Piemineklis Kārlim Ulmanim un «Pikšām»
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=84665
4. septembrī, Dobeles novada Bērzes pagastā “Pikšās” atklās pieminekli Kārlim Ulmanim. Nenoliedzami, šis tēls vēl vairāk uzsvērs K. Ulmaņa un viņa muzeja nozīmību latviešu sabiedrības acīs. Bet nav nemaz ilgs laiks, kad ”Pikšas” svārstījās starp būt vai nebūt.
Faktiski ”Pikšām” ir bijis lemts piedzīvot atdzimšanu divas reizes. Pirmskara preses izdevumi liecina, ka Latvijas valsts dibinātāja un vēsturnieku bieži pretrunīgi vērtētā, tomēr mūsu valsts ievērojamākā politiķa Kārļa Ulmaņa dzimtā sēta pagājušā gadsimta 20. gados bija nonākusi ļoti bēdīgā stāvoklī. Pēc K. Ulmaņa tēva Indriķa nāves radu apsaimniekotās mājas nolaistas. 1927. gadā ”Pikšas” ieguva valstsvīra brāļa Jāņa dēls Vilis, kurš pamazām vien izveidoja īstenu paraugsaimniecību. Pie turības Viļa Ulmaņa vadītā saimniecība tika galvenokārt ar lopkopības palīdzību, jo zeme bijusi visai liesa. ”Vecā Pikšu no koka celtā dzīvojamā ēka vēl atrodas, ar maz izņēmumiem, tādā pat stāvoklī, kādā tā bijusi Prezidenta tēva un tēvatēva laikā. Tikai gala kambari tagad pārtaisīti mazliet citādi. Tur arī galā mātes kambaris, kur Prezidents piedzimis un karājies tā šūpulis,” 1935. gada 30. jūnijā atzīmēja avīzes ”Rīts” korespondents. Guļbaļķu būve, kurā K. Ulmanis 1877. gada 4. septembrī bija piedzimis, ”Rīta” žurnālista vizītes laikā jau skaitījās ap 100 gadu veca un saimnieks grasījās to noplēst. Dažus gadus iepriekš bija tapusi tiem laikiem ļoti moderna kūts, un 1940. gadā kopumā ”Pikšas” veidoja 11 ēku. Mūsdienās ir atjaunotas sešas.
Posta laiki valstij nozīmēja postu ”Pikšām”. 1941. gada pavasarī padomju okupācijas vara atņēma mājas saimniekam, tās nacionalizējot. Kā teikts tā gada 21. martā sastādītajā Jelgavas apriņķa izpildkomitejas aktā: ”Ar visām dzīvojamām un saimniecības ēkām, lauksaimniecības mašīnām un inventāru, transportlīdzekļiem, aizjūgiem, darba un produktīviem lopiem un jaunlopiem.” Vietējie komunisti izlēma, ka saimniecība jāpārvērš zirgu un mašīnu iznomāšanas punktā. Dokumentos fiksēts, ka Vilis Ulmanis un viņa ģimene ”Pikšas” atstāja 23. martā, 1941. gadā plkst. 19.
Pēckara perioda padomju saimniekošanas stila likumsakarīgās sekas bija tādas, ka saimniecības ēkas bez pienācīga remonta pamazām gāja bojā. Lieki sacīt, ka Ulmaņa vārds tad nebija piesaucams. Kad atmodas laikos sāka izskanēt drosmīgas balsis, ka ”Pikšas” būtu jāatjauno, dzīvojamā ēka jau bija nolaista un nojaukta. No bijušās lielsaimniecības izrādījās fragmentāri saglabājušās vien piecas saimniecības ēkas.
Tomēr tautiskās atmodas apstākļos K. Ulmaņa dzimtās sētas atjaunošana kļuva par vienu no daudzajām protesta un pašapziņas atgūšanas formām, veidu, kā parādīt uzticību neatkarīgās Latvijas idejai. Galvenais dzinējspēks šajā lietā bija Dobeles rajona lauksaimnieku biedrības un kopsaimniecības ”Silaine” vadītājs Kārlis Vilsons. ”Pikšu” atjaunošana kļuva par daļu no 1990. gadā izveidotā Kārļa Ulmaņa piemiņas fonda uzdevumiem. Kustībā iesaistījās arī atjaunotā Latvijas Zemnieku savienība (LZS). Atmodas pacēlumā naudu vēlākā Latvijas prezidenta Gunta Ulmaņa vadītajā fondā ziedoja daudzi. Kā septiņus gadus vēlāk ”Lauku Avīzē” (“LA”) atminējās Kārlis Vilsons: ”Pašā sākumā līdzekļus ziedoja gandrīz vai visas Dobeles rajona saimniecības. Kolhozi, sovhozi un arī citas organizācijas. Tas bija tas, ar ko mēs pirmo gadu sākām. Un vēlāk jau iesaistījās arī viens otrs cits rajons. Šim darbam atsaucība bija liela. Toreiz valdība ”Pikšām” neko nedeva. Tie visi bija saziedoti līdzekļi. Tāpēc var teikt, ka ”Pikšas” atjaunoja tauta. Arī ”Lauku Avīzes” redakcijas savāktā nauda ļoti jūtami un īstā laikā palīdzēja. Es, šeit būdams, vienmēr atceros – toreizējais meža ministrs Šļakotas kungs, te stādot piemiņas ozolu, zināja, ka mums viss draud apstāties. Viņš gandrīz vai slepeni piešķīra no Mežsaimniecības ministrijas trīssimt tūkstošus ”repsīšu” un teica, lai to nevienam nesaka.” Deviņdesmito gadu sākumā tika atjaunota kalpu klēts un dzīvojamā ēka. Par ”Pikšu” saimnieku kļuva no Krasnojarskas trimdas dzimtenē pārbraukušais K. Ulmaņa brāļa mazdēls Gunārs Ulmanis. ”Pikšas” viņš vada joprojām, lai arī brīžiem šķitis, ka viss jāmet pie malas.
Grūtie gadi
Diemžēl pirmajiem neatkarības atgūšanas gadiem raksturīgā atkrišana no atmodas sajūsmas sūrajā ikdienā ietekmēja arī ”Pikšas”. Interese par veidojamo muzeju strauji noplaka. Iestājās bezcerības laiks un atklāsme, ka vienam otram Kārļa Ulmaņa vārda daudzināšana bijusi vien mirkļa konjunktūras un pirmsvēlēšanu reklāmas lieta. 1993. gads bija laiks, kad muzeja direktors Gunārs Ulmanis, uz “LA” žurnālista jautājumu, kā ”Pikšās” klājas, atbildēja ar skarbu tiešumu: ”Sūdīgi.” ”Muzeja kārtošanas vietā jādomā, kā nenomirt badā,” toreiz atzinās vīrs, kurš pats šajās mājās bija dzimis un dzīvojis līdz piecu gadu vecumam. Darbi bija apstājušies. Ēkas stāvēja tukšas. Muzejam un tā saimniekam nācās iztikt vien ar niecīgu K. Ulmaņa fonda finansējumu, kurš bijis ”mazāks, nekā saņem bezdarbnieks”. Situāciju sākotnēji nemainīja arī tas, ka ”Pikšas” savā pārraudzībā ņēma Latvijas Zemkopības ministrija. 1994. gada 4. martā rūgtuma pilnā intervijā “LA” Gunārs Ulmanis atzina, ka, neskatoties uz visu, viņš apzinās – rokas nolaist nedrīkst: ”Bet kurš tad cits to darīs? Ja Kārļa Ulmaņa radiniekiem būs vienalga, ko no pārējiem gaidīt? Turklāt – kā es varu pamest ”Pikšas”, zinot, ka daudziem cilvēkiem Latvijā šī vieta nenozīmē tikai muzeju, bet kaut ko daudz vairāk? Aiziet – tā būtu vienkārši cūcība no manas puses.”
Tā nebūs dižošanās sacīt, ka palīgā saucienam līdzīgajai intervijai izrādījās liela nozīme. Politiķi beidzot reaģēja un Zemkopības ministrija iedalīja muzeja personāla algošanai nepieciešamos līdzekļus. Nepārspīlējot, ”Lauku Avīze”, kas jau no sākta gala bija rosinājusi un atbalstījusi Kārļa Ulmaņa piemiņas pasākumus, šoreiz palīdzēja iedvest jaunu dzīvību ”Pikšās”. ”Es, zināt, vienu brīdi jau vairs neticēju, ka te vispār kaut kas būs. Taču pēc tās sarunas pie jums redakcijā vairs nejutos tik vientuļš un bezpalīdzīgs, jo sapratu, ka ne tikai mani vienu interesē šo māju tālākais liktenis. Cilvēki rakstīja vēstules, piedāvāja dažādus priekšmetus,” 1994. gada 10. septembrī atklāja K. Ulmaņa muzeja direktors. Prese parādīja, ka ir ”ceturtā vara”. ”Pikšas” sāka saņemt atbalstu ne tikai no iedzīvotājiem, bet arī citiem muzejiem, uzņēmējiem. Līdz 1994. gada augustam avīzē publicētajiem aicinājumiem ziedot K. Ulmaņa fondam, kā arī muzejam pirms 1940. gada izdotas grāmatas un interjera priekšmetus bija atsaukušies ap 3000 ziedotāju. Tādā ceļā ”Pikšās” no Tomes, piemēram, nonāca bufete un dīvāns, kas ilgus gadus bija saglabāti mājās, kurās Ķeguma HES būvniecības laikā kādu brīdi bija uzturējies K. Ulmanis. Par nožēlu, daļa saziedotās naudas ”sadega” ”Bankas Baltija” bankrotā 1995. gadā.
Cilvēkam, ne vadonim
Kopš 90. gadu beigām K. Ulmaņa muzejs ar Zemkopības ministrijas starpniecību sāka regulāri saņemt finansējumu, kas ļāva ķerties pie ”Pikšu” saimniecības ēku atjaunošanas. Lai arī muzejā viss joprojām nav rožaini, tomēr nevienam vairs nerodas šaubas par tā nepieciešamību. Ar 2005. gada 1. janvāri ”Pikšas” oficiāli ir valsts aģentūra, kas pakļauta Zemkopības ministrijai.
Muzeja ekspozīcija veltīta ne tikai K. Ulmanim, bet arī Latvijas lauksaimniecības vēsturei. Tiek piedāvātas tematiskas ekskursijas un izstāžu zāle dažādiem pasākumiem. ”Pikšas” ir dzīvas. Pēdējos gados piemiņas sarīkojumos septembra sākumā tradicionāli piedalās Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) studenti un mācībspēki. Tur tiek pasniegtas arī LLU Kārļa Ulmaņa stipendijas.
Bet balsis par pieminekļa nepieciešamību K. Ulmanim viņa dzimtajā sētā skanējušas jau kopš 90. gadu beigām, kad Rīgā, laikam jau politisku iemeslu dēļ, ilgāku laiku nespēja un nespēja atrast vietu tādam monumentam. ”Pikšas” kā piemērotu vietu pieminēja arī 2003. gadā, kad ritēja debates par to, kur uzstādīt Rīgai domāto K. Ulmaņa tēlu, kas nu aplūkojums iepretī Ārlietu ministrijai. Tagad Latvijas dibinātājs par sevi atgādinās gan dzimtajās mājās, gan galvaspilsētā.
Kā daudzas lietas, kas saistās ar ievērojamā Latvijas valstsvīra piemiņu, piemineklis, kuru rīt atklās ”Pikšās”, tapis par ziedojumiem. Šoreiz ziedotāji ir LZS biedri. Tēlniece Arta Dumpe savā darbā izmantojusi tēlnieka Kārļa Zāles 30. gadu beigās izgatavoto K. Ulmaņa krūšu tēlu. Iesārtais laukakmens, kurā tas iekalts, simbolizē ”Latvijas laukakmens spēku, kas piemita Ulmanim”. Autore uzsvērusi, ka apzināti izvairījusies no pompozitātes. Piemineklis ir cilvēkam, nevis vadonim.
***
Kārļa Ulmaņa piemiņas vietas Latvijā
Piemiņas plāksne pie Dzelzavas–Lubānas šosejas, kur 1920. gada 15. aprīlī notika atentāta mēģinājums pret K. Ulmani (uzstādīta 1939. gadā, atjaunota 1988. gadā).
Muzejs atjaunotajās K. Ulmaņa dzimtajās mājās Bērzes pagasta ”Pikšās” (1993).
Piemiņas zīme Bērzes kapos, kur atdusas daudzi Ulmaņa dzimtai piederīgie un vēlējies tikt apglabāts arī pats K. Ulmanis. Tā veidota kā improvizēts kaps, kurā guldīta urna ar zemi no Krasnovodskas kapsētas, kurā, kā uzskata, tika apglabāts 1942. gada 20. septembrī Krasnovodskas cietumā mirušais valstsvīrs.
Piemiņas zīmes Priekuļos ”Vadoņa birzī” un pie Priekuļu selekcijas stacijas (uzstādītas attiecīgi 1989. gadā un 1997. gadā).
Tēlnieka Ulda Kurzemnieka un arhitekta Agņa Lukšēvica veidotais piemineklis Rīgā, iepretim Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai (2003).
Zatlers sola atbalstīt Okupācijas muzeju
http://diena.lv/lat/politics/riga/okupacijas-muzejs-ludz-atbalstu-zatleram
Okupācijas muzeja delegācija devās pie Latvijas prezidenta Valda Zatlera, lūdzot viņa atbalstu muzeja pastāvēšanai. Muzejs esot vērsies arī pie politiskajām partijām, lai tās atbalstu muzejam iekļauj savās politiskajās programmās, taču atsaucība esot ļoti maza.
Kaut gan prezidents materiāli muzejam palīdzēt nevarot, no viņa esot gūts morālais atbalsts. “Tas, ka mēs saviem ziedotājiem ārzemēs varam pateikt, ka mums ir prezidenta atbalsts, mums ļoti daudz ko nozīmē,” Diena.lv skaidroja muzeja direktore Gundega Michele.
Valda Zatlera preses sekretāre Ilze Rassa informē, ka prezidents solījis arī turpmāk atbalstīt Okupācijas muzeju. “Šis atbalsts ir izpaudies tā, ka viņš vienmēr ir slavējis Okupācijas muzeju kā vietu, kas ir ļoti būtiska, skaidrojot smagos Latvijas vēstures jautājumus. Šis ir viens no nozīmīgākajiem objektiem, kas dod ārvalstniekiem iespēju izprast Latviju,” skaidro I. Rassa. Viņa arī norādīja, ka “prezidentam nav krājkasītes, no kuras viņš var sniegt palīdzību Okupācijas muzejam, bet viņš ir runājis ar premjeru par dotāciju Okupācijas muzejam”.
Muzejs arī esot informējis V.Zatleru par saviem attīstības plāniem, kuros ietilpst interneta un ceļojošu izstāžu pastiprināta lietošana Latvijas vēstures skaidrošanai, piebilda I.Rassa.
Pašlaik Okupācijas muzejs finanses rod no ziedojumiem un naudas, kas tiek maksāta par atsevišķiem projektiem. “Valsts atbalsts šogad ir gandrīz 27 000 latu, un no Rīgas domes ir 20 000 latu. Diemžēl, tas ir mazāk nekā mūsu budžetam vajadzīgs pat pēc tā samazināšanas. Atklāti sakot ikdienas izdevumu segšanai pietrūkst 52 000 latu un, lai šo “caurumu” aizlāpītu, mums būs jāķeras arī pie uzkrājumiem vai arī jāaizņemas nauda,” skaidroja muzeja vadītāja.
Pēdējā laikā esot samazinājušies ziedojumi plānotajai muzeja piebūvei. G.Michele atzīst, ka pašlaik tās celtniecības plāni neoficiāli ir apturēti, jo budžetā līdzekļu vienkārši nepietiek.
Kononovs, bez šaubām, ir kara noziedznieks
Tas rakstīts Krievijas “Specnaz” vietnē
Vai tagad apklusīs Vasilija Kononova aizstāvji un aizgādņi Maskavā un Rīgā?
Reizi mēnesī tīmekļa vietnē www.specnaz.ru nāk klajā žurnāls “Specnaz Rossiji”. Tur lasāmie raksti ieturēti viscaur padomju impēriskā garā, tiek atmaskoti amerikāņu imperiālisti u. tml. Nav arī brīnums, jo šo vietni veido gan padomju, gan mūsdienu Krievijas specvienību veterāni, kas darbojušies gan Afganistānā, gan Čečenijā.
Jo nozīmīgāks un ievērības cienīgs ir Sergeja Ivanova raksts šī žurnāla šā gada augusta numurā: autors kategoriski uzsver, ka “sarkanais partizāns” Vasilijs Kononovs neapšaubāmi ir kara noziedznieks un ka gan Latvijas tiesas instanču, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi šajā lietā ir taisnīgi.
Sergejs Ivanovs sīki, netaupot lasītāja nervus, apraksta, kā ar Mazo Batu iedzīvotājiem izrēķinājās Vasilija Kononova partizāni, tā dēvētie atriebēji, kā grūtnieci nošāva un iemeta ugunī.
No LR tiesas 2000. gada sprieduma izriet, raksta Sergejs Ivanovs, ka Kononova ļaudis, zvēriski izrēķinoties ar mierīgajiem iedzīvotājiem, “ne ar ko neatšķiras no vāciešiem”.
Rezumējot Sergejs Ivanovs raksta: “Ja padomju tauta cēlās uz karu pret nacistiskajiem izdzimteņiem, tad tai nav morālu tiesību uz vāciešu un “policiju” zvērībām atbildēt ar analoģiskām zvērībām.”
Ivanovs tālāk plaši raksta par Vasilija Kononova uzvārda brāli – Ivanu Kononovu, kurš karoja Lielvācijas pusē un arī vainojams zvērībās. Bet tas jau ir cits temats. Mūs interesē Vasilija Kononova asinsdarbu izvērtējums, ko pauž neapšaubāms Krievijas diženuma apoloģēts.
Vai, lasot Sergeja Ivanova bargos vārdus par Vasiliju Kononovu, apklusīs Kremļa vārtturi, kas šo partizānu apmīļojuši un apbalvojuši, Vasilija Kononova Maskavas advokāts Joffe, kurš joprojām nerimstas, un Rīgas krievvalodīgie žurnālisti, kuriem Kononovs joprojām ir varonis?
Vēstures jautājumos strādājam efektīvi
Uzmanība tiek veltīta arī krievu valodas mediju auditorijai
Iepazīstoties ar publikāciju “Latvijas Avīzē” (“Apšauba EPIB vadītāja profesionalitāti un neitralitāti” 31.08.2010.), EP Informācijas birojs izsaka nožēlu, ka rakstā minētas vairākas faktu kļūdas un neprecizitātes, kas sagroza biroja darba būtību un nepareizi atspoguļo biroja vadītāja viedokli. Birojs turpinās ievērot demokrātisko diskusiju pamatprincipus, pieaicinot referentus, kas pārstāv dažādus viedokļus. Jaunatne spriež, uzklausot dažādus viedokļus, nevis saņemot faktu lavīnu no viena viedokļa.
Runājot par Starptautisko studentu konferenci, tā bija EPIB ideja rādīt filmu “Padomju stāsts”. EPIB pats vērsās pie Vaideres kundzes biroja, lai saņemtu filmu. Vēstures konferences dalībniekiem, it īpaši krievu tautības studentiem, vērtīgi bija uzklausīt Krievijas demokrāta D. Nečiporuka uzskatus, kas atbilst EP un Latvijas Republikas nostājai pretstatā pašmāju krievu valodas žurnālista traktējumiem. Tomēr jāpiebilst, ka arī žurnālista I. Vatoļina komentāri nenoliedza okupācijas faktu! Arī krievu tautības jaunatne stingri nosodīja staļinisma noziegumus Latvijā un citur, tomēr paturot savu skatījumu par 9. maiju.
“LA” minētie 29. marta pasākumi ar EP Saharova balvas laureātu Krievijas “Memorial” pārstāvjiem pievērsa plašu uzmanību staļinisma, kā arī mūsdienu Krievijas cilvēktiesību pārkāpumiem. Uzaicinājums uz diskusijām un preses konferenci, kurā piedalījās deputātes S. Kalniete un I. Vaidere, tika izsūtīts visiem medijiem, un kā vienmēr līdzdalība tajos bija atvērta jebkuram žurnālistam. Mūsu biroja preses daļas efektīvas interviju koordinācijas iespaidā tapa LTV “Panorāmas” ziņojums un sižeti raidījumā “Viss notiek”, TV3 un Latvijas radio, kā arī publikācijas “LA”. Īpašs TV5 raidījums ar “Memoriāla” pārstāvjiem skāra staļinisma tēmu krievu auditorijai. Atbilstoši mūsu EP Komunikācijas direktorāta apstiprinātai programmai uzmanība tiek veltīta arī krievu valodas mediju auditorijai, kas nereti neizprot Baltijas valstu vēstures jautājumus. Krievu valodas mediji ir vidutāji šajā darbā. Tomēr mūsu uzdevums nav ietekmēt žurnālistu. Tas ir politiķu darbs. Mēs informējam par EP darbu. Tādēļ arī nesen apbraukājām 33 Latvijas pilsētu skolas ar ceļojošo izstādi, akcentējot procesus pirms 20 gadiem, atjaunojot demokrātiju Latvijā. Ikreiz skolēni tika informēti par EP atzīmēto gadskārtu šiem notikumiem un to, ka divi EP deputāti (A. Rubiks, T. Ždanoka) oponēja LR neatkarībai.
Rakstā mani uzskati par pilsonības jautājumiem ir neprecīzi atspoguļoti. Neesmu nekad aizstāvējis automātisku pilsonības piešķiršanu, nedz visiem vēlēšanu tiesības.
Vēlos uzsvērt, ka visi deputāti tiek informēti par EPIB aktivitātēm. Visbiežāk aicinām visus deputātus, jo aizņemtības dēļ ierašanās bieži ir apgrūtināta. Atsevišķos gadījumos aicinām vienu EP deputātu, ņemot vērā jautājumu loku, ar kuru deputāts strādā. Izvērtējot deputātu līdzdalību (I. Vaidere piedalījusies 6 pasākumos, S. Kalniete – 3, K. Kariņš – 4, R. Zīle – 2, T. Ždanoka – 1, A. Rubiks – 1), uzskatām, ka biroja darbs ir politiski līdzsvarots. Ievērojot Eiropas Parlamenta bij. prja H. G. Poteringa aicinājumu dibināt Eiropas vēstures māju, turpināsim izvērst dialogu par “atmiņām un nākotni”, īpašu uzmanību veltot jaunatnei un krievvalodīgajai minoritātei, kur socioloģiskās aptaujas atklāj vislielāko neizpratni par vēstures notikumiem.
Latviešiem jānīdē Stokholmas sindroms
Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, Rietumos tiek izolētas laikā un telpā; baltiešiem atšķirībā no rietumeiropiešiem negrib ļaut atcerēties pagātni, – saka Latvijas draugs no Nīderlandes RONALDS REUDERINKS. Viņš studējis demogrāfiju, socioloģiju, ģeogrāfiju; pensionējies, tomēr joprojām daudz dara, lai Nīderlandē skaidrotu Latvijas vēsturi un šodienas norises.
R. Reuderinks: – Es vienmēr esmu interesējies par vēsturi, ģeogrāfiju un markām. Kad man bija septiņi gadi, no vecvecākiem saņēmu marku albumu un sākumā krāju markas no visas pasaules. Vēlāk sapratu, ka tas par plašu, un aprobežojos ar markām no Eiropas. Bet arī tas bija par plašu un vidusskolā nolēmu krāt markas no Skandināvijas un Baltijas valstīm. Kad sāku studēt augstskolā, atradu grāmatas par Baltiju angļu, vācu un franču valodā. Vienu gadu pat centos apgūt igauņu valodu, jo biju sācis mācīties somu valodu.
Sazinoties ar filatēlistiem, kuri arī krāja Baltijas valstu markas, secinājām, ka Nīderlandes sabiedrība par Latviju, Lietuvu un Igauniju, kur bija sākusies atmoda, neko daudz nezina. Nolēmām: tā to nevar atstāt, un radās doma izveidot biedrību, kas pārstāvētu Baltijas valstu intereses Nīderlandē. Tā aicināja atjaunot diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm, izveidot tur Nīderlandes vēstniecību, centāmies informēt sabiedrību un parlamentāriešus par situāciju Baltijā. Biedrība joprojām pastāv, vienīgi vairāk darbojas kultūras jomā.
Līdz 1991. un 1992. gadam cilvēki Nīderlandē ļoti maz zināja par Baltijas valstīm, tomēr vairākumam pret Baltiju bija neitrāla vai pozitīva attieksme. Tad nāca Krievijas propaganda, un situācija mainījās. Otra problēma: lielākā daļa Nīderlandes žurnālistu ir kreisi noskaņoti un tie, kas rakstīja par Latviju, Lietuvu un Igauniju, bija studējuši Maskavā vai mācījušies krievu valodu. Liekas: ar tādu sagatavotību būtu loģiski strādāt Maskavā un rakstīt par Krieviju… Diemžēl šie žurnālisti izrādījās prokrieviski.
– Vai tagad, 20 gadus pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, arī ir tāpat?
– Agrāk Nīderlandes lielākajos laikrakstos par Baltijas valstīm rakstīja Maskavas korespondents. Pēc 13 gadu ilgas cīņas, atgādinājumiem un pārmetumiem panācām, ka Nīderlandes dienas laikraksts, kurš sevi sauc par labāko, izveido jaunu štata vietu: Baltijas valstu korespondents. Jāpiebilst, šis žurnālists strādā no Varšavas. Bet, ja kādā jautājumā ir domstarpības Krievijas un Baltijas valstu starpā, tad redakcija aicina rakstīt savu korespondentu Krievijā un viss tiek pasniegts “Maskavas mērcē”. Lai arī Baltijas valstu biedrība Nīderlandē darījusi daudz, šī paļaušanās uz Krievijas viedokli Nīderlandē ir pārsteidzoša.
– Kā jūs to skaidrojat?
– Ir vairāki cēloņi. Pirmais: sabiedrībai par lielvalstīm parasti ir lielāka interese, vairāk jauniešu izvēlas studēt krievu valodu, nevis Baltijas valstu valodas. Baltijas valstu pozīcija līdz ar to paliek otrajā plānā. Otrkārt, daudzi žurnālisti Nīderlandē arī šodien ir kreisi noskaņoti. Ilgu laiku viņi ignorēja komunisma melno pusi, noliedza padomju okupāciju Baltijā. Pēc padomju bloka izjukšanas un jo sevišķi Vācijas atkalapvienošanās, kad sāka ieplūst informācija vācu valodā (vairākums holandiešu lasa vāciski), viņi bija spiesti atzīt, ka kaut kas īsti nebija labi… Tomēr šī atzīšana nāca sakostiem zobiem un viņi savu pozīciju mainīja no prokomunistiskas uz prokrievisku. Šajā tradīcijā ir uzauguši arī gados jaunākie Nīderlandes žurnālisti.
Trešais iemesls: Nīderlandē neizprot, ka Baltijas valstīm vēsturiski Otrā pasaules kara laikā bija jāpārdzīvo trīs okupācijas un divi okupācijas spēki. Kad Nīderlandē runā par okupāciju, ar to saprot vienu – vācu okupāciju. Ar domu: Nīderlandē vācu okupācija ilga piecus gadus, un tas bija šausmīgs laiks, bet Baltijā padomju okupācija ilga aptuveni pusgadsimtu, tāpēc tā vienkārši “nevar būt” tik šausmīga kā vācu okupācija Nīderlandē, un vai vispār bija okupācija… jo tauta taču izdzīvoja. Centrālais punkts Nīderlandes sabiedrības vēstures izpratnē: Nīderlandē bija vācu okupācija, bija holokausts un, neraugoties uz to, ka pretošanās kustība palīdzēja ebrejus glābt, tiek uzsvērts kolaborācijas moments. Tas, ka vācu kolaboracionistu bija tikai pieci procenti, sabiedrības apziņā nekrīt svarā, par to joprojām sabiedrībā valda liela vainas izjūta…
Es skaidroju, ka atšķirībā no Nīderlandes Baltijas iedzīvotāji tika iesaukti vācu armijā piespiedu kārtā. Nīderlandē automātiski pieņem: ja esat bijuši kopā ar nacistiem, tad paši esat nacisti. Es šīs vēstures atšķirības cenšos izskaidrot saviem tautiešiem, parlamentāriešiem, runāt ar viņu palīgiem, zvanīt žurnālistiem, rakstīt vēstules laikrakstiem. Skaidrot, skaidrot un atkal skaidrot… Tā ir tāda nebeidzama cīņa ar vējdzirnavām, un brīžam jūtos kā dons Kihots… Kad dari kaut ko desmit un divdesmit gadus no vietas un redzi, ka sekmes nebūt nav tik lielas, kā gribētos… Ir grūti.
– Tomēr ir arī uzlabojumi, un ir arī Eiropas Parlamenta pieņemtā deklarācija par komunisma noziegumu nosodījumu. Tie ir arī Baltijas draugu darba augļi.
– Man gribētos, lai šie soļi uz priekšu būtu lielāki. Jo savu skaidrošanas darbu es sāku jau 1991. gadā. Ne tik sen vairāki Eiropas Parlamenta parlamentārieši publicēja grāmatu par vēsturi. Secināju, ka tajā apzināti nav lietots jēdziens “padomju okupācija”, izlīdzoties ar “padomju laiki”. Bet pat Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Baltijā bija padomju okupācija. Šiem deputātiem aizsūtīju vēstuli, par to lūdzot skaidrojumu. Lieki teikt, ka atbildi neesmu saņēmis. Tik pesimistiski esmu noskaņots varbūt tāpēc, ka Nīderlandē sabiedrības izpratne par situāciju Baltijas valstīs nebūt nav laba, jo vairāk sadzird Krieviju.
Rietumvalstīs joprojām pastāv, kā es to dēvēju, Baltijas valstu izolācija laikā un telpā. Šo terminu es ieviesu, kad domāju, kāpēc baltiešiem atšķirībā no rietumeiropiešiem negrib ļaut atcerēties pagātni. Tas, protams, ir trakums, bet arī trakums ir jāsauc vārdā. Jums saka: nerunājiet par vēsturi, nerunājiet par situāciju pirms 1990. gada, jums jāskatās nākotnē… Kādā seminārā par situāciju Lietuvā Nīderlandes parlamentārieši aicināja: “Nedzīvojiet vēsturē!” Šī konference notika aprīlī, kad Nīderlande dzīvoja 4. maija – piemiņas dienas Otrajā pasaules karā bojāgājušajiem – gaidās, un 5. maijs ir Nīderlandes atbrīvošanas diena. Es vaicāju: ja jau skatīties pagātnē “nav labi”, vai Nīderlandē būtu jāatceļ 4. maija piemiņas diena? Auditorija bija šokēta. Lūk, Nīderlandes iedzīvotājiem nepārmet, ka viņi vēlas atcerēties to, kas notika pirms vairāk nekā 50 gadiem, bet Baltijas iedzīvotājiem negrib ļaut atcerēties pavisam nesenu vēsturi – līdz 1990. gadam. Tāds pats trakums valda arī citur Rietumeiropā.
Somiem, kuri ieradās Zviedrijā 50. un 60. gados, meklējot tur darbu, netiek dotas nekādas lingvistiskās tiesības. Tādas bauda tikai vēsturiskā somu minoritāte, kas dzīvo Zviedrijas ziemeļos, bet ne somi imigranti. Tiem Nīderlandes parlamentāriešiem un viņu palīgiem, kuri uzskata, ka krievu valodai Latvijā būtu jādod lielākas tiesības, es vaicāju: kāpēc jūs nesūdzaties par somu imigrantu valodas tiesībām Zviedrijā? “Viņi ir imigranti, un viņiem valsts valoda ir jālieto,” man atbild. Tad vaicāju: “Kāpēc krieviem, kas Latvijā ieradās okupācijas laikā, turklāt nelegāli, jūsuprāt, būtu jādod vairāk tiesību nekā somiem, kuri Zviedrijā ieradās legāli?” Nekādu prātīgu atbildi es uz to nesaņemu, vien: “Tas ir atšķirīgi…” Šādi jautājumi nepatīk. Tāpēc es saku, ka Baltijas valstis tiek izolētas: jums netiek ļauts skatīties vēsturē un, runājot par valodas situāciju, imigrantu prasībām un citiem jautājumiem, neļauj veidot salīdzinājumu ar Rietumeiropas valstīm.
– Vai Latvijā būtu jāveido kāda institūcija, kas Latvijas un arī Baltijas valstu situāciju skaidrotu starptautiskajā līmenī? Acīmredzot esošās vai nu nespēj ar to tikt galā, vai arī to neuzskata par prioritāti.
– Jā, protams, un tas jau sen bija jāizdara! Tas būtu intensīvi jādara ne vien šai institūcijai, bet arī jūsu valsts Ārlietu ministrijai. Mēs, holandieši, esam ļoti tieši, ne tik diplomātiski, un es šajā ziņā esmu ļoti holandisks. Latvieši ir pārāk kautrīgi, kolektīva Stokholmas sindroma skarti.
Kas ir Stokholmas sindroms? Tas rodas, kad teroristi nolaupa noteiktus, parasti ietekmīgus cilvēkus. Kā atklāj pētījumi, šie cilvēki gūstā cenšas izdzīvot, pieņemot savu nolaupītāju, teroristu, idejas. Tas ir īpašs psiholoģisks fenomens; turklāt šīs idejas pieņem patiesi un tās viņos paliek visas turpmākās dzīves laikā. Diemžēl man jāsaka, ka, raugoties uz Baltiju, tieši Latvijā cilvēki ir visvairāk ideoloģiski apstrādāti. Viņi par pagātni izvairās runāt tieši, atklāti.
– Varbūt baidījās paaudzes, kuras bija pieredzējušas deportācijas, bet ne jau tie, kas uzauguši padomju laika pēdējos gadu desmitos.
– Arī jūs esat ideoloģiski apstrādāta. Jums ir iedvests, ka bijis “padomju laiks”, nevis padomju okupācija. Mēs Nīderlandē nekad, es uzsveru, nekad nerunājam par vācu okupāciju kā par “vācu laiku”. Redziet, te nu ir tā jūsu kolektīvā Stokholmas sindroma izpausme.
Rietumu pasaulē atšķirība starp jēdzieniem “padomju okupācija” un “padomju laiks” ir ļoti būtiska. Padomju okupācija nozīmē, ka valsts bija okupēta, ka nebija brīvas Latvijas valsts ar tās pilsoņiem, un tad vēlāk jūs atjaunojāt Latvijas valsts neatkarību. Līdz ar to Latvijas pilsonību atguva vēsturiskie Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji. Tiem cilvēkiem, kuri bija ieradušies okupācijas laikā, tātad nelegāli, valsts jāpamet. Bet, ja jūs runājat un rakstāt par “padomju laiku”, tad Nīderlandē un citur Rietumos saprot, ka Latvija ir vienkārši atdalījusies no Padomju Savienības, izveidota jauna valsts. Bet tad ikvienam šīs valsts iedzīvotājam, kurš te bija valsts dibināšanas brīdī, ir tiesības uz šīs valsts pilsonību. Šie jēdzieni Rietumos ir ļoti skaidri. Viena no manām problēmām Nīderlandē ir panākt, lai, runājot par Baltiju, nelietotu jēdzienu “padomju laiki”.
– Pusgadsimtu ilgā Latvijas okupācija ir garš posms, un vēsturnieki to cenšas sadalīt, nodalīt pašu okupācijas faktu. Kā ir Nīderlandē?
– Nīderlandē vēsturnieki vienmēr lieto jēdzienu “okupācija” un – runājot par visiem pieciem okupācijas gadiem. Tomēr Nīderlandē piecu okupācijas gadu laikā proporcionāli bija mazāk zaudējumu nekā Latvijā viena padomju okupācijas gada laikā. Jums stingri jāturas pie jēdziena “padomju okupācija”, jo citādi Latvijas vēsturi Rietumos uztvers sagrozītā veidā.
Okupācijas izpētes biedrība atdzimst
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82988
Pirmais pieteikums – 1940. gada notikumiem veltīta konference
Atzīmējot gadskārtu, kopš apturēta Latvijas Ministru kabineta iedibinātās komisijas padomju okupācijas radīto seku apzināšanai darbība, vakar Latvijas Zinātņu akadēmijā notika šīs institūcijas mantinieces – sabiedriskās organizācijas ”Latvijas okupācijas izpētes biedrība” (LOIB) kopsapulce.
Par LOIB darbību pēc nodibināšanas pagājušā gada decembrī nekas nebija dzirdēts, tomēr tagad biedrība nolēmusi šāgada beigās pieteikt sevi ar 1940. gada notikumiem veltītas konferences sarīkošanu. Iecerētais konferences nosaukums – ”Kā norisinājās padomju okupācija Latvijā”. Ideālā variantā tā aptvertu pēc iespējas lielāku jautājumu loku – okupācijas karaspēka ienākšanu, vēlēšanas un citus. ”Šogad taču aprit 70 gadu kopš 1940. gada notikumiem, bet nākamgad jau varētu domāt par Latvijas otru – vācu okupāciju, kurai tad arī būs apaļa gadadiena,” ieceres atklāja LOIB valdes priekšsēdētājs zvērināts advokāts Edmunds Stankevičs.
Biedrības statūtos sacīts, ka tās mērķis ir ”sabiedriskā labuma darbība, kas vērsta uz totalitāro režīmu izpēti un tajos cietušo Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, kā arī veicināt Latvijā pilsoniskās sabiedrības attīstību, izglītību, zinātni, kultūru un vēsturisko atmiņu”.
LOIB misija ir turpināt un papildināt ekonomista Modra Šmuldera vadītās darba grupas 1990. gadā paveikto. Toreiz Latvijas Republikas Ministru padomes uzdevumā statistiķu un ekonomistu grupa aplēsa Latvijas un PSRS savstarpējo norēķinu bilanci laika posmam no 1940. līdz 1988. gadam, pierādot, ka Latvijas PSR Padomju Savienībā bijusi naudas devēja, nevis otrādi. Sanāksmē viens no 1990. gada ziņojuma sastādītājiem Juris Prikulis norādīja, ka tā saukto Šmuldera ziņojumu līdz šim neviens nav apgāzis un tajā nav būtisku kļūdu.
Pēc E. Stankeviča vārdiem, LOIB patlaban apvieno aptuveni 40 biedru. Pārsvarā tie ir zinātnieki – vēsturnieki, ekonomisti, demogrāfi, kuri agrāk darbojās arī valdības komisijā. Biedrības galvenais finansējuma avots ir biedru naudas Ls 3 mēnesī. Ir cerības iegūt finansējumu no Eiropas Komisijas programmas ”Eiropa pilsoņiem”. Tās darbības mērķos minēts: ”Izkopt Eiropas identitātes izjūtu, kuras pamatā ir kopīgas vērtības, vēsture un kultūra.” ”Pieteikšanās uz programmu ir septembrī, un mēs jau tam gatavojamies. Esam vērsušies arī pie ārzemju latviešiem. Ceram uz atbalstu,” informēja LOIB valdes priekšsēdētājs.
Biedrība pagaidām nav rīkojusi nekādus publiskus pasākumus, kuros popularizētu savu pastāvēšanu un idejas. Taču šīs vasaras sākumā notikusi tikšanās ar “TB”/LNNK politiķiem un vēl agrāk savas simpātijas LOIB izteikuši Pilsoniskās savienības politiķi Ģirts Valdis Kristovskis, Sandra Kalniete un Inese Vaidere.
Latvijas lūdzēji Maskavā
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=82935
Pirms 70 gadiem Latvija tika oficiāli ieskaitīta PSRS sastāvā
PSRS Augstākās Padomes (AP) 1940. gada 5. augusta ”vēsturiskā” sesija, kurā no Rīgas atbraukusī ”Tautas Saeimas” delegācija lūdza uzņemt Latviju PSRS, protams, bija ciniska izrāde, kam vajadzēja radīt ilūziju par Baltijas okupācijas leģitimitāti. Kas bija tie, kuri šo uzņemšanu lūdza?
Delegātus, kas 30. jūlijā vilcienā devās uz Maskavu, lai noformētu Latvijas pievienošanu PSRS, bija apstiprinājusi tā sauktās Tautas Saeimas sēde. Tiesa, pēdējā brīdī šajā 20 personu pulkā neskaidru iemeslu dēļ ieviesa korekcijas, taču braucēju atlase nešaubīgi bija saskaņota ar PSRS sūtniecību Rīgā un pašu Maskavu. Kandidātus atlasīja tā, lai rastos iespaids, ka par padomju varu Latvijā sajūsmā ir visi – no vienkārša strādnieka līdz armijas virsniekam un inteliģentam buržuāzisko laiku deputātam. Nepārsteidz, ka Maskavas braucēju rindās atrodam vietējos komunistus, propagandas apmātus strādniekus un zemniekus. Toties uz pārdomām vedina tas, ka pazemojošajai misijai bija gatavas arī Kārļa Ulmaņa laika prominences, cilvēki, kas allaž baudīja labklājību, personības, kam daudzi Latvijas iedzīvotāji uzticējās. Vēl pirms gada nevienam nebūtu nācis prātā šos ļaudis saukt par nodevējiem.
Raiba publika
Maskavas emisāru stūrētās valdības galvam Augustam Kirhenšteinam lūgt savas zemes pievienošanu PSRS bija nolemtība, no kuras tas nevarēja izvairīties. Sirmais Latvijas mikrobioloģijas pamatlicējs Maskavā nolasīja no lapiņām runas, kuras bija uzrakstījis kāds cits un kuras sastāvēja no Latvijas neatkarības nomelnošanas un PSRS cildināšanas. Tobrīd nepilnus 68 gadus vecais un politikā naivais profesors laikam tiešām ne vienmēr līdz galam izprata notiekošo. Vismaz tā mēdz uzskatīt vēsturnieki. Kirhenšteinu māca rūgtums, ka iepriekšējā vara nebija pienācīgi atbalstījusi zinātni. Un ja nu šī ir atsaucīgāka?
Pirmajā brīdī grūtāk izprast, ko delegācijā meklēja ģenerālis Roberts Dambītis, Kirhenšteina valdības kara ministrs. 1919. gadā Dambītis, aizstāvot Rīgu pret bermontiešiem, bija gatavs par Latviju atdot dzīvību. Lieta kļūst skaidrāka, ja atgādina, ka ģenerālis bija padomju izlūkdienestu savervēts. Vismaz tā kādā ar 1940. gada 8. jūniju datētā ziņojumā atklāj PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija. Diemžēl kopš 1936. gada par čekas aģentu ar segvārdu ”Obščestveņņik” bija kļuvis arī ”Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņu kavalieris, dedzīgs latvietības aizstāvis Pēteris Blaus.
Viņa kolēģis no ”Jaunākajām Ziņām” Jūlijs Lācis bija viens no tiem izredzētajiem, kurš 5. augustā drīkstēja uzrunāt PSRS AP deputātus un skaļi izteikt ”Latvijas tautas lūgumu”. Bet Maskavas braucēju kompānijā viņš īsti neiederējās. Līdzīgi delegācijā pēc svešinieka izskatījās botāniķis, profesors Pauls Galenieks. Akadēmiķis Jānis Stradiņš atzīmē, ka viņš iekļauts delegācijā kā Tautas Saeimas priekšsēdētāja vietnieks, taču liktenīgajā AP sesijā profesors uzstāties atteicies, jo pasniegtajā runas tekstā bijuši absurdi apgalvojumi par Ulmaņa režīmu un augstskolu stāvokli Latvijā. Izrādās, varēja rīkoties arī tā.
Ar rūgtumu par Ulmaņa autoritārismā piedzīvoto Saeimas atlaišanu un pāridarījumiem, tāpat naivām cerībām uz sociāldemokrātijas ideju īstenošanos var izskaidrot demokrātiskās Latvijas Saeimas deputāta Anša Bušēvica došanos uz Maskavu. Bušēvicam tur vārdu nedeva, toties runāt bija ļauts citam demokrātijas laiku veterānam Jurim Pabērzam. Pilsoniskās Latvijas laikos viņš allaž centās aizstāvēt latgaliešu intereses. Par tām Pabērzs runāja pat Maskavā.
Tikai daži braucēji – tādi kā Plēsums, Ieva Paldiņa-Rūsis un liepājnieks Sīmanis Simanovičs bija komunisti un šīm idejām ticēja. Pārējie, tajā skaitā Latvijas PSR (LPSR) rakstniecības nākamais diriģētājs Andrejs Upīts, drīzāk vai nu cerēja, ka notiekošais veicinās karjeru, vai vienkārši pakļāvās procesam, paļaujoties, ka viss notiek uz labu.
”Karsti lūdzam”
Maskavā 1940. gada 5. augustā no AP tribīnes runāja Kirhenšteins, Plēsums, Paldiņa-Rūsis, Pabērzs un Lācis. Runas, kurās ar dažādu iztapības līmeni tika ”lūgts” uzņemt Latviju PSRS, izskanēja latviešu valodā. Kirhenšteina teikto pēc tam tulkojumā nolasīja Blaus. Pārējo runas tulkoja delegāti no Latgales, kas prata krievu valodu. Paldiņa savu sakāmo pateica latviešu tautastērpā. To bija uzcirtusi vēl kāda dāma, jo ”Cīņa” atzīmēja: ”Divas delegātes ģērbušās latviešu tautastērpos, kas izpelnās vispārēju ievērību.” Runu saturs bija krasā pretrunā ar latviešu tautas jau piedzīvoto un jo vairāk ar to, kas tautu tuvākā gada laikā gaidīja.
Līdzās padomiskā absurdai slavināšanai un visa ar Latvijas valsti saistītā noliegšanai, runas saturēja tekstus, kurus var iedomāties arī mūsdienu populistisko politiķu mutēs. Teiksim, šos Kirhenšteina vārdus: ”Uz tautas rēķina iedzīvojās neliela saujiņa kapitālistu un spekulantu, kuru rokās atradās ne vien saimnieciskā, bet arī politiskā vara. Tādā pašā mākslīgā ceļā ar noziedzīgām metodēm un nelietderīgi izmantoja valsts līdzekļus lauksaimniecības atbalstīšanai. Tā saucamā demokrātiskā republika faktiski bija zaudējusi savu saimniecisko un politisko neatkarību, jo tās vadība bija nožēlojama lelle imperiālistu kliķes rokās.”
Juris Pabērzs Maskavā atļāvās runāt visu latgaliešu vārdā: ”Latgales iedzīvotāji kopā ar visu padomju Latvijas darba tautu karsti lūdz AP uz mūžīgiem laikiem Latvijas padomju republiku uzņemt Padomju Sociālistisko republiku lielajā saimē. Latgalieši ir pārliecināti, ka pēc tam, kad Latvijas Tautas Saeima būs nodibinājusi padomju iekārtu un kad padomju Latvija būs kļuvusi PSRS pilntiesīgs loceklis, uz visiem laikiem tiks darīts gals visām tām apspiešanām un netaisnībām, kas tik smagi nospieda Latvijas darbaļaudis, sevišķi latgaliešus.”
Ulmaņlaiku prominentais ”Jaunāko Ziņu” un ”Atpūtas” žurnālists, populārā romāna ”Mūža meža maldi” autors Jūlijs Lācis sūdzējās par Ulmaņa laiku cenzūras spaidiem: ”Varēja rakstīt par mīlu, bet ne kuru katru mīlu. Brīvības mīlestību, Padomju Savienības mīlestību, komunisma mīlestību uzskatīja par visbriesmīgāko noziegumu. Neviens nedrīkstēja zināt patiesību par Padomju Savienību.”
AP nešaubīgi vienbalsīgais balsojums par Latvijas uzņemšanu noslēdzās plkst. 22.15 pēc Maskavas laika. 10. augusta pievakarē lūdzējus pieņēma pats Staļins un viņa svītas augstākās amatpersonas – Molotovs, Višinskis, AP prezidija loceklis Ždanovs, ārlietu komisāra vietnieks Dekanozovs.
Dažādie likteņi
Kas tālāk gaidīja šos ļaudis? Daži Maskavas braucēji krita kara laikā. Kā Ludvigs Kažemaks, kurš karoja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijā. Arī virkne citu te nosaukto personību pazuda kara virpuļos. Augusts Kirhenšteins turpināja būt LPSR AP prezidija priekšsēdētājs līdz 1952. gadam un vietu varas elitē nezaudēja. Bet kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis pēc Maskavas brauciena ķērās pie Latvijas armijas likvidācijas, bija LPSR AP vadībā, kļuva par Latvijas Valsts universitātes (LVU) Kara katedras pasniedzēju. Vāciešiem atnākot, viņš nebēga. Dambīti arestēja un nosūtīja uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometni. Vācu okupācijas laika avīze ”Tēvija” tikmēr apgalvoja, ka ģenerāli lielinieki 1941. gadā nošāvuši Centrālcietumā. Tomēr Dambītis Zaksenhauzenē izdzīvoja un atgriezās dzimtajā Trikātā, kur 1957. gadā nomira. No vāciešiem tāpat nebēga profesors Pēteris Galenieks. Botāniķis izturēja Salaspils nometni, pēc kara nodevās zinātnei, kļuva par LVU Bioloģijas fakultātes dekānu.
Dedzīgā Ventspils apgabala kompartijas sekretāre Paldiņa-Rūsis 1942. gada vasarā kopā ar vairākiem latviešu komunistiem tika sūtīta pāri frontei uz Latviju, lai izvērstu pagrīdes darbību. Pierobežā kādā apšaudē viņu smagi ievainoja. Pagrīdnieces tālākais liktenis nav zināms. Labāk klājās Olgai Augustei – viņas karjera sekmējās un līdz 1959. gadam tā pildīja LPSR AP priekšsēdētāja vietnieces pienākumus. Tāpat par likteni nesūdzējās kurpnieks Kārlis Šics – viņš pēc kara kļuva par LPSR vieglās rūpniecības tautas komisāru. Vadošus amatus Lauksaimniecības ministrijā tajā laikā ieņēma arī ”cauruļu licējs” Jānis Salnis.
Delegācijas vadītāju Pēteri Plēsumu padomju Latvijas realitāte piespieda revidēt uzskatus. Plēsums pieslējās Eduarda Berklava nacionālkomunistiem un bija viens no tiem 17 latviešu komunistiem, kuru sastādītā un 1972. gadā slepus uz ārzemēm nosūtītā protesta vēstule izraisīja sensāciju Rietumos, jo latviešu komunisti atklāti sūdzējās par Latvijā notiekošo rusifikāciju un padomju imperiālisma politiku. Mūsdienu vēsturnieki šo dokumentu uzskata par vienu no nozīmīgākajām latviešu pretestības akcijām padomju Latvijā. Tiesa, Plēsums vēstules publicēšanu nepiedzīvoja, jo nomira 1968. gadā.
No sociāldemokrātiem komunistu nometnē pārgājušais Ansis Bušēvics 1941. gadā bēga kopā ar padomju karaspēku un nomira evakuācijā Krievijā. Latgaliešu deputāts Juris Pabērzs pēc kara turpināja darboties LPSR AP prezidijā, vēlāk strādāja par advokātu un juriskonsultu Rīgā un Jūrmalā.
Teicienu par revolūciju, kas apēd savus bērnus, varētu attiecināt uz Kirhenšteina valdības izglītības tautas komisāru Jūliju Lāci. Amatus viņš zaudēja 1941. gada janvārī, kad Lāci apcietināja par ”naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju” un nosūtīja uz cietumu Astrahaņā. Gada beigās viņš nomira. Tikai par mata tiesu no tāda likteņa paglābās Pēteris Blaus. Jaunizcepto komunistu čekisti 1943. gadā apcietināja Baškīrijā. Viņam inkriminēja izdomātas pretpadomju organizācijas ”Latviešu centrs” izveidošanu un piesprieda 15 gadus. Pēc Staļina nāves un amnestijas Blauu atsauca žurnālistikā, iesaistīja trimdas tautiešiem domāto, VDK kūrēto radio un preses izdevumu darbībā. Tomēr 1959. gadā viņu pieskaitīja berklaviešiem, kas nozīmēja kārtējo krišanu nežēlastībā.
***
Uzziņa
Latvijas Tautas Saeimas delegāti, kas lūdza Latvijas pievienošanu PSRS
Pēteris Plēsums – delegācijas vadītājs, LKP centrālkomitejas loceklis
Augusts Kirhenšteins – mikrobiologs, ministru prezidents, valsts prezidenta pienākumu izpildītājs
Roberts Dambītis – ģenerālis, kara ministrs
Pēteris Blaus – ”Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors, sabiedrisko lietu ministrs
Jūlijs Lācis – žurnālists, tautas labklājības ministrs
Juris Pabērzs – tieslietu ministrs, agrākais Latgales Progresistu partijas politiķis
Ieva Paldiņa-Rūsis – komuniste, pagrīdniece
Sīmanis Simanovičs – komunists ar stāžu, tobrīd Liepājas apgabaltiesas priekšsēdētājs
Andrejs Upītis – rakstnieks, Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs
Pauls Galenieks – profesors, biologs
Ansis Bušēvics – jurists, agrākais sociāldemokrātu politiķis
Ludvigs Kažemaks – dzelzceļnieks
Olga Auguste – LKP centrālkomitejas locekle
Trīne Birģele – strādniece
Pāvels Dergačs – zemkopis
Aleksandrs Eizaks – kareivis
Galaktions Iļjins – zemkopis
Jānis Salnis – strādnieks, cauruļu licējs
Kārlis Šics – kurpnieks
Dāvids Krūze – Jelgavas apriņķa zemnieks
Leģionāru salidojums Igaunijā
ttp://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82767
Aizvadītajā sestdienā Sinimē Igaunijā notika gadskārtējais igauņu leģionāru salidojums – pasākums, kas salīdzināms ar 16. martu pie mums.
Piemiņas brīdī piedalījās arī viesi no Latvijas. Par spīti ”antifašistu” rosībai, kritušo biedru pieminēšanai organizētais 20. igauņu ieroču SS grenadieru divīzijas salidojums pie Sinimē memoriāla noritējis mierīgi. Lai arī Igaunijas krievvalodīgo organizācijas ”Nakts sardze” pārstāvji pirms tam draudēja ar protestiem, kuros piedalīšoties biedri no Latvijas, Lietuvas, Krievijas un Somijas, Igaunijas policija ziņo, ka nekādi starpgadījumi nav reģistrēti. Sākotnēji Igaunijas varas iestādes aizliedza protestētāju pasākumu vienā laikā ar kritušo igauņu leģionāru piemiņas brīdi, tomēr beigās Vaivaras apriņķa pašvaldība atļāva ”antifašistiem” pulcēties autostāvvietā pie memoriāla ieejas.
”Kaut kur lejā dzirdēju tālas balsis, bet tas netraucēja pasākumam. Apkarotāji netika ielaisti,” pastāstīja Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) priekšsēdētājs Edgars Skreija. Skreijas kungs Igaunijā pārstāvēja latviešu leģionārus. Piemiņas pasākumu norises vietas perimetrs bijis norobežots, un to sargājuši policisti. Igaunijas mediji leģionāru salidojuma dalībnieku skaitu lēš uz pāris tūkstošiem, kamēr ”antifašistu” bijis labi ja 150. Par lielām dusmām pēdējiem, Igaunijas teritorijā netika ielaists somu ”antifašists” Johans Bekmans un viņa domubiedri. Tāpat piektdienas vakarā uz Latvijas un Igaunijas robežas aizturēts autobuss ar apmēram 30 Latvijas un Lietuvas antifašistisko komiteju locekļiem. Kā ziņo aģentūra BNS, seši braucēji izrādījušies iekļauti to personu “melnajā sarakstā”, kam iebraukšana Igaunijā nav atļauta. Runa ir par “PCTVL” biedriem Jāni Kuzinu, Juriju Zaicevu, kā arī vēl diviem Latvijas un diviem Lietuvas pilsoņiem. Kuzins šajā sakarā draudējis ar sūdzību Eiropas kopienu tiesā Luksemburgā, jo notikušais esot ES dalībvalstu pilsoņiem pārvietošanās brīvības pārkāpums. Portāls ”Delfi.ee” atzīmē, ka ”Nakts sardze” aktīvisti, salīdzinot ar citiem gadiem, savu pasākumu sarīkojuši labāk nekā agrāk – sagādājuši skatuvīti un apsardzi. Ap desmit ”antifašistu” nēsājuši arī Rīgā pazīstamās ”formas” – Sv. Georgija lentītēm pušķotos, svītrainos cietumnieka tērpus. Skaļruņos atskaņotas padomju laiku kara dziesmas.
Edgars Skreija novēroja, ka leģionāru piemiņas brīdī klāt bijis visai maz pašu veterānu, kauju dalībnieku: ”Viņiem ir arī jaunatnes organizācija (”Igauņu leģiona draugu biedrība”). Tā tur visu organizēja.” Salidojumā piedalījās un ar runām uzstājās pāris Igaunijas parlamenta deputātu, kā arī vietējās pašvaldības vadība. ”Problēmas igauņiem tās pašas mīļās, kas pie mums – par leģionāru statusu, valsts varas attieksmi,” konstatēja LNKB vadītājs.
Latviju pārstāvējusi arī nacionāli noskaņotu Jēkabpils jauniešu grupa ar Latvijas karogiem, bet portālā ”Delfi.ee” apskatāmās fotogalerijas liecina, ka Sinimē grozījies pērkoņkrustietis Igors Šiškins, kuru fotogrāfs pamanījis uz krekla piedurknes uzšūtā ugunskrusta dēļ. Ar provokatīvām darbībām policijas redzeslokā vairākkārt nonākušajam vīram pasākuma rīkotāji beigās devuši vārdu, un Šiškins teicis ”īsu, kvēlu runu latviešu valodā” par igauņu un latviešu ieroču brālību neatkarības cīņu laikos.
20. igauņu divīzijas veterāni ik gadu jūlija beigās pulcējas Sinimē, lai godinātu to biedru piemiņu, kuri šajā apkaimē 1944. gada vasarā krita asiņainās kaujās ar uzbrūkošo padomju armiju. Pēc vēsturnieku aplēsēm, laikā no 1944. gada 26. jūlija līdz 12. augustam Sinimē krita vai tika ievainoti ap 200 tūkstošiem karotāju no abām pusēm.
Politiski represētie aicina nebalsot par “dzelteno solījumu kladzinātājiem”
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82756
Ar katru salidojumu publika Ikšķilē kļūst arvien jaunāka – ne tādēļ, ka politiski represētajiem gadu nasta ietu mazumā, bet gan tāpēc, ka daudzus tā nospiedusi jau nepanesami smagi. Vēl pirms dažiem gadiem starp salidojuma viesiem bija sastopami arī tādi sirmi vīri un sievas, kuri izvešanas pārcietuši apzinīgā vecumā, bet tagad pasākums pulcē lielākoties viņu bērnus. “Laikam tieši tādēļ, ka tik daudz pārdzīvots, mēs neesam prasīgi. Es zinu, kā bija, es zinu, kā dzīvo citi. Ko mēs gribam, to mēs domājam, mūsu bērnus neviens nevajā, mums ir sava valsts un zeme – par to vairs nav jācīnās. Tāpēc es esmu laimīga,” sacīja jēkabpiliete Aina Brodežonoka, kura ceļu uz Ikšķili mēro jau desmito vasaru.
“Bērniem bija vieglāk”
“Visi esam klasesbiedri un skolasbiedri. No vienas sādžas,” uz mirkli pārtraukusi draudzīgās sarunas ar zālienā sasēdušajiem, no dažādām Latvijas malām sabraukušajiem likteņbiedriem, paskaidroja Aina Brodežonoka, kura ceļu uz Ikšķili jau desmito gadu mēro no Jēkabpils.
Izvesta vienpadsmit gadu vecumā, A. Brodežonoka Sibīrijā pavadījusi septiņus gadus. Brīdi gremdējusies atmiņās par ciesto trūkumu, par to, kā ēduši zāli, košļājuši sveķus, viņa gan nospriež: “Mums, bērniem, tomēr bija vieglāk. Mēs jau īsti neapzinājāmies to traģēdiju. Tiem, kurus atrāva no ģimenēm un darbavietām, aizdzenot strādāt, bija jācieš drausmīgas sāpes. Mēs ziemā bijām skolā un to visu tik spilgti neredzējām.” Tiekoties Ikšķilē, par Sibīrijas laikiem gan runāts netiekot daudz – vairāk par šodienu. “Par to, kā katram klājas, kā iegrozījusies dzīve. Esam taču visi no viena katla,” piebilda rīdzinieks Pēteris Ozols. Viņu “katls”, kas aprijis bērnību, – Tomskas apgabala Petuhovas ciems, kolhozs “Ļeņina novēlējums”.
“Laikam tieši tādēļ, ka tik daudz pārdzīvots, mēs neesam prasīgi. Es ne par ko nesūdzos. Es zinu, kā bija, es zinu, kā dzīvo citi. Ja salīdzina, kā dzīvo krievi, kā dzīvo čečeni, kaukāzieši, tad mums ir labi. Ko mēs gribam, to mēs domājam, mūsu bērnus neviens nevajā, mums ir sava valsts un zeme – par to vairs nav jācīnās. Tāpēc es esmu laimīga,” sacīja A. Brodežonoka.
Ievadot salidojuma oficiālo daļu, Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais klātesošajiem nodeva sveicienus no eksprezidenta, kustības “Par labu Latviju” vadītāja un nesen oficiālu represētā statusu saņēmušā Gunta Ulmaņa. Viņš piezvanījis un novēlējis “labu atpūtu”: “Atvainojās, ka gribējis būt ar mums, bet nevar, jo ir lieli sabiedriski pasākumi sakarā ar Rīgas hokeja klubu “Dinamo”.” Šo ziņu apslāpēja publikas skaļas irgas, toties aplausus izpelnījās nolasītais Valsts prezidenta Valda Zatlera rakstiskais vēstījums. Tajā prezidents atgādināja, ka politiski represētie ir sabiedrības daļa, kas vissmagāk cietusi no okupācijas režīma: “Mēs to nekad neaizmirsīsim. Jūs visi esat liecinieki mūsu valsts un sabiedrības pārciestajam un pārdzīvotajam.”
Bažījas par nāciju konfrontāciju
G. Resnais atzina, ka par spīti grūtiem laikiem represēto saime par aizmirstību no valsts puses tomēr nevarot sūdzēties: “Laikā, kad visiem ir grūti, mums viss ir palicis tā, kā ir.” Par to paldies partijām un ministrijām, kas “atceras, ka mēs, represētie, esam sava veida izņēmums”. Tāpat G. Resnais izteica pateicību pašvaldībām, kas ik gadus palīdz salidojuma dalībniekiem nokļūt Ikšķilē. Aizvainojums gan joprojām ir par pērnvasaras valdības lēmumu liegt strādājošiem pensionāriem saņemt pilnu pensiju un par it kā represēto skaita pieaugumu, jo pēc statusa pēdējā laikā “burtiski laužas cilvēki, kuriem tas nepienākas”.
Latvijas nākotni G. Resnais zīmēja drūmās krāsās: “Pagājušogad mums šeit bija aplausi par to, ka kritizējām politisko sistēmu. Jārunā godīgi arī šogad: tā mums ir izsmelta.” Ja divdesmit gadus “viss gājis sliktāk un sliktāk, tad ir grūti noticēt, ja tie paši politiskie spēki pēkšņi saka: tagad viss ies uz augšu.” Un te represēto apvienības vadītājs pacēla balsi: “Esam iestiguši visļaunākajā – nāciju konfrontācijā. Mums neveidojas cīņa par vēlētāju balsīm, par to, kāda ekonomiskā politika valdīs, bet tikai cīņa – latvietis vai krievs.” Viņam par to reizēm esot kauns no krievu cilvēkiem, kuri Latviju aizstāvēja jau Ulmaņa laikos: “Viņi arī jūtas aizskarti un politisko spēku klaji musināti.” Par piemēru G. Resnais minēja rakstu Daugavpils ziņu portālā, kurā šopavasar kāds Ruslans Jefimovs nodēvējis deportācijas par pārlieku humānu rīcību. Par to represēto apvienība ziņoja Valsts drošības policijai. “Tā nav tikai ekonomiski saimnieciska ņirgāšanās – tas atkal ir mēģinājums sanaidot represētos, kas ir latviski ļaudis, ar tiem, kuriem gribas lielo plašo impēriju.”
Aicina balsot par speciālistiem
Mierīgāk runāja latviešu mācītājs no Floridas Aivars Pelds, kurš aicināja apvaldīt instinktu, ka vajadzētu atriebties pāridarītājiem, bet labāk atstāt to Dieva rokās. Daugavpils politiski represēto kluba pārstāvis Foma Morozovs gan iebilda: “Mēs neprasām atriebību, neprasām komunistu nošaušanu, bet prasām taisnīgu, objektīvu tiesas prāvu, un liels kauns mūsu valstij, ka tā nav to rosinājusi.”
Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete (Pilsoniskā savienība) uzrunā brīdināja no “reālpolitiķiem”, kas “stabilitāti vērtē naftas un gāzes cenās”. Šie ļaudis tiecoties pēc varas ne vien Latvijā, bet visā Eiropā, un esot bail domāt, kas notiks, ja viņi uzvarēs vēlēšanās: “Jo izvēle jau ir ļoti vienkārša – starp premjerministru Urbanoviču un premjerministru Dombrovski.” Savukārt apvienības “Visu Latvijai” līderis Raivis Dzintars uzteica represētos par viņu sīkstumu un aicināja latviešus kļūt par lielu ģimeni. Par Saeimas vēlēšanām represētie rosināja domāt arī savā rezolūcijā, kurā mudina noteikti doties uz vēlēšanām: “Aicināsim savus piederīgos un kaimiņus piedalīties, jo šoreiz tās var izvērsties par sabiedrības lūzumu un dalīšanos pēc nacionālās piederības.” Rezolūcijā arī mudināts analizēt “partiju programmas un sarakstus” un balsot par speciālistiem, nevis atpazīstamiem cilvēkiem un “dzelteno solījumu kladzinātājiem”, noslēgumā pieminot, ka “vienotībā ir uzvara”.
Politiski represēto salidojumā šogad piedalījās ap 3000 cilvēku.
Profesora Taivāna draudi – kaķa lāsti
RAIDĪJUMS (Krustpunkti): mms://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20100730A130600140000
Streipa un Taivāna kungi 30. jūlija radioraidijumā nodemonstrēja kārtējo mankurtisma paraugstundu, kauninot latviešus par nežēlīgo apiešanos ar krieviski runājošiem kā arī nespēju pieņemt Eiropas identitāti un multikulturālismu. Kas tās par Eiropas vērtībām, kuru latviešiem neesot, ne ASV dzimušais Streips, ne 35 gadus krieviskā vidē nodzīvojošais profesors, protams, nezināja, tomēr gudri pamācīja atteikties no domas par nacionālu valsti un izvēlēties angļu valodu kā oficiālo vai vismaz mācību valodu Latvijā. Tad netikšot aizskarta krievu identitāte, kas, kādas šausmas, notiekot ikdienas. Žēl, ka eiropeiskās identitātes prasītāji paši nespēja paskaidrot, kas mums būtu jāpārņem – Rumānijas čigānu dzīvesveids, britu kreisās joslas satiksme, vai varbūt grieķu bezbēdīgums finansu atskaitēs eirokomisāriem, lai mēs kļūtu īsti eiropeiski.. Viens gan skaidrs – ātri jāizmet pa logu Dainu skapis, jābeidz pieminēt deportācijas un ciešanas (tā privilēģija jāatstāj Izraēlai) un jāsaprot, ka esam pārāk mazi, lai spirinātos. Vēl labāk vispār būtu uzreiz pāriet uz krievu valodu, bet to laikam Taivāna kungs vēl nedrīkst teikt, vēl drusku par agru.
Bet, ja latvieši nepratīsies, tad 9.maijā pārdaugavā sanākšot vairāk krievu, kā Daugavmalas Atmodas laika mītiņos, un ja viņi tikai paprasīšot, tad viss beigsies (laikam jau Latvija vai latviskums) vienā dienā. Vai kaut ko jau līdzīgu nedzirdējām no Urbanoviča? Protams, varētu jau pasmaidīt gan par Streipa uzskatiem, gan par Taivāna kaķa lāstiem, ja vien abi neskalotu jauniešiem smadzenes Latvijas Universitātē. Manuprāt ar šādiem “profesoriem” LU nebūtu no valsts budžeta jāpiešķir pat 1 santīms.
Drāma «Vilku midzenī»
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=82556
Inesis Feldmanis, LU profesors, vēst. hab. dokt. , akadēmiķis.
“Mājas Viesa” publikāciju sērijā “Otrais pasaules karš aiz slepenības priekškara” šoreiz, pēc lasītāja Laimoņa Niedres ierosinājuma, rakstām par 1944. gada 20. jūlija drāmu Hitlera “Vilku midzenī” – pulkveža Štaufenberga īstenoto atentātu pret fīreru, kurā tikai nejaušība izglāba viņam dzīvību. Vai Hitlers tiešām bija dzimis “laimes krekliņā”? Un kā pavērstos vēstures gaita, ja atentāts būtu izdevies?
Austriešu vēsturniece Anna Marija Zigmunda raksta, ka pret Hitleru plānoja un īstenoja vairāk atentātu nekā pret jebkuru citu politiķi visā pasaules vēsturē. Vācu autors Vils Bertholds nosauc precīzu skaitli – 42 sazvērestības ar nolūku nogalināt, no kurām gan daudzas pat nemēģināja īstenot. Taču Hitlers bija īsts laimes putns un viņu vienmēr glāba neticamas nejaušības vai, kā pats fīrers mēdza teikt: providence.
Plašākai sabiedrībai bija zināms tikai par diviem atentātiem, kurus gluži vienkārši nevarēja noklusēt, jo tie gandrīz izdevās. Pirmo rūpīgi sagatavoja galdnieks Georgs Elzers, ievietojot bumbu ar laika degli Minhenes alus pagraba pīlārā, pie kura atradās runātāja pults. 1939. gada 8. novembrī Hitlers tur uzstājas ar ikgadējo runu, pieminot Minhenes alus puču un vecos cīnītājus. Bumba sprāga noteiktajā laikā. Bojā gāja 8 cilvēki, 63 ievainoja. Hitlers alus pagrabu bija atstājis pirms trīspadsmit minūtēm, saīsinot savu uzstāšanos, jo miglas dēļ viņam vajadzēja prom doties ar vilcienu, nevis lidmašīnu. Sliktais laiks izglāba Hitleram dzīvību.
Otru vācu sabiedrībai plaši zināmo atentātu sagatavoja vācu virsnieku grupa, bet 1944. gada 20. jūlijā īstenoja pulkvedis Klauss Šenks fon Štaufenbergs. Sazvērnieki bija ļoti tuvu Hitlera nogalināšanai, bet viņam atkal neticami palaimējās.
“Valkīra” cīņā par jaunu Vāciju
Sazvērnieku loks bija visai plašs, viņu rindās iekļāvās militāras personas, valsts pārvaldes darbinieki, diplomāti un intelektuāļi. Vēlāk notiesāto un ar nāvi sodīto personu vidū bija viens ģenerālfeldmaršals, 19 ģenerāļi, 26 pulkveži, divi vēstnieki, septiņi diplomāti, trīs valsts sekretāri, vairāki augsti policijas ierēdņi.
Vairākus gadus sazvērnieki grupējās ap bijušo vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieku ģenerālpulkvedi Ludvigu Beku. Atklāti opozīcijā Hitleram viņš nostājās pēc 1937. gada novembra, kad fīrers pavēlēja vērmahtam sākt konkrētu gatavošanos agresīvam karam, bet amatu atstāja 1938. gada 18. augustā. Vairāku pētnieku skatījumā viņš bija vienīgais vācu ģenerālis, kas darīja visu iespējamo, lai izjauktu Hitlera nodomus.
Sazvērnieki plānoja ne vien novākt fīreru, bet arī likvidēt nacistisko režīmu un izveidot jaunu valdību. Ja iecere izdotos, Beks Hitlera vietā kļūtu par Vācijas valsts galvu. Kanclera amatu iegūtu nacionāli konservatīvi noskaņotais Karls Fridrihs Gerdelers, kurš 30. gados bija Leipcigas oberbirģermeistars, bet vēlāk aktīvi iekļāvās pretošanās kustībā, kļūstot par vienu no tās līderiem. Vācu armijas virspavēlnieka posteni paredzēja ģenerālfeldmaršalam Ervinam fon Viclēbenam.
Ironiskā kārtā sazvērnieki nolēma savās interesēs izmantot arī paša fīrera akceptētu plānu ar kodētu nosaukumu – operācija “Valkīra”. Tas bija iecerēts gadījumam, ja vērmahtam Vācijā nāktos apspiest karagūstekņu vai spaidu darbos nodarbināto dumpi. Pavēli sākt operāciju varēja dot Hitlers personiski vai arī rezerves armijas pavēlnieks. Šo amatu ieņēma ģenerālpulkvedis Frīdrihs Froms, kas zināja par sazvērnieku plāniem, bet svārstījās un īsti viņiem nepievienojās.
Štaufenbergs, kurš pakāpeniski izvirzījās par atentāta galveno organizatoru, kopā ar vācu sauszemes armijas vispārējās pārvaldes priekšnieku ģenerāli Fridrihu Olbrihtu un citiem virsniekiem neuzkrītoši pielāgoja un palaboja “Valkīru” atbilstoši sazvērnieku interesēm. Piemēram, paredzēja neitralizēt trešā reiha varenākās organizācijas SS (Shutzstaffel – apsardzes vienība) militārās vienības, apcietināt SS un nacistu partijas vadību.
Sazvērnieki sāka steigties pēc britu un amerikāņu karaspēka izcelšanās Normandijā 1944. gada jūnija sākumā, jo bija skaidrs, ka neizbēgami tuvojās Vācijas militārā sakāve. Šajā situācijā Štaufenbergs nolēma atentātu veikt pats. Tāda iespēja pavērās pēc 1944. gada 1. jūlija, kad viņu iecēla rezerves armijas pavēlnieka štāba priekšnieka amatā. Tagad viņam bija iespējas bieži redzēt Hitleru.
Ellesmašīna sprāgst “Vilka midzenī”
1944. gada 18. jūlijā Štaufenbergs saņēma pavēli pēc divām dienām ierasties fīrera galvenajā mītnē “Vilka midzenī” (Wolfsschanze, Austrumprūsijā). Viņam bija jāziņo Hitleram par karaspēka rezervēm, kuras varētu nosūtīt uz austrumu fronti. Sazvērnieki saprata, ka ir pienācis izšķirīgais mirklis un citas iespējas var arī vairs nebūt. 20. jūlijā paredzētā apspriede par militāro stāvokli “Vilka midzenī” nenotika, kā parasti, betona bunkurā, bet gan neciešamās tveices dēļ koka barakā, kurā bija atvērti visi logi. Tā sākās pusvienos dienā, pusstundu agrāk. Steigā Štaufenbergs pieļāva visai būtisku kļūdu. Viņš paspēja aktivizēt tikai vienu bumbu, kurai bija jāsprāgst pēc piecpadsmit minūtēm. Otru viņš pat neielika portfelī. Vācu militārais vēsturnieks Hanss Dīters Otto ir neizpratnē par šādu rīcību: “Tam taču laika viņam pietika. Vienas bumbas detonācija noteikti izraisītu arī otras eksploziju.” Tad izredzes palikt dzīvam nebūtu nevienam apspriedes dalībniekam.
Ienācis apspriedes telpā, Štaufenbergs nostājās pie garā ozolkoka galda līdzās referentam ģenerālim Ādolfam Heizingeram. Viņš novietoja portfeli ar spridzekli zem galda tā, ka tas atspiedās pret galda balstu aptuveni divu metru attālumā no fīrera. Vēstures ironija – referenta adjutants pulkvedis Heincs Brants, pieejot tuvāk galdam un noliecoties pār karti, kas bija uz tā izklāta, aizķēra ar kāju Štaufenberga portfeli. Viņš to nolika galda balstam otrā pusē. Sprādziena brīdī arī Hitlers meklēja kādu punktu kartes augšējā malā. Balstoties uz elkoņiem, vienā rokā turot zīmuli, otrā lupu, viņš ar visu ķermeņa augšējo daļu bija uzgūlies uz galda, nenojaušot, ka tieši tas varbūt izglāba viņam dzīvību. Hitlers tika cauri ar izbīli un vieglām brūcēm. Četri virsnieki gāja bojā. Vairākus smagi ievainoja.
Hitlera personiskais adjutants Otto Ginše, kuru sprādziena vilnis izmeta ārā pa logu, vēlāk liecināja, ka drēbes fīreram bija skrandās, mati izspūruši un apsviluši. Kad Hitleru aizveda uz bunkura ēdamtelpu un apsēdināja atzveltnes krēslā, viņš esot gārdzis: “Atentāts… Bumba… Kas tas bija? Kāda laime… Es esmu dzīvs… Tas bija providences pirksts.”
Hitlera sekretāre Krista Šrēdere savās atmiņās raksta, ka šefs viņu liktenīgajā dienā izsaucis ap pulksten trijiem. Viņš izskatījies apbrīnojami labi atpūties un stāstījis par atentātu: “Smagais galda balsts mazināja sprādziena spēku. Man blakus sēdošajam stenogrāfistam norāva abas kājas. Man ārkārtīgi paveicās! Ja sprādziens būtu noticis bunkurā, bet ne koka barakā, neviens nebūtu palicis dzīvs.”
Tieši 20. jūlijā vizītē pie Hitlera “Vilka midzenī” ieradās Musolīni. Fīrers uzreiz steidza viesim izrādīt nozieguma vietu. “Abi klusēdami aplūkoja sagrauto apspriežu telpu. Musolīni apsēdās krēslā, Hitlers uz kādas kastes. Apsēdies viņš turpināja stāstīt – kā gids, kurš izrāda tūristiem Romas drupas. Musolīni pārsteigts klausījās. Tad Hitlers parādīja savas saplēstās bikses un diezgan bezrūpīgi piezīmēja: žēl, bija pavisam jaunas. Duče piespiesti iesmējās,” tā abu diktatoru tikšanos apraksta amerikāņu autors Džons Tolands.
Hitlers ir dzīvs!
Štaufenbergam, kurš atstāja baraku īsi pirms sprādziena, izdevās izkļūt no fīrera galvenās mītnes apsargātās teritorijas un aizlidot uz Berlīni. Būdams pārliecināts, ka atentāts ir izdevies, viņš bija sašutis, uzzinot, ka Berlīnē vēl nekas nav pasākts. Sazvērniekus apstulbināja no galvenās mītnes saņemtā ziņa, ka vadonis ir dzīvs. Rezerves armijas pavēlnieks Froms atteicās izdot pavēli un sākt operāciju “Valkīra”. Zaudēts bija vērtīgs laiks, jo pēc atentāta nacistu vadība bija šokā un darbojās kā paralizēta.
Operāciju “Valkīra” sāka tikai ap puspieciem pēcpusdienā – īsi pirms Štaufenberga ierašanās Bendlera ielā (tur atradās sazvērnieku mītne). Tas notika, pateicoties pulkveža Albrehta Merca fon Kvirnheima enerģiskajai rīcībai – viņš izdeva pavēli Froma vārdā.
Berlīnē sardzes bataljona “Lielvācija” komandieris majors Otto Rēmers saņēma pavēli bloķēt valdības kvartālu un arestēt Vācijas propagandas ministru Jozefu Gebelsu. Šo pavēli viņš tomēr nespēja izpildīt. Gebelss viņam pateica, ka Hitlers ir dzīvs, un savienoja viņu ar fīreru. Rēmers pazina fīrera balsi, uzreiz apliecināja Hitleram lojalitāti un saņēma neierobežotas pilnvaras.
Pakāpeniski virsroku atguva nacistu vadība. Sākās izrēķināšanās ar atentāta rīkotājiem. Pēc Froma pavēles (tā viņš gribēja notušēt saistību ar sazvērniekiem) īsi pēc pusnakts nošāva Štaufenbergu, kurš mira ar vārdiem: “Lai dzīvo mūsu svētā Vācija,” – viņa adjutantu virsleitnantu Verneru fon Heftenu, kā arī Olbrihtu un Kvirnheimu. Beks divas reizes nesekmīgi mēģināja nošauties, līdz beidzot viņam palīdzēja kāds feldfēbelis.
Pašnāvību izdarīja arī vairāki citi augsti virsnieki, kuri bija piedalījušies apvērsumā vai arī par to zināja. Noindējās divi slaveni vācu ģenerālfeldmaršali – Hanss Ginters Klūge un Ervins Romels. Galu sev padarīja arī militārās pretošanās kustības līderis ģenerālmajors Henings fon Treskovs.
Turpmāk apcietināja vairāk nekā 700 personas (vēstures literatūrā gan minēti ļoti atšķirīgi skaitļi). Sazvērnieku līdzzinātājus un citus nacisma režīma pretiniekus sodīja ar nāvi līdz pat pēdējām kara dienām. Vēl 1945. gada 9. aprīlī pakāra vācu militārā izlūkdienesta šefu admirāli Vilhelmu Kanarisu un viņa vietnieku ģenerālmajoru Hansu Ostinu.
Lai cik dīvaini tas skanētu, sazvērestība un tās izgāšanās nāca Hitleram par labu. Par spīti smagajam stāvoklim frontēs, viņam vācu tautā no jauna nostiprinājās atbalsts. Cīņā pret dzīvu Hitleru Vācijā nevienam nebija gandrīz nekādu izredžu.
Daži vērtējumi
Mūsdienu vācu vēstures literatūrā 1944. gada 20. jūliju parasti uztver kā vācu pretošanās simbolu pret Hitleru. Apliecinājumu tam, ka daudzi vācieši nevēlējās samierināties ar nacistisko režīmu un bija gatavi tēvzemes mīlestības dēļ ziedot savu dzīvību. Atsevišķi autori uzsver, ka sazvērestība bija citas Vācijas “sirdsapziņas sacelšanās” izpausme.
Vācu vēsturnieku darbos ir novērojama arī tendence kritiski vērtēt sazvērnieku darbību. Parasti viņiem pārmet nacistu līderu spēju nenovērtēšanu un diletantismu. Vācu vēsturnieks Otto daudz raksta par Štaufenberga pieļautajām kļūdām. Viņš ir nesaprašanā, kāpēc pulkvedim tā vajadzēja pieķerties domai, ka Hitlers ir miris, un iestāties par operācijas “Valkīra” īstenošanu. Sekas taču bija tik traģiskas.
***
• Par 1944. gada 20. jūlija notikumiem uzņemtas vismaz 13 filmas. Viena no pēdējām – “Operācija Valkīra. Štaufenberga atentāts” ar pazīstamo aktieri Tomu Krūzu galvenajā lomā (2008).
• 1944. gada 20. jūlija apspriedē “Vilka midzenī” piedalījās 24 dalībnieki. Bojā gāja ģenerālis Ginters Kortens, pulkvedis Heincs Brants, ģenerālleitnants Rūdolfs Šmunts un stenogrāfists Heinrihs Bergers.
• Saistībā ar 20. jūlija atentāta 50. gadadienu (1994) Vācijā izlaida speciālu pastmarku sēriju.
• Pēc 20. jūlija atentāta Hitlers nosūtīja Evai Braunai savu saplosīto formastērpu, kuru viņa glabāja kā vēsturisku relikviju. Tai pēc “galīgās uzvaras” bija jākļūst par eksponātu fīrera muzejā.
• Britu premjers Vinstons Čērčils novērtēja 20. jūlija atentātu nicīgi un pazemojoši. 1944. gada 2. augustā, uzstājoties britu parlamentā, viņš sacīja: “Vācu reiha vadošās personības viena otru nogalina.”
***
• Pirmo reizi Hitlera dzīvība bija apdraudēta 1921. gada novembrī, kad divus šāvienus uz viņu kādā Minhenes alus pagrabā raidīja nenoskaidroti politiskie pretinieki.
• Pēdējo sazvērestību pret fīreru perināja – tā vismaz uzskata britu vēsturnieks Ričards Overijs – viņa bruņojuma ministrs Alberts Špērs. 1945. gada aprīlī viņš apsvēris iespēju pa ventilācijas šahtām ieplūdināt fīrera Berlīnes bunkurā indīgu gāzi. Špēra iecere gan liekas nereāla un turklāt izdomāta. Ja viņš patiesi būtu gribējis fīreru nogalināt, tad nebūtu to īpaši grūti izdarīt. Špērs bija Hitlera uzticības persona, pat mīlulis, un varēja jebkurā laikā un bez jebkādas kontroles piekļūt pie fīrera.
Valsts pret tiesnesi: vai tiesai jākļūst par uzskatu cenzoru?
“Jurista Vārda” redakcijas sleja un fragmenti no Administratīvās rajona tiesas 2010. gada 29. jūnija sprieduma, ar kuru tika atļauts gājiens sakarā ar 69. gadadienu kopš Rīgas atbrīvošanas no PSRS karaspēka. Pilns sprieduma teksts publicēts žurnālā “Jurista Vārds” Nr. 30, 2010. gada 27. jūlijā (pieejams arī www.juristavards.lv).
Ne tik sen Administratīvā rajona tiesa pieņēma spriedumu, atļaujot kārtējo Rīgas domes aizliegto pulcēšanās pasākumu. Tā, šķiet, Latvijā jau ir ierasta prakse – Rīgas dome aizliedz, tiesa atļauj un judikatūra pulcēšanās brīvības jomā attīstās. Tomēr šajā reizē pulcēšanās pasākuma tematika bija specifiska – nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas Rīgā jubilejas pieminēšana.
Attiecīgais tiesas nolēmums guva plašu ievērību. Nesagaidot pilno tiesas sprieduma tekstu, tiesa tika vērienīgi kritizēta. Ministru prezidents un ārlietu ministrs pauda neizpratni un satraukumu par tiesas nolēmumu. Tāpat savu vārdu Latvijas vēstures skaidrošanā teica Valsts prezidents, saskatot šāda pasākuma rīkošanā Latvijas neatkarības zaimošanu. Kāds atzīts cilvēktiesību eksperts pat bija negaidīti tiešs – šāds spriedums esot tiesas kļūda.
Tiesnesis pēc sava lēmuma palika viens pats. Rakstiskā atbildē plašsaziņas līdzekļos viņš skaidroja sava lēmuma motīvus. Taču sajūta plašsaziņas līdzekļos jau bija radīta – tiesa rīkojusies slikti un nevalstiski. Un nevienu vairs neinteresē pilnais tiesas spriedums, kurā tiesa pamatojusi savu lēmumu. Tostarp atzīstot, ka “tiesa pēc būtības nevar noteikt, ka sabiedrībā ir tiesiski atļauts tikai viens viedoklis par kāda vēsturiskā notikuma nozīmi, savukārt visi pārējie viedokļi ir aizliedzami. Šāda pieeja novestu pie viedokļu cenzūras, kas demokrātiskā valstī ir aizliegta”.
Jautājums, kas palicis neuzdots, – vai nebūtu īstais brīdis runāt par spiedienu uz tiesu varu. Pirms pusgada Satversmes tiesa paziņoja par nepieļaujamu spiedienu uz tiesu apstākļos, kad notika krietni vien nevainīgāka diskusija par kādu šīs tiesas spriedumu. Šobrīd arī tik vērīgās augstākās tiesu varas amatpersonas klusē.
Protams, tas ir tikai Administratīvās rajona tiesas spriedums. Taču jautājums – kā nākamgad lems Administratīvās rajona tiesas tiesneši par jutīgajiem pulcēšanās brīvības jautājumiem. Cerams, tāpat kā šobrīd – atbilstoši Satversmei un neieklausoties politiķu padomos.
Izvilkumi no Administratīvās rajona tiesas 2010. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. A420672710
Pulcēšanās brīvība konstitucionāli nostiprināta Satversmes 103. pantā, kas noteic, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību. Šī brīvība nav neierobežota, tomēr tiesību ierobežošana var notikt vienīgi uz likuma pamata.
[11] Likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 16. panta pirmā daļa nosaka, ka pašvaldība ir tiesīga pieņemt lēmumu aizliegt pasākuma norisi, ja ir konstatēts, ka tā rīkošana apdraudēs citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.
Administratīvajā aktā ir norādīts: “No iesniegtā pieteikuma un gājiena organizatora izteikumiem, kas saistīti ar gājiena rīkošanas mērķi, secināts, ka gājiens faktiski vērsts uz nacionālā un, iespējams, arī rasu naida publisku sludināšanu.” (skatīt lietas 7. lapas 6. rindkopu no augšas).
[12] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatē, ka pieteikumā par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu ir norādīts, ka pasākuma mērķis ir atzīmēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS. Papildus paziņojumā, kas bija iesniegts Rīgas pilsētas pašvaldībai uz lietas izskatīšanas brīdi, ir norādīts, ka pasākuma mērķis ir godināt Latvijas Republikas patriotus, kuri cīnījās pret PSRS okupāciju un pirms vācu karaspēka ienākšanas atsevišķās Latvijas vietās atjaunoja Latvijas Republiku.
Šajā paziņojumā ir norādīts, ka pasākuma organizētāji vienādi nosoda gan padomju, gan hitleriešu okupantu noziegumus (skatīt lietas 26. lapu).
Tiesas vērtējumā, pasākuma organizatora norādītais mērķis - godināt Latvijas patriotus, kuri cīnījās pret padomju varu, neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, kā arī citu cilvēku tiesības. Katras valsts pamatu veido patriotiski noskaņoti cilvēki, kuri ir gatavi aizstāvēt valsts intereses, tajā skaitā arī cīnoties pret dažāda veida agresoriem.
Līdz ar to tiesa konstatē, ka pieteicēja norādītais pasākuma mērķis pats par sevi nav atzīstams par tādu, kas aicinātu uz nacionālo vai rasu naidu, vai arī slavinātu nacisma idejas.
[13] Pašvaldība Lēmumā nav norādījusi, kādā veidā tā nonākusi pie secinājuma, ka pasākuma mērķis ir nacionālā naida kurināšana.
Tiesa konstatē, ka Lēmumā netiek pieminēti un vērtēti kādi vēsturiskie notikumi (piemēram, 1941. gada 1. jūlija notikumi Latvijā), tāpat nav izdarīti nekādi secinājumi, kas būtu balstīti uz vēsturisku notikumu analīzi. Līdz ar to var konstatēt, ka šādai argumentācijai nav piešķirta nozīme un tie neveido Lēmuma pamatojumu.
[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150. panta otro daļu iestāde var atsaukties tikai uz tiem pamatojumiem, kuri minēti administratīvajā aktā. No normas satura izriet, ka tiesas kontroles robežas ir saistītas ar administratīvā akta pamatojumu un nav pieļaujama papildu argumentācija un pierādījumu pievienošana. Līdz ar to tiesa secina, ka tiesai nav pamata uzsākt analizēt vēsturiskos notikumus un to nozīmi saistībā ar gājiena mērķa noteikšanu.
[15] Noklausoties atbildētāja pārstāves paskaidrojumus tiesas sēdē un pārbaudot Lēmuma saturu, tiesa konstatē, ka aizliegums pamatots ar pieteicēja izteikumiem 2010. gada 19. jūnijā Rīgas domē. Lēmumā ir norādīts: “Ņemot vērā gājiena organizatora izteikumus attiecībā uz vairākām rasēm un nācijām, rodas pamatotas šaubas par likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10. panta otrās daļas respektēšanu gājiena laikā.”
Līdz ar to tiesa konstatē, ka administratīvais akts pamatots arī ar to, ka pieteicēja izteikumi, kas izdarīti 2010. gada 19. jūnijā, liecina, ka pasākuma organizatoram ir nacionālistiski un/vai rasistiski uzskati, kas var tikt pausti arī pasākuma laikā.
[16] Pieteicējs tiesas sēdē noliedza, ka būtu paudis uzskatus, kas vērsti pret kādu rasi vai arī pret kādu nacionalitāti. Tāpat arī norādīja, ka Rīgas domē pieteicējs tika iesaistīts diskusijā par dažādiem jautājumiem. Izdarītie izteikumi nav saistāmi ar paredzētā pasākuma mērķi.
[17] Tiesas sēdes laikā tika konstatēts, ka pieteikuma izskatīšanas gaita Rīgas domē nav protokolēta. Līdz ar to nav iespējams konstatēt notikušās sarunas gaitu, tajā skaitā pārbaudīt, kādi tieši izteikumi ir bijuši, kādā kontekstā tie ir izdarīti un vai tie ir attiecināmi uz pasākuma mērķi.
Atsevišķu izteikumu vērtēšana, ja nav iespējams konstatēt, ka izteikumi ir izdarīti, lai precizētu pasākuma mērķi, nav tiesiski pamatota.
[18] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 150. panta pirmo daļu iestādei jāpierāda apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu.
Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, tiesa konstatē, ka iestāde nav nodrošinājusi pierādījumus lietā saistībā ar Lēmumā norādīto, ka pieteicēja izteikumi liecināja, ka pasākuma mērķis ir nacionālā naida kurināšana.
[19] Tiesa kritiski vērtē Rīgas pašvaldības viedokli, ka pašvaldība var aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar teorētisku iespējamību, ka gājiena laikā tiks pārkāptas likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10. panta otrās daļas prasības (nacionālo un rasu naida, klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju propaganda).
Jebkura publiska pasākuma laikā pastāv iespējamība, ka var notikt administratīvi un pat krimināli sodāmas darbības, tai skaitā arī nacisma vai komunisma ideoloģijas slavināšana vai nacionālā un rasu naida sludināšana. Šādas situācijas var radīt gan pasākuma organizatori, gan arī citas personas.
Tādos gadījumos likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 23. panta otrā daļa nosaka policijas darbinieka vai pašvaldības pārstāvja tiesības paziņot pasākumu par slēgtu un pieprasīt, lai tā dalībnieki nekavējoties atstāj pasākuma vietu. Taču šādu sodāmu darbību teorētiska iespējamība nedod pamatu pulcēšanās brīvības ierobežošanai (skatīt arī: Guidelines on Freedom of Peaceful Assembly. http://www.osce.org/ documents/odihr /2007/03/23837_en.pdf, p. 135).
[20] Tiesas vērtējumā, cilvēku pamattiesību ierobežošana uz pieņēmumu pamata nav pieļaujama. Līdz ar to iestāde nevar aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar iespējamību, ka pasākuma laikā tiks pārkāptas likumdošanas prasības. Šāda pieeja kopumā novestu pie tā, ka jebkuru pasākumu varētu aizliegt uz pieņēmumu pamata.
[21] Tiesa konstatē, ka Lēmumā nav papildu informācijas no Valsts policijas vai citiem drošības dienestiem par iespējamiem apdraudējumiem (tajā skaitā Lēmums nesatur arī informāciju par pieteicēja personību, iepriekšējiem pārkāpumiem saistībā ar publisku pasākumu organizēšanu).
No administratīvā akta satura redzams, ka 2010. gada 19. jūnijā iesniegtā pieteikuma izskatīšanas laikā piedalījās arī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks un Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis. Tādējādi secināms, ka atbilstošās iestādes bija informētas par pasākumu norisi.
Tiesas iepriekšējā pieredze liecina, ka Valsts policija un Drošības policija gadījumos, kad ir konstatēti no likuma normām izrietoši apdraudējumi, sniedz pašvaldībai un arī tiesai detalizētu informāciju par iespējamiem riskiem.
Arī tiesas sēdē netika konstatēts, ka Atbildētāja rīcībā būtu kāda papildus informācija no drošības iestādēm, kam būtu nozīme lietas izskatīšanā.
[22] Tiesas vērtējumā, ir būtiski norādīt arī uz līdzīgiem pasākumiem un iepriekšējo iestādes un tiesu praksi, izskatot pieteikumus par gājienu, sapulču un mītiņu rīkošanu.
Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas 1990. gadā Rīgas pilsētā regulāri notiek vairāki pasākumi, kurus atsevišķas sabiedrības daļas vērtē kā nacionālā naida slavināšanu un arī kā komunisma vai nacisma ideoloģijas sludināšanu, piemēram, gājieni un mītiņi par godu PSRS armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada 13. oktobrī, leģionāru piemiņas pasākumi 16. martā. Kopējā tiesu prakse šāda veida lietās norāda, ka tiesa atturas pārvērtēt viedokļus par atsevišķu vēsturisku notikumu nozīmi.
Šāda tiesas nostāja ir pamatota ar to, ka secinājumi, kas tiek izdarīti, analizējot vēsturiska notikuma nozīmi, var būtiski atšķirties, ņemot vērā, ka personas izvēlas dažādus vērtēšanas kritērijus. Tiesa pēc būtības nevar noteikt, ka sabiedrībā ir tiesiski atļauts tikai viens viedoklis par kāda vēsturiskā notikuma nozīmi, savukārt visi pārējie viedokļi ir aizliedzami. Šāda pieeja novestu pie viedokļu cenzūras, kas demokrātiskā valstī ir aizliegta.
[23] Satversmes tiesa 2006. gada 23. novembra spriedumā lietā Nr. 2006-03-0106 34.3. punktā ir norādījusi: “Valsts, aizsargājot pulcēšanās brīvību, nedrīkst izvērtēt konkrētos pasākumus pēc to satura. [..]. Tas, ka valsts aizsargā viedokļa paušanu, nenozīmē, ka valsts solidarizējas ar šā viedokļa paudējiem vai atzīst šā viedokļa pareizību, bet nozīmē to, ka valsts aizsargā savu iedzīvotāju tiesības publiski paust savu viedokli un pievērst konkrētam jautājumam plašākas sabiedrības uzmanību.”
Tiesa vēlas norādīt, ka tiesas uzdevums nav viedokļa paušana par pasākumu, bet gan Lēmuma tiesiskuma pārbaude. Lēmuma pārbaudē Administratīvā rajona tiesa darbojas tai piešķirtās kompetences ietvaros, ko nosaka Administratīvā procesa likuma regulējums.
[24] Apkopojot iepriekš minēto, tiesa secina, ka pulcēšanās brīvība ir konstitucionāli nostiprināta Satversmes 103. pantā. Personas pamattiesību ierobežošanas gadījumā pašvaldībai sava rīcība ir pienācīgi jāpamato. Tiesa pārbauda attiecīgā pamatojuma esamību un pietiekamību. Ja pamatojums nav pietiekams, tad aizliegums ir atceļams. Ņemot vērā spriedumā norādīto, tiesa secina, ka Lēmums ir atceļams. [..]
Leģionārus pagodina augstas amatpersonas
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=82349
Pagājušajā sestdienā Bauskas novada Mežotnes pagastā vienkopus pulcējās nacionālie partizāni uz savu 20. saietu un latviešu leģionāri uz savu 12. saietu. Kopā ar atbalstītājiem pasākums pulcēja vairākus simtus cilvēku. Sirmos vīrus pagodināja arī augstas amatpersonas.
Grūti atcerēties reizi, kad nacionālos partizānus un, jo īpaši, politiski neērtos latviešu leģionārus viņu saietos vienlaikus būtu pagodinājušas tik augstas valsts amatpersonas: gan valdības vadītāja vietas izpildītājs, satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (“TB”/LNNK), gan aizsardzības ministrs Imants Lieģis (PS). Arī I. Lieģa tēvs bijis leģionārs, laimīgi izdzīvojis un kara beigas sagaidījis uz robežas starp Vāciju un Dāniju, kas ļāvis palikt Rietumos. Bet viens mammas brālis karojis un kritis krievu pusē, bet otrs cīnījies Vācijas pusē un, kad latvieši gājuši pret latviešiem, šāvis gaisā, jo baidījies nošaut savu brāli.
Luterāņu mācītājs no ASV Aivars Pelds savā uzrunā klātesošajiem kaunināja latviešu politiķus, kuri pieļāvuši, ka atceļ 16. martu kā svinamu dienu. Viņš katram partizānam un leģionāram pasniedza goda rakstu. Mācītājs nolieca galvu leģionāru priekšā, bez kuru varonīgās cīņas nebūtu bijusi iespējama latviešu trimda.
Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Kārlis Šadurskis (PS) leģionārus nosauca par 20. gadsimta Latvijas stiprāko spēku. Juris Dobelis (“TB”/LNNK) aicināja Saeimas vēlēšanās balsot par latvisku Latviju, ļoti uzmanīties no “Saskaņas centra” un tām partijām, kas vēlas no politiskās leksikas izskaust vārdus “okupācija”, “okupants”. Par nacionālām vērtībām iestājās arī Aleksandrs Kiršteins (ZZS), liekot aizdomāties, kas notiks ar Latviju, ja pie varas nokļūs tie paši spēki, kas Rīgā. “Vai jūs varat iedomāties, ka Maskavā par mēru varētu kļūt vācu vērmahta karavīra dēls?” ironiski jautāja A. Kiršteins. Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieks Egils Helmanis (“Visu Latvijai”) sacīja, ka ieradies godināt savu vectēvu leģionāru, kurš kritis kaujā pie Bauskas un kura kapa vieta nav zināma. Viņš kritizēja valsts attieksmi pret jaunsardzi, kurai piešķir par maz līdzekļu, un aicināja darīt visu, lai sāktu latviešu karavīru kapu kopšanu ārpus valsts robežām.
Leģionārus sauc par 20. gadsimta Latvijas stiprāko spēku
Rīgas domes deputāts Ģirts Valdis Kristovskis (PS) oponēja runātājiem, kuri lepojās ar virsaišiem Nameju un Viesturu: pēc Ģ. V. Kristovska domām, mūsdienās politiķiem jābūt tālredzīgākiem, jo cilvēku skaits ar baltu ādas krāsu sarūk un latviešu virsaišiem zaudētu kauju ir bijis vairāk nekā uzvarētu.
Saietu organizēja un visus izdevumus no savas Vācijas kara invalīda pensijas apmaksāja turpat Mežotnes pagastā dzīvojušais Imants Zeltiņš, kurš kaujās pie Bauskas zaudējis plaukstas.
Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājam Edgaram Skreijam vislielākais prieks, ka, neraugoties uz lielo karstumu, dežurējošās ātras medicīniskās palīdzības pakalpojumus neviens leģionārs un partizāns neesot izmantojis, bet mundrākie pat izpeldējušies Lielupē kopā ar aizsardzības ministru.
Divi laikmeta dokumenti
Ko bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš 50. gados rakstīja Vilim Lācim
Divdesmitā gadsimta Latvijas vēsture ir bagāta pretrunīgu, šķietami nesavienojamu personību saskarsmes liecībām. Ilustrācija tam ir divas savdabīgas, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja kolekcijas vēstules, kas adresētas Vilim Lācim.
Kad Mežaparkā vēl pastāvēja Viļa Lāča muzejs un apmeklētājiem tika pavērts kabineta vēstuļu skapītis, šo vēstuļu starp citām nebija, jo muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Voldemārs Kalpiņš tās glabāja savā rakstāmgaldā – muzejs taču nedrīkstēja nodarboties ar buržuāziskā nacionālisma propagandu! Taču tagad vairs nav nepieciešamības slēpt abu vēstuļu esamību.
Kārļa Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis pārstāvēja divus radikāli atšķirīgus Latvijas nākotnes redzējumus. Alfrēda Bērziņa pārliecība viņu noveda Vācijas koncentrācijas nometnēs un pēc tam caur bēgļu nometnēm ASV, bet Vili Lāci viņa manipulējamā pārliecība tuvināja varas virsotnēm, kurās ideālkomunistam tomēr nācās parakstīt arī noziedzīgus lēmumus. Sagrautu veselību, pavirši ārstēts, Lācis nodzīvoja ievērojami īsāku mūžu nekā tikai piecus gadus vecākais Alfrēds Bērziņš, kurš 1951. gadā bija kļuvis par Komitejas Latvijas brīvībai locekli. Droši vien 1953. gada pavasarī Staļina nāves iedrošināts, Bērziņš ķērās pie spalvas, lai savas pārdomas izklāstītu Vilim Lācim. Iespējams, viņš cerēja, ka vēstule kaut kā ietekmēs Latvijas likteni.
Ļaujiet salīdzināt!
Vēstule rakstīta Ņujorkā 1954. gada 5. martā un sākas ar uzrunu ”Lācis kungs!”: ”Ir pagājis laiks un ļauni gadi, kopš Jūs ar režisoru Munci kopīgi strādājāt pie Jūsu pretkomunistiskās lugas “Tālais ceļš” inscenēšanas. Šajā lugā, kā pats to teicāt, esat komunismu tēlojis tādu, kā jūs to kā latviešu bēglis skatījis, būdams ar vecākiem bēgļu gaitās tālajā Sibīrijā. Vai atceraties Jūsu spalvas veidoto komisāru Priedkalnu? Tas bija ļaunuma iemiesojums pret visu, kas godīgs un latvisks.
Kopš šīm dienām daudz kas ir mainījies. No Jūsu sarakstīto un publicēto grāmatu saraksta ir strīpots “Tālais ceļš”. Tā vietā esat uzrakstījis citas grāmatas, kurās līdzīgi komisāri Priedkalni ir kļuvuši varoņi. Kā Jūs savas personīgās dzīves “tālo ceļu” esat nostaigājis, no komunisma noliedzēja līdz tā slavinātājam, pa kādiem ceļiem ejot, esat uzkāpis “Jaunā krastā” – nav svarīgi un nav šīs vēstules mērķis to noskaidrot. Šodien Jūs esat Ministru padomes priekšsēdētājs Padomju Latvijā. Un tajā sakarībā arī griežos pie Jums.
Savās runās Jūs un citi komunistu partijas varasvīri stāsta, ka latviešu tauta nekad neesot dzīvojusi tik laimīgu dzīvi kā tagad. Pēc tam, kad brālīgā krievu tauta un sarkanarmija palīdzējuse Jums tikt pie varas, latviešu tauta īsti apzinoties brīvības laimi. Tās kulturālie un saimnieciskie sasniegumi pārspējot visu, ko jebkad latviešu tauta sasniegusi.
Bet, ja tas saskan ar patiesību, kālab Padomju Latvijā nedrīkst iebraukt neviens ārzemnieks? Kālab tiem nedaudziem rietumu žurnālistiem, kam izsniegtas vīzas ceļojumam pa Krieviju, ir noliegts iegriezties Latvijā un kopīgi ar Jums un komunisma aplaimoto latviešu tautu priecāties par tiem milzu sasniegumiem, par kuriem stāsta Rīgas radiofons un raksta komunistu prese. Tagad vēl rietumos ir liels skaits žurnālistu, kuri Rīgu un Latviju apceļoja Latvijas neatkarības laikā. Dodat viņiem iespēju salīdzināt brīvo Latviju ar to Latviju, kuras valdības galva Jūs skaitāties. Tas būs labākais līdzeklis, kā darīt galu tām šaubām, kas valda brīvā pasaulē par komunistu aizsargātām zemēm.
Jeb jums ir kaut kas, ko slēpt, varbūt pat pārāk daudz? Varbūt tiešamība Padomju Latvijā ir tik ļauna, ka to nedrīkst redzēt neviens cilvēks no ārpasaules? Citādi šo Latvijas izolēšanu no ārpasaules ir grūti izskaidrot. Jums ir visas iespējas kā valdības galvai šīs aizdomas izklīdināt, dodot iespēju ārzemju žurnālistiem apceļot Latvijas pilsētas un laukus. Bet varbūt Jūsu Ministru padomes priekšsēdētāja vara nesniedzas tik tālu? Tādā gadījumā Jums vēl vienmēr paliek iespēja šo ierosinājumu virzīt uz turieni, kam ir vara to pozitīvi izšķirt.
Tālāk man ir jāpieskaras vēl otram jautājumam. Pēc ziņām no jūsu pašu avotiem, Padomju Latvijā iznākot vairums labu grāmatu, žurnālu un laikrakstu. Kālab jūsu komunistiskās “demokrātijas” cenzūra ir tik nesaudzīga, ka pat savas partijas izdevumus neļauj piesūtīt abonentiem ārpasaulē? Ja jau pastāv vārda un preses brīvība, kā tas lepni ir drukāts Padomju Latvijas konstitūcijā, kālab tad tādi, šajā gadījumā būtu jāsaka, pretkonstitucionāli ierobežojumi?
Es ceru, ka Jūs ar savu Ministru padomes priekšsēdētāja autoritāti šos no manis labi domātos ierosinājumus atrisināsit pozitīvi.
Gaidīšu uz Jūsu atbildi trīs nedēļas, jo pielaižu, ka vēstule var ceļā kavēties, un ņemu vērā arī Jūsu lielo darba slodzi. Bet domāju, ka trīs nedēļas ir pietiekams laiks atbildes saņemšanai. Ja šajā laikā atbilde nepienāks, pieņemšu, ka arī Jūs esat komunistiskās iekārtas gūsteknis un mana vēstule nav Jūs sasniegusi. Tādā gadījumā griezīšos pie brīvo rietumu raidītājiem, lai tie palīdz man darīt šo vēstuli zināmu Jums pa citu ceļu.
Alfrēds Bērziņš, 4 West 57 street, suite 907, New – York City, N.Y. USA.”
”Ulmaņa atgriešanās”
Vēstule tika saņemta Rīgā pēc desmit dienām. Uz tās ir zīmogs un paraksts, ka aploksne ir nebojāta – tātad to atvēra adresāts pats. Lāča turpmākā rīcība nav zināma – maz ticams, ka viņš būtu rakstījis atbildi, jo Alfrēda Nīkura tēls romānā “Vētra” skaidri parāda rakstnieka attieksmi, kuru valdības vadītājs neaizmirsa. Iespējams, Alfrēdam Bērziņam šis romāns nebija pazīstams, pretējā gadījumā vēstule kā fakts būtu vēl interesantāka.
Ar 1955. gada 29. septembri datēto otro Alfrēda Bērziņa vēstuli Vilim Lācim varbūt varētu pat nepieminēt, ja šā gada sākumā nebūtu atrastas liecības (K. Ulmaņa diplomātiskā pase un citi dokumenti), kas apliecina laikabiedru viedokli, ka Vilis Lācis un Augusts Kirhenšteins Kārlim Ulmanim bija sagatavojuši dokumentus izceļošanai uz Šveici.
Alfrēds Bērziņš 50. gados tomēr pārstāvēja citu viedokli, kas atradumu kontekstā atklāj padomju valdības patiesās iespējas: ”Pirms neilga laika Somijas laikrakstos parādījās ziņa, ka Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kuru deportēja spaidu kārtā uz Padomju Savienību īsi pēc Latvijas okupācijas no sarkanās armijas 21. jūlijā 1940. gadā, esot atgriezies un uzturoties Rīgā. Pēc Somijas laikrakstu ziņām, šo informāciju sniedzis parlamentāriešu ūnijas laikā kāds Padomju Savienības delegāts.
Kā Latvijas valdības pēdējā kabineta locekli mani lielā mērā interesē prezidenta Kārļa Ulmaņa liktenis. Mans lūgums tālab ir pie Jums apstiprināt šīs ziņas pareizību un gadījumā, ja prezidents Ulmanis atrodas Latvijā, uzdot man viņa adresi. Ja šī ziņa par Ulmaņa atrašanos Latvijā ir maldīga, lūdzu neliegt informāciju par viņa tagadējo atrašanās vietu. Pieņemu, ka Jums par no Latvijas deportēto prezidentu Ulmani un viņa likteni būs pilnīga informācija, jo laikā, kad prezidentu deportēja, Jūs bijāt Višinska sastādītās valdības iekšlietu ministrs.”
Laikabiedri daudzkārt apliecinājuši, ka Vilis Lācis atbildēja katram, kurš viņam bija uzrakstījis. Bet maz ticams, ka viņš būtu rakstījis Bērziņam uz Ņujorku pēc Komitejas Latvijas brīvībai biroja adreses – tas noteikti būtu pamanīts. Protams, Kārļa Ulmaņa dzīves noslēgumu viņš zināja, taču detaļas Lāci neinteresēja.
Interesantākais ir tas, ka Vilis Lācis abas vēstules tomēr saglabāja.
Svētceļojumā uz Sibīriju
21.jūlijā 19 cilvēki dodas ceļā uz Sibīriju, tālajiem ziemeļiem, lai aizvestu piecas plāksnes un noliktu kā piemiņas zīmi Latvijas bērniem, kuri palikuši Sibīrijas zemē.
Aicinām visus atbalstītājus atnākt un pavadīt braucējus, pulcēties uz Rīgas dzelzceļa stacijas perona plkst. 18.30 pie Rīgas- Sanktpēterburgas vilciena 11. vagona.
Vistālākā vieta, kur paredzēts nokļūt, atrodas apmēram 300 klometrus no Noriļskas. Pa Jeņiseju ar kuģi 300 kilometrus uz augšu, gandrīz līdz Ziemeļu ledus okeānam, apmetnei Tolstij Nos un Timenas kapsētai, kur atdusas brauciena dalībnieces Livetas Sprūdes vecmāmiņa. Mācītājs Guntis Kalme aizlūgs par visu Sibīrijā palikušo dvēselēm. Savukārt Noriļskā pilsētas muzejā paredzēts novietot pirmo piemiņas plāksni.
Fonda ”Sibīrijas bērni” dibinātāja Dzintra Geka : – Mūs sagaidīs Oļegs Kraševskis, latviešu strēlnieka mazdēls, kurš vedīs uz Lamas ezeru, pie 1942.gadā nošauto Baltijas virsnieku pieminekļa. Tad atgriezīsimies Dudinkā, kur muzejā novietosim otro piemiņas plāksni un tiksimies ar represētajiem. Tālāk mūsu ceļš vedīs uz Krasnojarsku,tiksimies ar Sibīrijas bērniem un organizācijas „Memoriāls” pārstāvjiem. Tālāk uz Ačinsku- apciemosim Sibīrijas bērnus – Skaidrīti Bulāns un Arni Circeni. Visi kopā dosimies uz Biruļusiem un vietējā muzejā liksim trešo piemiņas plāksni. Plānojam izbraukt maršrutu Tomska–Kolpaševa–Parabeļa–Kargasoka. Brauciena dalībnieces Dace Siliņa un Biruta Eda Ikauniece, kuras kā bērnus izsūtīja 1941.gadā vēlreiz redzēs savas izsūtījuma vietas Starokorotkino un Kolpaševu. Piemiņas plāksnes atstāsim Tomskas un Kargasokas muzejos.
Ceļa dodas filmēšanas grupa: kinorežisore Dzintra Geka, operators Aivars Lubānietis, montāžas režisors Armands Zvirbulis. Braucienā piedalās Amerikas latvieši- Aivars Jerumanis- jau trešo reizi, bet Valdim Ķerim tā būs Sibīrijas un Krievijas iepazīšana.
Dzintra Geka: – Liekas neticami, bet interese par mūsu vēsturi, Sibīrijas bērnu likteņstāstiem pieaug. 14.jūnijā Latvijas televīzijā rādītā filma Piemini Sibīriju, kurā atspoguļojām 2009.gadā braucienā piedzīvoto, bija viens no skatītākajiem raidījumiem ar 170 tūkstošu lielu auditoriju. Tautas atmiņa nezūd. Tāpēc arī nākamajā gadā mēs jau plānojam dodies ekspedīcijā uz Vjatlagu, pieteikušies jau desmit braucēji. 1941.gadā uz Sibīriju aizveda gandrīz 16 000 Latvijas iedzīvotāju, viņu vidū bija ap 4000 bērnu. Ģimenes tika sadalītas- tēvus, vecostēvus sūtīja uz Vjatlagu. Soļikamskā, Vjatlagā gājuši bojā apmēram 3000 Latvijas vīriešu.
Pagājušā gadā šajās ciešanu un sāpju vietās, iesvētot piemiņas plāksnes, bija apbrīnojama gaiša un viegla sajūta. Šķita, simtiem un tūkstošiem pateicīgu dvēseļu noraugās uz mums ar ticību un cerību par dzīvajiem, kuri turēs svētu piemiņu, un nepieļaus jaunu traģēdiju. Mūsu tautas atmiņa un nākotne rit taču caur bērniem,- pārliecināta Dzintra Geka.
Filmas Piemini Sibīriju pirmizrādē Kinomuzejā š.g. 2 jūlijā piedalījās arī ansambļa Čikāgas piecīši dalībnieks Armands Birkens, kurš ieradās no ASV.
LR Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas konsultante Dace Siliņa (dz. Plūmane) atzīst, ka izgājusi cauri trejiem dzīves lokiem. To pirmo, kur izsūtījumā Tomskas apgabalā pavadīti sākotnējie 16 dzīves gadi, pavisam drīz viņa ieraudzīs no jauna. Līdzbraucējos dēls Toms un vedekla Ilze. Interese radusies un uzturēta, klausoties vecākos un lasot vecāsmātes atmiņu stāstu. Savukārt mazdēlu, piecpadsmitgadīgu pusaudzi, nācās pat pierunāt šogad palikt mājās, jo tiek domāts par braucienu uz Sibīriju atsevišķi jauniešiem.
- Protams, vēlētos satikties ar pazīstamiem cilvēkiem. Piemēram, par gadu vecāku- Sarmīti Bajevu (Prāms), kura dažādu iemeslu dēļ palikusi Sibīrijā. – Caur viņu sākumā iemācījos lasīt un rakstīt, citai dzīves, lasi, izdzīvošanas pieredzei. Joprojām sarakstos ar Sarmīti. Zinu, ka saglabājusies mana skola…Varbūt izdosies paieties pa Tomskas ceļu, kur 1957.gada 14.jūnijā mēs sākumā kājām devāmies uz Dzimteni. Ļoti ilgojos nokļūt Latvijā, par kuru es zināju gan tikai no mātes nostāstiem..
Valdis Ķeris:- Pirms pieciem gadiem, kad Pensilvānijā vēl bija dzīvs tēvs, dabūju ziņas, ka mana vecmāmiņa, manas mammas māte, izsūtīta uz Krasnojarsku. Viņa nomira svešumā 1952. gadā. Ar laiku atmiņu stāsts pamazām tikai nostiprināja vēlēšanos doties uz Sibīriju. Kinorežisori Dzintru Geku satiku Amerikā, noskatījos pirmo filmu par izsūtītajiem. Aivars Jerumanis arī dalījās iespaidos. Esmu aktīvs latviešu sabiedrībā Amerikā. Pats augu latviskā vidē un arī savus bērnus centos audzināt Pēc dabas esmu ceļotājs, savulaik strādāju aviokompānijā Delta Air Lines. Būts daudzās pasaules malās. Dažādi, gan materiāli, gan – pēc vajadzības, tehniski, atbalstu Sibīrijas bērnu fondu. Krievijā biju pirms 20 gadiem un arī tikai uz dienu Pēterburgā… Krievu valodu neprotu, bet jūs taču būsiet man blakus! Par braucienā redzēto un pārdzīvoto kopā ar Aivaru Jerumani stāstīsim un rādīsim Amerikas latviešiem. Dienasgrāmata iekārtota un detalizēta maršruta karte arī.
Iecavniece Skaidrīte Jostmane līdzekļus braucienam vairākus gadus atlicinājusi no pensijas, pārdevusi dārziņā izaudzēto, daļu nācies vēl aizņemties.
-Astoņi gadi izsūtījumā pavadīti Omskā. Tā ir mana bērnība. Ir kas tāds, kas pievelk, ‘’ieēdies asinīs’’, tā ir daļa no manas dzīves. Bērna acīm raugoties, dzīvi uztveru savādāk. Atceros, mēs bijām sādžā (ģerevņā), līdz tuvākajam pastam mammīte ar brāli gāja 50 kilometrus, satiksmes nekādas. Protams, brālītis apsaldējās. Strādājošiem (mammītei bija jāslauc govis četras reizes dienā) deva 200 gramus maizes. Maizi veda 200 kilometrus, bija jāizstāv gara rinda. Gadījās, ka vienkārši izstūma no rindas vai nepietika maizes. Maizi glabājām īpašā kastītē un dalījām trijās daļās. Brālis deviņos gados sāka iet ganos un arī nopelnīja savu maizes devu… Pēc atbrīvošanas martā, līdz tuvākai dzelzceļa stacijai 120 kilometrus mērojām divas nedēļas.
Aivara Jerumaņa domas un cerības ved cauri Krievijai svētceļojumā uz Sibīriju. – Es domāju par līdzbraucējiem kas izcieta un tagad atgriežas uz nozieguma pekli. Vai viņi raud par pazaudēto jaunību, māti vai vecmāti kas neizturēja šo velnišķīgo dzīves pārbaudījumu un traģiski mira? Šķiet laimīgi tie kas atrod piederīgo kapu kopiņu vai satrūdējušo kapa krustu. Es braucu uz Sibīriju apciemot kapsētas kur nevainīgie tagad mierā atdusas, kamēr mēs palikušie meklējam dzīves jēgu. Vai kāds ir atzinies, vai uzņēmies atbildību kaut vai par vienu netaisnīgi notiesāto, izsūtīto un nomocīto? Bet tur miljonu dvēseles gaida uz atbildi. Vai cilvēce no tā ko iemācījās? Vai ir kāds, kas to nožēlo? Vai šīs ciešanas bija velti? Tur tūkstošiem veļu valstībā tikai tāpēc, ka bija latvieši!
Es braucu uz Sibīriju un meklēju atbildi jautājumam:
“Kas palīdzēja daudziem izsūtītajiem izturēt un atgriezties mājās nesalauztiem savā
garīgumā?”.
Esmu pārliecināts ka mēs pratīsim cienīt savu tautu un valsti un mīlēt savu tuvāko. Ja mēs to nedarīsim, pasaule mūs aizmirsīs. Mēs asimilēsimies pasaules masās un latviešu tauta būs zudusi uz visiem laikiem.
Baiba Ārenta ir tas labais ‘’gariņš’’, kurš palīdz kārtot ar braucienu saistītās formalitātes. 2008.gada sākumā pieteikusies kā režisore asistente, bet tagad ar visu sirdi un dvēseli veic visu nepieciešamo Sibīrijas Bērnu fondā. Viņas vecāki arī tika izsūtīti.
-Visapbrīnojamākais ir redzēt izsūtījumā pārdzīvoto šausmu un grūtību liecinieku acis: tās ir mierīgas, gaišas un pat mirdzošas. Garā stipro un nesalauzto acis…
Braucienu informatīvi atbalsta Latvijas Avīze.
Vilis Daudziņš meklē filmas un izrādes varoņus
http://www.tvnet.lv/izklaide/skatuve/339096-vilis_daudzins_mekle_filmas_un_izrades_varonus
Preiļu novadu apmeklēja Rīgas Jaunā teātra aktieris Vilis Daudziņš ar radošo grupu, lai iepazītu savas iecerētās filmas varoni Jāni Pīnupu, kurš līdz 1995. gadam slēpās mežā no padomju varas, pastāstīja Preiļu novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Paegle.
Vilis Daudziņš ar Preiļu novadu sadarbojas jau trīs gadus. Pirms tam aktieris šajā novadā vācis vēsturiskās liecības par leģionāriem un Latvijas ebreju likteni, kā arī dažādus sadzīves stāstus, vēlāk atrastos materiālus viņš izmantojis Rīgas Jaunā teātra izrādē “Vectēvs”, kas “Spēlmaņu naktī” saņēma Gada latviešu autora iestudējuma balvu, bet V.Daudziņš tika atzīts arī par Gada aktieri.
Savukārt jaunajai izrādei “Kapusvētki” Vilis Daudziņš sasmēlies ierosmes, pats klāt būdams kapusvētkos Preiļu novada Dzeņu un Šoldru kapsētā.
Savukārt šogad Vilim Daudziņam ir iecere veidot filmu par Jāni Pīnupu. Tāpēc viņš kopā ar režisoru Mārtiņu Graudu un dramaturgu, scenārija autoru Ivo Briedi apmeklēja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeju, Pelēču pagastu, aprunājās ar Preiļu novada domes Kancelejas vadītāju Annu Bulmeisteri un iedzīvotājiem. Jaunajā darbā V. Daudziņš vēlas pastāstīt par cilvēku likteņiem padomju laikos, par varas centieniem samalt cilvēkus un pretošanās kustību.
Tiekoties ar Preiļu novada domes priekšsēdētāju Aldi Adamoviču, Vilis Daudziņš pārrunāja Jaunā Rīgas teātra viesošanos Preiļu novadā. “Preiļu novads ir sakoptības, dziļas atsaucības vieta. Žēl, ka laukos daudzviet tukšas stāv padomju laika daudzdzīvokļu mājas. Bet cilvēki te ir fantastiski,” atzina aktieris.
Jānis Pīnups
Vikipēdijas raksts
Jānis Pīnups (*1925. gada 10. maijs — †2007. gada 16. jūnijs) bija pēdējais Otrā pasaules kara mežabrālis, kurš no mežiem iznāca tikai 1995. gadā, kad viņam bija jau septiņdesmit gadi.[1]
1944. gada augustā viņu iesauca Sarkanajā armijā. Viņš tika nosūtīts uz fronti un paspēja piedalīties divās kaujās. Otrās laikā viņš tika kontuzēts, kad viņš atmodās, tad pamanīja, ka kaujas laukā neviena vairs nav palicis, tad viņš nolēma izmantot izdevību un “dezertēt”[2] no dienesta, lai atgrieztos mājās. Tur gan viņš nonāca tikai 1944. gada 7. oktobrī.[3]
Aquote1.pngDievs mani no visa ir pasargājis, viņš man palīdzēja izvairīties no vajātājiem, kad es bēgu no armijas. Es zinu, kas notika ar bēdzējiem. Divus tādus dezertierus mūsu acu priekšā nošāva. Bet es nebēgu pa krūmiem vai tīrumiem, tikai pa ceļiem. Lai dievs svētī tos Kokneses zemniekus, kas man iedeva civilo apģērbu, kad no Madlienas biju līdz turienei ticis.Aquote2.png Jānis Pīnups[1]
No tā brīža viņš vairāk kā piecdesmit gadus slēpās no varas iestādēm un svešām acīm. Par viņa eksistenci bija zināms tikai viņa brāļiem un māsai. Sākotnēji viņš dzīvoja mežā, bet uznākot aukstākam laikam iekārtoja sev slepenu zemnīcu pie radu saimniecības. Piecdesmitajos gados viņa radinieki uzcēla jaunu māju un vecā kļuva neapdzīvota. Tā kļuva par Jāņa Pīnupa jauno patvērumu brīžos, kad vajadzēja noslēpties no svešiem skatieniem.[3] Dienas laikā viņš radu mājas pagalmā ienāca tikai, tad kad kaimiņi viņu nevarēja ieraudzīt. Saviem brāļiem viņš palīdzēja lauku darbos, kā arī gādāja sēnes un ogas no meža. To viņš darīja arī tikai nakts tumsā. Viņa patvērums bija vairāki bunkuri mežā.[1]
Visa tā karošana man likās bezjēdzīga, tāpat tas, ka mūs dzina tieši virsū vācu tankiem. Par laimi, man šajā karā nebija jāšauj nevienu reizi. Cilvēku nogalināt es nespētu, es pat vistu nokaut nevaru. Tāpat, kad mežā slēpos, vairākas reizes mani gandrīz atklāja, tomēr izdevās paglābties. Tas tāpēc, ka es ik dienu skaitīju lūgšanas. Tagad es katru svētdienu eju baznīcā.Aquote2.png Jānis Pīnups[1]
Vienreiz nejauši iemaldījies pagasta centrā viņš sastapa autobusu pieturā vīru, kurš teica, ka pazīstot viņu, bet nevarot atcerēties vārdu. Toreiz Pīnups uzreiz aizbēga no tās vietas. Šis gadījums viņu darīja uzmanīgu, jo viņš bija pārliecināts, ka pēc ceturtdaļgadsimta viņu neviens vairs neatcerēsies. Astoņdesmitajos gados, kad Jānis bija izmežģījis potīti, viņš pat devās pēc ārsta palīdzības uz rajona centru ar izdomātu uzvārdu.[3]
Pēdējos divdesmit gados viņš slēpās īpaši uzmanīgi. Sevišķi grūti palika slēpties, kad nomira visi viņa brāļi un bija palikusi tikai viņa māsa Veronika. Bet viņš nevarēja palīdzēt pat viņai, jo vienreiz kaimiņi bija interesējušies, kas tas par vīrieti, kurš nāk pie viņas. Uzzinājis, ka Latvija ir atjaunojusi savu valstiskumu 1991. gadā Pīnups, tomēr nesteidzās atklāt savu esamību, jo zināja, ka Krievijas karaspēks vēl joprojām atrodas valstī. Tikai pēc pusgada, kad tas bija pametis Latvijas teritoriju, viņš 1995. gada 9. maijā nojaucis savus meža bunkurus, septiņdesmit gadu vecumā, vērsās Pelēču pagasta policijas iecirknī, lai pavēstītu, ka viņš ir piecdesmit gadus slēpies vietējos mežos no varas iestādēm.[3][1]
Pēc iznākšanas no meža viņam tika piešķirta Latvijas pilsonība un pase. Viņš dzīvoja kopā ar savu māsu, kurai nebija ģimenes. Ilgāku laiku viņam tikai maksāts tikai sociālais pabalsts 25 latu apmērā, jo Labklājības ministrija uzskatīja, ka viņam nepienākas pensija, bet vēlāk šis jautājums tika atrisināts. 2007. gadā viņš nomira astoņdesmit divu gadu vecumā.[4][5]]
1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 “Nozust uz gadiem” Sestdiena (11.05.02.)
2. ↑ Okupēto teritoriju iedzīvotājus mobilizēt aizliedza starptautiskie normatīvie akti, tādēļ mobilizācija Sarkanajā armijā bija nelikumīga.
3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 “Участник Второй мировой скрывался от властей 50 лет” Komersant (20.05.95.) (krieviski)
4. ↑ Pēdējo mežabrāļu atgriešanās (27.11.97.)
5. ↑ Grīnberga Māra, Pēdējā pasaules kara pēdējais mežabrālis // Diena (18.05.95.)
Nauda latviešu kapiem Krievijā kavējas
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=81714
No valdības joprojām tiek gaidīta nauda, lai uzsāktu darbus pie latviešu kapu apzināšanas Krievijā.
Kā zināms, jūnija sākumā Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par Latvijas un Krievijas valdību vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”. Apbedījumu apzināšanas un kopšanas tehnisko darbu veikšanu deleģēja biedrībai “Brāļu kapu komiteja”, savukārt koordinējošās funkcijas uzticēja Aizsardzības ministrijai.
Ministru kabinets nolēma no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem Brāļu kapu komitejai darba uzsākšanai piešķirt 15 800 latus, diemžēl lēmumu apstiprināt varēja tikai pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā 6. jūlijā. Nauda varētu tikt piešķirta kādā no tuvākajām valdības sēdēm.
Nauda nepieciešama, lai izveidotu datu bāzi par Krievijas teritorijā apbedītajiem Latvijas iedzīvotājiem un par Krievijā fiksētajām Latvijas apbedījumu vietām. Tāpat paredzēts veikt Latvijas apbedījumu saraksta projekta izstrādi, Krievijas apbedījumu Latvijā zemes gabalu un to īpašnieku kadastrālo noteikšanu, pārbaudīt informāciju par Latvijas apbedījumu vietu esamību Krievijā valsts Kara vēstures arhīvā, kā arī piedalīties Krievijas apbedījumu apsekošanā Latvijas teritorijā, lai kontrolētu Krievijas apbedījumu saraksta veidošanu. Kā paskaidroja Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis, ar paredzēto naudu pietiktu, lai šogad sāktu veidot datu bāzi, citiem tehniskiem darbiem, noalgotu vienu cilvēku un varbūt vienreiz aizbrauktu uz Krieviju. Bet, tā kā naudas vēl nav, nekas arī nenotiek, jo “Brāļi kapu komitejai nav naudas, lai finansētu sadarbību ar Krieviju. Kad būs nauda, tad arī plānosim darbus, tajā skaitā arī došanos uz Krievijas arhīviem”.
Kā novērojis E. Upmanis, Krievija savu kapu uzturēšanā Latvijā iegulda pietiekami lielu naudu – ciparu viņa rīcībā neesot, bet krievu tēriņus varot redzēt, braukājot pa Latviju un redzot uzlabojumus viņu kapos. 2011. gadā latviešu kapiem Krievijā tiekot plānoti 17,2 tūkstoši latu – Finanšu ministrija tuvākos divus gadus lielāku naudu nesolot.
Krievijā ir vairāk nekā 100 apbedījumu vietas, kurās apglabāti Latvijas cilvēki. Par tām ir atsevišķas ziņas represēto, leģionāru grāmatās, pierakstos un atmiņās, taču vienotas datu bāzes nav, tāpat līdz šim nav bijusi valstiska pieeja to kopšanā – ir bijušas tikai atsevišķas iniciatīvas. Atšķirīga ir situācija ar Otrā pasaules karā kritušajiem latviešu leģionāriem – tos Vācija uzskata par saviem karavīriem un viņi, ja vien tiek identificēti aizlaistās vai nopostītās apbedījumu vietās, tiek pārapbedīti labiekārtotās kapsētās saskaņā ar Krievijas – Vācijas līgumu.
Partijām prasa skaidru attieksmi pret okupāciju vēstures pētīšanu
Pirms Saeimas vēlēšanām Okupācijas muzeja biedrība sešām partiju apvienībām nosūtījusi vēstuli ar jautājumiem, lūdzot skaidri izteikt partiju apvienību nostāju okupācijas vēstures izpētes, publiskošanas un Latvijas Okupācijas muzeja nākotnes atbalsta jautājumos, informē Okupācijas muzeja sabiedrisko lietu speciāliste Līga Strazda.
Ceturtdien nosūtītajā vēstulē Okupācijas muzeja biedrība (OMB) partiju apvienībām uzdevusi šādus jautājumus:
«1. Vai partiju apvienība principā atbalsta Latvijas valsts trīs okupāciju periodu (1940. – 1991.g.) vēstures izpētes turpināšanu un atspoguļošanu publiskajā telpā, kā arī Okupācijas muzeja apmeklējuma iekļaušanu oficiālo viesu vizīšu programmā?
2. Vai partiju apvienības iespējamie Saeimas deputāti un valdības locekļi atbalstīs Latvijas Okupācijas muzeja likumā paredzētā valsts līdzfinansējuma piešķiršanu Okupācijas muzejam? Kādā apmērā?
3. Vai partiju apvienības Saeimas deputāti un iespējamie valdības locekļi atbalstīs valstij piederošās muzeja ēkas rekonstrukciju par valsts līdzekļiem?»
Kā zināms, valsts muzeja darbam ir piešķīrusi ēku, tomēr atbalsts tās uzturēšanai un operatīvo izdevumu segšanai bijis samērā mazs. Ir izstrādāts arī muzeja paplašināšanas projekts, kura autors ir slavenais arhitekts Gunārs Birkerts. L.Strazda informē, ka muzejs, maksājot algas un nodokļus par 40 darbiniekiem, ik gadu valsts budžetam atdod vairāk nekā gada laikā saņem no valsts dotāciju veidā, jo muzeju gadā apmeklē vidēji ap 100 000 cilvēku.
Biedrība vēstuli tās locekļu un gandrīz 5000 ziedotāju vārdā, kas ar savu naudu un attieksmi ir nodrošinājuši muzeja pastāvēšanu, ir nosūtījusi partiju apvienībām Par labu Latviju!, Vienotībai, Saskaņas centram, Nacionālajai apvienībai Visu Latvijai! – TB/LNNK, sociāldemokrātisko partiju apvienībai Atbildība un Zaļo un Zemnieku savienībai.
-
Komentāri
SgoldS on Kononovs ECT zaudē Latvij… skype- klimats1 on «Melnajā sarakstā» arī Latvija… Ābrams on “Visu Latvijai!”, … heh on Melnā sotņa paceļ galvu. … filosofs on Daugavpils ziņu portāls: 1941.… gulags.lv on Video un foto: Latvija godina… Svastika Lietuvos on Lietuvas tiesa atzinusi, ka ug… Svastika Lietuvos on Lietuvas tiesa atzinusi, ka ug… Name on Lietuvas tiesa atzinusi, ka ug… lāčplēš on Latvijā karš beidzās 1956… lāčplēš on Lieģis: ‘kureliešu… Andrejs on Latvijā karš beidzās 1956… Andrejs on Latvijā karš beidzās 1956… Mirdza on Turkmenbaši izraudzīsies vietu… Armands Brants on 4. maijs. Ar mūžības dves…
