ĪSUMĀ:
- Raksta autori 1986. gadā atļaujas apstrīdēt projekta lietderību.
- Īvānam Daugavas tematika bija tuva, jo viņa ģimenes mājas atradās netālu no Pļaviņām.
- Īvāns ar inženieri Snipu iepazinās nejauši bibliotēkas lasītavā.
- Īvāns informāciju vāca no iestādēm, Snips no HES projektētājiem.
- Rakstu publicēja 1986. gada 17. oktobrī laikrakstā „Literatūra un Māksla”.
- Tā, izrādījās, bija pirmā publikācija PSRS, kas argumentēti pamatoja vienas komunisma triecienceltnes bīstamību un nepamatotību.
- Sāka pienākt protesta vēstules pret HES celtniecību, īsā laikā savāca 30 000 parakstu.
- Divus mēnešus vēlāk iestājās cenzūra. Aizliedza pat pieminēt rakstos vārdu „Daugava”.
- Tomēr notikums iedvesmoja mūziķus, ražotājus, kas savos darbos izvietoja uz to atsauces.
- 1987. gada beigās vara paziņoja par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu.
„Vai no 2000. gada viedokļa paraugoties, mēs pašlaik nerisinām svarīgas enerģētiskas problēmas ar tvaika mašīnas laika metodēm?” Šis ir viens no provocējošajiem jautājumiem, ar kuru pie lasītājiem vēršas Dainis Īvāns un Artūrs Snips savā rakstā „Par Daugavas likteni domājot”. Ir 1986. gada rudens. Daugavpils HES celtniecības sagatavošanas darbi norit jau kopš 1979. gada, un tiem iztērēti 12 miljoni rubļu.
Autori rakstā atļaujas apstrīdēt milzīgā projekta lietderību, apsverot zaudējumus, ko tas nesīs Latvijas ekonomikai, ekoloģijai un kultūrvidei.
Visu periodika.lv ieskanēto 17. oktobra laikraksta numuru vari apskatīt šeit.
Citāts no raksta: „Vai jautājums par Daugavpils HES celtniecības ekonomisko lietderību nebūtu vēl un vēl vērtējams un pārvērtējams, turklāt, nevis šaura resora vai ieinteresētu organizāciju pavadā ejot, bet principiāli, tautsaimnieciski plaši un pilnīgi.”
Raksta tapšana un aicinājumi nerakstīt
Raksts ir kopdarbs. Artūrs Snips, enerģētikas inženieris, tajā analizē Daugavpils HES celtniecības tehniski ekonomiskos aspektus, bet Dainis Īvāns, tobrīd literatūrkritiķis – HES graujošo ietekmi uz mūsu dabas un kultūras vērtībām.
„…mums, tāpat kā jums, vajadzīga arī dzīva, īsta Daugaviņa, māmulīte, Daugaviņa, melnacīte, mūsu likteņupe, republikas nacionālais lepnums, par kuru tik daudz dzeju un dainu, kas, iespējams, pēc gadiem, stāvot pie duļķainiem dambjiem, arī pārvērtīsies fikcijā,” raksta autori.
Raksta iniciators ir Dainis Īvāns. Viņa vecvecāku mājas bija netālu no Pļaviņām, un, kā viņš pats atzīst – viņā jau no bērnības sūrstēja rēta par Pļaviņu HES dēļ iznīcināto Staburagu. 1986. gada vasaru viņš pavadīja sievas dzimtajā pusē – skaistajā Daugavas senlejā pie Slutišķu sādžas, kur buldozeru un ekskavatoru skaļā klātbūtne tobrīd uzstājīgi apliecināja – drīz arī šī skaistuma vairs nebūs:
„Ieraudzījām mietiņus, kas pašos kalnu galos bija sadzīti, un kad sākām jautāt, ko tie mietiņi nozīmē, tad mums teica: „Tur viļņosies Daugavpils jūra!” Nu, un tā painteresējāmies… Jā, tur viena sādža tikšot noslīcināta zem zemes, otra sādža… Un es domāju, tas taču ir kaut kas tik skaists, un mūsu bērni to vairs neredzēs. Un tad man likās, ka kaut kas būtu jādara. Bet neviens nedara. Griezos pie dažiem žurnālistiem, viņi teica: „Labāk nebāz galvu! Tā ir lieta, ko nedrīkst aiztikt un par to diskutēt.””
Pilnīgi cita reakcija bija Ķeguma HES inženierim Artūram Snipam, kad Dainis Īvāns viņu nejauši satika Valsts bibliotēkas lasītavā.
„Tad es pastāstīju par Daugavpils HES, par to nejēdzību un izteicos, ka kaut ko vajadzētu darīt. Artūrs kasīja bārdu un tā smīnēdams teica – nu, mēs tiksim ar viņiem ātri galā!” atceras Īvāns.
Pirms raksta tapšanas, lai veiktu pētniecību, autori devās uz Daugavpili. Kamēr Dainis Īvāns vāca informāciju dažādās iestādēs, Artūrs Snips to vilināja ārā no celtniekiem, kas strādāja Daugavpils HES projektēšanas birojā, visatsaucīgākā bija kāda kolēģe no Kuibiševas.
„Tur bija no mūsu HES cilvēki, kas jau gaidīja, ka viņus paaugstinās amatā, būtībā mani kolēģi, ar kuriem es HES strādāju. Bet viņi teica – ziniet, mēs nekādu informāciju jums nedosim. Toties informāciju iedeva viena forša meitene no Kuibiševas. Tā nelikās zinis par vietējiem, kas teica, ka nedrīkst dot dokumentus, viņa man visu iedeva, šo to es izrakstīju un tā tālāk, un tā joprojām,” stāsta Snips.
1986. gada 17. oktobrī rakstu „Par Daugavas likteni domājot” nodrukāja laikraksts „Literatūra un Māksla”, un tik sprādzienveidīgu reakciju pat paši autori nebija gaidījuši.
Tautas atbalsts un vārda „Daugava” aizliegums
„Mēs jau toreiz nezinājām, kas sekos, jo toreiz es nezināju to, ko zinu tagad, ka nekāda precedenta visā bijušajā Padomju Savienībā šādām publikācijām nebija.
Tā izrādījās bija pirmā publikācija visā Maskavas kontrolētajā teritorijā, kas argumentēti pamatoja vienas komunisma triecienceltnes bīstamību un nepamatotību.
Man liekas, tāpēc arī tam bija tāds sprādziena efekts. Reakcija bija tāda, ka es domāju – varētu šo rakstu pasaules žurnālistikas hrestomātijā likt. Ne jau tik daudz tāpēc, ka mēs labi uzrakstījām, bet tas bija īstajā brīdī, un tāda bezprecedenta situācija, ka viens raksts varēja radīt apvērsumu sabiedrības domāšanā.
Nākošajā dienā mans dzīvoklis piepeši pārvērtās par sacelšanās štābu. Zvanīja, prasīja, sāka mūs aicināt. Faktiski sākās kaut kas līdzīgs kodolreakcijai, ko vairs nevarēja apturēt,” par tā laika notikumiem stāsta Īvāns.
Tautas atbalsts bija milzīgs. Lavīnām sāka gāzties protesta vēstules pret HES celtniecību, īsā laikā savāca 30 000 parakstu. Diskusijai pieslēdzās arī zinātnieki – hidrologi, biologi, ģeogrāfi un citi profesionāļi, tā ieguva starptautisku rezonansi, līdzīgi procesi sākās arī citās valstīs.
Divus mēnešus pēc raksta publicēšanas vara aizliedza presei ne tikai rakstīt par šo karsto aktualitāti, bet pat pieminēt savos rakstos vārdu „Daugava”.
„Tas izvērtās līdz absurdam. Pie manis toreiz pat griezās zīmīgas fabrikas ar nosaukumu „17. jūnijs” darbinieki un teica: „Ziniet, mums lika no līnijas noņemt vafeles, uz kuru zilā apvākojuma bija rakstīts „Daugava”,” atceras Īvāns.
Mūziķi savukārt šajā laikā Daugavas vārdu sāka daudzināt tik plaši un skaļi kā nekad. ”Mikrofona” aptaujā pēkšņi popularitātes vilnī nokļuva dziesmas, kas apdziedāja likteņupi, sevišķi bieži sāka skanēt Mārtiņa Brauna un Viļa Plūdoņa „Daugaviņa”.
Visai epopejai punkts tika pielikts 1987. gada beigās, kad vara paziņoja par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu.
Totalitārās Padomju Savienības vēsturē tas bija unikāls tautas gribas panākums, tomēr, iespējams, visdrīzāk bija tāpēc, ka jau bija sākusies Gorbačova ēra un tā sauktie „pārkārtošanās” jeb „perestroikas” procesi.
Savulaik, 50. gadu nogalē, ļoti līdzīgi pret Pļaviņu HES bija iestājusies žurnāliste Vera Kacena, arī viņas raksts raidīja milzu ažiotāžu sabiedrībā, bet rezultāts bija nepielūdzams, Staburags nogrima dziļi dzelmē, bet žurnālistei visu mūžu aizliedza publicēties.
Žurnāls, kas vērsās pret sistēmu
Nav nejauši, ka abus šos rakstus nodrukāja laikraksts „Literatūra un Māksla”. Pat dziļākajos stagnācijas gados tajā varēja sajust brīvdomības elpu, bet no 80. gadu sākuma atļaušanās un uzdrīkstēšanās kļuva aizvien lielāka. Visspilgtāk tā izpaudās aktuālajās diskusijās, ko laikraksts publicēja turpinājumos, runājot par cilvēka vietu un lomu tā laika sabiedrībā, par dabas aizsardzību, nevairoties norādīt uz trūkumiem.
„Mēs rakstījām par tām lietām, kas sapuvušas, kas sistēmā „smird”, kur cilvēki jau skaidri redz, ka vadītāji runā vienu, bet notiek pavisam kaut kas cits.
Ar to sākās cilvēku domāšana, ka kaut kas nav kārtībā šajā sistēmā,” uzsver ilggadējais „Literatūras un Mākslas” redaktors Jānis Škapars.
Kopš 80. gadu sākuma Škapara darbībai vara sekoja līdzi „ar palielināmo stiklu”, un pēc Dziesmu svētkiem veltītās diskusijas 1985. gadā arī atstādināja no amata. Dziesmu svētku diskusijā bija pārāk klaji izskanējusi kritika par svētkos valdošo proletārisko internacionālismu.
Lai arī laikā, kad laikraksts publicēja Īvāna un Snipa rakstu, Škapars vairs nebija amatā, viņš un viņa komanda savā ilggadīgajā darbā bija sagatavojuši tam pateicīgu augsni. Jānis Škapars publikāciju ļoti augstu novērtē, vienlaikus piebilstot – pārspīlēta tomēr ir daudzkārt dzirdētā frāze, ka ar to sākās Trešā atmoda.
Kāda ir žurnālistu un mediju loma šodien, salīdzinājumā ar 1986.gadu, par to klausieties un lasiet intervijā ar Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku Mārtiņu Kaprānu.
„Tad, kad parādījās Īvāna un Snipa raksts, process jau bija pateicīgs, lai rakstītu. Tad, kad mēs rakstījām, mums bruka virsū no visām pusēm kā maitas putni un knābāja mūs.
Bet Īvāns ar Snipu izdarīja lielu darbu, jo tam rakstam ir fundamentāla nozīme Atmodas pavērsienos, uzvilnījumā.
Rakstam ir milzīga nozīme, bet es domāju – nevajadzētu pārspīlēt – ar vienu rakstu nesākās Trešā atmoda. Tas bija process – liels, grūts un sāpīgs priekš latviešu tautas.”
Vai Atmodas sākumu ir iespējams saistīt ar kādu vienu notikumu un vai tas ir nepieciešams – arī tā varētu būt pārdomu vērta diskusija. Bet, kā atzīst Dainis Īvāns – „stāvēt par Daugavu toreiz bija tas pats, kas stāvēt par Latviju”, un toreiz ar Daugavas vārdu lūpās sākās mūsu dvēseļu atdzimšana, kas ir pats galvenais, lai spētu piepildīties pat šķietami neiespējamas lietas.
Noziegumi pret cilvēci 