Nevēlas vērtēt reabilitācijas lietas

Viss raksts: https://www.la.lv/psrs-soditi-latvijas-aizmirsti-nevelas-vertet-reabilitacijas-lietas

PSRS sodīti, Latvijas aizmirsti. Nevēlas vērtēt reabilitācijas lietas

2. oktobris 2018

---

Vēlēšanu priekšvakarā Saeima attapusies, ka pat 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas virkne padomju režīma represēto un nogalināto cilvēku joprojām nav reabilitēti.

Pieņemt nepieciešamos likuma grozījumus gan šis sasaukums vairs nepagūs, tādēļ risinājums būs jāmeklē jaunajam parlamentam.

“Pašreizējais likums “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” pieņemts 1990. gada 3. augustā, kad mūsu teritorijā vēl atradās padomju armijas daļas un darbojās VDK struktūrvienības. Tādēļ likumā nebija iespējams iekļaut virkni personu, kuras normālā demokrātiskā režīmā būtu pelnījušas reabilitāciju,” skaidroja deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA). Tādēļ viņš kopā ar kolēģiem no citām frakcijām piedāvā grozīt šo likumu, paplašinot to personu loku, kuriem pienāktos reabilitācija.

Saskaņā ar grozījumiem reabilitācija pienāktos dažādu okupācijas armijas militāro veidojumu tribunālos notiesātajām personām, kā arī Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas pilsoņiem, kas tika represēti Latvijas teritorijā vai par Latvijā nodarītiem pārkāpumiem un šo personu pēcnācējiem. Tāpat reabilitētas tiktu personas, kas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tika atkārtoti sodītas par kara noziegumiem, kuros tās nemaz nevarēja būt vainīgas, kā arī cilvēki, kuri sodīti par “noziegumiem”, kas pēc okupācijas fakta atzīšanas nemaz nav noziegumi (piemēram, par padomju dzimtenes nodevību).

Pēc likumprojekta autoru aplēsēm, šie grozījumi ļaus reabilitēt aptuveni 2200 cilvēku. Dzīvo vidū gan šobrīd varētu būt atlikuši vien daži desmiti, jo liela daļa sodīta ar nāvessodu, citi miruši dabīgā ceļā, tā arī nesagaidot reabilitāciju.

“Šis skaitlis, protams, nav liels, bet vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas nolūkā ikviena nelikumīgi represēta persona ir jāattaisno,” pēc iepazīšanās ar likumprojektu atzina Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA).

Saeimas juristi un tiesību eksperti gan brīdināja par vairākiem trūkumiem Kiršteina piedāvātajos grozījumos. Piemēram, pārmērīgi aizraujoties ar reabilitāciju, varētu tikt attaisnoti arī parasti bandīti un kriminālnoziedznieki. Tāpat arī nav skaidrs, kura institūcija nodarbotos ar reabilitācijas prasību izvērtējumu.

Agrāk to darīja Ģenerālprokuratūra, kur pat šādām lietām bija īpašs prokurora amats, bet šobrīd prokuratūra nevēloties atgriezties pie šā pienākuma. Uz komisijas sēdi aicinātais Ģenerālprokuratūras pārstāvis deputātiem par sašutumu tā arī nebija ieradies.

Otrs variants būtu, ka reabilitācijas prasības izvērtē Augstākā tiesa, bet arī tā nav sajūsmināta par šādu papildu uzdevumu. Kritiķi arī aizrāda, ka likumprojektā nav aprēķināta ietekme uz budžetu, jo līdzekļi šim mērķim būs nepieciešami – gan ekspertu algošanai, gan vēlāk iespējamai pabalstu izmaksai.

Reabilitācijas apliecības saņemšana pati par sevi tās saņēmējiem nekādu labumu nesniedz, bet ļauj pretendēt uz politiski represētās personas statusu ar visiem tām pieejamajiem pabalstiem un atvieglojumiem.

Neskatoties uz ekspertu iebildumiem, Saeimas Cilvēktiesību komisija nolēma likumu virzīt uz skatīšanu pirmajā lasījumā. Vienlaikus gan deputāti vienojās, ka šeit būs nepieciešams veidot darba grupu, kura izvērtētu likumprojekta strīdīgos aspektus. Līdz ar to skaidrs, ka pašreizējā sasaukuma laikā reabilitācijas likums netiks grozīts.

 

Vējonis vēl nav izlēmis, vai izsludinās likumu par VDK dokumentu publiskošanu

Valsts prezidents Raimonds Vējonis par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanas likuma izsludināšanu vai neizsludināšanu lems pēc tam, kad gala lēmumu par likumprojektu būs pieņēmusi Saeima un būs pieejams tā teksts, aģentūrai LETA norādīja Valsts prezidenta kancelejā.

 

 21. septembris, 2018

---

 

 

Kancelejā skaidroja, ka Valsts prezidents atbalsta VDK dokumentu publiskošanu jeb čekas maisu atvēršanu, un Saeima lēmumu par čekas maisu atvēršanu jau ir pieņēmusi iepriekš – 2014. gadā.

“Šobrīd būtisks ir jautājums par veidu, kādā tas tiks darīts. Svarīgi, lai sabiedrībai sniegtā informācija un veids, kādā tā tiek publiskota, ir korekta un kalpo sabiedrības kopējām interesēm,” norādīja Vējonis.

Jau vēstīts, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija izskatīšanai galīgajā lasījumā atbalstījusi likumprojektu par VDK dokumentu publiskošanu internetā šogad.

Paredzēts publiskot aģentūras kartotēkas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, kā arī VDK darbinieku telefongrāmatas, kuras satur informāciju par VDK štata darbiniekiem. Plānots noteikt, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) līdz 3.decembrim nodod dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNC) publicēšanai tā mājaslapā līdz 31. decembrim.

No 2019. gada 1. maija paredzēts publicēt arī vēl citus VDK dokumentus.

Saeima par likumprojektu galīgajā lasījumā varētu lemt ceturtdien.

Jautājums par tā dēvēto “čekas maisu” publiskošanu ir aktuāls vairākus gadus un par šo soli ir izskanējuši pretēji viedokļi.

 

Čekas maisi – spilvens varas komfortam

Čekas maisi – spilvens varas komfortam

Viktors Avotiņš

Viss raksts: https://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/259068-cekas-maisi-spilvens-varas-komfortam.htm

©F64

---

Juris Putriņš atrakstīja man vēstulīti: «Sveiks, Viktor! Nupat notiekošais man kārtējo reizi atgādināja par tā saucamo nevēlamo personāliju sarakstu. Atceros, ka pirms Agenda21 likvidācijas runāju ar vairākiem Rīgas domes komiteju vadītājiem. Veseli divi no viņiem man lika saprast, ka esmu iekļauts nevēlamo personāliju sarakstā.

Tāpat bija ar Arvīdu Ulmi – par to man jautrā prātā pirms gadiem 15 izstāstīja viens no tā laika prokuroriem. Bet pats neticamākais, ka tas turpinās arī tagad. Un te šonedēļ mani īpaši pārsteidza nacionāļi, kas vienbalsīgi nobalsoja pret Arvīdu. Manuprāt, tas vienkārši ir gļēvums, un godīgi: man kauns par nacionāļiem – viņi apkauno ne tikai sevi. Ko teiksi, Viktor?»

Laiks ar patiesību un atklātību nogriezt nabas saiti ar veco režīmu

Ko es teikšu, Juri? To, ka mani bezmaz vai skumji sasmīdināja nupat paustais Drošības policijas (DP) priekšnieka Normunda Mežvieta apgalvojums, ka VDK kartotēkas publiskošana «var radīt zināmus riskus nacionālajai drošībai». Tāpat kā SAB priekšnieka Jāņa Maizīša vēstījums, ka šo publicēšanu «var izmantot nedraudzīgās valstis». Sasmīdināja tāpēc, ka šāds refrēns atkārtojas jau gandrīz 30 gadus. Savu pirmo tekstu, ka čekas maisu saturam jātop atklātam, es publicēju kaut kad deviņdesmito gadu sākumā. Un mani pilnīgi nesatrauca tas, vai es esmu tajos maisos vai neesmu. Jo, neraugoties uz saviem «pareizajiem» darbiem, neesmu ne stučījis, nedz arī līgts stučīšanai. No tādiem darbiņiem mani atradināja mana institūta puikas, un viens no maniem garīgajiem skolotājiem, jau 1940. gadā uz lēģeriem aizsūtītais, nekad savu vainu neatzinušais Latvijas vecticībnieks – mans sievastēvs, kuri (un nevis kāds latvietis) mani apgaismoja, kas bijusi čeka un kas noticis ar Baltijas valstīm. Arī tāpēc 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas arvien noslepenotie čekas maisi man šķiet tik vien kā politisku vājinieku uzturēts resurss, grūstoties ap varu. «Riskus valsts drošībai» šodien var radīt nevis čekas maisu satura publiskošana, bet gan manipulēšana ar šo teju trīsdesmit gadus neatkarīgā valstī noslepenoto okupācijas režīma faktu. Ak, to izmantos mūsu nelabvēļi! Uz priekšu! Tā viņi atmaskos tikai paši sevi. Savu piekritību noteiktai uzskatu, cilvēku uztveres sistēmai, savu iesprūšanu pagātnē. Šai pagātnes slimībai, līdz ar vēl dažām līdzīgām, ir jātop reiz izslimotai.

Es neteicu, ka šai maisu atvēršanai būtu jāuzliek cilvēkam kāds publisks zīmogs. Jā, būtu labi, ja tur klāt būtu arī zinātnisks komentārs. Bet – atkal jautājums, kas tad liedza atbilstošām institūcijām (VDK dokumentu izpētes komisijai, SAB…) to visai ilgajā pastāvēšanas laikā šādu komentāru radīt? Bet pats publicēšanas fakts nav iemesls kādiem cilvēka ierobežojumiem. Ja DP par kādu no šiem cilvēkiem ir sakāms kas vairāk, lai dara savu darbu. Nevis, abstrahēti runājot par valsts drošību, faktiski piesedz kādus, kurus politiskajai konjunktūrai šajos maisos nav vēlams atsegt.

Uzzinājis to, ko tagad melš par Arvīdu Ulmi, Valdi Atālu vai Jāni Rokpelni vai ko viņi paši melš, nesākšu viņus mazāk cienīt. Juris savā grāmatā Zem šo debesu smaguma (2016.) citē Arvīda atbildes vēstuli tā laika Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, kurā teikts: «Atbildot uz Jūsu vēstuli, paziņoju, ka noliedzu savu sadarbību ar VDK.» Juris grāmatā raksta, ka «tad, kad uzpeld tādas satraucošas tēmas kā čekas maisi, pedofilija u.tml., kas izraisa sabiedrības lielākās daļas patiesu sašutumu, politiskās un ekonomiskās varas aizkulisēs tiek veikti pārkārtojumi, no kuriem sabiedrības uzmanība jānovērš. Dažas dienas pēc čekas maisu uzpeldēšanas Latvijas valdība lauza igauņiem doto solījumu par vienotu nostāju Krievijas armijas virsnieku statusa jautājumā, noslēdzot ar Krieviju cita satura vienošanos, nekā solīts. Tas toreiz palika nepamanīts.» Un šis «triks» joprojām ir viena no mūsu priekšvēlēšanu «tehnoloģijām».

Diemžēl – ne Arvīda situācija, ne apiešanās ar maisiem kopumā man nav vienīgie avoti, kas pieļauj domu, ka valstī pastāv savdabīga vecā režīma «resursu» izmantošana šodienas varas ērtību nodrošināšanai. Čekas maisi un to nepublicēšana šajā sistēmā ir tikai viens elements. No vairāk nekā divdesmit gadu laikā man sūtītām cilvēku vēstulēm, dokumentiem, kuri vai nu saistībā ar pašu autoru, vai viņu piederīgo likteņiem skāruši līdzīgas tēmas, es varētu salikt grāmatu. Un pēdējais teikums tajā varētu būt: Latvijas vara joprojām nav spējīga godīgi un atklāti pašdefinēties, nav spējīga ar patiesību un atklātību nogriezt nabas saiti, kas to tur pagātnē.