Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Krievijā iznīcinot arhīvu dokumentus par gulagā ieslodzītajiem

LETA | 9. jūnijs 2018

Pamatojoties uz slepenu Iekšlietu ministrijas pavēli, Krievijā tiek iznīcināti arhīvu dokumenti par komunistiskā režīma represētajām personām, paziņojis “Gulaga” vēstures muzeja direktors Romāns Romanovs.

Vēstulē, kas nosūtīta Krievijas prezidenta Cilvēktiesību komisijas vadītājam Mihailam Fedotovam un kas nonākusi laikraksta “Kommersant” rīcībā, Romanovs raksta, ka vairāki cilvēki, kas vēlējušies noskaidrot savu tuvinieku likteni, no Iekšlietu ministrijas saņēmuši atbildi, ka to uzskaites kartītes ir iznīcinātas.

Gadījumos, kad komunistu koncentrācijas nometnēs jeb tā dēvētajā “Gulagā” ieslodzītie mira, viņu lietas tika nosūtītas arhīvam beztermiņa uzglabāšanai. Savukārt, ja ieslodzītie tika atbrīvoti, viņu lietas iznīcināja, taču tika saglabāta uzskaites kartīte, kurā tika fiksēti bijušā ieslodzītā personas dati, kā arī ziņas par tās ieslodzījuma gaitu, pārvietošanu no nometnes uz nometni un par atbrīvošanu, piektdien “Kommersant” publicētajā intervijā stāsta Romanovs.

Par šo uzskaites kartīšu iznīcināšanu uzzinājis pētnieks Sergejs Prudovskis, kas pavasarī meklējis informāciju par komunistu represēto zemnieku Fjodoru Čazovu.

Uz viņa pieprasījumu Magadānas Iekšlietu pārvalde atbildēja, ka Čazova personīgā lieta saskaņā ar tolaik spēkā esošo pavēli iznīcināta jau 1955. gadā, bet uzskaites kartīte iznīcināta, pamatojoties uz 2014. gada 12. februāra pavēli, kura klasificēta kā dokuments “dienesta lietošanai”, laikrakstam pastāstījis Prudovskis.

Pavēli Iekšlietu ministrija saskaņojusi ar Federālo drošības dienestu (FDD), Tieslietu ministriju, Ārējo izlūkošanas dienestu, ģenerālprokuroru un citām ieinteresētajām iestādēm.

Pavēlē teikts, ka ieslodzīto uzskaites kartiņas jāuzglabā līdz laikam, kamēr attiecīgā persona sasniegusi 80 gadu vecumu.

June 12, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Voldemāra Zariņa dzejas krājuma “Jāizdomā brīvība” atvēršana

 

https://www.facebook.com/events/1973113022721238/

Ikviens mīļi gaidīts rakstnieces Noras Ikstenas veidotās Voldemāra Zariņa dzejas izlases „Jāizdomā brīvība” atklāšanā 2018. gada 12. jūnijā plkst. 16.00 – 18:00
VDK STŪRA MĀJAS pagalmā, Rīgā, Brīvības ielā 61.

Voldemārs Zariņš pieder pie klusajiem varoņiem, kuri savu brīvību un lielu daļu dzīves upurēja Latvijas neatkarības idejai. Latviešu lēģeru dzejas klasiķis Mordvijas nometnē bija neapstrīdama autoritāte. Viņš iedvesmoja jaunāko cīnītāju paaudzi, tai skaitā Gunāru Astru, Juri Ziemeli, Bruno Javoišu un citus.

Grāmatas sastādītāja rakstniece Nora Ikstena: „Man Voldemāra Zariņa dzejas lasīšana ir kā dziedināšana. Pa visu tumšo laiku, ko pārdzīvojis, cilvēks paliek garīgi spēcīgs un tīrs. Cauri nežēlības un šausmu labirintiem viņš izved mūs pie mīlestības, dzimtenes un dzejas spēcinošā avota… Bet šī dzeja nav tikai laikmeta liecība. Tā ir augstas raudzes lirika, kurā dzīves pamatvērtības iemirdzas grodas valodas gaismā. Gods, sirdsapziņa, cieņa, uzticība – vārdi, kuru nozīmi tik bieži piemirstam.”

Atverot dzejas krājumu, tiks lasīti skaistākie Voldemāra Zariņa dzejoļi, par savām izjūtām, sastādot dzejas krājumu dalīsies Nora Ikstena; uzrunu teiks LR Kultūras ministre Dace Melbārde; dziedās LR Zemessardzes koris STARS diriģenta Ārija Šķepasta vadībā; Bruno Javoišs stāstīs par iepazīšanos ar dzejnieku VDK “Stūra mājā” 1963. gadā; meita Ilze Eglīte minēs spilgtākās atmiņas par tēvu; vēsturnieks Edvīns Šnore atzīmēs dzejnieka nozīmi mūsu valsts neatkarības atjaunošanā; valodniece Janīna Kursīte-Pakule runās par Voldemāra Zariņa dzejas valodu. Pasākumu vadīs Dainis Geidmanis.

Cienāsimies ar rudzu maizi, medu, zāļu tēju un lauku pienu.

Ieeja brīva!

June 6, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Meži asinīs. Grāmatas recenzija

Viss raksts: http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/mezi-asinis-bbc-zurnalista-vinsenta-hanta-kurzemes-frontei-veltitas-gramatas-recenzija.d?id=50092547

Meži asinīs. BBC žurnālista Vinsenta Hanta Kurzemes frontei veltītās grāmatas recenzija

Meži asinīs. BBC žurnālista Vinsenta Hanta Kurzemes frontei veltītās grāmatas recenzija

Foto: Publicitātes attēls

Grāmatas “Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē. Asinis mežā” (“Latvijas Mediji”, 2018.) autors Vinsents Hants (Hunt) ir pazīstams britu radio producents, BBC žurnālists, dokumentālo filmu autors un pagātnes liecību dokumentētājs. Iepriekšējā viņa grāmata arī bija veltīta Otrā pasaules kara tematikai, tikai reģionam tālāk ziemeļos – Norvēģijai. Skaidrs, ka Otrais pasaules karš ir viena no populārākajām vēstures tēmām pasaulē. Par to ir uzņemtas neskaitāmas mākslas un dokumentālās filmas, tapuši akadēmisko pētījumu, atmiņu un vēsturisko romānu blāķi. Tomēr Latvija lielākoties šajos darbos ir apieta ar mazāku vai lielāku līkumu. Tam par iemeslu ir bijusi gan valodas barjera, gan dokumentu trūkums, gan šeit notikušā sarežģītība, gan tas, ka kaujas Ziemeļkrievijā un pēc tam Baltijā ir bijis otršķirīgs kaujaslauks.

Ņemot rokā grāmatu par Kurzemes fronti (jeb Kurzemes cietoksni, jeb Kurzemes katlu, kā nu kuram labāk tīk), lasītājs droši vien gaidīs sīkus kauju aprakstus, vācu un padomju stratēģijas un taktikas analīzi. Tomēr Vinsenta Hanta grāmatā karadarbība ir vairāk fonā. Šeit priekšplānā ir karavīru un civiliedzīvotāju atmiņas, vēstures entuziastu stāstījumi un mūsdienu vērojumi. Karavīru stāstu pat, šķiet, ir mazāk nekā visu pārējo. Autoru acīmredzami vairāk ir interesējis, kas noticis Kurzemes frontes aizmugurē, nevis priekšējās līnijās. Šeit ir stāsti par holokaustu, Kureļa un Rubeņa karavīriem, partizānu cīņu pret vāciešiem un padomju spēkiem, došanos bēgļu gaitās ar kuģiem uz Vāciju un laivās uz Zviedriju, padomju un vācu karaspēka pastrādātajām zvērībām.

Atmiņas un vērojumi tiek izklāstīti uz visai detalizētu Latvijas pilsētu, lauku un mežu aprakstu fona. Galvenokārt gan tas ir stāsts par latviešiem un Latviju, lai gan grāmatā ir sastopams arī pa stāstam no vācieša, norvēģa un rumāņa skatpunkta. Neticams šķiet fakts, ka autoram savos meklējumos nav izdevies satikt nevienu Sarkanās armijas veterānu, kurš būtu karojis Kurzemē. Autora paskaidrojumi šķiet visai nepārliecinoši: “Neskatoties uz mutiskiem aicinājumiem un sludinājumiem Kurzemes laikrakstos, nespēju pierunāt uz sarunu nevienu latviešu Sarkanās armijas veterānu. Jutos vīlies (..), viņi atteicās runāt un izvēlējās palikt ēnā. Kopš neatkarības atjaunošanas sabiedrības spriedums ir nosliecies viņiem par sliktu, tādēļ viņi vairās atklāties un izvēlas vadīt mierīgas vecumdienas.” (328. lpp.) Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā 9. maija svinību un Krievijas propagandas mērogu.

Otrs grāmatas trūkums, ko varētu atzīmēt, ir visai neveiklais tulkojums, it sevišķi attiecībā uz daļu militārās terminoloģijas. Tomēr acīmredzamas ir autora simpātijas pret Latvijas zemi un cilvēkiem, kā arī līdzjūtība un varbūt pat sīciņa vainas sajūta par to, ka angļi, par spīti lielajām cerībām, pēc Otrā pasaules kara nenāca latviešiem palīgā. Pāris reižu šī tēma ieskanas arī Hanta intervijās.

Interesanti šķiet arī autora vērojumi par Latvijas atmiņu kultūru. Izbraukājis daudzas kauju un vardarbīgas izrēķināšanās vietas, par kuru pastāvēšanu lielākajai daļai mūsu valsts iedzīvotāju nav ne mazākās nojausmas, viņš raksta: “Rodas iespaids, ka Latvijā atcere ir vienīgi personisks process, kurā ārpasaule nav aicināta vai pat liegts tai piedalīties. Sākot šo ceļojumu, man likās, ka šie notikumi nav pienācīgi pieminēti, bet es maldījos. Piemiņas vietu ir atliku likām, tāpat kā cilvēku, kuriem šie notikumi vēl ir spilgtā atmiņā. Es sāku apjaust arī to, ka Latvijā atcere izpaužas divējādi. Ir atceres pasākumi, kurus latvieši atzīmē kopā ar tautiešiem un ģimeni, un ir atcere, kurā tie dalās ar ienācējiem, kuri kaut kad vēlāk var radīt apdraudējumu. Šķiet, piesardzība un varbūt arī noklusēšana ir neatņemamas atceres procesa sastāvdaļas.” (255. lpp.)

Izskaidrojums šim fenomenam patiesībā gan varētu būt vienkāršāks un skarbāks – Latvijas vēsturē ir bijis tik daudz karu, revolūciju un pastrādāts vai piedzīvots tik daudz šausmu, ka to visu pienācīgi iezīmēt dabā nemaz nav iespējams. Varbūt pat tā ir vienkāršāk turpināt dzīvot. Ja šādu grāmatu rakstītu latvietis, nevis anglis, iespējams, viņš tai liktu nosaukumu “Meži asinīs”, nevis “Asinis mežā”.

June 5, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Atklātības likums: ko no čekas maisiem publicēs pirmos

Viss raksts:  http://www.la.lv/atklatibas-likums-ko-no-cekas-maisiem-publices-pirmos/

Atklātības likums: ko no čekas maisiem publicēs pirmos

Bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija līdz 30.jūnijam kā pirmās rosina digitalizēt un publicēt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nomenklatūras kadru kolekcijas personas lietas, paredz komisijas sagatavotais likumprojekts “Atklātības likums”.

Komisija rosina vispirms publicēt LKP nomenklatūras kadru kolekcijas personas lietas, sākot ar okupācijas totalitārā režīma vadību, piemēram, LKP Centrālās Komitejas (CK) pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika – lietām.

Tāpat sākotnēji varētu publicēt LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju lietas. Arī tās būtu nepieciešams publiskot ne vēlāk kā līdz šī gada 30.jūnijam, rosina komisija.

Komisijas izstrādātais likumprojekts paredz atspoguļot arī LKP CK daļu vadītāju, to vietnieku, sektoru vadītāju un vietnieku lietas, kompartijas pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības pirmo un otro sekretāru lietas.

Kā publiskojami sabiedrībai noteikti arī Padomju Savienības komunistiskās partijas vadošo lomu represijās apliecinošie dokumenti – LKP CK biroja protokoli un VDK ziņojumi LKP CK.

Tāpat paredzēts publicēt LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisāru, drošības, iekšlietu, sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, VDK priekšsēdētāju, to vietnieku nomenklatūras lietas.

Rosināts arī atspoguļot virkni PSRS totalitārās okupācijas režīma sabiedrības kontroles institūciju – sākot ar LPSR Ministru padomi, Augstāko padomi, komjaunatnes vadību, beidzot ar republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētāju lietām, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KultKoms), Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, Latvijas Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības (Intūrists), Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas Latvijas republikāniskās nodaļas vadītāju lietām.

Tāpat atklātībā jānonāk PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR lietām, izgaismojot arī LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē (Glavļits) vadītāju, vadītāja vietnieku darbību, paredz likumprojekts.

Rosināts arī publicēt LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisāru, drošības, iekšlietu, sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, VDK priekšsēdētāju, to vietnieku nomenklatūras lietas, kā arī atspoguļot virkni PSRS totalitārās okupācijas režīma sabiedrības kontroles institūciju – sākot ar LPSR Ministru padomi, Augstāko padomi, komjaunatnes vadību un beidzot ar republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētājiem, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, LPSR Komponistu savienības, kā arī citu padomju un biedrību darbinieku lietām.

Pēc tam ieteikts publicēt dažādus VDK un citu institūciju dokumentus – VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnālus, nenotikušo vervēšanu un aģentu arhīva lietu reģistrācijas žurnālus, VDK operatīvās lietas, piemēram, VDK Cēsu rajona, Dobeles rajona, Jēkabpils, Jūrmalas, Krāslavas, Limbažu, Madonas, Saldus, Stučkas, Talsu, Valmieras rajona nodaļu, VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas, Finanšu daļas, Kadru daļās materiālus, ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes pirmās daļas dokumentus, kā arī citas kartotēkas.

Likums paredzētu, ka PSRS okupācijas un Vācijas Reiha okupācijas publisko institūciju dokumenti jeb okupāciju dokumenti, kas ir valsts varas īstenotāju rīcībā, ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, tie ir Latvijas īpašums un to iznīcināšana ir aizliegta. Arī VDK, kā arī to tiesisko priekšteču dokumenti ir nacionālā dokumentārā mantojuma daļa, kuras izpratne ir Latvijas valstiskuma pamatā, noteikts likumprojektā.

Aģentūra LETA jau vēstīja, ka VDK zinātniskās izpētes komisija ir sagatavojusi priekšlikumus likumprojekta “Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums” (Atklātības likums) un Ministru kabineta rīkojuma projekta veidā. Tie nosūtīti Saeimas Juridiskajai komisijai. Priekšlikumus komisija pieņēmusi 30. un 31.maijā, bet likumprojektu veidojis komisijas loceklis, zvērināts advokāts Linards Muciņš.

Izpētes komisija rekomendē VDK dokumentus pakāpeniski digitalizēt un publicēt tiešsaistē ne vēlāk kā līdz 2028.gada 4.maijam, kā arī to darīt noteiktā secībā.

Likuma mērķis ir, īstenojot Satversmes ievadā nostiprināto totalitārisma nosodījumu, ar atklātības un Latvijas vēstures pētniecības palīdzību novērst totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas teritorijā un pārvarēt Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas.

June 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

VDK izpētes komisija vēlas pirmās kadru lietas publicēt līdz 30. jūnijam

Bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija līdz 30.jūnijam kā pirmās rosina digitalizēt un publicēt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nomenklatūras kadru kolekcijas personas lietas, paredz komisijas sagatavotais likumprojekts «Atklātības likums».

 

Komisija rosina vispirms publicēt LKP nomenklatūras kadru kolekcijas personas lietas, sākot ar okupācijas totalitārā režīma vadību, piemēram, LKP Centrālās Komitejas (CK) pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika – lietām.

Tāpat sākotnēji varētu publicēt LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju lietas. Arī tās būtu nepieciešams publiskot ne vēlāk kā līdz šī gada 30.jūnijam, rosina komisija.

Komisijas izstrādātais likumprojekts paredz atspoguļot arī LKP CK daļu vadītāju, to vietnieku, sektoru vadītāju un vietnieku lietas, kompartijas pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības pirmo un otro sekretāru lietas.

Kā publiskojami sabiedrībai noteikti arī Padomju Savienības komunistiskās partijas vadošo lomu represijās apliecinošie dokumenti – LKP CK biroja protokoli un VDK ziņojumi LKP CK.

Tāpat paredzēts publicēt LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisāru, drošības, iekšlietu, sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, VDK priekšsēdētāju, to vietnieku nomenklatūras lietas.

Rosināts arī atspoguļot virkni PSRS totalitārās okupācijas režīma sabiedrības kontroles institūciju – sākot ar LPSR Ministru padomi, Augstāko padomi, komjaunatnes vadību, beidzot ar republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētāju lietām, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KultKoms), Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, Latvijas Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības (Intūrists), Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas Latvijas republikāniskās nodaļas vadītāju lietām.

Tāpat atklātībā jānonāk PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR lietām, izgaismojot arī LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē (Glavļits) vadītāju, vadītāja vietnieku darbību, paredz likumprojekts.

Rosināts arī publicēt LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisāru, drošības, iekšlietu, sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, VDK priekšsēdētāju, to vietnieku nomenklatūras lietas, kā arī atspoguļot virkni PSRS totalitārās okupācijas režīma sabiedrības kontroles institūciju – sākot ar LPSR Ministru padomi, Augstāko padomi, komjaunatnes vadību un beidzot ar republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētājiem, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, LPSR Komponistu savienības, kā arī citu padomju un biedrību darbinieku lietām.

Pēc tam ieteikts publicēt dažādus VDK un citu institūciju dokumentus – VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnālus, nenotikušo vervēšanu un aģentu arhīva lietu reģistrācijas žurnālus, VDK operatīvās lietas, piemēram, VDK Cēsu rajona, Dobeles rajona, Jēkabpils, Jūrmalas, Krāslavas, Limbažu, Madonas, Saldus, Stučkas, Talsu, Valmieras rajona nodaļu, VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas, Finanšu daļas, Kadru daļās materiālus, ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes pirmās daļas dokumentus, kā arī citas kartotēkas.

Likums paredzētu, ka PSRS okupācijas un Vācijas Reiha okupācijas publisko institūciju dokumenti jeb okupāciju dokumenti, kas ir valsts varas īstenotāju rīcībā, ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, tie ir Latvijas īpašums un to iznīcināšana ir aizliegta. Arī VDK, kā arī to tiesisko priekšteču dokumenti ir nacionālā dokumentārā mantojuma daļa, kuras izpratne ir Latvijas valstiskuma pamatā, noteikts likumprojektā.

Jau vēstīts, ka VDK zinātniskās izpētes komisija ir sagatavojusi priekšlikumus likumprojekta «Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums» (Atklātības likums) un Ministru kabineta rīkojuma projekta veidā. Tie nosūtīti Saeimas Juridiskajai komisijai. Priekšlikumus komisija pieņēmusi 30. un 31.maijā, bet likumprojektu veidojis komisijas loceklis, zvērināts advokāts Linards Muciņš.

Izpētes komisija rekomendē VDK dokumentus pakāpeniski digitalizēt un publicēt tiešsaistē ne vēlāk kā līdz 2028.gada 4.maijam, kā arī to darīt noteiktā secībā.

Likuma mērķis ir, īstenojot Satversmes ievadā nostiprināto totalitārisma nosodījumu, ar atklātības un Latvijas vēstures pētniecības palīdzību novērst totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas teritorijā un pārvarēt Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas.

June 4, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Izdots Sibīrijas latviešu bērza tāss vēstuļu katalogs

Izdots Sibīrijas latviešu bērza tāss vēstuļu katalogs

June 1, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Par LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšlikumiem

Par LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšlikumiem: pilns pārskats

Zinātniskā darba, kas veikts likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu pārejas noteikumos noteiktajā termiņā, VDK zinātniskās izpētes komisijas pārskata konference sadarbībā ar Latvijas Universitāti un Fridriha Eberta fondu, noritēs 2018. gada 13., 14. un 15. jūnijā.

Savukārt darba pārskata par periodu līdz 2018. gada 31. maijam iesniegšana noritēs, ievērojot Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāja 2016. gada 30. jūnija Nr. 01-13e/2670 norādīto un atbilstošu Latvijas Universitātes rektora izdoto rīkojumu, būs iesniegts ārējos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un termiņos.

Ievērojot 2018. gada 25. maijā vienošanos starp komisijas, Latvijas Universitātes, Tieslietu ministrijas un Datu valsts inspekcijas pārstāvjiem par cenzūras nepieļaujamību, zinātnisko darbu publicēšanu komisijas rakstu krājumu veidā plānots veikt 2018. gada laikā.

Ievērojot institūciju viedokļus, iesniedzam arī Linarda Muciņa veidoto likumprojektu.

Pielikumā:

1) Likumprojekts Atklātības likums uz 12 lapām.

2) Ministru kabineta rīkojuma projekts uz 11 lapām;

3) Ministru kabineta rīkojuma projekts uz 2 lapām.

Likumprojekts: Atklātības likums (Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums)

1. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis, īstenojot Latvijas Satversmes ievadā nostiprināto totalitārisma nosodījumu, ar atklātības un Latvijas vēstures pētniecības palīdzību novērst totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un pārvarēt Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas.

2. pants. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības okupācijas un Vācijas Reiha okupācijas dokumenti

Visi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas un Vācijas Reiha okupācijas publisko institūciju dokumenti (turpmāk – okupāciju dokumenti), kas ir valsts varas īstenotāju rīcībā, ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, tie ir Latvijas Republikas īpašums un to iznīcināšana ir aizliegta.

Okupāciju dokumentu arhīvi, kas nav nodoti Latvijas Nacionālajam arhīvam, ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, ir Latvijas Republikas īpašums un to iznīcināšana ir aizliegta. Minētie dokumenti pakāpeniski nododami Latvijas Nacionālajam arhīvam.

Okupāciju dokumentus, kas nav nodoti Latvijas Nacionālajam arhīvam un kas sniedz ziņas par valsts varas īstenotāju rīcību, Latvijas Nacionālā arhīvs pēc pašiniciatīvas vai saņemot attiecīgu lūgumu no dokumentu turētāja novērtē un lemj par attiecīgo dokumentu piederību pie nacionālā dokumentārā mantojuma.

3. pants. Tiesību tikt aizmirstam un tiesību ierobežot datu apstrādi ierobežošana

Tiesības tikt aizmirstam un tiesības ierobežot datu apstrādi nav attiecināmas uz Latvijas vēstures pētniecību un tās rezultātu publicēšanu par laiku līdz Satversmes darbības pilnīgai atjaunošanai – Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijā (turpmāk arī pētniecība).

Latvijas vēstures pētniecībai un tās rezultātu publicēšanai par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijam nav nepieciešama šajos dokumentos un publikācijās minēto datu subjektu piekrišana un informēšana par datu izmantošanu, tai skaitā par starptautisku sadarbību pētniecības veicināšanai. Tiesības iebilst nav attiecināmas.

Ziņu, ko privātpersonas sniedz no brīvas gribas un bez atlīdzības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei Latvijas vēstures pētniecības nolūkiem, izmantošanas tiesības nav atsaucamas.

4. pants. Pētījumu rezultātu pieejamība un atgriezeniskā saite

Latvijas vēstures pētniecības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei, kas norit ar valsts finansējuma atbalstu vai ko veic valsts augstskolas un valsts zinātniskās institūcijas, rezultātu publicēšanā priekšroku dod atklātām publikācijām. Neatkarīgi no finansējuma un pētniecības veicēja atsevišķa datu subjekta informēšana par pētniecību un tās rezultātiem nav nepieciešama.

Latvijas vēstures pētniecības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei, izmantojot šā likuma priekšrocības, rezultātu publikācijām ārpus Latvijas Republikas attiecināma Obligāto eksemplāru likumā noteiktā kārtība. Iespieddarbi neatkarīgi no to izdošanas vietas viena eksemplāra apmērā iesniedzami arī Latvijas Nacionālajam arhīvam gada laikā no to izdošanas.

Lai veidotu atgriezenisku saiti, Latvijas vēstures pētniecības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei rezultātu izdevējam un publicētājam jāinformē autori par saņemtajām atsauksmēm. Datu subjektam nav tiesību pieprasīt labojumu veikšanu zinātniskajās un populārzinātniskajās publikācijās. Plašsaziņas līdzekļos neprecīzas personas datu informācijas publikācijas gadījumā datu subjektam ir tiesības lūgt precizēt sniegto ziņu saturu.

4. pants. Pētniecības organizēšana

Okupāciju dokumentu pētniecību var veikt jebkura fiziska persona pati pēc savas iniciatīvas vai arī augstskolas, zinātniskās institūcijas, plašsaziņas līdzekļa, izdevēja, biedrības vai nodibinājuma uzdevumā.

Pētniekiem, kuriem ir zinātniskais grāds, lūdzot pieeju okupāciju dokumentiem, nav jāsniedz ziņas par paredzēto pētījumu. Citiem pētniekiem jānorāda pētījuma temats, pētījuma pasūtītājs un pētījuma veikšanas finansēšanas avots, ja tas atšķiras no pētījuma pasūtītāja.

Pētnieki, īstenojot jaunrades tiesības, tai skaitā zinātniskās jaunrades tiesības, un vārda brīvību, ievēro objektivitāti, godaprātu, seko akadēmiskā godīguma principiem ziņu izklāstā. Avotu un ziņu izklāsta precizitātei jāveicina citu pētījumu veikšanu un jābūt pietiekamai publisko diskusiju veikšanai.

Latvijas Nacionālais arhīvs, kā arī citas valsts institūcijas, kuru rīcībā ir okupāciju dokumenti, atklājot apzinātu īstenībai neatbilstošu ziņu sniegšanu vai rupju akadēmiskā godīguma neievērošanu, brīdina pētnieku vai, ja pētniecība veikta juridiskas personas uzdevumā, attiecīgo juridisko personu par šādas rīcības nepieļaujamību. Ja minētie pārkāpumi atkārtojas gada laikā, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas darbam ar attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu. Ja vienas juridiskas personas uzdevumā vairāki pētnieki gada ietvaros pēc brīdinājuma saņemšanas atkārtoti veic minētos pārkāpumus, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas darbam ar attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu visiem attiecīgās juridiskās personas uzdevumā veicamajiem pētījumiem.

6. pants. VDK dokumenti

Valsts drošības komitejas, kā arī to tiesisko priekšteču (turpmāk – VDK) dokumenti ir nacionālā dokumentārā mantojuma daļa, kuras izpratne ir Latvijas Republikas valstiskuma pamatā. Sā likuma izpratnē VDK dokumenti ir ziņa vai ziņu kopums, kas fiksēts, uzglabāts vai nodots jebkurā tehniski iespējamā veidā, ja:

vismaz viens to autors vai adresāts ir bijusi VDK;

to saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu darbību;

tie atrasti VDK, tai institucionāli vai funkcionāli padoto iestāžu oficiālajās vai konspiratīvajās telpās;

no to kopuma var konstatēt, ka tie attiecas uz VDK, tai institucionāli vai funkcionāli padoto iestāžu darbiniekiem.

7. pants. Tiesības uz informāciju

Latvijas Nacionālais arhīvs sniedz bez atlīdzības izziņu personām par VDK dokumentiem, kas satur informāciju par attiecīgo personu, ja izziņas pieprasītājs ir:

politiski represētā persona,

persona, par kuru VDK slepeni vākusi ziņas,

persona, par kuras slepenu sadarbību ar VDK sniedz ziņas VDK dokumenti,

1.-3. punktā minēto personu nāves vai rīcībnespējas (daļējas un pilnīgas) gadījumos pirmās, otrās, trešās pakāpes radinieki un aizgādņi.

Šā panta pirmajā daļā minētajām personām izsniedz attiecīgo dokumentu kopijas, izmantojot drošus sakaru līdzekļus, ja ir nopietni apgrūtināta to pārvietošanās.

Lai nodrošinātu pētījumu precizitāti, pētniekiem ir tiesības bez maksas personiski, izmantojot personiskos līdzekļus, veikt audiovizuālu fiksēšanu dokumentus saudzējošā veidā. Samaksa par kopijām nedrīkst pārsniegt kopiju izgatavošanas izmaksas. Audiovizuāli fiksēto dokumentu kopijas publicējamas tikai pētījuma ilustrēšanas vai popularizēšanas nolūkā. Dokumentu krājumus (arī tulkojumus) var izdot, tikai saņemot Latvijas Nacionālā arhīva atļauju.

8. pants. VDK dokumentu digitalizācija un publicēšana tiešsaistē

Latvijas Nacionālais arhīvs pakāpeniski veic VDK dokumentu digitalizāciju, to pabeidzot ne vēlāk kā 2028. gada 4. maijs.

VDK dokumentu digitalizācijas un publikācijas tiešsaistē tīmekļa vietnē prioritāti kārtējā gadā nosaka, vadoties pēc Nacionālās atmiņas institūta atzinuma, ko sniedz reizi gadā. Nosakot 2018. gada un 2019. gada prioritātes, jāievēro, ka šādas dokumentu grupas jāpublicē sekojošos termiņos:

Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūras kadru lietu kolekcijas personas lietas – līdz 2019. gada 20. decembrim, ja nav noteikts citādi:

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;

LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju – Augusta Kirhenšteina, Kārļa Ozoliņa, Jāņa Kalnbērziņa, Vitālija Rubeņa, Pētera Strautmaņa, Jāņa Vagra, Anatolija Gorbunova – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;

LPSR Tautas Komisāru Padomes un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju – Viļa (Jāņa Vilhelma) Lāča, Jāņa Peives, Vitālija Rubeņa, Jurija Rubeņa, Viļņa Edvīņa Breša – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas otro sekretāru – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas biroja locekļu – līdz 2018. gada 20. decembrim

LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju un LPSR Augstākās Padomes Prezidija locekļu – līdz 2018. gada 31. decembrim;

LPSR iekšlietu tautas komisāru, LPSR valsts drošības tautas komisāru, LPSR valsts drošības ministru, LPSR iekšlietu ministru, LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju – līdz 2018. gada 23. augustam;

LPSR iekšlietu tautas komisāru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības tautas komisāru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības ministru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR iekšlietu ministru pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR Tautas Komisāru Padomes locekļu, LPSR Ministru Padomes locekļu – Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, vietnieku, ministru, ministru vietnieku un komiteju ar LPSR Ministru Padomes locekļa tiesībām priekšsēdētāju un to vietnieku, LPSR Zinātņu akadēmijas prezidentu un to vietnieku – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR Tautas Komisāru Padomes Lietu pārvaldes un LPSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes lietu pārvaldnieku, to vietnieku un daļu vadītāju – līdz 2019. gada 20. decembrim;

Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmo un otrie sekretāru, biroja locekļu;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas daļu vadītāju, to vietnieku, nodaļu vadītāju, to vietnieku, sektoru vadītāju un to vietnieku;

Latvijas Komunistiskās partijas republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības pirmo sekretāru;

Latvijas Komunistiskās partijas republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības otro sekretāru;

Latvijas Komunistiskās partijas republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētāju;

LPSR Iekšlietu tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības ministrijas, LPSR Iekšlietu ministrijas un LPSR Valsts drošības komitejas daļu priekšnieku, daļu priekšnieku vietnieku, nodaļu priekšnieku un nodaļu priekšnieku vietnieku;

Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās Komitejas pirmo sekretāru un biroja locekļu;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instruktoru;

Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, Latvijas Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības, Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas Latvijas republikāniskās nodaļas vadītāju un vadītāju vietnieku;

PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR, PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR;

LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē vadītāju, vadītāja vietnieku un darbinieku.

LPSR VDK ziņojumi Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai un LPSR Ministru Padomei – līdz 2018. gada 31. decembrim;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas biroja protokoli – līdz 2019. gada 31. decembrim;

LPSR VDK operatīvo uzskaišu u.c. kartotēkas, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 30. aprakstam un kas sastāv no 18 lietām (kartotēkām), – līdz 2019. gada 31. janvārim, no kurām LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka, LPSR VDK aģentūras statistiskā kartotēka, LPSR VDK operatīvās uzskaites kartotēka un LPSR VDK ārštata darbinieku uzskaites kartotēka, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 30. apraksta 1., 2., 3. un 4. lietai (kartotēkai), – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam;

LPSR VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 25. aprakstam un kas sastāv no 53 lietām (žurnāliem), – līdz 2019. gada 31. janvārim, no kurām LPSR VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāls (nenotikušo vervēšanu un aģentu arhīva lietu reģistrācijas žurnāls), kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 25. apraksta 10. lietai (žurnālam), – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam;

LPSR VDK 1. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 1. aprakstam un kas sastāv no 27 lietām – līdz 2019. gada 25. martam;

LPSR VDK 2. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 2. aprakstam un kas sastāv no 101 lietas – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

LPSR VDK 3. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 3. aprakstam un kas sastāv no 30 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

LPSR VDK 4. daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 4. aprakstam un kas sastāv no 99 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

LPSR VDK 5. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 5. aprakstam un kas sastāv no 4 lietām – līdz 2019. gada 25. martam;

LPSR VDK 6. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 6. aprakstam un kas sastāv no 41 lietas – līdz 2019. gada 14. februārim;

LPSR VDK 7. daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 7. aprakstam un kas sastāv no 138 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

LPSR VDK Cēsu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Dobeles rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jēkabpils rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jelgavas pilsētas un dzelzceļa daļas materiāli, LPSR VDK Jūrmalas pilsētas nodaļas materiāli, LPSR VDK Krāslavas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Liepājas pilsētas un ostas daļas materiāli, LPSR VDK Limbažu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Madonas rajona nodaļas materiāli,

LPSR VDK Rīgas pilsētas daļas materiāli, LPSR VDK Saldus rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Stučkas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Talsu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Valmieras rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Ventspils pilsētas un ostas daļas materiāli, kas atbilst attiecīgi Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 8. aprakstam (9 lietas), 9. aprakstam (6 lietas), 10. aprakstam (7 lietas), 11. aprakstam (10 lietas), 12. aprakstam (14 lietas), 13. aprakstam (8 lietas), 14. aprakstam (47 lietas), 15. aprakstam (9 lietas), 16. aprakstam (2 lietas), 17. aprakstam (2 lietas), 18. aprakstam (19 lietas), 19. aprakstam (6 lietas), 20. aprakstam (7 lietas), 21. aprakstam (3 lietas), 22. aprakstam (63 lietas) – līdz 2019. gada 23. augustam;

LPSR VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 23. aprakstam un kas sastāv no 5 lietām – līdz 2019. gada 23. augustam;

LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 24. aprakstam un kas sastāv no 102 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR VDK Sekretariāta materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 26. aprakstam un kas sastāv no 45 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR VDK Finanšu daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 27. aprakstam un kas sastāv no 87 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR VDK Kadru daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 28. aprakstam un kas sastāv no 11 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR VDK Izmeklēšanas daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 29. aprakstam un kas sastāv no 41 lietas – līdz 2019. gada 20. decembrim;

Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes pirmās daļas dokumenti, kas atbilst Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 1340. fonda 1a. aprakstam – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 28. septembrim;

Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam, kur sadarbības fakts konstatēts – pilnā apjomā; sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam un kur sadarbības fakts nav konstatēts, neatkarīgi no tā, vai lieta izbeigta ar tiesas nolēmumu (lēmumu vai spriedumu) vai prokuratūras lēmumu, digitalizē pilnā apjomā, bet publicē tiešsaistē daļēji, ietverot tiesu nolēmumus, prokuratūras lēmumu par lietas izbeigšanu, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 20. decembrim. Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus, no to satura svītro informāciju par procesa laikā aktuālo dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa numuru. Konstatējot sadarbības fakta ar VDK pārbaudes tiesas lietas iztrūkumu, digitalizē un publicē uzraudzības lietu pilnā apjomā tiešsaistē, norādot iztrūkuma iemeslus – līdz 2019. gada 20. decembrim. (3) VDK dokumentu publikāciju tiešsaistē veic Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļa vietnē. Publikācijai jābūt neitrālai, sniedzot ziņas par dokumenta rekvizītiem un šī dokumenta izcelsmi un oriģināla atrašanās vietu atbilstoši vispārpieņemtajiem arheogrāfijas principiem.

Digitalizēta VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētā sistēma (elektroniskā datubāze) Delta Latvija neanonimizētā veidā ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam nododama Latvijas Nacionālajam arhīvam, kas nodrošina nekavējošu tās neierobežotu pieejamību pētniecībai. Pētnieki īsteno audiovizuālās fiksēšanas tiesības, ievērojot šā rīkojuma 7. panta trešajā daļā noteikto. Samaksa par izdrukām no datubāzes nedrīkst pārsniegt izdruku izgatavošanas izmaksas.

9. pants. Nacionālās atmiņas institūts

Nacionālās atmiņas institūts ir valsts zinātniskā institūcija okupāciju dokumentu, sevišķi VDK dokumentu izpētei.

Izglītības un zinātnes ministrs reizi gadā, bet ne vēlāk kā līdz Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai sniedz publisku ziņojumu Latvijas Republikas Saeimas plenārsēdes laikā par Latvijas vēstures pētniecības rezultātiem iepriekšēja gada laika, sevišķu vērību pievēršot okupāciju dokumentu izpētei.

Pārejas noteikumi

Ministru kabineta izveidoto speciālas starpdisciplināras komisijas bijušās VDK dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei reorganizē par Nacionālās atmiņas institūtu līdz 2018. gada 31. decembrim, vai arī nodibina Nacionālās atmiņas institūtu līdz 2018. gada 31. decembrim.

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Ministru kabinets sagatavo nepieciešamos normatīvo aktu projektus, lai noteiktu, ka sadarbības fakta ar VDK konstatēšana norit administratīvā procesa kārtībā, sākot ar 2019. gada 23. augustu, ar nosacījumu, ka fakta konstatēšanu var lūgt tikai gadījumos, ja tas skar konkrētu tiesību vai pienākumu īstenošanu, tiesai jānovērtē pēc būtības sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas gadījumā sadarbības samērojamība ar personai noteiktajiem tiesību un pienākumu īstenošanas nosacījumiem konkrētajā gadījumā, bet administratīvās tiesas nolēmums publicējams mēneša laikā pēc tā spēkā stāšanās oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” šāda veida tiesu nolēmumu publikācijai paredzētajā tīmekļa vietnē. Sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas gadījumā Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļa vietnē publicē lietu pilnā apjomā pusgada laikā no tiesas nolēmuma spēkā stāšanās, bet, nekonstatējot faktu, publicē lietu daļēji gada laikā no tiesas nolēmuma spēkā stāšanās, ietverot tiesu nolēmumus, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu. Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus publikācijai, no to satura svītro informāciju par procesa laikā aktuālo dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa numuru.

Ministru kabinets sagatavo nepieciešamos normatīvo aktu projektus, lai atspoguļotu likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” Totalitārisma seku dokumentēšanas centra funkcijas un uzdevumus, tai skaitā atbalsta sniegšana prokuratūrai noziegumu atklāšanai, kas saistīti ar VDK un citām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, tai skaitā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas represīvām institūcijām.

Priekšlikumi Ministru kabineta tiesību aktu projektu veidā

Rīkojums Par likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” pārejas noteikumu 9. punkta izpildi

Pamatojoties uz speciālas starpdisciplināras komisijas bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kas apstiprināta ar 2014. gada 20. augusta rīkojumu Nr. 433 “Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei” un kas saukta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – LPSR) Valsts drošības komitejas (turpmāk – VDK) zinātniskās izpētes komisija, zinātniskās izpētes rezultātiem, kas kopš tās izveides publiskoti plašsaziņas līdzekļos, publicēti zinātniskajos rakstos un apspriesti zinātniskajās konferencēs, kā arī, ievērojot secīgi organizētās sabiedrības aptaujas 2016. gada septembrī un 2018. gada janvārī par LPSR VDK dokumentu atklātību, atzīt, ka atklātība un Latvijas vēstures pētniecība ir nepieciešams līdzeklis, lai, īstenojot Latvijas Republikas Satversmes ievadā nostiprināto, novērstu totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku okupējušo varu – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un nacionālsociālistiskās Vācijas – propagandas un slepenības kultūras sekas. Minētā līdzekļa īstenošanai nosakāma sekojoša rīcība:

Atbalstīt šādus no Latvijas Republikas Satversmes izrietošus un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgajai datu aizsardzības regulai) atbilstošus principus:

Tiesības tikt aizmirstam un tiesības ierobežot datu apstrādi nav attiecināmas uz Latvijas vēstures pētniecību un tās rezultātu publicēšanu par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijā (turpmāk arī – pētniecība).

Latvijas vēstures pētniecībai un tās rezultātu publicēšanai par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijam nav nepieciešama PSRS okupācijas un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laika dokumentos (turpmāk – okupāciju dokumentos) un publikācijās minēto datu subjektu piekrišana un informēšana par datu izmantošanu, tai skaitā par starptautisku sadarbību pētniecības veicināšanai. Tiesības iebilst nav attiecināmas.

Ziņu, ko privātpersonas sniedz no brīvas gribas un bez atlīdzības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei Latvijas vēstures pētniecības nolūkiem, izmantošanas tiesības nav atsaucamas.

Atzīt, ka līdztekus VDK dokumentiem šī jēdziena visplašākajā nozīmē (to saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu darbību, tie atrasti VDK, tai institucionāli vai funkcionāli padoto iestāžu oficiālajās vai konspiratīvajās telpās, no to kopuma var konstatēt, ka tie attiecas uz VDK, tai institucionāli vai funkcionāli padoto iestāžu darbiniekiem), nacionālā dokumentārā mantojuma statuss ir nosakāms visiem okupāciju dokumentiem atbilstoši sekojošiem principiem:

Latvijas Nacionālajam arhīvam līdz 2018. gada 31. decembrim apzināt visus okupāciju dokumentu arhīvus, kas ir valsts varas īstenotāju rīcībā un kas nav nodoti Latvijas Nacionālajam arhīvam, un nodrošināt sadarbībā ar attiecīgajiem valsts varas īstenotājiem dokumentu nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam. Satversmes aizsardzības birojam, Drošības policijai, Valsts policijas koledžai, Latvijas Universitātei un Latvijas Zinātņu akadēmijai attiecīgie arhīvi jānodod ne vēlāk kā līdz 2018. gada 31. decembri m. Citiem – atbilstoši Latvijas Nacionālā arhīva apstiprinātajam plānam, kas izstrādāts, ņemot vērā Nacionālās atmiņas institūta atzinumu, un kas īstenojams ne vēlāk kā līdz 2023. gada 31. decembrim. Dokumenti nododami pilnā apjomā. Jebkura cenzūra ir aizliegta.

Visi okupāciju dokumenti un šo dokumentu arhīvi, kas ir Latvijas Nacionālajā arhīvā vai cita valsts varas īstenotāja rīcībā, ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa un to iznīcināšana ir aizliegta. Latvijas Nacionālais arhīvs, konstatējot dokumentu neesību, veic novērtējumu un sniedz informāciju Ministru kabinetam ne vēlāk kā mēneša laikā pēc neesības konstatēšanas, kā arī sagatavo lūgumu par kriminālprocesa ierosināšanu.

Okupāciju dokumentus, kas nav nodoti Latvijas Nacionālajam arhīvam un kas sniedz ziņas par valsts varas īstenotāju rīcību, Latvijas Nacionālais arhīvs pēc pašiniciatīvas vai saņemot attiecīgu lūgumu no dokumentu turētāja novērtē un lemj par attiecīgo dokumentu piederību pie nacionālā dokumentārā mantojuma. Latvijas Nacionālais arhīvs reizi gadā publicē informāciju tiešsaistē par šāda veida dokumentiem.

VDK dokumentu pieejamības nodrošināšana

Latvijas Nacionālais arhīvs pakāpeniski veic VDK dokumentu digitalizāciju, bet ne vēlāk kā līdz 2028. gada 4. maijam.

VDK dokumentu digitalizācijas un publikācijas tiešsaistē prioritāti kārtējā gadā nosaka, vadoties pēc Nacionālās atmiņas institūta atzinuma, ko sniedz reizi gadā, bet ne vēlāk kā līdz Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai. Nosakot 2018. gada un 2019. gada prioritātes, jāievēro, ka šādas dokumentu grupas jāpublicē sekojošos termiņos:

Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūras kadru lietu kolekcijas personas lietas – līdz 2019. gada 20. decembrim, ja nav noteikts citādi:

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;

LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju – Augusta Kirhenšteina, Kārļa Ozoliņa, Jāņa Kalnbērziņa, Vitālija Rubeņa, Pētera Strautmaņa, Jāņa Vagra, Anatolija Gorbunova – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;

LPSR Tautas Komisāru Padomes un LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju – Viļa (Jāņa Vilhelma) Lāča, Jāņa Peives,

Vitālija Rubeņa, Jurija Rubeņa, Viļņa Edvīna Breša – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas otro sekretāru – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas biroja locekļu – līdz 2018. gada 20. decembrim;

LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju un LPSR Augstākās Padomes Prezidija locekļu – līdz 2018. gada 31. decembrim;

LPSR iekšlietu tautas komisāru, LPSR valsts drošības tautas komisāru, LPSR valsts drošības ministru, LPSR iekšlietu ministru, LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju – līdz 2018. gada 23. augustam;

LPSR iekšlietu tautas komisāru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības tautas komisāru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības ministru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR iekšlietu ministru pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR Tautas Komisāru Padomes locekļu, LPSR Ministru Padomes locekļu – Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, vietnieku, ministru, ministru vietnieku un komiteju ar LPSR Ministru Padomes locekļa tiesībām priekšsēdētāju un to vietnieku, LPSR Zinātņu akadēmijas prezidentu un to vietnieku – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR Tautas Komisāru Padomes Lietu pārvaldes un LPSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes lietu pārvaldnieku, to vietnieku un daļu vadītāju – līdz 2019. gada 20. decembrim;

Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmo un otro sekretāru, biroja locekļu;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas daļu vadītāju, to vietnieku, nodaļu vadītāju, to vietnieku, sektoru vadītāju un to vietnieku;

Latvijas Komunistiskās partijas republikas

pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības pirmo sekretāru;

Latvijas Komunistiskās partijas republikas

pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības otro sekretāru;

Latvijas Komunistiskās partijas republikas

pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētāju;

LPSR Iekšlietu tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības ministrijas, LPSR Iekšlietu ministrijas un LPSR Valsts drošības komitejas daļu priekšnieku, daļu priekšnieku vietnieku, nodaļu priekšnieku un nodaļu priekšnieku vietnieku;

Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās Komitejas pirmo sekretāru un biroja locekļu;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instruktoru;

Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, Latvijas Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības, Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas Latvijas republikāniskās nodaļas vadītāju un vadītāju vietnieku;

PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR, PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR;

LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē vadītāju, vadītāja vietnieku un darbinieku.

LPSR VDK ziņojumi Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai un LPSR Ministru Padomei – līdz 2018. gada 31. decembrim;

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas biroja protokoli – līdz 2019. gada 31. decembrim;

LPSR VDK operatīvo uzskaišu u. c. kartotēkas, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 30. aprakstam un kas sastāv no 18 lietām (kartotēkām), – līdz 2019. gada 31. janvārim, no kurām LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka, LPSR VDK aģentūras statistiskā kartotēka, LPSR VDK operatīvās uzskaites kartotēka un LPSR VDK ārštata darbinieku uzskaites kartotēka, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda apraksta 1., 2., 3. un 4. lietai (kartotēkai), – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam;

LPSR VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 25. aprakstam un kas sastāv no 53 lietām (žurnāliem), – līdz 2019. gada janvārim, no kurām LPSR VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāls (nenotikušo vervēšanu un aģentu arhīva lietu reģistrācijas žurnāls), kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 25. apraksta 10. lietai (žurnālam), – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam;

LPSR VDK 1. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 1. aprakstam un kas sastāv no 27 lietām – līdz 2019. gada 25. martam;

LPSR VDK 2. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 2. aprakstam un kas sastāv no 101 lietas – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

LPSR VDK 3. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 3. aprakstam un kas sastāv no 30 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

LPSR VDK 4. daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 4. aprakstam un kas sastāv no 99 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

LPSR VDK 5. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 5. aprakstam un kas sastāv no 4 lietām – līdz 2019. gada 25. martam;

LPSR VDK 6. daļas operatīvās lietas un citi materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 6. aprakstam un kas sastāv no 41 lietas – līdz 2019. gada 14. februārim;

LPSR VDK 7. daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 7. aprakstam un kas sastāv no 138 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;

LPSR VDK Cēsu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Dobeles rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jēkabpils rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jelgavas pilsētas un dzelzceļa daļas materiāli, LPSR VDK Jūrmalas pilsētas nodaļas materiāli, LPSR VDK Krāslavas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Liepājas pilsētas un ostas daļas materiāli, LPSR VDK Limbažu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Madonas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Rīgas pilsētas daļas materiāli, LPSR VDK Saldus rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Stučkas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Talsu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Valmieras rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Ventspils pilsētas un ostas daļas materiāli, kas atbilst attiecīgi Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 8. aprakstam (9 lietas), 9. aprakstam (6 lietas), 10. aprakstam (7 lietas), 11. aprakstam (10 lietas), 12. aprakstam (14 lietas), 13. aprakstam (8 lietas), 14. aprakstam (47 lietas), 15. aprakstam (9 lietas), 16. aprakstam (2 lietas), 17. aprakstam (2 lietas), 18. aprakstam (19 lietas), 19. aprakstam (6 lietas), 20. aprakstam (7 lietas), 21. aprakstam (3 lietas), 22. aprakstam (63 lietas) – līdz 2019. gada 23. augustam;

LPSR VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 23. aprakstam un kas sastāv no 5 lietām – līdz 2019. gada 23. augustam;

LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 24. aprakstam un kas sastāv no 102 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR VDK Sekretariāta materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 26. aprakstam un kas sastāv no 45 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR VDK Finanšu daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 27. aprakstam un kas sastāv no 87 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR VDK Kadru daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 28. aprakstam un kas sastāv no 11 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;

LPSR VDK Izmeklēšanas daļas materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 29. aprakstam un kas sastāv no 41 lietas – līdz 2019. gada 20. decembrim;

Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes pirmās daļas dokumenti, kas atbilst Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 1340. fonda 1a. aprakstam – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 28. septembrim;

Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam, kur sadarbības fakts konstatēts – pilnā apjomā; sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam un kur sadarbības fakts nav konstatēts, neatkarīgi no tā, vai lieta izbeigta ar tiesas nolēmumu (lēmumu vai spriedumu) vai prokuratūras lēmumu, digitalizē pilnā apjomā, bet publicē tiešsaistē daļēji, ietverot tiesu nolēmumus, prokuratūras lēmumu par lietas izbeigšanu, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 20. decembrim. Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus, no to satura svītro informāciju par procesa laikā aktuālo dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa numuru. Konstatējot sadarbības fakta ar VDK pārbaudes tiesas lietas iztrūkumu, digitalizē un publicē uzraudzības lietu pilnā apjomā tiešsaistē, norādot iztrūkuma iemeslus – līdz 2019. gada 20. decembrim.

VDK dokumentu publikāciju tiešsaistē veic Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļa vietnē. Publikācijai jābūt neitrālai, sniedzot ziņas par dokumenta rekvizītiem un šī dokumenta izcelsmi un oriģināla atrašanās vietu, atbilstoši vispārpieņemtajiem arheogrāfijas principiem.

Digitalizēta VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētā sistēma (elektroniskā datubāze) Delta Latvija neanonimizētā veidā ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam nododama Latvijas Nacionālajam arhīvam, kas nodrošina nekavējošu tās neierobežotu pieejamību pētniecībai. Pētnieki īsteno audiovizuālās fiksēšanas tiesības, ievērojot šā rīkojuma 4.2. apakšpunktā noteikto. Samaksa par izdrukām no datubāzes nedrīkst pārsniegt izdruku izgatavošanas izmaksas.

Līdztekus VDK dokumentu pieejamībai tiešsaistē nodrošināmas arī šādas VDK dokumentu pieejamības tiesības:

Latvijas Nacionālais arhīvs sniedz bez atlīdzības izziņu personām par VDK dokumentiem, kas satur informāciju par attiecīgo personu, ja izziņas pieprasītājs ir 1) politiski represētā persona, 2) persona, par kuru VDK slepeni vākusi ziņas, 3) persona, par kuras slepenu sadarbību ar VDK sniedz ziņas VDK dokumenti, 4) iepriekš minēto personu nāves vai rīcībnespējas (daļējas un pilnīgas) gadījumā pirmās, otrās, trešās pakāpes radinieki un aizgādņi. Šajā apakšpunktā minētajām personām izsniedz attiecīgo dokumentu kopijas, izmantojot drošus sakaru līdzekļus, ja ir nopietni apgrūtināta to pārvietošanās.

Lai nodrošinātu pētījumu precizitāti, pētniekiem ir tiesības bez maksas personiski, izmantojot personiskos līdzekļus, veikt audiovizuālu fiksēšanu dokumentus saudzējošā veidā. Samaksa par kopijām nedrīkst pārsniegt kopiju izgatavošanas izmaksas. Audiovizuāli fiksēto dokumentu kopijas publicējamas tikai pētījuma ilustrēšanas vai popularizēšanas nolūkā. Dokumentu krājumus (arī tulkojumus) var izdot, tikai saņemot Latvijas Nacionālā arhīva atļauju.

Pētniecības organizēšanā ievērojami sekojoši principi:

Okupāciju dokumentu pētniecību var veikt jebkura fiziska persona pati pēc savas iniciatīvas vai augstskolas, zinātniskās institūcijas, plašsaziņas līdzekļa, izdevēja, biedrības vai nodibinājuma uzdevumā.

Pētniekiem, kam ir zinātniskā kvalifikācija, lūdzot pieeju okupāciju dokumentiem, nav jāsniedz ziņas par paredzēto pētījumu. Citiem pētniekiem jānorāda pētījuma temats, pētījuma pasūtītājs un pētījuma veikšanas finansēšanas avots, ja tas atšķiras no pētījuma pasūtītāja.

Pētnieki, īstenojot jaunrades tiesības, tai skaitā zinātniskās jaunrades tiesības, un vārda brīvību, ievēro objektivitāti, godaprātu un seko akadēmiskā godīguma principiem ziņu izklāstā. Avotu un ziņu izklāsta precizitātei jāveicina citu pētījumu īstenošanai un jābūt pietiekamai publisko diskusiju veikšanai.

Latvijas Nacionālais arhīvs, kā arī citas valsts institūcijas, kuru rīcībā ir okupāciju dokumenti, atklājot apzinātu īstenībai neatbilstošu ziņu sniegšanu vai rupju akadēmiskā godīguma neievērošanu, brīdina pētnieku vai, ja pētniecība veikta juridiskas personas uzdevumā, attiecīgo juridisko personu par šādas rīcības nepieļaujamību. Ja minētie pārkāpumi atkārtojas gada laikā, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas darbam ar attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu. Ja vienas juridiskas personas uzdevumā vairāki pētnieki gada ietvaros pēc brīdinājuma saņemšanas atkārtoti veic minētos pārkāpumus, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas darbam ar attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu visiem attiecīgās juridiskās personas uzdevumā veicamajiem pētījumiem.

Pētījumu rezultātu publicēšanā nodrošināmi sekojoši principi:

Latvijas vēstures pētniecībai par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei, kas norit ar valsts finansējuma atbalstu vai ko veic valsts augstskolas un valsts zinātniskās institūcijas, rezultātu publicēšanā priekšroku dod atklātām publikācijām. Neatkarīgi no finansējuma un pētniecības veicēja atsevišķa datu subjekta informēšana par pētniecību un tās rezultātiem nav nepieciešama.

Latvijas vēstures pētniecības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei, izmantojot šā likuma priekšrocības, rezultātu publikācijām ārpus Latvijas Republikas attiecināma Obligāto eksemplāru likumā noteiktā kārtība. Iespieddarbi neatkarīgi no to izdošanas vietas viena eksemplāra apmērā iesniedzami arī Latvijas Nacionālajam arhīvam gada laikā no to izdošanas.

Lai veidotu atgriezenisku saiti, Latvijas vēstures pētniecības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei rezultātu izdevējam un publicētājam jāinformē autori par

saņemtajām atsauksmēm. Datu subjektam nav tiesību pieprasīt labojumu veikšanu zinātniskajās un populārzinātniskajās publikācijās. Plašsaziņas līdzekļos neprecīzas personas datu informācijas publikācijas gadījumā datu subjektam ir tiesības lūgt precizēt sniegto ziņu saturu.

Ministru kabineta izveidoto speciālas starpdisciplināras komisijas bijušās VDK dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei reorganizē par Nacionālās atmiņas institūtu līdz 2018. gada 31. decembrim, vai arī nodibina Nacionālās atmiņas institūtu līdz 2018. gada 31. decembrim. Nacionālās atmiņas institūts ir valsts zinātniskā institūcija okupāciju dokumentu, sevišķi VDK dokumentu izpētē. Izglītības un zinātnes ministrs reizi gadā, bet ne vēlāk kā līdz Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai sniedz publisku ziņojumu Latvijas Republikas Saeimas plenārsēdes laikā par Latvijas vēstures pētniecības rezultātiem iepriekšējā gada laikā, sevišķu vērību pievēršot okupāciju dokumentu izpētei.

Tieslietu ministrijai sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Latvijas Universitāti mēneša laikā iesniegt Ministru kabinetam atbilstošus tiesību aktu projektus.

Rīkojums Par likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” noteiktā sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas procesa konceptuālajām izmaiņām

Pamatojoties uz speciālas starpdisciplināras komisijas bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kas apstiprināta ar 2014. gada 20. augusta rīkojumu Nr. 433 “Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei” un kas saukta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – LPSR) Valsts drošības komitejas (turpmāk – VDK) zinātniskās izpētes komisija, zinātniskās izpētes rezultātiem, kas kopš tās izveides publiskoti plašsaziņas līdzekļos, publicēti zinātniskajos rakstos un apspriesti zinātniskajās konferencēs, kā arī ievērojot secīgi organizētās sabiedrības aptaujas 2016. gada septembrī un 2018. gada janvārī par LPSR VDK dokumentu atklātību, atzīt, ka atklātība un Latvijas vēstures pētniecība ir nepieciešams līdzeklis, lai, īstenojot Latvijas Republikas Satversmes ievadā nostiprināto, novērstu totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas. Minētā īstenošanai Tieslietu ministrijai līdz 2018. gada 23. augustam jāiesniedz Ministru kabinetam:

1. Administratīvā procesa likuma grozījumi, kas paredz sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu administratīvā procesa kārtībā, sākot ar 2019. gada 23. augustu, ar nosacījumu, ka fakta konstatēšanu var lūgt tikai gadījumos, ja tas skar konkrētu tiesību vai pienākumu īstenošanu. Administratīvajai tiesai jānovērtē pēc būtības sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas gadījumā sadarbības samērojamība ar personai noteiktajiem tiesību un pienākumu īstenošanas nosacījumiem konkrētajā gadījumā. Objektīvās izmeklēšanas rezultātā konstatējot noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, administratīvajai tiesai nosakāms pienākums taisīt blakus lēmumu. Administratīvās tiesas nolēmums publicējams mēneša laikā pēc tā spēkā stāšanās oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” šāda veida tiesu nolēmumu publikācijai paredzētajā tīmekļa vietnē. Sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas gadījumā Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļa vietnē publicē lietu pilnā apjomā pusgada laikā no tiesas nolēmuma spēkā stāšanās, bet, nekonstatējot faktu, publicē lietu daļēji gada laikā no tiesas nolēmuma spēkā stāšanās, ietverot tiesu nolēmumus, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu. Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus publikācijai, no to satura svītro informāciju par procesa laikā aktuālo dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa numuru.

2. Likumprojekts, kas paredz Satversmes aizsardzības biroja likuma grozījumus, kas atspoguļo likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” atcelšanas tiesiskās sekas un atspoguļo arī pēc likuma atcelšanas nepieciešamās Totalitārisma seku dokumentēšanas centra funkcijas un uzdevumus kā atbalsta sniegšana prokuratūrai noziegumu atklāšanai, kas saistīti ar VDK un citām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, tai skaitā LPSR, represīvām institūcijām.

June 1, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Vilnis Zariņš – nacionālo vērtību aizstāvis Latvijā

www.nacionalaapvieniba.lvnacionalaapvieniba.lv

23.05.2018 Raivis Zeltīts

,,Vilnis Zariņš – nacionālo vērtību aizstāvis Latvijā’’

Nolasīts 2018. gada 22. maijā Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro un sociālo zinātņu centra konferenču zālē Kalpaka bulvārī 4 filozofijas doktoram Vilnim Zariņam veltītajā konferencē “Dr. phil. Vilnis Zariņš: garīgais skolotājs, filosofs, tulkotājs, patriots”.

Latviešu filozofs, sabiedriskais darbinieks un politiķis Vilnis Zariņš savu daudzo darbības gadu laikā vienmēr ir iestājies par patiesību un par latviešu tautas interesēm. Turklāt abas šīs kategorijas viņa rakstos un intervijās ir savijušās kopā – latviešu tautas intereses viņš vienmēr ir aizstāvējis ar vēsturiskās patiesības izgaismošanu, faktiem un elementāra cilvēciskā taisnīguma nenogurstošu atgādināšanu. Tā kā patiesība no modes nekad neiziet, tad Vilņa Zariņa rakstos paustās atziņas ir aktuālas joprojām.

Patiesības aizstāvība Vilņa Zariņa rakstos laika gaitā ir bijusi atkarīga no sabiedrībā atļautās izteiksmes brīvības. Vilnis Zariņš pats par to raksta šādi: “(..) neesmu bijis disidents, jo savas domas, ja arī tās ne visiem likās vēlamas, esmu formulējis tā, lai tās nebūtu atklātā konfliktā ar oficiālo ideoloģiju. (..) Daži radikālāk noskaņoti jauni cilvēki varbūt drīz un vēl jo vairāk pēc gadiem jautās, kādēļ tik nelabvēlīgā situācijā ar nosacījumiem, kas negarantē cieņu pret autoru, vispār vajadzēja ko publicēt. Kādēļ autors ielaidies kompromisos ar okupantiem un viņu ielikteņiem, nevis gaidījis, kamēr atkal būs atjaunota Latvijas neatkarība?” [1] Protams, arī man un manas paaudzes aktīvistiem būtu viegli “mest ar akmeni”, jo mums vārda brīvība ir kaut kas pašsaprotams, bet PSRS laika cenzūras un baiļu atmosfēra nav pieredzēta.

Manuprāt, ir jāsaprot un jāpieņem, ka disidentisma ceļš ir tikai viens no ceļiem cīņā par brīvību un patiesību. Vilnis Zariņš izvēlējās darboties esošās sistēmas ietvaros, iespēju robežās iedrošinot cilvēkus ar oficiālās preses starpniecību, vismaz pietuvojoties patiesībai laikā, kad to skaļi izteikt nevarēja. Latvijas neatkarības atjaunošanā šādiem cilvēkiem bija nenovērtējami liela loma. Vilnis Zariņš pareizi norādīja, ka ne jau visi, kas atteicās no darbības sistēmā, bija cēli disidenti: “(..) bija ne mazums tādu potenciālu autoru, kam smagie apstākļi bija ērts iegansts, lai nedarītu neko, lai savu talantu, ja arī tāds bija, apraktu zemē un nosodītu tos, kuri kaut ko centās paveikt arī šādā situācijā.” [2]

Viens no pastāvīgākajiem tematiem Vilņa Zariņa rakstos un intervijās ir jautājums par noziedzīgo Latvijas kolonizāciju PSRS gados un šīs kolonizācijas sekām. Rakstā pēc 1987. gada 14. jūnija demonstrācijām (kas tā arī netika publicēts) Vilnis Zariņš aicināja izvērtēt vēsturiskos notikumus, t.sk. latviešu iznīcināšanu Padomju Savienībā 1937. gadā, Staļina-Ribentropa paktu, 1940. gada notikumus, deportācijas 1941. un 1949. gadā, apzināti veiktās nacionālā sastāva izmaiņas un jautājumu par latviešu valodas un kultūras nākotni.[3] Līdzīgi kā daudzi tā laika aktīvisti “atklātības” un “pārbūves” ēras laikā, arī Vilnis Zariņš atsaucās uz Ļeņinu, jo padomju vara tādējādi neko nevar pārmest. Atbildot uz kādu latviešiem nelabvēlīgu rakstu, viņš atsaucas uz Ļeņina pārdomām par apspiedējas nācijas nacionālisma atšķirību no apspiestās nācijas nacionālisma. Viņš skaidri norādīja, ka latviešu nacionālisti ir apspiestās tautas nacionālisti.[4]

Pieaugot izteiksmes brīvības iespējām, pieauga arī Viļņa Zariņa kritika par Latvijas rusifikāciju un nospiedošo migrāciju. Viņš drosmīgi pateica, ka tautas interesēm ir jābūt prioritārajām pār visiem citiem apsvērumiem: “Ļoti svarīgs, turklāt maz izstrādāts jautājums ir migrācija ne tikai no atsevišķo cilvēku, bet arī no dažādu tautu savstarpējo attiecību un nacionālo interešu saskarsmes viedokļa. Jāpatur prātā, ka tautu un nacionālo kultūru intereses ir daudz plašākas, ilgstošākas un tādēļ vēl jo vairāk respektējamas nekā atsevišķu resoru un indivīdu intereses. (..) tautu interesēm jādod priekšroka. Šādā aspektā būtu svarīgi tikt skaidrībā, kur ir pieļaujamā robeža citu tautu piederīgo skaitam republikā, lai netiktu apdraudēta un nopietni traucēta mūsu tautas pastāvēšana un nākotne. (..) Ja šādu jautājumu ignorēsim, teorētiski mums iespējams nonākt Ziemeļamerikas indiāņu situācijā, kuri savā senču zemē palikuši niecīgā mazākumā (..).”[5]

Zīmīgi arī tas, ka jau tolaik sabiedrībā bija manāmas politkorektuma vēsmas – saukt lietas citādi, lai aiz uzspēlētas “iejūtības” fasādes noklusētu patiesību. Atbildot uz jautājumu par to, vai “migranta” vārds nav aizvainojošs: “Manis dēļ migrantus varētu dēvēt kaut par zelta cīrulīšiem vai par karsti mīļotajiem draugiem, bet skaistu frāžu virknēšana nespēj mainīt realitāti, tādēļ tā būtu vēl aizskarošāka nekā lietu saukšana īstajos vārdos.” [6]

Un to arī Vilnis Zariņš darīja – sauca lietas īstajos vārdos. Viņš izteica ideju par noteiktas summas samaksu cittautiešiem, kas izvēlētos repatriēties uz dzimteni. Viņš vēl padomju ēras beigās izvirzīja domu par kompensācijām par PSRS okupācijas nodarītajiem zaudējumiem. Šīs kompensācijas tad varētu izmantot repatriācijas stimulēšanai. Ebreju tauta taču no Vācijas saņēma kompensāciju.[7] Latvija gan tā arī kompensācijas nav saņēmusi, bet repatriācijas jautājums ir “laimīgi” aizmirsts.

Vilnis Zariņš nodarbojās ar to, ko mūsdienās sauktu par informatīvo cīņu. Viņš skaidri apzinājās, ka patiesība pati par sevi neuzvarēs, jo tai ir vajadzīgi aizstāvji. Viņš rakstīja: “Pēc neatkarības atjaunošanas manu publicistisko rakstu konstantais mērkis jeb virsuzdevums bija veidot Latvijas pilsoņu apziņu. (..) Neatliekams uzdevums bija konkretizēt valstiskuma apziņu, konfrontēt to ar reālo situāciju, izvirzot reāli sasniedzamus mērkus (..), kā arī norādīt reālās briesmas, no kurām turpmākajā Latvijas attīstībā vajadzētu izsargāties. Ne mazāk svarīgs uzdevums bija kritizēt tādus uzskatus un viedokļus, kuru paudēji tiecās atturēt latviešu tautu no cīņas par savu tiesību atjaunošanu, virzīt to uz pasivitāti, uz samierināšanos ar okupācijas rezultātiem un ar okupācijas laika varasvīru kundzību.” [8]

1990. gadu sākumā viens no galvenajiem jautājumiem, kuriem Vilnis Zariņš pievērsa uzmanību, bija jautājums par pilsonību. “Katrs gads, kurā izdevās saglabāt puslīdz nemainīgu Latvijas pilsoņu kontingentu, neizdāļājot pilsoņu tiesības kolonistiem, ir bijis liels ieguvums latviešu tautai. Desmit gadu laikā no pēdējās PSRS tautas skaitīšanas līdz 1999. gada sākumam iedzīvotāju skaits Latvijā bija samazinājies aptuveni par 250 000. Tas noticis galvenokārt okupācijas karaspēka izvešanas un daudzo kolonistu repatriācijas rezultātā.(..) Latviešu skaits šajos gados samazinājies tikai aptuveni par 5000 (..) likumi, kas stingri nošķīra Latvijas pilsoņus un nepilsoņus, veicināja sabiedriskā miera saglabāšanu un šajā aspektā bija izdevīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem, arī nepilsoņiem. Centieni dot pilsoņu tiesības cilvēkiem, kuri neprot valsts valodu un nespēj orientēties valsts dzīvē, jāvērtē kā avantūrisms.” [9] Iespējams, ka mēs šobrīd dzīvotu krietni citādākā Latvijā, ja 1990. gadu sākumā Latvijas pilsonība nebūtu nosargāta no izdāļāšanas. Ļoti iespējams, ka mums būtu oficiāla divvalodība, mēs varbūt nebūtu ne NATO, ne Eiropas Savienībā, bet iespējams, ka atrastos jau citā savienībā… Lai arī situācija ir tālu no ideālas, ir jāatzīst, ka virzība uz latvisku un arī Rietumniecisku Latviju ir notikusi.

Jautājums par pilsonību ir augstākajā mērā jautājums par taisnīgumu. Kā tagad, tā arī tolaik aktīvi tika meklēti naivie mūsu tautas vidū, kas “mīļā miera labad” būtu gatavi pilsonību uzdāvināt daudziem tūkstošiem kolonistu. Vilnis Zariņš uzsvēra: “(..)prettiesiska rīcība nevar būt pamats nekādām tiesībām. Hitlera Staļina līgums (..) ir noziedzīgs darījums, tādēļ juridiskā un arī morālā ziņā tas ir spēkā neesošs no paša sākuma līdz mūsdienām (..). Visas sekas, kas radušās nozieguma rezultātā – arī okupētās Latvijas kolonizācija ar PSRS iedzīvotājiem – , ir starptautisks noziegums.(..)”[10] Savukārt naivajiem tautiešiem viņš veltīja šos vārdus: “(..) arguments – ka pilsoņu tiesību piešķiršana Latvijas neatkarības ienaidniekus padarīšot par tās draugiem – ir pilnīgi no gaisa grābts. Latvijas draugi nav pērkami un pērkami draudi mēdz būt nodevīgi. (..) Citādi var iznākt pēc sakāmvārda citam iztapdams, sev sariebsi.” [11] Cik aktuāli!

Vilnis Zariņš skaidri lika nodalīt upurus no agresoriem. Bieži šīs divas kategorijas tika apzināti jauktas, lai kā upurus parādītu tos, kas kolonizēja okupēto Latviju, net latviešus sētu vainas apziņu par savu tiesību aizstāvību: “(..) jāatceras, ka šie cilvēki te nonākuši starptautiska nozieguma – okupētas zemes kolonizācijas rezultātā. Latviešu tauta par šo noziegumu nav atbildīga, tādēļ nav korekti tai uzvelt citu pastrādāto noziegumu sekas.” [12] Vilnis Zariņš pasaka skaidri – tas ir bijis noziegums! Un ja ir noziegums, tad ir vainīgie! Un nekādā veidā tie nevar būt Latvijas pilsoņi: “Okupantu smagākais noziegums pret latviešu tautu – Latvijas kolonizācija ar okupētājvalsts pavalstniekiem – ne tikai palicis nesodīts, bet palicis arī neizlabots, jo kolonistu lielākā daļa joprojām atrodas Latvijā. Palikuši daudzi, kas Latvijas neatkarību dziļi nīst, negatavojas iekļauties savas jaunās mītnes zemes dzīvē, nemācās tās valodu, bet ar provokatīvāk akcijām cenšas izraisīt sarežģījumus. (..) okupācijas un kolonizācijas upurim – Latvijas pilsoņiem kopumā – faktiski uzlikta atbildība par šo noziegumu līdzdalībnieku likteņiem. To kopīgiem spēkiem paveikuši agresīvākie Krievijas impērisko aprindu pārstāvji un Rietumeiropas liekulīgie politiķi(..)”[13] “Ja Krievija nespēj vai negrib risināt problēmas, ko radījusi tās pilsoņu masveida nometināšana Latvijā, šai problēmai jāmeklē starptautiski risinājumi. Aicinājumi latviešu tautai vienai izstrēbt putru, ko Latvijā ievārījuši totalitāro valstu noziedzinieki un liberālo valstu svētuļi, ir klaja liekulība un var izraisīt vienīgi riebumu.” [14]

Viņš gan pats vēlāk secināja, ka, diemžēl, Rietumeiropas politiķi nav ieinteresēti šīs problēmas risināšanā un paši atrodas lielu maldu varā. Atbildot uz Vācijas Bundestāga deputāta Gveiskirhena rakstu, “Tā pati propagandas mašīna, kas pirms dažiem gadiem centās iztēlot PSRS un tās vasaļvalstis gandrīz vai par paradīzi zemes virsū., šodien izplata rupjus melus par Austrumeiropas valstu, to skaitā par Latvijas politisko dzīvi. (..) grūti atbrīvoties no iespaida, ka daži šīs netīrās propagandas izdomājumi joprojām dezorientē sabiedrisko domu Vācijā. (..) Viens no izplatītākajiem Latvijas neatkarības ienaidnieku propagandas štampiem ir pasaciņa, ka Latvijā tiekot diskriminēti cittautieši, it īpaši krievi.” [15] Jāsecina, ka, diemžēl, arī šajā ziņā daudz nav mainījies – joprojām it kā cienījamos Vācijas TV kanālos tiek rādīti Latviju nomelnojoši sižeti, kur ārkārtīgi vienpusīgi tiek parādīta nepilsoņu situācija Latvijā.

Bet Vilnis Zariņš nekad nav bijis šovinists vai citu tautu nīdējs. Tieši pretēji – viņš skaidri ir nošķīris jautājumu par kolonistiem, kas ir tiesisks un vēsturisks jautājums, no etniskā jautājuma: “Ir svarīgi, lai republikā būtu kulturāli cittautieši, nevis “homo sovieticus”, kuri paši nezina, kas īsti viņi ir. Cittautiešiem jābūt tik kulturāliem, lai viņi spētu Latviju tuvināt savas valodas dzimtenei un otrādi. Tikai ar savstarpēju bagātināšanos, katras tautas specifiskā kultūras mantojuma apzināšanos, cilvēku savstarpējo cieņu mēs spēsim noiet ceļu uz vispārēju labklājību” [16]

Jautājums par tautas un valsts labklājību ir arī jautājums par mūsu morālajiem un ētiskajiem pamatiem. Šeit Vilnis Zariņš konstatēja lielus izaicinājumus mūsu tautai: “Trūdēšanas procesi PSRS varas virsotnēs atstāja demoralizējošu iespaidu uz visu sabiedrību, taču ar zināmu laika distanci. Tas var būt viens no izskaidrojumiem, kāpēc pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tūlīt nesākās tikumiska augšupeja, bet daži demoralizācijas procesi pat pastiprinājās.” [17]

PSRS Latviju neizmainīja tikai etniski un lingvistiski. Tika negatīvi ietekmēta arī mūsu tautas dvēsele: “(..) 50 nebrīves gadi un saskarsme ar dažādu tautu deklasētiem elementiem atstājusi liktu ietekmi uz latviešu tautas ētiskajiem principiem. Šī ietekme izpaužas ne tikai dzeršanā, bet arī mantas raušanā, arī paviršībā cilvēcisko attiecību sfērā… arī citādā ziņā.. taču visas šīs izpausmes ir sekas, nevis cēloņi.” [18] Viņš izteica arī aicinājumu, kas ir aktuāls arī šodien: “Nekāds uzplaukums nav domājams, ja pašu latviešu vidū netiks pārvarēts alkoholisms un citas smago Pelšes un Vosa valdīšanas laiku izraisītās tautas demoralizācijas izpausmes. Ir ļoti svarīgi, lai mūsu jaunie ļaudis veidotu ģimenes un audzinātu daudz bērnu. Tādēļ no tautas nākotnes viedokļa centrālais uzdevums ir panākt, lai viņiem būtu reāla iespēja saņemt pietiekami plašus dzīvokļus un jaunajām mātēm bērnu pirmajos dzīvības gados nevajadzētu strādāt algotu darbu.” [19]

Vilnis Zariņš, būdams savas tautas un valsts patriots, ar skumjām vēroja atjaunotās valsts izlaupīšanu 1990. gadu sākumā. Bet viņš nevis tikai konstatēja šos skumjos faktus, bet pamanīja to dziļākos cēloņus. Tas ir jautājums par nacionālās elites trūkumu tautā. Kur tad ir tie līderi, kas varētu vest tautu uz labākiem laikiem? “Piecdesmit gadu ilgās okupācijas laikā Latvijas sabiedrībā bija iznīcināti visi potenciālie latviešu valstiskuma kristalizācijas centri. (..) Tautas noraidošo attieksmi pret okupantiem centās pārvarēt, nomainot tautu – arvien lielākā skaitā ievedot kolonistus un nometinot tos Latvijā (..).”[20]

Ar ideju vien nepietiek: “Neatkarīgās Latvijas valsts ideja arī pēc ilgstošās okupācijas bija dzīva tautas vairākuma apziņā. Taču šī ideja bija kā emocionāla vēlēšanās bez saistības ar daudzu pilsoņu gatavību piedalīties valsts pārvaldīšanā un arī bez prasmes šādu darbu veikt. Pēc neatkarības atjaunošanas izrādījās, ka vienīgie cilvēki, kam ir kaut lādas vadītāju iemaņas, ja arī ne valsts, tad vismaz rajona līmenī, un kas nav okupantu atsūtīti kolonisti, ir tie paši darboņi, kas savu karjeru bija sākuši kā okupācijas iestāžu izsūtāmie zēni un amatos noturējušies galvenokārt sava konformisma dēļ.” [21] “Pastāvošo kārtību, kurā visvairāk tiek ņemtas vērā bijušo okupantu un bezprincipiālāko jaunbagātnieku intereses, var uzskatīt par amorālu (..) Ja kādu labvēlīgu apstākļu sagadīšanās rezultātā tie, kas skaļi nosoda bagātnieku izšķērdīgo un garīgi seklo dzīvesveidu, paši tiek pie reālas varas un relatīvi plašām darbības iespējām, piemēram, tiek ievēlēti Saeimā, viņi ar retiem izņēmumiem darbojas ļoti mērķtiecīgi, lai ienākumu un dzīvesveida ziņā tuvinātos jaunbagātniekiem.” [22]

Tomēr kopumā Vilņa Zariņa rakstos ir jūtams optimisms un viedums – viņš apzinājās, ka daudzām lietām ir vienkārši nepieciešams vairāk laika. Piecdesmit okupācijas gados uzkrātās problēmas nebija iespējams atrisināt pirmajos atjaunotās Latvijas neatkarības gados. Galvenais ir vienmēr iestāties par patiesību, par taisnīgumu, par mūsu tautas interesēm. Ja mēs katrs kā Vilnis Zariņš iespēju robežās tā darīsim, tad visai drīz mūsu tautai pienāks daudz labāki laiki.

[1]  Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 10. lpp [2]  Turpat…, [3]  Zariņš, Vilnis. NE STRUPCEĻŠ, BET KRUSTCELES. Notikumi pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 113. lpp [4] Zariņš, Vilnis. Dogmatisms tuvplānā, Literatūra un Māksla, 1988. gada 16. septembrī. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 140. lpp [5] Zariņš, Vilnis. Migrācijas problēmas cilvēciskais aspekts, Padomju Jaunatne, 1988. gada 7. oktobrī. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 145. lpp [6] Zariņš, Vilnis. Kas esam un kurp ejam? Avots, 1989, Nr. 8. No: Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks. Vaļasbrīžu piezīmes par kultūru un dzīvi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 178. lpp [7] Turpat…, 193. lpp [8] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 16. lpp [9] Turpat…, 15. lpp [10] Zariņš Vilnis. Pilsonības likumam vēl nav pienācis laiks. “Atmoda”, 2.10.1990., Nr. 43 (103) Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 28. lpp [11] Turpat…, 31. lpp [12] Zariņš, Vilnis. Kurš kuram dara pāri. “Diena” 1992. g. 20. un 26. jūnijā.. No: Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 103. lpp, [13] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? …, 18-19. lpp [14] Zariņš, Vilnis. Kad izzuda bailes. “Atmoda Atpūtai” 1992. g. 29. aprīlī. No: Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 92. lpp, [15] Zariņš, Vilnis. Kurš kuram dara pāri…, 100. lpp, [16] Zariņš Vilnis. Mūsu ceļš – neatkarība, “Rīgas Balss”, 1991. gada 28. februārīZariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 42. lpp, [17]  Zariņš, Vilnis. Kraukļu un cīruļu laiks…, 12. lpp [18] Aktuāla intervija. Par šņabi, taloniem un nazi. “Sidrabavots”, 1991. g. Nr. 3. Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? Publicistika, intervijas, pasakas 1990-1994. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 1999, 52. lpp, [19] Zariņš, Vilnis. Kas esam un kurp ejam?…, 192. lpp [20] Zariņš, Vilnis. Kam pieder nams? …, 8-9. lpp [21] Turpat…, 10. lpp

[22] Turpat…, 19. lpp

May 23, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Igaunijā pašaizliedzīgi kopj mežabrāļu piemiņu

Viss raksts un audio: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/igaunijas-nomale-pie-apes-pasaizliedzigi-kopj-mezabralu-pieminu.a278991/

Igaunijas nomalē, pie Apes, pašaizliedzīgi kopj mežabrāļu piemiņu

Pāris kilometrus no Apes, iebraucot Igaunijā, ir pavisam neliels ciematiņš Vastseroza jeb Jaunrozes, kaut gan pierobežā šo vietu vairāk dēvē par “Mežabrāli”. Un tik tiešām – te ir arī lauku veikals ar nosaukumu “Mežabrālis” un mežabrāļu bunkuri.

To visu veidojis igauņu uzņēmējs, lauksaimnieks Meliss Motuss, lai saglabātu sava tēva un citu igauņu mežabrāļu piemiņu, kā arī te tūristi var pārliecināties, kā bija dzīvot bunkurā un var nobaudīt arī mežabrāļu sieru, ziņo Latvijas Radio.

Apes tradicionālajā Pierobežas gadatirgū uzmanību piesaista kāds stends ar uzrakstiem igauņu valodā un kur tirgo sieru un pienu, pie šī stenda tobrīd muzicē Apes kapela un tai līdzi latviski dzied atraktīvais siera tirgotājs.

Meliss specializējies siera ražošanā, arī tirgū dažādi to veidi. Par vienu no sieriem Meliss saka, tas ir mežabrāļu, nelielais siera ritulītis, kurš ir krāsnī apcepts, ir bijis parocīgs, lai ņemtu līdzi mežā, bunkurā, kaujā. Un ne bez iemesla Meliss par to zina stāstīt, jo viņa ciemā Jaunrozēs viņš izveidojis piemiņas vietu mežabrāļiem, uzbūvējis arī bunkuru, ko var skatīt tūristi. Tas veltīts arī viņa tēva piemiņai.

“Es to daru tāpēc, ka man ļoti daudz radinieki ar to ir saistīti, man tēvs bija mežā 14 gadus, viņš iznāca gadu pēc Staļina nāves,” viņš stāsta.

Melisa tēvs mežabrāļos aizgājis, jo bijis Igaunijas armijas rindās un nav vēlējies dienēt padomju armijā.

“Kad atnāca padomju vara, igauņu zaldātiem pierē uzlika zvaigznīti un iedeva citu formu un teica – za roģinu, johaidī! Ko nozīmē – za roģinu? To igauņu karavīri nesaprata. Mans tēvs tad aizbēga no turienes,” Meliss atskatās.

Vairākus gadus Melisa tēvu slēpusi viņa sieva, kura ir bijusi skolas direktore un bunkurs bijis tieši zem viņas kabineta, Meliss saka, nav grūti iedomāties, kādas varēja būt sekas:

“Tēvam tas bija superlukss, bet mātei? Nespēju iedomāties…”

“Viņš kopj savas tautas vēsturi, jo viņa tēva brālis dzīvoja Austrālijā, pārdeva visus savus īpašumus, iekrājumus. Viņš tos atdeva, lai šeit, pierobežā varētu veidot paliekošas lietas, kuras stāsta par vēsturi un lai šī nomaļā Igaunijas vieta dzīvotu,” viņa stāsta.

“Un ar katru savu darbību viņš to pierāda. Protams, neiet viegli, viņam ir ļoti liela piena lopkopība, tā ne vienmēr iet viegli, bet viņš ir ļoti, ļoti pozitīvs. Arī mēs, latvieši, varam no viņa smelt to spēku. Viņš nekad nav noskumis, lai gan, kad stāsta šo mežabrāļu stāstu, vienmēr raud. Es viņu esmu dzirdējusi kādas 50 reizes, vienmēr ir asaras acīs, bet tā viņš iet pa dzīvi paceltu galvu. Šeit var just dzimtas spēku un pateicību senčiem,” norāda Sāre.

“Es to daru arī tāpēc, lai katrs cilvēks, šobrīd, kad pasaule mainās, lai, vienalga, kāda būtu tava nacionalitāte, pats galvenais, lai  tu paliktu cilvēks,” tā pats Meliss.

Ar igauņu uzņēmēju Melisu Motusu Apes iedzīvotājus tagad saista draudzība un kopīgi pārrobežu pasākumi.

“Meliss atbrauca pie manis uz Api un teica, ka mēs te pierobežā dzīvojam, mēs tā kā Latvijas lielākajā nomalē, tāpat kā viņi, ka mums vajadzētu pasākt kādas kopīgas lietas, lai saviem cilvēkiem sagādātu skaistus svētkus, skaistus tikšanās mirkļus,” saka Sāre.

Neizpaliek arī kopīga muzicēšana Apes un Igaunijas puses kapelām, dziesmu vārdi skan gan latviski, gan igauniski, arī Mežabrāļu dziesmas.

May 21, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

Čekas maisi nemelo. 1. daļa

Viss raksts: 

http://fronte.lv/2018/05/cekas-maisi-nemelo-1-dala/

http://fronte.lv/2018/05/cekas-maisi-nemelo-2-dala/

Latvijas Nacionālā fronte

Čekas maisi nemelo. 1. un 2. daļa

Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu

Sarunas 1. daļa

Trūkst vienotas izpētes sistēmas

DDD: Kāpēc Latvijā, atšķirībā no mūsu kaimiņvalstīm, tikai tagad – 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – ir nolemts atvērt čekas maisus? Kāpēc joprojām ir tāda pretestība šīs kartotēkas publiskošanai?

Linards Muciņš: Vispirms vēlos pateikt, ka manā izpratnē čekas maisu kartotēka ir svarīga cīņā pret Latvijas ienaidniekiem – tā ir lieliska iespēja paskatīties, kas ir kas. Tieši tā to kartotēku uztvēru. Jau 1988. gadā bija pavēle no Maskavas izvest čekas arhīvus uz Krieviju. Daļu krimināllietu materiālus dabūjām atpakaļ, bet operatīvie dokumenti, aģentu lietas, personu lietas aizgāja, pie mums palika kartotēka – atslēga.

Runājot par čekas maisu atvēršanu, svarīgi, ka 98 procenti no čekas materiāliem jau tagad ir pieejami ikvienam. Pirmā problēma – mums nav valsts institūcijas, kas šos materiālus pētītu, kas ar to nodarbotos. Bet mums valstī nav arī Ekonomikas institūts, kas spētu sniegt objektīvu informāciju par ekonomikas jautājumiem. Es negribu, ka man katru trešo dienu televīzijā jāskatās, ko man stāsta, piemēram, Swedbank ekonomists. Man gribas dzirdēt neatkarīga valsts Ekonomikas institūta, neitrāla un objektīva eksperta vērtējumu. Es taču saprotu, ka privātas bankas eksperts par savu viedokli saņem naudu, tādēļ dziedās tādu dziesmu, kāda ir izdevīga visām privātajām bankām. Visticamāk, viņš dziedās absolūti liberālas politikas dziesmu, jo bankas ir principā ieinteresētas atbrīvoties no jebkādiem ierobežojumiem vai nacionālas valsts uzliktiem šķēršļiem, kur tas noved – pie naudas mazgāšanas, amatpersonu kukuļošanas, banku bankrotiem.

Arī čekas arhīvu izpētei ir nepieciešama valsts institūcija. Tāda ir Lietuvā (tur strādā 100 cilvēki), tāda ir Igaunijā, Vācijā, Čehijā, Polijā.

DDD: Ja nemaldos, Lietuvā un Igaunijā nav tādu arhīvu, kādi ir Latvijā, tomēr viņiem ir valstiskas institūcijas, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Kādēļ Latvijā, kur ir izdevies pārņemt daļu čekas arhīvu, šādas iestādes nav?

L.M.: Acīmredzot nav bijusi vēlēšanās. Žurnālistiem vajadzētu noskaidrot šo jautājumu “kādēļ?”. Bija Latvijas Vēsturnieku komisija, kas darbojās Valsts prezidenta uzraudzībā, bet šādai komisijai ir plašs darba lauks. Tagad ir nodibināta VDK zinātniskās izpētes komisija, bet tā ir zinātniska sistēma. Polijā, piemēram, ir izveidots Polijas Nacionālās atmiņas institūts, kur ir ne tikai zinātniskā izpētes daļa, bet arī propagandas daļa, kas nodarbojas ar dažādu izstāžu veidošanu, sabiedrības informēšanu. Propagandas daļas pārziņā ir publikāciju sagatavošana, grāmatu izdošana un konferenču rīkošana. Komisijai piekomandēti arī prokurori, kuru uzdevums ir izvērtēt, vai arhīvos nav atrodami materiāli, kas būtu par pamatu kādas lietas ierosināšanai. Polijā un citur tās ir atsevišķas valsts iestādes.

DDD: Kāpēc Latvijā tādas nav?

L.M.: Bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kas darbojas Tieslietu ministrijas uzraudzībā. Centra uzdevums bija – veikt dokumentu izpēti. Ja kādam bija kādi čekas dokumenti, tos varēja nodot šim centram, taču Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs neveidoja milzīgu arhīvu, jo krimināllietas, izpētes lietas tika nodotas Valsts arhīvam, kur ikviens var piekļūt viņu interesējošajiem dokumentiem.

SAB “noraka” TSDC

DDD: Jūs tomēr neesat cilvēks no malas – esat bijis politikā kopš neatkarības atjaunošanas. Kādēļ, jūsuprāt, pret čekas arhīvu izpēti ir bijusi tik noraidoša attieksme, kādēļ nav bijis valstisks atbalsts?

Linards Muciņš: Pirmkārt, ir nepieciešama nauda. Otrkārt – politisks atbalsts, ministri, kas šo lietu bīdītu. Bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kas sadarbojās ar SAB, Ģenerālprokuratūru. Čekas maisi atradās centrā, taču viņiem izdevās noskaidrot arī citus aģentus, kas kartotēkā, kuru mēs pārņēmām, nebija atrodami.

Droši vien daļa vainas ir jāuzņemas arī man, jo es atbalstīju Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Zālītes ideju pievienot centru SAB, cerot uz lielāku finansiālu atbalstu un iespējām paplašināt darbību. Tika veikti likuma grozījumi, ar kuriem centrs tika nodots SAB pakļautībā. Arhīvs arī tika pārvietots uz SAB telpām, jo likās, ka tur tas būs drošībā.

Diemžēl Latvijā ir slikta sistēma, ka specdienesti nav stingrā izpildvaras un parlamentārajā kontrolē, dienesti paši nosaka sev uzdevumus un paši arī izvērtē sasniegtos rezultātus. Tādēļ vēlāk SAB, iespējams, negribēdams dot finansējumu, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieku skaitu pamazām samazināja. Tagad tur darbojas tikai viens cilvēks, kas uz vēlēšanām pārbauda deputātu kandidātus un sniedz atzinumu. Protams, SAB negrib izpaust viņu rīcībā esošo informāciju, aizbildinoties ar visādām muļķībām par datu aizsardzību utt. Datu aizsardzības regulā gan skaidri un gaiši teikts, ka datus var izpaust, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Daudzi no kartotēkā esošajiem aģentiem ir jau miruši.

DDD: Tātad, jūsuprāt, lai gan darbojas speciāla komisija, joprojām nav izveidota sistēma, kā strādāt ar Latvijas rīcībā esošajiem čekas arhīviem?

L.M.: Manuprāt, ir nepieciešama speciāla institūcija – nopietna valsts institūcija, kas darbotos tikai ar šo vēsturisko dokumentu kopumu. Arī VDK zinātniskās izpētes komisija ir nepietiekama, jo tā nosedz tikai nelielu daļu – zinātnisko daļu izpētes procesā.

Ja Lietuvā iestādē, kas pēta čekas dokumentus, darbojas 100 cilvēku, tad tam tomēr ir kāds vērā ņemams iemesls. Es nesaku, ka arī mums obligāti nepieciešama skaitliski tik liela institūcija, bet institūtam ar vismaz 20 cilvēkiem būtu jābūt. Lai veidotu uzticamu kartotēku, ir nepieciešams nopietns, sistemātisks un sistēmisks darbs. Katram ierakstam ir jābūt pārbaudītam vairākos avotos, lai nebūtu kļūdu. Visai informācijai, piemēram, par čekas virsniekiem, būtu jābūt apkopotai vienā vietā.

Man, piemēram, ir čekas tālruņa grāmata. Mani neinteresē tālruņa numuri, bet vārdi, kas tajā atrodami, jo tie arī bija slepeni. Kam es šādu grāmatu varētu atdot? Komisijai? Šodien komisija ir – rīt vairs nav. Esmu nodevis šo grāmatu Okupācijas muzejam, jo zinu, ka tur tā būs drošībā. Tieši tādēļ ir nepieciešama speciāla iestāde, kas nodarbotos un glabātu šādus dokumentus.

Maisos slēpjas čekas aģenti

DDD: Šķiet ikreiz, kad tiek pieminēti čekas maisi, kad izskan aicinājums beidzot tos atvērt un darīt zināmu to saturu visai sabiedrībai, dažādu līmeņu valsts amatpersonas un “inteliģences zieds” aizrautīgi iestājas pret maisu atvēršanu, jo to saturam, lūk, nevarot uzticēties.

Linards Muciņš: Nav nekāda pamata čekas maisu saturam neuzticēties. Turklāt pat bez kartotēkas ir iespējams noskaidrot aģentu vārdus – tieši tādu ceļu iet vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pēta Nacionālo partizānu vēsturi.

DDD: Intervijā Ukrainas žurnālistam jūs atklājāt, ka bijušais Latvijas premjers Ivars Godmanis bija čekas aģents. Kā viņš varēja kļūt par Latvijas premjeru?

L.M.: Ja gribam noskaidrot patiesību, ir jābeidz skatīties uz astoņdesmito gadu beigām, deviņdesmito gadu sākumu ar mūsdienu cilvēka acīm. Juridisks fakts ir tas, ka cilvēks ir fiksēts ar noteiktu darbinieka statusu KGB dokumentos – vai tā ir kartotēka, vai tas ir žurnāls (iekļaujot aģentu kartotēkā vai noņemot no aģentūras uzskaites, reģistrējot arhīva uzskaitē), vai arī uzraudzības lietās, kur nav tieši pateikts, ka persona ir aģents. Kartotēkā ir skaidri ierakstīts, ka cilvēks ir aģents un nevis informators.

DDD: Kāda ir atšķirība starp aģentu un informatoru?

L.M.: Aģents pilda pavēles. Informators ir gan aģents, gan iestādes vadītājs un partijas sekretārs, gan tā saucamā čekas uzticības persona, kuram dokumentos raksta vārda, uzvārda un tēvavārda pirmos burtus. Uzticības personas nav nekādā uzskaitē. Katram čekas virsniekam bija savi informatori. Par informatoru varēja kļūt, piemēram, kādas iestādes vadītājs, partijas sekretārs vai kādas nozares speciālists. Ir viedoklis, ka vēsturnieks Zunda ir bijis informators – par to netieši liecina dažādos dokumentos atrodamā informācija.

Šie informatori netika uzskaitīti īpašā kartotēkā. Bet kartotēkā atrodamie cilvēki viennozīmīgi bija aģenti. Tas ir juridisks fakts, jo viņam ir VDK kartīte.

DDD: Tātad spriest par to, vai Godmanis ir vai nav sadarbojies, nav nozīmes – tas ir dokumentāli pierādāms?

L.M.: Par to tiešām nav jāspriež, jo VDK dokumentos viņš ir uzrādīts kā aģents!

Vēlreiz atkārtošu – aģents pildīja pavēles. Piemēram, aģentam varēja likt potes vietā cilvēkam injicēt indi. Protams, bija dažādi aģenti dažādām pavēlēm, jo virsnieks bija atbildīgs par to, cik ļoti viņš varēja piežmiegt aģentu izpildīt to vai citu uzdevumu. Svarīgi bija čekas virsnieku rīcībā esošie kompromitējošie materiāli (liecības par izdarītu kriminālnoziegumu, foto ar seksu) vai apstākļi, kas cilvēkam draudētu (iesaukšana armijā uz 5 gadiem zemūdenē, atlaišana no darba, cietums), ja viņš negribētu vai nevarētu izpildīt čekas pavēli.

Kartotēkā, par kuru mēs runājam, atrodami čekas aģenti, nevis informatori. Patiesībā jau ikvienam padomju pilsonim (smejas) bija pienākums stučīt. Bija uzticības personas, kas informē. Treškārt, bija virsnieki zem jumta, kuri saņēma algu pamatdarbā un piemaksu par darbu čekas labā. Šādi cilvēki, vairāki simti čekas virsnieku, strādāja, piemēram, “Intūristā”, kultkomā, Ārlietu ministrijā un citās svarīgās vietās.

DDD: Ja Godmanis bija VDK darbinieks, kā viņš varēja nonākt politikā, tikt ievēlēts un pat vadīt neatkarīgo Latvijas valsti?

L.M.: Viņš bija iesūtīts ar uzdevumu – tādēļ viņš arī bija politikā! Kur tad viņš radās? Godmanis aizstāvēja kandidāta grādu Austrijā. Starp citu, man zināms kāds zinātnieks, kuram arī bija iespēja braukt stažēties uz Austriju, bet viņam pirms tam bija jāparaksta papīrs par sadarbošanos ar čeku. Viņš atteicās un uz Austriju tā arī neaizbrauca, jo ikvienam, kurš brauca uz pastāvīgāku laiku ārpus PSRS, bija jāparakstās par sadarbošanos.

Kas vainīgs, tas bailīgs…

Linards Muciņš: Ja apjautāsiet zinātniekus, inteliģences pārstāvjus un citus, kuri tika izlaisti strādāt vai mācīties ārzemēs, viņiem būs jāatzīst, ka parakstīja ne tikai anketu, pieteikuma formu, bet arī piekrišanu sadarboties. Kuri rīko lielāko bļaušanu pret čekas maisu atvēršanu? Vai ne Zinātņu akadēmija ar Spārīti priekšgalā?…

DDD: …inteliģences pārstāvji, mākslinieki.

L.M.: Tie visi, kas šodien publicējas ar viedokli pret čekas maisu atvēršanu, lielāko tiesu ir čekas aģenti. Skaidrs, ka viņi cenšas radīt iespaidu, ka tur viss ir nepareizi, ka tie ir meli, ka tas sanaidos tautu utt. Tie visi ir čekas aģenti. Iespējams, ka viņiem ir pateikts, ka viņu vārdi ir izņemti, ka kāds ir paglābts. Bet tie ir tikai kādi 30 cilvēki – vai tādēļ teiksim, ka visi pārējie (gandrīz 4,5 tūkstoši) ir nepareizi? Ja cilvēks nomira 4. maijā, tad viņa vārda tajā kartotēkā nav. Protams, mēs nevaram teikt, ka kartotēka ir pilnīga, jo bija arī armijas čeka, jūras kara flotes čeka…

 

Intervēja Liene Apine

 Publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 4(406) [2018. gada 27. aprīlis–10. maijs]

============================================

Čekas maisi nemelo. 2. daļa

Kad veras vaļā čekas maisi…

 

 

Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu

 

Turpinājums no: Čekas maisi nemelo. 1. daļa

 

Centieni radīt šaubas par ticamību kartotēkai

DDD: Tātad nav nekāda pamata runām, ka tā saucamajos čekas maisos atrodamie dokumenti ir safabricēti, ka tur atrodamie vārdi būtu nejauši tur nonākuši?

Linards Muciņš: Tas fakts, kas rakstīts kartotēkā, nav apstrīdams. Piemēram, Godmanis tiesājās, ka viņš apzināti neesot sadarbojies ar VDK. Es neesmu lasījis spriedumu, jo viņa lieta ir pazudusi. Šeit ir jāpiemin Egils Levits, kurš rakstīja likumu. Tas ir viņa Rietumu tiesību iespaidā ierosināts formulējums – apzināts sadarbības fakts. Lai katrs pats spriež par šādu formulējumu – vai tas ir jaušs vai nejaušs…

Protams, tiesnesim, kurš skata šādas lietas, nav vienkārši, jo sistēma bija sarežģīta. Manuprāt, būtu pat vajadzīgs tribunāls, kurš šādas lietas skatītu, jo ir nepieciešama dziļa izpratne. Ne visiem tiesnešiem ir dziļa interese un vēlēšanās iedziļināties ne tikai konkrētajā lietā, bet sistēmas būtībā. Situāciju apgrūtināja arī tas, ka tās ir krimināllietas, bet kriminālprocesā pierādījumu slieksnis ir daudz augstāks nekā civillietās, piemēram, par goda un cieņas aizskārumu.

Ja jūs man jautājat, cik daudz var ticēt kartotēkai, tad mana atbilde ir skaidra – tai var pilnībā uzticēties! Protams, ir vēl citi vārdi, kuru tajā kartotēkā nav, bet tie, kas tur ir, nav falši.

DDD: Linards Muciņš pa lielo burzmu nevienu vārdu klāt nepielika?

L.M.: Tādas muļķības arī ir dzirdētas. Viena no versijām pat bija, ka kartiņas esot izbirušas uz trepēm un ikvienam tur klātesošajam bijusi iespēja kaut ko pielikt vai izņemt. Fotogrāfijās ir redzami šie čekas maisi, kas aizzīmogoti ar lakas zīmogiem. Kopumā bija divi čemodāniņi un divi maisi, no kuriem nekas nevarēja izbirt. Arī klāt kaut ko pielikt nebija iespējams.

Labi, ka bija maisi, jo pēdējās dienās, pirms mēs pārņēmām šo kartotēku, daži čekisti skrēja un vēlējās noņemt no uzskaites savus aģentus, bet to nebija iespējams izdarīt, jo visas kartītes bija jau sabērtas maisos. Kaut ko konkrētu atrast bija gandrīz neiespējami, jo kārtība, protams, bija izjaukta. Pat ja kartītes būtu saliktas kastītē, ar kartītes izņemšanu no kartotēkas nebūtu līdzēts, jo katra kartīte, ieliekot vai izņemot no kartotēkas, tiek reģistrēta speciālā žurnālā. Žurnālā gan nav rakstīts vārds, tur ir tikai kartiņas numurs, iesauka (piemēram, aģents Knābis), kurš virsnieks un kura nodaļa ir savervējusi, kurš apstiprinājis, kādas kategorijas aģents viņš ir, un ielikšanas datums. Uzvārds ir redzams tikai kartiņā. Tad, kad aģents nomirst, beidz darboties vai aizbrauc uz citu reģionu, tas tiek ierakstīts žurnālā. Kartotēka, protams, ir vissvarīgākā, jo tajā parādās konkrēts vārds un uzvārds, bet žurnāls neļāva veikt nekādas mahinācijas. Uz kartiņas ir vervētāja un priekšnieka paraksts. Katrai kartiņai ir numurs, kas sakrīt ar aģenta lietas numuru. Žurnālā viss tiek ierakstīts hronoloģiski – tur nav iespējams kaut ko ar atpakaļejošu datumu sagrozīt.

DDD: Saprotu, ka neviens, kurš atrodas kartotēkā, tur nenokļuva bez viņa paša ziņas. Kādēļ tad šodien dzirdam runas, ka tur kāds nokļuvis nejauši, viņam pašam nezinot?

L.M.: Ko citu šie cilvēki, kas bija čekas aģenti, lai saka? Protams, viņi var tāpat kā dzejnieks Rokpelnis atzīties un atklāti pateikt – jā, mani savervēja, man vienreiz mēnesī bija jāiet uz kaut kādu dzīvokli tikties. Tā būtu vispareizākā rīcība, jo tieši tā tas arī notika, tā būtu patiesība. Viss pārējais ir mēģinājumi attaisnoties un izlikties par nevainīgiem. Cilvēkiem negribas atcerēties nepatīkamas lietas, ka viņi ir sadarbojušies.

…par “kristāltīrajiem” ārzemju latviešiem

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, Vaira Vīķe-Freiberga tik ļoti aktīvi iestājas pret kartotēkas atvēršanu. Viņas taču nav šajā kartotēkā?!

Linards Muciņš: Kā jūs zināt, ka nav? Pirmkārt, ja viņas nav šajā kartotēkā, varbūt viņa ir tajā, kas atrodas Maskavā. Otrkārt, ārzemniekiem nevajadzēja parakstīties. Ja čekists, ar kuru ārzemnieks kontaktējās, uzskatīja, ka kontakts ir pietiekami dziļš, tad VDK šo ārzemnieku uzskatīja par savu aģentu. Ārzemnieki, kas ļoti regulāri brauca uz Latviju, – viņiem varbūt likās, ka paši neko neziņo, bet tikai parunājas. Tiešu pierādījumu nav.

Ja runājam vispārīgi, tad ir tieši pierādījumi par sadarbību, kas parādās, piemēram, naudas atskaitēs. Bija maksas aģenti, kas uzturēja dzīvokļus, kuros notika tikšanās. Viņiem maksāja katru mēnesi apmēram 100 rubļus klāt pie pensijas. Tie bija pensionēti čekas vai armijas virsnieki, kuriem varēja uzticēties. Katrai izmaksātajai naudas summai pretim ir paraksts par saņemšanu. Aģentiem naudu nemaksāja, jo viņus centās savervēt uz kompromitējoša materiāla pamata, taču vienu vai divas reizes gadā viņi saņēma stimulējošas dāvanas, par kurām bija jāparakstās. Tas, protams, bija atkarīgs no čekista psiholoģijas, no viņa spējas motivēt savu savervēto aģentu. Bieži vien gan čekisti, gan savervētie aģenti kopā “šmorēja” un par čekas naudu apmaksāja rēķinu, kas bija jāpieliek klāt pie atskaites. Par šo sistēmu stāsta pārbēgušais čekists Boriss Karpičkovs, kura rakstīto ar turpinājumiem iespējams izlasīt interneta vietnē: www.kompromat.lv.

Ārzemju aģentu vārdus mēs diemžēl nedabūjām, jo viņus uzraudzīja 1. daļa, un šo informāciju no Rīgas aizvāca pirmo. Mums gan ir pieejama 1. daļas aģentūra, bet tajā atrodama informācija par aģentiem Latvijā. Izlūkošana ir veicama vai nu, aģentam aizbraucot uz konkrēto valsti, vai arī “no savas teritorijas”, tas ir, mājās. Tieši tāpēc viesnīcas bija zem čekas kontroles, jo tur notika galvenā darbošanās un grēkā krišana. Atbraucot no mītnes zemes uz Latviju bez sievas vai vīra, notika viss kaut kas, un tas tika arī nofotografēts no augšas un no apkašas. Kompromitējošais materiāls bija kabatā – un savervēt bija daudz vieglāk.

Protams, pirms savervēšanas tika vērtēts katrs konkrētais cilvēks. Čekā strādāja gudri, psiholoģijā zinoši un apmācīti cilvēki. Ārzemniekam varbūt nešķita, ka viņš ir aģents, bet tā virsnieka acīs, ar kuru notika sarunas, kontakts, šis ārzemnieks tāds bija un kā aģents tika arī iereģistrēts. Viņš pat varēja nezināt, ka runā ar čekas virsnieku, bet viss, ko stāstīja, tika izmantots. Čeku interesēja viss, nevajadzēja noteikti stāstīt valsts noslēpumus. Viņi meklēja zinātniekus, speciālistus, kas varētu noderēt vēlākai vervēšanai, kuri bija pietuvināti drošības vai aizsardzības nozarei.

Galvenais nebija zināt, ar ko tu runā, – galvenais, ka runā. Ārzemnieki runāja ar kādu vietējo savas nozares pārstāvi, kurš, tāpat kā Godmanis, kaut kad bija braucis uz ārzemēm stažēties, pirms tam parakstot piekrišanu par sadarbību. Vairākus gadus varbūt šis zinātnieks tika likts mierā, bet tad to pamodināja, jo bija pienācis laiks parunāt ar iebraukušo zinātnieku no ārzemēm. No operatīvām lietām čekas arhīvā redzams, ka pirms atmodas sākuma ar ārzemniekiem vispār netikās ar čeku nesaistīti cilvēki. Ja tikšanās notika ar septiņiem Latvijas zinātnes vai kultūras pārstāvjiem, tad viens vai divi bija īsti čekas virsnieki; viens vai divi – čekas virsnieki, kas strādāja “zem jumta”; divi trīs – čekas aģenti; divas trīs – uzticības personas. Un lietā var redzēt, ka VISI tikšanās dalībnieki ir rakstījuši ziņojumus vai nodevuši informāciju, citam par citu nezinot. Tā reizē bija arī viņu uzticības un kvalitātes kontrole.

Ir jāatklāj čekas darbības sistēma

DDD: Jūs iepriekš teicāt, ka principā jau tagad ir pieejama liela daļa informācijas, kas ir čekas maisos, tad kādēļ tomēr nepieciešams atvērt čekas maisus?

Linards Muciņš: Vienkārša maisos atrodamo vārdu nosaukšana vien neko nedos, ir nepieciešams atklāt, apzināt un aprakstīt, kā arī zinātniski analizēt sistēmu kopumā. Tomēr šo procesu nevar sākt bez elementārākā – bez čekas aģentu un objektu kartotēku, visu citu čekas darbinieku uzvārdu un attiecīgo žurnālu elementāru fotokopiju publiskošanas, vēlāk veicot to digitalizāciju un sistematizāciju. Bez aizklāšanas un cenzūras ir jāpublicē arī visa elektroniskā čekas informācijas sistēma “Delta”. Tas ir darbs, ko neizdarīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC), un šis centrs ar SAB svētību apzināti darbojās pret savu valdības apstiprināto nolikumu, likumu un Satversmi. Čekas aģenti arī aktīvi pretojas atklātībai un nenovēršamai čekas materiālu publikācijai.

Var jau vienkārši uzrakstīt, ka bija aģents Knābis, kurš saņēma uzdevumu un tika kādam piesūtīts. Vai arī: notika tikšanās Zinātņu akadēmijā ar VFR profesoru Lēberu, kurā piedalījās septiņi cilvēki (bez uzvārdiem neiztikt), no kuriem viens bija KGB virsnieks “zem jumta”, viens bija KGB virsnieks, kurš noklusēja savu identitāti, bija arī viena uzticības persona un trīs čekas aģenti. Profesors Lēbers, kurš šo gadījumu atcerējās un tā atspoguļojumu izlasīja savā čekas lietā, teica, ka visi, kas tur bija, rakstīja pēc tam savus ziņojumus. Pilnīgi visi, lai gan katram bija savs čekas darbinieka statuss un tie cits par citu nezināja… Tas bija pilnīgs totalitārisms – neviens, kas nebija saistīts ar čeku, netika pielaists profesoram, kurš bija ieradies Latvijā ar zinātnisku mērķi. Tā tika kontrolēti un čakarēti arī paši aģenti. Profesors bija par to pavisam izbrīnīts un satriekts, jo visi šie seši dažāda kaluma čekas darboņi pēc neatkarības atjaunošanas ar viņu satikās un uzvedās tā, it kā būtu lielākie neatkarības cīnītāji. Un man kaut kādi murmuļi tagad stāsta, ka par to ir jāklusē, ka tas kaitēšot šiem aģentiem un viņu radiem?! Tieši noklusēšana un nepublicēšana kaitē tautai un valstij. Valsts drošības dienesti pie mums ir ārpus jebkādas juridiskās un politiskās kontroles, par ko jaunievēlētai Saeimai būs spēcīgi jāpiedomā.

 DDD: Ko tagad publiskos, saņemot komisijas atzinumu?

L.M.: Runa nav tikai par publiskošanu, bet gan par turpmāko šo maisu likteni. Pirmkārt, nevajadzētu vairs turēt šos arhīvus SAB mājā, bet gan nodot Latvijas Valsts arhīvam, lai ikviens – gan zinātnieki, gan jebkurš cits interesents – var tiem piekļūt.

Otrkārt, kartotēka ir jādigitalizē, lai ikviens spētu to lietot, neradot draudus, ka kaut kas varētu pazust. Digitalizācijai savukārt ir nepieciešama gan nauda, gan laiks. Paralēli ir arī jāsaglabā TSDC funkcija pārbaudīt pirms vēlēšanām deputātu kandidātus, nododot TSDC Latvijas Valsts arhīva pakļautībā.

Lietuvieši, piemēram, digitalizēja čekas žurnālu, to vienkārši nofotografējot, taču tas, manuprāt, ir pirmais solis, bet nav veiksmīgākais risinājums, jo tad vārdu meklēšana pēc alfabēta nav iespējama. Digitalizācijai jādod iespēja strādāt ar kartotēku no dažādiem rakursiem, lai varētu, piemēram, veidot analītisku statistiku par aģentiem un līdz ar to arī par KGB darbību dažādos laikposmos. Statistiskie rādītāji pa gadiem ļautu izdarīt secinājumus par čekas darbību. Ir taču divdesmit pirmais gadsimts, datoru gadsimts.

Un ko aģenti dara tagad?

Linards Muciņš: Būtu interesanti uzzināt, vai 1986., 1987. un 1988. gadā čekas darbība mazinājās vai tieši pretēji – čeka sāka strādāt ar lielāku entuziasmu. Varbūt šeit tika ievestas kaut kādas slepenas čekas daļas. Lai gan ārēji šķita, ka LPSR čeka “tiek laista dibenā”, kādas Maskavai tieši pakļautas vai armijas čekas daļas pārvervēja, pārņēma vai savervēja no jauna aģentus, kas pildītu uzdevumu pēc Latvijas neatkarības.

Latvija ir tik maza, ka vairāk par 50 aģentiem izlūkošanai nav vajadzīgi – katrā ziņā tie vairs nav pieci tūkstoši, kas darbojās LPSR laikos, lai uzturētu sistēmu. Svarīgākais – kur tie 30–50 aģenti darbojas. Viņi varēja nokļūt drošības dienestos, policijā, armijā, kļūt leitnanti ar labām karjeras iespējām iegūt vadošos amatos. Nevar būt tā, ka Igaunijā un Lietuvā, un citur NATO valstīs regulāri arestē Krievijas spiegus, bet pie mums nav neviena. Tas, manuprāt, ir smieklīgi…

DDD: Droši vien daži teiks, ka jums nevar uzticēties, jo vēl nesen iebildāt pret čekas maisu publiskošanu. Kāpēc mainījāt savas domas un tagad esat par maisu atvēršanu?

L.M.: Kad strādāju Iekšlietu ministrijā, agrāk uz šo jautājumu skatījos nedaudz citādāk. Tagad situācija ir mainījusies, pagājis daudz gadu, tādēļ uzskatu, ka čekas maisi ir jāpublisko, jo tajā atrodamā informācija vairs nav aktuāls izlūkošanas materiāls. Tā ir vēsture, kuru ir tiesības zināt ikvienam. Protams, vienmēr būs jautājums: ko dos tas, ka uzzināsim kartotēkā esošo cilvēku vārdus? Piemēram, ieraudzīsim tur mūsu populāro dzejnieku, mākslinieku, žurnālistu vārdus.

DDD: Manuprāt, sabiedrībai ir tiesības zināt, ko, piemēram, tagad dievinātā dzejniece Māra Zālīte ir darījusi padomju okupācijas laikā.

L.M.: Tieši tādēļ viņi bļauj, ka nevajag atvērt čekas maisus.

DDD: Ir tāda apgriezta morāle – mēģinājums problēmu no slimās galvas pārlikt uz veselo galvu. Ne jau man ir jājūtas slikti, ka Māra Zālīte ir čekas maisos – viņai ir jātaisnojas, kāpēc viņa tur ir!

L.M.: Starp citu, smeršiste, čekiste Ingrīda Sokolova – dusmās par Māras Zālītes, viņasprāt, necienīgo attieksmi pret čekas aģentu Vili Lāci – “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” bija ielikusi niknu rakstiņu par Māru Zālīti un Jāni Ķuzuli. Māra Zālīte jaunības gados strādāja Rakstnieku savienībā par sekretāri. Rakstnieku savienībā viņa sagāja kopā ar Literatūras fonda direktoru Ķuzuli, kurš bija arī starptautiskās kategorijas rokasbumbas tiesnesis un bieži braukāja pa ārzemēm. PSRS laikos uz ārzemēm ilgstoši varēja izbraukt tikai aģenti. Sokolova niknumā arī uzrakstīja “Neatkarīgajai Rīta Avīzei”, ka kopā sagāja divi aģenti. Diemžēl sabiedrībā nekādu reakciju tas neizraisīja. Arī Māra Zālīte uz šo publikāciju nereaģēja. Ja tā būtu nepatiesība, tad taču vajadzēja teikt, ka Sokolova melo. Protams, Sokolova nemelo – to pierāda viņas rīcībā esošā informācija; arī viņa pati bija čekiste.

Jums ir taisnība, ka sabiedrībai ir tiesības zināt. Lai tie, kas ir tajos maisos, skaidro un taisnojas, kādēļ viņiem toreiz paslīdēja kāja, kādēļ viņi piekrita sadarboties. Iespējams, daži to darīja, jo viņus centās nostādīt smagas izvēles priekšā, cietumā fiziski iespaidoja. Bet vēl svarīgi ir uzzināt, kad un kādos apstākļos, čekai turpinot pastāvēt, tomēr, sākoties atmodai, šie cilvēki pārtrauca sadarbību ar čeku! Tikai viņi paši to var izstāstīt.

DDD: Daži droši vien teiks, ka toreiz bija tāds laiks – mums nebija citas izvēles.

L.M.: Visiem bija izvēle. Ir ļoti daudz tādu, kas izvēlējās nesadarboties un cieta no tā. Principā visiem bija iespēja izvēlēties, jo apstiprināšana par aģentu bija gara procedūra. Bija jau arī, protams, zibenīgās vervēšanas, pieķerot personu ļoti kompromitējošā vai noziedzīgā situācijā, bet parasti notika ilga potenciālo aģentu izpēte. Tika ievāktas ziņas, pētīts, vai noskatītajam potenciālajam aģentam ir piekļuve tādiem cilvēkiem, par kuriem interesējās čeka. Tika organizētas izsekošanas un noklausīšanās – tas viss maksāja naudu, un nenotika nejaušības. Kad bija pārliecība, ka noskatītā persona ir vajadzīga čekai, notika vervēšana. Nevienu bez viņa paša ziņas nevarēja iekļaut čekas aģentu sarakstā – bija nepieciešama savervētā un dažādu pakāpju čekas nodaļu priekšnieku piekrišana, kuru apstiprināja ar parakstiem. Te nevarēja notikt pierakstījumi kā celtniecības darbos par izraktiem un aizbērtiem grāvjiem vai būvbedrēm.

 


 

May 17, 2018 Posted by | Vēsture | Leave a comment

%d bloggers like this: