gulags_lv

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Vai 700 gadu verdzības mīts ir latviešu identitātes daļa?

Edīte Brikmane,
LV portāls

19.05.2015

Nenoliedzami, vēsturiskā pieredze un apziņa ir ikvienas nācijas būtiska identitātes daļa. Taču, ja lielai daļai tautu to vēsture ir pašapziņas un lepnuma avots, latviešiem runāt par savu pagātni nav viegls uzdevums. To apgrūtina gan pretrunīgā „700 gadu verdzības” koncepcija, kas iedvesmu guva Garlība Merķeļa traktātā „Latvieši”, gan traģiskie 20.gadsimta notikumi, kuri, gribam to vai ne, atstājuši savu iespaidu uz latvisko identitāti un stāju.

Tāpēc arvien kā svaiga gaisa malks tiek tverts ikkatrs vēsturnieku devums, kas iesūnojošos mītus un stereotipus par necilo un drūmo latviešu pagātni satricina. Par to, kā veidojusies latviešu vēsturiskā apziņa un vai savulaik izdomātais verdzības mīts izravējams no mūsdienu latviešu apziņas, LV portāls uz sarunu aicināja jaunās paaudzes vēsturnieku vēstures zinātnes doktoru Jāni Šiliņu, kas ir galvenais redaktors nule iznākušajam faksimilizdevumam ar komentāriem “Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas, to Vidzemes ļaužu”. 1753.gadā tapušais vācu mācītāja F.B.Blaufūsa apcerējums ir uzskatāms par  pirmo latviešu vēsturi, kas sarakstīts latviešu valodā. Turklāt manuskripts, kas tapis teju 100 gadus pirms jaunlatviešu kustības, apgāž virkni latviešos iesēdušos stereotipu par gadsimtos apspiesto zemnieku tautu.

Grāmatas ievadā tu raksti par latviešu nacionālās vēstures koncepcijas veidošanos 19.gs. un 20.gs.sākumā, pamatojoties uz Garlība Merķeļa “700 verdzības gadu” mītu.  Vai, tavuprāt, šī vienkāršotā vēstures koncepcija joprojām ir aktuāla un varētu teikt, ka šis mīts diemžēl kļuvis par latviskās identitātes neatņemamu daļu?

Latviešu verdzības mīts ir interesants fenomens. Iespējams, tas būtu atsevišķu pētījumu vērts jautājums. Es teiktu, ka 700 gadu verdzības mīts droši vien ir aktuāls. Protams, tas ir vairāk vai mazāk mainījies. Jā, tā ir mūsdienu īpatnība, ka šis mīts tiek ļoti daudz kritizēts gan no zinātnieku, gan kultūras darbinieku puses, norādot, ka tam nav pamatojuma, ka tas ir izdomājums, kas rada daudz ļauna, mazvērtības kompleksus u.tml. Taču jautājums ir, vai virspusīga kritika spēj šo mītu noārdīt? It kā vārdos sakām: “Nē, tāda vēstures izpratne nekam neder!”, bet varbūt kaut kur latviešu kultūras kodos jeb kolektīvajā bezapziņā tas kaut kur gruzd un ir ļoti reāls.

Vēstures izpratne nepārtraukti modificējas, jau sākot ar 19.gadsimta vidu, kad tā pirmo reizi nonāca līdz latviešu sabiedrības apziņai. Toreiz tas bija 600 gadu verdzības mīts, jo Merķelis rakstīja par tumšo pakļautības laiku no 13. līdz 19.gadsimtam. 20.gadsimtā tas transformējās 700 gadu verdzības mītā. Esmu domājis par to, ka šajā koncepcijā varētu iekļauties arī 50 gadu okupācijas pieredze. Līdz ar to mīts nepārtraukti mainās un savā ziņā pagarinās.

Domāju, joprojām kāds ikdienā izmanto šo mītu, lai skaidrotu kaut kādas aktuālās norises politikā, bet tikpat labi daudziem tas ir pilnīgi nebūtisks. Tāpēc, manuprāt, viedokļi, vai šis mīts ir kļuvis par latviešu identitātes daļu vai nav, var būt ļoti dažādi, pretrunīgi un diezgan subjektīvi.

Minēji, ka 700 gadu verdzības mīts ticis konstruēts 19.gadsimta vidū. Kāpēc tas vispār bija vajadzīgs?

Mīti iegūst aktualitāti un popularitāti tāpēc, ka tie veic kaut kādas noteiktas sociālas vai kulturālas funkcijas attiecīgā laikā un vēsturiskā situācijā. Tas bija laiks, kad dzimtbūšana tika ļoti asi kritizēta visā Eiropā, it īpaši Austrumeiropā, kur tā saglabājās visilgāk. Atbrīvošanās diskurss – gan tautu, gan sociālo grupu, visbeidzot katra indivīda atbrīvošanās – bija ļoti spēcīgs un aktuāls. Cīņa pret verdzību un verdzības kritika Latvijas gadījumā izpaudās kā dzimtbūšanas kritika. Tāpēc 19.gadsimta vidū aktīvākie latvieši atcerējās Garlību Merķeli un viņa darbu “Latvieši”, un var teikt, ka jaunlatviešiem Merķelis bija ļoti svarīgs – ne velti Rīgas Latviešu biedrība savu sabiedrisko darbību sāka tieši ar viņa pieminekļa atklāšanu.

Otrs aspekts bija nacionālās atbrīvošanās jautājums. Meklējot leģitimitāti un pārmantojamību latviešu nācijas kā politiska subjekta esamībai, atbildes tika meklētas senā pagātnē jeb t.s. senlatviešos, kuriem, protams, ar 19.gadsimta latviešiem bija ļoti nosacīta saikne. Taču tolaik nacionālais jautājums un konkurence ar priviliģētā stāvoklī esošo baltvāciešu minoritāti bija aktuāla. Līdz ar to 700 gadu verdzības mīts kalpoja kā labs veids, lai mobilizētu sabiedrību cīņai par savām tiesībām, neraugoties uz to, ka šim mītam bija apšaubāms un ļoti diskutabls segums – vai vispār bija tāda verdzība, un vai dzimtbūšanu var uzskatīt par verdzību? Turklāt dzimtbūšana bija salīdzinoši jauna parādība un klasiski negatīvā izpratnē Latvijas teritorijā pastāvēja tikai no 18.gadsimta sākuma. Nekādā gadījumā 700 gadu!

Tātad uz atbilstoša vēsturiskā fona verdzības mīts ir nospēlējis savu pozitīvo lomu un bija attaisnojams.

Domāju, paši jaunlatvieši neapzinājās, ka verdzības mīts nākotnē varētu kļūt par iemeslu kaut kādām negatīvām sekām. Starp citu, interesanti, ka Merķeli latviešu valodā pārtulkoja tikai 1905.gadā, kad atkal aktualizējās jautājums par latviešu apspiešanu un cīņu par tiesībām. Arī jaunstrāvniekiem un sociālistiem cīņa pret sociālo apspiestību un nevienlīdzību kaut kādā mērā saistījās ar nacionālo konfrontāciju starp latviešiem kā apspiestajiem un vācbaltiešiem kā apspiedējiem.

Acīmredzot arī tālākā vēstures gaita nav bijusi labvēlīga transformācijām latviešu vēsturiskajā apziņā, jo savas tiesības uz pašnoteikšanos un brīvību arvien bijis jāaizstāv un jāpamato.

20.gadsimtā šis mīts iegūst pilnīgi citu kontekstu tieši lielo satricinājumu, karu un vardarbības dēļ. 20.gadsimtā izvirzās ciešanu ideāls. Ja agrāk 700 gadu verdzības mīts motivēja cīņai pret netaisnību un pāridarījumiem, tad modernajā laikmetā pēc Otrā pasaules kara, holokausta un koncentrācijas nometnēm cietēja tēls ir ieguvis pilnīgi citu nozīmi. Apstāklis, ka esi cietējs, piešķir sava veida pievienoto vērtību. Tāpēc joprojām svarīgs ir jautājums – kurš cietis vairāk? To redzam arī 9.maija kontekstā – kura tauta tad visvairāk cieta? Ebreji, padomju tauta, krievu tauta vai latvieši? Bet latviešiem ir 700 gadu verdzības mīts un tad vēl 50 gadu okupācija, kas viņiem ļauj savā mazajā balstiņā bļaut – mēs esam cietuši visvairāk!

Vai mēs no šī mīta esam vairāk ieguvuši vai vairāk zaudējuši? Varbūt pienācis laiks šo mītu mest pie malas un, ja bez tā nevar, konstruēt jaunu, tāpat kā tas notika pirms vairāk nekā pusotra gadsimta?

Es domāju, ka šis 700 gadu verdzības mīts ir ļoti dziļš  un daudzslāņains. Katrā laikmetā un katra paaudze to var veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi adaptēt un izmantot, jo sevī slēpj gan etniskos,  gan taisnības un pārestības jautājumus, cietēja un varmākas problemātiku u.tml. Kā jebkurai idejai tam ir savas pozitīvās puses un savas ēnas puses, jo principā to var izmantot ļoti dažādi.

Jautājums, vai tiešām tas nav kļuvis par tādu kā lāstu – neatņemamu identitātes sastāvdaļu, kas mūs nomoka un neļauj atbrīvoties. Daudzi uzskata, ka tas tiešām būtu vienkārši mākslīgi jāatmet. Taču, iespējams, mīts ir tik dziļi iegājies latviešu kultūrā, ka māc šaubas, vai to vispār var izdarīt? No otras puses, jājautā, vai tas vispār kādam ir interesanti?  Vai patiešām ir tāda griba no verdzības mīta atteikties, jo skaidrs, ja mēs atteiksimies no šādas vēstures koncepcijas, tās vietā izveidosies tukšums. Līdz ar to rodas jautājums – kā aizpildīt šo tukšumu?

Noteikti esi domājis, vai tad tiešām latviešiem nav nekā cita, ar ko šo tukšumu varētu aizpildīt? Kā pats esi rakstījis – vienkāršotā latviešu skaidrošanas shēma ar idealizētu senvēsturi ar mītiskajiem “senlatviešiem”, kam sekoja tumšais “verdzības laiks” un latviešu atbrīvošanās laikmets 19.gadsimtā, ir tiktāl izkropļojis Latvijas vēstures izpratni un latviešu vietu tajā, ka “aiz borta” atstāti daudzi vēsturiski notikumi, darbi un personības, kas neiederas šādā vēsturiskā skatījumā.

Manuprāt, šo vēstures koncepciju ir iespējams mainīt, un Merķelis nebūt nav vienīgais, kas tolaik rakstījis par latviešu stāvokli. Piemēram, 40 gadus pirms Merķeļa “Latviešiem” un 100 gadus pirms jaunlatviešu kustības sākuma – laikā, ko skolā esam iemācījušies uzskatīt par tumsonības un verdzības laiku, – vācu izcelsmes mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss ieradās Vidzemē, cītīgi mācījās latviešu valodu un ne tikai piedalījās Bībeles otrā izdevuma radīšanā, sagatavojot ievadvārdus, bet latviešu valodā sarakstīja vēsturisku apcerējumu “Vidzemes stāsti”, kas tika lasīts latviešu zemnieku un pilsētnieku vidū.

Šis 1753.gadā tapušais apcerējums uzskatāms par pirmo latviski sarakstīto latviešu vēsturi, kas piedāvā atšķirīgu skatījumu uz mūsu tautu un tās pagātni.  Tas ir ne vien nenovērtējams, līdz šim tikai šauram speciālistu lokam zināms latviešu vēstures piemineklis, bet arī iespēja iepazīties ar latviešu valodu, kāda tā bija 18.gadsimta vidū. Man liels pārsteigums bija lasīt vācu mācītāja Blaufūsa domas, ka latviešu valoda esot pārāka par vācu valodu – tajā esot daudz vieglāk izteikties, tā esot spilgtāka un vairāk līdzinoties klasiskajām grieķu un latīņu valodām. Tas ir nepareizs stereotips, ka vācieši vienmēr ir skatījušies uz latviešiem no augšas ar tādu kā aizbildniecību.

Varam tikai minēt, kā mēs kā nācija būtu attīstījušies, ja Merķelis nebūtu uzrakstījis savu darbu, bet visiem būtu zināms Blaufūsa manuskripts un viņa latviešu vēstures skaidrojums, kurā nav šī verdzības mīta. Tagad šis manuskripts ir pirmo reizi izdots un pieejams plašākai sabiedrībai, tāpēc varbūt tas varētu kļūt par pamatu plašākai diskusijai par latviešu nācijas vēsturisko apziņu.

Kā Blaufūsa “Vidzemes stāstos” ir parādīti latvieši?

Blaufūsa un Merķeļa vēstures un pasaules redzējumā saskatāmas vairākas principiālas atšķirības.   Redzamākā ir tā, ka Merķelis savā darbā ļoti akcentē sociālos un ekonomiskos jautājumus, pievērš uzmanību cīņai par tiesībām, līdztiesību un sabiedrības atbrīvošanu, kas ir ļoti aktuālas tēmas apgaismības laikmetā un Lielās franču revolūcijas kontekstā. Savukārt Blaufūsa darbā neko tādu neatradīsiet, jo uzsvars ir likts uz individuālu atbrīvošanos, labklājības vairošanu, kas balstās uz personiskas iniciatīvas un tikumības attīstību.

Var teikt, ka Merķeļa paustais uzskats ir – vispirms jāmaina sabiedrība, jāsasniedz Eiropas vidējais attīstības līmenis, un tad sabiedrība kļūs labāka un cilvēki tikumīgāki. Turpretī Blaufūss raksta, ka vispirms jāmaina katrs cilvēks – jārūpējas, lai katrs sabiedrības loceklis kļūtu izglītotāks, tikumīgāks, un tad arī pārējā sabiedrība mainīsies un dzīvos lielākā labklājībā.

Interesanti, ka Merķeļa piedāvātajā koncepcijā “labākie laiki” meklējami tālā senatnē un tālā nākotnē: kad beidzot būs atrisināti sociālās apspiestības un ekonomikas jautājumi, tad beidzot latvieši atkal dzīvos labi. Savukārt Blaufūsam ir pilnīgi pretēja pieeja. Viņš raksta – tagad ir labi! Senāk bija sliktāk, bet tagad ir labāk, un, ja cilvēkiem būs pareiza attieksme pret sevi un apkārtējo pasauli, tad nākotne būs vēl gaišāka.

Tā ir Merķeļa darba negatīvā puse – tiek kultivēta pasivitāte un doma, ka mēs esam cietēji un tagad viss ir slikti. Nav īsti skaidrs, kas katram cilvēkam būtu jādara, lai kaut kas mainītos uz augšu. No otras puses ir Blaufūss, kurš norāda – šeit un tagad ir milzīgs potenciāls attīstīties. Katram cilvēkam ir jāpilnveidojas un jādara savs darbs pēc iespējas labāk. Nav jāgaida uz nākamo paaudzi vai kaut kādu svešu spēku palīdzību – mēs paši varam visu vērst par labu un padarīt savu dzīvi un sabiedrību labāku. Latvieši “Vidzemes stāstos” ir parādīti kā pašapzinīga un cienījama tauta.

Savādi, ka tik nozīmīgs vēstures avots nekad iepriekš nav publicēts.  Tikmēr skolu obligātajā literatūras sarakstā joprojām atradīsim Merķeļa “Latviešus”, kas tika uzrakstīti vēlāk.  Kāpēc, tavuprāt, tā ir?

Kā jau minēju, arī pašu Merķeli publicēja ļoti vēlu, tikai 1905.gadā, un, tāpat kā Blaufūsa darbs, tas ļoti ilgi cirkulēja rokrakstos kā tulkojums latviešu valodā.  Atsevišķi fragmenti no Blaufūsa stāstiem tika publicēti 1938.gadā, taču pilnā apmērā ar vēsturnieku un valodnieku komentāriem tas klajā nācis tikai šogad.

Kāpēc tikai tagad? Iespējams, līdz šim neviens nesaskatīja šī darba aktualitāti vai nozīmi, jo tas tomēr nonāk pretrunā joprojām aktuālajai nacionālajai vēstures koncepcijai, kurā nozīmīga vieta ir Merķelim un sociālekonomiskajām idejām, kas Latvijas sabiedrībā dominē kopš 19.gadsimta vidus un ir aktuālas vēl šodien – vispirms jāpanāk iekšzemes kopprodukta pieaugums, jāatrisina sociālie jautājumi, jāsasniedz Eiropas vidējais labklājības līmenis, un tad mēs būsim laimīgi. Blaufūss ar vēstījumu, ka viss atkarīgs no katra paša iniciatīvas un pūliņiem, šeit neiederējās.

Šodien indivīda brīvība un intereses izvirzās priekšplānā un dažkārt nonāk pat pretrunā kolektīvajām interesēm, un tādā ziņā mūsdienās tieši Merķeļa koncepcija vairs īsti neiederas un traucē.

Sabiedrība patiešām mainās. 19. un 20.gadsimts bija masu sabiedrības laiks ar uzsvaru uz masu ideoloģijām, masu ražošanu, masu patēriņu. Par laimi, mūsdienās jau var redzēt pirmos asnus, kas ļauj cerēt uz pārmaiņām – kolektīvisms un masu idejas pamazām tiek atmestas.

Protams, liekot indivīda intereses centrā, var iebraukt otrā grāvī, tāpēc ir jādomā, kā šīs tendences mēs 21.gadsimtā varam vislabāk piemērot un izmantot tieši mūsu konkrētajā individuālajā gadījumā.

Tā ir latviešu nelaime, kas caurvij 19. un 20.gadsimtu  – svešu ideju pārņemšana un burtiska ieviešana. Tā notika ar nacionālismu, sociālismu, tāpat ar demokrātiju un liberālismu – tika paņemtas vispārējas klišejas, standartizēti risinājumi, kuriem mēģināja piemērot Latvijas situāciju, nevis Latvijas situācijai mēģināja piemērot jaunās idejas.

Manuprāt, būtu ļoti labi, ja mēs spētu pierādīt, ka  esam kaut ko mācījušies no vēstures, ja mēs beidzot mēģinātu pielāgot Latvijas vajadzībām un apstākļiem jaunās pasaules tendences. Cits jautājums, vai šīs tendences redzam un saprotam vai mēs pietiekami izprotam mūsu sabiedrību un to, kāda ir mūsu situācija, resursi un iespējas. Šeit nonākam pie zinātnes, jo bez normālas zinātnes attīstības mēs nevaram izprast, kas mēs esam un kāda ir mūsu vieta pasaulē. Tas ir tāds apburtais loks, kurš jāmēģina salauzt.

Tomēr, atmetot šo mītu, kā teici, veidojas vēsturiskās apziņas tukšums, bez kā nācija īsti nevar rast savu ceļu, meklēt attīstības virzienu un nospraust mērķus. Vai tas būtu vēsturnieku, radošās inteliģences vai politiķu uzdevums aizpildīt šo tukšumu, piedāvājot jaunu redzējumu vai pat konstruēt jaunu mītu?

Šādi nacionālie mīti tiek veidoti no augšas, un lielas sabiedrību organizējošas idejas parasti nāk no nacionālās elites, kura saredz nācijas mērķi un spēj noformulēt, kāpēc tas ir nepieciešams. Kā jau minēju, 19.gadsimta vidū tā laika latviešu nacionālajai elitei bija skaidri redzami uzdevumi – veidot politisku nāciju, politisku subjektu. Šim mērķim lielā mērā kalpoja 700 gadu verdzības mīts.

Ja runājam par šodienu, pirmkārt, jājautā, vai mums šobrīd ir nacionālā elite? Otrs, ja tāda pastāv – vai tai ir kaut kādi vispārnacionāli mērķi. Treškārt, vai tai ir pietiekama kapacitāte un prasmes, lai šādu nacionālo mītu konstruētu. Es par to ļoti šaubos. Visbeidzot, jautājums ir – vai tas vispār ir vajadzīgs?

Protams, būtu daudzkārt vieglāk pārvaldīt un mobilizēt sabiedrību, ja šāds mīts eksistētu. Bet es neesmu drošs, vai tas mūsdienās vairs ir nepieciešams. Ja skatāmies no Blaufūsa perspektīvas, kur uzsvars tiek likts uz katra indivīda attīstību un iniciatīvu, šādas ideoloģijas un vēsturiskie mīti ierobežo cilvēka potenciālu. To mēs redzam Krievijā – veidojot jaunu nacionālo ideoloģiju, samaksa ir personas brīvība. Vai mums tas ir vajadzīgs? Varbūt ir ļoti labi, ka jauni mīti netiek mākslīgi konstruēti, cilvēki var nodarboties ar lietām, kas katram šķiet būtiskas, nelauzot galvu par kaut kādu nacionālo ideju un iederēšanos kopējā rāmī. Tādā ziņā Blaufūss pauž universālas idejas, kas būtībā nav nekas jauns – katrs atsevišķs cilvēks ir vērtība, un ir jādomā, kā ievērot viņa vajadzības un intereses, un attiecīgi sabiedrība kļūst labāka un veiksmīgāka.

No otras puses, es personiski redzu, ka ir ļoti liels pieprasījums pēc nacionālās ideoloģijas, īpaši tas redzams Krievijā. Un, manuprāt, arī Latvijā netrūkst cilvēku gan politikā, gan augstākajā ierēdniecībā, kas domā līdzīgi – ir nepieciešama nacionālā ideja, mitoloģija, ko būtu iespējams izmantot politiskiem mērķiem. Ja ir vāji politiķi un neefektīva pārvaldes sistēma, tad nacionālas ideoloģijas konstruēšana ir viens no veidiem, kā var kompensēt sistēmas trūkumus.

Kāpēc sabiedrībā, kurā ir diezgan pastiprināta interese par vēstures jautājumiem, vēstures zinātne ir atstāta pabērna lomā?

Mums praktiski visām zinātnes nozarēm iet ļoti bēdīgi, taču vissliktāk klājas  tām, kas izvirzītas kā Latvijas valsts prioritātes. Nozarēm, kuras finansē no Eiropas Savienības fondiem, klājas labāk. Taču latviešu valodai, vēsturei, kultūras vēsturei nākas paļauties uz Latvijas valsts finansējumu, kas ir ļoti niecīgs. Protams, zinātnieku gaušanās par naudas trūkumu ir subjektīvi saprotama, taču bieži vien mēs arī kā zinātnieki neraugāmies plašākā perspektīvā. Zinātne Latvijā vienmēr ir bijusi tādā kā pabērna lomā un nekad tā īsti nav novērtēta.

Vienīgais izņēmums varbūt bija baltvāciešu sabiedrība 19.gadsimtā, kas saskatīja ekonomiskos, sociālos un kultūras ieguvumus no zinātnes attīstības un attiecīgi ieguldīja milzīgus līdzekļus tās attīstībā. Man par lielu pārsteigumu arī tā laika latviešu nacionālā elite zinātni nekad nav uzskatījusi par prioritāru nozari. Šajā ziņā vēsture nav izņēmums.

Pat tad, kad Kronvaldu Atis aktualizēja jautājumu par nepieciešamību uzrakstīt latviešu vēsturi, viņš par to runāja tādā mitoloģiskā aspektā  kā nepieciešamību radīt vēstures grāmatu, kas atklās idealizētu un aizgrābjošu latviešu vēsturi, kas spēs mobilizēt sabiedrību. Pēc tādas vēstures vienmēr ir bijis pieprasījums, taču tam nav nekāda sakara ar vēstures zinātni. Tāpēc, lai gan daudziem latviešiem patiešām  interesē vēsture un pagātnes notikumi, diemžēl tas neatspoguļojas vēstures zinātnes grandiozā attīstībā, kā varētu gaidīt.

Manuprāt, zinātnes nožēlojamam stāvoklim Latvijā ir daudz dziļāku cēloņu. Piemēram, tai pašā Nacionālās attīstības plānā zinātnei ir paredzēti 1,5% no IKP 2030.gadā, kamēr Igaunijai jau šobrīd, ja nemaldos, ir 2 procenti.  Eiropas Savienībā ir uzskats, ka zinātnē būtu jāiegulda vēl vairāk – pat 3–4% no IKP. Diemžēl mūsu augstākās ierēdniecības acīs zinātne ir kā tāds piedēklis, kam jāatlicina mazliet naudas, jo tas ir prestiža jautājums. Tas, starp citu, spilgti izpaužas arī augstākās izglītības attīstībā, kur tiek paziņots, ka Latvijas Universitātei ir jāielaužas pasaules universitāšu top 100, kas ir kaut kāds absurds mērķis. Tā ir tiekšanās pēc formas, atzinības un prestiža, nevis reāliem sasniegumiem un taustāmu ieguldījumu sabiedrības vai tautsaimniecības attīstībā.

May 19, 2015 - Posted by | Vēsture

No comments yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: