Partizānu kauja pret čekas karaspēku
Partizānu kauja pret čekas karaspēku Striķu ielā: zināmais un nezināmais par 1950. gada notikumiem
1950. gada 24. februārī Saldū norisinājās vairāku stundu ilga kauja, kad Striķu (tobrīd – 5. augusta) ielā 33 un 35a patvērumu radušie nacionālie partizāni Visvaldis Žanis Brizga (segvārds “Kārlis Krauja”), Juris Krusts (“Arvīds”) un viņu atbalstītāji Līze Bergmane, Voldemārs Kuršinskis, Vilis Kuršinskis un Leontīne Ezerkalne vairāku stundu garumā izrādīja bruņotu pretošanos vai bija liecinieki cīņai pret 34 cilvēku lielu LPSR Valsts drošības ministrijas (VDM, čekas) karaspēka vienību ar vecāko leitnantu Lukjaņenko priekšgalā. Šī kauja, kas bija viena no retajām, ko nacionālie partizāni izcīnīja, nevis atrodoties sev vairāk ierastākā meža vidē, bet gan pilsētā, ieņem nozīmīgu vietu Latvijas bruņotās pretošanās kustības vēsturē un vēl mūsdienās ir atstājusi virkni pretrunīgu un ne līdz galam atbildētu jautājumu.
“Kārļa Kraujas” nacionālo partizānu vienība
Patvērumu Saldū, Striķu ielā 33, Visvaldis Brizga un Juris Krusts meklēja pēc tam, kad čekisti 1949. gada 17. martā bija aplenkuši “Kārļa Kraujas” partizānu grupas bunkuru Īles mežā. Piecu stundu ilgā nevienlīdzīgā kaujā pret LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas vairāku simtu karavīru pārspēku, pirms tam pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni. Veiksmīgas sagadīšanās un citu iemeslu dēļ šajā dienā partizānu bunkurā neatradās pats grupas komandiers Visvaldis Brizga, Juris Krusts un vēl viens partizāns Reinis Ercs (“Hanss”).
Šī nacionālo partizānu grupa ir pazīstama arī ar to, ka tās darbība diezgan fragmentāri, bet izteikti tendenciozā padomju ideoloģijas stilā ir atspoguļota arī rakstnieka un padomju kolaboracionista Arvīda Griguļa savulaik labi zināmajā romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” (1965, divus gadus vēlāk pēc tā motīviem uzņemta arī režisora Aloiza Brenča spēlfilma ar tādu pat nosaukumu). Arī 50. gadu sākumā ar atzīmi “pilnīgi slepeni” vīzētajā LPSR VDM izziņā ir atzīmēts, ka “Krusta-Kraujas banda” savas pastāvēšanas laikā 1945.–1950. gadā ir veikusi virkni “pārdrošu terora aktu pret padomju–partijas aktīvu un aplaupījusi desmitiem zemnieku saimniecību, kooperatīvu un kolhozu” Jelgavas, Bauskas, Elejas, Dobeles, Auces, Saldus, Kuldīgas un Tukuma rajonos”.
Turpretī Latvijas Republikas Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurores Vilmas Upmaces 1998. gada 4. maija slēdzienā ir konstatēts, ka
šo grupu veidojušie nacionālie partizāni ir “cīnījušies pret okupācijas režīma militārajiem formējumiem un komunistiskā režīma administrāciju, kā arī propagandējuši Latvijas Republikas atjaunošanas ideju un atklāti vērsušies pret komunistisko okupācijas režīmu un tā iedibināto kārtību un ideoloģiju”.
Visvaldis Brizga, Juris Krusts un citi nogalinātie vai represētie partizāni ir reabilitēti kā komunistiskā režīma nepamatoti represētas personas un ir atzīstami par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.
Kauja pret čekas karaspēku Striķu ielā
Saskaņā ar vairāku LPSR VDM Saldus daļas virsnieku parakstītu aktu par 1950. gada 24. februārī Striķu ielā 33 un 35a notikušo, čekistiskā karaspēka operācija pret “bandītiem” sākusies plkst. 14.00 pēc tam, kad no sešiem cilvēkiem sastāvoša LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. pulka 3. bataljona 7. strēlnieku rotas rezerves vada trieciena grupa vecākā seržanta Kazanceva vadībā aplenkuma grupas aizsegā pietuvojusies mājai Striķu ielā 33 un piedāvājusi “bandītiem” padoties, bet tie atbildējuši ar spēcīgu automātisko uguni. Juris Krusts un Visvaldis Brizga centās izlauzties no aplenktās mājas, lai gūtu patvērumu tuvējā Veides mežā. Viņu atkāpšanos ar ložmetēja zalvēm no ēkas loga sedza partizānu atbalstītāja Līze Bergmane (dzimusi – Ķepsne), kuras raidītā uguns neļāva čekstiem māju ieņemt arī atkārtotā triecienā, bet tie bija spiesti ēkas iekšienē raidīt rokasgranātas un apšaudīt to ar automātiskiem ieročiem.
Par Līzi Bergmani čekisti vēlāk ar apbrīnu teikuši: “Čortavaja baba, kak ona streļala! (Velna sievišķis, kā viņa šāva! – krievu val.)”.
Izlaušanās mēģinājums tomēr beidzās neveiksmīgi, jo Juris Krusts, nāvīgi ievainots, mira uz mājas kāpnēm, bet Visvaldis Brizga, izlauzies no aplencējiem, tika nošauts 80–100 metrus tālāk uz meža pusi sadursmē ar nākamajā ielenkuma lokā pozīcijas ieņēmušajiem čekas karavīriem. Līdz pat plkst. 19.00 ilgušajā kaujā krita divi partizāni, tika nogalināti četri civiliedzīvotāji un nodega abas čekistu ielenktās mājas. Bez Līzes Bergmanes nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs (viņa sieva izdzīvoja, jo apšaudes laikā atradās darbā) un dēls Kuršinski no nama Striķu ielā 35a, kas partizānus bija atbalstījuši, kā arī L. Ezerkalne, kas par tā saimnieku sakariem ar mežabrāļiem nemaz nav zinājusi. No partizānu uguns cieta smagi ievainotais 36. strēlnieku pulka 3. bataljona 7. strēlnieku rotas jaunākais seržants Pangenko un ierindnieks Mihailovs, bet vieglu ievainojumu rokā guva jaunākais leitnants Vikulovs.
Vietējie iedzīvotāji vēlāk stāstīja, ka ievainotie čekisti evakuēti ar lidmašīnu, kas nosēdusies uz Saldus ezera.
Šodien 86 gadu vecumu sasniegusī Dzintra Andersone (dzimusi – Pavāre) atceras, ka, būdama 12-13 gadus jauna meitene, kopā ar vecākiem 1949.-1950. gada ziemā ciemojusies pie sava krusttēva Žaņa Šimetova Striķu ielā 33, kur spēlējuši galda spēli “Loto”. Jau vairākus gadus pēc šiem notikumiem krusttēvs atzinis, ka radu viesošanās reizēs viņš vienmēr satraucies, lai mežabrāļi nejauši neatklāj savu uzturēšanās vietu mājas pagrabā. Dienā, kad noticis čekas karaspēka uzbrukums Striķu ielā 33, Dzintra ar mammu atradusies netālu esošajās mājās Atzaru ielā, no kurienes tālumā bijusi redzama arī Žaņa Šimetova māja, jo starp tām bijis klajš lauks un skatāmību vēl nav aizseguši vēlāk tur ierīkotie mazdārziņi. Dzintra jau bijusi pārnākusi mājās no skolas, kad dienas vidū pie krusttēva mājas apstājusies ar padomju formas tērpos ietērptiem karavīriem pilna smagā automašīna un pēkšņi atskanējuši šāvieni. Nav bijis iespējams pateikt, kurš pirmais atklājis uguni, bet šaušana notikusi gan no mājas Striķu ielā 33, gan blakus esošās ēkas Striķu ielā 35a.
Pirmās sajūtas bijušas tādas, ka notikusi kāda kļūda, iedomājoties, ka kravas automašīnā esošie karavīri braucot Striķu poligona virzienā sajaukuši mācību treniņa vietu.
Mamma pat aizsūtījusi Dzintru pie toreizējā milicijas priekšnieka Ābariņa, lai tas iejaucas un novērš šo pārpratumu, jo viņš Striķu ielā 35a dzīvojušiem Kuršinskiem pat esot bijis labs paziņa. Uz to Ābariņš atbildējis, ka esot tur jau bijis, bet uz viņa saucieniem nešaut Kuršinski nav reaģējuši. Vēlāk abas ar mammu aizgājušas uz notikuma vietu, kas kādu laiku pēc tam vēl apsargāta, un ieraudzījušas, ka tur viss bijis nodedzis vienos gruvešos. Dzintra arī atceras, ka Saldus iedzīvotāji vēl labu laiku pēc tam baidījušies, ka atbrauks krievi un apšaus arī citus cilvēkus. Saldenieki “slēguši ciet durvis, nolikuši pa rokai smagākus priekšmetus, ar ko aizstāvēties pret iebrucējiem, ja kāds nāks iekšā”, bet nekas tāds vairs nav noticis.
Uzmanības trūkums vai pārgalvība?
1950. gada 24. februārī Saldū norisinājušies dramatiskie notikumi ir atstājuši arī virkni līdz šim vēl līdz galam neatbildētu jautājumu. Viens no tiem ir šo nacionālo partizānu atklāšanas iemesli, par ko atšķirīgas un ne vienmēr līdz galam precīzas versijas vai minējumi ir izteikti gan padomju drošības iestāžu dokumentos, gan tā laika norišu līdzdalībnieku un laikabiedru jau vēlāk sniegtajās atmiņu liecībās.
Bijušie “Kārļa Kraujas” vienības mežabrāļi visi kā viens ir raksturojuši Visvaldi Brizgu kā drošsirdīgu, patriotisku un partizānu kara pieredzē labi norūdītu komandieri. Viens no 1949. gada 17. marta Īles kaujas dalībniekiem Alfons Kalniņš (“Edgars”) atceras, ka partizānu grupā valdījusi cieša disciplīna, pa dienu tīrīti ieroči un pārbaudīta munīcija, drošības nolūkos bunkura apkārtne esot bijusi mīnēta, ārpus tā atradies sardzes postenis, lai signalizētu briesmu gadījumā, un mežabrāļu vidū ievērota stingra kārtība un subordinācija. “Vakarā pirms gulētiešanas visi nostājāmies ierindā vakara jundai. Vispirms Krauja izstāstīja, ja bija kādi jaunumi, tad nolasīja rītdienas posteņa kārtību un citus norīkojumus. Visbeidzot nodziedājām “Dievs, svētī Latviju!” un “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”.
Tā kā starp mums bija arī nedaudz lietuviešu, tad arī tie nodziedāja savas valsts nacionālo himnu un lūgšanu “Maria, Maria””.
Turpretī padomju drošības iestāžu apcietinātā Striķu ielā 33 dzīvojošā Žaņa Šimetova krimināllietā atrodamie viņa un vēl citu liecinieku nopratināšanas protokoli, kuros ietverta informācija par nepilnu gadu pēc Īles kaujas Saldū notikušo, liek domāt, ka vismaz uz to brīdi ne Visvaldis Brizga, ne Juris Krusts ne tuvu nav ievērojuši vajadzīgo piesardzību, lai spētu sekmīgi izvairīties no čekas represijām. Striķu ielā 33 vairākkārt notikušas iedzeršanas un izklaides ar sievietēm. Ņemot vērā padomju drošības iestāžu metodes pretošanās kustības dalībnieku diskreditēšanā un vainas pierādīšanā, šie apgalvojumi jāvērtē kritiski, vienlaikus liekot domāt, ka tie nav radušies gluži bez pamata.
Ne mazāk kritiski ir jāaplūko arī saldenieku vidū vēlāk cirkulējošie nostāsti. Tie svārstās amplitūdā no pieņēmuma, ka čekas uzmanības lokā partizāni nonākuši, jo, kaut arī maskēšanās nolūkos nēsājuši padomju karavīru formas, tomēr, būdami iereibuši, pārāk skaļi uzvedušies vietējā Saldus kafejnīcā Striķu un Rīgas ielas stūrī, apciemojot L. Bergmani, kas tobrīd tur strādājusi par oficianti, līdz baumām, ka uzbrukums ēkai Striķu ielā 33 noticis pēc tam, kad tajā atrodošies partizāni iepriekšējā dienā neapdomīgi apšaudījuši braucošu padomju armijas smago automašīnu, tā pievēršot sev nevajadzīgu uzmanību. Nākamajā dienā viss kvartāls aplenkts, apkārtējās ielās izsludināta komandantstunda, un nav laisti klāt arī ugunsdzēsēji, lai dzēstu aizdegušās mājas.
Vai nodevība?
Līdzās iespējai, ka piecus gadus nelegālā stāvoklī atrodušos un ilgstoša partizānu kara fiziski un garīgi nogurdināto Visvalža Brizgas un J. Krusta atklāšanu un bojāeju veicināja arī tīri cilvēcīgas vājības, ticamāka tomēr liekas dažviet izteiktā versija, ka padomju drošības iestādes vēl pirms mežabrāļu ierašanās toreizējā Līzes Bergmanes dzīves vietā Striķu ielā 33 to jau uzraudzīja un laicīgi ar savas aģentūras palīdzību saņēma ziņas, kas ļāva sagatavoties 24. februārī notikušajai aplenkuma operācijai. Vēl precizējamas ir arī LPSR Valsts drošības ministra ģenerālmajora Alfona Novika 1950. gada 1. maijā Sevišķās apspriedes pie PSRS VDM sekretariāta priekšniekam ģenerālmajoram Anatolijam Esaulovam nosūtītajā pilnīgi slepenajā ziņojumā sniegtās ziņas, ka tiesas procesā pret Žani Šimetovu nebūtu vēlama izmeklēšanas gaitā kompromitētās Striķu ielā 11 dzīvojušās Marijas Vorums (citur uzvārda rakstība – Vorms-Ciza) identitātes atklāšana, jo viņa bijusi padomju drošības iestāžu aģente, kas sniegusi ziņas par “bandītiem”, kopā ar kuriem tā atradusies arī šīs nacionālo partizānu grupas likvidēšanas brīdī.
Vērā ņemami ir arī Īles kaujas pētnieka arheologa Normunda Jēruma atzinumi, ka šajā nacionālo partizānu vēstures epizodes izzināšanā objektīvu apstākļu dēļ ir ieviesusies virkne neprecizitāšu. Patiesībai neatbilst atsevišķu 1949. gada 17. marta Īles kaujā izdzīvojušo mežabrāļu pieņēmums, ka partizānu bunkurs atklāts, pateicoties bēdīgi slavenā čekas aģenta, pēc kara pazīstamā mākslinieka Marģera Vītoliņa nodevībai, jo nav nekādu pierādījumu viņa saistībai tieši ar šo čekas operāciju. Daudz ticamāk, ka īstais nodevējs varētu bijis neviens cits kā 1950. gada 24. februārī Saldū Striķu ielā 33 nogalinātais Juris Krusts (“Arvīds”). Ļoti iespējams, ka viņa sadarbība ar čeku sākusies tad, kad viņš 1946. gada augustā vispirms izteicis vēlēšanos legalizēties, bet pēc kāda laika tomēr nolēmis palikt mežā.
Jura Krusta pievienošanās Visvalža Brizgas partizānu grupai notikusi, jo tās komandieris bijis pazīstams ar viņa vecāko brāli Leonu Krustu (Otrā pasaules kara laikā kā leitnants dienēja latviešu 267. policijas bataljonā Krievijā, apbalvots ar Austrumu tautu medaļas 2. šķiru bronzā un Kara nopelnu krusta 2. šķiru ar šķēpiem; vēlāk “SS Jagdverband Ostland” štāba rotas komandieris Kurzemē; pēc kara nacionālais partizāns, smagi ievainots sadursmē ar čekistiem 1946. gada 27. maijā, nāvessods izpildīts 1947. gada 3. martā Rīgas Centrālcietumā).
No Rēzeknes apriņķa Dricānu pagasta cēlušās Krustu ģimenes neapskaužamo likteni apstiprina arī fakts, ka kopā ar brāļiem Leonu un Juri nacionālo partizānu vienībā Kurzemē darbojās arī viņu jaunākais brālis Heinrihs Krusts (“Mazais”), kuru ar sava tēva – iznīcinātāju bataljona kaujinieka automātu Kuldīgas apriņķa “Oškalnos” 1947. gada 11. jūlijā nošāva komjaunietis Jānis Līcītis. Tomēr attiecībā uz Juri Krustu – Normunds Jērums pat pieļauj, ka kaujas laikā Striķu ielā Visvaldis Brizga, saprazdams, ka Juris Krusts varētu būt bijis nodevējs, pats nošāvis viņu pie mājas ieejas, kā ticamību pārbaudīt mūsdienās gan ir diezgan problemātiski.
Krituši, bet neapglabāti
Vairāki minējumi ir izteikti arī sakarā ar iespējamo Striķu ielas kaujā nogalināto nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju iespējamo kapa vietu, ko nav izdevies noskaidrot vēl šodien. Saldus iedzīvotāji atminas, ka iebiedēšanas nolūkā šo cilvēku mirstīgās atliekas nosviestas pie Saldus izpildkomitejas, bet vēlāk aizvestas nezināmā virzienā. 2001. gadā pat notika vienas iespējamās vairāku ekstrasensu norādītas vietas pārbaude Gardenes pagastā netālu no Dobeles, kas gan beidzās bez taustāmiem rezultātiem, jo nekādus pierādījumus, ka te atvesti bojāgājušie, tā arī neizdevās iegūt. Saldenieks Jānis Rudzītis, kurš uzaudzis Striķu ielas apkārtnē un savulaik aptaujājis arī vecāka gadagājuma pilsētniekus, par ticamāku uzskata iespēju, ka nogalināto cilvēku līķi drīzāk aizvesti uz netālu esošajiem Saldus vecajiem kapiem, kur pamesti zem vairāk nekā 100 gadus veciem vācbaltiešu apbedījumu futrāļiem.
Striķu ielas 33 saimnieku Žani Šimetovu, kuram izdevās palikt dzīvam, jo čekas uzbrukuma laikā viņš bija devies pēc papildu alkohola, padomju drošības iestādes apcietināja pēc pusotra mēneša ilgas bēguļošanas 1950. gada 9. aprīlī un notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā par “bandītu” atbalstīšanu. Pēc atrašanās ieslodzījumā lēģerī Karagandā, Kazahijas PSR (mūsdienās – Kazahstānā), viņam piespriestā soda ilgums tika samazināts. 1956. gadā Žanis Šimetovs tika atbrīvots un vēlāk atgriezās dzimtenē, kur mira 1973. gadā 60 gadu vecumā, un ir apglabāts Brocēnu Leibu kapos.
Mājas Striķu ielā 33 pamati vēl 10-15 gadus bija labi pamanāmi Striķu un Lauku ielas stūrī, bet ēkas Striķu ielā 35a vietā vēlāk tika uzcelta cita māja. Tikai 1996. gadā, kad Latvijā ieradās Čikāgā dzīvojošā Silvija Mack (dzimusi Brizga – Visvalža Brizgas māsa), ar viņa draudzenes – aucenietes Olgas Kramiņas starpniecību izdevās noskaidrot, ka “Kārlis Krauja” un Visvaldis Žanis Brizga ir viena un tā pati persona. 1998. gada 7. maijā pēc Brocēnu politiski represēto biedrības iniciatīvas šeit atklāja pieminekli 1950. gada 24. februāra kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem.
Nākamgad būs pagājuši jau 75 gadi kopš šiem notikumiem, kas varētu būt labs iemesls līdz tam apzināt un kritiski izvērtēt visas mūsdienās pieejamās dokumentārās un mutvārdu vēstures liecības par šo ne tikai Saldus, bet arī plašākai Latvijas sabiedrībai nozīmīgo bruņotās pretošanās kustības vēstures epizodi.
Latvijas Okupācijas muzeja telpās iemests degmaisījums
Naktī Latvijas Okupācijas muzeja telpā iemests degmaisījums, aģentūrai LETA apstiprināja muzeja vadītāja Solvita Vība.
Viņa norādīja, ka, neskatoties uz uzbrukumu, muzejs turpina darbu un ekspozīcija ir pieejama apmeklētājiem. Tāpat Vība pauda cerību uz dienestu ātru iesaisti vainīgā atrašanā.
“Ceru, ka uzbrucējs tiks ātri atrasts. Manuprāt, tas bija mērķtiecīgi plānots uzbrukums Okupācijas muzejam. Gribu uzsvērt, ka mēs turpinām savu darbu,” sacīja Okupācijas muzeja vadītāja.
Kā aģentūrai LETA norādīja Valsts policijā, saistībā ar minēto notikumu policija veic pārbaudi, taču plašākus komentārus tā šobrīd sniegt nevarot.
Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) trešdien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču uzsvēra, ka informāciju par incidentu Okupācijas muzejā viņa saņēmusi no iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (JV). Viņa norādīja, ka iekšlietu un drošības dienesti strādā kopā, lai atrastu vainīgo.
“Mēs rūpīgi sekosim līdzi šai situācijai, lai Okupācijas muzeja darbinieki justos droši. Skaidrs, ka šajos ģeopolitiskajos apstākļos mums īpaši jārūpējas gan par mūsu robežu, gan iedzīvotāju drošību. Ceru, ka tuvākajā laikā dienesti varēs aizturēt vainīgo personu,” sacīja Siliņa.
Rinkēvičs pauda pārliecību, ka valsts drošības iestādes un iekšlietu dienesti darīs visu, lai vainīgos sauktu pie atbildības un pierādīs, ka šāda veida provokācijas netiks tolerētas.
“Es ceru, ka brīdī, kad vainīgie tiks noķerti, arī tiesu sistēma reaģēs adekvāti un būs tiešām bargi sodi tiem, kas īsteno tāda veida provokācijas,” teica Rinkēvičs.
Policija sākusi kriminālprocesu par degmaisījuma iemešanu Okupācijas muzeja vadītājas kabinetā
Valsts policija sākusi kriminālprocesu par degmaisījuma iemešanu Latvijas Okupācijas muzeja vadītājas Solvitas Vības kabinetā.
Kriminālprocess sākts par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu, ja tā izdarīta ar dedzināšanu. Sods par šo noziedzīgo nodarījumu ir brīvības atņemšana līdz desmit gadiem un probācijas uzraudzību līdz trim gadiem, aģentūra LETA uzzināja policijā.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā aģentūrai LETA apliecināja, ka aizvadītajā naktī plkst.1.04 saņemts izsaukums uz ēku Strēlnieku laukumā Rīgā, kuras pirmajā stāvā dega krēsls un papīri 0,5 kvadrātmetra platībā. LETA šodien novēroja, ka degmaisījums caur logu iemests Vības kabinetā, kas ir nokvēpis un turpat atrodas pilnībā sadedzis krēsls.
Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV) šorīt ticies ar Valsts drošības dienesta un Valsts policijas vadību un saņēmis apliecinājumu, ka pašlaik valsts drošības iestādes veic visas nepieciešamās darbības, lai vainīgās personas tiku identificētas un aizturētas.
Kozlovskis uzskata, ka ar visu likuma bardzību ir jāvēršas pret šādām provokācijām, kas vērstas uz nestabilitātes vai nedrošības sajūtas radīšanu.
Kozlovskis arī pateicas muzeja darbiniecei, kura nekavējoties informēja VUGD par muzeja ēkā iemesto degmaisījumu. Pateicoties šī cilvēka savlaicīgi sniegtai informācijai, VUGD varēja operatīvi ierasties notikuma vietā un veikt glābšanas darbus sākuma stadijā, izvairoties no smagākām sekām.
Kur palika Tēvi?
31.janvārī no tipogrāfijas “Drukātava” saņemsim nākamos grāmatas “Kur palika Tēvi?” eksemplārus.Ne tikai ģimenēm,kuru vārdus atradīsiet satura rādītājā,bet visiem interesentiem būs iespēja izlasīt unikālas liecības par Vjatalaga un Soļikamskas nometnēm. Kā aizgāja bojā Latvijas labākie dēli,tēvi un vectēvi.Un Sibīrijas bērnu atmiņas,kuri tēvus pēdējo reizi redzēja 1941.gadā, stacijās,kad tēvus atšķīra no ģimenēm un apsolīja,ka Sibīrijā visi būs kopā.Tie bija meli. Meli turpinās arī šodien Ukrainā un visur pasaulē,kur atnes krievu mieru. Kā dziedāja dziesmā…ŗaģi mira mi vsjo uņičtožim…
Dzintra Geka.
Deportēto Latvijas iedzīvotāju saraksti
https://eresursi.arhivi.gov.lv/content.aspx?id=319&mainId=271
LNA Latvijas Valsts arhīva izveidotā datubāze satur to personu sarakstus, kurus PSRS okupācijas režīms deportēja projām no Latvijas uz attālām PSRS teritorijām laikā no 1941. g. līdz 1953. gadam.
Represīvā psihiatrija
pēc intervijas žurnālā Santa …
stāsta vēstures doktors un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas VDK zinātniskās izpētes komisijas eksperts Uldis Krēsliņš.
Padomju medicīnas vēsturē ir kāds melns traips – represīvā psihiatrija. Vairākus gadus desmitus Valsts drošības komiteja (VDK) jeb čeka to izmantoja, lai izrēķinātos ar cilvēkiem, kas negribēja samierināties ar totalitāro režīmu. Disidentiem parasti bija divi ceļi – vai nu uz cietumu, vai psiheni. Lai gan par čekas maisu tēmu šobrīd izsakās katrs, kam nav slinkums, represīvās psihiatrijas temats joprojām ir diezgan grūti šķetināms.
Viens iemesls – psihiatrijā diagnoze nav tik acīmredzama lieta, to ne vienmēr viegli pierādīt, toties ar to viegli manipulēt. Otrs – pārprasta profesionāla solidaritāte. Katrā ziņā šī ir sarežģīta, nebūt ne viennozīmīga tēma, turklāt te vienkop saaugušas gan patiesība, gan leģendas. Mēģināsim vismaz nedaudz to pavērt vaļā.
– Psihoneiroloģisko slimnīcu, ko dēvēja par Aleksandra augstumiem, šie meklējumi tika izbeigti. Rotšteins uzskatīja, ka psihiatriem šizofrēnija ir jānosaka tikai un vienīgi klīniskā ceļā. Tas savā ziņā atviegloja arī diagnožu uzstādīšanu represīvajā psihiatrijā.
– Es ar psihiatriem par šiem jautājumiem esmu mēģinājis runāt. Diemžēl viņiem ir izteikta korporatīvā sistēma, viņi principā neatzīst, ka kāds no viņiem būtu kļūdījies vai rīkojies nepareizi.
Bet, protams, represīvās psihiatrijas mērķis visbiežāk bija politisks. Proti, ja kāda indivīda darbības traucēja varai, ar šo cilvēku vajadzēja tikt galā. Vislabākais veids, kā to izdarīt, – atzīt par nepieskaitāmu. Tajā laikā tika uzskatīts, ka Padomju Savienībā politieslodzīto nav. Sevišķi plaši represīvo psihiatriju sāka izmantot Ņikitas Hruščova laikā, kad viņš izvirzīja tēzi, ka tikai psihiski slims cilvēks var būt pret sociālisma iekārtu. Tieši Hruščova laikā sāka būvēt pirmās speciālās psihiatriskās slimnīcas. 1968. gadā parādoties disidentu kustībai, ar to vajadzēja cīnīties.
- gadā Hruščovs uzstājās Padomju Savienības Komunistiskās partijas XX kongresā, kur nosodīja Staļina personības kultu. Līdz ar to Padomju Savienībai pakāpeniski sāka uzlaboties attiecības ar Rietumiem. Hruščovs devās vairākās vizītēs uz Lielbritāniju un ASV. Maskavā pat notika Amerikas sasniegumu izstāde, kurā amerikāņi prezentēja plastmasas izstrādājumus – galdus, lampas u.tml., kas toreiz nāca modē. Arī literatūrai uzliktās važas kļuva vaļīgākas. Piemēram, dienasgaismu ieraudzīja pirms tam aizliegtais Aleksandra Solžeņicina darbs Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē. Beidzot cilvēkiem radās sajūta, ka pēc Staļina valdīšanas gadiem var baudīt zināmu brīvību.
– Bet cilvēki Hruščovu pārprata.
– Varbūt ne tik daudz pārprata, cik rīkojās ne gluži tā, kā valdošā vara bija gaidījusi. Tas Hruščovam nepatika, tāpēc atkusnis lēnām tika piegriezts.
Hruščova laikā represīvajai psihiatrijai ar drošas diagnozes uzstādīšanu vēl tā nevedās kā vēlāk, kad čeku sāka vadīt Andropovs. Tad šī nozare kļuva par konveijeru ar populāro diagnozi – lēni noritoša šizofrēnija. Pēc apraksta šī diagnoze bija ideāli piemērota specdienestiem. Izrādījās, ka šizofrēnija ne vienmēr ir ārēji redzama, tādējādi šo diagnozi varēja piemērot ikvienam.
– Ja es pareizi saprotu, represīvā psihiatrija arī tika radīta, lai Rietumu acīs Padomju Savienība neizskatītos gluži kā mežoņu bars, kas apklusina neērtos cilvēkus.
– Tas bija viens no iemesliem. Otrkārt, nav nekāds noslēpums, ka tolaik disidentu kustībā liela daļa bija ebreji. Rietumu ebreji Padomju Savienībā notiekošajiem procesiem pievērsa uzmanību, līdz ar to ebrejus nevarēja vienkārši ņemt un likvidēt. Taču represīvā psihiatrija šo problēmu atrisināja – arī ebreju disidenti tika atzīti par garīgi neveseliem, un arī tiem tika nozīmēta ārstēšana.
– Rietumi saprata, kādas intereses patiesībā stāv aiz šīs nozares?
– Nebija jau skaidru pierādījumu tam, ka cilvēks nav slims. Bet, skatoties uz procesiem kopumā, Rietumos valdīja šaubas par to, ka šie cilvēki tik tiešām ir slimi. Pirmais padomju disidents, kuram 1966. gadā ļāva emigrēt uz Rietumiem, bija literāts Valērijs Tarsis. Būdams Rietumos, viņš izdeva grāmatu Septītā palāta, kurā aprakstīja savu pieredzi psihiatriskajā slimnīcā.
– Cik ilgs bija ārstēšanas laiks represīvās psihiatrijas klīnikās?
– Ļoti dažāds. Minimālais termiņš bija apmēram gads. Šādus termiņus deva cilvēkiem, kuri Rietumos bija vairāk pazīstami. Disidentiem Ivanam Jahimovičam un Iļjam Ripsam nozīmēja īsus ārstēšanas termiņus. Taču Ģederts Melngailis ārstēšanas iestādē pavadīja aptuveni piecus gadus.
Melngailis izvēlējās interesantu taktiku, proti, viņš ilgu laiku lasīja lietas un nekādi negribēja atzīt savu vainu.
Šī iemesla dēļ acīmredzot čeka bija tik ļoti nokaitināta, ka viņu aizsūtīja ārstēties uz Blagoveščensku, ļoti tālu vietu pie Ķīnas robežas, kur viņu ne vien sita, bet deva arī spēcīgas ārstnieciskās vielas.
– Par ārstēšanas metodēm un medikamentiem ir zināms kas vairāk?
– Diemžēl lietās, ar kurām esmu iepazinies, nekas tāds neparādās. Vienīgais fakts, kas lietā parādījās pavisam nejauši, bija tāds, ka cilvēkam, lai noskaidrotu viņa domas jau pēc notikušās ārstēšanas, tika dots preparāts amitāls, kurš, tā teikt, noņem prāta bremzes. Cilvēks sāk runāt patiesību. Kā bija rakstīts ekspertu slēdzienā, izmantojot šo preparātu, noskaidrojās, ka cilvēkam nekādu murgainu ideju vairs nav un ar viņu viss ir kārtībā.
– Murgainās idejas – tas ir represīvās psihiatrijas ieviests termins?
– Šis termins represīvajā psihiatrijā parādījās jau četrdesmito gadu beigās. Murgainas idejas varēja attiecināt uz jebkuru izteikumu neiedziļinoties. Varbūt jums šķiet, ka kolhoza saimniekošanas sistēma nav pareiza. Bet varai tā šķita murgaina ideja. Savukārt izsekošanai piemēroja terminu vajāšanas mānija.
– Par nepieskaitāmiem atzina tikai tos, kuri atteicās sadarboties?
– Ne tikai. Par nepieskaitāmiem visbiežāk tika atzīti tie cilvēki, kuri bija ar kaut ko ievērojami un pazīstami.
Viņi rakstot neaicināja nevienu nošaut, bet pauda viedokli, ka kolhozu sistēma nav pareiza.
Vienā no gadījumiem cilvēks, kurš bija rakstījis lapiņas, kaut kad senāk bija guvis galvas traumu. Varētu šķist, ka viņam ir objektīvi iemesli, lai atzītu par nepieskaitāmu, taču viņu atzina par veselu.
– Sods, kas bija jāizcieš cietumā, bija garāks nekā termiņš ārstēšanas iestādē?
– Tā nevarētu teikt. Politiskie noziedznieki parasti nesēdēja vieglā režīma cietumā. Psihiatriskajā slimnīcā iespēja izdzīvot bija lielāka, lai gan pastāvēja arī iespēja tikt nozāļotam.
– Izdevīgāk bija būt pieskaitāmam vai nepieskaitāmam?
– Grūti pateikt. Ja cilvēku atzina par slimu, ar viņa karjeru bija cauri, jo diagnozi piešķīra uz mūžu. Beidzot ārstēšanu, šiem cilvēkiem nebija iespēju strādāt normālu, labi apmaksātu darbu.
– Bet bija arī tādi gadījumi, kad iesaistījās ģimenes locekļi, lai panāktu apsūdzētā statusu – nepieskaitāms.
– Tā notika ar Jevstigneju Kmitu. Kmits bija cilvēks gados. Četrdesmito gadu beigās viņš rakstīja pretpadomju vēstules un sūtīja tās dažādām partijas iestādēm.
– Dažkārt psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu ietekmēja arī valodas barjera. Proti, kad latviski runājošu un domājošu cilvēku iztaujāja krieviski runājoša komisija.
– Ja cilvēks nesaprot jautājumus, skaidrs, ka viņš sāk dīvaini uzvesties. Tā notika ar Aleksandru Kaktiņu, kurš bija pievērsies reliģijai. Arī Matilde Sprūde savas reliģiskās pārliecības dēļ nonāca VDK redzeslokā. Dažkārt ir ļoti interesanti lasīt argumentus, kuru dēļPiemēram, Sprūde kādai kaimiņienei bija likusies dīvaina, jo bija dziļi reliģioza un savu naudu un mantas paturēja nevis sev, bet izdalīja tiem, kuriem, viņasprāt, vajadzēja vairāk.
Protams, mēs ar jums varam vienīgi pieļaut, ka šie cilvēki patiesībā bija veseli, – pierādīt ar faktiem to nevar. Tikai ar loģiku. Diez vai kolhozu vadīja psihiski slims cilvēks. Un diez vai Ripss, kurš ir pasaulē zināms matemātiķis, ir nepieskaitāms.
– Vara tādējādi lika nojaust, ka pretpadomju ideju paušanai var būt zināmas sekas?
– Tādas lietas cilvēki saprata bez priekšā teikšanas. Piemēram, iet pie Brīvības pieminekļa vai Čakstes pieminekļa nebūtu gudri darīts. To, protams, nekur nerakstīja. Cilvēki paši saprata, ka tur labāk neiet. Tie bija spēles noteikumi.
Tajā pašā laikā bija lietas, kuras nevarēja noklusēt. Ripss pašaizdedzinājās Rīgas centrā dienas laikā, un to noslēpt nevarēja.
– Starp citu, ir zināms kaut kas vairāk par Ripsa publisko aizdedzināšanos?
– Tas ir diezgan slidens jautājums, kam, iespējams, ir otrs slānis. Viņš aizdedzinājās, protestējot pret Padomju armijas ievešanu Čehoslovākijā. Taču Ripss to izdarīja gandrīz gadu pēc armijas ievešanas – nav īsti saprotams, kāpēc viņš gadu gaidīja, bet neprotestēja uzreiz. Iespējams, viņa mērķis galvenokārt bija emigrēt uz Izraēlu, jo pēc īslaicīgas ārstēšanas Ripss dodas otrpus dzelzs priekškaram.
– Jūs jau pieminējāt zemūdens akmeņus disidentu gadījumos. Bet šādi paši akmeņi bija arī Republikāniskās Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenās ārstes Zuzannas Sočņevas un Republikāniskā psihoneiroloģiskā dispansera Rīgā galvenā ārsta Oļģerta Kiršentāla situācijā, kuri savos amatos nonāca ne līdz galam saprotamos veidos.
– Šie psihiatri gan tolaik, gan mūsdienās joprojām ir noslepenoti. Personāla lietu arhīvā es Sočņevas lietu neatradu. Viņa ir nedaudz mistiska persona, jo arī fotogrāfijas nav. Arī precīza viņas biogrāfija nav zināma. Ir tikai drumslas. Sočņeva pēc izcelsmes esot bijusi poliete, kas dzimusi Baltkrievijā, bet kara laikā nonākusi Latvijā, kur piedalījusies komunistiskās pagrīdes grupā Jaunie komunāri kopā ar Marģeri Sočņevu.
Pēc kara Sočņevs kļuva par filozofu un Zuzannas vīru. Viņas biogrāfijā interesantākais ir tas, ka divus gadus pēc Medicīnas institūta beigšanas viņa kļūst par psihiatriskās slimnīcas vadītāju, kas ir grūti izskaidrojams fakts tik jaunam speciālistam.
Savukārt Kiršentāls vācu laikā bija dienējis vācu izlūku komandā un izpelnījies Dzelzs krusta ordeni. 1946. gadā viņu arestēja un nosūtīja uz Vorkutu. Un, cik var saprast, esot svešumā, Kiršentāls sācis sadarboties ar čekistiem. Vēlāk viņš atgriezies Latvijā, kur kļuvis par Republikāniskā psihoneiroloģiskā dispansera galveno ārstu. Starp citu, Juris Savickis oficiāli ir atzinis, ka noteiktās lietās Kiršentāls sadarbojās ar VDK.
– Kurā no Baltijas valstīm disidentu bija visvairāk?
– Lietuvā – reliģiskās kustības dēļ. Igaunijā bija vismazāk.
– Kurā no trijām Baltijas valstīm atradās arī specializētās ārstēšanas iestādes?
– Nē, to šeit nebija. To var skaidrot ar Baltijas valstu eiropeisko statusu. Ja šeit parādītos šāda veida iestādes, tas Rietumos varētu radīt atbalsi. Savukārt Krievijā varēja būvēt brīvi. Iesākumā visas ekspertīzes veica Krievijā, bet pēc tam arī Latvijā Aleksandra augstumos.
– 1988. gadā represīvās psihiatrijas mašinēriju likvidēja.
– Sākās Padomju Savienības pārbūve. Šo lēmumu daļēji ietekmēja arī Rietumu spiediens. Pirmajā gadā, kad Padomju Savienībā atcēla šo sistēmu, 734 000 cilvēku noņēma no uzskaites.
– Jūs pats, būdams jauns, vēl pirms 1988. gada ne reizi par nepareizām idejām nenonācāt esošās varas redzeslokā?
– Es studēju Vēstures fakultātē, un man bija saprotami spēles noteikumi. Apstākļi, kad tavi ceļi krustojas ar cilvēku, kurš atklāti nosoda režīmu un stāsta, ka ir varonis, uzreiz dara uzmanīgu. Vai nu cilvēks tevi provocē, vai nu viņš tiešām ir slims. Šodien mēs varam pateikt, ar ko tas beidzās, bet neviens nevarēja pateikt, kā šāda rīcība beigsies tolaik. Toreiz klejoja anekdote ar vārdu spēli: «Что будет после Перестройки? Перестрелка.» Un arī šodien ir spēles noteikumi. Joprojām ir tēmas un cilvēki, par kuriem nav pieņemts runāt.
– Ko jūs vēl gribētu pieminēt, runājot par represīvo psihiatriju?
– Gribētos, lai psihiatrija pati pamainās. Es būšu rupjš, bet brīžiem nepamet izjūta – ja vien nomainīsies politiskā virsotne, represīvās psihiatrijas mašīna atkal būs gatava atsākt darbu. Psihiatri līdz šim nav ne pārvērtējuši, ne publiski nosodījuši notikušo, bet gan ieņēmuši klusējošu pozīciju. Jūs noteikti dzirdējāt, ka Lielbritānija pavisam nesen arestēja Džūljenu Asanžu. Un viens no pirmajiem varas mēģinājumiem vērsties pret viņu bija parādīt kā psihiski slimu. Sistēma strādā.
pēc intervijas žurnālā Santa …
stāsta vēstures doktors un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas VDK zinātniskās izpētes komisijas eksperts Uldis Krēsliņš, arī skolotājs, miris, 2022.gadā.
UldisKrēsliņš #VDK #vēsturnieks #psihiatrija #padomju
Padomju medicīnas vēsturē ir kāds melns traips – represīvā psihiatrija. Vairākus gadus desmitus Valsts drošības komiteja (VDK) jeb čeka to izmantoja, lai izrēķinātos ar cilvēkiem, kas negribēja samierināties ar totalitāro režīmu. Disidentiem parasti bija divi ceļi – vai nu uz cietumu, vai psiheni. Lai gan par čekas maisu tēmu šobrīd izsakās katrs, kam nav slinkums, represīvās psihiatrijas temats joprojām ir diezgan grūti šķetināms.
Viens iemesls – psihiatrijā diagnoze nav tik acīmredzama lieta, to ne vienmēr viegli pierādīt, toties ar to viegli manipulēt. Otrs – pārprasta profesionāla solidaritāte. Katrā ziņā šī ir sarežģīta, nebūt ne viennozīmīga tēma, turklāt te vienkop saaugušas gan patiesība, gan leģendas. Mēģināsim vismaz nedaudz to pavērt vaļā.
– Psihoneiroloģisko slimnīcu, ko dēvēja par Aleksandra augstumiem, šie meklējumi tika izbeigti. Rotšteins uzskatīja, ka psihiatriem šizofrēnija ir jānosaka tikai un vienīgi klīniskā ceļā. Tas savā ziņā atviegloja arī diagnožu uzstādīšanu represīvajā psihiatrijā.
– Es ar psihiatriem par šiem jautājumiem esmu mēģinājis runāt. Diemžēl viņiem ir izteikta korporatīvā sistēma, viņi principā neatzīst, ka kāds no viņiem būtu kļūdījies vai rīkojies nepareizi.
Bet, protams, represīvās psihiatrijas mērķis visbiežāk bija politisks. Proti, ja kāda indivīda darbības traucēja varai, ar šo cilvēku vajadzēja tikt galā. Vislabākais veids, kā to izdarīt, – atzīt par nepieskaitāmu. Tajā laikā tika uzskatīts, ka Padomju Savienībā politieslodzīto nav. Sevišķi plaši represīvo psihiatriju sāka izmantot Ņikitas Hruščova laikā, kad viņš izvirzīja tēzi, ka tikai psihiski slims cilvēks var būt pret sociālisma iekārtu. Tieši Hruščova laikā sāka būvēt pirmās speciālās psihiatriskās slimnīcas. 1968. gadā parādoties disidentu kustībai, ar to vajadzēja cīnīties.
- gadā Hruščovs uzstājās Padomju Savienības Komunistiskās partijas XX kongresā, kur nosodīja Staļina personības kultu. Līdz ar to Padomju Savienībai pakāpeniski sāka uzlaboties attiecības ar Rietumiem. Hruščovs devās vairākās vizītēs uz Lielbritāniju un ASV. Maskavā pat notika Amerikas sasniegumu izstāde, kurā amerikāņi prezentēja plastmasas izstrādājumus – galdus, lampas u.tml., kas toreiz nāca modē. Arī literatūrai uzliktās važas kļuva vaļīgākas. Piemēram, dienasgaismu ieraudzīja pirms tam aizliegtais Aleksandra Solžeņicina darbs Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē. Beidzot cilvēkiem radās sajūta, ka pēc Staļina valdīšanas gadiem var baudīt zināmu brīvību.
– Bet cilvēki Hruščovu pārprata.
– Varbūt ne tik daudz pārprata, cik rīkojās ne gluži tā, kā valdošā vara bija gaidījusi. Tas Hruščovam nepatika, tāpēc atkusnis lēnām tika piegriezts.
Hruščova laikā represīvajai psihiatrijai ar drošas diagnozes uzstādīšanu vēl tā nevedās kā vēlāk, kad čeku sāka vadīt Andropovs. Tad šī nozare kļuva par konveijeru ar populāro diagnozi – lēni noritoša šizofrēnija. Pēc apraksta šī diagnoze bija ideāli piemērota specdienestiem. Izrādījās, ka šizofrēnija ne vienmēr ir ārēji redzama, tādējādi šo diagnozi varēja piemērot ikvienam.
– Ja es pareizi saprotu, represīvā psihiatrija arī tika radīta, lai Rietumu acīs Padomju Savienība neizskatītos gluži kā mežoņu bars, kas apklusina neērtos cilvēkus.
– Tas bija viens no iemesliem. Otrkārt, nav nekāds noslēpums, ka tolaik disidentu kustībā liela daļa bija ebreji. Rietumu ebreji Padomju Savienībā notiekošajiem procesiem pievērsa uzmanību, līdz ar to ebrejus nevarēja vienkārši ņemt un likvidēt. Taču represīvā psihiatrija šo problēmu atrisināja – arī ebreju disidenti tika atzīti par garīgi neveseliem, un arī tiem tika nozīmēta ārstēšana.
– Rietumi saprata, kādas intereses patiesībā stāv aiz šīs nozares?
– Nebija jau skaidru pierādījumu tam, ka cilvēks nav slims. Bet, skatoties uz procesiem kopumā, Rietumos valdīja šaubas par to, ka šie cilvēki tik tiešām ir slimi. Pirmais padomju disidents, kuram 1966. gadā ļāva emigrēt uz Rietumiem, bija literāts Valērijs Tarsis. Būdams Rietumos, viņš izdeva grāmatu Septītā palāta, kurā aprakstīja savu pieredzi psihiatriskajā slimnīcā.
– Cik ilgs bija ārstēšanas laiks represīvās psihiatrijas klīnikās?
– Ļoti dažāds. Minimālais termiņš bija apmēram gads. Šādus termiņus deva cilvēkiem, kuri Rietumos bija vairāk pazīstami. Disidentiem Ivanam Jahimovičam un Iļjam Ripsam nozīmēja īsus ārstēšanas termiņus. Taču Ģederts Melngailis ārstēšanas iestādē pavadīja aptuveni piecus gadus.
Melngailis izvēlējās interesantu taktiku, proti, viņš ilgu laiku lasīja lietas un nekādi negribēja atzīt savu vainu.
Šī iemesla dēļ acīmredzot čeka bija tik ļoti nokaitināta, ka viņu aizsūtīja ārstēties uz Blagoveščensku, ļoti tālu vietu pie Ķīnas robežas, kur viņu ne vien sita, bet deva arī spēcīgas ārstnieciskās vielas.
– Par ārstēšanas metodēm un medikamentiem ir zināms kas vairāk?
– Diemžēl lietās, ar kurām esmu iepazinies, nekas tāds neparādās. Vienīgais fakts, kas lietā parādījās pavisam nejauši, bija tāds, ka cilvēkam, lai noskaidrotu viņa domas jau pēc notikušās ārstēšanas, tika dots preparāts amitāls, kurš, tā teikt, noņem prāta bremzes. Cilvēks sāk runāt patiesību. Kā bija rakstīts ekspertu slēdzienā, izmantojot šo preparātu, noskaidrojās, ka cilvēkam nekādu murgainu ideju vairs nav un ar viņu viss ir kārtībā.
– Murgainās idejas – tas ir represīvās psihiatrijas ieviests termins?
– Šis termins represīvajā psihiatrijā parādījās jau četrdesmito gadu beigās. Murgainas idejas varēja attiecināt uz jebkuru izteikumu neiedziļinoties. Varbūt jums šķiet, ka kolhoza saimniekošanas sistēma nav pareiza. Bet varai tā šķita murgaina ideja. Savukārt izsekošanai piemēroja terminu vajāšanas mānija.
– Par nepieskaitāmiem atzina tikai tos, kuri atteicās sadarboties?
– Ne tikai. Par nepieskaitāmiem visbiežāk tika atzīti tie cilvēki, kuri bija ar kaut ko ievērojami un pazīstami.
Viņi rakstot neaicināja nevienu nošaut, bet pauda viedokli, ka kolhozu sistēma nav pareiza.
Vienā no gadījumiem cilvēks, kurš bija rakstījis lapiņas, kaut kad senāk bija guvis galvas traumu. Varētu šķist, ka viņam ir objektīvi iemesli, lai atzītu par nepieskaitāmu, taču viņu atzina par veselu.
– Sods, kas bija jāizcieš cietumā, bija garāks nekā termiņš ārstēšanas iestādē?
– Tā nevarētu teikt. Politiskie noziedznieki parasti nesēdēja vieglā režīma cietumā. Psihiatriskajā slimnīcā iespēja izdzīvot bija lielāka, lai gan pastāvēja arī iespēja tikt nozāļotam.
– Izdevīgāk bija būt pieskaitāmam vai nepieskaitāmam?
– Grūti pateikt. Ja cilvēku atzina par slimu, ar viņa karjeru bija cauri, jo diagnozi piešķīra uz mūžu. Beidzot ārstēšanu, šiem cilvēkiem nebija iespēju strādāt normālu, labi apmaksātu darbu.
– Bet bija arī tādi gadījumi, kad iesaistījās ģimenes locekļi, lai panāktu apsūdzētā statusu – nepieskaitāms.
– Tā notika ar Jevstigneju Kmitu. Kmits bija cilvēks gados. Četrdesmito gadu beigās viņš rakstīja pretpadomju vēstules un sūtīja tās dažādām partijas iestādēm.
– Dažkārt psihiatriskās ekspertīzes slēdzienu ietekmēja arī valodas barjera. Proti, kad latviski runājošu un domājošu cilvēku iztaujāja krieviski runājoša komisija.
– Ja cilvēks nesaprot jautājumus, skaidrs, ka viņš sāk dīvaini uzvesties. Tā notika ar Aleksandru Kaktiņu, kurš bija pievērsies reliģijai. Arī Matilde Sprūde savas reliģiskās pārliecības dēļ nonāca VDK redzeslokā. Dažkārt ir ļoti interesanti lasīt argumentus, kuru dēļPiemēram, Sprūde kādai kaimiņienei bija likusies dīvaina, jo bija dziļi reliģioza un savu naudu un mantas paturēja nevis sev, bet izdalīja tiem, kuriem, viņasprāt, vajadzēja vairāk.
Protams, mēs ar jums varam vienīgi pieļaut, ka šie cilvēki patiesībā bija veseli, – pierādīt ar faktiem to nevar. Tikai ar loģiku. Diez vai kolhozu vadīja psihiski slims cilvēks. Un diez vai Ripss, kurš ir pasaulē zināms matemātiķis, ir nepieskaitāms.
– Vara tādējādi lika nojaust, ka pretpadomju ideju paušanai var būt zināmas sekas?
– Tādas lietas cilvēki saprata bez priekšā teikšanas. Piemēram, iet pie Brīvības pieminekļa vai Čakstes pieminekļa nebūtu gudri darīts. To, protams, nekur nerakstīja. Cilvēki paši saprata, ka tur labāk neiet. Tie bija spēles noteikumi.
Tajā pašā laikā bija lietas, kuras nevarēja noklusēt. Ripss pašaizdedzinājās Rīgas centrā dienas laikā, un to noslēpt nevarēja.
– Starp citu, ir zināms kaut kas vairāk par Ripsa publisko aizdedzināšanos?
– Tas ir diezgan slidens jautājums, kam, iespējams, ir otrs slānis. Viņš aizdedzinājās, protestējot pret Padomju armijas ievešanu Čehoslovākijā. Taču Ripss to izdarīja gandrīz gadu pēc armijas ievešanas – nav īsti saprotams, kāpēc viņš gadu gaidīja, bet neprotestēja uzreiz. Iespējams, viņa mērķis galvenokārt bija emigrēt uz Izraēlu, jo pēc īslaicīgas ārstēšanas Ripss dodas otrpus dzelzs priekškaram.
– Jūs jau pieminējāt zemūdens akmeņus disidentu gadījumos. Bet šādi paši akmeņi bija arī Republikāniskās Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenās ārstes Zuzannas Sočņevas un Republikāniskā psihoneiroloģiskā dispansera Rīgā galvenā ārsta Oļģerta Kiršentāla situācijā, kuri savos amatos nonāca ne līdz galam saprotamos veidos.
– Šie psihiatri gan tolaik, gan mūsdienās joprojām ir noslepenoti. Personāla lietu arhīvā es Sočņevas lietu neatradu. Viņa ir nedaudz mistiska persona, jo arī fotogrāfijas nav. Arī precīza viņas biogrāfija nav zināma. Ir tikai drumslas. Sočņeva pēc izcelsmes esot bijusi poliete, kas dzimusi Baltkrievijā, bet kara laikā nonākusi Latvijā, kur piedalījusies komunistiskās pagrīdes grupā Jaunie komunāri kopā ar Marģeri Sočņevu.
Pēc kara Sočņevs kļuva par filozofu un Zuzannas vīru. Viņas biogrāfijā interesantākais ir tas, ka divus gadus pēc Medicīnas institūta beigšanas viņa kļūst par psihiatriskās slimnīcas vadītāju, kas ir grūti izskaidrojams fakts tik jaunam speciālistam.
Savukārt Kiršentāls vācu laikā bija dienējis vācu izlūku komandā un izpelnījies Dzelzs krusta ordeni. 1946. gadā viņu arestēja un nosūtīja uz Vorkutu. Un, cik var saprast, esot svešumā, Kiršentāls sācis sadarboties ar čekistiem. Vēlāk viņš atgriezies Latvijā, kur kļuvis par Republikāniskā psihoneiroloģiskā dispansera galveno ārstu. Starp citu, Juris Savickis oficiāli ir atzinis, ka noteiktās lietās Kiršentāls sadarbojās ar VDK.
– Kurā no Baltijas valstīm disidentu bija visvairāk?
– Lietuvā – reliģiskās kustības dēļ. Igaunijā bija vismazāk.
– Kurā no trijām Baltijas valstīm atradās arī specializētās ārstēšanas iestādes?
– Nē, to šeit nebija. To var skaidrot ar Baltijas valstu eiropeisko statusu. Ja šeit parādītos šāda veida iestādes, tas Rietumos varētu radīt atbalsi. Savukārt Krievijā varēja būvēt brīvi. Iesākumā visas ekspertīzes veica Krievijā, bet pēc tam arī Latvijā Aleksandra augstumos.
– 1988. gadā represīvās psihiatrijas mašinēriju likvidēja.
– Sākās Padomju Savienības pārbūve. Šo lēmumu daļēji ietekmēja arī Rietumu spiediens. Pirmajā gadā, kad Padomju Savienībā atcēla šo sistēmu, 734 000 cilvēku noņēma no uzskaites.
– Jūs pats, būdams jauns, vēl pirms 1988. gada ne reizi par nepareizām idejām nenonācāt esošās varas redzeslokā?
– Es studēju Vēstures fakultātē, un man bija saprotami spēles noteikumi. Apstākļi, kad tavi ceļi krustojas ar cilvēku, kurš atklāti nosoda režīmu un stāsta, ka ir varonis, uzreiz dara uzmanīgu. Vai nu cilvēks tevi provocē, vai nu viņš tiešām ir slims. Šodien mēs varam pateikt, ar ko tas beidzās, bet neviens nevarēja pateikt, kā šāda rīcība beigsies tolaik. Toreiz klejoja anekdote ar vārdu spēli: «Что будет после Перестройки? Перестрелка.» Un arī šodien ir spēles noteikumi. Joprojām ir tēmas un cilvēki, par kuriem nav pieņemts runāt.
– Ko jūs vēl gribētu pieminēt, runājot par represīvo psihiatriju?
– Gribētos, lai psihiatrija pati pamainās. Es būšu rupjš, bet brīžiem nepamet izjūta – ja vien nomainīsies politiskā virsotne, represīvās psihiatrijas mašīna atkal būs gatava atsākt darbu. Psihiatri līdz šim nav ne pārvērtējuši, ne publiski nosodījuši notikušo, bet gan ieņēmuši klusējošu pozīciju. Jūs noteikti dzirdējāt, ka Lielbritānija pavisam nesen arestēja Džūljenu Asanžu. Un viens no pirmajiem varas mēģinājumiem vērsties pret viņu bija parādīt kā psihiski slimu. Sistēma strādā.
·
92 gadu vecumā mūžībā devies disidents Ints Cālītis
delfi.lv
Sestdien, 1. jūlijā, mūžībā devies latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, bijušais politieslodzītais Ints Cālītis, sociālo mediju platformā “Facebook” pavēstījuši viņa tuvinieki.
Cālītis dzimis 1931. gada 5. martā un padomju okupācijas laika režīms viņu trīsreiz ielika cietumā uz vairākiem gadiem, pakļaujot necilvēcīgiem apstākļiem, tomēr viņš turpināja cīņu par neatkarīgu Latviju.
Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, jau vidusskolā Cālītis nodibinājis un vadījis konspiratīvo skolēnu un jauniešu pagrīdes pretestības organizāciju, par ko tika apcietināts. Padomju režīms viņam piesprieda 25 gadus ieslodzījumā un nosūtīja uz Kolimu Magadanas apgabalā, kur viņš racis zeltu un urānu un strādājis elektrostacijā, līdz 1956. gadā amnestēts un atgriezies Latvijā.
Drīz pēc atgriešanās, 1958. gadā, Cālītis atkārtoti politiski represēts par aģitāciju un propagandu, pavadījis sešus gadus Mordovijas nometnēs, līdz atkal atgriezies Latvijā.
Trešo reizi Cālītis arestēts 1983. gadā, kad viņam piesprieda vēl sešus gadus ieslodzījuma par “pretpadomju aģitāciju un propagandu un piedalīšanos pretvalstiskā organizācijā”, taču trīs gadus vēlāk atbrīvots pirms termiņa.
1987. gadā Cālītis iesaistījies Vides aizsardzības kluba darbībā, vadījis tā politisko komiteju, kļuvis par Latvijas Tautas frontes Domes valdes locekli un 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Cālītis bijis politiski aktīvs arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 2000. gadā apbalvots ar trešās sķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī saņēmis 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Viņa gaitas un cīņa par Latvijas neatkarību aprakstīta Viļa Selecka grāmatā “Disidents. Inta Cālīša dzīvesstāsts”.
Ar vēstures viltojumu var censties attaisnot karu.
nra.lv
Levits: Ar vēstures viltojumu var censties attaisnot karu. Tas pašlaik ir “krievu pasaules” ideoloģiskais karš Ukrainā
Viņš norāda, ka Latvijas Okupācijas muzejs pirms 30 gadiem sāka savu misijas darbu – tas bija īpašs laiks jaunāko laiku vēsturē. Valsts neatkarība jau bija atgūta, bet no padomju okupācijas un kolonizācijas meliem un no pašu konformisma bija jāatbrīvo Latvijas 20.gadsimta vēsture. “Jāatbrīvo no sārņiem sabiedrības apziņa un Latvijas valsts identitāte”.
Levits uzsver, ka vēsture ir viens no nācijas un valsts identitātes pamatiem. Vēsture ir svarīga vienmēr. Pat tad, ja ikdienā tas tā nešķiet. Atmodas laikā Latvija tiesības atgūt valstisko neatkarību balstīja divos argumentos. Pirmais arguments – sabiedrības griba – mēs vienkārši gribam atjaunot savu valsti, otrs – vēsture un no tās izrietošās pašnoteikšanās tiesības atjaunot savu valsti. Šie divi argumenti valsts atjaunošanai ir vienlīdzīgi svarīgi. Baltijas valstu neatkarības atjaunošana nozīmēja labot Staļina un Hitlera, PSRS un nacistiskās Vācijas pagātnes noziegumu.
Ar vēstures viltojumu var censties attaisnot karu. Tas pašlaik ir “krievu pasaules” ideoloģiskais karš Ukrainā par mītisku slāvu tautu vienotību. Bet ukraiņi negrib būt brāļi krievu kolonizatoriem. Mums, Rietumiem, jādara viss, lai Ukraina uzvarētu, uzsver Levits.
Pirms 30 gadiem trimdas latvieši zināja, cik svarīga ir patiesa vēsture atjaunotajai Latvijas valstij. “Es gribētu pateikties profesoram [Paulim] Lazdam un visiem pārējiem idejas iniciatoriem un īstenotājiem par šo projektu pirms 30 gadiem, kas ir viens no veiksmīgākajiem Latvijas vēstures institūciju projektiem. Faktiski – šodien Latvijā tas ir centrālais,” skaidro Levits.
Starplaikā 30 gados ir paveikts milzīgs darbs. Muzejs glabā desmitiem tūkstošus aculiecinieku stāstus un liecības. Muzejs godina padomju un nacistisko okupāciju upuru ciešanas. Fiksē okupācijas režīmu noziegumus un svarīgi – sauc noziedzniekus vārdā. Muzejs stāsta par nacionālo pretošanās kustību abām okupācijām. Tas ir ne mazāk svarīgi, kā atminēties upurus. Jo vēstures apziņa, upuri un pretošanās, piedāvā rīcības modeļus nākotnei.
Levits pateicās muzejam arī par ieguldījumu Latvijas dekolonizācijā. Tieši no dekolonizācijas skatupunkta – arī pasaulē tas ieguvis jaunu aktualitāti – sabiedrībā jāizvērtē padomju okupācijas paliekas, tās sekas šodien, 30 gadus pēc valsts atjaunošanas. Pēdējā gadā ir gāzti redzami padomju totalitārisma simboli. Visslavenākais, pēc Levita sacītā, ir piemineklis Uzvaras parkā. Bet šis darbs vēl nav galā, piebilst Levits.
Nozīmīga ir muzeja darbība starptautiskajā arēnā, jo Latvijai pastāvīgi ir jācīnās ar Krievijas dezinformāciju par Latvijas valsts pamatiem un par Latvijas vietu Eiropā. Muzejs 30 gadus, pretstāvot Krievijas dezinformācijai un propagandai, ir norūdījies un ieguvis prasmi šo propagandu veiksmīgi atspēkot un apkarot, uzskata Levits.
Muzejs ir arī vienīgā Latvijas atmiņas institūcija, kas darbojas Eiropas atmiņu institūciju tīklojumā, atzīmē Levits. Tāpēc ir jāpastiprina šis starptautiskais darbs, jo resursi, kas ir muzeja rīcībā, un resursi, kas ir Krievijas rīcībā, ir nesalīdzināmi. Mūsu spēks ir tas, ka mēs runājam taisnību un patiesību, norāda Levits. Tiesa, ja daudz resursu iegulda propagandā un melos, tie var kādreiz arī noslāpēt patiesību. “Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka mēs turpinām un paplašinām šo atmiņu politiku, stiprinām tās institūcijas gan attiecībā uz vēstures apziņu Latvijas sabiedrībā, gan uz vēstures apziņu Rietumos.”
Pēc Levita domām, būtiski ir darīt visu iespējamo, lai arī Latvijas vēstures daļa tiek atspoguļota Eiropas globālajā vēsturē. Un šeit muzejs ir tas, kas to gandrīz vienīgais arī dara. “Mans ierosinājums ir pastiprināt šo darbu ar īpašu institūciju, lai veicinātu pētniecību un vēstures komunikāciju.” Levits arī uzskata, ka nepietiek ar to, ka zinātnieki izpēta arhīvus un pēc tam to publicē nelielā darbā ar mazu izplatību. Šim darbam ir jābūt arī komunicētam plašākā sabiedrībā gan Latvijā, gan Eiropā. “Mums ir jācīnās par savu daļu Eiropas kopējā vēsturiskajā atmiņā”.
Levits muzeja darbiniekiem un dibinātājiem sacīja, ka ir lūdzis valdību ņemt vērā šo nepieciešamību, jo no tā ir atkarīgs ne tikai vēstures skatījums, bet arī aktuālā politika un mūsu loma un vieta aktuālajā politikā.
Skaidrā un konsekventā mērķa apziņa ir caurstrāvojusi Okupācijas muzeja darbību visus šos 30 gadus. Muzejs ir mainījies līdzi laikam, attīstot prasmes stāstīt Latvijas vēsturi. Rekonstruētā muzeja ēka dod jaunu elpu muzeja attīstībai. Latvijas Okupācijas muzejs ir veidojis Latvijas cilvēku pasaulskatu, nācijas pašapziņu. Profesors Lazda ir iezīmējis, kāda tā bija pirms 30 gadiem, kad sabiedrības absolūti lielākais vairākums bija mākslīgi “nogriezts” no savas vēstures. Muzejs ir devis neatsveramu ieguldījumu savas vēstures atkalatgūšanā.
Levits novēl muzejam arī turpmāk būt radošam un pilsoniski aktīvam. “Lai izdodas vienot dažādas sabiedrības grupas un paaudzes Latvijas atmiņas telpā, kas vienlaikus ir mūsu aktuālā politiskā telpa! Lai izdodas ar Latvijas okupācijas stāstu sasniegt aizvien lielāku starptautiskās sabiedrības daļu.”
Levits ar likumu rosina pārdēvēt ar totalitāru režīmu vai rusifikāciju saistītus vietvārdus
Prezidenta ieskatā tieši pēdējā desmitgadē ir redzama globāla tendence izvērtēt Rietumeiropas impēriju koloniālisma politiku un tās līdz mūsdienām turpinošās ietekmes.
“Tiek piedāvāti ļoti atšķirīgi risinājumi – sākot ar radikālu visu koloniālisma pēdu izdzēšanu un kompensāciju prasīšanu no kādreizējo kolonizatoru pēctečiem līdz pat šo vēstures traģisko lappušu aizmiršanai. Ir skaidrs, ka Rietumos ilgi dominējošais neitrālais vai tikai vāji nosodošais skatījums uz to vairs nav un nebūs iespējams. Šo globālo diskusiju kontekstā būtu nepieciešams paraudzīties arī uz Latvijas sabiedrības attieksmi pret savu sarežģīto, bieži vien traģisko vēsturi,” atzīmēja Levits.
Valsts prezidents norādīja, ka Latvijas valsts politika šajā ziņā ir konsekventa – tā visdažādākajos veidos piemin un nosoda okupācijas režīmu noziegumus un godina savus brīvības cīnītājus. Levita ieskatā tas atbilst arī sabiedrības vairākuma nostājai. Šāda valsts politika un sabiedrības vairākuma apzinātā nostāja norādot uz to, ka “šajā aspektā mūsu demokrātisko vērtību sistēma ir stabila”.
Levits atgādināja, ka “mūsu mentalitātē ir daudz krievu un padomju koloniālisma vēstures nospiedumu, no kuriem daļa ir redzamāki, daļa mazāk redzami, bet vairums saglabājas zemapziņas līmenī”. Prezidents atzīmēja, ka daudzās Latvijas vietās uzstādītie Vladimira Leņina un citu okupantu varasvīru pieminekļi tika novākti Atmodas laikā un tūlīt pēc valsts neatkarības atjaunošanas, taču daudzi okupācijas varas uzstādītie pieminekļi un citas zīmes tā arī palika neaiztikti.
Levits norādīja, ka uz Krievijas agresijas pret Ukrainu fona sabiedrības vairākumam radās skaidrība, ka šie pieminekļi un citas zīmes nav tikai “nevainīgas” vēstures mantojums, bet gan mērķtiecīgi uzstādīti ideoloģiski objekti. Viņaprāt, to pastāvēšana mūsdienās aktīvi simbolizē neatkarīgai, demokrātiskai, latviski nacionālai Latvijas valstij naidīgu ideoloģiju, kas nav savienojama ar Latvijas valsts pamatiem un Satversmē noteiktajām demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām.
Prezidenta ieskatā ielu nosaukumi un citi vietvārdi – rusifikācijas un koloniālisma politikas redzamais mantojums
Levits par “simbolisku aktu” atzīst pieminekļa Uzvaras parkā, Rīgā, demontāžu, attīrot Latvijas publisko vidi no padomju okupācijas režīmu slavinošajām zīmēm.
Levits uzskata, ka vēl kāds padomju okupācijas un ar to saistītās Krievijas rusifikācijas un koloniālisma politikas redzamais mantojums ir ielu nosaukumi un citi vietvārdi.
“Liela daļa ielu nosaukumu un vietvārdi, kas atgādina par sīkākiem padomju okupācijas varasvīriem, par vietējiem kolaboracionistiem vai citādā veidā ir nepārprotami saistīti ar Padomju Savienību vai arī carisko Krieviju, joprojām ir palikuši un veido daļu no mūsu publiskās vides,” atzīmēja Levits.
Tādēļ Levits rosina Saeimu pieņemt likumu par komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas politiku rezultātā ieviesto nosaukumu pārdēvēšanu.
“Attieksme pret mūsu pagātni un to reprezentējošiem ielu nosaukumiem un vietvārdiem ir nacionāla līmeņa jautājums. Attieksme pret tiem dažādās pašvaldībās nevar būt atšķirīga. Tai ir jābūt vienādai visā valstī. Tādēļ tas ir Saeimas jautājums,” norādīja Valsts prezidents.
Levits uzskata – vietu pārdēvēšanas izmaksas jāsedz valstij
Tāpat Levits atzīmēja, ka likums ir tehniski vienkāršs: “Tam jāsatur sekojošs regulējums: to ielu un citu vietvārdu nosaukumu saraksts, kuri attiecīgajām pašvaldībām ir jāpārdēvē, pienākums pašvaldībām šos nosaukumus viena gada laikā pārdēvēt, regulējums par pārdēvēšanas izmaksām,” norādīja Levits, atzīmējot, ka, viņaprāt, izmaksas būtu jāsedz valstij.”
Levits paziņojumā atsaucas uz biedrības “Publiskās atmiņas centrs” izveidoto pārdēvējamo ielu nosaukumu sarakstu un tās sagatavotu likumprojektu ar anotāciju. Biedrības sagatavotais likumprojekts, tāpat arī anotācija, būs jāpārveido atbilstoši Saeimā pieņemtajai likumdošanas tehnikai, atzīmēja Levits. Viņš uzskata, ka svarīgākā informācija ir ietverta biedrības sastādītajā sarakstā ar vairāk nekā 80 ielu nosaukumiem un citiem vietvārdiem, kuri būtu pārdēvējami.
Prezidents uzskata, ka šis saraksts attiecīgajai Saeimas komisijai būtu rūpīgi jāizskata. “Ļoti iespējams, ka gan attiecīgajā komisijā, gan sabiedrībā varētu notikt plašāka diskusija, it sevišķi par trim sarakstā iekļauto nosaukumu grupām,” atzīmēja Levits.
Levits: Diskusijas par jauniem nosaukumiem būs uzskatāmas par pienesumu mūsu vēsturiskās apziņas līmeņa celšanai
Pirmā grupa ir saistīta ar latviešu kultūras darbiniekiem – kolaboracionistiem, otrā grupa – ar dažādu laikmetu krievu zinātniekiem, rakstniekiem un citām personībām, kam nav tieša sakara ar Latviju, savukārt trešā grupa saistīta ar apdzīvoto vietu nosaukumiem, kuri saglabāti krievu valodā, tikai transliterēti latīņu burtiem.
“Latviešiem ir daudz godājamu personu, svarīgu notikumu, ar mūsu pasaules redzējumu saistītu jēdzienu, uz kuriem varētu norādīt pārdēvējamo ielu nosaukumi. Šeit sabiedrībai būtu jāiesaistās ar saviem priekšlikumiem. Jebkurā gadījumā jau pašas diskusijas par šiem nosaukumiem būs uzskatāmas par pienesumu mūsu vēsturiskās apziņas līmeņa celšanai,” uzskata Levits.
Prezidenta ieskatā viena sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka mūs kaut kas tomēr vēl saista ar Krieviju, piemēram, kad tiek izvēlēta krievu valoda kā otrā svešvaloda skolā, kad tiek prasītas krievu valodas prasmes darbā un tamlīdzīgi. Levits uzskata, ka tā ir sava veida “mazohistiska pašdiskriminācija”, kuras saknes meklējamas neapzinātā, represīvā okupācijas režīma ieaudzinātajā piederības vai vismaz tuvības sajūtā “krievu pasaulei” – pat vēl trīsdesmit trīs gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
“Vēsturiski tas ir saprotami. Upura orientēšanās uz varmāku vēl ilgi pēc tam, kad tā vara jau ir beigusies, psiholoģiski ir visai bieža reakcija. Taču tas mūs kā sabiedrību dara nebrīvus. Tas traucē mums izvērtēt savu pagātni atbilstoši mūsu šodienas morālajām vērtībām un atbrīvoties no tāda pagātnes mantojuma, kas kropļo mūsu pašizpratni un pasaules redzējumu,” norādīja Levits, uzsverot savu uzskatu, ka Latvijā nav vajadzīgas ielas un citi vietvārdi, kas tur godā padomju okupācijas režīmu vai cariskās Krievijas impēriju.
KONTEKSTS
Atbrīvošanās no padomju laika mantojuma visā Latvijā aktīvi atsākās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī. Likvidējot padomju mantojumu, visā Latvijā demontēti vairāki desmiti padomju armijai veltīti objekti un daudzviet pārdēvētas ielas.
1993.g. 1.maijs Rīgā
Pirms 30 gadiem. 1.maijs Rīgā. Sadusmotie sovjeti.
https://www.youtube.com/watch?v=LH40IpoX9BU&t=223s
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 