Noziegumi pret cilvēci

Marksisma_ideoloģijas_iedvesmotie_noziegumi_pret_cilvēci._Jaunpienesumi_vietnei_http://lpra.vip.lv

Ja leģionāri būtu tikpat bailīgi…

Elitas Veidemanes raksts
16.marts ir kā lakmusa papīriņš, kas cilvēku parāda viņa īstajās krāsās – viņa bailes, godīgumu, drosmi, liekulību un patiesumu.

15.marta ziņu lentēs parādījās preses relīze, ko atklātībai bija nosūtījis Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks (TB/LNNK). Protams, 16.marta – latviešu leģionāru piemiņas dienas – sakarā. Birka kungs aicināja skolotājus skaidrot saviem skolēniem 16.marta nozīmi, balstoties uz vēstures pareizu izpratni, jo „Latvijas valstij naidīgi spēki aizvien ir mēģinājuši sagrozīt faktus par 16.martu un saistīt latviešu leģionu ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu”. Balta patiesība, nav iespējams nepiekrist šiem vārdiem. Dīvaini ir kas cits: lielpilsētas vadītājs, ieraugot kalendāru svētdienā, pēkšņi ir attapies un nu apelē pie skolotāju profesionālā godaprāta un vēsturiski patriotiskās sirdsapziņas, lai viņi steigtu ieliet zināšanas savu audzināmo atvērtajās mutēs…

Kāpēc tāda pēkšņa atskārsme? Kur atradās godājamais mērs visu gadu? Vai 16.marts – tāpat kā, piemēram, ziema – Rīgā atnāk negaidot, tā sacīt, gluži spontāni? Vai šis, piedodiet, nav tāds priekšvēlēšanu gājieniņš, sak, paskatieties, cik esmu pareizi patriotisks! Var jau būt, ka kļūdos, un tad mans sarkasms ir nevietā. Taču tik un tā šis „aicinājums skolotājiem” rosina domāt ne tikai par to, ka skolās vēsture faktiski netiek mācīta, bet arī par to, kāda ir amatpersonu, deputātu un visādu citādu „lielu kungu” patiesā attieksme pret tiem vēstures faktiem, kas kā lakmusa papīriņš parāda cilvēka īstās krāsas – viņa bailes, godīgumu, drosmi, liekulību un patiesumu.

Šoreiz neiedziļināsimies vēstures faktos – par tiem rakstīts gana daudz, un ne tas ir šā raksta temats. Mani šoreiz fascinē tas, cik vienaldzīgi (bailīgi?) ir mūsu it kā labējo partiju deputāti: vai daudzi no viņiem ir redzēti noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa tieši šajā dienā – 16.martā, kad, kaujoties ar milzīgu krievu armijas pārspēku, latviešu leģionāru 15. un 19.divīzijas cīņa vainagojās ar uzvaru? Abas acis esmu izskatījusi, bet pa šiem gadiem, šķiet, pilnīgi pietiks abu roku pirkstu, lai uzskaitītu tos deputātus, kuri iedrošinājušies publiski parādīties pie pieminekļa tieši šajā dienā. Bet kas varētu būt vēl vienkāršāks un dabiskāks, lai iemantotu vismaz kaut kādas vēlētāju daļas simpātijas?

Kāpēc varonīgie un patriotiskie deputāti nekad nav mēģinājuši iet uz skolām un skaidrot 16.marta un leģionāru cīņu nozīmi un patiesību? Varbūt kļūdos – viņi to dara regulāri? Taču, zinot deputātu vēlmi „pazīmēties” (sevišķi pirms vēlēšanām), šādi fakti plašākai publikai netiktu noslēpti. Vienīgais pozitīvais izņēmums – Saeimas deputāts Visvaldis Lācis, arī bijušais leģionārs. Viņš ir uzrakstījis vairākas grāmatas par šo savas dzīves periodu. Taču tās balstās ne tikai uz personiskajiem pārdzīvojumiem, bet arī uz arhīvu dokumentiem un pārbaudītiem faktiem. Lācis godprātīgi stāsta cilvēkiem patiesību par latviešu leģionāru cīņām. Un viņa godprātība ir nešaubīgi patriotiska, nevis priekšvēlēšanu drudža rosināta. Toties kreisie un prokrieviskie spēki ir tik aktīvi, ka pārspēj ikvienu padomju laika aģitbrigādi.

Tā, piemēram, svētdien notikušajā „antifašistu” konferencē, kam vietu laipni atvēlēja t.s. Pasaules tirdzniecības centrs Elizabetes ielā (kāda sagadīšanās – bijusī Latvijas kompartijas centrālkomitejas ēka!), galvenais „antifašists” Eduards Gončarovs aicināja visus patiesos „antifašistus” doties ekskursijā pa Rīgas centra ielām tieši 16.martā un tieši pulksten 12. Izrādījās arī, ka Latvijā un Igaunijā ir aparteīds, kur krievvalodīgos abižo tikpat briesmīgi kā kādreiz nēģerus Dienvidāfrikas Republikā. Savukārt plintniece Ždanoka sūkstījās, ka Latvijā valdošie politiskie spēki ejot „vienā maršā ar leģionāriem”.

Pasākuma dalībniekiem tika izdalīti bukleti, kuros teikts, ka uz katra latviešu leģionāra sirdsapziņas esot sešu līdz septiņu mierīgo iedzīvotāju dzīvības. Konferences dalībniekos bažas radot fakts, ka 73% latviešu skolēnu uzskatot leģionārus par varoņiem. „Tas nozīmē – 73% latviešu skolēnu ir inficēti ar nacisma vīrusu,” secināts brošūrā. Te nu jāteic: ak, ja tā būtu taisnība – gan par tiem maršējošajiem politiskajiem spēkiem, gan par skolēniem…

Viens no „antifašistiem” ir arī kāds Jānis Kuzins, Jūrmalas domes deputāts, kura tēvs karojis sarkanarmijas rindās – tieši pret latviešu leģionāriem. Dziļi patriotiskais puisis aģentūrai LETA izteicās: „Citos gados lika žogu apkārt Brīvības piemineklim, varbūt arī šogad vajadzētu.” Nebija skaidrs vienīgi tas, ko un no kā vajadzētu nožogot, bet varianti ir: aiz žoga varētu lēkāt, bļaut un lamāties „antifašisti” – kā jau pienākas no „traķenes” izbēgušiem indivīdiem, kuru skaits esot vairojies, jo „antifašisti” – kā priecīgi stāsta Kuzins – atbraukuši pat no Krievzemes. Arī kāds vietējais „antifašists” Genādijs Kotovs draud: „Ja cilvēki no otras puses ies pie pieminekļa un rīkos gājienu, mēs rīkosimies.”

Tas viss, protams, būtu smieklīgi, ja vien nebūtu tik stulbi. Turklāt šis krievnieku uzspēlētais „antifašistiskais teātris” ir gana bīstams. Tieši tāpēc dziļi jābrīnās par mūsu patriotisko bāleliņu baiļpilno klusēšanu – tā vietā, lai skaidrotu vēsturi. Bez izlikšanās, ar rāmu lepnumu. Bet viņiem cita rūpe: ja nu Maskava mūs nesaprot un ja nu Eiropa mūs arī nesaprot?! Ko nu? Tagad jāsāk domāt: kas būtu noticis ar tautu un tās pašcieņu, ja leģionāri būtu tikpat bailīgi kā mūsdienu politiķi?…

Bijusī diplomāte Sandra Kalniete, kuras vectēvs bija leģionārs, savulaik, 2004.gadā, Leipcigas grāmatu gadatirgū uzrunājot tur sanākušo publiku, teica, ka starp komunismu un nacismu ir jāliek vienādības zīme. Protams, izcēlās skandāls, jo toreiz tas nebija populāri – vecajai Eiropai daudz vienkāršāk ir klusi un mierīgi dzīvot tik ērtajā pārliecībā, ka sliktie bija nacisti, bet labie – komunisti. Šobrīd Eiropai jau cits tonis, un tā pat pieļauj, ka varētu atzīt: tas komunisms, nu, tas arī ne visai labs ir bijis… Taču sarunas par latviešu leģionāriem (kaut arī vācieši leģionā iesaistīja vismaz miljonu visu okupēto zemju iedzīvotāju) – tās pagaidām ieslēgtas klusēšanas režīmā. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievija tā grib. Kaut gan patiesībā vajadzētu būt otrādi: Padomju savienība, kuras mantiniece ir šodienas Krievija, bija daudzkārt zvēriskāks agresors par Vāciju, un nosodījumu vajadzētu vērst pret sarkanarmijas asinsdarbiem. Bet pagaidām tāda vēlme laikam ir zinātniskās fantastikas līmenī.


Arāja dēļ nomelno visu latviešu leģionu
Elita Veidemane   http://www.nra.lv/zinas/18806-araja-del-nomelno-visu-latviesu-legionu.htm

Latvijas Republikas Saeima savulaik ir bijusi vai nu neparasti drosmīga, vai nu tradicionāli vientiesīga: 1998. gada 29. oktobrī tā pieņēma deklarāciju Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, ko bija parakstījis toreizējais Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis.

Deklarācijā tika uzsvērts, ka pasaulei tiek sniegtas nepatiesas ziņas par latviešu leģionāru cīņas patiesajiem nolūkiem, kuri sakņojās nevis atbalstā Hitleram, bet gan naidā pret padomju varu, kas bija desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju bojāejas un deportāciju izpildītāja, kā arī valsts okupācijas veicēja. Taču atlika toreizējam Krievijas Federācijas vēstniekam Latvijā Aleksandram Udaļcovam uzbļaut latviešiem, un Saeima steigšus aizmirsa par savu deklarāciju…

Pasaciņas par latviešu asinskāri

Latvijas Republikā tikai pirmajos neatkarības atjaunošanas gados bija iespēja brīvi un bez pērtiķveidīgām antifašistu izdarībām pieminēt latviešu leģionārus. Saeima arī loģiski pieņēma minēto deklarāciju, kurā citastarp bija teikts: “Piespiedu atrašanās PSRS bruņoto spēku rindās netiek uzskatīta par Staļina asiņainā režīma atbalstīšanu, turpretī piespiedu atrašanos to latviešu leģionāru rindās, kuri karoja Vācijas bruņoto spēku sastāvā, šobrīd zināmi politiskie demagogi traktē kā Vācijas fašistiskā režīma atbalstīšanu, lai gan latviešu leģiona iekļaušana Waffen SS sastāvā nekādā ziņā nebija atkarīga no Latvijas pilsoņiem.”

Tiek lēsts, ka brīvprātīgo latviešu leģionā bija ap 15 procentiem. Un arī šie procenti bija saprotami: latvieši nevēlējās, lai atkārtotos 1941. gada 14. jūnija represijas, kad tika izkauti un aizvesti desmitiem tūkstošu Latvijas cilvēku – tad vīri bija gatavi sadarboties kaut vai ar pašu sātanu, lai tikai neļautu atgriezties nīstajiem sarkanajiem.

Taču biedrs Udaļcovs kā “vēsturnieks” skarbi norādīja, ka leģionāri, kā izrādās, esot piedalījušies mierīgo iedzīvotāju slepkavībās Novgorodas, Pleskavas un Ļeņingradas apgabalā, savukārt Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija 2004. gadā pat pacentās sacerēt paziņojumu Par Latviešu SS leģiona piedalīšanos kara noziegumos 1941.–1945. gadā un Latvijas mēģinājumiem pārskatīt Nirnbergas tribunāla spriedumu. Tajā melns uz balta bija apgalvots, ka latviešu leģionāri tikuši izmantoti mierīgo iedzīvotāju apšaušanā ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā. Labi atceramies melīgo filmu Baltijas nacisms, kurā tika apgalvots, ka 19. divīzijas kareivji Krievijā no 1943. gada decembra līdz 1944. gada aprīlim nodedzinājuši 23 ciemus un nogalinājuši 1300 cilvēku. Tiešām brīnums, ka neviens Krievijas arhivārs vēl nav nācis klajā ar sensacionāliem dokumentiem, kuros apstiprināti šie fakti. Šādus dokumentus, ja vien tie būtu reāli pieejami, vajadzētu salīdzināt ar divīzijas pavēļu grāmatām un kara (kauju) dienasgrāmatām. Ja tādu dokumentu nav, jābeidz stāstīt pasaciņas par letiņu asinskāri Krievijas un citu svešu valstu teritorijās.

Diplomātisko baiļu varā

Vēsturnieks Inesis Feldmanis raksta: “Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots kara noziegumos, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots aptuveni gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Ja pašās kara beigās no agrākajām nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienestam (SD) pakļautām struktūrām tajā ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, tad tādēļ nav noziedzīgs viss leģions.” Bet krievu militāristiem un politikāņiem tā nereti gadījies: viņi apzināti ir jaukuši kopā dažādas lietas, vēlamo uzdodot par esošo. Vienvārdsakot – melojuši. Hitlera armijai atkāpjoties, vācieši izformēja vietējās policistu vienības un pievienoja to pārpalikumus leģionāru pulkiem. Un – to nevar apstrīdēt – daļai no policistiem bija asiņainas rokas.

Taču viena paša Arāja dēļ, kuram ar leģionāriem bija tik vien tā sakara kā cūkai ar aviāciju, būtu aplami vainot visu leģionu, kas bija kaujas vienību sakopojums, nevis kaut kādi slepkavnieki. Saeimas deklarācijā skaidri un gaiši bija pateikts: “Latviešu leģions līdzīgi Somijas armijai karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet gan tikai pret vienu tās dalībvalsti – PSRS, kas attiecībā pret Somiju un Latviju bija agresors. (..) ASV pārstāvniecība 1950. gadā atkārtoti deklarēja: “Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām.”” Par to, piemēram, liecina arī kompartijas biedra Diega 1943. gada ziņojums Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāram Jānim Kalnbērziņam par to, ka latviešu karavīri lielākoties nesimpatizējot Hitleram: “Daudzi no viņiem domā par patstāvīgu Latviju tās iepriekšējā nozīmē un gaida Zviedrijas palīdzību. Šāda veida noskaņojums vēl vairāk izpaužas visā tautā. Īstu hitleriešu ir maz. Lielākā tautas daļa netic, ka vācieši paliks Latvijā. Tie slāņi, kas bija neapmierināti ar padomju varu, cer uz vecās Latvijas atgriešanos.”

Pēc Saeimas deklarācijas loģiskā vēsturiskā izklāsta, pārejot pie prasījuma daļas, lasām: “Tāpēc Latvijas valdības pienākums ir: 1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās; 2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.”

Vai kaut kas no tā tiek pildīts? Faktiski – nekas. Nav dzirdēts, ka jelkāds deputāts būtu iepīkstējies, ka kompensācijas vajadzētu saņemt gan tiem latviešiem, kurus iesauca padomju armijā, gan tiem, kurus iesauca leģionā, jo abas puses, kā smejies, bija okupanti. Par karavīru goda un cieņas aizskārumu nav pat vērts runāt, jo vietējā vara, diplomātiskās bailēs ievīstījusies, te uzslien žogu ap Brīvības pieminekli, te saliek ap to specvienību kordonus, te vēl kaut ko izdomā… Un karavīrs ar visu savu godu un cieņu var braukt uz… Lesteni, piemēram.

Bet arī šā Brāļu kapu memoriāla svinīga atklāšana nepagāja secen Krievijas Ārlietu ministrijas fašistjūtīgajai acij: 2003. gada 29. septembrī tā laida klajā tekstiņu “Par ieroču SS sastāvā karojošo latviešu leģionāru memoriālās kapsētas oficiālo atklāšanu un iesvētīšanu”, kurā bija teikts, ka tā esot “kārtējā latviešu leģionāru slavināšana, kuri plecu pie pleca ar nacistiskajiem okupantiem karojuši pret antihitleriskās koalīcijas dalībnieci – Padomju Savienību un sasmērējuši sevi ar noziegumiem pret mierīgajiem iedzīvotājiem”. Jā, Krievija nekad neatteiksies no jaukšanās citu valstu iekšējās lietās. Tas pirmkārt. Bet otrkārt: pamatojoties uz starpvalstu vienošanos, arī Krievijā tiek koptas vācu karavīru kapavietas, kur apglabāti arī ieroču SS vienību kritušie karavīri. Pie Pēterburgas ir liela vācu karavīru kapsēta, kur atdusas 22 000 kritušo, netālu no Maskavas atrodas memoriāls 15. SS kazaku kavalērijas korpusam, pie Krasnoje Selo deviņdesmito gadu beigās atklāja kapsētu, kur apglabāti norvēģu ieroču SS vienību kritušie. Taču latviešu leģionāri laikam kaut kā pārāk dziļi kož kaulā krievu politikāņiem – nu nevar viņi rimties! Acīmredzot citām tautām piederīgie leģionāri nav politiski tik izdevīgi, kādi ir latviešu leģionāri – vai tad krievi ies cīnīties ar kazakiem vai norvēģiem?…

Bet ko darīt tiem latviešiem, kuru cīņu biedri nav apglabāti Lestenes memoriālā, bet gan palikuši Volhovas purvos, palikuši guļam pie augstienes numur 93.4, ko latvieši smagās cīņās noturēja pret krievu padomju karaspēka milzīgu pārspēku? Kāpēc latviešu karavīrs nedrīkst bojā gājušos svinīgi pieminēt pie Brīvības pieminekļa? Vai tāpēc, ka mūsu brašie sabiedriskās kārtības sargātāji saņēmuši signālus par dažu provokatoru iespējamiem cirka numuriem, uz kuriem viņi parasti ir visai naski? Trakonama kreklus ar dzeltenām zvaigznēm mēs viņgad jau redzējām. Kāds teijāteris gaidāms šoreiz?

Kas mainīs uztveri?

Pret latviešu leģionāriem nekad nav bijusi celta neviena apsūdzība kara noziegumos, un vairs nav palicis neviens arguments, lai leģionārus dēvētu par fašistiem. Pēdējās šaubas, ja tās kādam bija, ir aizgainījis unikālais atradums, kas dienasgaismu ieraudzīja Berlīnē 2000. gada janvārī – tā bija hermētiski noslēgta metāla kaste, kurā atradās milzīgs skaits kara dokumentu. Tie bija labi saglabājušies 15. ieroču SS grenadieru (latviešu leģiona) divīzijas kauju apraksti, personālsastāva saraksti, pavēles, dienasgrāmatas un kartes. Holandiešu kolekcionārs Melhers de Vits iegādājās šo kasti, un tikai pēc pāris gadiem ziņas par šo atradumu nonāca līdz Latvijai.

Uz Holandi devās militārais vēsturnieks Ēriks Jēkabsons un arhīvu speciāliste Vija Bernāne. Jau vēlāk atskaitē Jēkabsons rakstīja: “Tika konstatēts, ka dokumentu kolekcija ietver vērtīgus, Latvijas valstij no zinātnes un arhīvistikas viedokļa nozīmīgus materiālus, starp kuriem ir divīzijas personālsastāva saraksts, kaujas darbības apraksts, operatīvā stāvokļa apraksts u.c., kuru trūkums Latvijas arhīvos līdz šim bijis ļoti jūtams. No minētās dokumentu kolekcijas apmēram 40–50% ir atzīstami par absolūtiem oriģināliem, pārējie – no 1943.–1945. gada pagatavotām kopijām no oriģināliem.” Īpaši vērtīgi bija tas, ka, lasot kauju dienasgrāmatas, varēja soli pa solim sekot līdzi leģionāru darbībai: vācu izslavētais ordnungs izpaudās arī šeit – komandieriem nekas nepalika nepamanīts, viss tika kārtīgi iegrāmatots, ieskaitot kritušos un ievainotos leģionārus. Pēc dokumentu sistematizēšanas uz arhīvu nāca daudzi cilvēki, lai uzzinātu, vai biezās mapes ar tik dārgajiem papīriem spēs liet jelkādu gaismu uz viņu bez vēsts pazudušo tuvinieku – karavīru – likteņiem.

Taču interese par šo dokumentu krājumu nevarēja būt vien ziņkāri pašmērķīga vai tikai dziļi personiska. Tā kā Latvijas arhīvos ziņu un dokumentu par leģionu bija ļoti maz, šie uzietie materiāli noderētu pamatīgiem pētījumiem par latviešu gaitām Otrā pasaules kara laikā, lai vēlreiz apliecinātu to, ka latviešu leģionāri nav piedalījušies masu slepkavībās. Tomēr ar karsto vēlmi izpētīt dokumentus bija par maz: kolekcionārs par savu guvumu Latvijas pusei pieprasīja aptuveni 35 000 latu. Kamēr valsts institūcijas svēra un mērīja nosaukto summu (vismaz divus gadus!), tikmēr holandietis nomainīja cipariņus: nu jau puisis vēlējās saņemt 45 000 latu. Valsts saviebās un nopogāja prasīto naudiņu.

Arhīvs nonāca Latvijā. Un tas bija tā vērts: aizdomu par asiņainiem leģiona darbiem vairs nav – latviešu leģionāri ir bijuši vienīgi karavīri, nevis elitāras Hitlera vienības vai eksekūciju veicēji. Sarunas emocionālo virskārtu noņem Latvijas Valsts vēstures arhīva fondu analītikas nodaļas vadītāja vietnieks Kārlis Zvirgzdiņš: “Mūsu izskatītajos dokumentos nav pilns visas divīzijas personālsastāva saraksts, taču tur ir kauju apraksti, štāba atskaites un tamlīdzīgi. Valstij bija vērts maksāt kolekcionāram pieprasīto naudas summu, jo mūsu arhīvos nebija šādu – tik vērtīgu – dokumentu. Līdz šim, var teikt, bija tikai driskas, daži trofejdokumenti. Pēc kara tie bija izgājuši caur čeku un pēc tam atdoti arhīvam.”

Vai uzietajos dokumentos bija kādi pārsteigumi – nepatīkami, patīkami? Zvirgzdiņš atbild, ka nekā sensacionāla tur gan nav bijis – vien vāciski sausas un precīzas atskaites. “Dokumentos arī nebija nekādu norāžu, ka leģionāri būtu piedalījušies eksekūcijās, tur bija tikai kauju un militāro apmācību dienasgrāmatas. Tās veidojas no kauju aprakstiem un pielikumiem – pavēlēm. Katrā ziņā – ja eksekūcijas būtu notikušas, kaut kur tās atspoguļotos.” Sarunai pievienojas vēl viena vēsturniece – Ginta Orinska, piebilzdama, ka 15. divīzijai tika pievienotas policijas vienības, kuras bija vainojamas asinsdarbos, līdz ar to konkrēti tendēti vēstures pētnieki bija gandarīti, ka varēja sajaukt kopā policistus ar leģionāriem. 15. divīzijā tika ieskaitīts arī bēdīgi slavenais ebreju bende Viktors Arājs. “Taču viena cilvēka veikto noziegumu dēļ nedrīkst nomelnot visu leģionu,” ir pārliecināta G. Orinska. Tomēr abi jaunie vēsturnieki ir vienisprātis, ka diez vai dokumenti un to vairāk vai mazāk populārs pārstāsts spēs strauji mainīt daudzu cilvēku viedokli par latviešu leģionāriem. Acīmredzot ir jāpaiet gana ilgam laikam, lai ar vēsturnieku, žurnālistu, rakstnieku un politiķu kopīgiem pūliņiem mainītos uztvere. “Kurš grib saprast patiesību, tas ir sapratis, tomēr daudzi joprojām izmanto leģionārus saviem politiskajiem mērķiem,” piebilst Orinska.

Visi okupanti – vienādi

Nule pie varas tikušā Jaunā laika pārstāvji pirms brīža pievērsa publikas uzmanību ar prasību – aizliegt 9. maija svinību rīkošanu pie t.s. uzvaras pieminekļa, tāpat kā tika aizliegts rīkot pasākumus sakarā ar 16. marta piemiņu. Protams, tas ir loģiski. Taču politiķiem gan vajadzēja saprast, ka šāda prasība ir vien populistisks žests, kas vismaz tuvākajā laikā nepārtaps rīcībā: gribētos gan redzēt tos valdītājus, kas dos pavēli neatļaut 9. maija dzertiņu pie nepareizi nodrāztā zīmuļa…

9. maijā aplūkojot t.s. tēvijas kara veterānu sejas, nevilšus jādomā: kurš no šiem cilvēkiem karojis, piemēram, Austrumprūsijā, kur padomju karaspēks izkāva tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju, nemaz nerunājot par masveida izvarošanām un marodierismu? Kurš no viņiem piedalījies Berlīnes iedzīvotāju vai poļu virsnieku un inteliģences slepkavošanā Katiņas mežos? Padomju karaspēka zvērības ir aprakstītas daudzās grāmatās, kas balstās uz vēsturiskiem faktiem un dokumentiem. To visu apjaušot, manī ir tikai viena pārliecība: 9. maija svētki, kas katru gadu notiek pie t.s. uzvaras pieminekļa, ir apkaunojums Latvijai un visiem tiem cilvēkiem, kuri cietuši no visādu veidu okupantiem.

March 16, 2009 - Posted by | 2. pasaules karš, Leģions, Vēsture

1 Comment »

  1. 16. marta atskaņas

    Žogi, žogi, žogi. Varenās rindās.
    Dzelteni žogi.
    Policistu ķēdes – kā mūris.
    Dzeltenās vestēs.
    Kas par brašiem tēva dēliem!
    Raženi augumi, varenas dūres.
    Neizteiksmīgas sejas.
    Simtiem – no stūra līdz stūrim.
    Un autobusi ar karavīriem.
    Vareni sargā. Kā bijušos laikos.
    Tikai nevar īsti saprast – ko sargā?
    Valdību? Valsti? Tautu?
    Pašus no pašiem?
    Eiropu no „nepareizajiem” latviešiem?
    No saujiņas vecu vīru ar ziediem rokās?
    Jeb varbūt tautu no Brīvības?
    No Patiesības? No Vēstures?
    Dzelteni žogi un vīri dzeltenās vestēs.
    Ar muguru pret Brīvību.
    Dzeltens esot viltus, melu un nodevības krāsa.
    Kurš kuru apmelo un nodod?
    Tauta valsti?
    Jeb varbūt valsts savu tautu?
    Kas notiek ar mūsu valsti?!
    Kā valsts var aizliegt to savu dēlu piemiņu,
    Kas cīnījušies par tās pastāvēšanu?
    KĀ?!
    Man ir kauns par manu valsti.
    Bet manai valstij kauna nav.

    16. marts (latviešu leģionāriem)

    Vai, kāds mums kauns!
    Kaut fakts ir vecs, bet ļauns.
    Mēs kaunamies ļoti, ļoti
    Un steidzamies atvainoties.

    Dievs, nedod, – kāds ne tā ko sapratīs,
    Dievs, nedod, – kāds vēl kaut ko pārpratīs!
    Un nevar izskaidrot – tik neērti,
    Tik grūti tas un politnekorekti.

    Sāk auksti sviedri pār muguru tecēt –
    Ak, Dievs, ko sacīs gan Eiropa vecā?!
    Mūs nesapratīs – jau kuro reizi,
    Jo kaut kas atkal ir nepareizi:

    Ne karavīri tie, ne formas īstās,
    Ne klausa likumus, ne sodu bīstas.
    Tie veči spītīgi, ko darīt tādiem?
    Pat Sibīrijai tie bij par sīkstiem!

    Pie pieminekļa iet ziedus likt.
    Kā lai to aizliedz? Nav nekas slikts.
    Vien datums – datums! – ir nepareizs,
    Nu gluži aplams, pilnīgi greizs!

    Nāk sirmi vīri ziediem balti sārtiem.
    Tik maz vairs viņu, daudzi – taipus vārtiem.
    Deg manī kauns par godu neatdotu,
    Smeldz krūtīs sirds par paldies nepateiktu,

    Ko saviem dēliem valsts ir parādā –
    Tā valsts, kas savus dēlus negodā,
    Kas ziedojuši sevi Latvijai,
    Kas atdevuši visu, visu tai.

    Vai, cik gan kaunīga ir mūsu valsts,
    Cik klusa, pazemīga – viņas balss!
    Par visu un visiem tai kauna daudz,
    Vien savu varoņu priekšā tai kauna nav.

    Comment by Inguna Būmane-Lūse | March 24, 2009 | Reply


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: