Saldū piemin padomju čekas upurus

“Čortavaja baba, kak ona streļala (velna sievišķis, kā viņa šāva – no krievu val.)!” Tā ar apbrīnu par latvietes Līzes Bergmanes varonību, sedzot mežabrāļu mēģinājumu izlauzties no aplenkuma, vēlāk sacījuši daudz asiņu pieredzējušie padomju čekisti.

Traģiskais notikums, kad vairāki desmiti čekistu metās iznīcināt divus nacionālos partizānus un pāris viņu atbalstītāju, risinājās miera laikā 1950. gada 24. februārī Saldū, Striķu (toreiz 5. augusta) ielā pie 33. un 35. nama. Namā nr. 33 pēc 1949. gada martā iznīcinātās mežabrāļu Zemgales grupas ar mītnes bunkuru Īles mežos dzīvi un nesagūstīti vēl bija palikuši trīs mežabrāļi, tostarp pats grupas komandieris Kārlis Krauja (īstajā vārdā Visvaldis Brizga) un viņa līdzgaitnieks Vilis Krusts. 1950. gada ziemu viņi cerēja pārlaist Bergmaņu mājās Saldū, tomēr tika sazīmēti un izsekoti. Abas mājas aplenca ap 30 čekistu, un rīta agrumā notika sīva kauja. Uz čekistiem šāva no abām mājām, bet, zaudējot milzīgajam pārspēkam, abi partizāni centās bēgot izlauzties līdz tuvējam Veides mežam. Viņu atkāpšanos no mājas bēniņu lūkas sedza sieviete ar ložmetēja zalvēm. Tā bija čekistu vēlāk apbrīnotā Līze Bergmane. Partizānu Krustu čekisti tomēr nošāva jau uz mājas kāpnēm, bet Krauju – apmēram 80 metrus tālāk uz meža pusi.

Abas mājas aizdedzināja, iepriekš aicinot to iemītniekus nākt ārā un solot saglabāt viņiem dzīvību. Ir ziņas, ka cilvēki arī nāca ārā, bet viņus tik un tā uz vietas nošāva. Nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs un dēls Kuršinski no 35. nama, kas partizānus bija atbalstījuši, bet tāpat nošāva arī Kuršinsku mājas iemītnieci Leontīni Ezerkalni, kas par saimnieku sakariem ar mežabrāļiem vispār nav zinājusi.

Kā aculiecinieks par šiem notikumiem piemiņas brīdī stāstīja vietējais iedzīvotājs Juris Lasmanis, kurš tolaik bijis pusaudža vecumā un atradies attālākā uzkalnā. Pēc viņa sacītā, Saldū ir arī citi cilvēki, kas traģēdiju vērojuši tuvāk, aiz savu māju logu aizkariem, baidīdamies rādīties uz ielas.

Pēc aculiecinieku stāstītā, visu piecu nobendēto cilvēku līķus mēģināja sadedzināt degošo māju ugunī un pēc tam sakrāva rindā gandrīz vai ielas malā. Pēc tam tos aizveda nezināmā virzienā, un viņu kapavieta, ja tāda vispār ir, joprojām nevienam nav zināma. Velti bijuši arī kara laikā uz ārzemēm emigrējušās Vizvalža Brizgas ģimenes locekļu centieni dzimtenē atrast nošautā radinieka atdusas vietu.

Traģēdijas vietā čekas upuriem ir uzcelts piemineklis, kurā iecirsti viņu vārdi. Vecais karavīrs un zemessargs Imants Raļļa aicināja iedzīvotājus, tostarp kuplā skaitā pārstāvēto skolu jaunatni turēt patiesi svētu šo piemiņas vietu, mācīties savas valsts vēsturi un ikdienas dzīvē ieņemt aktīvu pozīciju.

Saldus pilsētas ģimnāzijas jaunsargu instruktors Aleksandrs Gailītis uz piemiņas vietu sev līdzi bija atvedis pulciņu formās tērptu jaunsargu, kuri sarunā ar mani apliecināja, ka iepriekš apguvuši zināšanas par šo vēsturisko notikumu. Arī Saldus 2. vidusskolas vēstures skolotājs Uģis Feldmanis bija atnācis kopā ar kuplu audzēkņu pulku. Viņš šajā svētajā vietā aicināja jauniešus vispirms labi mācīties, bet pēc zināšanu apguves aktīvi iesaistīties politikā.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=48464