Par vārda «okupants» lietošanu
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/komentari..viedokli/?doc=69649
Inese Lībiņa-Egner, Valsts prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos.
No Valsts prezidenta kancelejas “LA” redakcija saņēmusi šādu vēstuli:
“Ņemot vērā, ka pēdējā laikā “Latvijas Avīzē” ir publicēti vairāki raksti par Valsts prezidenta viedokli vārda “okupants” lietošanā, vēlamies jūs informēt par Valsts prezidenta kancelejas atbildi šajā jautājumā Latvijas Republikas Saeimas deputātam Dzintaram Rasnačam. Ceram, ka tas arī jums sniegs precīzu skaidrojumu par Valsts prezidenta viedokli, ko viņš pauda, atbildot uz laikraksta “Telegraf” lasītāja jautājumu.” Redakcija publicē visu Dzintaram Rasnačam adresēto vēstuli.
“Latvijas Valsts prezidenta kanceleja 2009. gada 11. decembrī ir saņēmusi un izskatījusi Jūsu Valsts prezidentam adresēto iesniegumu, kurā pausts Jūsu viedoklis par jēdzieniem “okupācija”, “okupants” un šo jēdzienu lietojumu. Ar šo daru zināmu, ka Jūsu iesniegums ir nodots Valsts prezidentam zināšanai.
Valsts prezidenta kanceleja pateicas Jums par viedokļa paušanu. Atbildot uz Jūsu aicinājumu Valsts prezidentam atturēties lietot apgalvojumus, kas var likt “noprast (pārprast), ka Latvijas Republikas okupācijas nav bijis un līdz ar okupācijas karaspēka izvešanu esot novērstas okupācijas sekas”, Valsts prezidenta kanceleja norāda, ka Valsts prezidents nevis noliedz okupācijas faktu, bet tieši otrādi – skaidro Latvijas iedzīvotājiem, ka Latvijas okupācijas fakts ir starptautiski atzīts. Valsts prezidents V. Zatlers uzsvēris nepieciešamību vārdu “okupants” nelietot savstarpējā saskarsmē, tādā veidā radot vienas Latvijas sabiedrības daļas neiecietību pret otru, veicinot Latvijas sabiedrības sašķelšanu un savstarpēju pretnostatīšanu.
Valsts prezidenta viedoklis atspoguļots gan Jūsu iesniegumā minētajā 2009. gada 6. decembra publikācijā laikrakstā “Telegraf”, gan 2009. gada 7. decembra rakstā interneta vietnē Diena.lv.
Lai novērstu turpmākus pārpratumus, pievienoju Jums Valsts prezidenta atbildi laikrakstam “Telegraf” tā oriģinālajā formā. Papildus vēlos norādīt, ka laikraksta “Telegraf” lasītāji Valsts prezidentam Valdim Zatleram bija uzdevuši jautājumus krievu valodā, un, ņemot vērā to, ka Valsts prezidents Valdis Zatlers ar Latvijas Republikā reģistrētiem plašsaziņas līdzekļiem sazinās vienīgi valsts valodā, atbilde tika sniegta valsts valodā.
No laikraksta “Telegraf” saņemtais jautājums:
“Gospoģin Preziģent, ņeužeļi Vi šitaiķe, što otkaz govoriķ na jazike, kotori šitaet rodnim polovina naseļeņija Latviji, sposobstvujet integraciji obšestva? I potom, ņi oģin meždunarodni sud ne priznal fakta okupaciji Latviji, a Vi govoriķe ob etom, kak o juriģičeski ustanovļenom fakķe. Neužeļi Vi tak juridičeski bezgramotni i bazarnije razgovori šitaiķe istķinoi v posļedņei instanciji? A 29 stran, jakobi priznabšije fakt okupaciji, s izmeņeņijem konjunkturi, mogut i otkazatsa. Ih priznaņija ņi k čemu ņe objazivajut. Da i stran v mire garazdo boļše 29-ķi .”
Valsts prezidenta Valda Zatlera atbilde uz jautājumu:
“Latvijas tautai nav nepieciešama integrācija, bet gan saliedētība un kopīgā apziņa, ka valsts, tās simbolu, likumu un valodas atzīšana un apzināšana garantē personas brīvību neatkarīgi no tā, kādu tautību cilvēks pārstāv. Latviešu valoda ir valsts valoda, un tai ir jāvieno dažādas tautības Latvijā. Ir būtiski, lai mazākumtautību pārstāvji sevi apzinātos kā, piemēram, Latvijas krievi, Latvijas poļi vai Latvijas ukraiņi. Tikai to saprotot un pieņemot, sabiedrība sajutīs saliedētību. Man kā valsts augstākajai amatpersonai publiski ir jālieto valsts valoda. Bet ikdienas komunikācijā ar iedzīvotājiem es nekad neesmu atteicies lietot arī krievu valodu.
Attiecībā uz Latvijas okupācijas faktu – kā atzinusi Satversmes tiesa, PSRS rīcības tiesiskuma izvērtēšanai jāpiemēro to starptautisko līgumu tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties pret Latviju. Par šādiem līgumiem uzskatāmi: Miera līgums, 1928. gada Kelloga–Briāna pakts, 1932. gada 5. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību noslēgtais Neuzbrukšanas līgums, 1933. gada Londonas konvencija par agresijas definīciju un 1939. gada 5. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.
Pētnieki atklājuši, ka laika posmā pēc Otrā pasaules kara vairāk nekā 50 valstis nav akceptējušas PSRS rīcību Baltijā par leģitīmu. 2005.gada sākumā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vērsās ar paziņojumu pie daudzu pasaules valstu vadītājiem sakarā ar Otrā pasaules kara beigu 60. gadadienu. Atbildot uz to, tika saņemtas 29 valstu vadītāju atbildes, kurās atzīts Latvijas okupācijas fakts. Nozīmīgi, ka to atzina ne vien ASV, Lielbritānija, kas to bija tradicionāli darījušas ilgus gadus, bet arī Zviedrijas premjers Jērans Peršons, Kanādas premjers Pols Martins, Vācijas Federatīvās Republikas prezidents Horsts Kēlers, Dānijas premjers Anderss Fogs Rasmusens, Norvēģijas premjerministrs Hjells Magne Bunnevīks u. c.
Turklāt ir jāatzīmē, ka starptautiskas organizācijas, piemēram, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 1960. gada 26. septembrī, 1963. gada 21. septembrī un pēc tam 1987. gada 28. janvārī nāca klajā ar paziņojumiem par Baltijas valstīm, nosodot PSRS rīcību, uzsverot, ka tā ir bijusi pretlikumīga, jo bija acīmredzams Baltijas tautu pašnoteikšanās tiesību pārkāpums. Pēdējo rezolūciju atbalstīja visas Eiropas Padomes dalībvalstis (21 valsts).
Tas, ka 1940. gada notikumi Baltijas valstīs bijuši prettiesiski, konstatēts arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas spriedumā lietā “Ždanoka pret Latviju”, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā “Kolk un Kislyiy pret Igauniju” un spriedumā lietā “Penart pret Igauniju”. Tātad PSRS prettiesiski lietoja spēku pret Latviju, t. i., veica agresiju, pārkāpjot starptautisko līgumu normas.
Ja tomēr kādam šis jautājums joprojām ir neskaidrs, ikvienam ir iespēja apmeklēt Latvijas Okupācijas muzeju Rīgā, tādējādi izmantojot izdevību izziņas procesu veikt pašam, apskatot neskaitāmas vēstures liecības, kas apliecina okupācijas fakta esamību, un tādējādi novēršot, iespējams, nepatīkamo sajūtu, ka sava vēstures izpratne jābalsta tikai uz citu personu vai valstu viedokļiem.
Tomēr es vēlos uzsvērt, ka Latvijā okupācija ir beigusies līdz ar padomju karaspēka pēdējā pārstāvja aiziešanu, līdz ar to mums šobrīd Latvijā vajadzētu vienoties “okupanta” vārdu vairs nelietot.”
Cieņā,
Inese Lībiņa-Egner, Valsts prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos
Svarīgs patriotisks darbs
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=69502
Latvijas Okupācijas izpētes biedrība grib darboties
Uz šoruden dibinātās Latvijas Okupācijas izpētes biedrības (LOIB) pirmo kopsapulci piektdien bija ieradies apmēram 30 interesentu. Mērķis – sabiedriskā kārtā turpināt darbu, ko 2005. gadā sāka Ministru kabineta komisija Padomju totalitārā komunistiskā režīma Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai.
”Okupācijas jautājums ir pietiekami svarīgs, lai par to spriestu vismaz sabiedrībā,” kopsapulces atklāšanā Zinātņu akadēmijā norādīja sabiedriskā labuma organizācijas LOIB valdes priekšsēdētājs Edmunds Stankevičs, kurš vadījis arī valdības komisijas darbu, pirms tās darbība šā gada 1. augustā tika apturēta. Pēc Stankeviča teiktā, iestāties biedrībā tiek aicināts ikviens, ja gatavs atbalstīt tās darbību: ”Mēs varētu apsvērt arī tādu cilvēku uzņemšanu, kuri teiks, ka okupācijas nav bijis, ja vien viņi atnestu mums attiecīgu pētījumu, kurā pierādītu savus uzskatus.” Jaundibinātās biedrības vadītājs gan piebilda, ka uz tiem, kas turpina noliegt okupāciju, mūsdienās ‘’skatās kā uz dīvainiem”. LOIB savus pētījumus grasās izvērst kā padomju, tā nacistiskās okupācijas seku izpētes ziņā, tomēr ar uzsvaru uz pirmo.
Biedrības statūtos teikts: ”Mērķis ir sabiedriskā labuma darbība, kas vērsta uz totalitāro režīmu izpēti un tajos cietušo Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, kā arī veicināt Latvijā pilsoniskās sabiedrības attīstību, izglītību, zinātni, kultūru un vēsturisko atmiņu.” Vairāki klātesošie minēja, ka lielāka uzmanība jāpievērš padomju okupācijas ekonomisko seku aprēķināšanai, jo demogrāfijas un videi nodarītā kaitējuma jautājumos aprēķini vairāk vai mazāk pabeigti.
”Tas ir ārkārtīgi svarīgs patriotisks darbs. Tas, ko jūs sākotnēji visi kopā veicāt kā valsts pasūtījumu – noskaidrot vēsturisko patiesību un dot argumentus politiķiem –, kļuvis par jūsu sirdslietu un profesionālo atbildību,” bilda Ģirts Valdis Kristovskis (PS). Viņš norādīja, ka konkrēti skaitļi par padomju okupācijas nodarītajiem zaudējumiem vajadzīgi, lai runātu ar Krievijas politiķiem: ”Ja mēs nevaram ar tiem nopietni runāt par okupāciju pašreiz, mums jābūt gataviem par to runāt nākotnē.”
Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere (PS) norādīja, ka Latvijas politiķi pārāk bieži ”jūtas it kā vainīgi, ja par kaut ko jādiskutē, īpaši par okupācijas noliegšanas faktu”. ”Ja dažiem pietiek bezkaunības joprojām noliegt, ka Latvija bijusi okupēta, tad uz šo nekaunību kā lielu nekaunību arī jāskatās. Okupācijas fakts ir starptautiski atzīts,” viņa uzsvēra. Savu atbalstu LOIB izteikusi arī eirodeputāte Sandra Kalniete (PS), kura uz pirmo sanāksmi gan neieradās, jo aizkavējās viņas avioreiss uz Rīgu. Tāpat klausītāju vidū kā novērotāju redzēju premjera Valda Dombrovska padomnieci Elīnu Melngaili.
Pagaidām LOIB iestājies aptuveni 30 dalībnieki, pārsvarā zinātnieki – vēsturnieki, ekonomisti, demogrāfi, kuri darbojās arī valdības komisijā. Daudzi no viņiem uzsvēra, ka būtu gatavi turpināt pētījumus arī tad, ja biedrībai neizdotos iegūt pienācīgu finansējumu, jo nav jau runa par pašlabumu. LOIB vadība solīja, ka pie naudas līdzekļu meklēšanas ķersies tūliņ nākamā gada sākumā, kad citi organizatoriskie darbi būs paveikti. Cerības tiek liktas uz individuāliem, tajā skaitā ārzemēs dzīvojošo latviešu, ziedojumiem un ES institūciju atbalstu. Tuvākajā nākotnē biedrība gatavojas iekārtot arī savu mājaslapu internetā ”loib.lv”.
Vieta, kur pieminēt svešumā kritušos
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=69509
Nevar apzināt visus karus, kur piedalījušies latvieši
Pēc vairāku gadu diskusijām beidzot nolemts, kādi jāizskatās svešumā kritušo latviešu karavīru piemiņas vietai Rīgas Brāļu kapu otrajā depozitārijā.
Par piemiņas vietas izveidi daudzās sanāksmēs diskutējuši pārstāvji no vairākām sabiedriskām organizācijām, valsts institūcijām, vēsturnieki un privātpersonas, līdz nonākuši līdz gala variantam. Kā apgalvo Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis, vienīgie, kas palikuši ar rezultātu neapmierināti, ir daļa Austrālijas latviešu, kurus pārstāv J. Vējiņš, – viņi uzskata, ka darbs ir nepilnīgs un nepabeigts, sienas tukšas…
“Sākumā bija ideja, ka uz sienām vajadzētu uzrakstīt visus karus, kuros latviešu karavīri piedalījušies, pat visus šajos karos bojā gājušos mūsu karavīrus, taču ātri vien sapratām, ka šī ideja nav izpildāma: mēs nevaram apzināt ne tikai visus karavīrus, pat ne visus karus, kuros, iespējams, piedalījies kāds latvietis, turklāt cik tālu pagātnē atkāpties – līdz viduslaikiem, vēl tālākā pagātnē? Turklāt diemžēl jāatstāj vieta arī nākotnei. Tāpēc nonācām pie mākslinieciskā simbolisma. Te varēs atnākt jebkurš un pieminēt jebkuru latviešu karavīru, kas kritis jebkurā laikā un vietā svešumā. Piedevām: depozitārijs ir maza 27 kvadrātmetru telpa un, ja to aprakstītu no vienas vietas un visur saliktu uzrakstus un simboliku, tad tas atgādinātu muzeja stendu – to arī negribējām,” skaidro G. Gailītis.
“Ja mēs depozitārija sienas sāktu aprakstīt, neizbēgami nonāktu arī līdz emocionālām un ideoloģiskām pretrunām, jo labi zinām, ka latvieši daudz ir karojoši viens pret otru,” piebilst projekta izstrādātāja arhitektu biroja “Vecumnieks & Bērziņi” vadītājs Edvīns Vecumnieks. Patiešām būtu grūti iedomāties, ka latviešu leģionāri un nacionālie partizāni būtu ar mieru atrasties uz vienas sienas ar sarkanās armijas karavīriem un sarkanajiem partizāniem…
Par projekta izstrādni Kultūras ministrija jau samaksājusi Ls 9000, bet tā realizācijai nepieciešami Ls 30 000 – Rīgas pieminekļu aģentūra šajā sakarā vērš cerīgu skatienu uz Aizsardzības ministriju, kuras nākamā gada budžetā šīs izmaksas gan nav iekļautas. Iespējams, naudu varētu sadabūt citviet vai saziedot. Praktiskie darbi pie depozitārija, kurš šobrīd ir bēdīgā stāvoklī un Rīgas Brāļu kapu izveides laikā tā arī netika līdz galam pabeigts, varētu sākties jau nākamgad.
Uzziņa
Rīgas Brāļu kapos ir četri depozitāriji: 1. – realizēts 2005. gadā un veltīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņai; 2. – būs veltīts svešumā kritušajiem latviešu karavīriem; 3. – iecerēts kā pateicības vieta Rīgas Brāļu kapu atbalstītājiem; 4. – iecerēts kā moderns datorizēts arhīvs.
Zurofam atbild Snaiders
Uzbrukumi Baltijai Vispasaules krievvalodīgo ebreju kongresā
Nenogurdināmais Efraims Zurofs nerimstas: ņemdams vārdu starptautiskā konferencē, ko Berlīnē sasaucis Vispasaules krievvalodīgo (!) ebreju kongress, viņš uztraucas par to, ka “Baltijas republikas tērē miljoniem eiro, lai pārliecinātu Eiropas Savienību par komunisma un nacisma salīdzināmību”.
Zurofs uzsver, ka Vakareiropā vietējie iedzīvotāji palīdzējuši sameklēt ebrejus, sadzīt tos dzelzceļa stacijās un nosūtīt uz nāves nometnēm, kamēr Austrumeiropā iedzīvotāji aktīvi piedalījušies ebreju masveida slepkavošanā. Zurofs piebilst, ka uz Austrumeiropu tika sūtīti ebreji no citām valstīm, lai viņus tur slepkavotu. Te vēlos atgādināt, ka Vakareiropas ebreji tika sūtīti iznīcināšanai uz Aušvicu okupētās Polijas teritorijā, tāpat kā uz Rīgu, Minsku un Lodzu, jo Hitlers un Himlers nevēlējās demonstrēt savu barbarismu “civilizētajās rietumzemēs”, kamēr Polija un okupētie PSRS novadi Lielvācijas vadības ieskatā bija barbaru telpa, kur nav ko piņķēties.
Baltijas valstis vēlas, lai Eiropas valstis noticētu: nacisms salīdzināms ar komunismu, un tādējādi komunisms būšot atbildīgs par genocīdu, tāpat kā nacisms, norāda Zurofs un izspēlē trumpi: “Daudzi Eiropā uzskata ebrejus par komunistiem. Tātad rezultātā pašus ebrejus apsūdzēs genocīdā.”
Trāpīga, argumentēta atbilde Zurofam lasāma vēsturnieka Timotija Snaidera apcerējumā “Holokausts: ignorētā realitāte”, kas publicēta žurnāla “The New York Review of Books” 2009. gada 16. jūlija numurā.
Snaiders uzsver, ka divas trešdaļas no visiem Otrā pasaules kara laikā iznīcinātajiem ebrejiem 1942. gada nogalē bija nogalināti. Pasaulē atceras pirmām kārtām to, kas 1943. un 1944. gadā notika Aušvicā, kur gāzes kamerās tika iznīcināti galvenokārt ebreji, kurus atveda no Vakareiropas.
Tas, ko tālāk raksta Snaiders, būtu, ja tā varētu teikt, Zurofam jābāž zem deguna: pat izsmeļošs Vācijas nacistu slepkavību apraksts ir nepilnīgs, ja aplūkosim zvērības, kas notika Eiropā 20. gadsimta vidū. Tā otrā valsts, kas tajā laikā slepkavoja eiropiešus masveidā, bija Padomju Savienība. Visā staļinisma periodā – no 1928. līdz 1953. gadam – padomju politikas rezultātā tika nogalināti, pēc visai konservatīviem aprēķiniem, pāri par pieciem miljoniem cilvēku. Snaiders apraksta kolektivizācijas šausmas, golodomoru Ukrainā. Tā dēvētās poļu akcijas gaitā tika nošauts 111 091 cilvēks. Snaiders gan nemin ļoti līdzīgo “latviešu akciju” Padomju Savienībā, bet “Latvijas Avīzes” lasītājiem tā ir zināma…
Kartē, kas pievienota Snaidera apcerējumam, līdzās nacistiskajām nāves nometnēm kā padomju masu slepkavību vietas atzīmētas Katiņa, Kuropati pie Minskas, Bikivņa pie Kijevas. Snaiders arī neaizmirst pieminēt vācu sievietes, ko izvaroja sarkanarmieši.
Beigās pats atļaušos atbildēt Zurofa teiktajam, ka “daudzi Eiropā uzskata ebrejus par komunistiem, tātad rezultātā ebrejus apsūdzēs genocīdā”. Jā gan, čekā un gulaga administrācijā bija arī ebreji, bet tas nebūt nenozīmē, ka “žīdi ir komunisti”, un tas, ka, teiksim, Arāja komanda sastāvēja no latviešiem, nebūt nenozīmē, ka “latvieši ir fašisti”. Punkts.
Krievijas arhīvi aizveras ciešāk
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=69203
Krievijas Aizsardzības ministrijas centrālais arhīvs saņēmis direktīvu, saskaņā ar kuru tas var ierobežot vēstures interesentiem brīvu pieeju pat tādiem dokumentiem, kas nav slepeni.
Latvijas vēsturnieku iespējas tas ierobežo tīri teorētiski, jo viņiem iekļūt šajā arhīvā jau tāpat bija teju neiespējami. Kā radiostaciju “Eho Moskvi” piektdien informējis Krievijā pazīstamais militārās vēstures speciālists Marks Soloņins, runa ir par dokumentiem “kuros ir negatīva rakstura informācija” par padomju un Krievijas militārpersonām. Krievijas Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā glabātie materiāli no dažādu armijas daļu štābiem, kara mācību iestādēm, kā arī karaspēka daļām attiecas uz laiku no 1941. gada līdz 80. gadu beigām. “Tur ir arī mūs interesējoši dokumenti par 1940. gadu un 24. teritoriālo korpusu (Latvijas armijas vienībām, kuras pēc padomju okupācijas tika iekļautas sarkanās armijas sastāvā). Bet tie jau tāpat skaitījās slepeni,” norāda Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Juris Ciganovs. Kopumā arhīvs glabā vairāk nekā 18 miljonus dokumentu, tajā skaitā daudzu ievērojamu augsta ranga militārpersonu personīgās lietas. Kaut Krievijas aizsardzības ministrs Anatolijs Serdjukovs vēl 2007. gadā parakstīja pavēli par 1941.– 1945. gada sarkanās armijas un PSRS karaflotes dokumentu atslepenošanu, process, pēc Krievijas preses atzinuma, ritējis ļoti lēni, bet tagad vēl šī “dāvana vēsturniekiem Jaunajā gadā”. “Jāsaka, ka mūs tur arī agrāk neielaida, tādēļ attiecībā uz Latvijas vēsturniekiem tāpat nekas nemainīsies. Arī paši krievu vēsturnieki man privātās sarunās sacījuši, ka pat viņi nevar tikt pie dokumentiem Podoļskā. Kaut kādas iespējas “uz papīra” jau, protams, vienmēr pastāv. Bet realitātē…” komentē Ciganovs.
Netiek izslēgts, ka direktīvai ir kāds sakars ar Krievijas Federālā drošības dienesta vēršanos pret Pomorskas Valsts universitātes Krievijas vēstures katedras vadītāju profesoru Mihailu Suprunu, pret kuru ierosināta krimināllietu. Viņa noziegums ir tas, ka viņš it kā “savtīgos nolūkos” vācis ziņas un veidojis elektronisko datu bāzi par PSRS pilsoņiem – etniskajiem vāciešiem un poļiem, kas pēc Otrā pasaules kara administratīvā kārtā no 1945. līdz 1956. gadam tika nometināti Arhangeļskas apgabalā. Supruns strādāja pēc Vācijas Sarkanā Krusta lūguma.
Ziemas karš Latvijā
Apšaudījusi savas pozīcijas Mainilā 1939.gada 26.novembrī, PSRS šajā provokācijā apsūdzēja somus un pēc četrām dienām sūtīja Sarkano armiju pāri Somijas robežai, un atzina par leģitīmu somu komunista Oto Kūsinena marionešu valdību. Somu vēsturnieki uzskata, ka padomju ģenerāļi gatavojušies jau pēc četrām dienām ieņemt Vīpuri pilsētu, pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju, un 14 dienu laikā iesoļot galvaspilsētā Helsinkos.
Par šāda zibenskara iespējamību, ņemot vērā abu valstu nevienlīdzīgo spēku samēru, tolaik šaubījās tikai retais citu valstu politiķis. Tāpat bija arī Latvijā, kas jau bija nonākusi zināmā atkarībā no PSRS pēc bāzu līguma noslēgšanas. Daudzi ārvalstu reportieri bija ieradušies Helsinkos, lai tur fiksētu Sarkanās armijas ienākšanu.
Bargo ziemu Eiropā pirms 70 gadiem, iespējams, dažs labs meteorologs bija paredzējis, taču notikumi, kas toziem risinājās Somijā, daudziem politiķiem un pieredzējušiem laikrakstu reportieriem bija liels pārsteigums. Somija neatkarīgas valsts statusā bija paspējusi aizvadīt tikai 22 gadus, turklāt tās neatkarības vēsturē jau bija sāpīga rēta — 1918.gada pilsoņkarš, kas sašķēla un novārdzināja nāciju. Tomēr 20 gados, daudz un smagi strādājot, bija sakrāta apņēmība un organizētība, ar kuru somi pārsteidza pasauli. Bija izdevies gūt ievērojamus sasniegumus daudzās nozarēs, sajust saimniecības un nacionālās kultūras augšupeju un nepazaudēt ticību parlamentārajai demokrātijai — visi šie spēka avoti tiek minēti, lai izskaidrotu vēstures brīnumu, kas jau no izcelšanās pirmajām dienām ieguva nosaukumu Ziemas karš.
Tas sākās 1939.gada 30.novembrī, kad Padomju Savienība uzbrukumā Somijai nosūtīja 460 tūkstošus Sarkanās armijas karavīru. Pārsvars pār somu armijas spēkiem — 10 reižu vairāk lidmašīnu, 40 reižu vairāk tanku — bija tik liels, ka no padomju viedokļa šo situāciju varētu raksturot ar Ņikitas Hruščova izgudroto “parunu”: kad Staļins saka — dejo, gudrs vīrs arī dejo. Tomēr somi nebija gatavi “dejai” ar Staļinu, lai gan vēl pirms pāris mēnešiem kopā ar visu pasauli bija vērojuši, kā Hitlera un Staļina armiju triecienos pazūd iedzīvotāju skaita ziņā daudz lielākā neatkarīgā Polija. Atteikusies parakstīt sadarbības līgumu, kādam piekrita Baltijas valstis, un nespēdama pieņemt Maskavas nepamatotās prasības par apmaiņu ar teritorijām, jo tas nozīmētu atteikties no lielas savas zemes daļas, Somija izšķīrās par pretošanos. Jau kara pirmajā dienā krievu bumbvedēji parādījās virs Helsinkiem.
Latvijas avīžu degpunktā
Karš Somijā 1939.gada decembrī ieņēma nozīmīgu vietu galveno Latvijas laikrakstu slejās, un no Helsinkiem jau kopš kara pirmajām dienām tika saņemti speciāli gatavoti ziņojumi. Jaunāko Ziņu korespondenta J.Kāģa 1.decembra ziņojums par pieredzēto aviouzbrukumu: “Trotuāri kā sētin bija nosēti ar sabirzušo logu stiklu drumslām. Netālu no nama, kurā dzīvoju, uz ielas ieraudzīju degbumbas šķembas, no kurām pacēlās gaisā dūmi un liesmas. Divus namus tālāk ieraudzīju paceļamies gaisā melnus dūmus. Izsteidzos uz ielas. Kā namam, kur dzīvoju, tā arī visos pārējos apkārtējos namos bija izbirušas visas logu rūtis — gan tās, kas nebija aplīmētas papīra strēmelēm, gan arī aplīmētās. Skatlogos izstādītās preces un citas lietas bija sakritušas juku jukām. Kāda apģērbu veikala skatlogā novietotie manekeni bija apgāzušies; tie izskatījās gluži kā ievainotie. Noskaidrojās, ka namā, no kura pacēlās dūmi, iekritusi degbumba. Sprādziens bija prasījis arī vairākus cilvēku upurus. Pēc dažiem mirkļiem atsteidzās sanitāru automobiļi. Tie gan nebija īstie sanitāru automobiļi, bet improvizēti no smagajām automašīnām. Šinīs automobiļos ievainotos steigšus aizveda uz slimnīcu. Nedaudz mirkļos visa degošā nama apkaime bija ietinusies melnu dūmu segā. Šņākdamas un sprašķēdamas pret debesīm šāvās milzīgas liesmu mēles. Atsteidzās ugunsdzēsēji un policija, kas pārtrauca satiksmi apkārtējās ielās.”
Vēlāk Jaunāko Ziņu reportieris nokļuva Somijas Ārlietu ministrijā, kur uzzināja, ka prezidents Kallio izsludinājis valstī karastāvokli un par visu somu bruņoto spēku pavēlnieku iecēlis cariskajā Krievijā karjeru sākušo virsnieku, baltsomu armijas vadītāju Somijas pilsoņkarā, feldmaršalu Karlu Gustavu Mannerheimu. Viņam tolaik bija 72 gadi. Tajā pašā dienā pieredzējušais feldmaršals, kurš līdz pēdējam brīdim uzskatīja, ka valdībai jāspēj rast vienošanos ar Padomju Savienību, jo labi apzinājās padomju militāro spēku, savā pavēlē nr.1 uzrunāja somu karavīrus: “Drošsirdīgie somu kareivji! Es ķeros pie šiem pienākumiem brīdī, kad mūsu sensenais ienaidnieks atkal uzbrūk mūsu valstij. Uzticība komandierim — galvenā panākumu gūšanas ķīla. Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka ikviens no jums ir gatavs izpildīt savu pienākumu līdz pašai nāvei. Šis ir mūsu atbrīvošanās kara turpinājums un pēdējais cēliens, mēs cīnāmies par ticību un tēvzemi.”
Somu oficiālie avoti ziņoja, ka pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki, bija cietušas 233 ēkas. Cīņas notika gar visu Somijas un PSRS robežu līdz pat Petsamo ziemeļos, taču galvenais padomju uzbrukums vērsās pret tā saukto Mannerheima līniju — netālu no Ļeņingradas starp Lādogas ezeru un Somu līci. Ziņu aģentūru un avīžu korespondenti, kuru lielākā daļa tolaik uzturējās Helsinkos, vēstīja par saspringtām cīņām. Jaunākās Ziņas 5.decembrī rakstīja: “…[kaujas] vietām apgrūtinājuši sniegputeņi un aukstais laiks, kas pēdējās dienās iestājies visā Somijā. Biezie sniega mākoņi ievērojami traucējuši arī aviācijas darbību. Visi šie apstākļi — aukstums un sniegputeņi, pēc militāro aprindu izteicieniem, somiem nākot par labu. Visniknākās kaujas vakar bijušas ziemeļos no Lādogas ezera.”
Latviešu avīzēs visu Ziemas kara pirmo mēnesi bija daudz tam veltītu rakstu. Līdzās atradās gan padomju, gan somu oficiālie ziņojumi. Tomēr vēstījumi no Maskavas lielākoties tika ievietoti lappuses augšpusē — acīmredzot cenšoties lieki neuztraukt PSRS. Autoritārajos apstākļos jau tā ierobežotā prese pēc Maskavas uzspiestā līguma par Sarkanās armijas bāzu izveidošanu Latvijā kļuva vēl nebrīvāka. Bruņoto spēku dienas avīze Latvijas Kareivis 22.decembrī rakstīja: “Vakar visas Padomju Savienības republikas un tautas svinīgi atzīmēja sava izcilā valstsvīra un tautu vadoņa Josifa Staļina 60 gadu dzimšanas dienu. Dzimšanas dienas svinības ievadīja koncerti, sapulces un citi plaši sarīkojumi.”
Rakstā, kurā uzskaitīti PSRS vadītāja dzīves dati, karš Somijā pat netiek pieminēts, taču tiek uzsvērts: “Viņa [Staļina] laikā izveidojušās Padomju Savienības attiecības ar kaimiņvalstīm un nostiprinājies SPRS valsts starptautiskais stāvoklis. Ar viņa personīgo visciešāko līdzdalību arī noslēgts mūsu — SPRS savstarpējās palīdzības pakts. Tāpat savstarpējās palīdzības pakti noslēgti ar visām pārējām Baltijas valstīm.” Brīvā Zeme 15.decembrī rakstīja, ka par sirsnīgo uzņemšanu Maskavā PSRS augstākajiem vadītājiem nosūtītajā telegrammā pateicas Igaunijas armijas virspavēlnieks ģenerālis Laidoners. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un ārlietu komisārs Molotovs atbildējis: “Esmu ļoti pateicīgs Jums, virspavēlnieka kungs, par sirsnīgo sveicienu un Jūsu apliecinātām jūtām. Atļaujiet man izteikt pārliecību, ka Jūsu apmeklējums nāks par labu Igaunijas un Padomju Savienības tautu vispusīgās un auglīgās sadarbības tālākai stiprināšanai.”
Pasaule uzzināja par somiem
Somijas Aizsardzības universitātes militārās vēstures profesors Marti Turtola uzskata, ka pretošanās agresoram 1939.gadā devusi somiem pašpaļāvību nākotnē. “Mūsu valsts, lai gan lielāka par Igauniju un Latviju, tomēr ir neliela. Tolaik tajā bija tikai 3,5 miljoni iedzīvotāju. Pretošanās noteikti ir vairojusi pārliecību par saviem spēkiem, un šie 70 gadu vecie notikumi ir svarīgi joprojām, mums ir jāsargā sava valsts, jānodrošina tās neatkarība, un tas ir svarīgi mūsu ikdienas dzīvē.” Puse Somijas iedzīvotāju, kā arī valsts politiskā un armijas vadība laikā starp abiem pasaules kariem esot bijusi pārliecināta, ka PSRS noteikti uzbruks Somijai, tiklīdz būs pietiekami stipra un būs izveidojušies atbilstoši apstākļi. Par to liecinājuši padomju militārie plāni. Lai gan arī Somija nav bijusi pilnībā gatava šādam karam, tomēr tā spējusi sagatavoties labāk par pārējām Ziemeļvalstīm, kā arī nelielajām Baltijas un Beniluksa valstīm.
“Mums bija gana ilgs dienesta laiks — karavīriem viens gads, virsniekiem 15 mēnešu, un mūsu politikā vispār nebija pacifistu kustības, kā tas bija, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē. Arī dzīves līmenis 30.gados bija paaugstinājies, un cilvēki juta, ka viņiem ir ko sargāt.” Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās nosargāt valsts neatkarību, bija parlamentārā sistēma, pie kuras somi turējās pretēji daudzām citām Eiropas valstīm, uzsver profesors. “Protams, mums bija problēmas ar parlamentāro sistēmu sākumā, bija arī aktīva Austrumbotnijas labējo kustība 30.gadu sākumā. Tomēr Somijas demokrātiskā sistēma funkcionēja visu laiku. Vienīgi komunistu partija bija aizliegta, visas citas partijas bija pārstāvētas parlamentā. Mums bija brīva prese. Brīvā prese ļāva paust protestu, ja kāds to vēlējās. Man šķiet, tas deva cilvēkiem priekšstatu, ka viņi var ietekmēt politiku.”
Pusgadu pirms kara sākuma Somijā bija sākusies brīvprātīga kustība, kuras biedri pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Cilvēki ziedoja vienu nedēļu laika un devās uz Karēliju, lai raktu tranšejas, būvētu citus nocietinājumus — pavisam šajos darbos piedalījās ap 70 tūkstošiem cilvēku, to skaitā arī trīs tūkstoši sieviešu, kas palīdzēja iekārtot sadzīvi potenciālajā piefrontes zonā. “Šādas kustības rašanās ir iespējama tikai demokrātijas apstākļos. Domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ bija iespējams šis Ziemas kara brīnums. Cilvēki jau pirms kara juta, ka dzimtenes liktenis būs atkarīgs no viņiem,” stāsta profesors Turtola.
Baltās slēpotāju vienības
Jau kara pirmajās dienās kļuva redzams, ka somu pusē ir kara veiksme, kas sasniegta, prasmīgi izmantojot karošanai vietējos ģeogrāfiskos apstākļus — zemes šaurumus starp daudzajiem grūti šķērsojamajiem ezeriem un mežonīgo mežu masīvus, kuros iestiga ziemas aukstuma mocītie krievu karavīri. Latvijas prese somu varoņdarbiem sekoja ar sajūsmu. Laikraksts Rīts 6.decembrī publicēja United Press frontes korespondenta jūsmīgo vērojumu par somu slēpošanas prasmi: “Ātrums, ar kādu slēpotāji pārvietojušies visgrūtāk pārejamās vietās, liekot saprast, ka te motorizētās vienības ziemas laikā somu kājniekiem nevarot tikt līdz. Taisni slēpotāju darbībai somi varot pateikties par savām sekmēm līdzšinējā karadarbībā.”
29.decembra speciālziņojumā no brauciena uz karadarbības zonu Rovaniemi apkaimē Rīta korespondents aprakstījis lotes — somu aizsardzes no organizācijas Lotte: “Apbrīnojami enerģiskas ir šīs aizsardzes, pašapzinīgas un veiklas. Daudzu gadu brīvprātīgas apmācības un disciplīna radījusi sieviešu armiju brīdim, kad ikviens cilvēks Somijas aizsardzībā ir vajadzīgs. Nabaga ļaužu meitas, zemnieces un pilsētu studentes šai organizācijā stāv plecu pie pleca.”
Jaunākās Ziņas 1940.gada 3.janvārī atstāstīja Somijas prezidenta Kiesti Kallio Jaungada uzrunu: “Somi nožēlojot, ka viņi spiesti karot, bet viņiem neesot citas iespējas aizsargāt savu eksistenci.” Lasot šo citātu, neviļus prātā nāk Latvijas deviņdesmitgadei veltītā izdevumā izvēlētais formulējums — Latvijas valdība bija spiesta parakstīt ar PSRS bāzu līgumu; spiesta — tātad nebija citas iespējas. Taču tobrīd Latvijā acīmredzot neviens ar salīdzināšanu nenodarbojās.
No Jaungada līdz Ziemas kara beigām bija palicis nedaudz mazāk par divarpus mēnešiem. Notika daudz smagu kauju un atkāpšanās, kad Sarkanā armija pēc pirmajām sakāvēm bija uzlabojusi savus uzbrukumus. Somu armijas pretošanās iespējas bija gandrīz izsmeltas. Ņemot vērā sīksto pretestību, lielos padomju puses zaudējumus, arī pret PSRS vērsto starptautisko nopēlumu, kas beidzās ar izslēgšanu no Tautu Savienības, un Kremļa bažas, vai karu somu pusē negatavojas sākt briti un franči, Staļins piekrita pārtraukt karadarbību. Pēc dažādām ziņām, Somijā krituši 150—200 tūkstoši PSRS karavīru.
Somu zaudējumi — gandrīz 25 tūkstoši nogalināto, 43,5 tūkstoši ievainoto un 420 tūkstoši mājas zaudējušu cilvēku. Liela daļa bēgļu nāca no Karēlijas dienvidaustrumiem — prāvu daļu Karēlijas pēc kara ieguva PSRS. Pavisam somiem pēc 1940.gada 13.marta miera līguma tika atņemti deviņi procenti valsts teritorijas. Latvijai 1940.gada jūnijs vēl bija priekšā.
Vērtīga Interneta vietne
http://visz.nlr.ru/project/index.html
Krievu valodas pratēji šeit var sameklēt daudz noderīgas informācijas. Vietnes nosaukums – Vozvraščonnije imena
Neliels ieskats vienā no vietnes nodaļām, kur apskatītas vairāk kā simts grāmatas par represijām: http://visz.nlr.ru/project/books/index.php
| Репрессированные политехники. Кн. 1 / [сост.: В. А. Смелов, Н. Н. Сторонкин]. — СПб. : ООО «Типография «Береста», 2008. — 439 с., 16 л. ил.
Более 1000 имён репрессированных студентов, преподавателей и сотрудников Политехнического института в Петербурге–Петрограде–Ленинграде (из них 700 расстрелянных).
|
 |
| Постали iз забуття. Репресованi залiзничники (1919–1953) [Восстали из небытия: Репрессированные железнодорожники (1919–1953)] / уклад. Л. М. Абраменко. Київ: Транспорт України, 2001 — 175 с. : iл.
Более 500 имён.
|
 |
| Сурская голгофа. Пензенская епархия в годы гонений (1917–1941) / [Автор Зелёв С. В.]. — Пенза, 2007. — 215 с. : ил. |  |
| Книга памяти жертв политических репрессий Амурской области. Т. 5 : Спецпоселение, 1920–50-е годы / [ред.-сост. Л. М. Журавлев] ; Адм. Амур. обл., Амур. регион. отд-ние Рос. ассоц. жертв полит. репрессий. — Благовещенск : ИПК «Приамурье», 2007. — 495 с. — 1500 экз.
4307 имён выселенных на спецпоселение «в порядке кулацкого расселения» и «по национальному признаку».
|
 |
| Воронежские сталинские списки : Книга памяти жертв политических репрессий Воронежской области : в 2 т. Т. 2 / [сост.: В. И. Битюцкий, В. Г. Глебов и др. ; редкол.: В. Г. Кобяшев (пред.), В. И. Битюцкий и др. ; Адм. Воронеж. обл., Воронеж. ист.-просвет. орг. «Мемориал» , Гос. арх. обществ.-полит. истории Воронеж. обл.] — Воронеж : Центр духов. возрождения Чернозем. края, 2007. — 255 с. : ил. — 1000 экз.
Анализ воронежских расстрельных списков. Документы, биографии, воспоминания.
|
 |
| Книга памяти жертв политических репрессий Костромской области / сост. В. Ф. Никитин; редкол: В. М Колсанов (пред.), В. Ф. Никитин и др. — Кострома, 2007 — 480 с. : ил. — 1000 экз.
Более 1400 имён расстрелянных костромичей, в т ч. более 400 расстрелянных в других регионах.
|
 |
| Книга памяти жертв политических репрессий по Калининской области. Т. 3 / [редкол.: Е. В. Вартанова (гл. ред.), Т. Г. Леонтьева и др.] ; Федер. агенство по культуре и кинематографии, Гос. мемор. комплекс «Медное». — Тверь, 2006. — 199 с.: ил. — 1000 экз. — На обороте тит. л.: 2-е изд., испр. и доп.
586 имён. Исправленный и дополненный вариант раздела «Мартиролог» из 2-го тома Книги памяти.
|
 |
Jauns Kremļa propagandas «šedevrs»
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=68909
Baltijā dzīvojošo krievu tiesības tiekot pārkāptas vai uz katra soļa un Baltijas valstu okupācija ir “vienkārši meli”, ar kuru palīdzību ASV cenšoties Krieviju atstumt no Eiropas un starptautiskām lietām.
To “izpētījis” prokremliskais “Demokrātijas un sadarbības institūts”, ko vada bijusī Krievijas Valsts domes deputāte Natālija Naročņicka.
Tā sauktā “Demokrātijas un sadarbības institūta” Parīzes filiāle vakar Briselē prezentēja pētījumu “Izdzīvošanas iespējas: minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā”, ar pretenziju, ka tajā it kā esot analizētā cilvēktiesību situācija minētajās Baltijas valstīs. Pētījums pieteikts skaļi: ar institūta pētījumu daļas vadītāja Džona Lāflanda rakstu izdevumā “The Brussels Journal”. Tajā likts noprast, ka pētījuma prezentācija notikšot visaugstākajā līmenī, jo uz to aicināts Krievijas vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins un Krievijas vēstnieks Eiropas Savienībā Vladimirs Čižovs. Pēc Latvijas diplomātu teiktā, šīs “ziņas gan izrādījušās stipri pārspīlētas”: prezentācija notikusi visai pieticīgās telpās, pasākums bijis tikai krievu valodā, arī apmeklētāju pulks visai skops – aptuveni 25 cilvēki. Ne D. Rogozins, ne V. Čižovs apmeklētāju pulkā neesot bijuši. Piedalījusies gan pati N. Naročņicka, kura, jāpiebilst, ir arī Krievijas komisijas “pret vēstures falsifikāciju” locekle. Klāt bijusi arī Tatjana Ždanoka.
Pagaidām pētījums “LA” rīcībā nav nonācis, bet Dž. Lāflanda raksts, kā šķiet, sniedz pietiekamu ieskatu tā “patiesībās”. Tajā klaji meli jaukti ar puspatiesībām, cenšoties iekļauties kremliskās propagandas rāmjos. Pirmkārt, tiek mēģināts argumentēt, kāpēc Baltijas valstu okupācija nekad neesot notikusi. Runājot par Latviju un Igauniju, Dž. Lāflands apgalvo, ka “Šīs teritorijas veidoja Padomju Savienības daļu no 1944. līdz 1991. gadam, kad tās kļuva par neatkarīgām valstīm dažus mēnešus pirms Padomju Savienības sabrukuma. Starpkaru periodā tās piedzīvoja īsu neatkarības laiku, un tas bija rezultāts pazemojošam mieram, ko 1918. gadā uzspieda Vācijas un Austrijas sakautajai un revolūcijas novājinātajai Krievijai. Neatkarības laikā Baltijas valstīs izveidojās diktatūra (Lietuvā 1926., Latvijā un Igaunijā – 1934. gadā). Pirms 1918. gada Latvija un Igaunija nebija valstis: tās kopš 1720. gada bija Krievijas impērijas sastāvā,” raksta Dž. Lāflands. Līdz ar to, kā Lāflands secina, “to inkorporācija PSRS 1944. gadā nebija, kā daudzi šodien apgalvo, klajš Krievijas agresijas akts, bet gan status quo ante (līdz tam esošā stāvokļa. – Red. piez.) atjaunošana, kāds pastāvējis gadsimtus ilgi un ko atbalstīja nozīmīga Baltijas politiskās klases daļa, kurai piederēja daudzi pārliecināti komunisti”.
“Okupācijas teorija ir vienkārši meli,” turpina Dž. Lāflands. Pēc viņa domām, “šo melu galvenais mērķis ir kolektīvi attaisnot Baltijas pilsoņus par viņu sadarbību ar komunistisko partiju. (..) Otrs šo melu mērķis ir attaisnot virkni juridisku pasākumu [Latvijā un Igaunijā], kuri liktu Eiropas Padomes liberāļiem ārkārtīgi satraukties, ja tādi tiktu piemēroti pret citām minoritātēm Eiropā.” Būtiskākais no šiem pasākumiem esot vēlēšanu tiesību ierobežošana un “krievu skolu slēgšana”, lai “sagrautu krievu nacionālo identitāti”.
Tā kā Latvija un Igaunija ilgstoši atradušās Krievijas sastāvā, tajās “pastāv lielas krievu minoritātes” – tik vienkāršoti turpina Dž. Lāflands. Bet nu viņi tiekot diskriminēti. “Šīs skaidri izteiktās diskriminācijas politikas sekas – (..) simti tūkstošu krievu vēl šodien atrodas juridiski beztiesīgā situācijā, jo viņiem nav pilsonības un līdz ar to ne politisku, ne pilsoņu tiesību. Baltijas politiķi bieži iesaka krievu tautības iedzīvotājiem “braukt mājās”, neraugoties uz to, ka viņu lielākā daļa ir dzimusi tur,” uzskata Dž. Lāflands. Baltiešu grēku listei viņš piemet klāt vēl arī to, ka “anti-Krievijas retorika Latvijā bieži vien ir atklāti antisemītiska”.
Dž. Lāflands uzdod jautājumu: kāpēc starptautiskā sabiedrība Baltijas valstīm “visu to” ļauj darīt? Viņa atbilde – tas it kā esot izdevīgi ASV, jo ļaujot atstumt Krieviju no ES un starptautisko jautājumu risināšanas. “Baltijas valstis atrodas stratēģiski [izdevīgā] teritorijā, kas divsimts gadus bijusi Krievijas rietumu robeža. To derusifikācija tagad kalpo vienkāršam ģeopolitiskam mērķim – Krievijas atstumšanai uz ziemeļiem un austrumiem, atbīdot no Eiropas lietām, kurās tai [proti, Krievijai] jābūt dabiskam spēlētājam.”
Lāflanda raksta adrese: http://www.brusselsjournal.com/node/4198
Turpat komentāri šim rakstam:
Laughland should be booted from the Brussels Journal.
This is an astoundingly rubbish article which shames the otherwise fine Brussels Journal site. It is full of factual inaccuracies (or *lies* if Mr Laughland is aware of those inaccuracies)
“They had enjoyed a brief period of independence between the wars, as a result of the humiliating peace forced on a defeated Russia…” Apparently the 1919-20 years of fierce fighting for independence doesn’t count for Mr Laughland, he makes it sound like the Baltics recieved independence like kids receiving bonbons at the frivolous behest of Germany…
“…anti-Russian rhetoric in Latvia is often overtly anti-Semitic too.” Certainly not by any reputable person or party. Note that Laughland posts a link to Stormfront … STORMFRONT! dammit .. as proof for this!
“incorporation into the USSR in 1944 was therefore not … an act of naked Russian aggression”
1944? Let us try the invasion, occupation, rigged “elections”, murders, deportations and annexation in 1940. So where does he get 1944 – Liberation from the nazis perhaps? Even the Russians are embarrassed to trot that fiction out in public Laughland.
“Their purpose is to gerrymander the electoral map in order to maintain an elite in power.”
You mean, Latvians think that Latvia should be ruled by Latvians?
“the “imperialism” of pre-revolutionary Russia was imperialism only in name.” and
“The Russian empire was not built on the colonial subjugation of foreign peoples…” An utterly astounding set of sentances…
“But it is much a lie to say that these countries were occupied as it would be to say that Flanders is currently “occupied” by Belgium.” Just plain stupid. Laughland has twisted the notion of occupation into a pretzel. Tanks, barbed wire, deportations, show trials, extrajudicial murders and massacres, Kolyma and the KGB.
“…clear policy of discrimination – and against a well-established historical community…”
Fact : Ethnic Russians who were citizens of Latvia 1920-39, as well as their descendents, are virtually all enfranchised citizens. Any Russians born in Latvia post 1940 can become citizens with a few simple steps – the bar for citizenship is much lower than Germany for instance.
I can go on and on about this. Almost every other sentance is incorrect in details and in context, Laughland consistently demonstrably misrepresents the facts of the situation. That is not the same as making a differing analysis and drawing debatable conclusions. He is either grossly misinformed or a liar.
Who is Laughland?? He consistently takes the Russian propaganda bs line, its as if he gets his whole schtik from “Russia Today” – anti Baltic, anti Orange revolution (ie anti-Ukrainian), anti Rose revolution (ie anti-Georgian), pro-Milosevic, pro-Lukashenko.
Laughland may be euroskeptic, but otherwise he is a clown. For the sake of its credibility Brussels Journal should disassociate itself from him.
Heath was Right about Laughlandsky
Laughland is parroting the most baseless Russian and Soviet propaganda. I could blog for days about how disgusted I am by his malicious attacks on the Baltic peoples. His article is, in the words of Sir Edward Heath, “Preposterous…a hideous distortion of both past and present.”
Is Laughland warming his bed with a Russian? Perhaps the incomparably unbiased Rogozin? Only pillowtalk about the ungrateful, fascist, anti–Semitic and America–phile Balts and Poles could give Laughland’s vitriol that visceral quality that makes one imagine him screwing up his face with rage as he pounds out his next smear on a laptop.
Marc Frans will note my conviction that Russia is a strategic partner in the clash with Islam. However, Laughland is sanitizing history and degrading whole peoples, despite the reputation that the Russian people have amongst tens of millions of Europeans! Laughland’s comments are even insulting to this people themselves, as the Russians have always been the worse off for their governments, irrespective of the territorial ambitions of their Czars and First or General Secretaries.
He is reminiscent of white men who end up marrying orientals and then go about announcing the synergies between East Asia and the West.
Flanders is currently occupied by Belgium.
This is the truth. Or were the Flems ever asked their opinion in a democratic way?
Deranged # 2
Indeed, deranged is the appropriate word, and not for the first time… It may well be that Baltic independence “serves a geopolitical purpose”, but so do Laughland’s articles.
This article suffers from schizophrenia. It starts off promisingly with complaints about the tendency of contemporary Western European ‘elites’ of ignoring the wishes of “the mass of the population” as illustrated with the quote from a French radical socialist (and her ever-expanding view of “human rights”, while ignoring real human INDIVIDUAL rights). But then it lurches into a lengthy defense of the past “incorporation” of peoples into authocratic/totalitarian Russian/Soviet empires (in both the distant and in the not-so-distant past).
As always, Laughland’s reflexive anti-Americanism rises eventually to the surface. “Only the United States benefits” he claims, from Baltic independence! Really? Not the baltic people themselves? They would benefit from inclusion in authoritarian Putistan? And what about the East Europeans? Have they been threathened (and occupied) in recent memory by the Unites States, or was it by… ? And what about Europe? Does that benefit from a revanchist strong Russia, or from a contained Russia? These are all simple questions, but Laughland does not seem to ask them to himself.
None of this is to deny that there may be serious and legitimate questions about “human rights” problems for Russian minorities in the Baltic states. The relevant question is this: were can human rights problems realistically best be addressed, in the free (for now) West or in Putistan? It is incomprehensible how a 21st century Brit could argue for the latter. It is as if the experiences from the past century count for nothing to him.
They were not occupied
they were “incorporated”.
Reminds me of the Polish officers in Katyn, they were probably neckshotterated.
Mr Laughland, your whole article smells of submission to the Russian propaganda. Unfortunately for you, we Flemish, “incorporated” in Belgium became immune to “incorporation” propaganda.
Deranged article from Laughland
Laughland skims over the facts that Estonians, Latvians and Lithuanians have their own languages, which are not even Slavic, that they are a different religion to Russians and they even use a different alphabet.
He airbrushes also out the fact that the presence of a substantial Russian minorities in the 3 countries is due in part to a deliberate policy of Russification in the period immediately following the Molotov-Ribbentrop pact in 1940-41 and between 1944 and 1990. In the case of Latvia the prewar population was 77% Latvian, by 1989 this proportion had fallen to 52%. This russification took the form of a deliberate extermination of the indigenous intelligentsia and the wholesale import of a Russian speaking proletariat (cf. China’s policies in Tibet or Indonesia’s in West Irian/E.Timor)
Divas Krievijas. Divas Latvijas
Sandra Kalniete, Latvijas Avīze
Cik ir pašu bāleliņu, kas, patriotiskus vārdus skandēdami, tomēr aizrautīgi ļaujas Krievijas “maigajai varai”
Franču filozofs Andrē Gliksmans šoruden Velveta revolūcijas divdesmit gadiem veltītā konferencē Prāgā aicināja ieraudzīt divas Krievijas – Vladimira Putina un Annas Poļitkovskas Krieviju. Autoritāro, pilsoniskās brīvības ierobežojošo, impēriski nostalģisko un naftasdolāru uzpūsto “Putina sistēmu”. Un Krievijas demokrātisko pilsoņu, cilvēka tiesību aizstāvju un sistēmas drosmīgo pretinieku Krieviju. “Jā, ar Krieviju ir jādraudzējas, bet ar kuru Krieviju – Putina vai Poļitkovskas Krieviju?” retoriski jautāja Gliksmans.
Šonedēļ Briselē ir iespējams ieraudzīt šīs abas Krievijas. Putina Krieviju pārstāv krievu imperiālisti un viņu nolīgtie “eksperti” – vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins, nacionālistiskā politiķe un vēsturniece Natālija Naročņicka un Tatjana Ždanoka. Putina sistēma mēģinās pievērst uzmanību grāmatai “Iespēja izdzīvot: minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā”, kurā attaisnos Krievijas un PSRS īstenoto pārkrievošanu un nomelnos Latvijas un Igaunijas tautu Eiropas izvēli un politiku. Attaisnojumam kalpo atsauce uz Krievijas vēsturiskajām tiesībām pār Baltijas valstīm, kuru “iekļaušana PSRS 1944. gadā nebija, kā daudzi mūsdienās apgalvo, kails piemērs par krievu agresiju, bet gan tās situācijas atjaunošana, kura pastāvēja gadsimtiem ilgi un kuru jebkurā gadījumā atbalstīja ievērojama daļa”.
Annas Poļitkovskas Krieviju pārstāv cilvēktiesību aktīvists, biedrības “Memoriāls” priekšsēdētājs un ievērojams padomju disidents Sergejs Kovaļevs un vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, kuri šodien Eiropas Parlamentā stāsta par Putina sistēmas kroplībām un aicina Eiropas intelektuāļus uz solidāru pretestību Kremļa režīmam un rietumvalstu monopolistu merkantilajiem darījumiem ar Putinu.
Tiktāl viss it kā būtu skaidrs, tā teikt, ideju cīņa un viedokļu daudzveidība…
Tomēr mani nodarbina cits jautājums – kuru Latviju un kuru Eiropu pārstāv Tatjana Ždanoka, un cik Latvijā patiesībā ir Latviju. Cik ir pašu bāleliņu, kas, patriotiskus vārdus skandēdami, tomēr aizrautīgi ļaujas Krievijas “maigajai varai” un vēl mēģina pārliecināt tos, kas pagaidām šaubās, par gaidāmajiem ekonomiskajiem labumiem – mūsdienīgām piena upēm ķīseļa krastos, kas, “ja tik pareizi runāsim ar Krieviju”, plūdīs arī tepat Latvijā.
Starpkaru periodā Latvijā arī bija divi strāvojumi – “rietumnieki” un “austrumnieki”. “Rietumnieki” bija par sadarbību ar Eiropu, “austrumnieki” – ar Padomju Savienību. Cik melno ikru un šņabīša PSRS vēstniecības pieņemšanās gan netika apēsts un izdzerts, līdz latviešu uzņēmēji, žurnālisti un intelektuāļi sāka ticēt, ka Padomija ir mūsu valsts īstenais draugs! Protams, ka tas bija vieglāk, nekā pacelt Latviju līdz tādai izcilībai, lai mēs spētu līdzvērtīgi konkurēt Eiropā. Tā nemanot pienāca 1940. gads…
Šoreiz nebūs 1940. gada, jo ir cits laiks. Šoreiz 1940. gads briest mūsu prātos un sirdīs, tāpēc šodien tik viegli var “ieviesties” valstī, kuras tauta netic sev un kuras politiķus tik viegli ir padarīt par “savējiem”. Ir arī citi līdzekļi, kā “maigo varu” nobriedināt līdz īstai varai – arvien pieaugoša Krievijas plašsaziņas līdzekļu ietekme, netīrās naudas ieguldījumi, “gāzes adata”, savstarpēji izdevīgi darījumi ar “politbiznesmeņiem” un to politisko panākumu veicināšana.
Ja vēl “maigajai varai” talkā nāk mūsu pašu dižbāleliņi, kas stāstīdami stāsta, cik ļoti latvju tautai vajag īstu saimnieku un vadoni, tad paliek baigi no tām vēsturiskajām paralēlēm, kuras reiz jau Latvijā piedzīvotas.
Beigtie napoleoni
Pirms ceturtdaļgadsimta – 1984. gada decembrī – reti kurš pievērsa uzmanību ziņām par PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Ustinova nāvi un maz pazīstamā Mihaila Gorbačova vizīti Lielbritānijā. Taču bez šiem notikumiem, iespējams, nebūtu pārbūves reformu un visu tālāko notikumu, kas kājām gaisā sagrieza visu 20. gadsimta vēsturi. “Mājas Viesis” šoreiz izgaismos kādu nesenas pagātnes “balto plankumu”, vēlreiz atgādinot par nejaušību lomu vēsturē.
Parasta PSRS pilsoņa mūžā 1984. bija pēdējais gads, kad visi dzīvoja pa vecam un it kā nekas īpašs nenotika. Andropova disciplinārās represijas bija beigušās, gaidāmo pretalkohola kampaņu neviens nevarēja iztēloties pat murgos, un jaunais valsts līderis Konstantīns Čerņenko atgādināja Leonīdu Brežņevu gan vārdos, gan darbos.
Tikpat mierīgi un skaisti šo laiku tagad apraksta arī vēstures grāmatās. To autoriem nav šaubu, ka Gorbačova nākotne padomju impērijas priekšgalā jau bija izlemta un viņam atlika vien sagaidīt Čerņenko nāvi. Mums mēģina iegalvot, ka citu nopietnu kandidātu nākamā valsts galvas amatam nav bijis un ka Gorbačovs PSRS un komunisma glābēja godā iecelts, vēl nepaguvis neko paveikt.
Patiesība diemžēl ir neglīta un sarežģīta. 1984. gads iezīmējās ar skaudrām politiskajām vētrām padomjzemes vēsturē, ar neveiksmīgu apvērsuma mēģinājumu, pasūtījuma slepkavībām un daudzām sagrautām karjerām. Jaunais brīvības laikmets sākās ar tā līderu morālu traģēdiju un amorālu kompromisu, kas mūsu dzīvi ietekmē vēl šodien.
Bezdelīgu ligzdas stratēģija
Pateicībā par atbalstu 1964. gada apvērsumā Brežņevs dāvāja savu sabiedroto kliķēm milzu privilēģijas. Ieguvēju pirmajās rindās bija bruņotie spēki, kas līdz tam atradās pilnīgā atkarībā no partijas kaprīzēm.
Aizsardzības ministra posteni ieguvušais Andrejs Grečko izmantoja atsākušos bruņošanās sacensību, lai nodrošinātu armijai tiesības pašai lemt savas iekšējās lietas. 1973. gadā viņš sev un saviem pēctečiem panāca pastāvīgu vietu politbirojā. Taču, pieaugusi skaitā un ietekmē, arī pati armija sāka šķelties naidīgās frakcijās, kas cīnījās par labāko militārā budžeta daļu.
Lielāko un ietekmīgāko grupējumu 70. gadu sākumā veidoja sauszemes spēku pavēlniecība. Tā regulāri pulcējās uz privātām apspriedēm Krimā bijušajā cara vasaras pilī “Bezdelīgu ligzda”, kas nu bija kļuvusi par armijas luksusa sanatoriju. Baudot paša Grečko nedalītu atbalstu, “Bezdelīgu ligzdas” kliķe savā iedomībā uzdrošinājās mest izaicinājumu Brežņevam.
1974. gadā armijas centrālajā presē sāka regulāri parādīties raksti, kuros tika apšaubītas ģenerālsekretāra tiesības vienpersoniski vadīt miera sarunas ar amerikāņiem. Nopietns konflikts neizcēlās tikai Brežņeva slimības dēļ, taču militāristu nekaunība izraisīja neapmierinātību. Atlabis un saņēmis spēcīgu atbalstu, Brežņevs rīkojās.
Kādā jaukā 1976. gada aprīļa vakarā Grečko devās pie miera un nākamajā rītā nepamodās. Pretēji rīkojumiem apsardze bija turējusies pēc iespējas tālāk no guļamistabas un neko nezināja. Ārstu slēdziens ir slepens vēl šodien.
Par jauno aizsardzības ministru kļuva Brežņeva uzticības persona Dmitrijs Ustinovs, kurš nekad nebija dienējis un ilgus gadus uzraudzīja padomju militāro rūpniecību. Viņu par savējo uzskatīja “Bezdelīgu ligzdas” pretinieki – flote un gaisa un raķešu spēki. Nākamajā gadā tikpat pēkšņi nomira Grečko tuvākais līdzgaitnieks Ivans Jakubovskis. Kliķes galveno runasvīru Matveju Zaharovu atbrīvoja no ģenerālštāba priekšnieka amata, atdodot šo posteni Nikolajam Ogarkovam, kuru turpmāk “ligzdā” uzskatīja par pārbēgušu nodevēju.
Jebkādi protesti tomēr negāja tālāk par dzēruma sarunām. Ustinova rokās bija budžeta nauda un tiesības apbalvot vai sodīt. Svārstīgos uzpirka, nepaklausīgos nosūtīja netīkamā dienestā. Pēc dažiem gadiem Ustinova vara pār armiju izrādījās lielāka, nekā jebkad bija baudījis Grečko.
Sākot ar 1979. gadu, Ustinovs panāca, ka politbirojs zaudēja iespēju uzraudzīt viņa vadīto Aizsardzības ministriju. Izmantojot Brežņeva slimību, Ustinovs faktiski kļuva par PSRS militāro diktatoru. Viņa rīcībā acīmredzot uz laiku nonāca arī Brežņeva atomkara kodu čemodāniņš. Nomenklatūra labi apzinājās aizsardzības ministra politisko bīstamību, taču bija pārāk sašķelta, lai pretotos. Ustinovs toties atrada kopīgu valodu ar Juriju Andropovu un viņa vadīto VDK, saņemot no galvenā čekista piekrišanu neiejaukties militāros jautājumos. Pēc Brežņeva nāves Andropovs varēja atļauties būt nekaunīgs pret pārējo politbiroju tikai tāpēc, ka sajuta Ustinova atbalstu. Aizsardzības ministrs bija vienīgais, kas spēja piespiest pakļauties visus politbiroja kolēģus vienlaikus. 1982. gada beigās Ustinovs sasniedza sev vēlamās varas virsotni, kļūstot par cilvēku, kas nevalda pats, taču ieceļ valdniekus, kā un kad grib.
Andropova puikas
Pats pret savu gribu Ustinovs prata satracināt sev padotos ģenerāļus ikkatrā tikšanās reizē. Viņš nepārzināja armijas paradumus, jauca sarunas biedru amatus un regulāri pārbaudīja viņu nezināšanu ar āķīgiem jautājumiem. Pieradis strādāt pat sešpadsmit stundas dienā, Ustinovs to pašu prasīja no padotajiem.
Opozīcija pret viņu un Nikolaju Ogarkovu auga, taču tai trūka augstu stāvoša aizbildņa. Andropovs vēlējās vispirms pakļaut sev partiju un tikai pēc tam ķerties pie Ustinova. 1983. gadā Maskavā, Ukrainā un Kazahijā savu vietu zaudēja trešdaļa vidējā ranga partijas vadītāju.
Par Andropova pārstāvjiem politbirojā kļuva četri cilvēki, kas pirms dažiem gadiem viņam bija pierādījuši savu uzticamību, – Mihails Gorbačovs, bijušais Azerbaidžānas VDK šefs Heidars Alijevs, Vitālijs Vorotņikovs (viņš vairākus gadus dzīvoja diplomātiskā trimdā Kubā) un Ļeņingradas partijas boss Grigorijs Romanovs. Nav šaubu, ka Andropovs plānoja pakāpeniski pārvietot savus ļaudis uz valsts augstākajiem amatiem, taču jau 1983. gada augustā bija spiests pamest valsts lietas veselības dēļ.
Veidojās varas vakuums ar neparedzamām sekām, un tieši tobrīd Gorbačovs izspēlēja sava mūža veiksmīgāko intrigu. Tiklīdz 1984. gada februārī pienāca ziņa par Andropova nāvi, viņš ieradās pie Ustinova un pazemīgi lūdza sevi iecelt par jauno ģenerālsekretāru Čerņenko vietā. Ustinovs labi saprata, ka Gorbačovs tikai meklē sev jaunu aizbildni. Taču pats žests vecajam vīram patika. Vairāk lieloties ar savu varu, viņš uz laiku pasargāja Gorbačovu no Čerņenko komandas intrigām. Neko vairāk Gorbačovam arī nevajadzēja, jo tagad viņš bija gatavs likt lietā savu no Andropova mantoto slepeno ieroci.
Pārgājis uz darbu Kremlī, Andropovs atstāja savā vietā pie VDK stūres Ukrainas nodaļas vadītāju Vitāliju Fedorčuku. Par nelaimi, dzīvojot Ukrainā, Fedorčukam bija radies neveselīgs paradums runājot lietot tikai lamuvārdus un mest sejā padotajiem dokumentu mapes. Kad šādu “apsveikumu” saņēma arī kadru daļas priekšnieks un Andropova draugs Viktors Čebrikovs, Fedorčuka dienas bija skaitītas un Andropovam nācās uzticēt VDK Čebrikovam. Par Drošības komitejas vadītāju nu kļuva jaunībā krimināli sodīts cilvēks. Ko tieši Čebrikovs bija sastrādājis, nav zināms, taču viņš paniski baidījās no šā grēka nodošanas atklātībā un bez šaubām pakļautos šantāžai. Tagad šī ietekmes svira bija Gorbačova rokās.
Kolēģu vidū Čebrikovs ieguva iesauku Plaucētais – par savu spēju dusmu brīžos nosarkt pāris sekundēs un sarīkot tračus kā pēc apliešanas ar verdošu ūdeni. Andropovs bija uzticējis viņam arī noklausīšanās pasākumu pārraudzību. Šādi Gorbačova rokās nonāca vērtīgs kompromats par draugiem un ienaidniekiem. Pirmais, pret ko šajā cīņā tika izmantoti VDK resursi, izrādījās Gorbačova kolēģis un nesenais sabiedrotais Grigorijs Romanovs.
Līdz pat Gorbačova ievēlēšanai informēti ļaudis gan PSRS, gan ārzemēs
neticēja, ka viņš jebkad kļūs par ģenerālsekretāru. Par iespējamāko kandidatūru uzskatīja Romanovu – galvenokārt tāpēc, ka par viņu bija zināms vēl mazāk nekā par Andropovu. Ļeņingradā Romanovs dzīvoja – vai vismaz izlikās, ka dzīvo, – parastas mājas parastā dzīvoklī. Viņa darba kabinetā nebija neviena priekšmeta, kas liecinātu par iemītnieka personību. Romanovam nebija acīmredzamu interešu vai hobiju un viņš izvairījās no publicitātes. Kā ideālam politiķim viņam nebija ne draugu, ne ienaidnieku.
Taču viss mainījās, kad Andropovs iecēla Romanovu par CK atbildīgo militārajos jautājumos. Gribot negribot viņam nācās atbalstīt Ustinova pretiniekus vispirms sava bosa, bet pēc tam Čerņenko nomenklatūras birokrātu grupējuma interesēs. 1984. gadā viņiem izdevās padzīt Ogarkovu no ģenerālštāba vadības. Atriebjoties Ustinovs panāca, lai par Čerņenko vietnieku un palīgu politbiroja sēdēs turpmāk Romanova vietā darbotos Gorbačovs. Pār Romanova galvu sāka gāzties VDK “baumu un anekdošu nodaļā” sacerēti pastāsti – piemēram, kā viņš dzērumā dauzījis no Ermitāžas paņemtas servīzes. Un tad jau vairs nebija neviena, kas viņam palīdzētu.
Uzvaras noslēpumi
Pavisam negaidīti Ogarkova atstādināšana nāca Ustinovam tikai par labu. Viņa aizvietotājs Sergejs Ahromejevs jau sen slepeni atbalstīja aizsardzības ministru. Būdams pie labas veselības un aizvien pesimistiskāk raugoties uz PSRS nākotni, Ustinovs, tuvojoties 1984. gada rudenim, secināja, ka pārmaiņas būs jāveicina viņam pašam.
Par kādām pārmaiņām bija runa, šodien vairs nav lemts zināt. Kremļa kuluāros nopietni apsprieda baumas par gaidāmo armijas vadīto apvērsumu. Šādam nolūkam Ustinova rīcībā bija vairāk resursu nekā jebkurai citai amatpersonai visā PSRS vēsturē. Sākot ar 1984. gada augustu, Ustinovs vairākas reizes devās uz Austrumeiropu. Par oficiālo iemeslu minot dalību svinībās un kopīgu manevru gatavošanu, īstenībā viņš tikās ar padomju bloka valstu armiju komandieriem un Ogarkovu, kurš tagad atbildēja par padomju karaspēka grupu Vācijā. Pa to laiku situācija Maskavā kļuva aizvien neskaidrāka Čerņenko slimības dēļ.
1984. gada 2. decembrī ar sirdskaiti pēkšņi mira Vācijas Demokrātiskās Republikas aizsardzības ministrs. Pēc pāris nedēļām tāds pats liktenis piemeklēja viņa Ungārijas un Čehoslovākijas kolēģus, kuri vēl tikai pirms mēneša bija tikušies ar Ustinovu. Kaut kad decembra vidū viņam bija jāuzstājas sava resora gada noslēguma sēdē ar tradicionālo pārskatu. Ustinovu mēģināja atrunāt – jau vairākas nedēļas ministrs bija mocījies ar gripai līdzīgu slimību, kuru ārsti nebija spējuši precīzi diagnosticēt. Runas laikā Ustinovs zaudēja samaņu un tika steidzīgi nogādāts slimnīcā. Tālākā notikumu gaita ir neskaidra.
Pēc oficiālās versijas, Ustinovs 20. decembrī nomira aortas plīsuma operācijas laikā no neapturamas asiņošanas, ko izraisīja pirms tam lietotās zāles. Kāpēc šāda ranga valstsvīra veselības problēmas neatklāja iepriekš, nav saprotams.
16. decembrī padomju delegācijas sastāvā Gorbačovs tikās ar britu premjerministri Mārgaretu Tečeri. Sarunas sākumā viņš piedāvāja atteikties no formālas deklarāciju nolasīšanas, tā vietā draudzīgi apspriežoties.
Šodien pieejams tikai presei paredzētais sarunas kopsavilkums, un ļoti jāšaubās, vai tas atbilst patiesībai. Visticamāk, Gorbačovs vēl nepieredzētos apmēros piedāvāja uzlabot PSRS attiecības ar Rietumiem apmaiņā pret atbalstu un labvēlību viņa pārstāvētajai politbiroja frakcijai. No fanātisku boļševiku viedokļa tā bija valsts nodevība, Gorbačovam un Tečerei – parasta politika. No Lielbritānijas Gorbačovs atgriezās ar prasmīga diplomāta slavu, kas nāca par labu viņa karjerai politbirojā. Līdz ar Ustinova nāvi un Romanova aizvien samilstošajām problēmām dzimtajā Ļeņingradā (tur jau sāka uzrasties simtiem liecinieku orģijām ar viņa līdzdalību) Gorbačovs kļuva par vienīgo pieņemamo augstākās varas mantinieku.
Saņēmis, kā vēlāk izrādīsies, melīgas garantijas dēla spožajai karjerai, viņu beidzot atbalstīja arī ārlietu ministrs Andrejs Gromiko. Atlika vien gaidīt, kad savas zemes dzīves gaitas beigs Konstantīns Čerņenko.
Padomju armija 1984. gadā
• 180 armijas divīzijas (ASV – 19).
• 50 tūkstoši tanku (ASV – 6000).
• 1400 starpkontinentālo raķešu (ASV – 1000).
• 8 miljoni kara rūpniecībā nodarbināto (ASV – 2 miljoni).
• Militārie objekti aizņem 42 milj. ha.
• Aizsardzības ministrija patērē piekto daļu valsts kopprodukta.
Par ko pirms 25 gadiem smējās PSRS varas kuluāros
• Gada anekdote.
Pēterburgā kopš revolūcijas nekas nav mainījies: tirgojas tie paši veikali, darbojas tie paši teātri, un arī Romanovs joprojām ir pie varas.
• Gada izteiciens.
Ustinovs kādā sanāksmē: “Biedri, es redzu, ka ir jau četri naktī. Dodieties tagad uz mājām atpūsties, bet sešos no rīta lai jūs atkal būtu šeit.”
• Gada izgāšanās.
Ieradies uz itāliešu komunistu līdera Enriko Berlinguera bērēm, Mihails Gorbačovs bija tik sajūsmināts par Romas burvību, ka visnepiemērotākajā momentā skaļi izsaucās:
“Cik skaisti!”
• Gada traģēdija.
Augstākās nomenklatūras ēdnīcās ierobežoja Maskavas speckombināta ražoto cūkgaļas sardeļu un citu delikatešu izsniegšanu, izraisot baumas par drīzu PSRS galu.
• Gada komiķis.
Pēc vienprātīga Politbiroja locekļu atzinuma, šis gods pienācās Andrejam Gromiko, kura runasveids bija kļuvis tik nesakarīgs, ka “to nevarētu atdarināt pat Genadijs Hazanovs”.
No vārda «okupants» neizbēgt
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=68752
Latvijas sabiedrībai vajadzētu atteikties no vārda ”okupants” lietošanas – šādu ideju intervijā laikrakstam ”Telegraf” izteicis Valsts prezidents Valdis Zatlers. Vēsturnieki gan aizrāda, ka no politiski jūtīgā jēdziena izbēgt tik viegli nemaz nav iespējams.
”Runājot par Latvijas vēsturi kopš 1940. gada 17. jūnija, no šā vārda lietošanas izvairīties nav iespējams, jo tas būtu pretēji patiesajai notikumu gaitai. Tāpat nav iespējams arī izvairīties no vārda ”okupācijas sekas” lietošanas,” lūgts komentēt, uzsvēra profesors Aivars Stranga. Pēc vēsturnieka domām, skaidrs, ka ar vārdu ”okupants” nav jāmētājas pa labi un pa kreisi, tomēr ”akadēmiskos pētījumos par demogrāfiskajām pārmaiņām, milzīgo imigrāciju, iedzīvotāju nacionālā sastāva dramatisko izmaiņu pilsētās, īpaši Rīgā, kā arī bijušo padomju militārpersonu palikšanu Latvijā arī pēc 1994. gada mēs nevaram iztikt bez tāda vārda”.
Prezidenta padomnieks vēstures jautājumos profesors Antonijs Zunda no plašākiem komentāriem šajā sakarā atturējās, bilstot, ka notikušais ”ir vētra ūdens glāzē”, un intervējamie izcēluši vienu detaļu, kaut arī sarunā šajā sakarā bijis daudz dažādu nianšu. Intervijā Valdis Zatlers atbild uz laikraksta jautājumu par Latvijas sabiedrības integrāciju, norādot, ka 1940. gadā valsts tika okupēta, taču piebilstot: ”Šodien mums Latvijā vajadzētu vienoties par to, ka vārds ”okupants” vairs netiks lietots.” Jāatzīmē, ka intervija ar Valdi Zatleru ”Telegraf” tika publicēta pirmdien – tieši dienā, kad Zatlera kungs devās valsts vizītē uz Gruziju un Armēniju.
Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs atzīst, ka šī nav vienīgā dīvainība, kas pēdējā laikā iesprukusi valsts galvas izteikumos: ”Pirmais jocīgais paziņojums jau bija novembra beigās, kad prezidents ierosināja 4. maiju nosaukt par Neatkarības dienu. Rodas jautājums: kas tad ir 18. novembris? Kas attiecas uz vārdu ”okupants”, tad vismaz mēs muzejā indivīdus par okupantiem nesaucam. Šo vārdu lieto, tikai apzīmējot okupācijā vainojamos režīmus, ne cilvēkus.”
Neiburgs gan atgādina, ka, no otras puses, nebūtu nekas nepareizs par ”okupantiem” saukt tos aptuveni 20 tūkstošus militārpersonu, kuras 90. gadu beigās ar steigu atvaļināja no Krievijas armijas, kad tās izvākšana kļuva neizbēgama un vajadzēja nodrošināt šo cilvēku palikšanu Latvijā: ”To vēl mierīgi varētu debatēt pat juridiskā līmenī, vai viņus arī individuāli nesaukt par okupantiem. Un ir arī tāds jēdziens kā civilokupanti.” Demokrātijas apstākļos jau nevar liegt kādam lietot attiecīgo vārdu sadzīviskā līmenī, kaut pilnīgi nepareizā nozīmē, piemēram, saucot par ”okupantiem” Starptautiskā valūtas fonda pārstāvjus.
Latvijas Valsts arhīva dokumentu aprakstīšanas daļas VDK dokumentu sektora vadītājs Ainārs Bambals atzīmēja, ka jēdziens ”okupants” pēdējos gadu desmitos ir iesakņojies lielas Latvijas iedzīvotāju daļas apziņā un arī agrāko trimdas latviešu aprindās. Līdz ar to tā vienkārši izsvītrot to nevar. Tāpat vēsturnieks Bonifācijs Daukšts spriež, ka likt atteikties sabiedrībai no kāda vārda lietošanas nemaz nav iespējams: ”Brīvajā Latvijā nu gan vēl nav ne sācies, nedz arī ar visaptverošu nolēmumu beidzies kāds tiesisks vienošanās process par kāda vārda nelietošanu vai lietošanas aizliegumu.”
Svētceļojumā uz Sibīriju
Šovasar kinorežisores un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājas Dzintras Gekas vadībā pieci Sibīrijas bērni – Gunārs Toms, Ilmārs Knaģis, Jānis Lauva, Astrīda Ruško, Vija Ķērpe, Sibīrijā dzimušie Nadežda Āriņa, Jānis Stadja, Sibīrijas bērnu bērni, filmēšanas grupa, mācītājs Guntis Kalme un komponists Pēteris Vasks devās uz Sibīriju. Šā ceļojuma mērķis bija uzstādīt piemiņas plāksnes Latvijas bērniem un mātēm, kuri palika mūžīgajā sasalumā. Ceļotāji veica 2500 km pa Sibīriju ar automašīnām un 1300 km ar kuģi pa Jeņiseju. Un bezgalīgus attālumus atmiņās. Es, šo rindu autors Ilmārs Knaģis, no izsūtījuma Tālajos Ziemeļos dzimtenē atgriezos 1954. gadā.
Laila Anna Kaca
Tas bija visspilgtākais ceļojums manā dzīvē. Šķita, ka mēs katrs maināmies kā cilvēks un citādi attiecamies viens pret otru. Tas bija labākais veids, kā līdzsvarot šo emocionāli grūto braucienu.
Latvieši nekad nevarēs pārrakstīt vēsturi, lai lielā krievu tauta saprastu. Sāpe par to mums paliek, bet svarīgāk ir jautāt, ko ar šo sāpi iesākt!? Ko darīt tieši man un katram, kuram tas rūp? Kā pieminēt visus, kas aizgājuši? Vai ar pieminēšanu tādā izpildījumā kā līdz šim pietiek?
Astrīda Ruško
Šovasar Arhangeļskas rajonā Baškortostānas Republikā pirmo reizi notika Krievijā dzīvojošo latviešu sadziedāšanās svētki. Pārsteidza, ka pirms vairāk nekā simt gadiem Latviju pametušie latviešu pēcteči turpina svinēt Līgo vakaru, runāt latviešu valodā, lai gan nekad nav bijuši Latvijā.
Prieks par lietuviešiem, kuri katru gadu brauc uz piemiņas dienām Krievijā un godina savus nomocītos tautiešus. Apbrīnojami, ka viņi ir sākuši pārvest uz Lietuvu savu tuvinieku mirstīgās atliekas.
Kopš biju izsūtījumā Krievijā, ir pagājis laiks. Bet tāpat kā toreiz nav ceļu, nav sakaru un cilvēkiem lielās Jeņisejas krastos ir tikpat noslēgta un vienkārša dzīve.
Atrodoties Sibīrijā, nespēju pārstāt brīnīties, kā mūsu mammas varēja izdzīvot. Cilvēki bija pamesti, izmocīti, likteņa varā atstāti pacietīgi gaidām savu nāvi.
Liveta Sprūde
Neizsakāmi emocionāls bija aizlūgums pie Nadeždas Āriņas mātes kapa Igarkā, kad katram no brauciena dalībniekiem bija sāpju kamols kaklā un asaras acīs. Mācītājs Guntis Kalme teica: “Toreiz Nadeždas mammu apraka, tagad mēs viņu apglabājam.” Tās uztvērām kā simboliskas bēres visām mātēm un vecmammām, visiem tuviniekiem, kuri bija jāgulda nesvētītā zemē. Vai kurus sniegā, salā un mūžīgajā sasalumā pat aprakt nevarēja cilvēka cieņai pienācīgi. Arī manu vecmāmiņu.
Gunārs Toms
Vēl līdz šai dienai neesmu atguvis dvēseles mieru pēc Sibīrijā redzētā un pārdzīvotā, gan tiekoties ar likteņbiedru Kārli Namnieku, gan veicot 120 kilometrus garo svētceļojumu no manas māmiņas Alvīnes Tomas apcietināšanas vietas Lielās Ketas sādžai līdz Jeņisejskas “varenās” čekas ēku pratināšanas telpai, nošaušanas pagrabam, cietuma kapsētai. Nespēju aizmirst vēl joprojām eksistējošā, ar dzeloņdrāšu žogu apvītā nāves cietuma apskati un visbeidzot – piemiņas plāksnes novietošanu muzejā.
Vija Ķerpe
Nespēju izdzēst no atmiņas pamesto kokzāģētavu Igarkā. Drāšu žogs ap to, pamestie dēļu krāvumi un Igarkas drūmais iespaids. Vēl aizvien redzamie sargtorņi, no kuriem uzraudzīja mūsu radiniekus, lai necilvēcīgos apstākļos viņiem liktu strādāt ar vislielāko atdevi. Uzreiz spilgtāk varu iztēloties, kā mana mamma strādā ar apledojušiem baļķiem. Bet tagad šie cilvēki ir miruši, šīs vietas ir pamestas, un viss joprojām paliek tāds pats kā pirms piecdesmit un vairāk gadiem – celts uz nepamatoti represēto kauliem.
Andrejs Muzikants
Dziļu ieskatu un paliekošu iespaidu deva pašu Sibīrijas bērnu stāsti – tajos ir skaidri redzama cilvēka gara uzvara pār ļaunumu.
Meklējām arī mūsu tautiešus. Izsūtīto bērni un mazbērni jau pārgājuši vietējā sabiedrībā. Vecā paaudze joprojām mēģina turēties. Tomēr ir latviskas saliņas. Maskavā, Latvijas vēstniecībā, mums stāstīja par gaidāmajiem latviešu dziesmu svētkiem Baškīrijā.
Jāņu dienā mūs lieliski uzņēma sādžā, kur vēl dzīvo Abrenes un Alūksnes apkārtnes ieceļotāju pēcteči. Kad kāpām autobusā, braši latgaliski skanēja vietējo sievu kvartets: “Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt…”
Utopiskā doma
Ja neskaita 1941. un 1949. gada ceļojumus konvoja pavadībā un vēlākos tūrisma pārgājienus pa Krieviju, vēl sešas reizes man ir nācies šķērsot Krievijas robežu, lai apsekotu vietas, kur liktenis bija lēmis tūkstošiem latviešu palikt uz mūžu. Liktenis? Visvieglāk ir vainot likteni… Kādreiz, ceļojot pa Sibīriju, spriedām – pensijā būs daudz laika, tad gan apmeklēsim visas latviešu izsūtījumu un apcietinājumu vietas. Viens no galvenajiem maršrutiem būtu Jeņisejas upes baseins. Krasnojarskā nofraktētu laivas un, peldot uz ziemeļiem, apsekotu vietas, kur tika izsēdināti latvieši. Tur mēs iekārtotu piemiņas zīmes. Šāds pasākums aizņemtu vairākas vasaras. Vietā, līdz kurai nokļūtu vienā vasarā, atstātu laivas, un nākamajā pavasarī turpinātu ceļojumu līdz pat Ledus okeānam. Spriedām, ka vajadzētu ceļot lielās grupās kopā ar mācītāju, iesaistot arī politiķus. Arī ārzemju politiķus, lai viņi redzētu un saprastu, kur viņu tēvu politika kādreiz noveda mūs un mūsu tēvus.
Nu tad – šovasar!
Braucot uz Maskavu, Krustpils stacijā mūsu ekspedīcijas dalībniekus sagaidīja manas dzimtās pilsētas Jēkabpils iedzīvotāji – jaunsargi ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un politiski represēto pulciņš. Dažas, bet ļoti emocionālas minūtes.
Maskavā mūs laipni uzņēma Latvijas vēstniecības darbinieki, baznīciņā mācītājs Guntis Kalme noturēja aizlūgumu par ceļojuma veiksmi. Kad “Aeroflote” mūs nogādāja Krasnojarskā, ar busiņiem pa Jeņisejas kreiso krastu devāmies 350 km ziemeļu virzienā uz Jeņisejskas pilsētu. Iegriezāmies Galaņino sādžā. Tur 1941. gadā Jeņisejas krastā no baržām tika izsēdināta liela grupa latviešu. Arī mūsu ekspedīcijas dalībnieks Gunārs Toms un viņa vienaudzis Kārlis Namnieks, kuru apciemojām sādžā Boļšaja Keķ. Pa ceļam mūsu mācītājs iesvētīja Gunāra Kļaviņa pagājušajā gadā mirušās sievas kapavietu. Pirms trim gadiem mēs apciemojām Kļaviņu pāri, bet šoreiz viņu mājas durvis bija aiznaglotas. Gunāra sieva – kapos, bet pats – veco ļaužu pansionātā. Svešā zemē, viens svešas tautas vidū!
Represiju vēsturē Jeņisejska ir iezīmīga kā nometināšanas vieta gan caru, gan padomju laikos. Jeņisejskas cietums esot bijis galvenā augstākā soda mēra izpildīšanas vieta plašā apkaimē. Tur 1941. gada decembrī nošāva mūsu ekspedīcijas dalībnieka Gunāra Toma māti. Jeņisejskā vēlējāmies uzstādīt pirmo piemiņas plāksni, veltītu izsūtījumā bojāgājušajām mātēm. Mūs laipni uzņēma pilsētas muzejā. Represiju tēma pašreiz Krievijā nav populāra. Tomēr mūs aizveda pat uz kādreizējo, tagad pussabrukušo čekas ēku, kuras pagrabos izpildīti nāvessodi. Ko Gunārs juta vietā, kur varbūt tika nošauta arī viņa māte? Ko jutu es, brienot pa Vjatlaga purviem un lipīgo glūdu – mana tēva pēdējo atdusas vietu?
Naktī ar pasažieru kuģi “Mihails Ļermontovs” turpinājām ceļu uz ziemeļiem – Igarku.
Jeņiseja
Jeņiseja – daudzu tautu likteņupe, arī latviešu, bet galvenokārt pašu krievu. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad Padomju Savienībā veica piespiedu kolektivizāciju, zemniekus masveidā deportēja uz mazapdzīvotām Krievijas impērijas nomalēm, galvenokārt – Tālajiem Ziemeļiem. Cilvēkus izsēdināja neapdzīvotās vietās lielo Sibīrijas upju, arī Jeņisejas un tās pieteku krastos. Deportācijas pieņēmās spēkā 30. gadu beigās, bet it īpaši, sākoties Otrajam pasaules karam. Intensīvi “tīrīja” brālīgo republiku iedzīvotājus un represēja minoritātes pašā Krievijā. Katru nekrievu uzskatīja par ienaidnieku. “Tautas ienaidniekus” transportēja uz ziemeļiem arī visus pēckara gadus. Viena no galvenajām nometināšanas vietām bija Igarkas pilsēta un tās apkārtne. Uz Igarku veda arī mūsu ceļš šogad – pilsētas 80. jubilejas gadā.
Igarka
Igarkā bija Ziemeļu industrializācijas sākotne. Šeit 1929. gadā neapdzīvotā, akmeņainā krastā izsēdināja pirmos celtnieku tūkstošus – “kulaku” ģimenes no Sibīrijas vidienes. Jau rudenī pirmā rūpnīca sāka ražot zāģmateriālus. Uz Igarku pludināja baļķus no Jeņisejas augšteces un pietekām – Angaras, Podkamennajas Tunguskas… Uz Igarku turpināja peldēt arī baržu karavānas ar “baltajiem vergiem”, lai aizstātu tos, kuri jau bija atraduši pēdējo atdusas vietu mūžīgajā sasalumā. Puspilsēta ir uzcelta uz apbedījumiem. Krievu zemniekus aizstāja izsūtītie Krimas tatāri, čečeni, inguši, grieķi no Ziemeļkaukāza, vācieši no Pievolgas un Ļeņingradas, besarābi (moldāvi), kalmiki, tadžiki, somi un karēļi. Un latvieši. Pēc kara šo tautību “asorti” vēl papildināja ukraiņi un baltkrievi no kādreizējās Polijas teritorijas, vlasovieši, banderovieši. Un atkal latvieši – leģionāri, pretošanās kustības dalībnieki un Latvijas armijas virsnieki un instruktori pēc sodu izciešanas lēģeros. 1948. gadā uz Igarku atveda 5560 lietuviešus, 1949. gadā – vairākus simtus tā sauktos “otrreizējos” – dzīvi palikušos 1937./1938. gada Lielā terora upurus – krievus, bet galvenokārt ebrejus un arī bariņu latviešu jauniešu. Starp tiem biju arī es.
1949. gadā kokrūpniecība Igarkā palika otrajā plānā. Galveno vietu ieņēma “Ziemeļu pārvalde”, būve nr. 503 (tautā saukta par piecsimti jautro).
Par šo dzelzceļu (Lielo Transpolāro maģistrāli) vēl aizvien sabiedrībai zināms ļoti maz. Bija iecerēts, ka sliežu ceļam jādublē Lielais Ziemeļu jūras ceļš, kas tajos laikos vēl bija nedrošs un darbojās neregulāri. Par šā plāna grandiozumu var pārliecināties, ielūkojoties kartē. Bet par tā idiotismu var spriest tie, kuriem nācies iepazīties ar šīm vietām un to laiku tehniku. Ar šīs maģistrāles būvi saistīti daudzu latviešu likteņi, un ne viena vien latvieša kauli guļ šā purvos nogrimušā dzelzceļa uzbērumā. “Mirušais ceļš” – ar tādu nosaukumu pamestā Lielā Transpolārā dzelzceļa maģistrāle ir iegājusi Krievijas dzelzceļu vēsturē.
1951. gadā Ziemeļu pārvalde no Igarkas pārcēlās 65 km uz dienvidiem, kur kreisajā Jeņisejas krastā tieši Polārajā lokā tika uzcelta jauna pilsēta – Jermakova. 1953. gada martā nomira Staļins, un viņa lolojums, viņa gulbja dziesma – dzelzceļa būve – tika iekonservēta (kas Padomju Savienībā nozīmēja – pamesta). 1988. gadā mūsu ceļojums pa Mirušo ceļu un Mirušo pilsētu Jermakovu atgādināja fantastu Strugacku stalkeru klejošanu pa citplanētiešu atstāto noslēpumaino zonu.
Šķiet, neviena deportētā tauta netika tā izmētāta Sibīrijas plašumos kā latvieši. Latviešu kauliņi guļ Jeņisejas, tās pieteku un ezeru krastos no Krasnojarskas līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam. Un reti kuram kapam ir krusts. Kādi krusti toreiz! Labi, ja mūžīgajā sasalumā mirušo izdevās iekalt pāris pēdu dziļumā. Un cik noslīka ezeros un pazuda bez vēsts tundrā! Godinot visus šajā reģionā bojā gājušos, mēs atvedām uz Igarku piemiņas plāksni. Tās atklāšanas un iesvētīšanas ceremonijā piedalījās arī Igarkas muzeja un citi kultūras un izglītības darbinieki. Tālajā, puspamestajā ziemeļu pilsētā skanēja “Dievs, svētī Latviju!”.
Krasnojarska – Suhanoja
“Aeroflote” mūs vizināja atpakaļ uz dienvidiem – uz Krasnojarsku. Lidojām gar Jeņisejas labo krastu, no augšas ir labi redzams toreiz uzceltais Lielās Transpolārās maģistrāles posms no Igarkas līdz Jermakovai. Nu dzelzceļa trase ir nogrimusi atkusušajā mūžīgajā sasalumā. Mirušais ceļš, mirusī pilsēta Jermakova. Leģenda. Bet vēl daudziem, arī man – dzīves īstenība.
No Krasnojarskas lidostas ar busiņu taisnā ceļā devāmies 350 km austrumu virzienā uz Kansku – vecu Sibīrijas tirgoņu pilsētu, ar kuru saistās simtiem izsūtīto latviešu, arī manas atmiņas. No Kanskas ceļojām uz Abanu un Dolgij Most, kur arī savulaik cietuši daudzi latvieši. Abanas muzejā mūs uzņēma viemīlīgi. Piemiņas plāksni pagaidām novietojām telpā ar komunistisko atribūtiku – karogiem, plakātiem, fotogrāfijām un Ļeņina krūšutēlu. Sākumā tas šokēja. Bet, šķiet, pareizi vien būs – neprātīgo ideju autors un to upuri turpat līdzās. Dažus simtus kilometru uz ziemeļrietumiem no Kanskas arī bija daudzas latviešu izsūtījuma vietas. Tasejeva, kur dažus gadus atrados arī es, Dzeržinska, kur bērnību pavadīja mūsu ceļabiedrs Jānis Lauva. Imbežas sādžā mūs jau gaidīja veci paziņas – Sibīrijā palikušie 1941. gadā izsūtītie latvieši. Bija Jāņu diena ar priecīgu sagaidīšanu un pavadīšanu.
Un tad apmeklējām Suhanojas sādžu, kur puse iedzīvotāju bijuši latvieši, un arī visi krievi runājuši latviski. Aizkustinoši bija dzirdēt astoņdesmitgadīgās sieviņas runājam skaidrā latviešu valodā ar nelielu Tālavas, Alūksnes pieskaņu. Viņu senči Sibīrijā ieceļojuši 19. gadsimtā. Pirms dažiem gadiem šeit atvērta baznīciņa, kurā dievkalpojumu šoreiz noturēja mūsu mācītājs Guntis Kalme kopā ar vietējo mācītāju. Mūs pavadīja ar līgo dziesmām un asarām.
Un tad bija atvadu vakars kalnos, slaveno Krasnojarskas Stabu rajonā, kur latviešu meitenes, izsūtīto jaunākā paaudze, uzcēlušas vasarnīcas.
Mēs atgriezāmies Rīgā ar izpildīta pienākuma apziņu. Pienākuma pret tiem, kuri krita par upuri svešām varām un svešām idejām. Vienkārši tādēļ, ka tā vēsturiski bija sanācis. Vainīgo nav.
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/celojums/?doc=67611
Čehijā, atzīmējot komunistiskā režīma sabrukumu, aicina neaizmirst pagātni
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/arzemju.zinas/?doc=67560
Aicinājumi 1989. – 1991. gada revolucionāro notikumu Centrālajā un Austrumeiropā dalībniekiem stāstīt par vēsturiskajām norisēm nākamajām paaudzēm un neaizmirst komunistisko režīmu noziegumus pavadīja otrdien Prāgā Čehijas parlamenta augšpalātas – Senāta – rīkoto postkomunistisko Eiropas valstu parlamentu priekšsēdētāju konferenci, kurā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.
Jāturpina skaidrot vēsturi
Parlamentu vadītāji bija ieradušies Prāgā par godu 20. gadadienai kopš 1989. gada novembra ‘’samta revolūcijas”, kad studentu nemieri un nevardarbīgas masu akcijas Prāgas ielās noveda pie komunistiskā režīma sabrukuma Čehoslovākijā.
”Mums, baltiešiem, bija svarīgi, lai neatkārtotos 1968. gada augusta notikumi (kad demokratizācijas mēģinājumus Čehoslovākijā vardarbīgi apspieda PSRS un citi Austrumeiropas komunistiskie režīmi), jo tas bija stimuls arī Baltijas tautām,” savā uzrunā aizrādīja Gundars Daudze. Tāpat kā kolēģi no Igaunijas un Lietuvas parlamentiem – Ene Ergma un Aļģis Kašeta, arī Daudze uzsvēra nepieciešamību postkomunistiskajām valstīm turpināt skaidrot savu vēsturi Eiropā un līdzdarboties tāda ES instrumenta veidošanā, kas nosodītu ne tikai nacisma, bet arī komunisma noziegumus.
Pagodināt pasākumu greznajā Čehijas Senāta mītnē Valdšteina pilī bija aicināti arī vairāki prominenti “samta revolūcijas” vadītāji, arī Vāclavs Havels. Izrādījās, ka noskaņas, ar kādām čehi atzīmē savas antikomunistiskās revolūcijas 20. gadskārtu, daudzējādā ziņā atgādina arī tās izjūtas, kas sastopamas Latvijā, atmodu atceroties. Vispirms tās ir skumjas par zaudēto tautas solidaritāti, kura, pēc 1989. gada studentu kustības organizatora Šimona Paneka vārdiem, Čehijā ‘’spēja pastāvēt vien dažus mēnešus”, tāpat vilšanās politiķos, neveiksmes pilsoniskās sabiedrības veidošanā, ekonomiskā krīze (Čehijā tā tomēr ne tuvu nav tik asa kā Latvijā) un skaidra mērķa trūkums sabiedrībā patlaban.
Mudina neslīgt pašapmierinātībā
Bijušie ‘’samta revolūcijas” vadītāji, uzstājoties konferencē, viens pēc otra uzsvēra, ka ”cilvēki aizmirst pagātni”, dzīvi komunistiskā totalitārisma apstākļos un tas var būt arī bīstami. ”Vecāki saviem bērniem neko nestāsta par mūsu vēsturi. Varbūt vajag vēl vienu paaudzi, lai kas mainītos. Atcerieties, ka brīvība ir trausla un netiek dota par velti,” konstatēja Čehijas Senāta loceklis, aktīvs 1989. gada notikumu dalībnieks Aleksandrs Vondra. Arī Čehijas Senāta priekšsēdētājs Pršemisls Slobodka uzsvēra: ”Mūsdienu vēsturnieki atzīst komunisma noziegumus, taču mums vēl būtu jāpēta komunisma daba, kādā veidā tas spēja valdīt pār cilvēkiem, kad cilvēki bija gatavi nepretoties, lai tikai nodrošinātu savu bērnu dzīvi un tiesības dažas dienas pavadīt PSRS kūrortos.”
Aplausus izpelnījās bijušais čehu trimdas aktīvists, nesenais ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs, kurš brīdināja no čehu un citu austrumeiropiešu ļaušanās ”ārējiem vilinājumiem”. ”Mums jādomā ne tikai par to, ko esam 20 gados paveikuši, bet arī par kļūdām, ko esam pieļāvuši. Citādi, ja šis ir tikai pasākums, lai mēs paši sev paglaudītu galvu un paslavētu, kādi bijām varoņi, tad tam nav jēgas,” norādīja Švarcenbergs.
Pasākuma noslēgumā tika pieņemta deklarācija, kurā konferences dalībnieki apelē pie “tām Eiropas valstīm, kuras nav piedzīvojušas totalitāro režīmu pēc Otrā pasaules kara, viņu pašu interesēs saprast mūsu valstu ārkārtīgo jūtīgumu”, aicinot pretoties “jaunām populisma un demagoģijas formām, kuras var negatīvi ietekmēt demokrātisko procesu jebkurā Eiropas valstī”. Minēta arī nepieciešamība konsekventi nosodīt komunisma noziegumus, tāpat kā tas noticis ar nacisma noziegumiem.
Sākusies ziedojumu vākšana Ulmaņa piemiņas zīmei Turkmenistānā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=67534
Valsts svētku priekšvakarā Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds sāka ziedojumu kampaņu. Tās mērķis – 2010. gada 4. septembrī uzstādīt Turkmenistānas pilsētā Turkmenbaši (bijušajā Krasnovodskā) piemiņas zīmi Ministru prezidentam Kālim Ulmanim.
Jau pērnruden, Turkmenistānas apmeklējuma laikā, Valsts prezidents Valdis Zatlers, tiekoties ar Turkmenistānas prezidentu Gurbanguldi Berdimuhamedovu, runāja par iespēju uzstādīt piemiņas zīmi bijušajā Krasnovodskas, tagad Turkmenbaši pilsētā. Tieši šeit, Kaspijas jūras ostas pilsētas cietumā 1942. gadā, visticamākais, pārtrūka ievērojamā Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa dzīves ceļš. Šo Latvijas puses vēlmi atbalstīja arī Turkmenbaši pašvaldība. (Savulaik pilsētā pie kādreizējās cietuma slimnīcas esot atradusies piemiņas plāksne Latvijas prezidentam Kārlim Ulmanim, taču ēka nojaukta un plāksne pazudusi.)
Izveidot piemiņas zīmi Kārlim Ulmanim rosinājis Valsts prezidents V. Zatlers. Šo ierosinājumu atbalstīja Rīgas Latviešu biedrība, kā arī Zaļo un zemnieku savienība. Savu artavu K. Ulmaņa piemiņas zīmei jau ziedojis V. Zatlers un ASV dzīvojošais K. Ulmaņa krustdēls Dainis Rudzītis. Taču ziedot aicināts ikviens, gan zvanot pa speciāli izveidoto tālruni, gan pārskaitot naudu īpašā ziedojumu kontā.
Piemiņas zīmes pamatā būs ievērojamā latviešu tēlnieka Kārļa Zāles veidotais Kārļa Ulmaņa krūšutēls. Viņš to darinājis pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Taču pieminekli veidos tēlniece Arta Dumpe. Kā, sākot ziedojumu akciju, uzsvēra Valsts prezidents, gan pieminekļa idejas, gan tēlnieka izvēlē pamatā ņemtas latviskās vērtības un pamatīgums – K. Zāle savulaik izveidoja Brīvības pieminekli un Brāļu kapus Rīgā, bet A. Dumpe ir autore brāļu kapu memoriālam Lestenē un Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim Jelgavā. Piemiņas zīmes uzstādīšana Ulmanim Turkmenistānā, prezidentaprāt, būs mūsu pašapziņas apliecinājums un cieņas izrādīšana ievērojamajam Latvijas valstsvīram Ulmanim. Pašlaik tēlniece, piemērojoties laika garam, ir izveidojusi divus pieminekļa variantus, taču vēlāk apspriešanai tikšot nodoti četri. Janvārī tautai būšot iespējams nobalsot par piemērotāko piemiņas zīmi. Taču tas, kā izskatīsies K. Zāles iecerētā Ulmaņa tēla galīgais variants, gan būšot zināms tikai pēc tam, kad tēlniece un arhitekts Laimonis Šmits apmeklēs Turkmenbaši pilsētu. Tur tad arī ar vietējo pašvaldību būs jāvienojas, tieši kurā vietā piemineklis atradīsies. Esot skaidrs, ka tā nebūs Krasnovodskas vecā kapsēta, kur vairākus gadus pēc kārtas uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika meklēti K. Ulmaņa pīšļi. Jau pērn Turkmenbaši pilsētas vadītāji V. Zatleram sacīja, ka piemiņas zīmei vispiemērotākā vieta varētu būt kādā no pilsētas skvēriem. Savukārt pilsētas kapos, kur nesekmīgi tika meklētas K. Ulmaņa mirstīgās atliekas, palicis Joahima Zīgerista uzstādītais ozolkoka krusts. Pērn, godinot gan K. Ulmaņa, gan citu staļiniskā režīma svešumā bojāgājušo upuru piemiņu, V. Zatlers šo piemiņas zīmi neapmeklēja, bet nolaida vainagu Kaspijas jūrā.
Publicē kara gūstekņu datu bāzi
Vācijas federālās zemes Saksijas Zinātnes ministrija norāda, ka mājas lapās www.dokst.de (vācu valodā) un www.dokst.ru (krievu valodā) pieejami aptuveni 700 000 ierakstu ar padomju kara gūstekņu datiem, vairākums no kuriem gājuši bojā Vācijā.
Cita publicētā kartotēka ietver aptuveni 10 000 vāciešu datus, kurus notiesāja padomju kara tribunāli kara laikā un pēc tā.
Vairākums no šiem cilvēkiem ir reabilitēti, taču 85% gadījumu viņu tuvinieki par to nezina.
Katrā datu bāzes ierakstā ietverts vārds, dzimšanas un nāves vieta un datums. Nosūtot pieprasījumu, iespējams iegūt arī papildu informāciju.
Drēzdenes “Saksijas memoriālu” dokumentācijas centrs pie šī projekta strādājis kopš 2000. gada.
Regulāri atjaunojamā un pašlaik plašākā šāda veida kara gūstekņu datu bāze izveidota ar Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas valdību atbalstu.
Veido jaunu propagandas filmu par Latviju
Nākamā gada pavasarī Krievijā uz ekrāniem nonāks kārtējā propagandas filma par to, cik labi bija dzīvot Padomju Savienībā. Filma stāstīs par to, ka Krieviju nepatiesi apmelo Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācijā. Filmas nosaukums būs “Baltijas Gambīts“, svētdien vēsta raidījums “Nekā personīga”.
Filmas veidotāji no Maskavas kinostudijas “Master Film” Latvijā ieradās trešdien. Latvijā viņi iekļuvuši kā ceļotāji, izmantojot tūristu vīzas. Patieso brauciena mērķi – filmas veidošanu par Latviju viņi slēpuši.
Filmēšanas grupa vairāku cilvēku sastāvā iemūžināja 11.novembra svētku parādi pie Brīvības pieminekļa, svecīšu vakaru pie Rīgas pils un tikās ar kādu Latvijas medija vadītāju.
Raidījuma veidotājiem izdevies sastapt filmas veidotājus, kuri šonedēļ uz dažām dienām bija ieradušies Rīgā. Lai nepievērstu lieku uzmanību, viņi uzdevušies par tūristiem. “Nekā personīga” filmas veidotājus sastapa arī Okupācijas muzejā. Filmas režisore Jekatirina Toldunova un operators Valērijs Rjabins uzdevās par tūristiem, kurus dziļi interesē Latvijas vēsture, bet neesot izslēgts, ka nākamgad tāda tomēr tapšot.
Producentu kompānijas “Master Film” mājas lapā internetā atrodamā dokumentālās filmas “Baltijas Gambīts” pieteikumā minēts, ka kinolente tikšot pabeigta jau pēc četriem mēnešiem. Tās galvenā doma ir pierādīt, ka Latvijas un Baltijas okupācija nav notikusi, bet Krievija ir miermīlīgs un draudzīgs kaimiņš.
Kā atgādina raidījums, manipulatīvas filmas par Latviju Krievijā tapušas teju vai regulāri. 25.martā, kad Latvijā pieminēja uz Sibīriju izvestos, Krievijas televīzijas demonstrēja radošās apvienības Trešā Roma filmu “Baltija, kādas ,,okupācijas,, vēsture”. Arī tajā stāstīts, cik laba Latvijā bija dzīve Padomju Savienības sastāvā. Filmas veidotāji Rīgā bija intervējuši komponistu Raimondu Paulu, hokejistu Helmutu Balderi, ekonomisti Raitu Karnīti un daudzus citus. Nepatīkams bija filmas varoņu pārsteigums, ka viņu stāstīto filmas veidotāji izmantoja, lai slavinātu padomju laikus.
Filmas “Baltija, kādas ‘okupācijas’ vēsture” tapšanā aktīvi piedalījās arī apvienība PCTVL un Latvijas Antifašistu komiteja. Rīgā dažas nedēļas pirms Eiroparlamenta vēlēšanām filmas pirmizrādi sevis popularizēšanai izmantoja PCTVL līdere Tatjana Ždanoka. Filmas režisors Boriss Čertkovs gan uz savas filmas pirmizrādi Latvijā netika, jo viņam bija aizliegts iebraukt mūsu valstī. Filmas veidotāji neslēpa, ka tās tapšanā ļoti esot palīdzējusi Krievijas Ārlietu ministrija.
Uz neatgriešanos
Pirms 70 gadiem pa Rīgas, Liepājas un Ventspils ielām ostu virzienā brauca mantām piekrauti rati — Ribentropa—Molotova pakta rezultātā beidzās vairāk nekā 700 gadu ilgusī vācbaltiešu vēsture Latvijā.
Rūpju un bēdu pilni jau ir schie laiki, sevischķi, kur esam wiens no otra tik tālu schķirti, man jau ar būtu wieglaki schos grūtos laikus pārdsiwot ja būtu Jūsu tuwumā un waretu ar Jums dalities, bet kas to lai sin, kad waresim atkal redseties… — šīm latvietes, vācbaltieša Ludviga Rozenbauma sievas Marijas Rozenbaumas no Pozenes dzimtenē palikušajiem radiem sūtītajā vēstulē izteiktajām cerībām nebija lemts piepildīties.
1939.gada rudenī Marija kopā ar vīru un dēlu Reinholdu aizbrauca uz Vāciju, pareizāk sakot, uz Vācijas iekaroto Polijas daļu. Latviju viņa vairs neieraudzīja, sarakste ar Rozenbaumiem pārtrūka, kad fronte tuvojās Polijai. Pēc nesekmīgiem meklējumiem radi palikuši pie pieņēmuma, ka abi vecie Rozenbaumi kara beigās droši vien gājuši bojā aviouzlidojumā. Viņi bija vieni no tiem apmēram 60 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, Latvijas senākās minoritātes — vācbaltiešu —, kuri 1939.gada rudenī gandrīz visi faktiski pāris mēnešu laikā, no oktobra vidus līdz decembra vidum, uz neatgriešanos aizbrauca no zemes, kurā bija dzīvojuši un valdījuši 700 gadu un kuru viņu senči bija nosargājuši no Krievijas spiediena, bet tās pamatiedzīvotājus, gribēdami to vai negribēdami, pasargājuši no asimilācijas un apgādājuši ar Rietumu kultūru, rakstību un Bībeles tulkojumu. Vācbaltiešu likteni, tāpat kā latviešu likteni, izšķīra Ribentropa—Molotova pakts, taču Latvijas autoritārā vadība, izvēlējusies nevis tautas informēšanas un brīdināšanas, bet mierināšanas politiku, arī vācbaltiešu aizbraukšanu valsts kontrolētajā presē pasniedza nevis kā gaidāmās drāmas priekšvēstnesi, bet kā vēsturisku uzvaru: “Lai viņi brauc! Bet — uz neatgriešanos!” Vieta tukša nepalika.
Zaudētais intelekts
Neieguva neko — vaicāts, ko Latvija ieguva un ko zaudēja, vācbaltiešiem aizbraucot, vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis to vērtē kā ļoti lielu zaudējumu un kā sāpīgāko uzsver intelektuālā potenciāla zudumu. Vācbaltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, tai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. “No nacionālām pozīcijām raugoties, Latvijas sabiedrība kļuva viendabīgāka, bet tikai uz neilgu laika posmu, jo vācbaltiešu vietu aizpildīja citi,” saka vēsturnieks. Jebkurai valstij ir labāk, ja tajā dzīvo vairākas minoritātes, nevis ļoti daudz vienas minoritātes iedzīvotāju. Vācbaltiešu aizbraukšana aizsāka negatīvo līniju Latvijas vēsturē — sekoja 1941.gada deportācijas, holokausts, 1949.gada izsūtīšana. Tās Latvijas intelektuālo potenciālu novājināja līdz minimumam. Turklāt piepildījās tas, ko bija rakstījis Vācijas sūtnis Latvijā līdz 1938.gada beigām Eberhards Šats: latvieši gribot labāk dzīvot nevis zem vāciešiem, bet zem krieviem, jo par tiem viņi jūtoties pārāki.
Līdz izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939.gada oktobrī rakstīja žurnāls Atpūta, 62 118 vāciešu, no tiem 3518 bija valstsvācieši — Vācijas pilsoņi. Latvijā vācbaltieši bija trešā lielākā minoritāte pēc krieviem un ebrejiem. Izceļošanu noteica 30.oktobrī ar Vāciju noslēgtais līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju, kuru savukārt bija radījis viens no 28.septembrī Maskavā noslēgtās PSRS un Vācijas vienošanās slepenajiem protokoliem un tai sekojušais Hitlera 6.oktobra aicinājums vāciešiem atgriezties reihā. 14.oktobrī no Rīgas atgāja pirmais kuģis ar izceļotājiem, un līdz 15.decembrim tā faktiski bija pabeigta. 1939.gada decembrī notika pēdējā galvenās vācbaltu organizācijas Vācu tautas apvienība Latvijā valdes sēde, un 13.decembrī iznāca Latvijas vāciešu avīzes Rigasche Rundschau pēdējais numurs ar virsrakstu “Vāciešu — Latvijas pavalstnieku vairs nav”.
Pirmajā vilnī neizbrauca 10 tūkstoši vācbaltiešu. Tie aizceļoja pēc Latvijas okupācijas — no 1941.gada 5.janvāra līdz 25.martam.
Brēmenes kuģos
Ulmaņa valdības kontrolētā prese vācbaltiešu izbraukšanu apsveica, tās kopējais tonis bija vācbaltiešiem nepārprotami nelabvēlīgs, pat naidīgs. Kā izņēmumu Inesis Feldmanis min Jāņa Lapiņa rakstu mēnešraksta latviskās dzīves veidošanai Sējējs 1939.gada decembra numurā, kurā autors aizbraukšanu novērtējis objektīvāk. “Divpadsmitā gadu simtenī ar Brēmenes kuģiem un karaspēku atbrauca vāci, lai kolonizētu mūsu zemi,” rakstīja Lapiņš. “Viņi kopā ar latviešiem atspieda krievus nost tur, kur tie bija ievainojuši mūsu valstu neatkarību, un septiņi simti piecdesmit gados vāci iemantoja neapšaubāmas pilsoņu tiesības. Šā gada novembrī ar tās pašas Brēmenes kuģiem, uz kuriem bija arī virsū Brēmenes vārds, no mūsu zemes aizbrauca vācu minoritate uz Poliju, lai kolonizētu poļu koridoru un Poznaņu (Pozeni)… Vācu repatriacija nāca mūsu minoritatei un arī Latvijas valstij kā pilnīgi negaidīts pārsteigums.” Tālāk Lapiņš apraksta ainas pēc izceļošanas līgumu noslēgšanas: “Jau oktobrī, bet it sevišķi novembrī pa Rīgas, Liepājas un Ventspils ielām sāka braukāt milzīgi mēbeļu rati. Tie bija salasīti vai visās Vācijas ostu pilsētās, un viņi veda uz muitas noliktavām baltvācu mēbeles, lai viņas aizvestu pa jūru uz Stetīnu vai Gdiņu (Gotenhavenu). Pēc tam sākās vācu pilsoņu atraisīšana no Latvijas pavalstniecības: ik dienas vairāki tūkstoši atteicās no tās. Un nepārredzamas kuģu rindas vācu iedzīvotājus aizveda atpakaļ uz Vāciju un Poliju.”
Aprakstījis vācu dziļās saknes Latvijā (nami, fabrikas (Šmita cementa fabrika, Slokas celulozes, Jesena porcelāna fabrika u.c.), veikali, lauku īpašumi, vācu grāmatveži ļoti daudzos Latvijas uzņēmumos, advokāti, ārsti, Plātes un Hekera drukātavas, kas iespiedušas arī latviešu grāmatas), Lapiņš min, ka atšķirībā no Somijas zviedriem vācbaltieši pēdējā laikā bija zaudējuši instinktus par Latviju stāvēt un krist. Vācu jaunatne raudzījusies pāri Latvijas robežām, izceļojusi uz Vāciju, kur jutusies kā savās mājās, un gara acīm redzējusi Lielvāciju, kas ir sakāvusi Angliju un Franciju un valda pār daudzām kolonijām, bet vācbaltieši kā Vācijas aģenti varēs saimnieciski darboties Krievijā — šim nolūkam vācbaltu skolās mācīta krievu valoda.
Lūkojās uz Krieviju
Lapiņš rakstā piemin arī 1939.gada rudenī cēlušās baumas, ka Latvijā nāks iekšā krievi, sarkanie sagrābs varu un vāciešus izkaus. Tās esot kliedējušas Ulmaņa un PSRS ārlietu ministra Molotova runas. Ekonomiski Lapiņš vāciešu repatriāciju salīdzina ar lielu krīzi: “Vienā pašā Rīgā paliek brīvi 8000 dzīvokļu, un līdz ar to krīt dzīvokļu cenas… Pārdaugavā veselas ielas paliek tukšas, jo tur dzīvoja vācu tautības iedzīvotāji… Bet mums par šiem tukšajiem namiem būs Vācijai jāmaksā milzīga kontribūcija. No šiem maksājumiem mēs netiksim vaļā tikai nākošajās paaudzēs.” Lapiņš arī atzīmē, ka 15 procenti izceļotāju ir latvieši.
Kāpēc Ulmanis veicināja vācbaltiešu izbraukšanu? Inesim Feldmanim gribas piekrist pagaidām nepierādītam viedoklim: saprazdams, ka Latvijai tuvojas grūti laiki, Ulmanis gribēja uz vācbaltiešu rēķina kāpināt latviešu nacionālismu. Tāpēc šis notikums tika pasniegts kā “700 gadu apspiedēju” aizbraukšana. Feldmanis stāsta: politpārvaldes priekšnieks bija izdevis priekšrakstu visu septiņu politpārvaldes nodaļu vadītājiem — ja kāds vācbaltietis negrib braukt prom, politpārvaldes ierēdnim jāierodas pie viņa un jānoskaidro, kāpēc viņš to negrib darīt, un jāpaskaidro, ka pēc 1939.gada 15.decembra, kā to paredzēja Latvijas un Vācijas līgums, vācietības Latvijā vairs nebūs un tai nebūs tiesību ne uz savu presi, ne izglītību.
Tomēr gandrīz desmittūkstoš vāciešu Latvijā palika arī pēc 15.decembra, kad izceļošanai oficiāli bija jānoslēdzas. Iemesli, kurus minēja Latvijā palikt gribētāji, bija interesanti, ieskaitot vācu valodas nezināšanu, nevēlēšanos braukt uz karojošu valsti, atstāt senču kapus, zaudēt īpašumu… “Tas liecināja, ka vācbaltiešu vecākā paaudze ir saaugusi ar Latviju,” saka Feldmanis. Turpretim jaunie vācbaltieši atradās lielā nacionālsociālisma iespaidā. Kad Feldmanis 1989.gadā Rietumvācijā pirmoreiz tikās ar dzīvi palikušajiem vācbaltiešiem, viņi apgalvojuši, ka 1939.gadā deviņi no desmit vācbaltiešiem, kam nebija vairāk kā 30 gadu, ir vēlējušies izbraukt, savu nākotni saredzēdami tikai Vācijā. Taču 1939.gada rudenī vācbaltieši atvadoties uz kuģiem dziedāja Dievs, svētī Latviju!.
Brombergas sindroms
Vācbaltiešu izceļošana bija Polijas kampaņas laikā un improvizācijas rezultātā radusies Vācijas tautiešu politikas maiņa, jo līdz tam Vācija centās nostiprināt “vācu elementa” pozīcijas Eiropas valstīs, bet pēc kampaņas sāka Heim ins Reich Politik (atpakaļ reihā).
Latvija daudz improvizēt nevarēja. Kad pēc Ribentropa—Molotova pakta noslēgšanas kļuva skaidrs, ka valsts neatkarība ir apdraudēta, Latvijas vadītāji, domājot par turpmāko ārpolitikas stratēģiju, izraudzījās divas līnijas. Viena līnija labi parādās Latvijas Ārlietu ministrijas dokumentos, stāsta I.Feldmanis: 1939.gada septembrī Latvijas ārpolitikas veidotāji domāja, ka pēc pakta vienīgais glābiņš varētu būt kaut kādā veidā joprojām kāpināt Vācijas interesi par Latviju, lai Vācija mēģinātu darboties pretī paktā ietvertajām norunām. Viens no šādiem iecerētajiem soļiem bija Vācijas intereses kāpināšana par vācbaltiešiem, ņemot vērā, ka Vācijai atbilstoši tās tautiešu politikai 30.gadu beigās būtu ļoti grūti atstāt vāciešus Padomju Savienības varā — vācbaltiešiem šī vara varēja nozīmēt ne tikai īpašumu, bet arī dzīvības zaudēšanu.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka vācbaltieši uz iespējamo PSRS rīcību pret viņiem raudzījās, 1919.gada Stučkas valdības laikā piedzīvoto represiju iebiedēti. Kad 1939.gada 17.septembrī PSRS iebruka Polijā, vācbaltieši baidījās, ka sekos padomju iebrukums arī Baltijā. Viņi pat lūdza Vācijas valdību sūtīt viņiem kuģus un ieročus un gribēja Āgenskalna rajonā veidot nometni, kurā varētu aizsargāties, ja pēc padomju iebrukuma Latvijā pie varas nāktu kreisie, kas atkal vērstos pret vācbaltiešiem, stāsta I.Feldmanis. Līdz pat 26.septembrim situācija bija tik juceklīga, ka bija pat dota pavēle vācu kuģiem doties uz Rīgu, lai vācbaltiešus evakuētu. Taču 28.septembrī Ribentrops atkal viesojās Maskavā un šo jautājumu nokārtoja. Tad Vācijas politikas akcenti mainījās, vācbaltiešu glābšanas vietā par svarīgāko kļuva Posteinsatz — ieguldījums Vācijas iekaroto Polijas apgabalu apgūšanā; daļu Polijas teritorijas, galvenokārt Vartas novadu, ko Vācija uzskatīja par nelikumīgi zaudētu Pirmā pasaules kara rezultātā, tā gribēja iekļaut reiha sastāvā. Vācbaltiešu lielākā daļa tika nometināta tur.
Vācijai bija nācis klāt vēl kāds bīstams precedents, atgādina I.Feldmanis: kad sākās Vācijas uzbrukums Polijai, 1939.gada 3.septembrī Bidgoščā (vāciskais nosaukums — Bromberga) notika diezgan liels vietējo vāciešu slaktiņš. Bojā gāja ap pieciem tūkstošiem vāciešu — Polijas pilsoņu. Pēc Brombergas asiņainās svētdienas vācieši sāka runāt par Brombergas sindromu un, lai kaut kas līdzīgs nenotiktu citās valstīs, izšķīrās par vāciešu saukšanu mājās uz reihu.
Šī izšķiršanās līguma veidā tika noformēta Vācijas ārlietu ministra otrajā vizītē Maskavā 1939.gada 28.septembrī, noslēdzot līgumu par robežām un draudzību. Latviju par to informēja pēc astoņām dienām. 6.oktobrī reihstāgā ar runu uzstājās Hitlers. Latvijas Ārlietu ministrijas vadība uzreiz nesaprata, ka viņa aicinājums attiecināms arī uz vācbaltiešiem, bet jau nākamajā dienā Vācijas sūtnis Latvijā Ulrihs fon Koce ieradās pie ārlietu ministra Vilhelma Muntera un teica, ka izceļošanai ir pakļauti arī vācbaltieši. Munters jautāja, kāpēc Vācija grib izvest no Latvijas tautas daļu, kas te dzīvojusi gadsimtiem ilgi. Vācijas sūtnis zīmīgi atbildēja: “Lai nenotiek tādas lietas kā Brombergā…” — stāsta I.Feldmanis.
Nesamaksātais parāds
Aizbraukšanu no Butterland uz Vaterland daudzi izceļotāji vēlāk nožēloja. Vācijas propaganda gan publicēja aizbraucēju vēstules, kurās tika stāstīts, cik labi viņi Vācijā jūtas. Vācija solīja katram izceļotājam atkarotajā Polijas teritorijā radīt tādus pašus apstākļus, kādi viņam bijuši Latvijā. Kā izriet no vācbaltiešu publikācijām, īpašumu ziņā viņi uz Polijas un tās pilsoņu rēķina dabūja pat vairāk īpašumu, nekā viņiem bija Latvijā, bet tas netika kārtots ar civilizētā pasaulē pieņemtām metodēm.
Latvija par vācbaltiešu atstāto īpašumu maksāja nevis katram indivīdam, bet Vācijas valstij. Tā bija vēl viena Latvijas izvēlētā ārpolitiskās stratēģijas līnija, kuras mērķis bija panākt, lai Vācija atteiktos Baltijas valstis atdot PSRS, — ļoti liela ārējā parāda uzņemšanās pret Vācijas valsti par vācbaltiešu atstātajiem īpašumiem. Tam vajadzēja kompensēt vācbaltiešu faktora neesamību un saglabāt Vācijas interesi par Latviju. Ar Vāciju 1939.gada rudenī noslēgtie ekonomiskie līgumi tai bija ļoti izdevīgi, ap 70 procentiem Latvijas eksporta tika novirzīts uz Vāciju. Tas mazliet mainīja Vācijas vienaldzīgo attieksmi pret Baltijas valstu neatkarību. I.Feldmanis stāsta: vēl 1939.gada septembrī, kā ziņoja toreizējais Latvijas sūtnis Vācijā, vācu saimnieciskajās aprindās runāts, ka krievi vēl nav īsti pieprasījuši Baltijas valstis, bet, ja pieprasītu, tās būtu jāatdod, jo trīs vilcieni benzīna, ko Vācija saņem no Krievijas, atsver vienu Baltijas valsti. Pakāpeniski vācu attieksme tomēr mainījās, kara un Lielbritānijas īstenotās blokādes dēļ Baltijas valstu nozīme Vācijas saimniecībā pieauga, un vācu politiķi sāka domāt, ka Krievija gan varētu Baltijā dominēt politiskā un stratēģiskā ziņā, bet šo valstu neatkarība būtu jāsaglabā. Tāpēc 1940.gada jūnija notikumi Vācijai bija nepatīkams pārsteigums.
Krievijas ĀM: Latvija Kononova lietā cenšas visu apgriezt kājām gaisā
Šādi Krievijas ĀM pārstāvis komentēja Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa šonedēļ pausto viedokli saistībā ar Krievijas aktivitātēm attiecībā uz Kononova lietu.
“Ir acĪmredzami Latvijas varas iestāžu centieni visu apgriezt kājām gaisā un piesegt savu rīcību ar vispārējiem apvainojumiem otrai pusei,” teikts Krievijas ĀM preses sekretāra Andreja Ņesterenko komentārā, kas publicēts Krievijas ĀM interneta mājas lapā.
“Latvijas varas iestāžu nepamatotos mēģinājumus apvainot Krievijas Federāciju spiediena izdarīšanā uz neatkarīgu starptautiskās tiesas institūciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) personā var nosaukt par īpaši nepievilcīgiem kontekstā ar to, ka Latvijas puse par katru cenšas panākt, lai ECT Lielā palāta pārskata ECT lēmumu saistībā ar veterāna antifašista Kononova sūdzību pret Latviju,” uzsver Ņesterenko.
Riekstiņš norādīja, ka pēdējā laika dažāda līmeņa Krievijas amatpersonu aktivitātes saistībā ar sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietu uzskatāmas par mēģinājumu ietekmēt spriedumu un ir nepieņemamas.
“Latvijas puse vienmēr gan šajā, gan citās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lietās ir ievērojusi vispārpieņemto tiesas neatkarības principu, nekādā veidā neiejaucoties tiesas procesā. Savukārt Krievijas Federācijas amatpersonu aktivitātes, īpaši pēdējā laikā, nevaram interpretēt citādi kā spiedienu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu sprieduma sagatavošanas procesā,” aģentūrai BNS pirmdien uzsvēra Māris Riekstiņš.
“Krievijas Federācijas pārstāvji citiem nepamatoti pārmet vēstures politizāciju, taču līdz ar savām aktivitātēm rīkojas tieši pretēji,” atzina Latvijas ārlietu ministrs.
Jau ziņots, ka, uzstājoties Eiropas Krievu forumā pirmdien Briselē, Krievijas ārlietu viceministrs Grigorijs Karasins aicināja ECT nepieļaut netaisnīgu attieksmi sarkanā partizāna Vasilija Kononova lietā.
“Daudzas starptautiskas antifašistiskās un ebreju organizācijas, Otrā pasaules kara veterānu apvienības un pretošanās kustības jau ir vērsušās pie ECT priekšsēdētāja ar aicinājumu nepieļaut tiesas netaisnību pret sirmo veterānu [Kononovu],” pavēstīja Karasins.
Viņš uzsvēra, ka nav pieļaujama vēstures, jo īpaši pirmskara perioda un līdz ar to arī 1944.gadā Mazo Batu sādžā notikušās traģēdijas, pārrakstīšana.
“Esmu pilnīgi pārliecināts: mēģinājumi padarīt PSRS par šā kara attīstības vaininieku vai līdzdalībnieku ir ņirgāšanās par veselo saprātu un ciniska faktu falsifikācija. Bet no cilvēciskā viedokļa tā ir to 27 miljonu padomju pilsoņu nozākāšana, kuri atdevuši savu dzīvību cīņā pret fašismu,” sacīja Karasins.
“Vēstures politizācija noved tikai pie turpmākas mūsu kopējā kontinenta sašķelšanās. Pagātni nedrīkst aizmirst. Taču pagātnes mācībai ir jāļauj celt kopīgu nākotni, nevis kavēt to,” klāstīja Krievijas diplomāts.
Jau vēstīts, ka ECT pērnā gada jūnijā apmierināja 1923.gadā dzimušā Vasilija Kononova prasību pret Latviju par nelikumīga sprieduma paziņošanu 2000.gadā un noteica viņam izmaksāt 30 tūkstošu eiro (21 tūkstoša latu) kompensāciju.
Rudenī Latvijas valdība nolēma ECT spriedumu pārsūdzēt, un maijā Strasbūrā ECT Lielā palāta sāka apelācijas izskatīšanu. Lielās palātas spriedums tiks paziņots līdz šā gada beigām, un tas būs nepārsūdzams.
Kononovs sūdzību pret Latviju par necilvēcīgu izturēšanos un turēšanu apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā ECT iesniedza 2004.gadā. Viņam Latvijā bijušas sešas tiesas, ieskaitot Augstākās tiesas Senātā, kas 2004.gada septembrī atstāja nemainītu spriedumu, ar kuru Kononovam piespriests gadu un astoņus mēnešus ilgs cietumsods.
Savā prasībā Kononovs apgalvo, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.pantu darbības, par kurām viņš Latvijā notiesāts, to veikšanas brīdī nedz nacionālajos, nedz starptautiskajos likumos nav bijušas atzītas par noziegumiem.
Viņš apstrīd Krimināllikuma piemērošanu ar atpakaļejošu datumu, kā arī to, ka Latvijas tiesa atzina viņu par okupācijas spēku pārstāvi, lai gan Latvija tajā laikā jau esot atradusies PSRS sastāvā.
Lieta ir saistīta ar tiesas prāvu pret Kononovu saistībā ar kara noziegumiem, kas pastrādāti 1944.gadā, kad Latvija formāli atradās Padomju Savienības sastāvā, bet to bija okupējusi Vācija.
Saskaņā ar Latvijas Ģenerālprokuratūras un tiesu materiāliem Kononovs vadīja grupu, kas 1944.gada 27.maijā veica uzbrukumu Mazo Batu sādžai Ludzas rajonā, kura laikā gāja bojā astoņi cilvēki – pieci vīrieši un trīs sievietes, bet viens cilvēks tika smagi ievainots.
BNS
Ko BBC stāsta par latviešu nacionālismu
Neveiksmīgs mēģinājums astoņās minūtēs izstāstīt pēdējo 70 gadu Latvijas vēsturi.
Pirmdien no rīta britu radio BBC stāstīja par Latviju. Latvijā nesen viesojies žurnālists Alans Litls, kurš britu klausītājiem vēlējās viest skaidrību, kas ir latviešu nacionālisms, latviešu leģions un partija “TB”/LNNK, saistību ar kuru nesen britu leiboristu partija pārmeta konservatīvajai partijai.
A. Litls man godprātīgi atzina, ka “vidējais” brits par latviešu leģionu nezina neko, bet viņš pats gan neesot “kā no koka nokritis”, jo savulaik strādājis Maskavā, citur Austrumeiropā. Arī pēdējās dienās Latvijā viņš par leģionāriem daudz ko uzzinājis. A. Litls pie Brīvības pieminekļa intervēja Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāju Edgaru Skreiju, leģionāru Visvaldi Brinkmani, Jāni Ati Krūmiņu no Latvijas “Daugavas vanagiem”. Jautājumi bija korekti – galvenokārt par leģiona izveidi, latviešu puišu motivāciju karot tā sastāvā un sirmo leģionāru šo dienu izjūtām. Tiesa, nekas no tā, ko teica E. Skreija un J. A. Krūmiņš, sižetā neiekļuva… Arī braukt uz Lestenes Brāļu kapiem A. Litls nevēlējās – ar leģionāriem viņš gribēja runāt pie Brīvības pieminekļa.
Astoņu minūšu garo radiosižetu A. Litls sāk no Rumbulas: “Ja jūs nosauksiet šos divus vārdus – “Rumbulas mežs” –, gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs jums pateiks to nozīmi, tās ir vienas no tumšākajām lappusēm Latvijas vēsturē, jo 1941. gada novembrī un decembrī 25 000 ebreju, lielākoties sievietes un bērni, tika pārvesti no geto Rīgā, nošauti un aprakti masu kapos.”
Korespondents Rumbulā ir kopā ar Iļju Ļenski – ebreja mazdēlu, kura vectēvs izglābis vairākus ebrejus no sarkanās armijas rokām un kurš stāsta, ka ebrejus uz Rumbulu konvojējuši nacisti, bet cilvēkus šāvuši Latvijas policijas pārstāvji.
A. Litls stāsta, ka gandrīz visi 80 000 Latvijas ebreju tika nogalināti, daļu nošāva vācieši, daļu – latvieši. Tikai aptuveni 1000 ebreju Latvijā tajā laikā izdzīvoja. A. Litls jautā: kāpēc valsts, kuras vēsturē ir šādi asins traipi, katru gadu martā dara kaut ko tādu –16. martā Latvijas leģionāru kolonnas maršē pa Rīgas ielām? Šie latviešu leģionāri ilgu laiku bija Hitlera SS armijas sastāvdaļa. Starp tiem arī Visvaldis Brinkmanis: “Tas bija 1943. gadā, kad krievu armija tuvojās mūsu valsts robežām. Mūsu uzdevums bija nepieļaut viņu ienākšanu Latvijā. Mums nebija citas izvēles.”
“TB”/LNNK līderis Roberts Zīle: “Nav nekādu vēsturisko pierādījumu, ka leģionāri būtu SS sastāvdaļa. Tā bija neatkarīga no SS, un to legāli atzina tādas demokrātiskas valdības kā ASV un Lielbritānija.” Arī A. Litls saka, ka R. Zīlem ir taisnība. Reportieris piebilst, ka padomju okupācija tiek izmantota, lai mīkstinātu nacistiskā režīma nodarījumus – tas ir tas, ko Latvija nes sev līdzi Eiropā.
Uz A. Litla jautājumu: “Vai jūs uzskatāt, ka krieviem ir jāpamet Latvija?” V. Brinkmanis atbild: “Tiem, kas valstī ieradās kopā ar okupācijas spēkiem… Kāpēc mēs viņiem nevarētu teikt: “Brauciet mājās?”"
A. Litls aicina uzmanīgi ieklausīties šajos vārdos, jo tie esot kā aicinājums uz masu deportāciju – Latvijā ir vairāk nekā miljons krievu tautības iedzīvotāju, kas ir 40% no visiem iedzīvotājiem.
Man gan liekas, ka sasaistīt sirma leģionāra emocionālu izteikumu ar bažām, ka Latvijā varētu nopietni domāt par krievu masu deportāciju, ir nenopietni un no žurnālista puses – neprofesionāli.
Parlamenta deputāts Miroslavs Mitrofanovs: “Mani viņi nosauca par okupantu, kuram ir jābrauc mājās.(..) 90. gadu sākumā no latviešu labējām partijām mēs saņēmām ļoti skaidru ziņu, ka mums ir jāzina “sava vieta” un ka mēs esam vainīgi par padomju armijas nodarījumiem.”
Parlamenta labējās partijas “Jaunais laiks” pārstāvim Ainaram Latkovskim reportieris jautā, ko viņš domā par “TB”/LNNK šodien. “Tas ir joks. Nacionālisms ir joks vairākumam no latviešiem.” Te atkal varētu pateikt, ka man, piemēram, kā pastulbs joks liekas pats deputāts A. Latkovskis, kas Saeimā izceļas ar vulgāru un nepiedienīgu uzvedību, piemēram, pagājušās nedēļas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē, kurā runāja par bīstamu kravu transportēšanu, A. Latkovskis smīkņāja un irgājās, lasot anekdotes kādā žurnālā, bet pēc tam demonstratīvi žāvājās…
A. Litls: “90. gados Latvija piedzīvoja nacionālismu, kas apdraudēja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tā bija krīzes situācija. Un Latvija, lai tiktu Eiropas Savienībā, izvēlējās dot pieeju pilsonībai visiem, arī krieviem, tāpēc arī izņēma 16. martu no svinamo dienu saraksta. (..) Ironiski, ka “TB”/LNNK ir partija, kurai ir izdevies izvairīties no savu biedru atbildības par pagātnes nodarījumiem. Vēl vairāk – tā spēlēja ļoti nozīmīgu lomu Latvijas vēsturē, kad valsts no pagātnes – padomju režīma – tika ievesta nākotnē Eiropas Savienībā.”
Kopumā ņemot, sižets bija diezgan neveiksmīgs mēģinājums astoņās minūtēs izstāstīt pēdējo 70 gadu Latvijas nacionālisma vēsturi, un drūmi, ja šis stāsts sākas ar Rumbulas mežu… Britu laikraksts “Daily Telegraph” jau kritizējis BBC sižetu par Latviju, nodēvējot to par apmelojumu turpinājumu.
BBC sižets 0737 atrodams šajā lapā:
http://news.bbc.co.uk/today/hi/today/newsid_8349000/8349786.stm
-
Komentāri
Biezpiens on Par vēstures domstarpībām bez … uldis on Izcils darbs par Krievijas… uldis on Igaunijā pieņem «bronzas nakts… uldis on Krievijas specdienestu «a… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Apmelojumi turpinās gulags.lv on Ārlietu ministrija paudusi nei… mja on Ārlietu ministrija paudusi nei… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… gulags.lv on Dudajeva iela un Krievijas inf… Uldis on Dudajeva iela un Krievijas inf… Jenots on Krievijas skolēniem obligāti b… Uldis on «Pie Čakstes» padomju gad… scurgePoecoca on Juščenko: Ukrainai laiks atbrī… lasītājs on Latvju karavīri 20. gadsi…
