes apraksta jāsniedz ieskats viņa biogrāfijā.
Vilhelms Kanariss piedzima 1887. gadā grieķu izcelsmes rūpnieka ģimenē. 1905. gadā viņš uzsāka dienēt vācu flotē, bet Pirmā pasaules kara laikā bija kreisera “Drēzdene” komandiera palīgs. Kad minēto kuģi pie Čīles krastiem ielenca daudz spēcīgākā britu flote, “Drēzdeni” tika pavēlēts nogremdēt. Komandu internēja, taču Kanariss parādīja izcilas spējas pretinieku maldināšanā un atgriezās Vācijā ar tirdzniecības kuģi caur Lielbritāniju. Kanarisa perfektās valodu zināšanas un neordinārās spējas novērtēja vācu izlūkdienests. Tādēļ 1916. – 1918. gadā viņš piedalījās Vācijas izlūkdienesta operācijās Spānijā un Itālijā. Laika posmā no 1935. līdz 1944. gadam Kanarisam uzticēja vadīt Vācijas militāro izlūkdienestu, līdz Hitlers 1944. gada februārī Kanarisu atstādināja no abvēra vadītāja amata, jo sāka šaubīties par viņa lojalitāti nacistu režīmam. Admirālis atbalstīja vācu armijā pastāvošo opozīciju pret Hitleru un bija informēts par sazvērnieku plāniem nogalināt fīreru. Kara beigu posmā viņa vadītais izlūkdienests zondēja iespēju nodibināt kontaktus ar angļu specdienestu, lai mēģinātu uzsākt sarunas par miera noslēgšanu starp Vāciju un rietumvalstīm.
Kanarisu apcietināja trīs dienas pēc 1944. gada 20. jūlijā vācu virsnieku organizētā atentāta pret Hitleru un operācijas “Valkīra” neveiksmes. Pēc Hitlera pavēles bijušo abvēra šefu sodīja ar nāvi 1945. gada 9. aprīlī, jo nacistu rokās bija nonākusi Kanarisa slepenā dienasgrāmata, kas atklāja viņa patieso noskaņojumu.
Aizdomīgā vizīte
1939. gada sākumā Kārļa Ulmaņa valdība nacistisko Vāciju uzskatīja par Latvijas valsts iespējamāko ienaidnieku. Latvijas varas iestāžu interesi par Vācijas aktivitātēm Baltijas jūras austrumu piekrastes valstīs bija pastiprinājuši 1939. gada pavasara notikumi, kad Vācija Lietuvai atņēma Klaipēdas novadu un izrādīja pastiprinātu tieksmi pēc pilnīgas kontroles pār eksteritoriālo Dancigas (Gdaņskas) ostu. Tādēļ nav jābrīnās par Latvijas Ārlietu ministrijas vadības reakciju uz ziņām par abvēra vadītāja Kanarisa Somijas, Igaunijas un Lietuvas apmeklējumu 1939. gada jūnijā, jo tas vairoja bažas par iespējamo vācu karaspēka iebrukumu Latvijā. Starptautiskā pieredze mācīja, ka parasti pirms militāra iebrukuma kādā valstī vērojama agresorvalsts izlūkdienesta darbības aktivizācija. Ņemot vērā šo apstākli, Latvijas diplomātiem Somijā, Igaunijā un Lietuvā uzdeva ievākt pēc iespējas detalizētāku informāciju par Kanarisa vizītes gaitu un tās mērķiem.
Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis Nikolajs Āboltiņš pēc Lietuvas Ārlietu ministrijas atbildes saņemšanas nekavējoties sniedza informāciju, ka Kanariss Lietuvā atradies 24. vai 25. jūnijā, kad ar Berlīnes vilcienu iebraucis Kauņā, bet vēlāk devies uz Tallinu. Šajā laikā viņš ticies ar Vācijas militāro pārstāvi Justu. Savukārt ar Lietuvas oficiālajām iestādēm nav ticies.
Mūsdienās, salīdzinot un analizējot Latvijas Ārlietu ministrijai piesūtītās diplomātu ziņas, jāsecina, ka tās bija ļoti vispārīgas, tomēr apstiprināja abvēra šefa vizīti minētajās valstīs. Latvijas sūtnis Somijā Jānis Tepfers noskaidrojis, ka Kanariss, kurš ziņojumā kļūdaini nosaukts par “Kandariss”, interesējies par PSRS jūras spēkiem. Ņemot vērā padomju flotes bāzes Kronštatē tuvumu, tāda rakstura informācijas ievākšanai vāciešiem Igaunija, jo sevišķi Somija, bija ļoti piemērotas.
Latvijas diplomāti ziņas par vizīti ievāca arī no citu valstu diplomātiem. Polijas sūtnis Somijā Sokolnickis Latvijas kolēģim ieteica
Kanarisa apciemojumam nepievērst pārāk liela nozīmi un to pielīdzināja drīzāk tādiem pašiem armijas informācijas dienesta virsnieku braucieniem, kā tie, kas notika starp somu un igauņu, latviešu un arī poļu štābiem. Kas attiecās uz somu un vācu politisko sadarbību, arī Tepfers atzina, ka tāda sadarbība nebūtu pārvērtējama. Zināmas garantijas pret to dodot jau somu valdības sastāvs. Situācija gan varot mainīties, ja PSRS pieprasītu Somijai pieņemt tās drošības garantijas. Tādā gadījumā tas varētu kalpot kā “spēcīgs grūdiens uz Vācijas pusi”. Jāatgādina, ka Pirmā pasaules kara laikā somu brīvprātīgie cīnījās vācu pusē un daudzi no viņiem piedalījās cīņās Rīgas tuvumā. Šī vēsture veicināja somu un vācu militārpersonu sadarbību pēc kara.
Izvairīgie somi
Latvijas sūtnis Somijā Tepfers 1939. gada vasarā signalizēja uz Rīgu, ka Somijā laikā no 29. jūnija līdz 3. jūlijam viesojies arī Vācijas armijas ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālis Francis Halders. Ņemot vērā apstākli, ka Somijas kara ministrs atradās atvaļinājumā, viņa vietā vācu vizītes uzņemšanu vadīja ārlietu ministrs Eljass Erko. Viņš arī rīkoja oficiālo dineju par godu viesim. Savā runā Erko pēc dažām laipnības frāzēm no jauna pasvītroja Somijas neitralitāti un nodomu par katru cenu to uzturēt. Ģenerālis atbildē paziņoja, ka ne tikai vācu karavīri, bet arī visa tauta skatoties uz Somijas ieņemto nostāju ar vislielāko simpātiju.
Haldera uzņemšana bija noritējusi diezgan klusi un arī presē netika plaši reklamēta. Somijā, kaut demokrātiskā valstī, tomēr attiecībā uz lietām, kas saistījās ar valsts drošību, presē visatļautība nevaldīja. Publicētā informācija bija skopa un delikāta, lai pēc iespējas mazinātu citu lielvalstu neapmierinātību ar šo vizīti. Ģenerālis tika vests uz Vīborgu un apmeklēja karavīru apmācības Perkjarvi, bet pēc tam lidmašīnā devās uz Kemi pie Botnijas līča netālu no Zviedrijas robežas, kur arī uzturējās lielāko daļu savas vizītes laika. Somu avīzes tikmēr atreferēja informāciju par britu parlamenta reakciju uz vācu militāristu vizīti. Britu Ārlietu ministrijas pārstāvis Rebs Batlers pat paziņoja, ka Londona šo vizīti ņēmusi vērā un angļu karakuģi tuvākajā nākotnē Baltijas jūras zemes neapmeklēšot. Savukārt somu labā spārna laikraksti ar sašutumu vaicāja, vai tad angļi esot aizmirsuši britu ģenerāļa Kirkē apciemojumu, kas Somijā noritējis tikpat laipnā garā.
Uz Latvijas sūtņa jautājumu Somijas Ārlietu ministrijā atbildēja, ka Haldera vizītei bijis “vienīgi pieklājības saturs” un ka tā ir atbilde uz Somijas armijas komandiera ģenerāļa Estermana vizīti pagājušajā gadā Berlīnē. Nenoliedzot ģenerāļa Haldera viesošanos, somi tomēr Latvijas pārstāvjiem nesniedza ziņas par Kanarisa Somijas apmeklējumu.
Jāuzsver, ka Latvijas specdienestu attiecības ar Vācijas izlūkdienestu bija atturīgas. Protams, nacistu lielvalsts Latvijā pati bija izvērtusi aģentūras tīklu, ar kura palīdzību ieguva visdažādāko informāciju. Šajā darbībā vācu pusei ievērojamu atbalstu sniedza pret Latvijas valsti naidīgi noskaņotie vācu minoritātes pārstāvji. Latvijas augstāko varas struktūru bažas par starptautiskās situācijas pasliktināšanos Austrumeiropā bija pamatotas. Tas prasīja pastiprinātu informācijas vākšanu par PSRS un Vācijas izlūkdienestu aktivitātēm ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs. Vēl vairāk situācija pasliktinājās 1939. gada rudenī, kad Eiropas austrumdaļas valstis nonāca sarežģītā politiskajā situācijā, jo vajadzēja manevrēt starp divām agresīvām lielvalstīm – Vāciju un PSRS. Latvijas oficiālo varas pārstāvju manevra iespējas turklāt apgrūtināja latviešu sabiedrības vairākuma naidīgā attieksme pret Vāciju. Arī Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos vara jutās spiesta rēķināties ar iedzīvotāju vairākuma viedokli, ja vien vēlējās nodrošināt iekšpolitisko stabilitāti.
Latviešu aizspriedumiem pret vāciešiem bija gadsimtus ilga vēsture. Neskatoties uz to, gan padomju laikā, gan mūsdienu Krievijā sastopami apgalvojumi, ka Latvijas valsts iecietīgi izturējusies pret nacistu specdienesta darbību valsts teritorijā un koķetējusi ar Berlīni. Tiek ignorēts, kā jau minēts, ka Rīgā nacistisko Vāciju uzskatīja par Latvijas iespējamo ienaidnieku. Varētu šos nesenās pagātnes faktus arī nepieminēt, ja vien laiku pa laikam mūsdienās nebūtu vērojama tendence vienpusīgi attēlot pagājušā gadsimta 30. – 40. gadu vēsturiskos notikumus Eiropā.
Krievija izveido komisiju cīņai pret “vēstures falsificēšanu”
Krievijas prezidents parakstījis rīkojumu, ar kuru tiek izveidota komisija “cīņai pret mēģinājumiem falsificēt vēsturi, kaitējot Krievijas interesēm”, otrdien vēsta “RIA Novosti”.
Medvedevs vairākkārt norādījis uz vēstures falsifikācijas nepieļaujamību un uzskata, ka šādi mēģinājumi “kļūst arvien stingrāki, ļaunāki un agresīvāki”.
Krievijas Ārlietu ministrija regulāri pievērš uzmanību mēģinājumiem “pārskatīt vēsturi” vairākās bijušās PSRS dalībvalstīs, ieskaitot Latviju un Igauniju.
Šogad janvārī, uzstājoties komitejā, kas bija izveidota Lielā Tēvijas kara uzvaras 65. gadadienas svinību organizēšanai, Medvedvs sacīja, ka ir nepieciešams stingrāk noteikt Krievijas pozīciju vēstures falsifikācijas problēmā, kā arī tieši runāt ar partneriem jautājumos, kas saistīti ar “fašisma reabilitāciju un slavēšanu”.
Pagaidām gan nav zināms, vai komisija nodarbosies ar zinātnisko polemiku vai iegūs pilnvaras sodīt tos, kurus uzskatīs par falsifikatoriem. Tāpat nav skaidrs, vai komisijas darbība būs ierobežota Otrā pasaules kara rāmjos vai pievērsīsies arī citiem Krievijai neizdevīgiem strīdīgo notikumu traktējumiem.
Krievijas rīcība apdraud vēsturnieku sadarbību
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=54484
Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva parakstītais rīkojumu, kas paredz īpašas prezidenta administrācijas komisijas izveidošanu, lai ”pretdarbotos mēģinājumiem falsificēt vēsturi Krievijas interesēm par sliktu”, var pilnībā izslēgt jebkādu baltiešu un Krievijas vēsturnieku sadarbību.
Spriežot pēc Krievijas masu informācijas līdzekļos ziņotā par šīs komisijas raksturu un dalībniekiem, tā nelīdzināsies ne Latvijas prezidenta Valda Zatlera paspārnē pastāvošajai starptautiskajai Latvijas Vēsturnieku komisijai, kas pastāv jau kopš 1998. gada, ne arī tai līdzīgām institūcijām Lietuvā un Igaunijā. Šīs komisijas uzdevums būs ”informācijas vākšana un analizēšana par vēsturisko faktu falsificēšanu ar mērķi mazināt Krievijas prestižu”. Baltijā valstiskā līmenī uzturēto vēsturnieku komisiju uzdevums ir akadēmiskā līmenī noskaidrot vēstures ”baltos plankumus” un pretrunīgās lappuses, ieskaitot pašiem baltiešiem neērtās epizodes, taču Krievijas gadījumā ir runa par vēsturisko notikumu traktēšanu tikai un vienīgi Krievijai par labu. Par kopējo virzību liecina fakts, ka Medvedeva komisijas vadībā nebūs vēsturnieku. Institūcijas priekšgalā likts Krievijas prezidenta administrācijas šefs Sergejs Nariškins. Par komisijas paveikto viņš ziņos tieši Krievijas prezidentam. Nariškina vietnieki būs izglītības un zinātnes ministra vietnieks Īzaks Kaļina un Nariškina palīgs Igors Sirošs. Savukārt atbildīgā sekretāra amats uzticēts Krievijas prezidenta administrācijas Iekšpolitiskā departamenta priekšniekam Ivanam Demidovam. Kopumā komisijā būs 28 locekļi, kas absolūtā vairākumā pārstāvēs dažādas valdības iestādes un pat spēka struktūras: Ārlietu ministriju, Federālo drošības dienestu (FSB), Ārējo izlūkdienestu (SVR), Drošības padomi, Reģionālās attīstības ministriju, Tieslietu ministriju, Kultūras ministriju, Sabiedrisko palātu, Valsts domi. Tie pārsvarā ir polittehnologi, juristi, militāristi un analītiķi.
Krievijas Arhīvu pārvaldei un Zinātņu akadēmijai atvēlēta vien margināla loma. Krievijas mediji atgādina, ka Medvedevs pirms 9. maija savā videoblogā internetā sūdzējies, ka ”vēstures falsifikācijas kļūst aizvien nesaudzīgākas, ļaunākas, agresīvākas”, un uzvēris: ”Mēs nevienam neļausim apšaubīt mūsu tautas varoņdarbu.”
”Ceru, ka ne man, ne Latvijas Vēsturnieku komisijai nebūs darīšana ar šo komisiju,” lūgts komentēt kaimiņvalstī notiekošo, atzīmēja Vēsturnieku komisijas loceklis un prezidenta Valda Zatlera padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda. Pēc profesora domām, šādas komisijas nodibināšana droši vien pilnībā pārvilks svītru sadarbībai starp Krievijas un baltiešu vēsturniekiem, kas līdz šim, kaut minimāli, taču pastāvēja. Tāds Kremļa solis faktiski padara neiespējamu arī jūlija sākumā paredzēto Latvijas vēsturnieku Zundas un profesora Ineša Feldmaņa līdzdalību Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta Maskavā rīkotajā starptautiskajā konferencē, kas veltīta 70. gadadienai kopš Otrā pasaules kara sākuma. ”Agrāk es domāju, ka nekas tāds 21. gadsimtā vairs nav iespējams! Kādi vairs zinātnieku strīdi, ja jautājumus nostāda administratīvā, pat tiesu formā!” sašutumu un pārsteigumu neslēpa Latvijas prezidenta padomnieks.
Medvedeva lēmums jāskata kontekstā ar Krievijas Valsts domes gatavošanos tuvākajā laikā skatīt likumprojektu, kas paredz kriminālatbildību par ”nacisma reabilitāciju” un ”Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu”. Likuma ierosinātāji – valdošā partija ”Vienotā Krievija” – atklāti deklarē, ka tam jāvēršas pret ”vēstures pārrakstīšanas mēģinājumiem” Baltijā un Ukrainā. Likumam jāizslēdz arī iespēja kritizēt un izvērtēt sarkanās armijas un padomju drošības struktūru noziedzīgās darbības. Zunda norāda, ka tamlīdzīgu metožu lietošana liecina par Krievijas nespēju atspēkot to, ko visa pasaule jau zina par padomju totalitārā režīma noziegumiem un arī Baltijas valstu okupāciju: ”Tas rāda, ka vēsturniekiem argumentu nav un jāķeras pie citām metodēm.”
Juščenko: Ukrainai laiks atbrīvoties no visiem padomju laika pieminekļiem
http://www.delfi.ua/news/daily/news/article.php?id=422141
Ukraiņu tauta pagājušajā gadsimtā kļuva par divu totalitāru režīmu – komunisma un fašisma – cīņas ķīlnieci, un tai pienācis laiks beidzot pilnīgi atbrīvoties no komunisma laiku simboliem, svētdien paziņojis prezidents Viktors Juščenko, runādams gadskārtējā politisko represiju upuru piemiņas dienai veltītā ceremonijā.
Šie režīmi “bija līdzvērtīgi gan pēc savas cilvēknīstošās būtības, gan pēc nepieredzētajiem masu slepkavību mērogiem,” norādījis Ukrainas valsts vadītājs.
“Ukrainai pilnīgi un galīgi jāatbrīvojas no šā miljonus nevainīgu cilvēku iznīcinājušā režīma simboliem,” viņš uzsvēra piemiņas ceremonijā Bikovņas memoriālā mežā pie Kijevas, kur laikā no 1937. līdz 1941.gadam toreizējā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki nogalināja un apraka desmitiem tūkstošiem cilvēku. Šos upurus Ukraina piemin ik gadus maija trešajā svētdienā.
“Tie nav mūsu vēstures simboli, kā daži ciniski mēģina apgalvot. Tie ir daļa no komunistiskās sistēmas. Tie ir slepkavību simboli,” norādīja prezidents.
Pēc Juščenko teiktā, beidzamā gada laikā Ukrainā demontēti vairāk nekā 400 pieminekļi kādreizējā padomju režīma amatpersonām.
Ющенко: “ЗА” Сталина? Ты на стороне черных сил
http://www.delfi.ua/news/daily/news/article.php?id=422047&l=fplead
Президент Виктор Ющенко считает, что “те, кто отрицает голодомор и политические репрессии, оправдывает Сталина… обречены и сознательно становятся на сторону одной из самых черных сил, которую знала история. Об этом он сказал, выступая во время митинга, посвященного памяти жертв политических репрессий, который состоялся в Быковнянском лесу под Киевом.
Также он подчеркнул необходимость решения вопроса о “достойной социальной защите бывших политических заключенных и репрессированных”. “В парламенте до сих пор не рассмотрены внесенные мною законопроекты о правовом статусе борцов за независимость Украины… Меня очень часто возмущает равнодушие и отрешенность, которую демонстрируют некоторые наши политики и чиновники”, – отметил Ющенко, пишет www.president.gov.ua.
“Они боятся этой темы, они хотели бы властвовать в Украине без украинской культуры, без украинского языка, без украинцев. Их мечта – это губерния, где они были бы безраздельными хозяевами. Как следствие, мы свидетели попыток реванша”, – сказал он.
В своем выступлении Ющенко поблагодарил СБУ “за работу, благодаря которой в последнее время удалось установить фамилии 14191 человека, похороненных в Быковне”. Он отметил, что “рассекречены и опубликованы документы о депортации крымских татар в 1944 году”. “В понедельник крымскотатарским лидерам будут переданы материалы относительно репрессий в 20-30-х годах”, – сказал глава государства.
Также он поблагодарил Институт Национальной памяти и другие организации. “Восстановление правды о политических репрессиях и достойное чествование их жертв – это не просто символ, это признак, что наша душа жива, что наша жизнь неистребима, что наш народ победил и зло и смерть”, – считает он.
Ющенко отметил, что “украинская нация стала заложником двух тоталитарных режимов – коммунистического и фашистского”. “Быковня, как Бабий Яр, как Освенцим, как Соловки, как Бухенвальд, как Катынь – это страшные символы мученичества и страшных жертв тоталитарного террора”.
“На развалинах советской империи восстала Украина – это общая и большая победа всего украинского народа, это победа нашего поколения, победа тех, кто боролся за свободу Родины, победа тех, кто пал жертвой террора и репрессий. Мы победили, и наша победа вечная”, – подчеркнул Ющенко.
Вместе с президентом в мероприятиях приняли участие секретарь СНБО Раиса Богатырева, вице-премьер Иван Васюнык, глава Киевской ОГА Вера Ульянченко, мэр Киева Леонид Черновецкий, народные депутаты и другие общественные деятели.
Ющенко возложил цветы к монументу политзаключенного при въезде к заповеднику и Памятному Кресту. Глава государства также принял участие в скорбном шествии к Памятному Кресту и выступил с речью.
Piešķir piecus miljonus rubļu Kononova aizstāvībai pret Latviju
Maskavas valdība nolēmusi piešķirt piecus miljonus rubļu Latvijā par kara noziegumiem notiesātā Vasilija Kononova tiesiskai aizstāvībai lietā “Kononovs pret Latviju”, kuru skatīs Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielajā palātā, ziņo “NEWSru.com”. http://newsru.com/russia/12may2009/kononov.html
ECT Lielā palāta lietu skatīs 20. maijā, liecina tiesas Interneta vietnē pieejamā informācija.
ECT 2008. gada 24. jūlijā tikai ar vienas balss pārsvaru pieņēma Latvijai nelabvēlīgu spriedumu Kononova lietā. Latvijai tika uzdots maksāt 30 000 eiro morālo kompensāciju Latvijā par kara noziegumiem notiesātajam Kononovam.
ECT savā spriedumā atzina, ka Latvija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantu, kas noteic, ka nav pieļaujama sodīšana bez tiesas.
Latvija iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu, un ECT nolēma lietu nodot izskatīšanai tiesas Lielajā palātā.
Kononovs pieteikumu tiesā iesniedza 2004. gadā, sūdzoties par vairāku Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pantu iespējamo pārkāpumu. Prasības iesniedzējs uzskata, ka ir ticis notiesāts par nodarījumiem, kuriem to izdarīšanas brīdī nebija paredzēta kriminālatbildība ne starptautiskajos, ne nacionālajos tiesību aktos. Tomēr ECT Latvijas valdību lūdza sniegt komentārus tikai par iespējamo konvencijas 7. panta pārkāpumu.
Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2004. gada 30. aprīlī atzina Kononovu par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā – viņa vadītā partizānu grupa 1944. gadā Mazo Batu ciemā nežēlīgi nogalināja vairākus civiliedzīvotājus un nodedzināja viņu mājas.
Partizāni viņa vadībā nogalināja Krupņiku ģimeni – Mihailu un viņa sievu Teklu, kura bija grūtniecības pēdējā mēnesī, kā arī Mihaila māti Veroniku. Šos cilvēkus dzīvus sadedzināja pašu mājā. Tekla bija mēģinājusi bēgt, taču partizāni viņu panākuši un pa logu iesvieduši degošajā mājā. Uzbrukumā nogalināti vēl vairāki cilvēki.
Kononovs tika arestēts 1998. gadā un atradās apcietinājumā līdz 2000.gadam, kad notiesāts, piespriežot pusotru gadu ilgu cietumsodu. Pēc sprieduma pasludināšanas viņš atbrīvots, jo piespriesto soda termiņu bija jau izcietis pirmstiesas apcietinājuma laikā. Pēc atbrīvošanas Kononovs pieņēma Krievijas pilsonību.
2001. gadā Latvijas tiesa, atkārtoti izskatot Kononova lietu, atzina viņu par vainīgu kara noziegumos un piesprieda sešus gadus cietumā. Kononovs spriedumu pārsūdzēja, un lieta nosūtīta prokuratūrai papildu izmeklēšanai, viņu pašu atbrīvojot no ieslodzījuma saistībā ar slikto veselību.
2003. gadā Latgales apgabaltiesa Kononovam izvirzīto apsūdzību pārkvalificēja, atzīstot viņu par vainīgu bandītismā un atbrīvojot no piespriestā soda izciešanas saistībā ar noilguma iestāšanos.
Spriedumu pārsūdzēja prokurors, un Latvijas Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija atzina viņu par vainīgu kara noziegumos, piespriežot gadu un astoņus mēnešus ilgu cietumsodu. Izskatot Kononova lietu kasācijas kārtībā, Augstākās tiesas Senāts 2004. gada 28. septembrī spriedumu atstāja negrozītu.
NEWSru.com par Kononovu:
Страсбургский суд по иску Латвии отправил на пересмотр дело ветерана Василия Кононова
“Издевательскую” компенсацию ветеран Кононов потратит на написание книги о войне с бандитами в Латвии
Бывший партизан Кононов отсудил у Латвии 30 тысяч евро в Страсбурге
Латвийский МИД: партизан Кононов не выиграл у Латвии в Евросуде, просто его адвокат “что-то курит или ест грибы”
Латвия ничего не знает о выигрыше иска ветерана войны Кононова в ЕСПЧ
Страсбургский суд рассмотрел дело по иску ветерана Кононова к Латвии
9. maiju atceroties
Šī bilde kā ilustrācija Ed. Liniņa Latvijas Radio 1 (mms://lr1w.latvijasradio.lv/pppy?20090511A130600140000) (raidījums Krustpunkti, 2. daļa) teiktajam sakarā ar 2009. 9. maija ļaužu pulcēšanos Rīgā, Uzvaras laukumā:
… šī nianse ar Krievijas trīskrāsainiem karogiem, kas tur visai lielā skaitā tika pacelti. Zem šiem karogiem Otrajā pasaules karā cīnījās krievu karavīri, tikai ne tie karavīri, kuri cēlās uzbrukumā ar saukli “Za Roģinu, za Staļina”, bet tie krievu karavīri, kuri tāpat kā latviešu leģionāri, deva zvērastu Hitleram. Un viņu bija daudz. (…)
Impērisks pikniks Rīgā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=53858
Policija 9. maijā aizturējusi 136 personas
9. maijs. Pusdesmit no rīta. Vecrīgā pie kāda kroga pulciņš ļaužu dzer un dzied padomju kara dziesmu “Katjuša” – pavadījumu spēlē tas pats akardeonists, kas 16. martā leģionāriem uzlaiž arī pa smeldzīgai latviešu melodijai…
11. novembra krastmalā plīvo Latvijas Republikas karogi. Uzvaras pieminekļa virzienā aizbrauc policijas mašīnas, vairākas no tām – restotiem logiem, domātas cilvēku savākšanai. Akmens tiltu no abiem galiem apsargā policisti, bet pa to plūst cilvēki ar ziediem un oranži melnajām Svētā Jura lentītēm – ar tām rotāta arī liela daļa automašīnu, kas virzās Pārdaugavas virzienā. Cilvēkus nevar saskaitīt – daudz. Uz ielām tirgo puķes – arī latvieši nav palaiduši garām iespēju piepelnīties. Tuvojoties Uzvaras parkam, veidojas sastrēgumi gan uz ceļiem, gan ietvēm. Runa ir ne par simtiem, bet par vairākiem tūkstošiem cilvēku. Iespējams, tik daudz cilvēku 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa nav bijis nekad – dienas gaitā izskan skaitlis desmit tūkstoši un pat vairāk.
Te nav Latvijas
Pulkstenis ir desmit. Fašisma sagrāvei veltītais koncerts ir sācies. Uzbūvēta moderna estrāde un liels ekrāns. Fonā uz trijiem no 15 karoga mastiem, kuros savulaik plīvoja PSRS brālīgo republiku karogi, ir Latvijas Republikas karogi. Ja neskaita vienu uzrakstu “Latvia” uz treniņtērpa kādam puisim, tie ir vienīgie Latvijas valsts nacionālie simboli, kurus četru stundu laikā redzu pasākuma laikā. Protams, ja neskaita alus brūžu “Lāčplēsis” un “Aldaris” teltis, kurās privātfirmas tirgo ēdamo un dzeramo. Alkoholu nepārdod – tikai bezalkoholisko alu un kvasu. Kādi jau pa kluso kaut kur iešņabo, bet neuzkrītoši. Daudz “PCTVL”, “Saskaņas centra” un Sociālistiskās partijas reklāmu. Gaisā baloni, kas slavina 9. maiju, – tie gan ik pa laikam lielajā vējā ar skaļu būkšķi pārplīst. Pasākums tiek vadīts krievu valodā, latviešu valoda atskan reti. Redzami Krievijas karogi un cilvēki Krievijas sporta treniņtērpos. Daži ģērbušies padomju laika desantnieku tērpos. Protams, ir sirmgalvji karavīru medaļotos tērpos.
Rubiks, Dolgopolovs, Pliners runā frāzēs, slavinot padomju lielo uzvaru un fašisma sagrāvi. Par Latvijas valsti un latviešiem neko sliktu nesaka.
Uzdarbojas nacionālisti
Īsi pirms vienpadsmitiem sarkano karogu ar sirpi un āmuru atritina nacionālboļševiks Lindermans. Pie viņa atskrien ar stekiem un vairogiem bruņojušies policisti, kas karogu atņem un aizved Lindermanu rakstīt protokolu. Citus cilvēkus ar tikai sarkaniem karogiem sākumā neaiztiek, taču pēc laiciņa arī šos karogus liek saritināt. Tomēr ik pa laikam sarkanie karogi te parādās, te pazūd. Daļa no policistiem ir krievvalodīgie, kas starp svinētājiem satiek paziņas un sveic viens otru svētkos. Policistu ir daudz, un viņi strādā profesionāli. Viņiem palīdz organizētāju nolīgtā apsardzes firma “Strong”, ir arī brīvprātīgie, meitenes parkā vāc atkritumus un vēja nestās drazas. To nav daudz – vismaz dienas pusē svinētāji cenšas uzvesties kulturāli un tīrīgi. Ik pa laikam pasākuma vadītājs atgādina labi uzvesties: kā pieklājas kulturālajai un pareizticīgajai krievu tautai.
Pusdivos Uzvaras parkā partijas “Visu Latvijai!” vadītājs Imants Parādnieks aizrāda kādam par aizliegtās PSRS simbolikas lietošanu. Izraisās konflikts, pēc I. Parādnieka iniciatīvas tiek piesaistīta policija un abus aizved rakstīt paskaidrojumus. Tēvzemes nacionālo spēku savienības līderi Viktoru Birzi ar dzeloņstiepļu vainagu policisti aiztur jau Rīgas centrā pie Ulmaņa pieminekļa, līdz kurienei viņš paspējis noiet no Krievijas vēstniecības. Dažādās vietās pa ceļam uz Uzvaras parku aiztur lielāko daļu no aptuveni 30 nacionālistiem. Līdz Uzvaras piemineklim izdodas tikt aptuveni desmit nacionālistiem. Tā saucamajām Gardas meitenēm Lienei Apinei un Līgai Muzikantei izdodas pat pie Krievijas vēstnieka liktā vainaga nolikt baltas neļķes ar melnu lenti un savu laikrakstu “DDD”. Pēc brīža gan “smalkā nelietība” tiek atklāta, meitenes nolamātas, neļķes un avīzes iemestas miskastē. Meitenes ar saviem pavadītājiem pēc tam netraucēti no Uzvaras parka izkļūst.
Svētki turpinās līdz vēlai naktij. Policija izglābj kādu dīķī iekritušu piedzērušos svinētāju. Nākamajā dienā uzzinu, ka policija par dažādiem pārkāpumiem aizturējusi 136 personas, kas, pēc policijas domām, esot daudz. Cilvēki aizturēti par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieku prasībām, par alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošanu sabiedriskā vietā, atrašanos reibuma stāvoklī, par publisko pasākumu norises kārtības pārkāpšanu, par taksofonu, telefona kabīņu un citu elektronisko sakaru un pasta iekārtu bojāšanu, kā arī par dzīvošana bez pases vai bez deklarētas dzīvesvietas.
Apspļauda Okupācijas muzeju
Pulkstenis ir pieci pievakarē. Sākas biedrības “Rodina” mītiņš uz Okupācijas muzeja kāpnēm, kaut arī pieteikts tikai gājiens uz Uzvaras parku un arī tas no Strēlnieku laukuma. Uz Okupācijas muzeja liela plakāta “4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanas diena” un norādes par 1940. – 1991. gada okupāciju fona meitenes tur plakātu krievu valodā “Krievi nepadodas”, plīvo Krievijas un apustuļa Andreja baltais karogs ar zilām diagonālām svītrām, skan runas krievu valodā par krievu brīvību, tiesībām un “mūsu Rīgu”. Ļaudis bravūrīgi pozē un fotografējas uz Krievijas karogu fona. Vairāk nekā 100 cilvēku sastājas kolonnā un aizmaršē uz Uzvaras parku.
Jau no paša rīta sajutu, ka šī nav mana diena un mana Rīga. Un ir milzīgs kauns par to, ka krievu nacionālistiem, šovinistiem un padomju laiku slavinātājiem atļāva dižoties Okupācijas muzeja pakājē.
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Ints Ķuzis: “Ļoti labi pasākuma laikā nostrādāja policisti. Mums bija ļoti labs kontakts ar pasākuma organizatoriem, kuri bija uztraukušies un gribēja, lai viss noritētu bez pārkāpumiem. Atļaut vai neatļaut šādus pasākumus – tas ir jālemj politiķiem. Manuprāt, tas varētu būt īsāks – bez publiska piknika Rīgas centrā.”
Vilnis Zariņš: Pārdaugavas monstrs – sīks, bet neglīts sprungulis Latvijas ceļā uz īstu neatkarību
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=53445
Latvijas neatkarība juridiski atjaunota jau pirms 19 gadiem. Tomēr daudzas okupācijas paliekas joprojām pastāv un sarežģī mūsu dzīvi.
Sīks, bet neglīts sprungulis Latvijas ceļā uz īstu neatkarību ir Pārdaugavas monstrs, ko lielkrievu šovinisti sakarā ar 9. maiju grib īpaši uzpost. Attāli tas atgādina nomadu tautu tradicionālos akmens fallus, vīriešu varas simbolus – tās karotāju un arī stiprāko āžu, buļļu un ēzeļu ķermeņa daļas, kas nodrošināja attiecīgās cilts piederīgo un tai piederošo lopu baru skaitlisko vairošanos un līdz ar to arī panākumus ārējā ekspansijā. Dažu cilšu tradīcijās šis simbols pacelts augstākā svētuma vai dieva rangā. Kas vienai tautai ir dievs, tas kaimiņu tautām dažkārt ir velns, kura nosaukumu lieto kā lamu vārdu.
Minētā veidojuma sākotnējā loma acīmredzot bijusi tāda pati kā Goslara cepurei Šillera lugā “Vilhelms Tells” – pazemot pakļautās zemes iedzīvotājus un radināt viņus pie domas, ka iekarotājiem nav jārēķinās ne ar viņu cilvēcisko pašcieņu, ne ar patiesību. To ciniskā skaidrībā pauž melīgais uzraksts, ka padomju armija esot atbrīvojusi Rīgu no okupantiem. Uzraksts laika gaitā paputējis, bet daži krievu imperiālisma darboņi to cenšas atjaunot. Taču jo skaidrākas būs piezīmes, jo skaidrāk atklāsies situācijas melīgums. Nevar atraidīt jautājumus, kā lielo akmens stabu saukt un kāds sakars tam ir ar Latviju? To ir dēvējuši gan par “Uzvaras pieminekli” gan par “Pieminekli Rīgas atbrīvotājiem”, taču katrs no šiem nosaukumiem ir melīgs.
Otrajā pasaules karā Latvija nav uzvarējusi. Kara sākumā 1939. gada rudenī Latvija pasludināja neitralitāti. No 1940. gada 17. jūnija līdz kara beigām un vēl ilgāk Latviju bija okupējusi viena vai otra totalitārā valsts. Tie, kas monstra sakarā runā par uzvaru, līdz ar to akcentē, ka Latvijai ar to nav nekā kopīga. Tie, kas šā veidojuma sakarā runā par “atbrīvošanu”, rupji deformē vēsturisko patiesību. Par atbrīvošanu sauc tādu notikumu, kas izbeidz
okupāciju un atjauno brīvību. Notikumi, kas risinājās 1944. gada 13. oktobrī un kuru dēļ Pārdaugavas monstrs tika uzstampāts, Latvijai un latviešu tautai brīvību neatdeva. Tad mainījās okupanti, bet okupācija palika vēl piecdesmit gadu. Uniformās tērpto okupantu armijas lielāko daļu no Latvijas repatriēja uz Krieviju tikai 1994. gada beigās.
Pieminekļi pilsētā nav vienkārši skulpturāli veidojumi. Tos ceļ un godina, lai uzsvērtu kāda svarīga notikuma nozīmi. Piemineklis, kas neatbilst vēstures patiesībai, ir kā viltota nauda, ko izmanto muļķu ķeršanai. Daži Latvijas pilsoņi bažījas, ka okupantu atstātais akmens veidojums esot dzeguzes ola, no kā izšķilšoties daudzas nelaimes. Tomēr šķiet, ka drīzāk tas ir vanckars, kas, ja vien pratīsim to pienācīgi izolēt, latviskā Latvijā spēs vēl tikai kādu laiku smirdēt, bet lielāku ļaunumu nenodarīs.
Izbrīnu rada Rīgas domes Pieminekļu padomes nostāja, kas šo latviešu tautai un Latvijas valstij atklāti naidīgo objektu vērtē tikai kā arhitektūras un tēlniecības veidojumu, ignorējot faktu, ka tas ir lielkrievu imperiālisma agresīvo tieksmju materializācijas forma. Ja atceramies, ka daži šās padomes locekļi šā gadsimta sākumā aktīvi centās Rīgā uzstādīt Latvijas postītāja Pētera I skulptūru, dabiski rodas jautājums, kādas tautas un kādas valsts interesēm šī padome grib kalpot?
Nepatiku izraisa apstāklis, ka ap šo krāvumu dažkārt pulcējas Latvijai un latviešiem naidīgi iebraucēji, kas negrib ievērot Latvijas likumus. Bet, ja viņi vēlas dzīvot neatkarīgajā Latvijas valstī, tās likumi un noteikumi viņiem ir obligāti. Mums par to nav jāstrīdas. Tur kompromisu nevar būt.
Visvaldis Lācis: Par viltus antifašistiem Rīgas ielās
9. maijā Rīgā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa atkal būs tie, kas sevi dēvē par antifašistiem. Taču šoreiz viņi negānīs latviešu leģionu, bet slavēs pirmskara, pēckara un tagadējo Kremļa politiku. Kā vienmēr šie neīstie antifašisti negribēs atcerēties, ka Otrais pasaules karš vispār varēja nebūt un desmitiem miljonu cilvēku dzīvības nebūtu gājušas bojā, ja 1939. gadā nebūtu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts.
Ar kopīgu nacistu un komunistu iebrukumu Polijā tas atvēra ceļu pasaules karam. Jau nākamajā dienā pēc pakta noslēgšanas amerikāņi zināja visu šā dokumenta saturu un tā mērķus. Viņus sīki bija informējis amerikāņu aģents Vācijas vēstniecībā Maskavā, pretnacistiski noskaņotais vācietis Hervarts fon Bitenfelds. Tādēļ jau tūdaļ ASV lielākais laikraksts “The New York Times” iznāca ar trāpīgu virsrakstu “Sarkanie fašisti un brūnie boļševiki Maskavā noslēguši sadarbības līgumu”.
Hitlers tajā laikā bija tikai Staļina māceklis. Ne velti jau 1939. gadā tieši gestapo vadonis Heinrihs Millers slepenā, bet oficiālā vizītē ar paša Berija piekrišanu ieradās PSRS, lai iepazītos ar Maskavas valdnieku jau plaši izstrādāto un ieviesto koncentrācijas nometņu – gulaga – sistēmu. Līdz 1941. gada jūnijam 22 mēnešus abu nežēlīgo, asiņaino diktatoru vadītās valstis kopīgos mērķos īstenoja vissirsnīgākās draudzības veidā. Šo 22 mēnešu laikā padomju cilvēkus PSRS presē un radio raidījumos atradināja no vārda “fašisti” lietošanas. Šis vārds vienkārši izzuda PSRS teritorijā.
Ja cilvēces vēsturei par labu arhīvā nebūtu palikusi Ribentropa dienasgrāmata, mēs nezinātu, ka tad, kad Kremlī sadzēries Vācijas ārlietu ministrs telefonēja Hitleram par pakta parakstīšanu, Hitlers savā mītnē Oberzalcbergā sajūsmā sitis ar roku pret sienu un priekā kliedzis: “Tagad man visa pasaule ir kabatā. Tagad man ir Polija tur, kur es to vēlos.”
Kad krievi Polijas mugurā iegrūda nodevības dunci 17 dienas vēlāk nekā vācieši un vācu bumbvedēji uzlidoja Polijas austrumu apgabaliem, “Luftwaffe” štāba priekšnieks ģenerālis Ješoneks lūdza nacistu dvīņu brāļu – Krievijas komunistu – palīdzību. Minskas radio, ievērojot Ješoneka lūgumu, nakts stundā raidīja radio signālus, kas deva iespēju vācu pilotiem orientēties gaisa telpā arī tumsā.
Tomēr maskētiem krievu “antifašistiem” par bēdu, mostas arī krievu vēsturnieku sirdsapziņa. Profesionālā vēsturniece Natālija Ļebedeva grāmatā “Katiņa”, izlauzusies cauri Krievijas arhīvu šķēršļiem vēl pirms Putina smagā cimda uzlikšanas arhīvu dokumentiem, vārdus “sarkanie fašisti”, protams, nelietojot, parāda, ka krievu komunisti šos vārdus ir pelnījuši. Viņa uzsver, ka ne tikai jau zināmās masveida poļu virsnieku slepkavībās Katiņā un Starobeļskā ir vainojams NKVD karaspēks, bet lielā okupētā Polijas daļā sarkanā armija ir masveidīgi iznīcinājusi mierīgos iedzīvotājus, tādējādi pastrādājot noziegumus, kuri pēc starptautiskām tiesībām jānosauc par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Garāmejot šajā grāmatā viņa norāda uz noziedzīgo raksturu, sarkanajai armijai okupējot Baltijas valstis. Kad vāciešu spēki bija par vājiem, lai nelaistu atkāpjošos poļu karavīrus pāri Polijas–Rumānijas robežai, vācieši lūdza krievu palīdzību. Ļebedeva citē padomju virspavēlniecības pavēli sarkanās armijas daļām doties palīgā vāciešiem. Pavēlē norādīts, ka tie poļu karavīri, kuri tiecas izlauzties uz Rumāniju, nav jāņem gūstā, bet jāiznīcina. Sarkano fašistu un brūno boļševiku kopdarbības vainagojums ir vienošanās par NKVD un gestapo virsnieku pieredzes apmaiņu vāciešu okupētajā Polijas daļā Zakopanē un Krakovā.
Viltus antifašistiem novērtējumu ir devis Maskavas Valsts humanitārās universitātes rektors, starptautiski plaši atzītais vēsturnieks Jurijs Afanasjevs: “Tagadējās Krievijas impērijas mantojumā saņemtās ekspansijas tieksmes pārējai pasaulei ir jo vairāk bīstamas tādēļ, ka tās ir novārgušas un eksplozīvas impērijas tieksmes.”
Arī krievu profesionālais vēsturnieks A. Meļtuhovs grāmatā “Garām palaistās Staļina iespējas”, iztirzādams daudzus Krievijas arhīvu dokumentus, norāda, kādā ciniskā veidā kopīgi ar vāciešiem tika plānoti un sagatavoti agresīvi kara gājieni pret brīvām un neatkarīgām Austrumeiropas valstīm.
Tagad, kad ar 553 balsīm par un tikai ar 44 pret Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, mūsu valdības un arī Saeimas gļēvai bezdarbībai ne Rīgā, nedz Briselē, Strasbūrā un Vīnē nav nekāda politiska vai morāla pamatojuma. Viltus antifašistiem jāstājas pretim ar valdības rīkojumiem un Saeimas likumdošanas aktiem.
Vieta, kur atcerēties un pieminēt
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=53698
“Ja nebūtu mūsu tautas sūrā liktens, latviešu būtu tikpat daudz kā norvēģu, somu vai dāņu”
8. maijā (2009) Kokneses pagastā sākās projekta “Likteņdārzs” perimetrālā ceļa būvniecība un atklāta ceļa zīme uz šo topošo piemiņas kompleksu. “Likteņdārzs” tiek veidots, lai pieminētu Latvijai zudušos cilvēkus, kuri gājuši bojā karos vai represijās, un to paredzēts atklāt 2018. gada 18. novembrī – Latvijas 100. jubilejā.
“Likteņdārzs” veidojas uz salas Daugavā pie Kokneses. Vakar uz tās darbojās celtnieki, kas sāka kompleksa perimetrālā ceļa būvi, bet 120 Latvijas Valsts meža dienesta darbinieki labiekārtoja teritoriju, lai salā izgrieztu krūmus un piešķirtu šai vietai parka izskatu. Pērn izveidota ābeļu aleja, kas ved uz dārza centrālo daļu – amfiteātri.
“Likteņdārza” idejas autors un Vītolu fonda padomes priekšsēdētājs Vilis Vītols stāsta, ka komplekss iecerēts, lai pieminētu aptuveni 600 000 latviešu, kuri ir zuduši Latvijai. Tie ir krituši 1905. gada revolūcijā, Pirmā pasaules karā, Otrā pasaules karā abās pusēs kritušie, represētie, 1937. gada Staļina represijās PSRS bojāgājušie latvieši. “Mūsu liktenis ir pat traģiskāks nekā citiem,” sacīja V. Vītols. Viņš arī uzsver, ka Latvijā pirms Pirmā pasaules kara bijuši 1,7 miljoni latviešu un, ja nebūtu mūsu tautas sūrā liktens, latviešu būtu varbūt tikpat daudz kā norvēģu, somu vai arī dāņu.
Valsts meža dienesta (VMD) ģenerāldirektors Jānis Kinna uzsvēra, ka projekts “Likteņdārzs” ir skaists, ideja ļoti laba, taču tas ir arī sarežģīts projekts. “Ar lielu prieku iesaistāmies šajos darbos. Man ir jādomā, kur ir mūsu jaunās alejas, jaunie parki. Lūk, šeit būs vieta, ko radām šajā gadsimtā,” sacīja J. Kinna.
Pašlaik kompleksā jau ir iestādītas pirmās ābelītes, taču, kā saka V. Vītols, masveidā to varēs darīt pēc vairākiem gadiem. Bet VMD Meža pētīšanas stacijas direktors Edgars Šmaukstelis stāsta, ka parkā tiks stādīti arī apmēram 11 000 dažādu koku stādu, uz katriem 100 kvadrātmetriem sanāks 13 koki. Pirmie stādījumi plānoti pēc gadiem trim četriem. Likteņdārzs tiek veidots pēc Japānas dzenbudista un ainavu arhitekta Šunmjo Masuno izstrādātā projekta. Dārzā būs arī savs amfiteātris un daudzfunkcionāla ēka. Parka projektu īsteno nodibinājums “Kokneses fonds”, kuru dibinājuši dažādi sabiedrībā pazīstami cilvēki un arī Kokneses pašvaldība. Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājs un fonda padomes priekšsēdētāja vietnieks Viesturs Cīrulis teic, ka līdz ar šo projektu valsts iegūs jaunu nacionāla mēroga piemiņas vietu, tiks sakārtota sala un arī piesaistīti tūristi Koknesei.
Kokneses dome piešķīrusi 20 hektāru lielu teritoriju projekta īstenošanai. Fonda dibināšanas laikā zemes gabala tirgus vērtība bija 450 000 latu – tik lielu summu Vilis un Marta Vītoli ziedojuši projektam. Projekta tapšanai iespējams ziedot “Likteņdārza” mājaslapā, pa maksas tālruni, kā arī iegādājoties īpašas kartītes pastā par noteiktu summu. Pašlaik jau saziedoti 5000 latu. Kopumā projektu iecerēts īstenot desmit kārtās. “Likteņdārza” aizbildnis ir Valsts prezidents Valdis Zatlers. Projekta kopējās izmaksas tiek lēstas desmit miljonu latu apmērā.
II pasaules karš: cita versija
http://www.nra.lv/zinas/22175-ii-pasaules-kars-cita-versija.htm
Intervija ar Latvijas Universitātes profesoru, vēstures zinātņu doktoru, akadēmiķi Inesi Feldmani par Otrā pasaules kara gaitu un rezultātiem, par vairākus gadu desmitus eksistējušo uzvarētāju versiju, kuras pamatā ir šķietamā aksioma – labā komunistiskā Padomju Savienība uzvarējusi ļauno nacistisko Vāciju. Taču ir arī cita versija.
– 1945. gada 8. maijā beidzās Otrais pasaules karš, kurā tika sakauta nacistiskā Vācija – tiktāl viss pareizi. Taču tā saucamā uzvarētāju versija, kas bijusi vienīgā un noteicošā daudzus gadu desmitus, ir izveidojusi pilnīgi neadekvātu skatījumu uz šo karu, arī šodien mūsu vēsturniekiem jācīnās ar šīs uzvarētāju versijas recidīviem daudzu valstu historiogrāfijā. Tāpēc ir radīta cita versija.
– Kādi, jūsuprāt, ir uzvarētāju versijas pamatpostulāti?
– Lai to izskaidrotu, mazliet jāatceras vēsture. Par Otrā pasaules kara sākumu mēs tradicionāli uzskatām 1939. gada 1. septembri, un šo karu izraisīja divas lielvalstis – komunistiskā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija. Bez Molotova–Ribentropa pakta, kas tika parakstīts tā paša gada 23. augustā, nebūtu iespējams Vācijas uzbrukums Polijai un pēc 16 dienām – PSRS uzbrukums šai pašai valstij. Pakts iezīmēja Vācijas un PSRS sadarbības periodu, kas ilga 22 mēnešus, un šajos mēnešos abas šīs agresīvās valstis pamanījās likvidēt 12 (!) Eiropas valstu nacionālo neatkarību, bet divām Eiropas valstīm atņemt ievērojamas teritorijas. Pēc 1941. gada 22. jūnija, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai, abu valstu attiecības ieguva jaunu dimensiju: Otrais pasaules karš pārvērtās par nedabisku parādību, jo Rietumu demokrātijas – Lielbritānija un ASV – vienojās sadarbībā ar Padomju Savienību, kas jau bija veikusi neskaitāmus starptautiskus noziegumus. Šo savienību vēsturnieki jau nodēvēja par dīvaino. Padomju Savienības sadarbība ar britiem un amerikāņiem gadu desmitiem pēc kara ļāva notušēt daudzus PSRS kara noziegumus, un Rietumu līderi nebija ieinteresēti bakstīt Staļinam acīs par viņa noziegumiem. Šāda dīvainās savienības izveide un esība ļāva stabilizēt uzvarētāju versiju. Viens no galvenajiem tās postulātiem bija tas, ka notikumi Otrajā pasaules karā jāskata tikai caur nacisma kā vienīgā ļaunuma prizmu, līdz ar to PSRS paveiktie kara noziegumi, kas bija ne mazāk šausmīgi kā nacistu noziegumi, tika notušēti un nolikti otrajā plānā – ar pamatojumu, ka PSRS devusi neatsveramu ieguldījumu nacisma sagrāvē. Diemžēl šī uzvarētāju versija atstājusi ļoti lielu ietekmi uz pasaules sabiedrisko domu, tāpēc to bija un ir grūti apstrīdēt. Turklāt katra uzvarētājvalsts vienmēr ir vēlējusies aizstāvēt savas pozīcijas un neatzīt savas kļūdas. Piemēram, Lielbritānija joprojām nevēlas atzīt, ka Vācijas pilsētu – Drēzdenes un Hamburgas – bombardēšana bija kara noziegums. Tāpat amerikāņi negrib atzīt, ka nebija nekādas vajadzības nomest atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki. Šie noziegumi bija vērsti pret civiliedzīvotājiem, līdz ar to kara noziegumu problēma joprojām ir aktuāla. Un visi kara notikumi jāskata caur nacisma un komunisma ļaunuma prizmu.
– Kurš ļaunums Latvijai bija mazākais?
– Vēsturnieku rīcībā ir pietiekami daudz faktu, lai secinātu, ka latvieši vāciešus uztvēra kā mazāko ļaunumu. Padomju Savienība latviešu acīs bija lielākais ļaunums, pretējā gadījumā būtu grūti izskaidrot latviešu stāšanos leģionā – viņuprāt, tā bija iespēja cīnīties pret PSRS, kas bija paspējusi Latvijā nodarīt daudz ļaunuma. Skaidrojot vēstures notikumus, vajag ņemt vērā latviešu tautas noskaņojumu, jo tas ir svarīgs izpratnes elements.
– Kara sākumā latviešu noskaņojums, šķiet, bija labvēlīgs pret vāciešiem.
– Un tomēr tas neturpinājās ilgi: vācieši diezgan brutāli realizēja savu politiku. Sākot ar 1942. gadu, latviešu attieksme mainījās. Tā bija nosacīta robežlīnija, jo kļuva zināms, kā nacisti rīkojas ar Latvijā palikušajiem ebrejiem, un tāda politika latviešu lielākajā daļā nekādas simpātijas neizraisīja. Latviešiem arī nebija pieņemama vāciešu ekonomiskā politika: zuda cerības, ka tiks atdoti krievu nacionalizētie īpašumi.
Bet pats galvenais, ko gaidīja latvieši – ka vācieši ļaus atjaunot Latvijas neatkarību. Latvieši bija gatavi sadarboties ar vāciešiem tikai šā mērķa dēļ.
– Rietumos daudzi nesaprot, kā baltieši varēja uztvert nacistus kā savus atbrīvotājus.
– Jā, piemēram, latvieši 1941. gada 1. jūlijā ar ziediem sagaidīja vāciešus pie Brīvības pieminekļa. To rietumniekiem tiešām grūti saprast, jo viņus iespaidojusi uzvarētāju versija. Taču, ja mēs paskaidrotu, kāds un kāpēc bija tautas noskaņojums, viss nostātos savās vietās.
– Kas vēl ietilpst jūsu versijā par karu?
– Runājot par Otro pasaules karu, tiek lietoti noteikti jēdzieni, piemēram, pretošanās kustība, kolaboracionisms. Bet nelaime ir tā, ka izpratni par šiem jēdzieniem ir noteikusi daudzus gadus valdījusī uzvarētāju versija, līdz ar to šo jēdzienu saturs ir pilnīgi neatbilstošs vēsturiskajai realitātei. Šodien nepieciešams šos jēdzienus precizēt, no jauna definēt. Latvija piedzīvoja vairākas okupācijas, tāpēc, ja skatāmies uz pretošanās kustību no Latvijas valsts un tautas viedokļa, mēs pretošanās kustībā drīkstam ietvert tikai tās grupas, kas cīnījās par Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. Bet kāds gan sakars ar pretošanās kustību ir tām grupām, kuras cīnījās par padomju varas atjaunošanu Latvijā? Viens otrs gan iekļauj pretošanās kustībā, piemēram, tā sauktos padomju partizānus, no kuriem daudzi bija iesūtīti no PSRS pāri frontes līnijai un karoja pret vāciešiem. Šos partizānus jāsauc par diversantiem. Mēs no Latvijas valsts viedokļa nevaram vienādi novērtēt, piemēram, Konstantīna Čakstes grupu, kuras mērķis bija neatkarīga Latvija, un kaut kādu Sarkano bultu, kas cīnījās par pirmās – padomju – okupācijas atjaunošanu.
– Daudz apspriesta ir arī kolaboracionisma tēma – par latviešu sadarbību ar vāciešiem un krieviem.
– Attiecībā uz sadarbību ar vāciešiem es nelietotu šo terminu. Šķiet, 2005. gadā par to jau runāja Amerikā dzīvojošais vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Šis jēdziens nav piemērojams valstīm, kuras piedzīvojušas vairākas okupācijas. Tas tāpēc, ka kolaborācijas jēdziens ietver divas lietas: lojalitāti un nodevību. Ja mēs to gribam attiecināt uz Latviju, tad sanāk paradoksāla situācija. 1941. gadā daļa latviešu sadarbojās ar vāciešiem, bet tad rodas jautājums – pret ko tad latviešiem vajadzēja būt lojāliem? Tā kā kolaborācijas jēdziens bija nostiprinājies caur uzvarētāju versiju, tas nozīmēja, ka latviešiem vajadzētu būt lojāliem pret iepriekšējo varu, respektīvi – pret padomju varu. Kā gan var prasīt, lai latvietis būtu pret to lojāls? Tas ir absurds. Lielākā daļa latviešu bija saglabājuši lojalitāti pret padomju okupācijas rezultātā iznīcināto Latvijas valsti.
– Bet kā ar kolaboracionismu padomju laikā?
– Situācija 1940. un 1941. gadā Latvijā bija visai sarežģīta, un attiecināt vārdu kolaborants ir daudz vieglāk, piemēram, uz iekšlietu tautas komisāru un rakstnieku Vili Lāci nekā uz prezidentu Kārli Ulmani. Ja katru no šiem cilvēkiem mēs analizējam pēc vienādiem principiem, lielākais 1940. gada kolaborants bija mūsu mīļais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Pret šo atzinumu grūti kaut ko iebilst, jo Kārlis Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā, sadarbojās ar okupācijas varu, parakstīja vairāk nekā 50 likumu, kas iznīcināja Latvijas valsti. Kāds var iebilst, sak, daži latvieši sadarbojās ar okupācijas varu, piedalīdamies represijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Taču šie cilvēki nav kolaboranti, tie ir kriminālnoziedznieki. Ja mēs pilnībā gribam atteikties no uzvarētāju versijas, tad mums jāatsakās no kolaboracionisma un pretošanās kustības jēdzienu lietošanas nevietā.
– Krievijā grasās pieņemt likumu: draudēs kriminālatbildība par mēģinājumiem reabilitēt nacismu, turklāt tas attiekšoties ne tikai uz Krievijas, bet arī citu valstu pilsoņiem.
– Aiz šāda likuma bīdīšanas slēpjas vēlme padarīt uzvarētāju versiju par mūžīgu un neapstrīdamu. Tā vietā, lai Krievija brīvi atvērtu savus arhīvus, lai vēsturnieki beidzot pārliecinātos, kas ir kas, un uzrakstītu visu patiesību par Otro pasaules karu, viņi grib savu iedomāto vēsturi aizstāvēt ar kriminālkodeksa palīdzību. Otrā pasaules kara vēsturi var izvērtēt tikai no zinātniskās patiesības redzes viedokļa. Tas, ka šāds likums tiek virzīts, atspoguļo nopietnu problēmu, ar kuru netiek galā nedz Krievijas sabiedrība, nedz arī tie krievi, kas dzīvo Latvijā: jau kopš Staļina laikiem cilvēkos tikusi potēta uzvarētāju versija, cilvēki nemitīgi tikuši baroti ar puspatiesībām un klajiem meliem par Otro pasaules karu, tāpēc viņi svēti tic šiem murgiem. Krievu rakstnieks Viktors Astafjevs reiz teica: krievi izturēja Otrā pasaules kara pārbaudi, bet vai krievi izturēs visu patiesību par Otro pasaules karu?
– Šis likums acīmredzot nozīmēs: ja, piemēram, es Latvijā publicēšu kādu rakstu, kurā aizstāvēti latviešu leģionāri, kas – pēc krievu domām – ir nacisti, mani, iebraucot Krievijā, varēs arestēt.
– Jā, tā varētu būt. Esmu līdzīgā situācijā. Krievijā jūlijā tiek organizēta konference par Ribentropa–Molotova paktu, man arī tur vajadzētu būt, taču tagad domāju: vai ir vērts riskēt un uz turieni doties? Šāds likums ir pilnīga aizvēsture un barbarisms.
– Ja Krievijā šis likums tiek pieņemts, tad likumsargiem tūdaļ pat vajadzētu ķerties pie to tūkstošu neonacistu arestēšanas un tiesāšanas, kuri Krievijā šobrīd dzīvo, cepuri kuldami.
– Manuprāt, šis likums būs vairāk vērsts ne tik daudz pret neonacistiem, cik pret Krievijas vēsturniekiem. Viņi raksta ļoti dažādi, un viena otra vēsturnieka darbus tiešām prieks lasīt. Lai aiztaisītu muti progresīvajiem vēsturniekiem, kuri neseko Kremļa oficiālajai nostājai un propagandai par Otro pasaules karu, šāds likums būs īsti vietā. Tas apturēs vēstures pētījumu pozitīvo tendenci, bet oficiālā tendence ir skaidra jau kopš Putina nākšanas pie varas – jāatgriežas Staļina vēsturiskajās nostādnēs.
– Krievijas oficiālā propaganda allaž ir mētājusies ar milzīgiem, ne ar ko nepierādāmiem skaitļiem, kurus viņi parasti uzbur Otrā pasaules kara sakarā. Kas jauns šajā aspektā?
– Padomju varas iestādes fabricēja dokumentus par vācu okupācijas laiku arī Latvijā – tas galvenokārt attiecās uz upuru skaitu. Pēc kara Latvijā darbojās ārkārtējā komisija. Tās uzrādītie skaitļi ir nenormāli pārspīlēti. Kāpēc jāapgalvo, ka gājuši bojā tik daudzi cilvēki, ja viņu ir nesalīdzināmi mazāk? Vienā otrā Krievijā iznākušā grāmatā, kas balstās uz šiem ārkārtējās komisijas pārspīlētajiem skaitļiem, rakstīts, ka Latvijā nogalināti vairāk nekā 313 000 civiliedzīvotāju un plus vēl arī 330 000 karagūstekņu. Piedodiet, bet kur tad atrodas šie milzīgie masu kapi? Kam bija vajadzīgi šādi meli? Atbilde ir skaidra: Nirnbergas procesā vajadzēja parādīt, cik briesmīgi bija vācieši. Krievu tendence: pieckāršot, desmitkāršot vācu nogalināto cilvēku skaitu.
– Tad jau sanāk, ka Nirnbergas procesā tika izmantoti arī falsificēti dokumenti.
– Protams, tika. Tas attiecās uz padomju puses meliem par noziegumiem Katiņā un citviet, par nogalināto civiliedzīvotāju skaitu un citiem pieņēmumiem.
– Arī Rīgā 1946. gadā bija paraugprāva, kurā tika notiesāti vairāki vācu armijas ģenerāļi.
– No viņiem vienīgais, ko varēja un vajadzēja tiesāt, bija ģenerālis Jekelns, uz kura sirdsapziņas bija ebreju masveida slepkavības Rīgā. Pārējie bija sīki gariņi, kurus nenotiesātu neviena Rietumu tiesa. Piemēram, pēc Nirnbergas procesa, kurā uz nāvi tika notiesāts ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls, kurš nepieņēma nevienu politisku lēmumu, tikai štābā zīmēja kartes, 1953. gadā Vācijā tika sarīkots vēl viens tiesas process, kurā Jodlu pilnībā attaisnoja. Taču Jodlam nāvessods tika izpildīts jau Nirnbergā. Šodien jau daudzi vēsturnieki sāk ļoti atklāti runāt par Nirnbergas prāvu, kas viennozīmīgi bija uzvarētāju prāva. Tajā notiesāja un pēc tam pakāra arī kādu austriešu antisemītu Jūliusu Štreiheru. Un interesanti ir palasīt, ko propagandēja Štreihers un ko – padomju militārais propagandists Iļja Ērenburgs. Vācu pētnieks Hofmans raksta: ja Štreiheru notiesāja par kūdīšanu pret ebrejiem, tad būtu nepieciešams Ērenburgu nosaukt par galveno kūdītāju pret vāciešiem. Tiešām – Ērenburga naids pret vāciešiem daudzviet pārspēja Štreihera izpaudumus. 1942. gadā padomju armijas avīzēs tika publicēts Ērenburga uzsaukums Nogalini: “Vācieši nav cilvēki. No šā brīža “vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža “vācietis” mums liek strādāt šautenes aptverei. Nerunāsim, nav vērts. Nesatrauksimies. Nogalināsim. Ja neesi dienā nogalinājis kaut vienu vācieti, tā tev ir zudusi. (..) Ja tu esi nogalinājis vienu vācieti, nosit arī otru. Mums nav nekā uzjautrinošāka par vācu līķiem.” Un tā tālāk. Tieši šādi aicinājumi uzkurināja padomju armijnieku zemiskākos instinktus, un tad, 1944. gada oktobrī, kad padomju armija ienāca Austrumprūsijā, kas bija pirmā Vācijas zeme, šī armija veica prātam neaptveramus noziegumus pret civiliedzīvotājiem, no kuriem lielākā daļa bija sievietes, bērni un sirmgalvji. Šo zvērību priekšā nobālētu pat mongoļu ordu izdarības 12. un 13. gadsimtā. Vairāki amerikāņu militārie vadītāji un politiķi, piemēram, diplomāts Džordžs Kenans, savās atmiņās padomju karaspēka rīcību pret vācu civiliedzīvotājiem salīdzina tieši ar aziātisko ordu darbību. Tikpat tiešs ir britu karaspēka komandieris feldmaršals Bernards Montgomerijs, kura memuāros varam lasīt, ka “krievi tik tiešām bija necivilizēti aziāti”, kuru “rīcība izsauca mūsos riebumu”. Bet tas jau ir cita raksta temats.
9.maiju gaidot. 1945.gads
Alekseja Širopajeva blogs (krievu valodā)
Алексей Широпаев – Могила Неизвестного Насильника
Fragments:
… Молодая немецкая женщина, чуть за тридцать, мать 12-летней девочки, стояла на коленях у ног русского капрала и молила бога, чтобы советские солдаты взяли ее, а не девочку. Но ее молитвы остались без ответа. Слезы текли по щекам, когда она посылали молитвы к небу.
Русский капрал отошел от женщины, его лицо исказила глумливая усмешка. Один из солдат изо всех сил ударил женщину сапогом в лицо. “Проклятая фашистская свинья!” — заорал он. Молодая мать упала на спину. Солдат, который ее ударил, выстрелом в голову из винтовки убил ее.
Русские хватали всех немецких женщин, которых видели. Маленькую дочь убитой женщины потащил за танк убийца ее матери. К нему присоединились другие русские. Полчаса раздавались дикие крики и стоны. Потом совершенно голая девочка, не способная держаться на ногах, выползла назад. Она скорчилась и замерла…
Alekseja Širopajeva bloga arhivs: http://shiropaev.livejournal.com/
9.maiju sagaidot
Paldies mūsu lasītājam, kurš iesūtīja vietnes adresi russkieland.wordpress.com/2009/05/04/congrats-on-9th-of-may-comrades/ , kurā atrodamas šīs 9. maijam veltītas atklātnes!
- Red Army soldiers together with Nazis at joint parade in Poland occupied by them, Brest-Litovsk 1939.
- Red Army soldiers and Nazis are friends in Poland occupied by them, Brest-Litovsk 1939.
- Soviet bombing of Helsinki, 1939
- Polish victim of Soviets in Katyn, 1940.
- Latvian border guard killed by Red Army soldiers in June 1940.
- Occupation of Latvia by Red Army in 1940.
- People of Latvia murdered by Soviets, 1941.
- Soviet deportation of people of Latvia, 1941.
- Finnish children killed by Soviet partisans, 1944.
- Victims of Red Army soldiers, Eastern Prussia, 1944.
- Rape victim of Read Army soldiers, Eastern Prussia, 1944.
- Red Army marauder, Berlin 1945.
Kā iznīcināt atmiņas par karu
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=53479
Ko svin 9. maijā? Vai šī diena patiešām jāatzīmē ar pasaulei drebuļus uzdzenošām karaspēka parādēm, dziesmām, dejām un varas slavināšanu? Pat apstākļos, kad par tā saukto uzvaras noliegšanu Krievijā gatavojas ieviest kriminālatbildību, krievu inteliģences aprindās atrodas drosmīgi cilvēki, kas aicina pārdomāt šos par ķecerīgiem turētos jautājumus.
Patiesībā “Uzvaras diena” tādā formā, kādā to redzam atzīmējam mūsdienu Krievijā un pie monumenta Rīgā Pārdaugavā, ir nesena tradīcija. Pat neatņemamais svētku atribūts – Davida Tuhmanova marša ritma šlāgeris ”Uzvaras diena” – parādījās vien 1975. gadā.
Kaut par svētkiem 9. maiju izsludināja jau 1945. gadā, gadu desmitiem padomju pilsoņiem tā bija parasta darba diena, kas nesaistījās ar grandiozām karaspēka parādēm un pat ne svētku sajūtu. Nesen karu pārdzīvojusī tauta pārāk labi apzinājās uzvaras cenu. Vēsturnieks Jurijs Muhins raksta: ”Vēl zēna gados redzēju, kā 9. maiju atzīmēja pie Kerčas, kur daudzi atcerējās 1942. gadu. Tā bija visas tautas piemiņas diena (pominki). Kad svētki kļuva oficiāli, tad sāka dziedāt par ”prieku ar asarām acīs”. Tagad – kādas vēl asaras?! Kādi vēl zaudējumi?! Nu jā, bija zaudējumi, bet ne jau tas ir galvenais. Kļūdas? Nebija nekādu kļūdu! Nemēģiniet noliegt mūsu uzvaru!”
Tiem, kam Staļins ir dižs karavadonis, šķitīs dīvaini, kādēļ diktators jau 1947. gadā neuzskatīja par vajadzīgu 9. maijā rīkot ne parādi, ne citus pasākumus. Staļins baidījās no maršalu un ģenerāļu politiskās ietekmes pieauguma. Frontinieki no kara bija atgriezušies neatkarīgāki. Vadonim rēgojās jauna dekabristu kustība. Bažas nebija gluži bez pamata, jo karu redzējušajiem samierināšanās ar padomju ikdienas dzīves nejēdzībām bija jāiedzen atkal no jauna. Dažādu ”brīvdomības” izpausmju sekas bija 135 tūkstošu militārpersonu notiesāšana pēc politiskajiem pantiem tikai 1945. gadā vien. Tikmēr kara invalīdus, kuri ubagodami pārplūdināja lielāko padomju pilsētu ielas, savāca un uz valsts rēķina nosūtīja uz ziemeļu apgabaliem, lai nemaitā skatu. Mūsdienu Krievijā nelabprāt atceras, ka gadu desmitiem ne vara, ne sabiedrība tagad daudzināto kara veterānu nopelnus neievēroja. ”Pirmkārt, viņu bija ļoti daudz. Pat Padomju Savienības varoņi dzīvoja nabadzībā. Kauju slavas ordeņa kavalieriem ne tikai nebija nekādu privilēģiju. Viņiem pārmeta to prasīšanu. 50. gados it kā ”pēc pilsoņu lūguma” atcēla pat piemaksas par apbalvojumiem,” 25. aprīlī intervijā radiostacijai ”Eho Moskvi” atzina Krievijas Aizsardzības ministrijas amatpersona, ģenerālmajors Aleksandrs Kiriļins.
Brežņeva projekts
Valsts ideoloģijas stūrakmens vai jaunas reliģijas līmenī 9. maiju pirmo reizi pacēla 1965. gadā ar tobrīd nesen pie varas nākušā PSRS kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva ziņu un PSRS Augstākās padomes 26. aprīļa dekrētu. Valsts, kas līdz tam nebija papūlējusies nodrošināt, lai mežos un purvos tiktu savāktas un pienācīgi apglabātas tur bagātīgi atrodamās kritušo karavīru paliekas, pēkšņi visos līmeņos sāka sludināt, ka 9. maijs ir ”katram padomju cilvēkam svēts datums”. To pasludināja par brīvdienu un metās atzīmēt ar nepieredzētu vērienu. Bija dzimis jauns mīts. Agrāk šā datuma atzīmēšanas pamatā bija atmiņas par bojāgājušajiem, bet tagad padomju polittehnoloģijas speciālisti to nomainīja ar sacerētiem stāstiem par sarkanarmiešu ”varoņdarbiem”, grandiozām, propagandas piesātinātām svinībām, sarkano armiju idealizējošām kinofilmām. Padomju valsts bosiem vēl nesen vienaldzīgā uzvara nonāca režīma nostiprināšanas arsenālā. Kas gan bija noticis?
Uzvaras dienas atdzimšanai sabiedrību konsolidējoša mīta statusā bija vairāki iemesli. Pirmkārt, 60. gadu vidū pēkšņi izrādījās, ka Ņikitas Hruščova sludinātā drīzā komunisma un labklājības vietā valsts nonākusi krīzē – 1963. gadā Padomju Savienība pirmo reizi sāka iepirkt labību ”pūstošā kapitālisma” zemēs. Ideja par sociālisma pārākumu pār kapitālismu bija bankrotējusi. Gadu vēlāk Hruščovu gāza un viņa vietu ieņēma Brežņevs. Bija akūta nepieciešamība pēc idejas, kas ļautu tautai iestāstīt, ka melns ir balts, celtu patriotismu un pašapziņu. Padomju valstij trūka ar ko lepoties. Tad, par laimi, 1965. gadā pienāca uzvaras pār Vāciju 20. gadadiena. Grūti pateikt, kam pirmajam iešāvās prātā doma izmantot kara tematiku politiskiem mērķiem, bet skaidrs, ka tai kūmās stāvēja galvenais kompartijas ideologs Mihails Suslovs, maršali Andrejs Grečko un Georgijs Žukovs. Pēdējo ātri pataisīja par jaunā mīta centrālo varoni. Galu galā pat Brežņevs bija kara dalībnieks un varēja apelēt pie ”frontes brālības”. Mūža noslēgumā ar dzīšanos pēc ordeņiem šis vīrs galīgi degradēja kara piemiņu.
Uzvaras jaunais traktējums mērķtiecīgi mēza no tautas apziņas atmiņas par skarbo frontes dzīvi un milzīgajiem zaudējumiem, to nomainot ar augstām frāzēm par ”pasaules glābšanu” un viedajiem, morāli šķīstajiem padomju karavadoņiem. Līdz pat Mihaila Gorbačova pārbūvei nekādas atkāpes no ”pastorāli varonīgā” kara ainas šablona netika pieļautas. Diemžēl vēsture sāk atkārtoties mūsdienu Krievijā. Lūk, ko šā gada 8. martā diskusijā ”Eho Moskvi” sacīja biedrības ”Memoriāls” valdes loceklis Aleksandrs Daniels: ”Pēdējos 40 gados kara piemiņa ir plānveidīgi nīcināta un ir jau gandrīz iznīcināta. Jo īpaši tagad, kad aiziet pēdējie veterāni. Atmiņas par karu tiek nomainītas ar atmiņām par vienu, par pēdējo kara dienu – 9. maiju. Šī jēdzienu nomaiņa sākās ap 1965. gadu un pēdējā laikā ir pastiprinājusies, vienkārši tiek apzināti konstruēta.”
Līķu grēdas
”Karavīru dzīvības nebija nekā vērtas. Pēc politdarbinieku izdomātās koncepcijas, mūsu armija – labākā pasaulē – karo bez zaudējumiem. Cilvēku miljoni, kas palika kauju laukos, šai shēmai neatbilda. Apbedīšanas komandas viņus kā nosprāgušus lopus sagāza bedrēs un nedaudz apbēra ar zemi vai arī tie vispār satrūdēja tur, kur gājuši bojā.” Šie vārdi rakstīti 1975. gadā un to autors ir Krievijas Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis, mākslas zinātnieks un Sanktpēterburgas Ermitāžas muzeja speciālists Nikolajs Nikuļins. Kara gaitas Nikuļins sāka 1941. gadā Volhovas frontē kā vienkāršs karavīrs un noslēdza tās Berlīnē 1945. gadā kā seržants. Izdzīvot viņam izdevās, pateicoties četriem ievainojumiem, kuru dēļ zināmu laiku nācās pavadīt hospitāļos.
Vairāk nekā 30 gadus profesors memuārus glabāja rakstāmgalda atvilktnē. Tie nebija publicēšanai. Uzskata, ja manuskripts 70. gados slepus nonāktu Rietumos un tur iznāktu, efekts līdzinātos Solžeņicina ”Gulaga arhipelāgam”. Nikolajs Nikuļins nomira šā gada martā. Fragmenti no viņa piedzīvotā publicēti šur tur Krievijas presē. Pagājušajā gadā memuāri ”Atmiņas par karu” tika nodrukāti Sanktpēterburgā niecīgā 1000 eksemplāru metienā un zibenīgi izpārdoti. Bet izdevums ir pieejams internetā.
”Karavīri vienmēr bijuši kā mēsli. Īpaši mūsu lielvarā un īpaši sociālismā. Ja vācieši piepildītu mūsu štābus ar spiegiem, bet armiju ar diversantiem, ja būtu notikusi masveida nodevība un ienaidnieki izstrādātu detalizētu mūsu karaspēka sagraušanas plānu, viņi vienalga nepanāktu to efektu, ko panāca priekšniecības idiotisms, trulums un bezatbildība, kā arī karavīru bezpalīdzīgā padevība,” atzīst kara šausmas pieredzējušais. Sarkanās armijas 311. kājnieku divīzijas karavīram Nikuļinam 1942. gada pavasarī pie Lubaņas Volhovas frontē nācās redzēt, kāds izskatās sektors, kur bezjēdzīgie
viļņveida uzbrukumi nocietinātajām vācu pozīcijām bija ilguši kopš 1941. gada rudens: ”Kad nokusa sniegs, parādījās kritušo grēdas. Pašā apakšā gulēja karavīri vasaras formas tērpos. Viņiem pa virsu jūras kājnieki melnos ”bušlatos” un biksēs platiem galiem. Augstāk – puskažociņos un velteņos tērptie sibīrieši, kas gāja uzbrukumā 1942. gada janvārī – februārī. Vēl augstāk – ”politkaujinieki” (komunistu un komjauniešu vienības) vateņos un bloķētajā Ļeņingradā izsniegtās auduma cepurēs. Viņiem pa virsu ķermeņi šineļos un maskēšanās halātos ar ķiverēm galvās un bez. Te sajaucās daudzu divīziju kritušie.” Arī bijušais artilērijas vada komandieris I. Jelohovskis liecinājis, ka 1942. gada jūnija kaujās Ļeņingradas tuvumā pie Novaja Kerestjas, kur notika izmisīgi mēģinājumi debloķēt ģenerāļa Vlasova komandēto 2. triecienarmiju, sarkanarmieši uzbrukumos apkaimes upes šķērsoja pa kritušo ķermeņiem: ”Zinu, ka upes bija ceļā – Glušica, Poļistje. Tikai ūdeni neatceros. Vien slideni cilvēku ķermeņi zem kājām.”
Vāciešiem padomju armijas piekoptās absurdās kara vešanas metodes tā arī palika prātam neaptveramas. Nikolajs Nikuļins raksta par tikšanos 70. gados ar kādu vācu mākslas zinātnieku, bijušo frontinieku, kurš neslēpis riebumu: ”Kas par dīvainu tautu?! Pie Siņavinas mēs sakrāvām līķu valni ap 2 m augstumā, bet viņi joprojām līda un līda zem lodēm, rāpjoties pāri miroņiem. Mēs tik šaujam un šaujam, bet viņi tik lien un lien… Un kādi netīri bija gūstekņi! Un ko jūsējie darīja Kurzemē? Reiz krievi masā gāja uzbrukumā. Viņus sagaidīja ar ložmetēju un lielgabalu uguni. Dzīvi palikušie atkāpās. Un te pēkšņi no krievu ierakumu puses sāka šaut desmitiem ložmetēju un lielgabali. Mēs redzējām, kā no šausmām prātu zaudējušo karavīru pūļi, bojā ejot, svaidījās pa neitrālo joslu.” Nikuļins piekrīt: ”Jā, tā patiešām bija. Un ne tikai Kurzemē.”
Dejas uz kauliem
Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins norāda, ka Latvijas teritorijā kritušo padomju karavīru skaits varētu būt ap 100 tūkstošiem, bet tāda mēroga masu uzbrukumi kā citās, svarīgākās frontēs te nav notikuši. Lielākie padomju brāļu kapi Latvijā atrodas pie Priekules. Tajos oficiāli apbedīts 22 961 karavīrs. Upuru lielais skaits skaidrojams ne tik daudz ar intensīviem uzbrukumiem, cik to, ka fronte šajā sektorā noturējās nemainīga no 1944. gada oktobra līdz kara beigām. Bet memoriālu izmērs ne vienmēr atbilst apglabāto daudzumam vai kauju nozīmei. ”Padomju laikā vadījās pēc principa – ja šosejas mala, kur viegli piebraukt, tad taisām lielu pieminekli, ja nomale, mežā vai laukā, tad netaisām,” saka Kuzmins.
Precīzs karā bojāgājušo padomju karavīru un civiliedzīvotāju skaits nav zināms un nekad netiks noskaidrots. Mūsdienās bieži min skaitli 27 miljoni. Vēsturnieks Boriss Sokolovs raksta, ka padomju karavīru un virsnieku vien karā krita vismaz 18 miljoni. Krievijas bruņoto spēku institūcijas, kas nodarbojas ar kritušo uzskaiti, min 11 miljonus. Oficiāli reģistrētajos padomju brāļu kapos atdusas aptuveni deviņi miljoni karavīru. Retorisks jautājums: kur palikuši pārējie? Starp citu, pēc Krievijas bruņoto spēku oficiālajiem datiem, tikai 2,5 miljoniem no apbedītajiem ir zināmi vārdi. Raksta sākumā minētais ģenerālmajors Kiriļins ”Eho Moskvi” neslēpa, ka Krievijā joprojām nav izdevies identificēt visus brāļu kapus, kur nu vēl tos apzīmēt.
Kiriļins lēš, ka ap pusmiljonu jauniesaukto gāja bojā uzlidojumos, pa ceļam uz savām daļām, vēl nemaz formas neapģērbuši un uzskaitē nenonākuši. Šo puišu it kā nemaz nav. Viņu personības noskaidrot nav iespējams. To vēl varētu izdarīt, ja padomju kara komisariātos būtu saglabājušies iesaucamo saraksti, taču izrādās, ka 50. – 60. gados tie iznīcināti, jo arhīvos beidzies glabāšanas termiņš… Ņemot vērā kliedzošās nejēdzības, kas PSRS un tagad Krievijā pieļautas attiecībā uz karā kritušo piemiņu, kā arī 9. maija politizāciju, ukraiņu vēsturnieks un publicists Igors Rasoha “Uzvaras svētkus” to tagadējā svinēšanas formā skarbi nosaucis par ”klauniskām dejām uz mūsu senču kauliem”.
”Atšķirībā no Eiropas tautām Krievijas sabiedriskajā apziņā arī pēc 60 gadiem karš un uzvara tā arī nekļuva par poti pret totalitārismu un pamatu brīvības vērtību apzināšanai. Tad kā vārdā tika nesti milzīgie upuri?” jautā vēsturnieks un žurnālists Vladimirs Abarinovs.
Latvju karavīri 20. gadsimtā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=53402
Nesen kāda sarunu biedre vaicāja šo rindu sacerētājam, vai kari kādreiz arī beigsies. Uz šo jautājumu diemžēl nevarēju atbildēt, vien piebilstot, ka mūsu tautieši gribot vai negribot ir piedalījušies daudzos un dažādos cīniņos un dažādās pusēs, ar Senlatviju sākot un padomijas iebrukumu Afganistānā beidzot. Visvairāk gan aizvadītajā gadu simtenī, kad pasauli plosīja divi globāli tautu slaktiņi, neizpaliekot arī lokāliem konfliktiem. Par šo laiku, kas daudziem lasītājiem vēl labā atmiņā, panorāmiski plaši vēstī ne akadēmisks, bet, var teikt, amatieris vai tautas vēsturnieks bijušais lidotājs un tagadējais militārais publicists Igors Vārpa, kura spalvai bez daudziem rakstiem presē nu pieder arī apgāda “Nordik” izdoti trīs dižsējumi: “Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem” (2006), “Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga” (2008) un “Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga” (2003).
“Latviešu strēlnieki triju vēstures laikmetu griežos” – tāds apakšvirsraksts ir pirmajam sējumam. Taču tajā pareizi norādīts, ka streļķu sākumi nav jāmeklē pie Jelgavas vai Rīgas, bet Austrumprūsijā, kur cara ģenerāļu nemākulības dēļ 30. korpuss zaudēja vairāk nekā 30 tūkstoši kritušo. Viņu un bez vēsts pazudušo karavīru vidū bija ap 10 – 15 tūkstoši latviešu. Tie bija lielākie mūsu tautas zaudējumi visā pasaules kara laikā. 2000. gadā iznākušās Latvijas akadēmiskās vēstures pirmajā sējumā gan ir minēts skaitlis 20 tūkstoši. Nebūtu bijis arī lieki atzīmēt, ka 1914. – 1917. gadā iesauca aptuveni 120 – 140 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju.
Nevar bez apbrīnas un cieņas vēlreiz lasīt, ka jau pirmajā strēlnieku pieņemšanas dienā 1915. gada 30. jūlijā pieteicās 171 brīvprātīgais. Kā pirmo pierakstīja 19 gadus veco būvstrādnieku Robertu Pogu, kas krita Ziemassvētku kaujās. Augustā piesacījās 3351 brīvprātīgais, septembrī – 1290, oktobrī – 345, novembrī – 518, decembrī – 316. Nākamajā gadā uz saviem astoņiem bataljoniem un vēlāk pulkiem devās aptuveni 1600 brīvprātīgo. Kopā viņu skaits sasniedza aptuveni 8 tūkstošus. Jaunajās latviskajās vienībās gribēja nokļūt daudzi krievu daļās dienošie latvieši – jātnieki, artilēristi un lidotāji – bet veltīgi, jo nekādi tehniski palīgi strēlniekiem nebija paredzēti. Dzimtenē nevarēja atgriezties arī visi to gribošie latviešu virsnieki, jo viņi Krievijas armijā augstu kotējās. Nav gan saprotams, kālab I. Vārpa dēvē viņus par kapitaniem, palkavniekiem u. tml. cariskā karaspēka pakāpju vārdos. Latviešiem nav bijusi arī nekāda Jurjeva, bet vienmēr Tērbata.
Autors, detalizēti aplūkojis strēlnieku daļu saformēšanu, to sastāvu un komandieru korpusu, galveno uzmanību, protams, veltījis latvju karavīru militārās darbības analīzei, sākot ar 1915. gada oktobra un novembra cīniņiem un beidzot ar 1917. gada augusta Juglas kaujām, īpaši plaši stāstot kā par pēdējām, tā Ziemassvētku epopeju un Nāves salas aizstāvēšanu. Var pievienoties I. Vārpas domai, ka tad, ja nebūtu latviešu strēlnieku pārcilvēcīgās piepūles pie Juglas, “lielākā daļa no milzīgās krievu XII armijas būtu ielenkta un iznīcināta un dažus mēnešus vēlāk, Oktobra apvērsuma laikā, boļševikiem nebūtu šīs armijas atbalsta”. Taču nevar būt ar viņu vienisprātis, ka “satiksmi ar Nāves salu naktī uzturēja trīs tvaikonīši un piecas liellaivas. Šie transporta līdzekļi strādāja no vakara krēslas līdz rīta gaismai”. Kā Rīgas upju osta…
Grāmatā ir labi parādīts, kā cara ģeneralitātes neprasmes un pat nodevības dēļ militāro operāciju vadībā un Latvijas Sociāldemokrātijas prasmīgās aģitācijas iespaidā gandrīz visi latviešu strēlnieki 1917. gadā pakāpeniski pārvērtās par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Ne viens vien viņu desmits un simts diemžēl 1918. gada sākumā piedalījās vairāk vai mazāk demokrātiskā ceļā ievēlētās Krievijas Satversmes sapulces padzīšanā, vērsa ieročus pret ģenerāļa Manerheima vienībām somu brīvības cīņās, kāvās ar sadumpojušos poļu ģenerāļa Dovbora-Musņicka korpusu Baltkrievijā, piedalījās kaujās pret čehoslovāku divīzijām no Pievolgas uz austrumiem un pat… zemnieku dumpju apspiešanā vairākās Krievijas guberņās. Tiesa, ne visi streļķi gribēja piedalīties šajās operācijās. Piemēram, 1918. gada jūnijā 202 sestā Tukuma pulka karavīrus, kuri bija atteikušies doties pret somu neatkarības aizstāvjiem, izslēdza no daļas bez tiesībām tur atgriezties.
1918. gada aprīlī Padomju Krievijā nodibinātajai pirmajai apjomīgajai nacionālā karaspēka daļai latviešu strēlnieku padomju divīzijai, kuras pirmais priekšnieks bija kādreizējais 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis (1873 – 1938), par nožēlošanu bija visnotaļ negatīva loma cīņā pret tā paša gada 18. novembrī proklamēto neatkarīgo Latviju. Izmantojot tās iedzīvotāju lielākās daļas saglabājušos aklo uzticību strēlniekiem, kas bija atgriezušies dzimtenē, viņi sākumā sekmīgi cīnījās ar vācu karaspēku un pirmajām latviešu nacionālajām vienībām. Tikai ciešot krahu P. Stučkas valdības prettautiskajai iekšpolitikai, gandrīz pajuka arī tās armija, no kuras 1919. gada vidū dezertēja desmitiem un simtiem virsnieku un kareivju. Taču pārspīlēts ir I. Vārpas apgalvojums, ka pēc Rīgas krišanas 1919. gada (grāmatā kļūdaini – 1918.) 22. maijā “padomju armija sabruka, strēlnieki izklīda, lielākā daļa dezertēja un palika Latvijā”. Tā nu ir, kā saka, vēlamā pieņemšana par īstenību.
Tas – no vienas puses. Bet, no otras, izdevumā pamatoti uzsvērts, ka revolucionārie streļķi Krievijā, kopumā vērtējot, cīnījās pret cara impērijas atjaunošanu. Ko viņi konkrēti paveica? I. Vārpa raksta: “1919. gada oktobrī kaujās pie Orlas un Kromiem, kur izšķīrās Tulas, Maskavas un vienlaikus arī visas Krievijas turpmākais liktenis, latviešu strēlniekiem bija galvenā loma A. Deņikina 150 tūkstošu lielās armijas priekšpulku sakāvē. 1920. gada otrajā pusē viņi piedalījās izšķirīgajās kaujās pret 300 tūkstošu vīru lielo barona P. Vrangeļa karaspēku. [..] Latviešu strēlnieku uzvaras kaujas laukos Krievijas pilsoņu kara laikā netieši padarīja iespējamu arī Baltijas valstu rašanos un pastāvēšanu.” Autoram ir taisnība – bez “nedalāmās” impērijas sagrāves Latvijas Republika nebūtu nodibināta. Piemetināsim – pat ja būtu, diezin vai varētu ilgi eksistēt.
I. Vārpa pēc būtības pirmo reizi plašāk vēstī par latviešu virsnieku un kareivju piedalīšanos krievu “balto” armijās. Vispirms tie bija ģenerāļi un pulkveži. Viņu vidū visodiozākā figūra bija Rūdolfs Bangerskis (1878 – 1958) – cīņā pret vāciem 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (pulka) komandieris, Kolčaka baltgvardu karaspēkā no pulkveža vispirms paaugstināts (!) par ģenerālmajoru, pēc tam par ģenerālleitnantu, komandējis Ufas 2. divīziju, strēlnieku korpusu un Ufas armijas grupu. Pa divi lāgi kara ministrs neatkarīgajā Latvijā (vienu reizi sociāldemokrātu vadītajā valdībā)… Visbeidzot pensijas gados vācu kalpībā, ieņemot Latviešu leģiona ģenerālinspektora amatu.
1919. gada rudenī pie Kolčaka dienēja ap 4000 latviešu. Vēl 1920. gada vasarā un rudenī Vrangelim kalpoja ap 4700 “mūsējo”. Pat ziemīgajā Arhangeļskā pie “baltajiem” dienēja aptuveni 400 letiņu. Paldies Dievam, brīvajā Latvijā Krievijas pilsoņu karā iegūtās pakāpes un apbalvojumus neatzina.
Neraugoties uz padomju propagandu, 1920. – 1921. gadā dzimtenē atgriezās 12 tūkstoši bijušo sarkano strēlnieku un liela daļa viņu komandieru, bet daudzi padomijā palikušie virsnieki, kas ieņēma augstus amatus, kļuva par upuri Staļina teroram. Tas bija pirmais Padomju Krievijas armijas virspavēlnieks J. Vācietis (nav saprotams, kāpēc grāmatā rakstīts viņa “dēkainais mūžs”), gaisa spēku komandieris un padomju modernās aviācijas pamatlicējs Jēkabs Alksnis (1897 – 1937), sakaru korpusa komandieris Ernests Apoga (1898 – 1937) un desmitiem citu.
Latviešu strēlnieki atdzima Otrā pasaules kara laikā. Tikai šoreiz nevis zem Nikolaja II vai “balto”, bet atkal sarkanā karoga. Tikai Padomju Savienības. Grāmatā objektīvi atainota latviešu un citu Latvijas pilsoņu piedalīšanās savu formējumu sastāvā antihitleriskās koalīcijas cīņā pret nacismu. Tā sākās ar divu latviešu brīvprātīgo strādnieku pulku izveidošanu 1941. gada vasarā un kaujām Igaunijā un beidzās ar 130. latviešu strēlnieku korpusa cīņām Kurzemē. I. Vārpa neidealizē šo daļu militāro darbību, bet arī nenoklusē to panākumus, kā to dara dažs labs mūsdienu vēsturnieks, žurnālists un leģiona glorificētājs.
Ne avīze “Diena”, bet apceramās grāmatas autors pirmais jau krietni agrāk uzrakstīja, ka K. Ulmanis 1940. gada jūlija vidū ziedoja 5000 latu Latvijas kompartijas vadītajai “sarkanajai palīdzībai”. Taču viņš ir nekritiski pārņēmis krievu čekas ģenerāļa P. Sudoplatova un latviešu partijas funkcionāra I. Ķezbera apgalvojumus, it kā brīvās Latvijas pēdējais ārlietu ministrs V. Munters “loloja, sapņoja vadīt Latviju PSRS sastāvā” un “bija strādājis darbu apvienošanas kārtībā arī par PSRS NKVD (Iekšlietu tautas komisariāta) analītiķi”. Jāpiebilst, ka eksministru represēja kā vienu no pirmajiem jau 1940. gada jūlijā. No Latvijas armijas vadības, konstatē I. Vārpa, pirmās okupācijas laikā deportēja ģenerāļus bijušo kara ministru Jāni Balodi (1881 – 1965), armijas komandieri Krišjāni Berķi (1884 – 1942), armijas štāba priekšnieku Mārtiņu Hartmani (1882 – 1941), visu četru divīziju komandierus, admirāli Teodoru Spādi (1891 – 1970) un vēl, un vēl. Vai viņi, kuri visi bija izgājuši Krievijas armijas skolu, nebūtu derējuši cīņā pret hitlervācijas vērmahtu? Tas šodien gan ir tikai retorisks jautājums.
Tikai atsevišķiem Latvijas virsniekiem izdevās nokļūt 1941. gada rudenī Gorohovecas nometnē Gorkijas tuvumā saformētajā 201. (pēc tam 43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijā. Novembra beigās tajā bija vairāk nekā 10 tūkstoši karavīru, no tiem 70 procentu brīvprātīgo. Šī divīzija tāpat kā 1918. gadā bija pirmais nacionālais formējums sarkanarmijā. Taču latviešu tajā sākumā bija tikai nedaudz vairāk kā puse. Latvijas ebreju un krievu – attiecīgi 17 un 10 procentu. Vienīgi pēc atgriešanās dzimtenē, notiekot mobilizācijām, latviešu skaits savos formējumos pārsniedza 80 procentus.
Izdevumā rūpīgi ar skaitļiem, faktiem un uzvārdiem izsekots latviešu divīzijas, no 1944. gada jūnija 130. latviešu strēlnieku korpusa kauju ceļam. Mūsu karavīri bija pirmo Maskavas aizstāvju vidū. Viņi cīnījās daudzās Rietumkrievijas vietās, Latgalē un Vidzemē, piedalījās Rīgas uzbrukuma operācijā. Nacisti, kas vadīja kara teātri, Kurzemē sūtīja pret strēlniekiem arī leģiona 19. divīzijas karavīrus. Grāmatā lasām: “Cits citam pretī atradās bijušie skolas, studiju un dienesta biedri, draugi un paziņas, radi un tuvinieki. Cīnījās dēls pret tēvu, brālis pret brāli. Divu pasaules mēroga noziedznieku vainas dēļ viņi pret savu gribu bija pārvērsti par “pretējām karojošām pusēm”.”
Starpkaru Latvijas armijas pulkvežleitnanta barona ģenerālmajora Haralda Šulca (1895 – 1957) komandētās vācu 24. kājnieku divīzijas kapitulāciju Plāņu muižā 1945. gada 9. maijā pieņēma latviešu 43. divīzijas komandieris, ģenerālmajors Alfrēds Kalniņš (1897 – 1967). I. Vārpa raksta par to: “Divīzijas pulki sakārtojās uz Aizputes lielceļa un tad devās uz viņiem norādīto vietu. Priekšgalā gāja H. Šulcs. Kad līdz 43. latviešu strēlnieku divīzijas komandējošam sastāvam bija palikuši aptuveni desmit soļu, viņš pavēlēja kolonnai apstāties. H. Šulcs pienāca pie ģenerāļa A. Kalniņa, noraisīja zobenu un nolika to pie A. Kalniņa kājām, tad izņēma no maksts pistoli, nolika to blakus zobenam un turpat novietoja arī planšeti ar dokumentiem. Pēc tam piesoļoja vācu divīzijas karognesējs un līdzās nolika divīzijas karogu.” Pasaules godība bija pagājusi…
Pēc I. Vārpas ziņām, sarkanās armijas sastāvā 1941. – 1945. gadā cīnījās aptuveni 70 tūkstoši latviešu, no kuriem aptuveni puse bija Krievijas latvieši, kā arī uz turieni evakuējušies no dzimtenes. Otro pusi veidoja 1944. – 1945. gadā Latgalē un Vidzemē mobilizētie. Sīvās kaujās Krievijā un Latvijā krituši vairāki desmiti tūkstošu latviešu sarkanarmiešu. Cik īsti? Atbildes nav. Acīmredzot pētījumi jāturpina.
«Melnajā sarakstā» arī Latvijas patrioti
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/la_pielikumi/latvijas.zinas/?doc=53354
Latviešu brīvības cīnītājs un igauņu patrioti Latvijā tiek uzskatīti par nevēlamām personām un drošības dienesti viņiem liedz šķērsot mūsu valsts robežu, ziņo avīze “DDD”.
Šā gada 16. martā ierasties Rīgā bija plānojis arī Igaunijā dzīvojošais Latvijas patriots Bruno Javoišs kopā ar vairākiem Igaunijas Nacionālās kustības pārstāvjiem. Viņi bija plānojuši pie Brīvības pieminekļa nolikt vainagu ar igauņu nacionālās zilimelnibaltās krāsās austu lenti un uzrakstu “Jūs atdevāt savas dzīvības arī par Igauniju. Dziļā pateicībā – Igaunijas Nacionālā kustība”.
“Taču aiz Valgas mūs apturēja Latvijas Migrācijas departamenta un robežsardzes darbinieki,” intervijā laikrakstam “DDD” stāsta B. Javoišs. Izrādījās, ka gan viņa, gan igauņu nacionālistu vārdus Latvijas drošības iestādes iekļāvušas to personu sarakstā, kuriem ierasties Latvijā no šā gada 13. līdz 17. martam bija aizliegts. Šo dokumentu bija parakstījis toreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš (Tautas partija).
B. Javoišs 1963. gadā naktī uz 5. decembri Rīgā Radiotornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Par to viņš tika notiesāts uz septiņiem gadiem Mordvijas lēģerī un ar aizliegumu atgriezties dzimtenē. Pašlaik B. Javoišs dzīvo Igaunijā un strādā par skolotāju. 2003. gada oktobrī viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.
Drošības, aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš (TP) nemācēja pateikt, kādēļ viņa partijas biedrs M. Segliņš “melnajā sarakstā” iekļāvis Latvijas patriotu. “Nevēlamo personu saraksti ir vistiešākā iekšlietu ministra atbildība. Tieši viņš pieņem lēmumus par kādu personu iekļaušanu šajā sarakstā vai izsvītrošanu no tā,” skaidroja J. Dalbiņš. Komisija gan esot sekojusi drošības dienestu rīcībai 16. marta sakarā un pārliecinājusies, ka nevēlamās personas netika dalītas pēc viņu politiskajiem uzskatiem, bet gan apzinātas un kontrolētas radikāļu grupas, lai nepieļautu to konfrontāciju. “Protams, nepatīkami, ka šādā sarakstā atrodas cilvēki, kas cīnījušies par Latvijas neatkarību, bet pagātnes nopelni nevar kalpot par indulgenci,” teica J. Dalbiņš.
Arī pašreizējā iekšlietu ministre Linda Mūrniece (“JL”) atzina, ka B. Javoišs ticis iekļauts melnajā sarakstā. “Drošības dienestiem bija informācija, ka viņš pieder radikālai organizācijai, kura vēlas ierasties Latvijā, lai piedalītos neatļautos pasākumos,” paskaidroja L. Mūrniece.
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
