gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Atteikšanās no 16.marta ir nodevība

 Vēsture sabiedrības ikdienas dzīvē spēlē ievērojami lielāku lomu, nekā mēs sākumā spējam iedomāties. Pagājušā gadsimta notikumi vēl šodien ļoti būtiski ietekmē cilvēku vērtību sistēmu un priekšstatus par pasauli; šīs atmiņas un vēstures interpretācija bieži izraisa lielus strīdus starp atsevišķām sabiedrības grupām. Par sociālo atmiņu, 16.martu un 9.maiju, šodienas notikumiem Ukrainā intervijā portālam «Apollo» savu viedokli pauda profesore Vita Zelče.

Profesore: Atteikšanās no 16.marta ir nodevība

Viens no sāpīgākajiem pagātnes un vēstures jautājumiem Latvijas sabiedrībā ir padomju okupācija 1940.gadā. Lielākā daļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka valsts 1940.gadā tika okupēta, taču daļai cilvēku, galvenokārt krievu tautības pārstāvjiem, kuri vai kuru ģimenes Latvijā ieradās pēc Otrā pasaules kara, ir cits uzskats – Latvija PSRS sastāvā iestājās brīvprātīgi. Piemēram, SKDS socioloģisko aptauju dati liecina, ka 2012. gadā 29% no visiem aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem bija pārliecināti – Latvija Padomju Savienībā iekļāvās brīvprātīgi. Savukārt 2004. gadā šādi atbildēja vien 24% no visiem respondentiem. «Levada Centra» 2014. gada jūlija aptaujas rezultāti rāda, ka 20% no aptaujātajiem Krievijas iedzīvotājiem atzina, ka 1940. gada notikumi vērtējami kā Baltijas valstu okupācija. 53% uzskata, ka tā nebija okupācija, bet 27% no respondentiem – nav viedokļa.  Šajā gadījumā arī ir redzamas atšķirības sociālajā atmiņā un cilvēku vērtību sistēmā. Šajā gadījumā arī ir redzamas atšķirības sociālajā atmiņā un cilvēku vērtību sistēmā.

«Ja mēs runājam par vēsturi kā zinātni, kas veido cik vien iespējams objektīvu stāstu par pagātni, tad šajā gadījumā dokumentu un faktu kopums par Padomju Savienības agresīvo ārpolitiku, piedalīšanos ietekmju sfēru dalīšanā, noslēgto līgumu nepildīšanu un armijas ievešanā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā  ir ļoti bagātīgs, lai šaubu par okupāciju nebūtu. Zināšanas pašas par sevi neveido cilvēku ikdienas dzīves uzskatus un pārliecību. Būtiska nozīme ir politiskajai pārliecībai, vērtību sistēmai, dzimtas liktenim, morālei. Ja cilvēki savā ikdienā ir pieņēmuši, pasaules uzskatā svarīga vieta ir Padomju Savienības glorifikācijai un Krievijas impēriskajām vērtībām, tad to ietvarā viņi arī vērtē Latvijas okupāciju. Savukārt, ja cilvēku vērtību sistēmas pamatā ir visu tautu tiesības neatkarīgi pastāvēt un veidot savu dzīvi, viņi jau citādāk raugās uz 1940.gada notikumiem,» skaidro profesore.

1940.gada notikumi – Latvijas okupācija ir viens Otrā pasaules kara notikumiem Latvijā, kas iezīmēja Latvijas neatkarības zaudēšanu. Otrajā pasaules karā uzvarēja antihitleriskā koalīcija, kuru veidoja trīs pasaules lielvalstis – ASV, PSRS un Lielbritānija. Tiesa, mūsdienās Krievija, būdama PSRS mantiniece, uzsver tikai savu nopelnu uzvaras kaldināšanā, atsakoties no saviem sabiedrotajiem.

«Otrais pasaules karš un uzvara tajā ir mūsdienu Krievijas identitātes galvenais stūrakmens. Uzvara tiek likta arī ideoloģijas un varas leģitimitātes pamatā. Krievija jau kopš Putina nākšanas pie varas ir izvēlējusies ļoti skaidru vēstures un atmiņas politikas kursu, kurā tiek glorificēta uzvara karā, bet netiek runāts par cenu, kāda tika samaksāta par to, proti, par milzīgajiem cilvēku upuriem, »skaidro Zelče.

«Atsaucoties uz nesen mūžībā aizgājušo krievu sociologu Borisu Dubinu var teikt, ka ka Otrā pasaules kara heroizācija un tā radītā posta aizmiršana liecina, ka atmiņas vietā izvēlēts «piemineklis». Tas nozīmē, ka Otrā pasaules kara traumatiskā norise Krievijā nav izvērtēta, tāpat nav izprasti kara cēloņi un sekas. Tādējādi Otrais pasaules karš nav pārtapis pieredzē, kas nekad vairs neļautu sabiedrībai attīstīties tajā gultnē, kas jau reiz to virzīja uz karu. Krievijas iedzīvotājiem nav izveidojusies imunitāte pret totalitārismu, patvaldību, ksenofobiju, sociālo pasivitāti, izolacionismu un citām nedemokrātiskiem režīmiem raksturīgām paradībām. Staļiniskais kara mīts, kas tiek spodrināts šā laika Krievijā, atbrīvo to no vainas un atbildības par to, kas notika pirms kara, tā laikā un arī pēc kara. Tostarp arī par citu zemju okupāciju un represijām,» stāsta Zelče.

Tuvojoties 16.martam, aktuāls kļūst jautājums par leģionāru nozīmi Latvijas sabiedrībā un to, kādēļ Krievija izmanto šo dienu propagandas nolūkiem, aktīvi stāstot, ka Latvijā atdzimst fašisms. Profesore saka, ka leģionāri ir vērtējami kā vēstures upuri jeb ķīlnieki divu totalitāro režīmu sadursmes dēļ.

«Ja mēs runājam par 16.martu, tad runa par fašisma atdzimšanu iekļaujas Krievijas vēstures politikā, jo šis ir uzbrukums valstij, kuras iedzīvotāji vēsturisko apstākļu dēļ nokļuva nacistiskās Vācijas armijā, ļauj arī aizvirzīt tālāk sarunu par Padomju savienības vainu Otrā pasaules kara izraisīšanā un Baltijas valstu okupāciju 1940.gadā,» skaidro Zelče.

Krievijas vēstures interpretācija akcentē, ka Otrā pasaules kara uzvarētāji bija krievu tauta, aizmirstot, ka Sarkanajā armijā karoja ne tikai krievi vien. Piemēram, Sarkanās armijas sastāvā bija 21 nacionālā strēlnieku divīzija, tostarp astoņas gruzīņu, divas igauņu, viena lietuviešu, divas latviešu, kā arī vēl citi nacionālie formējumi. Spilgta liecība par 201. latviešu strēlnieku divīziju, kurai par izcilību Maskavas kaujās tika piešķirts 43. gvardes divīzijas goda nosaukums, ir pirms diviem gadiem klajā nākusī Veras Kacenas grāmata «Kājāmgājējs karā».

«Pēdējā laikā Krievijas masu medijos un publiskajā telpā tiek runāts, ka Padomju Savienība karā būtu uzvarējusi tikai bez sabiedrotajiem – ASV un Lielbritānijas, kas arī bija šī kara uzvaras kaldinātāji,» saka profesore.

Zelče uzsver, ka 16.marts kā piemiņas diena Latvijā ir saprotama, pat nepieciešama. Ar latviešu leģionu leģionu personiski bija saistīta lielākā daļa Latvijas ģimeņu, tajā mobilizētajiem cilvēkiem bija vecāki, brāļi, māsas, bērni, draugi, skolas biedri. Leģionāru liktenis ir ieaudies daudzu ģimeņu dzīvēs, kas turpinājās arī pēc kara. Atteikšanās no šīs dienas, šo cilvēku piemiņas būtu nodevība pašiem pret sevi, jo tā no aktuālās atmiņas tiktu dzēsts veselas paaudzes traģiskais liktenis.

Kā saka profesore, kopš apgaismības laikmeta vēsturei ir morālā misija – mācīt cilvēkiem to, kas ir labi, un kas ir slikti. Raugoties pagātnē šā laika cilvēkiem vajadzētu saprast, kā dzīvot ir pareizāk, saprātīgāk un vērtīgāk, un ko nekādā ziņā nedrīkst darīt.

«Rietumu sabiedrība ir izvēlējusies holokaustu par vēstures un atmiņas galveno tēmu. Galvenais iemesls tam ir nepieļaut cilvēku masveida iznīcināšanu etnisko, reliģisko un citu iemeslu dēļ. Eiropas sabiedrība, pieminot holokaustu, ir mācījusies dzīvot bez kariem, vardarbības un cienīt cilvēka dzīvības vērtību,» saka profesore.

Ukrainas konflikta kontekstā Zelče stāsta, ka notiekošais vēlreiz apstiprina, ka vēstures morālā misija ir mācīt noteiktas vērtības. Eiropas politiķi saprot un apzinās, ka nedrīkst atkārtoties kaut kas līdzīgs pagājušā gadsimta 30.-ajiem gadiem, tādēļ ir ļoti svarīgi diplomātiskie centieni, mēģinot atrisināt šo situāciju, izveidot drošas garantijas un sargāt demokrātiskās vērtības. Šobrīd gan izteikti vērojams, ka Eiropa un Krievija ir kā divas pasaules, kurās dominē gandrīz pretējas vērtību sistēmas, tostarp cilvēka attieksmē pret dzīvību.

«Sākoties Mihaila Gorbačova «perestroikai» viens no tās varas instrumentiem cilvēku iniciatīvas atraisīšanai bija atklātas sarunas par padomju pagātni uzsākšana. Tādēļ 80.-to gadu beigās PSRS publiskajā telpā sākās staļiniskās politikas atmaskošana. Bija skaudri stāsti par to, kas reāli bija Gulags, represijas un kā totalitārais režīms ietekmēja bija cilvēku likteņus. Levadas centra direktors Ļevs Gudkovs savulaik ir teicis, ka atklātība sakompromitēja Padomju Savienības ideoloģizēto vēstruri, un līdz ar šiem atmaskojumiem arī sākās PSRS sabrukums, jo režīms bija zaudējis savu leģitimitāti» saka Zelče.

Profesore skaidro, ka parastais padomju cilvēks, kurš varbūt arī nebija pārāk zinošs, dzīvoja ar pārliecību, ka viņš dzīvo pasaulē labākajā valstī, ka tajā ir daudz un dažādu brīvību, ka ir ļoti taisnīga un godīga valsts pārvalde, kurai ir slavena vēsture. Par to gādāja varas piedāvātais Padomju Savienības vēstures stāsts, kas tika kultivēts masu medijos un mācīts skolās, kā arī represīvās struktūras, kas sodīja ikvienu tā kritiķi un apšaubītāju. Sākoties atmaskojumiem, cilvēki ieguva atskārsmi, ka dzīvojuši noziedzīgā valstī, kas ir dibināta nelikumīgā veidā, kas ir nogalinājusi miljoniem savu iedzīvotāju.

«Šāda nasta daudziem bijušajiem padomju cilvēkiem izrādījās pārāk smaga, jo radīja pamatu negatīvai identitātei. Krievijas sociologi raksta, ka sākās vēstures uzstumšana no ikdienas, jo pašidentifikācijā noziegumiem pārpildītā vēsture nebija vajadzīga. Savukārt Putina režīms sāka veidot savu vēstures politiku, kurā atteicās no nožēlas un morāles, un tā vietā liekot padomju vēstures glorificēto variantu. Liela daļa cilvēku šo vēstures politiku atbalstīja,» stāsta Zelče.

Krievija vēstures un atmiņas veidošanas politikā veiksmīgi izmanto arī populārās kultūras modernās tehnoloģijas, pateicoties kurām ir iespējams pagātni pārvērst daudz skaistākos un spilgtākos vēstures stāstos. Piemēram, daudzie seriāli vēsta par skaistu, varonīgu, dižu karu, kurā ir daudz pozitīvo varoņu. Tā uzvarošs karš top par skaistu notikumu, nevis nāvi un postu nesošu karu. Atsakoties no nožēlas par bojāgajušajiem un staļinisma upuriem, kā arī vispārcilvēciskās morāles normām, kas ietver arī cieņu pret ikviena cilvēka dzīvību un tiesībām dzīvot, Krievijas politiskā elite, ir izvēlējusies vieglāko ceļu savas likumības stiprināšanai.

«Ja Krievija nostāsies uz demokrātijas ceļa, tad viens no tās galvenajiem uzdevumiem būs savas pagātnes morāles dimensijas sakārtošana, jo valsts nevar dzīvot pilnvērtīgi, ja tā attaisno savu pilsoņu nogalināšanu represijās un karā vien varas interešu un ambīciju dēļ, ja tā akceptē dzīvības mazvērtību. Tādēļ ir jābūt nožēlai par citām zemēm atnesto postu 30.-to gadu nogalē un 40.-jos gados. Arī Latvijas situācijā, veidojot attieksmi un zināšanas pret pagātni, atslēgas vārds ir morāle. Tāpēc galvenais kritērijs, dažādām sabiedrības grupām vienojoties par to vai citu vēstures notikumu vērtējumu, ir morāles vērtības,» noslēdz Zelče.

February 24, 2015 - Posted by | 16.marts

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: