Saruna ar “Helsinki-86” dibinātāju

Pēc diviem gadiem cietumā bija tādas dusmas uz KGB….
Saruna ar “Helsinki-86” dibinātāju

Viss raksts: http://www.la.lv/papild-tas-laiks-bija-pienacis/

---

Tieši pirms 30 gadiem – 1987. gada 23. augustā – pie Brīvības pieminekļa pulcējās tūkstošiem cilvēku protesta mītiņā, lai pieminētu 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta postošās sekas Latvijai. Tas bija viens no tautas pasākumiem, ko vēsturnieki dēvē par “kalendāra nemieriem” – cilvēku pulcēšanās, kas saistīta ar nozīmīgām atceres dienām Baltijas republikās. Masu kustība sākās 1987. gada 14. jūnijā, kad cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki-86” noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa deportāciju upuru piemiņai.

“Helsinku grupas uznāciens, tas, ka daži cilvēki aicināja nākt pie pieminekļa nolikt ziedus, pati par sevi jau nebija revolūcija. Revolūcija bija process kopumā – ka tur ieradās tūkstošiem cilvēku un okupācijas vara bija šokēta. Var teikt arī to, ka šī revolūcija kā PSRS, tā okupētajā Latvijā bija nobriedusi gan ideoloģiski, gan ekonomiski, gan morāli. Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un Helsinku grupa to deva,” tā intervijā “Latvijas Avīzei” šā gada jūnijā uz jautājumu, vai helsinkiešu paveiktais bija revolūcija, atbildēja Latvijas Kara muzeja pēckara vēstures nodaļas vēsturnieks Jānis Maurītis. Kāpēc helsinkieši nepiedalījās tālākajos atmodas notikumos? Vēsturnieks J. Maurītis vērtēja: “Pirmie Helsinku grupas cilvēki noteikti nebija tādi, kas pēc tam būtu varējuši ko būtiski ietekmēt ekonomikā, Augstākajā Padomē vai vēlāk Saeimā. [..] Bet 1987. gada 14. jūnijā helsinkiešu nopelns ir nenoliedzams. Viņi iekustināja tautas masu, pacēla karogu, taču potenciāla tālākai darbībai viņiem nebija.”

Cilvēktiesību grupu “Helsinki-86” dibināja Linards Grantiņš, Mārtiņš Bariss un Raimonds Bitenieks. R. Bitenieks tagad dzīvo Liepājā, bet bieži brauc uz Vāciju, kur atrodas abu meitu ģimenes. Tikos ar Raimondu Bitenieku, lai uzklausītu gan viņa atmiņas, gan pārdomas, kā viņš vērtē šodienas norises Latvijā.

---

Bēga ar laivu uz Zviedriju
“1986. gada 16. jūlijā pulksten divos naktī mēs trīs parakstījām dokumentu. Bija domāts, ka būsim vairāk – pieci, septiņi, bet cilvēki baidījās ģimeņu dēļ. Toreiz bija tāds laiks, kad par tādas organizācijas dibināšanu varēja pamatīgi dabūt… Man arī bija ģimene. Meitu Evu mūsu darbībā iesaistīju vēlāk.” Eva Biteniece 1987. gada 14. jūnijā kopā ar Rolandu Silaraupu pie Brīvības pieminekļa novietoja plakātu ar uzrakstu “14. jūnija upuru piemiņai”,” atminas Raimonds un turpina: “Es toreiz biju nacionāli noskaņots, klausījos “Amerikas balsi” un radio “Brīvā Eiropa”. Te, Liepājā, uztveršana tika traucēta. Tad es mašīnā aizbraucu pie Lietuvas robežas un tur mierīgi klausījos.”

Bet trīs gadus iepriekš – 1983. gada 4. septembrī – Raimonds Bitenieks kopā ar Jāni Vansoviču un ar diviem nepilngadīgiem bērniem no abu ģimenēm ar īpaši pielāgotu laivu no Liepājas pāri Baltijas jūrai mēģinājis nelegāli nokļūt “aiz dzelzs priekškara” – brīvajā pasaulē Zviedrijā. Izdošanās gadījumā bija paredzēts uzņemt sakarus ar Rietumos dzīvojošajiem latviešiem un viņu organizācijām. Padomju robežsargi laivu aizturējuši, kad līdz Zviedrijas krastiem bija palikuši tikai 18 kilometri. Okupācijas varai tas šķita liels noziegums. Abus pēc toreizējā Latvijas PSR KK 78. panta notiesāja uz diviem gadiem “vispārējā režīma labošanas darbu kolonijā”.

Raimonds saka, ka pēc tam, kad tika nosēdējis cietumā gandrīz divus gadus, viņā bija tādas dusmas uz KGB (saīsinājums krievu valodā no Valsts drošības komiteja – VDK), ka domājis – “es viņus visus varētu nošaut”.

Dibinot “Helsinkus-86”, domājis arī par to, ka gribētu dabūt brīvu Latviju atpakaļ – “tādu, kāda bija Ulmaņa laikos, kad Latvija eksportēja sviestu, kad šeit bija plaukstoša lauksaimniecība, Ulmanis kā valstsvīrs gāja pa ielu bez pieciem apsargiem”.

Ieminos, ka vēsturnieki, vērtējot “Helsinku-86” darbību, stāsta, ka grupas programmatiskajos memorandos nebija prasību par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Raimonds atbild: “”Helsinku-86” programmā bija ierakstīta cilvēktiesību aizstāvība. Ja mēs būtu kā mērķi ierakstījuši brīvu Latviju, tad jau mums uzreiz būtu ticis (toreizējā Kriminālkodeksa) 58. pants (par dzimtenes nodevību). Bet šajā gadījumā varēja cerēt uz 65. pantu – par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”. Tas nebija publicēts, bet mēs jau runājām par to, ka jādabū Latvijai neatkarība. Tie padomju (konstitūcijas) panti jau paredzēja, ka jebkura republika var izstāties. Jāsāk bija ar mazumiņu – ar cilvēktiesībām.”

Nevarējis pakustēt no mājas
1986. gada 22. augustā L. Grantiņu un R. Bitenieku arestēja. 1987. gada janvārī abus izlaida brīvībā. “Formulēja tā, ka lieta ir pabeigta un Grantiņam tāda slikta veselība, tad līdz tiesai palaidīšot vaļā.”

R. Bitenieks atminas: “Uzrāviens bija 1987. gada 14. jūnijs. Cilvēki nenobijās, daudzi bija pie Brīvības pieminekļa. Tas laiks bija pienācis.” Viņš pats 14. jūnijā bija ārpus Latvijas teritorijas, jo jau 9. jūnijā tika iesaukts uz 60 dienām armijā un aizvests uz Pluņģes mežiem. Par 23. augustu viņš atceras, ka Liepājā bijis tā “aplikts” ar izsekotājiem, ka jau pie mājas durvīm noprasīts, kurp dosies, tāpēc nevarējis pakustēt nekur.

1987. gada rudenī Biteniekam vīzu daļā sākuši kārtot dokumentus par izbraukšanu. “KGB man pateica skaidri: “Kur tu gribi – uz “saulaino” Magadanu vai uz Rietumiem?” Mani izsauca uz Rīgu, uz prokuratūru, un piedāvāja, vai es negribu tūlīt braukt prom taisnā ceļā uz Austriju, nemaz uz Liepāju vairs ne. Ar domu, lai es 18. novembrī vairs nebūtu Latvijā.”

Maskavā vispirms bijis jādodas pēc vīzas uz Nīderlandes vēstniecību, un vēl jābrauc uz Austrijas vēstniecību pēc Austrijas vīzas. No Vīnes Pauls Kļaviņš aizvedis Bitenieku uz Minsteri. Raimonds atceras: “Biju sagatavojies braukt pie krustmātes uz ASV, kas dzīvoja Ziemeļkarolīnā. Bet Minsterē bija latviešu centrs, un redzēju – visi letiņi tik draudzīgi, tik laba atmosfēra. Tad nodomāju – ja nu Latvijā kas notiktu, no Vācijas es kaut ar kājām varētu aiziet, bet no Amerikas okeānu pārpeldēt nevarētu… Tā paliku Vācijā.”

Visa ģimene prom
Vācijā Raimonds Bitenieks 16 gadus kā šoferis devies maršrutos pa visu Eiropu – braucis uz Portugāli, Spāniju, Šveici. Kad atgriezies Latvijā 1997. gadā, pusotru gadu strādājis savā bijušajā darbavietā – “Sarkanajā metalurgā” katlumājā par operatoru. Viņš stāsta: “Bet tad katlumāju pārdeva “Siltumam”, samazināja štatus, meklēja, kuru atlaist. Teicu, ka iešu prom brīvprātīgi, un devos atpakaļ uz Vāciju. Tā visu laiku esmu dzīvojis – tur Vācijā un šeit.

Kādu Latviju gribētu redzēt?
Šogad R. Bitenieks kandidēja pašvaldību vēlēšanās Liepājā “Nacionālās savienības “Taisnīgums”” sarakstā, Viktors Birze piedāvājis. “Teicu – labi, liec mani sarakstā beidzamo!” stāsta Bitenieks. “To, ka netiksim ievēlēti, es zināju.” Tomēr viņam gandarījums, ka ar plusiņiem bijis sarakstā jau otrajā vietā.

Vaicāju, kam viņš tagad tic Latvijas politikā. “Latvijas politikā man simpātiska šķiet Bordāna partija. Politiķim ir jābūt harismātiskam. Harismātiska bija Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.”

Nākamgad svinēsim valsts simtgadi. Raimonds Bitenieks domā, ka būtu vajadzējis priekus plānot naudas ziņā “īsākus”, daļu svētkiem paredzētās naudas izmantot veselībai vai izglītībai.

Kāds ir helsinkieša viedoklis par čekas maisiem – vai to saturu vajadzētu publiskot? “Tie ir patukši. Tie, ko vajadzēja, jau sen izlasīti ārā.” Raimonds uzsver, ka cilvēkiem ir jāmainās, kā piemēru, ka tas iespējams, piemin vienu no Pērkones iedzīvotājiem: “Viņš ieradās pie manis un atvainojās, ka bija par mani ziņojis par to mukšanu ar laivu.”

Dzīvojam patērētāju sabiedrībā
Raimonds Bitenieks ir skeptisks par domu, ka tagad Latvijā ir vajadzīga ceturtā atmoda: “Kas to izdarīs? Mēs dzīvojam liberālās demokrātijas apstākļos patērētāju sabiedrībā. Es trīs reizes esmu skatījies kinofilmu “Ceplis” un domājis – kā “Cepļa” autors varēja paredzēt nākotni, to, kas notiek tagad? Dažs var zagt, var krāpt, un – nekas! Vai atceraties, kā filmā dziedāja “Un tie zelta rubuļi, tie valda pasauli!”? Nezinu, vai mana mūža laikā vairs kādas pārmaiņas notiks. Vienīgi varbūt tad, kad vairs nebūs ko ņemt, tad viņi, tie saucamie oligarhi, sāks viens otru klapēt. Visa pasaule ir kļuvusi naudaskāra, visam pamatā ir nauda, nauda… Man pašam – cik ir, tik pietiek. Es daudz ko sev sagādāju vēl tad, kad strādāju – nopirku datoru, televizoru, sintezatoru. Pensija man nav liela – par 31 gada darba stāžu Latvijā saņemu 250 eiro ar centiem. Man vēl dod sociālo palīdzību, un tā ziemas mēnešus “izvelku”. Vācijā nostrādātie 16 gadi ir pārāk īss laiks, par tiem man pensija nepienākas.”

Raimonds ir sašutis par reklāmu, kas Kurzemes pusē bieži esot parādījusies: “Pārvērtiet mežus naudā!” un sašutis arī par to, ka tiek virzīti priekšlikumi par atļaušanu zāģēt kokus pat kāpu zonā.

Divas tikšanās
Raimonds stāsta, ka helsinkieti Linardu Grantiņu pēdējoreiz sastapis pirms gadiem četriem vai pat senāk degvielas uzpildes stacijā: “Teicu, ka viņš ir 21. gadsimta donkihots ar Napoleona ambīcijām. Bet to, ko viņš internetā raksta “Tautas tribunālā”, es nelasu.” Otrs “Helsinku-96” dibinātājs Mārtiņs Bariss piezvanījis Raimondam šogad, satikušies parkā, Mārtiņš nav bijis optimistiski noskaņots. Toreiz Biteniekam likumsargi aizrādījuši, ka parkā smēķēt nedrīkst, un uzrakstījuši protokolu par pārkāpumu. Raimonds saka: “Kāpēc par to nekur nav uzrakstu? Es viņiem teicu, ka to nezināju, ka pēdējoreiz piejūras parkā biju pirms 13 gadiem. Bija jāiet skaidroties. Es priekšniekam teicu – bet kā es varu zināt, kur drīkst pīpēt un kur ne? Ja iebrauks kāds ārzemnieks, viņš arī nezinās!”

Rudenī Bitenieks brauks apciemot radus Vācijā. Viņš priecājas, ka garīgi un fiziski jūtoties nevis 73 gadus vecs, bet kā četrdesmitgadnieks: “11. maijā atbraucu no Minsteres, 1770 kilometrus pieveicot 20 stundās tikai ar divām desmit minūšu pauzēm, lai padzertu kafiju.”