“Veļupes krastā” arī angliski
Rakstnieces Melānijas Vanagas pazīstamākā grāmata “Veļupes krastā”, kas vēstī par autores un daudzu deportācijās cietušo ļaužu likteni 16 izsūtījumā Sibīrijā pavadītajos gados, iznākusi arī angļu valodā.
Ar Kanādas izdevniecības “FriesenPress” atbalstu darbu izdevusi tulkotāja Maruta Voitkus-Lūkina, un tā nosaukums angļu valodā ir “Suddenly, a Criminal: Sixteen Years in Siberia”.
Grāmatas tulkotāja Maruta Voitkus-Lūkina pārdzīvojusi bēgļu gaitas Vācijā un uzaugusi trimdā Kanādā, kur ieguvusi maģistra grādu angļu literatūrā Toronto universitātē. Latviešu kopienā M. Voitkus-Lūkina pazīstama arī kā publiciste, dievturības skolotāja, daudzu semināru un nometņu vadītāja.
2014. gada rudenī M. Vanagas dokumentālās prozas darbs “Veļupes krastā” Roalda Dobrovenska tulkojumā tika publicēts krievu valodā.
Iznācis Melānijas Vanagas grāmatas tulkojums angliski
Dienas gaismu ir ieraudzījusi Marutas Voitkus-Lūkinas tulkotā Melānijas Vanagas grāmata par sešpadsmit gadiem Sibīrijā, kuŗa latviski saucās Dvēseļu pulcēšana 7. sējums, bet angļu valodā Suddenly, a Criminal: Sixteen Years in Siberia.
Maruta Voitkus-Lūkina, ilggadēja praktizējoša dievture un dievturības daudzinātaja par to, kā radusies ierome tulkot M.Vanagu un kā darbs pie šī tulkojuma noritējis, stāsta:”1993. gadā Maija Cālīte man rādīja Melānijas Vanagas grāmatas un teica “šo vajadzētu pārtulkot angļu valodā.” Šo norādījumu, es, saprotama lieta, ņēmu uz sevi — ka tas jādara man.
Vairākus gadus tomēr gaidīju, vai tad neradīsies kāds cits vai kāda, kuŗa to darbiņu veiks. Bija jau vairāki tulkotāji, kuŗi vienā laidā tulkoja uz angļu valodu. Neradās.
2005. gadā Ingrīda Lāce, latviešu valodas un literatūras skolotāja, novadpētniece, Cēsu rajona laikraksta „Druva” konkursa „Gada cilvēks – 2004” laureāte un Melānijas Vanagas mūzeja izveidotāja un direktore uzrunāja grupiņu interesentu Cēsu 3×3 nometnē, kas notika Āraišos. Es tur ieraudzījusi vairākus cilvēkus ar līdzīgām interesēm piebiedrojos un tieši tajā brīdī Ingrīda Lāce teica tos pašus vārdus, kuŗus divpadsmit gadus iepriekš bija teikusi Maija Cālīte.
Un es dzirdēju sevi sakām, “Es to izdarīšu.” Kad nodarbība bija beigusies, Ingrīda Lāce pārprasīja, neticīgi, vai tad es tiešām tulkošot to grāmatu? Nu jau tieši 7. sējumu, par Melānijas Vanagas sešpadsmit gadiem izsūtījumā.
Sekoja daudzi gadi, kad nolūks bija cildens, bet ar tulkošanu gāja tā kā gāja. Pēc diviem gadiem nomira mans vīrs Jānis. Es pārcēlos uz savu jaunības dienu pilsētu Toronto. Sekoja vēl daudzi gadi, kad tulkošana bija it kā galvenā nodarbošanās, taču turpināja vilkties. Allaž jau arī pa starpu bija citi pienākumi, kuŗus savā sajūsmā uzņēmos un kas tad bija jāizpilda.
Palīgos vēl dabūju Sibīriju pārdzīvojušos, kuŗi bija sapulcējušies 2010. gadā uz “Melānijas 105. dzimšanas dienu” un uz Melānijas Sibīrijas būdiņas replikas atklāšanu Āraišos. Šie ļaudis atrisināja dažu labu žargonvārdu, kuŗš bija “sibīriešos” ieviesies, bet kuŗus nevienā vārdnīcā neatrast. Satiku tajos svētkos arī vienu no grāmatas personāžiem – sievieti, kuŗa divu gadu vecumā kopā ar brālīti bija izraisījuši ugunsgrēku, kad gribējuši sadedzināt peles savā miteklī, par ko “māmiņa priecāšoties”.
Tomēr 2013. gadā tulkojums bija gatavs. Melānijas Vanagas vedeklas dzīvoklī safotografēju bildes. Ar palīgiem sataisīju manuskriptu tā, ka tikai jānodrukā un gatavs. Neiznāca tā.
Beidzot nonācu pie tā, ka pašai bija jākļūst par izdevēju pie FriesenPress. Tie visu manuskriptu izjauca, ielika bildes par jaunu un nodarbināja mani ar entām aptaujām, parakstiem un tā tālāk un tā joprojām. Protams, par visu to bija jāmaksā. Tā pagāja vēl pieci mēneši. Bet nu ir grāmata gatava.”
 |
| Melanija Vanaga. Foto G.Janaitis |
Melānija Vanaga (1905.4.sept.- 1997. 23.sept.) ir īpaša personība latviešu literatūras vēsturē, tieši dokumetālajā prozā, dzīvesstāstu jomā. Septiņos sējumos ar kopnosaukumu Dvēseļu pulcēšana viņa aprakstījusi savas dzimtas vēsturi. Tai skaitā tieši 7.sējums Veļupes krastā ir skaudrs stāsts par piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā.
Lūk, ko par savu dzīvi rakstījusi Melānija Vanaga pati:
Tur kopā ar mani izauga arī mūsu astoņgadīgais dēls Alnis, kura tēvu jau pēc gada – 1942.gada 3.augustā (vienā dienā ar Latvijas izglītības ministru prof.Jūliju Auškāpu) Sverdlovskā nošāva necilvēki.
Atgriežoties dzimtenē, padomju okupācijā es piecus gadus Cēsu pusē saganīju kolhoza govis un divus gadus Rīgā dēla paspārnē biju jūrnieku ēdnīcas garderobiste.
Dēls apprecējās, nodibināja laimīgu ģimeni, paņēma mani savā apgādībā.
Mana krāsa ir baltā, kas staro dievišķībā arī zemes virsū.
Ticu brīnumam debesīs, uz Zemes un manī pašā.
Mīlu vētru, kas aizvāc sārņus dabā, tīra dvēseli cilvēkā.”
http://www.amazon.com/Suddenly-Criminal-Sixteen-Years-Siberia/dp/1460264037
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 