Vai 700 gadu verdzības mīts ir latviešu identitātes daļa?
 |
Edīte Brikmane, LV portāls 19.05.2015 |
Nenoliedzami, vēsturiskā pieredze un apziņa ir ikvienas nācijas būtiska identitātes daļa. Taču, ja lielai daļai tautu to vēsture ir pašapziņas un lepnuma avots, latviešiem runāt par savu pagātni nav viegls uzdevums. To apgrūtina gan pretrunīgā „700 gadu verdzības” koncepcija, kas iedvesmu guva Garlība Merķeļa traktātā „Latvieši”, gan traģiskie 20.gadsimta notikumi, kuri, gribam to vai ne, atstājuši savu iespaidu uz latvisko identitāti un stāju.
Tāpēc arvien kā svaiga gaisa malks tiek tverts ikkatrs vēsturnieku devums, kas iesūnojošos mītus un stereotipus par necilo un drūmo latviešu pagātni satricina. Par to, kā veidojusies latviešu vēsturiskā apziņa un vai savulaik izdomātais verdzības mīts izravējams no mūsdienu latviešu apziņas, LV portāls uz sarunu aicināja jaunās paaudzes vēsturnieku vēstures zinātnes doktoru Jāni Šiliņu, kas ir galvenais redaktors nule iznākušajam faksimilizdevumam ar komentāriem “Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas, to Vidzemes ļaužu”. 1753.gadā tapušais vācu mācītāja F.B.Blaufūsa apcerējums ir uzskatāms par pirmo latviešu vēsturi, kas sarakstīts latviešu valodā. Turklāt manuskripts, kas tapis teju 100 gadus pirms jaunlatviešu kustības, apgāž virkni latviešos iesēdušos stereotipu par gadsimtos apspiesto zemnieku tautu.
Grāmatas ievadā tu raksti par latviešu nacionālās vēstures koncepcijas veidošanos 19.gs. un 20.gs.sākumā, pamatojoties uz Garlība Merķeļa “700 verdzības gadu” mītu. Vai, tavuprāt, šī vienkāršotā vēstures koncepcija joprojām ir aktuāla un varētu teikt, ka šis mīts diemžēl kļuvis par latviskās identitātes neatņemamu daļu?
Latviešu verdzības mīts ir interesants fenomens. Iespējams, tas būtu atsevišķu pētījumu vērts jautājums. Es teiktu, ka 700 gadu verdzības mīts droši vien ir aktuāls. Protams, tas ir vairāk vai mazāk mainījies. Jā, tā ir mūsdienu īpatnība, ka šis mīts tiek ļoti daudz kritizēts gan no zinātnieku, gan kultūras darbinieku puses, norādot, ka tam nav pamatojuma, ka tas ir izdomājums, kas rada daudz ļauna, mazvērtības kompleksus u.tml. Taču jautājums ir, vai virspusīga kritika spēj šo mītu noārdīt? It kā vārdos sakām: “Nē, tāda vēstures izpratne nekam neder!”, bet varbūt kaut kur latviešu kultūras kodos jeb kolektīvajā bezapziņā tas kaut kur gruzd un ir ļoti reāls.
Vēstures izpratne nepārtraukti modificējas, jau sākot ar 19.gadsimta vidu, kad tā pirmo reizi nonāca līdz latviešu sabiedrības apziņai. Toreiz tas bija 600 gadu verdzības mīts, jo Merķelis rakstīja par tumšo pakļautības laiku no 13. līdz 19.gadsimtam. 20.gadsimtā tas transformējās 700 gadu verdzības mītā. Esmu domājis par to, ka šajā koncepcijā varētu iekļauties arī 50 gadu okupācijas pieredze. Līdz ar to mīts nepārtraukti mainās un savā ziņā pagarinās.
Domāju, joprojām kāds ikdienā izmanto šo mītu, lai skaidrotu kaut kādas aktuālās norises politikā, bet tikpat labi daudziem tas ir pilnīgi nebūtisks. Tāpēc, manuprāt, viedokļi, vai šis mīts ir kļuvis par latviešu identitātes daļu vai nav, var būt ļoti dažādi, pretrunīgi un diezgan subjektīvi.
Minēji, ka 700 gadu verdzības mīts ticis konstruēts 19.gadsimta vidū. Kāpēc tas vispār bija vajadzīgs?
Mīti iegūst aktualitāti un popularitāti tāpēc, ka tie veic kaut kādas noteiktas sociālas vai kulturālas funkcijas attiecīgā laikā un vēsturiskā situācijā. Tas bija laiks, kad dzimtbūšana tika ļoti asi kritizēta visā Eiropā, it īpaši Austrumeiropā, kur tā saglabājās visilgāk. Atbrīvošanās diskurss – gan tautu, gan sociālo grupu, visbeidzot katra indivīda atbrīvošanās – bija ļoti spēcīgs un aktuāls. Cīņa pret verdzību un verdzības kritika Latvijas gadījumā izpaudās kā dzimtbūšanas kritika. Tāpēc 19.gadsimta vidū aktīvākie latvieši atcerējās Garlību Merķeli un viņa darbu “Latvieši”, un var teikt, ka jaunlatviešiem Merķelis bija ļoti svarīgs – ne velti Rīgas Latviešu biedrība savu sabiedrisko darbību sāka tieši ar viņa pieminekļa atklāšanu.
Otrs aspekts bija nacionālās atbrīvošanās jautājums. Meklējot leģitimitāti un pārmantojamību latviešu nācijas kā politiska subjekta esamībai, atbildes tika meklētas senā pagātnē jeb t.s. senlatviešos, kuriem, protams, ar 19.gadsimta latviešiem bija ļoti nosacīta saikne. Taču tolaik nacionālais jautājums un konkurence ar priviliģētā stāvoklī esošo baltvāciešu minoritāti bija aktuāla. Līdz ar to 700 gadu verdzības mīts kalpoja kā labs veids, lai mobilizētu sabiedrību cīņai par savām tiesībām, neraugoties uz to, ka šim mītam bija apšaubāms un ļoti diskutabls segums – vai vispār bija tāda verdzība, un vai dzimtbūšanu var uzskatīt par verdzību? Turklāt dzimtbūšana bija salīdzinoši jauna parādība un klasiski negatīvā izpratnē Latvijas teritorijā pastāvēja tikai no 18.gadsimta sākuma. Nekādā gadījumā 700 gadu!
Tātad uz atbilstoša vēsturiskā fona verdzības mīts ir nospēlējis savu pozitīvo lomu un bija attaisnojams.
Domāju, paši jaunlatvieši neapzinājās, ka verdzības mīts nākotnē varētu kļūt par iemeslu kaut kādām negatīvām sekām. Starp citu, interesanti, ka Merķeli latviešu valodā pārtulkoja tikai 1905.gadā, kad atkal aktualizējās jautājums par latviešu apspiešanu un cīņu par tiesībām. Arī jaunstrāvniekiem un sociālistiem cīņa pret sociālo apspiestību un nevienlīdzību kaut kādā mērā saistījās ar nacionālo konfrontāciju starp latviešiem kā apspiestajiem un vācbaltiešiem kā apspiedējiem.
Acīmredzot arī tālākā vēstures gaita nav bijusi labvēlīga transformācijām latviešu vēsturiskajā apziņā, jo savas tiesības uz pašnoteikšanos un brīvību arvien bijis jāaizstāv un jāpamato.
20.gadsimtā šis mīts iegūst pilnīgi citu kontekstu tieši lielo satricinājumu, karu un vardarbības dēļ. 20.gadsimtā izvirzās ciešanu ideāls. Ja agrāk 700 gadu verdzības mīts motivēja cīņai pret netaisnību un pāridarījumiem, tad modernajā laikmetā pēc Otrā pasaules kara, holokausta un koncentrācijas nometnēm cietēja tēls ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi. Apstāklis, ka esi cietējs, piešķir sava veida pievienoto vērtību. Tāpēc joprojām svarīgs ir jautājums – kurš cietis vairāk? To redzam arī 9.maija kontekstā – kura tauta tad visvairāk cieta? Ebreji, padomju tauta, krievu tauta vai latvieši? Bet latviešiem ir 700 gadu verdzības mīts un tad vēl 50 gadu okupācija, kas viņiem ļauj savā mazajā balstiņā bļaut – mēs esam cietuši visvairāk!
Vai mēs no šī mīta esam vairāk ieguvuši vai vairāk zaudējuši? Varbūt pienācis laiks šo mītu mest pie malas un, ja bez tā nevar, konstruēt jaunu, tāpat kā tas notika pirms vairāk nekā pusotra gadsimta?
Es domāju, ka šis 700 gadu verdzības mīts ir ļoti dziļš un daudzslāņains. Katrā laikmetā un katra paaudze to var veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi adaptēt un izmantot, jo sevī slēpj gan etniskos, gan taisnības un pārestības jautājumus, cietēja un varmākas problemātiku u.tml. Kā jebkurai idejai tam ir savas pozitīvās puses un savas ēnas puses, jo principā to var izmantot ļoti dažādi.
Jautājums, vai tiešām tas nav kļuvis par tādu kā lāstu – neatņemamu identitātes sastāvdaļu, kas mūs nomoka un neļauj atbrīvoties. Daudzi uzskata, ka tas tiešām būtu vienkārši mākslīgi jāatmet. Taču, iespējams, mīts ir tik dziļi iegājies latviešu kultūrā, ka māc šaubas, vai to vispār var izdarīt? No otras puses, jājautā, vai tas vispār kādam ir interesanti? Vai patiešām ir tāda griba no verdzības mīta atteikties, jo skaidrs, ja mēs atteiksimies no šādas vēstures koncepcijas, tās vietā izveidosies tukšums. Līdz ar to rodas jautājums – kā aizpildīt šo tukšumu?
Noteikti esi domājis, vai tad tiešām latviešiem nav nekā cita, ar ko šo tukšumu varētu aizpildīt? Kā pats esi rakstījis – vienkāršotā latviešu skaidrošanas shēma ar idealizētu senvēsturi ar mītiskajiem “senlatviešiem”, kam sekoja tumšais “verdzības laiks” un latviešu atbrīvošanās laikmets 19.gadsimtā, ir tiktāl izkropļojis Latvijas vēstures izpratni un latviešu vietu tajā, ka “aiz borta” atstāti daudzi vēsturiski notikumi, darbi un personības, kas neiederas šādā vēsturiskā skatījumā.
Manuprāt, šo vēstures koncepciju ir iespējams mainīt, un Merķelis nebūt nav vienīgais, kas tolaik rakstījis par latviešu stāvokli. Piemēram, 40 gadus pirms Merķeļa “Latviešiem” un 100 gadus pirms jaunlatviešu kustības sākuma – laikā, ko skolā esam iemācījušies uzskatīt par tumsonības un verdzības laiku, – vācu izcelsmes mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss ieradās Vidzemē, cītīgi mācījās latviešu valodu un ne tikai piedalījās Bībeles otrā izdevuma radīšanā, sagatavojot ievadvārdus, bet latviešu valodā sarakstīja vēsturisku apcerējumu “Vidzemes stāsti”, kas tika lasīts latviešu zemnieku un pilsētnieku vidū.
Šis 1753.gadā tapušais apcerējums uzskatāms par pirmo latviski sarakstīto latviešu vēsturi, kas piedāvā atšķirīgu skatījumu uz mūsu tautu un tās pagātni. Tas ir ne vien nenovērtējams, līdz šim tikai šauram speciālistu lokam zināms latviešu vēstures piemineklis, bet arī iespēja iepazīties ar latviešu valodu, kāda tā bija 18.gadsimta vidū. Man liels pārsteigums bija lasīt vācu mācītāja Blaufūsa domas, ka latviešu valoda esot pārāka par vācu valodu – tajā esot daudz vieglāk izteikties, tā esot spilgtāka un vairāk līdzinoties klasiskajām grieķu un latīņu valodām. Tas ir nepareizs stereotips, ka vācieši vienmēr ir skatījušies uz latviešiem no augšas ar tādu kā aizbildniecību.
Varam tikai minēt, kā mēs kā nācija būtu attīstījušies, ja Merķelis nebūtu uzrakstījis savu darbu, bet visiem būtu zināms Blaufūsa manuskripts un viņa latviešu vēstures skaidrojums, kurā nav šī verdzības mīta. Tagad šis manuskripts ir pirmo reizi izdots un pieejams plašākai sabiedrībai, tāpēc varbūt tas varētu kļūt par pamatu plašākai diskusijai par latviešu nācijas vēsturisko apziņu.
Kā Blaufūsa “Vidzemes stāstos” ir parādīti latvieši?
Blaufūsa un Merķeļa vēstures un pasaules redzējumā saskatāmas vairākas principiālas atšķirības. Redzamākā ir tā, ka Merķelis savā darbā ļoti akcentē sociālos un ekonomiskos jautājumus, pievērš uzmanību cīņai par tiesībām, līdztiesību un sabiedrības atbrīvošanu, kas ir ļoti aktuālas tēmas apgaismības laikmetā un Lielās franču revolūcijas kontekstā. Savukārt Blaufūsa darbā neko tādu neatradīsiet, jo uzsvars ir likts uz individuālu atbrīvošanos, labklājības vairošanu, kas balstās uz personiskas iniciatīvas un tikumības attīstību.
Var teikt, ka Merķeļa paustais uzskats ir – vispirms jāmaina sabiedrība, jāsasniedz Eiropas vidējais attīstības līmenis, un tad sabiedrība kļūs labāka un cilvēki tikumīgāki. Turpretī Blaufūss raksta, ka vispirms jāmaina katrs cilvēks – jārūpējas, lai katrs sabiedrības loceklis kļūtu izglītotāks, tikumīgāks, un tad arī pārējā sabiedrība mainīsies un dzīvos lielākā labklājībā.
Interesanti, ka Merķeļa piedāvātajā koncepcijā “labākie laiki” meklējami tālā senatnē un tālā nākotnē: kad beidzot būs atrisināti sociālās apspiestības un ekonomikas jautājumi, tad beidzot latvieši atkal dzīvos labi. Savukārt Blaufūsam ir pilnīgi pretēja pieeja. Viņš raksta – tagad ir labi! Senāk bija sliktāk, bet tagad ir labāk, un, ja cilvēkiem būs pareiza attieksme pret sevi un apkārtējo pasauli, tad nākotne būs vēl gaišāka.
Tā ir Merķeļa darba negatīvā puse – tiek kultivēta pasivitāte un doma, ka mēs esam cietēji un tagad viss ir slikti. Nav īsti skaidrs, kas katram cilvēkam būtu jādara, lai kaut kas mainītos uz augšu. No otras puses ir Blaufūss, kurš norāda – šeit un tagad ir milzīgs potenciāls attīstīties. Katram cilvēkam ir jāpilnveidojas un jādara savs darbs pēc iespējas labāk. Nav jāgaida uz nākamo paaudzi vai kaut kādu svešu spēku palīdzību – mēs paši varam visu vērst par labu un padarīt savu dzīvi un sabiedrību labāku. Latvieši “Vidzemes stāstos” ir parādīti kā pašapzinīga un cienījama tauta.
Savādi, ka tik nozīmīgs vēstures avots nekad iepriekš nav publicēts. Tikmēr skolu obligātajā literatūras sarakstā joprojām atradīsim Merķeļa “Latviešus”, kas tika uzrakstīti vēlāk. Kāpēc, tavuprāt, tā ir?
Kā jau minēju, arī pašu Merķeli publicēja ļoti vēlu, tikai 1905.gadā, un, tāpat kā Blaufūsa darbs, tas ļoti ilgi cirkulēja rokrakstos kā tulkojums latviešu valodā. Atsevišķi fragmenti no Blaufūsa stāstiem tika publicēti 1938.gadā, taču pilnā apmērā ar vēsturnieku un valodnieku komentāriem tas klajā nācis tikai šogad.
Kāpēc tikai tagad? Iespējams, līdz šim neviens nesaskatīja šī darba aktualitāti vai nozīmi, jo tas tomēr nonāk pretrunā joprojām aktuālajai nacionālajai vēstures koncepcijai, kurā nozīmīga vieta ir Merķelim un sociālekonomiskajām idejām, kas Latvijas sabiedrībā dominē kopš 19.gadsimta vidus un ir aktuālas vēl šodien – vispirms jāpanāk iekšzemes kopprodukta pieaugums, jāatrisina sociālie jautājumi, jāsasniedz Eiropas vidējais labklājības līmenis, un tad mēs būsim laimīgi. Blaufūss ar vēstījumu, ka viss atkarīgs no katra paša iniciatīvas un pūliņiem, šeit neiederējās.
Šodien indivīda brīvība un intereses izvirzās priekšplānā un dažkārt nonāk pat pretrunā kolektīvajām interesēm, un tādā ziņā mūsdienās tieši Merķeļa koncepcija vairs īsti neiederas un traucē.
Sabiedrība patiešām mainās. 19. un 20.gadsimts bija masu sabiedrības laiks ar uzsvaru uz masu ideoloģijām, masu ražošanu, masu patēriņu. Par laimi, mūsdienās jau var redzēt pirmos asnus, kas ļauj cerēt uz pārmaiņām – kolektīvisms un masu idejas pamazām tiek atmestas.
Protams, liekot indivīda intereses centrā, var iebraukt otrā grāvī, tāpēc ir jādomā, kā šīs tendences mēs 21.gadsimtā varam vislabāk piemērot un izmantot tieši mūsu konkrētajā individuālajā gadījumā.
Tā ir latviešu nelaime, kas caurvij 19. un 20.gadsimtu – svešu ideju pārņemšana un burtiska ieviešana. Tā notika ar nacionālismu, sociālismu, tāpat ar demokrātiju un liberālismu – tika paņemtas vispārējas klišejas, standartizēti risinājumi, kuriem mēģināja piemērot Latvijas situāciju, nevis Latvijas situācijai mēģināja piemērot jaunās idejas.
Manuprāt, būtu ļoti labi, ja mēs spētu pierādīt, ka esam kaut ko mācījušies no vēstures, ja mēs beidzot mēģinātu pielāgot Latvijas vajadzībām un apstākļiem jaunās pasaules tendences. Cits jautājums, vai šīs tendences redzam un saprotam vai mēs pietiekami izprotam mūsu sabiedrību un to, kāda ir mūsu situācija, resursi un iespējas. Šeit nonākam pie zinātnes, jo bez normālas zinātnes attīstības mēs nevaram izprast, kas mēs esam un kāda ir mūsu vieta pasaulē. Tas ir tāds apburtais loks, kurš jāmēģina salauzt.
Tomēr, atmetot šo mītu, kā teici, veidojas vēsturiskās apziņas tukšums, bez kā nācija īsti nevar rast savu ceļu, meklēt attīstības virzienu un nospraust mērķus. Vai tas būtu vēsturnieku, radošās inteliģences vai politiķu uzdevums aizpildīt šo tukšumu, piedāvājot jaunu redzējumu vai pat konstruēt jaunu mītu?
Šādi nacionālie mīti tiek veidoti no augšas, un lielas sabiedrību organizējošas idejas parasti nāk no nacionālās elites, kura saredz nācijas mērķi un spēj noformulēt, kāpēc tas ir nepieciešams. Kā jau minēju, 19.gadsimta vidū tā laika latviešu nacionālajai elitei bija skaidri redzami uzdevumi – veidot politisku nāciju, politisku subjektu. Šim mērķim lielā mērā kalpoja 700 gadu verdzības mīts.
Ja runājam par šodienu, pirmkārt, jājautā, vai mums šobrīd ir nacionālā elite? Otrs, ja tāda pastāv – vai tai ir kaut kādi vispārnacionāli mērķi. Treškārt, vai tai ir pietiekama kapacitāte un prasmes, lai šādu nacionālo mītu konstruētu. Es par to ļoti šaubos. Visbeidzot, jautājums ir – vai tas vispār ir vajadzīgs?
Protams, būtu daudzkārt vieglāk pārvaldīt un mobilizēt sabiedrību, ja šāds mīts eksistētu. Bet es neesmu drošs, vai tas mūsdienās vairs ir nepieciešams. Ja skatāmies no Blaufūsa perspektīvas, kur uzsvars tiek likts uz katra indivīda attīstību un iniciatīvu, šādas ideoloģijas un vēsturiskie mīti ierobežo cilvēka potenciālu. To mēs redzam Krievijā – veidojot jaunu nacionālo ideoloģiju, samaksa ir personas brīvība. Vai mums tas ir vajadzīgs? Varbūt ir ļoti labi, ka jauni mīti netiek mākslīgi konstruēti, cilvēki var nodarboties ar lietām, kas katram šķiet būtiskas, nelauzot galvu par kaut kādu nacionālo ideju un iederēšanos kopējā rāmī. Tādā ziņā Blaufūss pauž universālas idejas, kas būtībā nav nekas jauns – katrs atsevišķs cilvēks ir vērtība, un ir jādomā, kā ievērot viņa vajadzības un intereses, un attiecīgi sabiedrība kļūst labāka un veiksmīgāka.
No otras puses, es personiski redzu, ka ir ļoti liels pieprasījums pēc nacionālās ideoloģijas, īpaši tas redzams Krievijā. Un, manuprāt, arī Latvijā netrūkst cilvēku gan politikā, gan augstākajā ierēdniecībā, kas domā līdzīgi – ir nepieciešama nacionālā ideja, mitoloģija, ko būtu iespējams izmantot politiskiem mērķiem. Ja ir vāji politiķi un neefektīva pārvaldes sistēma, tad nacionālas ideoloģijas konstruēšana ir viens no veidiem, kā var kompensēt sistēmas trūkumus.
Kāpēc sabiedrībā, kurā ir diezgan pastiprināta interese par vēstures jautājumiem, vēstures zinātne ir atstāta pabērna lomā?
Mums praktiski visām zinātnes nozarēm iet ļoti bēdīgi, taču vissliktāk klājas tām, kas izvirzītas kā Latvijas valsts prioritātes. Nozarēm, kuras finansē no Eiropas Savienības fondiem, klājas labāk. Taču latviešu valodai, vēsturei, kultūras vēsturei nākas paļauties uz Latvijas valsts finansējumu, kas ir ļoti niecīgs. Protams, zinātnieku gaušanās par naudas trūkumu ir subjektīvi saprotama, taču bieži vien mēs arī kā zinātnieki neraugāmies plašākā perspektīvā. Zinātne Latvijā vienmēr ir bijusi tādā kā pabērna lomā un nekad tā īsti nav novērtēta.
Vienīgais izņēmums varbūt bija baltvāciešu sabiedrība 19.gadsimtā, kas saskatīja ekonomiskos, sociālos un kultūras ieguvumus no zinātnes attīstības un attiecīgi ieguldīja milzīgus līdzekļus tās attīstībā. Man par lielu pārsteigumu arī tā laika latviešu nacionālā elite zinātni nekad nav uzskatījusi par prioritāru nozari. Šajā ziņā vēsture nav izņēmums.
Pat tad, kad Kronvaldu Atis aktualizēja jautājumu par nepieciešamību uzrakstīt latviešu vēsturi, viņš par to runāja tādā mitoloģiskā aspektā kā nepieciešamību radīt vēstures grāmatu, kas atklās idealizētu un aizgrābjošu latviešu vēsturi, kas spēs mobilizēt sabiedrību. Pēc tādas vēstures vienmēr ir bijis pieprasījums, taču tam nav nekāda sakara ar vēstures zinātni. Tāpēc, lai gan daudziem latviešiem patiešām interesē vēsture un pagātnes notikumi, diemžēl tas neatspoguļojas vēstures zinātnes grandiozā attīstībā, kā varētu gaidīt.
Manuprāt, zinātnes nožēlojamam stāvoklim Latvijā ir daudz dziļāku cēloņu. Piemēram, tai pašā Nacionālās attīstības plānā zinātnei ir paredzēti 1,5% no IKP 2030.gadā, kamēr Igaunijai jau šobrīd, ja nemaldos, ir 2 procenti. Eiropas Savienībā ir uzskats, ka zinātnē būtu jāiegulda vēl vairāk – pat 3–4% no IKP. Diemžēl mūsu augstākās ierēdniecības acīs zinātne ir kā tāds piedēklis, kam jāatlicina mazliet naudas, jo tas ir prestiža jautājums. Tas, starp citu, spilgti izpaužas arī augstākās izglītības attīstībā, kur tiek paziņots, ka Latvijas Universitātei ir jāielaužas pasaules universitāšu top 100, kas ir kaut kāds absurds mērķis. Tā ir tiekšanās pēc formas, atzinības un prestiža, nevis reāliem sasniegumiem un taustāmu ieguldījumu sabiedrības vai tautsaimniecības attīstībā.
Latviešu leģiona majors Ernests Laumanis karā un gulaga lēģeros
Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva
1945. gada 8. maijā netālu no Kabiles majors Ernests Laumanis nostādīja ierindā 19. latviešu ieroču-SS divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonu un paziņoja saviem vīriem, ka karš viņiem ir beidzies. Kurzemes lielkauju laikā laumanieši bija izpelnījušies t. s. frontes ugunsdzēsēju reputāciju, jo tika raidīti cīņās vissmagākajos kauju iecirkņos, kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums. Ernests Laumanis bija izcils varonības un drošsirdības paraugs saviem karavīriem. Dzimtenes mīlestība un nelokāma uzticība saviem ideāliem ļāva E. Laumanim palikt garā nesalauztam arī ieslodzījumā padomju soda nometnēs Vorkutā un Mordvijā, kur viņš pavadīja 20 garus gadus un bija spilgta autoritāte citu politieslodzīto vidū.
Bērnība un jaunības gadi Liepājā
Ernests Laumanis piedzima 1908. gada 8. maijā Liepājā Drāšu fabrikas strādnieka Krista un mājkalpotājas Minnas Laumaņu ģimenē. Ernestam jau no sešu gadu vecuma pa dienu nācās būt galvenajam atbildīgajam par mājas darbiem, t. sk., rūpēties par jaunāko brāli Frici. Pirmo izglītību Ernests ieguva Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā absolvēja Valsts Liepājas tehnikumu. Abu brāļu aizraušanās ar futbolu it īpaši sekmējās par pāris gadiem jaunākajam Fricim, kurš kļuva par vienu no labākajiem Latvijas futbola izlases aizsargiem un vairākkārtējās valsts čempionvienības Liepājas “Olimpijas” balstiem. Jau vēlāk, kad Ernests kā leģiona virsnieks cīnījās Kurzemes frontē, viņu ģimene piedzīvoja lielu traģēdiju. Rietumu sabiedroto aviācijas uzlidojumā Gotas pilsētai 1945. gada 6. februārī gāja bojā ap simts Liepājas dzelzceļa darbnīcu strādnieku, kuri ar ģimenēm bija evakuēti uz Vāciju. Nogalināto vidū bija arī Ernesta vecāki un vecākā māsa Anna ar vīru. Laimīgā kārtā dzīvs palika Fricis, kurš bija to latviešu bēgļu vidū, kas tobrīd atradās primitīvi izbūvētās bumbu patversmes daļā – to aviācijas mestās bumbas neskāra. Pēc kara Fricis spēlēja futbolu Augsburgas bēgļu nometnes komandā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Filadelfijā, ASV. Savu vecāko brāli viņš vairs nekad nesatika, tomēr centās viņam palīdzēt, sūtot Ernestam zāles, kad viņš bija atgriezies Liepājā no pirmā ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē.
Pēc latviešu leģiona izveidošanas 1943. gada pavasarī 21. bataljonu iekļāva leģiona 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 30. aprīlī pa dzelzceļu nosūtīja uz Dolgovo staciju Volhovas frontē. Tur 1943. gada jūlijā kapteini E. Laumani ievaino, bet mēnesi vēlāk apbalvo ar kaujās godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzs krustu. Jau pēc 2. latviešu ieroču-SS brigādes pārveidošanas par 19. divīziju un atkāpšanās uz Latviju 1944. gada 1. maijā Piebalgas Zosēnos tiek izveidots 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – trieciena) bataljons, un par tā komandieri kļūst E. Laumanis. Par prasmīgu bataljona vadību Daļģu–Aizkūju kaujās Vidzemē E. Laumani 1944. gada augustā apbalvo ar I šķiras Dzelzs krustu. Pēc atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada oktobrī un vēlāk sekojošās cīņās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes E. Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar kaujas nopelniem un vairākām pārdrošām akcijām sarkanās armijas aizmugurē. Savu karavīru atmiņā E. Laumanis ir palicis kā ļoti stingrs komandieris, kurš prasījis pienākumu izpildi katram, sākot no karavīra un beidzot ar virsnieku. Kauju uzdevumus izskaidrojis vienkārši un labi saprotami, bez kādas garas runāšanas, bet vienlaikus bijis pretimnākošs un rūpējies par saviem padotajiem. E. Laumaņa triecienbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka kopā ar citiem leģionāriem pirmoreiz ierodoties bataljona štābā, tā komandieris skaidri pateicis, ka viņam ir vajadzīgi drošsirdīgi vīri, uz kuriem var paļauties un kuri saprot, ka cīņas ir smagas un prasīs arī upurus, aicinot tos, kuri tam nav gatavi, doties uz kādu citu vienību. Visi jaunpienācēji tomēr palikuši uz vietas un bataljona komandieris licis savam ziņnesim ieliet katram glāzi vīna. Nav noslēpums, ka tikpat pamatīgi kā kaujas laukā, E. Laumanis centās pavadīt laiku arī kauju starplaikos, kad viņa komandpunktā tika dzerts uz nebēdu, sekojot sauklim “baudi karu, jo miers būs briesmīgs”.
19. divīzijas triecienbataljonā gandrīz pusotru mēnesi dienēja arī leitnants Arturs Vīdners, kurš, stāstot par cīņām pie Vamžiem, vēlāk atcerējās, ka “mēs kā parasti gājām divas grupas 22 vīru sastāvā un tās mājas ieņēmām, bet pretinieks tās ieņēma ar 200 vīriem. Tas notika vairākkārtīgi, viņi mūs no rīta izsita ārā, mēs vakarā tikām atpakaļ. Krievi ar dzīvā spēka palīdzību tikai varēja ko panākt. Mēs parasti gājām vīnogu ķekara veidā uz priekšu, vispirms komandieris, tad 1., 2., 3. numurs un tā tālāk, komandiera vietnieks palika aizmugurē, gājām izklaidus, lai var šaut no visām pusēm. Bet pretinieks gāja slēgtā līnijā viļņveidīgā ķēdē pāri. Vecie, kas mēs jau bijām bijuši frontē, zinājām, kā jāuzvedas, bet jaunajiem dažreiz nervi neizturēja. Tikko tās ķēdes iznāca, jau sāka šaut, atklāja jau sevi, bet drīkstēja šaut tikai tad, kad rotas vai vada komandieris deva komandu, mēs laidām pretinieku pēc iespējas tuvāk, lai rastos panika un lai mēs ātrāk ar viņiem tiktu galā”.
1945. gada februārī E. Laumani paaugstināja par majoru un 5. martā apbalvoja ar ierakstu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos. Tāpat kā vairākums latviešu leģionāru viņš nebija nekāds lielais vācu draugs, bet uztvēra viņus kā tā brīža vienīgos reālos “sabiedrotos”. Kā raksta J. Zvirbulis, kad E. Laumanis saviem karavīriem paziņojis par Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera nāvi 1945. gada 30. aprīlī, kāds no viņiem paskaļi teicis: “Paldies Dievam.” Bataljona komandieris pretēji reglamentam tam nav pievērsis nekādu uzmanību, vien teicis: “Tavu uzvārdu es neprasīšu.” Jau pēc 1945. gada 8. maija E. Laumaņa bataljona virsnieki izolētā ložmetēja kastē salika dažādus dokumentus un apbalvojumus un apraka Rendas ūdensdzirnavu katlumājā. Neraugoties uz daudzajiem mēģinājumiem, līdz šim tos nevienam tā arī nav izdevies atrast.
Desmit gadi Vorkutā
Pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas E. Laumanis kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Liktenīgs viņam tomēr izrādījās 1945. gada 18. jūnijs, kad, tērpušies civilās drēbēs, kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi viņi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas. Vairākās pratināšanās čekas ieslodzījumā un slēgtajā tiesas sēdē, kas norisinājās 1946. gada 2. martā Liepājā, E. Laumanis neslēpa savu nacionālo pārliecību. Apsūdzēts dzimtenes nodevībā, viņš savu vainu neatzina un arī pēdējā vārdā tiesā paziņoja, ka ir karojis pret sarkano armiju par patstāvīgu Latviju. LPSR IeTK Kara tribunāls 1946. gada 2. martā notiesāja viņu uz 20 gadiem katorgas darbos. Atšķirībā no daudziem citiem E. Laumanis nekad nelūdza savu sodu mīkstināt vai sevi apžēlot. Ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja desmit garus gadus, kad tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju. Par E. Laumaņa pārdzīvojumiem, pēc 10 gadiem atgriežoties dzimtenē, spilgti liecina ieraksti viņa dienasgrāmatā 1955./1956. gada mijā: “Rīgā pirmais gājiens pie Brīvības pieminekļa. Zelta zvaigznes vēl mirdz. Tas arī ir vienīgais, kas norāda, ka Rīga ir latviešu pilsēta. Bez vārdnīcas Rīgā latvietis netiek cauri. [..] Aizmigt nevaru. Izkāpjot Liepājā aizmirstu brilles. Tomēr nervi. [..] Un tad pirmā vizīte jūrai! Neaprakstāma sajūta! Tā šodien ir īsti balta. Sveicinot viņu, noņemu cepuri un vējš plosa manus plānos matus. [..] Apciemoju savu meitu. Dīvaina sajūta. Asiņu balss tomēr runā. Viņa ļoti satraukta un kautrīga. Prieks tomēr liels! Ceru, ka paliksim labi draugi.”
Politieslodzīto nometnē Mordvijā
Tā kā E. Laumanis bija atklāts izteikumos, kas neglaimoja okupācijas varai, viņu pēc kādas denunciācijas 1957. gada 16. martā apcietināja atkārtoti. Kopā ar Vorkutas ieslodzījuma biedriem Sigismundu Zemzaru un Andreju Macpānu viņu apsūdzēja pretpadomju sacerējumu sarakstīšanā un izplatīšanā. E. Laumanis tiesas sēdē atteicās no advokāta un paskaidroja, ka neuzskata sevi par vainīgu pretpadomju aģitācijā, jo savas piezīmes rakstījis tikai paša vajadzībām. Kādā no stenografētām esejām viņš izteica pārliecību, ka “mūsu pienākums pret saviem priekštečiem un nākošajām paaudzēm ir pielikt visas pūles, lai latviešu tauta neaizietu bojā pašreizējā krīzes periodā. Daudzos aspektos mūsu cīņai ir jānotiek daudz grūtākos apstākļos nekā iepriekšējām paaudzēm. Tomēr vienā aspektā tā ir nesalīdzināmi vieglāka. Mums pagātnē ir patstāvīga Latvijas valsts. Tā parāda, ka latviešu tauta ir spējīga būt brīva un neatkarīga, un mēs esam vairāk spējīgi, lai to izcīnītu vēlreiz”. 1957. gada 18. jūnijā LPSR Augstākā tiesa notiesāja viņu uz pieciem gadiem ieslodzījumā, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā, un izsūtīja uz Potmas nometni Mordvijā. Tur E. Laumanis nopietni nodarbojās ar filozofijas studijām, pārtulkoja no sanskrista latviski “Bhagavadgītu” (“Dievišķo dziesmu”), uzrakstīja savu dzīves “Credo”. Viņš bija autoritāte un paraugs citiem politieslodzītajiem, tolaik vēl gados jauno Gunāru Astru ieskaitot. Daudzu atmiņā E. Laumanis ir palicis kā personība ar īpašu auru, kas prasīja stāju, ar viņu runājot. Cilvēks, kas pieskaitāms tai nelielajai gulaga lēģeru iemītnieku kategorijai, kas nevis tikai rūpējās par savu fizisko eksistenci, bet stāvēja pāri grūtajai ikdienai un dzīvoja pēc principa, ka cilvēka gars nav nedz ieslogāms, nedz iznīcināms. “Viņš interesējās par literatūru, bet es aktīvi turpināju rakstīt. Mēs šad un tad aprunājamies. Viņš daudz tulkoja, bija nopietns kritiķis arī manai dzejai. Viņš teica, ka manā dzejā ir par maz pozitīvā momenta, kas mani toreiz ļoti izbrīnīja. Tikai vēlāk sapratu, ko viņš ar to domā, un piekritu – tā tas ir,” tādu E. Laumani vēl šodien atceras dzejnieks Knuts Skujenieks. Pašu E. Laumani ieslodzījumā Mordvijā stiprināja sarakste ar meitu Brigitu, kura savu tēvu pirmoreiz bija ieraudzījusi divu, otrreiz jau 14 gadu vecumā un pēc īslaicīgas tikšanās viņu kā cilvēku tagad iepazina ar vēstuļu starpniecību. Arī no Mordvijas 1962. gada 1. decembrī nosūtītajā vēstulē savai mūža mīlestībai – Brigitas mātei Domicellai (viņi iepazinās kara laikā kādā no frontes atvaļinājumiem) Ernests rakstīja: “Esmu Tev pateicīgs par lielo laimi, kuru Tu man esi devusi – mūsu meitu [..] Esmu Tevi pa otram lāgam iemīlējis: kā es varu nemīlēt tevi, ja tik ļoti mīlu Brigitu, viņa taču ir daļa no Tevis [..] Es vairāk nekā Dievam nelūdzu, lai tikai viņa būtu laimīga, lai viņas dzīve būtu skaistāka nekā mana.”
Mūža pēdējie gadi Latvijā
Pēc soda izciešanas 1966. gada 17. novembrī E. Laumanis atgriezās dzimtenē jau ar sabojātu veselību, jo sirga ar kuņģa jēlumu un sirds vājumu. Tā kā oficiāli viņam bija aizliegts apmesties Latvijā, par savu galamērķi viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni). Tomēr draugi viņam nopirka lidmašīnas biļeti no Maskavas uz Rīgu, kur viņu tūlīt pat aizveda uz Stradiņa slimnīcu, lai tur uzlabotu veselību. Kādu laiku E. Laumanis dzīvoja pie kapteiņa Pūpola netālu no Brīvdabas muzeja, bet tad Ganību dambī pie Mordvijas nometnes ieslodzījuma biedra Gunāra Stefana. Lai izvairītos no čekas pārlieku lielās uzmanības, E. Laumanis ar kara biedru palīdzību atrada mitekli “Rubeņu” mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, kur sākotnēji uzraudzīja meža ugunsdrošību, bet vēlāk strādāja Jelgavas cukurfabrikā. “Visos valsts un leģiona svētkos, atceres dienās grupa viņam uzticīgu cilvēku pulcējāmies otrā stāva mazajā istabiņā. Biežs viesis bija arī Eduards Rozenštrauhs. Nenotika lielas pļēgurošanas, jo majors slimoja ar hronisko dizentēriju, vairāk cienīja čefīru, bet, kad paņēma kādu stiprāku malku, tad abi ar sajūsmu nodziedāja “Tur, kur Rauna…”,” tā E. Laumani vēl šodien atceras bijušais leģionārs Aldis Hartmanis. Diemžēl E. Laumanim tā arī vairs neizdevās atgriezties dzimtajā Liepājā. Kad 1968. gada aprīlī pasaulē nāca viņa mazdēls Zigmunds, čekisti piedāvāja E. Laumanim parakstīt dokumentu, ka viņš atsakās no savas pārliecības, un tad drīkstēs apciemot mazdēlu, taču to izdarīt E. Laumanis nespēja.
G. Stefans stāsta, ka E. Laumanis arī pēc atgriešanās no Mordvijas palicis garā nesalauzts, stingrs un spēcīgs vīrs, kurš nav mīlējis daudz runāt par izbijušām cīņām frontē, bet gan mudinājis domāt par Latvijas brīvību nākotnē. Neraugoties uz skarbo frontes pieredzi, E. Laumanis esot bijis ļoti jūtīgs cilvēks un, klausoties Friča Bārdas dzeju, viņam acīs riesušās asaras. E. Laumaņa došanās mūžībā 1968. gada 13. decembrī ir bijis nepatīkams pārsteigums, jo tikai divas dienas iepriekš abi strādājuši pie malkas sagatavošanas, dzēruši kafiju un nekas neesot liecinājis par ko sliktu. Aizdomīga tolaik likusies arī E. Laumaņa draudzība ar Jelgavas psihiatriskās slimnīcas bijušā direktora meitu, kas, iespējams, iepazinusies ar viņu padomju drošības iestāžu uzdevumā. Pat E. Laumaņa izvadīšana pēdējā gaitā Rīgas Meža kapos nenotika bez čekistu klātbūtnes, kuri centās nofotografēt bērēs notiekošo. Neraugoties uz okupācijas varas pūlēm to nepieļaut, arī vēlāk katru gadu 8. maijā pie E. Laumaņa kapa vietas pulcējās bijušie kara un lēģera biedri. Kā liecina kāda čekas aģenta ziņojums, tad arī 1976. gadā “pēc G. Astras iniciatīvas personu grupa, kas agrāk tiesātas par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, sapulcējās pie Ernesta Laumaņa kapa I Meža kapos, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu”. Šī tradīcija turpinājās arī atmodas laikā, bet mūsdienās šo vietu rotā 2008. gadā atklātais kapu piemineklis, kurā iekalts leģiona vairodziņš un ozollapām apvīts zobens, tā simbolizējot E. Laumaņa karavīra mūžu.
Komentāri
Atbalsta ALA
Noziegumi pret cilvēci 