«Nekādus puspasākumus» – 1949. gada 25. marts

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/vesture.un.sodiena/?doc=50465

Igaunijas un Latvijas kompartijas vadība cerēja novilcināt kolektivizācijas un deportāciju brīdi

Laikam ritot, tiek apzināti arvien jauni materiāli, kas ļauj paplašināt zināšanas par Latvijas tautai traģiskajiem 1949. gada 25. marta notikumiem. Raksta autoram Krievijā izdevies atrast vairākus līdz šim nezināmus dokumentus, kuri apstiprina, ka iniciatīva deportācijām nāca no Maskavas.

Dokuments, ko pētnieki uzskata par atskaites punktu deportācijas organizēšanā, ir PSRS Ministru padomes (MP) 1949. gada 29. janvāra lēmums ”Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”. Zīmīgi, ka lēmuma pirmajā punktā teikts, ka tas pieņemts pēc Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kompartiju un valdību priekšlikuma, savukārt Latvijas PSR MP 1949. gada 17. marta lēmumā ”Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR” norādīts, ka tas pieņemts saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu. Abas institūcijas atsaucas viena uz otru, bet atbildību par ”iniciatīvu” neuzņemas.

Par Latvijas PSR varas iestāžu lomu deportācijas gatavošanā dokumentālu liecību trūkst. Plašāk zināms, ka Igaunijas PSR vadība centās nepieļaut savu iedzīvotāju izsūtīšanu ārpus republikas teritorijas, 1948. gada 21. oktobrī piedāvājot PSRS vadībai Igaunijas robežās organizēt tā sauktos kulaku ciematus. Kad PSRS vadība ideju principiāli noraidīja, Igaunijas kompartijas vadītājs Nikolajs Karotamms steidzīgi labojās, 1949. gada 17. janvārī Staļinam piedāvājot ”izdarīt pagriezienu šajā politikā, izsūtot kulakus un viņu ģimenes”. Karotamms vēl tālredzīgi norādīja, ka ”izsūtīšanu vajag rūpīgi sagatavot un veikt vēl līdz 1949. gada pavasara sējai. Ļoti būtiski ir tas, lai šis pasākums notiktu vienlaicīgi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR”. Nākamajā dienā, 1949. gada 18. janvārī, Staļins tikās ar visiem trim Baltijas republiku kompartiju vadītājiem. Tikšanās ilga tikai 45 minūtes. Tā bija pēdējā reize, kad baltiešu komunistu vadoņiem bija gods tikties ar Staļinu. Ap šo laiku arī dzima vajadzīgie Baltijas vadības ”priekšlikumi” iedzīvotāju izsūtīšanai, kas liek domāt, ka tie jau bija sagatavoti Kremlī.

…ja kulaks ir mierīgs

Ir vairāki Vissavienības komunistiskās (boļševiku)partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) lauksaimniecības nodaļas dokumenti, kuri liecina par Latvijas PSR vadības noskaņojumu un apliecina Maskavas stingro kontroli pār visu, kas skāra kolektivizāciju.

1948. gada oktobrī un novembrī nolūkā iepazīties ar situāciju Latvijā uzturējās VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas instruktors P. Ļeļikovs. Gada beigās viņa ziņojums nonāca uz partijas lauksaimniecības nodaļas vadītāja A. Kozlova un pēc tam arī VK(b)P CK sekretāra Georgija Maļenkova galda. Dokuments liecina, ka Latvijas kompartijas vadība ne tikai nebija deportācijas iniciatore, bet pat centās novilcināt viensētu likvidāciju. Lūk, fragments no Ļeļikova atreferētās sarunas ar Latvijas kompartijas vadītāju Jāni Kalnbērziņu: ”Biedrs Kalnbērziņš mums paziņoja, ka, pēc viņa aprēķiniem, kolektivizācija var beigties 1951. – 1952. gadā. Tālāk viņš teica, ka kulakam Latvijā ir savas īpatnības. Tas nozīmē – viņš ir cieši saistīts ar inteliģenci – skolotājiem, ārstiem, agronomiem, advokātiem utt. Inteliģence – tie ir kulaku bērni vai bagāto zemnieku radi. Tāpēc kulaku izsūtīšana neglābjami skars inteliģenci. Pie tam Kalnbērziņš atsaucās uz Lietuvas PSR, kur, pēc viņa vārdiem, daļu kulaku jau izsūtīja, bet lietas nevis uzlabojās, bet pasliktinājās. ”Lietuvā,” saka Kalnbērziņš, ”CK sekretārs pa galvaspilsētu brauc bruņumašīnā, bet es savā pilsētā kājām staigāju.” Citā sarunā Kalnbērziņš teica, ka tad, kad kolektivizācija sasniegs 30 – 40%, viņš ierosinās jautājumu par kulaku izsūtīšanu ārpus republikas teritorijas republikas valdībai. Patlaban Latvijas PSR gandrīz netiek būvēti kolhoznieku ciemati. Pēc Latvijas Komunistiskās partijas sekretāru domām, jautājums par kolhoznieku ciematu būvi nav jāstāda kā prioritārs uzdevums. Šis jautājums, pēc viņu domām, tiks risināts pakāpeniski un aizņems ilgāku laiku.”

Bet Ļeļikovs Latvijā atrada arī deportāciju piekritējus: ”Talsu apriņķa partijas sekretārs biedrs Sēja uzskata: ”Lai labāk cīnītos ar bandītiskām grupām un vācu buržuāziski nacionālistisko pagrīdi, kā arī stabilizētu situāciju kolhozos, nepieciešams likvidēt bandītisko grupu un citu naidīgo elementu bāzi. Kulaku pārvietošana no pagasta uz pagastu, pārbraukšana uz pilsētu – tie ir tikai puspasākumi (????????), nepieciešams tos izsūtīt ārpus republikas.” Jelgavas apriņķa partijas sekretārs biedrs Tropņikovs šajā jautājumā teica: ”Liekas, Latvijas PSR apstākļos pienācis laiks pieņemt stingrākus mērus pret kulakiem, pēc veco republiku pieredzes tos izsūtīt no Latvijas, ar to atrisināsies arī otrs jautājums – viņu nebūs kolhozu masīvos.””

Izturēšanās pret padomju ekonomiskās politikas izputinātajiem kulakiem – faktiski vienkāršajiem zemniekiem – nepakļāvās nekādai loģikai. Šie cilvēki nemaz nedrīkstēja kļūt par kolhozu biedriem. Tiesiski viņi bija izsludināti ārpus likuma, kas atbilst genocīdam pēc visiem starptautiskajiem standartiem. Situācijas absurdumu nespēja izprast pat daudzi vietējās varas darbinieki. Ļeļikovs ziņoja: ”Partijas, padomju un lauksaimniecības organizācijas pieļāvušas kulaku un citu šķiru ziņā naidīgu elementu iekļūšanu kolhozos. Sakarā ar kolektivizācijas sākumu, zemnieku kulaku un turīgā daļa mainījusi taktiku, kulaki paši bieži izrāda aktivitāti kolhozu dibināšanā. Kulaki ir iniciatīvu grupu priekšgalā, (..) ieņem amatus. Tas notiek tāpēc, ka partijas, padomju un lauksaimniecības organizācijās nav pareiza attieksme pret kulakiem, kur uzskata, ka, ja kulaks ir mierīgs attiecībā pret padomju varu, tad šādu saimniecību var paturēt kolhozā un neuzskatīt par kulaku saimniecību.”

Jāatzīst, ka, tiklīdz atslāba spiediens no Maskavas, tā Baltijas republiku vadības, kaut kadri tām bija rūpīgi atlasīti, centās realizēt patstāvīgāku politiku. 1944. gadā, pirms atgriešanās Latvijā, Latvijas kompartijas sekretārs Kalnbērziņš VK(b)P CK ar lielu entuziasmu rakstīja par kolhozu veidošanas perspektīvām, taču 1946. gadā jau bija atturīgāks. Tikai aktīva VK(b)P CK Latvijas biroja vadības iejaukšanās šīs tendences uz laiku apturēja. Taču pēc minētā biroja izformēšanas 1947. gadā atkārtojās iepriekšējais – Latvijas PSR vadība atkal tiecās novirzīties no partijas ģenerālās līnijas, pat cenšoties atjaunot 1946. gadā par buržuāzisko nacionālismu no amata atlaistā LK(b)P CK 3. sekretāra J. Jurgena ietekmi. Bija nepieciešama īpaša vizīte pie Staļina, kā arī tīrīšanas Igaunijas PSR vadībā 1949. – 1950. gadā, lai piespiestu Latvijas PSR vadību atkal kļūt paklausīgai.

Pēc Maskavas

spiediena

Pēc Ļeļikova ziņojuma saņemšanas VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļa Maskavā turpināja deportācijas un kolektivizācijas jautājuma tālāku virzību. 1948. gada 21. decembrī nodaļas vadītājs Kozlovs nosūta VK(b)P CK sekretāram Maļenkovam dokumentu ar nosaukumu ”Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”. Vienā no punktiem teikts, ka lauksaimniecības nodaļa ”uzskata par mērķtiecīgu” ”realizēt kulaku un aktīvo vācu atbalstītāju izsūtīšanu ārpus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR uz PSRS attāliem rajoniem.”

Vadoties no darbinieku ziņojumiem, Kozlovs informācijā Maļenkovam konstatēja, ka ”galvenā kļūda, kuru pieļāvuši Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR partijas, padomju un zemes orgāni, ir kulaku un citu šķiru ziņā naidīgu elementu iekļūšanas kolhozos nepamanīšana”. Noklusējot iebildumus par kulaku diskriminēšanu un izsūtīšanu, Kozlovs secināja: ”Daudzi partijas un padomju apriņķu un pagastu darbinieki uzskata, ka kulaku pārvietošana no vienas vietas uz otru pagasta vai apriņķa robežās nedod vēlamo rezultātu, jo kulaki turpina saglabāt zināmu politisko ietekmi zemnieku vidū un turpina būt dažādu bandītisku grupu rezerve. Pie tam ar kolektivizācijas pieaugšanu kulaku pārvietošana pagastu un apriņķu robežās turpmāk kļūs neiespējama.” Tādējādi okupācijas vara atzina par liekiem un kaitīgiem apmēram 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kā pamatkritēriju nosakot sociālo izcelsmi, nevis naidīgumu pret pastāvošo iekārtu. Lielākā daļa latviešu ”kulaku” neapšaubāmi būtu pieņēmusi okupācijas varas spēles noteikumus, taču pat šī izvēle tika liegta.

Kozlovs analizēja arī tā saukto igauņu iniciatīvu par kulaku atstāšanu Igaunijas teritorijā: ”Viņi piedāvā ieviest kulakiem, vācu atbalstītājiem un viņu ģimenes locekļiem pasu ierobežojumus, lai laupītu tiem iespēju nokļūt aizliegtos rajonos un pierobežā. Aizliegt kulakiem un vācu atbalstītājiem nekustāmā īpašuma, liellopu, zirgu un lauksaimniecības inventāra pārdošanu, uzliekot kriminālatbildību par šo noteikumu neievērošanu. Turpmāk, kolektivizācijai pieaugot, veikt kulaku un vācu atbalstītāju piespiedu pārvietošanu uz noteiktiem Igaunijas PSR rajoniem, kur tiem tiks izveidoti speciāli ciemati ar Valsts Iekšlietu ministrijas noteiktu komandanta režīmu.

VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļa uzskata šos Igaunijas K(b)P CK un Igaunijas PSR MP priekšlikumus cīņai pret kulakiem par nepietiekamiem. Šie priekšlikumi neatrisina tādus uzdevumus kā vienlaicīgu triecienu pa kulakiem un viņu izolēšanu no darba zemniekiem. Šādos apstākļos kulaks vēl spēj saglabāt savu politisko ietekmi uz zemniekiem, bet republikas iekšienē izveidoti kulaku ciemati var kļūt par dažādu provokatīvu baumu un pretpadomju baumu avotiem.”

Galvenais Kozlova secinājums bija: ”Pašreiz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ir nobrieduši labvēlīgi apstākļi kolektivizācijas attīstībai.”

No VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas 1948. gada decembrī sagatavotā VK(b)P

CK lēmumprojekta ”Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR” vēlāk tapa abi deportācijām izšķirošie PSRS vadības lēmumi – 1949. gada 28. janvāra PSRS MP lēmums ”Par palīdzības pasākumiem Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR lauksaimniecībai”, kā arī rakstu sākumā minētais PSRS MP 1949. gada 29. janvāra lēmums. Maļenkovam 1948. gada 21. decembrī iesniegtajā lauksaimniecības nodaļas lēmumprojektā abi vēl bija apvienoti vienā. Dokumenta pirmajā daļā runa bija par kolhozu celtniecības veicināšanu un papildu līdzekļu piešķiršanu, bet piektais skanēja: ”Ņemot vērā, ka kulaki pretojas kolhozu veidošanai, apmelo kolhozus un sabotē partijas un valdības pasākumus, kas traucē kolhozu veidošanu, atzīt par nepieciešamu veikt kulaku un viņu ģimenes locekļu izsūtīšanu ārpus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR, veicot šo pasākumu vienlaicīgi visās šinīs republikās pirms šā gada pavasara sējas.”

Iniciatīva par 25. marta deportāciju nepārprotami nāca no centrālajām PSRS varas institūcijām Maskavā, kas pirms tam, nosūtot VK(b)P CK lauksaimniecības nodaļas darbiniekus uz Baltiju, izlūkoja situāciju. Kaut vismaz sākotnēji Baltijas padomju republiku vadība centās no iedzīvotāju izsūtīšanas izvairīties vai vismaz novilcināt, pēc Maskavas spiediena un vizītes pie paša Staļina tās bez ierunām piekrita. Pētniekiem nākotnē vēl būtu jāmeklē atbildes uz daudziem jautājumiem, viens no tiem – nacionālo partizānu pasivitāte deportācijas laikā, lai arī informācijas noplūde par plānoto akciju bija ievērojama.